Procedūra : 2014/2229(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0193/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0193/2015

Debates :

PV 08/07/2015 - 15
CRE 08/07/2015 - 15

Balsojumi :

Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0271

ZIŅOJUMS     
PDF 281kWORD 186k
18.6.2015
PE 549.275v02-00 A8-0193/2015

par drošības problēmām Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā un izredzēm uz politisko stabilitāti

(2014/2229(INI))

Ārlietu komiteja

Referents: Vincent Peillon

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par drošības problēmām Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā un izredzēm uz politisko stabilitāti

(2014/2229(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 8. un 21. pantu,

–       ņemot vērā Partnerattiecību un sadarbības nolīgumu (PSN) starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses, un Parlamenta 2013. gada 17. janvāra nostāju attiecībā uz šo nolīgumu(1),

–       ņemot vērā 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas Drošības stratēģiju un Eiropas Savienības Padomes 2008. gada 11. decembra paziņojumu par spēju veidošanu,

–       ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”,

–       ņemot vērā G8 valstu sākto Dovilas partnerību valstu un valdību līderu Dovilas samitā 2011. gada 21. maijā;

–       ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna atbilde mainīgam kaimiņreģionam”,

–       ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2015. gada 6. februāra kopīgo paziņojumu „Sīrijai un Irākai, kā arī Da’esh draudu novēršanai paredzētās ES reģionālās stratēģijas elementi” (JOIN(2015)0002),

–       ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta Eiropas Savienības un Arābu valstu līgas ārlietu ministru trešajā sanāksmē Atēnās 2014. gada 11. jūnijā un saprašanās memorandu, ko 2015. gada 19. janvārī Briselē parakstīja Eiropas Ārējās darbības dienests un Arābu valstu līgas Ģenerālsekretariāts,

–       ņemot vērā Padomes 2014. gada 30. augustā pieņemtos secinājumus par Irāku un Sīriju,

–       ņemot vērā 2014. gada 15. septembrī Parīzē rīkotajā starptautiskajā konferencē par mieru un drošību Irākā pieņemtos secinājumus,

–       ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 17. novembra secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,

–       ņemot vērā 2014. gada 15. decembra Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas Savienības reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku,

–       ņemot vērā 2015. gada 9. februāra Ārlietu padomes secinājumus par terorisma apkarošanu,

–       ņemot vērā 2011. gada 24. marta rezolūciju par Eiropas Savienības attiecībām ar Persijas līča Sadarbības padomi(2),

–       ņemot vērā 2011. gada 10. marta rezolūciju par ES nostāju attiecībā uz Irānu(3),

–       ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(4),

–       ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 10. maija rezolūciju „Tirdzniecība pārmaiņu veicināšanai — ES tirdzniecības un ieguldījumu stratēģija Vidusjūras dienvidu reģionam pēc arābu valstu atmodas revolūcijām”(5),

–       ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju par Saūda Arābiju, tās attiecībām ar ES un tās lomu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā(6),

–       ņemot vērā 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Irākā un Sīrijā un IS ofensīvu, tostarp minoritāšu vajāšanu(7),

–       ņemot vērā 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Lībijā(8),

–       ņemot vērā 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar „Islāma valsti” (IS)(9),

–       ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Savienību un Arābu valstu līgu un sadarbību terorisma apkarošanas jomā(10),

–       ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par organizācijas „ISIS/Da'esh” nesenajiem uzbrukumiem un cilvēku, it īpaši asīriešu, nolaupīšanas gadījumiem Tuvajos Austrumos(11),

–       ņemot vērā secinājumos, kas tika pieņemti Lībijas pašvaldību pārstāvju 2015. gada 23. marta sanāksmē Briselē, ko sasauca Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalsta misija Lībijā un organizēja Eiropas Savienība,

–       ņemot vērā ES un Vidusjūras dienvidu reģiona valstu ārlietu ministru sanāksmi 2015. gada 13. aprīlī Barselonā, ko Spānija, Latvijas prezidentūra un ES organizēja, lai apspriestu Eiropas kaimiņattiecību nākotni,

–       ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 2139 (2014), Nr. 2165 (2014) un Nr. 2191 (2014), kurās ANO un tās partneriem tiek atļauts pāri robežām un konflikta līnijām sniegt humāno palīdzību Sīrijā, nesaņemot valsts piekrišanu,

–       ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–       ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0193/2015),

A.     tā kā konflikti Sīrijā, Irākā, Jemenā un Lībijā un pieaugošā spriedze Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas (MENA) reģionā ievērojami destabilizē situāciju šajā reģionā; tā kā pastāv saikne starp Sāhelas reģiona fronti un Tuvo un Vidējo Austrumu fronti cīņā pret terorismu, un šīs frontes ir netālu no Āfrikas raga, kas ir jutīgs apgabals; tā kā šādas situācijas sekas attiecībā uz drošību visā reģionā ir katastrofālas, jo ilgtermiņā rada kaitējumu politiskajai un ekonomiskajai attīstībai, kritiskajai infrastruktūrai un sabiedrības kohēzijai reģionā; tā kā riski, ko šāda notikumu attīstība rada Eiropas drošībai, pilsoņiem un interesēm, ir nopietni; tā kā ir liels skaits civiliedzīvotāju upuru un teroraktu, kas izdarīti pret civiliedzīvotājiem; tā kā ir veikti smagi cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumi, jo īpaši pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm; tā kā šo konfliktu dēļ rodas smaga humanitārā krīze, notiek daudzu iedzīvotāju pārvietošana un tiek radītas milzīgas grūtības gan bēgļiem, gan kopienām, kuras viņus uzņem; tā kā ir pastāvīgas grūtības saskatīt saskaņotu konflikta risināšanas stratēģiju un izveidot leģitīmu un uzticamu pamatu iekļaujošam dialogam ar dažādiem iesaistītajiem dalībniekiem;

B.     tā kā ir nepieciešams pārskatīt ES rīcību MENA reģionā, ņemot vērā arābu nemieru ietekmi uz attiecīgajām valstīm, tādējādi radušos jauno un sarežģīto situāciju un nepieciešamību apkarot ISIS un citas teroristu organizācijas; tā kā ir nepieciešams pastiprināt spiedienu pret autoritāriem režīmiem, lai panāktu iekļaujošas politikas īstenošanu; tā kā mērķis stabilizēt šo reģionu ir ne tikai drošības problēma, bet arī skar ekonomiku, politiku un sociālo jomu, mudinot Savienību un dalībvalstis vidējā un ilgākā termiņā izveidot stratēģisku, globālu un daudzpusīgu politiku un sadarbību ar reģiona dalībniekiem;

C.     tā kā teroristu organizācija ISIL/Da’esh Irākas ziemeļos un Sīrijā ir sākusi sistemātiskas etniskās tīrīšanas kampaņas, pret etniskām un reliģiskām minoritātēm izdarot kara noziegumus, tostarp masveida slepkavības un cilvēku nolaupīšanas; tā kā ANO jau ir ziņojusi par mērķtiecīgām slepkavībām, pievēršanu reliģijai piespiedu kārtā, nolaupīšanām, sieviešu pārdošanu, sieviešu un bērnu paverdzināšanu, bērnu vervēšanu spridzinātāju pašnāvnieku uzbrukumiem, seksuālu un fizisku vardarbību un spīdzināšanu; tā kā ISIL/Da’esh ir uzbrukusi kristiešu, jezīdu, turkmēņu, šabaku, kakaiešu, sābiešu un šiītu kopienām, kā arī daudziem arābiem un sunnītiem;

D.     ņemot vērā to, ka MENA reģiona valstīs šobrīd ir ģeopolitiski nestabila situācija, kas var ievērojami un neparedzami izmainīt reģionālo līdzsvaru dažādās jomās; tā kā reģionā saasinās krīzes un konflikti ar etniskiem un sektantiskiem aspektiem, palielinās paramilitāro grupu ietekme un dažas reģiona valstis vai režīmi ir vāji vai sabrukuši; tā kā šī situācija izraisa daudzus cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā MENA valstīm un starptautiskajai sabiedrībai ir kopīgas drošības intereses saistībā ar cīņu pret terorismu un iekļaujošas demokrātiskas reformas atbalstīšanu šajā reģionā;

E.     tā kā konflikti Irākā un Sīrijā tāpat kā konflikts Jemenā un Lībijā saasina reģionālo un starptautisko saspīlējumu; tā kā reliģiski un etniski iemesli tiek izmantoti kā instruments, lai īstenotu ar politiku un varu saistītas intereses; tā kā tas rada risku, ka sunnītu un šiītu konfrontācija var paplašināties aiz šo valstu ģeogrāfiskajām robežām;

F.     tā kā Tunisija ir ievērojamākais piemērs demokratizācijai pēc Arābu pavasara apvērsumiem, bet 2015. gada 18. martā to skāra ISIL/Da’esh teroristu uzbrukums, tādējādi atgādinot par nepieciešamību spēcīgi un ilgstoši sniegt atbalstu reģiona valstīm, jo īpaši Tunisijai;

G.     tā kā sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības veicināšanai saskaņā ar ES 2008. gada vadlīnijām attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm ir jābūt galvenajam elementam ES dialogā ar MENA reģiona valstīm politisko tiesību un cilvēktiesību jomā; tā kā sieviešu iesaistīšanai un līdzdalībai MENA valstu sabiedriskajā, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras jomā ir ļoti būtiska nozīme, lai ilgtermiņā sekmētu stabilitāti, mieru un ekonomisko labklājību; tā kā sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanai, izmantojot izglītību, ir ļoti liela nozīme, lai palielinātu viņu lomu visās minētajās jomās; tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas cīnās par sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību, var būt svarīga nozīme sieviešu iespēju veicināšanā MENA valstīs;

H.     tā kā dalībvalstu ietekme šajā reģionā ir ļoti nevienmērīga; tā kā ir nepieciešams palielināt Eiropas Savienības ietekmi; tā kā ilgtermiņa politiskā un ekonomiskā stabilitāte MENA reģionā ir Savienībai stratēģiski ļoti svarīgs jautājums; tā kā šajā sakarā Savienībai ir jāuzņemas būtiska loma, veicinot konfliktu risināšanu un demokrātisku pārvaldību MENA reģionā;

I.      tā kā līdz šim ES palīdzība MENA valstīm ir bijusi pārāk fragmentāra un to nespēja pietiekami ātri pielāgot attiecīgo valstu politiskajām un ekonomiskajām vajadzībām, tādējādi negatīvi ietekmējot ES spēju šajā reģionā uzņemties nozīmīgu lomu;

J.      tā kā līdz šim ES atbalsts MENA valstīm, piemēram, izmantojot Eiropas kaimiņattiecību politiku, bieži vien tika sniegts, pamatojoties uz vienādu un nemainīgu stratēģisko koncepciju un nepietiekami ņemot vērā attiecīgo valstu īpatnības, kā arī neidentificējot pilsoniskās sabiedrības partnerus, kam ir nepieciešams atbalsts un palīdzība spēju veidošanai; tā kā mēģinājumiem pāriet uz demokrātiju pēc tā dēvētā Arābu pavasara nemieriem būtu vajadzīgs aktīvs atbalsts, pamatojoties uz organizētu ilgtermiņa pieeju;

K.     tā kā apvērsumi MENA reģionā ietekmē ES spēju atbalstīt savas politiskās un demokrātiskās vērtības; tā kā šie apvērsumi ietekmē ES ekonomiskās attiecības ar minētajām valstīm un var apdraudēt ES energoapgādes drošību;

L.     tā kā ES bija spiesta veikt ārkārtas pasākumus, reaģējot uz secīgajām krīzēm MENA reģionā, kuras neizdevās prognozēt, neraugoties uz dažiem signāliem, un tā nespēja nedz izvērtēt to pamatelementus, nedz aptvert arābu 2011. gada nemieru sarežģīto raksturu, ar tiem saistītās cerības un perspektīvas; tā kā ļoti svarīgi ir tas, ka ES nav spējusi reaģēt uz nepieciešamību pēc ilgtermiņa stratēģijas, lai veicinātu un atbalstītu patiesi demokrātisku pāreju, ekonomikas attīstību un politisko stabilitāti; tā kā Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) saskaņā ar Eiropadomes 2013. gada decembrī piešķirtajām pilnvarām sāka ļoti svarīgu stratēģisko pārdomu procesu; tā kā Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) sāka plašu apspriežu procesu ar mērķi pārskatīt Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP); tā kā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) struktūra sniedz iespēju veikt atsevišķu valstu politisko un stratēģisko analīzi, kas būtu nozīmīgs faktors, plānojot palīdzību šā reģiona valstīm, tostarp EKP ietvaros;

M.    tā kā Eiropas Savienībai, lai tā varētu pozitīvi ietekmēt MENA valstis, ir jāspēj piedāvāt vairāk nekā tikai ekonomiskās sadarbības perspektīvu, proti, plaša mēroga politisku un stratēģisku partnerību,

Draudu novēršana un drošības situācija

1.      aicina ES un dalībvalstis izmantot holistisku un vērienīgu pieeju, lai novērstu galvenos iemeslus, kuru dēļ MENA reģionā strauji pasliktinās situācija; atbalsta starptautisko kampaņu pret ISIL/Da’esh un atzinīgi vērtē koalīcijas partneru apņemšanos īstenot kopīgu stratēģiju; atzinīgi vērtē jo īpaši to ES dalībvalstu darbību, kas piedalās starptautiskajā koalīcijā pret ISIS vai nu dodot tiešus militārus triecienus, vai piedaloties loģistikas, finanšu un humanitārajā jomā; tomēr prasa nodrošināt lielāku iesaistīšanos visās jomās un uzsver nepieciešamību pēc labāk formulētām darbībām; norāda, ka šos pasākumus būtu lietderīgi koordinēt ES aizbildnībā, vajadzības gadījumā kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) operācijas ietvaros, un šajā sakarā aicina ES izveidot pietiekamas operatīvās spējas un ieviest patiesu kopējo Eiropas aizsardzību; tomēr uzsver, ka ir jāatrod konkrētajiem apstākļiem pielāgots risinājums, ievērojot politiskās un starpreģionālās atšķirības, lai apkarotu ISIL/Da’esh, al-Nusra fronti un citus teroristu grupējumus; aicina ES uzņemties galveno lomu reģionālā dialoga sekmēšanā, iesaistot visas reģiona ieinteresētās personas, jo īpaši Arābu valstu līgu, Saūda Arābiju, Ēģipti, Turciju un Irānu; atgādina, cik svarīgi ir risināt vietējo iedzīvotāju likumīgās prasības, jo īpaši 2011. gada arābu nemieros paustās prasības, lai varētu nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti reģionā; norāda, ka Arābu valstu līga nesen paziņoja par pastāvīgas ātrās reaģēšanas vienības izveidi, kura īpaši cīnīsies pret ISIS un citām jaunām teroristu grupām;

2.      uzsver, ka ir svarīga pastāvīga ES politiskā klātbūtne augstākajā līmenī, lai ilgtermiņā nodrošinātu stratēģisku politisko dialogu un patiesas kopīgas debates ar MENA valstīm par šo valstu vajadzībām reģiona stabilitātes panākšanai; uzsver, ka Eiropas Savienība būs efektīva dalībniece starptautiskajā arēnā tikai tad, ja tā spēs paust vienotu nostāju; tādēļ aicina ES steidzami ieviest patiesu kopējo ārpolitiku ar ciešu koordināciju starp iekšējām un ārējām darbībām; aicina PV/AP sadarboties ar ES ārlietu ministriem vai reģiona pārstāvju atzītiem politiķiem, viņas vadībā un Savienības vārdā nodrošināt pastāvīgu augsta līmeņa dialogu ar reģiona valstīm; atgādina par nepieciešamību noteikt galvenās partnervalstis un balstīties uz tām, lai nodrošinātu politisko stabilitāti un drošību ilgtermiņā;

3.      uzsver, ka 2015. gadā ir svarīgi un nepieciešami efektīvi īstenot šādas iniciatīvas — atbalstīt spēju veidošanas projektus un pasākumus MENA valstīs, apkarot radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu, veicināt starptautisku sadarbību, novērst pašreizējās krīzes un to cēloņus un stiprināt sadarbību ar galvenajām valstīm, tostarp stiprināt politisko dialogu ar Arābu valstu līgu, Islāma sadarbības organizāciju, Āfrikas Savienību un citām attiecīgām reģionālām koordinācijas struktūrām, piemēram, Sāhelas G5 grupu;

4.      uzstāj, ka MENA reģiona stabilitāte un drošība ir ļoti svarīga ES drošībai; atgādina, ka ISIL/Da’esh grupējums un citas teroristu organizācijas ir veidojušās Irākā un Sīrijā jau daudzus gadus un to mērķis ir panākt reģionālu ietekmi; norāda, ka šī grupējuma uzvaras ir gūtas tāpēc, ka šajās valstīs ir iestāžu, demokrātijas un drošības krīzes un vāji noteiktas savstarpējās robežas; uzsver, ka ISIL/Da’esh un al-Nusra frontes rekrutēšanas iespējas un paplašināšanos veicina ekonomiskā, politiskā, sociālā un kultūras krīze, kas norisinās šajā reģionā; aicina ES kopā ar arābu pasauli izvērtēt dziļākos cēloņus un izstrādāt vispusīgu pieeju, kas balstītos uz drošību, demokrātiskas pārvaldības spējām un politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, kurā viens no pamatprincipiem būtu iekļautība; uzskata, ka, ja šīm problēmām netiks rasts ilgtspējīgs risinājums, jebkuras darbības, kas vērstas uz ISIL/Da’esh un citu teroristu grupējumu radīto draudu neitralizēšanu, sastapsies ar pastāvīgām un pieaugošām grūtībām;

5.      norāda, ka EUR 1 miljards ir piešķirts ES stratēģijai „Sīrijai un Irākai, kā arī ISIL/Da’esh draudu novēršanai paredzētās ES reģionālās stratēģijas elementi”, no kā 400 miljoni ir atvēlēti humānajai palīdzībai; atzinīgi vērtē centienus ES humāno palīdzību pielāgot vajadzībām atbilstoši dzimumam un vecumam; prasa īpašu uzmanību pievērst Jordānijai un Libānai, kuras salīdzinājumā ar savu iedzīvotāju skaitu uzņem visvairāk bēgļu; uzsver, ka ir svarīgi, ka šīs abas valstis nodrošina bēgļiem drošu iekļūšanu to teritorijā un ievēro neizraidīšanas principu; atgādina arī par bēgļu krīzes izraisītajām sekām Irākas Kurdistānas reģionālajai valdībai (KRG); pauž bažas par to, ka bēgļu nometnes, kurās valda galēja nabadzība un trūkums, var kļūt par radikalizācijas perēkļiem; uzskata, ka ilgtermiņā tās ir destabilizējošs faktors uzņēmējām valstīm, un tādēļ prasa rast ilgtermiņa risinājumus, lai palīdzētu gan bēgļiem, gan šos cilvēkus uzņēmušajām valstīm; aicina ES sadarboties ar citiem partneriem, proti, UNHCR un UNICEF, lai risinātu problēmas, kas ir saistītas ar bēgļu un iekšzemē pārvietotu personu nometnēm Irākā, Jordānijā, Libānā un Turcijā, jo īpaši attiecībā uz jauniešu un bērnu izglītības iespēju trūkumu; atzinīgi vērtē jaunajā stratēģijā un Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentā paredzēto finansējumu iedzīvotājiem, kuri uzņem bēgļus; aicina ES dalībvalstis palielināt savas saistības attiecībā uz bēgļu krīzi, visneaizsargātākajiem bēgļiem nodrošinot finanšu resursus un atbalstu saistībā ar mītnesvietas maiņu;

6.      norāda, ka pastāvīgi palielinās patvēruma pieteikumu skaits no Sīrijas un Irākas, un aicina ES dalībvalstis palielināt savus centienus uzņemt patvēruma meklētājus un ātri izskatīt jau iesniegtos pieteikumus;

7.      atzinīgi vērtē dažu MENA reģiona valstu līdzdalību starptautiskajā koalīcijā pret ISIL/Da’esh; mudina šo valstu valdības un starptautisko sabiedrību pastiprināt centienus nepieļaut starptautiskā terorisma un karu Sīrijā un Lībijā finansēšanu; atkārto savu aicinājumu visām reģiona valstīm nepieļaut, ka privātpersonas un privātas un publiskas struktūras finansē vai veicina finansējuma piešķiršanu teroristu organizācijām un tiem Sīrijas valdības pārstāvjiem un uzņēmumiem, kam ir piemērotas ES sankcijas, kurām jābūt pietiekami bargām; prasa tām iesaistīties reģionālās sadarbības sistēmās kapitāla aprites uzraudzībai, izveidojot sadarbību starp Persijas līča sadarbības padomi (GCC), Arābu valstu līgu, Islāma sadarbības organizāciju (OIC) un ES iestādēm; uzsver steidzamo vajadzību ieviest efektīvu sodu sistēmu, kas būtu saskaņota ar Arābu valstu līgu, OIC un GCC, lai izbeigtu ISIL/Da’esh finansēšanu no starptautisko dalībnieku puses un teroristu organizācijas nelikumīgi iegūtas naftas tirdzniecību; šajā sakarā uzsver steidzamo vajadzību uzlabot muitas iestāžu sadarbību pie Turcijas, Irākas un Sīrijas robežas, lai neļautu ISIL/Da’esh pārdot nelikumīgi iegūtu naftu;

8.      uzsver, ka ir svarīgi ilgtermiņā uzturēt stratēģisko dialogu ar Arābu valstu līgu, IOC un GCC; šajā sakarā atzinīgi vērtē 2014. gada 11. jūnijā Atēnās pieņemto deklarāciju, kā arī 2015. gada janvārī parakstīto saprašanās memorandu un prasa panākt to pilnīgu īstenošanu; uzsver, ka ļoti svarīga nozīme ir ES un Arābu valstu līgas, IOC un GCC regulārām augstākā līmeņa sanāksmēm; uzsver, ka Arābu valstu līgai būs jāuzņemas galvenā loma centienos pārvarēt krīzi; uzskata, ka minētās krīzes liecina par to, ka Arābu līgas valstīm šī organizācija ir jāpārveido, lai tā patiesi kļūtu par lēmumu pieņemšanas struktūru, kas spēj pieņemt saistošus lēmumus; norāda uz Eiropas Savienības un GCC stratēģisko sadarbību; uzsver, ka GCC var būt pozitīva politiska ietekme uz krīžu un konfliktu pārvaldību MENA valstīs;

9.      turklāt uzsver, ka ir svarīgi uzturēt reģionālos dialogus ar Turciju un Irānu; atzinīgi vērtē neseno nolīgumu par Irānas kodolenerģijas programmu, ko noslēdza ES3+3 un Irāna, un pauž cerību, ka tas būs pamatā galīgam visaptverošam nolīgumam, kas tiks noslēgts paredzētajā termiņā; aicina PV/AP un dalībvalstis gadījumā, ja tiks panākts galīgs nolīgums par kodolenerģijas jautājumu, rīkot padziļinātas konsultācijas ar Irānu un vienlaikus nodrošināt tās apņemšanos ievērot kodolieroču neizplatīšanu, līdz to apstiprinās attiecīgās starptautiskās struktūras, tostarp Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA); šajā nolūkā mudina ES aktīvi iesaistīties uzticības vairošanas pasākumos starp Irānu un Saūda Arābiju; uzsver, ka ir jāpalielina sadarbība ar Turciju cīņā pret terorismu; uzstāj, ka Turcijai kā NATO dalībvalstij var būt liela loma cīņā pret ISIL/Da’esh un attiecībā uz stāvokļa stabilizēšanu Irākā un Sīrijā; aicina Turciju novērst dažas neskaidrības un pilnībā uzņemties stabilizējoša spēka lomu reģionā, efektīvi kontrolējot savu robežu ar Sīriju un ieņemot aktīvāku nostāju cīņā pret ISIL/Da’esh sadarbībā ar ES;

10.    aicina reģiona valstis atturēties no terorisma un ieroču eksporta uz kaimiņvalstīm, jo tas var vēl vairāk destabilizēt situāciju;

11.    atgādina, ka ir jārada apstākļi, kuri ļautu atsākt Izraēlas un Palestīniešu pašpārvaldes miera sarunas, lai panāktu galīgu konflikta atrisinājumu, kas paredz abu valstu līdzāspastāvēšanu mierā un drošībā, pamatojoties uz 1967. gada robežām un par abu valstu galvaspilsētu nosakot Jeruzalemi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; atkārtoti pauž nopietnas bažas par to, ka strauji pasliktinās humanitārā situācija Gazas joslā; pauž nopietnas bažas par Izraēlas apmetņu politiku Rietumkrastā; pauž dziļas bažas par dialoga apstāšanos un pieaugošo spriedzi starp izraēliešiem un palestīniešiem; prasa abām pusēm, ES un starptautiskajai sabiedrībai šajā sakarā īstenot nopietnus un pārliecinošus centienus; atzinīgi vērtē un atbalsta augstās pārstāves F. Mogherini lēmumu, ka ES ir pastiprināti jāiesaistās Tuvo Austrumu miera procesā un jāveicina šis process; mudina visas puses atturēties no jebkādas rīcības, kas pasliktinātu situāciju, piemēram, kūdīšanas, provokācijām, pārmērīga spēka lietošanas un atriebības; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu 2002. gada arābu miera iniciatīvai un aicina Arābu valstu līgu un Izraēlu to īstenot; uzsver, ka diskusijas par miera procesa atsākšanos un par Palestīniešu pašpārvaldes īstenoto Gazas joslas administratīvo un politisko kontroli lielā mērā iegūtu, ja tiktu iesaistīta Arābu valstu līga; uzsver to, cik būtiski svarīga nozīme bija Ēģiptei, lai panāktu vienošanos par galīgu uguns pārtraukšanu Hamas un Izraēlas konfliktā 2014. gada vasarā; aicina starptautiskos līdzekļu devējus ievērot Kairas konferencē 2014. gada oktobrī pieņemtās saistības;

12.    pauž pilnīgu atbalstu konkrētām darbībām, kas ES jāveic spēcīgas KDAP ietvaros, lai veicinātu stabilitāti un drošību MENA valstīs; pauž nožēlu par to, ka KDAP misijas un operācijas reģionā (EUBAM Libya, EUPOL COPPS un EUBAM Rafah) ir pārāk mazas un nepietiekamas, ņemot vērā drošības problēmu apmēru šajā reģionā, un prasa veikt stratēģisku pārskatīšanu attiecībā uz šiem pasākumiem; norāda, ka ES, pamatojoties uz šo apņemšanos ievērot cilvēktiesības un tiesiskumu, varētu būt nozīmīga loma, sniedzot konkrētu palīdzību un apmācību, lai apgūtu specifiskas prasmes tādās jomās kā krimināltiesību reforma, drošības sektora reforma (DSR), atbruņošanās, demobilizācija un reintegrācija (ADR), robežu uzraudzība, cīņa pret terorismu un radikalizāciju un ieroču un narkotiku kontrabandas un cilvēktirdzniecības novēršana; prasa īpašu uzmanību pievērst Lībijai; uzsver to, cik svarīgs ir dialogs un sadarbība ar Arābu valstu līgu (AVL) un Āfrikas Savienību, lai partnervalstis varētu attīstīt prasmes un piesaistīt nepieciešamos militāros līdzekļus un cilvēkresursus, lai cīnītos pret ekstrēmismu;

13.    stingri iebilst pret bezapkalpes lidaparātu izmantošanu, lai veiktu par terorismu aizdomās turēto personu nogalināšanu bez tiesas sprieduma un ekstrateritoriāli, un aicina aizliegt šādu lidaparātu izmantošanu šim nolūkam;

14.    aicina ES dalībvalstu un MENA valstu iestādes ievērot spīdzināšanas aizliegumu, kas īpaši paredzēts ANO Konvencijā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas veidiem, kuru lielākā daļa minēto valstu ir parakstījušas un ratificējušas; atkārtoti norāda, ka atzīšanās, kas iegūta spīdzināšanas rezultātā, ir spēkā neesoša, un nosoda šo praksi;

15.    it īpaši pauž bažas par to, ka dažādās politiskās krīzes reģionā ir mazinājušas dalībvalstu spējas iegūt informāciju; atgādina, ka ir ļoti svarīgi veicināt ES dalībvalstu un MENA valstu ciešāku sadarbību cīņā pret terorismu, ievērojot cilvēktiesību un starptautisko tiesību sistēmu; prasa īstenot sistemātisku un efektīvu sadarbību starp šīm valstīm un Eiropolu un Interpolu, lai palīdzētu tām attīstīt nepieciešamās struktūras un resursus pretterorisma jomā un cīņai pret organizēto noziedzību, tostarp cilvēktirdzniecību, īstenojot integrētas aizsardzības sistēmas, kas galvenokārt izveidotas, lai aizsargātu katras iesaistītās personas cilvēktiesības, ja ir ieviesti atbilstoši cilvēktiesību aizsardzības pasākumi; uzsver 5+5 dialogu, kas papildina Savienības Vidusjūrai (SV) rīcību un ļauj strādāt pie sadarbības drošības jomā; uzsver nepieciešamību pārvarēt trūkumus, kas pastāvīgi vērojami attiecībā uz sadarbību ar ārvalstu kaujinieku izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm; papildus aicina ES dalībvalstis apkopot resursus, lai stiprinātu esošos mehānismus (Frontex, Eurosur) un ieviestu Eiropas PDR, lai uzlabotu kontroli uz ES ārējām robežām; uzsver, ka ir jāpastiprina aktīvā sadarbība starp ārlietu un iekšlietu ministriem, jo īpaši attiecībā uz tiesu un policijas sadarbību un informācijas apmaiņu;

16.    atgādina, ka steidzami jārod politisks risinājums Sīrijas konfliktam; norāda, ka pastāvīga risinājuma nolūkā steidzami ir nepieciešams Sīrijas vadīts un uz pāreju vērsts iekļaujošs politiskais process, pamatojoties uz 2012. gada 30. jūnija Ženēvas paziņojumu un saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām, lai saglabātu valsts vienotību, suverenitāti un teritoriālo nedalāmību; atzinīgi vērtē Sīrijas Nacionālās koalīcijas centienus paplašināt savu sastāvu un iesaistīt citas opozīcijas grupas, tostarp Nacionālās Koordinācijas komisijas neseno iesaistīšanu, lai noteiktu opozīcijas redzējumu par politisko pāreju; atbalsta ANO īpašā sūtņa Staffan de Mistura centienus izbeigt bruņotos konfliktus un atsākt politisko dialogu; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt un atbalstīt Sīrijas demokrātisko opozīciju; atgādina par nepieciešamību saukt pie atbildības par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko Bashar Al-Assad režīms veicis konflikta laikā;

17.    prasa ikvienā iniciatīvā ar mērķi pārtraukt kaujas Sīrijā ņemt vērā starptautiskās humanitārās tiesības un starptautisko cilvēktiesību prasības, kas ir piemērojamas gan kara, gan miera laikā, kā arī starptautisko krimināltiesību prasības; aicina Eiropas Savienību palielināt spiedienu uz Asada režīmu ievērot ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 2139 (2014), Nr. 2165 (2014) un Nr. 2191 (2014) un pastiprināt centienus piegādāt humāno palīdzību, tostarp reģionos, ko kontrolē Sīrijas mērenā opozīcija un atbalstīt to spēju veidošanu; atzinīgi vērtē apņemšanās, kas paustas Kuveitas III konferencē, un aicina ES un citus starptautiskos līdzekļu devējus izpildīt savas finansiālās saistības, reaģējot uz krīzi Sīrijā; atbalsta Komisijas ieteikumu veicināt administrācijas un sabiedrisko pakalpojumu atjaunošanu izpostītajos reģionos Sīrijā un aicina nekavējoties palīdzēt atjaunot Kobanes pilsētu;

18.    pauž spēcīgas bažas par humanitāro situāciju Sīrijā, kas jau četrus gadus pasliktinās; norāda, ka humānās palīdzības pieejamība ir samazinājusies palīdzības tīšas apgrūtināšanas dēļ un tas nekavējoties ir jāpārtrauc; ar spēcīgām bažām norāda, ka pēdējo divu gadu laikā ir gandrīz dubultojies to cilvēkus skaits, kuri dzīvo palīdzību sniedzošajām aģentūrām grūti pieejamās vai nepieejamās zonās;

19.    uzsver, ka Irākas valdībai ir jāatbalsta tāds politiskās atbildības, varas un no naftas pārdošanas gūto ieņēmumu sadalījums iekļaujošā veidā, kurā būtu jāņem vērā visu reliģisko un etnisko grupu, jo īpaši sunnītu minoritātes, intereses; prasa to uzskatīt par svarīgu priekšnosacījumu ES un Irākas partnerattiecību nolīguma īstenošanai; aicina Irākas valdību nekavējoties nodrošināt aizsardzību etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, novērst šiītu paramilitāro grupējumu vardarbību pret sunnītu minoritāti, kā arī nodrošināt drošu patvērumu un būtiski nepieciešamo palīdzību bēgļiem, kas aizbēguši no ISIS terora; norāda uz panākto vienošanos starp Irākas valdību un Irākas Kurdistānas reģionālo valdību (KRG), mudina to pilnībā īstenot un aicina Irāku pilnībā ievērot KRG finansiālās tiesības, kas paredzētas konstitūcijā; uzsver Bagdādes un Erbīlas sadarbības nozīmīgumu un mudina to vēl vairāk pastiprināt Irākas un reģiona drošības un ekonomiskās labklājības nolūkā; mudina ES atbalstīt Irākas valdības politisko, administratīvo un militāro spēju veidošanu, jo īpaši ar mērķi risināt problēmas, ko rada sociālekonomiskā krīze un nepietiekama cilvēktiesību aizsardzība;

20.    pauž pārliecību, ka nolūkā panākt ilgstošu drošību reģionos, kas jau atbrīvoti no ISIS vai citiem teroristu grupējumiem, ir nepieciešams turpināt stabilizēt šīs zonas; norāda, ka to var paveikt, sniedzot humāno palīdzību, izmantojot atmīnēšanas programmas un uzraudzību;

21.    stingri nosoda 2015. gada 18. martā notikušo uzbrukumu Bardo muzejā Tunisā, par ko atbildību uzņēmās Islāma valsts; pauž bažas par teroristu tīklu rekrutēšanas iespējām valstī, ko vada nacionālās vienotības valdība, kurā iesaista mērenā islāma partija Ennahda; pauž bažas arī par Tunisijas slikti uzraudzīto robežu ar Lībiju, jo īpaši par narkotiku un ieroču kontrabandu, un atzinīgi vērtē neseno sadarbību starp Tunisiju un ES un tās dalībvalstīm šajā jomā; joprojām pauž bažas par Lībijas bēgļu milzīgo pieplūdumu Tunisijā, kas rada spēcīgu spiedienu uz valsts stabilitāti, un atzinīgi vērtē Tunisijas nodrošināto uzņemšanu, kas pašlaik skar vairāk nekā miljonu Lībijas bēgļu; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES un Tunisija turpinātu īstenot un stiprināt sadarbību drošības jomā, jo īpaši ieviešot kopīgas drošības programmas; uzskata, ka ir būtiski, lai Tunisijas jautājumam tiktu piešķirts lielāks atbalsts, īstenojot konkrētas saistības ekonomikas un investīciju jomā, lai atbalstītu trauslo pāreju uz demokrātiju, apzinoties, ka visa reģiona un ES interesēs ir Tunisijas eksperimentā gūt pozitīvu iznākumu; mudina Komisiju uzsvērt demokratizācijas nozīmīgumu un sūtīt simbolisku ziņu pēc apvērsumiem arābu valstīs, sarīkojot ES un MENA samitu Tunisā;

22.    pauž nopietnas bažas par drošības un humanitārā stāvokļa pasliktināšanos Lībijā; pauž nopietnas bažas par teroristu grupu paplašināšanās šajā valstī, jo īpaši par ISIL/Da’esh, kas izmanto politisko vakuumu un vardarbības eskalāciju; uzsver, ka ir svarīgi steidzami veikt pasākumus, lai samazinātu un izskaustu teroristu organizāciju ietekmi Lībijas teritorijā; pauž satraukumu par īpaši smagu situāciju valsts dienviddaļā, kas tiek izmantota kā platforma organizētajai noziedzībai un bruņotiem grupējumiem; uzsver nepieciešamību saglabāt Lībijas teritoriālo integritāti un nacionālo vienotību, ko var panākt tikai ar tādu politiku, kas paredz iesaistīt visus labi zināmos dalībniekus; atkārtoti apliecina atbalstu ANO vadītajām sarunām, ko organizē ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Bernardino Léon, sarunu ceļā meklējot risinājumu, kas novedīs pie Lībijas vienotības valdības izveides; atzinīgi vērtē Alžīrijas un Marokas centienus veicināt dialogu Lībijas teritorijā; uzsver, ka ES jau ir paudusi gatavību ieviest ierobežojošus pasākumus pret tiem, kas traucē dialoga procesam saskaņā ar ANO DP Rezolūciju Nr. 2174 (2014); uzsver, ka ES jābūt gatavai sniegt atbalstu Lībijas iestādēm, tiklīdz būs rasts politisks risinājums un nodrošināts pamiers; uzsver, ka ES ir jāatbalsta centieni, kas vērsti uz atbruņošanos, demobilizāciju un reintegrāciju (ADR) un drošības sektora reformu (DSR) Lībijā, tiklīdz būs inaugurēta vienotības valdība un pēc tās pieprasījuma; tomēr brīdina, ka gadījumā, ja politiskās sarunas noved strupceļā un pieaug bruņotais konflikts, ES ir jābūt gatavai iesaistīties jebkādās ANO DP pilnvarotās miera uzturēšanas darbībās;

23.    pauž bažas par drošības situācijas pasliktināšanos Jemenā; uzsver, ka politiskā krīze ir kļuvusi par drošības un humanitāro krīzi, kas destabilizē situāciju visā Arābijas pussalā un arī ārpus tās — visās MENA valstīs; atbalsta ANO centienus atsākt sarunas; uzsver, ka tikai plaša politiskā vienprātība mierīgu pārrunu ceļā starp galvenajiem politiskajiem grupējumiem un no bailēm brīvos apstākļos var sniegt ilgtspējīgu risinājumu pašreizējai krīzei un saglabāt valsts vienotību un teritoriālo nedalāmību; aicina ES un dalībvalstis īstenot konkrētus pasākumus, lai palīdzētu civiliedzīvotājiem un izbeigtu krīzi;

24.    stingri nosoda uzbrukumus civilajai infrastruktūrai un iedzīvotājiem Jemenā, kuros nogalināti daudzi cilvēki, ievērojami pasliktinot jau tā nelabvēlīgo situāciju humanitārajā jomā; aicina ES kopīgi ar starptautiskajiem un reģionālajiem dalībniekiem iesaistīties tūlītēja pamiera nodrošināšanā un vardarbības izbeigšanā pret civiliedzīvotājiem; aicina sadarbībā ar citiem līdzekļu devējiem darīt pieejamus papildu līdzekļus, lai novērstu humanitāro krīzi un sniegtu būtiski nepieciešamo palīdzību tiem, kuriem tā ir vajadzīga;

25.    mudina Komisiju kopīgi ar MENA reģiona valstīm strukturāli risināt problēmu, kas saistīta ar jauniešiem, kuri pamet ES, lai cīnītos ISIS/Da’esh un citu teroristisko organizāciju pusē Sīrijā un Irākā; aicina dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu kaujinieku izbraukšanu no savas valsts teritorijas saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2170 (2014), un izstrādāt kopēju stratēģiju drošības dienestiem un ES aģentūrām attiecībā uz džihādistu pārraudzību un kontroli; prasa īstenot sadarbību ES un starptautiskā līmenī, lai ar attiecīgiem tiesiskiem līdzekļiem vērstos pret ikvienu personu, kas tiek turēta aizdomās par līdzdalību terora aktos, un īstenotu citus preventīvus pasākumus, kuru mērķis ir konstatēt un novērst radikalizāciju; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību un informācijas apmaiņu savā starpā un ar ES struktūrām;

26.    uzsver, ka ir svarīgi, lai savā cīņā pret terorismu Ēģiptes valdība ievērotu pamata cilvēktiesības un politiskās brīvības, pārtrauktu mierīgo protestantu un aktīvistu sistemātisko arestēšanu un nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu; norāda, ka atzinīgi vērtētu nāves soda aizliegumu, kas varētu sniegt labumu tiem politisko un sociālo organizāciju pārstāvjiem, kuri nesen tikuši notiesāti;

27.    atzinīgi vērtē provizorisko nolīgumu par Nīlas upes plūsmu, kas 2015. gada 23. martā panākts starp Ēģipti, Sudānu un Etiopiju; uzsver, ka kopīga vienošanās par Nīlas ūdeņu izmantošanu ir būtiski svarīga visu iesaistīto valstu drošībai; uzsver, ka ES jābūt gatavai veicināt turpmāku dialogu starp visām pusēm, ja tiek uzskatīts, ka tas palīdzētu sarunās;

Globālās stratēģijas pilnveidošana demokrātijas un cilvēktiesību jomā

28.    pauž pārliecību, ka demokrātijas trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem politiskajai nestabilitātei reģionā un ka cilvēktiesību un demokrātijas pamatprincipu ievērošana ilgtermiņā ir visspēcīgākais līdzeklis pret pastāvīgo nestabilitāti MENA reģiona valstīs; aicina ES un dalībvalstis aplūkot MENA reģionu ne tikai saistībā ar īstermiņa drošības apdraudējumiem un nodrošināt aktīvu un ilgtspējīgu atbalstu reģiona sabiedrību demokrātiskajiem centieniem; uzsver nepieciešamību veikt līdzsvarotas darbības holistiskas un vērienīgas uz demokrātiju vērstas pieejas ietvaros, drošības politiku papildinot ar cilvēktiesību jomu, kas ir viena no ES prioritātēm; uzsver, cik svarīgi ir uzlabot ilgtermiņa stabilitāti MENA reģionā, turpinot ES atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, jo īpaši izmantojot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un Pilsoniskās sabiedrības kaimiņattiecību instrumentu, kā arī jaunos demokrātijas atbalsta instrumentus, piemēram, Eiropas Demokrātijas fondu (EDF); aicina dalībvalstis solidāri un apņēmīgi sniegt fonda budžetam pietiekamu finansējumu, lai nodrošinātu elastīgāko un efektīvāko atbalstu vietējiem demokrātisko pārmaiņu dalībniekiem reģionā; aicina EĀDD paaugstināt centienus Eiropas vērtību izplatīšanai un skaidrošanai, jo īpaši izmantojot regulāru saziņu ar iestādēm un vienlaikus arī ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

29.    atzinīgi vērtē PV/AP un Komisijas uzsāktās plašās konsultācijas par EKP pārskatīšanu; aicina Komisiju, EĀDD, Padomi un dalībvalstis izstrādāt efektīvākus un inovatīvus EKP politiskos un stratēģiskos aspektus; atzinīgi vērtē ES un Vidusjūras dienvidu reģiona valstu ārlietu ministru sanāksmi; atgādina, ka šī sanāksme bija pirmā reize septiņu gadu laikā, kad tikās ārlietu ministri; uzskata, ka ministriem būtu jātiekas ik gadu; aicina EĀDD un Komisiju arī turpmāk veicināt demokrātiskas reformas un atbalstīt demokrātiskos dalībniekus MENA reģionā, jo īpaši ES kaimiņvalstīs; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt pašreizējo līdzsvaru līdzekļu sadalījumā attiecībā uz EKP finansējumu; atgādina, ka valstīm, kuras ir guvušas panākumus reformu īstenošanā un kuras ievēro Eiropas politiku, būtu jāpiešķir izšķirošs papildu atbalsts, īpašu uzmanību pievēršot Tunisijai, un uzsver nepieciešamību veicināt sieviešu tiesības;

30.    aicina ES un dalībvalstis izveidot īpašu atbalsta un rehabilitācijas programmu sievietēm un meitenēm, kuras ir cietušas no seksuālās vardarbības un paverdzināšanas konflikta zonās MENA reģionā, jo īpaši Sīrijā un Irākā; mudina MENA reģiona valstu valdības, ANO, ES un attiecīgās NVO ņemt vērā to, ka sievietes un meitenes bēgļu gaitās ir īpaši neaizsargātas, it sevišķi tās, kuras ir nošķirtas no ģimenes, un sniegt viņām pienācīgu aizsardzību, kā arī pielikt lielākas pūles, palīdzot no seksuālās vardarbības cietušām personām, vienlaikus izstrādājot tādu sociālo politiku, kas nodrošina viņu reintegrāciju sabiedrībā; aicina bruņotos konfliktos iesaistītās puses ievērot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000), veikt pasākumus sieviešu un meiteņu aizsardzībai, jo īpaši pret seksuālu vardarbību, kontrabandu un seksuālo pakalpojumu tirdzniecību, kā arī cīnīties pret vainīgo nesodāmību; mudina MENA reģiona valstu valdības parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju, kas ir iedarbīgs instruments visaptverošā cīņā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp vardarbību ģimenē un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

31.    uzsver reformu veicināšanas iespējas, ko rada sarunas par asociācijas nolīgumiem; uzsver, ka ir jāizveido saikne visās rīcības jomās, lai ES varētu pilnīgi un konsekventi padziļināt savas attiecības; uzsver, ka šajos nolīgumos ir jāiekļauj reāli un faktiski stimuli partneriem, lai reformas kļūtu saistošākas, efektīvākas un jūtamākas civiliedzīvotājiem;

32.    uzsver, ka ES un MENA valstīm ir jāsadarbojas ciešāk, pamatojoties uz savstarpēji pieņemamiem mērķiem, kuru pamatā ir kopējas intereses; norāda uz ieguvumiem, ko var gūt, koordinējot ES palīdzību MENA valstīm ar citiem starptautiskajiem līdzekļu devējiem; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, kā uzlabot minēto koordināciju, un uzsver vajadzību koordinēt ārkārtas palīdzību ar ilgtermiņa attīstības palīdzību;

33.    pauž stingru pārliecību, ka vietējās demokrātijas attīstība un efektīva vietējā pārvaldība ir būtiski svarīgi faktori stabilizācijai MENA valstīs, tāpēc aicina veikt vietējo un reģionālo iestāžu apvienību institucionalizāciju un spēju veidošanu MENA valstīs;

34.    nosoda pastāvīgos reliģijas un ticības brīvības tiesību pārkāpumus reģionā un atkārtoti uzsver nozīmīgumu, ko ES piešķir šim jautājumam; vēlreiz norāda, ka domu, pārliecības un ticības brīvība ir pamata cilvēktiesības; tādēļ uzsver nepieciešamību efektīvi apkarot reliģisko minoritāšu jebkāda veida diskrimināciju; prasa MENA valstu valdībām aizstāvēt reliģisko plurālismu; aicina Eiropas Savienību pastiprināt centienus saistībā ar reliģisko minoritāšu aktīvas aizsardzības veicināšanu un droša patvēruma nodrošināšanu; atzinīgi vērtē ES vadlīniju par reliģijas un ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību pieņemšanu 2013. pārskata gadā un aicina ES iestādes un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību šo vadlīniju īstenošanai gan starptautiskos un reģionālos forumos, gan divpusējās attiecībās ar trešām valstīm; mudina PV/AP un EĀDD iesaistīties pastāvīgā dialogā ar NVO, reliģiskajām vai ticības grupām un reliģiskajiem līderiem;

35.    pauž pārliecību, ka kultūras sadarbība un diplomātija, kā arī akadēmiskā sadarbība un reliģiskais dialogs ir būtiski, lai apkarotu terorismu un visa veida radikālismu; uzsver, ka gan Eiropā, gan MENA reģionā viens no līdzekļiem pret radikalizāciju ir arī izglītība un kritiskās domāšanas attīstība, un tāpēc aicina ES un dalībvalstis atbalstīt šajā sakarā nepieciešamās investīcijas; uzsver, ka ir ļoti svarīgi veicināt kultūras un akadēmiskās apmaiņas, tostarp ar islāma pārstāvjiem MENA valstīs un musulmaņu kopienām Eiropā; mudina partnervalstis piedalīties ES kultūras programmās; aicina Komisiju atkārtoti apsvērt Eiropas Parlamenta priekšlikumu papildus programmai Erasmus+ izveidot vērienīgu Eiropas un Vidusjūras valstu Erasmus programmu; aicina Komisiju nekavējoties veltīt īpašu uzmanību programmām Erasmus+, kas veidotas Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm; mudina apmaiņas programmās iekļaut arī dalībniekus no tām MENA valstīm, kuras nav EKP dalībnieces;

36.    uzsver, ka ir jāsagatavo iedarbīgs Eiropas atbildes vēstījums, kas būtu kopīgs visām dalībvalstīm, to pretnostatot džihādistu propagandai un vietējai radikalizācijai, ņemot vērā digitālo rīku, interneta un sociālo tīklu izmantošanu, iesaistot Eiropas vietējās iestādes un strādājot ar tām Eiropas iedzīvotāju kopienām, kurām ir spēcīgas kultūras saiknes ar MENA valstīm; uzskata, ka šim atbildes vēstījumam vajadzētu balstīties uz to kopējo vērtību veicināšanu, kuru pamatā ir cilvēktiesību universālums, un tam būtu jādiskreditē ideja par konfliktu starp reliģijām un konfliktu starp civilizācijām; prasa pieņemt darbā EĀDD darbiniekus, kas runā MENA reģiona valodās, lai palielinātu saziņas efektivitāti; norāda uz nepieciešamību izplatīt pozitīvu vēstījumu ar konkrētiem piemēriem par ES un MENA valstu attiecībām un sadarbību; uzsver vajadzību šajā reģionā uzlabot priekšstatu par ES un dalībvalstīm;

37.    uzsver EKP radītās iespējas kultūru un reliģiju dialoga jomā; uzsver saikni, kas pastāv starp apmaiņu un sadarbību kultūras un izglītības jomā starp ES un EKP valstīm, no vienas puses, un starp atvērtas pilsoniskās sabiedrības, demokrātijas un tiesiskuma attīstību un stiprināšanu, kā arī pamatbrīvību un cilvēktiesību veicināšanu, no otras puses;

38.    uzsver, ka ir svarīgi veidot tiešu dialogu ar MENA valstu pilsonisko sabiedrību, lai labāk apzinātu tās vēlmes; uzsver savu atbalstu attiecībā uz apspriešanos un atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un jaunajai paaudzei EKP ietvaros; īpaši uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt šo valstu jauniešus dialogā, pamatojoties uz atklātām un tiešām attiecībām un ievērojot līdztiesību; atgādina vēlēšanu novērošanas misiju nozīmi un aicina Eiropas Parlamentu un EĀDD šādas misijas nosūtīt uz visām reģiona valstīm pēc šo valstu valdību uzaicinājuma, ja ir reālas izredzes uz patiesi demokrātiskām vēlēšanām, un nodrošināt, ka šādu misiju rezultātā nenotiek manipulētu rezultātu leģitimizācija; prasa regulāri veikt pēcpasākumus saistībā ar šādu misiju sagatavotajiem ieteikumiem;

39.    uzsver vajadzību apliecināt, cik būtiska loma ir Savienībai Vidusjūrai, kas ir unikāls forums dialogam par partnerību starp Eiropas Savienību un visām Vidusjūras reģiona valstīm un kam jākļūst par virzītājspēku investīcijām reģiona ilgtspējīgai sociālekonomiskajai attīstībai; norāda, ka Savienībai Vidusjūrai vajadzētu spēt piesaistīt nepieciešamo finansējumu šiem projektiem; atbalsta virzienu, kurā virzās ministru sanāksmju darbs; prasa plašāk izplatīt rezultātā iegūtās programmas un darbības, tostarp kopīgās vēlēšanu novērošanas misijas un kopīgās novērtēšanas misijas, un īstenot ciešāku sadarbību ar Eiropas Savienību; atgādina, ka ir svarīgi atjaunināt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentāro asambleju un atjaunot tās politisko vērienu, lai problēmas saistībā ar drošību un stabilitāti Vidusjūras reģionā risinātu tādā veidā, kas būtu patiesi pieņemams abām pusēm;

40.    pauž dziļas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši pret mazaizsargātām iedzīvotāju grupām MENA valstīs, kurās risinās konflikti; uzskata, ka bērni ir viena no visneaizsargātākajām grupām, un tāpēc atkārtoti pauž, ka ir jāpastiprina centieni īstenot pārskatīto īstenošanas stratēģiju ES vadlīnijām par bērniem un bruņotu konfliktu; mudina ES vēl vairāk padziļināt savu sadarbību ar ANO īpašo pārstāvi jautājumos par bērniem un bruņotu konfliktu, atbalstot saistītos rīcības plānus un pārraudzības un ziņošanas mehānismus;

Ciešāka sadarbība ekonomikas attīstības jomā

41.    norāda, ka MENA reģionu īpaši skar nabadzība un nevienlīdzība; pauž pārliecību, ka ekonomiskā un sociālā attīstība apvienojumā ar demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanu ir nepieciešama politiskās stabilitātes nodrošināšanai; pauž bažas par jauniešu stāvokli, un uzskata, ka ir būtiski, lai viņiem būtu pienācīgas un likumīgas nākotnes izredzes; uzsver, ka korupcijas apkarošanai MENA valstīs ir būtiska nozīme ne tikai Eiropas investīciju piesaistē un ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības veicināšanā, bet arī drošības izaicinājumu risināšanā; uzsver saikni starp pārredzamību, tiesiskumu un terorisma apkarošanu un to, ka visi šie jautājumi ir jārisina kopā; aicina EĀDD, Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis pastiprināt sadarbību MENA valstīs korupcijas apkarošanas jomā, kam jābūt prioritātei cīņā pret terorismu;

42.    uzskata, ka ES un MENA valstu stratēģiskajam dialogam vajadzētu radīt jaunu impulsu ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai, lai novērstu nevienlīdzību un sniegtu jaunas darba un izglītības perspektīvas — galvenokārt jauniešiem; uzsver, ka ir svarīgi radīt nosacījumus MENA valstu piekļuvei ES vienotajam tirgum, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo aizsardzību; uzsver, ka ir svarīgi veicināt Eiropas investīcijas MENA valstīs, tostarp enerģētikas un infrastruktūras projektos, ar stratēģisko mērķi veicināt ilgtspējīgu attīstību un demokrātisku pārskatatbildību;

43.    atgādina, ka 2015. gads ir Eiropas gads attīstībai, kura mērķis ir mudināt vairāk Eiropas iedzīvotāju iesaistīties nabadzības izskaušanā pasaulē un kurš sakrīt ar starptautiskās sabiedrības plāniem vienoties par ilgtspējīgas attīstības mērķu kopumu; aicina publiskās iestādes visos valdības līmeņos MENA valstīs padarīt šo mērķu sasniegšanu par prioritāti;

44.    uzsver, ka labāks dialogs par enerģētikas jautājumiem Vidusjūras reģionā varētu palīdzēt veicināt reģionālo sadarbību, sekmēt reģiona stabilitāti un nodrošināt ekoloģisko integritāti; tāpēc ierosina ES vairāk iesaistīties enerģētikas diplomātijā MENA reģionā, kā noteikts Enerģētikas savienībā; uzsver energoapgādes stratēģisko un ekonomisko nozīmīgumu ES dienvidu kaimiņvalstīs; atzinīgi vērtē Eiropas un Vidusjūras gāzes platformas izveidi un apliecina, ka ir jāveicina Eiropas un Vidusjūras starpsavienojumi gāzes un elektroenerģijas nozarēs;

45.    atbalsta augstākās un profesionālās izglītības finansēšanu MENA valstīs nolūkā radīt plašu profesionālās kompetences potenciālu; norāda, ka ES cirkulārās mobilitātes programma profesionālās izglītības jomā būtu, cik vien iespējams, jāpaplašina, iekļaujot tajā visas MENA valstis, izmantojot elastīgus un dinamiskus rīkus, piemēram, mobilitātes partnerības;

46.    aicina ES apstiprināt savu iesaistīšanos visos reģiona valstu ekonomiskās attīstības posmos, izmantojot visu tai pieejamo rīku palīdzību; atgādina, ka šie rīki var būt diapazonā no humānās palīdzības līdz padziļinātiem un visaptverošiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem un ļauj aptvert procesu no krīzes beigām līdz stabilu iestāžu izveidei;

47.    pauž nožēlu, ka ir vajadzīgs vismaz viens gads, lai piešķirtu makrofinansiālo palīdzību valstīm ar ļoti trauslu finanšu situāciju; mudina ES ļoti ātri mobilizēt un pārvirzīt vajadzīgo finansējumu; mudina ieviest jaunu ES atbalsta procesuālo aspektu gan attiecībā uz atbalstu, kas sniegts, izmantojot ES ārējās darbības finanšu instrumentus, gan makrofinansiālā atbalsta līmenī; makrofinansiālās palīdzības kontekstā uzsver, ka ES ir pienācīgi jānovērtē no saņēmējvalstīm prasīto pasākumu sociālekonomiskā un cilvēktiesību ietekme, lai nodrošinātu, ka šāda palīdzība neveicina nestabilitāti, piemēram, vājinot sabiedriskos pakalpojumus; aicina līdzekļu devējus no arābu valstīm koordinēt savu palīdzību Arābu valstu līgā un Persijas līča sadarbības padomē un, cik vien iespējams, ar ES;

48.    aicina Eiropas Investīciju banku (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB) koordinēt savas investīciju stratēģijas ar Savienību Vidusjūrai, lai radītu pozitīvas sinerģijas;

49.    aicina ES veidot partnerattiecības ar reģiona valstīm, kuras neatrodas tai tieši blakus; piekrīt tam, ka ir jānoslēdz konvencija par brīvās tirdzniecības zonas izveidi starp ES un GCC, ciktāl ir iespējams abpusēji izdevīgs nolīgums, kas ES sniegtu lielāku klātbūtni un papildu ietekmi reģionā, jo īpaši atsākot sarunas par jaunu kopējas rīcības programmu; atgādina, ka šāds nolīgums starp GCC un EBTA stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā;

50.    mudina ES turpināt apspriedes par sarunu sākšanu par pilnīgiem un padziļinātiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem ar atsevišķām reģiona valstīm saskaņā ar saistībām, ko ES uzņēmās pēc Dovilas partnerības; atgādina, ka tirdzniecības attiecību attīstība ir daļa no ES ārpolitikas un palīdz sasniegt miera, labklājības un stabilitātes mērķus;

51.    uzsver, ka MENA valstu reģionālā integrācija ļautu stiprināt politiskās saites, kā arī veicinātu tirdzniecību un attīstību; aicina MENA valstis diversificēt savu ekonomiku un importu; norāda, ka lielākā daļa MENA valstu tirdzniecības notiek ar valstīm ārpus MENA reģiona; pauž nožēlu par strupceļu, kurā ES nonākusi attiecībā uz Arābu Magribas savienību (AMU); aicina ES pielikt visas pūles diplomātiskā, politiskā un finanšu līmenī, lai palīdzētu panākt Magribas valstu reģionālo integrāciju, izmantojot AMU vai pamatojoties uz ģeogrāfiski plašāko Agadiras nolīgumu;

52.    atzinīgi vērtē Ārlietu padomes sniegto atbalstu iniciatīvai par investīciju koordināciju Vidusjūras dienvidu reģionā (AMICI); uzsver, ka ir svarīgas iniciatīvas, kuras veicina ES ārējās darbības saskaņotību un efektivitāti;

53.    atbalsta ciešāku sadarbību transporta jomā, jo īpaši ciešāk sasaistot ES un partnervalstu infrastruktūras tīklus, lai veicinātu preču pārvadājumus un cilvēku pārvietošanos;

54.    uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Reģionu komitejai, visu ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Savienības Vidusjūrai ģenerālsekretāram un to dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0023.

(2)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0109.

(3)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0096.

(4)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0576.

(5)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0201.

(6)

Pieņemtie teksti, P7_TA (2014)0207.

(7)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0027.

(8)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0010.

(9)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0040.

(10)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0077.

(11)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0071.


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (11.5.2015)

Ārlietu komitejai

par drošības problēmām Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā un izredzēm uz politisko stabilitāti

(2014/2229(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Maria Arena

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības veicināšanai saskaņā ar ES 2008. gada pamatnostādnēm attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm ir jābūt galvenajam elementam ES dialogā ar Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valstīm politisko tiesību un cilvēktiesību jomā;

B.  tā kā sieviešu tiesības ir nedalāmas un negrozāmas un ES ir jāizmanto dzimumu līdztiesībā balstīta ārpolitika, uzrunājot valstis, kas pārkāpj sieviešu tiesības un neievēro dzimumu līdztiesību;

C. tā kā sievietes un meitenes, jo īpaši ja viņas pieder pie reliģiskām un etniskām minoritātēm, cieš no organizācijas „Islāma valsts” īstenotas vardarbības, kas ietver paverdzināšanu, seksuālu izmantošanu un vardarbību, piespiedu grūtniecību, sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, prettiesisku notiesāšanu, piemērojot necilvēcīgus sodus, uzbrukumus, kuri pielīdzināmi kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci;

D. tā kā politiskās nestabilitātes dēļ reģionā strauji palielinājies bēgļu skaits, kuri glābjoties bieži vien riskē ar dzīvību, būdami cilvēku tirdzniecības upuri, un vismazāk aizsargāti to vidū ir sievietes un bērni; tā kā sieviešu līdzdalībai miera sarunās, miera veidošanas un uzturēšanas procesā ir ļoti svarīga nozīme noturīgu rezultātu sasniegšanā šajā jomā, jo īpaši ja šīs sievietes pieder pie reliģiskām un etniskām minoritātēm;

E.  tā kā joprojām ir daudz risināmu uzdevumu, lai panāktu no vardarbības cietušo sieviešu drošību un aizsardzību, ņemot vērā to, ka izvarošanas un citas pret sievietēm vērstas vardarbības gadījumu skaits Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā, šķiet, turpina pieaugt; tā kā sieviešu iespējas vērsties tiesā ir ierobežotas; tā kā ir jācīnās ar iesakņojušos dzimumu nevienlīdzību;

F.  tā kā daudzas sievietes joprojām ir pakļautas valsts un sabiedrības institucionalizēto patriarhālo struktūru spiedienam un joprojām cieš no valsts vardarbības un tādas infrastruktūras trūkuma, kas ļautu sniegt palīdzību no vardarbības cietušām sievietēm;

G. tā kā sieviešu iesaistīšanai un līdzdalībai Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu sabiedriskajā, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras jomā ir ļoti būtiska nozīme, lai ilgtermiņā sekmētu stabilitāti, mieru un ekonomisko labklājību; tā kā sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanai, izmantojot izglītību, ir ļoti liela nozīme, lai palielinātu viņu lomu visās minētajās jomās; tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas cīnās par sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību, var būt svarīga nozīme sieviešu iespēju veicināšanā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīs;

H. tā kā Eiropadome 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju, saskaņā ar kuru cilvēktiesības ir jāiekļauj visās ES politikas jomās, tostarp ārpolitikā, un tā kā pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošana ir minētā stratēģiskā satvara prioritāte;

I.   tā kā sadarbībai un apmaiņai kultūras un izglītības jomā starp ES un Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm ir svarīga nozīme, veidojot izpratni un veicinot stabilitāti un mieru visā reģionā; tā kā ir jāatbalsta un jāsekmē sieviešu un meiteņu loma, īstenojot apmaiņu un sadarbību kultūras jomā,

1.  atkārtoti uzsver, ka ES stingri nosoda verdzību, piespiedu laulības, izvarošanu, bērnu darbu, bērnu kareivju izmantošanu, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, goda aizstāvēšanas noziegumus un pārējos cilvēktiesību pārkāpumus;

2.  aicina Komisiju panākt, lai dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesības — proti, tiesības uz drošību, uz pienācīgiem reproduktīvās veselības pakalpojumiem, kā arī konfliktos cietušo tiesības uz atlīdzību un kompensāciju — tiktu iekļautas visos partnerības nolīgumos un sarunās ar Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valstīm;

3.  aicina bruņotos konfliktos iesaistītās puses ievērot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325, veikt pasākumus sieviešu un meiteņu aizsardzībai, jo īpaši pret seksuālu vardarbību, kontrabandu un seksuālo pakalpojumu tirdzniecību, kā arī cīnīties pret vainīgo nesodāmību;

4.  uzskata, ka sieviešu tiesību organizācijas var sekmēt miera un drošības kultūru un ka, nosakot pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt sieviešu līdzdalību konfliktu novēršanā, ļaus uz vietas pienācīgi īstenot Padomes Rezolūciju Nr. 1325;

5.  aicina valsts iestādes un vietējās pašvaldības ievērot sieviešu pamattiesības, tostarp tiesības aktīvi piedalīties politiskajā dzīvē, nodrošināt sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā attiecīgajās kopienās un valstīs un sniegt aizsardzību politiķēm un aktīvistēm, kā arī aicina Komisiju izstrādāt konkrētus atbalsta pasākumus dzimumu līdztiesības jomā attiecīgajās valstīs;

6.  pauž pārliecību, ka dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesības un līdzdalība ir skaidri un sistemātiski jāuzsver visās ES sadarbības un brīvās tirdzniecības sarunās un turpmāk jāiekļauj ikvienā politikas un kultūras dialogā ar Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valstīm, tostarp Arābu līgas valstīm;

7.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi iekļaut dzimumu līdztiesības aspektus, paplašinot un finansējot sadarbību un apmaiņu kultūras un izglītības jomā, arodapmācības un cirkulārās mobilitātes programmas starp ES un Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas partnervalstīm, izmantojot tās kā līdzekli sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanai, atbalstot un sekmējot viņu līdzdalību ekonomikā un veicinot dzimumu līdztiesību; aicina Komisiju iekļaut dzimumu līdztiesības aspektus Eiropas Parlamenta priekšlikumā attiecībā uz programmu „Erasmus” Vidusjūras reģiona valstīm;

8.  uzsver, ka dzimumu līdzsvara nodrošināšana tās pārstāvniecību, delegāciju un starpniecības grupās ir arī viens no veidiem, kā ES var atbalstīt sieviešu tiesības un līdzdalību partnervalstīs;

9.  mudina Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valstu valdības, ANO, ES un attiecīgās NVO ņemt vērā to, ka sievietes un meitenes bēgļu gaitās ir īpaši neaizsargātas, it sevišķi tās, kuras ir nošķirtas no ģimenes, un sniegt viņām pienācīgu aizsardzību, kā arī pielikt lielākas pūles, palīdzot no seksuālās vardarbības cietušām personām, vienlaikus izstrādājot tādu sociālo politiku, kas nodrošina viņu reintegrāciju sabiedrībā;

10. aicina ES un tās dalībvalstis izveidot īpašu atbalsta un rehabilitācijas programmu sievietēm un meitenēm, kuras ir cietušas no seksuālās vardarbības un paverdzināšanas konflikta zonās Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā, jo īpaši Sīrijā un Irākā;

11. mudina Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valstu valdības parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju, kas ir iedarbīgs instruments visaptverošā cīņā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp vardarbību ģimenē un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

12. aicina Komisiju un EĀDD, veidojot tiešo dialogu ar pilsonisko sabiedrību Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valstīs, iekļaut tajā sieviešu un dzimumu līdztiesības aspektus un nodrošināt sievietēm aktīvistēm un akadēmisko aprindu pārstāvēm šajā reģionā iespējas paust savu viedokli; uzsver sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības organizāciju nozīmi, pilsoniskajai sabiedrībai apspriežoties Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) kontekstā, kā arī apspriežoties par EKP atjaunināšanu; atzīst, ka efektīva politiskā un cilvēktiesību dialoga centrā ir jābūt sieviešu tiesību aspektiem un tas ir jāpielāgo mainīgajam sociālās, kultūras un reliģijas jomas kontekstam, un aicina EĀDD un Komisiju iekļaut dzimumu līdztiesību un sieviešu lomu sabiedrībā un galvenos apsvērumus un svarīgākos elementus savā stratēģijā attiecībā uz demokrātisko reformu veicināšanu ES kaimiņvalstīs; uzsver, ka ir svarīgi veicināt dzimumu līdztiesību un sieviešu ietekmes palielināšanu sabiedrībā kā daļu no demokrātiskās reformas un to vajadzētu ņemt vērā, piešķirot EKP finansējumu un izstrādājot politiskos un stratēģiskos aspektus;

13. norāda, ka Savienības Vidusjūrai parlamentārajai asamblejai (EMPA) var būt svarīga loma kā demokrātisku un politisku debašu forumam starp valstu pārstāvjiem no abiem Vidusjūras krastiem; mudina radīt šai institūcijai jaunu politisku stimulu un uzsver iepriekšējos gados gūtos panākumus politiskajā dialogā par dzimumu jautājumiem un par atbalstu sieviešu tiesībām;

14. pauž nožēlu par daudzajām atrunām Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), kas ievērojami ierobežo tās ietekmi un aizsardzību, ko tā var sniegt; stingri mudina Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu valdības pilnībā īstenot CEDAW un paredzēt kriminālatbildību par jebkādu pret sievietēm vērstu vardarbību, arī seksuālo vardarbību un vardarbību ģimenē laulības laikā;

15. norāda, ka jebkādai ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai, kas izriet no ES un Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu stratēģiskā dialoga un sadarbības, ir jāsekmē sieviešu līdzdalība šo valstu ekonomikā, jāveicina dzimumu līdztiesība un jārada iespējas jauniem cilvēkiem un sievietēm, tostarp sievietēm no marginalizētām grupām.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

6.5.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

30

1

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Arena, Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Vicky Maeijer, Angelika Mlinar, Angelika Niebler, Maria Noichl, Marijana Petir, Terry Reintke, Liliana Rodrigues, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Ángela Vallina, Beatrix von Storch, Anna Záborská, Jana Žitňanská, Inês Cristina Zuber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Stefan Eck, Constance Le Grip, Sirpa Pietikäinen, Monika Vana, Julie Ward


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

11.6.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

45

10

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lars Adaktusson, Francisco Assis, Petras Auštrevičius, Bas Belder, Goffredo Maria Bettini, Mario Borghezio, Elmar Brok, Klaus Buchner, Fabio Massimo Castaldo, Aymeric Chauprade, Javier Couso Permuy, Andi Cristea, Arnaud Danjean, Marcel de Graaff, Georgios Epitideios, Eugen Freund, Michael Gahler, Richard Howitt, Tunne Kelam, Afzal Khan, Janusz Korwin-Mikke, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Ilhan Kyuchyuk, Arne Lietz, Barbara Lochbihler, Sabine Lösing, Andrejs Mamikins, David McAllister, Jean-Luc Mélenchon, Tamás Meszerics, Francisco José Millán Mon, Pier Antonio Panzeri, Ioan Mircea Paşcu, Vincent Peillon, Alojz Peterle, Tonino Picula, Kati Piri, Andrej Plenković, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Sofia Sakorafa, Alyn Smith, Jaromír Štětina, Charles Tannock, László Tőkés, Johannes Cornelis van Baalen, Hilde Vautmans, Boris Zala

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Angel Dzhambazki, Andrzej Grzyb, Marek Jurek, Antonio López-Istúriz White, Fernando Maura Barandiarán, Urmas Paet, Igor Šoltes

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Costas Mavrides, Kerstin Westphal, Ivan Štefanec

Juridisks paziņojums