Procedūra : 2014/2216(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0023/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0023/2015

Debates :

PV 11/03/2015 - 15
CRE 11/03/2015 - 15

Balsojumi :

PV 12/03/2015 - 8.6
CRE 12/03/2015 - 8.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0076

ZIŅOJUMS     
PDF 661kWORD 586k
20.2.2015
PE 541.530v03-00 A8-0023/2015

par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā

(2014/2216(INI))

Ārlietu komiteja

Referents: Pier Antonio Panzeri

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Attīstības komitejas ATZINUMS
 Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ATZINUMS
 ANNEX I
 ANNEX II
   KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS  

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā

(2014/2216(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,

–       ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(1),

–       ņemot vērā ANO Tūkstošgades deklarāciju, kas pieņemta 2000. gada 8. septembrī(2), ANO Attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada un Ģenerālās asamblejas rezolūcijas,

–       ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–       ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3. un 21. pantu,

–       ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu,

–       ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–       ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā(3), ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

–       ņemot vērā ES 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2014. gada 23. jūnijā,

–       ņemot vērā gada ziņojumu par KĀDP galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli 2013. gadā, ko Padome apstiprināja 2014. gada 22. jūlijā,

–       ņemot vērā Komisijas 2014. gada ziņojumu par Eiropas Savienības attīstības un ārējās palīdzības politiku un tās īstenošanu 2013. gadā (COM(2014)0501), ko pieņēma 2014. gada 13. augustā, un pavaddokumentus,

–       ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(4),

–       ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas cilvēktiesību jautājumos,

–       ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. jūnija secinājumus par ES vadlīniju par cilvēktiesību aizstāvjiem 10. gadadienu,

–       ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(5),

–       ņemot vērā Parlamenta steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,

–       ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju(6),

–       ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 69. sesiju(7),

–       ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana(8),

–       ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par agresijas noziegumu(9),

–       ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(10),

–       ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(11),

–       ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

–       ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra rezolūciju par moratoriju nāvessoda piemērošanai(12),

–       ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 11. marta rezolūciju par spīdzināšanas izskaušanu pasaulē(13),

–       ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Padomes Regulas (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai(14),

–       ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325, 1820, 1888, 1889 un 1960 par sievietēm, mieru un drošību,

–       ņemot vērā Padomes 2011. gada 13. maijā pieņemto ziņojumu par ES rādītājiem attiecībā uz visaptverošo pieeju ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 un Nr. 1820 īstenošanai par sievietēm, mieru un drošību Eiropas Savienībā,

–       ņemot vērā uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, ar ko īsteno ANO programmu „Aizsargāt, ievērot un labot”, ko ANO Cilvēktiesību padome apstiprināja savā 2011. gada 16. jūnija rezolūcijā Nr. 17/4,

–       ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūnijā publicētos norādījumus IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju) nozarei par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu,

–       ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju, kurā pausts aicinājums izveidot starpvaldību darba grupu, kuras uzdevums būtu „izveidot starptautisku tiesiski saistošu instrumentu, lai starptautisko cilvēktiesību ietvaros reglamentētu pārrobežu sabiedrību un citu uzņēmumu darbības”,

–       ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(15),

–       ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulām Eiropas Savienības nolīgumos(16),

–       ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(17),

–       ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(18),

–       ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu: Pārmaiņu programma,

–       ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(19),

–       ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par diskrimināciju kastas dēļ(20),

–       ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 5. marta kopīgo paziņojumu „Konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes izrakteņu atbildīga sagāde — integrētas ES pieejas izstrāde” (JOIN(2014)0008),

–       ņemot vērā Apvienoto Nācijas Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC),

–       ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(21),

–       ņemot vērā Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus par ES visaptverošo pieeju,

–       ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 18. aprīļa ieteikumu Padomei par ANO principu „pienākums aizsargāt” („R2P”)(22),

–       ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

–       ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–       ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0023/2015),

A.     tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pants vēl vairāk nostiprināja nepieciešamās ES kompetences tādas kopējas ārpolitikas un drošības politikas izstrādei, kuras virzītājspēks būtu tādi principi kā demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, starptautisko tiesību un tiesiskuma ievērošana, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas un starptautisko tiesību principus; tā kā saskaņā ar LES 6. pantu "Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai";

B.     tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantā ir noteikts, ka Savienības tirdzniecības politikas pamatā ir Savienības ārējās darbības principi un mērķi;

C.     tā kā universāla un nedalāma cilvēktiesību principa ievērošana, veicināšana un nodrošināšana ir ES ārpolitikas un drošības politikas stūrakmeņi; tā kā vairāki autoritāri režīmi būtiski apdraud cilvēktiesību vispārīgumu, jo īpaši daudzpusējos forumos;

D.     tā kā vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju joprojām dzīvo nedemokrātisku režīmu apstākļos un vispārējā brīvība pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi mazinājusies;

E.     tā kā demokrātiskus režīmus raksturo ne tikai vēlēšanu rīkošana, bet arī tiesiskuma, vārda brīvības, cilvēktiesību ievērošana, kā arī neatkarīga tiesu vara un objektīvas pārvaldes iestādes;

F.     tā kā ES iekšpolitikas un ārpolitikas labāka saskaņotība demokrātijas un cilvēktiesību jomā nostiprinātu ES uzticamību ārējās attiecībās un starptautiskajā arēnā;

G.     tā kā jaunā Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) ir norādījusi, ka cilvēktiesības būs viena no viņas vispārējām prioritātēm un ka viņas nolūks ir cilvēktiesības izmantot kā rādītāju visās attiecībās ar trešām valstīm; tā kā viņa ir arī atkārtoti norādījusi uz ES apņemšanos veicināt cilvēktiesības visās ārējo attiecību jomās „bez izņēmuma”; tā kā 2015. gada sākumā ES darba kārtībā būs jaunā ES rīcības plāna par cilvēktiesībām un demokrātiju pieņemšana un ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos mandāta atjaunošana;

H.    tā kā 2014. gada 23. jūnijā Padome pieņēma ES 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, kas ietver ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanas pirmo pilno gadu; tā kā 2013. gads bija arī ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos jaunā mandāta pirmais pilnais gads; tā kā šai amatpersonai vajadzētu palīdzēt Savienībai koordinēt savas darbības tā, lai tās darbs pie cilvēktiesību, jo īpaši sieviešu tiesību, ievērošanas veicināšanas visā pasaulē kļūtu skaidrāks un pamanāmāks;

I.      tā kā ES gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2013. gadā un notikumi pēc tā pārskata perioda ir spēcīgs atgādinājums par to, cik ārkārtīgi dārgi cilvēkiem izmaksā cilvēktiesību neievērošana; tā kā cilvēktiesību neievērošana trešās valstīs nelabvēlīgi ietekmē arī ES, jo cilvēktiesību neievērošana un likumīgas demokrātiskas līdzdalības trūkums izraisa nestabilitāti, valstu sabrukumu, humānās krīzes un bruņotus konfliktus — ārkārtas situācijas, uz kurām ES ir pienākums reaģēt;

J.      tā kā ES apņemšanās īstenot efektīvu daudzpusēju politiku ar ANO centrā ir neatņemama Savienības ārpolitikas daļa un sakņojas pārliecībā, ka uz universāliem noteikumiem un vērtībām balstīta daudzpusēja sistēma ir vispiemērotākā globālu krīžu, problēmu un draudu risināšanai;

K.     tā kā ES un tās dalībvalstis ir bijušas ļoti uzticamas Starptautiskās Krimināltiesas sabiedrotās jau kopš izveides, sniedzot finansiālu, politisku, diplomātisku un loģistisku atbalstu un vienlaikus veicinot Romas Statūtu universālumu, kā arī aizsargājot tās integritāti, lai nostiprinātu šīs tiesas neatkarību;

L.     tā kā Parlaments 2014. gada 17. jūlija rezolūcijā atkārtoti apliecināja savu stingro atbalstu Kampalas grozījumu pieņemšanai Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtos, ietverot arī grozījumu attiecībā uz agresijas noziegumu, un aicināja visas ES dalībvalstis ratificēt šos grozījumus un iestrādāt tos valsts tiesību aktos; tā kā grozījums attiecībā uz agresijas noziegumu veicinās gan tiesiskumu starptautiskā līmenī, gan mieru un drošību pasaulē, jo atturēs no nelikumīgas spēka pielietošanas, tā palīdzot proaktīvi nodrošināt, ka šādi noziegumi netiek pastrādāti un tiek nostiprināts ilgstošs miers;

M.    tā kā ANO Sieviešu statusa komisijas 59. sesija, kas notiks Ņujorkā 2015. gada 9.–20. martā, būs vērsta uz turpmākiem pasākumiem saistībā ar Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ietverot pašreizējās problēmas, kuras kavē īstenošanu un tādējādi neļauj panākt dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu, kā arī šī sesija būs vērsta uz iespējām panākt dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) darba kārtībā pēc 2015. gada;

N.     tā kā bezmaksas pamatizglītība visiem bērniem ir pamattiesības, kas noteiktas ANO 1989. gada Konvencijā par bērna tiesībām; tā kā bērnu un pieaugušo izglītība palīdz samazināt nabadzību, bērnu mirstību un veicināt labas prakses vides jomā; tā kā visiem pieejama izglītība ir būtiski saistīta ar TAM mērķi dzimumu līdztiesības jomā, jo īpaši attiecībā uz pamatizglītības iegūšanu; tā kā minētais mērķis vēl ne tuvu nav sasniegts;

O.     tā kā bruņota konflikta apstākļos sievietes un bērni, tostarp sievietes un bērni, kas devušies bēgļu gaitās, kļuvuši par patvēruma meklētājiem vai bezvalstniekiem, pieder pie sabiedrības visneaizsargātākajām grupām un tā kā pusaudzēm, kas pārvietotas humanitāru krīžu apstākļos, ir ievērojami paaugstināts apdraudējums;

P.     tā kā nekāda veida sieviešu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm, tostarp seksuālu izmantošanu, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, piespiedu laulības, tā dēvētos goda dēļ pastrādātos noziegumus, sieviešu seksuālo izmantošanu komerciālos nolūkos un vardarbību ģimenē, nekad nedrīkst attaisnot ar kādiem politiskiem, sociāliem, reliģiskiem, ar kultūru saistītiem argumentiem, tradīcijām vai cilts ieražām;

Q.     tā kā starp korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem pastāv nepārprotama saikne; tā kā korupcija publiskajā un privātajā sektorā sekmē un saasina nevienlīdzību un diskrimināciju, tādējādi neļaujot vienlīdzīgi īstenot pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; tā kā ir pierādīts, ka korupcijas gadījumi nereti ir saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārskatatbildības trūkumu;

R.     tā kā visā pasaulē ir nopietni apdraudētas darba tiesības un tiesības apvienoties arodbiedrībās, savukārt tas, kā darbojas uzņēmumi, būtiski ietekmē darba ņēmēju, kopienu un patērētāju tiesības Eiropā un ārpus tās; tā kā starptautiskie cilvēktiesību tiesību akti paredz pienākumu aizsargāt cilvēktiesības, lai nodrošinātu, ka uzņēmumu darbības to attiecīgajā jurisdikcijā nepārkāpj cilvēktiesības un ka cietušajiem ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļu veidi;

S.     tā kā uzņēmēju aprindām ir liela nozīme cilvēktiesību veicināšanā un tā kā šādi centieni ir ārkārtīgi nepieciešami un publiskajām iestādēm visā pasaulē tie būtu jāatbalsta; tā kā cilvēktiesību veicināšana jāuzskata par platformu sadarbībai starp valsts un privāto sektoru;

T.     tā kā padziļinātajā vispārējā preferenču sistēma sistēmā (GSP+), kas noteikta trešām valstīm, ir vajadzīga klauzula par starptautisko konvenciju par cilvēktiesībām un darba tiesībām ievērošanu;

U.     tā kā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VCD) 16. pantā ir noteikts, ka vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasu, tautību vai reliģiju atšķirībām saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un nodibināt ģimeni, ka viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību un ka laulība var tikt slēgta tikai ar abu personu, kas stājas laulībā, brīvu un pilnīgu piekrišanu;

V.     tā kā VCD 14. pantā ir atzīts, ka cilvēkiem ir tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs; tā kā ANO Konvencijā par bēgļa statusu ir skaidri noteikts, ka visiem bēgļiem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un ka neviena valsts neizraida vai neatgriež bēgli uz valsti, kuras teritorijā viņa dzīvība vai brīvība ir apdraudēta;

W.    tā kā VCD 18. pantā ir atzīta domas, pārliecības un reliģijas brīvība; tā kā ar reliģijas vai ticības brīvību saistīto incidentu skaits ir krasi palielinājies, cita starpā arvien pieaugošā tādu konfliktu skaita dēļ, kuriem ir reliģisks raksturs;

X.     tā kā VCD 25. pantā ir atzīts, ka katram cilvēkam "ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, (..) kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai", kur mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību un kur ir iekļauta medicīniskā aprūpe; tā kā ANO Konvencija par bērna tiesībām, kas ir visplašāk ratificētais cilvēktiesību līgums, atzīmē 25. gadskārtu; tā kā ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūcijā Nr. 26/28 tiek aicināts sasaukt nākamo ANO Cilvēktiesību padomes sanāksmi, lai pievērstu uzmanību medikamentu pieejamībai, ņemot vērā ikviena cilvēka tiesības sasniegt augstāko fiziskās un garīgās veselības līmeni; tā kā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) konstitūcijā ir noteikts, ka iespējami augstākā sasniedzamā veselības standarta esamība ir viena no ikviena cilvēka pamattiesībām neatkarīgi no rases, reliģijas, politiskās pārliecības, ekonomiskā vai sociālā stāvokļa;

Y.     tā kā klimata pārmaiņu ietekme, piemēram, temperatūras paaugstināšanās, jūras līmeņa paaugstināšanās un aizvien ekstremālāki laika apstākļi, saasinās globālās nestabilitātes radītās problēmas un attiecīgi palielinās nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu risku;

Z.     tā kā piekļuve nekaitīgam dzeramajam ūdenim un sanitārijas pakalpojumiem ir viena no cilvēktiesībām, kas izriet no tiesībām uz pienācīgu dzīves līmeni un ir nesaraujami saistīta ar tiesībām sasniegt augstāko fiziskās un garīgās veselības līmeni, kā arī ar tiesībām uz dzīvību un cilvēka cieņu; tā kā apmēram 2,6 miljardiem cilvēku — pusei no visiem iedzīvotājiem jaunattīstības valstīs — nav pat vienkāršas labiekārtotas atejas un 1,1 miljardam cilvēku nav nekādas piekļuves dzeramajam ūdenim;

Aa.   tā kā šis ziņojums, kas ir sagatavots kā atbilde Padomes pieņemtajam ES gada ziņojumam par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2013. gadā, ir arī perspektīva analīze par ES darbībām šajā politikas jomā; tā kā Parlaments savās rezolūcijās par iepriekšējiem gada ziņojumiem un par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu ir uzsvēris vajadzību pastāvīgi izvērtēt savu praksi, kā notiek cilvēktiesību integrēšana tā darbībās, kādi ir turpmākie pasākumi attiecībā uz tā steidzamības kārtā pieņemtajām rezolūcijām par demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma pārkāpumiem un kādi ir turpmākie pasākumi attiecībā uz demokrātijas un cilvēktiesību noteikumu ievērošanu visos nolīgumos, ko ES ir noslēgusi ar trešām valstīm,

Cilvēktiesību būtiskā nozīme ES ārpolitikā

1.      atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulā ir apstiprināts, ka „vislielāko uzmanību Savienība pievērš indivīdam un cilvēka cieņai”;

2.      aicina ES iestādes un dalībvalstis ietvert cilvēktiesības kā galveno jautājumu ES attiecībās ar visām trešām valstīm, tostarp ar tās stratēģiskajiem partneriem, kā arī visos augsta līmeņa pa ziņojumos un sanāksmēs; uzsver, cik būtiska ir ES cilvēktiesību politikas efektīva, konsekventa un saskaņota īstenošana atbilstīgi skaidrajiem pienākumiem, kas noteikti LES 21. pantā un ES stratēģiskajā satvarā cilvēktiesību un demokrātijas jomā; atzinīgi vērto to, ka jaunā PV/AP ir atklāti norādījusi uz savu nepārprotamo apņemšanos īstenot šos principus;

3.      uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstīm būtu vienota nostāja, atbalstot cilvēktiesību nedalāmību, neaizskaramību un universālumu, kā arī it sevišķi atbalstot visu ANO izstrādāto starptautisko cilvēktiesību instrumentu ratificēšanu; aicina ES turpināt atbalstīt cilvēktiesību nedalāmību un neaizskaramību, tostarp to cilvēktiesību nedalāmību, kas apstiprinātas Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, saskaņā ar LES 21. pantu; aicina ES arī turpmāk sekmēt universālus cilvēktiesību standartus kā pamatu ES attiecībām ar trešām valstīm un reģionālām organizācijām gan politiskos, gan cilvēktiesību dialogos un tirdzniecības sarunās;

4.      atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu nodrošināt, ka tiesiskums ir paplašināšanās procesa pamatelements; mudina ES visā paplašināšanās procesā cieši sekot līdzi to noteikumu īstenošanai, kas aizsargā cilvēktiesības un to cilvēku tiesības, kuri pieder pie minoritātēm;

5.      tomēr brīdina par nevēlamām sekām, kas var rasties, nepārtraukti paplašinot cilvēktiesību sarakstu un iekļaujot tajā ideoloģiski vai politiski pretrunīgus punktus, jo tā rezultātā var samazināties vispārējais atbalsts pašai cilvēktiesību universāluma un nedalāmības idejai;

6.      norāda, ka līdzās cilvēku ciešanām ES būtu arī jāņem vērā cilvēktiesību neievērošanas radītās materiālās un budžeta izmaksas gadījumos, kad cilvēktiesību neievērošana un likumīgas demokrātiskas līdzdalības trūkums izraisa nestabilitāti, korupciju, valstu sabrukumu, humānas krīzes un bruņotus konfliktus — ārkārtas situācijas, kuras mazina ES attīstības politikas centienus un uz kurām ES vai tās dalībvalstīm ir pienākums reaģēt ārpolitikas un drošības politikas jomā; šajā sakarā atzinīgi vērtē ES nesenos centienus cilvēktiesību pārkāpumus ietvert savā agrīnās brīdināšanas matricā, kas saistīta ar krīžu novēršanu; tomēr aicina īstenot stingrākas preventīvās darbības un mudina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt uz cilvēktiesībām pamatotu krīžu novēršanas elementu, kas būtu ietverams ES visaptverošajā pieejā ārējiem konfliktiem un krīzēm un būtu jāiekļauj nākamajā pārskatītajā Eiropas Drošības stratēģijā;

7.      uzskata, ka ES, tostarp tās delegācijām, vajadzētu apzināt agrīnās brīdināšanas signālus, piemēram, represijas pret mazākumtautībām un cilvēktiesību pārkāpumus, kas norāda uz iespējamiem konfliktiem un humānajām katastrofām; aicina ES izstrādāt labāko praksi cilvēktiesību veicināšanai un aizsargāšanai pēckatastrofu un pēckonfliktu situācijās, īpašu uzmanību pievēršot personām ar invaliditāti, sievietēm un bērniem un citām neaizsargātām grupām, sniedzot datus un veicot attiecīgus pasākumus, kuros tieši ņemtas vērā invalīdu vajadzības, nodrošinot personu ar invaliditāti konkrētajām vajadzībām piemērotus katastrofu riska samazināšanas plānus, rīkojot mācības visam attiecīgo dienestu personālam un nodrošinot pienācīgu daudzumu pieejamu patversmju un katastrofu seku likvidēšanas vietu, kā arī īpašu uzmanību pievēršot cilvēktiesību ievērošanas jautājumiem palīdzības, atjaunošanas un rekonstrukcijas centienos, turklāt vienlaikus ievērojot cilvēcības, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības vispārcilvēciskos principus un īstenojot uz vajadzībām balstītu pieeju humānās palīdzības sniegšanā;

8.      mudina ES nodrošināt sinerģiju starp atbalsta iespējām, ko sniedz stabilitātes instruments, finanšu instruments demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam (EIDHR) un Eiropas Demokrātijas fonds;

9.      pauž nopietnas bažas par teroristu pastrādāto smagu cilvēktiesību pārkāpumu skaita palielināšanos visā pasaulē; norāda uz 2014. gada ziņojumu, kurā minēts, ka laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam terorisma aktivitāte ir palielinājusies par 62 % un ka tādu valstu skaits, kurās terorisma dēļ ir gājuši bojā vairāk nekā 50 cilvēku, ir palielinājies no 15 līdz 24 valstīm; mudina PV/AP un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), ņemot vērā terorisma aktivitātes palielināšanos, ciešāk un efektīvāk sadarboties ar valstu valdībām, lai apkarotu terorismu visās tā izpausmēs;

10.    atbalsta viedokli, ka genocīda un citu pret cilvēci vērstu noziegumu noliegšana, kā arī ka rasisma, ksenofobijas vai reliģiskā naida motivētas darbības ir nepārprotams cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpums un tādēļ ir nosodāmas;

11     aicina PV/AP Federica Mogherini un ES ārlietu ministrus Ārlietu padomes darba kārtībā regulāri iekļaut diskusiju par ES centieniem panākt cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, politisko aktīvistu un citu personu, kas miermīlīgi īsteno savas tiesības, atbrīvošanu;

ES gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē kā ES cilvēktiesību un demokrātijas politikas ziņošanas instruments

12.    atzinīgi vērtē to, ka Padome ir pieņēmusi ES 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē; aicina jauno PV/AP apņemties turpmāk divreiz gadā piedalīties speciāli paredzētās Parlamenta plenārsēžu debatēs par ES cilvēktiesību un demokrātijas politiku, lai prezentētu šo ES ziņojumu un atbildētu uz Parlamenta ziņojumu;

13.    pauž nožēlu par to, ka Komisija nav rakstiski atbildējusi uz iepriekšminēto Parlamenta rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, un uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi sniegt šādas rakstiskas atbildes, lai panāktu starpiestāžu sadarbību šajā jautājumā, un tās nevar aizstāt ar debatēm plenārsēdē, kur nevar veltīt pietiekami daudz laika pārdomām un sistemātiskai atbilžu sniegšanai uz visiem Parlamenta uzdotajiem jautājumiem;

14.    atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas vispusīgos un skaidros ziņojumus par ES darbībām pārskata periodā; tomēr atkārtoti pauž viedokli, ka it sevišķi valstu ziņojumiem būtu jāsniedz pārskats par galvenajām pozitīvajām un negatīvajām tendencēm un jāizvērtē ES darbību efektivitāte; norāda, ka detalizētāku publisku ziņojumu sniegšana, jo īpaši pamatojoties uz prioritātēm un rādītājiem, kas noteikti līdz šim konfidenciālajās ES cilvēktiesību jomas stratēģijās dažādām valstīm, iedrošinātu šīs valstis konsekventāk īstenot cilvēktiesību nosacījumus un novērtēt ES politikas ietekmi uz cilvēktiesībām;

15.    joprojām uzskata, ka ES iestādēm būtu kopīgi jācenšas uzlabot gada ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju formātu, lai tas varētu sasniegt plašu sabiedrību, vienlaikus nezaudējot savu vispusīgumu kā ziņojums par ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanu; atkārtoti norāda uz savu gatavību iesaistīties ES iestāžu aktīvā un konstruktīvā sadarbībā saistībā ar turpmāko ziņojumu sagatavošanu; atgādina savu prasību iekļaut gada ziņojumā sadaļu par rīcības plāna īstenošanu dalībvalstīs;

ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna īstenošana

16.    atkārtoti pauž atzinību par ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko Padome pieņēma 2012. gadā un kas ir būtisks stūrakmens, lai rastu jaunu pamatu politikas izstrādei un atkārtoti apstiprinātu ES apņemšanos pildīt Līgumā noteikto pienākumu integrēt cilvēktiesības visos ES ārpolitikas virzienos „bez izņēmuma”;

17.    atgādina, ka cilvēktiesības ir kļuvušas par būtiski svarīgu ES ārējās darbības daļu un nozīmīgu tās identitātes elementu divpusējās, daudzpusējās un iestāžu attiecībās;

18.    atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas centienus ziņot Parlamentam par pirmā ES rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanu; aicina PV/AP un EĀDD iesaistīt dalībvalstis, Komisiju, Parlamentu, pilsonisko sabiedrību un reģionālās un starptautiskās organizācijas pārskatīšanā un apspriedēs, kuru rezultātā pieņems jaunu rīcības plānu, kas stāsies spēkā 2015. gada sākumā; atzinīgi vērtē diskusijas, kuru mērķis ir panākt, lai jaunajā rīcības plānā tiktu labāk noteiktas prioritātes saistībā ar tā mērķiem un tiktu uzlabota šā ES ārpolitikas instrumenta skaidrība, efektivitāte un saskaņotība, bet brīdina, ka nevajadzētu samazināt ne rīcības plānu, ne arī mērķu vērienīgumu attiecībā uz cilvēktiesību integrēšanu visās ES politikas jomās;

19.    mudina visus ES ārējās darbības dalībniekus nodrošināt nepieciešamo ES ārpolitikas un tās dažādo rīku iesaisti cilvēktiesību jomā un ņemt vērā visus cilvēktiesību aspektus, jo īpaši, rīkojot regulāras apmācības cilvēktiesību jautājumos attiecīgajām amatpersonām;

20.    it sevišķi pauž bažas par stratēģiskajā satvarā paustās apņemšanās „ES attiecībās ar visām trešām valstīm, tostarp stratēģiskajiem partneriem, uzmanības centrā izvirzīt cilvēktiesības” īstenošanu; attiecīgi mudina PV/AP un EĀDD pievērst rūpīgu uzmanību šīs apņemšanās īstenošanai un cilvēktiesību un demokrātijas integrēšanas nodrošināšanai ES attiecībās ar stratēģiskajiem partneriem tādos nozīmīgos kontekstos kā augstākā līmeņa sanāksmes un Padomes secinājumi; turklāt iesaka, ka gadījumā, ja partnervalstī, ar kuru noslēgts nolīgums, notiek smags cilvēktiesību pārkāpums, ES ir jāveic efektīvāki pasākumi, lai piemērotu atbilstīgas sankcijas, kā noteikts nolīguma cilvēktiesību klauzulās, tostarp, iespējams, (uz laiku) jāpārtrauc nolīguma darbība;

21.    aicina AP/PV, saskaņojot ar visiem pārējiem komisāriem, izstrādāt programmu, kas paredz integrēt cilvēktiesības dažādās ES darbības jomās, jo īpaši attīstības, migrācijas, vides, nodarbinātības, interneta datu aizsardzības, tirdzniecības, ieguldījumu, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības jomā;

22.    atzinīgi vērtē AP/PV publisko paziņojumu par vajadzību pārskatīt ES stratēģiju attiecībās ar visiem tās stratēģiskajiem partneriem, tostarp Ķīnu un Krieviju, un aicina AP/VP savā pilnvaru termiņā noteikt cilvēktiesības par prioritāti šādās valstīs, precizējot, ka smagi cilvēktiesību pārkāpumi apdraud divpusējās attiecības starp ES un tās stratēģiskajiem partneriem;

ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos mandāts

23.    atzīst pirmajam ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos piešķirtā mandāta nozīmi un apsveic pašreizējo mandāta turētāju par līdz šim paveikto darbu; mudina ES īpašo pārstāvi turpināt uzlabot ES pamanāmību un iesaisti daudzpusējos un reģionālos cilvēktiesību mehānismos (ANO, Eiropas Padome, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija (ASEAN), Āfrikas Savienība un Islāma sadarbības organizācija), sekmēt ES galvenās tematiskās prioritātes, tostarp tās, kas atspoguļotas nesen pieņemtajās ES cilvēktiesību vadlīnijās, strādāt pie pilsoniskās sabiedrības tiesību nostiprināšanas visā pasaulē un veicināt ES cilvēktiesību politikas integrēšanu, saskaņotību, konsekvenci un efektivitāti, un rast pareizo līdzsvaru starp „kluso” un publisko diplomātiju; atzīst nepieciešamību nodrošināt labāku pamanāmību ES cilvēktiesību īpašā pārstāvja amatam, kuram labas koordinācijas nolūkā atbalstu sniedz dažādu ES iestāžu dienesti, tomēr ir vajadzīgas arī iniciatīvas pilnvaras un publiskā uzstāšanās tiesības;

24.    aicina Padomi kā vispārēju principu pieņemt praksi, ka regulāra sadarbība ar ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos tiek iekļauta mandātā turpmākajiem ģeogrāfiskajiem ES īpašajiem pārstāvjiem cilvēktiesību jautājumos;

25.    prasa arī turpmāk saglabāt ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos amatu, piešķirot tam pastāvīgu statusu un pietiekamus līdzekļus, lai nodrošinātu pilnu atbalstu, tostarp publiskās diplomātijas izmantošanu;

ES iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotība cilvēktiesību un demokrātijas jomā

26.    uzsver, ka ES cilvēktiesību politikai ir konsekventi jāatbilst Līgumā paredzētajām saistībām, jānodrošina saskaņotība starp iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem un jāizvairās no dubultstandartiem; tādēļ aicina pieņemt Ārlietu padomes secinājumus par cilvēktiesībām saistībā ar stratēģiskajiem partneriem; šajā sakarā aicina noteikt kopīgas robežvērtības dalībvalstīm un ES amatpersonām attiecībā uz obligātajiem cilvēktiesību jautājumiem, kas tiem ir jāizvirza sarunās ar stratēģiskajiem partneriem, vienlaikus ņemot vērā apstākļus katrā atsevišķā valstī;

27.    uzsver, ka ES darbības konsekvence attiecībā pret trešām valstīm ir nosacījums tās uzticamībai un attiecīgi arī efektivitātei un ka atšķirības un nekonsekvence kaitē Savienības darbībai un dažkārt padara diskusijas par cilvēktiesību jautājumiem nemanāmas; atgādina, ka, neskatoties uz daudzajām grūtībām, konsekvence joprojām ir prioritārs mērķis ārpolitikā un tai ir jābūt visu ārpolitikas dalībnieku pilnvaru pamatā;

28.    turklāt uzskata, ka ir būtiski, lai prasības, ko ES cilvēktiesību jomā izvirza attiecībās ar trešām valstīm, vienlīdz tiktu piemērotas arī dalībvalstīm; šajā sakarā atgādina, ka Parlaments ik gadu pieņem Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas sagatavotu ziņojumu par pamattiesību situāciju Eiropas Savienībā;

29.    aicina EĀDD stiprināt cilvēktiesību aizsardzībai paredzēto ES līdzekļu pārvaldību, kontroli un pārskatatbildību;

30.    norāda uz lielajiem izaicinājumiem, ko radījusi Krievijas īstenotā Krimas aneksija un ilgstošā militārā iesaistīšanās Ukrainas austrumos; uzsver, ka šāda agresijas politika ir apliecinājums turpmākai Krievijas virzībai uz autoritāru valsts pārvaldību, kā rezultātā pasliktinās cilvēktiesību stāvoklis šajā valstī; uzsver, ka Krievija pašlaik ir „stratēģisks izaicinājums” Eiropas Savienībai un tā vairs neatbilst stratēģiskās partnerības kritērijiem;

31.    aicina ES efektīvi risināt tādas iekšējās problēmas cilvēktiesību jomā kā romu stāvoklis, izturēšanās pret bēgļiem un migrantiem, LGBTI personu diskriminēšana, aizturēšanas apstākļi un plašsaziņas līdzekļu brīvība dalībvalstīs, lai saglabātu ārējās cilvēktiesību politikas uzticamību un konsekvenci; pauž nožēlu par to, ka romu minoritāte joprojām ir pakļauta diskriminācijai, rasismam un sociālajai atstumtībai gan Eiropas Savienībā, gan kandidātvalstīs Rietumbalkānos un Turcijā; šajā sakarā norāda, ka minoritāšu tiesību ievērošana ir viena no galvenajām problēmām, kas uzsvērta Komisijas 2014.–2015. gada paplašināšanās stratēģijā;

ES cilvēktiesību politikas instrumenti

Valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā un ES delegāciju loma

32.    atzinīgi vērtē to, ka EĀDD ir sekmīgi pabeidzis valstu stratēģiju cilvēktiesību jomā pirmo ciklu, kura izstrādē tika stingri uzsvērta ES delegāciju līdzdalība; tomēr pauž nožēlu par joprojām pastāvošo pārredzamības trūkumu attiecībā uz valstu stratēģiju saturu, it īpaši par to, ka Parlaments nav ticis pienācīgi informēts, un vēlreiz aicina publiskot vismaz galvenās katras valsts stratēģijas prioritātes un atbilstīgos apstākļos piešķirt Parlamentam piekļuvi šīm stratēģijām, lai tas varētu veikt pienācīga līmeņa pārbaudi; mudina EĀDD pieņemt rādītājus, ar kuriem varētu novērtēt stratēģiju iedarbīgumu, un nodrošināt, ka gada ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē valstu sadaļas tiek nepārprotamāk norādītas kā valstu stratēģiju īstenošanas ziņojumi; atgādina par ES apņemšanos nodrošināt, ka valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā tiek ņemtas vērā visos politikas veidošanas līmeņos ar trešām valstīm, tostarp cilvēktiesību un politiskā dialoga jomā;

33. uzsver, ka ES delegācijām ir jāizstrādā gada ziņojums par cilvēktiesību jomā īstenotajiem pasākumiem;

34.    atzinīgi vērtē gandrīz izveidoto cilvēktiesību jautājumu kontaktpunktu un cilvēktiesību aizstāvju sadarbības koordinatoru tīklu ES delegācijās; aicina PV/AP un EĀDD izstrādāt skaidras darbības vadlīnijas par viņu lomu delegācijās, lai ļautu pilnībā realizēt savu potenciālu, lai noteiktu ticamus standartus un lai izvairītos no nekonsekvences starp ES delegācijām;

35.    mudina pastiprināt sadarbību starp dalībvalstu diplomātiskajiem tīkliem un ES delegācijām pasaulē, lai veicinātu darba grupu diskusijas par cilvēktiesību jautājumiem trešās valstīs;

36.    aicina EĀDD nodrošināt, ka ieslodzījumā esošo cilvēktiesību aizstāvju gadījumi tiek izvirzīti apspriešanai visās augstākā līmeņa ES un trešo valstu sanāksmēs, tostarp Sadarbības padomes/ Asociācijas padomes sanāksmēs; uzsver, ka visās ES un trešo valstu cilvēktiesību stratēģijās vajadzētu iekļaut sadaļu par cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri atrodas ieslodzījumā;

37.    atgādina par apņemšanos integrēt cilvēktiesības visos ES ietekmes novērtējumos; uzsver, ka šī apņemšanās ir svarīga, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, aizsardzību un īstenošanu ES, kā arī tādas ārpolitikas un pasākumu izstrādi un īstenošanu, kas ļautu nostiprināt cilvēktiesības ārvalstīs; aicina ES, plašāk apspriežoties un sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm, uzlabot ietekmes novērtējumu cilvēktiesību jomā kvalitāti un sistemātiskumu;

Cilvēktiesību dialogi un konsultācijas

38.    atkārtoti norāda uz savu atbalstu speciāliem dialogiem cilvēktiesību jomā, kurus var izmantot kā ES cilvēktiesību politikas instrumentu, ja tie nekalpo kā pašmērķis, bet gan kā līdzeklis konkrētu partnervalsts saistību un sasniegumu nodrošināšanai; atzīst, ka ir lietderīgi iesaistīties dialogos par cilvēktiesībām, jo īpaši ar valstīm, kurās ir nopietnas cilvēktiesību problēmas; tomēr uzsver, ka ES ir jāizdara skaidri politiskie secinājumi, ja dialogam par cilvēktiesībām nav pozitīvu rezultātu tādēļ, ka partnervalsts nevēlas labticīgi tajā iesaistīties vai arī tai nav patiesas apņemšanās īstenot reformas, un jāpievēršas publiskajai diplomātijai ar mērķi nodrošināt, ka netiek apdraudēta ES cilvēktiesību politikas uzticamība sabiedrības acīs; turklāt brīdina par to, ka augsta līmeņa politiskajos dialogos diskusijām par cilvēktiesībām tiek piešķirta arvien mazāka nozīme; uzsver, ka Eiropas Savienībai atbildīgā un pārredzamā veidā efektīvai apspriešanai jāizvirza atsevišķie to cilvēktiesību aizstāvju gadījumi, kuru brīvība ir apdraudēta vai kuri atrodas cietumā, kā arī politieslodzīto gadījumi; smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā aicina attiecīgo problēmu iekļaut politiskā dialoga centrā visos līmeņos;

39.    mudina EĀDD izstrādāt visaptverošu pārbaudes mehānismu, lai varētu novērtēt šos dialogus gadījumā, ja dialogā neizdodas panākt ievērojamus un jūtamus rezultātus; turklāt mudina ES stiprināt salīdzinošos rādītājus, lai palīdzētu izmērīt panākumus un padarītu dialogus efektīvākus, tādējādi veicinot to valstu tuvināšanos starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, kurās ir vērojamas smagas cilvēktiesību problēmas; ņemot vērā, piemēram, ka ES un Ķīnas dialogā par cilvēktiesībām nekādi būtiski un jūtami rezultāti netika panākti un nesenos notikumus Honkongā, mudina ES pārdomāt cilvēktiesību stratēģiju un ievērot saskanīgāku, vienotāku un stratēģiskāku pieeju cilvēktiesībām;

40.    pauž nožēlu par to, ka apmaiņas struktūru, formātu, regularitātes, metožu un konfidencialitātes atšķirību dēļ nav mehānisma, kas patiesi ļautu izsekot un novērtēt šādus dialogus, un nav arī progresa rādītāju; iesaka precizēt katra dialoga mērķus un novērtēt rezultātus, apspriežoties ar Parlamentu;

41.    mudina EĀDD turpināt sadarbību ar visām valstīm, ar kurām tas ir uzsācis cilvēktiesību dialogu, prasot konkrētu apņemšanos no attiecīgajām iestādēm un regulāri pārbaudot to sasniegumus attiecībā uz apspriedēs izvirzīto prasību izpildi;

ES cilvēktiesību vadlīnijas

42.    atzinīgi vērtē to, ka Padome 2013. pārskata gadā pieņēma ES vadlīnijas par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu cilvēktiesībām un ES vadlīnijas par reliģijas vai ticības brīvību, kā arī 2014. gadā — ES vadlīnijas par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē;

43.    atgādina, ka vadlīniju pieņemšanai nav jārada selektivitāte cilvēktiesību sistēmā, jo pamatā joprojām jābūt universāluma un nedalāmības principiem; aicina Komisiju precizēt vadlīnijās aptverto tēmu atlases procesu, definējot izvēles kritērijus ar Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju palīdzību;

44.    aicina Komisiju papildināt vadlīnijas, nodrošinot lielāku skaidrību attiecībā uz satura un formāta saskaņošanu, tajās nosakot mērķus, kritērijus, līdzekļus, grafikus un rādītājus, kā arī iekļaujot regulāru novērtēšanu; šajā sakarā atgādina, ka Parlaments nesen ieteica „efektīvi un koncentrējoties uz rezultātiem” īstenot vadlīnijas spīdzināšanas jomā;

45.    iesaka plašāku pilsoniskās sabiedrības līdzdalību vadlīniju izstrādē, novērtēšanā un pārskatīšanā;

46.    mudina EĀDD un Padomi veikt atbilstošus pasākumus ES vadlīniju īstenošanai un novērtēšanai valstu līmenī; mudina EĀDD un dalībvalstis arī pastāvīgi apmācīt EĀDD un ES delegāciju darbiniekus, kā arī dalībvalstu diplomātus, un vairot viņu informētību, lai nodrošinātu, ka ES vadlīnijām cilvēktiesību jautājumos ir plānotā ietekme uz reālās politikas veidošanu attiecīgajā valstī;

ES politika demokratizācijas un vēlēšanu atbalstam

47.    uzsver, ka demokrātiskus režīmus raksturo ne tikai vēlēšanu rīkošana, bet arī tiesiskuma, vārda brīvības un cilvēktiesību ievērošana, kā arī neatkarīga tiesu vara un objektīvas pārvaldes iestādes; aicina Komisiju un EĀDD veicināt trešās valstīs uzsāktos demokrātiskos procesus; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi īstenot turpmākus pasākumus saistībā ar vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem un ieteikumiem, izmantojot tos kā daļu no ES iesaistīšanās demokrātijas veicināšanā attiecīgajā valstī un uzticot galvenajam novērotājam īpašu uzdevumu — veikt turpmāko uzraudzību par to, kā notiek ieteikumu īstenošana, kas atbilstu Parlamenta visaptverošajai demokrātijas atbalsta pieejai un ko atbalstītu Parlamenta pastāvīgās struktūras; norāda uz pozitīvo ietekmi, ko var radīt ES vēlēšanu novērošanas misijas, lai nodrošinātu ES kā partnera uzticamību;

48.    aicina ES turpināt darbu, lai noteiktu labākās prakses šajā jomā ar mērķi atbalstīt un konsolidēt demokratizācijas procesus; mudina izstrādāt gan politikas, gan darbības instrumentus, ko varētu izmantot prioritārās valstīs, lai ES pieejā saskaņoti, elastīgi un ticami integrētu cilvēktiesību un demokrātijas atbalsta pasākumus, tostarp konfliktu novēršanas pasākumus un starpniecību;

49.    uzsver, ka politiskā pāreja un demokratizācija jāapvieno ar cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskuma, pārredzamības, atbildības, izlīguma un tiesiskas valsts un demokrātisko iestāžu izveides veicināšanu; aicina sniegt sistemātisku ES atbalstu brīvi un godīgi ievēlētiem parlamentiem; uzsver vajadzību sniegt ieguldījumu politiskā dialoga veicināšanā starp valdošajām un opozīcijas partijām;

50.    atgādina, ka pēc Arābu pavasara Eiropas Savienība no jauna definēja savu kaimiņattiecību politiku attiecībā pret Vidusjūras dienvidu reģionu un uzsvēra pilsoniskās sabiedrības nozīmīgumu un principu „vairāk par vairāk”, lai veidotu ciešāku sadarbību ar savām kaimiņvalstīm un sniegtu atbalstu to reformās un pārejā uz demokrātiju;

51.    uzskata, ka ES attiecību ar visām trešām valstīm pamatā jābūt uz rezultātiem balstītai pieejai „vairāk par vairāk” un ES būtu jāpiešķir partnervalstīm īpašs statuss tikai tad, ja ir izpildītas skaidras cilvēktiesību un demokrātijas prasības, turklāt tai nevajadzētu vilcināties šāda statusa piemērošanu apturēt, ja šīs prasības vairs netiek ievērotas;

52.    aicina efektīvi izmantot jaunās tehnoloģijas un globālo tīmekli, lai informāciju par cilvēktiesībām un demokrātiju, kā arī par ES programmām padarītu pēc iespējas pieejamāku cilvēkiem visā pasaulē;

53.    atzinīgi vērtē darbu izmēģinājuma valstīs, ko līdz šim ir īstenojušas deviņas ES delegācijas, lai panāktu demokrātijas atbalsta lielāku saskaņotību ES ārējās attiecībās, kā tika ierosināts Padomes 2009. un 2010. gada secinājumos un kā noteikts 2012. gada ES stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā;

54.    prasa Komisijai un EĀDD uzlabot koordināciju ar Parlamentu saistībā ar izmēģinājuma valstu otro kārtu, lai nodrošinātu visu ES iestāžu līdzdalību un apvienotu zināšanas, sniedzot efektīvu demokrātijas atbalstu trešās valstīs;

55.    atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda efektīvo darbu demokrātijas veicināšanā kaimiņvalstīs un atbalsta piesardzīgu tā pilnvaru paplašināšanu, attiecinot to arī uz citu valstu sabiedrībām, kuras cīnās par demokratizāciju; aicina dalībvalstis solidāri un apņēmīgi piešķirt Demokrātijas fonda budžetam pietiekamu finansējumu, lai nodrošinātu iespējami elastīgāko un efektīvāko atbalstu demokrātisko pārmaiņu procesa dalībniekiem vietējā līmenī;

56. uzsver, ka ir svarīgi, lai palielinātos sieviešu loma cilvēktiesību veicināšanā un demokrātisko reformu īstenošanā, konfliktu novēršanas atbalstīšanā un politiskās līdzdalības un pārstāvības stiprināšanā; turklāt šajā sakarā norāda, ka būtu jāņem vērā ES vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumos ietvertās rekomendācijas attiecībā uz sieviešu pilnvērtīgu un līdztiesīgu piedalīšanos vēlēšanu procesos;

57.    atgādina, ka paplašināšanās ir bijusi visveiksmīgākais ES ieguldījums valstu demokratizācijā, un uzsver, ka sarunas ar Rietumbalkānu valstīm joprojām ir galvenais instruments, lai palīdzētu tām izveidot pilnībā demokrātisku sabiedrību;

ES atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem

58.    atzinīgi vērtē mērķtiecīgos Padomes secinājumus par cilvēktiesību aizstāvjiem ES vadlīniju par cilvēktiesību aizstāvjiem 10. gadadienā; turklāt pauž atzinību Komisijai par aizvien plašāku EIDHR izmantošanu, sniedzot ārkārtas atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem, kam draud tūlītējas briesmas, un mudina Komisiju turpināt izskatīt jaunus veidus, kā atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus; šajā sakarā atgādina par Eiropas Demokrātijas fonda nozīmi, kurš palīdz atbalstīt un aizsargāt demokrātijas aizstāvjus, emuāru autorus un žurnālistus visā pasaulē;

59.    pauž nožēlu, ka cilvēktiesību aizstāvju vajāšana un marginalizācija joprojām ir plaši izplatīta tendence visā pasaulē, jo īpaši valstīs, kurās netiek atzīts cilvēktiesību universālums;

60.    aicina ES pievērst īpašu uzmanību apcietināto cilvēktiesību aizstāvju gadījumiem visā pasaulē un nepieciešamībai ES pastiprināt kolektīvos pasākumus, lai panāktu šo personu atbrīvošanu, izmantojot dažādas stratēģijas, tostarp izveidojot Eiropas Parlamenta iekšējo darba grupu, kas, cieši sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību, regulāri sekotu līdzi jaunākajai informācijai par apcietināto aktīvistu gadījumiem visā pasaulē;

61.    atkārto savu aicinājumu EĀDD arī turpmāk aizsargāt nevalstiskās organizācijas (NVO), cilvēktiesību aizstāvjus, pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, žurnālistus un advokātus, palielinot ES cilvēktiesību dialogu efektivitāti un veicinot ES tematiskās prioritātes un cilvēktiesību vadlīnijas; šajā sakarā mudina organizēt kampaņas, kas vērstas uz cilvēktiesību aizstāvjiem arī attālākos trešo valstu reģionos, lai atbalstītu ES politikas mērķu īstenošanu;

62.    aicina EĀDD un Komisiju nodrošināt, lai ES dotācijas un citas programmas būtu pieejamas ne tikai lielajām NVO, bet arī veiktspējas veidošanai vietējā līmenī; tādēļ mudina samazināt birokrātisko slogu, vienlaikus saglabājot pārskatatbildību piemērošanas un grāmatvedības uzskaites procedūrās, un mudina ņemt vērā pieaugošo spiedienu, ko represīvie režīmi izdara uz pilsonisko sabiedrību; aicina ievērot pragmatiskāku pieeju attiecībā uz sabiedrībām, kuras atrodas pārejas procesā uz demokrātiju, lai nodrošinātu atbalstu nozīmīgām organizācijām un indivīdiem;

63.    prasa EĀDD un ES delegācijām iesaistīties patiesā un pragmatiskā politiskajā dialogā ar cilvēktiesību aizstāvjiem un NVO, lai rastu labākos veidus, kā atbalstīt viņu darbu sekmējošu vidi; prasa ES uzlabot tās aktīvo diplomātiju trešās valstīs un nostiprināt cilvēktiesību kontaktpunktu pozīciju, lai cilvēktiesības integrētu ES delegāciju ikdienas politiskajā darbā, sistemātiski pieminot politieslodzīto vārdus un iesaistoties tiesas procesu uzraudzībā un cietumu apmeklējumos, kā arī izveidojot procesu pārraudzību; uzsver, ka ES ir jāizmanto publiskā diplomātija, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un aicinātu atbrīvot ieslodzītos cilvēktiesību aktīvistus; uzsver, ka ES augstākā līmeņa pārstāvjiem, proti, PV/AP, Padomes priekšsēdētājam, komisāriem, ES īpašajiem pārstāvjiem un dalībvalstu valdības amatpersonām regulāri jātiekas ar cilvēktiesību aizstāvjiem, apmeklējot valstis, kurās tiek izdarīts spiediens uz pilsonisko sabiedrību;

64.    aicina PV/AP un ES ārlietu ministrus sasaukt ikgadējo Ārlietu padomes sanāksmi, kas būtu veltīta diskusijai par ES centieniem panākt to cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, politisko aktīvistu un citu personu atbrīvošanu, kas miermīlīgi īsteno savas tiesības, īpašu uzmanību veltot gadījumiem, kas iekļauti Parlamenta rezolūcijās par debatēm saistībā ar pārkāpumiem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā;

ES atbalsts universālām cilvēktiesībām un daudzpusējām cilvēktiesību organizācijām

65.    atgādina par Parlamenta un tā Cilvēktiesību apakškomitejas apņemšanos atbalstīt ANO aizgādībā esošu spēcīgu daudzpusēju cilvēktiesību sistēmu, kas ietver Ģenerālās asamblejas Trešo komiteju, Cilvēktiesību padomi un augstā cilvēktiesību komisāra biroju, un saistīto ANO specializēto aģentūru, piemēram, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO), kā arī ANO īpašo procedūru darbu;

66.    atgādina par to, cik svarīgi ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieņemtie lēmumi un to īstenošana attiecīgajās valstīs saistībā ar cilvēktiesību kā pamatvērtību un principu ievērošanu un nostiprināšanu;

67.    atgādina par savu nepārprotamo nostāju attiecībā uz savas klātbūtnes institucionalizēšanu ANO Ģenerālās asamblejas sesijās, kā noteikts Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcijā par ES prioritātēm Cilvēktiesību padomē, un uzskata, ka arī turpmāk ir noteikti jāsūta Eiropas Parlamenta delegācija uz attiecīgajām Cilvēktiesību padomes un ANO Ģenerālās asamblejas sesijām un pauž nožēlu par to, ka 2014. gadā šī prakse tika pārtraukta;

68.    atkārtoti norāda, ka ir svarīgi, lai ES aktīvi piedalītos visos ANO cilvēktiesību mehānismos, it sevišķi Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā un Cilvēktiesību padomē; mudina ES dalībvalstis to darīt, kopīgi atbalstot un virzot rezolūcijas, kā arī aktīvi piedaloties diskusijās un interaktīvajos dialogos un sniedzot paziņojumus; noteikti atbalsta to, ka Eiropas Savienībā paplašinās starpreģionālo iniciatīvu izmantošana;

69.    vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi īstenot EĀDD, Komisijas, Parlamenta un dalībvalstu efektīvu koordinēšanu un sadarbību cilvēktiesību jautājumos; šajā saistībā mudina EĀDD, jo īpaši iesaistot ES delegācijas Ņujorkā un Ženēvā, palielināt ES darbību saskaņotību, rīkojot savlaicīgas un plašas apspriedes, lai paustu vienotu ES nostāju;

70.    atgādina, ka ir svarīga Eiropas Savienības rīcība Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO), tai gatavojoties pārskatam par saviem 40 darbības gadiem; mudina stiprināt ES saites ar EDSO un Eiropas Padomi;

71.    turklāt atgādina, cik svarīgs ir Eiropas Padomes veiktais darbs šajā jomā un ka Eiropas Savienībai ir ātri jāpievienojas Eiropas Cilvēktiesību konvencijai saskaņā ar Līgumiem;

72.    atkārtoti norāda, ka ir svarīgi Ņujorkā un Ženēvā paveikto darbu saistībā ar ANO Ģenerālo asambleju, Trešo Komiteju un Cilvēktiesību padomi integrēt ES attiecīgajās iekšējās un ārējās darbībās, lai nodrošinātu saskaņotību;

ES politika attiecībā uz starptautisko kriminālo tiesvedību un Starptautisko Krimināltiesu

73.    atkārtoti norāda, ka pilnībā atbalsta Starptautiskās Krimināltiesas darbu, tai pildot savu uzdevumu, lai darītu galu to personu nesodāmībai, kas vainojamas vissmagākajos noziegumos, kuri satrauc starptautisko sabiedrību, un nodrošinātu taisnīgumu kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā cietušajiem; saglabā modrību attiecībā uz jebkādiem centieniem iedragāt Starptautiskās Krimināltiesas leģitimitāti vai neatkarību; atgādina tās būtisko nozīmi tiesiskuma un izlīguma duālajos procesos; mudina ES un dalībvalstis sadarboties ar Krimināltiesu un sniegt tai stingru diplomātisko un politisko atbalstu divpusējās attiecībās un visos forumos, tostarp ANO; pauž bažas par to, ka joprojām nav izpildīti vairāki apcietināšanas orderi; aicina ES, dalībvalstis un ES īpašos pārstāvjus aktīvi veicināt Starptautiskās Krimināltiesas darbību, tās lēmumus un cīņu pret nesodāmību par Romas Statūtos paredzētajiem noziegumiem; uzskata, ka iesaistīto valstu pieaugošais skaits ir būtisks panākums saistībā ar šīs tiesas universāluma nostiprināšanu; atzinīgi vērtē to, ka Kotdivuāra 2013. gada februārī ratificēja Romas Statūtus, tomēr pauž nožēlu par to, ka 2014. gadā neviena valsts nav ratificējusi Statūtus; mudina ES un dalībvalstis veikt pastiprināt centienus veicināt Romas Statūtu ratificēšanu un ieviešanu, lai atbilstīgi starptautiskajām tiesībām nodrošinātu plašāku tiesiskuma pieejamību personām, kuras cietušas smagos noziegumos; aicina ES dalībvalstis, kas ir arī Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu dalībvalstis, nodrošināt līdzekļus, kas nepieciešami taisnīgai un efektīvai tās pilnvaru izpildei; mudina ES arī turpmāk veicināt starptautisko krimināltiesvedību un Starptautiskās Krimināltiesas darbību, tostarp atbalstot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus EIDHR palīdzību;

74.    atkārtoti aicina izveidot ES īpašā pārstāvja starptautiskā tiesiskuma un starptautisko humanitāro tiesību jautājumos amatu, lai piešķirtu šiem jautājumiem pienācīgo nozīmi un padarītu tos pamanāmus, efektīvi veicinātu ES darba programmu un visos ES ārējās darbības virzienos integrētu apņemšanos cīnīties pret nesodāmību;

75.    pauž nožēlu, ka Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūti joprojām nav iekļauti jaunajā VSP regulā, proti, to konvenciju sarakstā, kas ir vajadzīgas VSP+ statusam; pieņem zināšanai, ka vairākas VSP+ pieteikumu iesniedzējas (piemēram, Armēnija un Pakistāna) nav minēto Statūtu parakstītājvalstis vai nav tos ratificējušas; atkārto savu ieteikumu Romas Statūtus pievienot turpmākajam konvenciju sarakstam;

76.    atkārto savu aicinājumu ES pieņemt kopēju nostāju attiecībā uz agresijas noziegumu un Kampalas grozījumiem un aicina dalībvalstis ātri pielāgot valsts tiesību aktus Kampalas grozījumu definīcijām, kā arī citiem Romas Statūtos noteiktajiem pienākumiem, lai dotu iespēju dalībvalstīm veikt izmeklēšanas un apsūdzības darbības valstī un lai uzlabotu sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu;

77.    sagaidot pret armēņu tautu vērstā genocīda 100. gadadienu, aicina visas dalībvalstis juridiski atzīt šī genocīda faktu un mudina dalībvalstis un ES iestādes vēl vairāk veicināt armēņu genocīda atzīšanu;

78.    mudina EĀDD izplatīt paraugpraksi to personu tiesību ievērošanā, aizsardzībā un atbalstīšanā, kas cietušas no noziegumiem un vardarbības trešās valstīs, kā arī apmainīties ar korupcijas apkarošanas politikas pieredzi ar trešām valstīm, jo korupcija bieži vien kalpo kā ceļš uz nesodāmību un cēlonis netaisnīgumam pret cietušajiem;

ES pasākumi pret nāvessodu

79.    atkārtoti norāda uz savu negrozāmo nostāju pret nāvessodu un mudina ES un dalībvalstis saglabāt augsta profila politiku, kas vērsta uz nāvessoda atcelšanu visā pasaulē; mudina EĀDD saglabāt modrību saistībā ar notikumiem visās valstīs un izmantot visus tā rīcībā esošos ietekmes veidus;

80.    pilnībā atbalsta ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada decembra rezolūciju par moratoriju nāvessoda piemērošanai(23);

81.    aicina ES, lai panāktu nāvessoda atcelšanu, turpināt izmantot sadarbību un diplomātiju visos iespējamajos forumos pasaulē saskaņā ar ES vadlīnijām par nāvessodu, un nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas ikvienas personas, kurai piespriests nāvessods, tiesības uz taisnīgu tiesu, neizmantojot spīdzināšanu un cita veida ļaunprātīgu izturēšanos, lai panāktu atzīšanos;

82.    pauž bažas saistībā ar ziņojumiem par nāvessodu izpildes gadījumu skaita pieaugumu pasaulē laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam, lai gan nāvessods ir atļauts ļoti mazā un sarūkošā skaitā valstu; aicina ES īstenot pienācīgu rīcību saistībā ar pastāvīgu lielo nāvessodu izpildes gadījumu skaitu Ķīnā un Irānā, nāvessodu izpildes atsākšanu 2013. gadā Indonēzijā, Kuveitā, Nigērijā un Vjetnamā, nāvessodu izpildi nepilngadīgajiem Irānā, Saūda Arābijā un Jemenā 2013. gadā un pieaugošo paziņoto nāvessodu izpildes skaitu Irākā un Saūda Arābijā;

83.    atzinīgi vērtē atsāktās diskusijas Amerikas Savienotajās Valstīs par patvaļību un kļūdu iespējamību saistībā ar nāvessodu, kampaņu, lai apturētu nāvessoda izpildei izmantoto vielu plūsmu no Eiropas uz ASV, un par nāvessoda atcelšanu Mērilendas štatā 2013. gadā; mudina PV/AP, ES īpašo pārstāvi un EĀDD sadarboties ar ASV federālo valdību un štatu valdībām, lai paātrinātu atteikšanos no nāvessoda ASV, kas stiprinātu transatlantisko sadarbību starptautiskā mērogā, uzticami veicinot cilvēktiesības, starptautisko taisnīgumu un demokrātiju;

84.    mudina Komisiju izmantot jauno elastību, ko tagad nodrošina EIDHR, lai izpētītu jaunus veidus, kā organizēt kampaņas par nāvessoda atcelšanu un kā atbalstīt darbības, kuru mērķis ir izvairīties no nāvessoda spriedumiem vai izpildēm;

85.    uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu uzraudzīt apstākļus, kādos veic nāvessodu valstīs, kurās to joprojām piemēro, un atbalstīt tiesisko un konstitucionālo reformu nolūkā panākt nāvessoda pilnīgu atcelšanu;

86.    atgādina savu nelokāmo pārliecību, ka nāvessods, kas ir tiesību uz personas neaizskaramību un cilvēka cieņas pārkāpums, nav savienojams ar starptautiskajās tiesībās paredzēto nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas sodīšanas aizliegumu, un aicina EĀDD un dalībvalstis oficiāli atzīt šo nesavienojamību un pieņemt atbilstošu ES politiku attiecībā uz nāvessodu; uzsver, ka attiecīgās ES vadlīnijas par nāvessodu un spīdzināšanu jāuzskata par transversālām;

ES rīcība pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem

87.    mudina PV/AP un EĀDD, ņemot vērā ziņojumus, kas nepārtraukti tiek saņemti par spīdzināšanas un vardarbības plašo izplatību pasaulē, pastiprināt ES centienus cīņā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem; atkārtoti pauž bažas, ka ES pasākumi šajā jomā joprojām ir ārkārtīgi nepietiekami un tā neizpilda saistības, ko ir uzņēmusies saskaņā ar ES vadlīnijām par spīdzināšanu; īpaši aicina nodrošināt lielāku ES atbalstu valstu un reģionālo spīdzināšanas novēršanas mehānismu izstrādei un stiprināšanai; pieņem zināšanai saistībā ar Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju iesniegto Komisijas 2014. gada 14. janvāra priekšlikumu regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai;

88.    norāda, ka saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu 7. un 8. pantu sistemātiska vai liela mēroga spīdzināšana var tikt uzskatīta par kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci; uzsver, ka aizsardzības pienākuma princips starptautiskajai kopienai piešķir papildu atbildību, saistībā ar kuru tai ir jārīkojas;

89.    mudina EĀDD rūpīgi pievērsties ANO Komitejas pret spīdzināšanu un tās apakškomitejas, kas izveidota saskaņā ar Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu, un Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas secinājumiem par valstīm un regulāri paust šīs bažas politiskajos dialogos ar attiecīgajām valstīm, kā arī publiskajos paziņojumos; aicina EĀDD, sevišķi ES delegācijas, un dalībvalstis, jo īpaši to vēstniecības, arī izstrādāt efektīvāku plānu saistībā ar ES vadlīniju par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem īstenošanu; aicina Savienību un dalībvalstis pastiprināt tirdzniecības kontroli precēm, kuras var izmantot spīdzināšanas darbībām vai necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai, kā arī divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontroli;

90.    uzsver, ka mazaizsargātu grupu, piemēram, etnisko, lingvistisko un reliģisko minoritāšu, locekļi biežāk tiek pakļauti spīdzināšanai vai dažādiem ļaunprātīgas izturēšanās veidiem, atrodoties apcietinājumā, tādēļ tām jāpievērš īpaša uzmanība;

91.    nosoda Eiropas uzņēmumu veikto preču un ieroču eksportu, ko var izmantot spīdzināšanas vai citos sodīšanas vai nežēlīgas, necilvēcīgas, vai pazemojošas izturēšanās nolūkos, tostarp protestu apspiešanas ietvaros; šajā sakarā atbalsta Regulas (EK) Nr. 1236/2005 pārskatīšanas procesu;

92.    atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi piemērot efektīvus eksporta kontroles mehānismus atsevišķām zālēm, ko var izmantot nāvessoda izpildei, un iekārtām, ko var izmantot spīdzināšanai; aicina Komisiju novērst arī citus trūkumus regulā, ieviešot īpašas izmantošanas visaptverošo klauzulu, kas aizliegtu jebkuru tādu zāļu eksportu, ko var izmantot spīdzināšanai vai nāvessoda izpildei;

93.    mudina Savienību un dalībvalstis veikt 2006. gada 20. decembra Starptautiskās konvencijas par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu ratifikāciju visās trešās valstīs;

Cilvēktiesības ES tirdzniecības nolīgumos un citos starptautiskos nolīgumos

94.    prasa ES nodrošināt, ka tirdzniecības nolīgumi, kas noslēgti ar trešām valstīm, veicina attiecīgo valstu ekonomisko un sociālo attīstību un nodrošina to dabas resursu, jo īpaši zemes un ūdens, labu pārvaldību; atkārto aicinājumu ES starptautiskajos nolīgumos, tostarp tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, kas jau ir noslēgti vai tiks noslēgti ar trešām valstīm, regulāri iekļaut saistošas, piemērojamas un neapspriežamas cilvēktiesību klauzulas un prasa efektīvi uzraudzīt šo klauzulu piemērošanu, kā arī prasa vairāk apspriesties ar Parlamentu agrīnos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu sarunu posmos, efektīvi uzraudzīt cilvēktiesību klauzulu piemērošanu un ziņot attiecīgajai Parlamenta komitejai par nolīgumu cilvēktiesību aspektiem;

95.    norāda, ka tirdzniecības politika veicina ES vispārējo mērķu sasniegšanu un ka saskaņā ar LESD 207. pantu ES tirdzniecības politika ir jāīsteno, „ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus”; turklāt norāda, ka saskaņā ar LES 3. panta prasību Savienība „veicina mieru, drošību, ilgtspējīgu Zemes attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus“;

96.    aicina Komisiju savas turpmākās tirdzniecības stratēģijas izstrādē ņemt vērā tirdzniecības un starptautisko nolīgumu būtisko nozīmi cilvēktiesību veicināšanā starptautiskā mērogā;

97.    uzsver, ka cilvēktiesību jomā ir nepieciešams turpināt daudzpusējo sadarbību un cilvēktiesību dialogu, jo īpaši starp Eiropas Savienību, Pasaules Tirdzniecības organizāciju un ANO, lai nodrošinātu daudzpusēju tirdzniecības satvaru, kas veicina cilvēktiesību ievērošanu;

98.    norāda, ka VPS ir izstrādāta tā, lai nodrošinātu starptautisko cilvēktiesību konvenciju un darba pamatstandartu ievērošanu valstīs, kuras šo sistēmu izmanto, un ka ir paredzēta īpaša papildu tarifa preferenču sistēma, lai veicinātu efektīvu starptautisko cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības pamatkonvenciju ratifikāciju un efektīvu īstenošanu; atgādina, ka nosacījumu neievērošanas gadījumā tirdzniecības režīms var tikt apturēts; atgādina, ka ir svarīgi regulāri starptautisko konvenciju īstenošanas uzraudzība un novērtēšana valstīs, kuras izmanto VPS+;

99.    atzinīgi vērtē pārskatītās VPS sistēmas stāšanos spēkā 2014. gada 1. janvārī; norāda, ka VPS+ ir saglabāta vispārējo preferenču sistēmā un ka tā liek valstīm, kuras vēlas izmantot VPS+ sistēmu, cieši un pilnībā sadarboties ar starptautiskajām organizācijām attiecībā uz starptautisko konvenciju ievērošanu cilvēktiesību un darba ņēmēju tiesību jomā;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

100.  pauž nožēlu, ka pasaulē vēl arvien nepilnīgi tiek īstenota visaptveroša pieeja attiecībā uz to, kā uzņēmumi ievēro cilvēktiesību standartus, un tas ļauj atsevišķām valstīm un uzņēmumiem apiet šos noteikumus; tādēļ uzsver nepieciešamību pieņemt juridiski saistošus noteikumus par uzņēmumu sociālo atbildību; stingri atbalsta ANO pamatprincipu īstenošanu uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; jo īpaši aicina Komisiju izstrādāt efektīvus pasākumus, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas programmu „Aizsargāt, ievērot un labot”, ko iesniedzis ANO īpašais pārstāvis uzņēmējdarbības un cilvēktiesību lietās John Ruggie; atgādina, ka ir svarīgi veicināt uzņēmumu sociālo atbildību, arī veicot uzņēmējdarbību ārpus ES, un nodrošināt tās ievērošanu visā piegādes ķēdē, jo īpaši attiecībā uz nelikumīgu koksnes tirdzniecību, savvaļas sugu tirgošanu un konfliktu zonās iegūto izrakteņu tirdzniecību; pauž pārliecību, ka Eiropas uzņēmumiem, to meitasuzņēmumiem un apakšuzņēmējiem vajadzētu būt izšķirošai nozīmei starptautisko uzņēmējdarbības un cilvēktiesību standartu veicināšanā un izplatīšanā visā pasaulē;

101.  prasa Komisijai un EĀDD mudināt ES delegācijas visā pasaulē sadarboties ar ES uzņēmumiem, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, un nodrošināt, ka „uzņēmējdarbība un cilvēktiesības” kā viens no svarīgākajiem punktiem tiek ietvertas vietējos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saistībā ar EIDHR; prasa dalībvalstīm gādāt par to, lai uzņēmumi, kuriem ir piemērojami attiecīgās valsts tiesību akti, neizvairītos no cilvēktiesību ievērošanas un sociālo, sanitāro un vides standartu izpildes, kas tiem ir jāievēro, uzsākot vai veicot uzņēmējdarbību trešās valstīs;

102.  vērš uzmanību uz ES stratēģiju par uzņēmumu sociālo atbildību 2011.–2014. gadam, kurā dalībvalstis tika aicinātas izstrādāt valstu plānus par ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu; atkārtoti aicina Komisiju regulāri ziņot par ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu dalībvalstīs, tostarp arī par valstu rīcības plāniem; pauž nožēlu par to, ka Komisija līdz šim nav īstenojusi turpmākus pasākumus attiecībā uz Parlamenta pieprasījumu ierosināt tiesību aktu, kas ES uzņēmumiem liktu nodrošināt, ka ar to darījumiem netiek atbalstīti konfliktu vai smagu cilvēktiesību pārkāpumu vaininieki;

103.  atkārtoti apliecina, ka Eiropas uzņēmumiem ir jāveic pienācīgas pārbaudes, lai to darbībā pietiekamā līmenī nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu neatkarīgi no darbības vietas; uzsver, cik svarīga nozīme ir jēgpilniem ziņojumiem par cilvēktiesībām un Eiropas finanšu iestāžu atbalstīto projektu ietekmi uz sabiedrību un vidi; uzsver, ka šīm iestādēm ir jānodrošina savu pasākumu atbilstība LES 21. pantam, kas cita starpā paredz pienākumu ievērot cilvēktiesības;

104.  atzīmē, ka uzņēmumiem to nevajadzētu uzskatīt par problēmu, bet gan par iespēju radīt jaunu uzņēmējdarbības potenciālu reģionos, kuriem visvairāk nepieciešami ilgtspējīgi un atbildīgi ieguldījumi, gan arī par līdzekli, kā veicināt cilvēktiesību ievērošanu jaunattīstības valstīs;

105.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai uzņēmumi, kas pieder trešo valstu pilsoņiem vai trešām valstīm un veic uzņēmējdarbību dalībvalstīs, neatbalstītu tos, kas vainojami konfliktu izraisīšanā vai smagos cilvēktiesību pārkāpumos, tostarp moderno verdzības formu pārkāpumos, piemēram, cilvēku tirdzniecībā un to nodarbināšanā nepieņemamos apstākļos;

106.  aicina Komisiju un EĀDD īstenot stingras iniciatīvas, lai uzlabotu tādu personu piekļuvi tiesiskumam, kuras ir cietušas cilvēktiesību pārkāpumos saistībā ar uzņēmumu darbībām ārpus ES; uzsver nepieciešamību ieviest efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus to uzņēmumu sodīšanai, kuri vainojami cilvēktiesību pārkāpumos, un nodrošināt kompensācijas šādos pārkāpumos cietušajiem;

107.  prasa ES iesaistīties jaunajās debatēs par juridiski saistošu starptautisku instrumentu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām ANO sistēmā;

108.  atgādina par četriem vispārējiem darba pamatstandartiem, kas ir nostiprināti Starptautiskās Darba organizācijas instrumentos, proti, biedrošanās brīvību un tiesības slēgt koplīgumus; jebkāda veida piespiedu darba, ekspluatācijas un verdzības likvidāciju; bērnu darba aizliegšanu; diskriminācijas novēršanu nodarbinātības jomā;

109.  jo īpaši atgādina tūlītējo nepieciešamību ievērot biedrošanās brīvību un cīnīties pret jebkādām represijām šajā jomā, tostarp pret apvienību biedru nogalināšanu;

110.  ar lielām bažām atzīmē SDO ziņas, ka aptuveni 21 miljons pieaugušo un bērnu pasaulē atrodas faktiskā verdzības stāvoklī; uzsver nepieciešamību attiecībā uz cilvēktiesībām izmantot visaptverošu un vienotu pieeju, turklāt uzsverot gan pilsoniskās un politiskās, gan ekonomiskās, sociālās, kultūras un vides tiesības, kā arī stingri apņemoties tās nodrošināt, jo bez šīm tiesībām nav iespējama attīstība; uzsver nepieciešamību cīnīties pret nabadzības pamatiemesliem; uzsver pienākumu ievērot starptautiskos darba standartus, pildot SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmu, un aicina noteikt universālu sociālās aizsardzības minimumu; pauž viedokli, ka sociālajiem jautājumiem jāieņem svarīgāka vieta ES ārējās attiecībās; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka ES nav standarta veida, kā visos ārējās tirdzniecības nolīgumos iekļaut t. s. sociālo klauzulu; tādēļ mudina ES visos ārējās tirdzniecības nolīgumos iekļaut sadaļu par attīstību un sociālo klauzulu, kas atspoguļotu SDO darba pamatstandartus;

111.  norāda, ka arvien nelabvēlīgākā drošības situācija pasaulē un finanšu krīzes pastiprināšanās kopš 2008. gada sabrukuma ir izraisījušas bērnu darba apjoma pieaugumu pasaules nabadzīgākajās valstīs, un tas var radīt juridiskas un reputācijas sekas uzņēmumiem, kas iegādājas preces no jaunattīstības valstīm; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci /Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD arī turpmāk veicināt starptautisko programmu bērnu darba izskaušanai, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kur nepieņemami liels skaits bērnu ir spiesti strādāt, lai papildinātu ģimenes ienākumus;

ES rīcība, lai nodrošinātu tiesības uz vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē un ierobežotu novērošanas tehnoloģiju ietekmi uz cilvēktiesībām

112.  atzīst, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģiju straujā attīstība visā pasaulē ir pārveidojusi vidi, kurā izmanto vārda un informācijas piekļuves brīvību, tādējādi radot gan būtiskas priekšrocības, gan nopietnas bažas; šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka Padome 2014. gada maijā pieņēma mērķtiecīgas ES pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē;

113.  atkārtoti uzsver, ka vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība, neatkarība un plurālisms ir ilgtspējīgas demokrātijas būtiski elementi, kas nodrošina maksimāli lielu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un nostiprina pilsoņu tiesības un tādēļ ir neatsverami sabiedriskās dzīves pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšanā;

114.  prasa sniegt lielāku atbalstu plašsaziņas līdzekļu brīvības veicināšanai, neatkarīgo žurnālistu un blogeru aizsardzībai, digitālās plaisas likvidēšanai un tam, lai sekmētu neierobežotu piekļuvi informācijai un saziņai un necenzētu piekļuvi internetam (digitālā brīvība);

115.  prasa ES un dalībvalstīm labāk uzraudzīt un nepārprotami un nekavējoties nosodīt jebkādus vārda brīvības ierobežojumus, tostarp normatīvo aktus par krimināli sodāmu goda aizskaršanu un citu ierobežojošu tiesību aktu agresīvu izmantošanu, ierobežojošu kritēriju vai apgrūtinošu procedūru noteikšanu personām, kas vēlas reģistrēties kā žurnālisti vai kā jebkuri citi ar plašsaziņas līdzekļiem saistītas profesijas pārstāvji vai dibināt izdevniecību, un uzņemties nepārprotamas iniciatīvas, lai veicinātu labāku piekļuvi informācijai, kas ir visas sabiedrības interesēs;

116.  nosoda visus digitālās saziņas ierobežojumus, tostarp tīmekļa vietņu slēgšanu un individuālo kontu bloķēšanu, jo īpaši, ja tie ir vērsti pret pilsonisko sabiedrību, pilsonisko brīvību aktīvistiem un brīviem plašsaziņas līdzekļiem;

117.  pauž bažas par uzraudzības, novērošanas, cenzēšanas un filtrēšanas tehnoloģiju izplatīšanu un izplatīšanos, kas aizvien vairāk apdraud cilvēktiesību un demokrātijas aktīvistus autokrātiskās valstīs, kā arī rada bažas par privātuma tiesībām demokrātiskās valstīs, pat ja tās izmanto, aizbildinoties ar tādiem likumīgiem mērķiem kā terorisma novēršana, valsts drošība un tiesībaizsardzība;

118.  atzīst, ka Eiropā ir nozīmīgi tādu noklausīšanās un novērošanas tehnoloģiju ražotāji, ko var izmantot cilvēktiesību pārkāpumu īstenošanai un uzbrukumiem Eiropas digitālajai infrastruktūrai; aicina Komisiju pārskatīt Eiropas eksporta kontroles sistēmu, lai nepieļautu bīstamu tehnoloģiju nonākšanu to cilvēku rokās, kuri tās izmanto nelikumīgiem mērķiem;

119.  atzinīgi vērtē Komisijas 2013. gada jūnijā publicētos norādījumus IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju) nozarei par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu; tomēr joprojām pauž bažas par tādu produktu un pakalpojumu tirdzniecību, kas paredzēti interneta piekļuves liegšanai vai masveida novērošanai un interneta plūsmas un mobilās saziņas uzraudzīšanai, meklēšanas rezultātu filtrēšanai vai privāto sarunu uzzināšanai; vērš uzmanību uz Komisijas 2014. gada 24. aprīļa paziņojumu „Eksporta kontroles politikas pārskatīšana — drošības un konkurētspējas nodrošināšana mainīgā pasaulē” (COM(2014)0244), kurā cita starpā atzītas problēmas cilvēktiesību jomā, kas konstatētas, eksportējot atsevišķas IKT; tādēļ aicina Komisiju apsvērt risinājumus, kā uzlabot šo situāciju, un vajadzības gadījumā pieņemt atjauninātas pamatnostādnes eksporta kontroles jomā;

120.  aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt iniciatīvas, kas saistītas ar digitālās drošības tehnoloģiju izstrādi un izplatīšanu, lai palielinātu cilvēktiesību aizstāvju iespējas, piedāvājot drošus apkopošanas, kodēšanas un glabāšanas mehānismus, lai izvairītos no represīvu valdību uzraudzības;

ES atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai un pulcēšanās un biedrošanās brīvībai

121.  pauž nopietnas bažas par to, ka daudzās pasaules valstīs sarūk iespējas īstenot likumīgas pilsoniskās sabiedrības darbības; uzskata, ka brīva pilsoniskā sabiedrība ir viens no pamatnoteikumiem, lai aizsargātu un atbalstītu cilvēktiesības un demokrātiskās vērtības visās sabiedrībās; šajā saistībā atzinīgi vērtē visas ES programmas, kas vērstas uz trešo valstu jauno speciālistu apmācību un studentu apmaiņas programmu vienkāršošanu trešo valstu pilsoņiem, jo viņi veicina jaunatnes aktīvu līdzdalību demokrātijas veidošanā un sniedz efektīvu ieguldījumu pilsoniskās sabiedrības attīstībā;

122.  prasa ES un tās dalībvalstis palielināt uzraudzību attiecībā uz visiem pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumiem, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizāciju aizliegumiem, neslavas celšanas krimināllikumu un citu ierobežojošu tiesību aktu agresīvu izmantošanu, pārmērīgām reģistrēšanās un ziņošanas prasībām, pārlieku ierobežojošiem noteikumiem par ārvalstu finansējumu un aizliegumiem NVO iesaistīties politiskās darbībās vai sazināties ar ārvalstniekiem, un skaidri un nekavējoties nosodīt šādus ierobežojumus;

123.  prasa ES un tās dalībvalstis izvirzīt pulcēšanās un biedrošanās brīvības pārkāpumu gadījumus apspriešanai visos politiskā dialoga līmeņos, tostarp augstākajā līmenī, ja citas dialoga formas, tostarp cilvēktiesību dialogs, nav sniegušas konkrētus uzlabojumus attiecīgajā valstī; mudina ES un tās dalībvalstis izmantot šos dialogus, lai izvirzītu apspriešanai atsevišķus satraucošus gadījumus, jo īpaši visu to personu gadījumus, kas apcietinātas tikai par to, ka izmantoja miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību;

124.  mudina ES delegāciju un dalībvalstu vēstniecību pārstāvjus uzraudzīt cilvēktiesību aizstāvju un visu to personu tiesas prāvas, kuri ir aizturēti tikai tādēļ, ka vēlējās izmantot savas miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesības, un attiecīgos gadījumos paust publisku nosodījumu par tiesību uz taisnīgu tiesu neievērošanu;

125.  prasa ES noteikt pulcēšanās un biedrošanās brīvības ievērošanu un veicināšanu par galveno prioritāti nākamajā ES Rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju un šajā jomā paredzēt konkrētus pasākumus, jo pulcēšanās un biedrošanās brīvība ir būtiski svarīgi demokrātijas un atvērtas sabiedrības elementi;

126.  atkārtoti pauž atbalstu tam, ka lielākā daļa EIDHR finansējuma tiek piešķirta, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un pilsoniskās sabiedrības darbības visā pasaulē, un arī pauž atbalstu juridiskās aizstāvības fondu izveidei, lai nodrošinātu kriminālvajātiem žurnālistiem un aktīvistiem piekļuvi advokātiem un taisnīgai tiesai;

127.  uzsver, ka cilvēktiesību uzraudzībā un izpratnes veicināšanā, kā arī no pārkāpumiem cietušo personu tiesiskās aizsardzības nodrošināšanā valstu līmenī svarīga nozīme ir valstu cilvēktiesību iestādēm (NHRI); prasa ES izstrādāt politiku NHRI atbalstam saskaņā ar Parīzes principiem un noteikt to par prioritāti ārējās palīdzības jomā, jo īpaši Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros;

Domu, pārliecības un reliģijas vai ticības brīvība

128.  nosoda jebkādu vardarbību un diskrimināciju ideoloģijas, reliģijas vai ticības dēļ, kā tas paredzēts LESD 10. pantā; pauž nopietnas bažas par joprojām saņemtajiem ziņojumiem par vardarbību un diskrimināciju pret reliģiskām minoritātēm visā pasaulē, tostarp Tuvo Austrumu reģionā; uzsver, ka tiesības uz domu, pārliecības, reliģijas vai ticības brīvību ir viena no galvenajām cilvēktiesībām, kas ir savstarpēji saistīta ar citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, un tās ietver tiesības ticēt vai neticēt, tiesības paust vai nepaust reliģiju vai ticību, kā arī tiesības pieņemt, mainīt un pamest ticību vai atgriezties pie tās pēc paša izvēles, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantā;

129.  prasa ES un dalībvalstis nodrošināt, lai visā pasaulē tiktu ievērotas reliģisko minoritāšu tiesības, jo īpaši Tuvajos Austrumos, kur ISIS un citas teroristisko kaujinieku grupas vajā kristiešus, tostarp katoļus, Armēņu apustuliskās baznīcas locekļus, koptus un jazīdus, kā arī musulmaņu minoritātes;

130.  stingri nosoda uzbrukumus kristiešiem vairākās pasaules valstīs un pauž solidaritāti ar cietušo ģimenēm; pauž nopietnas bažas par aizvien biežākiem apspiešanas, diskriminācijas, neiecietības un vardarbības gadījumiem pret kristiešu kopienām, jo īpaši Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos; aicina valstu valdības saukt pie atbildības visus, kas ir vainojami šajos nodarījumos; pauž nopietnas bažas par kristiešu pašreizējo stāvokli Ziemeļkorejā, Somālijā, Sīrijā, Irākā, Afganistānā, Saūda Arābijā, Pakistānā, Uzbekistānā, Jemenā, Nigērijā un daudzās citās valstīs, kurās kristieši dzīvo bailēs tikt nogalināti, spīdzināti, izvaroti un nolaupīti un piedzīvo savu baznīcu sabojāšanu vai sagraušanu;

131.  pauž nopietnas bažas par rohingu musulmaņu minoritātes pārstāvju vajāšanu Birmā/Mjanmā, kuriem tiek liegta Birmas pilsonība un kuri sistemātiski saskaras ar cilvēktiesību pārkāpumiem un vajāšanu; atgādina par 2013. gada 13. novembra rezolūciju par rohingu musulmaņu stāvokli(24);

132.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. pārskata gadā tika pieņemtas ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, un aicina ES iestādes un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību šo pamatnostādņu īstenošanai gan starptautiskos, gan reģionālos forumos, kā arī divpusējās attiecībās ar trešām valstīm, īpašu uzmanību veltot to cilvēku neaizsargātajam stāvoklim, kuri atteikušies no savas reliģiskās piederības; atzinīgi vērtē jaunās PV/AP apgalvojumu, ka reliģijas vai ticības brīvība ir viena no trim cilvēktiesību prioritātēm; mudina PV/AP un EĀDD uzsākt pastāvīgu dialogu ar NVO, reliģiskajām vai ticības grupām un reliģiskajiem līderiem;

133.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību veicināt starptautiskos un reģionālos forumos, tostarp ANO, EDSO, Eiropas Padomē un citos reģionālajos mehānismos; mudina ES arī turpmāk ANO Ģenerālajā asamblejā iesniegt ikgadējo rezolūciju par reliģijas vai ticības brīvību un atbalstīt ANO īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos pilnvaras;

Sieviešu un meiteņu tiesības

134.  atzinīgi vērtē ES atbalstu ANO rezolūcijām par dzimumu jautājumiem, it sevišķi par vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu, par diskrimināciju pret sievietēm un par vārda un uzskatu brīvības nozīmi iespēju nodrošināšanā sievietēm un atbalstu ANO paziņojumiem par agrām laulībām pret savu gribu, un par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

135.  prasa ES aktīvi piedalīties Sieviešu statusa komisijas 59. sesijā un turpināt cīņu pret visiem centieniem iedragāt ANO Pekinas Rīcības platformu, tostarp saistībā ar piekļuvi izglītībai un veselībai, kas ir pamata cilvēktiesības, un seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām;

136.  pauž nožēlu par to ka sieviešu un meiteņu ķermenis, īpaši saistībā ar viņu seksuālo un reproduktīvo veselību un seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, turpina atrasties ideoloģisku cīņu krustpunktā, un aicina ES un tās dalībvalstis atzīt, ka sievietēm un meitenēm ir neatsavināmas tiesības uz sava ķermeņa neaizskaramību un tiesības pieņemt patstāvīgi lēmumus, kas skar cita starpā tiesības uz brīvprātīgas ģimenes plānošanas un legālu abortu pieejamību, un tiesības netikt pakļautām vardarbībai, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, laulībai bērna vecumā, agrīnai laulībai un piespiedu laulībai un izvarošanai laulībā;

137.  atkārtoti nosoda visu veidu pāridarījumus un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, jo īpaši seksuālas vardarbības kā kara ieroča izmantošanu un vardarbību ģimenē; attiecīgi aicina visas Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīt un ratificēt Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu; prasa ES īstenot pasākumus, lai pievienotos šai konvencijai un nodrošinātu saskaņotību starp ES iekšpolitiku un ārpolitiku attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

138.  pauž nopietnas bažas par to, ka valdības ignorē necilvēcīgos sieviešu seksuālās izmantošanas gadījumus laikā, kad viena no katrām trim sievietēm visā pasaulē vismaz reizi savā dzīvē cietīs no vardarbīgas izturēšanās; mudina EĀDD turpmāk izstrādāt paraugprakses piemērus izvarošanas un pret sievietēm vērstas seksuālās vardarbības apkarošanai trešās valstīs, lai novērstu šīs problēmas galvenos cēloņus;

139.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai iestādes apņemas izstrādāt izglītošanas kampaņas, kas orientētas uz vīriešiem, īpaši jaunākajām paaudzēm, un kuru mērķis ir novērst un pamazām izskaust jebkāda veida ar dzimumu saistītu vardarbību; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai veselības darbinieki, policisti, prokurori un tiesneši gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs būtu pienācīgi apmācīti, kā palīdzēt no vardarbības cietušajiem un kā sniegt viņiem atbalstu;

140.  uzsver, ka ar dzimumu saistīta vardarbība, tostarp kaitīgas paražas vai tradīcijas, ir pamattiesību pārkāpums, jo īpaši cilvēka cieņas aizskaršana, tiesību uz dzīvību un tiesību uz personas neaizskaramību pārkāpums;

141.  norāda, ka Stambulas Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ir nozīmīgs un saistošs starptautisks instruments, tādēļ ja vairāk valstu pievienosies šai konvencijai, ievērojami uzlabosies integrētas politikas veidošana cietušo aizsardzībai un iespēju nodrošināšanai, kā arī starptautiskā sadarbība šajā jomā;

142.  aicina Padomi ietvert jautājumu par abortiem, ko veic gaidāmā bērna dzimuma dēļ, ES pamatnostādnēs par vardarbību pret sievietēm un meitenēm; mudina Komisiju un Padomi izstrādāt datu apkopošanas metodes un rādītājus par šiem aspektiem un mudina EĀDD šo jautājumu ietvert valstu cilvēktiesību stratēģiju izstrādē un īstenošanā;

143.  uzsver informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņu nozīmīgumu kopienās, kurās notiek sieviešu dzimumorgānu kropļošana, jaunu meiteņu seksuāla izmantošana, agrīnas un piespiedu laulības, feminicīds un citi ar dzimumu saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī to, ka šo kampaņu sagatavošanā un īstenošanā ir svarīgi iesaistīt cilvēktiesību aizstāvjus, kas jau cīnās par šādas prakses izbeigšanu; atgādina, ka bērnu laulība, agrīna un piespiedu laulība un likumā noteiktā minimālā laulības vecuma neievērošana ir ne tikai bērnu tiesību pārkāpums, bet arī šķērslis pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm;

144.  stingri nosoda to, ka seksuāla vardarbība pret sievietēm un meitenēm tiek izmantota kā karadarbības taktika, tostarp stingri nosoda tādus noziegumus kā masveida izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, dažāda veida dzimumnosacīta vajāšana, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošana, cilvēku tirdzniecība, sekstūrisms, agrīna un piespiedu laulība, ģimenes goda aizstāvēšanas slepkavības un visi pārējie līdzvērtīgi smagie seksuālās vardarbības veidi; šajā saistībā joprojām pauž īpašas bažas par situāciju, piemēram, Āfrikas Lielo ezeru reģionā un Sīrijā; pauž atbalstu darbam, ko veic UN Women, ANO īpašā referente jautājumos par vardarbību pret sievietēm, tās iemesliem un sekām, un ANO īpašā pārstāve ar konfliktiem saistītas seksuālās vardarbības jautājumā; atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada Saharova balva tika piešķirta Dr. Denis Mukwege par viņa ievērojamo cīņu par to meiteņu un sieviešu aizsardzību, kuras bruņoto konfliktu laikā kļuvušas par seksuālās vardarbības upuriem;

145.  vērš uzmanību uz to, ka ar dzimumu saistīti noziegumi un seksuālas vardarbības noziegumi Romas Statūtos ir klasificēti kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci vai darbības, kas tiek uzskatītas par genocīdu vai spīdzināšanu; šajā saistība atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemto Rezolūciju Nr. 2106 par seksuālas vardarbības novēršanu konflikta situācijā, kurā atkārtoti apliecināts, ka Starptautiskajai Krimināltiesai ir svarīga nozīme cīņā pret nesodāmību par seksuāliem noziegumiem un noziegumiem, kuri saistīti ar dzimumu; prasa ES atbalstīt šo principu pilnīgu īstenošanu;

146.  atgādina arī par ES apņemšanos cilvēktiesības un dzimumu aspektus integrēt kopējās drošības un aizsardzības politikas misijās saskaņā ar nozīmīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām Nr. 1325 un 1820 par sievietēm, mieru un drošību; šajā saistībā atkārto savu prasību ES un dalībvalstīm ilgtspējīgas samierināšanas veidošanas procesā atbalstīt sieviešu regulāru līdzdalību, jo tas ir ļoti svarīgs miera procesu komponents, un atzīt nepieciešamību integrēt dzimuma aspektus konfliktu novēršanā, miera uzturēšanas operācijās, humānajā palīdzībā un konflikta radīto seku likvidēšanā un pārejas procesā uz demokrātiju;

147.  uzskata, ka sieviešu nepietiekama pārstāvība politiskās lēmējorganizācijās ir pamattiesību un demokrātijas jautājums, kas ir pamatā valdību spējai pilnībā veltīt uzmanību demokrātijas veidošanas un uzturēšanas procesiem; atzinīgi vērtē paritātes sistēmu un dzimumu kvotu noteikšanu tiesību aktos un prasa pēc iespējas drīz uzsākt attiecīgu likumdošanas procesu;

148.    prasa ES un tās dalībvalstis atbalstīt sieviešu pilnvērtīgu dalību politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanā, jo īpaši miera veidošanas procesos, pārejā uz demokrātiju un konfliktu risināšanā; mudina dalībvalstis, Komisiju un EĀDD pievērsties attīstības valstu sieviešu politiskai un ekonomiskai emancipēšanai, palielinot viņu līdzdalību uzņēmumos un iesaistīšanos reģionālo un vietējo attīstības projektu īstenošanā;

149.  uzsver, ka ir nepieciešams panākt, lai sievietes Eiropā un visā pasaulē būtu tiesīgas brīvi un līdzvērtīgi vīriešiem veikt individuālu izvēli bez ideoloģiska, politiska vai reliģiska spiediena;

Cilvēktiesības un korupcija

150.  atgādina, ka korupcija ir cilvēktiesību pārkāpums un ka ES ekskluzīvā kompetencē ir pienākums parakstīt ANO Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC);

151.  pauž nožēlu, ka līdz šim nav veikti nekādi turpmāki pasākumi saistībā ar Parlamenta prasību PV/AP, proti, iesniegt ES rīcības plānu pret korupciju, lai efektīvi uzraudzītu UNCAC ieteikumu izpildi, tostarp iesaistīto valstu pienākumu publicēt un izplatīt informāciju par korupciju, izveidot kanālus pārkāpumu paziņošanai un izstrādāt pienācīgu tiesisko regulējumu liecinieku aizsardzībai un pilsoniskās sabiedrības darbībām šajā jomā;

152.  mudina Eiropolu izstrādāt vairāk stratēģisko un darbības partnerību ar trešām valstīm, lai efektīvāk cīnītos pret korupciju un organizēto noziedzību;  

153.  aicina Komisiju izstrādāt inovatīvus finanšu mehānismus, lai īstenotu fiskālās reformas un nostiprinātu cīņu pret korupciju, nelikumīgām finanšu plūsmām un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; šajā saistībā mudina apsvērt publiskā un privātā sektora partnerības, dotāciju un aizdevumu kombinēšanu un palīdzības sniegšanu jaunattīstības valstīm, lai tās varētu labāk mobilizēt vietējos resursus;

154.  atzīmē, ka trešās valstīs ar vāju pārvaldību un lielām atbalsta plūsmām ir arī augstāks korupcijas līmenis, un tāpēc attīstības palīdzības īstie mērķi netiek sasniegti, kā arī tiek vājināta cilvēktiesību attīstība; aicina EĀDD atbalstīt attīstības programmas, kurās humānā palīdzība ir saistīta ar pārredzamības nodrošināšanu, lai tādējādi uzlabotu cilvēktiesību stāvokli trešās valstīs;

155.  atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstīm atbalstīt ANO īpašā referenta finanšu noziegumu, korupcijas un cilvēktiesību jautājumos amata izveidi;

Cilvēku tirdzniecība

156.  nosoda cilvēku tirdzniecības nelikumīgo darbību, cilvēku tirdzniecības ar mērķi iegūt orgānus un jebkāda cita veida ekspluatējošu darbību, kas saistīta ar cilvēka tiesību uz fizisko neaizskaramību pārkāpumiem un vardarbības īstenošanu; uzsver nepieciešamību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību, kam par upuri galvenokārt kļūst sievietes, kuras tiek izmantotas seksuāliem mērķiem;

157.  prasa ES noteikt cīņu pret cilvēku tirdzniecību par prioritāti gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, īpašu uzmanību pievēršot cietušo aizsardzībai; prasa pastiprināt un regulāri pārskatīt ES centienus šajā jomā; uzsver nepieciešamību palielināt sadarbību ar trešām valstīm, lai apmainītos ar labu praksi un sagrautu starptautiskos cilvēku tirdzniecības tīklus, kuri jaunu upuru atrašanai mēdz izmantot arī internetu; atkārtoti pauž nepieciešamību visām ES dalībvalstīm īstenot ES Direktīvu 2011/36/ES un 2012.–2016. gadam paredzēto stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai;

Diskriminācija kastas dēļ

158.  nosoda nepārtrauktos cilvēktiesību pārkāpumus pret cilvēkiem, kas cieš no kastu hierarhijas un tiek diskriminēti kastas dēļ, tostarp nevienlīdzīgu izturēšanos un piekļuves liegšanu tiesu sistēmai un nodarbinātībai, pastāvīgu segregāciju un kastu dēļ radītus šķēršļus elementārām cilvēktiesībām un attīstībai; prasa ES pieņemt politiku, pamatojoties uz kuru tiktu īstenoti tieši pasākumi, lai izskaustu diskrimināciju kastas dēļ, un iekļaut politikas mērķus attiecībā uz diskrimināciju kastas dēļ jaunajā ES Rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju;

Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesības

159.  norāda, ka 78 valstīs homoseksuālisms joprojām tiek uzskatīts par kriminālnoziegumu, tostarp desmit valstīs par to ir paredzēts nāvessods (Saūda Arābijā, Nigērijā, Mauritānijā, Sudānā, Sjerraleonē, Jemenā, Afganistānā, Irānā, Maldīvijā un Brunejā), un ka 20 valstīs par kriminālnoziegumu joprojām tiek uzskatīta transdzimuma identitāte; asi nosoda diskriminējošu tiesību aktu skaita neseno pieaugumu un uzskata, ka vardarbīga prakse un darbības pret personām saistībā ar viņu seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti nevar nepalikt nesodīti; mudina cieši uzraudzīt situāciju Nigērijā, Ugandā, Malāvijā, Indijā un Krievijā, kur jaunpieņemti tiesību akti vai nesenās tiesiskās pārmaiņas nopietni apdraud seksuālo minoritāšu brīvību; atkārtoti pauž atbalstu ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos turpmākajam darbam, apkarojot šos diskriminējošos tiesību aktus un praksi, un kopumā atbalsta ANO darbu šajos jautājumos;

160.  atbalsta priekšlikumu EĀDD noteikt par prioritāriem šajā jomā īstenotos pasākumus un īpašu uzmanību pievērst gadījumiem, kuros LGBTI personām tiek piemērots nāvessods, un/vai pret tām tiek vērsta spīdzināšana vai ļaunprātīga izturēšanās, nosodot šādu praksi atbilstīgi ES pamatnostādnēm par nāvessodu un ES pamatnostādnēm par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem;

161.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gadā tika pieņemtas ES pamatnostādnes lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai; aicina EĀDD un Komisiju jautājumu par LGBTI tiesībām izvirzīt politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm un daudzpusējos forumos; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija un EĀDD turpinātu jautājumu par LGBTI tiesībām izvirzīt politiskajos un cilvēktiesību dialogos un lai EIDHR tiktu izmantots tādu organizāciju atbalstam, kas aizstāv LGBTI tiesības, nostiprinot to iespējas apstrīdēt homofobiskus un transfobiskus tiesību aktus un diskrimināciju pret LGBTI personām, kā arī vairojot plašākas sabiedrības informētību par diskrimināciju un vardarbību, ar ko saskaras personas ar citādu seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti, un nodrošinot ārkārtas palīdzības sniegšanu (no psiholoģiskas palīdzības līdz medicīniskai palīdzībai un no starpniecības līdz reintegrācijas palīdzībai) tiem, kuriem šāds atbalsts ir vajadzīgs;

162.  pieņem zināšanai tiesību aktus par viendzimuma laulībām vai viendzimuma reģistrētām partnattiecībām, kuri tiek pieņemti arvien vairākās pasaules valstīs, pašlaik 17 valstīs; mudina ES iestādes un dalībvalstis turpināt veicināt diskusijas par viendzimuma laulību vai viendzimuma reģistrētām partnerattiecībām, kas ir politisko, sociālo un pilsonisko tiesību, kā arī cilvēktiesību jautājums;

163.  aicina Komisiju un PVO dzimumidentitātes traucējumus svītrot no garīgo un uzvedības traucējumu saraksta; aicina Komisiju pastiprināt centienus izbeigt transpersonu dzimumidentitātes patoloģizēšanu; mudina dalībvalstis nodrošināt ātri izpildāmas, pieejamas un pārredzamas dzimumu atzīšanas procedūras, kurās tiktu ievērotas pašnoteikšanās tiesības;

164.  atzinīgi vērtē pieaugošo politisko atbalstu tam, lai aizliegtu sterilizāciju kā prasību likumīgai dzimuma atzīšanai, ko ir paudis ANO īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu, un atbalsta viedokli, ka šādas prasības būtu jāuzskata par tiesību uz fizisko neaizskaramību un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pārkāpumiem un jāapkaro;

165.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada oktobrī tika anulēts Moldovas likums, kas aizliedza „veicināt cita veida attiecības, izņemot attiecības, kas saistītas ar laulību vai ģimeni”, un aicina Lietuvu un Krieviju sekot Moldovas piemēram; pauž nožēlu par Horvātijas 2013. gada decembrī notikušā referenduma rezultātiem, kas apstiprināja viendzimuma laulības konstitucionālu aizliegumu; uzsver, ka šāds referendums 2015. gada februārī notiks Slovākijā; pauž nožēlu, ka bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas parlaments pašlaik apsver tāda likumprojekta pieņemšanu, kas paredz viendzimuma laulību konstitucionālu aizliegumu; uzsver, ka šāda attīstība sekmē homofobisku un diskriminējošu vidi; uzsver, ka ir ļoti nepieciešams pilnveidot LGBTI personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību, tostarp pieņemot tiesību aktus par naida noziegumiem un diskriminācijas apkarošanu, un prasa attiecīgajām iestādēm nosodīt naidu un vardarbību seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes un dzimumizpausmju dēļ; uzskata, ka LGBTI pamattiesības tiks vairāk aizsargātas, ja šiem cilvēkiem būs pieejamas tādas likumīgas iespējas kā kopdzīve, reģistrētas partnerattiecības vai laulība;

Pie nacionālām minoritātēm piederošu personu tiesības

166.  uzsver, ka nacionālo minoritāšu kopienām ir īpašas vajadzības un tādēļ ir jāveicina pilnīga un efektīva nacionālo minoritāšu un sabiedrības vairākumu pārstāvošo personu vienlīdzība visās ekonomikas, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās;

Personu ar invaliditāti tiesības

167.  atzinīgi vērtē to, ka ir ratificēta ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām; atkārtoti norāda, ka ir svarīgi, lai to efektīvi īstenotu gan dalībvalstis, gan ES iestādes, un it sevišķi uzsver nepieciešamību reāli integrēt personu ar invaliditāti tiesības visās attiecīgajās ES politikas pamatnostādnēs, tostarp attīstības sadarbības jomā, un uzsver šī jautājuma normatīvo un horizontālo raksturu; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES rīkotos sadarbībā ar attiecīgajām starptautiskajām un reģionālajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību, jo īpaši ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, lai nodrošinātu, ka starptautiskajās attīstības programmās tiek ņemtas vērā personu ar invaliditāti piekļuves vajadzības;

168.  mudina PV/AP turpināt atbalstīt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) ratifikācijas un ieviešanas procesu valstīs, kuras to vēl nav izdarījušas;

169.  mudina EĀDD pievērst pastiprinātu uzmanību valstu novērojumiem un ieteikumiem, ko ir publicējusi Personu ar invaliditāti tiesību komiteja, kā arī valstu ziņojumiem, un regulāri iekļaut šīs problēmas apspriešanai politiskajos dialogos ar attiecīgajām valstīm un publiskos paziņojumos; aicina Komisiju sagatavot un izstrādāt ES pamatprincipus, lai veicinātu un aizsargātu visu personu ar invaliditāti cilvēktiesību ievērošanu, nodrošinot sistemātisku un saskaņotu politiku šajā jomā, tostarp tās dialogos un sarunās ar trešām valstīm;

170.  prasa Komisijai un EĀDD mudināt ES delegācijas visā pasaulē sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, lai veicinātu personu ar invaliditāti cilvēktiesību efektīvu ievērošanu;

Bērnu tiesības

171.  atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt vērienīgu un visaptverošu bērna tiesību stratēģijas un rīcības plāna priekšlikumu turpmākajiem pieciem gadiem, kā prasīts Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcijā par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(25);

172.  atzinīgi vērtē ES sadarbību ar UNICEF un citām bērnu tiesību aizstāvju organizācijām un NVO, kā rezultātā ir izstrādāts instrumentu kopums bērnu tiesību integrēšanai attīstības sadarbībā un atbalsta nodrošināšanā galvenajiem Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) un bērnu aizsardzības programmām, kas paredzētas bērnu tiesību nodrošināšanai, sevišķi krīzes situācijās; īpaši atzinīgi vērtē Bērna tiesību manifestu un mudina, lai lielāks skaits Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu deputātu parakstītu manifestu un kļūtu par „bērna tiesību dedzīgiem aizstāvjiem“; atzinīgi vērtē Eiropas Savienībai piešķirtās Nobela prēmijas naudas līdzekļu izmantošanu, lai palīdzētu bērniem konflikta situācijās; atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt psiholoģisku atbalstu bērniem, kuri ir tikuši pakļauti vardarbības izpausmēm vai cietuši karā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt izglītības pieejamību konfliktos cietušajiem bērniem; atzinīgi vērtē ES dalību 2013. gada oktobrī Brazīlijā rīkotajā trešajā Vispārējā konferencē par bērnu darbu un ES dalību sarunās par trīspusēju deklarāciju bērnu darba jautājumā;

173.  uzsver nepieciešamību apkarot jebkādu piespiedu bērnu darbu un bērnu ekspluatāciju; prasa uzlabot to spēkā esošo valsts un starptautisko tiesību aktu īstenošanu, kas veicina informētību par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu darba tirgū;

174.  aicina Komisiju un EĀDD turpināt rīkoties saistībā ar bērna tiesībām, īpašu uzmanību pievēršot vardarbībai pret bērniem, tostarp spīdzināšanai, jo nesen ir saņemti ziņojumi par bērnu spīdzināšanas un aizturēšanas gadījumiem; prasa īpašu uzmanību pievērst jautājumam par bērnu piespiedu darbu, bērnu nabadzību un bērnu nepietiekamu uzturu un šajā saistībā arī mērķim par vispārēju pamatizglītības iegūšanu, bērnu mirstības, bērnu laulības, bērniem kaitējošu rīcību ierobežošanu, bruņotos grupējumos uzņemtu bērnu atbruņošanu, rehabilitāciju un turpmāku reintegrāciju, kā arī cilvēktiesību dialogos ar attiecīgajām valstīm iekļaut jautājumu par bērnu izmantošanu burvestībās; uzsver, ka ir svarīgi ES ārpolitikā, attīstības sadarbībā un humānās palīdzības sniegšanā piešķirt prioritāti bērnu tiesībām, lai nodrošinātu atbilstīgu finansējumu un palielinātu bērnu aizsardzības līmeni ārkārtas situācijās; aicina PV/AP katru gadu ziņot Parlamentam par rezultātiem, kas gūti, īstenojot bērniem paredzētus ES ārējās darbības pasākumus; uzsver, ka bērniem un pusaudžiem būtu jādara tikai tāds darbs, kas nekaitē viņu veselībai, nekaitē viņu personības izaugsmei vai netraucē mācības; uzsver, ka ir svarīgi ES ārpolitikā bērnu tiesībām piešķirt prioritāti;

175.  norāda, ka ANO Konvencija par bērna tiesībām prasa īstenot likumdošanas, administratīvos, sociālos un izglītības pasākumus attiecībā uz bērnu darbu, atzīstot, ka šajā jomā ir jāievēro daudzdimensionāla pieeja; uzsver — lai efektīvi piemērotu tiesību aktus, tie ir jāapvieno ar politikas intervences pasākumiem, kas nodrošina alternatīvas iespējas izglītības un arodapmācības veidā, un sociālās aizsardzības pasākumiem, kas sniedz labumu bērniem un ģimenēm;

176.  prasa ES arī turpmāk veicināt tādu vidi, kas ļautu novērst un izskaust bērnu darbu, kā arī sociālo dialogu un saskaņotu valsts un privātā sektora darbību, kas būtu vērsta uz bērnu darba izskaušanu; uzsver, ka konfliktu skartajās un pēckonflikta valstīs ir jānodrošina atbalsts un jāattīsta vajadzīgā kapacitāte bērnu darba apkarošanai;

177.  atkārtoti norāda uz to, ka ir jāpastiprina centieni īstenot pārskatīto stratēģiju attiecībā uz ES pamatnostādnēm par bērniem un bruņotiem konfliktiem; šajā saistībā aicina labāk izmantot EIDHR līdzekļus, lai risinātu bērnu-kareivju jautājumu; mudina ES vēl palielināt sadarbību ar ANO īpašo pārstāvi jautājumos, kas skar bruņotos konfliktos cietušus bērnus, atbalstot ar tiem saistīto rīcības plānu izpildi un uzraudzības un ziņošanas mehānismus; prasa vispārēji ratificēt ANO Konvenciju par bērna tiesībām un it sevišķi tās trešo fakultatīvo protokolu, kas ļaus bērniem iesniegt sūdzības ANO Bērna tiesību komitejai; aicina Komisiju un PV/AP noskaidrot veidus, kā ES varētu vienpusēji pievienoties ANO Konvencijai par bērna tiesībām;

178.  norāda, ka nopietnas bažas rada slikts un nepietiekams uzturs bērniem jaunattīstības valstīs; šajā saistībā atzinīgi vērtē nesen Otrajā starptautiskajā konferencē par uzturu pieņemto rīcības sistēmu, kurā izvirzīts vispārējs mērķis par 40 % visā pasaulē samazināt to bērnu skaitu vecumā līdz pieciem gadiem, kuri sirgst ar augšanas traucējumiem;

179.  atkārtoti pauž, ka piekļuve izglītībai ir visu bērnu pamattiesības, kas atzītas ANO Konvencijas par bērna tiesībām 28. pantā; uzsver, ka visās Savienības un dalībvalstu veiktajās darbībās ir jāuzlabo bērnu piekļuve kvalitatīviem veselības aizsardzības pakalpojumiem un veselības aprūpei;

180.  pauž nožēlu par to, ka pasaulē joprojām ir valstis, kuras nevēlas parakstīt ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kurā sniegti detalizēti norādījumi par iekļaujošas sabiedrības izveidi, lai aizsargātu bērnus ar invaliditāti;

181.  prasa Savienību un dalībvalstis saskaņoti īstenot humānās palīdzības un attīstības politiku, lai cīnītos pret bērnu nepietiekamu uzturu;

Pirmiedzīvotāju tiesības

182.  ar bažām konstatē, ka diskriminācija it sevišķi draud pirmiedzīvotājiem un ka viņi ir īpaši neaizsargāti pret politiskām, ekonomiskām, vides un ar darbu saistītām pārmaiņām un traucējumiem; norāda, ka vairākums no viņiem dzīvo zem nabadzības sliekšņa un ka viņiem ir ierobežotas piekļuves iespējas pārstāvībai, politisko lēmumu pieņemšanai un tiesu sistēmai vai tādu nav vispār; pauž īpašas bažas par ziņojumiem attiecībā uz tādām plaši izplatītajām parādībām kā zemes sagrābšana, piespiedu pārvietošana un cilvēktiesību pārkāpumi bruņotu konfliktu laikā;

ES rīcība migrācijas un bēgļu jautājumā

183.  pauž stingru nosodījumu par ievērojamo jūrā bojāgājušo skaitu Vidusjūras reģionā, kas atbilstoši Starptautiskās Migrācijas organizācijas aplēsēm ziņojumā „Fatālie ceļojumi” 2013. gadā sasniedza 3 000, tādējādi pārvēršot šo jūru par nelegālajiem migrantiem nāvējošāko reģionu pasaulē; pauž ārkārtīgas bažas par ziņojumiem attiecībā uz migrantu un patvēruma meklētāju cilvēktiesību pārkāpumiem ceļā uz ES; prasa Savienību un dalībvalstis sadarboties ar ANO, reģionālajām iestādēm, valdībām un NVO, lai risinātu šīs problēmas; uzsver steidzamo vajadzību izstrādāt stingrāku un integrētāku politiku, kurā būtu vairāk ņemts vērā Savienības solidaritātes princips, lai risinātu samilzušos jautājumus attiecībā uz migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem, un to darīt atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā un cilvēka cieņas jēdzienam, un prasa Savienību ieviest vienotu Eiropas patvēruma sniegšanas sistēmu un visā Savienībā garantēt efektīvus vienotus standartus attiecībā uz uzņemšanas procedūrām, lai aizsargātu nepavadītus nepilngadīgos un visneaizsargātākās personas; aicina PV/AP, Migrācijas, iekšlietu un pilsonības komisāru un EĀDD palielināt sadarbību un vienlīdzīgu sloga dalīšanu starp dalībvalstīm, tostarp uzņemot un pārvietojot bēgļus un sniedzot ieguldījumu meklēšanas un glābšanas dienestu pakalpojumu nodrošināšanā, lai palīdzētu nelaimē nonākušiem migrantiem jūrā, kuri cenšas sasniegt ES krastus; šajā sakarībā atgādina par nepieciešamību Eiropas un starptautiskajos ūdeņos ievērot nerepatriēšanas principu, ko ir atbalstījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT); atgādina par Komisijas apņemšanos izstrādāt piemērotus likumīgas migrācijas kanālus; tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā ieviest nesen pieņemto ES kopējas patvēruma sistēmas tiesību aktu paketi un kopējos tiesību aktus migrācijas jomā; aicina dalībvalstis piedalīties pārvietošanas programmās un veicināt reģionālo aizsardzības programmu attīstību visvairāk skartajos reģionos; uzsver nepieciešamību cīnīties pret nelegālās imigrācijas pamatiemesliem; mudina EĀDD un dalībvalstis pievērst pastiprinātu uzmanību cilvēku tirdzniecības vai kontrabandas izcelsmes valstīm, tranzīta valstīm un galamērķa valstīm; aicina PV/AP un dalībvalstis vēl vairāk stiprināt Savienības ārējo dimensiju, cieši strādājot kopā ar izcelsmes un tranzīta valstīm, tostarp ES partnervalstīm, jo īpaši Vidusjūras reģionā, sistemātiski šos jautājumus iekļaujot politiskajos dialogos ar attiecīgajām valstīm un publiskos paziņojumos, kā arī veicinot maksimālu sadarbību ar šīm valstīm, lai izjauktu nelegālos migrantu ievešanas tīklus un apkarotu mafijas grupējumus, kas gūst ienākumus no cilvēku tirdzniecības un cilvēku kontrabandas;

184.  uzskata, ka īpaši neaizsargāti ir migrantu bērni, jo īpaši, ja tie ceļo nepavadīti; atgādina, ka nepavadīti bērni ir prioritāte un ka viņu problēmu risināšanas pamatā jābūt bērnu aizsardzības principam, nevis imigrācijas politikai, tādējādi ievērojot bērna vislabāko interešu pamatprincipu;

185.  mudina PV/AP un EĀDD turpināt atbalstīt ratifikācijas procesu ANO Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību, tās Protokolam par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, Protokolam pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem un Protokolam par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelegālas izgatavošanas un aprites apkarošanu;

186.  prasa ES nodrošināt, ka sarunas par visiem nolīgumiem par sadarbību migrācijas jomā un atpakaļuzņemšanu ar valstīm ārpus ES un to īstenošana tiek veikta atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu tiesībām un starptautiskajām jūrniecības tiesībām, un aicina apspriesties ar Parlamentu pirms to noslēgšanas; prasa nodrošināt lielāku pārredzamību sarunām par šādu līgumu noslēgšanu un iekļaut tajos uzraudzības mehānismus, lai varētu novērtēt, kādu ietekmi uz cilvēktiesībām rada sadarbība migrācijas jomā ar valstīm ārpus ES un robežkontroles pasākumi, tostarp Frontex un Eurosur; uzsver, ka cilvēktiesības ir jāintegrē visos Frontex īstenotajos pasākumos un jāuzrauga to īstenošana;

187.  aicina Komisiju veikt neatkarīgu novērtējumu par tās migrācijas un robežkontroles programmu īstenošanu ES un valstīs ārpus ES, lai varētu ierosināt uzlabojumus esošajos pasākumos un tādejādi novērst cilvēktiesību pārkāpumus;

188.  mudina Eiropas Patvēruma atbalsta biroju veidot partnerības ar trešām valstīm nolūkā stiprināt patvēruma meklētāju starptautisko aizsardzību;

189.  atzinīgi vērtē cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas kritērija iekļaušanu to galveno kritēriju sarakstā, kuri jāņem vērā, lai uzsāktu nolīgumu sarunas ar trešām valstīm par atbrīvojumu no vīzu prasības(26); aicina Komisiju izmantot šo jauno kritēriju kā līdzekli, lai pārliecinātu trešās valstis iesaistīties saturīgākā cilvēktiesību dialogā stratēģiski un ekonomiski nozīmīgajā vīza režīma pārrunu kontekstā;

190.  pauž nosodījumu par to, ka Eiropas Savienībā arvien vairāk nelegālā migrācija tiek atzīta par krimināli sodāmu, neņemot vērā šo personu cilvēktiesības; mudina nekavējoties nodrošināt nepieciešamo cilvēktiesību aizsardzības, pārskatatbildības un īstenošanas mehānismu izveidi;

191.  prasa Komisijai un EĀDD aktīvi piedalīties debatēs par terminu „klimata bēglis”, tostarp par tā iespējamo juridisko definīciju starptautiskajās tiesībās vai jebkurā juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

192.  atzīst, ka bezvalstniecība ir ievērojama cilvēktiesību problēma; aicina Komisiju un EĀDD ar visām ES ārējām darbībām izskaust bezvalstniecību, jo īpaši pievēršoties pilsonības likumos vērojamai diskriminācijai dzimuma, reliģijas vai minoritātes statusa dēļ, veicinot bērnu tiesības uz pilsonību un atbalstot ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) īstenoto kampaņu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību;

Cilvēktiesības un attīstība

193.  uzsver, ka cilvēktiesību, tostarp ekonomisko, kultūras, sociālo un vides tiesību ievērošana, pārtikas pieejamība, laba pārvaldība, demokrātiskas vērtības, miers, drošība un piekļuve taisnīgai un efektīvai tiesu sistēmai ir priekšnoteikums nabadzības un nevienlīdzības samazināšanai un Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanai; pauž viedokli, ka cilvēktiesībām jākļūst par visu mērķu, uzdevumu un rādītāju vienojošu elementu programmā laikposmam pēc 2015. gada; uzsver arī to, ka programmas īstenošanai jābalstās uz stingriem pārredzamības un pārskatatbildības mehānismiem; prasa, lai saistības attiecībā uz pārvaldību un cilvēktiesību ievērošanu būtu izmērāmas un to izpildi būtu iespējams pārbaudīt;

194.  atgādina — ANO ir atzinusi to, ka attīstības mērķus nav iespējams pilnībā sasniegt, ja netiek ievērota cilvēktiesībās balstīta pieeja; prasa ES saglabāt modrību, nodrošinot, lai laikposmā pēc TAM īstenošanas apspriešanai tiktu izvirzīts jautājums par cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības telpu;

195.  uzsver, ka galēja nabadzība un cilvēktiesību neesamība ir savstarpēji saistīti jautājumi, un norāda, ka jāizstrādā principu kopums par cilvēktiesību standartu un kritēriju piemērošanu cīņā pret galēju nabadzību;

196.  uzsver — lai panāktu cilvēktiesību ievērošanu, ļoti svarīgs ir princips par politikas saskaņotību attīstībai (PCD); tālab atkārtoti norāda, ka ir jāpieņem pamatnostādnes, ietekmes novērtējumi un uzraudzības un ziņošanas mehānismi, lai PCD principu patiešām īstenotu ES un dalībvalstu politikas virzienos, jo īpaši tirdzniecības un lauksaimniecības jomā; uzskata, ka ES arī turpmāk vajadzētu uzņemties politiskās vadības lomu šajā jautājumā; tādēļ aicina ES sadarboties ar iesaistītajām partnervalstīm un uzsākt starptautiskas iniciatīvas (Apvienoto Nāciju Organizācijā, G20 grupā u. c.), lai PCD kļūtu par vispārējas darba kārtības jautājumu;

197.  prasa ES un dalībvalstis labāk saskaņot to programmas attīstības jomā atbilstoši Lisabonas līguma garam, izvirzot attīstības politiku Savienības ārējo attiecību priekšplānā, lai attīstības ietvaros valstu prioritātes varētu labāk saskaņot ar Eiropas darba programmām cilvēktiesību veicināšanas jomā, ņemot vērā visus ES attīstības politikā iekļautos sarežģītos elementus;

198.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu PV/AP vadībā labāk savienot ES ārpolitiku un drošības politiku ar attīstības politiku, lai radītu sinerģiju un nodrošinātu saskaņotu pieeju ar mērķi panākt cilvēktiesību vispārēju piemērošanu, izmantojot ES attīstības politiku; prasa ES veikt labāku ārējo koordināciju daudzpusējos forumos ar jaunās ekonomikas valstīm, piemēram, BRICS, lai novērstu globālas pārvaldības problēmas un veicinātu cilvēktiesības, saskaņojot to atšķirīgās programmas attīstības jomā;

199.  mudina ES efektīvāk iestrādāt cilvēktiesību un demokrātijas aspektu attīstības sadarbībā un panākt, lai ES attīstības programmas veicinātu partnervalstu starptautisko saistību izpildi cilvēktiesību jomā;

200.  uzsver, ka ir svarīgi sasaistīt attīstības palīdzību ar reāliem centieniem panākt demokrātiju;

201.  aicina Ietekmes novērtējuma padomi Komisijas priekšsēdētāja uzraudzībā nodrošināt, lai sarunās par ES attīstības sadarbības projektiem tiktu ņemta vērā ietekme uz cilvēktiesību stāvokli un otrādi;

202.    atzīst, cik svarīgi ir aktīvi iesaistīt nevalstiskās organizācijas cilvēktiesību noteikumu plānošanā, īstenošanā un novērtēšanā, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku pilsoniskās sabiedrības iesaisti politikas veidošanā un garantētu šo noteikumu efektivitāti;

203.  atzinīgi vērtē jauno ES Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa iniciatīvu, kas laikā no 2014. līdz 2020. gadam nodrošinās iespēju aptuveni 18 000 personu no ES un trešām valstīm piedalīties humānās palīdzības operācijās tur, kur palīdzība ir visvairāk nepieciešama, un paust solidaritāti, palīdzot kopienām, kas cietušas dabas vai cilvēka izraisītās katastrofās;

204.  prasa ES stingri vērsties pret zemes sagrābšanu, veicinot pienācīgus aizsardzības pasākumus tās novēršanai gan attiecīgajās valstīs, gan ES, kā arī attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem, kas ir pārstāvēti šajās valstīs; norāda, ka viens no galvenajiem bada un nabadzības cēloņiem pasaulē ir piekļuves liegšana zemei un dabas resursiem lauku un pilsētu nabadzīgajiem iedzīvotājiem, tādējādi ierobežojot vietējo kopienu cilvēktiesības un it sevišķi to tiesības uz pienācīgu pārtiku; prasa novērtēt ES tirdzniecības politikas ietekmi uz zemes sagrābšanu; atzinīgi vērtē ES iesaistīšanos ANO aizgādībā pieņemto vispārējo Brīvprātīgo pamatnostādņu par īpašumtiesību uz zemi, zvejas vietām un mežiem atbildīgu pārvaldību valsts pārtikas nodrošinājuma kontekstā izstrādi un prasa tās īstenot, kā arī pieņemt saistošas pamatnostādnes zemes sagrābšanas novēršanai; tomēr uzsver, ka apsvērumi par cilvēktiesībām un nabadzības samazināšanu ir steidzami jāintegrē lēmumu pieņemšanā attiecībā uz lielu zemes platību iegādi vai ilgtermiņa nomas tiesību ieguvi, ko īsteno ieguldītāji; uzskata, ka ES reakcija uz šo jautājumu ir svarīgs pārbaudījums tās apņēmībai savā attīstības sadarbības politikā turpināt īstenot uz tiesībām pamatotu pieeju, kas paredzēta Lisabonas līgumā, lai ES attīstības politika arī turpmāk veicinātu jaunattīstības valstu ilgtspējīgu ekonomikas, sociālo un vides attīstību ar galveno mērķi izskaust nabadzību pasaulē; prasa ES atbilstīgi ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku ieteikumiem uzņemties saistības par fundamentālu pāreju uz agroekoloģiju kā līdzekli, lai garantētu tiesības uz pārtiku;

205.  ar lielām bažām atzīmē, ka ar resursu ieguvi saistīti cilvēktiesību pārkāpumi īpaši skāruši pirmiedzīvotājus; aicina EĀDD atbalstīt stingru tiesisko regulējumu un iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt pārredzamību un labu pārvaldību kalnrūpniecības un citās resursu ieguves nozarēs, lai nodrošinātu vietējo iedzīvotāju brīvu, iepriekšēju un informētu piekrišanu un ANO deklarācijas par pirmiedzīvotāju tiesībām ievērošanu;

206.  ar dziļām bažām atzīmē, ka neaizsargātās grupas jo īpaši skāruši ar vides degradāciju saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, jo monokultūru plantāciju paplašināšana, mežizstrāde, infrastruktūras izbūve un darbības gāzes un naftas ieguvei, kā arī biodegvielas ražošana, kalnrūpniecība un liela mēroga hidroenerģijas projekti sekmē mežu izciršanu un mežu degradāciju; aicina Komisiju īstenot 7. vides rīcības programmu un ieviest visaptverošu plānu, lai novērstu mežu izciršanu un mežu degradāciju un risinātu ar to saistītās vides, sociālās un cilvēktiesību problēmas;

207.  norāda, ka attīstības, izglītības un veselības aizsardzības programmu ieviešana ļauj cīnīties ne tikai pret nabadzību, bet arī pret starptautisko terorismu; prasa ES izstrādāt vairāk stratēģiju pēc EĀDD stratēģijas „drošībai un attīstībai Sāhelā” parauga;

208.  uzsver — lai gan jau ir panākts progress attiecībā uz piekļuvi dzeramajam ūdenim un sanitārijas pakalpojumiem, apmēram 2,6 miljoniem cilvēku joprojām nav tualetes un 1,1 miljardam cilvēku vispār nav piekļuves dzeramajam ūdenim; norāda, ka a šāds stāvoklis ir radies ne tikai tādēļ, ka trūkst resursu, bet arī tādēļ, ka trūkst politiskās gribas; tādēļ aicina valdības garantēt piekļuvi dzeramajam ūdenim un sanitārijas pakalpojumiem, īpašu uzmanību šajā jautājumā piešķirot sievietēm un bērniem;

209.  prasa izstrādāt vērienīgu ilgtermiņa politikas stratēģiju un rīcības plānu sabiedrības veselības, inovācijas un zāļu pieejamības jomā, kas cita starpā paredz izpētīt jaunas stimulu shēmas pētniecības un izstrādes jomā, kā norādīts PVO konsultatīvās ekspertu darba grupas 2012. gada ziņojumā „Pētniecība un izstrāde: finansēšana un koordinācija”, lai nodrošinātu tiesības uz dzīves līmeni, kas būtu atbilstošs ikviena cilvēka veselībai un labklājībai, neatkarīgi no rases, reliģijas, politiskās pārliecības un ekonomiskā vai sociālā stāvokļa; uzsver, ka HIV pandēmija joprojām visvairāk skar sievietes un meitenes, kuras arī visvairāk iesaistās pacientu aprūpē savās kopienās;

Starptautiski kultūras un sporta pasākumi un cilvēktiesības

210.  nosoda arvien pieaugošo praksi atļaut autoritārām valstīm rīkot liela mēroga sporta vai kultūras pasākumus, lai vairotu šo valstu starptautisko leģitimitāti, tajā pašā laikā turpinot ierobežot vietējo opozīciju; prasa ES un dalībvalstīm uzsākt dialogu ar valstu sporta federācijām, iesaistītajiem uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām par kārtību, kādā tās piedalās šādos pasākumos, tostarp pirmajās Eiropas spēlēs Baku 2015. gadā un Starptautiskā Futbola federāciju asociācijas (FIFA) Pasaules kausā Krievijā 2018. gadā; prasa izstrādāt ES politikas satvaru sporta un cilvēktiesību jomā un iekļaut attiecīgās saistības nākamajā Rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju;

Ar cilvēktiesībām saistīto Eiropas Parlamenta darbību uzlabošana

211.  atkārtoti norāda uz apņemšanos turpināt uzlabot Parlamenta procedūras, procesus un struktūras, lai nodrošinātu, ka Parlamenta darbību un politikas virzienu pamatā ir cilvēktiesības un demokrātija; vērš uzmanību uz Parlamenta ilgtermiņa apņemšanos veicināt cilvēktiesības, uz ko norāda arī tā piešķirtā A. Saharova balva par domas brīvību; turklāt uzskata — lai Cilvēktiesību apakškomiteja varētu pildīt savu uzdevumu, kas noteikts Reglamentā, proti, „nodrošināt saskaņotību starp visiem Savienības ārpolitikas virzieniem un tās cilvēktiesību politiku”, visā Parlamentā ir vajadzīga efektīva sadarbība un cilvēktiesību integrēšana;

212.  prasa labāk īstenot Eiropas Parlamenta parlamentu sadarbības delegācijām paredzētās pamatnostādnes cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai un mudina Delegāciju priekšsēdētāju konferenci sadarbībā ar Cilvēktiesību apakškomiteju šīs pamatnostādnes pārskatīt; šajā saistībā iesaka sistemātiskāk un pārredzamāk izvirzīt cilvēktiesību jautājumus, it sevišķi saistībā ar Parlamenta rezolūcijās minētajiem konkrētajiem gadījumiem un to personu apdraudējumu, kas ir izvirzītas A. Saharova balvai vai ir to saņēmušas, delegāciju apmeklējumu laikā uz trešām valstīm, kā arī regulārāk ziņot — rakstiski un, ja tas ir politiski pamatoti, ar īpašu konsultāciju starpniecību — Cilvēktiesību apakškomitejai par īstenoto rīcību;

213.  uzsver nepieciešamību pastāvīgi apsvērt piemērotākos veidus, kā pēc iespējas palielināt Parlamenta rezolūciju par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem ticamību, pamanāmību un efektivitāti un nepieciešamību Eiropas iestādēm un Eiropas Demokrātijas fondam atbilstīgi sinhronizēt to darbību un pārbaudīt īstenotos pasākumus šajā jomā; īpaši uzsver nepieciešamību iestādēm pārbaudīt īstenotos pasākumus to jautājumu risināšanā, kas iekļauti Parlamenta steidzamajās rezolūcijās;

214.  mudina rīkot diskusijas par dažādu Parlamentam pieejamo cilvēktiesību atbalstīšanas un veicināšanas instrumentu iekļaušanu vienotā stratēģijas dokumentā, kurš būtu Parlamentam jāpieņem plenārsēdē; prasa izveidot regulāri atjaunināmu tīmekļa vietni, kurā būtu uzskaitīti visi cilvēktiesību aizstāvji, kas ir iekļauti Parlamenta steidzamajās rezolūcijās, kā arī izveidot Parlamenta iekšējo darba grupu, kas sekotu līdzi sarakstā iekļauto cilvēktiesību aizstāvju gadījumiem visā pasaulē, mudinot delegācijas, kas apmeklē trešās valstis, ar viņiem tikties;

* * *

215.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 69. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO Augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un ES delegāciju vadītājiem.

(1)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.

(2)

A/RES/55/2.

(3)

Padomes dokuments 11855/2012.

(4)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575.

(5)

OV C 236 E, 12.8.2011., 69. lpp.

(6)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0252.

(7)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0259.

(8)

OV C 59 E, 28.2.2012., 150. lpp.

(9)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0013.

(10)

OV C 33 E, 5.2.2013., 165. lpp.

(11)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274.

(12)

A/RES/67/176.

(13)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0206.

(14)

OV C 236 E, 12.8.2011., 107. lpp.

(15)

OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.

(16)

OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.

(17)

OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.

(18)

OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp.

(19)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.

(20)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0420.

(21)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0394.

(22)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0180.

(23)

A/RES/69/186.

(24)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0286.

(25)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.

(26)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. novembra Regula (ES) Nr. 509/2014, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 149, 20.5.2014., 67. lpp.).


Attīstības komitejas ATZINUMS  (22.1.2015)

Ārlietu komitejai

par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā

(2014/2216(INI))

Atzinumu sagatavoja: Heidi Hautala

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka cilvēktiesību, tostarp ekonomisko, kultūras, sociālo un vides tiesību ievērošana, pārtikas pieejamība, laba pārvaldība, demokrātiskas vērtības, miers, drošība un piekļuve taisnīgai un efektīvai tiesu sistēmai ir priekšnoteikums nabadzības un nevienlīdzības samazināšanai un Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanai; pauž viedokli, ka cilvēktiesībām jākļūst par visu mērķu, uzdevumu un rādītāju visaptverošu elementu programmā laikposmam pēc 2015. gada; uzsver arī to, ka programmas īstenošanai jābalstās uz stingriem pārredzamības un atbildības mehānismiem; prasa, lai saistības attiecībā uz pārvaldību un cilvēktiesību ievērošanu būtu izmērāmas un to izpildi būtu iespējams pārbaudīt;

2.  aicina ES ievērojami pastiprināt centienus, lai gaidāmajās starpvaldību sarunās nodrošinātu, ka uz cilvēktiesībām balstīta pieeja (HRBA) un nevienlīdzības mazināšana kļūtu par svarīgākajiem principiem vispārējai attīstībai laikposmā pēc 2015. gada, un lai šāda pieeja arī konkrēti tiktu iekļauta mērķos un uzdevumos; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai programmā laikposmam pēc 2015. gada cita starpā būtu iekļauti sieviešu un bērnu tiesību, labas pārvaldības, demokrātijas un tiesiskuma, biedrošanās un vārda brīvības, kā arī seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jautājumi, jo tie ir attīstības pamatelementi; uzsver, ka saiknei starp migrāciju un attīstību ir jākļūst par svarīgu aspektu programmā laikposmā pēc 2015. gada;

3.  uzsver, ka ar globālās attīstības centieniem, tostarp ES un tās ārējās darbības centieniem jācenšas panākt cilvēka pamattiesību ievērošanu un vienlīdzīgu cieņu pret visiem;

4.  ar lielām bažām atzīmē Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) ziņas, ka aptuveni 21 miljons pieaugušo un bērnu pasaulē atrodas faktiskā verdzības stāvoklī; uzsver nepieciešamību attiecībā uz cilvēktiesībām izmantot holistisku pieeju un uzskatīt tās par nedalāmām, turklāt uzsverot gan pilsoniskās un politiskās, gan ekonomiskās, sociālās, kultūras un vides tiesības, kā arī stingri apņemoties tās nodrošināt, jo bez šīm tiesībām nav iespējama attīstība; uzsver nepieciešamību cīnīties pret nabadzības pamatiemesliem; uzsver pienākumu ievērot starptautiskos darba standartus, pildot SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmu, un aicina noteikt universālu sociālās aizsardzības minimumu; pauž viedokli, ka sociālajiem jautājumiem jāieņem svarīgāka vieta ES ārējās attiecībās; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka Eiropas Savienībai nav standarta veida, kā tās ārējās tirdzniecības nolīgumos iekļaut t. s. sociālo klauzulu; tāpēc mudina ES visos ārējās tirdzniecības nolīgumos iekļaut sadaļu par attīstību un sociālo klauzulu, kas atspoguļotu SDO darba pamatstandartus;

5.  norāda, ka arvien nelabvēlīgākā drošības situācija pasaulē un finanšu krīzes pastiprināšanās kopš 2008. gada sabrukuma ir izraisījušas bērnu darba apjoma pieaugumu pasaules nabadzīgākajās valstīs, un tas var radīt juridiskas un reputācijas sekas uzņēmumiem, kas iegādājas preces no jaunattīstības valstīm; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci /Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī EĀDD arī turpmāk veicināt starptautisko programmu bērnu darba izskaušanai, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kur nepieņemami liels skaits bērnu ir spiesti strādāt, lai papildinātu ģimenes ienākumus;

6.  uzsver, ka lielākas pūles ir jāvelta cilvēktiesību un demokrātijas aspektu aktualizēšanai visās attīstības sadarbības jomās; uzsver nepieciešamību ES un tās delegācijām īstenot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju ES programmās un politikas virzienos, kā arī tehniskajā palīdzībā attīstības atbalstam, jo īpaši izmantojot jauno instrumentu kopumu; mudina arī dalībvalstis izmantot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju attīstības politikas un palīdzības jomās, piemēram, uzsverot pārredzamības, cilvēktiesību, labas pārvaldības, demokrātijas un politiskās līdzdalības nozīmi dialogos par budžeta un nozaru atbalstu; vienlaikus aicina arī pašu Eiropas Savienību attīstības palīdzības jomā ievērot, veicināt un aizsargāt demokrātisko līdzdalību, pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu un pārredzamību (pārredzamība jānodrošina atbilstoši ES pārredzamības garantijai);

7.  atzīmē, ka trešās valstīs ar vāju pārvaldību un lielām atbalsta plūsmām ir arī augstāks korupcijas līmenis, un tāpēc attīstības palīdzības īstie mērķi netiek sasniegti, kā arī tiek vājināta cilvēktiesību attīstība; aicina EĀDD atbalstīt attīstības programmas, kurās humānā palīdzība ir saistīta ar pārredzamības nodrošināšanu, lai tādējādi uzlabotu cilvēktiesību stāvokli trešās valstīs;

8.  aicina ES ar ārpolitikas pasākumiem palīdzēt stiprināt valstu, reģionālos un starptautiskos atbildības mehānismus, piemēram, Starptautisko krimināltiesu, dalībvalstu tiesu iestādes, parlamentus un valstu cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības struktūras;

9.  atzīst, cik svarīgi ir aktīvi iesaistīt NVO cilvēktiesību noteikumu plānošanā, īstenošanā un novērtēšanā, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku pilsoniskās sabiedrības iesaisti politikas veidošanā un šo noteikumu efektivitātes nodrošināšanā;

10. aicina Komisiju rīkoties aktīvāk un konsekventāk, cīnoties pret vismazāk aizsargāto sabiedrības grupu diskrimināciju un palīdzot tiem, kurus visbiežāk diskriminē un atstumj, piemēram, rases, invaliditātes, migranta vai pirmiedzīvotāja statusa, vecuma, seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ;

11. pauž nožēlu, ka pasaulē vēl arvien nepilnīgi tiek īstenota holistiska pieeja attiecībā uz to, kā uzņēmumi ievēro cilvēktiesību standartus, un tas ļauj atsevišķām valstīm un uzņēmumiem neievērot šos noteikumus; tāpēc uzsver nepieciešamību pieņemt juridiski saistošus noteikumus par uzņēmumu sociālo atbildību; jo īpaši aicina Komisiju izstrādāt efektīvus pasākumus, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas programmu „Aizsargāt, ievērot un labot”, ko sagatavojis ANO īpašais pārstāvis uzņēmējdarbības un cilvēktiesību lietās John Ruggie; uzsver nepieciešamību ieviest efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus to uzņēmumu sodīšanai, kuri vainojami cilvēktiesību pārkāpumos, un nodrošināt kompensācijas šādu pārkāpumu upuriem;

12. vērš uzmanību uz ES stratēģiju par uzņēmumu sociālo atbildību 2011.–2014. gadam, kurā dalībvalstis aicinātas izstrādāt valstu plānus par ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu;

13. atzīmē, ka uzņēmumiem to nevajadzētu uzskatīt par problēmu, bet gan par iespēju radīt jaunas uzņēmējdarbības potenciālu reģionos, kuriem visvairāk nepieciešami ilgtspējīgi un atbildīgi ieguldījumi, gan arī par līdzekli, kā veicināt cilvēktiesību ievērošanu jaunattīstības valstīs;

14. uzsver — lai panāktu cilvēktiesību ievērošanu, ļoti svarīgs ir princips par politikas saskaņotību attīstībai (PCD); tālab atkārtoti norāda, ka ir jāpieņem pamatnostādnes, jāveic ietekmes novērtējumi un jāievieš uzraudzības un ziņošanas mehānismi, lai PCD principu patiešām īstenotu Savienības un dalībvalstu politikas virzienos, jo īpaši tirdzniecības un lauksaimniecības jomā; uzskata, ka ES arī turpmāk vajadzētu uzņemties politiskās vadības lomu šajā jautājumā; tādēļ aicina ES sadarboties ar iesaistītajiem partnervalstīm un uzsākt starptautiskas iniciatīvas (saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, G20 grupu u. c.), lai PCD kļūtu par vispārējas darba kārtības jautājumu;

15. uzsver, ka tiek ziņots par atkārtotiem darba pamatstandartu pārkāpumiem vairākās valstīs, kurām noteikts īpašs veicināšanas režīms ilgtspējīgai attīstībai un labai pārvaldībai (VPS+ režīms), taču tas nav novedis pie preferenču atcelšanas, un tas ir pretrunā ar principu par politikas saskaņotību attīstībai; tāpēc mudina panākt VPS+ režīma patiesu izpildi, vienlaikus ar tā īstenošanu izveidojot piemērotu pārredzamas ziņošanas mehānismu un nodrošinot finansējumu pilsoniskās sabiedrības veiktai uzraudzībai; pauž nožēlu arī par to, ka ES preferenciālas tirdzniecības nolīgumos nav paredzēti patiesi izpildes mehānismi; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi sistemātiski iekļaut cilvēktiesību klauzulas tirdzniecības nolīgumos un ka šajās klauzulās ir jāparedz sūdzību iesniegšanas mehānisms;

16. aicina ES stingri vērsties pret zemes sagrābšanu, ieviešot pienācīgus aizsardzības pasākumus tās novēršanai gan attiecīgajās valstīs, gan ES un citos Eiropas uzņēmumos, kas ir pārstāvēti šajās valstīs; prasa novērtēt ES tirdzniecības politikas ietekmi uz zemes sagrābšanu, īstenot vispārējās Brīvprātīgās pamatnostādnes par īpašumtiesību uz zemi, zvejas vietām un mežiem atbildīgu pārvaldību valsts pārtikas nodrošinājuma kontekstā un pieņemt saistošas pamatnostādnes zemes sagrābšanas novēršanai; ievērojot ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku ieteikumus, aicina ES uzņemties saistības par fundamentālu pāreju uz agroekoloģiju kā līdzekli, lai garantētu tiesības uz pārtiku;

17. ar bažām atzīmē, ka ar resursu ieguvi saistīti cilvēktiesību pārkāpumi īpaši skāruši pirmiedzīvotājus; aicina EĀDD atbalstīt stingru tiesisko regulējumu un iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt pārredzamību un labu pārvaldību kalnrūpniecības un citās resursu ieguves nozarēs, lai nodrošinātu vietējo iedzīvotāju brīvu, iepriekšēju un informētu piekrišanu un ANO deklarācijas par pirmiedzīvotāju tiesībām ievērošanu;

18. ar dziļām bažām atzīmē, ka neaizsargātās grupas jo īpaši skāruši ar vides degradāciju saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, jo monokultūru plantāciju paplašināšana, mežizstrāde, infrastruktūras izbūve un darbības gāzes un naftas ieguvei, kā arī biodegvielas ražošana, kalnrūpniecība vai liela mēroga hidroenerģijas projekti sekmē mežu izciršanu un mežu degradāciju; aicina Komisiju īstenot 7. vides rīcības programmu un ieviest visaptverošu plānu, lai novērstu mežu izciršanu un mežu degradāciju un risinātu ar to saistītās vides, sociālās un cilvēktiesību problēmas;

19. uzskata, ka Eiropas Savienībai, tostarp tās delegācijām, vajadzētu apzināt agrīnās brīdināšanas signālus, piemēram, represijas pret mazākumtautībām un cilvēktiesību pārkāpumus, kas norāda uz iespējamiem konfliktiem un humānajām katastrofām; aicina ES izstrādāt labāko praksi cilvēktiesību veicināšanai un aizsargāšanai pēckatastrofu un pēckonfliktu situācijās, īpašu uzmanību pievēršot personām ar invaliditāti, sievietēm un bērniem un citām neaizsargātām grupām, sniedzot datus un veicot attiecīgus pasākumus, kuros tieši ņemtas vērā invalīdu vajadzības, nodrošinot personu ar invaliditāti konkrētajām vajadzībām piemērotus katastrofu riska samazināšanas plānus, rīkojot mācības visam attiecīgo dienestu personālam un nodrošinot pienācīgu daudzumu pieejamu patversmju un katastrofu seku likvidēšanas vietu, kā arī īpašu uzmanību pievēršot cilvēktiesību ievērošanas jautājumiem palīdzības, atjaunošanas un rekonstrukcijas centienos, turklāt vienlaikus ievērojot cilvēcības, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības vispārcilvēciskos principus un īstenojot uz vajadzībām balstītu pieeju humānās palīdzības sniegšanā;

20. atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir novērst jebkādu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm; aicina ES par vienu no tās ārējās darbības galvenajām prioritātēm noteikt cīņu pret visiem vardarbības veidiem, piemēram, vardarbību ģimenē, cilvēku tirdzniecību, seksuālu izmantošanu un seksuālu uzmākšanos, kā arī visām kaitīgajām ieražām, tajā skaitā bērnu, agrīnām vai piespiedu laulībām un sieviešu dzimumorgānu sakropļošanu;

21. uzsver to, cik svarīgi sasaistīt drošību, attīstību un cilvēktiesības; šajā sakarībā asi nosoda seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos, galvenokārt pret sievietēm un bērniem, kas joprojām ir ierasta prakse vairākās nestabilās jaunattīstības valstīs, piemēram, Kongo Demokrātiskajā Republikā un jo īpaši tās austrumu provincēs, un kuru jau gadiem ilgi nosoda ANO, vietējās iestādes un nevalstiskās organizācijas, kā arī Eiropas Parlamenta 2014. gada Saharova balvas ieguvējs Dr. Denis Mukwege; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, lai to patvēruma, migrācijas un robežkontroles politikas virzienu īstenošanā tiktu ievēroti starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā;

22. ar nožēlu atzīmē, ka ES gada ziņojuma vispārējās daļas 153 lappusēs nav iekļauta īpaša nodaļa par attīstību, un šī tēma aplūkota tikai divas reizes, turklāt katrā reizē tai atvēlot tikai pusi lapas.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

21.1.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

1

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Louis Aliot, Beatriz Becerra Basterrechea, Kostas Chrysogonos, Nirj Deva, Doru-Claudian Frunzulică, Nathan Gill, Heidi Hautala, Maria Heubuch, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Linda McAvan, Norbert Neuser, Maurice Ponga, Cristian Dan Preda, Lola Sánchez Caldentey, Elly Schlein, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Davor Ivo Stier, Paavo Väyrynen, Bogdan Brunon Wenta, Rainer Wieland, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Seb Dance, Louis-Joseph Manscour

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Rosa D’Amato


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ATZINUMS  (4.2.2015)

Ārlietu komitejai

par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā

(2014/2216(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Jana Žitňanská

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–   ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūcija par ES ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai(1),

–   ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(2),

–   ņemot vērā no 2010. gada 24. līdz 26. februārim Ženēvā notikušā Ceturtā Pasaules kongresa cīņai pret nāvessodu pieņemto noslēguma deklarāciju, kurā pausts aicinājums atcelt nāvessodu visā pasaulē,

A. tā kā ES ir savs īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, kuram vajadzētu palīdzēt Savienībai koordinēt savas darbības tā, lai tās darbs pie cilvēktiesību, īpaši sieviešu tiesību, ievērošanas veicināšanas visā pasaulē kļūtu skaidrāks un pamanāmāks;

B.  tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība un jo īpaši vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir sieviešu tiesību uz fizisko integritāti pārkāpums, kas var nopietni un neatgriezeniski ietekmēt cietušo veselību;

C. tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības sekas ietekmē no šī vardarbības veida cietušo labklājību visās dzīves jomās;

D. tā kā demokrātija balstās uz to, ka sievietēm un vīriešiem ir vienādas tiesības un civilstāvokļa statuss;

E.  tā kā bruņota konflikta apstākļos sievietes un bērni, tostarp sievietes un bērni, kas devušies bēgļu gaitās, kļuvuši par patvēruma meklētājiem vai bezvalstniekiem, pieder pie sabiedrības visneaizsargātākajām grupām un pusaudzēm, kas pārvietotas humanitāru krīžu apstākļos, ir paaugstināts apdraudējums;

F.  tā kā vardarbību pret sievietēm un/vai sieviešu diskrimināciju nedrīkst attaisnot, aizbildinoties ar politiskiem, reliģiskiem vai ar kultūru saistītiem iemesliem;

G. tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm, īpaši vardarbība ģimenē, ir pasaulē visizplatītākais cilvēktiesību pārkāpumu veids, kas sastopams visos sabiedrības slāņos neatkarīgi no vecuma, izglītības līmeņa, ienākumiem, sociālā stāvokļa un izcelsmes vai mītnes valsts un kas ir lielākais šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesībai;

H. tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība ir tāda vardarbība, kas vērsta pret personu tās dzimuma, dzimuma identitātes vai dzimuma izpausmes dēļ vai nesamērīgi ietekmē kāda noteikta dzimuma personas;

I.   tā kā sievietēm un meitenēm ar īpašām vajadzībām pastāv lielāks risks tikt pakļautām vardarbībai, izmantošanai un paviršai attieksmei pret viņām, jo īpaši saskarsmē ar dažādām iestādēm, kā rezultātā šī problēma nereti tiek ignorēta;

J.   tā kā sieviešu tiesību, dzimumu līdztiesības un pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanas veicināšanai vajadzētu būt svarīgam pamatkomponentam cilvēktiesību dialogā starp ES un trešām valstīm; tā kā pozitīva loma ir Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentam (EIDHR); tā kā, iesaistoties sadarbībā ar kādu valsti, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) un Komisijai vajadzētu laikus apzināt galvenās risināmās problēmas, lai finansējumu un resursus būtu iespējams labāk pielāgot sasniedzamajiem mērķiem;

K. tā kā pamata veselības aprūpes pakalpojumu un seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir būtiski svarīgi sieviešu un vīriešu līdztiesības aspekti un tā kā ne visur pasaulē šāda aprūpe ir pieejama visiem;

L.  tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības balstās uz pamata cilvēktiesībām un ir būtiski svarīgi cilvēka cieņas aspekti(3);

M. tā kā nekāda veida sieviešu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm, tostarp seksuālu izmantošanu, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, piespiedu laulību, goda dēļ pastrādātus noziegumus, sieviešu seksuālo izmantošanu komerciālos nolūkos un vardarbību ģimenē, nekad nedrīkst attaisnot ar kādiem politiskiem, sociāliem, reliģiskiem, ar kultūru saistītiem argumentiem, tradīcijām vai cilts ieražām,

1.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai iestādes apņemas izstrādāt izglītošanas kampaņas, kas orientētas uz vīriešiem, īpaši jaunākajām paaudzēm, un kuru mērķis ir novērst un pamazām izskaust jebkāda veida ar dzimumu saistītu vardarbību; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai veselības darbinieki, policisti, prokurori un tiesneši gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs būtu pienācīgi apmācīti, kā palīdzēt no vardarbības cietušajiem un kā sniegt viņiem atbalstu;

2.  aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt sieviešu pilnvērtīgu dalību politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanā, jo īpaši miera veidošanas procesos, pārejā uz demokrātiju un konfliktu risināšanā; mudina dalībvalstis, Komisiju un EĀDD pievērsties attīstības valstu sieviešu politiskai un ekonomiskai emancipēšanai, palielinot viņu līdzdalību uzņēmumos un iesaistīšanos reģionālo un vietējo attīstības projektu īstenošanā;

3.  uzsver, ka dzīvotspējīgu un demokrātisku sabiedrību izveidē ārkārtīgi liela nozīme ir dzimumu nevienlīdzības samazināšanai, cīņai pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un līdztiesības un sieviešu tiesību popularizēšanai;

4.  uzsver, ka ir nepieciešams panākt, lai sievietes Eiropā un visā pasaulē būtu tiesīgas brīvi un līdzvērtīgi vīriešiem veikt individuālu izvēli bez ideoloģiska, politiska vai reliģiska spiediena;

5.  attiecīgi aicina visas Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīt un ratificēt Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu; šajā sakarā aicina ES īstenot pasākumus, lai pievienotos šai konvencijai un nodrošinātu saskaņotību starp ES iekšpolitiku un ārpolitiku attiecībā uz vardarbību pret sievietēm;

6.  uzsver, ka, lai efektīvi apkarotu vardarbību pret sievietēm, jāmaina sabiedrības attieksme pret sievietēm un meitenēm, jo šobrīd sievietēm pārāk bieži ir pakļauta loma un pārāk bieži sabiedrība iecietīgi raugās uz vardarbību pret sievietēm vai izliekas to nemanām; uzsver, ka dzimumu stereotipi ir vieni no galvenajiem sieviešu tiesību pārkāpumu cēloņiem un iemesliem, kāpēc nepastāv sieviešu un vīriešu līdztiesība; norāda, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem noteikumiem valstu konstitūcijās, tiesību aktos un tiesiskajā regulējumā, kas diskriminē sievietes dzimuma dēļ, piemēram, saistībā ar tiesas pieejamību, īpašumu, iespēju ņemt kredītus, kā arī veselības aprūpes un izglītības pieejamību; aicina EĀDD un Komisiju uzsvērt, cik liela nozīmē ir tam, ka informācijas un informētības veicināšanas kampaņās par sieviešu tiesībām iesaistās vīrieši;

7.  pauž lielas bažas par to, ka daudzviet pasaulē pieaug ar dzimumu saistītu vardarbības gadījumu skaits, kas ir viena no globālās krīzes pazīmēm, jo īpaši pauž bažas par pieaugošo feminicīda (sieviešu un meiteņu slepkavību) gadījumu skaitu Meksikā un citās Centrālamerikas un Dienvidamerikas valstīs, kas notiek vispārējas vardarbības un strukturālas diskriminācijas ietvaros; stingri nosoda jebkādu ar dzimumu saistītu vardarbību un anormālos feminicīda noziegumus, kā arī pastāvošo nesodāmību par šiem noziegumiem, kas rada precedentus un vēl vairāk iedrošina slepkavas;

8.  uzsver, ka vajadzētu darīt vairāk, lai nostiprinātu tiesības uz izglītību un uzlabotu izglītības pieejamību, īpaši meitenēm; atzinīgi vērtē to, ka Nobela Miera prēmija tika piešķirta Malala Yousafzai un Kailash Satyarthi par to, ka viņi cīnās par bērnu tiesībām; uzsver, ka izglītības pieejamība daļēji ir priekšnosacījums tam, lai cilvēks varētu pilnībā izmantot arī pārējās cilvēktiesības, piemēram, tiesības uz apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un tiesības uz līdzdalību politiskajā dzīvē;

9.  aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus saistībā ar sieviešu stāvokli, lai nodrošinātu viņām brīvību un garantētu, ka tiek ievērotas viņu pamattiesības, un aicina pieņemt pasākumus, lai nepieļautu sieviešu un bērnu izmantošanu, ļaunprātīgu izmantošanu un vardarbību pret sievietēm un bērniem;

10. mudina ANO, sevišķi ANO īpašo referenti jautājumos par vardarbību pret sievietēm Rashida Manjoo, darīt visu iespējamo, lai apzinātu sievietes un meitenes, kas cietušas no izmantošanas un vardarbības, izmeklētu šādus gadījumus un noskaidrotu ar tiem saistītos faktus un apstākļus, nolūkā nepieļaut nesodāmību un nodrošināt visu vainīgo saukšanu pie atbildības; atbalsta darbu, ko veic ANO īpašā pārstāve jautājumos par seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos Zainab Hawa Bangura;

11. aicina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši saistībā ar divpusējiem asociācijas un starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem — gan spēkā esošajiem, gan tādiem, par kuriem notiek sarunas —, starptautiskā līmenī risināt jautājumus, kas saistīti ar vardarbību pret sievietēm un cilvēktiesību pārkāpumiem dzimuma dēļ;

12. atzinīgi vērtē Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas ieteikumus par konfliktu novēršanu un konflikta un pēckonflikta situācijām, kas atbilst svarīgām ANO Drošības padomes rezolūcijām (1325 un 1820) par sievietēm, mieru un drošību; turklāt atgādina starptautiskajai sabiedrībai par aizsardzības pasākumiem, kas vajadzīgi sievietēm un meitenēm, īpaši cilvēktiesību aizstāvēm, kas bieži pakļautas vardarbībai, un aicina nodrošināt aizsardzību pret izvarošanu un piespiedu prostitūciju; uzsver, ka personām, kas cietušas no vardarbības, kas saistītas ar dzimumu, ir jāsniedz atbalsts tiesvedībā, un šajā sakarā atgādina, ka reālu palīdzību šajā ziņā varētu nodrošināt valsts vai nevalstiskās organizācijas;

13. atgādina, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir smags cilvēktiesību pārkāpums un problēma, kurai jāpievērš īpaša uzmanība ES dialogā ar tām valstīm, kurās šī prakse aizvien vēl ir plaši izplatīta; turklāt norāda, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana atstāj smagas un ilgstošas sekas uz sieviešu veselību un līdz ar to viņu attīstības izredzēm; mudina EĀDD un dalībvalstis arī turpmāk pievērsties šai problēmai politiskajos un politikas dialogos ar partnervalstīm, kurās joprojām notiek sieviešu dzimumorgānu kropļošana;

14. pauž visstingrāko nosodījumu par smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas izdarīti neseno un vēl aizvien notiekošo bruņoto konfliktu apstākļos, īpaši par nāvessodiem, ko izpilda bez tiesas sprieduma, izvarošanu un cita veida seksuālo vardarbību, spīdzināšanu un patvaļīgiem arestiem un aizturēšanu, sevišķi tad, ja tas skar sievietes un bērnus, kas ir īpaši neaizsargātā situācijā; aicina ES cīnīties pret nesodāmību visus šādos gadījumos un atbalstīt valstu un Starptautiskās krimināltiesas tiesnešu centienus saukt pie atbildības vainīgos;

15. uzsver, ka ir svarīgi nemazināt Pekinas rīcības platformas acquis nozīmi attiecībā uz to, ka izglītības un veselības aprūpes pieejamība ir pamata cilvēktiesības, un attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo tiesību aizsardzību; uzsver, ka seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību ievērošana visā pasaulē un attiecīgu pakalpojumu pieejamība uzlabo pirmsdzemdību aprūpi, iespējas samazināt risku dzemdībās un samazināt jaundzimušo un bērnu mirstību; norāda, ka ģimenes plānošana, mātes veselība un droši aborti ir svarīgi elementi, kas ļauj glābt sieviešu dzīvības, un ka aizliegums veikt abortu sievietes dzīvības glābšanai ir smags cilvēktiesību pārkāpums; aicina ES turpināt nodrošināt seksuālās un reproduktīvās veselības aizsardzību un ar to saistīto tiesību ievērošanu, uzsver nepieciešamību ierādīt šiem politikas virzieniem centrālo lomu gan sadarbībā ar trešām valstīm attīstības jomā, gan (jo īpaši) izstrādes stadijā esošajā rīcības plānā par dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu attīstības jomā 2010.–2015. gadā, īstenojot politiskās diskusijas un konkrētus pasākumus, kuros tiek iesaistīta pilsoniskā sabiedrība;

16. uzsver, ka ar dzimumu saistīta vardarbība, tostarp kaitīgas paražas vai tradīcijas, ir pamattiesību pārkāpums, jo īpaši cilvēka cieņas aizskaršana, tiesību uz dzīvību un tiesību uz personas neaizskaramību pārkāpums;

17. asi nosoda to, ka pret sievietēm vērsta seksuālā vardarbība aizvien tiek izmantota kā kara ierocis; uzsver, ka jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu starptautisko tiesību aktu ievērošanu un psiholoģiskās palīdzības pieejamību konfliktos ļaunprātīgi izmantotām sievietēm un meitenēm; atzinīgi vērtē to, ka 2014. gadā Saharova balva tika piešķirta Dr. Denis Mukwege par viņa apņēmību cīņā pret seksuālo vardarbību, kas vērsta pret sievietēm, un aicina ES, dalībvalstis, starptautiskas organizācijas un pilsonisko sabiedrību palielināt sadarbības pasākumus, lai veicinātu informētību par šo problēmu un cīnītos pret nesodāmību;

18. uzsver, ka ir svarīgi, lai palielinātos sieviešu loma cilvēktiesību vecināšanā un demokrātisko reformu īstenošanā, konfliktu novēršanas atbalstīšanā un politiskās līdzdalības un pārstāvības stiprināšanā; šajā sakarā turklāt norāda, ka būtu jāņem vērā ES vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumos ietvertās rekomendācijas attiecībā uz sieviešu pilnvērtīgu un līdztiesīgu piedalīšanos vēlēšanu procesos;

19. aicina nekavējoties izbeigt jebkāda veida vardarbību, seksuālu aizskārumu un cita veida pazemojošu izturēšanos pret sievietēm, kas piedalās protestos demokrātijas un savu tiesību aizstāvībai, īpaši Arābu pavasara valstīs, un pret sieviešu tiesību aktīvistēm; aicina arī pamatīgi un objektīvi izmeklēt visus šādus gadījumus un saukt pie atbildības visus tajos vainīgos;

20. norāda, ka Stambulas Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ir nozīmīgs un saistošs starptautisks instruments, tādēļ ja vairāk valstu pievienosies šai konvencijai, ievērojami uzlabosies integrētas politikas veidošana cietušo aizsardzībai un iespēju nodrošināšanai, kā arī starptautiskā sadarbība šajā jomā;

21. uzsver nepieciešamību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību, kam par upuri galvenokārt kļūst sievietes, kuras tiek izmantotas seksuāliem mērķiem; uzsver nepieciešamību palielināt sadarbojoties ar trešām valstīm, lai apmainītos ar labu praksi un sagrautu starptautiskos cilvēku tirdzniecības tīklus, kuri jaunu upuru atrašanai mēdz izmantot arī internetu;

22. uzsver informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņu nozīmīgumu kopienās, kurās notiek sieviešu dzimumorgānu kropļošana, jaunu meiteņu seksuāla izmantošana, agrīnas un piespiedu laulības, feminicīds un citi ar dzimumu saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī to, ka šo kampaņu sagatavošanā un īstenošanā ir svarīgi iesaistīt cilvēktiesību aizstāvjus, kas jau cīnās par šādas prakses izbeigšanu; atgādina, ka bērnu laulība, agrīna laulība, piespiedu laulība un likumā noteiktā minimālā laulības vecuma neievērošana ir ne tikai bērnu tiesību pārkāpums, bet arī šķērslis pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm;

23. atgādina, ka starptautiskā sabiedrība ir noteikusi sieviešu ar īpašām vajadzībām situāciju par prioritāti; atgādina par ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja secinājumiem, kuros teikts, ka politika un programmas, kurās pievēršas jautājumam par vardarbību pret sievietēm un meitenēm ar īpašām vajadzībām, būtu jāizstrādā ciešā partnerībā ar personām ar īpašām vajadzībām, atzīstot viņu autonomiju, un ar invalīdu organizācijām, tostarp organizācijām, kuras sniedz pakalpojumus pārdzīvojušajiem; uzsver, ka ir nepieciešama regulāra iestāžu pārraudzība un pienācīga aprūpētāju apmācīšana;

24. aicina Komisiju un dalībvalstis savā ārpolitikā, tostarp izmantojot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, aktīvi veicināt to, ka cilvēki netiek diskriminēti dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, reliģiskās piederības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

25. atzinīgi vērtē to, ka 2013. gadā tika pieņemtas ES pamatnostādnes lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai;

26. aicina Komisiju, veidojot ārpolitiku, īpaši slēdzot starptautiskus nolīgumus, plašāk izmantot ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus;

27. uzsver, ka liela nozīme ir cilvēktiesību pārkāpumu prevencijai, sevišķi attiecībā uz romu izcelsmes sievietēm un bērniem, kas bieži tiek pakļauti diskriminācijai vairāku iemeslu dēļ;; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot romu izcelsmes sieviešu stāvokli, izveidojot piemērotu mājokļu politiku, kas būtu sākums viņu situācijas uzlabošanai;

28. atzinīgi vērtē un atbalsta Adisabebas deklarāciju par Pekinas rīcības platformas īstenošanas paātrināšanu, kas tika pieņemta 2014. gada novembrī Devītajā Āfrikas valstu konferencē par sievietēm, sieviešu reproduktīvo veselību un HIV/AIDS un kurā pausts aicinājums veikt ieguldījumu seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībās, tostarp pieņemot un īstenojot tiesību aktus seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, palielinot informētību pusaudžu un sieviešu vidū un nodrošinot viņām informāciju, tostarp visaptverošu izglītību, informāciju un pakalpojumus saistībā ar seksuālo veselību; atkārtoti aicina paplašināt ģimenes plānošanas pakalpojumu un kontracepcijas pieejamību, nodrošināt drošu un legālu abortu pieejamību atbilstīgi starptautiskajām tiesībām un politikai, aizsargāt sieviešu reproduktīvās tiesības, atļaujot veikt medicīniskos abortus sievietēm, kurām grūtniecība iestājusies seksuāla uzbrukuma, izvarošanas vai incesta rezultātā, kā to paredz Maputo protokols, kas pievienots Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartai;

29. uzskata, ka sieviešu nepietiekama pārstāvība politiskās lēmējorganizācijās ir pamattiesību un demokrātijas jautājums, kas ir pamatā valdību spējai pievērts nedalītu uzmanību demokrātijas veidošanas un uzturēšanas procesiem; atzinīgi vērtē paritātes sistēmu un dzimumu kvotu noteikšanu tiesību aktos un aicina pēc iespējas drīz uzsākt attiecīgu likumdošanas procesu;

30. aicina ES un dalībvalstis topošajā attīstības darba programmā laikam pēc 2015. gada nodrošināt uz tiesībām balstītu pieeju, kas ietvertu sevī visas cilvēktiesības, un turpināt aktīvi aizstāvēt mērķi panākt meiteņu un sieviešu iespēju veicināšanu un sekmēt, ievērot un piepildīt viņu cilvēktiesības, tostarp tiesības uz visaptverošas seksuālās izglītības pieejamību un seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību ievērošanu visā pasaulē, kā arī nodrošināt dzimumu līdztiesību, kas ir priekšnosacījums

31. uzsver, ka ir svarīgi cīnīties pret stereotipiem ne vien ar pozitīvu tēlu palīdzību, bet arī sniedzot iedvesmojošus un reālus sieviešu ar invaliditāti piemērus un parādot, kā šo sieviešu kompensējošās spējas ļauj viņām gūt gandarījumu no darba un personiskās dzīves, un ka ir svarīgi nevairot negatīvus stereotipus izmantotajā valodā, uzsāktajās diskusijās un īstenotajā politikā attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti; aicina Eiropas Savienību kopā ar dalībvalstīm īstenot proaktīvus pasākumus, lai iekļautu sievietes ar invaliditāti darba tirgū;

32. atkārtoti uzsver savu pastāvīgo nostāju pret nāvessodu, proti, tas nav jāpiespriež nekādos apstākļos, un aicina nekavējoties ieviest moratoriju nāvessoda izpildei tajās valstīs, kurās vēl joprojām piemēro nāvessodu;

33. Urges the Member States, while respecting their own national education systems, to be consistent in implementing the principles of inclusive education in dealing with children from socially disadvantaged backgrounds and children with disabilities;

34. aicina izstrādāt vērienīgu ilgtermiņa politikas stratēģiju un rīcības plānu sabiedrības veselības, inovāciju un zāļu pieejamības jomā, kas cita starpā paredzētu izpētīt jaunas stimulu shēmas pētniecības un izstrādes jomā, kā norādīts PVO konsultatīvās ekspertu darba grupas 2012. gada ziņojumā „Pētniecība un izstrāde: finansēšana un koordinācija”, lai nodrošinātu tiesības uz dzīves līmeni, kas būtu atbilstošs cilvēka veselībai un labklājībai, neatkarīgi no rases, reliģijas, politiskās pārliecības un ekonomiskā vai sociālā stāvokļa; uzsver, ka sievietes un meitenes atrodas HIV pandēmijas centrā un turpina aprūpēt saslimušos savās kopienās;

35. pauž nožēlu par to ka sieviešu un meiteņu ķermenis, īpaši saistībā ar viņu seksuālo un reproduktīvo veselību un seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, turpina atrasties ideoloģisku cīņu krustpunktā, un aicina ES un tās dalībvalstis atzīt, ka sievietēm un meitenēm ir neatsavināmas tiesības uz sava ķermeņa neaizskaramību un tiesības pieņemt patstāvīgi lēmumus, kas skar cita starpā tiesības uz brīvprātīgas ģimenes plānošanas un legālu abortu pieejamību, un tiesības netikt pakļautām vardarbībai, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, laulībai bērna vecumā, agrīnai laulībai un piespiedu laulībai un izvarošanai laulībā;

36. mudina ES un tās dalībvalstis ierosināt plašu Pekinas rīcības platformas pārskatīšanu, ar ko 2015. gadā atzīmētu tās 20. gadadienu;

37. mudina Komisiju savā nākamajā ES veselības aizsardzības stratēģijā iekļaut seksuālo un reproduktīvo veselību un seksuālās un reproduktīvās tiesības, kas ir daļa no pamata cilvēktiesībām, lai nodrošinātu ES iekšpolitikas un ārējo darbību saskaņotību;

38. uzstāj uz to, ka dzimumu līdzsvaram ir jābūt neatņemamam EĀDD aizjūras misiju elementam, katrai misijai ir jāizveido īpaša meiteņu un sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības stratēģija un nākamajā EĀDD cilvēktiesību darba plānā ir jāiekļauj sadaļa par dzimumu līdztiesību;

39. uzsver, ka uz ES un dalībvalstu sniegto humāno palīdzību nedrīkst attiekties citu līdzekļu devēju noteikti ierobežojumi, kas skar nepieciešamo medicīnisko palīdzību, tostarp drošu abortu pieejamību sievietēm un meitenēm, kuras kļuvušas par izvarošanas upurēm bruņota konflikta situācijā;

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

20.1.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

6

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Vicky Maeijer, Angelika Mlinar, Krisztina Morvai, Marijana Petir, Terry Reintke, Liliana Rodrigues, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Beatrix von Storch, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Biljana Borzan, Linnéa Engström, Rosa Estaràs Ferragut, Kostadinka Kuneva, Marc Tarabella

(1)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0062.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.

(3)

Sk. Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību darba programmas 7.2. un 3. punktu.


ANNEX I

INDIVIDUAL CASES RAISED BY THE EUROPEAN PARLIAMENT BETWEEN JANUARY AND DECEMBER 2013

COUNTRY

Individual

BACKGROUND

ACTION TAKEN BY PARLIAMENT

AZERBAIJAN

 

Ilgar Mammadov

 

 

Mr Mammadov is a leader of the opposition REAL movement and director of the Council of Europe’s Baku School of Political Studies. Mr Mammadov and Mr Yaqublu were arrested by Azerbaijani authorities on 4 February 2013 and have been unlawfully detained since then. Mr Mammadov is accused of inciting riots in the town of Ismaili after he visited the town. The initial pre-trial detention has been extended twice in an apparent attempt to keep Mr Mammadov behind bars pending the forthcoming elections. According to recent reports Ilgar Mammadov has been placed in a punishment cell, raising concerns that he is being singled out. Before his arrest Mr Mammadov had been confirmed as the REAL opposition party’s candidate for the Azerbaijani presidential elections scheduled for October 2013. The Council of Europe representative in Baku was not admitted to the initial court hearing in February 2013 and, in addition, a group of Council of Europe ambassadors who visited Azerbaijan were not allowed to see Mr Mammadov.

 

 

 

In its resolution adopted on 13 June 2013, the European Parliament:

 

- Strongly condemns the detention of Mr Mammadov, calls for his immediate and unconditional release and an end to his prosecution, and urges the Azerbaijani authorities to investigate the charges against him in a speedy, fair, transparent and independent manner

 

- Expresses serious concern over reports by human rights defenders and domestic and international NGOs about the alleged use of fabricated charges against politicians, activists and journalists

 

- Condemns any intimidation, arrest, detention or prosecution of opposition party leaders or members, activists, journalists or bloggers solely because they have expressed their views and exercised their fundamental rights and freedoms in accordance with international standards

Tofiq Yaqublu

Mr Yaqublu is a deputy chair of the Musavat opposition party. Mr Yaqublu and Mr Mammadov were arrested by Azerbaijani authorities on 4 February 2013 and have been unlawfully detained since then.

BAHRAIN

 

Mohammed al-Maskati

 

 

Mohammed al-Maskati, a president of the Bahrain Youth Society for Human Rights, was arrested on 16 October 2012 on charges of participating in an ‘illegal gathering’ in Manama a week earlier. Mr al-Maskati was released on bail the next day and no court date has been set.

 

 

 

In its resolution adopted on 17 January 2013, the European Parliament:

 

- Condemns the ongoing human rights violations by the Bahraini authorities and security forces, particularly the use of violence, the excessive use of tear gas, the use of birdshot at short range, the ban on all forms of protest and the arrest and detention of peaceful protesters who choose to exercise their rights to freedom of expression and peaceful assembly, despite the very welcome concrete set of recommendations made by the BICI and the stated commitment by the Bahraini authorities to implementing the BICI reforms Reiterates its demand that the Bahraini security forces and authorities stop the use of violence against peaceful protesters and end the on-going repression of political dissent through prosecution, detention and torture; urges the authorities fully to respect fundamental freedoms, particularly the freedoms of assembly and expression, both online and offline, and immediately to end all restrictions on access to information and communication technologies; calls on the Bahraini authorities to implement the necessary democratic reforms and to encourage inclusive and constructive national dialogue, including direct talks between the government and opposition components, which are currently not involved in dialogue, so as to allow reconciliation and restore collective social consensus in the country

 

- Considers strongly regrettable the latest sentences imposed on opposition activists and medical personnel and calls for the immediate and unconditional release of all Bahraini political prisoners, including teachers, doctors and other medical staff, who have been detained and charged with alleged violations related to the rights of expression, peaceful assembly and association, in particular Sayed Yousif al-Muhafadha, Nabeel Rajab and Abdulhadi al-Khawaja

 

- Calls on the Government of Bahrain to take all necessary steps to guarantee the competence, independence and impartiality of the judiciary in Bahrain and to ensure that it acts in full accordance with international human rights standards, and in particular to ensure that the courts cannot be used for political purposes or to sanction the legitimate exercise of universally guaranteed rights and freedoms; calls on the Bahraini Government to strengthen the rights of defendants, inter alia by ensuring that they enjoy fair trial guarantees, allowing them effectively to challenge the evidence against them, providing for independent judicial oversight of the grounds for detention and ensuring that detainees are protected from abusive treatment during criminal investigations

 

Sayed Yousif al-Muhafdha

Sayed Yousif al-Muhafdha, a Vice-President of the Bahraini Centre for Human Rights (BCHR), who has campaigned tirelessly for the release of many activists, in particular Nabeel Rajab, President of the BCHR, and Jalila al-Salman, former Vice-President of the Bahrain Teachers’ Association, was detained and charged on 18 December 2012 with using social media to disseminate false news. His case has been adjourned until 17 January 2013. He has been detained on several occasions by the Bahraini authorities as part of the ongoing systematic targeting, harassment and detention of human rights defenders in Bahrain.

 

Abdulhadi al-Khawaja

and

Ibrahim Sharif

Abdulhadi al-Khawaja and Ibrahim Sharif were among eight of activists, condemned to life imprisonment, after Bahrain’s Court of Cassation upheld prison terms for 13 prominent activists charged with plotting to overthrow the monarchy on 7 January 2013.This verdict is final and the only avenue left for the defendants is a royal pardon.

BANGLADESH

 

Abdul Kalam Azad

 

 

On 21 January 2013 the International Crimes Tribunal (ICT) announced its verdict against Abdul Kalam Azad for crimes against humanity committed during the war of independence in 1971 and sentenced him to death following his trial in absentia.

 

 

In its resolution adopted on 14 March 2013, the European Parliament:

 

- Is deeply concerned about the recent outbreak of violence in Bangladesh following the ICT verdicts and expresses its sorrow at the recent casualties

 

- Expresses its condolences to relatives and acquaintances of those killed and injured as a result of the violence

 

- Acknowledges the need for reconciliation, justice and accountability for the crimes committed during the 1971 war of independence; stresses the important role of the ICT in this matter

 

- Reiterates its strong opposition to use of the death penalty in all cases and under any circumstances

 

- Calls on the Bangladeshi authorities to commute all death sentences, to build on the positive development of there not having been any executions in 2012, and to introduce an official moratorium on executions as a first step towards the abolition of capital punishment

 

- Deplores the reported irregularities in the functioning of the ICT, such as the alleged intimidation, harassment and forced disappearance of witnesses, as well as evidence of illicit cooperation between judges, prosecutors and the government; insists, in particular, that the law enforcement authorities enhance measures to guarantee effective witness protection

 

- Calls on the Bangladeshi Government to ensure that the ICT adheres strictly to national and international judicial standards; stresses, in this connection, the guarantee of a free, fair and transparent trial as well as the right of victims to protection, truth, justice and reparation

 

- Calls on the Bangladeshi Government to redouble its efforts to enforce the rule of law and order; recalls its obligation to honour its international commitments in the field of human rights

 

 

In its resolution adopted on 21 November 2013, the European Parliament:

 

- Urges the Bangladeshi authorities to carry out prompt, independent and transparent investigations into cases involving violations of the rights of human rights defenders, including threats, attacks, killings, torture and ill-treatment, in order to identify all those responsible and bring them to justice; underlines, in particular, the case of labour leader Aminul Islam, as well as those of journalists Sagar Sarowar and Meherun Runi

 

Abdul Qader Mollah

On 5 February 2013 the ICT sentenced Abdul Qader Mollah to life imprisonment, triggering emotionally charged but largely peaceful protests by mostly young people at the Shahbagh intersection in Dhaka. This so-called ‘Shahbagh Movement’ was calling for the application of the death penalty in the verdict as well as for a society and politics free of religious extremism.

Aminul Islam

Aminul Islam was a Bangladeshi trade unionist, a human rights defender and a leader of the Bangladesh Center of Worker Solidarity, which has advocated for improved working conditions and higher wages. He was murdered in 2012. The authorities have failed to launch effective investigations into torture and extrajudicial killing of Aminul Islam.

BURMA

 

Dr Tun Aung

 

 

Dr Tun Aung is a 65-year-old medical doctor and respected community leader from Rakhine state. He was arrested in June 2012 and sentenced to 17 years in prison on what have widely been denounced by human rights groups, including Amnesty International, as politically motivated charges.

 

 

In its resolution adopted on 13 June 2013, the European Parliament:

 

- Condemns the grave violations of human rights and the violence perpetrated against Rohingya Muslims in Burma/Myanmar and calls on all sides to refrain from the use of violence

 

- Welcomes the announcement by President U Thein Sein on 4 June 2013 that all political prisoners in Burma/Myanmar will be released; reiterates its position that the release of all political prisoners, including Dr Tun Aung, should take place without delay or conditions and with the full restoration of their rights and freedoms

 

CHINA

 

Liu Xiaobo

 

 

Liu Xiaobo is a Chinese literary critic, writer, professor, and human rights activist who called for political reforms and the end of communist single-party rule. During his fourth prison term, he was awarded the 2010 Nobel Peace Prize for "his long and non-violent struggle for fundamental human rights in China." He is currently incarcerated as a political prisoner in Jinzhou, Liaoning.

 

 

 

In its resolution adopted on 14 March 2013, the European Parliament:

 

- Admires and supports the courage and activism of those Chinese citizens acting in socially responsible ways to promote and defend universally recognised social and human rights, and to challenge and correct well-known social dangers and/or criminal acts such as corruption, abuses of office, environmental damage, AIDS infection, food poisoning, construction fraud in relation to schools, and illegal land and property expropriation, often committed by local party authorities; denounces all instances of official retaliation against these Chinese citizens; urges the Chinese leadership to encourage civil responsibility in terms of observing social human rights and to rehabilitate officially persecuted and punished defenders of these rights; reminds the Chinese leadership to comply strictly with domestic and international human rights law

 

- Strongly endorses the critical comments of Chinese lawyers and jurists that the humiliating detainment of suspects for more than 15 days conflicts with the International Covenant on Civil and Political Rights (ICCPR), which China signed in October 1998; expresses its concern at the unwillingness of the Chinese Government to ratify the ICCPR, a situation which is still pending; deplores the fact that under the new Criminal Procedures Law of 2013 police and state security authorities can even detain a suspect for more than 14 months without any assistance from a lawyer; fully supports the criticism of Chinese jurists that the police retain the option not only of keeping suspects under house arrest, but also of detaining them under the rules on ‘arrest at a determined place’; backs all initiatives by Chinese jurists with a view to real reform of the PRC’s Criminal Procedures Law

 

Hu Jia

Hu Jia is an activist and dissident in the People's Republic of China. His work has focused on the Chinese democracy movement, Chinese environmentalist movement, and HIV/AIDS in the People's Republic of China; he was the 2008 Sakharov Prize laureate. Hu Jia remains under house arrest and is subject to extensive surveillance and restricted communication.

 

DJIBOUTI

 

Mydaneh Abdallah Okieh

 

 

Mydaneh Abdallah Okieh is a journalist responsible for communication by the opposition coalition USN. He is accused of ‘slandering the police’ for having posted on the social network Facebook pictures of demonstrators who were victims of repression. On 26 June 2013 the Court of Appeal increased his sentence from 45 days to five months. Despite being ill-treated in prison, he was refused access to a doctor several times.

 

 

In its resolution adopted on 4 July 2013, the European Parliament:

 

- Expresses its strong concern about the situation in Djibouti since the parliamentary elections of 22 February 2013 and the tense political climate in the country; is particularly concerned about reports of mass arrests of members of the opposition, suppression of demonstrations held to protest about irregularities in the elections, and assaults on the freedom of the media

 

- Calls on the Djibouti authorities to put an end to repression of political adversaries and to release everybody who is being detained on political grounds

 

- Calls on the Djiboutian authorities to guarantee respect for the human rights recognised in the national and international agreements which Djibouti has signed and to safeguard civil and political rights and freedoms, including the right to demonstrate peacefully and freedom of the press

 

EGYPT

 

Mohamed Morsi

 

 

Mohamed Morsi is a politician who served as the fifth president of Egypt, from 30 June 2012 to 3 July 2013, when he was removed by Field Marshal Abdel Fattah el-Sisi after June 2013 Egyptian protests and 2013 Egyptian coup d'état. Mohamed Morsi has been detained since 3 July 2013 in an unknown place and has been referred for trial by the country’s state prosecutor, together with 14 other persons including leading figures of the Muslim Brotherhood, on charges of incitement to murder and violence; whereas many members of the Muslim Brotherhood have been arrested, including most of its leaders awaiting trial.

 

 

 

In its resolution adopted on 12 September 2013, the European Parliament:

 

- Expresses its concerns at the political developments in Egypt; calls on the Egyptian authorities, in order to create the necessary conditions for an inclusive political process, to end the state of emergency as soon as possible, to release all political prisoners, including the ousted former President Morsi, and to treat detainees with full respect for their international obligations

 

JAPAN

 

Hakamada Iwao

 

 

 

Hakamada Iwao is believed to be the world’s longest serving death row prisoner, being on death row since 1968. He has spent the past 43 years in prison in Japan, under threat of execution. In 1968, Hakamada, a former professional boxer from Shizuoka prefecture, was convicted of the murder of the managing director of the factory where he worked, as well as the man's wife and his two children. He was found guilty at an unfair trial, principally on the basis of a confession he made after 20 days of interrogation by police, and without a lawyer present. Hakamada later withdrew the confession, saying that he had been beaten and threatened.

 

 

 

A letter of concern was sent on 23 July 2013

 

INDIA

 

Mohammad Afzal Guru

 

 

Mohammad Afzal Guru was sentenced to death in 2002 after being convicted of conspiracy in relation to the December 2001 attack on the Parliament of India, and was executed by the Indian authorities on 9 February 2013. Despite a curfew imposed in large parts of Indian-administered Kashmir, Afzal Guru’s death was followed by protests.

 

 

In its resolution adopted on 23 May 2013, the European Parliament:

 

- Reiterates its long-standing opposition to the death penalty under all circumstances, and calls once again for an immediate moratorium on executions in those countries where the death penalty is still applied

 

- Condemns the Government of India’s execution in secret of Afzal Guru at New Delhi’s Tihar Jail on 9 February 2013, in opposition to the worldwide trend towards the abolition of capital punishment, and expresses its regret that Afzal Guru’s wife and other family members were not informed of his imminent execution and burial

 

- Calls on the Government of India to return Afzal Guru’s body to his family

 

- Urges the Indian authorities to maintain adherence to the highest national and international judicial standards in all trials and judicial proceedings, and to provide the necessary legal assistance to all prisoners and persons facing trial; Calls on the Government and Parliament of India to adopt legislation introducing a permanent moratorium on executions, with the objective of abolishing the death penalty in the near future

 

ISRAEL

 

Arafat Jaradat

 

 

Arafat Jaradat was arrested on 18 February 2013 on suspicion of throwing stones at Israeli targets, and he died on 23 February 2013 in Megiddo prison. The cause of his death is disputed; the Israeli authorities maintain that he died of a heart attack; the Palestinian authorities maintain that he died as a result of torture.

 

 

 

In its resolution adopted on 14 March 2013, the European Parliament:

 

- Calls once again for the immediate release of all imprisoned members of the PLC, including Marwan Barghouti

 

- Expresses its deepest concern at the death of Palestinian prisoner Arafat Jaradat on 23 February 2013 while in Israeli custody, and extends its condolences to his family

 

- Is deeply concerned by the renewed tensions in the West Bank following Mr Jaradat’s death in Megiddo prison under disputed circumstances; calls on all parties to exercise maximum restraint and to refrain from provocative actions in order to prevent further violence, and to take positive steps to establish the truth and defuse the current tensions

 

- Calls on the Israeli authorities promptly to open independent, impartial and transparent investigations into the circumstances of Mr Jaradat’s death and into all allegations of torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment of Palestinian prisoners

 

- Reiterates its support for Israel’s legitimate security concerns; believes, however, that the rule of law must be fully respected in the treatment of all prisoners, this being crucial for a democratic country; calls, therefore, on the Israeli Government to respect the rights of Palestinian prisoners and to protect their health and lives.

 

IRAN

 

Saeed Abedini

 

 

Saeed Abedini is an Iranian-American pastor imprisoned in Iran since 26 September 2012. He was sentenced on 27 January 2013 by a revolutionary court in Iran to an eight-year prison term on charges of disturbing national security by creating a network of Christian churches in private homes. It is reported that Saeed Abedini has suffered physical and psychological abuse in prison.

 

 

In its resolution adopted on 10 October 2013, the European Parliament:

 

- Is deeply concerned about the fate of Pastor Saeed Abedini, who has been detained for over a year and was sentenced to eight years of prison in Iran on charges related to his religious beliefs

 

- Calls on the Government of Iran to exonerate and immediately release Saeed Abedini and all other individuals held or charged on account of their religion

 

- Reiterates its call on Iran to take steps to ensure that full respect is shown for the right to freedom of religion or belief, including by ensuring that its legislation and practices fully conform to Article 18 of the ICCPR; points out that this also requires that the right of everyone to change his or her religion, if he or she so chooses, be unconditionally and fully guaranteed

 

KAZAKHSTAN

 

Aliya Turusbekova

 

 

On 21 December 2012, following a lawsuit introduced on 20 November 2012 by Kazakhstan’s Prosecutor-General, the Almaty District Court banned the unregistered opposition party ‘Alga!’ on charges of extremism. The ban makes, Aliya Turusbekova, the wife of Vladimir Kozlov, personally liable.

 

 

In its resolution adopted on 18 April 2013, the European Parliament:

 

- Strongly criticises the court decision to ban opposition parties on charges of extremism, including the unregistered party ‘Alga!’, as well as to ban key independent media actors, given that this violates the principles of freedom of expression and assembly and raises major concerns with regard to future repression of independent media and the opposition

 

- Calls on the authorities to respect the principles and commitments of the OSCE standards on freedom of expression, assembly and association; encourages Kazakhstan to view criticisms not as a threat but as a constructive tool with which to improve policies and inclusiveness

 

- Stresses that Aliya Turusbekova cannot be held responsible for actions of third persons

 

- Calls on the EU and the Member States to seek guarantees that protect journalists, opposition activists and human rights defenders and their families, and in particular those visiting the EU institutions to discuss human rights issues, against any kind of subsequent personal threats, pressures or prosecution;

6. Reiterates its concern over the detentions of opposition leaders, journalists and lawyers on the basis of trials which fall short of international standards, and reaffirms its call for the release of all persons convicted on the basis of vague criminal charges which could be considered to be politically motivated, including among others Vladimir Kozlov, Vadim Kurashim and Roza Tuletaeva; expresses its concern with regard to the fairness of trials, and reiterates its call for the guaranteeing of transparency and international standards in trials, an end to convictions on the basis of the above vague criminal charges, and the upholding of the independence of the judiciary

 

- Calls on the Kazakh authorities to guarantee detention conditions that conform to international standards and to allow adequate medical treatment for all prisoners, including the opposition leader Vladimir Kozlov; calls for the full implementation of improvements included in the recent reform of the prison system and for further improvement to meet international standards

 

- Strongly emphasises that the legitimate fight against terrorism and extremism should not be used as an excuse to ban opposition activity, hinder freedom of expression or hamper the independency of the judiciary

 

- Calls on Kazakhstan to create a climate where opposition activists, journalists and lawyers can freely exercise their activities, including via necessary legal reforms; stresses the EU’s commitment to supporting Kazakhstan in this effort

 

Vladimir Kozlov

Vladimir Kozlov is the leader of the largest opposition party in Kazakhstan; namely 'Alga!' ('Forward!'), who was sentenced to seven and a half years in prison and confiscation of property on charges of ‘inciting social discord’, ‘calling for the forcible overthrow of the constitutional order’ and ‘creating and leading an organised group with the aim of committing crimes’.

Vadim Kuramshin

Vadim Kuramshin is a human rights defender who was sentenced to 12 years in prison for blackmailing the district attorney’s assistant. This sentence was confirmed by the Appeal Court on 14 February 2013. On 7 December 2012 Mr Kurashim’s re-arrest took place on his return from the OSCE conference in September in Warsaw and came after his release following a previous trial in August 2012.

Roza Tuletaeva

On 3 January 2012, Roza Tuletaeva was arrested by members of the Kazakh State Security Committee at her home. In detention she was tortured, and later brought to trial for two separate criminal cases related to her work as a leader of the oil workers’ strike committee at the OzenMunaiGaz oil company.

LAOS

 

Sombath Somphone

 

 

Sombath Somphone is a prominent figure in social development and youth education. He disappeared on 15 December 2012 in the capital of Laos, Vientiane. The CCTV footage obtained by his family shows that Sombath Somphone was last seen with local police at the Thadeau police post around 6 p.m. on the date of his disappearance, and was driven away in a car by men in civilian clothes.

In a statement of 19 December 2012 the Lao Government confirmed the incident as recorded on the security camera. The UN and 65 international human rights organisations have expressed fears that Sombath Somphone may have been subjected to enforced disappearance, possibly related to his work, as well as their grave concern over his safety and the lack of progress and information in the investigations by the Lao authorities into the facts of his disappearance. Sombath Somphone is widely appreciated and well-known for his extensive work in the field of sustainable and fair development, notably through the creation in 1996 of PADETC, the Training Centre for Participative Development. He was awarded the Ramon Magsaysay Award for Community Leadership in 2005. In October 2012 Sombath Somphone, as a member of the Lao National Organising Committee, was one of the organisers of the 9th Asia-Europe People-to-People Forum held in Vientiane ahead of the ASEM 9, and was also one of the keynote speakers.

 

 

In its resolution adopted on 7 February 2013, the European Parliament:

 

- Expresses its deep concern regarding the disappearance, safety and wellbeing of Sombath Somphone

 

- Is concerned at the tardiness and lack of transparency of the investigations into the disappearance of Sombath Somphone; calls on the Lao authorities to undertake prompt, transparent and thorough investigations, in accordance with their obligations under international human rights law, and to ensure the immediate and safe return of Sombath

Somphone to his family

 

- Calls on the VP/HR to closely monitor the Lao Government's investigations into the disappearance of Sombath Somphone

 

- Asks the Lao authorities to reaffirm publicly the legality and legitimacy of the work being done in favour of sustainable development and social justice, in order to counter the intimidation provoked by disappearances such as that of Sombath Somphone

 

- Welcomes the visit of a group of ASEAN parliamentarians to Laos in January 2013 to seek information about Sombath Somphone, and calls on the ASEAN Human Rights

Commission to establish a committee of inquiry to investigate the events surrounding the enforced disappearance of Sombath Somphone

 

A letter of concern was sent on 20 December 2013.

 

RUSSIA

 

Alexei Navalny

 

 

Alexei Navalny is a prominent lawyer, anti-corruption campaigner and social activist. He is on trial in Russia on charges which, he claims, represent a politically motivated attempt to punish him as one of the most prominent opponents of the government. Navalny has consistently exposed massive corruption within the highest levels of the Russian state apparatus.

 

 

In its resolution adopted on 13 June 2013, the European Parliament:

 

- Expresses its serious concerns about the recent repressive laws and their arbitrary enforcement by the Russian authorities, often leading to harassment of NGOs, civil society activists, human rights defenders and minorities

 

- Expresses deep concern at reports of politically motivated trials, unfair procedures and failures to investigate serious crimes such as killings, harassment and other acts of violence, as evidenced in the Magnitsky, Khodorkovsky, Politkovskaya and other cases; urges the Russian judicial and law enforcement authorities to carry out their duties in an effective, impartial and independent manner in order to bring perpetrators to justice

 

- Recalls its recommendation on common visa restrictions for Russian officials involved in the Sergei Magnitsky case and asks the Council and the Commission to implement an EU-wide visa ban and to freeze the financial assets in the EU of all officials involved in the death of Magnitsky, which is being prosecuted posthumously, and of other serious human rights violators in Russia; stresses that those individuals must not benefit from any EU-Russia visa facilitation agreement

 

- Urges the Member States to facilitate and positively assess visa requests from persecuted Russian political activists

 

- Welcomes the recent re-opening of proceedings in the case of the murder of Anna Politkovskaya, more than six years after she was shot, but shares the concern that the question of who ordered the murder is unlikely to emerge from the case

 

- Expresses its deepest concern at the case of Alexei Navalny and deplores the allegedly politically motivated nature of his prosecution; urges the Russian authorities to ensure that he is accorded his full rights and that his trial meets internationally accepted standards of due process; calls, in this connection, on the EU Delegation and Member States’ Missions in Russia to monitor the trials of all human rights defenders, including that of Navalny and others, in particular at regional level.

 

RWANDA

 

Victoire Ingabire

 

 

Victoire Ingabire, who was ultimately barred from standing in the election, was arrested on 14 October 2010. Ms Ingabire’s political activities have focused on, among others issues, the rule of law, freedom of political associations and the empowerment of women in Rwanda. On 30 October 2012 Victoire Ingabire was sentenced to eight years in prison. She was convicted of two updated charges and acquitted of four others, she was found guilty of conspiracy to harm the authorities using terrorism, and of minimising the 1994 genocide, on the basis of her presumed relations with the Democratic Forces for the Liberation of Rwanda (FDLR), a Hutu rebel group. On 25 March 2013 Victoire Ingabire took the stand in her appeal trial and called for a re-examination of the evidence. In April 2013, in the course of her appeal before the Supreme Court, while she was cleared of the six charges lodged by the prosecution, she was sentenced on new charges that were not based on legal documents and that, according to her defence counsel, had not been presented during the trial. The two new charges include negationism/revisionism and high treason.

 

 

 

In its resolution adopted on 23 May 2013, the European Parliament:

 

- Expresses its deep concern at the initial trial of Victoire Ingabire, which did not meet international standards, not least as regards her right to the presumption of innocence, and which was based on fabricated evidence and confessions from co-accused who had been held in military detention at Camp Kami, where torture is alleged to have been used to coerce their confessions

 

- Strongly condemns the politically motivated nature of the trial, the prosecution of political opponents and the prejudging of the trial outcome; calls on the Rwandan judiciary to ensure a prompt and fair appeal for Ms Victoire Ingabire that meets the standards set by Rwandan and international law

 

- Calls for the principle of equality to be upheld through measures to ensure that each party – prosecution and defence – is given the same procedural means of and opportunity for discovery of material evidence available during the trial, and is given equal opportunity to make its case; encourages better testing of evidence, including means to ensure that it was not obtained by torture

 

- Calls on the EU to send observers to monitor the Victoire Ingabire appeal trial

 

- Stresses its respect for the independence of the judicial system of Rwanda, but reminds the Rwandan authorities that the EU, in the context of the official political dialogue with Rwanda under Article 8 of the Cotonou Agreement, has raised its concerns with regard to the respect due to human rights and the right to a fair trial

 

Bernard Ntaganda

Bernard Ntaganda is a founder of the PS-Imberakuri party, who was sentenced to four years in prison on charges of endangering national security, ‘divisionism’ and attempting to organise demonstrations without authorisation.

SPAIN/

KAZAKHSTAN

 

Aleksandr Pavlov

 

 

 

Alexandr Pavlov is a Kazakh dissident who was in detention in Spain, facing potential extradition to Kazakhstan. In Kazakhstan, Aleksandr Pavlov was charged with "expropriation or embezzlement of trusted property" and "plotting a terrorist attack". He and his lawyer claim these accusations are fabricated. Mr Pavlov is the former head of security of Mukhtar Ablyazov, the main Kazakh opposition figure. There are fears for Mr Pavlov’s health and human rights should he be sent back to Kazakhstan, where, as a result of his previous occupation, there are indeed serious concerns that he might face ill-treatment and not be granted a fair trial.

 

 

 

A letter of concern was sent on 4 November 2013.

USA/CUBA

 

Fernando González Gerardo Hernández Ramón Labañino

 

Antonio Guerrero René González

 

 

 

In 1998 five people were imprisoned in the USA since 1998 on charges related to their activities as intelligence agents for the Cuban government. The men, known as the Cuban Five, are Cuban nationals Fernando González (aka Ruben Campa), Gerardo Hernández and Ramón Labañino (aka Luis Medina), and US nationals Antonio Guerrero and René González. All are serving long prison sentences in US federal prisons.

 

 

 

A letter of concern was sent on 13 May 2013.

UZBEKISTAN

 

Sergei Naumov

 

 

Sergei Naumov was detained in his home city of Urgench on 21 September and has since then been held inommunicado. Naumov has reported on environmental issues and human rights abuses, including the use of forced labour in the cotton industry in Khorezm, an otherwise little-reported part of Uzbekistan.

 

 

A letter of concern was sent on 26 September 2013.

VIETNAM

 

Nguyen Van Hai/Dieu Cay

 

Pan Thanh Hai

 

Ta Phong Tan

 

 

Nguyen Van Hai/Dieu Cay, Ta Phong Tan and Pan Thanh Hai are prominent journalists and bloggers in Vietnam. They were sentenced to prison for posting articles on the website of the Vietnamese Club of Free Journalists. On September 24, 2012, the People’s Court of Ho Chi Minh City convicted blogger Nguyen Van Hai (a.k.a Dieu Cay) and sentenced him to 12 years in prison, followed by 5 years’ probation and restricted movement; blogger Ta Phong Tan was sentenced to 10 years in prison, plus 3 years’ probation with restricted movement; and blogger Phan Thanh Hai (a.k.a Anhbasg) was sentenced to 4 years in prison, plus by 3 years’ probation with restricted movement.

 

 

In its resolution adopted on 18 April 2013, the European Parliament:

 

- Expresses its deep concern about the conviction and harsh sentencing of journalists and bloggers in Vietnam; condemns the continuing violations of human rights, including political intimidation, harassment, assaults, arbitrary arrests, heavy prison sentences and unfair trials, in Vietnam perpetrated against political activists, journalists, bloggers, dissidents and human rights defenders, both on- and offline, in clear violation of Vietnam’s international human rights obligations;

 

- Urges the authorities to immediately and unconditionally release all bloggers, online journalists and human rights defenders; calls upon the government to cease all forms of repression against those who exercise their rights to freedom of expression, freedom of belief and freedom of assembly in accordance with international human rights standards

 

- Calls on the Vietnamese government to amend or repeal legislation that restricts the right to freedom of expression and freedom of the press in order to provide a forum for dialogue and democratic debate; calls also on the government to modify the draft ‘Decree on the Management, Provision, Use of Internet Services and Information Content Online’ to ensure that it protects the right to freedom of expression online

 

- Urges the Vietnamese government to cease forced evictions, to secure freedom of expression for those who denounce abuses on land issues, and to guarantee those who have been forcibly evicted access to legal remedies and adequate compensation in conformity with international standards and obligations under international human rights law

 

ZIMBABWE

 

Okay Machisa

 

 

Okay Machisa, National Executive Director of the Zimbabwe Human Rights Association (ZimRights) and Chairperson of the Crisis in Zimbabwe Coalition, was arrested on 14 January 2013. Okay Machisa was charged with ‘publishing falsehoods’, ‘forgery’ and ‘fraud’, thus contravening Sections 31, 136 and 137 of the Criminal Law (Codification and Reform) Act and allegedly attempting to defraud the Registrar General’s Office by forging and manufacturing counterfeit copies of certificates of voter registration. Okay Machisa remained in detention in Harare and Rhodesville police stations; he was granted bail by the High Court subject to excessive conditions

 

 

In its resolution adopted on 7 February 2013, the European Parliament:

 

- Condemns the continuing violation of human rights, including the political intimidation, harassment and arbitrary arrest of human rights activists

 

- Calls upon the authorities of Zimbabwe to release all human rights defenders detained for exercising human rights activities, to end judicial harassment and to fully investigate abuses faced by human rights defenders

 

- Calls upon the authorities of Zimbabwe to release Ms Dorcas Shereni and Mr Leo Chamahwinya immediately and unconditionally

 

- Calls upon the authorities of Zimbabwe to guarantee in all circumstances the physical and psychological integrity of Messrs Okay Machisa and Leo Chamahwinya, Ms Dorcas Shereni and Ms Faith Mamutse

Leo Chamahwinya

 

Dorcas Shereni

Leo Chamahwinya, the Education Programmes Officer of ZimRights, and Dorcas Shereni, the Highfields local chapter Chairperson, a member of ZimRights – are facing arbitrary detention and judicial harassment and are remanded until 4 February 2013 under a decision taken by the Magistrate Court on 21 January 2013. The arrest and detention of Machisa, Chamahwinya and Shereni followed a police raid on the ZimRights offices on 13 December 2012. These arrests occurred just a few weeks after ZimRights denounced the trend of increasing police brutality across Zimbabwe and called for urgent action by the competent authorities to address these human rights violations.


ANNEX II

LIST OF RESOLUTIONS

List of resolutions adopted by the European Parliament during the year 2013, and relating directly or indirectly to human rights violations in the world.

Country

Date of adoption in plenary

Title

Africa

Central African Republic

12.12.2013

Situation in the Central African Republic

Central African Republic

12.09.2013

Situation in the Central African Republic

Central African Republic

17.01.2013

Situation in the Central African Republic

Democratic Republic Of Congo

12.09.2013

Situation in the Democratic Republic of Congo

Djibouti

04.07.2013

Situation in Djibouti

Nigeria

04.07.2013

Situation in Nigeria

Rwanda

23.05.2013

Rwanda: case of Victoire Ingabire

Sudan

10.10.2013

Clashes in Sudan and subsequent media censorship

Zimbabwe

07.02.2013

Detention of human rights activists in Zimbabwe

Americas

Bolivia

21.11.2013

Fair justice in Bolivia, in particular the cases of Előd Tóásó and Mario Tadić

USA

23.05.2013

Guantànamo: hunger strike by prisoners

Asia

Asia

13.06.2013

Asia: Situation of Rohingya Muslims

Azerbaijan

13.06.2013

Azerbaijan: Case of Ilgar Mammadov

Bangladesh

21.11.2013

Bangladesh: human rights and forthcoming elections

Bangladesh

14.03.2013

Situation in Bangladesh

China

12.12.2013

Organ harvesting in China

India

23.05.2013

India: execution of Mohammad Afzal Guru and its implications

India

17.01.2013

Violence against women in India

Kazakhstan

18.04.2013

Human rights situation in Kazakhstan

Laos

07.02.2013

Laos: the case of Sombath Somphone

Pakistan

07.02.2013

Recent attacks on medical aid workers in Pakistan

Sri Lanka

12.12.2013

Situation in Sri Lanka

Vietnam

18.04.2013

Vietnam, in particular freedom of expression

Europe

Russia

13.06.2013

Rule of law in Russia

Middle East

Bahrain

12.09.2013

Human rights situation in Bahrain

Bahrain

17.01.2013

Human rights situation in Bahrain

Iraq

10.10.2013

Recent violence in Iraq

Iraq

14.03.2013

Iraq: plight of minority groups, in particular the Iraqi Turkmen

Palestine

14.03.2013

Case of Arafat Jaradat and situation of Palestine prisoners in Israeli jails

Qatar

21.11.2013

Qatar: situation of migrant workers

Cross-cutting

Christian Communities

10.10.2013

Recent cases of violence and persecution against Christians, notably in Maaloula (Syria) and Peshawar (Pakistan) and the case of Pastor Saeed Abedini (Iran)


  KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS  

Pieņemšanas datums

9.2.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

49

8

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lars Adaktusson, Francisco Assis, Petras Auštrevičius, Amjud Bashir, Goffredo Maria Bettini, Mario Borghezio, Elmar Brok, Klaus Buchner, Fabio Massimo Castaldo, Lorenzo Cesa, Aymeric Chauprade, Javier Couso Permuy, Andi Cristea, Arnaud Danjean, Marcel de Graaff, Georgios Epitideios, Eugen Freund, Richard Howitt, Pablo Iglesias, Sandra Kalniete, Manolis Kefalogiannis, Tunne Kelam, Afzal Khan, Janusz Korwin-Mikke, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Ilhan Kyuchyuk, Arne Lietz, Barbara Lochbihler, Andrejs Mamikins, Ramona Nicole Mănescu, David McAllister, Tamás Meszerics, Francisco José Millán Mon, Javier Nart, Pier Antonio Panzeri, Demetris Papadakis, Alojz Peterle, Kati Piri, Andrej Plenković, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Jacek Saryusz-Wolski, Alyn Smith, Jaromír Štětina, Charles Tannock, Eleni Theocharous, László Tőkés, Ivo Vajgl, Elena Valenciano, Hilde Vautmans

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Zigmantas Balčytis, Angel Dzhambazki, Marek Jurek, Antonio López-Istúriz White, David Martin, Fernando Maura Barandiarán, Igor Šoltes

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Doru-Claudian Frunzulică, Miroslav Mikolášik, Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Beatrix von Storch

Juridisks paziņojums