Reģionālais valsts atbalsts

Reģionālā valsts atbalsta mērķis ir veicināt ekonomisko attīstību un darbvietu izveidi vismazāk attīstītajos Eiropas reģionos.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107. pants, jo īpaši tā 3. punkta a) un c) apakšpunkts.

Pamatinformācija

Valsts atbalsts vispārējā nozīmē ir jebkurš atbalsts (neatkarīgi no tā veida), ko valstu publiskās iestādes piešķir noteiktiem uzņēmumiem (ekonomiskās darbības veicējiem). Tā kā šis atbalsta veids izjauc konkurenci un ietekmē tirdzniecību, tas nav savienojams ar iekšējo tirgu, ja vien Līgumos nav noteikts citādi. Nav nepieciešams kontrolēt atbalsta shēmas, un tāpēc dalībvalstīm saskaņā ar Līguma 108. panta 3. punktu ir pienākums iepriekš paziņot Komisijai par jebkādiem plāniem piešķirt šādu atbalstu. Padome, pieņemot “pilnvarojošo regulu”[1], noteica, ka Komisijai ir iespējams noteikt izņēmumus (pieņemot grupveida atbrīvojumus valsts atbalstam) un tādējādi atzīt, ka specifiskas valsts atbalsta kategorijas ir saderīgas ar iekšējo tirgu, un atbrīvot no iepriekšējas paziņošanas.

Izņēmuma kārtā atsevišķus šā atbalsta veidus atsevišķos reģionos ar zināmiem nosacījumiem var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu. Šo atbalsta veidu sauc par reģionālo atbalstu, un tā uzdevums ir veicināt ekonomisko attīstību un darbvietu izveidošanu.

Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā (VGAR)[2] ir iekļauti īpaši noteikumi, kuros izklāsta nosacījumus, kad reģionālā atbalsta shēmas ir savienojamas ar kopējo tirgu un par tām nav jāziņo. Ņemot vērā VGAR, Komisija sniedz norādījumus par atbalsta pasākumiem, par kuriem ir jāziņo, tostarp norādījumus par reģionālo atbalstu.

Komisija 2013. gada 19. jūnijā pieņēma Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnes 2014.–2020. gadam (2013/C 209/01) (turpmāk “pamatnostādnes”), un tās stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā. Piemērošanas termiņš reģionālā atbalsta noteikumiem, kas bija spēkā laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam[3], tika pagarināts līdz 2014. gada 30. jūnijam. Pamatnostādnes piemēro paziņotām reģionālā atbalsta shēmām un individuālam atbalstam.

Atbalsta veidi un piešķiršanas kritēriji

Pamatnostādnēs izklāstītie noteikumi veido dalībvalstīm pamatu reģionālā atbalsta karšu izveidošanai, kurās tās var noteikt: 1) apgabalus, kuros uzņēmumi var saņemt reģionālo valsts atbalstu; un 2) šā atbalsta intensitāti.

a.Darbības joma

Pamatnostādnes principā piemēro visām ekonomiskās darbības nozarēm. Tomēr pamatnostādņu darbības joma neattiecas:

  • uz nozarēm, kurās reģionālais atbalsts nav savienojams ar iekšējo tirgu: uz tērauda rūpniecību un sintētisko šķiedru rūpniecību;
  • uz nozarēm, kurās atbalsts ir pakļauts specifiskiem tiesību instrumentiem un/vai citām valsta atbalsta pamatnostādnēm: uz zivsaimniecību un akvakultūru, lauksaimniecību (ar dažiem īpašiem izņēmumiem), transportu, lidostām un enerģētiku;
  • uz darbībām, ko uzskata par nesaderīgām ar iekšējo tirgu, izņemot, ja ir ievēroti pamatnostādnēs noteiktie vispārējie nosacījumi un specifiski papildu nosacījumi: uz platjoslas tīkliem un pētniecības infrastruktūrām.

Papildus minētajam īpaša uzmanība tiek veltīta atbalstam lieliem uzņēmumiem un darbības atbalstam:

  • reģionālais atbalsts lieliem uzņēmumiem nav saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, izņemot, ja ar to atbalsta sākotnējus ieguldījumus, kuri rada jaunu ekonomisko darbību vai jau esošu uzņēmumu diversificēšanu ar jauniem produktiem vai jaunām procesa inovācijām;
  • atbalsts uzņēmumiem ar mērķi samazināt izmaksas (darbības atbalsts) nav saderīgs ar iekšējo tirgu, izņemot, ja tā mērķis ir pārvarēt specifiskas īslaicīgas vai pastāvīgas grūtības nelabvēlīgos reģionos (t. i., samazināt grūtības, ar ko saskaras MVU, kompensēt papildu izmaksas attālos reģionos vai novērst vai samazināt iedzīvotāju skaita samazināšanos izteikti mazapdzīvotos apgabalos).

b.Reģionālā atbalsta saderības novērtējums

Komisijai ir jāizvērtē paziņots reģionālais atbalsts, tas nozīmē, ka tiek analizēts, vai atbalsta pozitīvā ietekme uz kopējas intereses mērķi pārsniedz tā negatīvo ietekmi uz tirdzniecību un konkurenci. Tiek analizēti šādi elementi:

  • devums pareizi definētam kopējas intereses mērķim saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punktu;
  • nepieciešamība pēc valsts intervences (situācijās, kad tirgus nevar sniegt noteiktus materiālus uzlabojumus);
  • atbalsta pasākuma piemērotība, lai īstenotu kopējas intereses mērķi;
  • veicinošais efekts, kā rezultātā mainās uzņēmumu attieksme (t. i., uzņēmumi iesaistās papildu darbībās);
  • atbalsta samērīgums (t. i., atbalsts aprobežojas ar minimālo apjomu, lai ierosinātu papildu ieguldījumu vai darbību);
  • izvairīšanās no nepamatotas nelabvēlīgas ietekmes uz konkurenci un tirdzniecību;
  • pārredzamība (vienkārša piekļuve informācijai par piešķirto atbalstu).

Atbalsta shēmām, kas varētu ievērojami traucēt konkurenci, arī var veikt ex post novērtējumus, un Komisija var ierobežot šādu shēmu darbības ilgumu. Ex post novērtējumu var piemērot tikai gadījumā, kad atbalsta shēmām ir apjomīgs budžets, tās ietver sevī jaunas pazīmes vai izraisa ievērojamas izmaiņas tirgū, tehnoloģijās vai regulējumā.

c.Reģionālā atbalsta kartes – atbilstība

Dalībvalstīm reģionālā atbalsta kartēs ir jānorāda apgabali, kuri atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti 107. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā (šeit turpmāk – “a” un “c” apgabali), kā arī maksimālās atbalsta intensitātes līmeņi. Komisijai paziņo par šīm kartēm, un tā šīs kartes apstiprina, tā lai varētu piešķirt reģionālo atbalstu uzņēmumiem, kas atrodas kartēs norādītajos apgabalos. Maksimālais kopējais apjoms “a” un “c” apgabalu aptveršanai tiek noteikts 47 % apmērā no ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju skaita.

1.“a” apgabali – LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkts.

Pamatnostādnes paredz, ka par “a” apgabaliem var tikt noteikti[4]:

  • NUTS 2. līmeņa reģioni[5], kuru iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pirktspējas līmenī (PPS) ir vienāds ar 75 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja vai mazāks;
  • attālākie reģioni.

Maksimālās atbalsta intensitātes robežas “a” apgabalos ir šādas:

  • 50 % no bruto dotācijas ekvivalenta (BDE) NUTS 2. līmeņa reģionos, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir vienāds ar 45 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja vai mazāks;
  • 35 % no BDE NUTS 2. līmeņa reģionos, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 45 % līdz 60 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja vai vienāds ar minēto procentuālo daļu;
  • 25 % no BDE NUTS 2. līmeņa reģionos, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks par 60 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja.

Noteiktās maksimālās robežas var palielināt maksimāli par 20 % mazāk attīstītos attālākajos reģionos un par 10 % citos attālākajos reģionos. Atbalsta intensitātes maksimālo apmēru var palielināt par līdz pat 20 procentpunktiem mazajiem uzņēmumiem vai 10 procentpunktiem vidējiem uzņēmumiem.

2.“c” apgabali – LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts.

Pamatnostādnēs izšķir divas “c” apgabalu kategorijas:

  • iepriekš definēti “c” apgabali[6]: apgabali, kas atbilst iepriekš noteiktiem nosacījumiem, ko dalībvalstis var noteikt bez turpmāka pamatojuma; šajā kategorijā ietilpst NUTS 2. līmeņa reģioni, kas bija noteikti kā “a” apgabali laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam, un mazapdzīvoti NUTS 2. līmeņa un NUTS 3. līmeņa reģioni, kā arī tādu apgabalu daļas vai apgabali, kas robežojas ar NUTS 3. līmeņa reģioniem, ievērojot noteiktus nosacījumus;
  • iepriekš nedefinēti “c” apgabali[7]: apgabali, ko dalībvalstis var noteikt, ja tie atbilst noteiktiem sociālekonomiskajiem kritērijiem.

Ņemot vērā ekonomiskās krīzes ietekmi uz dalībvalstīm un mērķi nodrošināt nepārtrauktību reģionālā atbalsta kartēs, pamatnostādnes paredz drošības tīklu un minimālo slieksni iedzīvotāju skaita aptvērumam[8]. Pamatnostādnes paredz piecus kritēriju komplektus, kas pievēršas sociālekonomiskajām (IKP uz vienu iedzīvotāju, bezdarbs), ģeogrāfiskajām (izolācija) vai strukturālajām (lielas strukturālās izmaiņas, samazināšanās) problēmām un kas dalībvalstīm jāizmanto, nosakot iepriekš nedefinētus “c” apgabalus.

Maksimālās atbalsta intensitātes robežas “c” apgabalos ir šādas:

  • 15 % no BDE mazapdzīvotos apgabalos un reģionos (NUTS III līmeņa reģionos vai NUTS III līmeņa reģionu daļās), kuriem ir sauszemes robeža ar Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijā (EBTA) neietilpstošu valsti;
  • 10% no BDE iepriekš nedefinētos “c” apgabalos.

Šīs robežas var palielināt agrākajos “a” apgabalos (no 10 % BDE līdz 15 %) un “c” apgabalos, kas atrodas līdzās “a” apgabalam. Atbalsta intensitātes maksimālo apmēru var palielināt par līdz pat 20 procentpunktiem mazajiem uzņēmumiem vai 10 procentpunktiem vidējiem uzņēmumiem.

d.Paziņošana un vidusposma pārskats

Katrai dalībvalstij, balstoties uz pamatnostādņu noteikumiem, bija jāiesniedz Komisijai vienota reģionālā atbalsta karte, kas derīga no 2014. gada 1. jūlija līdz 2020. gada 31. decembrim. Komisija šīs kartes pārbaudīja un pieņēma, kā arī publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tādējādi tās ir šo pamatnostādņu neatņemama sastāvdaļa.

2016. gadā notiek apgabalu atbilstības reģionālā atbalsta saņemšanas nosacījumiem pārskatīšana (reģionālā atbalsta karšu vidusposma pārskatīšana). Komisijas paziņojumā, ar ko groza Reģionālā atbalsta pamatnostādņu 2014.–2020. gadam I pielikumu, (2016/C 231/01) norādīts, ka šī pielikuma grozītā versija būs par pamatu reģionālā atbalsta karšu vidusposma pārskatīšanai, kas būs spēkā no 2017. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim. Izmaiņas skar “a” apgabalu sarakstu, atbalsta intensitāti dažiem “a” apgabaliem un iespējamu vidusposma pārskatīšanu “c” apgabalos.

e.Ziņošana un uzraudzība

Dalībvalstīm jāsaglabā precīzi uzskaites dati par visiem atbalsta pasākumiem 10 gadus no atbalsta piešķiršanas datuma un jāiesniedz Komisijai šādi dokumenti:

  • gada pārskati;
  • informācija par katru individuālo atbalstu, kas pārsniedz EUR 3 miljonus.

Valsts atbalsts un kohēzijas politika

Projektiem, ko atbalsta saskaņā ar kohēzijas politiku (piešķirot finansējumu no Eiropas struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem), ir jāatbilst Savienības un valsts tiesību aktiem[9]. Dalībvalstīm ir jānodrošina savu atbalsta shēmu atbilstība tiesību aktiem par valsts atbalstu, tostarp noteikumiem par reģionālo valsts atbalstu, un šajā sakarībā jāveic analīze par intervencēm, kas plānotas saistībā ar to (darbības) programmām, un jāpilda visi paziņošanas pienākumi. Stratēģiskās plānošanas process, kas paredzēts kohēzijas politikā, un atbalsta analīze saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu joprojām pastāv atsevišķi, bet ir iespēja atsevišķos gadījumos analīzes, uz kurām balstās kohēzijas politikas intervences, izmantot par pamatu valsts atbalsta pamatojumam.

Tiesiskajā regulējumā[10] ir skaidras norādes uz noteikumiem par valsts atbalstu, jo īpaši saistībā ar finanšu instrumentiem, darbībām, no kurām gūst ienākumus, publiskā un privātā sektora partnerībām, darbību ilgumu utt. Turklāt, lai dalībvalstis varētu efektīvāk piemērot noteikumus par valsts atbalstu, ir noteikts, ka līdzekļus izmaksā tikai tad, ja tiek izpildītas saistības (ex ante nosacījumi)[11], kurās ietilpst pasākumi dalībvalstīs personāla apmācībai un administratīvās spējas pastiprināšanai šajā jomā.

Valsts atbalsta noteikumu piemērošana ir viena no kohēzijas politikas īstenošanas “riska” jomām un bieži vien ir par cēloni tām kļūdām, ko atklājuši revidenti.

Eiropas Parlamenta loma

Parlaments jau vairākas reizes ir paudis bažas attiecībā uz saskaņotību starp ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, no vienas puses, un konkurences noteikumiem, no otras puses. Savā 2011. gada 15. novembra rezolūcijā par ES valsts atbalsta noteikumu reformu attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (P7_TA(2011)0494) tas norādīja, ka ir ievērojami jāinvestē infrastruktūras modernizācijā, it īpaši reģionos, kuros tā ir vismazāk attīstīta, un it īpaši enerģētikas, telekomunikāciju un sabiedriskā transporta jomā. Parlaments arī prasīja vairāk informēt vietējās un reģionālās iestādes par valsts atbalsta jomā spēkā esošajiem noteikumiem.

Valsts atbalsta modernizācijas procesa laikā (tas tika uzsākts 2012. gadā), kurā Komisija iepazīstināja ar saviem priekšlikumiem saskaņā ar LESD 109. pantu, ar Parlamentu tikai apspriedās un tam nebija iespējas ietekmēt pamatnostādņu pieņemšanu. Tomēr 2013. gada 12. jūnija rezolūcijā par reģionālo politiku kā plašākas valsts atbalsta shēmas sastāvdaļu (P7_TA(2013)0267) Parlaments atbalstīja Komisijas pamatnostādņu projektu, aicināja panākt labāku konsekvenci ar vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un citām pamatnostādnēm un pauda bažas, vai valsts atbalsta noteikumi ir saderīgi ar kohēzijas politikas instrumentu (Eiropas struktūrfondu un ieguldījumu fondu) īstenošanu, jo paši attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi kohēzijas politikā pret apgabaliem, kas ietilpst vienā un tajā pašā reģionu kategorijā. Parlaments aicināja saglabāt kopējo reģionālā atbalsta aptvērumu vai pat palielināt, pārsniedzot iepriekšējo 45 % limitu, un atbalstīja drošības tīkla radīšanu agrākajiem “a” reģioniem un īpašus noteikumus mazapdzīvotiem, attāliem un salu reģioniem. Tika uzsvērta arī nepieciešamība pēc specifiskām atkāpēm, jo īpaši apgabalos, ko smagi skārusi ekonomikas krīze.

Parlaments uzskata, ka valsts atbalsts būtu vispirmām kārtām jāpiešķir MVU, bet lielo uzņēmumu izslēgšana varētu novest pie darbavietu zaudēšanas, un tādēļ šādiem uzņēmumiem vajadzētu joprojām būt atbilstošiem attiecībā uz atbalsta saņemšanu “c” apgabalos, tomēr to rūpīgi kontrolējot.

Parlaments savā 2016. gada 13. septembra rezolūcijā par tematiskā mērķa “MVU konkurētspējas uzlabošana” īstenošanu (P8_TA(2016)0335) aicināja Komisiju noteikt tādus nosacījumus valsts atbalstam, kuri nediskriminēs MVU un kuriem būtu jāsaskan ar kohēzijas politikas atbalstu uzņēmumiem, kā arī pilnībā izmantot atbalsta shēmas, pamatojoties uz vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, un precizēt saikni starp noteikumiem par ESI fondiem MVU un noteikumiem par valsts atbalstu.

[1]Padomes 1998. gada 7. maija Regula (EK) Nr. 994/98.

[2]Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regula (ES) Nr. 651/2014.

[3]Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnes 2007.–2013. gadam (2006/C 54/08).

[4]Pamatnostādņu I pielikumā ir saraksts, kurā uzskaitīti atbilstīgie “a” apgabali, sadalīti pa dalībvalstīm.

[5] NUTS: statistiski teritoriālo vienību nomenklatūra.

[6]I pielikumā ir ietverts specifiskais piešķīrums iepriekš noteiktam “c” aptvērumam, uzskaitījumu sadalot pa dalībvalstīm.

[7]Pamatnostādņu II pielikumā ir izklāstīta metode, kā noteikt iepriekš nedefinētus “c” apgabalus.

[8]Iepriekš nedefinētu “c” apgabalu aptvērums, ieskaitot minētos pielāgojumus, ir izklāstīts I pielikumā.

[9]2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1303/2013 6. pants.

[10]2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013.

[11]2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1303/2013 XI pielikuma II daļa.

Diána Haase

12/2016