Procedūra : 2015/2137(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0003/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0003/2016

Debates :

PV 01/02/2016 - 15
CRE 01/02/2016 - 15

Balsojumi :

PV 02/02/2016 - 6.10
CRE 02/02/2016 - 6.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0034

ZIŅOJUMS     
PDF 729kWORD 458k
7.1.2016
PE 569.794v03-00 A8-0003/2016

par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu

(2015/2137(INI))

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja

Referents: Mark Demesmaeker

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu

(2015/2137(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. oktobra ziņojumu „Starpposma pārskats par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam” (COM(2015)0478),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. maija ziņojumu „Pārskats par dabas stāvokli Eiropas Savienībā. Ziņojums par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas aptverto biotopu un sugu saglabāšanās stāvokli un tā attīstības tendencēm 2007.–2012. gada laikposmā, sagatavots saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu un Putnu direktīvas 12. pantu” (COM(2015)0219),

–  ņemot vērā ziņojumu par atklāto sabiedrisko apspriešanu saistībā ar Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas atbilstības pārbaudi(1),

–  ņemot vērā 2015. gada oktobrī publicēto aptauju, ko veicis Eirobarometrs, lai noskaidrotu eiropiešu attieksmi pret bioloģisko daudzveidību (īpašais Eirobarometra ziņojums Nr. 436),

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2015. gada ziņojumu „Eiropas vide — pašreizējais stāvoklis un nākotnes perspektīvas” (SOER 2015),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. februāra paziņojumu par ES pieeju savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai (COM(2014)0064),

–  ņemot vērā pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” ekspertu grupas galīgo ziņojumu par dabā rodamiem risinājumiem un dabas vides atjaunošanu pilsētās „Kā veidot uz dabā rodamiem risinājumiem un dabas vides atjaunošanu pilsētās vērstu ES pētniecības un inovācijas politikas programmu”, kas publicēts 2015. gadā,

–  ņemot vērā dabas kapitāla finansēšanas mehānismu (Natural Capital Financing Facility — NCFF), kas ir daļa no vides un klimata pasākumu finanšu instrumenta LIFE,

–  ņemot vērā Komisijas apspriešanos par topošo ES iniciatīvu, kuras mērķis ir nepieļaut bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu neto zudumu,

–  ņemot vērā ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) Pušu konferences 12. sesijas (COP 12) rezultātus, sevišķi starpposma pārskatu par to, kā tiek īstenots stratēģiskais bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns 2011.–2020. gadam, lai sasniegtu bioloģiskajai daudzveidībai noteiktos Aiči mērķus, cita starpā arī saistībā ar ceturto ziņojumu par bioloģiskās daudzveidības stāvokli pasaulē „Global Diversity Outlook”, un ņemot vērā pasākumus, kas nodrošina labāku īstenošanu;

–  ņemot vērā Pušu konferences 10. sesijā (COP 10) pieņemto lēmumu Nr. X/34 par bioloģisko daudzveidību, kurā akcentēta lauksaimniecības bioloģiskās daudzveidības nozīme, jo tā ir svarīga nodrošinājumam ar pārtiku un uzturam, sevišķi klimata pārmaiņu un ierobežoto dabas resursu krājumu kontekstā, kā tas atzīts Romas deklarācijā, ko pieņēma 2009. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,

–   ņemot vērā Vides padomes 2014. gada 12. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus, jo īpaši ES un tās dalībvalstu apņemšanos atvēlēt vairāk resursu Haidarābādu (Hyderäbäd) noteikto saistību izpildei, šajā nolūkā līdz 2015. gadam dubultojot ar bioloģisko daudzveidību saistīto finanšu līdzekļu plūsmu kopējo apmēru;

–  ņemot vērā KBD sekretariāta un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ziņojumu „Vienotas prioritātes pasaules mērogā: bioloģiskā daudzveidība un cilvēku veselība — iegūto zināšanu pārskats”, kas publicēts 2015. gadā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 69. sesijā iesniegto priekšlikumu rezolūcijai, ar ko apstiprina attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada „Pārveidosim savu pasauli — ilgtspējīgas attīstības programma laikposmam līdz 2030. gadam”,

–  ņemot vērā ziņojumus par ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomiku (The Economics of Ecosystems and Biodiversity — TEEB), kas ir vispasaules iniciatīva, kuru īsteno, „lai dabas vērtības būtu pamanāmas”,

–  ņemot vērā Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) un Konvenciju par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (Bonnas konvenciju),

–  ņemot vērā apdraudēto dzīvnieku sugu Sarkano grāmatu, ko izstrādājusi Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES) Nr. 1143/2014 par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību(2),

–   ņemot vērā Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Starptautisko konvenciju par kuģu balasta ūdeņu un nosēdumu kontroli un apsaimniekošanu,

–  ņemot vērā kopējo lauksaimniecības politiku laikposmam pēc 2013. gada un jo īpaši Regulu (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām(3), un Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(5),

–  ņemot vērā daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2014.–2020. gadam,

–  ņemot vērā savu 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”(6),

–  ņemot vērā savu 2013. gada 12. decembra rezolūciju par Zaļo infrastruktūru (ZI) — Eiropas dabas kapitāla pilnveide(7),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par jaunu ES meža stratēģiju mežiem un uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada aprīļa pētījumu „Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība — ES politika un starptautiskie nolīgumi”,

–  ņemot vērā Ministru konferences par mežu aizsardzību Eiropā (Forest Europe) ziņojumu „Eiropas mežu stāvoklis 2015. gadā”(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2009. gada pētījumu par valstu tiesību aktiem un praksi, ar ko tās īsteno Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību un jo īpaši tās 6. pantu,

–  ņemot vērā 2015. gada 3. un 4. decembrī notikušajā Reģionu komitejas 115. plenārsesijā pieņemto atzinumu par ieguldījumu Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas atbilstības pārbaudē,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0003/2016),

A.  atgādinot, ka bioloģiskā daudzveidība ir unikāls dažādu Zemes ekosistēmu, dzīvotņu, sugu un gēnu kopums, no kura cilvēki ir ļoti lielā mērā atkarīgi;

B.   tā kā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir milzīga vērtība, kas jāaizsargā nākamo paaudžu interesēs; tā kā bioloģiskā daudzveidība labvēlīgi ietekmē cilvēka veselību un ir ārkārtīgi vērtīga sabiedrībai un ekonomikai un tā kā tiek lēsts, ka alternatīvās sociālekonomiskās izmaksas bioloģiskajai daudzveidībai noteiktā pamatmērķa nesasniegšanas gadījumā būtu EUR 50 miljardi gadā;

C.   tā kā lauksaimniecībai ir būtiska nozīme, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti attiecībā uz bioloģisko daudzveidību; tā kā augstas prasības lauksaimniecības nozarei nosaka nepieciešamība pēc produktīva pārtikas ražošanas procesa — lai pabarotu pasaules iedzīvotājus, kuru skaits strauji pieaug, — un enerģētikas politikas mērķi, kas pieprasa biomasu vairāk izmantot kā energoresursu;

D.   tā kā lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares veicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, piemērojot spēkā esošos tiesību aktus;

E.   tā kā daudzās augu sugas un šķirnes, ko tradicionāli audzē mazās un vidējās lauku saimniecības un ģimenes saimniecības, ir ārkārtīgi svarīgas, jo tās ne vien noder dažādām vajadzībām un izmantošanai laukos, bet arī palielina kultūraugu rezistenci pret nelabvēlīgiem laikapstākļiem, kaitēkļiem un slimībām;

F.   tā kā ilgtspējīga un atbildīga zemes apsaimniekošana un lopkopība ļoti lielā mērā palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību;

G.  tā kā bioloģiskā daudzveidība visā pasaulē ir nopietni apdraudēta un tas var izraisīt neatgriezeniskas pārmaiņas, kas būtu ārkārtīgi postošas gan dabai, gan sabiedrībai un ekonomikai;

H.   tā kā saskaņā ar Aiči 11. mērķi aizsardzība ir jānodrošina vismaz 17 % sauszemes teritorijas un iekšzemes ūdeņu teritorijas, šajā nolūkā izveidojot aizsargājamu teritoriju sistēmas, kas tiek efektīvi pārvaldītas; tā kā krietni mazāks ir to Eiropas ekoreģionu īpatsvars, kuros 17 % no platības ir aizsargājamas teritorijas, ja neņem vērā teritorijas, kurām aizsardzību nodrošina vienīgi Natura 2000 tīkla teritorijas statuss;

I.  tā kā ekosistēmu atjaunošana var ne vien palīdzēt mazināt klimata pārmaiņas, bet arī tām pielāgoties;

J.   tā kā vismaz astoņi no desmit ES iedzīvotājiem uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības izzušanai ir nopietna ietekme, un tā kā sabiedriskajā apspriešanā par dabas direktīvu atbilstības pārbaudi piedalījās 552 470 iedzīvotāji, kas ir līdz šim lielākais skaits, kāds piedalījies Komisijas rīkotā apspriešanas procesā; tā kā Eirobarometra aptaujas rezultāti liecina, ka iedzīvotāji vēlas saņemt vairāk informācijas par bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ka vairums cilvēku neko nezina par Natura 2000 tīklu;

K.   tā kā ļoti daudz apņēmīgu iedzīvotāju — gan pēc pašu ierosmes, gan iesaistoties vietējās vai reģionālās rīcības grupās — īsteno vietēja un reģionāla mēroga pasākumus, lai popularizētu bioloģisko daudzveidību, un tādējādi salīdzinoši īsā laikposmā gūst pozitīvus rezultātus;

L.   tā kā 65 % ES iedzīvotāju tuvākā Natura 2000 tīkla teritorija atrodas 5 km attālumā un 98 % — 20 km attālumā no viņu dzīvesvietas, un tas vedina domāt, ka ar šo teritoriju palīdzību var vairot iedzīvotāju informētību par bioloģisko daudzveidību un nodrošināt ekosistēmu pakalpojumus, kas veicinātu ļoti daudzu ES iedzīvotāju labklājību;

M.  tā kā politikas nostādnēm, kas īstenojamas attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, ir pilnībā jāatbilst subsidiaritātes principam, tā garantējot, ka pilnībā ir ņemtas vērā ainavu un dzīvotņu atšķirības dažādos reģionos;

N.  ņemot vērā to, cik nozīmīga ir bioloģiskā daudzveidība tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās, kas ir unikāli endēmisko floras un faunas sugu krājumi; tā kā dažos no šiem reģioniem tomēr netiek piemērota nedz Putnu, nedz Dzīvotņu direktīva,

Vispārīgi apsvērumi

1.  atzinīgi vērtē bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatu, pārskatu par dabas stāvokli un SOER 2015 ziņojumu; uzsver, ka šiem ziņojumiem ir stratēģiski svarīga nozīme, lai sasniegtu mērķus, ko ES ir noteikusi attiecībā uz bioloģisko daudzveidību;

2.  pauž nopietnas bažas par to, ka bioloģiskās daudzveidības izzušana joprojām turpinās; atzīmē, ka nāksies vēl krietni un ilgi nopūlēties, lai sasniegtu 2020. gadam noteiktos mērķus; vienlaikus ņem vērā zinātniskos faktus, kuri liecina, ka bez ES Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas labvēlīgās ietekmes Eiropas daba būtu krietni vien bēdīgākā stāvoklī, un konstatē, ka mērķtiecīgai un pienācīgi finansētai rīcībai patiesi ir pozitīvi rezultāti; tomēr uzsver, ka vēl arvien ir ārkārtīgi daudz iespēju situāciju uzlabot;

3.  uzsver, ka tieši dzīvotņu iznīcināšana visvairāk veicina bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ka tieši šim faktoram ir jāpiešķir galvenā uzmanība, risinot minēto problēmu, proti, ir jāsamazina dzīvotņu degradācija un sadrumstalotība;

4.  uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības izzušana attiecas ne vien uz sugām un dzīvotnēm, bet arī uz ģenētisko daudzveidību; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju ģenētiskās daudzveidības saglabāšanai;

5.  uzsver, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 14. mērķi („Saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un jūras resursus”) un 15. mērķi („Aizsargāt un atjaunot sauszemes ekosistēmas un veicināt to ilgtspējīgu izmantošanu, ilgtspējīgi apsaimniekot mežus, cīnīties pret pārtuksnešošanos, apturēt augsnes degradāciju un nodrošināt tās atjaunošanos un apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu”); atgādina, ka Eiropas Savienībai ir apbrīnojama bioloģiskā daudzveidība, sevišķi tās tālākajos reģionos un ne mazākā mērā arī ES asociētajās aizjūras zemēs un teritorijās; tāpēc prasa ES arī turpmāk ar nelokāmu apņemšanos vēl vairāk nostiprināt Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un garantēt tās efektīvu īstenošanu;

6.  atzīmē, ka bioloģiskās daudzveidības izzušanu ES un aiz tās robežām galvenokārt izraisa un veicina tādi ietekmīgi faktori kā dzīvotņu sašķelšana, degradācija un iznīcināšana zemes izmantošanas maiņas rezultātā, klimata pārmaiņas, kā arī ilgtspējai pretēji patēriņa modeļi un jūru izmantošana; tāpēc uzsver, ka ir jāatrod un jānosaka rādītāji, ar ko nepārprotami un zinātniski vērtēt bioloģiskās daudzveidības stāvokli konkrētā teritorijā vai reģionā, un ka ir jāatbalsta resursu racionāla un ilgtspējīga izmantošana gan ES, gan pasaules līmenī, tostarp jaunattīstības valstīs, un jo īpaši mudina ES savu starptautiskajā līmenī pausto apņemšanos attiecībā uz bioloģisko daudzveidību pamatīgāk piesaistīt ES klimata pārmaiņu stratēģijai un stratēģijai „Eiropa 2020”; uzsver, ka resursu ziņā efektīvāka ekonomika un pārtēriņa samazināšana ļautu ES mazināt savu atkarību no dabas resursiem, sevišķi no tiem, kas Eiropā nav iegūstami; tāpat atgādina, ka ekosistēmas pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai un pasākumiem, kas ļauj tām pielāgoties, varētu būt izmaksu ziņā lietderīga alternatīva tehniskiem risinājumiem, jo daudzās lietišķo zinātņu disciplīnās progress joprojām ir atkarīgs no tā, vai ilgtermiņā būs pieejami dažādi dabas resursi;

7.  uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai visaugstākajā līmenī būtu lielāka politiskā griba aizsargāt bioloģisko daudzveidību un apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu; uzskata, ka būtiska ir rīcība, kas nodrošina spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un izpildi un bioloģiskās daudzveidības ciešāku integrāciju citās politikas jomās; aicina jo īpaši reģionālās un vietējās pašvaldības dalībvalstīs sniegt informāciju un vairot izpratni par bioloģisko daudzveidību;

8.  pauž nožēlu, ka aptuveni ceturtā daļa savvaļas sugu Eiropā ir uz izzušanas robežas un ka daudzas ekosistēmas ir degradētas, jo tas nopietni kaitē gan ES sabiedrībai, gan ekonomikai;

9.  uzsver, ka daba un ekonomikas attīstība nav savstarpēji nesavienojami faktori; ir pārliecināts, ka dabai ir jākļūst par stabilāku sabiedrības, tostarp tautsaimniecības un privāto uzņēmumu, pamatelementu, jo tā būs iespējama ilgtspējīga ekonomikas izaugsme un varēs tālredzīgi rīkoties, lai aizsargātu un atjaunotu vidi un nodrošinātu labāku vides pārvaldību; jo īpaši uzskata, ka vides un ekonomikas mērķu apvienošanai pati svarīgākā noteikti ir apņemšanās samazināt resursu izmantošanu;

10.   uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības izzušana rada sabiedrībai graujošas ekonomiskās izmaksas, ko līdz šim nav izdevies pienācīgi integrēt nedz ekonomikas, nedz citās politikas jomās; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi atzīt — ieguldījumi bioloģiskajā daudzveidībā ir būtiski no sociālekonomiskā viedokļa; atzīmē, ka Eiropas Savienībā no dabas un bioloģiskās daudzveidības lielākā vai mazākā mērā ir atkarīga katra sestā darbvieta; uzsver, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir ievērojams potenciāls, kuru var izmantot, lai radītu jaunas prasmes, darbvietas un uzņēmējdarbības iespējas; atzinīgi vērtē metodes, ar ko tiek svērta bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība; uzskata, ka ar šiem instrumentiem var panākt lielāku izpratni, labāk izmantot pieejamos resursus un galarezultātā pieņemt pārdomātākus lēmumus;

11.  aicina Komisiju panākt, lai bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas kļūtu par ekonomikā ietekmīgāku faktoru, tā paverot ceļu pārejai uz zaļo ekonomiku, un mudina Komisiju enerģiskāk īstenot pasākumus, kuru mērķis ir veicināt Eiropas pusgada ekoloģizāciju; uzsver, ka par bioloģisko daudzveidību ir atbildīga visa sabiedrība un ka šādas atbildības pamatā nevar būt tikai publiskie izdevumi;

12.  uzskata, ka rādītājiem, kuri nosaka lēmumu pieņemšanu, būtu jāatspoguļo arī bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība, nepadarot bioloģisko daudzveidību par preci, un ka tiem nevajadzētu aprobežoties tikai ar IKP; ir pārliecināts, ka tā varēs sekmīgāk īstenot IAM; šajā sakarībā pieprasa, lai, īstenojot IAM uzraudzības procesu, bioloģiskās daudzveidības vērtības tiktu sistemātiski iekļautas nacionālo kontu sistēmās;

13.   uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm nav izdevies sasniegt mērķus, kas bioloģiskās daudzveidības stratēģijā bija noteikti 2010. gadam; tā kā nav panākts progress, īstenojot mērķus, kas attiecībā uz bioloģisko daudzveidību ir noteikti 2020. gadam, aicina Komisiju reizi divos gados iesniegt Parlamentam ziņojumu, kurā Padome un Komisija izklāstītu aktuālo situāciju, iemeslus, kādēļ mērķi nav sasniegti, un stratēģiju, kas īstenojama, lai turpmāk atbilstība būtu nodrošināta;

Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšana

Pamatmērķis

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami nodrošināt, lai 2020. gadam noteikto mērķu sasniegšana kļūtu par vēl lielāku prioritāti; pieprasa īstenot ieinteresēto personu līdzdalības ziņā daudzpusēju pieeju un uzsver, ka izšķiroša nozīme ir valsts, reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem un to pilnīgai līdzdalībai šajā procesā; uzsver, ka šajā kontekstā būtiski svarīgi ir arī nodrošināt finansējumu un panākt, lai sabiedrība labāk izprastu un vairāk atbalstītu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību; uzskata, ka tādējādi galvenais priekšnoteikums šo mērķu sasniegšanai ir laba informācijas politika un visu attiecīgo dalībnieku, tostarp sociālekonomiskā sektora dalībnieku, iesaistīšanās jau procesa sākumposmā;

15.  prasa Eiropas Savienībai, īstenojot principu „politikas saskaņotība attīstībai”, samazināt savu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību pasaules mērogā un panākt, ka tā nepārsniedz ekosistēmu dabisko iespēju robežas, šajā nolūkā cenšoties rezultatīvāk sasniegt bioloģiskajai daudzveidībai noteiktos pamatmērķus un pildīt savas saistības aizsargāt bioloģisko daudzveidību; tāpat arī pieprasa, lai ES palīdzētu jaunattīstības valstīm veikt pasākumus, kas ļauj saglabāt bioloģisko daudzveidību un nodrošināt tās ilgtspējīgu izmantošanu;

1. mērķis

16.  pauž nožēlu, ka ES vides tiesību aktu īstenošana dalībvalstīs noris lēni; jo īpaši uzsver, ka ir vajadzīgs vairāk informācijas par to, ciktāl ir nonācis īstenošanas process katrā no dalībvalstīm;

17.  uzsver, ka dabas direktīvu pilnīga īstenošana un izpildes nodrošināšana, kā arī atbilstošs finansējums ir būtiski svarīgi, lai panāktu, ka stratēģija kopumā ir veiksmīga un ka tiek sasniegts tās pamatmērķis; tā kā laika ir maz, aicina visas iesaistītās puses pielikt maksimālas pūles, lai to sasniegtu, un nodrošināt tam plašu atbalstu;

18.  mudina ES vadītājus uzklausīt pusmiljona iedzīvotāju viedokli, kuri pieprasījuši atbalstīt un labāk īstenot mūsu stingros vides aizsardzības likumus;

19.  aicina Komisiju, ņemot vērā līdzšinējo judikatūru, pilnveidot norādījumus, kuriem vajadzētu sekmēt direktīvu pilnīgu īstenošanu un nodrošināt to izpildi; aicina Komisiju lielāku prioritāti piešķirt dialogam ar dalībvalstīm un visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp ar sociālekonomiskā sektora dalībniekiem, tā cenšoties veicināt labākās prakses apmaiņu;

20.  atzīst, ka viena no galvenajām dabas direktīvu priekšrocībām ir tas, cik lielā mērā tās palīdz garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Eiropas Savienībā, jo tas ir vides aizsardzības pamatstandarts, kas jāpilda visām dalībvalstīm atbilstoši prasībai par kopīgu standartu un savstarpējas atzīšanas principa ievērošanu vienotajā tirgū;

21.  atzīmē, ka 2012. gadā pārvaldības plāni bija tikai 58 % no Natura 2000 tīkla teritorijām; ir nobažījies par stipri atšķirīgo īstenošanas pakāpi; mudina dalībvalstis, apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām, pabeigt Natura 2000 tīkla sauszemes un jūras teritoriju noteikšanas procesu un izstrādāt pārvaldības plānus;

22.  uzsver — lai arī Natura 2000 tīkla teritoriju pārvaldība visā Eiropas Savienībā izmaksā vismaz EUR 5,8 miljardus, tās katru gadu nodrošina videi, sabiedrībai un ekonomikai EUR 200–300 miljardus vērtu ieguvumu; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai Natura 2000 tīkla teritoriju pārvaldība būtu pārredzama;

23.  atzīst, ka aizsargājamām jūras teritorijām, kas iekļautas Natura 2000 tīklā, būs ārkārtīgi liela nozīme, lai panāktu labu vides stāvokli atbilstoši Jūras stratēģijas pamatdirektīvai un lai līdz 2020. gadam sasniegtu vispārējo mērķi — nodrošinātu aizsardzību 10 % piekrastes un jūras teritoriju saskaņā ar bioloģiskajai daudzveidībai noteikto Aiči 11. mērķi; pauž nožēlu, ka šis mērķis vēl ne tuvu nav sasniegts;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis vērienīgāk veikt datu vākšanu, kā arī dzīvotņu un sugu monitoringu, jo īpaši datu un monitoringa būtiska trūkuma gadījumā, tā cenšoties izvērtēt, ciktāl minētie mērķi ir sasniegti;

25.  ir nobažījies, jo vēl arvien nav izsmeļoša pārskata par dabas aizsardzības fondu un finansējuma faktisko stāvokli katrā no dalībvalstīm; uzskata to par nopietnu robu zināšanās; aicina Komisiju un dalībvalstis nevilcinoties noteikt attiecīgās valsts budžeta pozīcijas un izveidot attiecīgu sarakstu;

26.  vēlreiz atgādina, ka jau iepriekš ne reizi vien ir prasījis ES nodrošināt līdzfinansējumu Natura 2000 tīkla teritoriju pārvaldībai, kuram būtu jāpapildina lauku attīstības, struktūrfondu un zivsaimniecības fondu finansējums, kā arī dalībvalstu piešķirtais finansējums;

27.  mudina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk nodrošināt, ka apzinīgi tiek pildītas dabas direktīvu prasības; uzsver — ir jāpanāk, ka ES tiesību akti tiek pamatīgāk ievēroti un ka stingrāk ir nodrošināta to izpilde, piemēram, ar samērīgu, iedarbīgu un preventīvu sodu palīdzību;

28.  šajā sakarībā prasa rīkoties vēl enerģiskāk, lai izbeigtu aizsargājamo sugu putnu nelikumīgu medīšanu, ķeršanu ar slazdiem un šo putnu tirdzniecību un lai novērstu vietējus konfliktus, kas līdz ar to varētu rasties; aicina Komisiju un dalībvalstis rast jaunus līdzekļus, kas ļauj atklāt nelikumīgas darbības Natura 2000 tīkla teritorijās;

2. mērķis

29.  aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētu priekšlikumu par Eiropas zaļās infrastruktūras tīkla (TEN-G) izveidi līdz 2017. gadam; mudina sadarbībā ar dalībvalstīm kopīgi izstrādāt mērķsugām paredzētu Eiropas ekoloģisko koridoru veidošanas stratēģiju;

30.  aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nekavējoties izstrādāt un ieviest regulējumu, ar ko par prioritāru nosaka ekosistēmu atjaunošanu;

31.  aicina dalībvalstis par prioritāru noteikt mērķi līdz 2020. gadam atjaunot 15 % degradēto ekosistēmu un šajā nolūkā izmantot apropriācijas, kas pieejamas saskaņā ar DFS; aicina Komisiju sagatavot norādījumus par to, kā šādas apropriācijas izmantot degradēto ekosistēmu atjaunošanai un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai kopumā;

32.  pievērš uzmanību tam, cik šī mērķa sasniegšanai nozīmīga ir lauksaimniecība un mežsaimniecība un ka ir vajadzīgi ilgtspējīgi risinājumi gan lauksaimniecības, gan mežsaimniecības nozarē;

33.  atzīst, ka gaisa piesārņojums nelabvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, un par spiedienu uz dabas ekosistēmām un sugu daudzveidību liecina biogēnā slāpekļa kritiskās slodzes un skābuma kritiskās slodzes rādītājs;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt līdzekļus bioloģiskajā daudzveidībā, lai atbalstītu uzņēmumu inovācijas spēju, jo īpaši vides tehnoloģiju jomā;

3. mērķis

35.  atzīmē, ka dabas aizsardzību joprojām ir ārkārtīgi svarīgi iekļaut citās politikas jomās, un šajā sakarībā uzsver lauksaimniecības un mežsaimniecības izšķirošo nozīmi;

36.  uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir galvenais priekšnoteikums pārtikas un dzīvnieku barības ražošanai un tādēļ ir pašu lauksaimnieku interesēs; īpaši akcentē to, cik svarīga ir ieinteresēto personu līdzdalības ziņā daudzpusēja pieeja, ar ko arī aktīvi iesaista un mudina lauksaimniekus un mežsaimniekus kopīgiem spēkiem risināt šīs problēmas;

37.  atgādina, ka saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) jau ir pieejami instrumenti, tādi kā ekoloģiski nozīmīgas platības (ENP), kas ļauj atjaunot, saglabāt un vairot bioloģisko daudzveidību; norāda, ka ar lauksaimniecību un mežsaimniecību saistīto ekosistēmu atjaunošana, saglabāšana un stiprināšana, cita starpā arī Natura 2000 tīkla teritorijās, ir akcentēta kā viena no sešām galvenajām prioritātēm, kas noteiktas lauku attīstībai Eiropas Savienībā;

38.  ar nožēlu konstatē, ka pagaidām nav izdevies manāmi uzlabot bioloģiskās daudzveidības stāvokli lauksaimniecībā, taču atzīst, ka vēl ir pāragri vērtēt, cik patiesībā efektīva ir KLP pēc reformas; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izvērtēt KLP īstenošanas progresu un mudina Komisiju un dalībvalstis pārraudzīt, vērtēt un vajadzības gadījumā palielināt tā dēvēto ekoloģizācijas pasākumu un citu KLP lauku attīstības pasākumu efektivitāti KLP kontekstā, cita starpā izvērtējot arī dalībvalstu rīcības elastību; aicina Komisiju ņemt vērā secinājumus, pie kuriem tā nonākusi, veicot KLP starpposma pārskatīšanu;

39.  aicina dalībvalstis labāk izmantot jau pieejamos KLP un kohēzijas politikas instrumentus, lai palīdzētu lauksaimniekiem un mežsaimniekiem sasniegt mērķus, kas noteikti attiecībā uz bioloģisko daudzveidību; īpaši uzsver to, ka ir jāveicina augu ģenētisko resursu un tradicionālo lauksaimniecības šķirņu ilgtspējīga izmantošana un ka vienlaikus ir vajadzīgi ilgtspējīgi risinājumi gan lauksaimniecības, gan mežsaimniecības nozarē;

40.  uzsver, ka ENP principā vajadzētu būt teritorijām, kurās tiek aizsargāti un veicināti ekoloģiskas lauksaimniecības procesi, piemēram, apputeksnēšana un augsnes saglabāšana; prasa, lai Komisija publicētu datus par to, cik daudzas dalībvalstis kopš Regulas (ES) Nr. 1307/2013 stāšanās spēkā ir atļāvušas šajās ENP izmantot pesticīdus un mēslošanas līdzekļus;

41.  aicina Komisiju pārredzamības nolūkā publicēt informāciju par to, kā dalībvalstis ir pamatojušas savu ekoloģizācijas pasākumu izvēli;

42.  uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ar finanšu līdzekļiem, ko piešķir saskaņā ar KLP, vairs netiktu subsidēta videi kaitīga saimnieciskā darbība, bet gan tiktu finansēta ilgtspējīga lauksaimniecības prakse un vienotas bioloģiskās daudzveidības uzturēšana;

43.  uzsver, ka lauksaimniecības bioloģiskā daudzveidība jaunattīstības valstīs ir jāaizsargā, lai garantētu nodrošinājumu ar pārtiku; tāpēc aicina Komisiju jaunattīstības valstīs ieguldīt līdzekļus agrovides jomā, kā to ieteikusi ANO īpašā referente par tiesībām uz pārtiku;

44.  aicina Komisiju veicināt pasaules mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, nodrošinot ekoloģisko procesu norisi, kā arī mežu bioloģisko daudzveidību un produktivitāti un garantējot, ka tiek ievērotas pirmiedzīvotāju tiesības uz meža resursu pastāvīgu izmantošanu; turklāt aicina Komisiju aizliegt dabīgo mežu iznīcināšanu, aizsargāt apdraudētās sugas un noteikt, ka toksiski pesticīdi ir aizliegti un ka ir aizliegts stādīt ģenētiski modificētus kokus;

45.  aicina Komisiju, īstenojot stratēģiju bioloģiskās daudzveidības atbalstam, vairāk uzmanības pievērst tropu mežiem, ņemot vērā to, cik liela šajos mežos ir ekosistēmu, dzīvotņu un — kas jo īpaši svarīgi — apdraudētu dilstošu sugu koncentrācija un cik šie meži ir būtiski vides līdzsvaram un klimatam, un ņemot vērā arī to, ka pirmiedzīvotāju tautām šie meži pilda sociālu un kultūras funkciju;

46.  prasa, lai dalībvalstis izstrādātu un ieviestu mežu apsaimniekošanas plānus, kuru mērķis ir panākt, ka labāk saglabājas meža dzīvotnes un sugas un ka ir labāka informācijas pieejamība; prasa Komisijai izstrādāt kritērijus un standartus informācijas vākšanai par mežu bioloģisko daudzveidību, tā cenšoties nodrošināt konsekvenci un salīdzināmību;

47.  pievērš uzmanību tam, ka bioloģisko daudzveidību varētu apdraudēt augošais pieprasījums pēc agrodegvielas un aizvien intensīvāks spiediens uz jaunattīstības valstīm šādu degvielu ražot, kā rezultātā tiek pārveidotas un degradētas dzīvotnes un ekosistēmas, piemēram, mitrāji un meži;

48.  mudina noteikt, ka kritēriji, kas nodrošina sociālā un vides ziņā ilgtspējīgu biomasas ražošanu, ir neatņemams ar Atjaunojamo energoresursu direktīvu izveidotās sistēmas elements; uzskata, ka visām nozarēm, kurās iespējams izmantot biomasu, līdz ar ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas kritērijiem ir jāizstrādā arī ilgtspējas standarti, jo tam ir izšķiroša nozīme, lai panāktu, ka biomasas enerģija neveicina klimata pārmaiņas un nekļūst par vēl vienu faktoru, kurš veicina zemes sagrābšanu un mazina nodrošinājumu ar pārtiku;

49.  ar bažām atzīmē, ka 90 % no pasaulē patērētās palmu eļļas tiek ražoti Indonēzijā un Malaizijā, kur šajā nolūkā tiek dedzināti kūdras purvu meži, lai iegūtu milzīgām akāciju un eļļas palmu plantācijām vajadzīgo platību; norāda, ka, saskaņā ar Pasaules Bankas veiktā pētījuma datiem, Indonēzija ir kļuvusi par trešo lielāko siltumnīcefekta gāzu emitētāju tieši šo meža ugunsgrēku dēļ;

4. mērķis

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis pareizi un nevilcinoties īstenot reformas rezultātā pārskatīto kopējo zivsaimniecības politiku un šajā nolūkā zvejniecības pārvaldību nodrošināt ar ekosistēmas pieeju, lai sasniegtu maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma mērķi, tādēļ cita starpā arī popularizējot ilgtspējīgus un novatoriskus zvejošanas paņēmienus; uzsver, ka ir būtiski samazināt piesārņojumu, lai cita starpā aizsargātu arī jūras bioloģisko daudzveidību un krājumus un lai ar jūras nozaru ekonomikas palīdzību atbalstītu ekonomikas izaugsmi;

51.  uzsver jūras ekosistēmu un resursu fundamentālo nozīmi, jo tie ir piekrastes valstu ilgtspējīgas attīstības pamats; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot saistības, ko tās iepriekš ir uzņēmušās, un sadarboties ar valdībām pasaules, reģionu un valstu līmenī, lai panāktu krietni vērienīgākas ieceres un rīcību, kas nodrošinātu taisnīgu un ekonomikas un vides ziņā ilgtspējīgu zivsaimniecību;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt ES vadošo lomu procesā, kura mērķis ir saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) panākt vienošanos par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu ūdeņos, kas nav nevienas valsts jurisdikcijā;

53.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un trešām valstīm, lai panāktu, ka labāk tiek īstenota Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008 par nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis ES jūru vides kvalitāti uzlabot ar projektiem, kuru mērķis ir samazināt ķīmisko, fizisko un mikrobioloģisko piesārņojumu, optimizējot jūras transporta ilgtspēju un aizsargājot bioloģisko daudzveidību, kas ir nenovēršami apdraudēta; šajā sakarībā atzīmē, ka no piekrastē esošām notekūdeņu sistēmām, ūdensceļiem un atkritumu poligoniem pasaules okeānos katru gadu nonāk 12,7 miljoni tonnu plastmasas (5 % no kopējā produkcijas apjoma), un tas grauj visas planētas vidi un bioloģisko daudzveidību;

5. mērķis

55.  mudina Komisiju, nevilcinoties un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1143/2014 4. pantu, sagatavot Savienībai problemātisku invazīvo svešzemju sugu precīzu un izsmeļošu sarakstu, ar to saprotot, ka šādā sarakstā būtu jāiekļauj ne tikai noteikts skaits atsevišķu sugu, bet arī jānosaka detalizētas un saskaņotas — un pienācīgi finansētas — īstenošanas darbības mērķu sasniegšanai; norāda, ka ir svarīgi regulāri atjaunināt šādu sarakstu un veikt attiecīgo sugu radītā riska papildu novērtējumus, lai kā spēcīga svira varētu darboties tiesību akti, kas piemērojami invazīvām svešzemju sugām;

56.  aicina dalībvalstis ratificēt Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Balasta ūdeņu apsaimniekošanas konvenciju, lai nepieļautu invazīvu svešzemju sugu izplatīšanos ar jūras un iekšzemes ūdensceļu transportu un lai palīdzētu īstenot un sasniegt noteikto mērķi;

57.  aicina dalībvalstis uzraudzīt eksotisku sugu importu savā teritorijā un regulāri par to ziņot Komisijai un citām dalībvalstīm; prasa noteikt stingrākus ierobežojumus tādu apdraudēto sugu importam un privātai turēšanai kā primāti, reptiļi un abinieki;

6. mērķis

58.   aicina Komisiju un dalībvalstis līdz 2020. gadam pakāpeniski likvidēt videi kaitīgas subsīdijas, nodrošinot, ka līdz 2016. gadam ir pabeigta šādu subsīdiju izvērtēšana un ka attiecīgajās ES nozaru politikas jomās ir iekļautas prasības par ziņošanu; mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt un veicināt pāreju uz aprites ekonomiku;

59.  mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt Nagojas Protokolu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un to ieguvumu taisnīgu un godīgu sadali, kas gūti no šo resursu izmantošanas, un to izdarīt pirms šā protokola Pušu konferences otrās pušu sanāksmes (COP-MOP 2), kas notiks 2016. gada decembrī;

60.  atgādina, ka pasaules līmenī ES sniedz nozīmīgu ieguldījumu cīņā pret bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ka tieši Eiropas Savienība kopā ar savām dalībvalstīm ir galvenais bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai nepieciešamo līdzekļu devējs un lielākais bioloģiskās daudzveidības finansētājs oficiālās attīstības palīdzības kontekstā;

61.  atzinīgi vērtē Komisijas pamatprojektu „Biodiversity for Life” (B4Life) 2014.‑2020. gadam, taču uzskata, ka ES ir jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai nepieļautu bioloģiskās daudzveidības izzušanu pasaules mērogā, un prasa ES un tās dalībvalstīm pildīt Haidarābādu pausto apņemšanos līdz 2015. gadam dubultot ar bioloģisko daudzveidību saistītās finanšu līdzekļu plūsmas uz jaunattīstības valstīm un attiecīgajā līmenī tās uzturēt vismaz līdz 2020. gadam;

62.  uzsver, ka noziegumi pret dzīvo dabu un dzīvotņu izzušana tieši un nomācoši apdraud bioloģisko daudzveidību visā pasaulē; atzīst, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija neattiecas uz savvaļas augu un dzīvnieku nelikumīgu tirdzniecību un tajā nav noteikti pasākumi, kas ES būtu jāveic kā CITES konvencijas pusei, un atzīst to par nopietnu minētās stratēģijas trūkumu; uzsver, ka steidzami ir nepieciešama saskaņota rīcība, lai cīnītos pret savvaļas augu un dzīvnieku nelikumīgu tirdzniecību; aicina Komisiju iesniegt vērienīgu rīcības plānu cīņai pret savvaļas augu un dzīvnieku un no tiem iegūtu produktu nelikumīgu tirdzniecību un pieprasa rīkoties līdzīgi, lai cīnītos pret atmežošanu un mežu degradāciju;

Dabas direktīvu atbilstības pārbaude

63.  uzsver, ka dabas direktīvas ir vides politikas stūrakmeņi ne vien ES, bet arī starptautiskā mērogā; uzskata, ka šo dabas direktīvu kodolīguma, saskaņotības un konsekvences dēļ tās var uzskatīt, tā teikt, par lietpratīgu regulējumu, kurš tapis vēl pirms šāda jēdziena definēšanas;

64.  uzsver, ka Natura 2000 ir vēl salīdzinoši jauns tīkls, kura potenciāls ne tuvu nav pilnībā izmantots; uzskata, ka dabas direktīvas joprojām ir svarīgas un ka labākās īstenošanas prakses piemēri ir izrādījušies efektīvi; uzsver, ka dabas direktīvas sniedz ārkārtīgi daudz iespēju rīkoties elastīgi, tostarp iespēju pielāgoties, ņemot vērā tehnikas un zinātnes progresu; atzīmē, ka attiecībā uz bioloģisko daudzveidību noteikto mērķu sasniegšanai būtiski svarīga ir lietpratīga īstenošana un starptautiska sadarbība;

65.  iebilst pret dabas direktīvu pārskatīšanu, jo tā kaitētu bioloģiskās daudzveidības stratēģijas īstenošanai, paildzinātu juridiskās nenoteiktības laikposmu, kā rezultātā varētu vājināties tiesiskā aizsardzība un finansējums, un turklāt kaitētu ne vien dabai, bet arī cilvēkiem un uzņēmējdarbībai; šajā sakarībā uzsver, ka dabas direktīvu pārbaudes procesā, kuru pašlaik veic saistībā ar normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT), galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, kā uzlabot īstenošanu;

66.  ir pārliecināts, ka vispār grūtības ar dabas direktīvās un bioloģiskās daudzveidības stratēģijā noteikto mērķu sasniegšanu rodas nevis tiesiskā regulējuma dēļ, bet gan galvenokārt tādēļ, ka tiesiskais regulējums netiek pilnībā, vienādi un pareizi ieviests, pildīts un integrēts citās politikas jomās;

67.  uzsver, ka dabas direktīvas sniedz ārkārtīgi daudz iespēju rīkoties elastīgi, lai sekmētu to īstenošanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās, kultūras un reģionālās prasības, kā tas noteikts Dzīvotņu direktīvā; tomēr mudina Komisiju precizēt minēto direktīvu interpretāciju un īstenošanas pamatnostādnes, lai nepieļautu grūti risināmu jautājumu veidošanos un lai šādus jautājumus risinātu;

68.  pieprasa rūpīgi izvērtēt lielo plēsēju lomu dabā un apsvērt iespējamos pielāgošanās pasākumus, kas garantētu, ka kalnu reģionos tiek saglabāta bioloģiskā daudzveidība, lauksaimniecības ainava un gadsimtiem senā ganāmpulku ganīšanas prakse;

69.   atzīst, ka ES dabas tiesību akti veicina ekosistēmu, dzīvotņu un sugu saglabāšanos aizsargājamās teritorijās; tomēr pauž nožēlu, ka uz Francijas tālākajiem reģioniem, kur ir unikāla sugu un ekosistēmu bagātība un kas ir gan Eiropas, gan pasaules mērogā nozīmīgs bioloģiskās daudzveidības elements, šis tiesiskais regulējums neattiecas, tāpat kā uz šiem reģioniem neattiecas arī neviens cits to īpatnībām pielāgots tiesiskais regulējums; taču uzsver, ka sekmīgi tiek īstenoti visi projekti, ko šajos reģionos finansē saskaņā ar programmu LIFE+, un ka veiksmīga ir Eiropas mēroga iniciatīva „Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas aizjūras teritorijās” (BEST), kuras mērķis ir tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās panākt spēcīgāku bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un pielāgošanos klimata pārmaiņām;

70.  aicina Komisiju, turpinot BEST sagatavošanas darbību, ieviest ilgtspējīgu finansēšanas mehānismu bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās;

Turpmākais ceļš — papildu pasākumi

71.  uzskata, ka stratēģija ir nepilnīga, jo attiecas uz bioloģiskās daudzveidības izzušanu tikai aizsargājamās dabas teritorijās; mudina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar vietējām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību vākt informāciju par attiecīgajām dzīvotnēm un sugām un izveidot atbilstošas sistēmas, kas nepieļautu dzīvotņu sašķelšanu un bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu neto zudumu;

72.  uzskata, ka šādā sistēmā ir jābūt dažādu papildpasākumu kopumam, kas veicami, lai novērstu primāros bioloģiskās daudzveidības izzušanas iemeslus un lai bioloģisko daudzveidību veiksmīgāk integrētu nozaru politikas jomās, tostarp lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības, enerģētikas un transporta jomā;

73.  mudina dalībvalstis ar pilsētu telpiskās plānošanas iniciatīvām nodrošināt rūpīgi pārdomātu teritorijas izmantošanu un Natura 2000 tīkla atbilstošu aizsardzību, saglabāt atklātas teritorijas — šajā nolūkā jo īpaši izvēloties lopkopībai labvēlīgu pieeju, nevis vienkārši atstājot zemi neizmantotu, kas palielina tādu dabas parādību kā lavīnu, dubļu nogruvumu un zemes slāņu nobīdes iespējamību, — un izveidot saistītu zilās un zaļās infrastruktūras tīklu, kas vienotu lauku un pilsētu teritorijas, un vienlaikus nodrošināt saimnieciskajai darbībai vajadzīgo juridisko noteiktību; aicina Komisiju sagatavot pārskatu par šajā jomā labākās prakses piemēriem;

74.  uzskata, ka pieejamo resursu efektīvākai un mērķtiecīgākai izmantošanai būtu svarīgi, lai Komisija izstrādātu konkrētus kritērijus dabas kapitāla finansēšanas mehānismam, kuram ir jāgarantē, ka projektu īstenošana sniedz atbilstošus, pozitīvus un zinātniski pierādāmus rezultātus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību; uzskata, ka LIFE projektiem būtu jāpiesaista finansējums no avotiem, kas nodrošina citu programmu finansēšanu, piemēram, no struktūrfondiem, lai sekmīgus projektus padarītu vērienīgākus un panāktu, ka pēc to parauga tiek īstenoti līdzīgi projekti visā Eiropas Savienībā, un lai radītu lielāku pastiprinošo ietekmi;

75.  aicina Komisiju plašāk īstenot vairāku avotu pieeju bioloģiskās daudzveidības finansēšanai un prasa uzlabot dažādo finansēšanas instrumentu sasaisti;

76.  aicina Komisiju un dalībvalstis labāk saskaņot attiecīgās nozaru politikas jomas, lai tajās iekļautu bioloģiskajai daudzveidībai paredzētus mērķus, turklāt ar nākamo DFS garantējot, ka bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu vispārējs neto zudums nav iespējams;

77.  aicina Komisiju izveidot augsta līmeņa grupu ar dabas kapitālu saistītu jautājumu risināšanai, lai sasniegtu šos mērķus, padarot tos politiski nozīmīgākus un piešķirot tiem lielāku prioritāti;

78.  pauž nožēlu, ka ES vides tiesību aktiem trūkst konsekventu un efektīvu vides inspekciju un uzraudzības, kas ļautu atklāt un nepieļaut vides tiesību aktu pārkāpumus dažādās nozarēs, tostarp attiecībā uz aizsargājamām dabas teritorijām; atzinīgi vērtē sagatavošanas darbu, kas ir veikts, cenšoties izveidot vides inspekciju ES mēroga sistēmu, un aicina Komisiju vairs nevilcināties un nākt klajā ar attiecīgu likumdošanas priekšlikumu;

79.  uzsver, ka inovācija, pētniecība un izstrāde ir nozīmīga dabas direktīvās noteikto mērķu sasniegšanai, un aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst saiknei starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un labvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību un ekonomisko labklājību un koordinēt datu vākšanas pasākumus; atgādina, ka joprojām ir pamatīgi robi zināšanās par jūras ekosistēmu un zvejas resursu stāvokli; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek vākti dati par zvejniecības un akvakultūras ietekmi plašākā vides kontekstā un ka šie dati ir publiski pieejami;

80.    aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties sākt īstenot Eiropas iniciatīvu apputeksnētājiem — īpašu uzmanību pievēršot augu rezistencei pret kaitēkļiem, kura ietekmē bites un citus apputeksnētājus, — un bez turpmākas vilcināšanās sagatavot priekšlikumus attiecībā uz Augsnes pamatdirektīvu, direktīvu par iespēju vērsties tiesu iestādēs un arī attiecībā uz pārskatīto ES tiesisko regulējumu par vides inspekcijām, šajā nolūkā ņemot vērā politiku, kas dalībvalstīs jau tiek īstenota;

81.  ar bažām īpaši uzsver to, ka aizvien vairāk zinātnisko faktu liecina — neonikotinoīdu pesticīdi var nelabvēlīgi ietekmēt būtiski svarīgus pakalpojumus, piemēram, apputeksnēšanu un dabīgo aizsardzību pret kaitēkļiem; tāpēc aicina Komisiju uzturēt spēkā neonikotinoīdu izmantošanas aizliegumu, ko tā ir noteikusi;

82.  mudina Komisiju un dalībvalstis, atļaujot izmantot un izplatīt vidē dzīvus modificētus organismus, pilnībā piemērot piesardzības principu, lai nepieļautu nekādu nelabvēlīgu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību;

83.  uzsver, ka vides pasākumu programma LIFE un jo īpaši dabas un bioloģiskās daudzveidības apakšprogramma ir ļoti nozīmīga, lai aizsargātu un vairotu Eiropas bioloģisko daudzveidību;

84.  ir stingri pārliecināts, ka vide un inovācija viena otru papildina, un īpašu uzmanību pievērš dabā rodamiem risinājumiem, kas sniedz gan ekonomikas, gan vides ziņā viedas atbildes uz problemātiskiem jautājumiem, kuri jārisina tādās jomās kā klimata pārmaiņas, izejvielu trūkums, piesārņojums un mikrobu rezistence; aicina attiecīgās ieinteresētās personas šādus risinājumus izstrādāt saskaņā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”; aicina dalībvalstis efektīvāk nodrošināt rīcības brīvību tiesiskā regulējuma jomā, lai sekmīgāk rastu viedus risinājumus, kas sniedz pozitīvus rezultātus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību;

85.  uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības, klimata pārmaiņu un izejvielu trūkuma problēmas pēc būtības ir nesaraujami saistītas; atgādina, ka atmosfēras sasilšana klimata pārmaiņu ietekmē arī turpmāk nedrīkst pārsniegt 2°C salīdzinājumā ar attiecīgo pirmsrūpniecības laikmeta temperatūras rādītāju, jo tas ir būtiski svarīgi, lai turpmāk nepieļautu bioloģiskās daudzveidības izzušanu; vienlaikus atgādina, ka ir vairākas ekosistēmas, kas darbojas kā postošu dabas parādību ietekmes amortizators un tā palīdz īstenot stratēģijas, kuru mērķis ir pielāgoties klimata pārmaiņām un tās mazināt;

86.  aicina Komisiju un dalībvalstis paturēt to prātā un nodrošināt, lai ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2020. gadam būtu viens no ES nostājas pamatelementiem sarunās par jaunu starptautisku nolīgumu klimata pārmaiņu jomā, vēl jo vairāk tāpēc, ka ES finansētais projekts ROBIN (par bioloģiskās daudzveidības nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā) liecina — bioloģiskās daudzveidības aizsardzība ir daļa no risinājuma, kas nepieciešams, lai mazinātu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos, sevišķi ņemot vērā to, ka tropu meži varētu mazināt ietekmi, ko rada 25 % no visām siltumnīcefekta gāzu emisijām;

87.  aicina Komisiju, slēdzot starptautiskus nolīgumus, iekļaut tajos ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus aspektus un veikt vides analīzi, galvenokārt pievēršoties iespējām aizsargāt un uzlabot bioloģisko daudzveidību; uzsver, ka iespējamo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību ir svarīgi noteikt un izvērtēt sistemātiski; aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus saistībā ar secinājumiem, kuri izriet no pētījuma par negatīvo ietekmi, ko ES pieprasījums pēc dažām precēm rada attiecībā uz bioloģisko daudzveidību jaunattīstības valstīs, un par iespējām šādu ietekmi mazināt, un šajā sakarā piedāvāt risinājumus, kas palīdzētu nepieļaut vai līdz minimumam samazināt bioloģiskās daudzveidības izzušanu pasaulē dažu ES raksturīgu ražošanas un patēriņa modeļu dēļ;

88.  ievērojot piesardzības principu un principu, ka būtu jāveic preventīvas darbības, un ņemot vērā riskus un nelabvēlīgo ietekmi uz klimatu, vidi un bioloģisko daudzveidību, kas saistīti ar hidropārrāvumu metodes izmantošanu netradicionālu ogļūdeņražu ieguves nolūkā, kā arī ņemot vērā nepilnības, kuras konstatētas ES tiesiskajā regulējumā, ko piemēro slānekļa gāzes ieguvei, mudina dalībvalstis turpmāk vairs neatļaut hidropārrāvumu metodes izmantošanu Eiropas Savienībā;

89.  aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka tiek īstenots 2014. gada oktobrī pieņemtais Gvadelupas ceļvedis, un ieviest vajadzīgos instrumentus, kas nodrošina bioloģiskās daudzveidības aizsardzību tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās;

90.  uzsver ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas globālo nozīmi; aicina Komisiju noteikumus par bioloģisko daudzveidību iekļaut pašlaik notiekošajās tirdzniecības sarunās un bioloģiskajai daudzveidībai paredzētus mērķus iekļaut ES tirdzniecības politikas nostādnēs;

91.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

PASKAIDROJUMS

Bioloģiskās daudzveidības izzušana ir zaudējums dabai, cilvēcei un ekonomikai

Bioloģiskā daudzveidība — unikāls dažādu Zemes ekosistēmu, dzīvotņu, sugu un gēnu kopums, kas ietver arī cilvēku dzimumu, — pati par sevi ir milzīga vērtība. Turklāt cilvēki ir ļoti lielā mērā atkarīgi no daudziem vērtīgiem ekosistēmu pakalpojumiem, kurus nodrošina bioloģiskā daudzveidība, cita starpā tādiem kā svaigs gaiss, tīrs ūdens, izejvielas, apputeksnētāji un pretplūdu aizsardzība. Tātad bioloģiskā daudzveidība ir būtiski svarīga mūsu veselībai un labsajūtai un mūsu ekonomiskajai labklājībai.

Bioloģiskā daudzveidība ir nopietni apdraudēta gan pasaulē, gan arī Eiropā. Sugas izmirst galvu reibinošā ātrumā. Tas ir cilvēka darbības rezultāts. Dzīvotņu izmaiņas, piesārņojums, resursu pārtēriņš, invazīvas svešzemju sugas un klimata pārmaiņas ir galvenie bioloģiskās daudzveidības izzušanas iemesli.

Bioloģiskās daudzveidības izzušana ir īpaši liels posts un zaudējums dabai, cilvēcei un ekonomikai — tā nelabvēlīgi ietekmē mums vajadzīgos ekosistēmu pakalpojumus un grauj Zemes dabisko spēju pielāgoties pārmaiņām, pateicoties kurai ir iespējams reaģēt uz jauniem izaicinājumiem. Pasaules Ekonomikas forums 2014. gada pārskatā par globālo risku izpratni („Global Risks Perception Survey 2014”) bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ekosistēmu sabrukumu ierindoja desmit nopietnāko risku sarakstā. Planētas iespēju robežas tiek pārsniegtas, un tas rada neatgriezeniskas pārmaiņas. Tātad bioloģiskās daudzveidības izzušana ir nesaraujami saistīta arī ar problēmām, ko rada klimata pārmaiņas un izejvielu trūkums, un to nepārprotami apliecina arī jaunā ilgtspējīgas attīstības programma laikposmam līdz 2030. gadam.

ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam

ES mērķi apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu 2010. gadā neizdevās sasniegt. Ņemot to vērā, ES 2011. gadā izstrādāja jaunu stratēģiju. Valstu un valdību vadītāji par pamatmērķi noteica apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju, līdz 2020. gadam tos pēc iespējas pilnībā atjaunot un enerģiskāk rīkoties ES mērogā, lai nepieļautu bioloģiskās daudzveidības degradāciju visā pasaulē.

Līdz ar to stratēģija bija veidota ar sešiem mērķiem, katram no tiem paredzot konkrētus pasākumus: 1) pilnībā īstenot Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu (dabas direktīvas), 2) saglabāt un atjaunot ekosistēmas un ekosistēmu pakalpojumus, 3) panākt lielāku lauksaimniecības un mežsaimniecības ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un veicināšanā, 4) garantēt zivju krājumu ilgtspējīgu izmantošanu, 5) apkarot invazīvas svešzemju sugas un 6) nodrošināt rezultatīvāku ES rīcību, kas palīdzētu nepieļaut turpmāku bioloģiskās daudzveidības izzušanu pasaules mērogā.

Starpposma pārskats — ne tuvu neesam pat pusceļā

Nav ne mazāko šaubu, ka 2015. gadā secinājums var būt tikai viens — ja ES nevēlas vēlreiz piedzīvot neveiksmi, tai nāksies vēl krietni nopūlēties, lai sasniegtu 2020. gadam nospraustos mērķus. Skaitļi runā paši par sevi. ES 28 dalībvalstu ekoloģiskais pēdas nospiedums ir divreiz lielāks par Eiropas dabas bioloģisko spēju to izturēt. Labvēlīgā stāvoklī ir tikai 23 % sugu un 16 % dzīvotņu. Ar to, kas paveikts, pilnīgi noteikti ir par maz, lai sasniegtu pamatmērķi. Vērā ņemami panākumi ir gūti tikai attiecībā uz diviem mērķiem (4. mērķi (zivsaimniecība) un 5. mērķi (invazīvas svešzemju sugas)), toties nepavisam nav gūti vajadzīgie rezultāti attiecībā uz pārējiem mērķiem un vislielākās bažas rada tieši lauksaimniecība un mežsaimniecība.

Tātad vispārējā tendence joprojām ir pagalam drūma un satraucoša. Šajā ziņā starpposma pārskats apstiprina faktus, kas konstatēti SOER 2015 ziņojumā un pārskatā par dabas stāvokli. Līdzīga aina starptautiskā mērogā paveras arī 2014. gada ziņojumā par bioloģiskās daudzveidības stāvokli pasaulē — lai gan dažās nozarēs ir cītīgi strādāts un gūti vērā ņemami panākumi, pastāv iespēja, ka Aiči mērķi līdz 2020. gadam netiks sasniegti, ja vien netiks pieliktas vēl lielākas pūles.

Vienlaikus daudzsološs un cerīgs ir fakts, ka mērķtiecīga rīcība un ieguldījums dabas un bioloģiskās daudzveidības jomā patiešām var kļūt par veiksmes stāstu. To nepārprotami apliecina dažu sugu atdzimšana. Referents pieprasa izmantot labāko praksi kā pārmaiņu katalizatoru, jo, kaut arī vispārējā negatīvā tendence līdz šim ir nomākusi panākumus, tie pierāda, ka spēkā esošie tiesību akti strādā, ka 2020. gadam noteiktie mērķi ir sasniedzami un ka vēl arvien ir ārkārtīgi daudz iespēju situāciju uzlabot.

Politiskā griba panākt īstenošanu, izpildi un integrāciju

Referents aicina apliecināt lielāku politisko gribu patiešām pievērsties bioloģiskās daudzveidības izzušanai kā politikas prioritātei un uzskata, ka ir nepieciešama ieinteresēto personu līdzdalības ziņā daudzpusēja pieeja, kurā īpaša nozīme ir reģionālo un vietējo dalībnieku darbībai.

Viņaprāt, galvenā panākumu atslēga ir spēkā esošo tiesību aktu labāka īstenošana un izpilde.

Šajā kontekstā tas vistiešāk attiecas uz divām dabas direktīvām — bioloģiskās daudzveidības stratēģiju kopumā nevarēs īstenot, ja nebūs pilnībā īstenota Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva. Dabas direktīvas ir ES vides politikas stūrakmeņi, un kodolīguma, saskaņotības un konsekvences dēļ tās var uzskatīt, tā teikt, par lietpratīgu regulējumu, kurš tapis vēl pirms šāda jēdziena definēšanas. Tieši pateicoties dabas direktīvām, ES ir izveidots unikāls tīkls Natura 2000, kas ar 26 000 aizsargājamām teritorijām aizņem 18 % no sauszemes un 6 % no jūras vides platības. Referents norāda, ka Natura 2000 ir vēl salīdzinoši jauns tīkls, kura potenciāls ne tuvu nav pilnībā izmantots.

Viņš nelokāmi iebilst pret dabas direktīvu iespējamo pārskatīšanu, jo tā kaitētu pašas bioloģiskās daudzveidības stratēģijas īstenošanai, paildzinātu juridiskās nenoteiktības laikposmu un, iespējams, vājinātu tiesību aktus. Turklāt referents ir pārliecināts, ka galveno problēmu rada nevis paši tiesību akti, bet gan to nepilnīga un nepareiza īstenošana un izpilde. Tāpēc viņš uzskata, ka tas būtu krietni efektīvāk, ja Komisija un atbildīgās dalībvalstu iestādes, savstarpēji apspriežoties, censtos panākt tiesību aktu labāku īstenošanu. Šajā ziņā izšķiroša nozīme ir vērtīgākiem norādījumiem, stingrai izpildes nodrošināšanai un labākās prakses apmaiņai.

Joprojām ir grūti rast kopēju un transversālu pieeju, kas vajadzīga, lai izdotos apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu. Bioloģiskās daudzveidības integrācija kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) ir īpaši problemātiska. Referents pieprasa pārraudzīt, vērtēt un palielināt tā dēvēto ekoloģizācijas pasākumu un citu lauku attīstības pasākumu efektivitāti.

Ieguldījums dabas un bioloģiskās daudzveidības jomā ir vajadzīgs gan sabiedrībai, gan ekonomikai

Referents piekrīt morālajam argumentam par to, ka bioloģiskā daudzveidība ir aizsargājama kā vērtība pati par sevi un ka tā mēs varam saglabāt planētu pēc iespējas neskartāku nākamajām paaudzēm. Turklāt viņš ir pārliecināts, ka ieguldījums bioloģiskajā daudzveidībā ir būtisks arī no sociālekonomiskā viedokļa. Ņemot to vērā, referents pauž nožēlu, ka daba un ekonomikas attīstība atkal ir pretstatā . Ir jāmaina domāšana. Šajā ziņā noderīgas var būt tādas metodes kā ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika (TEEB), ar ko tiek svērta bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība, jo, pat ņemot vērā iespējamos trūkumus, tā var panākt lielāku izpratni, labāk izmantot pieejamos resursus un galarezultātā pieņemt pārdomātākus lēmumus.

Par to, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir ārkārtīgi liela sociālekonomiskā ietekme, nepārprotami liecina šie statistikas dati:

·bezdarbības dēļ katru gadu tiek zaudēti ekosistēmu pakalpojumi, kuru vērtība līdzinās 7 % no pasaules IKP;

·tiek lēsts, ka alternatīvās sociālekonomiskās izmaksas 2020. gadam noteikto mērķu nesasniegšanas gadījumā būtu EUR 50 miljardi gadā;

·Eiropas Savienībā no dabas lielākā vai mazākā mērā ir atkarīga katra sestā darbvieta; 4,5 miljoni darbvietu ES ir atkarīgas no aizsargājamām Natura 2000 tīkla ekosistēmām;

·tiek lēsts, ka kukaiņu nodrošinātās apputeksnēšanas vērtība ir EUR 15 miljardi gadā;

·tiek lēsts, ka invazīvas svešzemju sugas katru gadu ES nodara kaitējumu EUR 12 miljardu apmērā;

·Natura 2000 tīkla pārvaldības izmaksas (EUR 5,8 miljardi gadā) ir daudzreiz mazākas par Natura 2000 tīkla nodrošināto pievienoto vērtību (EUR 200‑300 miljardi).

Protams, ieguldījumam dabas un bioloģiskās daudzveidības jomā ir vajadzīga nauda. Taču šīs finanšu izmaksas krietni vien atsver pievienotā vērtība, ko daba un bioloģiskā daudzveidība var nodrošināt, un zaudējums būtu stipri vien lielāks, ja šāda politika netiktu īstenota.

Sabiedrības balss

Sabiedrība uzskata, ka daba un bioloģiskā daudzveidība ir svarīga. Saskaņā ar Eirobarometra veikto aptauju (Nr. 436) par bioloģisko daudzveidību, astoņi no desmit ES iedzīvotājiem uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības izzušanai ir nopietna ietekme. Iedzīvotāji savu viedokli skaļi un nepārprotami pauda arī sabiedriskās apspriešanas procesā, kas par dabas direktīvu atbilstības pārbaudi nesen tika rīkots internetā. Tajā piedalījās rekordliels dalībnieku skaits — 552 470 cilvēki (trīsreiz vairāk nekā, piemēram, par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP)). Šajā ziņā izšķiroša bija tā dēvētā dabas trauksmes („Nature Alert”) kampaņa.

No otras puses, Eirobarometra aptaujas rezultāti liecina, ka iedzīvotāji vēlas saņemt vairāk informācijas par bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ka vairums cilvēku neko nezina par Natura 2000 tīklu. Tas, ko nezinām, mūs diezin vai iedvesmos. Referents uzskata — lai panāktu lielāku sabiedrības atbalstu ieguldījumam dabas un bioloģiskās daudzveidības jomā, ir svarīgi pārliecināt vairāk cilvēku, ka bioloģiskā daudzveidība ir nozīmīga. Šajā nolūkā uzmanība būtu jāpievērš bioloģiskās daudzveidības sociālekonomiskajai vērtībai un tam, kā bioloģiskās daudzveidības izzušana ietekmē veselību, labsajūtu un labklājību. Te svarīgs pienākums ir jāpilda politikas veidotājiem visos līmeņos.

Jārīkojas vērienīgāk

Referents uzskata, ka ir vajadzīgi jauni, inovatīvi risinājumi, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības izzušanu, un šajā nolūkā piedāvā vairākus konkrētus pasākumus:

·izstrādājot reāli īstenojamu priekšlikumu par Eiropas zaļās infrastruktūras tīkla (TEN-G) izveidi, ieguvums būtu nodrošināts gan dabai, gan ekonomikai;

·jēdzienu „daba” nedrīkst attiecināt tikai uz dabu aizsargājamās teritorijās. Patlaban stratēģija ir nepilnīga, jo garantēt visiem pieejamu kvalitatīvu dabas vidi un nepieļaut bioloģiskās daudzveidības izzušanu ar to var tikai aizsargājamās teritorijās. Šo trūkumu varētu novērst, izveidojot Eiropas mēroga sistēmu, kas nepieļautu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu neto zudumu;

·lai efektīvāk un mērķtiecīgāk izmantotu pieejamos resursus, ir jānosaka konkrēti kritēriji dabas kapitāla finansēšanas mehānismam, kuram vajadzētu garantēt, ka projektiem ir pozitīvi un reāli rezultāti attiecībā uz bioloģisko daudzveidību;

·ir jāturpina vākt ticamus un salīdzināmus datus — pamatīgāk ir jāpēta jo īpaši saikne starp veselību un bioloģisko daudzveidību un apputeksnētāju izmiršana un ir attiecīgi vērienīgāk jārīkojas;

·dabā rodami risinājumi var lielā mērā palīdzēt pārvarēt problēmas tādās jomās kā klimata pārmaiņas — piemēram, ar konkrētām vajadzībām atbilstošu plānu ierīkojot pilsētās vairāk zaļo zonu, pilsētvidē var ievērojami samazināt gaisa temperatūru. Referents uzskata, ka ir būtiski nodrošināt, lai savu ieguldījumu varētu sniegt ikviens sabiedrības loceklis, un labs piemērs tam ir fakts, ka ir atsākusies dārza zemes gabalu ierīkošana un aizvien lielākus panākumus gūst tā dēvētā „dzīvā dārza” koncepcija.

Secinājums

Daba raida palīgā saucienu. Vai tas spēs mūs modināt no apātijas un sapurināt turpmākai rīcībai? Referents ir pārliecināts, ka bioloģiskajai daudzveidībai un dabai ir jākļūst par gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas Eiropas centrālo elementu, un pieprasa apliecināt lielāku politisko gribu apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu. Tas ir būtiski svarīgi gan pašai dabai, gan mūsu bērnu un mazbērnu veselībai, labsajūtai un labklājībai.

08.12.2015

Attīstības komitejas ATZINUMS

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu

(2015/2137(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Jordi Sebastià

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina, ka pasaules līmenī ES sniedz nozīmīgu ieguldījumu cīņā pret bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ka tieši Eiropas Savienība kopā ar savām dalībvalstīm ir galvenais bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai nepieciešamo līdzekļu devējs un lielākais bioloģiskās daudzveidības finansētājs oficiālās attīstības palīdzības kontekstā, kura piešķirtais finansējums laikposmā no 2006. līdz 2013. gadam ir divkāršojies; tomēr uzsver, ka ieguldījums, ko ES sniedz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, pasaules līmenī ir jāpalielina, lai savlaicīgi sasniegtu bioloģiskajai daudzveidībai noteiktos Aiči mērķus;

2.  uzsver, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 14. mērķi „Saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un jūras resursus” un 15. mērķi „Aizsargāt un atjaunot sauszemes ekosistēmas un veicināt to ilgtspējīgu izmantošanu, ilgtspējīgi apsaimniekot mežus, cīnīties pret pārtuksnešošanos, apturēt augsnes degradāciju un nodrošināt tās atjaunošanos un apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu”; atgādina, ka Eiropas Savienībai ir apbrīnojama bioloģiskā daudzveidība, sevišķi tās tālākajos reģionos un ne mazākā mērā arī ar ES asociētajās aizjūras zemēs un teritorijās; tāpēc prasa ES arī turpmāk ar nelokāmu apņemšanos vēl vairāk nostiprināt Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un garantēt tās efektīvu īstenošanu;

3.  atzīmē, ka bioloģiskās daudzveidības izzušanu ES un aiz tās robežām galvenokārt izraisa un veicina tādi ietekmīgi faktori kā dzīvotņu sašķelšana, degradācija un iznīcināšana zemes izmantošanas maiņas rezultātā, klimata pārmaiņas, kā arī ilgtspējai pretēji patēriņa modeļi un jūru izmantošana; ņemot to vērā, uzsver, ka ir jāatrod un jānosaka rādītāji, ar ko nepārprotami un zinātniski vērtēt bioloģiskās daudzveidības stāvokli konkrētā teritorijā vai reģionā, un ka ir jāatbalsta resursu racionāla un ilgtspējīga izmantošana gan ES, gan pasaules līmenī, tostarp jaunattīstības valstīs, un jo īpaši mudina ES savu starptautiskajā līmenī pausto apņemšanos attiecībā uz bioloģisko daudzveidību pamatīgāk piesaistīt ES klimata pārmaiņu stratēģijai un stratēģijai „Eiropa 2020”; uzsver, ka resursu ziņā efektīva ekonomika un pārtēriņa samazināšana ļautu ES mazināt savu atkarību no dabas resursiem, sevišķi no tiem, kas Eiropā nav iegūstami; tāpat atgādina, ka ekosistēmas pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai un pasākumiem, kas ļauj tām pielāgoties, varētu būt izmaksu ziņā lietderīga alternatīva tehniskiem risinājumiem, jo daudzās lietišķo zinātņu disciplīnās progress joprojām ir atkarīgs no tā, vai ilgtermiņā būs pieejami dažādi dabas resursi;

4.  prasa saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020” un bioloģiskajai daudzveidībai noteiktajiem Aiči mērķiem (konkrēti, 3. mērķi) atcelt videi kaitīgas subsīdijas;

5.  pauž nožēlu, ka pasākumi, kurus ES veic, lai panāktu bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos, vēl arvien nespēj atsvērt pastāvīgi pieaugošo spiedienu uz Eiropas bioloģisko daudzveidību, ko rada zemes izmantošanas maiņa, piesārņojums un klimata pārmaiņas; atgādina, ka bioloģiskās daudzveidības izzušana dārgi izmaksā visai sabiedrībai, sevišķi ekonomikas dalībniekiem nozarēs, kuras ir tieši atkarīgas no ekosistēmu pakalpojumiem (piemēram, lauksaimniekiem); prasa Eiropas Savienībai integrēt bioloģisko daudzveidību visās ekonomikas nozarēs un nodrošināt sinerģijas veidošanos dažādu daudzpusēju starptautisko vides nolīgumu īstenošanas procesā;

6.  uzskata, ka rādītājiem, kuri nosaka lēmumu pieņemšanu, būtu jāatspoguļo arī bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība (nepadarot bioloģisko daudzveidību par preci) un ka tiem nevajadzētu aprobežoties tikai ar IKP; ir pārliecināts, ka tā varēs sekmīgāk īstenot IAM; šajā sakarībā pieprasa, lai, īstenojot IAM uzraudzības procesu, bioloģiskās daudzveidības vērtības tiktu sistemātiski iekļautas nacionālo kontu sistēmās;

7.  atgādina, ka atmosfēras sasilšana klimata pārmaiņu ietekmē arī turpmāk nedrīkst pārsniegt 2°C salīdzinājumā ar attiecīgo pirmsrūpniecības laikmeta temperatūras rādītāju, jo tas ir būtiski svarīgi, lai nepieļautu bioloģiskās daudzveidības izzušanu; vienlaikus atgādina, ka ir vairākas ekosistēmas, kas darbojas kā postošu dabas parādību ietekmes amortizators un tā palīdz īstenot stratēģiju, kuras mērķis ir pielāgoties klimata pārmaiņām un tās mazināt;

8.  atgādina, ka aptuveni 90 % no sauszemes bioloģiskās daudzveidības ir atrodami mežos un ka meži turklāt nodrošina iztiktu vairāk nekā miljardam cilvēku; ar bažām norāda, ka pasaulē augošais pieprasījums pēc koksnes biomasas var apdraudēt bioloģisko daudzveidību un meža ekosistēmas, no kurām ir atkarīga trūcīgo ļaužu iztika; baidās, ka ES atkarība no importa vēl intensīvāku varētu padarīt jau tā vērienīgo atmežošanu jaunattīstības valstīs un ka tā varētu aktivizēt nelikumīgu mežizstrādi un vājināt brīvprātīgos partnerattiecību nolīgumus, kas noslēgti saskaņā ar ES Rīcības plānu meža tiesību aktu ieviešanai, pārvaldībai un tirdzniecībai (FLEGT); turklāt atgādina — aizvien lielāka biomasas izmantošana var kļūt par iemeslu tam, ka meži tiek apsaimniekoti aizvien intensīvāk un ka samazinās mežu oglekļa krājumi, un tas var mazināt iespēju sasniegt mērķi, kas noteikts attiecībā uz klimata pārmaiņu ierobežošanu, t. i., nepieļaut atmosfēras sasilšanu vairāk kā par 2°C; prasa ES izstrādāt rīcības plānu, kas attiecībā uz atmežošanu un meža degradāciju būtu īstenojams pasaules līmenī, tostarp jaunattīstības valstīs, un vienlaikus arī turpmāk uzņemties iniciatīvu, veidojot spēcīgāku labas mežu apsaimniekošanas praksi, sevišķi saistībā ar FLEGT nolīgumiem;

9.  mudina noteikt, ka kritēriji, kas nodrošina sociālā un vides ziņā ilgtspējīgu biomasas ražošanu, ir viens no Atjaunojamo energoresursu direktīvas pamatelementiem; uzskata, ka visām nozarēm, kurās iespējams izmantot biomasu, līdz ar ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas kritērijiem ir jāizstrādā arī ilgtspējas standarti, jo tam ir izšķiroša nozīme, lai panāktu, ka biomasas enerģija neveicina klimata pārmaiņas un nekļūst par vēl vienu faktoru, kurš veicina zemes sagrābšanu un mazina nodrošinājumu ar pārtiku;

10.  steidzami aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai 2020. gadam noteikto mērķu sasniegšana kļūtu par prioritāti; pieprasa īstenot ieinteresēto personu līdzdalības ziņā daudzpusēju pieeju un uzsver, ka izšķiroša nozīme tajā ir reģionālo un vietējo dalībnieku darbībai; uzsver, ka šajā kontekstā būtiski svarīgi ir arī panākt, lai sabiedrība labāk izprastu un vairāk atbalstītu bioloģisko daudzveidību;

11.  atgādina, ka aizvien lielāka agrodegvielas izmantošana, ko nodrošina pārmērīga paļaušanās uz viena kultūrauga lielapjoma rūpnieciskās ražošanas pieaugumu un intensīvu lauksaimniecību, postoši ietekmē vidi, bioloģisko daudzveidību, augsnes auglību un ūdens pieejamību; mudina Komisiju panākt, ka ES biodegvielas politika atbilst saistībām, kuras ES ir uzņēmusies saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, politikai un saistībām, kas īstenojamas klimata pārmaiņu jomā (tostarp saistībām, kuras ES uzņēmās ANO Klimata pārmaiņu konferences 21. sesijā), un mērķiem, kas noteikti ANO Sadarbības programmā, lai samazinātu emisijas, kuru iemesls ir atmežošana un mežu degradācija jaunattīstības valstīs (UN-REDD);

12.  ar bažām atzīmē, ka 90 % no pasaulē patērētās palmu eļļas tiek ražoti Indonēzijā un Malaizijā, kur šajā nolūkā tiek dedzināti kūdras purvu meži, lai iegūtu milzīgām akāciju un eļļas palmu plantācijām vajadzīgo platību; norāda, ka, saskaņā ar Pasaules Bankas veiktā pētījuma datiem, Indonēzija ir kļuvusi par trešo lielāko siltumnīcefekta gāzu emitētāju tieši šo meža ugunsgrēku dēļ;

13.  uzsver, ka lauksaimniecības bioloģiskā daudzveidība jaunattīstības valstīs ir jāaizsargā, lai garantētu nodrošinājumu ar pārtiku; tāpēc aicina Komisiju jaunattīstības valstīs ieguldīt līdzekļus agrovides jomā, kā to ieteikusi ANO īpašā referente par tiesībām uz pārtiku;

14.  atzīmē, ka palīdzība, kuru ES sniedz attīstības jomā, un tirdzniecības nolīgumi, ko ES noslēgusi ar Āfrikas valstīm, ietekmē sēklu jomā piemērojamo Āfrikas tiesību aktu reformu, jo paredz noteikumus par intelektuālā īpašuma aizsardzību, lai veicinātu sēklu pārrobežu tirdzniecību un garantētu komerciālu sēklu šķirņu aizsardzību; aicina Komisiju nodrošināt, ka jebkādu tehnisko palīdzību un finansiālo atbalstu sēklu politikas attīstībai ES sniedz, nepārprotami īstenojot savu apņemšanos garantēt lauksaimnieku tiesības saskaņā ar Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai; prasa, lai Eiropas Savienība atbilstoši ES pārtikas nodrošinājuma politikas pamatnostādnēm atbalstītu arī tādu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, kas sekmē vietējiem apstākļiem piemērotu sēklu šķirņu veidošanu un pašu lauksaimnieku iegūtā sēklas materiāla plašāku izmantošanu;

15.  prasa vēlreiz izvērtēt bioloģiskās daudzveidības stāvokli lauksaimniecībā, šajā nolūkā ņemot vērā secinājumus, pie kuriem Parlaments nonāca, veicot kopējās lauksaimniecības politikas starpposma pārskatīšanu;

16.  atgādina, ka bioloģisko daudzveidību visā pasaulē aizvien spēcīgāk ietekmē klimata pārmaiņas, dzīvotņu pārveidošana, invazīvas sugas, intensīvāka ganību izmantošana, hidroloģiskas izmaiņas, zemes sagrābšana, viena kultūrauga audzēšana, pārāk liels gaļas patēriņš, transporta pieaugums un ilgtspējai pretējs energopatēriņš, jo tā rezultātā tiek sašķeltas zemes platības, paaugstinās CO2 līmenis un izzūd dzīvotnes;

17.  prasa Eiropas Savienībai, īstenojot principu „politikas saskaņotība attīstībai”, samazināt savu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību pasaules mērogā un panākt, ka tā nepārsniedz ekosistēmu dabisko iespēju robežas, šajā nolūkā cenšoties rezultatīvāk sasniegt bioloģiskajai daudzveidībai noteiktos pamatmērķus un pildīt savas saistības aizsargāt bioloģisko daudzveidību; tāpat arī pieprasa, lai ES palīdzētu jaunattīstības valstīm veikt pasākumus, kas ļauj saglabāt bioloģisko daudzveidību un nodrošināt tās ilgtspējīgu izmantošanu;

18.  aicina Komisiju, slēdzot starptautiskus nolīgumus, iekļaut tajos ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus aspektus un veikt vides analīzi, galvenokārt pievēršoties iespējām aizsargāt un uzlabot bioloģisko daudzveidību; uzsver, ka iespējamo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību ir svarīgi noteikt un izvērtēt sistemātiski; aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus saistībā ar secinājumiem, kuri izriet no pētījuma par negatīvo ietekmi, ko ES pieprasījums pēc dažām precēm rada attiecībā uz bioloģisko daudzveidību jaunattīstības valstīs, un par iespējām šādu ietekmi mazināt, un šajā sakarā piedāvāt risinājumus, kas palīdzētu nepieļaut vai līdz minimumam samazināt bioloģiskās daudzveidības izzušanu pasaulē dažu ES raksturīgu ražošanas un patēriņa modeļu dēļ.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

1.12.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Beatriz Becerra Basterrechea, Doru-Claudian Frunzulică, Maria Heubuch, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Arne Lietz, Linda McAvan, Norbert Neuser, Maurice Ponga, Cristian Dan Preda, Lola Sánchez Caldentey, Elly Schlein, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Davor Ivo Stier, Bogdan Brunon Wenta, Rainer Wieland

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jordi Sebastià

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pál Csáky, José Inácio Faria, Inmaculada Rodríguez-Piñero Fernández

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

22.12.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

60

3

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Margrete Auken, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Catherine Bearder, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Lynn Boylan, Cristian-Silviu Buşoi, Soledad Cabezón Ruiz, Alberto Cirio, Miriam Dalli, Seb Dance, Angélique Delahaye, Jørn Dohrmann, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Sylvie Goddyn, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Jean-François Jalkh, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Susanne Melior, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Michèle Rivasi, Annie Schreijer-Pierik, Renate Sommer, Dubravka Šuica, Tibor Szanyi, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Nikos Androulakis, Simona Bonafè, Nicola Caputo, Mark Demesmaeker, Herbert Dorfmann, Luke Ming Flanagan, Elena Gentile, Martin Häusling, Jan Huitema, Merja Kyllönen, Mairead McGuinness, Ulrike Müller, James Nicholson, Alojz Peterle, Christel Schaldemose, Jasenko Selimovic, Keith Taylor

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lucy Anderson, Michał Boni, Monika Hohlmeier, Sander Loones

(1)

http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/fitness_check/docs/consultation/public%20consultation_FINAL.pdf.

(2)

OV L 317, 4.11.2014., 35. lpp.

(3)

OV L 347, 20.12.2013., 347. lpp.

(4)

OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.

(5)

OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.

(6)

OV C 258E, 7.9.2013., 99. lpp.

(7)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0600.

(8)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0109.

(9)

http://www.foresteurope.org/fullsoef2015.

Juridisks paziņojums