ZIŅOJUMS par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā
17.3.2016 - (2015/2060(INI))
Ekonomikas un monetārā komiteja
Referente: Sylvie Goulard
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības principu, kas minēts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 3. punktā,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121. un 138. pantu,
– ņemot vērā LESD pievienoto 14. protokolu par Eurogrupu,
– ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā[1],
– ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par ES kā globāla spēka nozīmi daudzpusējās organizācijās[2],
– ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par pasaules ekonomikas pārvaldību[3],
– ņemot vērā tā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi[4],
– ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par kapitāla tirgu savienības izveidi[5],
– ņemot vērā ES Finanšu uzraudzības jautājumu augsta līmeņa darba grupas 2009. gada 25. februāra ziņojumu (Jacques de Larosière ziņojums),
– ņemot vērā 2015. gada jūnija piecu priekšsēdētāju ziņojumu, kurā aicināts konsolidēt euro ārējo pārstāvību,
– ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A8-0027/2016),
A. tā kā finanšu sistēmas stabilitāte, kam ir būtiska nozīme izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai paredzēto resursu pareizā sadalē, ir globāls sabiedriskais labums;
B. tā kā pasaules tautsaimniecību savstarpējā atkarība pieaug, tādēļ ir jāpāriet uz arvien globālākiem pārvaldības veidiem;
C. tā kā –– ja ES nespēj paust vienotu nostāju starptautiskajās institūcijās un iestādēs, visas ES nostājas ir jākoordinē tā, lai panāktu globālās pārvaldības atbilstību ES līgumos noteiktajiem mērķiem un vērtībām;
D. tā kā ES vajadzētu sekmēt demokrātiskas sistēmas veidošanu, lai risinātu globālos uzdevumus;
E. tā kā globāla sadarbība var izraisīt pienākumu vājināšanos un pārskatatbildības trūkumu, kas kaitētu demokrātijai; tā kā dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomu nedrīkst samazināt līdz tehnisko pienākumu izpildei, bet tie ir aktīvi un pilnvērtīgi jāiesaista visā lēmumu pieņemšanas procesā;
F. tā kā pašreizējās starptautiskās institūcijas un iestādes, un to konkrētās pārvaldības struktūras un kompetences jomas ir izveidotas laika gaitā, risinot konkrētas situācijas; tā kā tas ir veicinājis sarežģītību un dažkārt pienākumu dublēšanos, turklāt pašreizējā sistēma reizēm ir nepārskatāma, un tai trūkst vispārējas koordinācijas;
G. tā kā Pamattiesību hartas 42. pants un Regula (EK) Nr. 1049/2001[6], saskaņā ar kuru Savienības iedzīvotājiem ir tiesības piekļūt dokumentiem, būtu jāpiemēro arī Savienības institūcijām un aģentūrām, kuras piedalās starptautisko organizāciju/iestāžu darbā;
H. tā kā Līgumos ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida (Pamattiesību hartas 42. pants); tā kā tāds pats pārredzamības līmenis būtu jāpiemēro Savienības iestādēm un aģentūrām, kas piedalās starptautiskās organizācijās un forumos, jo īpaši kad tiek izstrādāti noteikumi, kuri skar ES pilsoņus;
I. tā kā, ņemot vērā starptautisko ekonomikas institūciju/iestāžu[7] juridisko struktūru un finanšu un darbības procedūru atšķirības, ir grūti veikt vispārēju uzraudzību, lai gan finanšu un darbības procedūru saskaņotība ir ārkārtīgi svarīga tam, lai starptautiskā līmenī nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; tā kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir patiesas starptautiskās organizācijas, kuras ir izveidotas saskaņā ar konvencijām un kurām ir plašas pilnvaras un sastāvs, bet, piemēram, G20, Finanšu stabilitātes padome (FSP) un Bāzeles komiteja ir neformālas publiskas struktūras, kurās dalība ir ierobežota un dažas no kurām ir guvušās jaunu impulsu aktīvai dalībai pēc krīzes, bet Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO), Starptautiskā Apdrošināšanas uzraudzītāju asociācija (IAIS), Starptautiskā Pensiju uzraudzītāju organizācija (IOPS) un Starptautisko grāmatvedības standartu padome (IASB) ir privātas nozaru tehniskās apvienības, kuras lielākā vai mazākā mērā apvieno attiecīgo nozaru uzņēmumus;
J. tā kā jau pastāv neoficiāla informācijas apmaiņa starp Eiropas Parlamentu un dažām no minētajām organizācijām/iestādēm, bet tā nenotiek regulāri;
K. tā kā pārredzamība ir svarīga demokrātijas īstenošanai, taču vienlaikus ir pienācīgi jāņem vērā jutīgas tirgus informācijas aizsardzība;
L. tā kā krīze ir mudinājusi G20 izveidot globālo darba kārtību, kas vērsta uz konkrētu iedarbīgu reformu kopumu, bet ilgākā termiņā tās leģitimitātes nodrošināšanai būtiska ir īstena daudzpusējā un demokrātiskā sistēma;
M. tā kā attiecīgā banku un tirgu loma ekonomikas finansēšanā dalībvalstīs ir atšķirīga;
N. tā kā ekonomikas un finanšu krīze, kas sākās 2008. gadā, ir nepārprotami pierādījusi, ka pasaules līmeņa ekonomikas un finanšu pārvaldība nepastāv; tā kā vairākos makroekonomikas jautājumos, jo īpaši nodokļu jomā, ir vajadzīga ciešāka koordinācija; tā kā tādēļ visu ieinteresēto personu kopīgajam mērķim vajadzētu būt visaptverošas sistēmas izveidei, kas nodrošinātu finanšu stabilitāti, un saskaņotības panākšanai starp pasaules un vietējo līmeni;
O. tā kā jaunu ES uzraudzības iestāžu veidošanai nevajadzētu automātiski nozīmēt to, ka palielinās ES pārstāvju skaits, jo tam var būt nedemokrātiskas sekas, piemēram, lielāka minoritāšu bloķēšanas iespējamība, un tas varētu satraukt ES partnerus;
P. tā kā SVF ir nolēmis valūtu grozā, kas ir pamatā SVF speciālajām aizņēmuma tiesībām, iekļaut renminbi; tā kā tā rezultātā ir samazinājusies gan euro, gan mārciņas nozīme, taču tas nav skāris ASV dolāru; tā kā tas pamato vajadzību paust spēcīgāku Eiropas nostāju,
1. atzīst, ka ir nepieciešama uzlabota starptautiskā regulatīvā sadarbība, paredzot ciešu EP iesaistīšanu;
2. pauž bažas par to, ka trūkst saskaņotības organizāciju/iestāžu sadrumstalotības un dažādības dēļ un ka starptautiskā līmenī pieņemto noteikumu un nostādņu īstenošana kavējas;
3. aicina precizēt katras organizācijas/iestādes kompetences jomas, kā arī darbības un finansēšanas veidus, tostarp brīvprātīgās iemaksas, dāvinājumu un ziedojumus, lai nodrošinātu, ka tās pieņemtie lēmumi neatbalsta kādas konkrētas intereses un ir legāli;
4. aicina uzlabot politikas saskaņotību un koordinēšanu starp starptautiskajām institūcijām, ieviešot visaptverošus demokrātiskās leģitimitātes, pārredzamības, pārskatatbildības un integritātes standartus; uzskata, ka šie visaptverošie standarti cita starpā būtu jāpiemēro:
– attiecībām ar sabiedrību (piemēram, dokumentu publiska pieejamība, atklāts dialogs ar dažādām ieinteresētajām personām, obligātu pārredzamības reģistru izveide un noteikumi par lobiju sanāksmju pārredzamību);
– iekšējiem noteikumiem (piemēram, uz prasmēm balstīti cilvēkresursi, pareiza finanšu pārvaldība un interešu konfliktu novēršana);
5. uzskata, ka vismazāk attīstīto valstu nepietiekama pārstāvība vairākumā starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju rada nelīdzsvarotību, kā arī risku, ka netiek pietiekami risināti jautājumi, kas saistīti ar nevienlīdzību vai finansējumu nabadzīgākajām valstīm;
6. uzskata, ka varētu uzlabot ne vien pārstāvības ģeogrāfisko pārklājumu, bet arī tādas citas jomas kā pilsoniskās sabiedrības, MVU, patērētāju un darba ņēmēju pārstāvju iesaistīšana apspriežu procesā starptautiskajās diskusijās par finanšu, monetārajām un regulatīvajām institūcijām; uzskata, ka situācijas uzlabošana ir minēto institūciju un nozaru pienākums;
7. uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu racionalizēt un kodificēt savu pārstāvību daudzpusējās organizācijās/institūcijās, lai palielinātu Savienības līdzdalības pārredzamību, integritāti un pārskatatbildību un tās ietekmi un popularizētu ES tiesību aktus, kas pieņemti balstoties uz demokrātisku procesu; tāpat uzskata, ka ES būtu jākļūst par proaktīvāku pasaules līmeņa dalībnieku, kas pilda tādas G20 nākotnes saistības kā nebanku kreditēšanas nozares pārveide, ārpusbiržas atvasināto (OTC) finanšu instrumentu reformas un sistēmisko risku novēršana un kas nodrošina, ka jaunie riski, kas rodas pasaules ekonomikā, tiek ietverti attiecīgās starptautiskās iestādes darba kārtībā;
8. aicina Eiropas dalībniekus, izstrādājot Eiropas un starptautiskā līmeņa politiku, vairāk uzmanības pievērst ES finanšu nozaru konkurētspējai pasaules tirgū;
9. atgādina, ka ES būtu jācenšas panākt pilntiesīgas locekles statuss starptautiskās ekonomikas un finanšu institūcijās, kuru locekle tā vēl nav un kurās šāda dalība būtu lietderīga (piemēram, ESAO un SVF); prasa attiecīgajām starptautiskajām ekonomikas un finanšu institūcijām veikt visas nepieciešamās izmaiņas dibināšanas aktos, lai ES varētu kļūt par to pilntiesīgu locekli;
10. uzskata, ka Savienībai kaitē situācijas, kurās kādas dalībvalsts vai valsts iestādes pārstāvji pasaules līmeņa organizācijā/institūcijā pauž nostāju, kas ir pretrunā Eiropas leģislatīvajiem vai normatīvajiem lēmumiem, kuri ir demokrātiski pieņemti ar balsu vairākumu; attiecīgi aicina uzlabot koordināciju starp šiem pārstāvjiem un padarīt to efektīvāku, piemēram, paredzot saistošākus mehānismus;
11 uzsver, ka Komisijai, kura kādā starptautiskā iestādē vai organizācijā pārstāv Savienību kopumā vai uzrauga privātu tehnisku struktūru, ir jābūt tiešāk pārskatatbildīgai pret iedzīvotājiem; uzsver Parlamenta būtisko nozīmi šajā procesā;
12. uzskata, ka būtu jāprecizē un jāformalizē organizāciju un ar tām saistīto darba grupu prioritātes; uzskata, ka vienprātības principa sistemātiska piemērošana var ne tikai palēnināt apspriežu procesu, bet arī vājināt ieteikumu saturu un ka organizāciju sastāvam ir jāatspoguļo to dažādie finansēšanas, ekonomikas un uzraudzības modeļi;
13. uzsver, ka, izstrādājot pasaules mēroga regulatīvās, uzraudzības un citas finanšu nozares politikas nostādnes, ir jāveic ex ante novērtējums; uzskata, ka šādi novērtējumi neskar citu iesaistīto likumdevēju politiskās prerogatīvas;
14. uzskata, ka ieteikumu īstenošana dažādās iesaistītajās valstīs joprojām ir nepietiekama, lai visā pasaulē radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus;
15. norāda, ka FSP pašlaik ir iesaistīta apdrošināšanas nozares standartu izstrādē; atzīst, ka IAIS ir būtiska nozīme globālajā apdrošināšanas politikā, bet uzsver, ka, iesaistot Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi (EAAPI), tiktu stiprināts Eiropas apdrošināšanas nozares ieguldījums, sniedzot nozares specializētās zināšanas, un tiktu nodrošināts, ka pasaules līmenī izstrādātie standarti nav pretrunā loģikai, kuru jau ir izstrādājusi ES;
16. atzinīgi vērtē ESAO darbu nodokļu jomā, jo īpaši ESAO un G20 nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas (BEPS) projektu; uzskata, ka nākamais uzdevums ir šī projekta īstenošanas uzraudzība; uzsver, ka būtu jāuzlabo koordinācija starp Komisiju un dalībvalstīm, kuras ir Finanšu darījumu darba grupas (FATF) locekles, lai ES varētu nodrošināt, ka tās nostāja tiek ņemta vērā;
17. atzinīgi vērtē ECB priekšsēdētāja gatavību turpināt sadarbību ar Parlamentu attiecībā uz ECB lomu banku darbības jomā, jo īpaši saistībā ar tādām pasaules mēroga standartu noteikšanas institūcijām kā FSP;
18. atzinīgi vērtē to, kā eurozonas valstis, kuras ir Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas dalībnieces, ir organizējušas savu dalību, proti, bankas valdē tās visas pārstāv viens loceklis;
19. tādēļ izvirza šādus ierosinājumus:
aicina Komisiju, pamatojoties uz Eiropas un valstu līmenī pastāvošo paraugpraksi, izstrādāt Eiropas Pārredzamības, integritātes un pārskatatbildības rīcības kodeksu, kura mērķis ir sniegt vadlīnijas ES pārstāvju rīcībai starptautiskās organizācijās un institūcijās; prasa izstrādes procesā cieši iesaistīt Parlamentu;
īpaši uzsver bažas par šādu organizāciju/iestāžu statusu, finansēšanu un darbību, to sadarbību ar iestādēm, ieinteresētajām personām un sabiedrību, komunikāciju un to dokumentu pieejamību; uzsver, ka ir jānodrošina taisnīga interešu pārstāvība, iekļaujot arī NVO ar atbilstīgām tehniskajām zināšanām un finanšu līdzekļiem, lai stiprinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;
aicina Eiropas iestādes un aģentūras, kā arī dalībvalstis veicināt katra Eiropas pārstāvja pārskatatbildību pret demokrātiski ievēlētām struktūrām;
prasa pieņemt iestāžu nolīgumu, lai formalizētu finanšu dialogu, ko organizētu ar Eiropas Parlamentu, lai noteiktu pamatnostādnes attiecībā uz Eiropas Savienības nostājas pieņemšanu un saskaņošanu pirms svarīgām starptautiska līmeņa sarunām, nodrošinot, ka šādas nostājas tiek ex ante apspriestas un darītas zināmas, kā arī garantējot turpmākus pasākumus, proti, regulārus Komisijas ziņojumus par šo pamatnostādņu un kontroles pasākumu piemērošanu; ierosina dialogā aicināt piedalīties ES iestādes, dalībvalstis un vajadzības gadījumā attiecīgo starptautisko organizāciju vadītājus; uzskata, ka, nosakot šāda dialoga sanāksmju biežumu un formātu (publisks vai aiz slēgtām durvīm), būtu jāņem vērā praktiski apsvērumi; uzskata, ka aktīvi ir jāiesaista arī dalībvalstu parlamenti to attiecīgajā līmenī, kontrolējot attiecīgo dalībvalstu pārstāvju paustās nostājas;
uzskata, ka papildus šādām detalizētākām pamatnostādnēm varētu izstrādāt arī proaktīvas norāžu rezolūcijas, ko Parlaments pieņemtu ar atbilstošu regularitāti un kas paustu tā nostāju par vispārējo politisko virzību;
uzskata, ka jautājumos, kuros Eiropas Parlaments līdzās Padomei ir viens no likumdevējiem, šāds dialogs palīdzētu noteikt sarunu mandātu, apvienojot Eiropas nostāju tās likumdošanas atbalstam, kas pieņemta ar balsu vairākumu, vai novēršot neatbilstības tiesību aktos, kuri ir pieņemšanas procesā;
prasa Eiropas pārstāvjiem starptautiskās sarunās īpašu uzmanību veltīt saskaņotībai un konsekvencei starp starptautiskajām prasībām un standartiem, un pieņemtajiem saistošajiem ES tiesību aktiem, kā arī attiecīgo noteikumu ievērošanai, lai starptautiskā līmenī nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;
aicina uzlabot Komisijas pārskatatbildību pret Eiropas Parlamentu, racionalizējot to ES nostāju noteikšanu, kuras G20 sanāksmēs tiks paustas politikas jomās, kas saistītas ar nodarbinātību, enerģētiku, tirdzniecību, attīstību un korupcijas apkarošanu;
prasa dalībvalstīm bez kavēšanās sākt ievērot lojālas sadarbības noteikumus;
aicina dalībvalstis saskaņā ar vienoto uzraudzības mehānismu pieņemt banku savienības pārstāvību Bāzeles Banku uzraudzības komitejā;
aicina Komisiju savā darba programmā ietvert ekonomikas un finanšu regulējuma ārējo dimensiju, t. i., darbu, ko paredzēts veikt starptautiskajās finanšu iestādēs, un iekšpolitikas saskaņotības uzlabošanai izveidot darba grupu pasaules mēroga ekonomikas pārvaldības un finanšu institūciju jautājumos;
atzīmē Komisijas iniciatīvu, kas paredz sekmēt virzību uz eurozonas vienotu pārstāvību SVF; uzskata, ka tas būtu jādara, neskarot vienota Eiropas Savienības vēlēšanu apgabala izveidi ilgtermiņā;
norāda, ka saskaņā ar Līgumam pievienoto 14. protokolu atbildība par pastiprinātu koordināciju starp eurozonas dalībvalstīm ir jāuzņemas Eurogrupai, kuras darbībai ir pagaidu un neformāls raksturs, kamēr euro nav ieviests visās Savienības dalībvalstīs; uzskata, ka Eurogrupas pārredzamību un pārskatatbildību varētu uzlabot; saskaņā ar M. Thyssen 2012. gada 20. novembra ziņojumu[8], kurā pausti būtiski ieteikumi attiecībā uz banku, ekonomikas, fiskālo un politisko savienību, atbalsta nostāju, ka būtu jāmeklē formālāks un noturīgāks risinājums; atgādina, ka ir jānostiprina ekonomikas un monetāro lietu komisāra pilnvaru neatkarība un papildus ir jāparedz stingri pārskatatbildības mehānismi attiecībās ar Parlamentu un Padomi;
uzskata, ka papildus SVF individuālajam gadījumam nākamo gadu laikā būtu jāīsteno ES pārstāvības pakāpeniska racionalizēšana, vispirms īstenojot uzlabotu koordināciju un pēc novērtējuma veicot pārstāvības apvienošanu; uzskata, ka dalība šajās organizācijās un iestādēs būtu jānosaka atbilstoši ES iestāžu un Eiropas uzraudzības iestāžu, Padomes/Eurogrupas un valstu iestāžu attiecīgajai kompetencei; uzskata, ka paralēli ES būtu jāstrādā pie šo organizāciju un iestāžu darbības, lai no vienprātības pārietu uz svērtā vairākuma balsošanas sistēmu;
uzsver, ka Komisijas, Padomes vai attiecīgos gadījumos Eurogrupas pienākums ir stiprināt koordināciju, organizējot sagatavošanās sanāksmes; uzskata, ka vajadzības gadījumā būtu jāveido jaunas Padomes ad hoc darba grupas, ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas (EFC), SVF darba grupas (SCIMF), Eurogrupas jautājumu darba grupas (EWG) un Ekonomikas politikas komitejas (EPC) darbu;
aicina padziļināti izvērtēt dubulto (Eiropadomes prezidējošās valsts un Komisijas priekšsēdētāja) pārstāvību G20 sanāksmēs, lai konstatētu, cik lielā mērā tas vājina ES ārējo uzticamību, jo īpaši ņemot vērā vienotā finanšu pakalpojumu tirgus esamību; uzskata –– lai veicinātu individuāli pārstāvēto dalībvalstu konverģenci, ir iespējami dažādi uzlabojumi, kam vajadzētu palīdzēt panākt efektīvu koordināciju pirms sanāksmēm un sekmēt spēcīgas Eiropas nostājas paušanu šajās sanāksmēs;
aicina ES iestādes un dalībvalstis veicināt ceļveža izstrādi par globālas, uz līgumiem balstītas finanšu organizācijas izveidi, pamatojoties uz Jacques de Larosière ziņojumā sniegtajiem ieteikumiem, ar plašām pilnvarām attiecībā uz ieteikumu sagatavošanu, sarunām par saistošiem obligātajiem standartiem, daudzpusējiem strīdu izšķiršanas mehānismiem un attiecīgā gadījumā sankcijām; uzskata, ka varētu izmantot gūto pieredzi, jo īpaši to, kas ar PTO palīdzību gūta tirdzniecības jomā, lai izveidotu iepriekš minētos daudzpusējos strīdu izšķiršanas mehānismus; uzsver, ka ierosinātajai organizācijai būtu jāpiemēro visaugstākie pārredzamības un pārskatatbildības standarti;
uzskata, ka Komisijai būtu jāpiešķir nepārprotamas pilnvaras atbalstīt jaunu stimulu daudzpusējas starptautiskās finanšu, monetārās un regulatīvās sadarbības veicināšanai;
aicina Komisiju nodrošināt, ka visi ES tiesību aktu priekšlikumi finanšu jomā papildina starptautiskajā līmenī veiktās darbības;
20. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
PASKAIDROJUMS
Kurš lemj? Kurš nosaka finanšu sektora darbības pamatnoteikumus? Vai, saskaroties ar ekspertu un privātām interesēm, Parlamentam un valdībām joprojām ir pēdējais vārds? Kādā veidā Eiropas Savienība un eurozona aizstāv savas stratēģiskās intereses? Eiropas iestādes un dalībvalstu valdības īsti nespēj sniegt atbildes uz šiem vienkāršajiem un likumīgajiem jautājumiem. Ar šo ziņojumu cenšas ieviest skaidrību, pētot ES darbību vairākās politiska un/vai tehniska rakstura organizācijās[9].
Šī ziņojuma pamatā ir trīs konstatējumi.
Kapitāla brīvas aprites dēļ finanšu sistēmas stabilitāte, kas ir izšķiroši svarīga ieguldījumiem un izaugsmei, ir atkarīga no spējas pārnacionālā līmenī izstrādāt un īstenot standartus un rīcības normas.
Mēroga paplašināšana nedrīkst izraisīt pienākumu vājināšanu, kas kaitētu demokrātijai. Jo īpaši dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomu nedrīkst samazināt līdz tehnisko pienākumu veikšanai. Ja ir nepieciešams privāto un politisko interešu neatkarīgs novērtējums, ir jāatjauno dialogs starp ekspertiem un ievēlētajām amatpersonām. Minēto problēmu ilustrē nesens piemērs. Vai, novērtējot Bāzeles III standartu (banku kapitāla prasības) īstenošanu, var ignorēt to, ka Eiropā galvenokārt bankas, nevis tirgi finansē MVU? Šādiem specifiskiem faktoriem tomēr ir liela ietekme uz izaugsmi, kā norādīts Eiropas likumu interpretācijā CRD IV dokumentu paketē[10].
Visbeidzot, Eiropas Savienībai un eurozonai ir jāspēj aizstāvēt savas stratēģiskās intereses. Taču Eiropas Savienības pārstāvība šajās organizācijās ir samērā nekoordinēta. Ir nožēlojami ar to samierināties, jo likmes ir augstas ne tikai finanšu stabilitātes, bet arī galvenokārt izaugsmes un nodarbinātības jomā. Lai nodrošinātu progresu, ir jāveic praktiski pasākumi, apzinoties, ka ar Eiropas finanšu spēku rēķinās, tomēr tās demogrāfiskais īpatsvars pasaulē samazinās. ES varētu sniegt lietderīgu ieguldījumu, palīdzot veidot līdzsvarotāku daudzpusējo sadarbību ekonomikas un finanšu jautājumos.
1. Pārredzamība
Vispārēju finanšu nozares novērtējumu veikt ir grūti, jo vēsturiskās attīstības gaitā ir veidojušās daudzas starptautiskas finanšu organizācijas, un finanšu nozare un tās iekšējā struktūra ir sarežģīta.
SVF |
cenšas nodrošināt starptautiskās monetārās sistēmas stabilitāti, vajadzības gadījumā sniedzot tehnisko un finansiālo palīdzību; |
|
ESAO |
sagatavo pētījumus par to, kā veicināt ekonomisko izaugsmi. Tās loma nodokļu jomā pieaug; |
|
G20 |
ir neformāls un vispusīgs politisks forums, kas apvieno 19 pasaulē lielākās tautsaimniecības un ES; |
|
FSP |
pēc 2009. gada finanšu krīzes G20 vārdā nodrošina labāku starptautisko finanšu noteikumu koordināciju; |
|
Bāzeles komiteja |
nodarbojas ar banku darbības uzraudzības konverģenci un izstrādā nozares uzraudzības prasības (piemēram, kapitāla prasību rādītājus); |
|
IOSCO |
cenšas nodrošināt vērtspapīru darījumu noteikumu konverģenci, lai tirgu padarītu efektīvāku un pārredzamāku; |
|
IAIS |
veicina apdrošināšanas nozares efektīvu uzraudzību starptautiskā līmenī, un kopš 2013. gada tai ir uzdots jauns pienākums –– starptautisko kapitāla standartu izstrāde apdrošināšanas jomā; |
|
IOPS |
darbība ir vērsta uz standartu izstrādi un starptautiskās sadarbības veicināšanu pensiju jomā ar paraugprakses apmaiņu un arvien vairāk ar noteikumu pieņemšanu; |
|
IASB |
tās mērķis ir izveidot saskaņotu grāmatvedības standartu sistēmu, lai ieguldītājiem sniegtu noderīgu finanšu informāciju. |
|
Dažas būtiskas izvēles iespējas gandrīz nemaz netiek minētas. Nav pierādījumu tam, ka privātās juridiskās organizācijas joprojām spēj aizstāvēt sabiedrības intereses. To apliecina paradoksāls piemērs — IFRS starptautiskos finanšu pārskatu standartus, kurus ASV neatzīst, izstrādā globāla organizācija, kas dibināta atbilstoši ASV tiesību normām. Tāpat nav skaidra publisko iestāžu loģika — ja ES likumdevējs ir nesen pieņēmis Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvu (BRRD), vai būtu pareizi, ja FSB, kurā pārstāvētas daudzas dalībvalstis, un ECB uzsāktu kopēju TLAC projektu (priekšlikums par kopējo spēju segt zaudējumus), kas balstās uz pilnīgi citu loģiku? Vai arī — kādēļ šī organizācija uzņemas atbildību par jautājumiem, kas saistīti ar apdrošināšanu, tostarp sistēmisko apdrošinātāju identificēšanu, lai gan Līgums neparedz ECB uzraudzības kompetenci apdrošināšanas jomā?
Aiz pārredzamības trūkuma slēpjas arī lielās izmēra atšķirības. IOSCO dalībnieku klāsts ir ļoti plašs, turpretī citas organizācijas apvieno daudz mazāku skaitu valstu. Tas ir gan principiāls jautājums, gan jautājums pēc būtības, jo nepietiekama Āfrikas vai Dienvidamerikas pārstāvība ir samērā netaisnīga un rada risku, ka netiek risinātas problēmas saistībā ar nevienlīdzību vai nabadzīgāko valstu finansēšanu.
Dažu organizāciju ieteikumu konsultatīvais vai tehniskais raksturs nevar attaisnot pārredzamības trūkumu — daži dalībnieki dažkārt spontāni sniedz ieteikumus, lai izvairītos no tā, ka kredītreitingu aģentūra pazemina to reitingu (bankas/kapitāla prasības), vai arī lai palielinātu savas izredzes atrast finansējumu (uzņēmumi/grāmatvedības standarti).
Iespēju un svarīgo jautājumu labāka apzināšanās, protams, ir politiķu galvenā un svarīgākā atbildība. Tomēr tehniskākā līmenī arī centrālo banku, Komisijas un citu Eiropas iestāžu pārstāvjiem būtu sistemātiskāk jāsadarbojas ar sabiedrību, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, akadēmiskās aprindas vai profesionālo vidi. Daži to izmanto, citi mazāk.
Saistību (atbilstības) pārbaude prasa īpašu uzmanību. Paradoksāli, ka globālā rīcība stabilitātes veicināšanai tiek uzsvērta, vienīgi organizējot iespaidīgus pasaules līderu pasākumus (piemēram, G20), lai pēc tam samierinātos ar īstenošanas procedūrām, kas rada vilšanos. Vai nevajadzētu novērst šo neatbilstību, kura vairo sabiedrības neuzticēšanos procesam, un ieviest saistošākus noteikumus?
2. Atbildība
EP kā priviliģēts publisko debašu forums iekšējā finanšu pakalpojumu tirgus jomā to atbilstoši savai kompetencei var veicināt trijos līmeņos:
- attiecībā uz Eiropas likumdošanu, ko pieņem 28 dalībvalstis, piešķirot saistošu sarunu mandātu atbilstoši lēmumiem, kas pieņemti ar balsu vairākumu;
- pirms sarunām pasaules lielajos forumos (piemēram G20 sanāksmēs) veidojot un darot zināmu Eiropas Savienības nostāju;
- uzraugot pieņemto pasākumu īstenošanu (atbilstības prasība).
Sabiedrība gaida, lai atbildīgie politiķi publiski izskaidrotu savu nostāju sarunās. Slepenās diplomātijas laiks ir beidzies. Eiropas partneru interesēs ir nodrošināt, lai sabiedrība labvēlīgi uzņemtu ES starptautiskās saistības. EP prasīgums atbildības jomā ne vienmēr slikti ietekmē Eiropas puses sarunu dalībniekus un, gluži pretēji, var stiprināt viņu pozīciju sarunās.
Līdz šim ir notikušas vairākas viedokļu apmaiņas starp EP ECON komiteju un dažiem pasaules organizāciju līderiem, bet tās bija pārāk sasteigtas un virspusējas. EP vajadzētu uzņemties organizēt pamatīgāku un regulārāku dialogu.
3. ES un eurozonas pārstāvība
Parasti ir grūti precīzi novērtēt ietekmi, taču šobrīd ir skaidrs, ka ES savējo nebūt nepalielina. Eiropas pārstāvība ir tik daudzšķautņaina, ka tā kļūst netverama. Komisija dažreiz aprobežojas ar lomu, kuru tai nevajadzētu uzņemties, galvenokārt pārstāvot ES dalībvalstis ar mazāko iedzīvotāju skaitu, kas nav šo organizāciju dalībnieces, nevis ES kopumā.
Eiropas sadrumstalotība ir vēl nožēlojamāka, ņemot vērā ES dalībvalstu kopējo finansiālo ieguldījumu dažās organizācijās (piemēram, ESAO). Tāpat ir jāpārskata arī ģeogrāfiskais līdzsvars un vienlīdzīgs amatu sadalījums.
ES nepietiekamajai pārstāvībai ir atšķirīga ietekme atkarībā no tā, vai organizācijām ir vairāk konsultatīva loma (ESAO), tās pārvalda krīzes situācijas (G20/FSB) vai nosaka tehniskos standartus.
Globālajos forumos nedrīkstētu pieļaut, ka to ES dalībvalstu valdības, centrālās bankas vai uzraudzības iestādes, kuras Eiropas Savienības likumdošanas procesā veido mazākumu, meklē sava veida otro iespēju stāties pretī partneriem, kas parasti ir vairākumā. Tas ir pretrunā lojālas sadarbības principam, kas noteikts Līgumos.
Ir svarīgi, lai ES pieņemtu efektīvākus mehānismus un izstrādātu vienotu nostāju ar mērķi paust vienu viedokli, ko, protams, nevar panākt uzreiz, bet uz to ir jāturpina tiekties.
Praktiskais risinājums būtu ieviest saistošākas finanšu sadarbības procedūras, veidojot dialogu starp dalībvalstīm un Eiropas iestādēm.
Attiecībā uz eurozonu Līguma 138. pants, kas minēts piecu priekšsēdētāju ziņojumā[11], aicina stiprināt ES ārējo pārstāvību, kuras mērķim vajadzētu būt pakāpeniskai vienotas pārstāvības veidošanai. Tā kā SVF iejaucas eurozonas lietās, jo īpaši ņemot vērā tā lomu Grieķijā, jautājums ir kļuvis aktuālāks.
ES mērķis varētu būt vēl vērienīgāks. IOSCO ģenerālsekretārs David Wright personīgi atbalsta domu par globālo institucionālo sistēmu, kuras izveidei, iespējams, būtu nepieciešams starptautisks nolīgums un kurai būtu pilnvaras pieprasīt savu ieteikumu īstenošanu, paredzēt saistošas strīdu izšķiršanas procedūras un noteikt sankcijas gadījumos, ja sistēmas dalībvalstis nepilda savas saistības[12].
Secinājums
Ņemot vērā kapitāla plūsmu un finanšu jomas darbību globālo raksturu, ir nereāli censties uzraudzīt finanšu nozares darbību, kopumā nemainot publiskās darbības mērogu.
Saskaroties ar šo problēmu, ES ir daudzas priekšrocības. Tā ir radījusi pasaules mēroga finanšu pakalpojumu iekšējo tirgu, kura darbību drīzumā atjaunos kapitāla tirgu savienība. Tajā ir atzīti finanšu centri, sistēmisko risku novēršanas komiteja (ESRK) un trīs iestādes, kas neilgā laikā ir sākušas aktīvi darboties. Euro ir starptautiska valūta. Krīzes laikā eurozona ir ieviesusi vēl nebijušus banku glābšanas, uzraudzības un darbības noregulējuma mehānismus. Tāpat ES ir arī svarīgas zināšanas pārvalstiskas demokrātijas un dalībvalstu saistību neizpildes uzraudzības jomā, un tās augstās pārredzamības prasības attiecībā uz administratīvo dokumentu pieejamību var būt par piemēru citām starptautiskām organizācijām.
Ņemot vērā finanšu nozares stratēģisko nozīmi izaugsmes un nodarbinātības jomā, aicinu pārskatīt daudzpusējas globālās sadarbības iespējas, tādā veidā stiprinot ES un eurozonas nozīmi.
MAZĀKUMA VIEDOKLIS
saskaņā ar Reglamenta 56. panta 3. punktu
Miguel Viegas, Matt Carthy, Fabio De Masi, Paloma López Bermejo, Rina Ronja Kari, Marisa Matias, Miguel Urbán un Dimitris Papadimoulis
Lai arī šajā ziņojumā ir iekļauti tādi pozitīvi vērtējami aspekti kā vajadzība veidot starptautisku regulatīvo sadarbību un bažas par pienākumu vājināšanos globālās koordinēšanas ietekmē, kas kaitētu demokrātijai, kopumā priekšlikuma pamatā ir ideja par pārvalstisko institūciju varas padziļināšanu, kas politisko varu attālinās no iedzīvotājiem, un pret to mēs būtiski iebilstam.
Mēs pilnība noraidām:
– tādu ES, kurā tiek apšaubīta dalībvalstu sadarbība un solidaritāte kā daļa no to nacionālās suverenitātes;
– to, ka salīdzinoša izvērtēšana iedzīvotājiem nodrošina lielāku pārskatatbildību nekā tradicionālais formālās demokrātiskās pārskatatbildības modelis, kas balstās uz „pilnvarnieka un pilnvarotāja” jēdzienu;
– tādas vienpersoniskas pārstāvības izveidi, kas pauž vienotu visu ES valstu nostāju starptautiskajās finanšu iestādēs;
– tāda rīcības kodeksa pieņemšanu, kura mērķis ir kavēt dalībvalstu individuālu rīcību;
– globālas finanšu organizācijas izveidi.
Pilnībā atbalstām to, ka
– turpmāku demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību nevar panākt, palielinot pārvalstiskos noteikumus;
– dalībvalstīm nevajadzētu atteikties no savas pārstāvības starptautiskajos forumos;
– starptautiskā regulatīvā sadarbība ir jābalsta uz valstu solidaritāti, nevis lielāko tautsaimniecību un finanšu interešu aizstāvību.
20.11.2015
Konstitucionālo jautājumu komitejas ATZINUMS
Ekonomikas un monetārajai komitejai
par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā
Atzinuma sagatavotājs: Paulo Rangel
IEROSINĀJUMI
Konstitucionālo jautājumu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteja rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. ņemot vērā ES kā pārnacionālas institūcijas specifisko raksturu, valstu savstarpējās atkarības pašreizējo augsto līmeni un varas līdzsvara maiņu, uzskata, ka Savienībai starptautisku institūciju locekles statusā būtu jāuzņemas aktīvāka un redzamāka loma pasaules mēroga ekonomikas pārvaldības procesā; uzsver nepieciešamību pēc institucionālām reformām, lai nodrošinātu saskaņotu ES pārstāvību un spēcīgu Eiropas balsi starptautiskās finanšu, monetārās un regulatīvās iestādēs un institūcijās;
2. uzskata, ka ES kā starptautisku forumu dalībniecei būtu jāveicina starptautiskās un ekonomiskās pārvaldības procesa reforma saskaņā ar saviem principiem un it īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3. un 6. pantā noteiktajiem principiem;
3. prasa ES kļūt par dalībnieci starptautiskos forumos, kas regulē un ietekmē starptautisko ekonomiku; tomēr uzskata, ka ES būtu jāskaidro to neoficiālo institūciju pieņemto lēmumu juridiskais statuss, kuras vada monetāro savienību;
4. norāda, ka ekonomikas un finanšu krīze, kura sākās 2008. gadā, ir izgaismojusi vajadzību pasaulē pastiprināt ekonomikas pārvaldību, izveidot tādas pārnacionālas institūcijas, kas ir spējīgas iejaukties, un pieņemt darbības noteikumus, kuru mērķis ir panākt valstu ekonomikas politikas jomā pieņemto lēmumu labāku koordināciju;
5. prasa izveidot saskaņotus un labāk strukturētus iepriekšējas koordinācijas mehānismus, lai izstrādātu kopēju ES nostāju, kuras mērķis, ņemot vērā pasaules valstu savstarpējās ekonomiskās atkarības augsto pakāpi, ko nosaka starptautiskās tirdzniecības nozīme pasaules ekonomikas kārtībā, ir starptautiskos ekonomikas forumos efektīvāk popularizēt ES mērķus un politikas virzienus, kuri uzskaitīti, piemēram, LES 2., 3. un 6. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 9., 10., 11. un 12. pantā;
6. uzsver, ka katrā no minētajām finanšu, monetārajām un regulatīvajām iestādēm un institūcijām būtu jāizstrādā saskaņota ES stratēģija, lai Savienība varētu sagatavot koordinētu nostāju un pastiprināt savu ietekmi lēmumu pieņemšanas procesā;
7. uzsver, ka liela nozīme ir vienotai Eiropas balsij starptautiskās iestādēs un institūcijās, un aicina Komisiju ierosināt rīcības kodeksu attiecībā uz pārredzamību un pārskatatbildību, kurā būtu sniegti norādījumi par Eiropas pārstāvju rīcību starptautiskās organizācijās un kurš pamatotos uz pastāvošo paraugpraksi; uzskata, ka laika gaitā šo rīcības kodeksu kā paraugu varētu izmantot visas starptautiskās iestādes un institūcijas savu rīcības kodeksu izstrādē;
8. atgādina, ka minētajās institūcijās, kurās ir pārstāvēta gan ES, gan dalībvalstis, būtu pilnībā jāievēro LES 4. panta 3. punktā paredzētais lojālas sadarbības princips un ka dalībvalstīm būtu jāatturas „no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu”;
9. atbalsta to, ka Savienība popularizē vienotu un integrējošu Eiropas pieeju, lai nodrošinātu savu politikas virzienu un pasākumu konsekvenci, efektivitāti un ilgtspēju, un to, ka kopējas nostājas noteikšanā tiek ņemtas vērā to dalībvalstu intereses un ieguldījums, kuras nav pārstāvētas minētajās iestādēs vai institūcijās;
10. uzskata, ka šo vienoto un iekļaujošo Eiropas pieeju varētu labāk īstenot ar regulāra un oficiāla dialoga par finanšu jautājumiem palīdzību, kurš Parlamentā tiktu organizēts, lai pirms svarīgām starptautiskām sarunām noteiktu ES nostāju, un nodrošinātu to, ka šī nostāja tiek darīta zināma un ka tiek īstenoti nepieciešamie turpmākie pasākumi; uzskata, ka minētajā dialogā būtu jāuzaicina piedalīties ES iestādes, dalībvalstis un attiecīgā gadījumā iesaistīto starptautisko organizāciju vadītāji un ka tā raksturs (publisks vai slēgts) un biežums būtu jānosaka atbilstoši praktiskajām vajadzībām;
11. uzskata, ka šis dialogs kalpotu tam, lai noteiktu sarunu mandātu jomās, kurās Eiropas Parlaments līdzās Padomei ir viens no likumdevējiem, šajā nolūkā apvienojot ES nostājas ap tiesību aktiem, kas ir pieņemti ar balsu vairākumu, un izvairoties no neatbilstības tiesību aktiem, kuri ir pieņemšanas stadijā;
12. mudina Savienību ar savu institūciju palīdzību nodrošināt pilnīgu atbilstību Pamattiesību hartai un ievērot tajā noteiktās absolūtās robežas darbībai visās jomās, tostarp ekonomiska rakstura pasākumiem, kas, ļoti iespējams, varētu būtiski ietekmēt tās pilsoņu dzīvi;
13. atgādina, ka ES būtu jācenšas panākt pilntiesīgas locekles statuss tajās starptautiskās ekonomikas un finanšu institūcijās, kuru locekle tā vēl nav un kurās šāda dalība būtu lietderīga (piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā un Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF)); prasa attiecīgajām starptautiskajām ekonomikas un finanšu institūcijām izdarīt visas nepieciešamās izmaiņas savos dibināšanas aktos, lai ļautu ES kļūt par to pilntiesīgu locekli;
14. uzskata, ka nākotnē, pienācīgi ņemot vērā kompetenču sadalījumu starp ES un dalībvalstīm un ekonomikas un monetārās savienības padziļināšanā sasniegto progresu, būtu jānodrošina vienota ārēja ES pārstāvība SVF un citos starptautiskos ekonomikas forumos, lai ES varētu pilnībā izmantot savu potenciālu, vieglāk sasniegt savus mērķus, aizsargāt savas un savu dalībvalstu intereses un palielināt savu nozīmīgumu un ietekmi pasaules ekonomikas un finanšu struktūrā; uzskata, ka šai vienotajai pārstāvībai ir jāsākas ar progresu ceļā uz vienotu eurozonas pārstāvību SVF, neskarot vienota ES vēlēšanu apgabala izveidi ilgtermiņā;
15. uzsver nepieciešamību pēc patiesas ES politikas virzienu reformas, lai nepieļautu iekšēju ekonomisku un sociālu nelīdzsvarotību starp dalībvalstīm un lai varētu veikt parāda pārstrukturēšanu;
16. pauž nožēlu par to, starptautiskajām finanšu, monetārajām un regulatīvajām iestādēm un institūcijām un ES dalībai tajās trūkst demokrātiskās pārskatatbildības un pārredzamības attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu;
17. uzskata, ka būtu jāapsver iespēja paredzēt, ka G20 sanāksmēs Padomes un Komisijas priekšsēdētājam par abiem ir viena vieta, jo pašreizējā situācija (divas atsevišķas vietas) vājina ES ārējo uzticamību;
18. uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka Savienības līdzdalība pastāvošajās ekonomikas un finanšu institūcijās ir pilnībā pārredzama, demokrātiski pārskatatbildīga un leģitīma;
19. uzsver, ka Savienības pārstāvjiem būtu jāspēj uzņemties G20 rotējošo prezidentūru;
20. atbalsta to, lai Savienība ieviestu pilnīgas pārredzamības sistēmu attiecībā uz lobistiem sarunu procesā starp ES institūcijām un iepriekš minētajām starptautiskajām institūcijām;
21. uzskata, ka Parlaments būtu pienācīgi un regulāri jāinformē par Savienības darbību un nostāju pastāvošajās ekonomikas un finanšu institūcijās; uzskata arī, ka Parlamentam vajadzētu būt tiesībām paust viedokli un tam būtu jāuzņemas uzraudzības loma attiecībā uz ES pārstāvju darbu šajās institūcijās, lai nodrošinātu pārskatatbildību un pastiprinātu demokrātisko leģitimitāti;
22. prasa izveidot starptautiskas darba grupas, kas sanāktu kopā pirms starptautisku finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju oficiālām sanāksmēm un sniegtu Parlamentam iespēju paust viedokli par gaidāmajās sanāksmēs apspriežamajiem jautājumiem; uzskata, ka būtu jāizveido mehānisms, lai ņemtu vērā Parlamenta viedokli par šādiem jautājumiem;
23. uzsver, ka būtu jānodrošina attiecīgo ekonomikas un finanšu institūciju izdoto dokumentu pieejamība Parlamentam, jāizveido atbilstošs atklāts, regulārs un efektīvs ziņošanas mehānisms un ES dalībniekiem būtu sistemātiski jāsniedz Parlamentam atsauksmes par minētajos forumos pieņemtajiem lēmumiem;
24. uzskata, ka ES būtu jāuzņemas vadoša un daudz aktīvāka loma starptautisko ekonomikas un finanšu institūciju reformēšanas veicināšanā, lai to darbība kļūtu demokrātiskāka, pārredzamāka un pārskatatbildīgāka, tādējādi tās tuvinot iedzīvotājiem;
25. uzskata, ka ES visos starptautiskos ekonomikas forumos būtu jāaizstāv pasaules ekonomikas pārvaldības koordinēšana un pastiprināšana, Eiropas sociālais modelis, fiskālā sadarbība un uzņēmumu ilgtspējas kultūra.
ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
19.11.2015 |
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
13 3 2 |
|||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Mercedes Bresso, Elmar Brok, Richard Corbett, Pascal Durand, Danuta Maria Hübner, Ramón Jáuregui Atondo, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Paulo Rangel, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Barbara Spinelli, Josep-Maria Terricabras, Kazimierz Michał Ujazdowski |
||||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Isabella Adinolfi, Max Andersson, Enrique Guerrero Salom, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Andrej Plenković |
||||
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Sofia Ribeiro |
||||
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
15.2.2016 |
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
38 18 0 |
|||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Gerolf Annemans, Burkhard Balz, Udo Bullmann, Esther de Lange, Fabio De Masi, Markus Ferber, Jonás Fernández, Elisa Ferreira, Sven Giegold, Neena Gill, Sylvie Goulard, Roberto Gualtieri, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Cătălin Sorin Ivan, Diane James, Othmar Karas, Georgios Kyrtsos, Werner Langen, Sander Loones, Bernd Lucke, Olle Ludvigsson, Ivana Maletić, Notis Marias, Fulvio Martusciello, Marisa Matias, Costas Mavrides, Bernard Monot, Stanisław Ożóg, Sirpa Pietikäinen, Pirkko Ruohonen-Lerner, Molly Scott Cato, Peter Simon, Paul Tang, Ramon Tremosa i Balcells, Marco Valli, Tom Vandenkendelaere, Miguel Viegas, Jakob von Weizsäcker, Pablo Zalba Bidegain, Marco Zanni, Sotirios Zarianopoulos |
||||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Enrique Calvet Chambon, Mady Delvaux, Bas Eickhout, Marian Harkin, Ramón Jáuregui Atondo, Rina Ronja Kari, Thomas Mann, Eva Paunova, Michel Reimon, Antonio Tajani, Beatrix von Storch |
||||
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Lucy Anderson, Andrey Kovatchev, Adam Szejnfeld |
||||
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0377.
- [2] Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0229.
- [3] Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0457.
- [4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0238.
- [5] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0268.
- [6] Eiropas Parlamenta un Padomes 2001 gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem
- [7] Arī Starptautisko norēķinu banka, Finanšu darījumu darba grupa (FATF) un Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) pieņem noteikumus; Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferencei (UNCTAD) ir svarīga nozīme pasaules ekonomikas pārvaldībā; Āfrikas Attīstības banka (AfDB), Āzijas Attīstības banka (ADB), Karību jūras reģiona Attīstības banka (CDB), Rietumāfrikas attīstības banka (WADB), Amerikas Attīstības banka (IDB), Amerikas Savstarpējo ieguldījumu korporācija (IIC), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB), Eiropas Padomes Attīstības banka (CEB), Pasaules Bankas grupa, Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka (IBRD), Starptautiskā Attīstības asociācija (IDA), Starptautiskā Finanšu korporācija (IFC) un Daudzpusējo investīciju garantiju aģentūra (MIGA) atbalsta attīstības sadarbības finansēšanu.
- [8] Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu „Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”
- [9] Šis ziņojums nav izsmeļošs. Tā darbības joma ir apzināti ierobežota, lai nodrošinātu atbilstību ECON komitejas kompetencei, koncentrējoties uz tādiem galvenajiem jautājumiem kā pārredzamība, atbildība un Eiropas stratēģisko interešu aizstāvība. Referente pateicas dažādu pētījumu autoriem, kuru darbi sagatavoti saistībā ar šo ziņojumu un bija pieejami Eiropas Parlamenta tīmekļa vietnē sadaļā Think tank.
- [10] REACTION TO THE OPINION OF THE BASEL COMMITTEE ON CRD 4 (CAPITAL REQUIREMENTS DIRECTIVE FOR BANKS), ECON Press release, 05-12-2014 [URL: http://www.europarl.europa.eu/news/en/news-room/content/20141205IPR82904/html/REACTION-TO-THE-OPINION-OF-THE-BASEL-COMMITTEE-ON-CRD-4]
- [11] Ziņojums "Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana", ko sagatavoja Jean-Claude Juncker ciešā sadarbībā ar Donald Tusk, Jeroen Dijsselbloem, Mario Draghi un Martin Schulz [URL: http://ec.europa.eu/priorities/economic-monetary-union/docs/5-presidents-report_fr.pdf]
- [12] Remarks by David Wright, Secretary General of IOSCO, The Atlantic Council, Washington, DC, 10 December 2012 [URL: https://www.iosco.org/library/speeches/pdf/20121210-Wright-David.pdf]