ZIŅOJUMS par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2013.-2014. gads)
22.7.2015 - (2014/2254(INI))
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
Referente: Laura Ferrara
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2013.-2014. gads)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulu, jo īpaši tās otro un ceturto līdz septīto ievilkumu,
– cita starpā ņemot vērā LES 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro ievilkumu un 6., 7., kā arī 9. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu un jo īpaši tā 7. punktu,
– ņemot vērā 2000. gada 7. decembrī pieņemto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu („Harta”), kas tika izsludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā un stājās spēkā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada decembrī,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,
– ņemot vērā ANO līgumus par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un ANO līgumu izpildes iestāžu judikatūru,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kuru pieņēma 2006. gada 13. decembrī Ņujorkā un ES ratificēja 2010. gada 23. decembrī,
– ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,
– ņemot vērā turpmāk minētos ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējos komentārus: Nr. 7 (2005) par bērna tiesībām agrīnā bērnībā, Nr. 9 (2006) par bērnu ar invaliditāti tiesībām, Nr. 10 (2007) par bērna tiesībām nepilngadīgo tiesvedības sistēmā, Nr. 12 (2009) par bērna tiesībām tikt uzklausītam, Nr. 13 (2011) par bērna aizsardzību pret jebkādu vardarbību un Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņa intereses,
– ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un Pekinas Rīcības platformu, Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu[1] un 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana”[2], kā arī Padomes 2014. gada 5. jūnija secinājumus par visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršanu un izskaušanu,
– ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,
– ņemot vērā Cilvēktiesību padomes neatkarīgā eksperta Cephas Lumina ziņojumu par valstu ārējā parāda un citu attiecīgu finanšu saistību ietekmi uz visu cilvēktiesību pilnīgu īstenošanu, jo īpaši ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā (Addendum, Mission to Greece, UN A/HRC/25/50/Add.1),
– ņemot vērā 2013. gada aprīlī publicēto ANO īpašā referenta jautājumos par migrantu cilvēktiesībām ziņojumu par ES ārējo robežu pārvaldību un tās ietekmi uz migrantu cilvēktiesībām,
– ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju, kurā pausts aicinājums izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai cilvēktiesību kontekstā reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības,
– ņemot vērā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas stratēģiskās pamatnostādnes, kuras Eiropas Padome pieņēma 2014. gada 27. jūnijā,
– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija);
– ņemot vērā 1996. gadā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūru,
– ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības[3],
– ņemot vērā Padomes 2013. gada 9. decembra ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs[4],
– ņemot vērā direktīvu kopumu par procesuālās aizsardzības tiesībām ES[5],
– ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm[6],
– ņemot vērā Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un tam pievienoto rīcības plānu, ko Padome pieņēma 2012. gada 25. jūnijā,
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju[7],
– ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes un dalībvalstu sanāksmes Padomē secinājumus par tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanu, kas pieņemti 2014. gada 16. decembrī,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)[8],
– ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu[9],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI[10],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti[11],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI[12],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem[13],
– ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (COM(2008)0229),
– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) lēmumus un judikatūru, kā arī judikatūru, ko iedibinājušas valstu konstitucionālās tiesas, kuras, interpretējot valsts tiesību aktus, atsaucas arī uz Hartu,
– ņemot vērā jaunās Eiropas Komisijas politiskās vadlīnijas, ar kurām Parlamentu iepazīstināja priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker 2014. gada 15. jūlijā,
– ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (COM(2012)0011),
– ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus darījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti (COM(2012)0010),
– ņemot vērā ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā (COM(2012)0286), īpaši tās noteikumus par finansējuma piešķiršanu, lai varētu izstrādāt pamatnostādnes bērnu aizsardzības sistēmām un pamatnostādnes par apmaiņu ar paraugpraksi,
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Ieteikumu 2013/112/ES „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”[14],
– ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam (COM(2011)0173) un Eiropadomes 2011. gada 24. jūnija secinājumus,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā veiktie pasākumi” (COM(2013)0454),
– ņemot vērā Komisijas izstrādāto ES pretkorupcijas ziņojumu (COM(2014)0038),
– ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426),
– ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par progresu, kas gūts, īstenojot dalībvalstu stratēģijas romu tautības iedzīvotāju integrācijai[15],
– ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai[16],
– ņemot vērā rezolūcijas par dzimumu līdztiesību,
– ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par ES bezpajumtniecības stratēģiju[17],
– ņemot vērā ASV Senāta ziņojumu par CIP aizturēšanas un pratināšanas programmām,
– ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES[18],
– ņemot vērā rezolūcijas par pamattiesībām un cilvēktiesībām, jo īpaši vienu no pēdējā laikā pieņemtajām rezolūcijām — 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā (2012. gads)[19],
– ņemot vērā rezolūcijas par migrāciju, jo īpaši nesenāko, kas pieņemta 2014. gada 17. decembrī par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai[20],
– ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā[21],
– ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu[22],
– ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām vairākās dalībvalstīs un to ietekmi uz ES pilsoņu privātumu[23], kurā Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai uzticēts pienākums veikt padziļinātu pārbaudi šajā jautājumā, un Parlamenta 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām[24],
– ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ASV Senāta ziņojumu par CIP veikto spīdzināšanu[25],
– ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā[26],
– ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūcija par lūgumu Eiropas Savienības Tiesai sniegt atzinumu par to, vai Kanādas un Eiropas Savienības nolīgums par pasažieru datu reģistra datu pārsūtīšanu un apstrādi ir atbilstīgs Līgumiem[27],
– ņemot vērā 2012. gada 11. septembra[28] un 2013. gada 10. oktobra[29] rezolūcijas par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs,
– ņemot vērā rezolūcijas par Gvantanamo līča ieslodzījuma centru,
– ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par ES hartu — standartu noteikšanu attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību Eiropas Savienībā[30],
– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 2/2013 attiecībā uz projektu nolīgumam par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK),
– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-293/12 un C/594/12 (Digital Rights Ireland un Seitlinger u. c.), ar kuru atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK,
– ņemot vērā Frans Timmermans 2014. gada 7. oktobra un 2015. gada 11. februāra uzklausīšanu Eiropas Parlamentā,
– ņemot vērā Dimitris Avramopoulos uzklausīšanu Eiropas Parlamentā 2014. gada 30. septembrī,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) gada konferenci, kas notika 2014. gada 10. novembrī par tematu „Pamattiesības un imigrācija ES”, un jo īpaši FRA pamatdokumentu „Legāli ieceļošanas kanāli ES personām, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība — pasākumu kopums”,
– ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) un FRA veiktos pasākumus, gada ziņojumus un pētījumus un FRA plašā apjomā veiktos apsekojumus par ebreju diskrimināciju un naida motivētiem noziedzīgiem nodarījumiem pret ebrejiem ES dalībvalstīs, par vardarbību pret sievietēm ES un LGBT piedzīvoto diskrimināciju, vardarbību un uzmākšanos,
– ņemot vērā to NVO ieguldījumu, kas piedalās FRA Pamattiesību platformā,
– ņemot vērā ziņojumus un pētījumus, kurus cilvēktiesību jomā ir izstrādājušas nevalstiskās organizācijas (NVO), un pētījumus, kurus par šo jomu ir pasūtījusi Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja, jo īpaši Politikas departamenta C pētījumu par krīzes ietekmi uz pamattiesībām ES dalībvalstīs,
– ņemot vērā pētījumus par krīzes ietekmi uz pamattiesībām ES dalībvalstīs,
– ņemot vērā principus, kuri attiecas uz cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestāžu statusu („Parīzes principi”) un kuri pievienoti ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai Nr. 48/134,
– ņemot vēra Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (2012/2130(INI)),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par stratēģiju Eiropas Savienības Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai (COM(2010)0573) un Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos (SEC(2011)0567),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par jauno ES mehānismu tiesiskuma nostiprināšanai (COM(2014)0158) un Padomes 2014. gada 16. decembra secinājumus „Tiesiskuma ievērošanas nodrošināšana“,
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu (COM(2014)0224) un ar to saistītos darba dokumentus,
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada ziņojumu par ES pilsonību "ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne" (COM(2013)0269),
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu par to, kā īsteno ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām (COM(2014)0209), un 2013. gada 9. decembra Padomes ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs,
– ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0230/2015),
A. tā kā Eiropas sistēma daļēji ir radīta, lai novērstu Otrā pasaules kara traģisko seku un nacisma režīma laikā veikto vajāšanu un represiju atkārtošanos, kā arī lai nepieļautu lejupslīdi demokrātijas un tiesiskuma jomā, veicinot cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību;
B. tā kā cilvēktiesību, pamatbrīvību, demokrātijas un ES līgumos un starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos (Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, ECTK, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām utt.) noteikto vērtību un principu ievērošana un veicināšana ir Savienības un tās dalībvalstu pienākums un tam jābūt Eiropas sistēmas pamatā;
C. tā kā minētajām tiesībām jābūt nodrošinātām visām ES teritorijā dzīvojošām personām, tostarp attiecībā pret publisko iestāžu netaisnīgu un vardarbīgu rīcību neatkarīgi no to kompetences teritoriālā līmeņa;
D. tā kā saskaņā ar LES 2. pantu ES ir dibināta, pamatojoties uz cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu pārstāvju tiesību, ievērošanu — tās ir dalībvalstu kopīgās vērtības, kas ir jāievēro, rīkojoties gan ES, gan katrai atsevišķai dalībvalstij visos politikas virzienos un gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā; tā kā saskaņā ar LES 17. pantu Komisijai ir jānodrošina Līgumu piemērošana;
E. tā kā saskaņā ar LES 6. pantu ES ir pienākums pašai ievērot un likt ievērot pamattiesības, īstenojot savu rīcību visās kompetences jomās; tā kā arī dalībvalstis tiek mudinātas šādi rīkoties;
F. tā kā ir nepieciešama ES līgumu pārskatīšana, lai stiprinātu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzību;
G. tā kā saskaņā ar LES preambulu dalībvalstis apliecināja apņemšanos ievērot sociālās tiesības, kā noteikts Eiropas Sociālajā hartā; tā kā LESD 151. pantā arī ir skaidra norāde uz sociālajām pamattiesībām, piemēram, tām, kas noteiktas Eiropas Sociālajā hartā;
H. tā kā, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir pilnībā integrēta Līgumos un tādējādi tā ir juridiski saistoša ES iestādēm, aģentūrām un citām struktūrām, kā arī dalībvalstīm, piemērojot ES tiesību aktus; tā kā Savienības iestādēs, kā arī dalībvalstīs ir jāveido, jāveicina un jāstiprina patiesa pamattiesību kultūra, jo īpaši dalībvalstīm piemērojot un īstenojot Savienības tiesību aktus gan iekšzemē, gan attiecībās ar trešām valstīm;
I. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 2. un 3. pantā ir atzītas tiesības uz dzīvību un personas neaizskaramību;
J. tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantu ir aizliegta jebkāda veida necilvēcīga vai pazemojoša attieksme;
K. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8., 9., 10., 19. un 21. pantā, kā arī ES Tiesas judikatūrā ir atzīts sociālo pamattiesību nozīmīgums, tādējādi uzsverot, ka šīs tiesības un jo īpaši arodbiedrību tiesības, tiesības uz streikošanu, apvienošanos un pulcēšanos ir jāaizsargā tāpat kā citas Hartā atzītās pamattiesības;
L. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantā noteikts, ka „Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību”, un 21. pantā aizliegta diskriminācija valodas dēļ un/vai saistībā ar piederību nacionālai minoritātei;
M. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 33. pantā ir noteikta juridiska, ekonomiska un sociāla ģimenes aizsardzība;
N. tā kā hartas 37. un 38. pantā ir atzītas tiesības uz augstu vides aizsardzības līmeni ciešā saistībā ar Savienības politikas īstenošanu;
O. tā kā dalībvalstis nevar samazināt to konstitūcijās sniegtās garantijas attiecībā uz noteiktām tiesībām, aizbildinoties, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas regulējums vai citi ES tiesību instrumenti šajā jomā nodrošina mazāku aizsardzību par konstitūcijās paredzēto aizsardzības līmeni;
P. tā kā ir atzīts, ka valstu iestādēm (tiesu, tiesībaizsardzības un administratīvajām iestādēm) ir svarīga nozīme, lai hartā minētās tiesības un brīvības varētu īstenot praktiski;
Q. tā kā, lai īstenotu LESD V sadaļā noteikto brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ES un katrai dalībvalstij ir pilnībā jāievēro pamattiesības;
R. tā kā cilvēki, kas ir pilsoņi vai iedzīvotāji, ir galvenā vērtība Eiropas Savienībā un tā kā Hartā noteikto personīgo, pilsonisko, politisko, ekonomisko un sociālo tiesību mērķis nav tikai aizsargāt Eiropas pilsoņus un iedzīvotājus no iespējamas aizskaršanas, ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības, bet šīs tiesības ir arī priekšnoteikums, lai nodrošinātu pilnvērtīgu un netraucētu personas attīstību;
S. tā kā tiesiskums ir Eiropas liberālās demokrātijas stūrakmens un viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, kas izriet no visu ES dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām;
T. tā kā tiesiskuma īstenošana valsts līmenī būtiski ietekmē dalībvalstu un to tiesisko sistēmu savstarpējo uzticēšanos, un tai ir svarīga nozīme, lai izveidotu Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) V sadaļā noteikto brīvības, drošības un tiesiskuma telpu;
U. tā kā tiesiskuma ievērošana ir priekšnosacījums pamattiesību aizsardzībai un jo īpaši svarīgi tas ir ES, jo tas ir arī priekšnosacījums visu to tiesību un saistību ievērošanai, kuras izriet no Līgumiem un starptautiskajiem tiesību aktiem;
V. tā kā ES un tās dalībvalstis ir iesaistījušās pasaules procesā ceļā uz jauniem ilgtspējīgas attīstības mērķiem (TAM), saskaņā ar kuriem cilvēktiesības ir vispārējas, nedalāmas un neatņemamas;
W. tā kā šo vērtību un principu īstenošanas pamatā jābūt arī efektīvai Hartā noteikto pamattiesību ievērošanas uzraudzībai, piemēram, jau tiesību aktu priekšlikumu izstrādē;
X. tā kā ES patlaban piedzīvo smagas ekonomikas un finanšu krīzes periodu, kura sekas apvienojumā ar dažiem pasākumiem, tostarp drastiskiem budžeta samazinājumiem, kas, reaģējot uz krīzi, ir ieviesti dažās dalībvalstīs, negatīvi ietekmē ES iedzīvotāju dzīves apstākļus — pieaug bezdarbs, nabadzība, nevienlīdzība un nestabili darba nosacījumi, un tiek ierobežota pieeja pakalpojumiem, kā arī pasliktinās to kvalitāte, un līdz ar to cieš iedzīvotāju labjutība;
Y. tā kā gandrīz viena trešdaļa lūgumrakstu, ko saņem Parlaments, attiecas uz Hartā minēto pamattiesību iespējamiem pārkāpumiem, skarot tādus jautājumus kā pilsonība, četras brīvības, nodarbinātība, ekonomiskie apstākļi, vides un patērētāju aizsardzība, tiesību sistēmas, balsstiesības un demokrātiskā līdzdalība, pārredzamība lēmumu pieņemšanā, invaliditāte, bērnu tiesības, izglītības pieejamība vai tiesības lietot konkrētu valodu; tā kā dažos no šiem lūgumrakstiem ir skarti jautājumi, kas saistīti ar veselības jomu un veselības aprūpes un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, kā arī sūdzības, kuras saistītas ar darba tiesībām un kuru tiešais cēlonis ir ekonomikas krīze; tā kā lūgumraksti parasti ir pirmais rādītājs, kas raksturo pamattiesību stāvokli dalībvalstīs;
Z. tā kā ES darbojas, pamatojoties uz pieņēmumu un savstarpēju paļāvību, ka ES dalībvalstis ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, kuras noteiktas ECTK un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un savstarpējās atzīšanas principa ievērošanu;
Aa. tā kā bezdarba, nabadzības vai sociālās atstumtības situācija būtiski ietekmē piekļuvi pamattiesībām un iespējām, un tā kā cilvēkiem, kas ir šādā neaizsargātā situācijā, joprojām jābūt piekļuvei pamatpakalpojumiem, jo īpaši sociālajiem un finanšu pakalpojumiem;
Aa. tā kā pēc nesenajiem ES teritorijā veiktajiem teroristu uzbrukumiem dažu pretterorisma politikas virzienu un pasākumu dēļ pamattiesības un brīvības ES var tikt apdraudētas; tā kā ir būtiski svarīgi saglabāt līdzsvaru starp Eiropas iedzīvotāju brīvību un pamattiesību aizsardzību un viņu drošības pastiprināšanu; tā kā ES un tās dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt Eiropas iedzīvotājus un, izstrādājot un īstenojot drošības politikas nostādnes, vienlaikus ievērot iedzīvotāju pamattiesības un brīvības; tā kā nepieciešamības un proporcionalitātes principiem šajā jomā jābūt noteicošiem, lai īstenotā politika neapdraudētu pilsoniskās brīvības;
Ac. tā kā pirmo reizi vēsturē Vidusjūrā tūkstošiem cilvēku ir zaudējuši dzīvības, uzliekot ES milzīgu atbildību glābt dzīvības, apturēt cilvēku tirgotājus, nodrošināt migrantiem likumīgas ieceļošanas iespējas un atbalstīt un aizsargāt patvēruma meklētājus un bēgļus;
Ad. atgādina, ka 2014. gadā gandrīz 3500 migrantu ir gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts, cenšoties sasniegt Eiropas teritoriju, un tādējādi pēdējo divdesmit gadu laikā kopumā ir miruši vai pazuduši bez vēsts gandrīz 30 000 cilvēku; tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem migrācijas ceļš uz Eiropu migrantiem ir kļuvis par bīstamāko ceļu pasaulē;
Ae. tā kā aptuveni tūkstotis patvēruma pieteikumu gadā ir tieši saistīti ar dzimumorgānu kropļošanu;
Af. tā kā patvēruma tiesības ir nodrošinātas 1951. gada Konvencijā par bēgļa statusu (Ženēvas konvencija), kā arī 1967. gada 31. janvāra protokolā;
Ag. tā kā mūsu kopienās joprojām nav izzudušas ekstrēma nacionālisma, rasisma, ksenofobijas un neiecietības izpausmes; tā kā tieši pretēji — jo īpaši pēc nesenajiem teroristu uzbrukumiem — šķiet, ka šādas izpausmes kļūst aizvien biežākas daudzās dalībvalstīs un tiek vērstas gan pret tradicionālajām minoritātēm, gan jaunajām nacionālo minoritāšu kopienām;
Ah. tā kā saskaņā ar LES 49. pantu jebkura Eiropas valsts, kas ievēro 2. pantā minētās vērtības un apņemas tās sekmēt, var lūgt, lai to uzņem par Savienības dalībvalsti; tā kā atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem ir būtisks priekšnosacījums, lai pievienotos ES; tā kā saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem dalībvalstīm ir pienākums ne vien ievērot pamata prasības pirms iestāšanās, bet arī turpināt tās piemērot pēc tam, kad valsts ir pievienojusies ES, kā noteikts LES 2. pantā; tā kā, ņemot to vērā, būtu pastāvīgi jāvērtē visas dalībvalstis, lai pārbaudītu, vai tajās joprojām tiek ievērota atbilstība ES pamatvērtībām — pamattiesību ievērošanai, demokrātiskām institūcijām un tiesiskumam; tā kā papildus būtu jāievieš pakāpenisks koriģējošs mehānisms, lai pārvarētu problēmas ar politisko dialogu, neizmantojot LES 7. panta „smago artilēriju”, un risinātu „Kopenhāgenas dilemmu” spēkā esošo Līgumu ietvaros;
Ai. tā kā skaidru un kopēju kritēriju trūkuma apstākļos tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību situācijas novērtēšana dalībvalstīs pastāvīgi tiek apšaubīta saistībā ar politiskiem un iestāžu apsvērumiem; tā kā saistošu procedūru trūkums pārāk bieži izraisa pastāvīgu bezdarbību un Līgumu un Eiropas vērtību neievērošanu ar Eiropas iestāžu līdzdalību;
Aj. tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstus nodrošina ciešu saikni starp ES iedzīvotājiem un Eiropas Parlamentu; tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīva ir ļāvusi izveidot jaunu tiešu saikni starp ES iedzīvotājiem un ES iestādēm un var stiprināt pamattiesību un pilsoņu tiesību attīstību; tā kā pilsoņu tiesības ietver arī tiesības iesniegt lūgumrakstus, lai iedzīvotāji varētu aizstāvēt savas pamattiesības, kā noteikts Hartas 44. pantā un LESD 227. pantā;
Ak. tā kā sievietes ES joprojām tiek dažādos veidos diskriminētas un pārāk bieži cieš no agresijas un vardarbības, jo īpaši no seksuālās vardarbības;
Al. tā kā pret sievieti vērsta vardarbība ir visizplatītākais pamattiesību pārkāpuma veids Eiropas Savienībā un visā pasaulē un tā kā tā ietekmē visus sabiedrības līmeņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumu apjoma, sociālā stāvokļa un izcelsmes valsts vai dzīvesvietas, un tā kā tā ir uzskatāma par sieviešu un vīriešu līdztiesības nozīmīgu šķērsli;
Am. tā kā saskaņā ar pētījuma secinājumiem, kuru 2014. gadā veica Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, lielākā daļa no vardarbības cietušo sieviešu par notikušo policijai neziņo;
An. tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības (SRVT) ir balstītas uz pamattiesībām un tā kā tās ir būtiski cilvēku cieņas elementi[31]; tā kā atteikums veikt abortu, lai glābtu dzīvību, ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums;
Ao. tā kā sieviešu un bērnu tirdzniecība un seksuāla izmantošana ir klajš cilvēktiesību, cilvēka cieņas un tiesiskuma un demokrātijas pamatprincipu pārkāpums; tā kā mūsdienās šīs parādības sievietes apdraud vairāk, jo ir pieaugusi ekonomiskā nenoteiktība un lielāks ir bezdarba un nabadzības risks;
Ap. tā kā Eiropas tiesību aktos pret sievietēm vērsta vardarbība nav konkrēti iekļauta kā viens no dzimumu diskriminācijas veidiem, un tā kā šādi tā ir konceptuāli iekļauta tikai trīs dalībvalstu tiesību sistēmās (Spānijā, Zviedrijā un Vācijā), kas nozīmē, ka tā netiek uztverta kā būtiska līdztiesības problēma; tā kā, definējot pret sievietēm vērstu vardarbību un dzimumnosacītu vardarbību, dalībvalstis īsteno ad hoc pieeju, jo definīcijas valstu tiesību aktos ievērojami atšķiras, datu salīdzināšanu līdz ar to padarot neiespējamu;
Aq. tā kā dalībvalstis nav izņēmums dzimumorgānu kropļošanas jomā, no kuras, saskaņā ar ziņoto, Savienībā cieš 500 000 personas un tā apdraud vēl 180 000 personu;
Ar. tā kā ES un dalībvalstīs joprojām daudzos gadījumos tiek pārkāptas pamattiesības, par ko liecina, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi un kā norādīts Komisijas, FRA, NVO, Eiropas Padomes un ANO ziņojumos, piemēram, pārkāpumi attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju tiesībām uz pulcēšanās brīvību un vārda brīvību, LGBTI personu institucionālā diskriminācija, aizliedzot laulāties un pieņemot tiesību aktus, kas aizliedz šādu orientāciju "propagandu", kā arī joprojām augstais tādas diskriminācijas un naida motivēto noziedzīgo nodarījumu līmenis, ko izraisījis rasisms, ksenofobija, reliģiskā neiecietība vai aizspriedumi pret cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēku dzimumorientāciju un dzimumidentitāti; tā kā Komisijas, Padomes un dalībvalstu reakcija nav pienācīgā līmenī, ņemot vērā konstatēto pārkāpumu smaguma pakāpi un atkārtošanos,
As. tā kā sabiedrībām, kurās pilnībā tiek īstenotas un nodrošinātas pamattiesības, ir vairāk iespēju veidot dinamisku un konkurētspējīgu ekonomiku;
At. tā kā romi — lielākā etniskā minoritāte Eiropā — joprojām cieš no nopietnas diskriminācijas, rasistu uzbrukumiem, naidīgiem izteikumiem, nabadzības un atstumtības;
Au. tā kā Eiropas ārējās darbības pamatā ir tie paši principi, kuri ir ES dibināšanas un attīstības pamatā, proti, demokrātija, solidaritāte, cilvēka cieņa un visas pamattiesības; tā kā, lai gan ES ārējās politikas virzienos ir izstrādātas konkrētas cilvēktiesību pamatnostādnes, tādu nav iekšpolitikas virzienos, tādējādi, iespējams, radot priekšstatu par dubultiem standartiem; tā kā ES veiktajai pamattiesību ievērošanas veicināšanai savā ārējā darbībā vienmēr ir jābūt saskaņotai ar stingru un sistemātisku iekšējo politiku šādu tiesību ievērošanas uzraudzībai pašas ES teritorijā;
Av. tā kā noteikumos par personas datu aizsardzību ir jāievēro mērķa, nepieciešamības un proporcionalitātes princips, tostarp starptautisko nolīgumu sarunu un slēgšanas laikā, kas tika uzsvērts ES Tiesas 2014. gada 6. aprīļa spriedumā, ar kuru atcelta Direktīva 2006/24/EK, un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumos;
Aw. tā kā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī uz personas datu aizsardzību ir noteiktas Hartā un tādējādi ir ES primāro tiesību aktu neatņemama daļa;
Ax. tā kā jaunās tehnoloģijas var nelabvēlīgi ietekmēt pamattiesības un jo īpaši tiesības uz privātuma un personas datu aizsardzību, kas noteiktas Hartas 7. un 8. pantā;
Ay. tā kā masveida piekļuve internetam ir vēl vairāk palielinājusi fiziskas un psiholoģiskas pret sievietēm vērstas vardarbības iespējas, tostarp lenkšanu tiešsaistē;
Az. tā kā straujas digitālās pasaules attīstības apstākļos (tostarp interneta, lietotņu un sociālo tīklu arvien plašākā izmantošanā) ir nepieciešama spēcīgāka personas datu un privātuma aizsardzība, lai nodrošinātu konfidencialitāti un aizsardzību;
Ba. tā kā pamatbrīvības, cilvēktiesības un vienlīdzīgas iespējas ir jānodrošina visiem ES iedzīvotājiem, tostarp personām, kuras pieder pie nacionālām un lingvistiskām minoritātēm;
Bb. tā kā saskaņā ar PVO datiem sliktas izturēšanās dēļ Eiropā ik gadu mirst vismaz 850 bērnu vecumā līdz 15 gadiem;
Bc. tā kā saskaņā ar FRA pētījumu par diskrimināciju un naida motivētiem noziedzīgiem nodarījumiem pret LGBTI personām gandrīz puse no aptaujātajām LGBTI personām papildus diskriminācijai un vardarbībai, no kuras tās cieš, uzskata, ka viņu mītnes valsts politiķi plaši izmanto aizvainojošu retoriku pret LGBTI personām;
Bd. tā kā LGBTI personas cieš no institucionālas diskriminācijas vai nu civillaulību aizlieguma dēļ vai tādu tiesību aktu dēļ, kuri aizliedz paust dzimumorientāciju;
Be. tā kā personas ar invaliditāti cieš no dažādu veidu diskriminācijas, kas neļauj tām pilnībā izmantot viņu pamattiesības;
Bf. tā kā nabadzības līmenis personu ar invaliditāti vidū ir par 70 % augstāks par vidējo, kas daļēji izskaidrojams ar ierobežotu piekļuvi nodarbinātībai;
Bg. tā kā sekularizācija un neitralitāte ir labākā garantija dažādo attiecīgajā valstī dzīvojošo reliģisko kopienu nediskriminēšanai;
Bh. tā kā preses un pilsoniskās sabiedrības grupu, piemēram, NVO darbības brīvība ir būtiski svarīgs demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanas elements; tā kā vairākās dalībvalstīs šī brīvība tiek apdraudēta, pieņemot valstu tiesību aktus, vai iestādēm tieši iejaucoties;
Bi. tā kā vecāka gadagājuma cilvēkiem Hartā ir noteiktas tiesības „dzīvot cienīgu un neatkarīgu dzīvi un piedalīties sabiedriskajā un kultūras dzīvē”;
Bj. tā kā, kaut arī izdarītajam noziegumam samērīgs sods tik tiešām attur no pamattiesību pārkāpšanas, tomēr galvenajam uzdevumam joprojām ir jābūt noziegumu profilaksei (ar izglītības un kultūras starpniecību), nevis reaģēšanai pēc notikuma;
Bk. tā kā specializētu iestāžu, piemēram, valsts cilvēktiesību aizsardzības iestāžu vai līdztiesības nodrošināšanas struktūru, darba efektivitāte ir svarīga, lai palīdzētu iedzīvotājiem labāk īstenot viņu pamattiesības, panākot, ka dalībvalstis piemēro ES tiesību aktus;
Bl. tā kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās mītnes dalībvalstī ir atzītas Hartas 39. un 40. pantā; tā kā mobilitātes tiesību izmantošanai nevajadzētu kavēt šo tiesību īstenošanu;
Bm. tā kā, ņemot vērā Komisijas un dalībvalstu vājo reakciju uz Edward Snowden atklāto vērienīgo spiegošanu, kura attiecas uz internetu un telesakariem un tiek veikta programmas „NSA-Prism” ietvaros, un skar arī Eiropas valstis, būtu jānodrošina aizsardzības prasību ievērošana attiecībā uz Eiropas pilsoņiem vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dzīvo ES teritorijā,
1. uzskata, ka ir būtiski nodrošināt LES 2. pantā minēto kopīgo Eiropas vērtību pilnīgu ievērošanu gan Eiropas, gan dalībvalstu tiesību aktos, sabiedriskajā politikā, gan tās īstenošanā, vienlaikus pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;
2. aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visi ES tiesību akti, tostarp ekonomikas un finanšu pielāgojumu programmas, tiktu īstenoti saskaņā ar Pamattiesību hartu un Eiropas Sociālo hartu (LESD 151. pants);
3. atzīmē, ka LES 6. pantā noteikts pienākums pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai; atzīmē Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 2/2013; aicina Komisiju un Padomi ieviest nepieciešamos instrumentus, lai nodrošinātu, ka šis iepriekšminētais Līgumos noteiktais pienākums tiek izpildīts lieki nevilcinoties; uzskata, ka tas ir jāizdara pamatojoties uz pilnīgu pārredzamību, jo tas nodrošinātu papildu mehānismu personu pamattiesību patiesas ievērošanas veicināšanai un nostiprinātu personu aizsardzību pret viņu pamattiesību pārkāpumiem, tostarp attiecībā uz tiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un vairotu Eiropas iestāžu atbildību par savu rīcību vai bezdarbību attiecībā uz pamattiesībām;
4. atzinīgi uztver to, ka Komisijas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam ir uzticēta tiesiskuma un Hartas jomas kompetence, un atzīmē viņa apņemšanos pienācīgi nostiprināt spēkā esošo tiesisko satvaru; sagaida, ka vistuvākajā laikā tiks pieņemta iekšējā pamattiesību stratēģija, cieši sadarbojoties ar citām iestādēm un apspriežoties ar plaši pārstāvētu pilsonisko sabiedrību un citām ieinteresētajām pusēm; uzskata, ka stratēģija būtu jāpamato ar LES 2., 6. un 7. pantu un tai būtu jāatbilst LESD 8. un 10. pantā noteiktajiem principiem un mērķiem; nožēlo politiskās gribas trūkumu, lai LES 7. pantu piemērotu dalībvalstīm, kas ir atbildīgas par pamattiesību pārkāpumiem, lai tās sodītu un izmantotu to, kā atturošu precedentu;
5. uzsver, ka pilnībā jāizmanto pašreizējie mehānismi, kas paredzēti, lai nodrošinātu ES līguma 2. pantā un Pamattiesību hartā paredzēto pamattiesību un Savienības vērtību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu; šajā sakarībā uzsver, ka nekavējoties jāpiemēro un jāīsteno visi instrumenti, kas pašreiz paredzēti Līgumos;
6. uzsver, ka pilnībā jāizmanto pašreizējie mehānismi, sākot objektīvus vērtējumus un izmeklēšanas, kā arī sākot pārkāpumu procedūras, ja tam ir pietiekams pamats;
7. uzsver nepieciešamību pēc iespējamiem Līgumu grozījumiem nolūkā vēl vairāk pastiprināt pamattiesību aizsardzību ES Līgumos;
8. atzīmē Komisijas paziņojumu „Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai“, kas ir pirmais mēģinājums novērst pašreizējos šķēršļus pamattiesību un tiesiskuma principu pārkāpumu dalībvalstīs novēršanai un risināšanai; atzīmē Komisijas nodomu regulāri informēt Parlamentu un Padomi par katrā posmā panākto progresu; tomēr uzskata, ka ierosinātais satvars varētu nebūt tik vērienīgs vai pietiekams, lai novērstu un risinātu pamattiesību pārkāpumus dalībvalstīs, jo Komisija to ir pasniegusi kā nesaistošu paziņojumu, kurā nav norādīts, kad tas būtu jāpiemēro;
9. aicina Komisiju īstenot un papildus uzlabot šo satvaru, lai:
a) to iekļautu iekšējā pamattiesību stratēģijā, jo tiesiskums ir priekšnosacījums pamattiesību ievērošanai Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs;
b) labāk izmantotu Eiropas Padomes speciālās zināšanas un izveidotu formālu sadarbības kanālu jautājumos, kas saistīti ar tiesiskumu un pamattiesībām;
c) definētu skaidrus tā piemērošanas kritērijus un nodrošinātu, lai tā proaktīva un pārredzama īstenošana rezultatīvi novērstu to, ka pamattiesību pārkāpumi vispār parādās; jo īpaši noteiktu kritērijus jēdzieniem „acīmredzams pārkāpuma risks” un „ nopietns un pastāvīgs pārkāpums”, cita starpā pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru; apsvērtu iespēju noteikt šos kritērijus tā, lai jebkura pārkāpuma gadījumā varētu automātiski iedarbināt šo satvaru;
d) ierosinātu pārkāpuma procedūru, kuras rezultātā varētu tikt piemērotas finanšu sankcijas saskaņā ar LESD 260. pantu, gadījumos, kad FRA atklājusi sistēmiskus vai ievērojamus LES 2. panta pārkāpumus;
e) nodrošinātu automātisku LES 7. panta noteiktās procedūras sākšanu, ja satvarā paredzētais trīs pakāpju process problēmu neatrisina, norādot, kuras tiesības, kas izriet no Līgumu piemērošanas attiecīgajai dalībvalstij, izņemot tiesības balsot Padomē, var apturēt, lai apsvērtu iespēju piemērot turpmākas sankcijas, kas nodrošinātu satvara efektīvāku darbību, ievērojot Eiropas tiesību aktus un pamattiesības;
f) noteiktu, ka visiem ES likumdošanas priekšlikumiem, politikas virzieniem un darbībām, tostarp ekonomikas un ārējo attiecību jomā, kā arī ES finansētiem pasākumiem jāatbilst Hartas prasībām un to ietekme uz pamattiesībām ir rūpīgi ex ante un ex post jāanalizē, kā arī lai iekļautu proaktīvu rīcības plānu, kas nodrošina efektīvu spēkā esošo standartu piemērošanu, un kurā norādītas tās jomas, kurās nepieciešamas reformas; šajā sakarībā uzskata, ka Komisijai, Padomei un Parlamentam likumdošanā un politikas virzienu izstrādē būtu pilnībā jāizmanto FRA ārējās neatkarīgās specializētās zināšanas;
g) izveidotu datu bāzi sadarbībā ar FRA un dalībvalstu cilvēktiesību aizsardzības struktūrām, kā arī plaši pārstāvētu pilsonisko sabiedrību, kurā būtu apkopoti un publicēti visi pieejamie dati un ziņojumi par situāciju pamattiesību jomā gan ES, gan katrā dalībvalstī;
10. mudina Komisiju nodrošināt, šai iekšējai stratēģijai pievienotu skaidru un sīki izstrādātu mehānismu, kas būtu pienācīgi pamatots ar starptautiskajām un Eiropas tiesībām un ietvertu visas vērtības, kas aizsargātas ar LES 2. pantu, lai nodrošinātu saskaņotību ar ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju, kas jau tiek piemērots ES ārējās attiecībās, kā arī noteiktu Eiropas iestāžu un dalībvalstu atbildību par to rīcību vai bezdarbību attiecībā uz pamattiesībām; uzskata, ka šim mehānismam būtu jānodrošina iespēja uzraudzīt, kā tiek ievērotas pamattiesības visās ES dalībvalstīs un jānodrošina sistemātisks un institucionalizēts dialogs gadījumos, kad viena vai vairākas dalībvalstis pārkāpj pamattiesības; uzskata — lai pilnībā izmantotu Līgumu noteikumus, Komisijai būtu:
a) jāizveido rezultātu apkopojums, pamatojoties uz kuru varētu novērtēt demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību situāciju dalībvalstīs, kura pamatā būtu kopīgi un objektīvi rādītāji; šādiem rādītājiem ir jāatspoguļo Kopenhāgenas politiskie kritēriji, kuri jāievēro valstīm, kas pievienojas, kā arī ES līguma 2. pantā un Pamattiesību hartā noteiktās vērtības un tiesības, un tie būtu jāizstrādā pamatojoties uz spēkā esošajiem standartiem; šajā sakarībā Komisijai būtu jāapsver iespēja paplašināt ES rezultātu apkopojuma tiesiskuma jomā piemērošanu, lai iekļautu periodiskus katras valsts novērtējumus pamattiesību ievērošanas un tiesiskuma jomā;
b) jānodrošina pastāvīga uzraudzība, pamatojoties uz izveidoto rezultātu apkopojumu, kā arī Padomes un Parlamenta kopīgi izstrādāto valstu gada novērtējumu par tiesiskuma īstenošanu un stāvokli pamattiesību jomā visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī pamatojoties uz FRA, Eiropas Padomes un tās Venēcijas komisijas, kā arī NVO datiem;
c) šajā sakarībā ierosina FRA regulējuma pārskatīšanu, lai piešķirtu tai plašākas pilnvaras un lielākus cilvēkresursus, kā arī palielinātu finansējumu, lai tā varētu uzraudzīt situāciju dalībvalstīs un publicēt gada uzraudzības ziņojumu, kurā būtu sīki izvērtēts katras dalībvalsts veikums;
d) jāizdod oficiāls brīdinājums, ja, pamatojoties uz izveidoto rezultātu apkopojumu un iepriekšminēto gada uzraudzības ziņojumu, rādītāji apliecina tiesiskuma vai pamattiesību pārkāpumu dalībvalstīs; šim formālajam brīdinājumam vajadzētu būt sistēmiski saistītam ar institucionalizēta dialoga sākšanu, kurā, līdztekus Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij, iesaistītos Padome, Eiropas Parlaments un attiecīgās dalībvalsts parlaments;
e) jāveicina koordinācija starp ES iestādēm un aģentūrām, Eiropas Padomi, Apvienoto Nāciju Organizāciju un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; jāpastiprina sadarbība starp ES iestādēm un dalībvalstīm, arī starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem;
11. atzinīgi vērtē to, ka Padome rīkos debates par tiesiskumu; tomēr uzskata, ka šādas debates nav efektīvākais veids kā risināt jautājumus par jebkuriem Eiropas Savienības pamatvērtību neievērošanas gadījumiem; pauž nožēlu, ka Parlaments nav nedz informēts par šīm debatēm, nedz arī iesaistīts to rīkošanā; aicina Padomi pamatot šīs debates uz Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta, pilsoniskās sabiedrības, Eiropas Padomes un tās Venēcijas komisijas, kā arī citu iesaistīto dažādo iestāžu un nevalstisko dalībnieku gada ziņojumu un īpašo ziņojumu rezultātiem;
12. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt izmeklēšanu, attiecībā uz jebkuriem apgalvojumiem par Hartā noteikto pamattiesību pārkāpumiem, un sekot līdzi šīm situācijām, ja apgalvojumi izrādās patiesi; īpaši mudina Komisiju uzsākt pārkāpuma procedūras gadījumos, ja ir aizdomas, ka dalībvalstis ir rīkojušās, pārkāpjot šīs tiesības;
13. aicina Komisiju noteikt augstāku prioritāti sagatavošanās pasākumiem saistībā ar Savienības pievienošanos Eiropas Sociālajai hartai, ko 1961. gada 18. oktobrī parakstīja Turīnā un ko 1996. gada 3. maijā pārskatīja Strasbūrā;
14. aicina dalībvalstis izveidot un nostiprināt valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādes atbilstīgi „Parīzes principiem”, lai valsts līmenī nodrošinātu cilvēktiesību neatkarīgu popularizēšanu un aizsardzību;
15. aicina nodrošināt labāku koordināciju un saskaņotību starp Eiropas Parlamenta, Eiropas Padomes, FRA un EIGE darbībām;
16. pauž bažas par satraucošo pamattiesību pārkāpumu skaita pieaugumu Eiropas Savienībā, jo īpaši imigrācijas un patvēruma, diskriminācijas un neiecietības jomā, jo īpaši pret atsevišķām kopienām, kā arī par vairākiem uzbrukumiem NVO, kas aizstāv šādas grupas un kopienas, un par spiedienu, kas izdarīts pret šādām NVO; norāda uz dalībvalstu nevēlēšanos ievērot šīs pamattiesības un brīvības, jo īpaši attiecībā uz romiem, sievietēm, LGBTI kopienu, patvēruma meklētājiem, migrantiem un citām neaizsargātām iedzīvotāju grupām;
17. aicina Padomi rast kopēju pamatu, lai noteiktu precīzus principus un standartus, kuri izriet no tiesiskuma un kuri katrā valstī atšķiras, un apsvērt iespēju, izmantojot pašreizējo tiesiskuma definīciju, ko noteikusi Eiropas Savienības Tiesa, sākt debates par: likumību, kas ietver pārredzamu, pārskatatbildīgu un demokrātisku un plurālistisku tiesību aktu ieviešanas procesu; juridisko noteiktību, izpildvaras patvaļas aizliegumu, neatkarīgām un objektīvām tiesām, efektīvu izskatīšanu tiesā, tostarp ievērojot cilvēktiesības, un vienlīdzību likuma priekšā;
18. atgādina, ka tiesiskuma ievērošana ir priekšnoteikums pamattiesību aizsardzībai, un drošības pasākumi nedrīkst tam kaitēt saskaņā ar Hartas 52. pantu; atgādina arī, ka saskaņā ar Hartas 6. pantu ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību;
19. aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis nodrošināt to, ka pamattiesības un principi, kā noteikti līgumos, Hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, jau no paša sākuma tiek ietverti iekšējā drošības politikā un pasākumos, kā ierosināts FRA pamatdokumentā „Pamattiesību iestrāde drošības programmā”; mudina ES un dalībvalstis turpmāk to iekšējās drošības stratēģijās integrēt sociālās iekļaušanas un pretdiskriminācijas pasākumus;
20. aicina Komisiju ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras atbalstu stiprināt izpratnes veicināšanas, izglītības un apmācības darbības un programmas attiecībā uz pamattiesībām; šādu programmu mērķim vajadzētu būt kohēzijas un uzticības veicināšanai starp visiem sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizāciju, valsts cilvēktiesību institūciju, kā arī līdztiesības un nediskriminēšanas jomā strādājošo valsts iestāžu iesaistīšanai;
21. uzsver, ka Komisijas, kā Līgumu noteikumu izpildes uzraudzītājas, nozīme neaprobežojas ar pienākumu nodrošināt, ka dalībvalstis transponē tiesību aktus, bet attiecas arī uz tiesību aktu pilnīgu un pareizu piemērošanu, jo īpaši lai aizsargātu iedzīvotāju pamattiesības; pauž nožēlu par to, ka Hartas 51. panta pārmērīgi ierobežotas interpretācijas dēļ Hartas piemērošanas joma ir visai ierobežota, jo šāda interpretācija kavē to piemērot attiecībā uz ES tiesību aktu īstenošanu; uzskata, ka šī pieeja būtu jāpārskata, lai tā atbilstu tam, ko ES iedzīvotāji sagaida attiecībā uz savām pamattiesībām; atgādina, ka iedzīvotāji vēlas ko vairāk nekā tikai stingru Hartas noteikumu interpretāciju un ka mērķim vajadzētu būt pēc iespējas efektīvākai šo tiesību īstenošanai; tādēļ pauž nožēlu par to, ka Komisija aizbildinās ar kompetences trūkumu vairākās atbildēs uz lūgumrakstiem, kuros ziņots par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem; šajā saistībā prasa izveidot uzraudzības, sistemātiskas novērtēšanas un ieteikumu sagatavošanas mehānismu, lai sekmētu vispārēju pamatvērtību ievērošanu dalībvalstīs;
22. atgādina par to, cik svarīga ir savlaicīga un pareiza ES tiesību transponēšana un īstenošana, jo īpaši, kad tā ietekmē vai pilnveido pamattiesības;
Brīvība un drošība
Vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvība
23. atgādina, ka vārda brīvība, informācija un plašsaziņas līdzekļi ir pamats, kas nepieciešams demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai; stingri nosoda vardarbību, spiedienu un draudus žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem, tostarp saistībā ar viņu avotu un informācijas atklāšanu par valdību un valstu veiktiem pamattiesību pārkāpumiem; aicina dalībvalstis atturēties no tādu pasākumu piemērošanas, kas rada šķēršļus minētajām brīvībām; atkārtoti pauž savu aicinājumu Komisijai pārskatīt un grozīt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu saskaņā ar Parlamenta sniegtajiem norādījumiem, kas pausti 2013. gada 22. maija rezolūcijā;
24. uzsver, ka publiski, neatkarīgi, brīvi, daudzpusīgi un plurāli plašsaziņas līdzekļi un žurnālistu darbs gan tiešsaistē, gan bezsaistē, ir demokrātijas veidošanas stūrakmeņi; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un pārvaldībai nevajadzētu būt koncentrētām vienās rokās; šajā sakarībā uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamība ir būtiski svarīga, lai pārraudzītu investīcijas, kas varētu ietekmēt sniegto informāciju; aicina izstrādāt atbilstīgus un taisnīgus ekonomiskos noteikumus, lai garantētu tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu plurālismu; aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu, lai nodrošinātu visu plašsaziņas līdzekļu atbilstību neatkarības un kvalitātes minimālajiem standartiem;
25. pauž bažas par represīviem pasākumiem dažās dalībvalstīs, kas vērsti pret sociālām kustībām un demonstrācijām, pulcēšanās brīvību un vārda brīvību, jo īpaši par nesamērīgu spēka izmantošanu pret miermīlīgiem demonstrantiem, kā arī ar policijas un tiesu izmeklēšanu zemo skaitu šajā jomā; aicina dalībvalstis aizsargāt pulcēšanās brīvību un nepieņemt pasākumus, kas apdraud vai pat kriminalizē pamattiesību un pamatbrīvību izmantošanu, piemēram, tiesības piedalīties demonstrācijās, streikot vai pulcēties un apvienoties, kā arī brīvi paust savus uzskatus; pauž nopietnas bažas par vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kas ietekmē pamattiesības publiskajā telpā un ierobežo pulcēšanās tiesības; aicina Komisiju uzraudzīt un novērst nopietno iejaukšanos pamattiesībās, ko rada valstu tiesību akti, ar kuriem drošības nolūkos paredz ierobežojumus publiskajā telpā;
26. norāda, ka terorisma gadījumi ir noveduši pie tā, ka ES un tās dalībvalstis pastiprina pretterorisma un radikālisma apkarošanas pasākumus; mudina ES un valstu iestādes pieņemt šādus pasākumus, pilnībā ievērojot demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, jo īpaši tiesības uz juridisku aizstāvību, nevainīguma prezumpciju, tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību; aicina dalībvalstis un Komisiju pilnīgi pārredzami izvērtēt katra cīņai pret terorismu paredzētā valsts normatīvā vai juridiskā instrumenta projekta vai priekšlikuma atbilstību LESD 2. pantam un Hartai;
27. atzīst, ka starptautisku kibernoziegumu un kiberterorisma plašā izplatība rada nopietnas problēmas un bažas par pamattiesību aizsardzību tiešsaistes vidē; uzskata, ka Savienībai ir ļoti svarīgi veidot augsta līmeņa kompetenci kiberdrošības jomā, lai uzlabotu Hartas 7. un 8. panta ievērošanu kibertelpā;
28. atzinīgi vērtē ASV Senāta ziņojumu par CIA aizturēšanas un pratināšanas programmām; mudina dalībvalstis izskaust spīdzināšanas vai citādas necilvēcīgas izturēšanās un pazemošanas gadījumus to teritorijā; atkārtoti pauž savu aicinājumu dalībvalstīm nodrošināt, lai pie atbildības tiktu sauktas personas, kas vainojamas pamattiesību pārkāpumos saistībā ar CIP veikto gūstekņu pārvadāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs; mudina dalībvalstis veikt atklātu un pārredzamu izmeklēšanu, lai noskaidrotu patiesību par savas teritorijas un gaisa telpas izmantošanu, un pilnībā sadarboties ar Eiropas Parlamenta veikto izmeklēšanu par šo jautājumu, kas nesen ir tikusi atjaunota, kā arī sadarboties attiecībā uz šīs izmeklēšanas rezultātiem; aicina nodrošināt aizsardzību personām, kuras atklāj šādus pārkāpumus, piemēram, žurnālistiem un ziņotājiem;
29. pauž bažas par atkārtotiem ziņojumiem par to, ka dalībvalstu un trešo valstu izlūkdienesti savā darbībā, iespējams, pārkāpj ES pamattiesības, jo īpaši ES tiesību aktus datu aizsardzības jomā, atļaujot trešām valstīm piekļūt Eiropas pilsoņu elektroniskās saziņas datiem un tos uzglabāt; stingri nosoda 2013. gadā atklātās plašās novērošanas darbības un pauž nožēlu, ka tās tiek turpinātas; prasa ieviest skaidrību par šīm darbībām un jo īpaši par dažu dalībvalstu pašreizējo iesaisti; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā ņemt vērā Parlamenta prasības un ieteikumus, kas pausti 2014. gada 12. marta rezolūcijā par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un uz transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to izlūkdienestu darbība atbilst pamattiesību prasībām un ka to kontrolē parlaments un tiesu iestādes;
30. pauž bažas par to, ka dalībvalstis pieņem tiesību aktus, ar ko atļauj veikt vispārēju uzraudzību, un atkārtoti norāda, ka ir nepieciešami drošības instrumenti, kuri demokrātiskā sabiedrībā ir mērķorientēti, absolūti nepieciešami un samērīgi; atkārto savu aicinājumu ES un tās dalībvalstīm pieņemt ziņotāju aizsardzības sistēmu;
31. pauž nožēlu par iedzīvotāju vājajām zināšanām par viņu tiesībām datu un privātās dzīves aizsardzības jomā un par tiesiskās aizsardzības mehānismiem; šajā saistībā uzsver, ka datu aizsardzības valsts iestāžu uzdevums ir nodrošināt šīs tiesības un veicināt izpratni par tām; uzskata, ka ir ļoti svarīgi izglītot iedzīvotājus un īpaši bērnus par viņu datu aizsardzību, tostarp kibertelpā un par riskiem, kam viņi var sevi pakļaut; aicina dalībvalstis īstenot izpratnes veicināšanas kampaņas skolās; uzsver, ka, ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību un to, ka kiberuzbrukumu skaits aizvien pieaug, īpaša uzmanība jāpievērš personas datu aizsardzībai internetā, jo īpaši pievēršot uzmanību apstrādes un uzglabāšanas drošībai; uzsver, ka, lai gan tiesības tikt aizmirstam nav absolūtas un tās būs jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām, fiziskām personām ir jābūt tiesībām labot savus tiešsaistes personas datus; pauž nopietnas bažas par interneta lietotāju vairākuma grūtībām nodrošināt savu tiesības ievērošanu internetā un digitālajā jomā; aicina Padomi nekavējoties veikt darbu pie personas datu aizsardzības tiesību aktu kopuma, lai nodrošinātu augstu datu aizsardzības līmeni visā ES;
32. atgādina — dalībvalstīm ir jānodrošina, ka to izlūkdienesti darbojas likumīgi un pilnībā ievērojot līgumus un Hartu; šajā sakarībā aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to tiesību akti ļauj vākt un analizēt personas datus (tostarp tā dēvētos metadatus) tikai ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar tiesas rīkojumu, kas izdots saistībā ar pamatotām aizdomām par to, ka attiecīgā persona ir iesaistīta noziedzīgā darbībā;
33. uzsver, ka nelikumīga datu vākšana un apstrāde ir sodāma tāpat kā parasti korespondences konfidencialitātes pārkāpumi; uzstāj, ka ir stingri jāaizliedz „lūku” vai jebkādu citu tādu paņēmienu izstrāde, kas paredzēti drošības pasākumu vājināšanai vai apiešanai, vai to pašreizējo vājo vietu izmantošanai;
34. nosoda spiedienu, ko gan publiskie, gan privātie dalībnieki izdara uz privātiem uzņēmumiem, lai piekļūtu interneta lietotāju datiem, kontrolētu saturu internetā vai apdraudētu tīkla neitralitātes principu;
35. uzsver, ka pamattiesību aizsardzība mūsdienu informācijas sabiedrībā ir viens no galvenajiem aspektiem ES, jo, palielinoties informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izmantojumam, rodas jauns pamattiesību apdraudējums kibertelpā, un to aizsardzība būtu jāstiprina, nodrošinot, ka tiešsaistē tās tiek veicinātas un aizsargātas tāpat un tikpat lielā mērā kā bezsaistē;
36. mudina Komisiju intensīvi uzraudzīt spēkā esošo ES tiesību aktu īstenošanu šajā jomā un uzskata, ka praksē dalībvalstīm krimināllikumu noteikumi būtu jāpiemēro, efektīvi izmeklējot un ierosinot lietas, nolūkā nodrošināt cietušo pamattiesību ievērošanu;
37. aicina Komisiju un dalībvalstis būt ārkārtīgi piesardzīgām attiecībā uz ietekmi, kādu dažas jaunās tehnoloģijas, piemēram, bezpilota lidaparāti, var radīt uz iedzīvotāju pamattiesībām, konkrētāk — tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību;
38. uzsver, ka, lai novērstu radikalizāciju un neiecietības un ekstrēmisma pieaugumu jauniešu vidū, ļoti nozīmīga loma ir izglītībai;
39. pauž nožēlu par diskrimināciju un vardarbību, ko dažu dalībvalstu policija ir īstenojusi pret tādām minoritāšu grupām kā migranti, romi, LGBTI personas vai personas ar invaliditāti; mudina dalībvalstis izmeklēt un sodīt šos pārkāpumus; uzskata, ka policijas darbinieki būtu aktīvāk jāinformē un jāizglīto par tādas diskriminācijas un vardarbības jautājumiem, kas vērsta pret šīm minoritātēm; aicina dalībvalstis atjaunot minoritāšu uzticēšanos policijai un mudināt ziņot par pārkāpumiem; papildus aicina dalībvalstu iestādes cīnīties pret diskriminējošu etnisko profilēšanu, ko reizēm īsteno policijas darbinieki;
Reliģijas un pārliecības brīvība
40. atsaucas uz Hartas 10. pantu, kas aizsargā domas, pārliecības un reliģijas brīvību, tostarp brīvību praktizēt brīvi izvēlētu reliģiju un pāriet citā reliģijā vai mainīt uzskatus; uzskata, ka tas attiecas arī uz neticīgo brīvību; nosoda jebkādu diskrimināciju vai neiecietību un prasa aizliegt jebkāda veida diskrimināciju minēto iemeslu dēļ; šajā sakarībā pauž nožēlu par nesenajiem antisemītiskajiem un antiislāmiskajiem diskriminācijas un vardarbības gadījumiem; aicina dalībvalstis, tostarp reģionālās varas iestādes, ar visiem pieejamiem instrumentiem aizsargāt reliģijas vai uzskatu brīvību, un sekmēt iecietību un dialogu starp kultūrām, nepieciešamības gadījumā efektīvi izstrādājot politiku un uzlabojot diskriminācijas novēršanas politiku; atgādina, ka ir svarīgi, lai valsts vara būtu sekulāra un neitrāla un tādējādi sargātu no diskriminācijas, kas vērsta pret kādu no reliģiskām, ateistiskām vai agnostiskām grupām, nodrošinot vienādu attieksmi pret visām reliģijām un pārliecībām; pauž bažas par to, ka Eiropas Savienībā tiek piemēroti tiesību akti attiecībā uz zaimošanu un reliģiskiem apvainojumiem, kas var nopietni kaitēt vārda brīvībai, un mudina dalībvalstis tos atcelt; stingri nosoda uzbrukumus kulta vietām un mudina dalībvalstis nepieļaut, ka šo noziegumu veicēji paliktu nesodīti;
41. mudina ievērot reliģijas vai pārliecības brīvību Kipras okupētajā daļā, kur varētu sabrukt vairāk nekā 500 reliģisko un kultūras pieminekļu;
42. pauž satraukumu par antisemītisma pieaugumu Eiropā un aizvien plašākiem centieniem noliegt holokaustu vai interpretēt to kā pārspīlētu; pauž nopietnas bažas par to, ka daudzi ebreju kopienas pārstāvji plāno pamest Eiropu antisemītiskā noskaņojuma pieauguma un vardarbības dēļ pret ebreju kopienām;
43. pauž nopietnas bažas par demonstrācijām, kas vērstas pret islāmticīgo skaita pieaugumu, un par uzbrukumiem mošejām, kā arī par plaši izplatīto tendenci vienādot islāmu ar niecīgas minoritātes reliģisko fanātismu; nosoda diskrimināciju un vardarbību, no kuras cieš musulmaņu kopiena; aicina dalībvalstis sistemātiski nosodīt šādus gadījumus un nepieļaut nekādu iecietību pret tiem;
Vienlīdzība un diskriminācijas aizliegums
44. pauž dziļu nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi šo direktīvu kā prioritāru; atkārtoti aicina Padomi minēto priekšlikumu pieņemt pēc iespējas ātrāk;
45. atgādina, ka plurālisms, nediskriminācija un iecietība ir vienas no Savienības pamatvērtībām saskaņā ar LES 2. pantu; uzskata, ka tikai politika, kuras mērķis ir veicināt gan formālo, gan reālo līdztiesību un apkarot jebkāda veida aizspriedumus un diskrimināciju, var veicināt attīstītu sabiedrību, noārdot visus aizspriedumus, kas kaitē sociālajai integrācijai; nožēlo to, ka pat mūsdienās ES joprojām ir sastopama diskriminācija, atstumšana un pat vardarbība un ļaunprātība, jo īpaši tādu iemeslu dēļ, kā dzimums, rase, ādas krāsa, etniskā un sociālā izcelsme, ģenētiskās īpašības, valoda, reliģija vai personīgā pārliecība, politiskie vai jebkuri citi uzskati, piederība nacionālai minoritātei, īpašums, izcelsme, invaliditāte, vecums vai dzimumorientācija;
46. uzskata, ka Savienībai un dalībvalstīm ir jāstiprina centieni diskriminācijas apkarošanai, kā arī kultūras, reliģijas un valodas daudzveidības aizsardzībai, un jāpopularizē pasākumi, kas veicinātu dzimumu līdztiesību, bērna tiesības, gados vecāku personu tiesības, personu ar invaliditāti tiesības, LGBTI personu tiesības, kā arī to personu tiesības, kas pieder nacionālajām minoritātēm; mudina ES un dalībvalstis to līdztiesības politikas virzienos vērsties pret vairākiem diskriminācijas veidiem;
47. aicina Komisiju un Padomi atzīt vajadzību pēc uzticamiem un salīdzināmiem datiem par vienlīdzību, lai noteiktu diskriminācijas apmēru, sadalot minētos datus atbilstoši diskriminācijas iemesliem, nolūkā nodrošināt informāciju politikas veidošanai, novērtētu ES diskriminācijas novēršanas tiesību aktu īstenošanu un panāktu to labāku izpildi; aicina abas institūcijas noteikt saskanīgus principus datu apkopošanai par līdztiesību, pamatojoties uz pašidentifikāciju, ES datu aizsardzības standartiem un apspriedēm ar attiecīgajām kopienām; aicina dalībvalstis vākt datus par visiem diskriminācijas iemesliem;
48. mudina ES pieņemt direktīvu, ar kuru nosoda diskrimināciju dzimuma dēļ un kuras mērķis ir apkarot ar dzimumu saistītus aizspriedumus un stereotipus izglītībā un plašsaziņas līdzekļos;
Minoritāšu atbalstīšana
49. aicina nodrošināt Eiropas Savienības lielāku konsekvenci minoritāšu aizsardzības jomā; noteikti uzskata, ka visām dalībvalstīm un kandidātvalstīm ir jāievēro vienādi principi un kritēriji, tādējādi novēršot dubultstandartu piemērošanu; tāpēc aicina izveidot efektīvu mehānismu, lai uzraudzītu un nodrošinātu visu veidu minoritāšu pamattiesību ievērošanu gan kandidātvalstīs, gan ES dalībvalstīs;
50. uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jābūt tādai telpai, kurā tiek respektēta etniskā, kultūras un valodas daudzveidība; aicina ES iestādes izstrādāt vispusīgu ES aizsardzības sistēmu attiecībā uz nacionālajām, etniskajām un lingvistiskajām minoritātēm, lai nodrošinātu pret tām vienlīdzīgu attieksmi, ņemot vērā attiecīgos starptautiskos juridiskos standartus un pašreiz pieejamo paraugpraksi, kā arī aicina dalībvalstis nodrošināt patiesu šo minoritāšu vienlīdzību, jo īpaši jautājumos par valodu, izglītību un kultūru; mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt un efektīvi īstenot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību; tāpat atgādina, ka ir jāīsteno principi, kas izstrādāti EDSO satvarā;
51. nosoda visus diskriminācijas veidus valodas izmantojuma dēļ un aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt un efektīvi īstenot Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu; mudina dalībvalstis un Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu jebkādus nesamērīgus administratīvus vai likumdošanas šķēršļus, kas varētu kavēt valodu daudzveidību Eiropas vai valstu mērogā;
52. uzsver, ka cilvēka cieņas, vienlīdzības likuma priekšā un jebkāda veida diskriminācijas aizlieguma principi veido tiesiskuma pamatus; aicina dalībvalstis pieņemt valsts tiesisko regulējumu visa veida diskriminācijas novēršanai un garantēt spēkā esošā ES tiesiskā regulējuma efektīvu īstenošanu;
Romu situācija
53. nosoda pieaugošās pret romiem vērstās tendences Eiropas Savienībā un pauž bažas par romu stāvokli ES un par daudzajiem vajāšanas, vardarbības, stigmatizācijas, diskriminācijas un pretlikumīgas izraidīšanas gadījumiem, kas ir pretrunā pamattiesībām un ES tiesību aktiem; mudina Komisiju turpināt vērsties pret tām dalībvalstīm, kas pieļauj institucionālu diskrimināciju un segregāciju; atkārtoti aicina dalībvalstis efektīvi īstenot stratēģijas, lai veicinātu patiesu iekļaušanu, un veikt pastiprinātus un pastāvīgus pasākumus, lai veicinātu integrāciju, jo īpaši pamattiesību aizsardzības, izglītības, nodarbinātības, mājokļu nodrošināšanas un veselības aprūpes jomā, un apkarot pret romiem vērstu vardarbību, naida kurināšanu un diskrimināciju, saskaņā ar Padomes 2013. gada 9. decembra Ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs;
54. uzsver, ka ir svarīgi pareizi īstenot valstu stratēģijas romu integrācijai, izstrādājot integrētu politiku, paredzot vietējo iestāžu, nevalstisko struktūru un romu kopienas iesaisti pastāvīgā dialogā; aicina Komisiju nodrošināt īstenošanas uzraudzību un labāku koordinēšanu; aicina dalībvalstis sadarboties ar romu sabiedrību pārvaldības, uzraudzības un to projektu izvērtēšanas jomā, kas skar viņu kopienas, izmantojot pieejamos līdzekļus, tostarp ES finansējumu, tajā pašā laikā stingri uzraugot romu pamattiesību ievērošanu tostarp attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;
55. pauž nožēlu par pastāvošo romu diskrimināciju valstu izglītības sistēmās un darba tirgū; uzsver romu izcelsmes sieviešu un bērnu pieaugošo neaizsargātību jo īpaši pret dažādiem un vienlaicīgiem viņu pamattiesību pārkāpumiem; atkārtoti norāda, ka ir svarīgi aizsargāt un nodrošināt romu bērniem vienādu piekļuvi visām tiesībām;
56. mudina dalībvalstis pieņemt nepieciešamās izmaiņas likumdošanā attiecībā uz sterilizāciju un saskaņā ar ECT judikatūru izmaksāt kompensāciju piespiedu sterilizācijas upuriem, kas tika veikta romu sievietēm un sievietēm ar garīgu invaliditāti;
Vardarbība pret sievietēm un sieviešu un vīriešu līdztiesība
57. mudina ES un dalībvalstis apkarot visus pret sievietēm vērstas vardarbības un diskriminācijas veidus un sodīt par tiem; aicina dalībvalstis jo īpaši efektīvi risināt vardarbības ģimenē un seksuālās izmantošanas problēmu visos tās veidos, tostarp attiecībā uz bēgļiem un imigrantu bērniem un attiecībā uz pāragrām vai piespiedu laulībām;
58. pauž bažas par vardarbības pret sievietēm apmēru un veidiem ES, kā dokumentēts FRA ES mēroga pētījumā, kurā redzams, ka pēc 15 gadu vecuma katra trešā sieviete ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību un ka viena gada laikā seksuālu vardarbību ES piedzīvo 3,7 miljoni sieviešu; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus un saglabāt jautājumu par vardarbību pret sievietēm kā darba kārtības prioritāti, jo pret vardarbību, kas balstīta uz dzimumu, nevar pieļaut nekādu iecietību; prasa Komisijai mudināt dalībvalstis iespējami drīz ratificēt Stambulas konvenciju un sākt procedūru par ES pievienošanos šai konvencijai; norāda — ja visas dalībvalstis nekavējoties pievienotos Stambulas konvencijai, tiktu izstrādāta integrēta politika un sekmēta starptautiskā sadarbība cīņā pret visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp pret seksuālo uzmākšanos gan tiešsaistē, gan bezsaistē;
59. aicina dalībvalstis izveidot tādu centru tīklus, kuros sniedz atbalstu un patvērumu sievietēm, kas ir kļuvušas par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas upuriem, nodrošinot viņām psiholoģisko, medicīnisko, sociālo un juridisko atbalstu un stimulus stabila darba meklējumos, un ar tiem saistītās priekšrocības;
60. pauž nopietnas bažas par joprojām piekopto dzimumorgānu kropļošanas praksi, kas ir smags pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veids, un ir nepieņemams pārkāpums pret viņu tiesībām uz fizisko neaizskaramību; mudina ES un dalībvalstis būt ārkārtīgi modrām attiecībā uz šo praksi savā teritorijā un to izbeigt pēc iespējas drīz; jo īpaši aicina dalībvalstis piemērot stingru un preventīvu pieeju, apmācot personas, kas strādā ar migrantiem, un regulāri un efektīvi saucot pie atbildības un sodot dzimumorgānu kropļotājus, jo šī parādība ir jāizskauž pilnībā; stingri piekodina, ka tas būtu jādara līdztekus izpratnes veidošanas kampaņām, kas orientētas uz attiecīgo grupu; atzinīgi vērtē to, ka ES tiesību aktos, kas reglamentē patvērumu, dzimumorgānu kropļošanas upuri tiek traktēti, kā neaizsargātas personas, un dzimumorgānu kropļošana ir uzskaitīta par vienu no kritērijiem patvēruma piešķiršanai;
61. aicina Komisiju nodrošināt to, ka dati par vardarbību pret sievietēm un tās izpausmēm tiek vākti nepārtraukti, kas būtu kā pamats stingrai politikai vardarbības novēršanas jomā, un apmierināt upuru vajadzības, tostarp novērtējot ES Cietušo direktīvas (2012/29/ES) īstenošanu un organizējot izpratnes veicināšanas kampaņas, kas vērstas pret seksuālo uzmākšanos; uzskata, ka datu vākšanas pasākumu izejas punktam ir jābūt pirmajam ES mēroga pētījumam, ko veica FRA, un to pamatā jābūt sadarbībai starp Eiropas Komisiju (tostarp Eurostat), FRA un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu; atkārto prasību Komisijai, kas tika pausts 2014. gada 25. februāra rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu (2013/2004(INL)), iesniegt priekšlikumu aktam, ar ko nosaka pasākumus dalībvalstu rīcības veicināšanai un atbalstīšanai pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības, tostarp dzimumorgānu kropļošanas, apkarošanas jomā; turklāt aicina Komisiju pasludināt 2016. gadu par gadu pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības apkarošanai;
62. aicina ES un dalībvalstis apkarot jebkāda veida vardarbību pret sievietēm un sodīt par to; aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu pret sievietēm vērstas vardarbības aizliegšanai ES;
63. aicina Komisiju pievērst uzmanību vajadzībai sekmēt cieņas un tolerances kultūru, lai izbeigtu visu veidu pret sievietēm vērstu diskrimināciju; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt tādu valsts stratēģiju īstenošanu, kas attiecas uz sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību ievērošanu un aizsargāšanu; stingri piekodina, ka Savienība ir nozīmīga izpratnes veicināšanā un paraugprakses popularizēšanā šajā jautājumā, ņemot vērā, ka veselība ir viena no pamata cilvēktiesībām, kas ir svarīga, lai varētu izmantot citas cilvēktiesības;
64. pauž satraukumu par sieviešu nepietiekamo pārstāvību lēmumu pieņemšanas procesos, uzņēmumos un to valdēs, zinātnē un politikā gan valstu, gan starptautiskā līmenī (lielie uzņēmumi, valstu un Eiropas līmeņa vēlēšanas) un jo īpaši vietējā līmenī; prasa, lai tiktu atbalstīta sieviešu profesionālā attīstība un centieni ieņemt vadošus amatus, un aicina ES iestādes lielāku vērību pievērst konstatējumam, ka lielāko ES biržā kotēto uzņēmumu valdēs sieviešu īpatsvars ir tikai 17,8 %;
65. prasa Padomei atbloķēt Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma direktīvu, jo ar šo tiesību aktu tiks nodrošināta patiesa un nepārprotama dzimumu līdztiesība, kā arī saskaņots regulējums ES līmenī;
66. norāda, ka vairāk nekā puse no pēcdiploma studentiem ir sievietes un ka šie dati neatspoguļojas darba tirgū, jo īpaši augstākos, lēmumus pieņemošos amatos; tāpēc aicina dalībvalstis, darīt visu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību darba tirgū, un palīdzēt sievietēm ieņemt augstākus amatus, un jo īpaši aicina pēc iespējas ātrāk vienoties par priekšlikumu direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem; pauž nožēlu par to, ka ES par vienādu darbu sievietes joprojām vidēji saņem par 16 % mazāk nekā vīrieši; tāpēc aicina ES turpināt darbu pie tā, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību attiecībā uz darba samaksu atbilstīgi LESD 157. pantam, pensijām un līdzdalību darba tirgū, tostarp attiecībā uz iespējām ieņemt vadošus amatus; uzskata, ka ar šo rīcību būtu jāpalīdz izskaust nabadzību un nodrošināt to, ka Eiropa pilnā mērā izmanto visus pieejamos talantus; nožēlo to, ka sieviešu bezdarba līmenis joprojām ir būtiski augstāks nekā vīriešu un uzsver, ka sieviešu finansiālās neatkarības nodrošināšanai jābūt vienam no instrumentiem cīņā pret nabadzību;
67. aicina Komisiju ciešāk uzraudzīt vīriešu un sieviešu līdztiesības principa ievērošanu ES tiesību aktos; mudina dalībvalstis līdzīgi izanalizēt arī savus tiesību aktus;
68. uzskata, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības (SRVT) ir pamattiesības un ka tās uzskatāmas par cilvēka cieņas, dzimumu līdztiesības un pašnoteikšanās būtisku elementu; mudina Komisiju tās nākamajā ES veselības stratēģijā SRVT iekļaut kā vienu no pamattiesībām, lai nodrošinātu ES iekšējās un ārējās pamattiesību politikas saskaņotību, kā to pieprasīja Parlaments 2015. gada 10. martā;
69. uzskata, ka atteikums veikt abortu, kas glābtu dzīvību, ir nopietns pamattiesību pārkāpums;
70. aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju atzīt tiesības uz piekļuvi drošiem un mūsdienīgiem kontracepcijas līdzekļiem un tiesības uz dzimumizglītību skolās; mudina Komisiju papildināt valstu politiku sabiedrības veselības uzlabošanas jomā, par to pilnībā informējot Eiropas Parlamentu;
Bērnu tiesības
71. asi nosoda jebkādu vardarbību vai sliktu apiešanos ar bērniem; aicina dalībvalstis, kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām dalībnieces, veikt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu bērnus no visu veidu fiziskas un psiholoģiskas vardarbības, tostarp no fiziskiem un seksuāliem pārdarījumiem, piespiedu laulībām un seksuālās ekspluatācijas;
72. stingri nosoda bērnu seksuālu izmantošanu un jo īpaši bērnu pornogrāfiju internetā, kas kļūst aizvien izplatītāka; mudina Savienību un dalībvalstis kopīgi cīnīties pret šiem smagajiem bērnu tiesību pārkāpumiem un pilnā mērā ņemt vērā Parlamenta prasības, kas ietvertas 2015. gada 11. marta rezolūcijā par cīņu pret bērnu seksuālo izmantošanu tiešsaistē; atkārtoti aicina dalībvalstis transponēt Direktīvu par seksuālās vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, ja tas vēl nav izdarīts; turklāt aicina Savienību un dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību;
73. aicina dalībvalstis īstenot Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un stiprināt tiesībaizsardzības iestāžu tiesiskās spējas, tehniskās iespējas un finanšu resursus, lai paplašinātu sadarbību, tostarp ar Eiropolu, nolūkā efektīvāk izmeklēt un likvidēt bērnu seksuālo izmantotāju tīklus, tajā pašā laikā nosakot par prioritāti iesaistīto bērnu tiesības un drošību;
74. uzsver, ka ir svarīgi, lai speciālisti, kuri strādā ar bērniem, piemēram, skolotāji, audzinātāji un bērnu ārsti, prastu noteikt pazīmes, kas liecina par fizisku un psiholoģisku vardarbību pret bērnu, tostarp uzmākšanos internetā; aicina dalībvalstis minētos speciālistus informēt un izglītot par šiem jautājumiem; turklāt aicina dalībvalstis izveidot uzticības tālruņus, pa kuriem bērni varētu ziņot par jebkādu vardarbīgu izturēšanos, seksuālo vardarbību, iebiedēšanu vai uzmākšanos;
75. uzskata, ka bērnu personas dati tiešsaistē ir pienācīgi jāaizsargā un bērni tiem saprotamā veidā ir jāinformē par riskiem un sekām saistībā ar viņu personas datu izmantošanu tiešsaistē; aicina dalībvalstis īstenot izpratnes veicināšanas kampaņas skolās; uzsver, ka bērnu profilēšana tiešsaistē būtu jāaizliedz;
76. nosoda jebkāda veida diskrimināciju pret bērniem un aicina Komisiju un dalībvalstis kopīgi rīkoties, lai izskaustu bērnu diskrimināciju; jo īpaši aicina dalībvalstis un Komisiju uzskatīt bērnus par nepārprotamu prioritāti, plānojot un īstenojot reģionālo un kohēzijas politiku;
77. aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu tiesas pieejamību visiem bērniem neatkarīgi no tā, vai tie ir aizdomās turamie, likumpārkāpēji, upuri vai tiesvedības puses; apstiprina, ka ir svarīgi stiprināt kriminālprocesos iesaistīto bērnu procesuālās garantijas, jo īpaši saistībā ar notiekošajām diskusijām par direktīvu par īpašiem aizsardzības pasākumiem bērniem, kas tiek turēti aizdomās vai apsūdzēti kriminālprocesā;
78. pauž satraukumu par vecāku veiktas starptautiskas bērnu nolaupīšanas gadījumu skaita pieaugumu; šajā saistībā uzsver, ka Eiropas Parlamentam ir nozīmīga loma kā vidutājam vecāku veiktas starptautiskas bērnu nolaupīšanas lietās; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt vienotu ES pieeju pazudušu bērnu meklēšanai ES; aicina dalībvalstis stiprināt policijas un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību ar bērnu pazušanu saistītās pārrobežu lietās, kā arī izveidot uzticības tālruņus pazudušu bērnu meklēšanai;
79. atgādina, ka visos politikas pasākumos un darbībās, kas saistītas ar bērniem, vienmēr ir vispirms jāņem vērā bērnu intereses, kā norādīts Hartas 24. pantā; norāda, ka tiesības uz izglītību noteiktas hartā un ka izglītība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai bērna labklājībai un personīgajai attīstībai, bet arī sabiedrības nākotnei; uzskata, ka bērniem no ģimenēm ar maziem ienākumiem izglītība ir svarīgs priekšnosacījums, lai izkļūtu no nabadzības; tāpēc aicina dalībvalstis veicināt visiem pieejamu kvalitatīvu izglītību;
80. uzsver, ka ES pilsoņu bērnu interešu un tiesību īstenošana pienācīgi jānodrošina ne tikai Savienībā, bet arī ārpus tās, un tāpēc aicina stiprināt sadarbību ar ES neietilpstošo ziemeļvalstu iestādēm, kas atbild par bērnu labklājību; uzskata, ka visām ES partnervalstīm (tostarp EEZ valstīm) būtu jāratificē 1996. gada Hāgas konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem;
81. atzīst, ka finanšu un ekonomikas krīze ir ļoti negatīvi ietekmējusi bērnu tiesību īstenošanu un labjutību; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus izskaust bērnu nabadzību nu sociālo atstumtību, efektīvi īstenojot Eiropas Komisijas ieteikumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” un īstenojot integrētas stratēģijas, ar ko atbalsta piekļuvi atbilstošiem resursiem, nodrošina piekļuvi izmaksu ziņā pieejamiem kvalitatīviem pakalpojumiem un veicina bērnu līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kas tos skar; aicina Komisiju veikt papildu pasākumus ieteikuma īstenošanas uzraudzībai;
82. aicina Komisiju 2015. gadā nākt klajā ar vērienīgu un visaptverošu turpinājumu ES programmai bērnu tiesību jomā; aicina Komisiju nodrošināt bērnu tiesību efektīvu integrāciju visā ES likumdošanā, visos politikas virzienos un finanšu lēmumos; aicina Komisiju katru gadu ziņot par panākto progresu bērnu tiesību jomā un ES bērnu tiesību acquis pilnīgā īstenošanā; aicina Komisiju nodrošināt, ka bērnu tiesību koordinatora pilnvaras un resursi pienācīgi atspoguļo ES apņemšanos īstenot sistemātisku un efektīvu bērnu tiesību aspekta integrēšanu; aicina Komisiju pieņemt izziņotos ES norādījumus par integrētām bērnu aizsardzības sistēmām;
83. atzinīgi vērtē dalībvalstīs vērojamo tendenci noteikt piespiedu laulības par noziedzīgu nodarījumu; aicina dalībvalstis būt modrām un nodrošināt apmācību ar bērniem saskarē esošo darbinieku, piemēram, skolotāju un jaunatnes darbinieku izpratnes veicināšanai par to, kā konstatēt, vai bērns varētu būt aizvests uz viņa izcelsmes valsti, lai viņu piespiestu stāties laulībā;
LGBTI personu tiesības
84. visnotaļ asi nosoda jebkādu diskrimināciju un vardarbību ES teritorijā pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transseksuāļiem un interseksuāļiem (LGBTI), kuru uzkurina likumi un politikas virzieni, kas ierobežo LGBTI personu pamattiesības; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt likumus un politikas virzienus, lai cīnītos ar homofobiju un transfobiju; šajā sakarībā aicina Komisiju nākt klajā ar ES līmeņa rīcības plānu vai stratēģiju, ar ko veicina līdztiesību neatkarīgi no dzimumorientācijas un dzimumidentitātes, kā Parlaments ir atkārtoti aicinājis darīt un kā Komisijas uzklausīšanas procesā to apsolīja komisāre Vĕra Jourova; šajā sakarībā atgādina par 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai, tomēr uzsver, ka šajā vispusīgajā politikā ir jāņem vērā Eiropas Savienības, tās aģentūru un dalībvalstu kompetence;
85. uzskata, ka LGBTI personu pamattiesības var sekmīgāk aizsargāt, ja šīm personām tiek nodrošināta tiesu iestāžu pieejamība, piemēram, tiek nodrošināta kopdzīves, reģistrētu partnerattiecību vai laulības iespēja; atzinīgi vērtē to, ka šobrīd šīs iespējas tiek nodrošinātas 19 dalībvalstīs, un aicina pārējās dalībvalstis apsvērt tādu pašu rīcību; atkārto savu aicinājumu Komisijai iesniegt priekšlikumu vērienīgam regulējumam, lai nodrošinātu, ka abpusēji tiek atzīti civilstāvokļa dokumenti (tostarp dokumenti par dzimuma juridisku atzīšanu, laulību un reģistrētām partnerattiecībām) un to tiesiskās sekas, lai tādējādi samazinātu diskriminējošus juridiskos un administratīvos šķēršļus iedzīvotājiem, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties;
86. mudina dalībvalstis būt modrām un ieņemt stingru nostāju, un sodīt valsts amatpersonas, kas apvaino un stigmatizē LGBTI personas sabiedriskajā telpā;
87. mudina ES dalībvalstis atbalstīt arodbiedrību un darba devēju organizāciju centienus pieņemt daudzveidību atbalstošus un pret diskrimināciju vērstus politikas virzienus, galveno uzmanību pievēršot ar LGBTI personām saistītiem jautājumiem;
88. uzskata, ka dalībvalstu iestādēm būtu jāvienkāršo procedūras attiecībā uz dzimuma atzīšanu juridiskajos dokumentos tām personām, kas mainījušas dzimumu; atkārtoti nosoda jebkādas juridiskās atzīšanas procedūras, kurās noteikta transpersonu sterilizācija;
89. pauž nožēlu par to, ka lielākajā daļā dalībvalstu transpersonas joprojām uzskata par garīgi slimām, un aicina dalībvalstis pārskatīt to garīgo slimību katalogus, vienlaikus nodrošinot to, ka visām transpersonām ir joprojām pieejama medicīniski nepieciešamā ārstēšana;
90. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu noteikt transpersonu identitātes depatoloģizāciju Pasaules Veselības organizācijas starptautiskajā slimību klasifikatora (SSK) pārskatā; aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai nepieļautu, ka dzimumu neatbilstība bērnībā kļūtu par jaunu SSK diagnozi;
91. pauž dziļu nožēlu par to, ka plaši tiek veiktas interseksuālu jaundzimušo dzimumorgānu „normalizēšanas” operācijas par spīti tam, ka medicīniski tas nav nepieciešams; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2015. gada aprīlī pieņemto Maltas Likumu par dzimumidentitāti, dzimuma izpausmi un seksuālajām iezīmēm, ar ko aizliedz veikt operācijas interseksuāliem jaundzimušajiem un ar ko nostiprina interseksuāļu pašnoteikšanās principu, un aicina pārējās valstis sekot Maltas piemēram;
Cilvēku ar invaliditāti tiesības
92. pauž nožēlu par diskrimināciju un atstumtību, no kuras joprojām cieš personas ar invaliditāti; aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes īstenot Eiropas stratēģiju par invaliditāti un gan piemērot attiecīgos Eiropas tiesību aktus, gan uzraudzīt to piemērošanu; aicina Komisiju šajā saistībā atjaunot likumdošanas iniciatīvu attiecībā uz Pieejamības aktu — tāda transversāla instrumenta veidā, kas varētu pastiprināt personu ar invaliditāti aizsardzību un šajā kontekstā nodrošināt visu ES politikas virzienu saskaņotību; arī aicina Komisiju pastiprināt sinerģijas starp Eiropas stratēģiju par invaliditāti un CEDAW, kā arī ANO Konvenciju par bērna tiesībām, lai nodrošinātu atzīto tiesību patiesu pieejamību un efektīvu īstenošanu, tostarp saskaņojot un ieviešot normatīvo regulējumu un veicot kultūras un politiskos pasākumus;
93. mudina Komisiju sniegt vadlīnijas dalībvalstīm, lai vislabākajā veidā izmantotu Eiropas finansējumu saskaņā ar ES saistībām, kas noteiktas ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, kā arī atbalstīt NVO un citas organizācijas, un cieši sadarboties ar tām, lai nodrošinātu pienācīgu šīs konvencijas īstenošanu; aicina ES un dalībvalstis uzlabot personu ar invaliditāti, tostarp psihosociālu invaliditāti, piekļuvi nodarbinātībai un apmācībai un atbalstīt patstāvīgai dzīvei piemērotu apstākļu nodrošināšanu un deinstitucionalizācijas programmas saskaņā ar Hartas 26. pantu;
94. uzsver , ka jāievēro personu ar invaliditāti tiesības uz politisko dalību vēlēšanās; šajā sakarībā aicina Komisiju savā ziņojumā par to, kā tiek īstenotas Padomes Direktīva 93/109/EK un Padomes Direktīva 94/80/EK, ar kurām nosaka tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, iekļaut novērtējumu par atbilstību ANO Konvencijai par cilvēku ar invaliditāti tiesībām; pauž nožēlu par to, ka lielam skaitam personu ar invaliditāti ES, kurām atņemta tiesībspēja, tiek liegtas arī balsstiesības; tāpēc aicina dalībvalstis izdarīt grozījumus savos tiesību aktos, lai sistemātiski neanulētu balsstiesības personām ar invaliditāti, kurām atņemta tiesībspēja, bet gan izskatīt katru gadījumu atsevišķi un nodrošināt personām ar invaliditāti palīdzību balsošanas laikā;
95. aicina Komisiju izvērtēt Eiropas tiesību aktu atbilstību Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un veikt ietekmes analīzi, lai visus turpmākos priekšlikumus izvērtētu šīs konvencijas kontekstā;
96. nosoda piespiedu fiziskās un farmakoloģiskās metodes garīgās invaliditātes ārstēšanā un aicina ES un dalībvalstis pieņemt sociālās integrācijas politiku;
97. pauž nožēlu, ka personas ar invaliditāti Savienībā joprojām saskaras ar šķēršļiem, kas kavē piekļuvi preču un pakalpojumu tirgum; uzskata, ka šie šķēršļi ierobežo minēto personu līdzdalību sabiedrības dzīvē un ka tie ir tiesību, jo īpaši to tiesību, kas izriet no Eiropas pilsonības, pārkāpums; aicina Komisiju strauji panākt virzību darbā pie pieejamības nodrošināšanas Eiropas Savienībā, lai nekavējoties varētu pieņemt attiecīgu tiesību aktu;
98. aicina ES iestādes un dalībvalstis cieši iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti, tostarp ar tās pārstāvošo organizāciju starpniecību, lēmumu pieņemšanas procesā to attiecīgajās kompetences jomās saskaņā ar Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) 4. panta 3. punktu;
99. aicina ES dalībvalstis un iestādes nodrošināt to, ka skaidri un plaši tiek izziņotas iespējas piedalīties apspriešanas procesā, izmantojot pieejamos saziņas līdzekļus, ka informācija tiktu sniegta arī citā formātā, piemēram, Braila rakstā vai viegli lasāmā rakstā, kā arī nodrošināt, ka ir pieejamas sabiedriskās apspriešanas un sanāksmes, kurās pārrunā ierosinātos tiesību aktus un politiku;
100. aicina Komisiju saskaņot datu par invaliditāti vākšanu, veicot ES sociālās izpētes, saskaņā ar Konvencijas par personu ar invaliditāti (CRPD) 31. panta prasībām; uzsver, ka, šādi vācot datus, ir jāizmanto metodes, kas iekļauj visus cilvēkus ar invaliditāti, tostarp tos, kam ir smagi traucējumi un tos, kas dzīvo aprūpes iestādēs;
Diskriminācija vecuma dēļ
101. pauž nožēlu par to, ka daudzi gados vecāki cilvēki ikdienas tiek diskriminēti un viņu pamattiesības tiek pārkāptas, īpaši attiecībā uz iespēju gūt pienācīgus ienākumus, piekļuvi nodarbinātībai, veselības aprūpei un nepieciešamajām precēm un pakalpojumiem; atgādina, ka Pamattiesību hartas 25. pantā ir noteiktas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvi, kā arī līdzdalību sociālajā un kultūras dzīvē; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju demokrātisko pārmaiņu jomā, lai īstenotu Pamattiesību hartas 25. pantu;
102. pauž bažas par to, ka dalībvalstīs ir izplatīta slikta attieksme, nevērība un vardarbība pret vecāka gadagājuma cilvēkiem; aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai apkarotu pret vecāka gadagājuma cilvēkiem vērstu ļaunprātību un visu veidu vardarbību un veicinātu viņu neatkarību, atbalstot mājokļu atjaunošanu un pieejamību; atgādina, ka vecāka gadagājuma sievietes dzimumu atalgojuma atšķirības un vēlāk pensiju atšķirības dēļ biežāk dzīvo nabadzībā;
103. aicina dalībvalstis nodrošināt gados jaunāku darba ņēmēju, jo īpaši to, kurus skārusi ekonomikas krīze, iekļaušanu darba tirgū, tostarp organizējot un nodrošinot apmācības jauniešu sociālā stāvokļa uzlabošanai;
104. aicina ievērot cilvēka cieņu mūža nogalē, jo īpaši nodrošinot pēdējā gribā pausto lēmumu atzīšanu un izpildi;
105. pauž bažas par to, ka dalībvalstu īstenotie valsts izdevumu un pensiju samazinājumi lielā mērā veicina vecāka gadagājuma cilvēku nabadzību, samazinot viņu izmantojamos ienākumus, pasliktinot viņu dzīves apstākļus, radot nevienlīdzību pakalpojumu pieejamības ziņā un radot tādu vecāka gadagājuma cilvēku skaita pieaugumu, kuru ienākumi tik tikko pārsniedz nabadzības slieksni;
Naida noziegumi un naida runas
106. pauž nožēlu par ES ik dienas notiekošajiem naidīgu izteikumu un naida noziegumu gadījumiem, kuru pamatā ir rasisms, ksenofobija, reliģiskā neiecietība vai aizspriedumi pret personas invaliditāti, dzimumorientāciju vai dzimumidentitāti; aicina dalībvalstis aizsargāt pamattiesības un veicināt sapratni, spēju pieņemt un iecietību starp dažādām kopienām to teritorijā; aicina ES noteikt naida noziegumu apkarošanu par prioritāti, izstrādājot Eiropas politikas programmas cīņai ar diskrimināciju, kā arī tiesiskuma jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt cīņu pret naida noziegumiem, kā arī diskriminējošu attieksmi un uzvedību, izstrādājot visaptverošu stratēģiju naida noziegumu, vardarbības aizspriedumu dēļ un diskriminācijas apkarošanai;
107. pauž bažas par to, ka internetā aizvien vairāk ir sastopamas naida runas, un aicina dalībvalstis ieviest vienkāršu procedūru, kas ļautu sabiedrības locekļiem ziņot par naidīga rakstura saturu internetā;
108. pauž bažas saistībā ar izmeklēšanām un spriedumiem attiecībā uz naida noziegumiem dalībvalstīs; aicina dalībvalstis veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai iedrošinātu ziņot par šiem noziegumiem, jo FRA konstatējumi, kas iegūti tās liela mēroga apsekojumos, konsekventi liecina, ka noziegumu upuri nelabprāt dara zināmu noziegumu vai nelabprāt ziņo par to policijai;
109. pauž bažas par to, ka vairākas dalībvalstis nav pareizi transponējušas Pamatlēmuma 2008/913/TI noteikumus un aicina dalībvalstis pilnībā transponēt un īstenot ES standartus un nodrošināt to valsts tiesību aktu izpildi, kas paredz sodu par visu veidu naida noziegumiem, naida kurināšanu un vajāšanu, kā arī šādu noziedzīgu nodarījumu gadījumā sistemātiski uzsākt kriminālvajāšanu; aicina Komisiju pārraudzīt Pamatlēmuma pareizu īstenošanu, kā arī sākt pārkāpuma procedūras pret dalībvalstīm, kas neveic tā transponēšanu; turklāt aicina pārskatīt Pamatlēmumu, lai tā darbības joma pilnībā ietvertu visus naida noziegumu un aizspriedumu un diskriminācijas izraisītu noziegumu veidus un skaidri definētu konsekventus izmeklēšanas un kriminālvajāšanas standartus;
110. aicina Komisiju atbalstīt apmācības programmas, kas ir paredzētas tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm, kā arī attiecīgām ES aģentūrām, diskriminējošu prakšu un naida noziegumu novēršanai un apkarošanai; aicina dalībvalstis nodrošināt par izmeklēšanu un kriminālvajāšanu atbildīgajām iestādēm praktiskus instrumentus un prasmes, lai tās spētu noteikt un apkarot Pamatlēmuma darbības jomā ietilpstošos pārkāpumus, kā arī sadarboties un sazināties ar upuriem;
111. ar bažām novēro tādu politisko partiju popularitātes palielināšanos, kuru politisko programmu pamatā ir atstumšana etnisku, dzimumorientācijas un reliģisku iemeslu dēļ;
112. pauž nopietnas bažas par rasistisku un ksenofobisku darbību pieaugošo popularitāti, rasistiskiem un ksenofobiskiem grupējumiem, no kuriem daži ir ieguvuši vai tiecas iegūt politiskas partijas statusu, kļūstot arvien redzamākiem publiskajā telpā;
113. pauž nopietnas bažas par to politisko partiju ietekmes pieaugumu, kuras ir rasistiskas, ksenofobiskas, islamofobiskas, par ieganstu minot pašreizējo ekonomikas un sociālo krīzi;
114. stingri nosoda iebiedēšanas un vajāšanas prakses, kuras pret minoritātēm, jo īpaši pret romiem un migrantiem, veic paramilitārie grupējumi, no kuriem daži ir tieši saistīti ar kādu politisko partiju; mudina dalībvalstis šādas prakses aizliegt un par tām sodīt;
Bezpajumtnieki
115. pauž satraukumu par to cilvēku skaitu, kuri zaudējuši mājokli ekonomikas krīzes dēļ; uzskata, ka personām bez noteiktas dzīvesvietas jāpaliek iekļautām sabiedrībā un ka ir jācīnās pret šādu personu izolāciju un atstumtību; šajā nolūkā aicina dalībvalstis pieņemt vērienīgu politiku, lai šādām personām palīdzētu; uzsver, ka bezpajumtnieki ir neaizsargātas personas, un atkārtoti pauž savu aicinājumu dalībvalstīm atturēties no šādu personu stigmatizēšanas par likumpārkāpējiem; prasa dalībvalstīm atcelt jebkādus likumus vai politikas virzienus, kas šīs personas atspoguļo šādā veidā; aicina dalībvalstis izstrādāt valstu stratēģijas nolūkā cīnīties pret bezpajumtniecību savās teritorijās; atgādina, ka tiesības uz mājokļa pabalstu vistrūcīgākajām personām ir noteiktas Pamattiesību hartā;
Migrantu un starptautiskās aizsardzības meklētāju tiesības
116. pauž nožēlu par daudzkārtējo un traģisko cilvēku bojāeju Vidusjūrā un nosoda cilvēku kontrabandistu un tirgotāju darbības, kas šīs traģēdijas izraisa, liedzot migrantiem viņu pamattiesības; norāda, ka ES un dalībvalstīm ir jādara vairāk, lai nepieļautu aizvien jaunas traģēdijas jūrā; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, ka ES migrācijas politikas pamatā ir solidaritāte, kā arī migrantu un patvēruma meklētāju pamattiesību ievērošana, un jo īpaši:
– uzsver, ka pamattiesības ir jāintegrē katrā ES migrācijas politikas aspektā, kā arī jāveic padziļināts ietekmes novērtējums par visu ar migrāciju, patvērumu un robežkontroli saistīto pasākumu un mehānismu ietekmi uz migrantu pamattiesībām; jo īpaši aicina dalībvalstis ievērot neaizsargāto migrantu tiesības;
– uzsver, ka ir vajadzīga holistiska ES pieeja, ar ko nostiprinātu iekšpolitikas un ārpolitikas nostādņu saskaņotību; mudina ES un dalībvalstis migrantu tiesību ievērošanai piešķirt galveno prioritāti, slēdzot jebkuru divpusēju vai daudzpusēju sadarbības nolīgumu ar valstīm ārpus ES, tostarp atpakaļuzņemšanas nolīgumus, mobilitātes partnerības un tehniskās sadarbības nolīgumus;
– atgādina dalībvalstīm par to starptautiskajām saistībām sniegt palīdzību briesmās nonākušām personām jūrā;
– aicina dalībvalstis grozīt vai pārskatīt visus tiesību aktus, kuros paredzēts sodīt cilvēkus, kas sniedz palīdzību briesmās nonākušiem migrantiem jūrā;
– uzsver pamattiesības lūgt patvērumu; mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis atvērt jaunus kanālus drošai un legālai patvēruma meklētāju nonākšanai Eiropas Savienībā un paredzēt tam pietiekamus resursus, lai samazinātu riskus, kas saistīti ar nelegālās ieceļošanas mēģinājumiem un izskaustu cilvēku tirdzniecības un kontrabandas tīklus, kas gūst peļņu no migrantu dzīvības apdraudēšanas jūrā un viņu seksuālas izmantošanas, kā arī paverdzināšanas darbā;
– aicina visas dalībvalstis piedalīties ES pārvietošanas programmās, un mudina izmantot humanitārās vīzas;
– mudina dalībvalstis nodrošināt pienācīgus uzņemšanas apstākļus atbilstīgi spēkā esošajiem pamattiesību un patvēruma meklēšanas tiesību aktiem, īpašu uzmanību veltot neaizsargātiem cilvēkiem un patvēruma meklētāju sociālās atstumtības riska mazināšanai; aicina Komisiju uzraudzīt kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) īstenošanu, un jo īpaši Direktīvas 2013/32/ES īstenošanu, pievēršot pastiprinātu uzmanību patvēruma meklētājiem, kuriem ir vajadzīgas īpašas procesuālās garantijas;
– aicina izveidot efektīvu un saskaņotu ES patvēruma sistēmu, lai godīgi sadalītu patvēruma meklētājus starp dalībvalstīm;
– pauž nožēlu par ziņotajiem vardarbīgas atpakaļ raidīšanas starpgadījumiem pie ES robežām; atgādina dalībvalstīm par to pienākumu ievērot neizraidīšanas principu, kā atzīts Ženēvas Konvencijā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā arī atgādina par kolektīvas izraidīšanas aizliegumu, kas noteikts Pamattiesību hartas 19. pantā; aicina Komisiju, tās aģentūras un dalībvalstis panākt visu šo, kā arī citu starptautisko un ES saistību ievērošanu;
117. stingri nosoda Eiropas Savienības robežu drošības aizsardzību, kas patlaban reizēm nozīmē pat mūru un dzeloņstiepļu žogu būvēšanu, un likumīgu iespēju trūkumu iekļūšanai Eiropas Savienībā, kas izraisa situāciju, kurā daudzi patvēruma meklētāji un migranti ir spiesti izmantot arvien bīstamākus ceļus un nonāk nelikumīgu cilvēku kontrabandistu un tirgotāju varā;
118. aicina nodrošināt robežkontroli, kuras darbā tiek ievērotas pamattiesības, un uzsver, ka Parlamentam ir jāveic demokrātiska Frontex darbību uzraudzība;
119. aicina pārtraukt visas darbības, kuras atzītas par pamattiesību pārkāpumiem, kā noteikts ES tiesību aktos vai ar Frontex pilnvarojumu;
120. uzsver Dublinas regulas nelabvēlīgo ietekmi uz efektīvu piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai situācijā, kad nav patiesas kopējās Eiropas patvēruma sistēmas, jo īpaši ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru; nosoda to, ka regulas pārskatīšana nav izraisījusi šīs regulas apturēšanu un vismaz noteikuma par nosūtīšanu atpakaļ uz pirmo piekļuves valsti ES atcelšanu, kā arī Komisijas un dalībvalstu rīcības trūkumu iespējamai alternatīvai, kuras pamatā būtu solidaritāte starp dalībvalstīm;
121. aicina dalībvalstis ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;
122. nosoda nelegālo imigrantu, tostarp patvēruma meklētāju un bez pavadības atstātu nepilngadīgo personu un bezvalstnieku ieslodzīšanu; aicina, lai dalībvalstis ievērotu Atpakaļnosūtīšanas direktīvas normas, tostarp ievērojot tiesības uz cieņu un bērna labāko interešu principu, kā arī aicina ievērot starptautiskās un ES tiesības; atgādina, ka migrantu aizturēšanai arī turpmāk jābūt ārkārtas pasākumam, un mudina dalībvalstis īstenot alternatīvus pasākumus; nosoda šaušalīgos ieslodzījuma apstākļus dažās dalībvalstīs un mudina Komisiju nekavējoties risināt šīs problēmas; atkārtoti uzsver nepieciešamību nodrošināt nelegālajiem migrantiem tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, ja ir pārkāptas viņu tiesības;
123. prasa dalībvalstīm un Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu informāciju un pārredzamību par migrantu un patvēruma meklētāju aizturēšanu daudzās dalībvalstīs un aicina Eiropas Komisiju steidzami ierosināt Regulas (EK) Nr. 862/2007 pārskatīšanu, lai tajā iekļautu statistikas datus par aizturēšanas sistēmu un iekārtu darbību;
124. uzsver, ka ir svarīga demokrātiska kontrole pār visiem brīvības atņemšanas veidiem saskaņā ar imigrācijas un patvēruma tiesību aktiem; aicina Eiropas Parlamenta un valstu deputātus regulāri apmeklēt migrantu un patvēruma meklētāju uzņemšanas un aizturēšanas centrus un aicina dalībvalstis un Komisiju atvieglot NVO un žurnālistu piekļuvi šiem centriem;
125. prasa stingrāk uzraudzīt migrantu uzņemšanas un aizturēšanas centrus un procedūras, kuras dalībvalstis piemēro, lai piešķirtu patvērumu; brīdina par tā sauktajām „tūlītējas piespiedu izraidīšanas procedūrām” un vardarbīgajiem incidentiem vairākos „karstajos” punktos Eiropas dienvidos, kas liecina par vajadzību Komisijai nekavējoties uzsākt politikas dialogu par tiesiskuma aizsardzību ar valstīm, kurās īsteno minēto praksi;
126. aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis noteikt konkrētus pasākumus un paraugprakses ar mērķi veicināt vienlīdzīgu attieksmi un sociālo iekļaušanu, lai uzlabotu migrantu integrāciju sabiedrībā; atgādina, ka šajā saistībā ir svarīgi apkarot negatīvus stereotipus un nepatiesu informāciju par migrantiem, izstrādājot atbildes vēstījumus, kas galvenokārt paredzēti skolām un jauniešiem, lai uzsvērtu migrācijas pozitīvo ietekmi;
127. uzskata, ka migrantu bērni ir sevišķi neaizsargāti, jo īpaši tad, ja viņi ceļo vieni; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot kopējās Eiropas patvēruma sistēmas tiesību aktu kopumu, lai uzlabotu nepavadītu nepilngadīgo situāciju ES; atzinīgi vērtē Tiesas spriedumu lietā C-648/11, kurā tika noteikts, ka par tāda patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ko nepavadīts nepilngadīgais ir iesniedzis vairāk nekā vienā dalībvalstī, atbild tā dalībvalsts, kurā nepavadīts nepilngadīgais atrodas pēc pieteikuma iesniegšanas šajā valstī; atgādina, ka nepavadīti nepilngadīgie ir, pirmkārt, bērni un ka noteicošajam principam dalībvalsts un ES darbībā, strādājot ar šādiem bērniem, jābūt bērnu aizsardzībai, nevis imigrācijas politikas programmām;
128. prasa, lai tiktu izvērtēta to līdzekļu izmatošana, kas paredzēti iekšlietām un kurus tām tērē, jo īpaši to līdzekļu izmantošana, kas piešķirti patvēruma meklētāju uzņemšanai; aicina ES rīkoties, ja izrādīsies, ka šie līdzekļi tikuši izmantoti, lai finansētu darbības, kuras neatbilst pamattiesību ievērošanai;
129. aicina sniegt atbalstu dalībvalstīm, kuras atrodas pie Savienības ārējām robežām, lai tām palīdzētu novērst sistēmiskos trūkumus uzņemšanas apstākļos un patvēruma procedūrās, kurus pastiprina patvēruma meklētāju skaita pieaugums;
130. aicina ES nodrošināt, ka tās darbinieki atbild par jebkādiem pamattiesību pārkāpumiem, ko tie izdarījuši; jo īpaši aicina nodrošināt, lai izmeklēšana tiek uzsākta saistībā ar apgalvojumiem, kas norāda uz pārkāpumiem attiecībā uz darbībām, ko koordinē Frontex aģentūra, un tiek pieņemti attiecīgi līdzekļi, disciplināri vai cita veida, ko piemēro attiecībā uz tiem, kas atzīti par šādus pārkāpumus izdarījušiem; tāpēc aicina izveidot Frontex iekšējo pārsūdzības mehānismu, kā to pieprasījis Eiropas Ombuds saistībā ar izmeklēšanu lietā OI/5/2012/BEH-MHZ, un pēc veiktās izmeklēšanas par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, publiskot rezultātus; turklāt aicina arī apturēt Frontex darbības, ja šādu darbību laikā tā ir izdarījusi cilvēktiesību pārkāpumus, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 1168/2011 3. panta 1.a punktā;
131. aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;
132. prasa, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka sievietēm, kas tiek vajātas dzimuma dēļ, ir faktiska piekļuve starptautiskai aizsardzībai; aicina dalībvalstis ievērot Komisijas pamatnostādnes Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz uzturēšanās atļauju steidzamu piešķiršanu ģimenes locekļiem, kas ieceļojuši ģimenes atkalapvienošanās dēļ saistībā ar īpaši grūtām situācijām, piemēram, gadījumiem, kad notikusi vardarbība ģimenē;
133. atzinīgi vērtē to, ka ES tiesību aktos, ar ko reglamentē patvēruma jautājumus, dzimumorgānu kropļošanas upuri traktēti kā neaizsargātas personas un dzimumorgānu kropļošana minēta kā viens no kritērijiem, kas jāņem vērā apsverot patvēruma piešķiršanu; aicina dalībvalstis apmācīt cilvēkus, kas strādā ar migrantiem, apzināt sievietes un meitenes, kurām varētu tikt kropļoti dzimumorgāni viņu izcelsmes valstī;
134. uzsver, ka Līgumos un Direktīvā 2004/38/EK par pārvietošanās brīvību paredzētās Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību ir vienas no Savienības pilsoņu pašām konkrētākajām pamattiesībām; nosoda visus mēģinājumus pārskatīt šo acquis un jo īpaši nosoda tādas robežkontroles atjaunošanu Šengenas zonā, kas nav paredzēta Šengenas robežu kodeksā un prasa, lai visi noteikumu pārkāpumi tiktu izskatīti Tiesā; pauž bažas par pieaugošo tendenci ātri izraidīt ES pilsoņus no viņu mītnes zemēm darba un ienākumu zaudēšanas rezultātā; uzskata, ka tas ir spēkā esošā tiesiskā regulējuma pārkāpums; uzskata, ka tas ir pretrunā pārvietošanās brīvības principam;
Solidaritāte ekonomikas krīzes situācijā
135. pauž nožēlu par to, ka finanšu, ekonomikas un valsts parādu krīze līdztekus uzspiestajiem budžeta taupības pasākumiem ir negatīvi ietekmējusi ekonomiskās, pilsoniskās, sociālās un kultūras tiesības, bieži izraisot pieaugošu bezdarbu, nabadzību, nedrošus darba un dzīves apstākļus, kā arī atstumtību un izolāciju, jo īpaši dalībvalstīs, kur pieņemtas ekonomikas korekciju programmas un uzsver, ka saskaņā ar nesenām Eurostat norādēm viens no četriem Eiropas iedzīvotājiem pašlaik saskaras ar nabadzības un atstumtības risku;
136. pauž nožēlu par veidu, kādā finanšu un ekonomikas krīze un pasākumi, kas noteikti, lai to novērstu, ir ierobežojuši tiesības uz pieeju pamatvajadzībām, piemēram, izglītībai, mājoklim, veselības aprūpei un sociālajam nodrošinājumam, kā arī negatīvi ietekmējuši iedzīvotāju vispārējo veselības stāvokli dažās dalībvalstīs; uzsver vajadzību ievērot tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā paredzēts Eiropas Sociālās hartas 30. pantā; aicina visas dalībvalstis ieviest atbalsta pasākumus saskaņā ar valsts praksi, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus saviem iedzīvotājiem un cīnītos pret sociālo atstumtību;
137. uzsver, ka ES iestādēm, kā arī dalībvalstīm, kuras savās sociālajās un ekonomiskajās sistēmās īsteno strukturālās reformas, vienmēr ir jāievēro Harta un to starptautiskās saistības, līdz ar to tām var pieprasīt atbildību par pieņemtajiem lēmumiem; atkārto savu aicinājumu saskaņot ekonomikas korekciju programmas ar Savienības mērķiem, kas noteikti LESD 151. pantā, tostarp nodarbinātības un labāku dzīves un darba apstākļu veicināšanu; atkārtoti uzsver nepieciešamību, efektīvi iesaistot parlamentus, nodrošināt pilnīgu demokrātisko kontroli pār Eiropas iestāžu un dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, reaģējot uz krīzi;
138. aicina ES iestādes un dalībvalstis noskaidrot ierosināto vai īstenoto taupības pasākumu ietekmi uz pamattiesībām no dzimuma viedokļa, ņemot vērā taupības pasākumu nesamērīgo ietekmi uz sievietēm; aicina ES iestādes nekavējoties veikt ietekmes mazināšanas pasākumus, ja taupības pasākumi ir negatīvi ietekmējuši sieviešu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;
139. aicina ES iestādes un dalībvalstis pārbaudīt ietekmi uz pamattiesībām un brīvībām, tostarp sociālajām un darba tiesībām, kāda ir pasākumiem, kas ierosināti vai noteikti, lai pārvarētu krīzi, un vajadzības gadījumā veikt koriģējošas darbības, ja atklājas situācijas pasliktināšanās tiesību aizsardzībā vai starptautisko tiesību pārkāpumi, tostarp SDO konvenciju un ieteikumu pārkāpumi;
140. aicina ES iestādes un dalībvalstis, pieņemot un īstenojot korekcijas pasākumus un budžeta samazinājumus, veikt ietekmes uz pamattiesībām novērtējumu un garantēt to, lai tomēr būtu pieejami pietiekami resursi, lai nosargātu pamattiesību ievērošanu un nodrošinātu minimālas iespējas izmantot būtiskākās civiltiesības, ekonomiskās, kultūras un sociālās tiesības, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajām un sociāli nelabvēlīgākajām grupām;
141. aicina ES iestādes un dalībvalstis atzīt, ka ilgtermiņa ieguldījums sociālajā iekļaušanā ir lietderīgs, jo mazina diskriminācijas un nevienlīdzības radītās augstās izmaksas; aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamas publiskās investīcijas, lai uzturētu izglītības un veselības aprūpes sistēmas un nodrošinātu, ka netiek apdraudēta tiesu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība diskriminācijas gadījumos, ievērojami samazinot līdztiesību veicinošo iestāžu budžetu; aicina ES un valsts iestādes neapdraudēt sociālo iekļaušanu, veicot tādus budžeta pasākumus, kas skar tādu uz kopienu balstītu organizāciju pastāvēšanu, kuras strādā līdztiesības veicināšanas jomā;
142. aicina Eiropas Komisiju apsvērt ierosinājumu par pievienošanos Eiropas Sociālajai hartai, lai efektīvi aizsargātu Eiropas iedzīvotāju sociālās tiesības; aicina dalībvalstis veicināt sociālo tiesību loka paplašināšanu, iekļaujot ES Hartā citas sociālās tiesības, kas minētas pārskatītajā Eiropas Padomes Sociālajā hartā, piemēram, tiesības uz darbu, tiesības uz taisnīgu atalgojumu, tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību;
Noziedzība un cīņa pret korupciju
143. atkārtoti uzsver, ka korupcijas noziegumi, jo īpaši organizētā noziedzība, ir smags pamattiesību pārkāpums un apdraudējums demokrātijai un tiesiskumam; uzsver, ka korupcija, novirzot valsts līdzekļus no valsts paredzētajiem mērķiem, samazina sabiedrisko pakalpojumu līmeni un kvalitāti, tādējādi būtiski kaitējot taisnīgas attieksmes nodrošināšanai pret visiem iedzīvotājiem; mudina dalībvalstis un Eiropas iestādes izstrādāt efektīvus instrumentus, ar kuriem varētu novērst korupciju un noziedzību, cīnīties pret tām un sodīt par tām, un regulāri uzraudzīt publiskā — Eiropas un valstu — finansējuma izmantošanu; tāpēc aicina dalībvalstis un iestādes nevilcinoties veicināt Eiropas Prokuratūras izveidi, tādējādi nodrošinot atbilstošas neatkarības un efektivitātes garantijas;
144. uzsver, ka korupcija ir smags pamattiesību pārkāpums; aicina dalībvalstis un iestādes izstrādāt efektīvus līdzekļus, ar kuriem varētu cīnīties pret korupciju, un regulāri uzraudzīt publiskā — Eiropas un valstu — finansējuma izmantošanu; uzsver, ka uzlabota pārredzamība un iedzīvotāju, kā arī žurnālistu piekļuve publiskiem dokumentiem ir efektīvs korupcijas atklāšanas un apkarošanas veids;
145. mudina Eiropas Komisiju pieņemt pretkorupcijas stratēģiju, ko papildinātu efektīvi instrumenti; aicina visas dalībvalstis un ES pievienoties Atklātās pārvaldes partnerībai un izstrādāt konkrētas stratēģijas pārredzamības veicināšanai, iedzīvotāju iespēju radīšanai un cīņai pret korupciju; aicina dalībvalstis īstenot Eiropas Komisijas pretkorupcijas ziņojumā un Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un naudas atmazgāšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas sniegtos ieteikumus un stiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību korupcijas apkarošanas jomā;
146. mudina dalībvalstis pastiprināt cīņu pret jebkāda veida smagu organizēto noziedzību, tostarp cilvēku tirdzniecību, seksuālu vardarbību un izmantošanu, spīdzināšanu un piespiedu darbu, jo īpaši sieviešu un bērnu gadījumā;
147. aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu novērsti privātpersonu vai organizētās noziedzības grupu veikti nodarījumi videi, kas rada ietekmi uz cilvēku tiesībām — tiesībām uz veselību, dzīvību un iespēju baudīt veselīgu vidi, kā arī uz ekonomiku un valsts resursu izmantošanu; mudina Komisiju pārbaudīt tiesību uz tiesas pieejamību efektīvu īstenošanu ES saistībā ar visu tagadējo un turpmāko paaudžu pārstāvju tiesībām dzīvot vidē, kas palīdz nodrošināt to veselības un labjutības vajadzības;
148. ierosina ieviest Eiropas korupcijas apkarošanas kodeksu un pārredzamu rādītāju sistēmu par korupcijas izplatību dalībvalstīs un sasniegto progresu tās izskaušanā, kā arī ikgadēju salīdzinošo ziņojumu par šīs ievērojamās problēmas apmēru Eiropas mērogā;
149. aicina Komisiju un dalībvalstis izbeigt nodokļu konkurenci un efektīvi apkarot nelabvēlīgas nodokļu prakses, nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ES, kas kaitē dalībvalstu spējai maksimāli izmantot tām pieejamos resursus, lai pilnībā īstenotu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;
150. nosoda aizvien pieaugošo cilvēku tirdzniecību, jo īpaši tādu, kuras mērķis ir seksuāla izmantošana, un prasa ES un tās dalībvalstīm saskaņā ar ES direktīvu veikt pasākumus, lai mazinātu pieprasījumu pēc cilvēku ekspluatācijas, kas intensificē cilvēku tirdzniecību visos tās veidos;
Ieslodzījuma apstākļi cietumos un citās brīvības atņemšanas vietās
151. atgādina, ka valstu iestādēm ir jānodrošina ieslodzīto pamattiesību ievērošana; pauž nožēlu par ieslodzījuma apstākļiem daudzu valstu cietumos un citās brīvības atņemšanas iestādēs, tostarp cietumu pārpildītību un sliktu izturēšanos pret ieslodzītajiem; uzskata, ka ir svarīgi, lai ES pieņemtu instrumentu, kas nodrošinātu Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai izteikto ieteikumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu īstenošanu;
152. atgādina, ka ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu ļaunprātīga izmantošana izraisa cietumu pārpildītību visā Eiropā, radot personu pamattiesību pārkāpumus un apdraudot savstarpējo uzticību, kas ir vajadzīga tiesu iestāžu sadarbības īstenošanai Eiropā; atkārtoti apstiprina, ka dalībvalstīm ir jāizpilda starptautiskajos un Eiropas forumos apstiprinātās saistības, biežāk izmantojot probācijas pasākumus un sankcijas, kas nodrošina alternatīvu ieslodzījumam, un padarot sociālo integrāciju par ieslodzījumā pavadītā laika galīgo mērķi; tāpēc aicina dalībvalstis pieņemt stratēģijas ieslodzīto personu apmācības un nodarbinātības veicināšanai;
153. atkārto ieteikumus, kas Komisijai sniegti 2014. gada 27. februāra rezolūcijā par Eiropas apcietināšanas ordera pārskatīšanu (2013/2109(INL)), jo īpaši attiecībā uz proporcionalitātes pārbaudes un pamattiesību izņēmuma piemērošanu saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi vai savstarpējās atzīšanas pasākumiem plašākā nozīmē;
154. pauž nožēlu, ka tikai dažas dalībvalstis ir īstenojušas trīs pamatlēmumus, kas attiecas uz ieslodzīto pārvadāšanu, probācijas pasākumiem un alternatīvām sankcijām, kā arī Eiropas uzraudzības rīkojumu, kam ir lielas iespējas mazināt cietumu pārpildītību;
155. aicina Komisiju novērtēt aizturēšanas politikas un krimināltiesību sistēmu ietekmi uz bērniem; norāda, ka visā ES tiešā veidā tiek skartas bērnu tiesības, ja bērni dzīvo ieslodzījuma vietās kopā ar vecākiem; uzsver to, ka aptuveni 800 000 ES dzīvojošo bērnu katru gadu tiek nošķirti no kāda no ieslodzītajiem vecākiem — tas bērna tiesības ietekmē daudzējādi;
Tiesiskums
156. norāda, ka uz savstarpēju atzīšanu un tiesiskajām garantijām balstītas Eiropas tiesiskuma telpas izveidei, tādējādi saskaņojot dalībvalstu dažādās tieslietu sistēmas, jo īpaši krimināllietu jomā, arī turpmāk būtu jābūt vienai no Eiropas iestāžu galvenajām prioritātēm saistībā ar ES Tieslietu programmu laikposmam līdz 2020. gadam; uzskata, ka Hartas un ES sekundāro tiesību aktu pamattiesību jomā efektīva piemērošana ir izšķiroši svarīga iedzīvotāju uzticībai tam, ka Eiropas tiesiskuma telpa pienācīgi darbojas;
157. norāda, ka tiesības uz tiesas pieejamību un neatkarīgu un objektīvu tiesu ir būtiskas pamattiesību aizsardzībai, kas ir efektīva tikai gadījumos, ja tās ir piekritīgas demokrātijai un tiesiskumam; atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt tieslietu sistēmu efektivitāti gan civillietās, gan krimināllietās, un svarīgi nodrošināt tiesas neatkarību;
158. atzinīgi vērtē Eiropas e-tiesiskuma portālu, kura darbību nodrošina Komisija un kurš speciālistiem un sabiedrībai kopumā nodrošina informāciju par tieslietu sistēmām, kā arī kalpo kā praktisks instruments tiesu iestāžu pieejamības uzlabošanai un ietver atsevišķu sadaļu, kas attiecas uz pamattiesībām un kuras mērķis ir informēt iedzīvotājus par to, kur griezties gadījumā, ja ir pārkāptas viņu pamattiesības.
159. atzinīgi vērtē pasākumus, kas Eiropas līmenī jau paveikti, lai saskaņotu dalībvalstu kriminālprocesu procesuālās garantijas, un to labvēlīgo ietekmi uz iedzīvotājiem; atkārtoti uzsver, ka ir būtiski pieņemt ES tiesību aktus par procesuālajām tiesībām, kas atbilstu Hartā noteiktajam augstākajam aizsardzības standartam, starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā un dalībvalstu konstitucionālajām tiesībām;
160. pauž nožēlu par nepietiekamu piekļuvi juridiskajai palīdzībai daudzās dalībvalstīs, kā arī par to, ka tas ietekmē tiesības uz taisnīgu tiesu cilvēkiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu; uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi, lai ES pieņemtu stingru un visaptverošu direktīvu par juridisko palīdzību;
161. aicina ES un dalībvalstis paredzēt pasākumus, lai atbalstītu un aizsargātu ziņotājus, kas ziņo par nelikumīgām darbībām;
Pilsonība
162. uzskata, ka aktīva un uz dalību orientēta ES pilsonība būtu jāveicina, nodrošinot piekļuvi dokumentiem un informācijai, pārredzamību, labu pārvaldību un pārvaldi, demokrātisku līdzdalību un pārstāvību, lēmumu pieņemšanu pēc iespējas tuvinot Savienības iedzīvotājiem; norāda, ka ir jānodrošina pilsoniskās sabiedrības pilnīga līdzdalība lēmumu pieņemšanā Eiropas līmenī, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā, un šajā saistībā uzsver pārredzamības un dialoga principu nozīmīgumu; norāda, ka iedzīvotāju tiesības piekļūt valsts iestāžu dokumentiem stiprina iedzīvotāju iespējas un dod iespēju kontrolēt un novērtēt valsts iestādes un pieprasīt to atbildību; šajā sakarībā pauž nožēlu par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanas bloķēšanu un atkārtoti pauž savu prasību Komisijai un Padomei atsākt darbu, ņemot vēra Parlamenta apsvērumus;
163. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt informācijas kampaņu īstenošanu par Eiropas pilsonību un ar to saistītajām tiesībām — uz diplomātisko un konsulāro aizsardzību, tiesībām iesniegt lūgumrakstus, iesniegt sūdzības Eiropas Ombudam, balsot un kandidēt Eiropas vēlēšanās, kā arī iesniegt pilsoņu iniciatīvas;
164. atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda lomu vēlmē nodrošināt ES iestāžu un struktūru labu pārvaldību un pārredzamību;
165. nosoda to, ka vairāk nekā 15 miljoni trešo valstu valstspiederīgo un 500 000 bezvalstnieku Eiropas Savienībā cieš no diskriminācijas tāpēc, ka tiek atteikts atzīt viņu pilsonību; prasa Savienībai un tās dalībvalstīm ievērot pamattiesības uz pilsonību un jo īpaši aicina dalībvalstis ratificēt un pilnībā īstenot 1961. gada Konvenciju par apatrīdu skaita samazināšanu un 1997. gada Eiropas Konvenciju par pilsonību;
166. atgādina, ka iedzīvotāju informēšana par viņu pamattiesībām ir neatņemama daļa no tiesībām uz labu pārvaldību, kas noteiktas Hartā; aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību visneaizsargātākajām personām, nodrošināt, ka viņu tiesības tiek izskaidrotas, un sniegt atbalstu, kā arī nodrošināt, lai tās tiktu ievērotas;
167. uzskata, ka bezvalstniekiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri pastāvīgi uzturas dalībvalstīs, būtu jāsniedz tiesības balsot vietējās un Eiropas vēlēšanās;
168. prasa Komisijai veikt turpmākus pasākumus tiesību uz labu pārvaldību konsolidēšanai, padarot ES Labas administratīvās prakses kodeksu par juridiski saistošiem noteikumiem;
169. aicina Komisiju un dalībvalstis ar to politikas jomu palīdzību nodrošināt pamattiesību pienācīgu ievērošanu, garantēšanu, aizsardzību un turpmāku attīstīšanu ES; aicina dalībvalstis atjaunot centienus atzīt tiesības iesniegt lūgumrakstus un iesniegt sūdzību Ombudam, lai ar šiem līdzekļiem iedzīvotāji varētu aizstāvēt savas tiesības;
170. pamatojoties uz simtiem lūgumrakstu, kas tiek saņemti ik gadu, pauž bažas par trūkumiem ES vides tiesību aktu, piemēram, Ietekmes uz vidi novērtējuma un Stratēģiskā vides novērtējuma direktīvu, noteikumu faktiskajā īstenošanā dalībvalstīs gan pēc to burta, gan pēc gara; aicina Komisiju apņemties stingrāk pārraudzīt šādu procedūru būtību, jo īpaši situācijās, kad par konkrētiem gadījumiem tiek iesniegti lūgumraksti;
171. atkārtoti uzsver Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) nozīmi, jo tā ir saistīta ar jaunām pilsoņu tiesībām, kuras ieviestas ar Lisabonas līgumu un kuru mērķis ir palielināt līdzdalības demokrātiju ES; norāda uz EPI nozīmi, jo tā ir spēcīgs instruments, kas Eiropas iedzīvotājiem nodrošina tiešas demokrātiskas tiesības piedalīties ES lēmumu pieņemšanas procesā un papildina Eiropas iedzīvotāju tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam (EP) un tiesības vērsties ar sūdzību Eiropas pas Ombuda;
172. aicina Komisiju stiprināt Eiropas pilsoņu iniciatīvu nozīmi, pieņemot iedzīvotājiem labvēlīgu pieeju visu šā instrumenta trūkumu novēršanai Regulas (ES) Nr. 211/2011 gaidāmās pārskatīšanas laikā un vienlaikus uzlabojot iedzīvotājiem paredzētās informatīvās kampaņas par EPI izmantošanu un tās iespējām ietekmēt ES politikas veidošanas procesu;
Noziegumos cietušās personas
173. uzskata, ka noziegumos cietušo personu aizsardzībai ir jābūt prioritātei; aicina dalībvalstis nekavējoties pienācīgi īstenot ES Cietušo direktīvu (2012/29/ES), lai ievērotu transponēšanas termiņu — 2015. gada 16. novembri, un aicina Komisiju un ES dalībvalstis saskaņā ar minētās direktīvas 28. pantu nodrošināt salīdzināmu datu vākšanu par tās transponēšanu un jo īpaši par to, kā cietušie, tostarp tādos noziegumos cietušie, kas tika pastrādāti ar diskrimināciju saistītu motīvu dēļ, ir īstenojuši savas tiesības; uzskata, ka daudz vēl ir jādara, lai atbalstītu noziegumos cietušos, informētu viņus par viņu tiesībām un nodrošinātu efektīvas norīkojumu sistēmas un policijas darbiniekiem un juridisko profesiju pārstāvjiem paredzētas apmācības uz uzticību un sapratni pamatotu attiecību veidošanai ar cietušajiem, kā atspoguļots FRA pētījumos par cietušo atbalstu; atzinīgi vērtē regulas par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās pieņemšanu 2013. gadā;
174. aicina Komisiju un ES dalībvalstis nodrošināt kvalitatīvu salīdzināmu datu vākšanu par ES direktīvas par noziegumos cietušajiem (2012/29/ES) transponēšanu un to, kā cietušie, tostarp tādos noziegumos cietušie, kas tika pastrādāti aizspriedumu vai ar diskrimināciju saistītu motīvu dēļ, ir īstenojuši savas tiesības, kā noteikts minētās direktīvas 28. pantā;
175. aicina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot savu politiku, ņemt vērā demogrāfiskās tendences un mājsaimniecību skaitliskuma un sastāva izmaiņas; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, ka to sociālā un nodarbinātības politika nediskriminē nevienu mājsaimniecību tās skaitliskuma vai sastāva dēļ;
176. norāda uz tiesisko vakuumu attiecībā uz iedzīvotāju piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem situācijās, kad dalībvalstis nav transponējušas vai arī ir novēloti transponējušas ES tiesību aktus, kas tiešā veidā attiecas uz šiem iedzīvotājiem; uzsver nepieciešamību pēc saskaņotas rīcības visos līmeņos, lai aizsargātu pamattiesības un sekmētu to ievērošanu, aptverot ES iestādes, dalībvalstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, NVO un pilsonisko sabiedrību;
177. uzsver vajadzību Eiropas Savienībā stiprināt iestāžu pārredzamību, demokrātisko pārskatatbildību un atklātību un mudina ES kompetentās iestādes un dalībvalstis:
– pielikt lielākus pūliņus, lai nekavējoties pārskatītu Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem un nodrošinātu vislielāko pārredzamību un vienkāršotu publiskas pieejas informācijai un dokumentiem procedūras; šajā sakarībā aicina Komisiju atkārtoti uzņemties likumdošanas iniciatīvu par pieejamības aktu, kas būtu transversāls instruments un varētu sekmēt personu ar invaliditāti aizsardzību un nodrošinātu visu ES politikas jomu kohēziju šajā jautājumā;
– Eiropas pilsoņu iniciatīvas regulu (Regula (ES) Nr. 211/2011) pārskatīt vēl šā parlamentārā sasaukuma laikā, lai uzlabotu tās īstenošanu, iestrādājot grozījumus, ar kuru palīdzību tiktu novērsti visi administratīvie, organizatoriskie un finansiālie šķēršļi, kuru dēļ ne visi Eiropas pilsoņi, izmantojot EPI, var pienācīgi īstenot savu demokrātisko ietekmi, kas ir paredzēta Līgumos; arī mudina Komisiju tās priekšlikumā iekļaut normas, kas ir nepieciešamas, lai netiktu pieļauts tas, ka atsevišķām pilsoņu grupām, piemēram, aklām personām un ārzemēs dzīvojošām personām, tiek liegtas iespējas izmantot viņu tiesības piedalīties pilsoņu iniciatīvā, jo šāda tiesību liegšana pārkāpj pilsoņu vienlīdzību un mazina viņu aktivitāti;
– pārskatīt Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, lai palīdzētu ES pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi nav, piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās viņu dzīvesvietas dalībvalstī; aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai Eiropas Parlamenta vēlēšanās varētu balsot visi pilsoņi, tostarp tie, kas dzīvo ārpus ES, piemēram, savlaicīgi rīkojot informācijas kampaņas;
– pienācīgu vērību pievērst to iedzīvotāju pieaugošajai daļai, kuriem nav nekādu iespēju piedalīties nacionālajās vēlēšanās, jo viņi nevar balsot ne savā dzimtenē, ne dzīvesvietas valstī.
178. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.
- [2] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0105.
- [3] OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
- [4] OV C 378, 24.12.2013., 1. lpp.
- [5] 2010. gada 20. oktobra Direktīva 2010/64/ES, 2012. gada 22. maija Direktīva 2012/13/ES, 2013. gada 22. oktobra Direktīva 2013/48/ES
- [6] OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.
- [7] OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
- [8] OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
- [9] OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.
- [10] OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
- [11] OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.
- [12] OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.
- [13] OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.
- [14] OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp.
- [15] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0594.
- [16] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0062.
- [17] OV C 51E, 22.2.2013., 101. lpp.
- [18] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0387.
- [19] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0173.
- [20] Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0105.
- [21] OV C 124E, 25.5.2006., 405. lpp.
- [22] Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.
- [23] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0322.
- [24] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0230.
- [25] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0031.
- [26] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0350.
- [27] Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0058.
- [28] OV C 353E, 3.12.2013., 1. lpp.
- [29] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0418.
- [30] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0203.
- [31] Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu 7.2 un 7.3 paragrāfs.
PASKAIDROJUMS
Šis ziņojums par cilvēktiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2013. un 2014. gadā ir izstrādāts institucionālā vidē, kas ir īpaši labvēlīga un jutīga pret pamattiesību ievērošanu šodienas Eiropas Savienībā. Nesen sākās jaunā parlamentārā sasaukuma termiņš, un tikko dienesta pienākumus sāka pildīt jauna Komisija, kurā Pamattiesību hartas ievērošanai ir atvēlēta liela nozīme, ņemot vērā priekšsēdētāja pirmā vietnieka pilnvaras un viņa funkcijas nodrošināt pamattiesību aizsardzību Eiropas Savienībā.
Pamattiesību hartā ir atzīta virkne ES pilsoņu un iedzīvotāju personisko, pilsonisko, politisko, ekonomisko un sociālo tiesību. Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Hartai ir piešķirts tas pats saistošais juridiskais statuss, kāds ir noteikts līgumiem.
Visiem ES pilsoņiem un iedzīvotājiem vajadzētu būt iespējai izmantot tajā noteiktās tiesības neatkarīgi no viņu dzimumidentitātes, reliģijas, dzimumorientācijas un ādas krāsas. Diemžēl institucionālie dalībnieki un nevalstiskās organizācijas joprojām sniedz satraucošas ziņas par daudziem pamattiesību pārkāpšanas gadījumiem, kas tiek konstatēti Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā.
Tas nav pieņemami. Eiropas iestāžu un dalībvalstu reakcijai ir jābūt stingrai un apņēmīgai, lai šos pārkāpumus nepieļautu un izbeigtu. Pārāk daudzi ir tādi rīcības priekšlikumi, kurus Parlaments agrāk ir ierosinājis, bet kuri nav guvuši vajadzīgo ievērību, un pārāk daudzi ir tādi pamattiesību pārkāpumi, kas netika novērsti un tiek izdarīti joprojām.
Izstrādājot šo ziņojumu, referente vēlas par pamatu ņemt priekšlikumus un ieteikumus, kurus Parlaments ir formulējis agrākajos ziņojumos par pamattiesību stāvokli, un sagatavot jaunus priekšlikumus. Šis ziņojums ir divdaļīgs — pirmajā daļā ir iztirzāti institucionālie jautājumi un otrajā tiek noskaidrots atsevišķu pamattiesību stāvoklis.
Šā ziņojuma izstrādē referente ir iesaistījusi galvenos institucionālos subjektus, pie kuriem pieder Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs, dalībvalstu starpnieki un visi lielākie pilsoniskās sabiedrības interesenti, kurus uzrunāja, aicinot aizpildīt informatīvu aptauju par pamattiesību stāvokli teritorijās un valstīs, kas atrodas to kompetencē.
Ziņojuma pirmajā daļā referente ierosina izstrādāt īstenu un pamatīgu Savienības pamattiesībām veltītu iekšējo stratēģiju, kuras pamatā būtu LES 2. panta piemērošana un kuras sagatavošanā būtu iesaistīti visi Savienības orgāni, kas darbojas pamattiesību ievērošanas jomā. Ir jānodrošina saskanība ar ārējo attiecību jomā pieņemto pamatstratēģiju par cilvēktiesībām un demokrātiju un papildus tam arī jāpārvar tā saucamā Kopenhāgenas dilemma, vai rūpīgi jāpārbauda pamattiesību un tiesiskas valsts principa ievērošana ne tikai pirms pievienošanās ES, bet tagad arī attiecībā uz dalībvalstīm. Turklāt — lai nodrošinātu ierosinātās stratēģijas efektivitāti, ir jāizveido mehānisms, kuru varētu uzskatīt par īstenu pietiekamas atturēšanas faktoru, ar kā palīdzību varētu novērst un atrisināt pamattiesību pārkāpumu situācijas dalībvalstīs.
Ziņojuma otrajā daļā referente savukārt izsmeļoši aplūko virkni pārkāpumu, kurus tā uzskata par prioritāriem, ņemot vērā patreizējo politisko situāciju, piemēram, vārda brīvības pārkāpumus, kā arī ņemot vērā vajadzību panākt pareizo līdzsvaru starp pamattiesību ievērošanu un kolektīvās drošības garantijām, taupības politikas un korupcijas ietekmi uz pamattiesībām un situāciju cietumos. Papildus tam tiek skarti arī jautājumi, par kuriem pilnībā atbildīga ir arī ES, piemēram, diskriminācijas izskaušana un migrantu un bēgļu tiesību aizsardzība.
Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS (13.5.2015)
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai
par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2013.–2014. gadā
(2014/2254(INI))
Atzinuma sagatavotājs: Ramón Jáuregui Atondo
IEROSINĀJUMI
Konstitucionālo jautājumu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. norāda uz to, ka arī turpmāk ir jāpopularizē un jāstiprina pamattiesību aizsardzība un jāpanāk to pilnīga ievērošana, kā tas ir noteikts Līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un konkrētāk — ir jānodrošina tas, lai ES, tās iestādes un visas dalībvalstis ievērotu un popularizētu Līguma par ES 2. pantā un visos citos attiecīgajos šā līguma pantos nostiprinātās vērtības; uzsver, ka Eiropas iestādēm vajadzētu būt galvenajām šo centienu īstenotājām, un īpaši norāda uz to, ka dalībvalstīm vajadzētu būt šo pienākumu efektīvas īstenošanas piemēram;
2. uzsver, ka ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK) ievērojami palīdzētu aizsargāt ES iedzīvotāju cilvēktiesības un pamatbrīvības un palīdzētu dalībvalstīm; pieņem zināšanai Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 2/13, kurā Tiesa secināja, ka nolīguma projekts par ES pievienošanos ECTK neatbilst ES tiesībām; aicina Komisiju un Padomi pēc iespējas ātrāk novērst Tiesas paustās bažas, lai pilnībā ievērotu Līguma par ES 6. panta 2. punktā noteiktās saistības pievienoties ECTK un, cik vien ātri iespējams, atsākt sarunas veidā, kas palielina Eiropas Savienībā īstenotās tiesību aizsardzības nozīmi;
3. vērš uzmanību uz to, ka būtu jāpārbauda visi tiesību aktu priekšlikumi, tostarp starptautiskie nolīgumi un ES politikas virzieni vispār, lai panāktu to atbilstību Pamattiesību hartai; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt to, lai visi ES tiesību akti, jo īpaši ekonomikas un finanšu pielāgojumu programmas, kas ir negatīvi ietekmējušas daudzu cilvēku dzīves, tiktu nepārtraukti piemērotas atbilstoši Pamattiesību hartai un Eiropas sociālajai hartai (LESD 151. pants), jo īpaši attiecībā uz ekonomisko un sociālo tiesību aizsardzību;
4. uzskata, ka dalībvalstīs izdarītie tiesību pārkāpumi, ļaunprātība vai nevienlīdzība kaitē demokrātijai un tiesiskas valsts principa piemērošanai, kā arī grauj iedzīvotāju uzticību Eiropas Savienības iestādēm; uzsver nozīmi, kāda ir Parlamentam, nodrošinot tiesību aktu priekšlikumu un politikas atbilstību Hartai, jo tā ir vienīgā tiešās vēlēšanās ievēlētā iestāde; aicina ES likumdevēju popularizēt ES vērtības saskaņā ar LES 3. pantu un konkrēti — LESD 8., 9. un 10. pantā noteikto integrāciju un vienlīdzību;
5. šajā sakarībā atgādina par vajadzību vairāk nekā jebkad agrāk nodrošināt iekšējo aspektu saskanību ar ārējiem aspektiem, tostarp starptautiskiem nolīgumiem, kā arī vajadzību Eiropas Savienībā aizsargāt un popularizēt cilvēktiesības un uzsver, ka drošības un tiesiskuma jomā pieņemtajiem tiesību aktiem izstrādātajai politikai un Savienības politikas virzienu ārējai dimensijai būtu jāatbilst Pamattiesību hartai un ECTK, jo drošības un tiesiskuma politikas virzienu mērķim ir jābūt brīvības un pamattiesību īstenošanas nodrošināšanai un aizsardzībai;
6. uzsver to, cik svarīgi ir visās dalībvalstīs nodrošināt efektīvu un saskanīgu tiesiskas valsts principa aizsardzību un pamattiesību pārkāpumu novēršanu, un atzīst, ka tiesiskas valsts princips ir pamattiesību pārkāpumu novēršanas galvenais faktors; atgādina, ka pamattiesības ir daļa no ES vērtību kopuma un ka LES 7. pantā ir paredzēts mehānisms, lai reaģētu uz visiem nopietniem dalībvalstu vairākkārt izdarītiem LES 2. pantā minēto vērtību pārkāpumiem vai drošu varbūtību, ka dalībvalstis varētu šādus pārkāpumus izdarīt, un uzsver, ka 7. pants būtu jāpiemēro vienādi attiecībā uz visām dalībvalstīm, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi;
7. tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gada 11. martā pieņemtās regulējuma normas, kas ir uzskatāmas par jauno ES regulējumu, ar ko stiprina tiesiskas valsts principa ievērošanu, un Vispārējo lietu padomes 2014. gada 16. decembra lēmumu par regulāra dalībvalstu dialoga izveidi Padomē par tiesiskas valsts principa īstenošanu Eiropas Savienībā, jo abi mehānismi būtu jāpiemēro, pirms sākt LES 7. panta procedūras piemērošanu, un aicina Komisiju un Padomi Parlamentu informēt regulāri;
8. tomēr vienlaikus norāda uz lielākajiem minētā mehānisma īstenošanas šķēršļiem, jo īpaši uz to, ka, lai saskaņā ar LES 7. panta 2. punktu oficiāli konstatētu Savienības pamatvērtību nopietnus un vairākkārtējus pārkāpumus dalībvalstīs, ir nepieciešams Padomes vienprātīgs lēmums;
9. mudina ES iestādes un dalībvalstis ieviest pamattiesību un tiesiskas valsts principa ievērošanas dalībvalstīs efektīvas uzraudzības papildu mehānismu; uzskata, ka, neskarot izveidotos mehānismus, kas jau tiek piemēroti nopietnu un vairākkārtēju pārkāpumu gadījumā, ierosinātajai alternatīvai vajadzētu būt:
(a) ES Pamattiesību aģentūras pilnvaru paplašināšanai, lai tajās iekļautu arī pamattiesību un tiesiskas valsts principa ievērošanas uzraudzību visās dalībvalstīs attiecībā gan uz ES, gan citu tiesību piemērošanu, — tā, lai aģentūra varētu publiskot informāciju par kādas dalībvalsts izdarītiem pamattiesību pārkāpumiem;
(b) iespējai Komisijai, pamatojoties uz Pamattiesību aģentūras izstrādāto ziņojumu konstatējumiem, sākt pienākuma neizpildes procedūras par LES 2. panta pārkāpumiem nolūkā dalībvalstīs efektīvi nodrošināt pamattiesību augsta līmeņa aizsardzību;
10. uzsver to, cik svarīga ir ES iestāžu un dalībvalstu parlamentu sadarbība, kā arī šo struktūru un Eiropas Padomes, un citu organizāciju sadarbība; uzsver, ka minoritāšu tiesību aizsardzība ir demokrātijas pamatprincips, un pauž nožēlu par visiem minoritāšu un neaizsargātu personu un kopienu diskriminācijas veidiem, kas ir aizliegti LES 2. pantā, konstatē\ Padomes lēmumu uzraudzīt cilvēktiesību situāciju Eiropas Savienībā;
11. atgādina par to, cik svarīga ir savlaicīga un pareiza ES tiesību transponēšana un īstenošana, jo īpaši, kad tā ietekmē un pilnveido pamattiesības;
12. uzsver vajadzību Eiropas Savienībā stiprināt iestāžu pārredzamību, demokrātisko pārskatatbildību un atklātību un mudina ES kompetentās iestādes un dalībvalstis:
– pielikt lielākus pūliņus, lai nekavējoties pārskatītu Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem un nodrošinātu vislielāko pārredzamību un vienkāršotu publiskas pieejas informācijai un dokumentiem procedūras; šajā sakarībā aicina Komisiju atkārtoti uzņemties likumdošanas iniciatīvu par pieejamību reglamentējošu tiesību aktu, kurš būtu horizontāls instruments un varētu sekmēt personu ar invaliditāti aizsardzību un nodrošinātu visu ES politikas jomu saskaņotību šajā jautājumā;
– Eiropas pilsoņu iniciatīvas regulu (Regula (ES) Nr. 211/2011) pārskatīt vēl šā parlamentārā sasaukuma laikā, lai uzlabotu tās īstenošanu, iestrādājot grozījumus, ar kuru palīdzību tiktu novērsti visi administratīvie, organizatoriskie un finansiālie šķēršļi, kuru dēļ ne visi Eiropas pilsoņi, izmantojot EPI, var pienācīgi īstenot savu demokrātisko ietekmi, kas ir paredzēta Līgumos; papildus tam mudina Komisiju tās priekšlikumā iekļaut normas, kas ir nepieciešamas, lai netiktu pieļauts tas, ka atsevišķām pilsoņu grupām, piemēram, aklām personām un ārzemēs dzīvojošām personām, tiek liegtas iespējas izmantot viņu tiesības piedalīties pilsoņu iniciatīvā, jo šāda tiesību liegšana pārkāpj pilsoņu vienlīdzību un mazina viņu aktivitāti;
– pārskatīt Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, lai palīdzētu ES pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi nav, piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās viņu dzīvesvietas dalībvalstī; aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai Eiropas Parlamenta vēlēšanās varētu balsot visi pilsoņi, tostarp tie, kas dzīvo ārpus ES, piemēram, savlaicīgi rīkojot informācijas kampaņas;
– pienācīgu vērību pievērst to iedzīvotāju pieaugošajai daļai, kuriem nav nekādu iespēju piedalīties nacionālajās vēlēšanās, jo viņi nevar balsot ne savā dzimtenē, ne dzīvesvietas valstī.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
5.5.2015 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
17 2 0 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Mercedes Bresso, Fabio Massimo Castaldo, Kostas Chrysogonos, Richard Corbett, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Ramón Jáuregui Atondo, Jo Leinen, Morten Messerschmidt, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Paulo Rangel, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Barbara Spinelli, Claudia Tapardel, Josep-Maria Terricabras, Kazimierz Michał Ujazdowski |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Max Andersson, Sylvie Goulard, David McAllister, Cristian Dan Preda, Viviane Reding |
||||
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (6.5.2015)
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai
par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2013.–2014. gadā
(2014/2254(INI))
Atzinuma sagatavotāja: Daniela Aiuto
IEROSINĀJUMI
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
A. tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā ir noteikts, ka ES dibināšanas vērtības ir „cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskuma un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesībasˮ;
B. tā kā vīriešu un sieviešu līdztiesība ir viena no pamattiesībām un viens no ES kopējiem principiem un tā kā tā ne tuvu vēl nav sasniegta; tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pantā ir paredzēts jebkāda veida diskriminācijas aizliegums dzimuma dēļ un tā kā vardarbība pret sievietēm ir brutāla dzimumu nelīdztiesības izpausme, kā arī viens no visizplatītākajām cilvēktiesību pārkāpumu veidiem Eiropā;
C. tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantu ir aizliegta jebkāda veida necilvēcīga vai pazemojoša attieksme;
D. tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības (SRVT) ir balstītas uz pamata cilvēktiesībām un tā kā tās ir būtiski cilvēku cieņas elementi[1]; tā kā atteikums veikt abortu, lai glābtu dzīvību, ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums;
E. tā kā, neskatoties uz pēdējos gados dažās jomās gūtajiem zināmajiem panākumiem, katra otrā sieviete kaut kad savas dzīve laikā ir cietusi no viena vai vairākiem seksuālas uzmākšanās veidiem un katra trešā sieviete Eiropas Savienībā pēc 15 gadu vecuma kaut kad savas dzīves laikā ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību[2]; tā kā aptuveni 500 000 sieviešu Eiropas Savienībā ir cietušas no sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanas[3] un tā kā pret sievietēm un meitenēm vērstā vardarbība ir uzskatāma par galveno dzimumu līdztiesības šķērsli un par pamattiesību pārkāpumu un Eiropas Savienībā joprojām ir viens no visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem;
F. tā kā saskaņā ar tāda pētījuma secinājumiem, kuru 2014. gadā veica Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, lielākā daļa no vardarbības cietušo sieviešu par notikušo policijai neziņo;
G. tā kā Eiropas tiesību aktos pret sievietēm vērsta vardarbība nav konkrēti iekļauta kā viens no dzimumu diskriminācijas veidiem, un tā kā šādi tā ir reglamentēta tikai trīs dalībvalstu tiesību sistēmās (Spānijā, Zviedrijā un Vācijā), kas nozīmē to, ka pret sievietēm vērsta vardarbība netiek uztverta kā būtiska līdztiesības problēma; tā kā, definējot pret sievietēm vērstu vardarbību un dzimumnosacītu vardarbību, dalībvalstis īsteno ad hoc pieeju, jo definīcijas valstu tiesību aktos ievērojami atšķiras, datu salīdzināšanu līdz ar to padarot neiespējamu;
H. tā kā, kaut arī izdarītajam noziegumam samērīgs sods tik tiešām attur no pamattiesību pārkāpšanas, tomēr galvenajam uzdevumam joprojām ir jābūt noziegumu profilaksei (izglītojot un rīkojot kultūras pasākumus), nevis reaģēšanai uz notikumu;
I. tā kā pret sievieti vērsta vardarbība ir visizplatītākais pamattiesību pārkāpuma veids Eiropas Savienībā un visā pasaulē un tā kā tā ietekmē visus sabiedrības līmeņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumu apjoma, sociālās pozīcijas un izcelsmes vai dzīvesvietas, un tā kā tā ir uzskatāma par sieviešu un vīriešu līdztiesības nozīmīgu šķērsli;
J. tā kā vardarbība, no kuras cieš sievietes un meitenes, ietver gan fiziskos, gan psiholoģiskos uzbrukumus, izvarošanu, bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, ar reliģiskiem vai citiem uzskatiem saistītu ļaunprātību, seksuālu uzmākšanos un izsekošanu un vardarbību ģimenē, arī vardarbību, kas izriet no jaunajām tehnoloģijām un interneta, izmantojot sieviešu nīšanas valodu, izsakot draudus un aizskarot tiešsaistē, un tā kā dažos gadījumos šādas vardarbības rezultātā tiek izdarītas sieviešu slepkavības un/vai tiek izdarīti tā saucamie goda aizstāvības noziegumi, kas ir uzskatāmi par ANO noteikto sieviešu pamattiesību uz cieņu, vienlīdzīgu attieksmi un tiesību aizsardzību pārkāpumu; tā kā sievietēm un meitenēm ir tādas pašas tiesības uz visu cilvēktiesību un pamatbrīvību izmantošanu un aizsardzību politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsoniskajā vai ikvienā citā jomā[4];
K. tā kā iespējas aizsargāt savas tiesības ir cilvēktiesības un tā kā vīriešu un sieviešu vienādas tiesības uz tiesību aizsardzību ir ļoti nozīmīgas no dzimumu līdztiesības nodrošināšanas viedokļa; tā kā sievietēm bieži vien ir jāpārvar gan sociāli ekonomiski tiesību aizsardzības šķēršļi, piemēram, ekonomiskā atkarība, finanšu līdzekļu vai juridisku konsultāciju trūkums un kultūras stereotipi, kuru dēļ viņām ir bailes un kauns, gan tiesību aizsardzības procesuāli šķēršļi, piemēram, ilgstošs kriminālprocess, diskriminējoša prakse un zems notiesājošo spriedumu īpatsvars; tā kā sievietes un meitenes invalīdes un laucinieces, minoritāšu sievietes un meitenes, sievietes un meitenes migrantes vai bēgles vai LGBTI sievietes un meitenes, cenšoties aizsargāt savas tiesības, var ciest no lielākas institucionālās neobjektivitātes nekā citas sievietes;
L. tā kā sieviešu un bērnu tirdzniecība un seksuāla izmantošana ir klajš cilvēktiesību, cilvēka cieņas un tiesiskuma un demokrātijas pamatprincipu pārkāpums; tā kā mūsdienās šīs parādības sievietes apdraud vairāk, jo ir pieaugusi ekonomiskā nenoteiktība un lielāks ir bezdarba un nabadzības risks;
M. tā kā darba tirgū, kurā parasti valda segregācija uz dzimuma pamata, grūtības līdzsvarot darbu un ģimenes dzīvi un sieviešu prasmju un darba nepietiekama novērtēšana, kas ir daži no kompleksajiem iemesliem, kāpēc sievietes pastāvīgi saņem mazāku atalgojumu un pensiju nekā vīrieši;
N. tā kā diskriminācija dzimuma dēļ ietekmē sieviešu un jo īpaši vecāka gadagājuma sieviešu, vientuļo vecāku, sieviešu invalīžu, sieviešu migranšu un etnisko un kultūras minoritāšu sieviešu dalību darba tirgū;
O. tā kā masveida piekļuve internetam ir vēl vairāk palielinājusi fiziskas un psiholoģiskas pret sievietēm vērstas vardarbības iespējas, tostarp lenkšanu tiešsaistē;
P. tā kā joprojām nav novērsta dzimumnosacīta diskriminācija, kas nopietni ietekmē darba, ģimenes un privāto dzīvi, un tā kā šī parādība bieži vien ir novērojama izglītības, apmācības un pakalpojumu nozarē; tā kā bieži tiek ziņots par gadījumiem, kad sievietes cieš no daudzveidīgas diskriminācijas tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar dzimumu, piemēram, etniskās izcelsmes, ticības, klases, seksuālās orientācijas, reliģijas un invaliditātes dēļ;
Q. tā kā ekonomiskās krīzes un daudzās dalībvalstīs īstenotās taupības politikas dēļ tiek samazināts pieejamo budžetu apjoms un mazāk sniegti sabiedriskie pakalpojumi, ar kuriem palīdz no vardarbības cietušām sievietēm, izraisot negatīvas sekas — pamattiesību nozīmes mazināšanos un sieviešu pakļaušanu nabadzības, atstumtības, diskriminācijas un vardarbības riskam,
1. mudina Komisiju tās nākamajā ES veselības stratēģijā SRVT iekļaut kā vienu no pamattiesībām, lai nodrošinātu ES iekšējās un ārējās pamattiesību politikas saskaņu, kā to pieprasīja Parlaments 2015. gada 10. martā[5];
2. aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt tiesības uz piekļuvi drošiem un mūsdienīgiem pretapaugļošanās līdzekļiem un iespēju iegūt dzimumizglītību skolās;
3. aicina dalībvalstis nodrošināt tādu valstu stratēģiju īstenošanu, kas attiecas uz sievietes seksuālās un reproduktīvās veselības vērā ņemšanu un aizsardzību un sievietes seksuālo un reproduktīvo tiesību ievērošanu un aizsardzību; stingri piekodina par Savienības nozīmi izpratnes veidošanā un paraugprakses popularizēšanā šajā jautājumā, ņemot vērā, ka veselība ir viena no pamata cilvēktiesībām, kas ir svarīga arī no citu cilvēktiesību izmantošanas viedokļa;
4. aicina Komisiju ieteikt konkrētus pasākumus, kurus dalībvalstis varētu veikt, lai apkarotu daudzveidīgu diskrimināciju;
5. aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt stratēģiju un rīcības plānu par visu veidu dzimumnosacītas vardarbības un homofobijas apkarošanu, pastiprinot novēršanu, nodrošinot upuru aizsardzību un palīdzību viņiem un īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajām personām, piemēram, nepilngadīgajiem, vecāka gadagājuma personām, invalīdiem, bēgļiem, patvēruma meklētājiem un diskriminācijas upuriem; aicina Komisiju iesniegt konkrētu un vērienīgu stratēģiju par dzimumu līdztiesību laikposmā pēc 2015. gada;
6. aicina dalībvalstis izveidot tādu centru tīklus, kuros sniedz atbalstu un patvērumu sievietēm, kas ir kļuvušas par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas upurēm, nodrošinot viņām psiholoģisko, medicīnisko, sociālo un juridisko atbalstu un stimulus stabila darba meklējumos, un ar tiem saistītās priekšrocības;
7. pilnībā nosoda jebkādu psiholoģisko un fizisko vardarbību, tostarp seksuālo vardarbību, kas ir vērsta pret sievietēm; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt to, lai upuri saņemtu palīdzību un tiktu aizsargāti;
8. aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzība minimālos standartus, un Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu;
9. uzskata, ka pret sievietēm vērsta vardarbība, piemēram, goda aizstāvības slepkavības, nepilngadīgo laulības, cilvēku tirdzniecība, sieviešu dzimumorgānu apgraizīšana un vardarbība ģimenē, ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, kurus nekad nedrīkstētu attaisnot ar reliģiju, kultūru un tradīciju;
10. uzsver, ka nolūkā efektīvi apkarot pret sievietēm vērstu vardarbību un nesodāmību, ir jāmainās sabiedrības attieksmei pret sievietēm un meitenēm, jo sievietes tajā pārāk bieži ir īsteno mazāk svarīgas funkcijas un pret tām vērsta vardarbība pārāk bieži tiek paciesta vai nepietiekami ņemta vērā;
11. aicina dalībvalstis atvieglināt to sieviešu iespējas aizsargāt savas tiesības, kas ir kļuvušas par vardarbības upurēm, un sekmēt apmaiņu ar paraugpraksi.
12. uzsver nepieciešamību risināt jautājumu par dalībvalstīs pastāvošiem dzimumnosacītiem šķēršļiem aizsargāt savas tiesības gan no sociāli ekonomiskā, gan procesuālā viedokļa un mudina Komisiju un dalībvalstis šos šķēršļus likvidēt; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot tādu datu vākšanu, kas attiecas uz katra atsevišķā dzimuma šķēršļiem aizstāvēt savas tiesības;
13. mudina Komisiju un dalībvalstis ratificēt Stambulas konvenciju, kas ir iedarbīgs instruments, kā vispārēji novērst pret sievietēm un meitenēm vērstu vardarbību, tostarp laulību izvarošanu, vardarbību ģimenē un sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanu;
14. pauž nopietnas bažas par joprojām piekopto dzimumorgānu apgraizīšanas praksi, kas ir uzskatāma par nopietnu pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veidu un par nepieņemamu viņu tiesību uz fizisko neaizskaramību pārkāpumu; mudina ES un dalībvalstis būt ārkārtīgi piesardzīgām attiecībā uz šīs prakses īstenošanu savā teritorijā un to izbeigt pēc iespējas drīz; jo īpaši aicina dalībvalstis piemērot stingru un preventīvu pieeju, apmācot personas, kas strādā ar migrantiem, un regulāri un efektīvi saucot pie atbildības un sodot dzimumorgānu apgraizītājus, jo šī parādība ir jāizskauž pilnībā; stingri piekodina, ka šāds solis būtu jāveic vienlaikus ar izpratnes veidošanas kampaņām, kas tiktu rīkotas, lai uzrunātu attiecīgo grupu; atzinīgi vērtē to, ka ES tiesību aktos, kas reglamentē patvērumu, dzimumorgānu apgraizīšanas upuri tiek traktēti kā neaizsargātas personas un dzimumorgānu apgraizīšanu ir uzskaitīta kā viens no kritērijiem, pamatojoties uz kuriem var piešķirt patvērumu;
15. aicina ES iestādes un dalībvalstis noskaidrot ierosināto vai īstenoto taupības pasākumu ietekmi uz pamattiesībām no dzimuma viedokļa, ņemot vērā taupības pasākumu nesamērīgo ietekmi uz sievietēm; aicina ES iestādes nekavējoties rīkoties uzlabošanas nolūkā, ja taupības pasākumi ir negatīvi ietekmējuši sieviešu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;
16 norāda, ka pārāk daudz sieviešu joprojām kļūst par seksuālās uzmākšanās upurēm visu darba tirgus nozaru darbavietās; aicina dalībvalstis īstenot izglītošanas kampaņas par šo tematu, gan uzrunājot privātā sektora auditoriju, gan civildienestu; aicina dalībvalstis papildus tam apkarot šajā jomā konstatēto nesodāmību;
17. pauž satraukumu par sieviešu nepietiekamo pārstāvību lēmumu pieņemšanas procesos, uzņēmumos un to valdēs, zinātnē un politikā sfērā gan valstu, gan starptautiskā līmenī (lielie uzņēmumi, valstu un Eiropas līmeņa vēlēšanas) un jo īpaši vietējā līmenī; prasa, lai tiktu atbalstīta sieviešu profesionālā attīstība un centieni ieņemt vadošus amatus, un aicina ES iestādes lielāku vērību pievērst konstatējumam, ka lielāko ES biržā kotēto uzņēmumu valdēs sieviešu īpatsvars ir tikai 17,8 %;
18. atzinīgi vērtē to, ka ziņojums par Pamattiesību hartas piemērošanu satur punktu par direktīvu, ar ko cenšas uzlabot dzimuma līdzsvaru starp biržā kotēto uzņēmumu direktoriem bez izpildpilnvarām un kas ir uzskatāma par vienu no veidiem, kā veicināt pamattiesību ievērošanu nolūkā uzņēmumu valdēs panākt īstenu vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem;
19. aicina Komisiju pievērst uzmanību vajadzībai sekmēt cieņas un tolerances kultūru, lai izbeigtu visu veidu pret sievietēm vērstu diskrimināciju;
20. norāda, ka vairāk nekā puse no visiem augstskolu maģistrantiem ir sievietes; uzskata, ka, kamēr nav panākta vīriešu un sieviešu paritāte lēmumu pieņemšanas amatos, šajā ziņā būtu jāīsteno pozitīvās diskriminācijas pasākumi; aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem veicina sieviešu iecelšanu augsta līmeņa amatos;
21. norāda, ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības ir uzskatāmas par nepieņemamu diskrimināciju un ir pretrunā ES Līgumiem (LESD 157. pantam); pauž nožēlu par to, ka Eiropas Savienībā sievietes vidēji par vienu un to pašu darbu joprojām saņem par 16 % mazāku atalgojumu nekā vīrieši; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai visās darba tirgus nozarēs tiktu piemērots vienādas darba samaksas princips par vienādu darbu;
22. aicina Komisiju uzraudzīt pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā, pamatojoties uz datiem par katru dzimumu atsevišķi;
23. aicina dalībvalstis valstu iestādēm, kas atbild par dzimumu līdztiesību, noteikt juridisku un finansiālu autonomiju, lai tās varētu algot nepieciešamos darbiniekus un veikt autoritatīvās funkcijas; uzsver dalībvalstu sadarbības ar Parlamentu nozīmi attiecībā uz dzimumu līdztiesību, īstenojot rīcības plānus un mērķtiecīgus ieteikumus par līdztiesības nodrošināšanu, pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanu un sieviešu integrācijas sabiedrībā augstāka līmeņa sasniegšanu neatkarīgi no dalībvalsts, kurā attiecīgā sievietes atrodas;
24. aicina Komisiju atvēlēt lielāku finansējumu projektiem un partnerattiecībām starp dalībvalstīm un NVO, kurām ir atzīta pieredze palīdzības sniegšanā sievietēm, kas ir cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas upures;
25. aicina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot budžeta politikas virzienus, sociālā nodrošinājuma sistēmu un sabiedriskos pakalpojumus, ņemt vērā demogrāfiskos procesus un mājsaimniecību lieluma un sastāva izmaiņas; konstatē, ka lielākajā daļā dalībvalstu pieaug vienas personas mājsaimniecību skaits, taču vairums politikas virzienu tieši vai netieši šīs mājsaimniecības diskriminē un nepelnīti nostāda neizdevīgākā situācijā; uzskata, ka cilvēkus nedrīkstētu apbalvot vai sodīt par viņu mājsaimniecību lielumu un sastāvu; tāpēc prasa, lai tiktu īstenota politika, kas būtu neitrāla no mājsaimniecības izmēra vai sastāva viedokļa;
26. aicina dalībvalstis un ES iestādes sadarboties ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE) un Pamattiesību aģentūru, ievērojot kopīgo apņēmību sadarboties nolūkā apkarot vardarbību un diskrimināciju dzimuma dēļ;
27. prasa, lai dalībvalstis stingrāk reaģētu uz sociālo mēdiju troļļiem, kas sievietes aizskar nesamērīgā apmērā, tām uzmācoties tiešsaistē.
28. aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt un popularizēt oficiālās un neoficiālās izglītības nozīmi, palīdzot dzimumu līdztiesības īstenošanā, ko panāk ar sieviešu un tādu personu tiesību apjoma palielināšanu, kas tiek apzīmētas kā LGBTI, tādējādi aizsargājot viņu pamattiesības.
29. aicina dalībvalstis pārskatīt savus tiesību aktus un atcelt normas, kas diskriminē sievietes, kā tas nesen notika vienas dalībvalsts nacionālo pensiju shēmu reglamentējošo noteikumu gadījumā, kurā bija noteikts atšķirīgs „parastais pensionēšanās vecumsˮ atkarībā no attiecīgās personas vecuma un kurā sieviešu iesniegumus bija paredzēts vērtēt, ņemot vērā viņu izaudzināto bērnu skaitu[6];
30. aicina ES un dalībvalstis atzīt sieviešu un meiteņu neatņemamās tiesības uz ķermenisko neaizskaramību un lēmumu pieņemšanas patstāvību.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
6.5.2015 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
27 5 1 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Daniela Aiuto, Maria Arena, Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Angelika Mlinar, Angelika Niebler, Maria Noichl, Marijana Petir, Terry Reintke, Liliana Rodrigues, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Ángela Vallina, Beatrix von Storch, Anna Záborská, Jana Žitňanská, Inês Cristina Zuber |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Rosa Estaràs Ferragut, Constance Le Grip, Georg Mayer, Branislav Škripek, Monika Vana, Julie Ward |
||||
|
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Isabella Adinolfi |
||||
- [1] Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu 7.2 un 7.3 paragrāfs.
- [2] Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) „Vardarbība pret sievietēm — ES mēroga pārskatsˮ Galvenie rezultāti (2014. gads) http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra-2014-vaw-survey-main-results_en.pdf.
- [3] Dati sniegti Komisija pētījumā „Eiropas Komisijas veikti pasākumi, apkarojot vardarbību pret sievietēmˮ (2015. gada janvāris).
- [4] 1993. gada 20. decembra Deklarācijas par vardarbības pret sievietēm izskaušanu 1. un3. pants (A/RES/48/104).
- [5] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0050.
- [6] Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 11. aprīļa spriedums lietā Blanka Soukupová pret Ministerstvo zemědělství, ES:C:2013:223.
Lūgumrakstu komitejaS ATZINUMS (5.5.2015)
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai
par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2013.–2014. gadā
(2014/2254 (INI))
Atzinuma sagatavotāja: Soledad Cabezón Ruiz
IEROSINĀJUMI
Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību otro daļu „Diskriminācijas aizliegums un Savienības pilsonība” un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 227. pantā paredzētās tiesības iesniegt lūgumrakstus un ņemot vērā Reglamenta 215. –218. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 53. pantu,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lūgumrakstu komitejas apspriedēm,
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 8. maija ziņojumu „2013. gada ziņojums par ES pilsonību. ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne” (COM(2013)0269),
– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinumu (Atzinumu Nr. 2/13) par nolīguma projektu par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK) un problēmas, kuras tā konstatēja saistībā ar konvencijas atbilstību ES tiesību aktiem,
A. tā kā Savienības pilsoņu tiesības ir iekļautas Līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; tā kā ar Lisabonas līgumu ir nostiprināta pamattiesību ievērošana attiecībā uz to, kā dalībvalstis īsteno ES tiesību aktus valsts līmenī; tā kā ES iedzīvotājiem bija lielas cerības, ka līdz ar hartas un Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropā sāksies jauns pastiprinātu tiesību laikmets; tā kā hartas 51. pantā noteikts, ka dalībvalstīm un ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām ir jāievēro šīs tiesības un principi un jāveicina to piemērošana saskaņā ar to attiecīgajām pilnvarām; tā kā Komisija uzskata, ka minētais pants ierobežo tās iespējas pildīt tai uzticētos Līgumu noteikumu izpildes uzraudzītājas pienākumus; tā kā ES pievienošanās ECTK stiprinās tās apņemšanos aizsargāt pamattiesības;
B. tā kā demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību universāluma un nedalāmības un cilvēka cieņas respektēšanas principu sekmēšana starptautiskā mērogā var būt patiesa tikai tad, ja minētie principi tiek pilnībā un rūpīgi ievēroti un īstenoti ES dalībvalstīs; tā kā saskaņā ar Eirobarometra datiem uzticība tiesu iestādēm dažās ES dalībvalstīs ir ārkārtīgi zema;
C. tā kā gandrīz viena trešdaļa lūgumrakstu, ko saņem Parlaments, attiecas uz hartā minēto pamattiesību iespējamiem pārkāpumiem, skarot tādus jautājumus kā pilsonība, četras brīvības, nodarbinātība, ekonomiskie apstākļi, vides un patērētāju aizsardzība, tiesību sistēmas, balsstiesības un demokrātiskā līdzdalība, pārredzamība lēmumu pieņemšanā, invaliditāte, bērnu tiesības, izglītības pieejamība vai tiesības lietot konkrētu valodu; tā kā dažos no šiem lūgumrakstiem ir skarti jautājumi, kas saistīti ar veselības jomu un veselības aprūpes un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, kā arī sūdzības, kuras saistītas ar darba tiesībām un kuru tiešais cēlonis ir ekonomikas krīze; tā kā lūgumraksti parasti ir pirmais rādītājs, kas raksturo pamattiesību stāvokli dalībvalstīs;
D. tā kā Eiropas Savienības Tiesai ir svarīga nozīme pamattiesību aizsargāšanā ES, jo īpaši vispārējo tiesību principu piemērošanā; tā kā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra parasti ir saskaņotas; tā kā ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai būtu jāpārskata, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinumu;
E. tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstus nodrošina ciešu saikni starp ES iedzīvotājiem un Eiropas Parlamentu; tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīva ir ļāvusi izveidot jaunu tiešu saikni starp ES iedzīvotājiem un ES iestādēm un var stiprināt pamattiesību un pilsoņu tiesību attīstību; tā kā pilsoņu tiesības ietver arī tiesības iesniegt lūgumrakstus, lai iedzīvotāji varētu aizstāvēt savas pamattiesības, kā noteikts hartas 44. pantā un LESD 227. pantā;
F. tā kā ir atzīts, ka valstu iestādēm (tiesu, tiesībaizsardzības un administratīvajām iestādēm) ir svarīga nozīme, lai hartā minētās tiesības un brīvības varētu īstenot praktiski;
G. tā kā Komisijai būtu jāturpina sekot līdzi gadījumiem, kad dalībvalstīs netiek transponēti ES tiesību akti vai tie tiek transponēti nepilnīgi; tā kā ES iedzīvotāji nav pietiekami informēti par savām pamattiesībām;
H. tā kā specializētu iestāžu, piemēram, valsts cilvēktiesību aizsardzības iestāžu vai līdztiesības nodrošināšanas struktūru, darba efektivitāte ir svarīga, lai palīdzētu iedzīvotājiem labāk īstenot viņu pamattiesības situācijās, kad dalībvalstis piemēro ES tiesību aktus;
I. tā kā ekonomikas krīze un taupības pasākumi, galvenokārt sabiedrisko pakalpojumu samazināšana, darba tiesību ierobežošana, privatizācija un valsts izdevumu ierobežošana, ir negatīvi ietekmējuši arī kvalitatīvas izglītības vispārējo pieejamību saistībā ar hartas 14. pantu, 31. pantā atzītās tiesības uz taisnīgu un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, 35. pantā atzītās tiesības uz veselības aprūpi, 17. pantā atzītās tiesības uz īpašumu un 34. pantā atzītās tiesības uz sociālo nodrošinājumu un sociālās aizsardzības pakalpojumiem;
J. tā kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas valstī ir atzītas hartas 39. un 40. pantā; tā kā mobilitātes tiesību izmantošanai nevajadzētu kavēt šo tiesību īstenošanu;
K. tā kā hartas 21. pantā ir atzītas tiesības uz nediskrimināciju, aizliedzot diskrimināciju, kuras pamatā ir tādas pazīmes kā dzimums, rase, ādas krāsa, etniskā vai sociālā izcelsme, ģenētiskās īpatnības, valoda, ticība vai pārliecība, politiskie vai jebkādi citi uzskati, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelsme, invaliditāte, vecums vai dzimumorientācija; tā kā saskaņā ar LESD 19. panta 1. punktu ES var pieņemt tiesību aktus konkrētu diskriminācijas veidu apkarošanai,
L. tā kā hartā ir paredzētas tiesības uz labu pārvaldību Savienībā; tā kā tajā ir paredzētas arī tiesības piekļūt trīs galveno ES iestāžu dokumentiem; tā kā Eiropas Ombuds garantē, ka šīs tiesības tiek ievērotas;
M. tā kā nabadzības līmenis personu ar invaliditāti vidū ir par 70 % augstāks par vidējo, kas daļēji izskaidrojams ar ierobežotu piekļuvi nodarbinātībai;
N. tā kā hartas 37. un 38. pantā ir atzītas tiesības uz augstu vides aizsardzības līmeni ciešā saistībā ar Savienības politikas īstenošanu,
1. pauž nožēlu par minoritāšu, tostarp etnisko un nacionālo minoritāšu, diskrimināciju, uzskatot, ka cilvēka cieņa nav pārkāpjams princips; prasa Padomei atbloķēt Diskriminācijas novēršanas direktīvu, ar kuru paredzēts īstenot principu par vienādu attieksmi pret personām neatkarīgi no viņu reliģijas vai ticības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas; uzsver, ka pienācīgi būtu jārisina jautājumi saistībā ar visneaizsargātāko iedzīvotāju, piemēram, minoritāšu, īpašajām vajadzībām; aicina Padomi un Komisiju efektīvi un atbildīgi rīkoties, lai aizstāvētu Savienības vērtības, ņemot vērā, ka dažas dalībvalstis nespēj pilnībā ievērot savas Līgumos noteiktās saistības šajos jautājumos;
2. pauž nožēlu, ka vairākās dalībvalstīs tiek atbalstīti tiesību akti, kas ar tajos ietvertajiem ierobežojumiem attiecībā uz pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvību vai tiesībām uz kolektīvu rīcību un sarunām apgrūtina vai padara neiespējamu Pamattiesību hartas noteikumu īstenošanu;
3. aicina Komisiju nekavējoties nodrošināt Direktīvas 2004/38/EK par pilsoņu brīvu pārvietošanos transponēšanu un pareizu piemērošanu dalībvalstīs, ņemot vērā, ka par šo tematu bieži tiek saņemti lūgumraksti, kuros aprakstītas radušās problēmas, tostarp problēmas, ar kurām saskārušies iedzīvotāju laulātie un bērni; norāda, ka ir palielinājies to lūgumrakstu skaits, kas regulas „Brisele IIa” kontekstā no vairākām dalībvalstīm saņemti attiecībā uz pārrobežu strīdiem bērnu aizgādības jautājumos, un jo īpaši to lūgumrakstu skaits, kas vērsti pret dažu dalībvalstu iestādēm saistībā ar aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem, kuri izmantojuši brīvību pārvietoties ES teritorijā;
4. uzsver nepieciešamību pēc iespējamiem Līgumu grozījumiem nolūkā vēl vairāk pastiprināt pamattiesību aizsardzību ES Līgumos;
5. aicina dalībvalstis un ES iestādes pilnībā iesaistīties bērnu tiesību aizsardzībā pārrobežu ģimenes strīdos; uzsver nepieciešamību sekmēt bērnu tiesību ievērošanu visās ES politikas jomās, lai nodrošinātu, ka vienmēr tiek ņemtas vērā bērna intereses;
6. uzsver, ka ES pilsoņu bērnu interešu un tiesību īstenošana pienācīgi jānodrošina ne tikai Savienībā, bet arī ārpus tās, un tāpēc aicina stiprināt sadarbību ar ES neietilpstošo ziemeļvalstu iestādēm, kas atbild par bērnu labklājību; uzskata, ka visām ES partnervalstīm (tostarp EEZ dalībvalstīm) būtu jāratificē 1996. gada Hāgas konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem;
7. prasa lielāku uzmanību veltīt bērnu tiesību aizsardzībai, jo īpaši attiecībā uz palīdzības sniegšanu bērniem, kuri atrodas ārzemēs un ir šķirti no savām ģimenēm; uzskata, ka visi ar bērnu aizbildnību saistītie strīdi, kas skar ārzemēs dzīvojošas ģimenes, ir jāizšķir, balstoties uz ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kurā īpaša uzmanība veltīta bērna identitātes saglabāšanai;
8. lai 2016. gads kļūtu par gadu vardarbības pret sievietēm apkarošanai, prasa visām dalībvalstīm ratificēt Stambulas konvenciju;
9. uzsver, ka Komisijas kā Līgumu noteikumu izpildes uzraudzītājas nozīme neaprobežojas ar pienākumu nodrošināt, ka dalībvalstis transponē tiesību aktus, bet attiecas arī uz tiesību aktu pilnīgu un pareizu piemērošanu, jo īpaši lai aizsargātu iedzīvotāju pamattiesības; pauž nožēlu par to, ka hartas 51. panta pārmērīgi ierobežotas interpretācijas dēļ hartas piemērošanas joma ir visai ierobežota, jo šāda interpretācija kavē to piemērot attiecībā uz ES tiesību aktu īstenošanu; uzskata, ka šī pieeja būtu jāpārskata, lai tā atbilstu tam, ko ES iedzīvotāji sagaida attiecībā uz savām pamattiesībām; atgādina, ka iedzīvotāji vēlas ko vairāk nekā tikai stingru hartas noteikumu interpretāciju un ka mērķim vajadzētu būt pēc iespējas efektīvākai šo tiesību īstenošanai; tādēļ pauž nožēlu par to, ka Komisija aizbildinās ar kompetences trūkumu vairākās atbildēs uz lūgumrakstiem, kuros ziņots par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem; šajā saistībā prasa izveidot uzraudzības, sistemātiskas novērtēšanas un ieteikumu sagatavošanas mehānismu, lai sekmētu vispārēju pamatvērtību ievērošanu dalībvalstīs;
10. atgādina, ka pamattiesību ievērošanas garantēšana attiecas arī uz trešo valstu pilsoņiem ES teritorijā un ka tūlītēja izraidīšana, aizturēšana uz nenoteiktu laiku imigrantu aizturēšanas centros vai veselības pamataprūpes liegšana uzskatāma par Pamattiesību hartas noteikumu pārkāpumu;
11. norāda uz tiesisko vakuumu attiecībā uz iedzīvotāju piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem situācijās, kad dalībvalstis nav transponējušas vai arī ir novēloti transponējušas ES tiesību aktus, kas tiešā veidā attiecas uz šiem iedzīvotājiem; uzsver nepieciešamību pēc saskaņotas rīcības visos līmeņos, lai aizsargātu pamattiesības un sekmētu to ievērošanu, aptverot ES iestādes, dalībvalstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, NVO un pilsonisko sabiedrību;
12. norāda, ka daudzos gadījumos sabiedrībai ir grūti precīzi noskaidrot, kurā iestādē būtu jāvēršas situācijā, kad ir pārkāptas iedzīvotāju pamattiesības, un uzsver, ka ir nepieciešama skaidra un viegli pieejama informācija, kuras mērķis ir novērst jebkāda veida neskaidrības par Pamattiesību hartas darbības jomu un piemērojamību vai par kārtību, kādā izmantojami tiesiskās aizsardzības līdzekļi;
13. atgādina Komisijai par tās institucionālo pienākumu analizēt iedzīvotāju sūdzības par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem no ES un dalībvalstu puses ne vien tad, ja tās piemēro ES tiesību aktus, bet arī attiecībā uz situācijām, kad dalībvalstīs ir vērojama sistemātiska nespēja aizsargāt pamattiesības;
14. aicina dalībvalstis, pamatojoties uz pilnīgu subsidiaritātes principa ievērošanu, pieņemt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka tiek atjaunotas pamattiesības attiecībā uz kvalitatīvas veselības aprūpes, tiesībaizsardzības, sociālo pakalpojumu un kvalitatīvas izglītības vispārēju pieejamību visiem ES iedzīvotājiem, jo īpaši tiem 122 miljoniem eiropiešu, kuriem draud nabadzība un sociālā atstumtība, un nodrošināt materiālo un nemateriālo šķēršļu likvidēšanu, ar kuriem saskaras personas ar invaliditāti; uzsver, ka cenas ziņā pieņemama energoresursu pieejamība ikvienai mājsaimniecībai ir būtiski svarīga un ka jāīsteno mērķtiecīgi pasākumi; aicina dalībvalstis arī atzīt vides aizsardzību par būtisku elementu, lai garantētu pamattiesības uz veselību;
15. aicina dalībvalstis un Komisiju novērst iekšējā tirgū pastāvošos šķēršļus, lai ļautu iedzīvotājiem pilnībā īstenot tiesības brīvi pārvietoties;
16. atgādina, ka sociālā nodrošinājuma tiesību un bezdarbnieku pabalstu, pensijas tiesību un veselības aprūpes tiesību, jo īpaši personām ar invaliditāti, pārvedamība un profesionālo kvalifikāciju un iegūto kredītpunktu atzīšana ir svarīgi aspekti, lai nodrošinātu pamattiesību un pilsonisko brīvību pilnīgu īstenošanu, pamatojoties arī uz iedibināto darba ņēmēju pārvietošanos, kas ekonomikas krīzes dēļ pēdējos gados ir palielinājusies; taču norāda, ka daudzi iedzīvotāji joprojām saskaras ar grūtībām šo tiesību aizstāvēšanā; atgādina, ka augstākās izglītības kvalifikāciju savstarpēja atzīšana ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu ES iedzīvotājiem patiesu mobilitāti;
17. aicina dalībvalstis pieņemt vajadzīgos tiesiskos un administratīvos noteikumus, lai nodrošinātu, ka ikviens ES iedzīvotājs balsstiesīgā vecumā var īstenot savas tiesības balsot attiecīgajās valsts un reģionālā līmeņa vēlēšanās;
18. aicina dalībvalstis un Komisiju, ierosinot tiesību aktus, panākt līdzsvaru starp terorisma apkarošanas pasākumiem un pamattiesību aizsardzību, lai tās netiktu apdraudētas;
19. pauž nopietnas bažas par to, ka atsevišķās dalībvalstīs nesen ir pieņemti tiesību akti, kas ierobežo atzītās pamattiesības uz vārda brīvību un pulcēšanās brīvību; uzskata, ka šādi tiesību akti, kas ierobežo pilsonisko tiesību izmantošanu, liecina par demokrātijas regresa tendenci;
20. pauž nožēlu un nosodījumu par dažās dalībvalstīs pieņemtajiem tiesību aktiem, kas vērsti pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem (LGTBI) un ierobežo tiesības uz nediskrimināciju saistībā ar seksuālo orientāciju un lesbiešu, geju, transpersonu un biseksuāļu vārda brīvību, apdraudot arī katra iedzīvotāja tiesības stāties laulībā un izveidot ģimeni;
21. prasa Padomei atbloķēt Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma direktīvu, jo ar šo tiesību aktu tiks nodrošināta patiesa un noteikta vīriešu un sieviešu līdztiesība, kā arī saskaņots regulējums ES līmenī;
22. aicina Komisiju uzņemties likumdošanas iniciatīvu saistībā ar Aktu par pieejamību, kas būtu horizontāls instruments, kurš varētu sekmēt personu ar invaliditāti aizsardzību un nodrošinātu visu ES politikas jomu saskaņotību šajā kontekstā;
23. aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus tiesību uz labu pārvaldību konsolidēšanai, padarot ES Labas administratīvās prakses kodeksu par juridiski saistošiem noteikumiem;
24. aicina Komisiju un dalībvalstis ar to politikas jomu palīdzību nodrošināt pamattiesību pienācīgu ievērošanu, garantēšanu, aizsardzību un turpmāku attīstīšanu ES; aicina dalībvalstis atjaunot centienus atzīt tiesības iesniegt lūgumrakstus un vērsties ar sūdzību Ombudā, lai ar šiem līdzekļiem iedzīvotāji varētu aizstāvēt savas tiesības;
25. pamatojoties uz simtiem lūgumrakstu, kas tiek saņemti ik gadu, pauž bažas par trūkumiem ES vides tiesību aktu, piemēram, Ietekmes uz vidi novērtējuma un Stratēģiskā vides novērtējuma direktīvu, noteikumu faktiskajā īstenošanā dalībvalstīs gan pēc to burta, gan pēc gara; aicina Komisiju apņemties stingrāk pārraudzīt šādu procedūru būtību, jo īpaši situācijās, kad par konkrētiem gadījumiem tiek iesniegti lūgumraksti;
26. atkārtoti uzsver Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) nozīmi, jo tā ir saistīta ar jaunām pilsoņu tiesībām, kuras ieviestas ar Lisabonas līgumu un kuru mērķis ir palielināt līdzdalības demokrātiju ES; norāda uz EPI nozīmi, jo tā ir spēcīgs instruments, kas Eiropas iedzīvotājiem nodrošina tiešas demokrātiskas tiesības piedalīties ES lēmumu pieņemšanas procesā un papildina Eiropas iedzīvotāju tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam (EP) un tiesības vērsties ar sūdzību Eiropas Ombudā;
27. aicina Komisiju stiprināt Eiropas pilsoņu iniciatīvu nozīmi, pieņemot iedzīvotājiem labvēlīgu pieeju visu šā instrumenta trūkumu novēršanai Regulas (ES) Nr. 211/2011 gaidāmās pārskatīšanas laikā un vienlaikus uzlabojot iedzīvotājiem paredzētās informatīvās kampaņas par EPI izmantošanu un tās iespējām ietekmēt ES politikas veidošanas procesu;
28. aicina visas ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību universāluma un nedalāmības un cilvēka cieņas respektēšanas principu ievērošanu dalībvalstīs, kā arī starptautiskā mērogā;
29. atbalsta ES mēroga tiesnešu apmācības programmu tiem valstu tiesnešiem, kas ir galvenie pilsoņu tiesību īstenošanas nodrošinātāji; brīdina par risku, ka gadījumos, kad valstu tiesvedības procedūras tiek nepieņemamā veidā kavētas, varētu netikt ievērotas tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu; pauž viedokli, ka, lai tiktu ievērots princips par vienlīdzību tiesas priekšā un tiesu iestāžu efektīvu pieejamību, visās dalībvalstīs būtu jānovērš sociālekonomiskie šķēršļi, kas traucē piekļūt tiesu iestādēm, piemēram, pārmērīgi lieli tiesvedības izdevumi un nodokļi; norāda uz tiesisko nenoteiktību, ko rada dalībvalstu jaunajos tiesību aktos iekļautie nosacījumi, kas tiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku, kā arī uz gadījumiem, kad vienā tiesiskā regulējuma jomā notiek nepārtrauktas izmaiņas, kas de facto kavē tiesu iestāžu pieejamību; aicina dalībvalstis nodrošināt tiesu iestāžu pieejamības tiesību efektīvu īstenošanu, kā arī neatkarīgu, taisnīgu, efektīvu un objektīvu tiesu sistēmu, kas darbotos saprātīgos termiņos;
30. aicina Komisiju ņemt vērā Kinga Göncz 2014. gada 17. februāra ziņojumu par tiesu iestāžu darbības novērtējumu krimināltiesību jomā un tiesiskumu, kurā pausta nožēla par to, ka nav pieejamu datu par dalībvalstu tieslietu sistēmām, un tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā sadarboties ar ES un Eiropas Padomes iestādēm, kā arī apkopot un regulāri sniegt objektīvus, ticamus un salīdzināmus datus par to tieslietu sistēmām; prasa izveidot efektīvu mehānismu, lai regulāri novērtētu dalībvalstu atbilstību LES 2. pantā noteiktajām ES pamatvērtībām, nodrošinot pamatu agrīnās brīdināšanas instrumentam, un uzsver, ka Komisijai ir tiesības vērsties Eiropas Savienības Tiesā, lai ierosinātu tiesvedību pret dalībvalsti, kas nepilda Līgumos noteiktās saistības;
31. atzinīgi vērtē Eiropas e-tiesiskuma portālu, kura darbību nodrošina Komisija un kurš speciālistiem un sabiedrībai kopumā nodrošina informāciju par tieslietu sistēmām, kā arī kalpo kā praktisks instruments tiesu iestāžu pieejamības uzlabošanai un ietver atsevišķu sadaļu, kas attiecas uz pamattiesībām un kuras mērķis ir informēt iedzīvotājus par to, kur griezties gadījumā, ja ir pārkāptas viņu pamattiesības.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
16.4.2015 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
30 0 1 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Marina Albiol Guzmán, Margrete Auken, Beatriz Becerra Basterrechea, Heinz K. Becker, Soledad Cabezón Ruiz, Andrea Cozzolino, Pál Csáky, Miriam Dalli, Eleonora Evi, Sylvie Goddyn, Peter Jahr, Rikke Karlsson, Jude Kirton-Darling, Svetoslav Hristov Malinov, Notis Marias, Edouard Martin, Roberta Metsola, Julia Pitera, Gabriele Preuß, Laurențiu Rebega, Sofia Sakorafa, Jarosław Wałęsa, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Michela Giuffrida, Jérôme Lavrilleux, Josep-Maria Terricabras, Ángela Vallina, Rainer Wieland |
||||
|
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Isabella Adinolfi, Paul Brannen |
||||
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
2.7.2015 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
32 25 1 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Martina Anderson, Heinz K. Becker, Michał Boni, Ignazio Corrao, Rachida Dati, Frank Engel, Tanja Fajon, Laura Ferrara, Monika Flašíková Beňová, Lorenzo Fontana, Kinga Gál, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Jussi Halla-aho, Monika Hohlmeier, Brice Hortefeux, Filiz Hyusmenova, Sophia in ‘t Veld, Iliana Iotova, Eva Joly, Timothy Kirkhope, Barbara Kudrycka, Kashetu Kyenge, Marju Lauristin, Juan Fernando López Aguilar, Monica Macovei, Louis Michel, Claude Moraes, Péter Niedermüller, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Branislav Škripek, Csaba Sógor, Helga Stevens, Traian Ungureanu, Marie-Christine Vergiat, Udo Voigt, Josef Weidenholzer |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Laura Agea, Marina Albiol Guzmán, Carlos Coelho, Pál Csáky, Miriam Dalli, Gérard Deprez, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Marek Jurek, Jeroen Lenaers, Ulrike Lunacek, Andrejs Mamikins, Angelika Mlinar, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Kati Piri, Barbara Spinelli, Jaromír Štětina, Josep-Maria Terricabras, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Elissavet Vozemberg |
||||
|
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Daniela Aiuto, Jude Kirton-Darling, Momchil Nekov, Charles Tannock, Romana Tomc, Mihai Ţurcanu |
||||
GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
|
[32] |
+ |
|
|
ALDE |
Gérard Deprez, Nathalie Griesbeck, Louis Michel, Angelika Mlinar, Maite Pagazaurtundúa Ruiz |
|
|
ECR |
|
|
|
EFDD |
Laura Agea, Daniela Aiuto, Ignazio Corrao, Laura Ferrara |
|
|
EFN |
|
|
|
EPP |
|
|
|
GREENS/EFA |
Eva Joly, Ulrike Lunacek, Judith Sargentini, Josep-Maria Terricabras, |
|
|
GUE/NGL |
Marina Albiol Guzmán, Martina Anderson, Barbara Spinelli, Marie-Christine Vergiat |
|
|
NI |
Juan Fernando López Aguilar |
|
|
S&D |
Miriam Dalli, Tanja Fajon, Monika Flašíková Beňová, Ana Gomes, Sylvie Guillaume, Iliana Iotova, Jude Kirton-Darling, Kashetu Kyenge, Marju Lauristin, Andrejs Mamikins, Momchil Nekov, Péter Niedermüller, Kati Piri, Birgit Sippel |
|
|
[25] |
- |
|
|
ALDE |
|
|
|
ECR |
Jussi Halla-aho, Marek Jurek, Timothy Kirkhope, Branislav Škripek, Helga Stevens, Charles Tannock |
|
|
EFDD |
|
|
|
EFN |
Lorenzo Fontana |
|
|
EPP |
Heinz K. Becker, Michal Boni, Carlos Coelho, Pál Csáky, Rachida Dati, Frank Engel, Kinga Gál, Brice Hortefeux, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Barbara Kudrycka, Jeroen Lenaers, Monica Macovei, Jaromír Štětina, Csaba Sógor, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Romana Tomc, Mihai Ţurcanu, Elissavet Vozemberg |
|
|
GREENS/EFA |
|
|
|
GUE/NGL |
|
|
|
S&D |
|
|
|
[1] |
0 |
|
|
NI |
VOIGT UDO |
|
Simbolu atšifrējums:
+ : "par"
- : "pret"
0 : "atturas"