Procedūra : 2014/2213(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0218/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0218/2015

Debates :

PV 08/09/2015 - 11
CRE 08/09/2015 - 11

Balsojumi :

PV 09/09/2015 - 8.11
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0307

ZIŅOJUMS     
PDF 579kWORD 181k
25.6.2015
PE 549.165v02-00 A8-0218/2015

par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju

(2014/2213(INI))

Reģionālās attīstības komiteja

Referente: Kerstin Westphal

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju

(2014/2213(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1),

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr.1080/2006(2),

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi(3),

–       ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku(4),

–       ņemot vērā 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Teritoriālās programmas un Leipcigas hartas īstenošanu — Eiropas telpiskās attīstības un teritoriālās kohēzijas rīcības programmas izstrādi(5),

–       ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014) 490),

–       ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūnija paziņojumu “Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) — pašreizējā situācija un perspektīvas” (COM(2014) 368),

–       ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”(COM(2010)2020),

–       ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. jūlija paziņojumu “Progresīvas pilsētas un pašvaldības — Eiropas inovācijas partnerība” (C(2012)4701),

–       ņemot vērā Komisijas 1998. gada 28. oktobra paziņojumu “Ilgtspējīga pilsētu attīstība Eiropas Savienībā: rīcības plāns” (COM(1998)0605),

–       ņemot vērā Komisijas 1997. gada 6. maija paziņojumu “Pilsētvides attīstības plāns Eiropas Savienībā” (COM(1997)0197),

–       ņemot vērā Komisijas sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — attīstības un labas pārvaldības veicināšana ES reģionos un pilsētās”, 2014. gada jūlijs,

–       ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Nākotnes pilsētas. Ieguldījumi Eiropā”, Brisele, 2014. gada 17. un 18. februāris,

–       ņemot vērā Komisijas 2014. gada ziņojumu “Digitālā nākotne — ieskats 2050. gadā un politikas uzdevumi, pilsētas, ciemi un kopienas”,

–       ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Nākotnes pilsētas. Uzdevumi, redzējumi, turpmākā virzība”, Brisele, 2011. gada oktobris,

–       ņemot vērā par teritoriālo kohēziju un pilsētvides jautājumiem atbildīgo ES ministru neformālajā sanāksmē Rīgā 2015. gada 10. jūnijā pieņemto deklarāciju par ES pilsētprogrammu,

–       ņemot vērā Briselē 2014. gada 19. novembrī pieņemtos Padomes secinājumus par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”,

–       ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus, kas pieņemti par kohēzijas politiku atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kura notika Atēnās 2014. gada 24. un 25. aprīlī,

–       ņemot vērā Polijas prezidentūras secinājumus par ES rīcībpolitiku teritoriālo dimensiju un turpmāko kohēzijas politiku, kuri pieņemti par ES kohēzijas politiku un par teritoriālo un pilsētu attīstību atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kas notika Poznaņā 2011. gada 24. un 25. novembrī,

–       ņemot vērā ES Teritoriālās attīstības programmu 2020, kas tika pieņemta par telpisko plānošanu un teritoriālo attīstību atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kura notika Gedellē 2011. gada 19. maijā,

–       ņemot vērā Toledo deklarāciju, kas pieņemta neformālajā Padomes sanāksmē, kurā piedalījās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri un kura notika Toledo 2010. gada 22. jūnijā,

–       ņemot vērā Leipcigas Hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām, kas pieņemta neformālajā Padomes sanāksmē, kurā piedalījās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri un kura notika Leipcigā 2007. gada 24. un 25. maijā,

–       ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 25. jūnija atzinumu “Ceļā uz integrētu pilsētvides attīstības plānu Eiropas Savienībā”,

–       ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2015. gada 23. aprīļa atzinumu par Komisijas paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014)0490),

–       ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–       ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0218/2015),

A.     tā kā 2014. gadā puse pasaules iedzīvotāju(6) un 72 % Eiropas iedzīvotāju dzīvoja pilsētās(7) un līdz 2050. gadam gandrīz 80 % no visiem planētas iedzīvotājiem dzīvos pilsētās(8);

B.     tā kā Eiropas Savienībā funkcionālās pilsētu teritorijas ir unikālas policentriskas struktūras, kas uzbūvētas pie lielām, vidējām un mazām pilsētām un piepilsētās, tādējādi tradicionālo administratīvo robežu vietā aptverot dažādas teritorijas, kuras ir savstarpēji saistītas ekonomisko, sociālo, vides un demogrāfisko mērķu ziņā;

C.     tā kā pilsētām, lielpilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām, piemēram, metropoļu teritorijām, ir būtiska nozīme līdzdalības demokrātijā un tās ir arī galvenie ekonomikas pīlāri un darbvietu izveides veicinātājas, ņemot vērā to, ka pilsētas bieži vien ir inovācijas un jaunu ekonomiskās darbības veidu izcelsmes vietas; tā kā tādēļ Eiropas Savienībai tās ir būtiski svarīgas attiecībās ar citām pasaules daļām, tomēr tās ir arī galvenās teritorijas, kurās jānovērš šķēršļi izaugsmei un nodarbinātībai un jācīnās pret sociālo atstumtību (kas skar, piemēram, nepietiekami kvalificētus jauniešus darba tirgū), pieejamības trūkumu un vides degradāciju;

D.     tā kā pilsētās, lielpilsētās, funkcionālajās pilsētu teritorijas un reģionos ir vislielākais enerģijas patēriņš un visvairāk siltumnīcefekta gāzes emisiju ES; tā kā tomēr šīm teritorijām ir būtiska nozīme labākas energoefektivitātes un pašpietiekamības sasniegšanā un jaunu iniciatīvu (piemēram, jaunu ekonomiskās darbības veidu) izstrādē ar mērķi uzlabot mobilitāti pilsētās un konkurētspējīga un videi nekaitīga transporta sistēmas, tādējādi veicinot izaugsmi, nodarbinātību, sociālo un teritoriālo kohēziju, veselību, drošumu un drošību;

E.     tā kā dažās pilsētās iedzīvotāji noveco un samazinās iedzīvotāju skaits un tām rodas grūtības infrastruktūras un publisko pakalpojumu nepietiekama izmantojuma dēļ, savukārt citās iedzīvotāju skaits palielinās, radot papildu slodzi esošajai infrastruktūrai un publiskajiem pakalpojumiem (piemēram, izglītības jomā) un palielinot citas problēmas, piemēram, (jauniešu) bezdarbu, sociālo atstumtību, satiksmes sastrēgumus, pilsētu izplešanos un piesārņojumu, kuru dēļ ievērojami palielinās ceļā pavadītais laiks un pasliktinās daudzu eiropiešu dzīves kvalitāte;

F.     tā kā dažas no būtiskākajām pilsētu problēmām, kas ir saistītas ar ekonomisko un sociālo attīstību, klimata pārmaiņām, transportu un demogrāfiskajām izmaiņām, var risināt tikai ar pilsētu un piepilsētu teritoriju partnerību starpniecību; tā kā transporta un jo īpaši komunikāciju jomas attīstības dēļ savstarpēji saistītas teritorijas pēdējos gados ir paplašinājušās un tādēļ ir radusies nepieciešamība izstrādāt instrumentus, kas veicina savienojamību;

G.     tā kā Eiropas politikas iniciatīvām ir tieša vai netieša ietekme uz pilsētu ilgtspējīgu attīstību un pilsētpolitiku;

H.     tā kā aptuveni 70 % Eiropas rīcībpolitiku un tiesību aktu tiek īstenoti vietējā un reģionālā līmenī;

I.      tā kā ES līmenī būtu jānodrošina lielāka konsekvence starp dažādām ES politikas iniciatīvām un subsīdiju programmām, pilnībā izmantojot vienoto stratēģisko satvaru (Kopīgo noteikumu regulas, t. i., Regulas (ES) Nr. 1303/2013, II sadaļas I nodaļas 10. pants) un uzlabojot politisko koordināciju starp un ar ieinteresētajām personām un pārvaldes struktūrām, jo ES politikā izmantotās nozaru pieejas rezultātā var rasties tādas rīcībpolitikas un tiesību akti, kuri var nelabvēlīgi ietekmēt funkcionālās pilsētu teritorijas;

J.      tā kā 1997. gadā Komisija publicēja paziņojumu par pilsētvides attīstības plānu Eiropas Savienībā(9), tomēr Eiropas pilsētu nozīme ES politikas veidošanas procesā joprojām tiek apspriesta;

K.     tā kā iepriekš Parlaments atbalstīja Komisijas priekšlikumu veidot pilsētprogrammu kā pamatu turpmākajai Eiropas līmeņa pilsētpolitikai;

L.     tā kā LESD noteiktajam subsidiaritātes principam, kā arī daudzlīmeņu pārvaldības principam, kas pamatojas uz ES, dalībvalstu un reģionālo un vietējo iestāžu koordinētu rīcību, un partnerības principam ir būtiska nozīme visu ES rīcībpolitiku pareizā īstenošanā un tā kā būtu attiecīgi jāpastiprina vietējo un reģionālo iestāžu resursu un kompetences piesaiste;

M.    tā kā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) regula (Regula (ES) Nr. 1301/2013) pastiprina Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) urbāno dimensiju, piešķirot vismaz 5 % fonda finansiālo līdzekļu integrētām darbībām ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, deleģējot pilsētu iestādēm pārvaldības uzdevumus, jo īpaši nosakot tām lielāku atbildību par uzdevumiem, kas saistīti vismaz ar darbību izvēli, veidojot tādus instrumentus kā integrēti teritoriālie ieguldījumi (ITI), sabiedrības virzīta vietējā attīstība (SVVA), piešķirot konkrētus budžeta līdzekļus inovatīvām darbībām nolūkā pārbaudīt jaunus risinājumus attiecībā uz ilgtspējīgu pilsētu attīstību, kā arī izveidojot pilsētu attīstības tīklu;

N.     tā kā Kopīgo noteikumu regulā (Regulā (ES) Nr. 1303/2013) ir paredzēts partnerības princips un Eiropas rīcības kodeksā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina pilsētu iestāžu agrīna iesaistīšana ES politikas veidošanas procesā,

ES rīcībpolitiku urbānā dimensija

1.      uzskata, ka ES rīcībpolitikai būtu jāatbalsta lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas un jādod tām iespēja izmantot un sasniegt visu potenciālu kā ekonomiskās izaugsmes, nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un ilgtspējīgas attīstības virzītājspēkiem; tādēļ uzskata, ka šīs lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas būtu ciešāk jāiesaista visā Eiropas politikas veidošanas ciklā;

2.      aicina Komisiju un attiecīgos gadījumos dalībvalstis nākt klajā ar priekšlikumiem par to, kā, pielāgojot pieejamos instrumentus un saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 6. pantu, ieviest agrīnās brīdināšanas mehānismu, kas dotu iespēju subnacionālām pārvaldes iestādēm pārbaudīt, vai ir ņemti vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, ļautu subnacionālām pārvaldes iestādēm iesaistīties agrīnos politikas veidošanas procesa posmos, ļautu veidot uz informāciju pamatotas teritoriālās attīstības stratēģijas un nodrošinātu turpmāko tiesību aktu efektīvāku īstenošanu;

Integrēta Eiropas pilsētprogramma

3.      atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt Eiropas pilsētprogrammu; atbalsta to, ka tā ir veidota kā saskaņots pamats ES rīcībpolitikām ar urbāno dimensiju nolūkā nodrošināt pilsētām paredzēto risinājumu labāku sasaisti ar ES uzdevumiem, labāk pielāgot nozaru politikas virzienus un pārvaldības līmeņus, uzlabot ES finansējuma mērķtiecīgāku piešķiršanu attiecīgo pilsētu problēmu risināšanai un uzlabot nozaru politikas virzienu teritoriālās ietekmes novērtēšanu; uzskata, ka ar Eiropas pilsētprogrammu būtu jo īpaši jāveicina tādu pārvaldības risinājumu izveidošana, kuri būtu vispiemērotākie, lai sekmīgi izpildītu uzdevumus un sasniegtu mērķus panākt lielpilsētu, pilsētu un funkcionālo pilsētu teritoriju ilgtspējīgu, ekonomisku un sociāli iekļaujošu attīstību Eiropā;

4.      atzīst, ka ļoti daudzas ES iniciatīvas tieši vai netieši ietekmē lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas, lai gan pilsētu attīstība nav jautājums, kas ietilpst ES ekskluzīvajā kompetencē; tādēļ pauž viedokli, ka labi izstrādāta un izveidota valsts un reģionāla pilsētu politika ir Eiropas pilsētprogrammas priekšnoteikums; uzskata, ka minētajai pilsētprogrammai vajadzētu būt stratēģijai, kas vērsta uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālām pilsētu teritorijām ES un kas ilgtermiņā tiktu pārveidota par pilsētām paredzētu ES līmeņa politiku; šajā sakarībā uzsver, ka pilsētu teritoriālā attīstība būtu jāveic, pamatojoties uz līdzsvarotu teritoriālu organizāciju ar policentrisku pilsētas struktūru un saskaņā ar ES Teritoriālās attīstības programmu 2020;

5.      ir pārliecināts, ka Eiropas pilsētprogramma būtu kopīgi jāveido Komisijai, dalībvalstīm, vietējām iestādēm un citām ieinteresētām personām, lai racionalizētu, koordinētu un īstenotu ES rīcībpolitikas ar urbāno dimensiju, izmantojot praktisku, integrētu, koordinētu un vienlaikus elastīgu pieeju “lielpilsētās, pilsētās un funkcionālajās pilsētu teritorijās un kopā ar tām” un ņemot vērā ikvienas dalībvalsts institucionālo arhitektūru;

6.      uzskata, ka ES pilsētprogrammai būtu pilnībā jāatbilst ES vispārējiem mērķiem un stratēģijai, jo īpaši stratēģijai “Eiropa 2020”, un teritoriālās kohēzijas mērķiem; uzsver, ka administratīvo robežu aspekts kļūst arvien nenozīmīgāks, mēģinot risināt attīstības problēmas reģionālā un vietējā līmenī; tādēļ uzskata, ka Eiropas pilsētprogrammai vajadzētu būt iekļaujošai un tajā būtu jāņem vērā ES teritoriālo vienību dažādība un pārrobežu un lauku un pilsētu teritoriju saikne, tostarp pakalpojumi, kurus funkcionālās pilsētu teritorijas nodrošina tām tuvumā esošajām lauku teritorijām;

7.      mudina Komisiju nākt klajā ar paziņojumu, kurā, pamatojoties uz pilsētvides tiesību aktiem un pēc plašas apspriešanās ar dažādām ieinteresētām personām, tostarp ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, būtu norādītas turpmākās Eiropas pilsētprogrammas pamatiezīmes; aicina Komisiju iekļaut Eiropas pilsētprogrammu tās gada darba programmā;

Integrētas teritoriālās attīstības pieejas iekļaušana ES politikas veidošanā un tiesību aktos

8.      aicina Komisiju ar pilsētu teritorijām saistītu jaunu politikas iniciatīvu koncepcijas veidošanā izmantot konkrētai vietai pielāgotāku teritoriālo pieeju, lai nodrošinātu konsekvenci un lai lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas varētu sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes jomā, inter alia, ieviešot integrētu ES pieeju viedu un ilgtspējīgu projektu atbalstam Eiropas pilsētās, tādējādi palīdzot veicināt sociālo un ekonomisko attīstību;

9.      aicina Komisiju ieviest vispārēju teritoriālās ietekmes uz urbāno dimensiju novērtēšanas praksi, lai nodrošinātu visu svarīgāko ES politikas iniciatīvu praktisku īstenojamību reģionālā un vietējā līmenī, atsaucīgi reaģēt uz decentralizētu pārvaldes līmeņu ieguldījumu, sagatavojot ietekmes novērtējumus un jaunas rīcībpolitikas (augšupēja pieeja), un nodrošināt, ka visas attiecīgās ES nozaru rīcībpolitikas pienācīgi risina problēmas, ar kurām saskaras lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas; aicina Komisiju šajos ietekmes novērtējumos pievērst uzmanību šādiem aspektiem: līdzsvarota teritoriālā attīstība, teritoriālā integrācija, pārvaldības aspekti, regulējums, īstenošana vietējā līmenī un saskaņotība ar citiem politikas mērķiem;

10.    mudina Komisiju sistematizēt un analizēt visus pieejamos datus un kopējās konceptuālās shēmas (pilsētvides tiesību aktus), lai nepieļautu pārklāšanos un neatbilstību un skaidri definētu, kas ir integrēta un ilgtspējīga pilsētu attīstība, un lai tādējādi apzinātu kopējos saskaņotos un pārredzamos ES mērķus šajā jomā;

11.    ir pārliecināts, ka ir jānodrošina pietiekamu datu pieejamība, lai varētu precīzāk novērtēt pilsētu teritorijas, pamatojoties ne tikai uz IKP rādītāju; tādēļ uzskata, ka Eurostat būtu jāsniedz un jāapkopo detalizētāki vietējā līmeņa dati un jāpilnveido “Pilsētvides novērtēšana” un citi šāda veida apsekojumi; turklāt aicina Komisiju izstrādāt instrumentus, ar kuriem varētu novērtēt integrētas pilsētprogrammas sasniegumus un ietekmi ES līmenī;

12.    mudina Komisiju samazināt birokrātiju pašreizējo ES tiesību aktu īstenošanā vietējā līmenī un nodrošināt, ka, pieņemot visus turpmākos tiesību aktus, tiek analizētas sekas, ko rada to īstenošana vietējā līmenī;

ES politikas instrumentu un finansējuma urbānā dimensija

13.    atgādina, ka ES kohēzijas politika un tās finanšu instrumenti ir piemērotāki, lai ar kopīgas stratēģiskās plānošanas un noteikumu palīdzību atbalstītu funkcionālajām pilsētu teritorijām paredzētas sarežģītas un integrētas teritoriālās stratēģijas; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot pieejamos jaunos instrumentus, piemēram, ITI un SVVA, kā arī izmantot jaunās elastīgās darbības programmas (DP), lai sekmīgi atbalstītu integrētos pilsētu attīstības plānus; mudina dalībvalstis un Komisiju sagatavot atbilstīgu rādītāju saskaņotu kopumu, lai labāk novērtētu no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem finansēto īstenoto darbību un iniciatīvu urbāno dimensiju;

14.    uzsver, ka maksimāli ir jāizmanto makroreģionālo stratēģiju potenciāls, lai sekmīgi īstenotu integrēto urbāno pieeju; aicina Komisiju pienācīgi iekļaut un integrēt Eiropas pilsētprogrammas aspektus un akcentēt urbāno dimensiju ES makroreģionālajās stratēģijās, kuras uzskatāmas par plānošanas un daudzlīmeņu pārvaldības modeli;

15.    pauž nožēlu par to, ka pilsētu pārstāvju faktiskā līdzdalība politikas veidošanā ir vāja, lai gan jaunajai kohēzijas politikai piemīt juridiski saistoši aspekti, kas skar pilsētas, jo īpaši tie, kuri saistīti ar pilsētu iesaistīšanu plānošanas posmā, un uzskata, ka to var uzlabot ar agrīnu iesaistīšanu politikas veidošanas procesos, piemēram, apspriežoties, novērtējot labāko praksi un pieredzi un apmainoties ar to; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt partnerības principa piemērošanu (ņemot vērā arī Eiropas rīcības kodeksu partnerības jomā — Kopīgo noteikumu regulas, t. i., Regulas (ES) Nr. 1303/2013, 5. panta 3. punktu), īstenojot ES finansētas programmas un projektus, īpašu uzmanību pievēršot pilsētu, lielpilsētu un funkcionālo pilsētu teritoriju iesaistīšanai programmu sagatavošanā, vadībā un pārvaldībā, tostarp pārrobežu līmenī;

16.    prasa vairāk iesaistīt lielpilsētas un pilsētas Eiropas strukturālo un investīciju fondu programmās; uzskata, ka gūtā pieredze varētu noderēt, sagatavojot svarīgus politikas ieteikumus kohēzijas politikas attīstībai pēc 2020. gada; šajā saistībā aicina Komisiju pārbaudīt Eiropas pilsētprogrammas īstenošanu atsevišķās tematiskās jomās, pievēršoties pilsētu teritoriju problēmām (pilsētu pilotprojektiem), jo īpaši nodrošinot dažādu ES rīcībpolitiku starpnozaru koordināciju, novēršot pašreizējo pārklāšanos, piemērojot daudzlīmeņu pārvaldības modeli un novērtējot teritoriālo ietekmi; aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par sasniegumiem un rezultātiem šajā jautājumā;

17.    prasa labāk koordinēt un integrēt tādus ES ieguldījumu politikas virzienus, kuriem ir potenciāls nodrošināt ilgtspējīgu, integrētu un sociāli iekļaujošu pilsētu attīstību; mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot reglamentējošos noteikumus, lai veidotu sinerģijas starp Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), ES subsidētām programmām (piem., LIFE, “Apvārsnis 2020”, “Saprātīga enerģija Eiropai” u. c.) un kohēzijas politikas fondiem, kā arī publiskiem (t. i., valsts) ieguldījumiem, privāto kapitālu un finanšu instrumentiem, lai panāktu visiedarbīgāko sviras efektu attiecībā uz ieguldītajiem līdzekļiem; uzsver, ka ir jānodrošina visu ieguldījumu politikas virzienu papildināmība un labāka sinerģija un ka nedrīkst pieļaut dubulta finansējuma un pārklāšanās iespējas;

Jauns daudzlīmeņu pārvaldības modelis

18.    atgādina, ka mūsdienās būtiskākās problēmas ekonomikas, sociālajā un vides jomā pārsniedz ierastās administratīvās robežas un ka pieaugošā neatbilstība starp administratīvajām struktūrām un teritoriālajām struktūrām (pilsētu un piepilsētu sadarbība, pilsētu un lauku sadarbība u. c.) liek meklēt jaunus elastīgas pārvaldības veidus, lai varētu turpināt funkcionālo teritoriju integrēto teritoriālo attīstību;

19.    uzskata, ka Eiropas pilsētprogrammas pamatā vajadzētu būt jaunai daudzlīmeņu pārvaldības metodei un vietējā līmeņa dalībnieki būtu ciešāk jāiesaista visos politikas cikla posmos, tādējādi pielāgojot rīcībpolitikas faktiskajiem apstākļiem un veidojot šīs rīcībpolitikas tā, lai tās būtu atbilstošākas un piemērotākas pastāvīgajām pārmaiņām funkcionālajās pilsētu teritorijās; šajā saistībā uzskata, ka Reģionu komitejai, kura pārstāv reģionālās un vietējās iestādes, būtu jāuzņemas noteikta loma minētajā procesā;

20.    mudina Komisiju ierosināt tāda jauna daudzlīmeņu pārvaldības modeļa elementus, kurš pamatotos uz partnerību un patiesu sadarbību, nevis tikai apspriešanos ar ieinteresētajām personām un kurš apvienotu oficiālas valsts pārvaldes struktūras ar neformālām un elastīgām valsts pārvaldes struktūrām, kas atbilst jaunajiem faktiskajiem apstākļiem digitalizētās “tīkla” sabiedrības kontekstā, un kurš būtu pielāgots esošo problēmu mērogam, — tas būtu modelis, kas uzlabo vertikālu un horizontālu daudzlīmeņu sadarbību ar valsts un nevalstiskiem dalībniekiem vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, tuvinot valsts pārvaldi iedzīvotājiem un uzlabojot Eiropas projekta demokrātisko leģitimitāti; ierosina šo sui generis un pielāgoto modeli izmantot kā darba metodi turpmākajai Eiropas pilsētprogrammai pēc tam, kad partneri to būs pieņēmuši un kad būs notikusi apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām;

Zināšanu pārvaldība un datu apmaiņa

21.    uzskata, ka pilsētu platformas un tīkli (piemēram, URBACT, Pilsētu attīstības tīkls) un citas programmas, kas paredzētas zināšanu apmaiņai starp pilsētām (piemēram, Civitas, Pilsētas mēru pakts, iniciatīva “Mayors Adapt”, iniciatīva “Progresīvas pilsētas un pašvaldības”, ilgtspējīgu pilsētu kritēriji, ManagEnergy), ir devuši lielisku iespēju iesaistīt vietējos, reģionālos un pārrobežu dalībniekus pilsētu attīstībā un savstarpējā zināšanu apmaiņā; mudina Komisiju konsolidēt un nodrošināt labāku koordināciju starp šīm platformām, lai vietējie dalībnieki varētu tās labāk izprast un iesaistīties tajās vēl efektīvāk;

22.    aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas vairāk izmantot zināšanu apmaiņas un spēju veidošanas pasākumus, kurus piedāvā ES finansēti projekti un citi pilsētu sadarbības tīklu pasākumi; mudina Komisiju izstrādāt mehānismus, kā uzlabot projekta rezultātu izplatīšanu savos dienestos, un panākt, ka šie rezultāti tiek ņemti vērā gan valsts, gan Eiropas līmeņa rīcībpolitikas izstrādē;

23.    uzskata, ka jāatjaunina un jāuzlabo datubāze “Urban Audit”, lai formulētu pielāgotāku rīcībpolitiku; mudina Eurostat un Komisiju nodrošināt un apkopot detalizētākus datus, kas iegūti rīcībpolitiku īstenošanas jomās — daudzos gadījumos vietējā līmenī; uzsver, ka plūsmas datu vākšana, novērtējot attiecības starp pilsētām un to apkārtējām teritorijām un attiecības funkcionālajās pilsētu teritorijās, kļūst arvien svarīgāka izpratnes uzlabošanā par to, kas ir šīs kompleksās funkcionālās teritorijas, un tādēļ aicina Komisiju apkopot un analizēt minētos datus, lai tos varētu izmantot rīcībpolitikas izstrādē;

Turpmākās Eiropas pilsētprogrammas īstenošana

24.    uzskata — lai Eiropas pilsētprogramma kļūtu par efektīvu instrumentu, tai vajadzētu būt kopīgai un regulāri atjauninātai konceptuālai shēmai, kura tematiski pievēršas noteiktam problēmu skaitam stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes mērķu plašākā kontekstā;

25.    stingri uzskata, ka šo problēmu raksturojumam vajadzētu atbilst šādiem kritērijiem: 1) tās atbilst kopīgajai konceptuālajai shēmai; 2) tās ir lielas pilsētu problēmas, kas būtiski ietekmē pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas dalībvalstīs; 3) dalībvalstis vienas pašas nevar tās atrisināt; 4) tās ir tādas problēmas, kuru risināšanā izmantotā ES pieeja nodrošinātu nepārprotamu pievienoto vērtību; aicina Komisiju sākt darbu pie šādu problēmu apzināšanas, kā arī noteikt joprojām esošos trūkumus, politikas nesaskaņotību vai spēju un zināšanu trūkumu, cieši sadarbojoties, jo īpaši vietējā līmenī, ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām;

26.    mudina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka visos valsts pārvaldes līmeņos tiek nodrošināta ciešāka starpnozaru koordinācija attiecībā uz rīcībpolitikām ar urbāno dimensiju, lai uzlabotu integrētas pieejas īstenošanu pilsētu attīstībā; aicina par ES pilsētpolitiku atbildīgo Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorātu (REGIO ĢD) virzīt šo procesu ciešā sadarbībā ar Komisijas dienestu darba grupu pilsētu attīstības jautājumos un nodrošināt, ka urbānā dimensija tiek ņemta vērā visās jaunajās iniciatīvās; aicina Eiropas Komisijas priekšsēdētāju no Komisāru kolēģijas locekļu vidus izvirzīt politisku vadītāju, kas noteiktu Eiropas rīcībpolitiku pilsētprogrammas stratēģisko virzienu un katru gadu ziņotu Parlamentam par pilsētprogrammu;

27.    aicina Komisiju iecelt īpašu ES koordinatoru pilsētu jautājumos, kurš strādātu kādā no jau esošiem dienestiem vai struktūrām Komisijā un uzraudzītu un novērtētu šādas koordinācijas praktisko īstenošanu horizontāli (iesaistot visas attiecīgās politikas nozares) un vertikāli (iesaistot visus valsts pārvaldes līmeņus); uzskata, ka šim īpašajam ES koordinatoram pilsētu jautājumos ar Komisijas dienestu darba grupas pilsētu attīstības jautājumos palīdzību būtu jāizveido Komisijā vienots kontaktpunkts pilsētpolitikas jautājumos un jānodrošina ar pilsētpolitiku saistītu datu pienācīga vākšana, pārvaldība un izplatīšana gan Komisijas dienestos, gan starp šiem dienestiem un dažādām ieinteresētajām personām tā, lai izveidotu informētības palielināšanas mehānismu par agrīnu brīdināšanu un vietējo un reģionālo iestāžu agrīnu iesaistīšanu politikas veidošanas procesos, kuriem ir ietekme uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām;

28.    mudina Komisiju, izmantojot esošās struktūras un, piemēram, pilsētu pilotprojektu, izveidot dalībvalstīs vienotus informācijas kontaktpunktus jautājumos par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju (vienotie kontaktpunkti pilsētu jautājumos), kuri sniegtu plašu informāciju, jo īpaši par dažādām ES iniciatīvām, par pamatnostādnēm un finansiālām iespējām saistībā ar pilsētu attīstību; 

29.    aicina Komisiju regulāri rīkot pilsētu augsta līmeņa sanāksmes, izmantojot forumu “Nākotnes pilsētas” un pulcinot kopā ieinteresētās personas no visiem valsts pārvaldes līmeņiem un dažādām nozarēm; uzskata, ka šādas augsta līmeņa sanāksmes būtu reāla iespēja pilsētām iesaistīties konstruktīvā dialogā ar politikas veidotājiem attiecīgajās politikas jomās un tās palīdzētu novērtēt gan ES rīcībpolitiku ietekmi uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām, gan to, kā labāk tās iesaistīt turpmākajās iniciatīvās;

30.    mudina dalībvalstis pilnībā iesaistīt pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas un panākt to obligātu līdzdalību tādu stratēģisko politisko virzienu attīstībā un plānošanā kā valsts reformu programmas, partnerattiecību nolīgumi un darbības programmas; aicina dalībvalstis stiprināt pieredzes apmaiņu jautājumā par pilsētu attīstības valsts programmām, kas dod iespēju pilsētām sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, regulāri rīkojot neformālas Padomes sanāksmes, kurās piedalās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri;

Eiropas pilsētprogrammas ārējā dimensija

31.    mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā ņemt vērā pašreizējo “Habitat III” programmas sagatavošanas darbu un nodrošināt turpmākās Eiropas pilsētprogrammas pilnīgu atbilstību un koordināciju ar šīs vispārējās pilsētu attīstības programmas mērķiem un uzdevumiem; aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par Eiropas pilsētprogrammas ārējo dimensiju un uzskata, ka šī pilsētprogramma varētu būt ES ieguldījums starptautiskajās debatēs par Apvienoto Nāciju Organizācijas “Jauno pilsētu attīstības programmu” un 2016. gada konferencē “Habitat III” par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētu attīstību;

32.    uzskata, ka ES un dalībvalstīm, izmantojot apspriežu rezultātus un vietējo un reģionālo iestāžu devumu, būtu nepārprotami, konsekventi un atklāti jāiesaistās Starptautiskās Standartizācijas organizācijas (ISO) darbā, lai izstrādātu jaunus ilgtspējīgas pilsētu attīstības standartus, ņemot vērā darbu, kas ieguldīts ANO universālo pilsētu un teritoriju plānošanas pamatnostādņu izstrādē; uzsver, ka jaunajiem ISO standartiem vajadzētu būt nevis normatīvam, bet gan atbalstošam instrumentam;

33.    uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1)

OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.

(2)

OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.

(3)

OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.

(4)

OV C 390E, 18.12.2012., 10. lpp.

(5)

OV C 184E, 6.8.2009., 95. lpp.

(6)

Parag Khanna, “Beyond City Limits”, Foreign Policy, 2010. gada 6. augusts.

(7)

Eurostat sagatavotā pilsētu statistika, 2014.

(8)

The Vertical Farm, www.verticalfarm.com.

(9)

Komisijas 1997. gada 6. maija paziņojums “Pilsētvides attīstības plāns Eiropas Savienībā” (COM(1997)0197).


PASKAIDROJUMS

Urbanizācija Eiropā un pasaulē

Eiropā un visā pārējā pasaulē arvien vairāk cilvēku dzīvo pilsētās(1). Šo tendenci veicina galvenokārt iedzīvotāju skaita pieaugums un jaunas tehnoloģijas.

Eiropā 1950. gadā aptuveni 50,5 % iedzīvotāju dzīvoja pilsētās. 2014. gadā pilsētās dzīvoja jau 72 %, savukārt 2030. gadā pilsētās varētu dzīvot 78 % iedzīvotāju. Visā pasaulē pilsētās dzīvojošo iedzīvotāju skaits divkāršosies — no 29 % 1950. gadā līdz aptuveni 59,9 % 2030. gadā —, un 2050. gadā pilsētās dzīvos, visticamāk, jau 80 % iedzīvotāju(2). Pašreizējais iedzīvotāju skaita pieaugums pilsētās izvirza jaunus uzdevumus ne vien vietējā un reģionālā, bet arī valsts un Eiropas līmeņa politikas veidotājiem, lai apmierinātu arvien lielāka skaita cilvēku vajadzības ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā.

Šā iniciatīvas ziņojuma mērķis ir risināt ar pilsētām saistītās problēmas ES politikā un izstrādāt ilgtspējīgas turpmākās ES pilsētpolitikas pamatnostādnes un satvaru.

Ziņojumā galvenie jautājumi ir šādi. Cik plaša rīcības brīvība ir paredzēta ES pilsētu attīstības politikā? Kā ES rīcībpolitika ietekmē pilsētas pašreiz, kā tā ietekmēs pilsētas turpmāk? Kā uzlabot ES pilsētpolitikas virzienu koordināciju un saskaņotību?

Atbildes uz šiem jautājumiem daļēji ir sniegtas Eiropas Komisijas 2014. gada jūlijā publicētajā paziņojumā “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(3). Paziņojumā ir ietverts apraksts par stāvokli pilsētās un par pilsētpolitiku ES dalībvalstīs, kā arī iekļauts priekšlikums par ES pilsētprogrammu un rezultāti, kas iegūti, apspriežoties par šo jautājumu ar ieinteresētajām personām.

Katra pilsēta ir atšķirīga

Vienota Eiropas pilsētu modeļa nav. Eiropas struktūru raksturo drīzāk daudzas centrālas pilsētas, kurām reģionā ir būtiska nozīme. Gandrīz puse eiropiešu (200 miljoni) dzīvo pilsētās, kurās iedzīvotāju skaits nepārsniedz 100 000.

Lai iegūtu precīzākus datus, kas aptver ES ģeogrāfisko teritoriju vietējā un reģionālā līmenī, labāk novērotu un salīdzinātu pilsētu attīstību, 2012. gadā Eurostat un ESAO izstrādāja jaunu tipoloģiju, pamatojoties uz iedzīvotāju skaitu un blīvumu, kā arī migrācijas plūsmām. (4) (FPT = funkcionālās pilsētu teritorijas; PPT = plašāka pilsētu teritorija.)

Zinātnieki cenšas izstrādāt universālus kritērijus, veikt funkcionālu analīzi un noteikt iezīmes, kas veido pilsētas.

“Telpa, kur divi dalībnieki no atšķirīgām pasaulēm sastop viens otru — vai nu kāda firma, kāda struktūra vai NVO. Tomēr šo tikšanos nereglamentē nekādi iedibināti likumi. Pilsēta ir telpa, kurā valda viegla anarhija.”(5)

“Pilsētas ir kompleksas un nepilnīgas struktūras, tādēļ tās ir izturīgākas nekā impērijas, karalistes, republikas, diktatūras, daudznacionālas korporācijas un finanšu sabiedrības. Tieši nepilnībā slēpjas atvērtība, jaunu lietu ieviešana, urbanizēšana”(6).

Jo īpaši informācijas apmaiņa un resursu efektīva piešķiršana ļauj pilsētām būt par ideju ģenerētājām un ekonomikas virzītājspēku. Vien 100 pilsētas (“globālās pilsētas”) veido 30 % no pasaules ekonomikas(7), savukārt ES pilsētu teritorijas veido divas trešdaļas no IKP. Tomēr katrā dalībvalstī būtiski atšķiras atsevišķu pilsētu ekonomiskā struktūra.

Referente vēlas ziņojumā aplūkot dažādu veidu pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas.

Nākotnes pilsētu problēmas

Eiropas Komisijas ziņojumā par nākotnes pilsētām 2050. gadā teikts:

“pilsētas kļūs par megapilsētām, kur iedzīvotāji pārsvarā pārvietosies ar videi draudzīgiem un enerģijas ziņā ilgtspējīgiem transporta veidiem, un tajās būs jauni mājokļi un ēkas, kas būvētas, izmantojot novatoriskus būvmateriālus. Visi pilsētas elementi būs savienoti vienā galvenā tīklā — nākotnes internetā —, kurā attīstīsies pavisam jauna pakalpojumu ekonomika. Eiropas pilsētas sacentīsies savā starpā un kļūs par vietām, kas attīstīs pašas savus pilsoniskās līdzdalības veidus, lai veicinātu nepārtrauktu līdzdalību pilsētas veidola un tās daudzkultūru sociālās struktūras radīšanā”. (8)

Tādi jautājumi kā pilsētu ekonomiskā izaugsme un lēmumu pieņemšanas un administratīvās struktūras tiek bieži pieminēti kā nākotnes pilsētu problēmas.

Pilsētu ekonomiskā izaugsme būs arvien vairāk atkarīga no pasaules ekonomikas, tehnoloģiju progresa un infrastruktūras. Ekonomikas, sociālie un vides jautājumi arvien vairāk pārsniedz ierastās pilsētu robežas. Daudzas problēmas pilsētas var atrisināt tikai valsts vai starptautiskā līmenī(9).

   Problēmas, kas saistītas ar gudru izaugsmi: piemēram, labvēlīgu apstākļu nodrošināšana inovācijai un zināšanu veidošanai un apritei; talantu piesaistīšana, izglītības sistēmas uzlabošana, labvēlīgas uzņēmējdarbības vides nodrošināšana.

   Problēmas, kas saistītas ar iekļaujošu izaugsmi: piem., novecošanas izraisītu demogrāfisku izmaiņu pārvaldība un pielāgošanās tām, vecuma disbalanss, pārvietošanās valsts teritorijā un pārrobežu pārvietošanās, starptautiskā migrācija. Jāapzinās integrācijas noteikumi, jāievēro daudzveidība un līdzdalība.

   Problēmas, kas saistītas ar zaļo ekonomiku: piem., problēmas nodrošināt zaļo infrastruktūru un ilgtspējīgu pilsētu mobilitāti un transportu, pielāgoties klimata pārmaiņām (ūdens trūkumam, plūdiem, karstuma viļņiem u. c.) un nodrošināt pilsētās energoefektivitāti.

   Problēmas, kas saistītas ar vadību un pārvaldību: funkcionālajās pilsētu teritorijās ir nepieciešami jauni elastīgas pārvaldības veidi. Jāapvieno oficiālas valsts pārvaldes struktūras ar elastīgām neformālām valsts pārvaldes struktūrām, kas spēj risināt pašreizējās problēmas to esošajā mērogā. Jāveicina pārdomātāku noteikumu izstrāde(10).

Eiropas pilsētu veidošana — kāda nozīme ir ES rīcībpolitikām?

ES kompetences jomas ir noteiktas ES līgumos(11). Subsidiaritātes principam pašreiz ir svarīga nozīme reģionālās politikas un pilsētu attīstības jomā, un ES šajā jomā ir tikai ierobežotas pilnvaras. Tomēr vienmēr liela daļa ES lēmumu ir vismaz netieši ietekmējusi situāciju Eiropas pilsētās.

Pilsētu eiropeizāciju līdz šim lielā mērā ietekmēja ES rīcībpolitikas (lejupēja pieeja). Tajā ir iesaistītas visas ES iestādes. Ar pirmajām iniciatīvām, kurās uzmanība bija pievērsta pilsētām, Eiropas Komisija nāca klajā astoņdesmitajos gados. Eiropas Komisija, izstrādājot dažādus noteikumus, programmas un iniciatīvas, ir iesaistījusies ar pilsētu attīstību saistītās daudzās un dažādās politikas jomās, galvenokārt ES reģionālajā politikā un pilsētu attīstībā. Taču ir arī citas attiecīgas politikas jomas ar urbāno dimensiju, piemēram, vide, nodarbinātība, transports un enerģija(12).

Eiropas Parlaments 2009. un 2011. gadā pieņēma divas rezolūcijas par pilsētu attīstības politiku(13) (14), kurās tas prasīja nostiprināt ES politikas virzienu urbāno dimensiju. Vairākas neformālas par pilsētpolitiku atbildīgo ministru sanāksmes, kas notikušas pēdējos gados, ir ietekmējušas ES pilsētu attīstības politikas mērķus un pamatprincipus. (15)

Pilsētu eiropeizācija notiek arī augšupēji (augšupēja pieeja). Pastiprinoties nepieciešamībai arvien vairāk iesaistīt pilsētas politikas veidošanas procesā, var veidoties pilsētu tīkli(16), kas veicina informācijas apmaiņu un ietekmē lēmumus ES līmenī. Taču ne visās pilsētās tas notiek vienādi. Pilsētu eiropeizācijas pakāpe ir tikpat atšķirīga, cik atšķirīgas ir to intereses un vajadzības(17).

ES politikā vairāk jāņem vērā šīs atšķirīgās pilsētu intereses. Tomēr galvenais ar pilsētām saistīto ES rīcībpolitiku trūkums ir tas, ka nav saskaņotības un koordinācijas starp dažādām ES shēmām un programmām, kā arī nenotiek darba koordinācija starp ES un vietējo līmeni.

ES pilsētprogramma

Lai uzlabotu politikas virzienu koordināciju un pilsētattīstības mērķu integrāciju plašākā politisko virzienu lokā, pilsētu organizācijas jau pirms vairākiem gadiem ir paudušas prasību izveidot ES pilsētprogrammu(18). Pirmais Komisijas paziņojums par pilsētprogrammu tika sagatavots 1997. gadā. Saistībā ar šo jautājumu Komisija savā 2014. gada jūlijā publicētajā paziņojumā “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti” ir iekļāvusi vairākus priekšlikumus par to, kādā formā varētu veidot ES pilsētprogrammu.

•         Darba metode, kas ļauj nodrošināt dažādu ES rīcībpolitiku un programmu saskaņotību

Daudzas Eiropas līmeņa rīcībpolitikas, piemēram, transporta politika, sociālā politika un klimata politika, tiešā veidā ietekmē pilsētu teritorijas. Pilsētas tiek ietekmētas gandrīz vienmēr, bet dažādie priekšlikumi ne vienmēr ir saskaņoti un koordinēti. Tādēļ prioritāte ir koordinēt dažādus ES noteikumus, programmas un pilsētām nozīmīgas iniciatīvas. Būtu jāievēro princips, ka urbānā dimensija ir visu attiecīgo ES rīcībpolitiku neatņemama daļa.

Referente aicina Komisiju iecelt par pilsētpolitiku atbildīgu īpašu pārstāvi, kura pienākums Komisijā būtu dažādu politikas virzienu un iniciatīvu koordinācija horizontālā līmenī un darba optimizācija un atbalsts dažādām lēmumu pieņemšanas un administratīvajām struktūrām vertikālā līmenī.

•         Pasākumi, kas paredzēti dažu konkrētu problēmu risināšanai, ar kurām saskaras sabiedrība

Tādas problēmas ir, piemēram, klimata pārmaiņas un demogrāfiskās izmaiņas. Principā tās ir tādas problēmas, kas būtiski ietekmē pilsētas un pilsētu teritorijas, un dalībvalstis vienas pašas tās nevar sekmīgi atrisināt, un ES rīcība nodrošinātu pilsētām pievienoto vērtību.

Referente aicina Komisiju, tostarp sadarbībā ar vietējā līmeņa ieinteresētajām personām, iesniegt priekšlikumus par visaktuālāko problēmu risināšanu un ierosināt nepieciešamos pasākumus.

•         Stratēģija ar ilgtermiņa prioritātēm

ES pilsētprogrammai būtu jāatbilst ES mērķiem un stratēģijām, jo īpaši stratēģijai “Eiropa 2020”. Tajā jānosaka rīcības shēma dažādām ES rīcībpolitikām un programmām un jādefinē vairāki konkrēti jautājumi, kas jāīsteno prioritārā kārtā.

Referente ierosina, ka ES pilsētprogrammas pamatā varētu būt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi un ka tā varētu orientēties jo īpaši uz sociālās iekļaušanas, demogrāfisko izmaiņu un ilgtspējas jautājuma risināšanu, un aicina Komisiju iekļaut ES pilsētprogrammu savā nākamajā darba programmā un ierosināt nepieciešamos īstenošanas pasākumus.

Referentes ierosinātie galvenie ES pilsētprogrammas īstenošanas instrumenti

•         Jauns daudzlīmeņu pārvaldības modelis

Pilsētpolitiku nevajadzētu īstenot lejupēji. Pilsētām ir jādod iespēja ES tiesību aktu pieņemšanas procesā dalīties ar savu pieredzi un paust viedokli.

Referente aicina Komisiju izstrādāt jaunu daudzlīmeņu pārvaldības modeli, kurā oficiālās valsts pārvaldes struktūras būtu apvienotas ar neformālām struktūrām, izmantojot jaunās digitālās komunikācijas un sadarbības tīklu veidošanas iespējas. Jaunajam modelim horizontālā un vertikālā līmenī būtu jānodrošina informācijas apmaiņa un jāpalielina pilsoniskā līdzdalība un demokrātiskā leģitimitāte.

•         Lietpratīgāks regulējums

Viens no referentes mērķiem ir vienkāršot ES tiesību aktus attiecībā uz efektīvu pilsētu attīstības politiku, lai veicinātu to īstenošanu un samazinātu izmaksas. Referente aicina Eiropas Komisiju pastiprināt centienus, lai izveidotu skaidru, stabilu un paredzamu tiesisko regulējumu, kas veicinātu izaugsmi un nodarbinātību. Turklāt pilsētām ir jānodrošina, ka administratīvās rīcības rezultāti tiek sasniegti ar viszemākajām iespējamām izmaksām.

•         Atbilstīgs ES finansiālais atbalsts

Lai pilsētu teritorijas varētu risināt dažādas problēmas, tām ir pieejami vairāki fondi (ERAF, ESF, “Apvārsnis 2020”, “Eiropa pilsoņiem” u. c.).

Referente ierosina izstrādāt pilsētām piemērotus risinājumus, nodrošināt atbilstīga finansiālā atbalsta pieejamību un, kad iespējams, dažādo fondu līdzekļus piešķirt koordinēti.

•         Partnerības princips

Eiropas noteikumi ietekmē pilsētas gan tieši, gan netieši, bet dažādie priekšlikumi ne vienmēr ir saskaņoti un koordinēti, un pilsētām nav viegli tos īstenot.

Referente norāda, ka partnerības princips attiecībās ar struktūrfondiem var būt piemērs tam, ka ir iespējama efektīva sadarbība starp dažāda līmeņa valsts pārvaldes iestādēm. Pilsētu pašvaldības agrīna iesaistīšana ļauj nodrošināt, ka tiesību aktus, kuriem ir tieša ietekme uz pilsētām, ir iespējams piemērot praktiski.

•         Informācijas forums un saskaņota datu apmaiņa par pilsētu jautājumiem

Referente ierosina regulāri veidot pilsētpolitikas informācijas forumu, kas nodrošinātu iespēju ieinteresētajām personām no dažāda līmeņa valsts pārvaldes iestādēm sadarboties un apspriesties un ES līmenī novērtēt ES rīcībpolitiku ietekmi.

Lielāka pilsētu un telpiskās plānošanas datu saskaņotība veicinātu ES politikas īstenošanu vietējā līmenī un sekmētu rezultātu un sasniegumu novērtēšanu.

Visbeidzot, referente uzskata — lai varētu ietekmēt urbanizācijas sekas un ātrumu Eiropā, ES politikas veidotājiem nekavējoties ir jāīsteno minētie pasākumi, kas nepieciešami ES pilsētpolitikas/pilsētprogrammas efektivitātes uzlabošanai. Tikai tad, ja ES politikas īstenošana tiks veikta aktīvi un koordinēti, pilsētas varēs pildīt savas funkcijas arī turpmāk un nodrošināt saviem iedzīvotājiem vēlamos dzīves apstākļus.

(1)

Precīza jēdzienu “pilsēta” un “pilsētu teritorijas” definīcija katrā valstī atšķiras. Šajā dokumentā šie jēdzieni ir savstarpēji aizstājami un izmantoti, lai apzīmētu visas urbāna rakstura apdzīvotas vietas.

(2)

Apvienoto Nāciju Organizācija, “Urbanizācijas tendences pasaulē”, 2005. gada pārskatītais darba dokuments Nr. ESA/P/WP/200.

(3)

Eiropas Komisija, “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”, COM(2014) 490.

(4)

L. Dijkstra, H. Poelman, “Pilsētas Eiropā. Jaunā ESAO un EK definīcija”, Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorāts, Regional Focus, 2012. gada janvāris.

(5)

Saskia Sassen, “Pasaules pilsētas kā mūsdienu robežas”, Leuphana Līneburgas universitātes Digitālā skola, 1/6.

(6)

Saskia Sassen, “Pasaules pilsētas kā mūsdienu robežas”, Leuphana Līneburgas universitātes Digitālā skola, 2/6.

(7)

Parag Khana, “Beyond city limits”, Foreign Policy, 6.10.2014. Eiropā ir divas šāda mēroga pilsētas: Londona un Parīze.

(8)

“Futurium”, 2011. gadā Eiropas Komisijas Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģijas (CNECT) ģenerāldirektorāts sāka projektu “Digitālā nākotne — ieskats 2050. gadā un politikas uzdevumi”. Projektu pabeidza 2013. gada decembrī. Projekta mērķis bija rast ticamus un ilgtspējīgus risinājumus sistēmiskiem jautājumiem, piemēram, bezdarbam un finanšu stabilitātei. Viens no tematiem bija “Pilsētas, ciemi un kopienas 2050. gadā”.

(9)

Nīderlandes Iekšlietu un Karalistes attiecību ministrijas pētījums, Hāga, 2014. gads: globālās dinamikas ietekme uz reģioniem lielā mērā nosaka vietējo darba tirgu. Sadarbība un koordinācija augstākā — valsts, Eiropas vai starptautiskā — līmenī ir priekšnoteikums efektīvu vietējo pieeju īstenošanai ekonomiskās izaugsmes jomā.

(10)

Turpat. Runājot par mūsu sabiedrības veidotiem sadarbības tīkliem, jānorāda, ka šie tīkli arī pārsniedz ierastās valsts pārvaldes kompetences robežas un tas ietekmē horizontālu un vertikālu koordināciju. Pāreja no valsts pārvaldes modeļa uz pārvaldības modeli nozīmē to, ka sadarbība un koordinācija ar nevalstiskiem dalībniekiem, lai sasniegtu valstiskos mērķus, ir kļuvusi svarīgāka.

(11)

LES 5. pants. Subsidiaritāte. 1., LESD 4. pants. 2. LESD XVIII sadaļa par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; 2. protokols par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu.

(12)

Skat.: “Urbānā dimensija citās ES politikas jomās”, Eiropas Komisija, Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorāts, 2011. gads.

(13)

2008/2130(INI) Kohēzijas politikas pilsētas dimensija.

(14)

2010/2158(INI) Eiropas pilsētvides attīstības plāns un tā nākotne saistībā ar kohēzijas politiku, 2011.

(15)

Svarīgi dokumenti ir, piem., Rīcības programma, Lille, 2000; “Urban acquis” (tiesību akti par pilsētām), Roterdama, 2004; “Ilgtspējīgas kopienas”, Bristole, 2006; Leipcigas Harta par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām, Leipciga, 2007; Leipcigas hartas īstenošana, Marseļa, 2008; Toledo deklarācija, 2010; Poznaņas secinājumi, 2011. gada novembris; Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programma 2020, 2011; ES pilsētprogrammas izveide, Atēnas, 2014.

(16)

Piemēram, sadarbība starp pašvaldībām un pārrobežu sadarbība. Lai pārvaldītu pilsētu attīstības politiku, ir nepieciešamas elastīgas pārvaldības formas, kas pielāgotas dažāda lieluma pilsētcentriem.

(17)

Kā norāda A. Hamedinger un citi grāmatā “Pilsētu eiropeizācija”, Techne Press, Amsterdama, 2010: ir 8 pilsētu eiropeizācijas līmeņi: a) atbilstība ES direktīvām un regulām, b) Eiropas informācijas pārvaldība, c) komunikācija ar privāto un publisko sektoru, d) ES dotāciju apmēra palielināšana, e) ekonomikas atjaunošanas veicināšana (izmantojot d) punktu), f) saikne ar citām vietējām organizācijām, kas ir dalībnieces, g) līdzdalība ES starptautiskajos tīklos un sadarbība kopīgos projektos, h) ES konsultēšana īstenošanas jautājumos, i) Padomes rīcībpolitiku lielāka pielāgošana Eiropas vajadzībām.

(18)

Piem., Eurocities.


Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS  (8.5.2015)

Reģionālās attīstības komitejai

par ES politikas virzienu urbāno dimensiju

(2014/2213(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Evelyn Regner

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Reģionālās attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.      konstatē, ka lielpilsētām un pilsētām ir svarīga nozīme stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto nodarbinātības un kohēzijas politikas mērķu sasniegšanā, tādēļ tās jāiesaista visā politikas veidošanas procesā ES līmenī, un to var panākt, inter alia, iekļaujot lielpilsētu un pilsētu pārstāvjus ekspertu grupās, kurām būtu arī jāapspriežas ar pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un sociālajiem partneriem; šajā saistībā atzinīgi vērtē ES pilsētprogrammu, kura nodrošinātu politikas virzienu labāku koordināciju un attiecīgo ieinteresēto personu iesaistīšanu no Eiropas pilsētu teritorijām un kura jāaplūko plašākā LES 4. panta kontekstā;

2.      atzinīgi vērtē arī daudznozaru apspriedes ar pilsonisko sabiedrību pārstāvošām struktūrām, piemēram, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, un ar līdzīgām iestādēm dalībvalstīs, kā arī ar iedzīvotāju asociācijām un viņu ievēlētajiem pārstāvjiem, nolūkā optimizēt ES politikas virzienu un jo īpaši nodarbinātības politikas rezultātus;

3.      uzskata — lai vairāk tiktu ņemti vērā visu pilsētas pārstāvošo ieinteresēto personu viedokļi, efektīvāk būtu jāizpēta esošie līdzekļi un ES struktūras, jo īpaši darbības programmu izstrādes laikā izmantojot apspriedes, novērtējumus, ietekmes novērtējumus un paraugprakses un pieredzes apmaiņu;

4.      mudina Komisiju arī turpmāk atbalstīt vietēji pārvaldītu un visai pilsētas teritorijai paredzētu ieguldījumu programmu izstrādi;

5.      norāda, ka izaugsme, darbvietu radīšana, pētniecība un izstrāde koncentrējas Eiropas lielpilsētās, pilsētās un pilsētreģionos un ka daudzas Eiropas lielpilsētas un pilsētas, jo īpaši tās, kuras strauji attīstās, un tās, kurās ir demogrāfiskā lejupslīde, saskaras ar lielām sociālām grūtībām; norāda, ka lielpilsētās un pilsētās vērojama vislielākā lielas turības un galējas atstumtības koncentrācija tās visekstremālākajos veidos;

6.      aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm atbalstīt lielpilsētas, pilsētas un pilsētreģionus un ierosināt Eiropas pamatnostādnes, lai pārvarētu grūtības, kas saistītas ar augstu bezdarba līmeni, sociālās nevienlīdzības palielināšanos, drošību, globalizāciju, izmaiņām ražošanas modeļos, migrāciju un nabadzību, kā arī ar nepieciešamību veicināt integrāciju un nodrošināt publisko infrastruktūru un sociālos mājokļus;

7.      norāda, ka pasākumiem nodarbinātības, sociālajā, ekonomikas un vides politikas jomā konurbācijās ir lielāka un ātrāka ietekme nekā citviet; aicina Komisiju ņemt to vērā, izstrādājot un īstenojot politikas virzienus;

8.      uzskata, ka, atbalstot inovatīvus, viedus un ilgtspējīgus projektus, lielpilsētas un pilsētas var sniegt ievērojamu ieguldījumu ekonomikas izaugsmē, paaugstinot nodarbinātības līmeni un uzlabojot sociālo kohēziju, un ka uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstībai ir nepieciešams attiecīgs finansējums, lai pilsētu teritorijās uzlabotu digitālo infrastruktūru un iedzīvotāju IKT prasmes;

9.      aicina Komisiju nostiprināt saiknes starp pilsētu centriem un pilsētu nomalēm un starp pilsētu un lauku teritorijām;

10.    uzskata, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fondam savā darbībā īpaša uzmanība būtu jāvelta pilsētreģionos īstenojamiem projektiem, lai veicinātu sociālajā un vides ziņā ilgtspējīgu finansējumu un ieguldījumus ar lielu darbvietu radīšanas potenciālu; uzsver, ka fonda Ieguldījumu komitejai, kas pārbaudīs projektus, būtu jāpievērš īpaša uzmanība tiem projektiem, kuri saistīti ar sociālajiem mājokļiem, sabiedrisko teritoriju un ēku renovāciju, stratēģisko sabiedrisko transportu, izglītību, veselību un aprūpi; uzsver, ka ar ieguldījumu palīdzību būtu jārada kvalitatīva un ilgtspējīga nodarbinātība, lai novērstu nodarbināto personu nabadzību; prasa iesaistīt pilsētu iedzīvotājus un ieinteresētās personas nepieciešamo politikas virzienu un attiecīgo projektu izstrādē;

11.    norāda, ka, lai palielinātu interesi par lielpilsētām un pilsētām kā vietām, kurās ieguldīt, un lai tādējādi sekmētu iekļaujošu ekonomisko izaugsmi un palielinātu nodarbinātību, ir vairāk jāiegulda pilsētu sabiedriskajās teritorijās, jāatjauno pamestās teritorijas un jārisina problēmas, kas ierobežo tirdzniecības attīstību, jo īpaši pakalpojumu jomā, un kas saistītas ar, piemēram, nepietiekami attīstītiem pilsētu centriem, pamestām vai novārtā atstātām sabiedriskajām teritorijām, nedrošām vai nepievilcīgām pilsētu teritorijām un iedzīvotāju zemo iesaistīšanas līmeni;

12.    aicina Komisiju pētīt iespēju, kā saskaņā ar ekonomikas pārvaldības sistēmas noteikumiem panākt lielāku budžeta elastību attiecībā uz publiskajiem izdevumiem, kas paredzēti bezdarba un nabadzības apkarošanai, un attiecībā uz mērķiem veicināt sociālos ieguldījumus, lai sekmētu produktīvākus lielpilsētu un pilsētu ieguldījumus, mazinātu dažāda veida nevienlīdzību un veicinātu līdzsvarotu sociālo daudzveidību; uzsver, ka saskaņā ar pilsētprogrammu ir jāatrisina problēma, kas saistīta ar nepietiekami apmācītu jaunu cilvēku integrāciju darba tirgū, nodrošinot pieejamu un kvalitatīvu profesionālo izglītību un prakses iespējas darba vietā, lai palīdzētu jauniešiem apgūt prasmes, ņemot vērā to, ka kvalifikācijas trūkums var palielināt bezdarba risku, kas savukārt palielina nabadzības risku un rada daudzas sociālas problēmas, kuras saistītas ar atstumtību, atsvešināšanos un nespēju veidot patstāvīgu dzīvi; uzsver, ka lielpilsētām un pilsētām ir svarīgi palīdzēt lielākam skaitam jauniešu turpināt mācības un iegūt darbam un profesijai vajadzīgo kvalifikāciju, kā arī nodrošināt plašāku kvalitatīvas izglītības pieejamību, īstenojot īpašus projektus bērniem no nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un minoritātēm;

13.    vērš uzmanību uz pārapdzīvotības problēmu lielākajās pilsētās, kura piemērotas infrastruktūras trūkuma gadījumā var izraisīt mobilitātes problēmas un mājokļu nepietiekamību vai to kvalitātes pasliktināšanos; pauž bažas par to, ka pilsētās ir satiksmes problēmas un traucēta satiksmes plūsma un šo problēmu dēļ būtiski palielinās ceļā pavadītais laiks un samazinās daudzu eiropiešu dzīves kvalitāte; uzsver, ka piemērotas infrastruktūras trūkums var radīt darba ņēmējiem psiholoģisku spriedzi un stresu, kas traucē panākt veselīgu darba un ģimenes dzīves līdzsvaru;

14.    aicina Komisiju izpētīt, vai un kādā apmērā neizlietotos Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas resursus var tieši piešķirt lielpilsētām un pilsētām ar īpaši augstu jaunatnes bezdarba līmeni, taču ar nosacījumu, ka attiecīgie naudas līdzekļi tiek piešķirti konkrētiem projektiem, kuru mērķis ir jaunatnes bezdarba apkarošana;

15.    vērš uzmanību uz to, ka tāds urbānais dizains un pakalpojumi, ar kuriem tiek risināta dzimumu diskriminācijas problēma un veicināta iespēju vienlīdzība, sekmē lielāka sociālā un ekonomiskā labuma iegūšanu; tādēļ aicina Komisiju aktīvi veicināt paraugprakses apmaiņu par to, kā budžeta plānošanā tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips;

16.    uzsver lielpilsētu un pilsētu pieejamības, universālā dizaina budžeta plānošanas(1) un lielpilsētu un pilsētu pieejamības plānošanas koncepcijas; aicina lielpilsētas, pilsētas un pilsētreģionus ievērot ES saistības attiecībā uz pieejamību; aicina Komisiju uzraudzīt attiecīgo pasākumu īstenošanu; mudina pilsētattīstības universālā dizaina veidošanā sistemātiski iesaistīt iedzīvotājus, tostarp personas ar invaliditāti un viņu pārstāvjus, kā arī speciālistus;

17.    aicina Komisiju, piešķirot līdzekļus, ņemt vērā finanšu krīzes sekas, kas ir vājinājušas pilsētreģionu spēju risināt tādus svarīgus jautājumus kā demogrāfiskās, ekonomiskās un sociālās grūtības un sabiedrisko pakalpojumu sniegšana;

18.    aicina Komisiju savā pilsētprogrammā iekļaut vērienīgus mērķus, lai nodrošinātu, ka lielpilsētas, pilsētas un reģioni īsteno stratēģiju "Eiropa 2020", vienlaikus ņemot vērā katra reģiona specifiskās īpatnības, un norāda, ka atbilstoši šai stratēģijai programmas prioritātēs būtu jāiekļauj nabadzības, sociālās atstumtības un bezpajumtniecības apkarošana, jo īpaši mudinot veidot ilgtspējīgākus sociālos mājokļus;

19.    uzsver, ka lielpilsētas un pilsētas ir daļa no plašākas funkcionālas teritorijas un ar tām nevar apieties kā ar izolētām teritorijām; aicina Komisiju ievērot ilgtspējīgas reģionālās attīstības principu arī tādēļ, lai, izstrādājot tās pilsētprogrammu, varētu panākt efektīvāku un ilgtspējīgāku pilsētattīstību, jo īpaši tādās jomās kā infrastruktūra, sabiedriskie pakalpojumi (jo īpaši izglītības jomā), veselība un aprūpe, un nodrošināt koordinētus, integrētus, stratēģiskus un ilgtspējīgus sabiedriskā transporta tīklus, kas ļauj stiprināt sociālo kohēziju, uzlabot darba ņēmēju mobilitāti un panākt labu darba un ģimenes dzīves līdzsvaru; mudina attīstīt šos transporta tīklus pārrobežu konurbācijās, jo pilsētu teritorijām vajadzētu būt savstarpēji savienotām ne tikai reģionālā vai valsts, bet arī pārrobežu līmenī;

20.    aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt pilsētu teritorijām modernizēt ekonomikas, sociālo un vides jomu, izmantojot pārdomātus ieguldījumus un labāku koordināciju; uzskata, ka ir arī jāgarantē kvalitatīva un droša dzīves vide;

21.    norāda, ka lielpilsētas, pilsētas un pilsētreģioni pēc savas struktūras ir ļoti atšķirīgi un saskaras ar ļoti dažādām grūtībām; tādēļ secina, ka nav izmantojama universāla pieeja; aicina Komisiju rast jaunas iespējas, kā uzlabot informācijas un paraugprakses apmaiņu, un, izstrādājot tiesību aktus, ņemt vērā pilsētreģionu īpašās vajadzības, jo lielpilsētas un plašākas pilsētu teritorijas ir svarīgi ekonomiskās darbības centri un savas kultūras, lieluma, infrastruktūras un ekonomiskās struktūras dēļ tām ir konkrētas sociālas problēmas, kurām nepieciešami piemēroti risinājumi;

22.    norāda, ka sadarbība starp dalībvalstīm pilsētattīstības jautājumos pašlaik notiek starpvaldību līmenī; uzskata, ka izstrādātajai ES pilsētprogrammai ir skaidri jāparāda ES pievienotā vērtība.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

7.5.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

44

4

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Guillaume Balas, Tiziana Beghin, Brando Benifei, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, Martina Dlabajová, Lampros Fountoulis, Elena Gentile, Arne Gericke, Marian Harkin, Danuta Jazłowiecka, Agnes Jongerius, Rina Ronja Kari, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Zdzisław Krasnodębski, Kostadinka Kuneva, Jérôme Lavrilleux, Patrick Le Hyaric, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, Georgi Pirinski, Marek Plura, Terry Reintke, Sofia Ribeiro, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Jutta Steinruck, Romana Tomc, Ulla Tørnæs, Marita Ulvskog, Renate Weber, Tatjana Ždanoka, Jana Žitňanská, Inês Cristina Zuber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Georges Bach, Heinz K. Becker, Karima Delli, Tania González Peñas, Marju Lauristin, Helga Stevens, Ivo Vajgl, Tom Vandenkendelaere

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Andrea Cozzolino, Rosa D’Amato, Jens Nilsson

(1)

Kā noteikts Padomes Lēmuma 2010/48/EK 2. pantā.


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.6.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

26

4

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pascal Arimont, José Blanco López, Franc Bogovič, Steeve Briois, Rosa D’Amato, Bill Etheridge, Michela Giuffrida, Ivan Jakovčić, Constanze Krehl, Martina Michels, Iskra Mihaylova, Andrey Novakov, Stanislav Polčák, Julia Reid, Terry Reintke, Monika Smolková, Maria Spyraki, Olaf Stuger, Ángela Vallina, Monika Vana, Matthijs van Miltenburg, Lambert van Nistelrooij, Kerstin Westphal

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Petras Auštrevičius, Daniel Buda, Salvatore Cicu, Ivana Maletić, Jan Olbrycht

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jens Nilsson, Georgi Pirinski, Daniele Viotti

Juridisks paziņojums