Procedūra : 2014/2242(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0319/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0319/2015

Debates :

PV 02/12/2015 - 12
CRE 02/12/2015 - 12

Balsojumi :

PV 02/12/2015 - 13.5
CRE 02/12/2015 - 13.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0423

ZIŅOJUMS     
PDF 684kWORD 231k
13.11.2015
PE 554.953v02-00 A8-0319/2015

par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās

(2014/2242(INI))

Transporta un tūrisma komiteja

Referente: Karima Delli

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS
 Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās

(2014/2242(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. decembra paziņojumu „Kopīgiem spēkiem virzībā uz konkurētspējīgu un resursu ziņā efektīvu mobilitāti pilsētās” (COM(2013)0913),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ceļvedi uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. septembra paziņojumu „Rīcības plāns mobilitātei pilsētās” (COM(2009)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu „ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 25. septembra zaļo grāmatu „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (COM(2007)0551),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada decembra Īpašo Eirobarometru Nr. 406 „Eiropiešu attieksme pret mobilitāti pilsētās”,

–  ņemot vērā to, ka Komisija ir izveidojusi Eiropas platformu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem,

–  ņemot vērā Komisijas 1995. gada 29. novembra zaļo grāmatu „Pilsoņu tīkls: sabiedriskā pasažieru transporta potenciāla īstenošana Eiropā” (COM(1995)0601),

–  ņemot vērā Komisijas 1998. gada 31. marta paziņojumu „Transports un CO2 — kopienas pieejas izstrāde” (COM(1998)0204),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 4. marta paziņojumu „Parīzes protokols — plāns klimata pārmaiņu apkarošanai pēc 2020. gada” (COM(2015)0081),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai(3),

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 715/2007(4) un Regulu (EK) Nr. 595/2009(5) attiecībā uz autotransporta līdzekļu piesārņotāju emisiju samazināšanu,

–  ņemot vērā 2015. gada 27. oktobra rezolūciju par emisiju mērījumiem autobūves nozarē(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. decembra paziņojumu „Programma „Tīru gaisu Eiropā”” (COM(2013)0918),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas pamatnostādnes par gaisa kvalitāti un veselības ekonomiskā novērtējuma instrumentu,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas ziņojumu „Vides trokšņa izraisīto slimību slogs — Eiropā zaudēto veselīgas dzīves gadu aprēķināšana”,

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2013. gada decembra TERM ziņojumu „Ciešāks skats uz pilsētas transportu”,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par ceļu satiksmes drošību 2011.–2020. gadā — pirmie soļi ceļā uz traumu novēršanas stratēģiju(7),

–  ņemot vērā 1988. gada 12. oktobra rezolūciju par gājēju aizsardzību un Eiropas Gājēju tiesību hartu(8),

–  ņemot vērā Vīnes Konvenciju par ceļu satiksmi,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „CARS 2020: rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai Eiropas autobūves nozarei” (COM(2012)0636),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par CARS 2020: rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai Eiropas autobūves nozarei(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu(11),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 1/2014 „ES atbalstīto sabiedriskā pilsētas transporta projektu efektivitāte”,

–  ņemot vērā Leipcigas hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām,

–  ņemot vērā Pilsētas mēru paktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kā arī Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0319/2015),

A.  tā kā aplēses rāda, ka 2050. gadā līdz pat 82 % ES iedzīvotāju dzīvos pilsētu teritorijās;

B.   tā kā gaidāmais pilsētu iedzīvotāju skaita nozīmīgais pieaugums pilsētu centriem liek risināt sociālus, dzīves kvalitātes un ilgtspējīgas attīstības uzdevumus, kas prasīs holistiskus plānošanas pasākumus;

C.    tā kā mobilitāte pilsētās joprojām ir ievērojami atkarīga no tradicionāli darbināmu automašīnu izmantošanas un tā kā līdz ar to no naftas un naftas produktiem savu enerģijas vajadzību apmierināšanai ir atkarīgi vairāk nekā 96 % ES transporta, kas ir aptuveni viena trešdaļa no visa enerģijas patēriņa;

D.  tā kā pilsētas transports veido līdz 25 % no CO2 emisijas kopējā apjoma un ap 70 % visu emisiju pilsētvidē, kas izraisa klimata pārmaiņas, un tā kā transports ir vienīgā nozare Eiropas Savienībā, kurā siltumnīcefekta gāzu emisija turpina pieaugt;

E.  tā kā saskaņā ar 2013. gadā publicēto Īpašo Eirobarometru Nr. 406 aptuveni puse Eiropas iedzīvotāju ik dienu izmanto personiskās automašīnas, bet tikai 16 % izmanto sabiedrisko transportu un tikai 12 % — velosipēdus;

F.    tā kā saskaņā ar šo pašu ziņojumu ES iedzīvotāji par efektīviem pasākumiem, ar ko uzlabot mobilitāti pilsētās, uzskata zemākas sabiedriskā transporta izmantošanas cenas (59 %), labākus sabiedriskā transporta pakalpojumus (56 %) un veloceliņu infrastruktūras uzlabošanu (33 %);

G.  tā kā apmēram puse veicamo attālumu pilsētu teritorijās nesasniedz piecus kilometrus un tāpēc daudzās pilsētās tos varētu pārvarēt kājām, ar divriteni, sabiedrisko/kolektīvo transportu vai jebkādu citu pieejamo transporta veidu, piemēram, organizējot kopīgus braucienus ar automašīnu;

H.  tā kā dīzeļdegvielas plašā izmantošana transporta vajadzībām, jo īpaši vecākos transportlīdzekļos un transportlīdzekļos, kas nav aprīkoti ar daļiņu filtriem, ir viens no galvenajiem cēloņiem augstajai daļiņu koncentrācijai ES pilsētās un tā kā tāpēc būtu jāveicina alternatīvu degvielu izmantošana pilsētas transporta veidos un pārmaiņas šo transporta veidu lietošanas paradumos, tajā pašā laikā neapdraudot mobilitāti pilsētās;

I.    tā kā saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras informāciju 2011. gadā vairāk nekā 125 miljoni Eiropas iedzīvotāju bija pakļauti trokšņa piesārņojumam, kas pārsniedza 55 dB drošības līmeni, šo piesārņojumu galvenokārt izraisot ceļu satiksmei;

J.    tā kā augstas kvalitātes transporta pakalpojumi ir īpaši svarīgi cilvēkiem, kas dzīvo pilsētu teritorijās, lai apmierinātu viņu mobilitātes vajadzības profesionālajā dzīvē, kā arī mācību, tūrisma un atpūtas darbībās; tā kā ilgtspējīgs pilsētas transports var palīdzēt samazināt enerģijas patēriņu, atmosfēras un trokšņa piesārņojumu, negadījumu skaitu, satiksmes sastrēgumus, zemes izmantošanu un augsnes resursu zaudēšanu apbūves rezultātā;

K.   tā kā ir iespējams veikt mērķtiecīgus pasākumus, kas vērsti uz ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās, un šādi pasākumi ir nepieciešami, lai sasniegtu ES mērķus un īstenotu tiesību aktus saistībā ar transportu un vidi;

L.  tā kā, pienācīgi ievērojot subsidiaritāti, Eiropas Savienībai, atbalstot vietējā līmeņa darbības, būtu jāpalīdz attīstīt integrētu un ilgtermiņa pieeju pilsētu mobilitātei, kas mazinās satiksmes radīto piesārņojumu, sastrēgumus, troksni un ceļu satiksmes negadījumus, jāsniedz pienācīgs atbalsts pilsētām un jānodrošina labāka informācija, koordinācija un sadarbība starp ES dalībvalstīm;

M.  tā kā ir svarīgi uzsvērt sabiedriskā transporta nozīmīgumu pilsētu ekonomikā, arī trūcīgos rajonos, un atzīt tā sniegto sociālo labumu, piemēram, ieguldījumu nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā un visu iedzīvotāju piekļuves darbvietām nodrošināšanu;

N.    tā kā labs un viegli pieejams sabiedriskais kolektīvais transports vislabāk attur no privātā transporta lietošanas un ir viens no labākajiem veidiem, kā mazināt sastrēgumus;

O.  tā kā 73 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka ceļu satiksmes drošība pilsētās ir nopietna problēma, un tā kā vairāk nekā 30 % ceļu satiksmes negadījumu, kuros cilvēki zaudē dzīvību vai gūst nopietnas traumas, notiek pilsētu teritorijās, un tajos bieži ir iesaistīti neaizsargāti satiksmes dalībnieki un gājēji;

P.  tā kā 38 % no visiem ceļu satiksmes negadījumiem, kuros iet bojā cilvēki, notiek pilsētu teritorijās un 55 % — uz starppilsētu ceļiem; tā kā negadījumu upuri visbiežāk ir riteņbraucēji un citi neaizsargāti satiksmes dalībnieki un tā kā negadījumi ir saistīti ar lielu transportlīdzekļu koncentrāciju un ātrumu;

Q.    tā kā ilgtspējīgs pilsētas transports ir viens no plašākas teritoriālās plānošanas politikas aspektiem un tā kā pilsētu zaļās zonas var daļēji kompensēt ceļu satiksmes radītā piesārņojuma ietekmi;

R.    tā kā alternatīvu degvielu un transporta līdzekļu izmantošana liek arī atīstīt vajadzīgo infrastruktūru un vienlaikus pielikt pūles, lai mainītu cilvēku pārvietošanās paradumus;

S.   tā kā pilsētas un citas lielākas pilsētu teritorijas kā svarīgi ekonomiskās darbības un inovācijas centri ir pareizi atzītas par izšķiroši svarīgiem mezgliem jaunajā stratēģijā TEN-T un ir galvenais posms pasažieru un kravu pārvadājumu ķēdē;

T.   tā kā multimodāli tīkli un dažādu transporta veidu un pakalpojumu integrēšana pilsētu un tām pieguļošajās teritorijās var palīdzēt uzlabot pasažieru un kravu pārvadājumu efektivitāti, tādējādi palīdzot samazināt oglekļa un citas kaitīgas emisijas;

U.   tā kā valstu un valdību vadītāji, tiekoties 2012. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par ilgtspējīgu attīstību („Rio+20”), apņēmās atbalstīt ilgtspējīgu transporta tīklu attīstību(12);

V.   tā kā nav tāda risinājuma, kas būtu piemērots pilnīgi visām pilsētu teritorijām, un pilsētas Eiropas Savienībā atrodas atšķirīgās situācijās, un tām ir atšķirīgas vajadzības, jo īpaši saistībā ar ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem, demogrāfisko struktūru, kultūras tradīcijām un citiem faktoriem;

W.    tā kā par mobilitāti pilsētās un pilsētas transporta pārvaldību atbild vietējās un reģionālās pašvaldības, kas izstrādā un īsteno šos publiskās politikas virzienus savās teritorijās saskaņā ar spēkā esošo valsts regulējumu un ES pilsētprogrammu;

X.    tā kā bažas rada tas, ka Komisija izsakās par tādu transporta koncepciju attīstīšanu Eiropas līmenī, kuras pēc tam būtu jāpielāgo atbilstīgi apstākļiem dalībvalstīs; tā kā būtu vēlams nevis pieņemt lejupvērstu pieeju saskaņā ar minētajiem principiem, bet gan — paturot prātā, ka ir vajadzīgi kopīgi noteikumi un standarti, — īstenot augšupvērstu pieeju, kas ietvertu vienlaicīgus eksperimentus uz vietas un līdz ar to sekmētu inovāciju; tā kā līdz ar to tas stingri atbalsta platformu izveidi pieredzes apmaiņai starp vietējām ieinteresētajām personām nolūkā plašāk informēt par veiksmes stāstiem,

1.  uzsver, ka Eiropas līmenī un daudzās pilsētās līdz šim paveiktais darbs ir pozitīvs un būtu jāturpina, un tāpēc atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas paziņojumu par mobilitāti pilsētās;

Telpas un infrastruktūras nodošana atpakaļ visiem iedzīvotājiem un pieejamības uzlabošana

2.   norāda, ka zemes izmantojuma plānošana ir vissvarīgākais posms tādu raitu un drošu transporta tīklu izveidē, kas būtu ilgtspējīgi un reāli ietekmētu satiksmes intensitāti un sadalījumu; uzsver, ka drošība vienmēr ir jāskata kā ilgtspējīgas pilsētplānošanas būtisks elements;

3.   ir pārliecināts, ka informācijas sniegšana ES iedzīvotājiem, mazumtirgotājiem, kravas transporta operatoriem un citām pilsētu mobilitātē iesaistītajām ieinteresētajām personām, kā arī apspriešanās ar minētajām iedzīvotāju grupām ir būtiski svarīga, lai plānošanu, attīstību un lēmumu pieņemšanu padarītu pārredzamāku; uzsver, ka šai informācijai vajadzētu būt publiski un viegli pieejamai; norāda, ka nolūkā apmainīties ar ilgtspējīgas mobilitātes risinājumiem ir vēlams sekmēt sadarbību ES līmenī ar attiecīgajām iesaistītajām personām un pilsētu starpā;

4.   ir pārliecināts, ka ilgtermiņa ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāni (IPMP), ko atbalsta IKT, ir svarīgi rīki, ar ko nodrošināt atbilstošus un drošus mobilitātes risinājumus visiem iedzīvotājiem; aicina kompetentās iestādes šajos plānos ņemt vērā personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām īpašās vajadzības sakaru ziņā; uzsver, ka personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām mobilitātei sevišķi svarīga ir infrastruktūra bez šķēršļiem; uzsver, ka ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānos ir jāiekļauj īpašas stratēģijas attiecībā uz ceļu satiksmes drošību un jāgādā par drošu infrastruktūru ar atbilstošu telpu visneaizsargātākajiem ceļu satiksmes dalībniekiem;

5.  uzsver IPMP nozīmi ES mērķu sasniegšanā attiecībā uz CO2 emisijas, trokšņa, gaisa piesārņojuma un satiksmes negadījumu skaita samazināšanu; uzskata, ka IPMP izstrādei vajadzētu būt svarīgam elementam, ko ņemt vērā, finansējot ES projektus pilsētas transporta jomā, un ka ES finansējums un informatīvais atbalsts varētu stimulēt šādu plānu izstrādi un īstenošanu; aicina Komisiju sniegt kompetentajām iestādēm nepieciešamo konsultatīvo un tehnisko palīdzību IPMP izstrādē, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

6.  mudina dalībvalstu iestādes izstrādāt ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus, kuros dota priekšroka zema emisijas līmeņa transporta veidiem, tostarp elektriskajam transportam un transportlīdzekļiem, ko darbina ar alternatīvām degvielām, un kuros paredzēta intelektisku transporta sistēmu izmantošana; atbalsta satiksmes zonu un intermodālu platformu izveidošanu, kurās priekšroka dota sabiedriskā transporta izmantošanai;

7.   mudina dalībvalstis un Eiropas pilsētas izstrādāt autostāvvietu politiku (autostāvvietu piedāvājums, automašīnu novietošanas intelektisko sistēmu izmantošana, atbilstošu cenu noteikšana), kas varētu būt daļa no integrētas pilsētpolitikas, un vienlaikus pastiprināt centienus nolūkā izveidot funkcionālus intermodālus mezglus, nodrošinot dažādus transporta pakalpojumus un veicinot transporta risinājumu — piemēram, kolektīvā transporta, kopīgas transportlīdzekļu izmantošanas, riteņbraukšanas un nomas pakalpojumu — sekmīgu apvienošanu; prasa labāk savienot piepilsētu autostāvvietas ar dzelzceļa un sabiedriskā transporta pakalpojumiem, piemēram, izmantojot stāvparkus; atgādina, ka ir jānovērš pakalpojumu trūkumi attiecībā uz iedzīvotājiem ar invaliditāti;

8.  uzsver, ka, ņemot vērā vajadzību samazināt nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, ko rada ES transporta sistēmas (kurā izmanto galvenokārt naftu un tās produktus) atkarība no naftas, ESI fondi būtu sistemātiski jāizmanto visaptverošu un integrētu IPMP izstrādei un īstenošanai, lai tie savstarpēji stiprinoši papildinātu pilsētu mobilitātes pasākumus plašākā telpiskās plānošanas kontekstā, neradot papildu transporta vajadzību pārmērīgi izmantot automobiļus un centrā izvirzot integrētu transporta sistēmu, kuras pamatā būtu atsevišķu transporta veidu sadarbība;

9.    ir cieši pārliecināts, ka Komisijas platformai ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem būtu jāsniedz spēcīgs atbalsts pilsētām un reģioniem attiecībā uz IPMP izstrādi un īstenošanu; uzsver, ka ir svarīgi apsvērt pilsētu mobilitātei paredzētus ieguldījumus visās pilsētās neatkarīgi no to lieluma, kā arī to, ka Eiropas pilsētām un reģioniem ir izšķiroša loma ilgtspējīgas mobilitātes pilsētās sekmēšanā un popularizēšanā; aicina Eiropas platformā un dalībvalstu ekspertu grupā pilsētu mobilitātes un transporta jautājumos iesaistīt dažādu lielumu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus un dažādu ieinteresēto personu (piemēram, riteņbraucēju apvienību) pārstāvjus;

10.  uzsver, ka IPMP būtu jāatbilst pašreizējai ES darba programmai un mērķiem, jo īpaši mērķiem, kas attiecas uz pāreju no autotransporta uz dzelzceļa transportu, kā noteikts 2011. gada baltajā grāmatā;

11.    mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības novērtēt un revidēt pilsētu mobilitātes plānus atbilstoši stratēģijas „Transports 2050” uzdevumiem un mērķiem;

Vides, dzīves kvalitātes un veselības uzlabošana

12.    īpaši norāda, ka pašreizējais transporta modelis daudzējādā ziņā nelabvēlīgi ietekmē dabiskās vides pamatelementus, tostarp gaisu, ūdeni un augsni, kā arī dažādās ekosistēmas;

13.  pauž pārliecību, ka gaisa piesārņojumam ir vietēja, reģionāla, valsts un pārrobežu dimensija un attiecībā uz šo jautājumu ir vajadzīga visu līmeņu pārvaldes iestāžu rīcība; tādēļ prasa nostiprināt daudzlīmeņu pārvaldības pieeju, kurā visi dalībnieki uzņemas atbildību par pasākumiem, ko var īstenot un kas būtu jāīsteno attiecīgajā līmenī;

14.  aicina pilsētas rūpīgi izvērtēt iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzības un transporta veidu specifiku, lai nodrošinātu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu dzīves kvalitāti pilsētās, cita starpā, veicinot pāreju uz ilgtspējīgu transporta veidu izmantošanu, arī iešanu kājām un riteņbraukšanu, un sekmējot integrētu intermodālo un/vai komodālo pārvadājumu politiku;

15.  aicina vietējās pašvaldības ņemt vērā iedzīvotāju labklājību, izstrādājot ilgtspējīgas mobilitātes plānus; jo īpaši aicina kompetentās iestādes veikt pasākumus, lai samazinātu satiksmes troksni pilsētās;

16.  mudina kompetentās iestādes veikt preventīvus pasākumus saskaņā ar piesardzības un samērīguma principu, lai uzlabotu gaisa kvalitāti pilsētās un nodrošinātu, ka gaisu piesārņojošo vielu koncentrācija nepārsniedz Pasaules Veselības organizācijas pamatnostādnēs noteikto līmeni; šajā nolūkā atbalsta vietēju zema emisijas līmeņa zonu izveidi; uzsver, ka kompetentās iestādes ir atbildīgas par drošu un veselīgu mobilitātes risinājumu sniegšanu iedzīvotājiem; uzskata, ka šo risinājumu pamatā varētu būt nedārga, intelektiska, uzticama un pieejama sabiedriskā transporta sistēmas; mudina dalībvalstis, kā arī vietējās pašvaldības iepriekšminēto PVO pamatnostādņu pārsniegšanas riska gadījumā apsvērt iespēju veikt pasākumus, lai uzlabotu piekļuvi sabiedriskajam transportam, piemēram, organizējot satiksmi pēc maiņas principa;

17.  norāda, ka attiecībā uz gaisa piesārņojumu Eiropas pilsētās ir vajadzīga holistiska pieeja; tāpēc aicina Komisiju ierosināt efektīvus pasākumus, kas ļautu dalībvalstīm izpildīt Gaisa kvalitātes direktīvas (Direktīva 2008/50/EK) prasības, jo īpaši paredzot efektīvas un vērienīgas emisijas maksimālās robežvērtības 2025. un 2030. gadam saskaņā ar Direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju un nodrošinot to pasākumu labāku koordināciju, kurus īsteno saskaņā ar minētajām direktīvām, nosakot vērienīgus automašīnu emisijas standartus 2025. un 2030. gadam saistībā ar Regulas par CO2 un automobiļiem (Regula (EK) Nr. 443/2009) savlaicīgu pārskatīšanu un nosakot skaidru grafiku personisko transportlīdzekļu emisijas testēšanai reālos ekspluatācijas apstākļos;

18.  aicina Komisiju novērtēt dalībvalstu individuālos plānus par atmosfēras piesārņojuma mērīšanas un novērošanas iekārtu izvietošanu lielākajās pilsētu aglomerācijās, kurās ir gaisa kvalitātes problēmas, ņemot vērā, ka šādu iekārtu nepareiza izvietošana ļoti bieži padara datus neprecīzus un līdz ar to varētu apdraudēt sabiedrības veselību;

19.  ņem vērā ar transportlīdzekļu īpašumu un lietošanu saistītās dzīvesveida izmaiņas (automobiļu koplietošana); mudina Komisiju attīstīt un atbalstīt transporta sistēmas, kas iekļauj kolektīvās un sabiedriskās mobilitātes veidus;

20.  uzskata, ka Komisijai būtu jāizvērtē, kā sabiedrību varētu ietekmēt jauni mobilitātes veidi, kuru pamatā ir sadarbīgā patēriņa modelis, tostarp kopīgu braucienu ar automašīnu organizēšana; uzskata, ka valsts līmenī dalībvalstīm mobilitātes un transporta jautājumos būtu jāievēro koplietojamas pilsētas („shareable city”) koncepcija, jo no tās varētu iegūt iedzīvotāji, it sevišķi mazās un vidēja lieluma pilsētās, kuru sabiedriskā transporta tīkls ir mazāks, un tā varētu ļaut attīstīt uz sadarbību balstītus mobilitātes risinājumus;

21.  uzsver, ka augsti attīstīts, efektīvs, nedārgs, drošs un pieejams sabiedriskais transports ir ilgtspējīgas pilsētu attīstības neatņemama daļa; ir pārliecināts, ka uzticamiem sabiedriskā transporta pakalpojumiem var būt nozīmīga loma satiksmes sastrēgumu, gaisa piesārņojuma un trokšņa samazināšanā pilsētās; tāpēc aicina dalībvalstis popularizēt sabiedrisko transportu ar mērķi palielināt tā izmantošanu līdz 2030. gadam; arī mudina valsts un vietējās pašvaldības veicināt digitālo pakalpojumu pieejamību sabiedriskajā transportā un stacijās, atbalstīt novatorisku mobilitātes veidu izstrādi un ieviest intelektiskus transporta risinājumus un citas jaunākās tehnoloģijas; uzsver, ka automašīnu koplietošanas un kopīgu braucienu organizēšanas pakalpojumi ļauj labāk izmantot esošos resursus un palīdz mazināt automašīnu skaitu pilsētās; atzīst Eiropas satelītnavigācijas programmu Galileo un EGNOS un mobilo ātrgaitas tīklu nozīmīgumu; atbalsta tāda tiesiskā regulējuma izveidi, kas dod iespēju izmantot jaunus mobilitātes veidus un jaunus koplietošanas modeļus, kuros efektīvāk izmanto pašreizējos resursus;

22.  uzsver, ka svarīga ir publiski pieejamā informācija par pilsētas sabiedriskā transporta piedāvājumu, arī ņemot vērā tūristu valodas vajadzības un ieguvumus no ilgtspējīgas tūrisma politikas; mudina vietējās iestādes sniegt reāllaika informāciju internetā un uz pietiekama skaita displeju pilsētās; aicina iestādes un transporta operatorus uzlabot bezmaksas digitālo pakalpojumu pieejamību sabiedriskajā transportā un stacijās;

23.  uzsver sociālos ieguvumus, ko pilsētu teritoriju pieejamības, pilsētvides atjaunošanas, sociālās iekļaušanas un pilsētu tēla uzlabošanas ziņā sniedz ar dzelzceļu savienots sabiedriskais transports;

24.  atzīst sabiedriskā transporta operatoru piedāvāto darbvietu kvalitāti un daudzveidību un attiecīgos ekonomikas ieguvumus; aicina Komisiju uzraudzīt un izvērtēt, kādu ieguldījumu sabiedriskā transporta uzņēmumi sniedz zaļo darbvietu un vidi saudzējošas izaugsmes stratēģiju izveidē nacionālā un Eiropas līmenī;

25.  aicina dalībvalstis, ievērojot vietējo pašvaldību pilnvaras, efektīvi rīkoties, lai nodrošinātu drošību sabiedriskajā transportā;

26.  atgādina, ka individuālai mobilitātei, neizmantojot motorizētos transportlīdzekļus, piemēram, iešanai kājām un riteņbraukšanai, ir lielākais potenciāls CO2 neitralitātes panākšanā;

27.  mudina dalībvalstis pārskatīt savas stratēģijas, lai uzlabotu nemotorizētu transportu ar mērķi apmierināt mobilitātes un pilsētvides uzlabošanas ziņā kopīgās intereses; mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā veicināt velosipēdu izmantošanu, cita starpā, nosakot vērienīgus mērķus attiecībā uz riteņbraukšanas rādītājiem 2030. gadā, un uzlabot kājāmiešanas un riteņbraukšanas apstākļus;

28.  mudina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informētību par riteņbraukšanu un alternatīviem transporta veidiem, sekmēt pāreju uz ilgtspējīgu transporta veidu izmantošanu un turpināt atbalstīt Eiropas mobilitātes nedēļas kampaņu; aicina pilsētas izveidot ar sabiedrisko transportu saistītas velosipēdu koplietošanas sistēmas; atzinīgi vērtē valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iniciatīvas veicināt un organizēt pasākumus „Svētdiena bez automašīnas Eiropas Savienībā” un „ES riteņbraukšanas diena” nolūkā uzlabot pilsētu gaisa kvalitāti;

29.  mudina privātus uzņēmumus, pārvaldes iestādes un ES iestādes turpināt uzlabot mobilitātes pārvaldības pakalpojumus saviem locekļiem, darbiniekiem un apmeklētājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt politikas nostādnes, kuru mērķis ir mudināt uzņēmumus mazināt braucienus uz darbavietām un no tām, cita starpā, atļaujot un sekmējot tāldarbu un veicinot IKT un telekonferenču izmantošanu; uzskata, ka mobilitātes pasākumiem, piemēram, Eiropas mobilitātes pārvaldības platformas (EPOMM) koordinētajiem pasākumiem, ir liels potenciāls atrisināt pilsētu sastrēgumu problēmu un nodrošināt pieejamību visiem;

30.   mudina dalībvalstis un vietējās pašvaldības publiskā iepirkuma procedūrās noteikt prasības attiecībā uz vides rādītāju izpildi, jo īpaši, iepērkot sabiedriskajam transportam vai valsts iestādēm paredzētus transportlīdzekļus;

Enerģijas taupīšana un klimata aizsardzība

31.  uzskata, ka energoefektivitāte, mazoglekļa energoresursu un atjaunojamo energoresursu izmantošana ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās un vienlaikus uzlabotu vides apstākļus, un ka, pieņemot pasākumus nolūkā sasniegt ES mērķus CO2 emisijas un energotaupības jomā, būtu jāievēro tehnoloģiskā neitralitāte;

32.  mudina dalībvalstis atbalstīt Transporta baltajā grāmatā noteiktos mērķus līdz 2030. gadam uz pusi samazināt ar tradicionālajām degvielām darbināmu automašīnu izmantošanu pilsētas transportā un līdz 2050. gadam tās pakāpeniski pārtraukt izmantot; aicina pilsētas veicināt un atbalstīt pāreju uz alternatīvu transporta veidu un mazāk piesārņojošu transportlīdzekļu izmantošanu, ņemot vērā to faktisko oglekļa dioksīda pēdu, lai sasniegtu ES mērķi līdz 2050. gadam par 60 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju; atzinīgi vērtē stimulus, kuri mudina ceļotājus izmantot dažādus transporta veidus;

33.  vērš uzmanību uz to, ka emisiju samazināšanai pilsētās svarīga ir elektrisko transportlīdzekļu un ar alternatīvām degvielām (otrās un trešās paaudzes biodegvielas, ūdeņradis, kas iegūts no atjaunojamiem eneroresursiem, saspiesta dabasgāze (CNG) un sašķidrināta dabasgāze (LNG)) darbināmu transportlīdzekļu izmantošana; atgādina Direktīvā 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu paredzētos noteikumus un mudina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām un attiecīgo nozari strauji attīstīt šādu infrastruktūru, jo īpaši Eiropas transporta tīklā (TEN-T); aicina publisko un privāto sektoru veicināt uzlādes iekārtu uzstādīšanu kopējās autostāvvietās;

34.   prasa Komisijai un valstu un vietējām iestādēm pēc iespējas veicināt iekšzemes kuģošanu kā integrētu pārvietošanās risinājumu, ar ko panākt videi draudzīgu mobilitāti pilsētās;

35.   uzsver augšupējas pieejas nozīmīgumu; tāpēc stingri atbalsta, piemēram, 6000 personu parakstīto Pilsētas mēru paktu par siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, un atzinīgi vērtē komisāra M. A. Cañete 2015. gada 13. oktobrī Briselē pausto aicinājumu pieņemt vēl vērienīgāku paktu; atbalsta Komisijas kā šādu iniciatīvu aktīva virzītājspēka pozitīvo lomu;

36.  aicina Komisiju un dalībvalstis Parīzē 2015. gada decembrī plānotās COP 21 konferences darba kārtībā prioritāti piešķirt vērienīgiem pasākumiem ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes jomā; mudina Komisiju aktīvi atbalstīt tās rīcības programmas iniciatīvas, kas attiecas uz integrētu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās;

Uz viedu mobilitāti vērstas pētniecības politikas centrā — inovācija

37.  atgādina, ka intelektiskās transporta sistēmas (ITS) padara mobilitāti drošāku, efektīvāku, vidi saudzējošāku un raitāku, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt ar ITS saistītos centienus, tostarp inovāciju un īstenošanu tādās jomās kā reāllaika kustības informācijas nodrošināšana, lielā mērā automatizēti transportlīdzekļi, vieda infrastruktūra un intelektiskās satiksmes signālsistēmas; atgādina, ka ITS ir svarīgas, lai nodrošinātu precīzus reāllaika satiksmes un kustības datus, tāpēc aicina Komisiju digitālajā programmā pievērst uzmanību mobilitātei pilsētās; mudina ieinteresētās personas cieši sadarboties, lai attīstītu sadarbspējīgus un integrētus mobilitātes pakalpojumus, piemēram, multimodālu sabiedrisko transportu, kopīgi īstenotu mobilitāti un integrētu intermodālo pārvadājumu biļešu iegādes aprīkojumu; prasa Komisijai noteikt par prioritāti tādu novatorisku lietojumprogramu un jaunu tehnoloģiju izstrādi, kuras satiksmes dalībniekiem ļautu proaktīvāk piedalīties transporta sistēmā kā attīstītājiem un datu sniedzējiem, lai veicinātu mobilitātes pakalpojumu platformu attīstību, ievērojot ES noteikumus un datu aizsardzības prasības;

38.  aicina visas iesaistītās personas pilnībā izmantot datu un digitalizācijas sniegtās iespējas, kā arī izmantot ierobežojumu atcelšanu, lai veicinātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt izpētes programmas, kas veltītas jaunām tehnoloģijām, jauniem uzņēmējdarbības modeļiem un jaunām integrētām ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes metodēm un pilsētas loģistikai; atbalsta programmas „Apvārsnis 2020” prioritātes attiecībā uz sabiedrības uzdevumiem vieda, videi nekaitīga un integrēta transporta un mobilitātes pilsētās nodrošināšanai, kā arī iniciatīvas „Mobilitāte kā pakalpojums”(Maas) visā Eiropā; uzskata, ka šai programmai ir jāveicina pētniecība un inovācija dzīves kvalitātes, ilgtspējīgas nodarbinātības, demogrāfijas, aktīvas mobilitātes pārmaiņu, vides un klimata politikas jomās; uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā minētās prioritātes, jānodrošina pietiekams ES finansējums turpmākām pētniecības un izstrādes darbībām pilsētas dzelzceļa sistēmu jomā un jāuzlabo ilgtspējīga transporta risinājumu sniegums;

Mobilitāte pilsētā — vairāk ilgtspējas, drošības un drošuma

40.  norāda, ka rūpīgi izstrādāti drošības priekšnoteikumi, kā arī uzlabota satiksmes un ātruma pārvaldība krasi samazina ceļu satiksmes negadījumos pilsētās bojā gājušo vai smagus ievainojumus guvušo cilvēku skaitu; norāda, ka drošības spēki, kuru uzdevums ir pārvaldīt un kontrolēt satiksmi un konsekventi pārbaudīt satiksmes drošības pārkāpumus, piemēram, ātruma pārsniegšanu, transportlīdzekļa vadīšanu alkohola, narkotisko vielu un medikamentu ietekmē un mobilo tālruņu un citu saziņas un informācijas ierīču izmantošanu, palīdz samazināt ceļu satiksmes negadījumus pilsētās;

41.  aicina dalībvalstis un vietējās pašvaldības līdz 2020. gadam pārskatīt ātruma pārvaldību, ņemot vērā vietējos apstākļus, lai garantētu drošību, cita starpā, dzīvojamajās zonās un skolu un izglītības un sociālo iestāžu tuvumā, un apsvērt drošākas ceļu infrastruktūras attīstīšanu un projektēšanu; aicina dalībvalstis un vietējās iestādes izmantot visus mūsdienīgos risinājumus, tostarp uzlabotu intelektisku satiksmes pārvaldību, lai garantētu drošību visiem satiksmes dalībniekiem, arī kājāmgājējiem; mudina Eiropas pilsētas apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz drošības pārvaldību;

Inovācija ilgtspējīga kravu transporta jomā

42.  uzskata, ka novatoriskas, ilgtspējīgas, videi nekaitīgas pilsētas loģistikas stratēģiju izstrāde, kurā iesaistīti privātā un publiskā sektora dalībnieki, ir sevišķi svarīga sastrēgumu un vides problēmu risināšanai pilsētās; uzskata, ka loģistikas pamatā jābūt ilgtspējīgu transporta veidu izmantošanai; aicina labāk optimizēt apgādes ķēdi pilsētu teritorijās, pamatojoties uz jauniem, izmaksu ziņā efektīviem darbības, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļa veidiem; norāda, ka būtiska nozīme ir ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem, kuros iekļautas komodalitātes loģistikas stratēģijas, un uzsver, ka attiecīgā gadījumā loģistikas stratēģijās un ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānos ir jāintegrē dzelzceļš, videi nekaitīga iekšzemes kuģošana un jūras ostas; aicina kompetentās iestādes pēc iespējas samazināt smago transportlīdzekļu satiksmi pilsētu centros;

43.  norāda, ka zonas ar augstu apdzīvojuma blīvumu un citas zonas, piemēram, iepirkšanās un mazumtirdzniecības centri saskaras ar palielinātas satiksmes plūsmas un sastrēgumu problēmām, un norāda uz efektīvas un visaptverošas plānošanas politikas nozīmi, lai minētās zonas savienotu ar efektīviem sabiedriskā transporta pakalpojumiem un intelektiskiem piegādes mājās pakalpojumiem;

44.  aicina Komisiju izstrādāt politikas nostādnes nolūkā mudināt kravas pārvadājumu nozari padarīt tās autoparku videi nekaitīgāku un mudināt vietējās iestādes atbalstīt un/vai stimulēt operatorus, lai pilsētas kravas pārvadājumus padarītu ilgtspējīgākus; atgādina, ka dzelzceļam un citiem ilgtspējīgākiem transporta veidiem līdz ar labi plānotu apmaiņu un loģistiku var būt svarīga loma preču nogādāšanā uz pilsētas nomaļajām zonām;

Ārējo izmaksu samazināšana un kvalitatīvāku ieguldījumu veikšana

45.  uzsver, ka ieguldījumu izmaksu un ieguvumu novērtējumi būtu jāvērš uz to, lai pēc iespējas palielinātu ārējos sabiedrības ieguvumus un samazinātu ārējās izmaksas, ko rada, piemēram, klimata pārmaiņas, negadījumi, veselības aizsardzība, troksnis, gaisa piesārņojums un telpas izmantojums;

46.  uzsver, ka mobilitātei pilsētās būtu jāsekmē ES resursefektivitātes mērķu sasniegšana un jo īpaši ar aprites ekonomiku saistīto mērķu sasniegšana, kā arī tā minētajos mērķos būtu pilnībā jāintegrē;

47.   atgādina, ka maksas piemērošana par pilsētas ceļu un autostāvvietu izmantošanu, kas pamatota uz nediskriminācijas un sadarbspējas principiem, kā arī principu „piesārņotājs maksā”, var būt daļa no integrētas pilsētas mobilitātes politikas;

48.  atgādina par ienākumu izmantošanas principu attiecībā uz maksas piemērošanu par autoceļu lietošanu un aicina attiecīgā gadījumā daļu no ienākumiem, kas gūti no ceļu infrastruktūras izmantošanas (maksa par autoceļu lietošanu un/vai Eirovinjete), izmantot, lai uzlabotu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās;

49.   uzskata, ka mobilitāte pilsētās būtu jāatspoguļo Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta un Eiropas transporta tīkla (TEN-T) pasākumos, kad vien tas ir piemēroti un atbilst TEN-T tiesību aktiem, cita starpā, sniedzot atbalstu pilsētu mezgliem un integrējot pārrobežu zonu pilsētu mobilitātes plānus, jo tādā veidā tiek gan stimulēta ekonomiskā un sociālā attīstība, gan atbalstīta labāka pieejamība; uzskata, ka dažādu transporta veidu un transporta tīklu efektīvi starpsavienojumi, tostarp attiecībā uz pilsētu un tām pieguļošo teritoriju tīkliem un starpreģionālajiem tīkliem, uzlabotu iedzīvotāju mobilitāti; atbalsta integrētu biļešu iegādes sistēmu izveidi, kas potenciāli varētu uzlabot sabiedriskā transporta pieejamību;

50.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības izmantot jauno iespēju pilsētu mezglos finansēt pilsētu projektus ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu; atgādina, ka ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu var finansēt sinerģijas projektus, piemērojot papildu līdzfinansējuma likmi transporta projektiem ar enerģētikas un telekomunikāciju komponentu, kam ir sevišķi liels potenciāls pilsētu projektu īstenošanā; aicina Komisiju, pārskatot Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda budžetu, apsvērt iespēju atvēlēt atbilstošu ES finansējumu ilgtspējīgas mobilitātes projektiem; prasa atbildīgajām iestādēm nodrošināt ciešu saikni starp pārdomātu un ilgtspējīgu pilsētu mobilitātes politiku un pilsētu mobilitātes projektiem, kas finansēti no ES fondiem, kā arī noteikt skaidrus finansējuma izlietojuma mērķus un rādītājus, lai izvairītos no projektu neatbilstīgas īstenošanas un nemazinātu ieguvumus ekonomikas un sociālajā jomā; atzīst, ka ir vajadzīgi jauni un ilgtspējīgi veidi, kā finansēt sabiedrisko transportu, kas sekmē vides ilgtspēju, digitalizāciju un pieejamību, stimulē pilsētu teritoriju ekonomiku un rada jaunas darbvietas;

51.  norāda uz nesen izveidoto Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un to, ka šajā instrumentā īpaša uzmanība pievērsta un uzsvars likts uz horizontālajām prioritātēm un pārdomātiem un ilgtspējīgiem pilsētu projektiem; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt ilgtspējīgus pilsētu mobilitātes projektus, nodrošināt vajadzīgo sinerģiju starp dažādiem finansējuma avotiem un programmām un attīstīt saikni starp mobilitāti pilsētās, jauno digitālo programmu un enerģētikas savienību;

52.    uzsver, cik svarīgi ir veidot vietējo pašvaldību un pilsētām pieguļošo teritoriju spējas izstrādāt un īstenot integrētas attīstības stratēģijas, lai sekmētu dažādu teritoriju sadarbību un tādējādi veicinātu savstarpējo atkarību un papildināmību;

53.    uzskata, ka ieguldījumi ilgtspējīgā sabiedriskajā transportā ir ne vien reakcija uz pilsētu mobilitātes problēmām, bet ietver arī pilsētvides atjaunošanas elementus, kas ietekmē pilsētas vispārējo ekonomikas sistēmu un veicina zaļas pilsētvides izveidi, kā arī piekļuvi daudzfunkcionāliem centriem (tirdzniecības un dzīvojamās ēkas, atpūtas, kultūras un izglītības iestādes); uzsver, ka nolūkā pilnīgi izmantot ieguldījumu potenciālu izšķirīgi svarīga ir pienācīga mobilitātes un pilsētvides plānošanas koordinācija;

54.    aicina jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas un citus ESI fondus izmantot, lai veicinātu nodarbinātību teritorijās, kas stimulē ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes attīstību; uzsver, ka pilsētu mobilitātes projektu īstenošana labvēlīgi ietekmē visus reģionus un to iedzīvotājus, palīdzot aizpildīt esošas inovatīvas darbvietas attiecīgajās jomās, tostarp profesijās, kurās trūkst darbaspēka;

55.  aicina Komisiju sagatavot viegli pieejamus pārskatus par ES līdzfinansētām pilsētu mobilitātes programmām; turklāt prasa sniegt lietotājam viegli uztveramu informāciju par ES līdzfinansētām iespējām īstenot pilsētas transporta projektus; prasa Komisijai, pārvaldot ES finansētus pilsētu mobilitātes projektus, nodrošināt, ka: a) ir ieviesti pārvaldības instrumenti, lai uzraudzītu pakalpojumu kvalitāti un lietotāju apmierinātības līmeni pēc projektu īstenošanas, b) pilsētu mobilitātes projekti ir iekļauti pārdomātā mobilitātes politikā un c) iepriekš minētos jautājumus risina arī dalībvalstu iestādes; aicina Komisiju, sagatavojot starpposma pārskatu par ESI fondu īstenošanu, sniegt kvalitatīvu un kvantitatīvu analīzi par kohēzijas politikas atbalstu ilgtspējīgai mobilitātei pilsētās;

Efektīvu mobilitātes sistēmu tīklu integrēšana un sadarbības veicināšana

56.    aicina dalībvalstis veicināt daudzlīmeņu pārvaldību nolūkā uzlabot reģionālo, valstu un Eiropas iestāžu sadarbību politikas izstrādē, tostarp tādas pilsētpolitikas veidošanā, īstenošanā un uzraudzībā, kam ir skaidra ietekme uz pilsētu teritorijām;

57.  atsaucas uz Komisijas Pilsoņu tīkla iniciatīvu kā labu pamatu tādu intermodālu ilgtspējīgas mobilitātes ķēžu popularizēšanai un atbalstam, kuru pamatā ir kājāmiešana, riteņbraukšana un sabiedriskais vai kolektīvais transports līdztekus automašīnu koplietošanai un kopīgai izmantošanai un taksometriem;

58.  aicina Komisiju veicināt un atbalstīt apmaiņu ar labāko praksi un norādēm, lai risinātu pilsētu mobilitātes problēmjautājumus un veicinātu prasmju un tehnoloģiju nodošanu ilgtspējīgas mobilitātes jomā, jo īpaši, lai palīdzētu publiskajām un privātajām personām, kas izstrādā ilgtspējīgas mobilitātes risinājumus, un kooperatīvajam, solidārajam un bezpeļņas sektoram; aicina Komisiju izveidot ilgtspējīgas mobilitātes tīklu, ko veidotu labākās prakses piemēri telpiskās plānošanas un telpas izmantošanas jomā; turklāt aicina dalībvalstis mudināt pilsētas, lai tās iesaistītos Eiropas inovācijas partnerībā progresīvām pilsētām un pašvaldībām; aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņas, lai sekmētu tādu mobilitāti, kas ir efektīva, ilgtspējīga un mazāk atkarīga no privāto ar tradicionālajām degvielām darbināmo automašīnu izmantošanas;

59.  atbalsta pilsētu mobilitātes novērošanas centra (Eltis) darbu un uzskata, ka ir jāstiprina komunikācija saistībā ar šo iniciatīvu, tostarp tās portālu;

60.    atzinīgi vērtē Komisijas pūles saskaņot un apvienot ES iniciatīvas pilsētu mobilitātes jomā, piemēram, pētniecības un inovācijas iniciatīvu Civitas 2020, pilsētu mobilitātes novērošanas centru paraugprakses un pieredzes apmaiņai, kā arī platformu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem; aicina Komisiju pastiprināt centienus samazināt attiecīgo ES iniciatīvu un programmu sadrumstalotību un nesaskaņotību un ņemt vērā tādu programmu kā Urban un Urbact panākumus; aicina Komisiju mudināt dalībvalstu iestādes izveidot izcilības tīklus pilsētu mobilitātes jomā, turpināt iniciatīvas Civitas 2020 centienus un mudināt lielāku skaitu ES iedzīvotāju iesaistīties šajā projektā;

61.   ir pārliecināts, ka, apspriežot turpmākās mobilitātes politikas īstenošanu, būtu vairāk jācenšas tīklā savienot un koordinēt ES izmēģinājuma projektus, piemēram, Civitas, Polis un Eltis, un integrēt pilsētas, ņemot vērā to praktisko pieredzi un zinātību; šajā nolūkā mudina Komisiju sagatavot viegli pieejamus pārskatus par ES līdzfinansētām pilsētu mobilitātes programmām; prasa arī skaidri — lietotājiem viegli uztveramā veidā — informēt par to, kā iespējams saņemt ES līdzfinansējumu pilsētu mobilitātes projektiem; uzsver, ka ir jāfinansē ne vien infrastruktūra, bet arī IT pakalpojumi, uzraudzības procesi un starpreģionālie projekti, kā arī jāveido nozares un Eiropas pilsētu stratēģiskās partnerības nolūkā attīstīt nākotnes pilsētu sistēmas;

62.    iestājas par spēcīgu saikni starp mobilitātes plāniem un pilsētu ilgtspēju un citām uz ilgtspējīgāku un pašpietiekamāku pilsētu vērstām iniciatīvām, piemēram, Viedo pilsētu iniciatīvu un Pilsētas mēru paktu; uzskata, ka ar Pilsētas mēru paktu izveidotā brīvprātīgā apņemšanās var kalpot par atspēriena punktu, ko izmantot, lai vērstos pie visām pusēm, kas ir ieinteresētas izveidot mobilitātes un ilgtspējas plānus, kurus varētu popularizēt izmaksu ziņā efektīvā veidā; atzinīgi vērtē iniciatīvu „CiTIEs — rītdienas pilsētas: ieguldījumi Eiropā” un aicina Komisiju izmantot esošās platformas, lai izstrādātu komunikācijas rīkus, kuru mērķis būtu apvienot ieinteresētās personas ilgtspējīgas pilsētattīstības jomā;

63.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV C 168 E, 14.6.2013., 72. lpp.

(2)

OV C 390 E, 18.12.2012., 10. lpp.

(3)

OV L 152, 11.6.2008., 1. lpp.

(4)

OV L 171, 29.6.2007., 1. lpp.

(5)

OV L 188, 19.7.2009., 1. lpp.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0375.

(7)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0314.

(8)

OV C 290, 14.11.1988., 51. lpp.

(9)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0547.

(10)

OV L 134, 30.4.2004., 1. lpp.

(11)

OV L 307, 28.10.2014., 1. lpp.

(12)

Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcija Nr. 66/288 „Nākotne, kādu mēs vēlamies”, 135. punkts.


PASKAIDROJUMS

Mobilitāte nav pašmērķis, taču tai jābūt tiesībām, ko var izmantot visi iedzīvotāji. Drīz pilsētā dzīvos 80 % Eiropas iedzīvotāju, tāpēc mobilitātei ir jāveicina skolu, darba, kultūras, izklaides un veselības aprūpes pieejamība visiem, arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tomēr mobilitāte pilsētās bieži tiek izjusta kā ierobežojumi, kuru cēlonis meklējams ar tradicionālajām degvielām darbināmu personisko automašīnu pārmērīgā izmantošanā. Pāreja uz ilgtspējīgāka transporta veidiem notiek ļoti lēni. Automašīna joprojām ir mūsu galvenais transportlīdzeklis — ar to veic 43 % pārvarēto kilometru visā pasaulē un trijos no četriem pārvietošanās gadījumiem Eiropā izmanto automašīnu. Atkarība no automašīnām un no tās izrietošie ceļu satiksmes sastrēgumi — kuru izmaksas visām Eiropas pilsētām kopā tiek lēstas 80 miljardu eiro apmērā — padara pilsētu iedzīvotājus par šīs uzspiestās, pašu neizvēlētās mobilitātes gūstekņiem. Šī atkarība ir tuva absurdam, ņemot vērā to, ka puse no visiem pieveiktajiem attālumiem pilsētas teritorijā nepārsniedz piecus kilometrus. Ziņojuma mērķis līdz ar to ir mobilitāti pilsētās pārorientēt uz ilgtspējīga transporta veidiem, lai risinātu mūsu gadsimta svarīgākos uzdevumus: klimata, veselības un vides aizsardzību un visu iedzīvotāju labklājību un drošību.

Ir steidzami jārīkojas klimata jomā. Patlaban, kad visai pasaulei svarīgs uzdevums ir cīņa pret globālo sasilšanu, tas, ka mēs pārvietojamies, galvenokārt izmantojot automašīnu, kavē Eiropas Savienību pilnvērtīgi piedalīties problēmas risināšanā. Lai gan dažas nozares — piemēram, lauksaimniecība un rūpniecība — ir samazinājušas siltumnīcefekta gāzu emisijas, transporta nozarē vērojams pieaugums par 30 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Pilsētas transports vien rada ceturto daļu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma — galvenokārt ar ceļu satiksmi. Ja Eiropas Savienība grib sasniegt ar emisijām saistītos mērķus 2030. gadam, minētā tendence ir radikāli jāmaina.

Steidzami jārīkojas arī veselības nozarē. Ar dīzeļdegvielu darbināmu automašīnu pārlieku lielais īpatsvars Eiropā apdraud dzīves kvalitāti, veselību un vidi. Gaisa kvalitāte pilsētu centros tieši apdraud to personu veselību, kuras tajos dzīvo un katru dienu pārvietojas, taču kaitē arī sabiedrībai kopumā — Eiropas Savienības lielajām pilsētām dzīvojot piesārņojuma pieaugumu un kritumu ritmā, ik gadu priekšlaicīgi mirst apmēram 400 000 cilvēku, kuru nāve saistīta ar galvenokārt dīzeļmotoru — kas darbina vairāk nekā 55 % Eiropas automašīnu — emitētajām sīkajām daļiņām. Tāpat arī jāuzsver, ka transporta vajadzībām patērētās fosilās enerģijas ievērojamais apjoms ir vērā ņemams slogs Eiropas Savienības dalībvalstu budžetam un enerģētiskajai neatkarībai. Vairs nav laika nogaidīt — saskaņā ar ANO datiem piesārņojums būs galvenais mirstības cēlonis pasaulē, sākot ar 2050. gadu.

Ir steidzami jārīkojas, lai glābtu ceļu satiksmes dalībnieku dzīvību. Pašreizējais pilsētu mobilitātes modelis, turpinot balstīties uz automašīnu izmantošanu, apdraud arī ceļu satiksmes dalībniekus — 38 % ceļu satiksmes izraisītas nāves gadījumu notiek pilsētvidē. Pilsētas transporta veidu dažādošana šķiet obligāts risinājums, lai būtiski samazinātu šos satraucošos rādītājus, vienlaikus turpinot īstenot pasākumus ceļu satiksmes drošības uzlabošanai.

Visbeidzot, ir steidzami jārīkojas sociālajā jomā. Eiropas Savienības izjustās krīzes kontekstā pārlieku daudz pilsētnieku būtisku daļu sava laika un ienākumu velta transportam — un daļai iedzīvotāju transports nav pieejams. Pirmajā gadījumā to visbiežāk izraisa pārlielu liels attālums starp dzīvojamajiem rajoniem un rajoniem, kur atrodas darbs, veikali un ārstniecības un izglītības iestādes. Otru minēto situāciju izraisa tarifi, kas daļai iedzīvotāju (vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti vai mazāk aizsargātām personām) ir pārāk augsti.

Ņemot vērā mūsu pilsētu un tām pieguļošo teritoriju pārslodzi, citāda mobilitāte ir ne vien iespējama, bet arī obligāta. Ir jāpārskata veids, kādā mēs pārvietojamies pilsētā, — gan attiecībā uz pasažieru, gan kravu transportu. Lai šo mērķi sasniegtu, ir svarīgi visus pārvietošanās veidus turpmāk skatīt, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības aspektu. Tas nozīmē pastāvīgi tiekties līdzsvarot transporta ietekmi uz sociālo sfēru, vidi un ekonomiku, kā arī pašreizējo un nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanu. No šāda skatu punkta Apvienoto Nāciju Organizācija 1992. gadā Rio konferencē definēja ilgtspējīgu mobilitāti kā transporta politiku, ar ko tiecas saskaņot pieejamību, ekonomikas progresu un vides aizsardzības mērķus ilgtspējīgā perspektīvā.

Šajā nolūkā Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vērienīgi mērķi, lai tās dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes kopā spētu īstenot jauno ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes modeli.

Pirms augstākā līmeņa sanāksmes par klimatu (COP 21) rīkošanas Eiropas Savienībai, tās dalībvalstīm un vietējām iestādēm savā pilsētu mobilitātes politikā par galveno elementu jānosaka energoefektivitāte. Lai to panāktu, referente Eiropas Komisijai ierosina pēc iespējas drīz sākt tiesību aktu kopuma izstrādi transporta un klimata jomā, apvienojot visas ieinteresētās personas, jo īpaši pilsētas, lai noteiktu obligātus mērķus transporta jomā attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma samazināšanu. Referente mudina Komisiju vērsties pie dalībvalstīm un vietējām iestādēm nolūkā sekmēt ar dīzeļdegvielu darbināmu automašīnu izmantošanas aizliegumu pilsētu centros no 2020. gada, ar degvielu darbināmu automašīnu pakāpenisku aizliegumu no 2030. gada un to pilnīgu izskaušanu no 2050. gada. Šo trīs obligāto prasību īstenošanai būtu jāļauj pilsētu mobilitātē plaši izmantot nefosilās enerģijas. Tas ir svarīgs nosacījums, lai Eiropas Savienība varētu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies šajā jomā, kā arī saistības attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu.

Lai sasniegtu šo mērķi, elektriskās mobilitātes plānos priekšroka būtu jādod videi nekaitīgiem transporta veidiem: tramvajiem, trošu ceļiem, velosipēdiem un kopīgai automašīnu izmantošanai. Dalībvalstīm ir steidzami jārīkojas, lai autopārvadājumus aizstātu ar upju un dzelzceļa pārvadājumiem, un sevišķa nozīme jāpiešķir intermodalitātei, apvienojot kājāmiešanu, riteņbraukšanu un sabiedrisko transportu. Šajā saistībā referente ierosina līdz 2025. gadam divkāršot velosipēdu izmantošanu pilsētu teritorijās, kā arī līdz 2030. gadam divkāršot tīklošanas un sabiedriskā transporta izmantošanas rādītājus. Viņa arī ierosina noteikt Eiropas riteņbraukšanas dienu, lai veicinātu sabiedrības izpratni par šo jautājumu, un vienu svētdienu pusgadā noteikt par dienu bez automašīnas, lai vispārinātu pārliecinošo pieredzi, kas jau ir gūta vairākās Eiropas pilsētās, kur pierādījusies oglekļa emisiju ziņā neitrāla transporta lietderība.

Ne visas dalībvalstis un vietējās iestādes jau ir pieņēmušas ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus. Referente prasa Eiropas Komisijai novērst šo trūkumu, nosakot, ka pasākumi saistībā ar mobilitāti pilsētās tiks finansēti tikai tad, ja vietējās iestādes īstenos ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus (IPMP). Viņa pieprasa dalībvalstīm gādāt par to, lai to pilsētu teritorijās tiktu izstrādāti un īstenoti IPMP un lai šie plāni iekļautos plašākā pilsētu vai teritoriālās ilgtspējīgas attīstības stratēģijā. Ar šiem plāniem ir jāveicina, lai iestāžu mobilitātes politikas centrā būtu iedzīvotāju intereses un lai ar iedzīvotājiem apspriestos pirms politikas izstrādes, izstrādes laikā un pēc tam. Tāpat šiem plāniem ir jāstimulē Savienības mērķu sasniegšana siltumnīcefekta gāzu emisiju, trokšņa piesārņojuma, gaisa piesārņojuma un satiksmes negadījumu skaita samazināšanas jomā.

Lai mobilitāti pilsētās padarītu ilgtspējīgāku, ir nepieciešams būtiski pārdomāt braukšanas ātruma jautājumu. Tāpēc referente aicina dalībvalstis un vietējās iestādes līdz 2020. gadam ieviest jaunu braukšanas ātruma ierobežojumu, proti, 30 km/h, kas ir visefektīvākais veids, kā samazināt uz ceļa bojā gājušo vai smagus ievainojumus guvušo personu skaitu, un padarīt automašīnu saderīgāku ar t. s. vieglās pārvietošanās veidiem (riteņbraukšanu un iešanu kājām).

Ilgtspējīgai mobilitātei pilsētās ir jāaptver arī kravu un preču pārvadājumi, kas patlaban ir sastrēgumus un vides problēmas pilsētu centros veicinošs faktors. Referente aicina izveidot Eiropas plānu kravas pārvadājumu stimulēšanai, lai pārdomātu iespēju pēdējos piegādes kilometrus veikt ilgtspējīgā veidā. Šajā nolūkā pamatuzdevums ir vispārēji ieviest videi nekaitīgu pilsētas loģistiku, kas jo īpaši būtu saistīta ar kravas velosipēdu, kravas laivu, elektrisko autofurgonu, kravas tramvaju un autobusu izmantošanu aizvien lielākā apmērā.

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās, nepieciešami kvalitatīvi ieguldījumi vispārējas nozīmes sabiedriskajos pakalpojumos. Tas varētu palīdzēt sasniegt Eiropas Savienības mērķus resursefektivitātes jomā un jo īpaši mērķus saistībā ar aprites ekonomiku, kurā tiek radītas jaunas darbvietas. Tomēr daudzas Eiropas valstis šobrīd saskaras ar novecojušas un dārgas infrastruktūras problēmu. Lai to labotu, referente ierosina 50 % ienākumu, ko sniedz Eirovinjete, iedalīt pilsētu mobilitātes uzlabošanai un 75 % no iekasētajām pilsētas ceļa nodevām iedalīt pilsētas transporta infrastruktūru uzturēšanai un attīstīšanai. Viņa arī aicina Eiropas Komisiju 20 % Eiropas fondu — piemēram, ERAF, EISI un kohēzijas fondu — līdzekļu atvēlēt projektiem saistībā ar ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās. Visbeidzot, referente paļaujas uz to, ka Eiropas Komisija, izmantojot pētniecības pamatprogrammas un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, atbalstīs ar pilsētas transportu saistītos pētniecības un inovācijas projektus.

Mūsdienīgai un progresīvai mobilitātei pilsētās ir lielā mērā jābalstās uz ekomobilitāti un sadarbības tīkliem. Attīstoties jaunām metodēm, kā pārvietoties pilsētā, piemēram, kopīgi izmantojot automašīnu, ir sevišķi svarīgi, lai šīs metodes tiktu iekļautas intermodālā mobilitātes ķēdē līdztekus riteņbraukšanai, kājāmiešanai un sabiedriskajam transportam — kura reisu biežumu palielinot, varētu radīt videi nekaitīgas darbvietas.


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (18.6.2015)

Transporta un tūrisma komitejai

par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās

(2014/2242(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Eleonora Evi

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Transporta un tūrisma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā mobilitāte pilsētās joprojām ir ievērojami atkarīga no tradicionāli darbināmu automašīnu izmantošanas un tā kā līdz ar to no naftas un naftas produktiem ES ir atkarīgi 96 % transporta, kas ir aptuveni viena trešdaļa no visa enerģijas patēriņa;

B.  tā kā šī atkarība no fosilā kurināmā izraisa aptuveni 23 % no kopējām CO2 emisijām pilsētu teritorijās un tā kā mērķis ir līdz 2050. gadam samazināt šīs emisijas par 80 %;

C.  tā kā vides, sociālā un ekonomiskā ziņā ilgtspējīga urbanizācija varētu būt viens no galvenajiem gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas ekonomikas izaugsmes virzītājiem;

D.  tā kā aptuveni 73 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo mazpilsētās un pilsētās un tā kā ir sagaidāms, ka šis rādītājs līdz 2050. gadam sasniegs 82 %;

E.  tā kā saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras sniegto informāciju 2011. gadā vairāk nekā 125 miljoni Eiropas iedzīvotāju bija pakļauti trokšņa piesārņojumam, kas pārsniedz 55 dB drošības līmeni, šo piesārņojumu galvenokārt izraisot ceļu satiksmei;

F.  tā kā no 15 % – 40 % Eiropas iedzīvotāju ir pakļauti smalkajām daļiņām (PM 2.5 un PM 10), troposfēras ozonam un NO2, kas ir virs ES kvalitātes standartu līmeņa, un tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vadlīnijām šis īpatsvars sasniegs 90 %;

G.  tā kā saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras (EVA) sniegto informāciju 2011. gadā gaisa piesārņojums ar smalkajām daļiņām (PM 2.5) un troposfēras ozons noveda pie attiecīgi 430 000 un 16 000 cilvēku priekšlaicīgas nāves, šim kopējam skaitam esot 10 reižu lielākam nekā autoavārijās bojāgājušo skaitam tajā pašā gadā;

H.  tā kā vēl vismaz 9000 cilvēku priekšlaicīgu nāvi gada laikā var būt izraisījušas satiksmes trokšņa radītas sirds slimības;

I.  tā kā 2010. gadā vien ES atmosfēras piesārņojuma radītās ar veselību saistītās izmaksas aptvēra no EUR 330 miljoniem līdz EUR 940 miljoniem, kas ir no 3 % līdz 9 % no ES IKP;

J.  tā kā PVO vadlīniju par PM 2.5 iedarbību uz cilvēku piemērošana palielinātu iedzīvotāju vidējo paredzamo mūža ilgumu par aptuveni 22 mēnešiem un radītu ikgadējus ietaupījumus EUR 31 miljarda apmērā;

K.  tā kā labs un viegli pieejams sabiedriskais transports vislabāk attur no privātā transporta lietošanas un ir viens no labākajiem veidiem, kā ierobežot sastrēgumus;

L.  tā kā alternatīvu degvielu un transporta līdzekļu izmantošana liek attīstīt vajadzīgo infrastruktūru un vienlaikus pielikt pūles, lai mainītu cilvēku ar mobilitāti saistīto uzvedību;

M.  tā kā ilgtspējīgs pilsētu transports ir viens no plašākas teritoriālās plānošanas politikas aspektiem un tā kā pilsētu zaļās zonas var palīdzēt daļēji kompensēt ceļu satiksmes radītā piesārņojuma ietekmi;

N.  tā kā jaunas ceļu infrastruktūras būvniecība būtiski ietekmē ainavu un vidi un, visticamāk, lielākas ceļu caurlaides spējas dēļ vēl vairāk veicinās privāto transportlīdzekļu lietošanu;

O.  tā kā augstas kvalitātes transporta pakalpojumi ir īpaši svarīgi cilvēkiem, kas dzīvo pilsētu teritorijās, lai apmierinātu viņu mobilitātes vajadzības attiecībā uz profesionālo dzīvi, kā arī mācību, tūrisma un atpūtas darbībām; tā kā ilgtspējīgs pilsētu transports var palīdzēt samazināt enerģijas patēriņu, atmosfēras un trokšņa piesārņojumu, negadījumu skaitu, sastrēgumus, zemes lietošanu un augsnes sablīvēšanos;

P.  tā kā saskaņā ar 2013. gadā publicēto Eirobarometra Īpašo ziņojumu Nr. 406 aptuveni 50 % no ES iedzīvotājiem izmanto privāto automašīnu katru dienu, savukārt tikai 16 % izmanto sabiedrisko transportu un 12 % — velosipēdu;

Q.  tā kā saskaņā ar to pašu ziņojumu ES iedzīvotāji uzskata zemākas sabiedriskā transporta izmantošanas cenas (59 %), labākus sabiedriskā transporta pakalpojumus (56 %) un veloceliņu infrastruktūras uzlabošanu (33 %) par efektīviem pasākumiem, lai uzlabotu mobilitāti pilsētās;

R.  tā kā ģeogrāfisku un vēsturisku iemeslu dēļ Eiropas pilsētās var būtiski atšķirties ar infrastruktūru saistītas prasības;

S.  tā kā par mobilitāti pilsētās un pilsētu transporta pārvaldību ir atbildīgas vietējās un reģionālās iestādes, kas izstrādā un īsteno šos politikas virzienus savās teritorijās, ņemot vērā spēkā esošo valsts līmeņa regulējumu un ES pilsētvides attīstības programmu;

T.  tā kā rada bažas tas, ka Komisija izsakās par transporta koncepciju attīstīšanu Eiropas līmenī, kas pēc tam būtu jāpielāgo atbilstīgi apstākļiem dalībvalstīs; tā kā būtu vēlams nevis pieņemt augšupvērstu pieeju, neņemot vērā nepieciešamību pēc kopējiem noteikumiem un standartiem, bet gan īstenot augšupvērstu pieeju, kas ietvertu vienlaicīgus eksperimentus uz vietas un līdz ar to sekmētu inovācijas; tā kā līdz ar to tas stingri atbalsta pieredzes apmaiņas platformu izveidi starp vietējām iesaistītajām pusēm, lai plašāk informētu par veiksmīga iznākuma gadījumiem,

1.  aicina dalībvalstis samazināt transporta vajadzības, cita starpā veicinot tāldarbu, IKT tehnoloģiju attīstīšanu un telekonferenču izmantošanu, kā arī uzlabojot uzņēmējdarbības mobilitāti; aicina Komisiju turpināt attīstīt saskaņā ar Direktīvu 2010/40/ES par inteliģentajām transporta sistēmām (ITS) spēkā esošos tiesību aktus, kas varētu palīdzēt pastiprināt transporta efektivitāti, samazināt CO2 emisijas, uzlabot gaisa kvalitāti un samazināt trokšņu traucējumu, un aicina dalībvalstis sekmēt viedo tehnoloģiju izstrādi, tostarp ITS un informācijas mobilitātes sistēmas, un veicināt ilgtspējīgu pilsētu mobilitātes plānošanu un pārvaldību (tostarp loģistikas nozarē), pārvietošanās starp mājām un darbu plānošanu un multimodālu un starpmodālu transporta sistēmu izveidi, ņemot vērā to, ka sabiedriskais transports kļūst daudz pievilcīgāks, ja ir iespējams viegli veikt "pēdējo kilometru"; mudina dalībvalstis nodrošināt visu iesaistīto pušu, tostarp sabiedrības, aktīvu līdzdalību iepriekš minētajās plānošanas darbībās;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu vadlīniju izstrādei par ilgtspējīgu pilsētu mobilitātes plānu izveidi un īstenošanu, kuri veicinātu ierosināto darbību ietveršanu pilsētu un teritoriālajās stratēģijās un būtu paredzēti līdzsvarotas attīstības un dažādu pilsētu mobilitātes veidu sekmēšanai; atbalsta Komisiju Eiropas platformu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem izveidē, lai uzlabotu ES atbalsta vietējām un reģionālajām iestādēm koordināciju un sadarbību ar šīm iestādēm apmaiņā ar labāko praksi un ilgtspējīgu pilsētu mobilitātes plānu izstrādē un īstenošanā;

3.  aicina dalībvalstis veicināt sabiedriskā transporta izmantošanu ar mērķi to dubultot līdz 2030. gadam, tostarp piemērojot IT risinājumus, piemēram, elektronisko biļešu attālinātu iegādi, un atbalstīt vieglo automašīnu koplietošanu, vieglo automašīnu izmantošanu vairāku personu vajadzībām, transporta pēc pieprasījuma pakalpojumus un piedziņas elektrificēšanas veicināšanu vietējam sabiedriskajam transportam; aicina dalībvalstis, kad vien iespējams, būvēt trošu dzelzceļa un pacēlāju sistēmas kalnu un augstieņu pilsētās, lai mazinātu pilsētas satiksmi;

4.  aicina dalībvalstis izveidot teritorijas, kas ir pieejamas vienīgi sabiedriskajam transportam, velosipēdiem, gājējiem, transportlīdzekļiem ar nulles emisiju līmeni un transportlīdzekļiem, kuri tiek izmantoti koplietošanai un vairāku personu vajadzībām;

5.  aicina dalībvalstis izstrādāt plaši ieviešamu elektrisko transportlīdzekļu lādēšanas infrastruktūru ar inovatīvām sistēmām, piemēram, tādām sistēmām, kādas tiek izmantotas publiskā apgaismojuma infrastruktūrā, un veicināt lādēšanas infrastruktūras ieviešanu privātās stāvvietās, piemēram, tirdzniecības centros, un atgādina par noteikumiem, kas paredzēti Direktīvā 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu, piemēram, dabasgāzes jomā;

6.  prasa Komisijai un dalībvalstīm radīt nepieciešamos apstākļus pārrobežu ceļošanas plānošanas, rezervēšanas un maksājumu sistēmām, kas aptver dažādus transporta veidus, ņemot vērā to, ka nepieciešamība izmantot dažādas informācijas platformas un maksājumu sistēmas rada būtiskus šķēršļus intermodālo transporta sistēmu atbalstam un pieprasījumam;

7.  aicina dalībvalstis aizsargāt visneaizsargātākos ceļu lietotājus, uzlabojot gājēju drošību, likvidējot arhitektoniskus šķēršļus, izveidojot drošus tikai gājējiem paredzētus ceļus un atbalstot organizētu iešanu ar kājām un drošus maršrutus starp mājām un skolu; turklāt aicina dalībvalstis uzlabot velobraucēju mobilitāti, nodrošinot īpaši izveidotus un drošus veloceliņus un velosipēdu stāvvietas, kā arī veicinot un ieviešot velosipēdu koplietošanas pakalpojumus; aicina Komisiju un dalībvalstis nolūkā veicināt velobraucēju mobilitāti nākt klajā ar grozījumiem Vīnes Konvencijā par ceļu satiksmi, lai modernizētu satiksmes noteikumus pilsētu teritorijās ar mērķi nodrošināt velobraucējiem vislabāko iespējamo aizsardzību;

8.  turklāt aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu, lai izstrādātu novatorisku risinājumu iekšējo tirgu pilsētu mobilitātei;

9.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes, piešķirot publiskā iepirkuma līgumus transporta un loģistikas jomā, pilnībā ņemt vērā ilgtspējas kritērijus;

10.  prasa dalībvalstīm izmantot daļu no akcīzes nodokļa un ceļu nodokļa ieņēmumiem, lai samazinātu pilsētu sabiedriskā transporta biļešu tarifus ar mērķi nodrošināt to bez maksas iedzīvotājiem, kā arī pārskatīt sabiedriskā transporta tarifu sistēmas un dot priekšroku vienotas likmes sistēmām;

11.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju atcelt tiešas un netiešas subsīdijas transportlīdzekļiem, kas tiek darbināti ar tradicionālajām fosilajām degvielām; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest nodokļu stimulus elektriskajiem transportlīdzekļiem, piemēram, samazinātu PVN vai atbrīvojumu no ceļu nodokļa, un atbalstīt ekonomiskus stimulus uzņēmumiem, kas piešķir papildu ieguvumus, lai veicinātu ilgtspējīgu mobilitāti starp darba ņēmējiem, ceļojumu aģentūrām, kas piedāvā saviem klientiem ilgtspējīgus transporta risinājumus, un MVU, kas ražo preces vai sniedz pakalpojumus ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes nolūkā;

12.  aicina dalībvalstis, ieviešot programmas automašīnu pārvēršanai metāllūžņos, apsvērt iespēju dilstošā secībā atbalstīt sabiedriskā kolektīvā transporta sistēmu, elektrisko transportlīdzekļu, ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu, tostarp transportlīdzekļu, kas izmanto metāna pārveidi, ar dabasgāzi darbināmu transportlīdzekļu, hibrīdtransportlīdzekļu un ar sašķidrinātu gāzi darbināmu transportlīdzekļu izmantošanu;

13.  aicina Komisiju novērtēt dalībvalstu individuālos plānus par atmosfēras piesārņojuma mērīšanas un novērošanas iekārtu izvietošanu lielākajās pilsētu aglomerācijās, kurās ir gaisa kvalitātes problēmas, ņemot vērā, ka šādu iekārtu nepareiza izvietošana ļoti bieži padara datus neprecīzus un līdz ar to varētu apdraudēt sabiedrības veselību;

14.  uzskata, ka Ž. K. Junkera plāns varētu būt īpaši būtisks ilgtspējīga pilsētu transporta un infrastruktūras projektu finansēšanā, un aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt finanšu atbalstu ilgtspējīgiem pilsētu mobilitātes projektiem, lai nodrošinātu vajadzīgo sinerģiju starp dažādiem finansējuma avotiem un programmām, kā arī attīstīt saikni starp mobilitāti pilsētās, jauno digitālo programmu un enerģētikas savienību; aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu sabiedriskā transporta īstenošanu, jo īpaši ar elektrificēta transporta sistēmu starpniecību, savienot pilsētu un piepilsētu teritorijas un efektīvi un ilgtspējīgi reaģēt uz pārvietošanās starp mājām un darbavietu vajadzībām, pirms tiek veikti ieguldījumi jaunu ceļu un šoseju būvniecībā;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt apmaiņu ar labāko praksi, lai veicinātu zināšanu un tehnoloģiju nodošanu ilgtspējīgas mobilitātes jomā, jo īpaši nolūkā palīdzēt mazāk attīstītiem reģioniem; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētniecības programmas attiecībā uz jaunām tehnoloģijām, jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, jaunām integrētām pilsētu mobilitātes praksēm un loģistiku pilsētās, kā arī uzsākt publiskas informētības palielināšanas kampaņas, lai sekmētu tādu mobilitāti, kas ir efektīva, ilgtspējīga un mazāk atkarīga no privāto ar tradicionālajām degvielām darbināmo automašīnu izmantošanas.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.6.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

53

8

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Lynn Boylan, Nessa Childers, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Miriam Dalli, Seb Dance, Angélique Delahaye, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Iratxe García Pérez, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Julie Girling, Sylvie Goddyn, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Pavel Poc, Marcus Pretzell, Frédérique Ries, Annie Schreijer-Pierik, Davor Škrlec, Renate Sommer, Dubravka Šuica, Tibor Szanyi, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Nikos Androulakis, Renata Briano, Nicola Caputo, James Nicholson, Marijana Petir, Sirpa Pietikäinen, Gabriele Preuß, Bart Staes, Tom Vandenkendelaere

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Damian Drăghici, Fredrick Federley, Anthea McIntyre, Jens Nilsson


Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (22.6.2015)

Transporta un tūrisma komitejai

par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās

(2014/2242(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Ramón Luis Valcárcel

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Transporta un tūrisma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka vairāk nekā 70 % ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās, kas rada aptuveni 85 % no ES IKP, un ka ilgtspējīga mobilitāte pilsētās ir aizvien svarīgāks kohēzijas politikas faktors, ņemot vērā, ka tas ir izšķirīgs elements un virzītājspēks nodarbinātībā un gudrā, ilgtspējīgā un integrējošā izaugsmē; uzskata, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) un jo īpaši ERAF finansējums, īstenojot darbības programmas, būtu jāizmanto, lai finansētu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus (IPMP) pilsētām un reģioniem un Eiropas Savienībā, atbalstot mazākpiesārņojošus, pieejamus un inovatīvus pilsētas transporta veidus, kas veicinātu multimodalitāti un mobilitāti plašākā teritoriālā kontekstā, tostarp pārrobežu mobilitāti; šajā sakarā atgādina, ka transporta nozare — gan stāvošs, gan kustībā esošs autotransports — smagi ietekmē pilsētvidi un iedzīvotāju dzīves kvalitāti, un uzskata, ka efektīvas transporta sistēmas izveidi varētu veicināt publiskā un privātā sektora partnerība, kuras ietvaros izmaksas būtu dalītas un kura ļautu izstrādāt inovatīvu un efektīvu publiskā iepirkuma sistēmu ar mērķi panākt ievērojamus ietaupījumus un veikt zinātības un zināšanu starpiestāžu apmaiņu; norāda, cik svarīgi darbības programmu plānošanas un īstenošanas laikā ir ievērot partnerības principu, lai nodrošinātu sociālo partneru, profesionālo organizāciju, pētniecības centru un uzņēmumu pilnīgu iesaisti;

2.  aicina Komisiju, sagatavojot starpposma pārskatu par ESI fondu īstenošanu, novērtēt sasniegto saistībā ar kohēzijas politikas atbalstu ilgtspējīgai mobilitātei pilsētās un sniegt šā atbalsta kvalitatīvu un kvantitatīvu analīzi;

3.  mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības novērtēt un revidēt pilsētu mobilitātes plānus atbilstoši stratēģijas „Transports 2050” uzdevumiem un mērķiem;

4.  uzsver, ka, ņemot vērā vajadzību samazināt nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, ko rada ES transporta sistēmas atkarība no naftas (galvenokārt no naftas un tās produktiem), ESI fondi būtu sistemātiski jāizmanto visaptverošu un integrētu IPMP izstrādei un īstenošanai, lai tie savstarpēji stiprinoši papildinātu pilsētu mobilitātes pasākumus plašākā telpiskās plānošanas kontekstā, neradot papildu transporta vajadzību pārmērīgi izmantot automobiļus un centrā izvirzot integrētu transporta sistēmu, kuras pamatā būtu atsevišķu transporta veidu sadarbība;

5.  norāda, ka ilgtspējīga transporta un uzlabotas tīkla infrastruktūras veicināšana, pielāgošanās klimata pārmaiņām veicināšana un riska novēršana un pārvaldība ir vieni no 2014.–2020. gada kohēzijas politikas tematiskajiem mērķiem;

6.  īpaši norāda, ka pašreizējais transporta modelis daudzējādi nelabvēlīgi ietekmē dabiskās vides pamatelementus, tostarp gaisu, ūdeni un augsni, kā arī dažādās ekosistēmas;

7.  uzskata, ka tāpēc ir sevišķi svarīgi nodrošināt IPMP izstrādi un popularizēšanu un pilsētu ilgtspēju visās Eiropas pilsētās, funkcionālajās pilsētu teritorijās un reģionos, kā arī analizēt vajadzības un mērķus saistībā ar mobilitātei paredzēto infrastruktūru, vienlaikus pievēršoties tiem transporta veidiem un risinājumiem, kas ir savstarpēji papildinoši teritoriālās un globālās telpiskās attīstības kontekstā, veicinot mazākpiesārņojošu, ilgtspējīgu, efektīvu un energoefektīvu transportu, dodot priekšroku pilsētu un pilsētām pieguļošu teritoriju savstarpējai savienotībai un sekmējot lielāku pašpietiekamību, konkurētspēju, ekonomisko izaugsmi, labāku ceļu satiksmes drošību un labākus nodarbinātības apstākļus; turklāt norāda, ka pilsētas transporta politika, tostarp transporta alternatīvu izveide nolūkā samazināt individuālo transportlīdzekļu lietošanas vajadzību, ir arī pilsētu un vietējo pašvaldību ziņā;

8.  uzsver, ka ilgtspējīgai mobilitātei pilsētās ir potenciāls palielināt Eiropas pilsētu un reģionu pievilcību gan investoriem, gan iedzīvotājiem, uzlabojot piekļuvi un ceļu satiksmes drošību un samazinot satiksmes intensitāti un piesārņojumu; uzskata, ka tā var palīdzēt nodrošināt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, jo mazāk laika būtu jāpavada ceļā; tāpēc aicina reģionālās un vietējās pašvaldības veicināt inovatīvus risinājumus ilgtspējīgai mobilitātei pilsētās;

9.  aicina dalībvalstis veicināt daudzlīmeņu pārvaldību nolūkā uzlabot reģionālo, nacionālo un Eiropas iestāžu sadarbību politikas izstrādē, tostarp tādas pilsētpolitikas veidošanā, īstenošanā un pārraudzībā, kam ir skaidra ietekme uz pilsētu teritorijām;

10.  uzskata, ka ieguldījumi ilgtspējīgā pilsētas transportā ir ne vien reakcija uz pilsētu mobilitātes problēmām, bet ietver arī pilsētvides atjaunošanas elementus, kas ietekmē pilsētas vispārējo ekonomikas sistēmu un veicina zaļas pilsētvides izveidi, kā arī piekļuvi daudzfunkcionāliem centriem (tirdzniecības un dzīvojamās ēkas, kultūras un izglītības iestādes); uzsver, ka nolūkā pilnīgi izmantot ieguldījumu potenciālu izšķirīgi svarīga ir pienācīga mobilitātes un pilsētvides plānošanas koordinācija;

11.  norāda, ka mūsdienu plānos par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās svarīgs ir velotransports un ka tas palīdz novērst satiksmes sastrēgumus; uzsver, ka ceļu būvē un atjaunošanā pašsaprotamai vajadzētu būt atdalītu riteņbraucēju/gājēju celiņu izveidei;

12.  atzīst sabiedriskā transporta uzņēmumu piedāvāto darbvietu kvalitāti un daudzveidību un attiecīgos ekonomikas ieguvumus; aicina Komisiju uzraudzīt un novērtēt, kādu ieguldījumu sabiedriskā transporta uzņēmumi sniedz zaļo darbvietu un vidi saudzējošas izaugsmes stratēģiju izveidē nacionālā un Eiropas līmenī;

13.  aicina jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas un citus ESI fondus izmantot, lai veicinātu nodarbinātību teritorijās, kas stimulē ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes attīstību; uzsver, ka pilsētu mobilitātes projektu īstenošana labvēlīgi ietekmē visus reģionus un to iedzīvotājus, palīdzot aizpildīt esošas inovatīvas darbvietas attiecīgajās jomās, tostarp profesijās, kurās trūkst darbaspēka;

14.  ir cieši pārliecināts, ka Komisijas platformai ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem būtu jāsniedz spēcīgs atbalsts pilsētām un reģioniem attiecībā uz IPMP izstrādi un īstenošanu; uzsver, ka ir svarīgi apsvērt pilsētu mobilitātei paredzētus ieguldījumus visās pilsētās neatkarīgi no to lieluma, kā arī to, ka Eiropas pilsētām un reģioniem ir izšķiroša loma ilgtspējīgas mobilitātes pilsētās sekmēšanā un popularizēšanā; aicina Eiropas platformā un dalībvalstu ekspertu grupā pilsētu mobilitātes un transporta jautājumos iesaistīt dažādu lielumu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus un dažādu ieinteresēto personu (piemēram, riteņbraucēju apvienību) pārstāvjus;

15.  uzskata, ka būtu lietderīgi veicināt pilsētu mobilitātes paraugprakses apmaiņu, lai paātrinātu inovatīvāko risinājumu izplatīšanos un ES mērķu sasniegšanu šajā jomā;

16.  aicina iestādes veicināt visiem autoceļiem piemērotu elektroautomobiļu un hibrīdautomobiļu uzlādes sistēmu izstrādi un veicināt alternatīvu transportlīdzekļu izmantošanu, integrētu mobilitātes risinājumu, tikai noteikta veida transportlīdzekļiem pieejamu zonu izveidi un mazākpiesārņojošu un elektrisko automobiļu, divriteņu, trolejbusu, autobusu, tramvaju, bioetanola un videi nekaitīgu degvielu ilgtspējīgu izmantošanu, lai cīnītos pret globālo sasilšanu un ilgtermiņā uzlabotu dzīves kvalitāti, kas panākams, izveidojot intelektiskas un intermodālas transporta sistēmas, kuras nodrošinātu mobilu informāciju un telpisko nepārtrauktību starp pilsētu centriem un pilsētām pieguļošajām teritorijām;

17.  aicina iestādes popularizēt veidus, kā samazināt vajadzību pēc transporta, sekmējot teledarba un IKT rīku izmantošanu, un ņemt vērā Eirobarometra aptaujas rādītājus, kas liecina, ka ES iedzīvotāji ir nobažījušies par intensīvākas pilsētu satiksmes nelabvēlīgo ietekmi, par svarīgākajām problēmām uzskatot satiksmes sastrēgumus (76 %), gaisa kvalitāti (81 %) un negadījumu skaitu (73 %); aicina Komisiju sekot līdzi jaunajiem ar transportu saistītajiem mobilitātes veidiem (piemēram, autonomajiem automobiļiem), sadarbībā ar dalībvalstīm analizēt visus pieejamos līdzekļus, kas var palīdzēt samazināt ievainojumu un nāves gadījumu skaitu, jo īpaši attiecībā uz gājējiem un riteņbraucējiem, un veicināt divriteņu izmantošanu pilsētās līdztekus ieguldījumiem riteņbraucēju celiņos un pasākumiem, kuru mērķis ir palielināt autoceļu lietotāju informētību par riteņbraucēju drošību; norāda, ka mūsdienu plānos par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās svarīgs ir velotransports un ka tas palīdz novērst satiksmes sastrēgumus; uzsver, ka ceļu būvē un atjaunošanā pašsaprotamai vajadzētu būt atdalītu riteņbraucēju/gājēju celiņu izveidei; šajā sakarā atkārto, ka intensīvāka divriteņu izmantošana pilsētās uzlabo satiksmes plūsmu un sabiedrības veselību un samazina oglekļa dioksīda pēdu; uzsver, ka intensīvāka divriteņu izmantošana pilsētās varētu palīdzēt sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus; aicina dalībvalstis turpināt būvēt apvedceļus, lai samazinātu to automobiļu skaitu, kas caur pilsētām brauc bez vajadzības, un aicina Komisiju rast iespējas, kā šos projektus atbalstīt finansiāli; uzsver, ka jāpaplašina centieni samazināt automobiļu skaitu pilsētās; aicina vietējās pašvaldības veicināt politiku, kas mudina izmantot zaļo transportu, nodrošinot infrastruktūru, samazinot nodokļus un izveidojot zaļos sertifikātus;

18.  uzsver, cik svarīgi pilsētvides plānošanā ir pilsētu pārrobežu savienojumi, jo tie veicina reģionālo attīstību; uzsver, ka pilsētām, ko atdala robežas, bet kas veido integrētu funkcionālu teritoriju, būtu jāpalīdz savienot savus tramvaju un autobusu tīklus;

19.  aicina Komisiju izstrādāt standartus, lai nodrošinātu vispārēju saskaņotību un atbilstību attiecībā uz regulējumu par transportlīdzekļu novietošanu un piekļuvi pilsētu teritorijām, transportlīdzekļu kategorizēšanu, dažādām emisiju klasēm, ceļa zīmēm, personām ar invaliditāti piemērotām transporta sistēmām un intelektisko transporta sistēmu tehniskajiem standartiem, kā arī pastiprināt stimulu izveidot gājēju zonas un aizsargāt vēsturiskas teritorijas un vispār uzlabot vidi un iedzīvotāju mobilitāti; norāda, ka IPMP pamatelements ir dzīves kvalitāte, kas nozīmē, ka uzsvars ir liekams uz pilsētu atbrīvošanu no satiksmes sastrēgumiem un novietošanas iespēju plānošanu, lai nodrošinātu pārvietošanās brīvību gājējiem un pilsētu centru pievilcību; aicina Komisiju atbalstīt saskaņotus un integrētus stratēģiskos sabiedriskā transporta risinājumus, kā mazināt transporta tīklu, pilsētu autoceļu un darba vietu pievedceļu noslodzi, lai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti un sekmētu labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, vienlaikus palielinot produktivitāti; aicina iestādes vairāk izmantot intelektiskās tehnoloģijas, kas var palīdzēt atrisināt ar pilsētu mobilitāti saistītās problēmas, piemēram, transportlīdzekļu satelītu sensorus un viedo biļešu pārdošanu;

20.  atzinīgi vērtē Komisijas pūles saskaņot un apvienot ES iniciatīvas pilsētu mobilitātes jomā, piemēram, pētniecības un inovācijas iniciatīvu Civitas 2020, pilsētu mobilitātes novērošanas centru paraugprakses un pieredzes apmaiņai, kā arī platformu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem; aicina Komisiju pastiprināt centienus samazināt attiecīgo ES iniciatīvu un programmu sadrumstalotību un nesaskaņotību un ņemt vērā tādu programmu kā Urban un Urbact panākumus; aicina Komisiju mudināt dalībvalstu iestādes izveidot izcilības tīklus pilsētu mobilitātes jomā, turpināt iniciatīvas Civitas 2020 centienus un mudināt lielāku skaitu ES iedzīvotāju iesaistīties šajā projektā;

21.  aicina Komisiju sagatavot pilsētu mobilitātes vadlīnijas, ieteikumus un rādītājus, lai sekmētu dialogu un sociālās mobilitātes paraugprakses apmaiņu starp dažādajām iesaistītajām pusēm, un koordinēt īstenojamās pilsētpolitikas stratēģijas;

22.  iestājas par spēcīgu saikni starp mobilitātes plāniem un pilsētu ilgtspēju un citām uz ilgtspējīgāku un pašpietiekamu pilsētu vērstām iniciatīvām, piemēram, iniciatīvu par viedajām pilsētām vai Pilsētas mēru paktu; uzskata, ka ar Pilsētas mēru paktu izveidotā brīvprātīgā apņemšanās var kalpot par atspēriena punktu, ko izmantot, lai vērstos pie visām pusēm, kas ir ieinteresētas izveidot mobilitātes un ilgtspējas plānus, kurus varētu popularizēt izmaksu ziņā efektīvā veidā; atzinīgi vērtē iniciatīvu „CiTIEs — rītdienas pilsētas: ieguldījumi Eiropā” un aicina Komisiju izmantot esošās platformas, lai izstrādātu komunikācijas rīkus, kuru mērķis būtu apvienot ieinteresētās puses ilgtspējīgas pilsētattīstības jomā;

23.  uzskata, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF) var būt izšķirīga loma ilgtspējīga pilsētas transporta projektu finansēšanā; tāpēc ir pārliecināts, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt spēcīgu stratēģisko plānošanu un ESIF atbalstītu pilsētu mobilitātes projektu saskaņotību ar nacionālā, reģionālā, vietējā un Eiropas līmeņa iestāžu jau noteiktajiem mērķiem un prioritātēm saistībā ar pilsētu mobilitāti; tāpēc aicina Komisiju publiskā sektora iestādes ietvert Eiropas strukturālo un investīciju fondu finansējuma potenciālo saņēmēju lokā;

24.  uzsver, cik svarīgi ir veidot vietējo pašvaldību un pilsētām pieguļošo teritoriju spējas izstrādāt un īstenot integrētas attīstības stratēģijas, lai sekmētu dažādu teritoriju sadarbību un tādējādi veicinātu savstarpējo atkarību un papildināmību;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt savstarpējo papildināmību un sinerģijas starp ESIF, ESI fondiem un ES subsidētajām programmām un iniciatīvām, kā arī valstu publiskā sektora ieguldījumiem un privātajiem finanšu instrumentiem, lai panāktu, ka attiecīgie ieguldījumi sniedz maksimālu pievienoto vērtību;

26.  aicina dalībvalstis izstrādāt vai pārskatīt savas stratēģijas sabiedriskā transporta un nemotorizētā transporta attīstības jomā, lai nodrošinātu augstas kvalitātes pilsētu mobilitāti, vides aizsardzību un dzīves kvalitāti.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.6.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

29

3

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pascal Arimont, José Blanco López, Franc Bogovič, Steeve Briois, Rosa D’Amato, Bill Etheridge, Michela Giuffrida, Ivan Jakovčić, Constanze Krehl, Martina Michels, Iskra Mihaylova, Andrey Novakov, Stanislav Polčák, Julia Reid, Terry Reintke, Monika Smolková, Maria Spyraki, Olaf Stuger, Ramón Luis Valcárcel Siso, Ángela Vallina, Monika Vana, Matthijs van Miltenburg, Lambert van Nistelrooij, Kerstin Westphal

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Petras Auštrevičius, Daniel Buda, Salvatore Cicu, Ivana Maletić, Jan Olbrycht

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edward Czesak, Jens Nilsson, Georgi Pirinski, Daniele Viotti


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

10.11.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

37

5

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Marie-Christine Arnautu, Georges Bach, Izaskun Bilbao Barandica, Deirdre Clune, Michael Cramer, Andor Deli, Karima Delli, Isabella De Monte, Ismail Ertug, Jacqueline Foster, Bruno Gollnisch, Tania González Peñas, Dieter-Lebrecht Koch, Merja Kyllönen, Bogusław Liberadzki, Peter Lundgren, Marian-Jean Marinescu, Cláudia Monteiro de Aguiar, Renaud Muselier, Jens Nilsson, Markus Pieper, Salvatore Domenico Pogliese, Tomasz Piotr Poręba, Gabriele Preuß, Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Dominique Riquet, Massimiliano Salini, Claudia Schmidt, Jill Seymour, Claudia Tapardel, Keith Taylor, Pavel Telička, István Ujhelyi, Wim van de Camp, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Janusz Zemke, Kosma Złotowski, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Rosa Estaràs Ferragut, Massimo Paolucci, Evžen Tošenovský, Matthijs van Miltenburg

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Clara Eugenia Aguilera García, Paul Brannen, Jiří Maštálka, Flavio Zanonato

Juridisks paziņojums