Procedūra : 2014/2208(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0215/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0215/2015

Debates :

PV 06/07/2015 - 13
CRE 06/07/2015 - 13

Balsojumi :

PV 09/07/2015 - 12.1
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0266

ZIŅOJUMS     
PDF 277kWORD 233k
25.6.2015
PE 552.085v03-00 A8-0215/2015

par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku

(2014/2208(INI))

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja

Referente: Sirpa Pietikäinen

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS
 Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku

(2014/2208(INI))

Eiropas Parlaments,

‒      ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai ” (COM(2014)0398),

‒      ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Resursu efektivitātes iespējas celtniecības nozarē” (COM(2014)0445),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Zaļās rīcības plāns MVU. Atbalsts MVU, kas ļauj vides problēmas pārvērst par darījumdarbības iespējām" (COM(2014)0440),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku " (COM(2015)0080),

‒      ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ekoloģisko produktu vienotā tirgus izveide — Kvalitatīvāka informācija par produktu un organizāciju ekoloģiskajiem raksturlielumiem" (COM(2013)0196),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika” (COM(2012)0060),

‒      ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571),

‒      ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Resursu ziņā efektīva Eiropa”” (COM(2011)0021),

‒      ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–       ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par ekoinovācijām — nodarbinātība un izaugsme ar vides politikas palīdzību(1)1,

–       ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasas atkritumiem vidē(2)2,

‒      ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu(3)3,

‒      ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par efektīvu Eiropas stratēģiju izejvielu nodrošināšanai(4)4,

‒      ņemot vērā Septīto vides rīcības programmu,

–       ņemot vērā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (2006) un tā 2009. gada pārskatīšanu,

‒      ņemot vērā Vides padomes 2014. gada 28. oktobra secinājumus "Eiropas pusgada un stratēģijas "Eiropa 2020" ekoloģizācija — starpposma pārskatīšana",

–       ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras kopsavilkuma ziņojumu „Eiropas vide 2015 — pašreizējais stāvoklis un nākotnes perspektīvas”,

‒      ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD),

‒      ņemot vērā UNEP (Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas) Izziņas darbu par ilgtspējīgu finanšu sistēmu,

‒      ņemot vērā UNEP Starptautiskās Resursu darba grupas secinājumus "Metālu antropogēno plūsmu un aprites vides riski un problēmas" (2013),

‒      ņemot vērā UNEP Starptautiskās Resursu darba grupas secinājumus "Ekonomiskās attīstības atsaiste no resursu izmantošanas un no ietekmes uz vidi" (2011),

‒      ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. decembra atzinumu(5)5,

‒      ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 12. februāra atzinumu(6)6,

–       ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–       ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A8-0215/2015),

A.     tā kā resursu neilgtspējīga izmantošana ir pamatcēlonis daudziem kaitējumiem videi, piemēram, klimata pārmaiņām, pārtuksnešošanai, mežu iznīcināšanai, bioloģiskās daudzveidības bojāejai un ekosistēmu pakalpojumu izsīkšanai; tā kā globālā ekonomika izmanto resursus pusotras planētas vērtībā, lai nodrošinātu ražošanas apjomu un absorbētu atkritumus, un tiek lēsts, ka līdz šā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem resursi jau tiks izmantoti divu planētu vērtībā;

B.     tā kā Eiropa, vairāk nekā jebkurš cits pasaules reģions, ir atkarīga no importētiem resursiem un daudzi resursi izsīks salīdzinoši īsā laikā; tā kā Eiropas konkurētspēju iespējams būtiski palielināt, nodrošinot ekonomikā resursiem lielāku pievienoto vērtību un veicinot Eiropas izcelsmes ilgtspējīgas izejvielu piegādes; tā kā, turklāt, lai veicinātu izejvielu piegādes nodrošināšanu, ir jāpastiprina centieni inovācijas partnerību veidošanā starp rūpniecību un atkritumu apsaimniekošanas nozari, kā arī pētniecību, tādējādi palielinot galveno izejvielu otrreizējas pārstrādes potenciālu;

C.     tā kā pāriešana uz aprites ekonomiku savā pamatā ir ekonomikas jautājums attiecībā uz pieeju izejvielām, vai to ilgtspējīgu pieejamību, rūpniecības atjaunošanu un turpmāku Eiropas digitalizāciju, jaunu darbvietu izveidi, problēmām saistībā ar klimata pārmaiņām, nedrošību energoapgādes jomā un resursu trūkumu; tā kā ieguldījumi aprites ekonomikā tādējādi var būt pilnībā saderīgi ar Komisijas nodarbinātības, izaugsmes un konkurētspējas programmu, un tie var radīt situāciju, kurā ieguvēji būs visas ieinteresētās personas;

D.     tā kā saistībā ar resursefektivitāti ir jāņem vērā plašāki ilgtspējības jautājumi, tostarp vides, ētikas, ekonomikas un sociālā dimensija, un resursefektivitātei ir jābūt saskaņotai ar šīm jomām;

E.     tā kā Septītajā Vides rīcības programmā noteiktie mērķi un prioritārās darbības ir saistošas;

F.     tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Vides programmā secināts, ka "brīvprātīgu pieeju efektivitāte vides jomā bieži vien ir apšaubāma, un to ekonomiskā efektivitāte pārsvarā ir zema"(7)7;

G.     tā kā virzībai uz aprites ekonomiku nepieciešama sistēmiska maiņa, kas skar visas ieinteresētās personas vērtību ķēdē, kā arī būtiskas inovācijas tehnoloģiju un uzņēmējdarbības jomā, kā arī sabiedrībā kopumā;

H.     tā kā iedzīvotājiem, maziem uzņēmumiem un vietējām varas iestādēm ir īpaša loma resursefektivitātes nodrošināšanā un ekonomiskās izaugsmes atsaistes no resursu patēriņa veicināšanā;

I.      tā kā, lai aprites ekonomika pienācīgi funkcionētu, ir nepieciešami konkurētspējīgi uzņēmumi, un tā kā uzņēmumi paši par sevi ir virzītājspēks pārejā uz aprites ekonomiku;

J.      tā kā ir svarīgi nodrošināt, ka MVU ir ES resursefektivitātes stratēgijas centrā, jo tie ir 99 % no ES uzņēmumiem un nodarbina divas trešdaļas no darbspēka;

K.     tā kā vērienīgs Eiropas aprites ekonomikas tiesību aktu kopums rada jaunas uzņēmējdarbības iespējas, nodrošina pieeju primārajām izejvielām, pagarina to produktīvas izmantošanas laiku (ar atkārtotu izmantošanu, atjaunošanu, otrreizēju pārstrādi vai rezerves daļu izmantošanu), nodrošina augsti kvalitatīvus otrreizējas pārstrādes procesus, kad pienākušas to dzīves cikla beigas, un uzskata visus blakusproduktus un atkritumus par vērtīgām resursu plūsmām turpmākai izmantošanai;

L.     tā kā ilgtspējīga un atbildīga izejvielu ieguve ir izšķiroši svarīga, lai panāktu resursefektivitāti un sasniegtu aprites ekonomikas mērķus;

M.    tā kā ir jāattīsta otrreizējo izejvielu tirgi, lai sasniegtu resursefektivitātes mērķus un nodrošinātu aprites ekonomiku;

N.     tā kā Parlaments ir atkārtoti aicinājis Komisiju noteikt rādītājus un juridiski saistošus mērķus resursefektivitātei;

O.     tā kā aprites ekonomikas ieviešanā centrālā loma ir to toksisko ķīmisko vielu izmantošanas izbeigšanai, kurām ir pieejamas nekaitīgākas alternatīvas vai kurām tās tiks izstrādātas saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem ķimikāliju jomā;

P.     tā kā Eurostat dati par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu 28 valstu ES skaidri parāda, ka atkritumu apsaimniekošanas politikā joprojām nav nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi un ka spēkā esošo tiesību aktu īstenošana un ieviešana ir saistīta ar būtiskām problēmām;

Q.     tā kā vidēji tikai 40 % no cietajiem atkritumiem tiek izmantoti atkārtoti vai pārstrādāti, bet pārējie nonāk izgāztuvēs vai tos sadedzina;

R.     tā kā lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanai un patēriņam ir būtiska daļa resursu izmantošanā, lielā mērā ietekmējot vidi, sabiedrības veselību, dzīvnieku veselību un labturību; tā kā, lai holistiski risinātu pārtikas resursu nepietiekamības problēmu, ir nepieciešami ilgtspējīgi risinājumi;

S.     tā kā videi kaitīgu subsīdiju, tostarp tiešo un netiešo subsīdiju fosilam kurināmam, atcelšana būtiski samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, palīdzētu cīņā pret klimata pārmaiņām un dotu iespēju izvērst aprites ekonomiku,

1.      atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai ” (COM(2014)0398); atbalsta Komisijas pieeju aprites ekonomikas veidošanai un inovācijas nodrošināšanai, politikas satvara izveidei, lai atbalstītu resursu efektivitāti un noteiktu resursu efektivitātes mērķi, kā pausts paziņojumā un ieskicējot īpašu politikas satvaru, lai dotu iespēju MVU pārvērst vides jomas izaicinājumus par vides ziņā ilgtspējīgām uzņēmējdarbības iespējām; uzsver — lai virzītos uz aprites ekonomiku, ir nepieciešami likumdošanas pasākumi un aicina Komisiju līdz 2015. gada beigām nākt klajā ar vērienīgu priekšlikumu aprites ekonomikas jomā, kā paziņots tās 2015. gada darba programmā;

2.      uzsver — lai risinātu resursu nepietiekamības problēmu, ir jāsamazina resursu ieguve un izmantošana un ekonomiskā izaugsme ir absolūti jāatsaista no dabas resursu izmantošanas — lai nodrošinātu šo sistēmas maiņu, ir jāveic pasākumu retropolācija, raugoties no 2050. gada ilgtspējības perspektīvas un jārīkojas nekavējoties;

3.      uzsver, ka ražošana un patēriņš ir tās jomas, pie kurām jāstrādā tā, lai nodrošinātu saskaņotību ar plašākiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

4.      atgādina, ka, neraugoties uz jau vērojamajiem uzlabojumiem resursu efektīvas izmantošanas jomā, pastāvīgais ražošanas apjoma pieaugums ir nomācis šo efektivitātes uzlabojumu ietekmi un resursu ieguve turpina dramatiski pieaugt visā pasaulē, tāpēc steidzami jāsamazina vispārējā resursu ieguve un izmantošana, lai pārvarētu rikošeta efektu; mudina Komisiju ierosināt attiecīgus pasākumus;

5.      atgādina, ka ūdens — gan kā ražošanas procesos izmantots dabas resurss, gan kā sabiedrisks labums, ir jāņem vērā aprēķinot izejvielu patēriņu, un tas jāizmanto efektīvi;

6.      uzsver, ka, uzlabojot resursu izmantošanu ar labākas produktu izstrādes prasībām un ar atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktiem, kas nodrošina pāreju uz augstākām atkritumu hierarhijas pakāpēm (tā veicinot darbības, kuras novērš atkritumu rašanos, un sekmējot produktu un materiālu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi), ES uzņēmumi, publiskā sektora iestādes un patērētāji varētu būtiski ietaupīt līdzekļus (aptuveni EUR 600 miljardus jeb 8 % no gada apgrozījuma vērtības) un par 2–4 % varētu samazināt arī siltumnīcefekta gāzu emisijas kopējo gada apjomu; īpaši uzsver, ka tad, ja resursu produktivitāti līdz 2030. gadam izdotos palielināt par 30 %, varētu nodrošināt IKP pieaugumu gandrīz par 1 % un radīt vēl 2 miljonus jaunu, ilgtspējīgu darbvietu(8)1; atgādina, ka resursu efektīva izmantošana ir Septītās vides rīcības programmas prioritārs mērķis, ar ko ir uzsvērta nepieciešamība stimulēt vides ziņā ilgtspējīgu produktu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu un stimulēt patērētāju pieprasījumu pēc tiem, šajā nolūkā īstenojot politiku, kas nodrošina, ka šādi produkti un pakalpojumi ir plašāk pieejami, ka tie ir pieejami par pieņemamāku cenu un ka tie ir funkcionālāki un pievilcīgāki;

7.      ir pārliecināts, ka resursefektivitātes uzlabošanai ir nepieciešami gan likumdošanas pasākumi, gan ekonomiskie stimuli, ārējo izmaksu internalizācija un lielāks finansējums pētniecībai un inovācijai, kā arī sociālas un dzīvesveida pārmaiņas; norāda, ka nepieciešams liels instrumentu klāsts dažādos politikas līmeņos, ņemot vērā subsidiaritāti;

8.      uzskata — lai pilnā apjomā īstenotu aprites ekonomiku, ir nepieciešama visu ieinteresēto personu, reģionu, pilsētu, vietējo kopienu, MVU, NVO, rūpniecības pārstāvju, arodbiedrību un iedzīvotāju iesaiste;

9.      aicina Komisiju visā aprites ekonomikas tiesību aktu kopuma izstrādes procesā iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes;

10.    uzsver, ka veiksmīgai pārejai uz aprites ekonomiku izšķiroši svarīga ir sabiedrības izpratne, iedzīvotāju priekšstati un iesaiste; atzīmē — lai veicinātu ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus, vajadzīgā uzmanība un resursi būtu jāvelta izglītošanai un informēšanai, kā arī jāizceļ ieguvumi, kas rastos no pārejas uz resursu ziņā efektīvu aprites ekonomiku;

11.    norāda, ka pārejai uz aprites ekonomiku ir nepieciešams prasmīgs darbspēks, un ka izglītībā un apmācībā ir jāņem vērā tas, ka nepieciešamas zaļās prasmes;

12.    uzsver, ka ES jau ir ieviesusi finanšu instrumentus, kas veicina aprites ekonomiku, jo īpaši programmas "Apvārsnis 2020" un "Life+", un uzsver — ja šie instrumenti tiks izmantoti pienācīgi, tie var palīdzēt veicināt ekoinovāciju un rūpniecisko ekoloģiju ES dalībvalstīs un reģionos;

13.    uzsver, ka juridiskā noteiktība un paredzamība ilgtermiņā ir galvenie nosacījumi, lai pilnībā izmantotu Eiropas Stratēģisko investīciju fonda potenciālu aprites ekonomikai, novirzot investīcijas ilgtspējīgai ekonomikai;

14.    uzsver, ka, īstenojot pāreju uz ilgtspējīgu aprites ekonomiku, vērienīgi mērķi vides jomā būtu jāapvieno ar stingrām sociālajām prasībām, tostarp veicinot pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un veselībai nekaitīgus un drošus darba apstākļus (piemēram, nodrošinot, ka darba ņēmēji darbavietā nav pakļauti kaitīgu vielu iedarbībai);

15.    uzsver nepieciešamību izveidot saskaņotāku tiesisko regulējumu ilgtspējīgai ražošanai un patēriņam, aptverot visu ražošanas ciklu no ilgtspējīgas resursu ieguves līdz enerģijas reģenerācijai produkta dzīves cikla beigās;

Rādītāji un mērķi

16.    uzsver, ka līdz 2050. gadam ir jāpanāk, lai resursu izmantošana ES būtu ilgtspējīga, un ka tāpēc ir absolūti līdz ilgtspējīgiem līmeņiem ir jāsamazina resursu patēriņš, pamatojoties uz uzticamiem resursu patēriņa apjoma mērījumiem visā piegādes ķēdē, strikti piemērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, īstenojot resursu izmantošanu atbilstoši kaskādes principam, jo īpaši biomasas izmantošanas jomā, atbilstoši ilgtspējīgas un atbildīgas ieguves principiem, izveidojot neatjaunojamo resursu noslēgto loku, palielinot atjaunojamo resursu izmantošanu to atjaunojamības robežās, izbeidzot toksisko vielu izmantošanu, jo īpaši, ja ir pieejamas nekaitīgas alternatīvas vai tās tiks izstrādātās saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem ķimikāliju jomā, lai nodrošinātu netoksisku materiālu apriti un uzlabotu ekosistēmu pakalpojumu kvalitāti;

17.    atgādina, ka jau 2012. gadā Parlaments prasīja vienoties par skaidriem, pārliecinošiem un izmērāmiem saimnieciskās darbības rādītājiem, kuros ņemtas vērā klimata pārmaiņas, bioloģiskā daudzveidība un resursefektivitāte no dzīves cikla perspektīvas, un izmantot šos rādītājus par pamatu likumdošanas iniciatīvām un konkrētiem samazināšanas mērķiem;

18.    mudina Komisiju līdz 2015. gada beigām ierosināt pamatrādītāju un vairākus pakārtotos rādītājus resursefektivitātei, iekļaujot arī ekosistēmu pakalpojumus; norāda, ka šo saskaņoto rādītāju izmantošanai jābūt juridiski saistošai sākot ar 2018. gadu un tiem jāvērtē resursu patēriņš, tostarp to imports un eksports ES, dalībvalsts un nozares līmenī, un tajos jāņem vērā produktu un pakalpojumu pilns aprites cikls, un tie jāpamato ar vides ietekmes metodoloģiju, mērot vismaz zemes, ūdens un izejvielu izmantošanu, kā arī oglekli;

19.    mudina Komisiju līdz 2015. gada beigām noteikt saistošu resursefektivitātes palielināšanas mērķi ES līmenī — 30 % apmērā līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 2014. gada līmeni, kā arī atsevišķus mērķus katrai dalībvalstij; uzsver, ka pirms resursefektivitātes mērķu īstenošanas, tie jāpamato ar rādītājiem;

20.    mudina Komisiju veicināt resursefektivitātes rādītāju izmantošanu ar starptautiskām konvencijām, lai dotu iespēju salīdzināt nozares un tautsaimniecības un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un atbalstītu dialogu un sadarbību ar trešām valstīm;

21.    uzsver, ka šie rādītāji ir jāiekļauj Eiropas pusgadā un visos ietekmes novērtējumos;

Produktu politika un ekodizains

22.    uzsver, cik svarīga ir labi pārdomāta produktu politika, kas palielina to dzīves ciklu, izturīgumu, remonta un pārstrādes iespējas; norāda, ka produkta aprites ciklā izmantoto resursu daudzums, remonta, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes iespējas lielā mērā tiek noteiktas jau tā izstrādes posmā; aicina Komisiju veicināt uz dzīves ciklu orientētu produktu politiku, jo īpaši nosakot saskaņotas metodes produktu ekoloģiskās pēdas novērtējumam;

23.    šajā sakarībā aicina Komisiju iesniegt vērienīgu darba programmu, un ar jauniem un atjauninātiem īstenošanas pasākumiem visaptveroši un tālejoši īstenot ekodizaina prasības, kas noteiktas Ekodizaina direktīvā, un sākt ar jau izstrādāto pasākumu nekavējošu pieņemšanu;

24.    mudina Komisiju ierosināt tiesību aktu ekodizaina jomā un citu ar produktu politiku saistīto tiesību aktu pārskatīšanu līdz 2016. gada beigām, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu un paredzot šādas svarīgas izmaiņas: paplašināt ekodizaina prasību piemērošanas jomu, lai tās attiecinātu uz visām galvenajām produktu grupām, ne tikai uz produktiem, kas saistīti ar enerģiju; pakāpeniski iekļaut visas attiecīgās resursu efektivitātes pazīmes obligātajās prasībās par produktu izstrādi; ieviest obligātu "produkta pasi", pamatojoties uz šīm prasībām; noteikt, ka jāīsteno pašuzraudzība un trešās personas veikta revīzija, lai nodrošinātu, ka produkts atbilst šiem standartiem; kā arī noteikt horizontālas prasības, tostarp attiecībā uz izturīgumu, remontējamību, atkārtotu izmantojamību un pārstrādājamību;

25.    aicina Komisiju, pamatojoties uz izmaksu-ieguvumu analīzi, novērtēt iespējas noteikt prasības par pārstrādātu izejvielu minimālo sastāvu jaunos produktos, saistībā ar turpmāk paredzēto Ekodizaina direktīvas pārskatīšanu;

26.    mudina Komisiju izstrādāt pasākumus pret plānoto novecošanos un padziļināti izstrādāt produktu standartu kopumu aprites ekonomikā, kurā tiktu paredzēta pārveidošana, remonts, atvieglota demontāža un izejvielu efektīva izmantošana, atjaunojamie resursi un pārstrādāti materiāli produktos;

27.    atgādina, ka standartizētu un modulāru komponentu pieejamībai, demontāžas plānošanai, ilgi kalpojušu produktu izstrādei un efektīviem ražošanas procesiem ir nozīmīga loma veiksmīgā aprites ekonomikā; mudina Komisiju veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka produkti ir izturīgi, viegli atjaunināmi, atkārtoti izmantojami, pielāgojami, pārstrādājami un sadalāmi jaunos resursos, un ka daļas, kuru sastāvā ir bīstamās vielas, ir skaidri identificētas produktu rokasgrāmatās, lai šīs daļas pirms pārstrādes varētu viegli atdalīt; šajā sakarībā prasa Komisijai ierosināt "bioproduktu" definīciju, attiecībā uz kuriem prasība būtu izmantot vismaz 50 % atjaunojamo izejvielu;

28.    mudina Komisiju ierosināt prasības attiecībā uz informāciju par resursiem produkta sastāvā, kā arī par produkta paredzamo dzīves cikla ilgumu, bet neuzliekot MVU pārmērīgu birokrātisko slogu; uzsver, ka šai informācijai ir jābūt patērētājiem un uzņēmumiem viegli pieejamā formā, lai veicinātu uz informāciju pamatotu lēmumu pieņemšanu, kā arī produktu remontēšanu un pārstrādi; uzsver, ka ir izšķiroši svarīgi veicināt patērētāju izpratni un viņu proaktīvo lomu;

29.    aicina Komisiju ierosināt pagarināt ilglietojuma patēriņa preču obligāto garantijas laiku, lai pagarinātu produkta paredzamo dzīves ciklu, un precizēt, ka saskaņā ar Direktīvu 1999/44/EK, patēriņa preču tirgotājiem ir jāpārbauda defekti garantijas pirmo divu gadu laikā, un jāpieprasa maksa no patērētāja vienīgi gadījumos, ja defekts radies nepareizas izmantošanas rezultātā;

30.    aicina Komisiju ierosināt atbilstīgus pasākumus attiecībā uz rezerves daļu pieejamību, lai tādējādi nodrošinātu produktu remontējamību to dzīves cikla laikā;

31.    aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Ķimikāliju aģentūru (ECHA) pastiprināt centienus, lai saistībā ar REACH aizstātu īpaši bīstamās vielas un ierobežotu to vielu izmantošanu, kas nepieļaujami apdraud cilvēku veselību vai vidi, lai tādējādi vismaz izpildītu Septītā vides rīcības plāna prasības izstrādāt netoksiskus materiālu aprites ciklus, tādējādi nodrošinot, ka pārstrādātus atkritumus ir iespējams izmantot, kā izejvielu lielu, uzticamu avotu Savienībā; šajā sakarībā aicina Komisiju nekavējoties izbeigt tās vienpusējo moratoriju ECHA ieteikumu ievērošanai attiecībā uz īpaši bīstamo vielu iekļaušanu REACH XIV pielikumā, un nevilcinoties iekļaut šīs vielas attiecīgajā pielikumā; saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju uzsver, ka atkritumu rašanās novēršana ir svarīgāka par pārstrādi un, ka, attiecīgi pārstrāde nebūtu jāizmanto kā attaisnojums bīstamo vielu izmantošanas turpināšanai;

32.    aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai saistībā ar Direktīvu 2011/65/ES par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās, aizstātu īpaši bīstamās vielas, tādējādi izstrādājot netoksiskus materiālu aprites ciklus;

33.    mudina dalībvalstis veikt tirgus efektīvu uzraudzību, lai nodrošinātu, ka gan Eiropas, gan importētie produkti atbilst prasībām par produktu politiku un izstrādi; mudina dalībvalstis, lai nodrošinātu šo tirgus efektīvo uzraudzību, nekavējoties virzīties uz priekšu tirgus uzraudzības regulas pārskatīšanas likumdošanas procedūrā; atzīmē, ka jebkāda turpmāka kavēšanās kaitēs uzņēmumu un iedzīvotāju interesēm;

Ceļā uz bezatkritumu saimniekošanu

34.    jo īpaši uzsver, ka, saskaņā ar Komisijas veikto analīzi, pieņemot jaunus mērķus attiecībā uz atkritumiem, varētu radīt 180 000 darbvietu, padarīt ES konkurētspējīgāku un samazināt pieprasījumu pēc dārgām izejvielām, kuru krājumi ir ierobežoti(9)2; pauž nožēlu, ka ir atsaukts likumdošanas priekšlikums par atkritumiem(10)3, taču, ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka F. Timmermans paziņojumu 2014. gada decembra plenārsēdē, uzskata, ka ir iespēja izstrādāt jaunu un vēl vērienīgāku aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu;

35.    mudina Komisiju līdz 2015. gada beigām iesniegt tās solīto priekšlikumu atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu pārskatīšanai, piemērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas principu, un šajā priekšlikumā:

         – noteikt skaidras un nepārprotamas definīcijas;

         – izstrādāt atkritumu rašanās novēršanas pasākumus;

– noteikt atkritumu samazināšanas saistošus mērķus sadzīves, komerciālajiem un  rūpnieciskajiem atkritumiem, kas jāsasniedz līdz 2025. gadam

– noteikt skaidrus obligātos standartus attiecībā uz prasībām par ražotāju atbildības         palielināšanu, lai nodrošinātu pārredzamību, izmaksu lietderību un ražotāju lielākas   atbildības shēmas;

– piemērot principu "maksā, kad izmet" attiecībā uz galīgajiem atkritumiem,          apvienojumā ar obligātām dalītās savākšanas shēmas papīram, metālam, plastmasai un   stiklam, lai veicinātu otrreizējo izejvielu augstu kvalitāti; līdz 2020. gadam ieviest   dalīto vākšanu bioatkritumiem;

– palielināt atkritumu pārstrādes/sagatavošanas atkārtotai izmantošanai mērķvērtību līdz   vismaz 70 % no cietajiem sadzīves atkritumiem un 80 % no iepakojuma atkritumiem   līdz 2030. gadam, pamatojoties uz stingru ziņošanas metodi, kas nepieļauj, ka   nepārstrādātie atkritumi (apglabātie vai sadedzinātie) tiek uzrādīti kā pārstrādāt, un   izmantot vienotu saskaņotu metodi visām dalībvalstīm ar ārēji pārbaudītu statistiku; –   noteikt saistības pārstrādātājiem ziņot par šķirošanas iekārtās ienākošo atkritumu   daudzumu, kā arī par pārstrādāto materiālu daudzumu, kas tiek izvests no   pārstrādāšanas iekārtām;

– līdz 2020. gadam stingri ierobežot sadedzināšanu ar vai bez enerģijas atguves   nepārstrādājamiem un bioloģiski nenoārdāmiem atkritumiem;

– noteikt trijos posmos (2020., 2025. un 2030. gads) saistošu pakāpenisku apglabāšanas           samazināšanu, kas īstenota saskaņā ar prasībām par pārstrādi, kā rezultātā nonākot pie   apglabāšanas aizlieguma, izņemot dažu bīstamu atkritumu un galīgo atkritumu   gadījumus, kad apglabāšana ir vides ziņā vissaprātīgākais risinājums;

         – ieviest maksu par apglabāšanu poligonos un sadedzināšanu;

36.    uzsver Eiropas atkritumu politikas mērķu nozīmību un pievienoto vērtību ne tikai attiecībā uz juridisko noteiktību, paredzamību un vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu iekšējā tirgū, bet arī attiecībā uz to, ka tiek nosargāta un uzlabota dzīves vide visiem ES iedzīvotājiem;

37.    aicina Komisiju izstrādāt vienādus mērķus visām dalībvalstīm, lai nodrošinātu vienādi augstu vides aizsardzības līmeni visā ES, un lai neapdraudētu vienoto tirgu;

38.    mudina Komisiju nodrošināt, ka spēkā esošie atkritumu apsaimniekošanas tiesību akti un mērķi tiek pilnībā un pienācīgi īstenoti, tostarp jo īpaši saistības ieviest dalītās savākšanas shēmas, nodrošināt, ka dalībvalstis pastiprinātu centienus sasniegt noteiktos mērķus un noteikt pasākumus dalībvalstu atbalstam, lai tās varētu ieviest pareizos instrumentus šo mērķu sasniegšanai noteiktajos termiņos;

39.    uzsver — lai vislabāk izmantotu atkritumu apsaimniekošanas pieejamo jaudu ES, ir nepieciešama labāka plānošana un informācijas apmaiņa, tādējādi nepieļaujot jaudas pārpalikumus;

40.    aicina Komisiju padziļināti izpētīt iespējas ierosināt regulatīvo satvaru izejvielu ieguves poligonos veicināšanai, lai atļautu atgūt otrreizējās izejvielas, kas atrodas atkritumu apglabāšanas poligonos un izvērtēt iespējas izstrādāt vides atļauju piešķiršanas sistēmu otrreizējas pārstrādes nozarei;

41.    aicina Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību un stingrāku kontroli, lai nepieļautu atkritumu pārvešanu uz valstīm, kurās ir zemāki vides un sociālie standarti nekā ES;

42.    aicina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm palielināt centienus, lai nepieļautu pēclietošanas atkritumu nelegālu eksportu;

43.    aicina Komisiju noteikt Atkritumu apsaimniekošanas pamatdirektīvā obligātās prasības valstu atkritumu rašanās novēršanas programmām un izstrādāt mērķu un rādītāju kopumu, ar kura palīdzību būtu iespējams salīdzināt dalībvalstu atsevišķos veikumus;

44.    mudina Komisiju risināt specifiskas ar atkritumiem saistītas problēmas un veikt pasākumus, kas paredzēti Komisijas paziņojumā par aprites ekonomiku (COM(2014)0398); mudina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka ES līdzekļi tiek mobilizēti, lai palīdzētu sasniegt integrētas atkritumu apsaimniekošanas mērķus, piemēram, dalīto savākšanu un otrreizējas pārstrādes infrastruktūras attīstīšanu;

45.    mudina Komisiju ierosināt mērķi 50 % apmērā līdz 2025. gadam samazināt atkritumus jūrā salīdzinājumā ar 2014. gada līmeni;

46.    uzsver, ka jāformulē mērķi attiecībā uz konkrētu reto metālu savākšanu un pārstrādi, ņemot vērā to aizvien lielāku trūkumu, kā arī lai samazinātu atkarību no to piegādēm;

47.    aicina Komisiju līdz 2015. gada beigām ierosināt mērķus, pasākumus un instrumentus, lai risinātu pārtikas izšķērdēšanas problēmu, tostarp nosakot saistošu mērķi pārtikas atkritumu apjoma samazināšanai ražošanā, mazumtirdzniecībā/izplatīšanā, sabiedriskajā ēdināšanā un viesmīlības nozarē, kā arī mājsaimniecībās par vismaz 30 % līdz 2025. gadam; aicina Komisiju, veicot ietekmes novērtējumu jaunam attiecīgam likumdošanas priekšlikumam, izvērtēt tā potenciālo ietekmi uz pārtikas atkritumu rašanos;

Ilgtspējīgas ēkas

48.    atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Resursu efektivitātes iespējas celtniecības nozarē” (COM(2014)0445); uzskata, ka nepieciešama pieeja būvniecībai, kuras pamatā būtu ceļvedis un ilgtermiņa mērķi;

49.    aicina Komisiju ierosināt, lai būvniecības nozarē tiktu pilnībā īstenoti aprites ekonomikas principi un prasības, un dziļāk izstrādāt politikas satvaru resursefektivitātei ēkās — tostarp izstrādāt rādītājus, standartus un metodes, kā arī kvalitātes prasības attiecībā uz zemes izmantošanu un pilsētvides plānošanu, arhitektūru, strukturālo inženieriju, būvniecību, uzturēšanu, pielāgojamību, energoefektivitāti, atjaunošanu un otrreizēju pārstrādi; norāda, ka mērķos un rādītājos saistībā ar ilgtspējīgām ēkām ir jāparedz arī zaļā infrastruktūra, piemēram, zaļie jumti; uzsver, cik svarīgs ir holistisks redzējums attiecībā uz Eiropas ēku fondu, nosakot skaidrus, vērienīgus mērķus vidējam termiņam un ilgtermiņam, kā arī ceļvežus šā redzējuma īstenošanai;

50.    uzskata, ka iekštelpu gaisa kvalitātei, kā arī labjutībai un lietotāju sociālajām vajadzībām ir jābūt integrētām ēku ilgtspējības novērtējumā;

51.    aicina Komisiju saistībā ar vispārējiem resursefektivitātes rādītājiem izstrādāt rādītājus ēku ilgtspējības novērtēšanai visā to dzīves ciklā, izmantojot pieejamos standartus un metodes, kā arī pamatojoties uz vides, ekonomiskās un sociālās ilgtspējības pieeju;

52.    mudina Komisiju ierosināt, ka labāko pieejamo tehnisko paņēmienu principi un standarti tiek piemēroti visiem ēku materiāliem un daļām, un izstrādāt būvniecības pasi, pamatojoties uz ēkas pilnu aprites ciklu; uzskata, ka būvniecības pasēm būtu jāpalielina pārredzamība un tajās jābūt informācijai, kas atvieglotu uzturēšanu, remontu, renovāciju un otrreizēju pārstrādi;

53.    uzskata, ka 90 % no apbūvētās vides 2050. gadā pastāv jau patlaban, tādēļ jānosaka īpašas prasības un stimuli renovācijas nozarei, lai līdz 2050. gadam lielākā daļa ēku būtu "plus enerģijas" ēkas; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju esošo ēku renovācijai un nostiprināt valstu renovācijas stratēģiju nozīmi, kas ieviestas saskaņā ar Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti;

54.    aicina dalībvalstis atbalstīt otrreizējas pārstrādes uzlabošanu, izstrādājot infrastruktūru selektīvai savākšanai un pārstrādei būvniecības nozarē;

55.    aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt pirmsnojaukšanas revīziju potenciālu (kurās novērtētu ēkas pirms demontāžas vai nojaukšanas, lai aprakstītu pieejamos materiālos un noteiktu, kā tos sadalīt otrreizējai pārstrādei) un potenciālu pārstrādājamo materiālu šķirošanai uz vietas (šķirošana uz vietas parasti nodrošina tīrākas sekundārās izejvielas nekā šķirošana citur, un tā var palīdzēt samazināt transportēšanas ietekmi uz vidi, piemēram, sasmalcinot/sablīvējot uz vietas);

56.    atzīmē, ka betons ir viens no visvairāk izmantotajiem materiāliem būvniecības nozarē; aicina Komisiju izvērtēt iespējas betona otrreizējai pārstrādei rūpniecības nozarē, kā tas tiek darīts Vācijā un Šveicē;

Otrreizējo izejvielu tirgu izveide

57.    aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, lai stimulētu un atbalstītu augstas kvalitātes otrreizējo izejvielu tirgu izveidi, kā arī attīstītu uzņēmumus, kas nodarbojas ar otrreizējo izejvielu atkārtotu izmantošanu;

58.    uzskata, ka ilgtermiņa un paredzama politikas sistēma palīdzēs veicināt ieguldījumus un pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā attīstītu videi nekaitīgāku tehnoloģiju tirgu un veicinātu ilgtspējīgus uzņēmējdarbības risinājumus; uzsver, ka resursu efektivitātes rādītāji un mērķi, pastiprināti ar stingri noteiktu datu vākšanas sistēmu, publiskā un privātā sektora lēmumu pieņēmējiem nodrošinātu nepieciešamās pamatnostādnes ekonomikas pārveidē;

59.    uzsver, ka liela nozīme ir tam, lai Komisija un dalībvalstis veicinātu rūpnieciskās simbiozes programmu izstrādi, kuras atbalstītu rūpnieciskās sinerģijas veidošanu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes jomā un kuras palīdzētu uzņēmumiem — jo īpaši MVU — saprast, kā to enerģija, atkritumi un blakusprodukti var kļūt par citiem uzņēmumiem noderīgu resursu; norāda arī uz citām līdzīgām koncepcijām, piemēram, bezatkritumu aprites ciklu („no šūpuļa līdz šūpulim“) un rūpnieciskās ekoloģijas koncepciju;

Citi pasākumi

60.    aicina Komisiju ierosināt obligātas zaļā publiskā iepirkuma procedūras; uzskata, ka atkārtoti izmantotiem, saremontētiem, pārveidotiem, atjaunotiem un citiem ilgtspējīgiem resursefektīviem produktiem un risinājumiem publiskajā iepirkumā ir jāpiešķir prioritāte, un, ja tas netiek darīts, jāpiemēro princips "izpildi vai paskaidro";

61.    uzsver, ka ir vajadzīga principam „piesārņotājs maksā“ atbilstoša fiskālā sistēma, kas nodrošinātu pareizo stimulu, piesaistot investīcijas resursu efektīvai izmantošanai, ražošanas procesu modernizēšanai, kā arī vieglāk remontējamu un izturīgāku produktu ražošanai (piemēram, mazāki nodokļi remontdarbu pakalpojumiem un lielāki nodokļi resursietilpīgiem produktiem, produktiem, kas nav pārstrādājami un vienreizējas lietošanas produktiem); prasa, lai dalībvalstis šajā jomā panāktu aizvien lielāku progresu Eiropas pusgada procesā(11)1;

62.    mudina Komisiju pētīt un ierosināt pasākumus saistībā ar nodokļu sistēmu, samazinātu PVN pārstrādātiem, atkārtoti izmantotiem un resursefektīviem produktiem;

63.    mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot Zaļās rīcības plānu maziem un vidējiem uzņēmumiem;

64.    mudina Komisiju izstrādāt politikas satvaru attiecībā uz barības vielām, lai kāpinātu to reciklēšanu, veicinātu inovāciju, uzlabotu tirgus apstākļus, un nosacījumus par to ilgtspējīgu izmantošanu iestrādātu ES tiesību aktos par mēslojumu, pārtiku, ūdeņiem un atkritumiem;

65.    mudina Komisiju 2016. gada pirmajā pusgadā nākt klajā ar ziņojumu par ilgtspējīgu pārtiku, kas ticis atlikts vairākkārt kopš 2013. gada; uzsver, ka ņemot vērā to, ka pārtikas ražošana un patēriņš izmanto būtisku daļu no resursiem, šajā ziņojumā holistiski jārisina resursu nepietiekamības problēma pārtikas aprites ķēdē un jāveicina ilgtspējīgas pārtikas politikas izstrādāšana; aicina Komisiju izvērtēt iespējas palielināt videi draudzīga pārtikas iepakojuma izmantošanu, tostarp izvērtējot iespēju pakāpeniski aizstāt pārtikas iepakojumu ar bioloģiskas izcelsmes un bioloģiski noārdāmiem, kompostējamiem materiāliem saskaņā ar Eiropas standartiem,

66.    aicina Komisiju izveidot pastāvīgu resursu efektivitātes platformu, kurā iesaistītu visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai veicinātu un atbalstītu jaunāko pētniecības atklājumu piemērošanu, labākās prakses apmaiņu, jaunas industriālās sintēzes un nozaru ekosistēmu veidošanos;

67.    aicina Komisiju izveidot pārnozaru darba grupu ilgtspējīga finansējuma jomā, iesaistot visus ģenerāldirektorātus, lai iekļautu resursu efektivitātes rādītājus uzņēmumu līmeņa integrētajā ziņošanā un grāmatvedībā, vienlaikus ievērojot konkrētas uzņēmējdarbības informācijas konfidencialitāti; turklāt aicina Komisiju izskatīt iespējas, kā iekļaut resursu efektivitātes un vides risku rādītājus, cita starpā, banku kredītreitingos un kapitāla normatīvos, lai izstrādātu visaptverošu apdrošināšanas sistēmu kaitējuma videi gadījumā, kā arī aicina noteikt informācijas prasības ieguldījumu produktiem, veicot pienācīgu ietekmes novērtējumu; uzskata, ka šajā sakarībā Komisija būtu ieguvēja no sadarbības ar UNEP Izziņas darbu par ilgtspējīgu finanšu sistēmu; aicina Komisiju pētīt pašreizējās brīvprātīgās dalībvalstu iniciatīvas, lai, iespējams, apmainītos ar labāko praksi;

68.    aicina Komisiju, ņemot vērā, ka ilgtspējīga un atbildīga primāro izejvielu ieguve ir izšķiroši svarīga resursefektivitātes un aprites ekonomikas mērķu sasniegšanā, pārskatīt Eiropas Resursefektivitātes platfomas politikas ieteikumus attiecībā uz ilgtspējīgas ieguves standartu izstrādi primārajiem materiāliem un izejvielām; šajā sakarībā atzīmē Parlamenta un Padomes kopīgo atbalstu Komisijas priekšlikumiem par metālu un minerālu atbildīgu ieguvi no konflikta zonām;

69.    aicina Komisiju pārskatīt tās kritiski svarīgo izejvielu definīciju, vairāk ņemot vērā ietekmi uz vidi un riskus, kas saistīti ar to ieguvi un apstrādi, kā arī ņemot vērā iespējas tās aizstāt ar otrreizējām izejvielām;

70.    uzsver, ka visam ES finansējumam, tostarp no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda, no "Apvārsnis 2020", kohēzijas fondiem un Eiropas Investīciju bankas, ir jābūt mobilizētam resursefektivitātes veicināšanai, atbilstīgi atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai, kā arī mudina Komisiju un dalībvalstis izbeigt videi kaitīgās subsīdijas, tostarp tās, kas paredzētas enerģijas ieguvei no rūpniecisko un mājsaimniecības atkritumu bioloģiski noārdāmās frakcijas, sadedzinot, saskaņā ar Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, kā arī izbeigt tiešās un netiešās subsīdijas fosilam kurināmam;

71.    prasa ES Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmas (COSME), pamatprogrammas „Apvārsnis 2020“ un Eiropas strukturālo un investīciju fondu finansējumu mērķtiecīgāk izmantot tam, lai izstrādātu ilgtspējīgus, inovatīvus un resursu patēriņa ziņā efektīvus risinājumus un jaunus uzņēmējdarbības modeļus (piemēram, līzinga vai produktu apkalpošanas sistēmas), kā arī uzlabotu produktu izstrādi un panāktu materiālu lietderīgāku patēriņu gan saistībā ar paša produkta izmantošanu, gan tā izgatavošanas procesu;

72.    uzsver, cik svarīga pārejā uz aprites ekonomiku ir pētniecība un inovācija, un ka ir svarīgi "Apvārsnis 2020" ietvaros sniegt ieguldījumu tiem pētniecības un inovācijas projektiem, kas var demonstrēt un pārbaudīt lauka apstākļos aprites ekonomikas ekonomisko un vides ilgtspēju; vienlaikus uzsver, ka, pieņemot sistēmisku pieeju, šie projekti var palīdzēt tāda regulējuma izstrādē, kas ir inovācijās pamatots un vieglāk īstenojams, konstatējot iespējamās regulatīvās nenoteiktības, šķēršļus un/vai nepilnības, kas varētu traucēt uz rerursefektivitāti pamatotu uzņēmējdarbības modeļu attīstībā;

73.    prasa, lai Komisija pilnībā izmantotu digitālo programmu un informācijas tehnoloģijas, veicinot resursefektivitāti un pāreju uz aprites ekonomiku;

74.    jo īpaši uzsver, ka ES ir atvērta ekonomika un ka tā piedalās importa un eksporta operācijās pasaules tirgū; vērš uzmanību uz to, ka tāda globāla problēma kā resursu izsmelšana ir jārisina arī starptautiskā līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt ANO Vides programmas (UNEP) Starptautiskās Dabas resursu padomes darbu, palīdzot tai analizēt pasaules mērogā kritiskus jautājumus, kas saistīti ar resursiem, un izstrādāt praktiskus risinājumus politikas veidotājiem, rūpniecības nozarei un sabiedrībai;

75.    aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus starptautiskā līmenī, lai uzlabotu produktu izsekojamību;

76.    uzsver, ka, palielinot energoefektivitāti, var samazināt ES energoatkarību un enerģētisko nabadzību, kas skar aptuveni 125 miljonus Eiropas iedzīvotāju; konstatē, ka ir vērts energoefektivitāti uzskatīt par atsevišķu enerģijas avotu, jo tās pieaugums būtiski veicina ES rūpniecības attīstību un darbvietu radīšanu un nodrošina iedzīvotājiem mērenākus rēķinus par patērēto enerģiju.

77.    mudina Komisiju izpētīt, vai spēkā esošie vai paredzētie tiesību akti attiecīgi ar finansiāliem vai institucionāliem šķēršļiem nekavē aprites ekonomikas ieviešanu vai esošo inovatīvo uzņēmējdarbības veidu darbību, vai jaunu uzņēmējdarbības modeļu, piemēram, nomas ekonomikas vai dalīšanās/sadarbības ekonomikas veidošanos; mudina Komisiju uzlabot šos tiesību aktus un nepieciešamības gadījumā novērst attiecīgos šķēršļus; aicina Komisiju pārskatīt attiecīgos tiesību aktus, lai uzlabotu produktu vides rādītājus un resursu izmantošanas efektivitāti visā to dzīves ciklā, un uzlabot esošo instrumentu saskaņotību un izstrādāt līdera pieeju;

78.    prasa Komisijai precizēt attiecīgos ES konkurences politikas aspektus saistībā ar aprites ekonomiku, proti, precizēt kompromisus saistībā ar slepenu vienošanos tirgū un nepieciešamību padziļināt sadarbību starp ražotājiem un piegādātājiem;

79.    aicina Komisiju ziņot Parlamentam par visiem iepriekšminētajiem pasākumiem un līdz 2018. gadam ierosināt turpmāko rīcību;

o

o       o

80.    uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1)

1Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0584

(2)

2 Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0016

(3)

3 Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0223.

(4)

4 Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0364.

(5)

5Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

(6)

6Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

(7)

7 ESAO Vides programma, "Brīvprātīgas pieejas vides politikai", 2003

(8)

1 Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojums „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398).

(9)

2 Komisijas dienestu 2014. gada 2. jūlija darba dokuments (SWD(2014)0208), kurā īsumā izklāstīts ietekmes novērtējums, kas pievienots atkritumu direktīvu grozīšanai paredzētās direktīvas priekšlikumam (COM(2014)0397).

(10)

3 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem, 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, 1991/31/EK par atkritumu poligoniem, 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem, 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (COM(2014)0397).

(11)

1 Green Budget Europe. 2015 Country-Specific Recommendations in Support of the European Semester Process [Konkrētām valstīm adresēti ieteikumi saistībā ar atbalstu Eiropas pusgada procesam],

6. lpp. http://www.foes.de/pdf/2015-02-25_CSR%20Recommendations_FINAL.pdf.


PASKAIDROJUMS

Resursu efektivitātes steidzamība

Resursu neilgtspējīga izmantošana nodara gan kaitējumu videi, gan apdraud ekonomiku. Globālā ekonomika izmanto resursus pusotras planētas vērtībā, lai nodrošinātu ražošanas apjomu un absorbētu atkritumus. Tiek lēsts, ka līdz šā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem resursi jau tiks izmantoti divu planētu vērtībā.

Tiek paredzēts, ka izrakteņu, fosilā kurināmā un biomasas izmantošanas apjoms gadā līdz 2050. gadam divkāršosies, sasniedzot 140 miljonus tonnu. Tas notiek gan iedzīvotāju skaita pieauguma, gan izmantojamo ienākumu, gan pieaugošās produktu daudzveidības dēļ, kā arī tāpēc, ka produktu dzīves cikls kļūst īsāks.

Tā turpinot mēs nonāksim ekoloģiskā un ekonomiskā strupceļā.

Cilvēce jau šobrīd pārsniedz tās planētas iespēju robežas, kuras vajadzētu ievērot, lai nepieļautu vides neatgriezeniskas negatīvas pārmaiņas. Ietekme uz vidi ir daudzkārša un daudzos gadījumos neatgriezeniska: klimata pārmaiņas, mežu bojāeja, pārtuksnešošanās, augsnes degradācija, bioloģiskās daudzveidības izzušana un ģenētiskās daudzveidības samazināšanās, un ekosistēmu pakalpojumu izsīkšana.

Lai nepieļautu šīs pārmaiņas mūsu biosfērā, ir jāizmanto mazāk resursu. Mēs varam nodrošināt tādu pašu dzīves līmeni kā patlaban, izmantojot tikai desmito daļu no pašreiz patērētajiem resursiem, un mums tas ir jāpanāk. Mēs varam uzlabot savu konkurētspēju, rūpnieciski atjaunot Eiropu un uzlabot dzīves līmeni vienīgi tad, ja panākam ekonomiskās izaugsmes atsaisti no resursu izmantošanas.

Eiropa vairāk nekā jebkurš cits pasaules reģions ir atkarīga no importētiem resursiem. No visām ES izmantotajām izejvielām 40 % ir importētas. Dažu stratēģisku resursu, piemēram, metālu rūdas un barības vielu gadījumā, šī procentuālā daļa ir pat lielāka. No Eiropas lauksaimniecībai tik nepieciešamā fosfora 92 % ir importēti, lielākoties no Krievijas, Sīrijas, Marokas un Tunisijas.

Resursu efektivitātes uzlabošana nodrošinātu labumu mūsu ekonomikai un drošībai. Izmantojot resursus efektīvāk, tiktu samazināta atkarība no to piegādes un samazinātos izejvielu izmaksas. Turklāt tas radītu jaunas uzņēmējdarbības aktivitātes un darbvietas Eiropā. Saskaņā ar Eiropas Komisijas aprēķiniem, palielinot resursu produktivitāti katru gadu par 2 %, līdz 2030. gadam ES tiktu radīts 2 miljoni jaunu darbvietu.

Tas ir visiem izdevīgs risinājums. Resursu efektivitāte ir risinājums vides problemātikai, ar ko mēs saskaramies, un Eiropas ekonomiskajiem sarežģījumiem.

Paradigmas maiņa

Resursu efektivitātes palielināšanas pamatā ir seši pamatnosacījumi: aprites ekonomika, kaskādes veida resursu izmantošana, atkritumu apsaimniekošanas hierarhija, lielāka ražotāju atbildība, rūpniecības simbioze un jauni uzņēmējdarbības modeļi.

1. Resursu efektivitātes uzlabošana nozīmē atsacīšanos no pašreizējās lineārās ekonomikas, kuras ražošanas un patēriņa pamatā ir "paņem, izgatavo, patērē, izmet" modelis. Aprites ekonomikā praktiski visas atjaunojamās izejvielas cirkulē noslēgtos lokos. Pēclietošanas atkritumi tiek efektīvi savākti, pārstrādāti un izmantoti jaunu produktu izgatavošanā. Aprites ekonomikā atkritumi tiek izslēgti no sistēmas. Neapstrādātas izejvielas — gan atjaunojamās, gan neatjaunojamās — tiek izmantotas vienīgi gadījumos, kad sekundārās izejvielas nav pieejamas. Atjaunojamie resursi tiek izmantoti ilgtspējības un ekosistēmu iespēju robežās.

2. Kaskādes veida resursu izmantošana nodrošina iespēju palielināt resursu efektivitāti. Tas nozīmē sistēmiskus centienus izejvielas vispirms izmantot produktos ar augstāku pievienoto vērtību un vēlāk tās daudzkārtēji izmantot, kā resursus citām produktu kategorijām.

3. Ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju (rašanās nepieļaušana, atkārtota izmantošana, pārstrāde, reģenerācija, apglabāšana) no produktiem tiek gūts viss iespējamais labums, neradot praktiski nekādus atkritumus, un galu galā panākot bezatkritumu ekonomiku.

4. Lielāka ražotāju atbildība nozīmē to, ka ražotāji ir atbildīgi par savu produktu apsaimniekošanu to dzīves cikla beigās. Tirgotāji pārdod vienīgi produkta nodrošinātos pakalpojumus — produkts ir un paliek ražotāja īpašumā un tā dzīves cikla beigās ražotājs ir atbildīgs par tā apsaimniekošanu saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem.

5. Rūpniecības simbioze nozīmē to, ka ražotāji sadarbojas, lai izmantotu viens otra blakusproduktus.

6. Jauni uzņēmējdarbības modeļi rodas, lai uzlabotu resursu efektivitāti. Viens no jaunas resursefektīvas uzņēmējdarbības modeļiem ir nomas ekonomika, kas nozīmē, ka tiek pārdota un uzturēta produkta pakalpojuma funkcija, nevis tiek pārdots pats produkts. Iznomāšana rada stabilu ienākumu plūsmu uzņēmumiem un stimulē to, lai uzņēmumi, kā arī to klienti samazinātu resursu izmantošanu un uzturētu produktu labā kvalitātē.

Juridiski un ekonomiski stimuli nodrošina nepieciešamo pāreju

Spēkā esošie politikas virzieni nenodrošina pietiekami to, lai centieni tiktu vērsti uz paradigmas maiņu. Eiropa ir iesprostota sistēmā, kurā vērtīgas izejvielas, no kurām daudzas ir iegūtas, nodarot būtisku kaitējumu videi un radot sociālo spriedzi, tiek apglabātas poligonos vai sadedzinātas. Vēl jo projām nav funkcionējoša tirgus sekundārajām izejvielām.

Lai tas mainītos, ir nepieciešami gan juridiski, gan ekonomiski stimuli, piemēram:

•   ar dažādiem finansēšanas mehānismiem jāatbalsta inovācija resursefektīvu produktu un pakalpojumu jomā;

•   jāatbalsta pieprasījums pēc šādiem produktiem, izmantojot publisko iepirkumu un videi draudzīgu nodokļu sistēmu, kā arī ieviešot maksu, kas atturētu no resursu ziņā neefektīvu produktu un pakalpojumu patēriņa;

•   jānosaka ekodizaina prasības produktiem, piemēram, ar visaptverošu Ekodizaina direktīvu; jānodrošina, ka importētās preces arī atbilst šīm prasībām un būtiski jāuzlabo patlaban nepietiekamā tirgus uzraudzība — tie ir priekšnoteikumi, lai uzlabotu produktu resursefektivitāti;

•   jānodrošina, ka spēkā esošie tiesību akti nekavē resursefektīvu produktu vai pakalpojumu izstrādi, vai uzņēmējdarbības modeļu rašanos; šādi traucējumi, piemēram, ir vērojami saistībā ar tiesību aktiem drošības un konkurences jomā;

•   jāatceļ videi kaitīgās subsīdijas (piemēram, finansējums no kohēzijas fondiem jaunu atkritumu poligonu un sadedzināšanas iekārtu būvniecībai).

Tiesību aktos finanšu un ekonomikas jomā nav ņemta vērā ekosistēmu pakalpojumu un bioloģiskās daudzveidības vērtība, kā arī nav ņemti vērā vides un sociālie riski. Šādi riski nozīmē arī ekonomisku risku finanšu darbībai ilgtermiņā, kas nav atspoguļots tradicionālajā finanšu analīzē. Tas noved pie kapitāla nepareiza sadalījuma.

Labāka pārskatatbildība to sistēmisko risku jomā, ko izraisa vides degradācija un resursu pārmērīga izmantošana, kā arī bezdarbība pašreizējo īsa termiņa tirgus trajektoriju dēļ, ir jāintegrē finanšu pārskatos, grāmatvedības noteikumos un integrētajā ziņošanā. Resursu nepietiekamība un vides riski ir jāiestrādā tiesību aktos finanšu jomā, tostarp attiecībā uz kredītreitingiem, kapitāla normatīviem, apdrošināšanu, ieguldījumu produktu informāciju, grāmatvedību un revīziju. Kapitāla tirgus ir iespējams pārorientēt uz ilgtermiņa ilgtspējību, integrējot vides, sociālos un pārvaldības faktorus. Augsts vides risks ir jāatspoguļo stingrākos kapitāla normatīvos.

Nepieciešams arī skaidrs jauns politikas satvars, lai dotu iespēju privātiem un institucionāliem ieguldītājiem mainīt ieguldījumu paradigmu ilgtspējīgu ilgtermiņa ieguldījumu virzienā. Politikas veidotājiem ir jānodrošina nepieciešamā juridiskā noteiktība, lai rastos resursefektīvi ieguldījumi un uzņēmējdarbības stratēģijas.

Starp vides un uzņēmējdarbības interesēm nav pretrunu, bet gan abpusēji ieguvumi un labumi. Visās nozarēs ir vērojama spriedze starp uzņēmumiem, kas savas darbības pamatā liek inovāciju un resursu efektivitati, un uzņēmumiem, kas iesprostoti pagātnes veidotos politikas virzienos un tirgus nosacījumos.

Eiropas rūpniecības atjaunošanas pamatā var būt vienīgi resursefektīva un inovatīva uzņēmējdarbība. Šī pāreja ir jāīsteno nekavējoties, lai nepieļautu, ka paliekam iesprostoti sistēmās bez resursu efektivitātes.

Ilgtspējīgas ēkas

Ēku daļa ES enerģijas galapatēriņā ir 40 % un to CO2 emisiju daļa ir 36 %. Tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš resursu efektivitātei apbūvētā vidē un ēkās.

Jēdziens "ilgtspējīgas ēkas" dažkārt tiek izmantots tikai attiecībā uz materiālu izvēli vai energoefektivitāti. Tomēr tas ir daudz plašāks. Lai ēka būtu ilgtspējīga, ir jārisina jautājumi saistībā ar visu tās dzīves ciklu, no projektēšanas, strukturālās inženierijas un dizaina līdz būvniecībai un materiālu izvēlei, kā arī līdz darbībai, pielāgojumiem un renovācijai — līdz pat galīgai nojaukšanai un apglabāšanai. Mums nepieciešama arī vieda un ilgtspējīga zemes izmantojuma plānošana un zaļā infrastruktūra saistībā ar ilgtspējīgām ēkām. Pilsētvides plānošanai un transporta risinājumiem arī ir izšķirīga nozīme ilgtspējīgas sabiedrības veidošanā.

Nosakot ilgtspējīgu ēku standartus, ir nepieciešama vērienīga pieeja. Renovācija tiek veikta samērā reti, tāpēc izdarīt to kā pienākas, ir sabiedrības un ēkas īpašnieka interesēs. Ar visām renovācijām, kas šobrīd tiek veiktas, ir jācenšas panākt visaugstākā līmeņa resursefektivitāti.

Tā kā šobrīd jau pastāv 90 % no 2050. gada dzīvojamām ēkām, vērienīga atjaunošanas politika ir izšķiroši nepieciešama, lai turpmāk nodrošinātu kvalitatīvu resursefektīvu apbūvēto vidi. Renovācija nodrošinātu daudzus labumus dažādās jomās, piemēram, iekštelpu gaisa kvalitāti un lielāku pieprasījumu pēc MVU pakalpojumiem, jo lielākā daļa Eiropas ēku renovācijas uzņēmumu ir MVU, un šī nozare nevar pārcelt savu darbību ārpus Eiropas.

Visā nozarē joprojām valda pretrunas jautājumos par ilgtspējīgu ēku un būvniecības materiālu definīcijām. Ilgtspējīgu ēku koncepcija joprojām ir neskaidra, jo nav saskaņotības, kā rezultātā visai nozarei nākas saskarties ar augstām izmaksām, nepārliecinātību, apgrūtinātu saziņu un to, ka salīdzinošā vērtēšana ir gandrīz neiespējama.

Šķēršļi tam, lai izmantotu resursus, ko satur ēkas, bieži vien ir ekonomiski — ir lētāk apglabāt poligonā nekā savākt, šķirot un pārstrādāt. Turklāt daudzās dalībvalstīs trūkst pārstrādes infrastruktūras.

Stimuli un saistības nodrošinātu resursu izmantošanas labāku plānošanu, kā arī ilgtspējīgu materiālu izvēli visā dzīves ciklā.

Panākumu izvērtēšana

Efektīvai resursu pārvaldībai ir jābūt izmērāmai, un lai to izdarītu, ir nepieciešami vispārpieņemti rādītāji un visu iesaistīto pušu līdzdalība.

Tāpēc Eiropas Savienībai ir jāpieņem saistoši resursu efektivitātes pamatrādītāji. Tomēr ar pamatrādītājiem vien nepietiek, lai izvērtētu panākumus. Tie jāpapildina ar vairākiem pakārtotiem rādītājiem attiecībā uz dažādiem resursu efektivitātes aspektiem. Pakārtotie rādītāji dod iespējas skaidrāk apzināt, kādi kompromisi ir izmaksu ziņā vislietderīgākie un saprātīgākie.

Rādītāju nozīmi visvieglāk ir saprast, ja domājam par grāmatvedību. Uzņēmumi periodiski ziņo par saviem iegrāmatotajiem ienākumiem, atbilstīgi grāmatvedības standartiem. Iegrāmatoto ienākumu skaitlis parāda uzņēmuma ienākumus naudas apjomā konkrētā laikposmā. Vairāki pakārtotie finanšu rādītāji dod iespēju saprast, kas izraisījis deficītu vai nesis uzņēmumam peļņu.

Ja katrs uzņēmums ziņotu par savām finanšu plūsmām saskaņā ar to pašu izvēlētām sistēmām, un ja ziņošana būtu brīvprātīga, neviens no datiem nebūtu salīdzināms un tie neko neizteiktu. Šādu pat iemeslu dēļ ir noderīgi resursu efektivitātes rādītāji. Resursu patēriņš katrā dalībvalstī, kā arī publiskā un privātā sektora resursu patēriņš, ir jāmēra pēc vienotas sistēmas. Rādītājos jāņem vērā arī imports, ne tikai iekšzemē saražotie produkti. Uzņēmumu līmenī resursu grāmatvedībai jāizstrādā līdzīgas metodes, kā finanšu grāmatvedībai.

Pamatojoties uz rādītājiem, ES ir jāizstrādā vērienīgs resursu efektivitātes pamatmērķis un jānodrošina plašs iespēju klāsts inovatīviem uzņēmējdarbības modeļiem un politikas virzieniem.


Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS  (1.6.2015)

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku

(2014/2208(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Tiziana Beghin

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  pauž nožēlu par to, ka ir atsaukts aprites ekonomikas tiesību aktu kopums, pateicoties kuram ES atkritumu apsaimniekošanas nozarē vien būtu bijusi iespēja radīt līdz pat 180 000 darbvietu, un mudina Komisiju līdz 2015. gada beigām nākt klajā ar jaunu, līdzsvarotu priekšlikumu, kas būtu vismaz tikpat tālejošs, tam pievienojot rūpīgu ietekmes novērtējumu un tajā pievēršoties jautājumam par to, kā atkritumus neradīt vispār;

2.  norāda, ka vides pakalpojumu nozare ir izrādījusies ļoti elastīga pat ekonomikas krīzes gados, un uzsver, ka labi attīstīta aprites ekonomika var visā Eiropā radīt miljoniem jaunu, nepārvietojamu darbvietu, kurās vajadzīgas dažādu līmeņu prasmes, un vienlaikus nodrošināt, ka tiek ievērotas darba ņēmēju tiesības un koplīgumi; norāda –– lai pilnībā izmantotu resursu efektīvas izmantošanas potenciālu, ir jāmaina sabiedrības izpratne par tās izšķirošo nozīmi; uzsver, ka valdībām ir jānodrošina saskaņota un integrēta politikas pieeja, lai atbalstītu šīs izmaiņas, un ka ir jānodrošina iespējas apgūt jaunas prasmes, kas nepieciešamas aprites ekonomikai;

3.  vērš uzmanību uz to, ka aprites ekonomika nodrošinās ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un ka tā atstāj paliekošu labvēlīgu ietekmi uz darba tirgu, sniedzot iespējas radīt kvalitatīvas un ilgtspējīgas darbvietas un veicinot inovāciju; uzskata, ka būtisks sasniegums ir patiesi Eiropas rūpniecības politika, kura ir balstīta uz ekonomikas un vides ilgtspēju un kuras mērķis ir pārtraukt „ņem, ražo, patērē, izmet" uzņēmējdarbības modeļa izmantošanu;

4.  ir stingri pārliecināts, ka aprites ekonomikā darbvietas tiek radītas visur, ne tikai centralizētā līmenī, un tas nodrošina atbalstu MVU, palīdz risināt lielā bezdarba problēmu trūcīgajos reģionos, kurus skārusi globalizācija un deindustrializācija, mazina nevienlīdzību un ļauj sasniegt ES kohēzijas politikas mērķus; uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu šādas attīstības plānošanā un atbalstīšanā;

5.  atzīst sociālo uzņēmumu nozīmi, arī attiecībā uz darba iespēju uzlabošanu tiem, kas ir izslēgti no darba tirgus, piemēram, remontēšanas un atkārtotas izmantošanas nozarēs; uzskata, ka ekodizains, kas veicina remonta, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes iespējas, ir neatņemama aprites ekonomikas sastāvdaļa;

6.  uzsver, ka salīdzinājumā ar tradicionālo ekonomiku aprites ekonomikā saimnieciskajai darbībai nav raksturīga intensīva resursu izmantošana, taču tajā intensīvi tiek izmantots darbaspēks, tādēļ tai ir liels darbvietu radīšanas potenciāls; aicina dalībvalstis nodrošināt darba ņēmēju arodveselības visaptverošu aizsardzību, jo īpaši nozarēs, kurās tiek pārstrādāti produkti, kas satur īpaši bīstamas sastāvdaļas; atzīmē, ka līdz ar to šos pasākumus vajadzētu noteikt par prioritāti, piešķirot Eiropas investīcijas, jo īpaši no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF);

7.  uzskata, ka, investējot atkritumu poligonos un atkritumu sadedzināšanā, tiek novirzīti resursi, kurus varētu ieguldīt darbībās, kas rada darbvietas , piemēram, novērš atkritumu rašanos, nodrošina atkārtotu izmantošanu, remontēšanu un sagatavošanos atkārtotai izmantošanai; aicina Komisiju panākt ES kohēzijas politikas finansējuma mērķtiecīgu piešķiršanu aprites ekonomikas darbībām, nevis atkritumu poligoniem un atkritumu sadedzināšanai;

8.  uzskata, ka aprites ekonomika ir viens no galvenajiem elementiem, kas apturēs augstas kvalifikācijas darbvietu un vidēja līmeņa profesiju skaita samazināšanos un radīs paliekošas darbavietas, kurās nepieciešamas augsta līmeņa profesionālās iemaņas, piemēram, tādās jomās kā pētniecība, izstrāde un darba plānošana visā produkta dzīves ciklā;

9.  uzsver, ka efektīva un darbvietām bagāta pāreja uz aprites ekonomiku nav iespējama bez prognozēšanas (piemēram, trūkstošo prasmju noteikšanas), proaktīvas pārmaiņu vadības un ilgtermiņa plānošanas, tostarp rūpniecības atjaunošanas kontekstā, jo īpaši jomās, kuras visvairāk skārusi ekonomikas krīze; tādēļ norāda, ka ir svarīgi izglītot, profesionāli apmācīt un pārkvalificēt darba ņēmējus, jo īpaši resursietilpīgās nozarēs, un uzsver sociālā dialoga nozīmi aprites ekonomikas programmā; prasa veikt pasākumus, ar kuriem nodrošina kvalitatīvāku informāciju, konsultācijas un norādījumus attiecībā uz darba pieredzi un prasmēm, kas nepieciešamas, lai varētu izmantot aprites ekonomikas piedāvātās nodarbinātības iespējas;

10. norāda, ka pārejas procesā uz aprites ekonomiku darbvietas nozarēs, kurām ir liels emisiju īpatsvars, iespējams, nāksies pārveidot un pārstrukturēt; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar sociālajiem partneriem un izstrādāt vajadzīgos ceļvežus un atbilstošus solidaritātes mehānismus (proti, piešķirt finansiālu atbalstu, nodrošināt finansiālus stimulus uzņēmējdarbības iniciatīvu atbalstam un izmantot esošos ES fondus darba ņēmēju kvalifikācijas uzlabošanai un pārkvalificēšanai), lai kompensētu pārejas negatīvo ietekmi uz visām iesaistītajām pusēm, galvenokārt uz atsevišķu kategoriju darba ņēmējiem un sociāli neaizsargātām grupām;

11. pauž stingru pārliecību, ka pārejai uz aprites ekonomiku ir nepieciešama gan dalībvalstu, gan ES izlēmīga rīcība un stimuli; aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot stabilu normatīvo vidi un pieņemt atbilstošas politikas nostādnes attiecībā uz atkārtotu izmantošanu, remontēšanu un sagatavošanu atkārtotai izmantošanai; mudina dalībvalstis izveidot fiskālos stimulus, kas veicina aprites ekonomikas attīstību, šajā nolūkā, piemēram, novirzot nodokļu slogu no darbaspēka un nosakot diferencētas PVN likmes atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai, tādā veidā resursu efektīvu izmantošanu, pārstrādi, atjaunošanu un atkārtotu izmantošanu padarot pievilcīgāku un veicinot darbvietām bagātu izaugsmi; uzsver, ka ar veiktajiem pasākumiem nekādā gadījumā nedrīkst samazināt sociālā nodrošinājuma maksājumus darba ņēmējiem un ar tiem ir jāievēro darba ņēmēju tiesības uz sociālo aizsardzību;

12. aicina dalībvalstis veicināt aprites ekonomiku vietējās un reģionālajās iestādēs un pašvaldībās, jo tas ir visnozīmīgākais līmenis, kurā ilgstoši tiks veiktas ar pāreju saistītās darbības;

13. uzsver, ka būtu jāsamazina administratīvais slogs uzņēmumiem, jo īpaši MVU un mikrouzņēmumiem, jo tie ir 99 % no visiem Savienības uzņēmumiem un rada vairāk nekā 85 % darbvietu Eiropā, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgas sociālās tiesības darba ņēmējiem; atgādina, ka nodokļu atvieglojumi un nozares uzņēmumiem vieglāk pieejami aizdevumi var būt nozīmīgi proaktīvas pieejas līdzsvarojošas iedarbības elementi;

14. uzsver, ka, īstenojot pāreju uz ilgtspējīgu aprites ekonomiku, vērienīgi mērķi vides jomā būtu jāapvieno ar stingrām sociālajām prasībām, tostarp veicinot pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un veselībai nekaitīgus un drošus darba apstākļus (piemēram, nodrošinot, ka darba ņēmēji darbavietā nav pakļauti kaitīgu vielu iedarbībai);

15. atgādina, ka ir svarīgi vienkāršot dalībvalstīm uzliktos ziņošanas pienākumus, tostarp racionalizēt metodes mērķu aprēķināšanai attiecībā uz sadzīves atkritumiem, atkritumu poligoniem un izlietoto iepakojumu;

16. aicina Komisiju nodrošināt, ka publiskā iepirkuma procedūrās tiek ņemti vērā sociālie un vides jautājumi, jo tas ir būtiski, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un pāreju uz aprites ekonomiku;

17. aicina dažādus operatorus veidot publiskā un privātā sektora partnerības, lai optimizētu aprites ekonomikas ieviešanu vairākās jomās;

18. atgādina, ka bīstamo atkritumu pienācīga apsaimniekošana vēl aizvien rada problēmas, jo īpaši darba ņēmēju veselības aizsardzības un drošības ziņā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē vēlmi uzlabot uzskaiti un izsekojamību, veidojot bīstamo atkritumu reģistrus un identificējot dalībvalstu pārvaldības sistēmu iespējas un trūkumus; aicina dalībvalstis un Komisiju ieviest visus nepieciešamos instrumentus, lai aizsargātu darba ņēmējus, kuri nonāk saskarē ar bīstamām vielām.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

28.5.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

50

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Laura Agea, Guillaume Balas, Brando Benifei, David Casa, Ole Christensen, Agnes Jongerius, Jan Keller, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Zdzisław Krasnodębski, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Patrick Le Hyaric, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Anthea McIntyre, Joëlle Mélin, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, Georgi Pirinski, Terry Reintke, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Siôn Simon, Jutta Steinruck, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog, Tatjana Ždanoka, Jana Žitňanská, Inês Cristina Zuber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Amjad Bashir, Heinz K. Becker, Lynn Boylan, Mercedes Bresso, Deirdre Clune, Tania González Peñas, Eduard Kukan, Edouard Martin, Evelyn Regner, Csaba Sógor

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Andor Deli, Norica Nicolai, Urmas Paet, Pavel Telička, Marco Zanni


Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejaS ATZINUMS (2.6.2015)

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku

(2014/2208(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Benedek Jávor

IEROSINĀJUMI

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina, ka Eiropa ir dabas resursu neto importētāja un ka resursu cenas 21. gadsimta pirmajos desmit gados ir palielinājušās par 147 %(1)1, tādēļ Eiropas ekonomika ir kļuvusi īpaši neaizsargāta; uzskata — lai risinātu pasaules mērogā aktuālas problēmas un lai novērstu ES atkarību no izejvielām, Eiropas rūpniecību ir būtiski svarīgi atjaunot, pamatojoties uz enerģijas un resursu lietderīgu izmantošanu un tā nodrošinot, ka ES var nākotnē saglabāt savu konkurētspēju, balstoties uz inovatīvām nozarēm, kā arī palielināt ražošanas jaudu un radīt jaunas un ilgtspējīgas darbvietas, kas garantē pienācīgu atalgojumu, tostarp darbvietas augsti kvalificētam darbaspēkam;

2.  īpaši uzsver to, ka aprites ekonomikas progresam ir vajadzīga paradigmas maiņa, kas nodrošinātu, ka resursi netiek izšķērdēti; uzskata, ka šāda maiņa ir iespējama tikai tad, ja ražotāji un patērētāji saņem attiecīgus signālus (tādus kā dinamiski fiskālie un reglamentējošie noteikumi), ja straujāk notiek pāreja uz ekonomiku, kuras pamatā ir atjaunojamie energoresursi, un ja tiek mazināts iespējamais rikošeta efekts; ir pārliecināts, ka jāizmanto dažādu pieeju kombinācija, ievērojot subsidiaritāti atšķirīgos politikas līmeņos, un cita starpā, bet ne tikai, arī pieeja ar šādu mērķi:

–   internalizēt ārējos faktorus un veicināt resursu izmantošanu pēc kaskādes principa;

–   pārstrādājamus atkritumus izmantot kā svarīgu un drošu izejvielu avotu, izstrādājot netoksisku materiālu aprites ciklus;

–   koncentrēties uz būtisku izejvielu plūsmām, pievēršot uzmanību resursietilpīgiem produktiem, un līderus nodrošināt ar attiecīgiem stimuliem;

–   izstrādāt uzņēmējdarbības koncepcijas, kuras veicina izejvielu un produktu slēgta aprites cikla veidošanos;

–   izstrādāt ilgi lietojamus produktus, kurus var viegli salabot un kuru sastāvdaļas var viegli izmantot atkārtoti vai pārstrādāt;

–   organizēt loģistiku tā, lai produktus, kas vairs netiek lietoti, varētu viegli un efektīvi izmantot jauna produkta dzīves cikla sākšanai;

–   pieņemt lietpratīgu regulējumu, nodrošināt jau pārbaudītas labas prakses turpmāku īstenošanu, racionalizēt un/vai saskaņot ES tiesību aktus, kur tas nepieciešams, un panākt labāku īstenošanas procesu;

3.  uzsver, ka, uzlabojot resursu izmantošanu ar labākas produktu izstrādes prasībām un ar atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktiem, kas nodrošina pāreju uz augstākām atkritumu hierarhijas pakāpēm (tā veicinot darbības, kuras novērš atkritumu rašanos, un sekmējot produktu un materiālu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi), ES uzņēmumi, publiskā sektora iestādes un patērētāji varētu būtiski ietaupīt līdzekļus (aptuveni EUR 600 miljardus jeb 8 % no gada apgrozījuma vērtības) un par 2–4 % varētu samazināt arī siltumnīcefekta gāzu emisijas kopējo gada apjomu; īpaši uzsver, ka tad, ja resursu produktivitāti līdz 2030. gadam izdotos palielināt par 30 %, varētu nodrošināt IKP pieaugumu gandrīz par 1 % un radīt vēl 2 miljonus jaunu, ilgtspējīgu darbvietu(2)1; atgādina, ka resursu efektīva izmantošana ir Septītās vides rīcības programmas prioritārs mērķis, ar ko ir uzsvērta nepieciešamība stimulēt vides ziņā ilgtspējīgu produktu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu un stimulēt patērētāju pieprasījumu pēc tiem, šajā nolūkā īstenojot politiku, kas nodrošina, ka šādi produkti un pakalpojumi ir plašāk pieejami, ka tie ir pieejami par pieņemamāku cenu un ka tie ir funkcionālāki un pievilcīgāki; uzsver — ņemot vērā resursu nepietiekamību, to izmantošana pilnīgi noteikti ir jānošķir no IKP pieauguma, lai garantētu, ka resursu patēriņa un IKP pieaugums nepārsniedz planētas biofizisko iespēju robežas;

4.  uzsver, ka ES mērķi ir nozīmīgi vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanai;

5.  jo īpaši uzsver, ka, saskaņā ar Komisijas veikto analīzi, pieņemot jaunus mērķus attiecībā uz atkritumiem, varētu radīt 180 000 darbvietu, padarīt ES konkurētspējīgāku un samazināt pieprasījumu pēc dārgām izejvielām, kuru krājumi ir ierobežoti(3)2; pauž nožēlu, ka ir atsaukts likumdošanas priekšlikums par atkritumiem(4)3, taču, ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka F. Timmermans paziņojumu 2014. gada decembra plenārsēdē, uzskata, ka ir iespēja izstrādāt jaunu un vēl vērienīgāku aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu un ka tas ir jāiesniedz līdz 2015. gada beigām; prasa līdz 2015. gada beigām iesniegt likumdošanas priekšlikumu, kurš aptvertu ne vien sadzīves, bet arī rūpniecisko un komerciālo atkritumu plūsmas un kura pamatā būtu gan ietekmes novērtējums, gan kvantitatīvi mērķi, un iekļaut to jaunajā aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā; prasa jaunajā aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā pievērsties konkrētu atkritumu plūsmām, tostarp organiskajiem atkritumiem, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi (EEIA) un būvgružiem;

6.  prasa aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā iekļaut noteikumus, ar ko atbilstoši Eiropas resursefektivitātes platformas ieteikumiem(5)4, ES klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumam un Septītajai vides rīcības programmai izveido visaptverošu politikas sistēmu ar konkrētiem politikas mērķiem, kura būtiski samazina Eiropas atkarību no resursiem un ļauj veiksmīgāk iekļaut un racionalizēt jau izveidotos politikas instrumentus, piemēram, pilnībā īstenot un nostiprināt ekodizaina un ekomarķējuma direktīvas, piemērojot tās dažādiem produktu veidiem resursu efektīvas izmantošanas kontekstā; uzstāj, ka ar attiecīgajiem instrumentiem un pasākumiem reālas iespējas piedalīties aprites ekonomikā ir jānodrošina ne vien MVU, kas ir galvenie dalībnieki, bet arī sociālās ekonomikas uzņēmumiem un pašvaldībām un ka ir jāpanāk visu šo dalībnieku aktīva līdzdalība aprites ekonomikā; uzsver, ka minētajā sistēmā vajadzētu būt konkrētām politikas nostādnēm, kas nodrošina ilgtspējīgu vietējo darbvietu radīšanu, ļauj izvairīties no nesamērīgām administratīvajām prasībām un saglabā izmaksu ziņā pieņemamu situāciju mājsaimniecībām;

7.  prasa aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā iekļaut noteikumus par īpašiem MVU atbalsta pasākumiem, piemēram, par pasākumiem, kas veicina lielāku izpratni, tehnisko palīdzību, kā arī finansējuma, informācijas un prasmju pieejamību; atbalsta to, ka tiek īstenots Komisijas sagatavotais zaļās rīcības plāns MVU, un atzinīgi vērtē Eiropas Resursefektivitātes izcilības centra izveidi, kas sniegs konsultācijas un palīdzību tiem MVU, kuri cenšas vēl lietderīgāk izmantot savus resursus;

8.  uzsver, ka privātā un publiskā sektora uzņēmumu godīga konkurence atkritumu apsaimniekošanas jomā ir jāgarantē pat tad, ja pašvaldības vai valsts līmenī pastāv atkritumu apsaimniekošanas monopols, kurš organizē atkritumu savākšanas sistēmu;

9.  aicina dalībvalstis un Komisiju nostiprināt ražotāju plašākas atbildības (RPA) tiesisko regulējumu un panākt RPA shēmu pārredzamāku īstenošanu; uzskata, ka galvenā nozīme ir skaidrām definīcijām un vienai kopīgai aprēķinu metodei, kuras pamatā ir uz faktiem balstīti dati un obligātas prasības, kas jāievēro RPA shēmām; uzsver, ka ir jāpilnveido iepakojuma dizaina prasības, lai samazinātu materiālu patēriņu un uzlabotu pārstrādi;

10. prasa ar aprites ekonomikas tiesību aktu kopuma noteikumiem uzlabot un nostiprināt spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un ES līmenī ieviest ilgtspējīgas materiālu apsaimniekošanas politiku, kas īstenojama ar visu attiecīgo ieinteresēto personu līdzdalību un ar aprites cikla pieeju, lai panāktu materiālu ekoloģiski efektīvu un videi saudzīgu izmantošanu visos — ieguves, izstrādes, ražošanas, patēriņa, tehniskās apkopes, atkritumu apsaimniekošanas un atkārtotas izmantošanas — posmos un lai efektīvi aizstātu bīstamas vielas un materiālus; uzstāj, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, lai iepriekšminēto pasākumu rezultāts būtu izmaksu ziņā nepieņemams mājsaimniecībām;

11. uzsver, ka īpaša nozīme aprites ekonomikā ir jāpiešķir bioproduktiem un ar tiem saistītajiem pakalpojumiem; mudina Komisiju ņemt vērā 2012. gada bioekonomikas stratēģijā(6) noteiktos mērķus; uzskata, ka primārās ražošanas posmā neatjaunojamas izejvielas var aizstāt ar ilgtspējīgiem koksnes un koksnes materiālu resursiem, tā palielinot aprites ekonomikas ilgtspēju visā vērtību ķēdē;

12. atgādina, ka ar attiecīgiem pasākumiem ir jānodrošina augsts drošības un veselības aizsardzības līmenis darbā atbilstoši īpašajiem riskiem, kuriem pakļauti darba ņēmēji dažās šajās nozarēs;

13. uzsver, ka izejvielu ieguve pilsētvidē var veicināt atkritumu materiāla atgūšanu, tā palīdzot mazināt ES atkarību no izejvielu importa; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktus, sevišķi attiecībā uz atkritumu un bīstamo atkritumu sūtījumiem, kā arī uzlabot inspekcijas darbības, lai apkarotu nelikumīgus atkritumu pārvadājumus; aicina Komisiju likvidēt visus iespējamos trūkumus Atkritumu pārvadāšanas regulā; īpaši uzsver nepieciešamību veicināt tirgus pieprasījumu pēc pārstrādes materiāliem, stimulējot otrreizējo izejvielu tirgu, un nepieciešamību veidot Eiropas pārstrādāto produktu tirgu;

14. uzsver, ka, veicinot produktu atkārtotu izmantošanu, remontu un gatavību atkārtotai izmantošanai, var nodrošināt iespēju radīt kvalitatīvas un ilgtspējīgas vietējās darbvietas, var ietaupīt resursus un palielināt sociālās ekonomikas, uzņēmējdarbības un MVU, tostarp sociālo uzņēmumu, dalības nozīmi; prasa jaunajā aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā iekļaut noteikumus, kuri ar kvantitatīviem mērķiem stimulē gan atkārtotu izmantošanu, gan gatavību atkārtotai izmantošanai, kuri nodrošina, ka atkritumu plūsma ir pieejama apstiprinātos atkārtotas izmantošanas centros un kuri atbalsta atkārtotas izmantošanas un remonta infrastruktūras un tīklu attīstību un konsolidāciju; uzsver, ka ir jānodrošina labāki preču izstrādes standarti, lai patēriņa preces būtu ilgāk lietojamas un lai tās būtu viegli izjaukt, uzlabot, salabot un pārstrādāt; prasa Komisijai pilnvarot Eiropas standartizācijas organizācijas aktīvi sadarboties ar MVU pārstāvjiem, patērētājiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai sasniegtu šo mērķi;

15. uzskata, ka ES līmenī ir jāveic pasākumi, lai cīnītos pret plānoto nolietojumu; prasa Komisijai apsvērt iespēju, piemēram, pagarināt minimālo juridiskās garantijas periodu patēriņa precēm un attiecīgos tiesību aktos ieviest noteikumus par remontu, saskaņā ar kuriem ražotājiem, ievērojot attiecīgās direktīvas (par atkritumiem, ekodizainu, EEIA, baterijām, patērētāju tiesībām), ir jānodrošina, lai atkārtotas izmantošanas operatoriem, iepirkumu rīkotājiem un patērētājiem būtu brīvi pieejama būtiska un ticama informācija (piemēram, par ekspluatācijas ilgumu, rīcību pēc ekspluatācijas laika beigām, pārstrādes iespējām, izjaukšanu un ietekmi uz vidi), kas veicinātu apzinātu izvēli attiecībā uz pirkšanu, modernizēšanu un remontu, kā arī atkārtotu izmantošanu un pārstrādi;

16. aicina dalībvalstis stimulēt atkārtotu izmantošanu, remontu un pieprasījumu pēc izturīgiem produktiem, izmantojot tādus pieprasījuma instrumentus kā, piemēram, nulles PVN politika attiecībā uz lietotu preču remontu un pārdošanu un stingrāki videi saudzīga publiskā iepirkuma kritēriji, kas veicina resursu patēriņa ziņā efektīvāku, mazāk izšķērdīgu un labāk pārstrādājamu produktu iegādi;

17. atzinīgi vērtē to, ka savā paziņojumā Komisija pievēršas dažādiem problemātiskiem atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem, tādiem kā nepieciešamība novērst atkritumu rašanos, jūras piesārņojums ar atkritumiem un pārtikas izšķērdēšana; norāda, ka pārtikas izšķērdēšana tieši ietekmē uzņēmumu un patērētāju ekonomisko stāvokli, ņemot vērā atkritumu likvidēšanas izmaksas un materiālos zaudējumus, kas rodas, ja atkritumos nonāk pārdošanai vai lietošanai uzturā vēl derīga pārtika (ES katru gadu atkritumos nonāk vairāk nekā 100 miljoni tonnu pārtikas); atgādina — ar katru cīņai pret pārtikas izšķērdēšanu iztērētu eiro var novērst iespēju, ka atkritumos nonāk 250 kg pārtikas EUR 500 vērtībā; īpaši uzsver iespējas, ko vides un ekonomikas ziņā var nodrošināt uzturvielu recirkulācija starp pilsētu un lauku teritorijām, kā arī noslēgts pilsētu un lauksaimniecības nozares mijiedarbības loks; mudina Komisiju ar aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu risināt problemātiskos pārtikas izšķērdēšanas un uzturvielu recirkulācijas jautājumus; aicina Komisiju ieviest atsevišķas savākšanas shēmas pārtikai un organiskajiem atkritumiem (attiecīgā gadījumā paredzot arī atkritumu savākšanu dzīvesvietā) un par prioritāti noteikt organisko vielu kompostēšanu;

18. uzsver, ka liela nozīme ir tam, lai Komisija un dalībvalstis veicinātu rūpnieciskās simbiozes programmu izstrādi, kuras atbalstītu rūpnieciskās sinerģijas veidošanu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes jomā un kuras palīdzētu uzņēmumiem — jo īpaši MVU — saprast, kā to enerģija, atkritumi un blakusprodukti var kļūt par citiem uzņēmumiem noderīgu resursu; norāda arī uz citām līdzīgām koncepcijām, piemēram, bezatkritumu aprites ciklu („no šūpuļa līdz šūpulim“) un rūpnieciskās ekoloģijas koncepciju;

19. aicina ražošanas un izplatīšanas mātesuzņēmumus un tās ES dalībvalstis, kas ir atvērušas savu tirgu šo uzņēmumu produktiem, atbilstoši tirgus apstākļiem izveidot lietotu mehānismu un iekārtu savākšanas un atpakaļpieņemšanas punktus, lai pārstrādes rezultātā iegūtās otrreizējās izejvielas attiecīgajos tirgus apstākļos uzreiz varētu izmantot atkārtoti;

20. uzsver, ka ir vajadzīga principam „piesārņotājs maksā“ atbilstoša fiskālā sistēma, kas nodrošinātu pareizo stimulu, piesaistot investīcijas resursu efektīvai izmantošanai, ražošanas procesu modernizēšanai, kā arī vieglāk remontējamu un izturīgāku produktu ražošanai (piemēram, mazāki nodokļi remontdarbu pakalpojumiem un lielāki nodokļi resursietilpīgiem produktiem, produktiem, kas nav pārstrādājami, un vienreizējas lietošanas produktiem); prasa, lai dalībvalstis šajā jomā panāktu aizvien lielāku progresu Eiropas pusgada procesā(7); aicina ES un dalībvalstis pakāpeniski likvidēt videi kaitīgas subsīdijas un ieviest attiecīgas nodevas, kas iekasējamas par resursu patēriņa ziņā neefektīvām darbībām, piemēram, par atkritumu apglabāšanu poligonos un par reģenerējamu un pārstrādājamu materiālu sadedzināšanu;

21. norāda, ka resursu efektīva izmantošana varētu palīdzēt ES uzņēmumiem izmantot strauji augošās ekonozares tirgus, taču atzīmē, ka daudzos gadījumos trūkst pienācīgu investīciju inovatīvos uzņēmējdarbības modeļos; aicina Komisiju izveidot aprites ekonomikai piemērotu politisko pamatu; aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku nodrošināt, lai Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) atbalstītu resursu un enerģijas lietderīgas izmantošanas mērķus — tostarp ēku (arī sociālo mājokļu) energoefektivitātes uzlabošanu, kā arī vides ziņā ilgtspējīgus un ekoinovatīvus MVU, jaunizveidotus uzņēmumus un uzņēmējus — un nodrošinātu profesionālākus konsultatīvos pakalpojumus par resursu lietderīgu izmantošanu; prasa ES Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmas (COSME), pamatprogrammas „Apvārsnis 2020“ un Eiropas strukturālo un investīciju fondu finansējumu mērķtiecīgāk izmantot tam, lai izstrādātu ilgtspējīgus, inovatīvus un resursu patēriņa ziņā efektīvus risinājumus un jaunus uzņēmējdarbības modeļus (piemēram, līzinga vai produktu apkalpošanas sistēmas), kā arī uzlabotu produktu izstrādi un panāktu materiālu lietderīgāku patēriņu gan saistībā ar paša produkta izmantošanu, gan tā izgatavošanas procesu; aicina Komisiju vairs nepiešķirt ES finansējumu atkritumu poligoniem un, lai nepieļautu vērtīgu materiālu izšķērdēšanu un strupceļa efekta vai jaudas pārpalikuma situāciju veidošanos, censties neveicināt infrastruktūru, kas paredzēta enerģijas reģenerācijai no atkritumiem, un atturēties no investīcijām šādā infrastruktūrā;

22. jo īpaši uzsver, ka ES ir atvērta ekonomika un ka tā piedalās importa un eksporta operācijās pasaules tirgū; vērš uzmanību uz to, ka tāda globāla problēma kā resursu izsmelšana ir jārisina arī starptautiskā līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt ANO Vides programmas (UNEP) Starptautiskās Dabas resursu padomes darbu, palīdzot tai analizēt pasaules mērogā kritiskus jautājumus, kas saistīti ar resursiem, un izstrādāt praktiskus risinājumus politikas veidotājiem, rūpniecības nozarei un sabiedrībai;

23. aicina Komisiju spēcīgāk akcentēt nepieciešamību attīstīt atbilstošas profesionālās iemaņas un norāda, ka aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā ir jāparedz pasākumi un finansējums darba ņēmēju un bezdarbnieku izglītības un apmācības programmām;

24. uzsver, ka, palielinot energoefektivitāti, var samazināt ES energoatkarību un enerģētisko nabadzību, kas skar aptuveni 125 miljonus Eiropas iedzīvotāju; konstatē, ka ir vērts energoefektivitāti uzskatīt par atsevišķu enerģijas avotu, jo tās pieaugums būtiski veicina ES rūpniecības attīstību un darbvietu radīšanu un nodrošina iedzīvotājiem mērenākus rēķinus par patērēto enerģiju.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

28.5.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

53

8

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Nicolas Bay, Jerzy Buzek, Soledad Cabezón Ruiz, Philippe De Backer, Pilar del Castillo Vera, Christian Ehler, Peter Eriksson, Adam Gierek, Theresa Griffin, Marek Józef Gróbarczyk, András Gyürk, Roger Helmer, Hans-Olaf Henkel, Dawid Bohdan Jackiewicz, Eva Kaili, Kaja Kallas, Barbara Kappel, Krišjānis Kariņš, Seán Kelly, Jeppe Kofod, Janusz Lewandowski, Paloma López Bermejo, Edouard Martin, Angelika Mlinar, Csaba Molnár, Nadine Morano, Dan Nica, Morten Helveg Petersen, Herbert Reul, Paul Rübig, Algirdas Saudargas, Jean-Luc Schaffhauser, Neoklis Sylikiotis, Dario Tamburrano, Evžen Tošenovský, Claude Turmes, Vladimir Urutchev, Adina-Ioana Vălean, Henna Virkkunen, Martina Werner, Anna Záborská, Flavio Zanonato, Carlos Zorrinho

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pervenche Berès, David Coburn, Miriam Dalli, João Ferreira, Francesc Gambús, Jens Geier, Gerben-Jan Gerbrandy, Benedek Jávor, Constanze Krehl, Barbara Kudrycka, Werner Langen, Olle Ludvigsson, Vladimír Maňka, Marian-Jean Marinescu, Sofia Sakorafa, Massimiliano Salini

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Eleonora Evi, Cecilia Wikström

(1)

1 Saskaņā ar McKinsey Globālā institūta datiem enerģijas cenas ir palielinājušās par 190 %, pārtikas cenas — par 135 % un izejvielu cenas — par 135 %. Sk. Resource revolution: Meeting the world’s energy, materials, food, and water needs [Resursu revolūcija — kā nodrošināt pasaulē vajadzīgo enerģiju, izejvielas, pārtiku un ūdeni], 2011. gada novembris, 30. lpp. (http://www.mckinsey.com/insights/energy_resources_materials/resource_revolution).

(2)

1 Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojums „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398).

(3)

2 Komisijas dienestu 2014. gada 2. jūlija darba dokuments (SWD(2014)0208), kurā īsumā izklāstīts ietekmes novērtējums, kas pievienots atkritumu direktīvu grozīšanai paredzētās direktīvas priekšlikumam (COM(2014)0397).

(4)

3 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem, 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, 1991/31/EK par atkritumu poligoniem, 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem, 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (COM(2014)0397).

(5)

4 European Resource Efficiency Platform (EREP). Manifesto and Policy Recommendations [Eiropas resursefektivitātes platforma — manifests un ieteikumi politikas īstenošanai], 2014. gada marts: http://ec.europa.eu/environment/resource_efficiency/documents/erep_manifesto_and_policy_recommendations_31-03-2014.pdf.

(6)

Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika (COM(2012)0060), (SWD(2012)0011), http://ec.europa.eu/research/bioeconomy/pdf/official-strategy_en.pdf.

(7)

Green Budget Europe. 2015 Country-Specific Recommendations in Support of the European Semester Process [Konkrētām valstīm adresēti ieteikumi saistībā ar atbalstu Eiropas pusgada procesam], 6. lpp. http://www.foes.de/pdf/2015-02-25_CSR%20Recommendations_FINAL.pdf.


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.6.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

56

5

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Lynn Boylan, Nessa Childers, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Seb Dance, Angélique Delahaye, Jørn Dohrmann, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Iratxe García Pérez, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Julie Girling, Sylvie Goddyn, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Pavel Poc, Marcus Pretzell, Frédérique Ries, Annie Schreijer-Pierik, Davor Škrlec, Renate Sommer, Dubravka Šuica, Tibor Szanyi, Glenis Willmott, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Nikos Androulakis, Paul Brannen, Renata Briano, Nicola Caputo, Mark Demesmaeker, James Nicholson, Marit Paulsen, Marijana Petir, Sirpa Pietikäinen, Bart Staes, Claude Turmes, Tom Vandenkendelaere

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Damian Drăghici, Fredrick Federley, Anthea McIntyre, Jens Nilsson, Morten Helveg Petersen

Juridisks paziņojums