Tālākie reģioni

Pastāv īpaši pasākumi, ar kuriem atbalsta attīstību Eiropas Savienības nomaļajos reģionos, kas dēvēti par tālākiem reģioniem un ietver: Gvadelupu, Francijas Gviānu, Reinjonu, Martiniku, Majotu, Senmartēnu (Francija), Azoru salas un Madeiru (Portugāle) un Kanāriju salas (Spānija). Atbalsta mērķis ir kompensēt grūtības, ko rada šo reģionu ģeogrāfiskais attālums.

Juridiskais statuss

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. un 355. pants.

Vispārīga informācija

Atsevišķu ES dalībvalstu teritorijas daļas atrodas planētas reģionos, kas ir nošķirti no Eiropas. Šie reģioni, kurus dēvē par tālākiem reģioniem, saskaras ar vairākām grūtībām, kas saistītas ar to ģeogrāfisko atrašanās vietu, proti: nomaļumu, izolētību, nelielo izmēru, sarežģītiem topogrāfiskiem un klimata apstākļiem. Šie reģioni ekonomiski ir atkarīgi no ierobežota produktu skaita (bieži vien no lauksaimniecības produktiem vai dabas resursiem). Šīs īpatnības apgrūtina reģiona turpmākās attīstības iespējas.

Pašlaik pastāv deviņi tālākie reģioni:

  • pieci Francijas aizjūras departamenti – Martinika, Majota, Gvadelupa, Francijas Gviāna un Reinjona;
  • viena Francijas aizjūras kopiena – Senmartēna (kopš 2009. gada);
  • divi Portugāles autonomie reģioni – Madeira un Azoru salas;
  • viena Spānijas autonomā kopiena – Kanāriju salas.

Jāuzsver, ka tālākie reģioni nav tas pats, kas ES aizjūras zemes un teritorijas (AZT). Kopumā ir 25 AZT, kas konstitucionāli ir saistītas ar vienu no šādām ES dalībvalstīm: Dāniju, Franciju, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti. AZT neietilpst vienotajā tirgū un tām ir jāievēro trešām valstīm uzliktās saistības tirdzniecības jomā, jo īpaši izcelsmes noteikumi, sanitārie un fitosanitārie standarti un drošības pasākumi. ES asociācijas attiecības ar AZT ir izklāstītas Padomes Lēmumā 2013/755/ES, kas pieņemts 2013. gada 25. novembrī. Ar Lisabonas līguma 355. pantu Eiropadome pēc attiecīgās dalībvalsts iniciatīvas ir tiesīga mainīt Francijas, Dānijas un Nīderlandes aizjūras zemes vai teritorijas (t. i., tālāko reģionu vai AZT) statusu, negrozot Līgumu. Piemēram, līdz 2011. gada beigām Senbartelmī bija tālākais reģions, taču ar Padomes Lēmumu Nr. 528/2012/ES tas 2012. gadā kļuva par AZT. Pretējais notika 2014. gadā ar Majotu, kas bija AZT, taču ar Padomes Lēmumu 2014/162/ES kļuva par tālāko reģionu.

Mērķi

Lai arī tālākos reģionus no Eiropas šķir liels attālums, tie ir Eiropas Savienības neatņemama daļa un uz to teritoriju pilnībā attiecas acquis communautaire. Taču, ņemot vērā šo reģionu īpašo ģeogrāfisko atrašanās vietu un ar to saistītās grūtības, ES politika ir jāpielāgo to īpašajai situācijai.

Attiecīgie pasākumi jo īpaši skar tādas jomas kā muita un tirdzniecības politika, fiskālā politika, brīvās zonas, lauksaimniecības un zivsaimniecības politika un izejvielu un plaša patēriņa preču piegādes nosacījumi. Šo reģionu vajadzībām var pielāgot arī noteikumus par valsts atbalstu un piekļuvi struktūrfondiem un ES horizontālajām programmām (piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) īpašajiem piešķīrumiem tālākiem reģioniem).

Plānošanas laikposmā 2014.–2020. gadam tālākiem reģioniem ir piešķirti apmēram EUR 13 miljardi, kuru sadalījums ir šāds:

Tabula: Eiropas strukturālo un investīciju (ESI) fondu piešķīrumi tālākiem reģioniem 2014.–2020. gadā

ESI fondu piešķīrumi tālākiem reģioniem (miljardos EUR)
ERAF
(ietverot īpašos piešķīrumus tālākiem reģioniem un Eiropas teritoriālai sadarbībai (ETS)
 
5
Eiropas Sociālais fonds (ESF) (ietverot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (YEI)) 1,9
Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) 1,5
Attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmas (POSEI)
(finansējums no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF))
 
4,6
Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) 0,3
Kopā 13,3

Avots: Eiropas Komisija, Tālāko reģionu ceturtais forums, 2017. gada 30.–31. marts.

Papildus īpašajiem ERAF piešķīrumiem lauksaimniecības jomā tālākos reģionus atbalsta POSEI programmas (attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmas), ko finansē no ELGF (sk. tabulu iepriekš). Šīs programmas ir orientētas uz divām lielām pasākumu jomām:

  • īpaši piegādes nosacījumi, kuru mērķis ir samazināt papildu izmaksas, kas saistītas ar cilvēka patēriņam un pārstrādei paredzētiem pamatproduktiem vai lauksaimniecībā izmantojamām izejvielām, un
  • pasākumi vietējās lauksaimnieciskās ražošanas atbalstam.

Pašlaik Komisija izstrādā jaunu stratēģiju tālākiem reģioniem, kas tiks publicēta 2017. gada rudenī.

Eiropas Parlamenta loma

Lai gan visus lēmumus par to, kuriem reģioniem piešķirt tālāko reģionu statusu, pieņem Eiropadome, ļoti būtiska loma tālāko reģionu atbalstīšanā ir Parlamentam.

Parlamentam ir tādas pašas pilnvaras kā Padomei jautājumos, kas saistīti ar likumdošanu tādās būtiskākajās ES politikas jomās kā reģionālā, lauksaimniecības, zivsaimniecības un izglītības politika. Savā darbā Parlaments ņem vērā tālāko reģionu īpašo situāciju un atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir sekmēt šo reģionu attīstību.

Sarunās par 2014.–2020. gada tiesisko regulējumu Parlaments atbalstīja principu, ar ko tālākajiem reģioniem piemērotu atšķirīgu līdzfinansēšanas likmju režīmu, īpašus ERAF noteikumus par ienesīgiem ieguldījumiem uzņēmumos un īpašus noteikumus par ETS programmām. Turklāt 2014. gadā Parlaments pieņēma rezolūciju par attālāko reģionu potenciāla kāpināšanu, veidojot sinerģiju starp ES struktūrfondiem un citām ES programmām. Tajā Parlaments atgādināja par tālāko reģionu īpatnībām un uzsvēra vajadzību veidot sinerģiju starp struktūrfondu atbalstu tālākajiem reģioniem un ES līmeņa programmām, tādām kā “Apvārsnis 2020”, LIFE+ un COSME.

Nesen Parlaments izstrādāja patstāvīgo ziņojumu par tālākiem reģioniem, kurā galveno uzmanību pievērsa LESD 349. panta īstenošanai, aptverot tādas jomas kā ES tirdzniecības politika, jūrniecības politika, zivsaimniecība un zilā izaugsme, kohēzijas politika, vide un enerģētika.

Tabula: dati par tālākajiem reģioniem

  Attālums no valsts galvaspilsētas (km) Platība (km2) Iedzīvotāju skaits IKP uz vienu iedzīvotāju % no ES vidējā rādītāja (ES=100) (*)
ES 28 - 4 407 569,1 508 450 856 100
Francija (***) - 633 186,6 66 415 161 106
Portugāle - 92 226,0 10 374 822 77
Spānija - 505 944,0 46 449 565 90
Azoru salas 1548 2322,0 245 766 69,2
Kanāriju salas 1850 (vidējais rādītājs visām salām) 7445,0 2 135 722 78,2
Gvadelupa 7578 1681,6 393 392 73,1
Francijas Gviāna 7841 83 533,9 262 527 58,4
Madeira 1041 802,0 256 424 73,39
Martinika 7641 1128,0 376 847 77,03
Reinjona 9921 2503,7 850 996 69,92
Senmartēna (**) 6700 86 (53 Francijas teritorijai) 36 457 -
Majota  8444 374,0  235 132 30,75
(*) 2015. gada dati, izņemot par Azoru salām, Madeiru un Martiniku (2014. gada dati) un Gvadelupu (2015. gada dati); avoti: Eurostat, Statistics Portugal.
(**) Avoti: INSEE (Francija), 2015. gads, un Ministère Français des Outre-Mer (Francijas Aizjūras teritoriju ministrija); jaunāki dati par IKP nav pieejami.
(***) Kopējā Francijas teritorija ietver tālākos reģionus, taču neietver AZT.

Avots: Eurostat, 2015. gads.

Filipa Azevedo

04/2017