Ārpolitika: mērķi, instrumenti un sasniegumi

ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) izveidoja 1993. gadā, un kopš tā laika tā ir nostiprināta ar turpmākiem Līgumiem. Šobrīd Parlaments cieši uzrauga KĀDP un dod ieguldījumu tās attīstībā, jo īpaši atbalstot Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), ES īpašos pārstāvjus (ESĪP) un ES delegācijas ārvalstīs. Parlamenta budžeta pilnvaras nosaka KĀDP mērogu un darbības jomu, kā arī ES finanšu instrumentus, ar kuriem tiek atbalstītas ES darbības ārvalstīs.

KĀDP: attīstība ar līgumiem

Eiropas Savienības kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) tika izveidota 1993. gadā ar Līgumu par Eiropas Savienību (LES), lai saglabātu mieru, stiprinātu starptautisko drošību, veicinātu starptautisku sadarbību un attīstītu un konsolidētu demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu. Ar Līgumu tika ieviesta “trīs pīlāru sistēma”, kurā KĀDP ir otrais pīlārs. Kopējas nostājas un vienota rīcība noteica kopējās ārpolitikas pasākumus, taču KĀDP galvenokārt pamatojās uz starpvaldību procedūrām un vienprātību.

Ar 1997. gada Amsterdamas līgumu ieviesa efektīvāku lēmumu pieņemšanas procesu, tostarp konstruktīvas atturēšanās iespēju un kvalificēta balstu vairākuma procedūru. Eiropadome 1999. gada decembrī izveidoja KĀDP augstā pārstāvja amatu (kā arī Padomes ģenerālsekretāra amatu). Ar 2003. gada Nicas līgumu tika ieviestas izmaiņas, lai vienkāršotu lēmumu pieņemšanas procesu, un pilnvarota Politikas un drošības komiteja (PDK), ko izveidoja ar Padomes lēmumu 2001. gada janvārī, veikt krīzes pārvarēšanas operāciju politisko kontroli un stratēģisko vadību. Pēc tam, kad Eiropas Konstitūcijas projekts 2005. gadā cieta neveiksmi, būtiskākie organizatoriskie noteikumi tika iekļauti nākamajā Reformu līgumā, kurš tika parakstīts 2007. gada 19. oktobrī Lisabonā.

Lisabonas līgums, kurš stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī, piešķīra Savienībai juridiskas personas statusu un nodrošināja tās ārējam dienestam institucionālu raksturu, kā arī likvidēja ES pīlāru struktūru. Ar Līgumu izveidoja vairākus jaunus amatus KĀDP jomā, tostarp Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amatu (kurš ir arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks) un jaunu Eiropadomes pastāvīgā priekšsēdētāja amatu. Papildus EĀDD izveidei Līgums uzlaboja kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), kas ir būtiska KĀDP daļa. (Informācija: 5.1.2.)

KDAP juridiskais pamats tika noteikts LES un pārskatīts Lisabonas līgumā. LES V sadaļas 21.–46. pantā ir paredzēti “vispārīgi noteikumi par Savienības ārējo darbību un īpaši noteikumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP)”. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) piektās daļas 205.–222. pants attiecas uz Savienības ārējo darbību. Uz to attiecas arī septītās daļas 346. un 347. pants.

Parlamenta ārpolitikas pilnvaras un instrumenti

Lai gan Parlamenta formālā loma ārpolitikas lēmumu pieņemšanā ir ierobežota, tas ir atbalstījis KĀDP kopš tās izveides un ir centies paplašināt tās darbības jomu. Ņemot vērā starptautiska mēroga problēmas, kas radušās pēdējo desmit gadu laikā, Parlaments atkārtoti pieprasīja izveidot ES “ārlietu ministra” amatu un “Eiropas diplomātisko dienestu”. Praksē Parlaments noteiktā līmenī neoficiāli sadarbojas ar EĀDD, ES prezidentvalsti, Padomes sekretariātu un Komisiju ārlietu jomā, kā arī ar dalībvalstu parlamentiem.

LES 36. pantā ir paredzēts, ka Savienības Augstajam pārstāvim ir regulāri jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu par KĀDP būtiskākajiem aspektiem un tajā izdarītajām izvēlēm un jāinformē Parlaments par šīs politikas attīstību. Parlaments divreiz gadā rīko debates par KĀDP progresa ziņojumiem un uzdod jautājumus Padomei un Augstajam pārstāvim, kā arī sniedz tiem ieteikumus.

Parlamenta tiesības saņemt informāciju un apspriesties par KĀDP/KDAP tika papildus nostiprinātas ar Augstās pārstāves / priekšsēdētāja vietnieces 2010. gada deklarāciju par politisko atbildību. Šī deklarācija cita starpā paredzēja:

  • nostiprināt apvienoto apspriežu sanāksmju statusu, kas sniedz iespēju izraudzītai Eiropas Parlamenta deputātu grupai tikties ar kolēģiem no Padomes Politikas un drošības komitejas, EĀDD un Komisijas, lai apspriestu plānotās un notiekošās KDAP civilās misijas;
  • apstiprināt Parlamenta “īpašās komitejas” tiesības piekļūt konfidenciālai informācijai saistībā ar KĀDP un KDAP. Šīs tiesības pamatojas uz 2002. gada iestāžu nolīgumu;
  • Parlamenta komiteju sanāksmēs un uzklausīšanās rīkot viedokļu apmaiņas ar misiju vadītājiem, delegāciju vadītājiem un citām ES augsta līmeņa amatpersonām;
  • uzdot Augstajam pārstāvim vismaz divas reizes gadā ierasties Parlamentā, lai ziņotu par pašreizējo situāciju saistībā ar KĀDP/KDAP un atbildētu uz jautājumiem.

Papildus politiskajam dialogam Parlaments īsteno savas pilnvaras budžeta procedūrā. Parlaments, būdams viena no divām ES budžeta lēmējiestādēm, apstiprina KĀDP gada budžetu. Parlaments arī palīdz veidot attiecīgos ārējos finanšu instrumentus (piemēram, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu un stabilitātes instrumentu), risinot trīspusējas sarunas ar Padomi un Komisiju.

Parlaments regulāri pārbauda EĀDD darbības un sniedz tam ieteikumus par strukturāliem jautājumiem, no tā ģeogrāfiskā un dzimumu līdzsvara līdz mijiedarbībai ar citām ES iestādēm un dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem. Tāpat arī Parlaments regulāri rīko apspriedes ar Augsto pārstāvi un ES īpašajiem pārstāvjiem (ESĪP) noteiktos reģionos vai jautājumos. Parlamenta komitejas, kuras palīdzēja izveidot EĀDD, arī apmainās viedokļiem ar EĀDD jaunieceltajiem delegāciju vadītājiem.

Parlamentam ir liela loma arī starptautisko nolīgumu apspriešanas un īstenošanas uzraudzībā. Lai Padome varētu noslēgt šādus nolīgumus, ir nepieciešama iepriekšēja Parlamenta piekrišana. (Informācija: 5.2.1.; 5.2.3.)

Parlamenta iekšējās struktūras, kuras ir iesaistītas KĀDP

Lielu daļu Parlamenta darba KĀDP jomā veic specializētās komitejas, jo īpaši Ārlietu komiteja (AFET) un tās divas apakškomitejas – (Drošības un aizsardzības apakškomiteja (SEDE) un Cilvēktiesību apakškomiteja (DROI)) –, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komiteja (INTA) un Attīstības komiteja (DEVE). Šīs komitejas veido KĀDP, sniedzot ziņojumus un atzinumus. Tās ir arī Parlamenta galvenie kontaktpunkti saziņā ar pasaules līmeņa pārvaldības struktūrām (tostarp Apvienoto Nāciju Organizāciju), citām ES iestādēm, Padomes prezidentūrām un dalībvalstu parlamentiem.

Ar KĀDP saistītu darbu veic arī parlamentārās delegācijas, kuru uzdevums ir uzturēt un attīstīt Parlamenta starptautiskos sakarus (jo īpaši īstenojot parlamentu sadarbību), veicināt Savienības pamatvērtības, tostarp brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības, pamatbrīvības tiesiskumu. Pašlaik ir izveidotas 34 pastāvīgas parlamentu sadarbības delegācijas, tostarp apvienotās parlamentārās komitejas (APK), parlamentārās sadarbības komitejas (PSK), citas parlamentārās delegācijas un apvienotās parlamentārās asamblejas.

Daži ievērojami parlamentu sadarbības delegāciju piemēri ir šādi:

  • ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja, kas pulcē kopā Eiropas Parlamenta deputātus un ievēlētos pārstāvjus no Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK valstīm), kas ir parakstījušas Kotonū nolīgumu;
  • Apvienota daudzpusējā asambleja EuroLat, kuras pirmsākums ir meklējams 1999. gada jūnijā izveidotajā divu reģionu stratēģiskajā asociācijā starp ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģionu;
  • EuroNest parlamentārā asambleja (PA) – ES Austrumu partnerības parlamentārais forums, kas pulcē kopā EP deputātus un Austrumu partnerības valstu parlamentu deputātus;
  • Savienības Vidusjūrai parlamentārā asambleja (PA-UfM), kas pārstāv Savienības Vidusjūrai, kura aizstāja Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerību (Barselonas process) parlamentāro dimensiju.

(Informācija par NATO Parlamentāro asambleju: 5.1.2.)

Parlamenta ietekme uz KĀDP

Parlamenta līdzdalība KĀDP palīdz nostiprināt demokrātisko atbildību šajā politikas jomā. Parlaments ir dedzīgi atbalstījis institucionālo sistēmu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, iestājoties par EĀDD, ES delegāciju un ESĪP lomas palielināšanu, kā arī politikas saskaņotības uzlabošanu un KĀDP efektivitātes veicināšanu. Parlaments ir prasījis panākt lielāko saskaņotību starp ES ārpolitikas politiskajiem un finanšu instrumentiem, lai izvairītos no to dublēšanās un neefektivitātes.

Parlaments ir nodrošinājis platformu informācijas apmaiņai starp iestāžu un valdības līmeņa politikas veidotājiem, kā arī pilsonisko sabiedrību un zināšanu kopienu (piemēram, ideju laboratorijām un akadēmiskajām aprindām), palīdzot uzlabot sabiedrības informētību par KĀDP un veicinot daudzu valstisku un nevalstisku partneru līdzdalību ES un ārpus tās robežām. Parlaments ar tā darbībām ir pastiprinājis ES ārpolitikas atpazīstamību un kalpojis par saikni starp ES iestādēm un pilsoņiem.

Globālā stratēģija un Eiropas Parlaments

Eiropadome 2015. gada jūnijā uzdeva Augstajai pārstāvei Federikai Mogerīni līdz 2016. gada jūnijam sagatavot ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju (EUGS). Tas notika pēc Augstās pārstāves stratēģiskā novērtējuma par galvenajām izmaiņām un uzdevumiem globālajā vidē, kurā secināts, ka ir nepieciešams pārskatīt 2003. gada Eiropas drošības stratēģiju (EDS). Globālās stratēģijas mērķis bija nodrošināt plašu stratēģisko satvaru, saskaņā ar kuru ES spētu izprast un risināt mūsdienu starptautiskās problēmas stingrā un saskaņotā veidā, izmantojot dažādu tās rīcībā esošo plašo instrumentu un mehānismu klāstu.

Eiropas Parlaments kopā ar dalībvalstīm, valstu parlamentiem, ekspertiem un plašāku sabiedrību ir iesaistīts globālās stratēģijas apspriešanas procesā. EP rīkoja AFET komitejas sanāksmes un ekspertu uzklausīšanu, kas bija veltīta globālajai stratēģijai, un pieņēma rezolūciju “ES mainīgā globālā vidē – saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule”, kurā Parlaments pauda vēlmes attiecībā uz ES ārējās politikas turpmāko virzību.

2016. gada 28. jūnijā Augstā pārstāve Federika Mogerīni iesniedza Eiropas Savienības globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju Eiropadomei. Liekot uzsvaru uz drošību, vērienīgo pieeju stratēģiskajai autonomijai un principiālo un vienlaikus pragmatisko Eiropas videi, ES globālā stratēģija apliecina svarīgas idejiskas izmaiņas salīdzinājumā ar 2003. gada Eiropas drošības stratēģiju. ES globālajā stratēģijā ir izvirzītas piecas ES ārpolitikas prioritātes:

  • mūsu Savienības drošība;
  • valsts un sabiedrības noturība mūsu austrumu un dienvidu kaimiņreģionos;
  • integrēta pieeja konfliktiem;
  • sadarbībā balstītas reģionālās sistēmas;
  • globālā pārvaldība 21. gadsimtam.

Lai īstenotu jauno stratēģiju, ES pārskatīs esošās nozaru stratēģijas un izstrādās un īstenos jaunas tematiskas vai ģeogrāfiskas stratēģijas saskaņā ar EUGS prioritātēm. To vidū būs nozares stratēģija, kurā tiks precizēti ES civili militārie mērķi, uzdevumi, prasības un prioritātes spēju ziņā. Eiropas valstu vai to valdību vadītāji atzinīgi novērtēja EUGS, nododot šo dokumentu turpmākai apspriešanai Augstajai pārstāvei, Komisijai un Padomei. Tas sākās ar diskusijām Ārlietu padomē 2016. gada 18. jūlijā, kurā ministri pauda gatavību turpināt darbu īstenošanas posmā. Lai nodrošinātu efektīvu turpmāko darbu, globālā stratēģija tiks pārskatīta katru gadu, apspriežoties ar Padomi, Komisiju un Eiropas Parlamentu.

Ārlietu padome 2016. gada 14. novembrī nāca klajā ar KDAP īstenošanas plānu, kas bija paredzēts, lai īstenotu stratēģijā noteikto redzējumu attiecībā uz aizsardzības un drošības jautājumiem. Šo dokumentu, ko sagatavoja Augstā pārstāve / priekšsēdētāja vietniece, apspriežoties ar dalībvalstīm un attiecīgām iestādēm, atzinīgi novērtēja Padome. KDAP īstenošanas plānā ir noteiktas trīs prioritātes, attiecībā uz kurām katra KDAP misija var sniegt ieguldījumu:

  • reaģēšana uz ārējiem konfliktiem un krīzēm;
  • partneru spēju veidošana;
  • Savienības un tās pilsoņu aizsardzība.

Lai īstenotu EUGS drošības un aizsardzības jomā un lai tā atbilstu jaunajam vērienīguma līmenim, plānā ir izklāstīti 13 priekšlikumi, kas ietver saskaņotu gada pārskatu par izdevumiem aizsardzības jomā, labākām ES ātrās reaģēšanas spējām, tostarp izmantojot ES kaujas vienības, un vienu jaunu pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO), kas attiecas uz dalībvalstīm, kuras vēlas uzņemties lielākas saistības drošības un aizsardzības jomā.

Wanda Troszczyńska-van Genderen

09/2017