Procedūra : 2015/2094(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0053/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0053/2016

Debates :

PV 27/04/2016 - 21
CRE 27/04/2016 - 21

Balsojumi :

PV 28/04/2016 - 4.67
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0203

ZIŅOJUMS     
PDF 775kWORD 303k
5.4.2016
PE 569.470v04-00 A8-0053/2016

par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā

(2015/2094(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referente: Kostadinka Kuneva

Atzinuma sagatavotāja (*):

Tania González Peñas, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja

(*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā

(2015/2094(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā preambulu, kā arī 3. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 5., 27., 31., 32., 33. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, jo īpaši tās 4. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē, un 14. pantu par diskriminācijas aizliegumu,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās I sadaļu un II sadaļas 3. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 6. jūnija paziņojumu par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. līdz 2020. gadam (COM(2014)0332),

–  ņemot vērā 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi un jauniem sociālā dialoga veidiem(2),

–  ņemot vērā 2001. gada 20. septembra rezolūciju par uzmākšanos darba vietā(3),

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) 2013. gada ziņojumu „Sievietes, vīrieši un darba apstākļi Eiropā”,

–  ņemot vērā Eurofound 2008. gada ziņojumu „Pasākumi nedeklarēta darba novēršanai Eiropas Savienībā” un 2013. gada ziņojumu „Nedeklarēta darba novēršana 27 ES dalībvalstīs un Norvēģijā — kopš 2008. gada īstenotās pieejas un pasākumi”,

–  ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. maija paziņojumu „Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem — Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) 2015. gada ziņojumu „Darbaspēka smaga ekspluatācija — darbinieki, kas pārvietojas Eiropas Savienībā vai tās robežās. Valstu pienākumi un upuru tiesības”,

–  ņemot vērā FRA 2011. gada ziņojumu „Mājsaimniecībās nodarbināti neatbilstīgi ieceļojušie migranti — pamattiesību jautājumi, kas jārisina Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 16. oktobra atzinumu par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(6),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(7),

–  ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(8),

–  ņemot vērā Eurofound 2007. gada ziņojumu „Darba apstākļi Eiropas Savienībā — dzimumu līdztiesības perspektīva”,

–  ņemot vērā Eurofound 2014. gada ziņojumu „Aprūpes sektors — darba apstākļi un nodarbinātības kvalitāte”,

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem Eiropas Savienībā(9),

–  ņemot vērā 1990. gada 18. decembra Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā 1977. gada 24. novembra Eiropas Konvenciju par migrējošo darba ņēmēju juridisko statusu,

–  ņemot vērā 1961. gada 18. aprīļa Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem,

–  ņemot vērā ANO 2006. gada 13. decembra Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Eurofound 2011. gada ziņojumu „Uzņēmumu iniciatīvas, kas paredzētas strādājošajiem, kuru aprūpē ir bērni vai pieaugušie ar invaliditāti”,

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par pirmspensijas vecuma sieviešu stāvokli(10),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas un Komisijas kopīgi sagatavoto 2014. gada 10. oktobra ziņojumu „Atbilstoša sociālā aizsardzība ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā”,

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu „Darbs un aprūpes pienākumi — saskaņošanas pasākumi demogrāfisku pārmaiņu apstākļos”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētās nodaļas 2010. gada 26. maija atzinumu „Profesionālu darba vietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu jomā”(11),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 189 un Ieteikumu Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, kurus pieņēma SDO Starptautiskajā Darba konferencē 2011. gada 16. jūnijā,

–  ņemot vērā Padomes lēmumu, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189)(12),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par priekšlikumu SDO konvencijai un konvencijas papildu ieteikumam par mājkalpotāju darbu(13),

–  ņemot vērā SDO ziņojumus IV(1) un IV(2) „Pienācīgs darbs mājsaimniecībās nodarbinātām personām”, kurus izstrādāja Starptautiskās Darba konferences 99. sesijā 2010. gada jūnijā, un ziņojumus IV(1) un IV(2) (publicēti divos sējumos) „Pienācīgs darbs mājsaimniecībās nodarbinātām personām”, kurus izstrādāja Starptautiskās Darba konferences 100. sesijā 2011. gada jūnijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0053/2016),

A.  tā kā saskaņā ar SDO Konvenciju Nr. 189 „mājsaimniecībā nodarbināta persona” ir persona, kas veic darbu mājsaimniecībā, iesaistoties darba attiecībās, neatkarīgi no tā, vai šis darbs tiek veikts vienā vai vairākās mājsaimniecībās, bet persona, kas darbu mājsaimniecībā veic tikai laiku pa laikam vai neregulāri un nav iesaistījusies darba attiecībās, nav mājsaimniecībā nodarbināta persona;

B.  tā kā „aprūpe” ir darbs, ko veic publiskās vai privātās iestādēs vai privātā(-s) mājsaimniecībā(-s), lai nodrošinātu personīgu aprūpi bērniem, cilvēkiem, kas ir veci, slimi vai ar invaliditāti; tā kā aprūpes darbu var veikt profesionāli aprūpētāji, kurus var pieņemt darbā publiskas vai privātas struktūras vai ģimenes, vai arī kuri var būt pašnodarbinātas personas un/vai neprofesionālie aprūpētāji, kas parasti ir ģimenes locekļi;

C.  tā kā termins „mājsaimniecībā nodarbināta persona un aprūpētājs” aptver dažādas darba ņēmēju kategorijas, tostarp arī darba ņēmējus, kas dzīvo pie aprūpējamā, ārējus darba ņēmējus, darba ņēmējus, kas veic daļlaika darbu vairākās mājsaimniecībās, ģimenes locekļus, kas veic šādus darba pienākumus, dienas vai nakts aprūpes darbiniekus, bērnu pieskatītājus, viesaukles un dārzniekus, kuru reālā situācija un apstākļi var ievērojami atšķirties;

D.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 2010. gadā pasaulē mājsaimniecības darba sektorā bija nodarbināti vairāk nekā 52 miljoni cilvēku un vēl 7,4 miljoni šajā sektorā strādājošo bija jaunāki par 15 gadiem, un tas atbilst 5–9 % no kopējā nodarbinātības līmeņa rūpnieciski attīstītajās valstīs; tā kā saskaņā ar SDO konstatējumiem lielākā daļa šajā sektorā nodarbināto personu ir sievietes, 2010. gadā veidojot 83 % no kopējā mājsaimniecībās nodarbināto personu skaita, un Eiropas Savienībā šajā sektorā ir nodarbināti 2,5 miljoni cilvēku, no kuriem 88 % ir sievietes; tā kā šajā sektorā nodarbināto personu vidū ir vērojams izteikti liels sieviešu īpatsvars; tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji ievērojami palīdz sasniegt stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktos dzimumu līdztiesības mērķus, efektīvi nodrošinot infrastruktūru darba un personīgās dzīves līdzsvara panākšanai daudzās ģimenēs Eiropas Savienībā;

E.  tā kā profesionālizācija ir nodarbinātības un sociālās aizsardzības tiesību piešķiršana noteiktas nozares darba ņēmējiem, nodrošinot, ka šīs tiesības ir līdzvērtīgas tiesībām, kas piešķirtas darba ņēmējiem, kuri ir noslēguši darba līgumus saskaņā ar tiesību aktiem, un ietver pienācīgu algu, reglamentētu darba laiku, apmaksātu atvaļinājumu, darba aizsardzību, pensiju, maternitātes/paternitātes un slimības atvaļinājumus, kompensāciju invaliditātes gadījumā, noteikumus attiecībā uz atlaišanu no darba vai līguma pārtraukšanu, tiesisko aizsardzību ļaunprātīgas izturēšanās gadījumā un apmācības pieejamību; tā kā mājsaimniecības darbu un aprūpi var profesionalizēt, apvienojot publisko finansējumu (nodokļu atvieglojumi), sociālo finansējumu (ģimenes pabalsti, palīdzība uzņēmumiem, savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām un veselības apdrošināšanai, uzņēmumu padomēm u. c.) un privāto finansējumu (privātpersonu veikta pakalpojumu apmaksa);

F.  tā kā abās jomās ir plaši izplatīts nelegāls darbs un darba ņēmēju ekspluatēšana;

G  tā kā mājsaimniecības darbam vai aprūpei ir galvenokārt raksturīgi šādi riski: darba nestabilitāte, ģeogrāfiskā mobilitāte, neparedzams darba laiks, sezonalitāte, mainīgums, darbvietas drošības trūkums, nepastāvīgums, kā arī tas, ka darbs lielākoties ir nedeklarēts;

H.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 29,9 % no mājsaimniecībās nodarbinātajām personām nav iekļauti valstu darba tiesību aktos un mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju darbs dalībvalstīs vēl joprojām tiek ļoti reti un nevienmērīgi reglamentēts, un tā rezultātā mājsaimniecībās nodarbinātas personas parasti netiek uzskatītas par tipiskiem vai parastiem darba ņēmējiem, tādējādi nopietni ierobežojot viņu nodarbinātības tiesības un sociālo aizsardzību(14);

I.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, kas nav iekļauti darba tiesību aktos, nevar tikt garantēta droša un veselībai nekaitīga darba vide un šīs personas tiek ievērojami diskriminētas attiecībā uz viņām nodrošināto tiesību un aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar valsts vispārējiem standartiem, jo īpaši tajās valstīs, kurās darbs mājsaimniecībās tiek reglamentēts ar īpašiem tiesību aktiem un/vai atbilstīgi kolektīvām sarunām, nevis vienkārši ietverts vispārējās darba tiesībās; tā kā šīm personām turklāt nav tiesību pievienoties arodbiedrībām vai kā citādi iesaistīties darba koplīguma slēgšanas sarunās vai arī viņas nav informētas par šādu iespēju, vai arī, to darot, saskaras ar grūtībām, kas viņas padara īpaši neaizsargātas, it sevišķi ierobežotā sociālā nodrošinājuma seguma dēļ (īpaši saistībā ar bezdarbnieka pabalstiem, slimības un nelaimes gadījumu pabalstiem, kā arī grūtniecības un dzemdību, bērna kopšanas un cita veida atvaļinājumiem, kas saistīti ar aprūpi) un tādēļ, ka šīm personām bieži vien netiek nodrošināta aizsardzība atlaišanas gadījumā;

J.  tā kā dažās dalībvalstīs joprojām netiek ievēroti un piemēroti spēkā esoši valsts tiesību akti mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju darba tiesību aizsardzībai;

K.  tā kā lielākajā daļā dalībvalstu darbs mājsaimniecībās netiek deklarēts un veido daļu no ēnu ekonomikas, tādējādi radot iespējas nevienlīdzīgai attieksmei un ļaunprātīgām darbībām vai aizskaršanai, jo šie darba ņēmēji nenonāk iestāžu uzmanības lokā un, pildot līdzīgus darbus un pienākumus, tiek izolēti no citiem tāda paša darba veicējiem;

L.  tā kā šī sektora pareiza reglamentēšana palīdzētu cīnīties pret nedeklarētu darbu;

M.  tā kā daži atbalsta pasākumi šajā sektorā, piemēram, nodokļu samazināšana mājsaimniecības pakalpojumiem Zviedrijā, pakalpojumu apmaksas čeki Francijā vai pakalpojumu kuponi Beļģijā, ir izrādījušies efektīvi nedeklarēta darba samazināšanā, darba apstākļu uzlabošanā un parastu darba tiesību piešķiršanā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem;

N.  tā kā tiek lēsts, ka lielākā daļa no aprūpes darba Eiropas Savienībā pašlaik tiek veikta neoficiāli un bez maksas un aprūpētājus pašus var uzskatīt par neaizsargātu iedzīvotāju kategoriju saistībā ar aizvien lielāku spiedienu sniegt aizvien sarežģītāka un tehniskāka līmeņa aprūpi; tā kā 80 % no visiem aprūpētājiem ir sievietes un tas ietekmē sieviešu nodarbinātības līmeni, darba un privātās dzīves līdzsvaru, dzimumu līdztiesību un labu veselību vecumdienās;

O.  tā kā mājsaimniecības darba sektors, kurā lielākā daļa no darba ņēmējiem ir sievietes, rada labvēlīgus apstākļus darba ņēmēju ekspluatācijai; tā kā šāda ekspluatācija ir nopietns pamattiesību pārkāpums, pret kuru ir jāaizsargā gan darba ņēmēji bez dokumentiem, gan ES dalībvalstu valstspiederīgie; tā kā tikai četrās dalībvalstīs darba ņēmējiem, kuri ir ES dalībvalstu valstspiederīgie, un darba ņēmējiem bez dokumentiem no valstīm ārpus ES tiek piedāvāta vienāda aizsardzība pret ekspluatāciju;

P.  tā kā FRA uzskata mājsaimniecības darbu un aprūpi par vienu no sektoriem, kuros pastāv visaugstākais nopietnas darba ekspluatācijas risks Eiropas Savienībā; tā kā šī ekspluatācija bieži vien izpaužas kā oficiālu darba līgumu neslēgšana vai tādu līgumu slēgšana, kas neatbilst reāli pildītajiem pienākumiem, zems atalgojums vai bieži vien darbs bez atalgojuma, pārmērīgi ilgs darba laiks, atvaļinājuma nepiešķiršana un seksuāla, rasistiska un/vai uz dzimumu balstīta aizskaršana;

Q.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām bieži vien prasa strādāt pārmērīgi ilgu darba laiku un 45 % no viņām nav tiesības uz iknedēļas brīvdienām vai apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu(15); tā kā jo īpaši tām mājsaimniecībās nodarbinātām personām, kas dzīvo pie darba devēja, ir tāda atbildība un pienākumi, kas neļauj atpūsties pietiekami ilgu laiku bez pārtraukuma;

R.  tā kā vairāk nekā vienai trešdaļai mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu nav tiesību saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu vai izmantot ar to saistītas tiesības un saņemt pabalstus(16) un dažās dalībvalstīs mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem nav tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu;

S.  tā kā daudzas darba vietas veselības un aprūpes sektorā dažās dalībvalstīs joprojām ir slikti apmaksātas, bieži vien nepiedāvā oficiālus līgumus un nenodrošina citas darba pamattiesības, un nav pievilcīgas lielā emocionālā un fiziskā stresa, pārslodzes riska un karjeras attīstības iespēju trūkuma dēļ; tā kā šajā sektorā tiek piedāvātas ļoti ierobežotas apmācības iespējas, turklāt tajā nodarbinātie lielākoties ir gados vecāki cilvēki, sievietes un migrējošie darba ņēmēji;

T.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas bieži vien strādā nožēlojamos vai bīstamos apstākļos vai arī nav atbilstīgi apmācītas, lai veiktu konkrētus pienākumus, kurus pildot, viņas darba vietā var gūt ievainojumus; tā kā visām mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem neatkarīgi no nodarbinātības veida, t. i., gan oficiāli nodarbinātām personām, gan darba ņēmējiem, ko tiešā veidā nodarbina privātas mājsaimniecības, būtu jāgarantē tādi paši veselības un drošības nosacījumi;

U.  tā kā šo cilvēku darba vietai raksturīgās iezīmes neatbrīvo darba devēju no pienākuma ievērot veselības, drošības un riska novēršanas prasības, kā arī to darba ņēmēju privātumu, kuri paliek darba vietā pa nakti;

V.  tā kā viesaukles ir mājsaimniecībās nodarbinātu personu kategorija, ko bieži vien neuzskata par pastāvīgiem darbiniekiem; tā kā daudzos ziņojumos ir norādīts, ka šo stāvokli var izmantot ļaunprātīgi, piemēram, pieprasot viesauklēm strādāt pārmērīgi ilgu darba laiku; tā kā viesauklēm ir jāsaņem tāda pati aizsardzība kā visām pārējām mājsaimniecībās nodarbinātajām personām;

W.  tā kā lielākā daļa mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju ir migrantes, no kurām liela daļa ir ieceļojušas neatbilstīgi un daudzas ir nepilngadīgas vai veic gadījuma darbus, vai arī ir darba ņēmējas, kuru tiesības un kvalifikācijas netiek atzītas, un tādēļ viņas bieži vien nav informētas par savām tiesībām, viņām ir ierobežota vai problemātiska piekļuve publiskajiem pakalpojumiem, viņas vāji zina vietējo valodu un cieš no sociālas atstumtības;

X.  tā kā migrējoši darba ņēmēji, piemēram, mājsaimniecībās nodarbinātas personas, var tikt pakļauti dažādām diskriminācijas izpausmēm un ir īpaši neaizsargāti pret vardarbību un diskrimināciju dzimuma dēļ, jo bieži vien strādā sliktos apstākļos un oficiāli nenoformētā statusā; tā kā būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai nepieļautu sliktu izturēšanos pret migrējošiem darba ņēmējiem, neregulāru samaksu par padarīto darbu, nepamatotu atlaišanu un pret šiem darba ņēmējiem vērstu vardarbību vai seksuālu izmantošanu;

Y.  tā kā risks tikt diskriminētiem un ekspluatētiem īpaši apdraud migrantus bez dokumentiem, kas nolemj strādāt mājsaimniecībās; tā kā tas, ka viņiem nav dokumentu, kavē pašiem sevi aizstāvēt un meklēt palīdzību, jo viņi baidās, ka tiks atrasti un deportēti; tā kā šo situāciju izmanto negodīgi darba devēji;

Z.  tā kā ir vērojama satraucoša mēroga diskriminācija, no kuras cieš migrantes bez dokumentiem, kas neiesniedz sūdzības par ļaunprātīgu izturēšanos, nepamatotu atlaišanu no darba, algas neizmaksāšanu, vardarbību, diskrimināciju, cietsirdīgu izturēšanos, piespiedu darbu, verdzībai vai ieslodzījumam pielīdzināmiem apstākļiem tādēļ, ka viņas nav informētas par savām tiesībām, nepārvalda attiecīgo valodu vai baidās no aizturēšanas, deportēšanas vai darba zaudēšanas;

AA.  tā kā migrantes bieži vien izlemj vai ir spiestas meklēt darbu mājsaimniecībās vai aprūpes jomā, jo šāds darbs tiek uzskatīts par pagaidu darbu, kura veikšanai nav vajadzīga augsta kvalifikācija;

AB.  tā kā, pieaugot pieprasījumam pēc palīdzības mājsaimniecības darbu veikšanā un bērnu, cilvēku ar invaliditāti un vecu cilvēku aprūpē, aizvien lielāku daļu no Eiropā iebraucošajiem migrantiem veido sievietes;

AC.  tā kā migrējošas darba ņēmējas bieži vien tiek piespiestas strādāt nelegāli;

AD.  tā kā trešo personu izveidotas aģentūras dažkārt ir saistītas ar sieviešu tirdzniecības un piespiedu darba tīkliem vai citām krimināli sodāmām darbībām, kas saistītas ar sieviešu nelegālu pieņemšanu darbā un dažādu veidu ekspluatāciju; tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 80 % reģistrēto cilvēku tirdzniecības upuru ir sievietes, no kurām 19 % ir cietušas no ekspluatācijas darbā, tostarp mājsaimniecības darbā;

AE.  tā kā ir jāpievērš uzmanība bērnu darbam, aizskaršanai un plaši izplatītiem darba tiesību pārkāpumiem mājsaimniecības darba sektorā, jo īpaši dalībvalstīs izvietoto trešo valstu diplomātiskā dienesta darbinieku mājsaimniecībās, kurās nodarbinātas personas vairākumā gadījumu ierodas ES, pamatojoties uz darba atļauju, kas atšķiras no citu mājsaimniecībās nodarbinātu migrantu darba atļaujām, un uz kurām attiecas eksteritorialitātes princips;

AF.  tā kā migrantu integrācija darba tirgū ir svarīgs solis virzībā uz iekļaušanu attiecīgajā sabiedrībā un kultūrā;

AG.  tā kā ir vērojama spēcīga tendence attiecībā uz noteikta vecuma personu, galvenokārt gados jaunu sieviešu, īpatsvaru tādu darbu veikšanā, par kuriem tiek slēgti nestandarta vai netipiski darba līgumi;

AH.  tā kā patriarhālās sabiedrībās mājsaimniecības darbs un aprūpe tiek uzskatīti par sieviešu nodarbošanos un tam tradicionāli netiek veltīta liela atzinība vai piešķirta liela vērība un tā kā šobrīd sabiedrībā šis darbs joprojām netiek uzskatīts par vērtīgu; tā kā arī apmaksātu mājsaimniecības darbu un aprūpi vērtē zemu, atlīdzina un aizsargā nepietiekami un reglamentē vāji, neraugoties uz ieguldījumu, ko mājsaimniecībās nodarbinātas personas sniedz miljoniem mājsaimniecību aprūpē un labklājībā;

AI.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju darbs bieži vien netiek pienācīgi novērtēts un tādējādi arī netiek pienācīgi apmaksāts, kavējot attiecīgo darba ņēmēju centienus kļūt neatkarīgiem un nopelnīt tik daudz, lai spētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un atbalstīt ģimeni;

AJ.  tā kā sievietēm uzticētā atbildība par mājsaimniecības darbu ir daudz lielāka nekā vīriešiem un tas netiek novērtēts ne naudas izteiksmē, ne atzīstot šī darba vērtību; tā kā pastāv saistība starp sieviešu nodarbinātības līmeni un viņu pienākumiem ģimenē; tā kā vairāk nekā 20 miljoni Eiropas iedzīvotāju (no kuriem divas trešdaļas ir sievietes) aprūpē pieaugušus apgādājamos un tāpēc nevar strādāt pilnu slodzi, un šī iemesla dēļ palielinās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība un sievietēm, kurām tuvojas pensionēšanās vecums, ir lielāks risks vecumdienas pavadīt nabadzībā;

AK.  tā kā lielākā daļa no mājsaimniecības un aprūpes darbam raksturīgajiem pienākumiem tiek uzskatīta par sieviešu darbu un tam tiek piešķirts zems statuss un tādēļ šajā sektorā nodarbinātās sievietes saņem zemāku atalgojumu nekā lielākajā daļā citu darbu strādājošas sievietes, pat sievietes, kas veic tādu pašu darbu citos sektoros, un mājsaimniecībās nodarbināti vīrieši;

AL.  tā kā, neraugoties uz konstatēto tendenci, ka teju 20 % Eiropas iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem un līdz 2050. gadam šo iedzīvotāju īpatsvars sasniegs 25 %, aptuveni 80 % no laika, kas nepieciešams vecāka gadagājuma personas vai personas ar invaliditāti aprūpei, t. i., vairākas dienas nedēļā vai katru dienu, šo pienākumu veikšanai joprojām velta neformālas aprūpes veicēji un/vai ģimenes locekļi un, lai gan aprūpētāju skaits Eiropas Savienībā pieaug, neformālo aprūpi galvenokārt nodrošina sievietes (parasti sievas, pusmūža vecuma meitas vai vedeklas) vecumā no 45 līdz 75 gadiem;

AM.  tā kā krīzes rezultātā īstenoto taupības pasākumu dēļ ir samazinājušies publiskie ieguldījumi aprūpes sektorā un tādēļ daudzas personas, no kurām lielākā daļa ir sievietes, bija spiestas samazināt savu darba laiku vai pārtraukt strādāt, lai nodarbotos ar apgādājamo personu, vecu, slimu cilvēku vai arī bērnu aprūpi;

AN.  tā kā pieaugošais vecu cilvēku skaits, sarūkošs darbspējīga vecuma cilvēku skaits un publiskā budžeta ierobežojumi ievērojami ietekmē sociālos pakalpojumus un tā kā tas ietekmēs arī cilvēkus, kuriem bieži vien sarežģītos apstākļos darbs ir jāapvieno ar aprūpes pienākumiem;

AO.  tā kā finanšu un sociālā krīze un Eiropas Savienībā īstenotie taupības pasākumi ir spēcīgi ietekmējuši tās pilsoņus un iedzīvotājus, saasinot nodarbinātības nestabilitāti, nabadzību, bezdarbu un sociālo atstumtību un izraisot situāciju, kad publiskie un sociālās aprūpes pakalpojumi ir pieejami ierobežotā apmērā vai nav pieejami vispār;

AP.  tā kā pašreizējie politikas modeļi ilgtermiņa aprūpes jomā lielākajā daļā dalībvalstu nav piemēroti mūsu novecojošās sabiedrības vajadzībām un tā kā vairākums dalībvalstu savās politikas iniciatīvās līdz šim nav pievērsušās demogrāfisko pārmaiņu jautājuma risināšanai;

AQ.  tā kā ir ievērojami mainījušies ģimeņu paradumi, ieražas un veidi un tādēļ mājsaimniecības darba sektorā ir vajadzīgs lielāks skaits darba ņēmēju, mūsdienu mājsaimniecībās ir neizbēgami radušās jaunas prasības pēc aprūpes un atbalsta, jo īpaši gadījumos, kad sievietes strādā ārpus mājas vai ģimeni aprūpē tikai viens no vecākiem;

AR.  tā kā no aprūpes atkarīgi cilvēki dzīvo arī teritorijās, kurām raksturīgs publisko pakalpojumu trūkums, izolācija vai citi apstākļi, kas viņiem apgrūtina piekļuvi profesionālai aprūpei vai publiskām vai privātām aprūpes iestādēm, un tā kā šos no aprūpes atkarīgos cilvēkus var pieskatīt tikai neprofesionāli aprūpētāji, kas bieži vien, bet ne vienmēr ir ģimenes locekļi;

AS.  tā kā vairākās dalībvalstīs trūkst kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu, kas pieejami visiem neatkarīgi no ieņēmumu apmēra, t. i., pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem par pieņemamu cenu visiem to lietotājiem un viņu ģimenēm;

AT.  tā kā, rindām uz atbalsta un aprūpes pakalpojumiem kļūstot aizvien garākām, pieaug nepieciešamība pēc mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem un no šiem pakalpojumiem atkarīgie cilvēki bieži vien tiek nolemti nabadzībai un sociālai atstumtībai;

AU.  tā kā pienācīgas aizsardzības nodrošināšana personām ar invaliditāti, veciem cilvēkiem, slimām, aprūpējamām un nepilngadīgām personām ir būtisks ES princips un tā kā mājsaimniecības darbs un aprūpe ir būtisks sektors šā principa nosargāšanā;

AV.  tā kā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. un 26. pantā ir noteiktas tiesības uz virkni mājās un dzīvesvietā sniegtu pakalpojumu vai citiem sociālā atbalsta pasākumiem, tostarp individuālu palīdzību;

AW.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām ir svarīga ekonomiska un sociāla nozīme, jo viņas galvenokārt nodrošina brīvību citām sievietēm, ļaujot viņām veidot savu karjeru un baudīt sociālo dzīvi, un ļauj cilvēkiem, kuri izmanto viņu pakalpojumus, ne tikai iespēju labāk apvienot darbu ar privāto dzīvi, bet arī rada daudziem cilvēkiem iespēju strādāt;

AX.  tā kā mājsaimniecības pakalpojumi, darbs ģimenē un aprūpe mājās var uzlabot ekonomisko un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā;

AY.  tā kā šis sektors ir svarīgs ekonomikai un rada darba iespējas lielai darbaspēka daļai, jo īpaši zemi kvalificētiem darba ņēmējiem;

AZ.  tā kā mājsaimniecības darbs un aprūpe ir sektors, kas rada darbvietas; tā kā šīm darbvietām ir jābūt kvalitatīvām, jo darba ņēmēji šajā sektorā rada daudziem cilvēkiem iespējas būt ekonomiski un sociāli aktīviem ārpus mājas;

BA.  tā kā reglamentēts un deklarēts mājsaimniecības un aprūpes darbs uzlabo attiecīgo darba ņēmēju dzīves kvalitāti, dod viņiem iespējas saņemt sociālos pabalstus un aizsardzību pret ļaunprātīgu izturēšanos un diskrimināciju, samazina šā darba veicēju nabadzības, marginalizācijas, stigmatizācijas un pazemojuma risku, vienlaikus nodrošinot labākas garantijas attiecībā uz darba devējam sniegto pakalpojumu kvalitāti, un veicina to, ka palielinās ieņēmumi dalībvalstu sociālā nodrošinājuma fondos;

BB.  tā kā dažās dalībvalstīs plaši izplatīta prakse mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju pieņemšanai darbā ir divpusēja vienošanās starp darba ņēmēju un mājsaimniecības īpašnieku vai aprūpējamo personu, nevis oficiālu instrumentu izmantošana, piemēram, iesaistot valsts struktūras vai sabiedrības un uzņēmumus;

BC.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, kas nozīmē, ka tiek ņemtas vērā viņu vajadzības pēc laba darba, ģimenes un personīgās dzīves līdzsvara, jo īpaši to attiecinot uz mājsaimniecībās nodarbinātām personām, kuras dzīvo pie darba devēja, un viņiem jāpiešķir tādas pašas sociālās un nodarbinātības tiesības kā citiem darba ņēmējiem;

BD.  tā kā SDO Konvencija Nr. 189 un Ieteikums Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ir vēsturisks starptautisko standartu kopums, kura mērķis ir uzlabot darba apstākļus desmitiem miljoniem mājsaimniecībā nodarbinātu personu visā pasaulē; tā kā lielākā daļa mājsaimniecībā nodarbināto personu ir sievietes un jaunie ar SDO Konvenciju Nr. 189 noteiktie standarti ir svarīgs solis virzībā uz dzimumu līdztiesības panākšanu darba dzīvē un nodrošina sievietēm tiesību aktos noteiktas vienādas tiesības un aizsardzību; tā kā no 22 valstīm, kuras līdz šim ir ratificējušas minēto konvenciju, tikai sešas ir ES dalībvalstis (Beļģija, Somija, Vācija, Īrija, Itālija un Portugāle);

BE.  tā kā SDO Konvencijas Nr. 189 mērķis ir piešķirt tiesības visām mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un novērst pārkāpumus un ļaunprātīgu rīcību;

BF.  tā kā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību jau ir ratificējušas 48 valstis un vēl 18 citas valstis to ir parakstījušas, bet līdz šim to nav ne ratificējusi, ne parakstījusi neviena ES dalībvalsts;

BG.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji sniedz svarīgu ieguldījumu sociālās aizsardzības sistēmās, bet debatēs par reformām šajā jomā viņu loma tiek maz pieminēta, pārprasta, netiek iekļauta vai ņemta vērā;

BH.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātu personu vai aprūpētāju nodarbinātības apstākļi dalībvalstīs ievērojami atšķiras — vienās tas ir nepienācīgi apmaksāts un nedeklarēts darbs, ko veic migranti bez dokumentiem, bet citās tie ir mājsaimniecības vai aprūpes pakalpojumi, ko sniedz publiski sociālie dienesti, vai privāti sociālie pakalpojumi, ko sniedz uzņēmumi, aģentūras, apvienības un kooperatīvi, vai arī privātpersonas veic pieņemšanu darbā nepastarpināti;

BI.  tā kā Eiropas Savienībā mājsaimniecības darba un jo īpaši aprūpes sektorā ir nodarbināti arī vīrieši, un tā kā viņiem ir vajadzīga tāda pati aizsardzība un atbalsts, izvairoties no jebkādas ar dzimumu saistītas diskriminācijas un garantējot vienādas iespējas darba tirgū, kā atzīts attiecīgi LESD 19. un 153. pantā;

BJ.  tā kā lielākajai daļai privāto darba devēju, kas izmanto mājsaimniecībās nodarbinātu personu pakalpojumus, nav izpratnes par viņu pienākumiem un tiesībām;

BK.  tā kā darba inspekcijas bieži vien neattiecas uz darbu mājsaimniecībās, jo lielākajā daļā dalībvalstu šis sektors netiek uzraudzīts;

BL.  tā kā gan darba tiesību pārkāpumos cietušajiem, gan ļaunprātīgas izmantošanas vai ekspluatācijas upuriem bieži vien ir grūti piekļūt tiesvedības mehānismiem; tā kā bailes no deportācijas, izolācija darba vietā un grūtības piekļūt juridiskam atbalstam var būt noteicošie šķēršļi neatbilstīgi ieceļojošiem migrējošiem darba ņēmējiem mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā;

BM.  tā kā nedrīkst ignorēt mājsaimniecībās un aprūpes jomā nodarbināto vīriešu situāciju un pēc iespējas drīz būtu jāizstrādā ziņojums par viņu specifiskajām problēmām un grūtībām;

BN.  tā kā pašreiz spēkā esošā direktīva par drošību un veselības aizsardzību darbā (Direktīva 89/391/EEK) attiecas uz personām, kas mājsaimniecībās un aprūpes jomā tiek nodarbinātas oficiāli, izņemot darba ņēmējus, kurus nepastarpināti pieņem darbā privātas mājsaimniecības,

1.  uzskata, ka mājsaimniecības darbs un aprūpe Eiropas Savienībā kopumā ir jāatzīst par profesiju un reālu darbu, kā arī jāņem vērā tā vērtība, jo, atzīstot šo profesionālo sektoru, iespējams, tiks samazināts nedeklarēts darbs un veicināta sociālā integrācija, un tādēļ aicina ES un dalībvalstis pieņemt kopīgus noteikumus par mājsaimniecības darbu un aprūpi;

2.  aicina Komisiju nākt klajā ar politikas instrumentu kopumu mājsaimniecības darba un aprūpes jomā, ietverot tajā gan leģislatīvus, gan neleģislatīvus instrumentus un ieviešot abās darbības jomās kvalitatīvas vadlīnijas; uzskata, ka šādās iniciatīvās galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, lai tiktu:

(a)  ieviests vispārējs satvars profesionālu darbvietu izveidei mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā, tādējādi nodrošinot attiecīgo profesiju un prasmju, tostarp saskaņā ar dalībvalstu konkrēto situāciju iegūto tiesību, atzīšanu un standartizāciju;

(b)  steidzami iesniegts priekšlikums direktīvai par aprūpētāju atvaļinājumu un priekšlikums sistēmai, ar kuru tiek atzīts neprofesionālo aprūpētāju statuss, tādējādi nodrošinot viņiem atalgojumu un sociālās aizsardzības standartu minimumu laikā, kad viņi pilda aprūpes pienākumus, un atbalstu apmācības jomā, kā arī konkrētas darbības, ar kurām viņiem tiktu palīdzēts uzlabot dzīves un darba apstākļus;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos strādāt pie iniciatīvas par jaunām iespējām strādājošiem vecākiem un aprūpētājiem;

4.  aicina dalībvalstis pieprasīt atbilstīgu profesionālo kvalifikāciju dažiem mājsaimniecības darbu veidiem (vecu cilvēku, bērnu un personu ar invaliditāti aprūpei), kuru veikšanai ir vajadzīgas konkrētas prasmes;

5.  uzskata, ka mājsaimniecības darba un aprūpes sektors un profesionālu darbvietu izveide tajā var radīt nodarbinātību un izaugsmi un tādēļ ir nepieciešama taisnīga atlīdzība; uzskata, ka šo jautājumu risinājumus varētu iekļaut sociālās inovācijas modelī;

6.  uzskata, ka profesionālu darbvietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu sektorā palielinās sektora pievilcību un sniegto pakalpojumu kvalitāti un veicinās pienācīgas kvalitātes un atzītu nodarbinātību;

7.  uzsver to, cik svarīgi ir veicināt mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju prasmju un kvalifikāciju profesionālo atzīšanu šajā sektorā, lai nodrošinātu viņiem lielākas profesionālās izaugsmes iespējas, kā arī nodrošināt īpašu apmācību personām, kas strādā ar vecu cilvēkiem un bērniem, lai tādējādi veicinātu kvalitatīvu darbvietu izveidi, kas novestu pie kvalitatīvas nodarbinātības un labākiem darba apstākļiem, tostarp oficiālu darba līgumu slēgšanas, piekļuves apmācībai un lielākas atzīšanas sociālā ziņā; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt iegūto prasmju, kvalifikāciju un pieredzes atzīšanu un sertificēšanu, kā arī veicināt profesionālo izaugsmi; uzskata — lai sasniegtu šo mērķi, ir ārkārtīgi svarīgi ieviest apmācības un profesionālo prasmju pilnveides kursus;

8.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis izveidot mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju profesionalizācijas, apmācības, nemitīgas prasmju pilnveides un kvalifikācijas atzīšanas sistēmas, tostarp vajadzības gadījumā lasītprasmes nodrošināšanu, lai uzlabotu viņu personīgo, profesionālo un karjeras attīstību;

9.  prasa dalībvalstīm tikmēr reglamentēt mājsaimniecības pārstāvju (darba devēju) un darba ņēmēju attiecības gadījumos, kad darba ņēmēji sniedz maksas pakalpojumus darba devēja mājās;

10.  aicina dalībvalstis izstrādāt īpašu tiesisko regulējumu, kurā paredzēta mājsaimniecības darba veicēju un aprūpētāju legāla un organizēta nodarbinātība un noteiktas attiecīgo iesaistīto pušu tiesības un pienākumi, lai garantētu juridisko noteiktību gan darba ņēmējiem šajā sektorā, gan potenciālajiem darba devējiem; prasa ņemt vērā darba līguma specifiskās iezīmes, kā arī to, ka daudzi darba devēji ir privātpersonas, kas nepārzina juridiskās procedūras;

11.  aicina dalībvalstis izlēmīgi rīkoties mājsaimniecības darba un aprūpes jomā, kas sniedz lielu pievienoto vērtību ekonomikai, atzīstot šo darbu kā profesiju un nodrošinot mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un aprūpētājiem patiesas darba ņēmēju tiesības un sociālo aizsardzību ar darba tiesību aktiem vai kolektīviem līgumiem, jo īpaši attiecībā uz algām, darba laiku, veselības aizsardzību un drošību darbā, atvaļinājumu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, tiesībām uz pensiju un prasmju atzīšanu, vienlaikus ņemot vērā šī sektora specifiku;

12.  stingri atbalsta SDO Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, ko papildina Ieteikums Nr. 201, jo tajā tiek vispārēji norādīts, ka darba ņēmējiem ir jābūt iekļautiem darba tiesību aktu tvērumā un prasīts nodrošināt sociālās tiesības, nediskrimināciju un vienlīdzīgu attieksmi;

13.  mudina visas dalībvalstis nekavējoties ratificēt SDO Konvenciju Nr. 189 un nodrošināt tās stingru piemērošanu, lai uzlabotu darba apstākļus un panāktu atbilstību minētās SDO konvencijas pantiem, kā arī SDO 2011. gada Ieteikumam Nr. 201; atgādina, ka saskaņā ar SDO statūtiem valdībām ir pienākums iesniegt minēto konvenciju un ieteikumu savu valstu likumdevējām iestādēm, lai sekmētu šo instrumentu īstenošanai paredzētus pasākumus, un ka konvencijas iesniegšanas mērķis ir veicināt tās ratifikāciju;

14.  uzskata, ka, visām dalībvalstīm ratificējot konvenciju, tiktu sperts svarīgs solis virzībā uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, un tas būtu spēcīgs politisks signāls, ar kuru tiktu nosodīta jebkāda ļaunprātīga izturēšanās, aizskaršana un vardarbība attiecībā uz ikvienu darba ņēmēju, jo īpaši mājsaimniecībās nodarbinātajām sievietēm;

15.  prasa ES iestādēm izdarīt grozījumus visās ES direktīvās, kuras ir pretrunā SDO Konvencijai Nr. 189;

16.  aicina dalībvalstis iekļaut mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus visu valsts darba, veselības aprūpes, sociālās aprūpes, apdrošināšanas jomas un nediskriminācijas tiesību aktu tvērumā, atzīstot viņu ieguldījumu ekonomikā un sabiedrības labā; mudina Komisiju attiecīgi apsvērt iespēju pārskatīt ES direktīvas, kurās mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem nav paredzētas tādas pašas tiesības kā citu kategoriju darba ņēmējiem;

17.  ņem vērā dažu dalībvalstu nevēlēšanos pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiek reglamentēta privātā sfēra; tomēr uzskata, ka rīcības trūkums izmaksās dārgi gan sabiedrībai, gan attiecīgajiem darba ņēmējiem; uzsver, ka, ņemot vērā paredzamo pieprasījuma pēc aprūpētājiem palielināšanos, jo īpaši darbam mājas apstākļos, šādi tiesību akti ir nepieciešami, lai pilnībā aizsargātu minētos darba ņēmējus; tādēļ aicina dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem veikt pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu un atbilstīgu pārbaužu sistēmu, ievērojot 17. pantu SDO Konvencijā Nr. 189, kā arī pienācīgus sodus par to tiesību aktu un noteikumu pārkāpumiem, kuri reglamentē drošību un veselības aizsardzību darbā;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt un ieviest atbilstīga līmeņa drošību un veselības aizsardzību darbā, piemēram, maternitātes tiesību aizsardzību, kā arī veikt pasākumus, lai novērstu ar darbu saistītus negadījumus un traumu un arodslimību riskus; uzsver nepieciešamību uzlabot standartus tiem, kas jau strādā šajā sektorā, nodrošinot uz praksi orientētas apmācības un pārkvalifikācijas sistēmas; uzskata, ka šādā apmācībā būtu jāietver ar stāju un kustībām saistītu risku, kā arī bioloģisku un ķīmisku risku pārvaldība un atbalsta tehnoloģiju izmantošana;

19.  aicina Komisiju izvērtēt Direktīvā 89/391/EEK par drošību un veselības aizsardzību darbā paredzēto izņēmumu;

20.  uzskata, ka ir svarīgi cīnīties pret nestabilu un nedeklarētu nodarbinātību, ņemot vērā to, ka šī parādība nopietni ietekmē mājsaimniecībās nodarbinātas personas, tostarp īpaši migrējošas darba ņēmējas, tādējādi pasliktinot viņu jau tā neaizsargāto stāvokli; uzsver to, ka ir svarīgi likvidēt šādu praksi, tostarp bērnu darbu, un saukt pie atbildības vainīgos; šajā sakarībā atbalsta to, ka mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju nestabilā situācija tiek risināta, izmantojot Eiropas platformu cīņā pret nedeklarētu darbu; strādājot nedeklarētu darbu, šīm personām tiek liegts sociālais nodrošinājums un negatīvi ietekmēti viņu darba apstākļi drošības un veselības aizsardzības ziņā; tādēļ sagaida, ka Eiropas Platforma nedeklarēta darba novēršanai vērsīsies pret šo parādību un atturēs no tās, jo ēnu ekonomika apdraud darbvietu drošību, ietekmē aprūpes kvalitāti un daudzu nedeklarēto aprūpētāju darba apstākļus, apdraud sociālās aizsardzības sistēmas ilgtspēju un samazina valsts nodokļu ieņēmumus;

21.  aicina dalībvalstis veikt ieguldījumus lielākā skaitā labāku veidu, kā novērst, konstatēt un apkarot nedeklarētā darba lielo daļu mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā, jo īpaši saistībā ar cilvēku tirdzniecību un ekspluatāciju darba vietā, kā arī gadījumiem, kad uzņēmumi, kas sniedz mājsaimniecības darba un aprūpes pakalpojumus, izmanto nedeklarētu darbu un viltus pašnodarbinātību, lai tādējādi aizsargātu darba ņēmējus un veicinātu pāreju no nedeklarēta darba uz oficiālu nodarbinātību, nodrošinot labāku aizsardzību un labākus, piemērotākus darba kontroles un inspekcijas mehānismus;

22.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt iespējas legālai migrācijai uz ES un ieviest īpašas legālas migrācijas programmas; uzsver to, ka dalībvalstīm ir jānoslēdz divpusēji līgumi ar tām valstīm, kas saskaņā ar statistikas datiem ir valstis, no kurām izceļo mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji, lai reglamentētu cilvēku plūsmu izcelsmes un uzņemšanas valstīs, tādējādi palīdzot cīnīties pret cilvēku tirdzniecības un piespiedu darba tīkliem, tomēr vienlaikus nepieļaujot sociālo dempingu; aicina dalībvalstis ratificēt Starptautisko konvenciju par viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko 1999. gada 18. decembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja;

23.  atgādina dalībvalstīm, ka saskaņā ar 1961. gada Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem diplomātiskajām pārstāvniecībām ir pienākums ievērot uzņemošās valsts tiesību aktus un noteikumus, tostarp darba tiesības, un mudina dalībvalstis nodrošināt šīs konvencijas efektīvu ievērošanu, lai izvairītos no diplomātisko mājsaimniecību nesodāmības gadījumos, kad pret mājsaimniecībās nodarbinātām personām izturas ļaunprātīgi; prasa dalībvalstīm izvērtēt to, kā nodrošināt labāku aizsardzību personām, kas strādā diplomātiskā dienesta labā vai tajā, un garantēt mājsaimniecībās nodarbinātām personām iespējas mainīt darbu;

24.  aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju vīzas ļautu darba ņēmējiem mainīt darba devējus, ja viņi tiek pakļauti ļaunprātīgai rīcībai, tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības, darba apstākļi neatbilst standartam vai jebkādi apstākļi var tikt uzskatīti par tādiem, kas neatbilst valsts vai ES darba tiesību aktos noteiktajiem standartiem attiecīgajā valstī;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz iepriekšējas pieredzes rezultātā izdarītiem secinājumiem, sekmēt legalizēšanas sistēmu darbību, lai samazinātu varbūtību, ka neatbilstīgi migrējoši darba ņēmēji saskaras ar ekspluatāciju un ļaunprātīgu izturēšanos; stingri mudina dalībvalstis atbalstīt un aizsargāt nedeklarētas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus, kad viņi nolemj izkļūt no slēptas nodarbinātības apburtā apļa;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt to, ka tiek izmeklēti ekspluatācijas un konkrētāk — mājsaimniecības darba veikšanas — nolūkos veiktas nelegālas cilvēku ievešanas gadījumi, lai uzlabotu mehānismu šādu darbību upuru atrašanai un aizsardzībai un iesaistītu NVO, arodbiedrības un visus iedzīvotājus cilvēku tirdzniecības un smagas ekspluatācijas atklāšanas procesā;

27.  prasa Komisijai un dalībvalstīm paplašināt cilvēku tirdzniecības novēršanas nolūkā ieviestos instrumentus un mehānismus, piemēram, atbalsta mehānismus vai pagaidu uzturēšanās atļaujas, un izvērtēt tos, lai palielinātu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā nopietnus darba ekspluatācijas gadījumus, kas nav saistīti ar cilvēku tirdzniecību;

28.  aicina dalībvalstis saskaņā ar 17. pantu SDO Konvencijā Nr. 189 izveidot efektīvus un pieejamus sūdzību iesniegšanas mehānismus un līdzekļus, ar kuriem tiktu nodrošināta atbilstība valstu tiesību aktiem un noteikumiem mājsaimniecībās nodarbināto personu aizsardzības jomā; turklāt aicina dalībvalstis izstrādāt un ieviest pasākumus darba inspekciju, izpildes un sankciju īstenošanai atbilstīgi valsts tiesību aktiem un noteikumiem, ņemot vērā mājsaimniecības darba specifiku; prasa, lai, piemērojot šādus pasākumus, atbilstīgi valsts tiesību aktiem un noteikumiem tiktu paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var tikt piešķirta piekļuve mājsaimniecībām, pienācīgi ievērojot tiesības uz privātumu; prasa dalībvalstīm atbilstīgi to noteikumiem apsvērt iespēju ieviest mehānismus ļaunprātīgas izmantošanas efektīvai novēršanai, piemēram, inspekcijas mājās, ja ir pamats aizdomām par ļaunprātīgu izmantošanu;

29.  pauž bažas par to, ka nepietiekami tiek veiktas inspekcijas, lai kontrolētu, pārbaudītu un uzraudzītu mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju pieņemšanu darbā uzņēmumos vai darbā iekārtošanas aģentūrās, un atkārtoti norāda uz nepieciešamību palielināt publisko inspektoru un inspekciju skaitu, lai nodrošinātu tiesību aktu ievērošanu;

30.  mudina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus inspekciju pastiprināšanai un rast inovatīvas inspekcijas metodes, kas ļauj ievērot privātumu, jo īpaši attiecībā uz privātpersonu mājokļiem, kuros inspektori nevar iekļūt bez tiesas atļaujas, un attiecīgi informēt un apmācīt inspektorus, lai samazinātu sliktu izturēšanos, ekspluatāciju, tostarp finansiālu ekspluatāciju, un vardarbību vai seksuālu vardarbību pret mājsaimniecībās nodarbinātām personām;

31.  aicina dalībvalstis organizēt kampaņas, lai uzlabotu šo jautājumu redzamību un veicinātu vispārējās publiskās un privātās struktūrās sapratni par priekšrocībām, ko sniedz reglamentēts mājsaimniecības darbs un aprūpe, lai radītu cieņu pret šo profesiju un nodrošinātu atzinību mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām par svarīgo darbu un ieguldījumu sabiedrības funkcionēšanā; vienlaikus aicina dalībvalstis veicināt informētību par to, ka privātās mājsaimniecībās notiek nopietna ekspluatācija, nosakot par mērķi pilnīgu neiecietību pret šādu mājsaimniecībās nodarbinātu personu ekspluatāciju;

32.  aicina dalībvalstis uzsākt kampaņas, lai veicinātu informētību par mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju, kā arī viņu darba devēju tiesībām un pienākumiem un mājsaimniecības darba sektorā īstenotas ekspluatācijas riskiem un sekām, kā arī sekmētu mājsaimniecības darba un aprūpes atzīšanu; ierosina dalībvalstīm izstrādāt ceļveža programmas;

33.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem ieviest un uzlabot veidus, kā tiek izplatīta informācija par mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju tiesībām, kā arī nodrošināt visiem darba ņēmējiem maksimālu informācijas pieejamību; lai to panāktu, iesaka, pamatojoties uz dalībvalstu paraugpraksi, izveidot informācijas punktus reģionālā un vietējā līmenī, kā arī palīdzības tālruņus un tīmekļa vietnes, lai, tostarp arī informācijas kampaņu veidā, sniegtu palīdzību un informāciju mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem katrā dalībvalstī valsts valodā, kā arī citās attiecīgās valodās; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, tām, kas strādā ar sievietēm un migrantiem, arī vajadzētu spēt sniegt šādu informāciju; norāda — lai nodrošinātu to, ka darba devēji pilda savus pienākumus, šie instrumenti būtu jāizstrādā tā, lai paraugprakse, attiecīgi ieteikumi un vadlīnijas tiktu sniegtas iespējamajiem darba devējiem, tostarp ģimenēm un aģentūrām, kā arī būtu jānodrošina darba līgumu paraugi;

34.  prasa neatlaidīgi vērsties pret jebkurā sektorā strādājošiem uzņēmumiem, kuru uzņēmējdarbības modelis ir balstīts uz nelegāli nodarbinātu personu ekspluatēšanu, darbības izmaksas saglabājot iespējami zemā līmenī, gūstot maksimāli augstu peļņu un izspiežot no sektora likumīgi darbojošos uzņēmumus;

35.  aicina arodbiedrības iejūtīgi vērsties pie visām mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, izmantojot metodes, kas pielāgotas šo darba ņēmēju specifiskajai darba videi un viņu darba nestabilitātei;

36.  uzsver svarīgo lomu, ko arodbiedrības var pildīt, organizējot un informējot darba ņēmējus par viņu tiesībām un pienākumiem; norāda, ka tādā veidā mājsaimniecībās nodarbinātas personas var tikt pārstāvētas, paužot vienotu nostāju, var veikt kolektīvas sarunas par saviem darba līgumiem un aizstāvēt savas tiesības un intereses;

37.  aicina nodrošināt sociālo partneru un jo īpaši arodbiedrību labu pārstāvību Eiropas un valstu līmenī, lai atbilstīgi valstu praksei pastiprinātu kolektīvās sarunas šajā sektorā un tādējādi tajā efektīvi uzlabotu un ieviestu pienācīgus darba apstākļus; prasa arī nodrošināt to, lai tiktu pienācīgi pārstāvētas profesionālās organizācijas, organizācijas, kas strādā ar mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem vai viņu vārdā, kā arī citas attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un prasa nodrošināt to, lai tās pilnībā apzinātos problēmas, kas saistītas ar mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā nodarbinātu sieviešu darba tiesību aizstāvību;

38.  pauž nožēlu par to, ka mājsaimniecībās nodarbinātas sievietes un aprūpētājas dažās dalībvalstīs joprojām ir vāji pārstāvētas arodbiedrību organizācijās, un uzsver nepieciešamību veicināt šo darba ņēmēju sieviešu iesaisti arodbiedrību darbībā;

39.  uzsver arī to, ka ir svarīgi valsts līmenī sagrupēt darba devējus federācijās vai cita veida organizācijās, jo uzskata, ka, nepastāvot šādām darba devēju organizācijām, centieni leģitimizēt mājsaimniecības darbu un aprūpi, kā arī uzlabot darba apstākļus un šādu darbvietu pievilcību, būs veltīgi;

40.  norāda, ka privātiem darba devējiem mājsaimniecībās ir visbūtiskākā nozīme taisnīgu darba standartu un tiesību ievērošanā; aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai darba devējiem un darba ņēmējiem būtu pieejama atbilstīga informācija;

41.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai labāk uzraudzītu un dokumentētu mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju neaizsargāto un nenovērtēto profesiju un ierosinātu darbības šī jautājuma risināšanai;

42.  prasa Komisijai un kompetentajām Eiropas aģentūrām veikt pētījumu, kurā tiktu salīdzinātas dažādas legalizēta mājsaimniecības darba sistēmas, un savākt datus par stāvokli dalībvalstīs; uzskata, ka šādi dati būtu jāizmanto, dalībvalstīm apmainoties ar labas prakses piemēriem, jo īpaši, lai maksimāli cīnītos pret mājsaimniecībās nodarbinātu personu ekspluatāciju; turklāt aicina Komisiju sākt pētījumu par aprūpētāju un mājsaimniecībās nodarbinātu personu ieguldījumu dalībvalstu sociālās aizsardzības sistēmās un ekonomikā;

43.  mudina veikt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, lai uzlabotu darbības un to ietekmi;

44.  uzskata, ka, pārņemot un pielāgojot konkrētu dalībvalstu paraugpraksi, varētu radīt oficiālus nodarbinātības veidus mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot, analizēt un publiskot uzticamus statistikas datus, kas sadalīti pēc vecuma, dzimuma un valstspiederības, lai radītu apstākļus uz informāciju balstītām apspriedēm, kuru laikā tiks meklēti labākie risinājumi profesionālu darbvietu izveidei mājsaimniecības darba sektorā, un prasa, lai Eurofound un EU-OSHA tiktu uzdots izstrādāt metodes aizsardzības nodrošināšanai, sūdzību iesniegšanai un informētības veicināšanai;

46.  aicina Komisiju iekļaut apspriešanos par stāvokli Nodarbinātības (EMCO) komitejas darba kārtībā;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis, pārskatot un ierosinot attiecīgos tiesību aktus vai valstu likumus, attiecīgi nodrošināt to, ka, ievērojot valstu kompetences, tiek ņemtas vērā mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju intereses;

48.  atzīst milzīgo sociālo un ekonomisko ieguldījumu, ko sniedz par aprūpētājiem un (neoficiālā aprūpē) brīvprātīgajiem strādājoši ģimenes locekļi, un viņu augošo pienākumu nastu, ko rada sniegto pakalpojumu samazināšanās vai to izmaksu palielināšanās;

49.  norāda, ka Eiropas Savienībā palielinās to cilvēku skaits, kuri ilgtermiņā dzīvo aprūpes iestādēs, kā arī padziļinās personu ar invaliditāti sociālā atstumtība, kas ir tiešs to ES saistību pārkāpums, kuras tā ir uzņēmusies atbilstīgi ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas stratēģijai invaliditātes jomā (2010–2020);

50.  uzskata, ka būtu jāstimulē tādu subsidētu mājas aprūpes pasākumu izveide, kas ļautu cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot neatkarīgu dzīvi un izvēlēties kvalificētus un profesionālus aprūpētājus, kas viņus aprūpē mājās, jo īpaši smagas invaliditātes gadījumos;

51.  uzsver to, ka dalībvalstīm ir jānodrošina plašāka piekļuve viegli pieejamiem un cenu ziņā pieņemamiem kvalitatīviem un iekļaujošiem bērnu, personu ar invaliditāti un vecu cilvēku aprūpes iestāžu sniegtiem pakalpojumiem, paredzot tam atbilstīgu finansējumu un tādējādi mazinot iemeslus šādu darbu veikt neoficiāli vai nestabilos darba apstākļos un uzlabojot profesionālu aprūpētāju veiktā darba vērtības atzīšanu; uzsver to, ka dalībvalstīm ir jāveido dienesti, kas atbalsta ģimenes un oficiālos un neoficiālos aprūpētājus;

52.  aicina dalībvalstis veicināt pieņemšanu darbā sociālās aprūpes dienestos un rīkoties, lai palielinātu sektora pievilcību pilnvērtīgas karjeras veidošanas aspektā;

53.  mudina dalībvalstis veikt ieguldījumus, lai izveidotu mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā stabilas un kvalitatīvas darbvietas, tostarp izmantojot tādus ES fondus kā Eiropas Sociālais fonds (ESF) un ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programma (EaSI);

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis stimulēt un sekmēt inovatīvus risinājumus un ieguldījumus sociālajos un veselības aprūpes pakalpojumos, kam piemīt liels darbvietu radīšanas potenciāls un kas ir svarīgi, meklējot risinājumus, lai reaģētu uz mūsu novecojošās sabiedrības vajadzībām un demogrāfiskajām pārmaiņām kopumā, kā arī novērstu krīzes radītās negatīvās sekas sociālajā jomā;

55.  prasa Komisijai dalīties ar informāciju un paraugpraksi, kas iegūta no mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju asociācijām un kooperatīviem, kuri ir daļa no sociālās ekonomikas modeļiem Eiropas Savienībā;

56.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt darba ņēmēju kooperatīvu veidošanu aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumu sektorā, īpašu uzmanību pievēršot lauku rajoniem, jo tas radīs pozitīvu ietekmi uz kvalitatīvu un ilgtspējīgu darbvietu izveidi, sevišķi tiem darba ņēmējiem, kuriem ir grūti integrēties darba tirgū;

57.  aicina dalībvalstis rūpēties par to, lai gados jaunas mājsaimniecībās nodarbinātas personas darba dēļ nepamestu mācības;

58.  aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, turklāt aicina dalībvalstis konsekventi īstenot šo direktīvu;

59.  prasa dalībvalstīm apsvērt iespēju izveidot stimulus deklarētu mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju izmantošanai; mudina dalībvalstis ieviest vienkāršas deklarēšanās sistēmas, lai atturētu darba ņēmējus no nedeklarēta darba un cīnītos pret to, kā to iesaka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā atzinumā par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā (SOC/508); iesaka Komisijai veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, par paraugu izmantojot veiksmīgus modeļus, kas ir pozitīvi ietekmējuši sociālos un nodarbinātības aspektus šajā sektorā, piemēram, Beļģijā ieviestos „pakalpojumu kuponus” vai Francijā izmantotos „vispārējo pakalpojumu dienesta čekus” (CESU);

60.  iesaka katrā dalībvalstī izstrādāt saskaņotu līguma modeli mājsaimniecības darbam un aprūpei, par kuru vienošanās tiktu panākta pēc sociālo darbinieku, darba devēju un darba ņēmēju sociālā dialoga;

61.  uzskata, ka ir lietderīgi pielāgot tiesību aktus, lai izveidotu elastīgus, bet galvenokārt drošus noteikumus par līgumiskajām attiecībām starp mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un aprūpētājiem un darba devējiem mājsaimniecībās, lai palīdzētu abām pusēm izmantot/piedāvāt mājsaimniecības darba pakalpojumus sev visizdevīgākajā veidā, vienlaikus garantējot darba ņēmēju aizsardzību;

62.  iesaka dalībvalstīm papildināt skaidru regulējumu attiecībā uz mājsaimniecībā strādājošu personu un aprūpētāju legālu nodarbinātību ar mājsaimniecībā nodarbinātām personām un viņu potenciālajiem darba devējiem paredzētiem stimuliem izvēlēties legālu nodarbinātības veidu; turklāt aicina dalībvalstis likvidēt juridiskos šķēršļus, kas patlaban ievērojami samazina ģimeņu iespējas nepastarpināti pieņemt darbā deklarētus darbiniekus;

63.  atkārtoti prasa veidot strukturētu dialogu saistībā ar aprūpes sektoru(17);

64.  aicina dalībvalstis nodrošināt vienādu attieksmi pret viesauklēm gan no ES, gan valstīm, kas atrodas ārpus ES, piešķirot viņām apvienotu uzturēšanās/darba atļauju, kurā norādīts darba laiks, līguma veids un apmaksas nosacījumi; aicina dalībvalstis ratificēt pieņemto Eiropas Nolīgumu par viesaukļu nodarbināšanu; prasa dalībvalstīm uzlabot viesaukļu nodarbinātības aģentūru akreditācijas sistēmu un kontroles mehānismus;

65.  atgādina par nepieciešamību nodrošināt viesaukļu oficiālu atzīšanu saskaņā ar Eiropas Nolīgumu par viesaukļu nodarbināšanu, kā arī palielināt inspekciju skaitu, lai viņas nekļūtu par neoficiālām un lētākām mājsaimniecībā nodarbinātu personu un aprūpētāju aizstājējām;

66.  ierosina Komisijai apsvērt to, vai nebūtu lietderīgi un nepieciešami pieņemt tiesību aktu, kurā tiktu iekļautas SDO Konvencijā Nr. 189 paredzētās tiesības, ietverot aprūpētāju tiesības un to personu tiesības, kas šādus pakalpojumus sniedz īslaicīgi, laiku pa laikam vai neregulāri, īpašu uzmanību pievēršot vismazāk aizsargātajām grupām;

67.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, lai mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji Eiropā varētu strādāt cilvēka cienīgos apstākļos un viņiem tiktu garantēts darba un personīgās dzīves līdzsvars, tostarp piemērojot viņiem Darba laika direktīvu (Direktīvu 2003/88/EK), lai darba ņēmējiem tiktu atvēlēti pietiekami ilgi atpūtas periodi un viņi nebūtu spiesti strādāt pārmērīgi ilgu laiku;

68.  prasa dalībvalstīm pieņemt pasākumus darba un ģimenes dzīves apvienošanai, jo tas palīdzēs sievietēm saglabāt apmaksātu darbu un vēlāk samazinās pensiju apmēra atšķirības;

69.  aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji saņemtu pensijas atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

70.  aicina dalībvalstis, kurās ir noteikta valsts minimālā alga, nodrošināt to, lai visas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un darba ņēmēji saņemtu vismaz šo minimālo algu;

71.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un SDO.

PASKAIDROJUMS

Cilvēka cieņas jautājums

Antons Čehovs vēstulē brālim rakstīja:

„Civilizētiem cilvēkiem, manuprāt, ir jāatbilst šādam kritērijam: viņiem ir jāciena citi cilvēki kā personības...”

Jautājums par mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, pirmkārt, ir jautājums par cilvēku un šajā konkrētajā gadījumā — sieviešu — cieņu. Lai gan šajā ziņojumā tiek ierosināti pasākumi sieviešu aizsardzībai un tādēļ, pieminot darba ņēmējus, tiek domātas darba ņēmējas, ir lieki teikt, ka ierosinātie pasākumi būtu jāpiemēro visiem šajā sektorā nodarbinātajiem, jo cieņa nav no dzimuma atkarīga privilēģija, lai gan sieviešu gadījumā cieņa, iespējams, tiek apdraudēta biežāk un nopietnāk.

Definīcijas

Pirmkārt, ir jācenšas definēt mājsaimniecības darbu un aprūpi. Nav iespējams diskutēt par šiem jēdzieniem, nespējot atsaukties uz to definīciju.

Līdz šim no visām oficiālajām iestādēm, kas valsts, Eiropas vai starptautiskā līmenī risina ar darbu saistītus jautājumus, neņemot vērā akadēmiskās aprindas, tikai Starptautiskā Darba organizācija (SDO) ir noformulējusi vispārizmantotu mājsaimniecības darba un mājsaimniecībās nodarbinātu personu definīciju. Tādējādi saskaņā ar SDO definīcijām:

– „mājsaimniecības darbs” ir darbs mājsaimniecībā vai mājsaimniecības labā, un

– „mājsaimniecībā nodarbināta persona” ir persona, kas darba attiecību satvarā pilda mājsaimniecības darbu.

Lai gan var piekrist šai definīcijai, tomēr uzskatām, ka tā ir jāpārskata, lai tajā ietvertu arī nepilnas slodzes darbu, kas tiek veikts laiku pa laikam vai neregulāri. Šādi darba ņēmēji jau ir iekļauti mūsu ziņojumā.

Šajā ziņojumā ir iekļauta arī aprūpētāju kategorija, attiecībā uz kuru nepastāv vispārēji apstiprinātas definīcijas, nedz arī tāda tiek piemērota. Dažādas ieinteresētās personas, galvenokārt pētnieki, atbilstīgi savu pētījumu tematam izmanto dažādas definīcijas. Par aprūpētāju parasti tiek uzskatīta persona, kas vairāk vai mazāk sistemātiski palīdz vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti un slimiem cilvēkiem. To, ka izstrādāt aprūpētāja definīciju ir sarežģīti, pierāda arī dalībvalstu izmantotās atšķirīgās pieejas attiecībā uz šo nodarbošanos, kas tiek attiecīgi atspoguļota to sociālās drošības sistēmās.

Kas ir mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji?

Mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji ir divas plašas nodarbinātības kategorijas, kurās pārsvarā strādā sievietes. Turklāt lielākā daļa šo sieviešu ir migrantes.

Parasti viņām ir zems izglītības līmenis, un darbs viņām ir vajadzīgs, lai izdzīvotu vai arī palīdzētu uzturēt ģimeni.

Kādēļ mums ir vajadzīgi mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji?

Pēdējo desmitgažu laikā Eiropā tiek novērotas nozīmīgas demogrāfiskas un sociālekonomiskas izmaiņas.

Pieaugot cilvēku paredzamajam mūža ilgumam un samazinoties dzimstībai, mūsu sabiedrība noveco.

Mainās arī ģimeņu modeļi. Lielākas mājsaimniecības tiek aizstātas ar mazākām, radot izmaiņas pienākumu sadalē.

Turklāt sievietes aizvien lielākā mērā iesaistās darba tirgū.

Saistībā ar IKP pieaugumu Eiropā ir uzlabojušies dzīves standarti.

Šo izmaiņu dēļ pienākumi (tīrīšana, ģimenes locekļu aprūpe u. c.), kurus tradicionāli pildīja galvenokārt mājsaimniecībās dzīvojošās sievietes, tagad jāveic profesionāļiem.

Valstu sociālās drošības sistēmu lielākajā daļā nav paredzēti pasākumi šo vajadzību risināšanai (vismaz ne tādā mērā, kā nepieciešams), un daļēji tas noticis arī tādēļ, ka kopumā pasliktinājušies valstu sociālie apstākļi.

Galvenie aplūkojamie jautājumi

Dalībvalstis apzinās to, ka mājsaimniecības darbs un aprūpe ir vajadzīgi, taču tās atļauj šīs vajadzības risināt ēnu ekonomikai, jo vēlas samazinās publiskos izdevumus un izmantot aizvien pieaugošo migrantu skaitu kā jaunu darba spēku, kas gatavs novērst šo pakalpojumu trūkumu.

Tā kā daudzos gadījumos mājsaimniecības darba un aprūpes pakalpojumu noformēšanai trūkst atbilstīgu oficiālu struktūru un šie pakalpojumi ir ārkārtīgi pieprasīti, tos regulāri piedāvā veikt neoficiāli, tādējādi radot nopietnas problēmas un izraisot virkni sarežģījumu.

A.  Nelikumība

Lielākajā daļā ES valstu mājsaimniecības darbs un aprūpe tiek veikti, šo nodarbinātību nedeklarējot un tādējādi nolemjot darba ņēmējus dzīvei ēnu ekonomikas satvarā ārpus iestāžu redzamības loka un bez pamattiesībām un sociālās aprūpes aizsardzības.

Turklāt šī situācija veicina ēnu ekonomiku, radot apburto apli, kas vājina sociālās aprūpes sistēmas ilgtspējību.

B.  Darba tiesību aktu seguma trūkums

Paradoksālā kārtā darbs, kas tiek piedāvāts mājās, jo īpaši darbs, ko veic mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji, dzīvojot pie darba devēja, daudzos gadījumos nav ietverts darba tiesību aktos tādā ziņā, ka valsts likumdošanā šāds darbs netiek atzīts par reglamentētu profesiju un tādējādi šīs personas vispār netiek atzītas par darba ņēmējiem.

Šis nopietnais trūkums kavē darba ņēmēju tiesību, piemēram, algu noteikšanas, darba laika organizācijas, iknedēļas brīvdienu, gada un maternitātes atvaļinājumu un ar tiem saistīto pabalstu piešķiršanas, ievērošanu.

Turklāt, trūkstot tiesiskajam satvaram, netiek garantēta droša un veselībai nekaitīga darba vide. Mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji bieži tiek pakļauti bīstamiem darba apstākļiem, vai arī viņiem trūkst izglītības, lai pildītu īpašus pienākumus, un tādēļ viņi ir pakļauti lielākam negadījumu riskam. Turklāt viņiem ne vienmēr ir pieejama veselības aprūpe.

C.  Personas aizskaršana

Ja attiecībā uz darba tiesībām un sociālo aizsardzību netiek garantēta drošība, tiek radīta iespēja diskriminēt šīs personas, izturēties pret tām slikti vai pat ļaunprātīgi un vardarbīgi, bet sieviešu gadījumā — pat pakļaut seksuālai vardarbībai.

Ar migrantiem un cilvēktirdzniecību saistītie jautājumi

Attiecībā uz daudzām mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem kā papildus faktors jāmin tas, ka viņi ir migranti. Viņi bieži vien tiek ievesti Eiropā nelegāli, un viņiem nav nekādas informācijas par savām tiesībām. Tādējādi šīs personas ir vēl neaizsargātākas.

Sievietēm, kas ierodas Eiropā, lai strādātu, bieži vien tiek solīta labāka dzīve, vai arī viņas domā, ka strādās ierobežotu laika posmu, lai palīdzētu ģimenei izkļūt no grūtībām, taču beigu beigās viņām nākas strādāt apstākļos, ko viņas nevar kontrolēt attiecībā uz pienākumiem, kurus viņām jāpilda, vai noteikumiem, ar kuriem saskaņā viņas piedāvā savus pakalpojumus. Ir gadījumi, kad sieviešu pieņemšanas darbā procedūrās un manipulēšanā ir iesaistīti cilvēktirdzniecības un piespiedu darba tīkli.

Šīs sievietes ir pilnīgi bezpalīdzīgas un izolētas, turklāt arī valodas nezināšanas dēļ, jo ir ļoti ticams, ka viņas nerunā tās valsts valodā, kurā galu galā nonāk.

D.  Sociālā atstumtība, nabadzība, izredžu trūkums

Dzīvojot nestabilos apstākļos un bez jebkādām darba vai sociālajām tiesībām, mājsaimniecībās nodarbinātās personas un aprūpētāji var nonākt nabadzībā un tikt izstumti no sabiedrības, sajūtoties tā, it kā būtu zaudējuši savu dzīvi.

Trūkstot atbalsta struktūru un personīgās attīstības (piemēram, izglītības) pieejamībai, viņi zaudē iespējas uzlabot dzīvi, un tas var nolemt viņus un viņu bērnus dzīvei nabadzības apburtajā aplī.

E.  Psiholoģiskā slodze

Papildu faktori, kas ietekmē šo darba ņēmēju stāvokli, ir emocionālā slodze, no kuras dažos gadījumos cieš īpaši tie darba ņēmēji, kas dzīvo uz vietas, un kura rodas, risinot sarežģītas situācijas saistībā ar viņu aprūpē esošajiem pacientiem, kā arī slikts psiholoģiskais noskaņojums, kas viņiem var rasties sliktu darba apstākļu dēļ un tādēļ, ka viņi bieži vien dzīvo atšķirtībā no mājām un ģimenes.

F.  Informācijas, aizsardzības struktūru un arodbiedrību pieejamības trūkums

Lai gan liela daļa mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju cieš no tā, ka viņu tiesības ir nopietni ierobežotas, viņi nezina, kur vērsties, gadījumā, ja ir nolēmuši meklēt palīdzību.

Pat valstīs, kurās ar tiesību aktiem par mājsaimniecības darbu un aprūpi tiek mēģināts reglamentēt šīs profesijas, nav viegli veidot saziņu ar attiecīgajiem darba ņēmējiem, lai informētu viņus par tiesībām. Arī arodbiedrības šos darba ņēmējus neiekļauj savās nodaļās konsekventi, tādējādi padarot kolektīvās sarunas praktiski neiespējamas.

Turklāt, tā kā šie darba ņēmēji bieži vien ir nereģistrēti migranti bez legāli iegūtas uzturēšanās atļaujas vai derīgas darba atļaujas, iespējamo seku dēļ viņi baidās pie kāda vērsties.

G.  Sievietes — visvairāk skartā grupa

Mājsaimniecības darbu un aprūpi izsenis tradicionāli ir veikušas sievietes — sievas, mātes, meitas vai māsas, un tādēļ tas nav ticis pietiekami novērtēts vai uztverts kā īsts vai parasts darbs. Tādēļ algas šajos sektoros var būt zemas, neļaujot nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus un nenodrošinot sievietēm, kuras veic mājsaimniecības darbu un aprūpi, pelnīto atzinību.

Tā kā šādu darbu galvenokārt veic sievietes, pastāv risks izveidot divu līmeņu sieviešu darbaspēku. Ir būtiski, ka sievietes, kas var atļauties maksāt par citu sieviešu sniegtajiem pakalpojumiem, un darba devēji kopumā saprot to, ka mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji rada viņiem iespējas baudīt profesionālo un sociālo dzīvi, kas ir svarīga ikvienas personas līdzsvarotai personīgai dzīvei. Tādēļ viņiem, ņemot vērā šo darba ņēmēju attiecīgās vajadzības, vajadzētu tādā pašā veidā palīdzēt viņiem veidot drošu dzīvi.

Turklāt, tā kā ir diezgan liels pieprasījums pēc sievietēm, kas šo darbu varētu veikt, un migranti rada mazākas izmaksas un ir vieglāk ekspluatējami, attiecībā uz migrāciju ir vērojams migrējošu sieviešu skaita pieaugums.

Risinājumi

Lai risinātu ar mājsaimniecības un aprūpes darba nestabilitāti saistīto sarežģīto situāciju, būtu jāpieņem virkne kopīgu pasākumu dažādos, bet savstarpēji saistītos politikas sektoros. Ir nepieciešamas gan leģislatīvas, gan neleģislatīvas iniciatīvas, gan iesaiste valstu un Eiropas līmenī.

Eiropas Parlamentam būtu jāsāk rīcība šajā jautājumā, izstrādājot normatīvu patstāvīgo ziņojumu par kopīgu noteikumu ieviešanu mājsaimniecības darba un aprūpes jomā Eiropas Savienībā. Priekšlikumā būtu jāiekļauj konkrētas sievietēm un migrantiem paredzētas normas, jo šīs abas iedzīvotāju kategorijas ir visbiežāk iesaistītas mājsaimniecības darbā un aprūpē.

Eiropas Komisijai vajadzētu:

– sākt leģislatīvas iniciatīvas, kā norādīts iepriekš;

– mudināt dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus profesionālu darbvietu izveidei mājsaimniecības darba un aprūpes kā īsta un atšķirīga darba sektorā, tādējādi nodrošinot attiecīgo profesiju un prasmju atzīšanu un standartizāciju;

– kopā ar kompetentajām Eiropas aģentūrām veikt pētījumu, kurā tiktu salīdzinātas dažādas legalizēta mājsaimniecības darba sistēmas, un savākt datus par stāvokli dalībvalstīs;

– veicināt konkrētu reģionu vai dalībvalstu paraugprakses pārņemšanu vai pielāgošanu;

– veikt nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu ES Mājsaimniecības darba un aprūpes novērošanas centru un tādējādi labāk uzraudzītu un dokumentētu iepriekšminētās nenovērtētās profesijas, un ierosināt darbības, lai novērsu nestabilitāti šajos sektoros;

– ātri veikt pasākumus, lai reformētu un pielāgotu ES tiesību aktus par migrācijas politiku, veicinot imigrantu legalizāciju.

Dalībvalstīm vajadzētu:

– pēc mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem paredzētu profesionālu darbvietu izveides iekļaut viņus visos valsts darba un nediskriminācijas tiesību aktos;

– nekavējoties ratificēt SDO Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, jo tā vispārēji risina viņu vajadzības;

– efektīvi ieviest spēkā esošos noteikumus;

– nesodīt nedeklarētas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus, kad viņi nolemj izkļūt no slēptas nodarbinātības apburtā apļa, bet gan atbalstīt un aizsargāt viņus;

– nekavējoties piemērot vadlīnijas, kas izriet no Direktīvas 2006/54/EK par vienlīdzīgu atalgojumu un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības jautājumos;

– veikt nepieciešamos pasākumus un rast inovatīvas inspekcijas metodes, lai likvidētu sliktu izturēšanos un vardarbību vai pat seksuālu vardarbību pret mājsaimniecībās nodarbinātām personām, kā arī viņu finansiālu ekspluatāciju;

– izveidot ceļveža programmas, lai informētu un izglītotu darba ņēmējus par nestabila darba ietekmi; izveidot informācijas centrus un palīdzības tālruņa līnijas darba ņēmējiem tā, lai viņi varētu saņemt viegli pieejamu informāciju par savām tiesībām;

– cīnīties pret nedeklarētu nodarbinātību, ņemot vērā to, ka šī parādība nopietni ietekmē mājsaimniecībās nodarbinātas personas un jo īpaši migrantes; šajā nolūkā kā svarīgs instruments būtu jāizmanto Eiropas platforma sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā, kas pašlaik tiek veidota;

– organizēt plašas kampaņas, lai informētu darba devējus un sabiedrību par priekšrocībām un viņu atbildību taisnīgu darba standartu un tiesību izmantošanā;

– palīdzēt sagrupēt darba devējus federācijās vai cita veida organizācijās, jo privātiem darba devējiem ir visbūtiskākā loma mājsaimniecības darba un aprūpes legalizācijā un darba ņēmēju darba apstākļu uzlabošanā; mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju darba devēji galu galā paši ir nodarbināti citos sektoros, un tādēļ perfekti spēj saprast darba ņēmēju tiesību un aizsardzības jautājuma nozīmi;

– paredzēt stimulus darba devējiem, piemēram subsīdijas vai nodokļu samazinājumus, tiem, kam tas ir vajadzīgs, lai mudinātu viņus izmantot deklarētas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus;

– ieviest vienkāršotas administratīvās procedūras sistēmas mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju pieņemšanai darbā, atvieglojot legālu darba attiecību izveidi;

– nodrošināt plašāku piekļuvi viegli pieejamiem un cenu ziņā pieņemamiem kvalitatīviem bērnu, personu ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iestāžu sniegtiem pakalpojumiem, tādējādi mazinot iemeslus šādu darbu veikt neoficiāli vai nestabilos darba apstākļos;

– iekļaut mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus savās izglītības programmās un pārliecināties, ka gados jaunas mājsaimniecībās nodarbinātas personas darba dēļ nepamet mācības;

Papildus tam svarīga varētu izrādīties arodbiedrību iesaiste, ja tās, veidojot saziņu ar mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, izmanto atbilstīgas metodes, kurām vajadzētu būt pielāgotām šo darba ņēmēju darba vides konkrētajām iezīmēm. Arodbiedrībām būtu jāmēģina organizēt un informēt šos darba ņēmējus par viņu tiesībām un pienākumiem un palīdzēt viņiem, nodrošinot vienotu pārstāvību un iespējas veikt kolektīvas sarunas, kā arī piedāvāt viņiem juridisku atbalstu.

Beigu beigās mājsaimniecības darbam un aprūpei vajadzētu kļūt par profesiju, kuru izvēlas brīvprātīgi un kura pienācīgi un cilvēcīgi piedāvā šajos sektoros nodarbinātajām personām tiesības, aizsardzību, cilvēka cienīgu dzīvi un personīgās attīstības iespējas.

7.12.2015

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ATZINUMS (*)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā

(2015/2094(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Tania González Peñas(*)

(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par priekšlikumu Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijai un konvencijas papildu ieteikumam par mājkalpotāju darbu,

–  ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 189 un Ieteikumu Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, kuru pieņēma SDO Starptautiskajā Darba konferencē 2011. gada 16. jūnijā,

–  ņemot vērā 1961. gada Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem,

A.  tā kā, neraugoties uz sabiedrībai un ekonomikai sniegto pievienoto vērtību un iespējamo potenciālu, darbs mājsaimniecībā naudas izteiksmē joprojām netiek pienācīgi novērtēts un bieži tiek veikts neoficiāli un nereģistrēti, un netiek uztverts tāpat kā parastā nodarbinātība;

B.  tā kā SDO Konvencija Nr. 189 un Ieteikums Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ir vēsturisks starptautisko standartu kopums, kura mērķis ir uzlabot darba apstākļus desmitiem miljoniem mājsaimniecībā nodarbinātu sieviešu visā pasaulē; tā kā lielākā daļa mājsaimniecībā nodarbināto personu ir sievietes un jaunie ar SDO konvenciju noteiktie standarti ir svarīgs solis virzībā uz dzimumu līdztiesības panākšanu darba dzīvē un nodrošina sievietēm tiesību aktos noteiktas vienādas tiesības un aizsardzību; tā kā SDO konvenciju Nr. 189 līdz šim ir ratificējušas 22 valstis, no kurām tikai sešas ir ES dalībvalstis;

C.  tā kā līdz šim darbs mājsaimniecībās un aprūpes darbs Eiropas Savienībā tiek ļoti nelielā mērā un neviendabīgi reglamentēts dalībvalstīs un, lai gan saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām Eiropā tas ir augošs sektors, ļoti maz ir zināms par šī sektora patieso apmēru ekonomikā un par to trūkst uzticamu statistikas datu;

D.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātu personu vai aprūpētāju nodarbinātības apstākļi dalībvalstīs ievērojami atšķiras — vienās tas ir nepienācīgi apmaksāts un nedeklarēts nereģistrētu migrantu veikts darbs, bet citās tie ir mājsaimniecības vai aprūpes pakalpojumi, ko sniedz publiski sociālie dienesti, vai tie ir privāti sociālie pakalpojumi, ko sniedz uzņēmumi, aģentūras, apvienības un kooperatīvi, vai arī privātas struktūras veic pieņemšanu darbā nepastarpināti;

E.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 2010. gadā pasaulē mājsaimniecības nozarē bija nodarbināti vairāk nekā 52 miljoni cilvēku, no kuriem 7,4 miljoni bija jaunāki par 15 gadiem; tā kā saskaņā ar SDO datiem 2010. gadā 83 % no mājsaimniecībā nodarbinātajiem bija sievietes, kuru darbs pārsvarā bija nedeklarēts; tā kā saskaņā ar SDO rīcībā esošo informāciju Eiropas Savienībā ir aptuveni 2,5 miljoni mājsaimniecībās nodarbinātu personu; tā kā 88 % no tām ir sievietes; tā kā šī ir izteikti sieviešu pārstāvēta nodarbinātības nozare; tā kā mājsaimniecībā nodarbinātas personas un aprūpētāji ievērojami palīdz sasniegt stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktos dzimumu līdztiesības mērķus, efektīvi nodrošinot infrastruktūru darba un personīgās dzīves līdzsvara panākšanai daudzās ģimenēs Eiropas Savienībā; tā kā, ņemot vērā to, cik lielā mērā kopumā ES darbs mājsaimniecībās ir nedeklarēts, ir ļoti iespējams, ka šis skaitlis neatspoguļo patieso situāciju; tā kā Eiropā ēnu ekonomikas apjoms ir lielāks par 15 % no IKP un tādējādi ir zaudēti vairāk nekā EUR 2000 miljardi;

F.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas sievietes un aprūpētājas ir augoša darba ņēmēju kategorija, kas vidēji veido 1 % no kopējā darba ņēmēju skaita;

G.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātās personas tiek ievērojami diskriminētas attiecībā uz viņu tiesību un aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar valsts vispārējiem standartiem, jo īpaši tajās valstīs, kurās darbs mājsaimniecībās tiek reglamentēts ar īpašiem tiesību aktiem un/vai atbilstīgi kolektīvām sarunām, nevis vienkārši ietverts vispārējās darba tiesībās; tā kā visnozīmīgākie diskriminācijas veidi ir saistīti ar mājsaimniecībās nodarbināto personu ierobežoto sociālā nodrošinājuma segumu (jo īpaši bezdarbnieku pabalstiem, slimības un nelaimes gadījumu pabalstiem, kā arī grūtniecības un dzemdību, bērna kopšanas vai ar citiem aprūpes veidiem saistītiem atvaļinājumiem ) un ar to, ka šiem darbiniekiem bieži vien netiek nodrošināta aizsardzība atlaišanas gadījumos;

H.  tā kā darbam mājsaimniecībās vai aprūpes jomā ir galvenokārt raksturīgi šādi riski: darba nestabilitāte, mobilitāte, neparedzams darba laiks, sezonalitāte, mainīgums, nedrošība, nepastāvīgums, kā arī tas, ka darbs lielākoties ir nedeklarēts;

I.  tā kā liela daļa šajā sektorā nodarbināto cilvēku savu nodarbinātību nedeklarē, ir nepilngadīgi vai migranti, strādā bez darba līguma vai sociālās nodrošināšanas seguma, strādā gadījuma darbu, kā arī netiek atzītas viņu tiesības un kvalifikācijas;

J.  tā kā saskaņā ar SDO Konvenciju Nr. 189 „mājsaimniecībā nodarbināta persona” ir persona, kas veic darbu mājsaimniecībā, iesaistoties darba attiecībās, neatkarīgi no tā, vai šis darbs tiek veikts vienā vai vairākās mājsaimniecībās, bet persona, kas darbu mājsaimniecībā veic laiku pa laikam vai neregulāri un nav iesaistījusies darba attiecībās, nav mājsaimniecībā nodarbināta persona;

K.  tā kā aprūpe ir darbs, ko veic publiskās vai privātās iestādēs vai privātā(-s) mājsaimniecībā(-s), lai nodrošinātu personīgu aprūpi cilvēkiem, kas ir gados veci, slimi vai ar invaliditāti, un tā kā aprūpes darbu var veikt profesionāli aprūpētāji, kurus var pieņemt darbā publiskas vai privātas struktūras vai ģimenes, vai arī kuri var būt pašnodarbinātas personas un/vai neprofesionāli aprūpētāji, kas parasti ir ģimenes locekļi;

L.  tā kā ES mājsaimniecības darba un jo īpaši aprūpes sektorā ir nodarbināti arī vīrieši, un tā kā viņiem ir vajadzīga tāda pati aizsardzība un atbalsts, izvairoties no jebkādas ar dzimumu saistītas diskriminācijas un garantējot vienādas iespējas darba tirgū, kā atzīts attiecīgi LESD 19. un 153. pantā;

M.  tā kā nedrīkst nepievērst uzmanību mājsaimniecībās un aprūpes jomā nodarbināto vīriešu situācijai un pēc iespējas drīz būtu jāizstrādā ziņojums arī par viņu specifiskajām problēmām un grūtībām;

N.  tā kā pieprasījumu pēc mājsaimniecībās nodarbinātām personām ietekmē divas lielas demogrāfiskās tendences, proti, Eiropas sabiedrības novecošana un sieviešu pieaugoša līdzdalība darba tirgū;

O.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un vīriešiem, un aprūpētājiem ir svarīga ekonomiska un sociāla nozīme, jo viņi ne tikai ļauj cilvēkiem, kuri izmanto viņu pakalpojumus, labāk apvienot darbu ar privāto dzīvi, bet arī sniedz iespēju daudziem cilvēkiem iekļauties darba tirgū;

P.  tā kā pieaugošais vecāka gadagājuma cilvēku skaits, sarūkošs darbspējīga vecuma cilvēku skaits un publiskā budžeta ierobežojumi spēcīgi ietekmē sociālos pakalpojumus un tā kā tas ietekmēs arī cilvēkus, kuriem bieži vien sarežģītos apstākļos darbs ir jāapvieno ar aprūpes pienākumiem;

Q.  tā kā, lai nodrošinātu patiesas pārmaiņas mājsaimniecībās nodarbinātu personu dzīvē, ir jāveicina sociālas pārmaiņas un attieksmes maiņa, kas ir sarežģīts un ilgstošs process;

R.  tā kā no aprūpes atkarīgi cilvēki dzīvo arī teritorijās, kurām raksturīgs publisko resursu trūkums, izolācija vai citi apstākļi, kas apgrūtina piekļuvi profesionālai aprūpei vai publiskām vai privātām aprūpes iestādēm, un tā kā šos no aprūpes atkarīgos cilvēkus var aprūpēt tikai neprofesionāli aprūpētāji, kas bieži vien, bet ne vienmēr ir ģimenes locekļi;

S.  tā kā profesionalizācija ir nodarbinātības un sociālās aizsardzības tiesību piešķiršana noteikta sektora darba ņēmējiem un tā kā šīs tiesības ir līdzvērtīgas tiesībām, kas piešķirtas darba ņēmējiem, kuri ir noslēguši darba līgumus saskaņā ar tiesību aktiem, un kas ietver pienācīgu algu, reglamentētu darba laiku, apmaksātu atvaļinājumu, veselību un drošību darbā, pensiju, maternitātes/paternitātes un slimības atvaļinājumus, kompensāciju invaliditātes gadījumā, noteikumus attiecībā uz atlaišanu no darba vai līguma pārtraukšanu, tiesisko aizsardzību ļaunprātīgas izturēšanās gadījumā un apmācības pieejamību; tā kā darbu mājsaimniecībās un aprūpes sektorā var profesionalizēt, apvienojot publisko finansējumu (nodokļu atvieglojumi), sociālo finansējumu (ģimenes pabalsti, palīdzība uzņēmumiem, savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām un veselības apdrošināšanai, uzņēmumu padomēm u.c.) un privāto finansējumu (privātpersonu veikta pakalpojumu apmaksa);

T.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām ir grūti integrēties parastā darba tirgū dažādu, tostarp administratīvu un valodas, šķēršļu dēļ, dažās valstīs iedibinātas tradīcijas dēļ darbu mājsaimniecībās nedeklarēt, kā arī grūtību dēļ apvienot darba un privāto dzīvi;

U.  ņemot vērā to, ka šajās abās jomās visai izplatīts ir nelegāls darbs un darba ņēmēju ekspluatēšana;

V.  tā kā ir jāpievērš uzmanība bērnu darbam, aizskaršanai un plaši izplatītiem darba tiesību pārkāpumiem mājsaimniecības darba sektorā, jo īpaši dalībvalstīs izvietoto trešo valstu diplomātiskā dienesta darbinieku mājsaimniecībās, kurās nodarbinātas personas vairākumā gadījumu ierodas ES, pamatojoties uz darba atļauju, kas atšķiras no citu mājsaimniecībās nodarbinātu migrantu darba atļaujām, un uz kurām attiecas eksteritorialitātes princips;

W.  tā kā aprūpe tiek sniegta gan oficiāli, gan neoficiāli un politikas nostādnēs ir jāņem vērā šī duālā pieeja;

X.  tā kā ir vērojama satraucoša mēroga diskriminācija, no kuras cieš nelegāli strādājošas migrantes, kas neiesniedz sūdzības par ļaunprātīgu izturēšanos, nelikumīgu atlaišanu no darba, algas neizmaksāšanu, vardarbību, diskrimināciju, cietsirdīgu izturēšanos, piespiedu darbu, verdzībai vai ieslodzījumam pielīdzināmiem apstākļiem tādēļ, ka viņas nav informētas par savām tiesībām, nepārvalda attiecīgo valodu vai baidās no aizturēšanas, deportēšanas vai darba zaudēšanas;

Y.  tā kā pašreiz spēkā esošā direktīva par drošību un veselības aizsardzību darbā (Direktīva 89/391/EEK) attiecas uz personām, kas mājsaimniecībās un aprūpes jomā tiek nodarbinātas oficiāli, izņemot darba ņēmējus, kurus nepastarpināti pieņem darbā privātas mājsaimniecības;

Z.  tā kā mājsaimniecības un aprūpes darbs ir nozare, kas nodrošina darbvietas; tā kā šīm darbvietām ir jābūt kvalitatīvām, jo darba ņēmēji šajā sektorā rada daudziem cilvēkiem iespējas būt ekonomiski un sociāli aktīviem ārpus mājas;

AA.  tā kā attiecībām starp darba devēju un nodarbināto sievieti mājās ir noteiktas īpatnējas iezīmes, jo nodarbinātā sieviete darba devēja mājās strādā bieži un dažkārt tur arī dzīvo; tā kā ir jāievēro tiesības uz aizsardzību pret uzmākšanos un pret paaugstināto ļaunprātīgas izturēšanās risku;

AB.  tā kā šis sektors ir svarīgs ekonomikai, jo rada darba iespējas lielai darbaspēka daļai, sevišķi zemi kvalificētiem darba ņēmējiem;

AC.  tā kā tiek lēsts, ka no visām ES darbvietām 4,9 % (kopā 10,7 miljoni) veido mājsaimniecībās sniegtie pakalpojumi, kas liecina par šāda veida pakalpojumu tautsaimniecisko nozīmi;

AD.  tā kā jāņem vērā tādas sociālas problēmas, kā sabiedrības novecošana vai sociāla atstumtība, kā arī nepieciešamība veicināt darba un ģimenes dzīves apvienošanu;

AE.  tā kā mājsaimniecībās un aprūpes jomā nodarbinātās personas ar savu darbu ievērojami atvieglo dzīvi vecāka gadagājuma cilvēkiem, vecākiem, vientuļajiem vecākiem un bērniem un ka tādēļ šīm personām pienāktos saņemt lielu sabiedrības atzinību; tā kā nav iespējams pārvērtēt arī milzīgo aprūpes darbu, ko veic brīvprātīgie un ģimenes locekļi;

AF.  tā kā visas mājsaimniecības visā Eiropā, taču it īpaši ģimenes, kurās aug bērni, kā arī lielas ģimenes, būs ieguvējas, ja to ikdienu atvieglos profesionāli mājsaimniecības pakalpojumu sniedzēji;

AG.  tā kā mājsaimniecības pakalpojumi, darbs ģimenē un aprūpe mājās var uzlabot ekonomisko un sociālo kohēziju ES;

AH.  tā kā pēdējos gados ir pieaudzis mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu migranšu skaits;

AI.  tā kā dažās dalībvalstīs joprojām netiek ievēroti un piemēroti jau spēkā esoši valsts tiesību akti, lai aizsargātu mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju darba tiesības;

AJ.  tā kā, pienācīgi reglamentējot šo sektoru, tiktu veicināta cīņa pret nedeklarētu darbu;

AK.  tā kā reglamentēts un deklarēts mājsaimniecības un aprūpes darbs uzlabo attiecīgo darba ņēmēju dzīves kvalitāti, dod viņiem iespējas saņemt sociālos pabalstus un aizsardzību pret ļaunprātīgu izturēšanos un diskrimināciju, samazina šā darba veicēju nabadzības, marginalizācijas, stigmatizācijas un pazemojuma risku, vienlaikus nodrošinot labākas garantijas attiecībā uz darba devējam sniegto pakalpojumu kvalitāti, un veicina to, ka palielinās ieņēmumi dalībvalstu sociālās nodrošināšanas fondos;

AL.  tā kā pienācīgas aizsardzības nodrošināšana personām ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēkiem, slimām, no citiem cilvēkiem atkarīgām un nepilngadīgām personām ir būtisks Savienības princips un tā kā darbs mājsaimniecībās un aprūpes jomā ir būtisks sektors šā principa nosargāšanā;

AM.  tā kā krīzes rezultātā īstenoto taupības pasākumu dēļ ir samazinājušies publiskie ieguldījumi aprūpes sektorā un tādēļ daudzas personas, no kurām lielākā daļa ir sievietes, bija spiestas samazināt savu darba laiku vai pārtraukt strādāt, lai nodarbotos ar atkarīgu personu, vecu un slimu cilvēku vai bērnu aprūpi;

AN.  tā kā šo cilvēku darba vietai raksturīgās iezīmes neatbrīvo darba devēju no pienākuma ievērot veselības, drošības un riska novēršanas prasības, kā arī to darba ņēmēju privātumu, kuri paliek darba vietā pa nakti,

1.  mudina dalībvalstis nekavējoties ratificēt SDO Konvenciju Nr. 189 un nodrošināt tās stingru piemērošanu, lai uzlabotu darba apstākļus un nodrošinātu atbilstību minētās konvencijas pantiem, kā arī SDO 2011. gada Ieteikumam Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajiem; atgādina, ka saskaņā ar SDO statūtiem valdībām ir pienākums iesniegt konvenciju un ieteikumu savu valstu likumdevēja iestādēm, lai sekmētu šo instrumentu īstenošanai paredzētus pasākumus, un ka attiecībā uz konvenciju iesniegšanas mērķis ir veicināt ratifikāciju;

2.  uzskata, ka visām dalībvalstīm ratificējot konvenciju, tiktu sperts svarīgs solis virzībā uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, un tas būtu spēcīgs politisks signāls, ar kuru tiktu nosodīta jebkāda ļaunprātīga izturēšanās, aizskaršana un vardarbība attiecībā uz ikvienu darba ņēmēju, jo īpaši mājsaimniecībās nodarbinātajām sievietēm;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis, pārskatot un ierosinot attiecīgos tiesību aktus vai valstu likumus, attiecīgi nodrošināt, ka tiek ņemtas vērā mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju intereses, vienlaikus ievērojot valstu kompetences;

4.  aicina Komisiju atbilstīgi Parlamenta pieprasījumam turpināt darbu pie Aprūpētāju atvaļinājuma direktīvas un atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos strādāt pie iniciatīvas par "jaunām iespējām strādājošiem vecākiem un aprūpētājiem";

5.  aicina dalībvalstis izstrādāt īpašu pamatregulējumu, lai noteiktu attiecīgo iesaistīto pušu tiesības un pienākumus, nodrošinot iespējas mājsaimniecībā strādājošu personu un aprūpētāju legālai un organizētai nodarbinātībai, lai garantētu juridisko noteiktību gan darba ņēmējiem šajā sektorā, gan potenciālajiem darba devējiem; turklāt prasa ņemt vērā darba līguma specifiskās iezīmes, kā arī to, ka daudzi darba devēji ir privātpersonas, kurām trūkst juridisku zināšanu;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt darba ņēmēju kooperatīvu veidošanu aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumu sektorā, īpašu uzmanību pievēršot lauku rajoniem, jo tas radīs pozitīvu ietekmi uz kvalitatīvu un ilgtspējīgu darbvietu izveidi, sevišķi tiem darba ņēmējiem, kuriem ir grūti integrēties darba tirgū;

7.  aicina dalībvalstis saskaņā ar 17. pantu SDO Konvencijā Nr. 189 izveidot efektīvus un pieejamus sūdzību iesniegšanas mehānismus un līdzekļus, lai nodrošinātu atbilstību valstu tiesību aktiem un noteikumiem mājsaimniecībās nodarbināto aizsardzības jomā; aicina dalībvalstis izstrādāt un ieviest pasākumus darba inspekciju, izpildes un sankciju īstenošanai atbilstoši valsts tiesību aktiem un noteikumiem, ņemot vērā mājsaimniecības darbu specifiku; prasa, lai, piemērojot šādus pasākumus, ciktāl tas atbilst valsts tiesību aktiem un noteikumiem, paredzēt nosacījumus, atbilstoši kuriem var tikt piešķirta piekļuve mājsaimniecībām, pienācīgi ievērojot tiesības uz privātumu; prasa dalībvalstīm atbilstīgi to noteikumiem apsvērt iespēju ieviest mehānismus ļaunprātīgas izmantošanas efektīvai novēršanai, piemēram, inspekcijas mājās, ja ir pamats aizdomām par ļaunprātīgu izmantošanu;

8.  ņem vērā dažu dalībvalstu nevēlēšanos pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiek reglamentēta privātā sfēra, taču uzskata, ka rīcības trūkums izmaksās dārgi gan sabiedrībai, gan attiecīgajiem darba ņēmējiem; uzsver, ka, ņemot vērā paredzamo pieprasījuma palielināšanos pēc aprūpētājiem, jo īpaši mājas apstākļos, šādi tiesību akti ir nepieciešami, lai pilnībā aizsargātu minētos darba ņēmējus; tāpēc aicina dalībvalstis kopīgi ar darba tirgus partneriem veikt pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu un atbilstīgu pārbaužu sistēmu, ievērojot 17. pantu SDO Konvencijā Nr. 189, kā arī pienācīgus sodus par to noteikumu pārkāpumiem, kuri reglamentē drošību un veselības aizsardzību darbā;

9.  atgādina dalībvalstīm par to, ka ir svarīgi efektīvi cīnīties pret nedeklarētu darbu, ar kuru bieži nākas saskarties mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem; strādājot nedeklarētu darbu, viņiem tiek liegts sociālais nodrošinājums un negatīvi ietekmēti viņu darba apstākļi drošības un veselības aizsardzības ziņā; atzinīgi vērtē Eiropas Platformu nedeklarēta darba novēršanai un atturēšanai no tā, jo ēnu ekonomika apdraud darbvietu drošību, samazina pieejamo darbvietu kvalitāti, ietekmē aprūpes kvalitāti un daudzu nedeklarēto aprūpētāju darba apstākļus, apdraud sociālās aizsardzības sistēmas ilgtspēju un samazina valsts nodokļu ieņēmumus;

10.  aicina dalībvalstis ieguldīt lielākā skaitā labāku veidu, kā novērst, konstatēt un apkarot nedeklarētā darba lielo daļu mājsaimniecības un aprūpes sektorā, jo īpaši saistībā ar cilvēku tirdzniecību un ekspluatāciju darba vietā, kā arī gadījumiem, kad uzņēmumi, kas sniedz mājsaimniecības un aprūpes pakalpojumus, izmanto nedeklarētu darbu un viltus pašnodarbinātību, lai tādējādi aizsargātu darba ņēmējus un veicinātu pāreju no nedeklarēta darba uz oficiālu nodarbinātību, nodrošinot labāku aizsardzību un labākus, visaptverošākus darba kontroles un inspekcijas mehānismus;

11.  iesaka dalībvalstīm skaidru regulējumu attiecībā uz mājsaimniecībā strādājošu personu un aprūpētāju oficiālu nodarbinātību papildināt ar stimuliem, lai mājsaimniecības darbinieki un viņu potenciālie darba devēji izvēlētos legālu nodarbinātību; mudina dalībvalstis ieviest nodokļu atvieglojumus un vienkāršas deklarēšanas sistēmas ģimenēm, kas nodarbina mājsaimniecības darbiniekus un aprūpētājus, lai risinātu nelegāla darba problēmu un cīnītos pret to, kā to iesaka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā atzinumā par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā (SOC/508); iesaka Komisijai veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, pievēršot uzmanību veiksmīgiem modeļiem, kas ir pozitīvi ietekmējuši sociālos un nodarbinātības aspektus šajā sektorā, piemēram, Beļģijā ieviestajiem „pakalpojumu kuponiem” vai Francijā izmantotajiem „vispārējo pakalpojumu dienesta čekiem” (CESU); atzinīgi vērtē šādas profesionalizācijas visaptverošo sociālo ietekmi, it sevišķi lauku apvidos;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt un ieviest pienācīga līmeņa drošību un veselības aizsardzību darbā, piemēram, maternitātes tiesību aizsardzību, kā arī veikt pasākumus, lai novērstu ar darbu saistītus negadījumus, kā arī traumu un arodslimību riskus; uzsver nepieciešamību uzlabot standartus tiem, kas jau strādā šajā sektorā, nodrošinot uz praksi orientētu apmācību un pārkvalifikācijas sistēmas; uzskata, ka šādā apmācībā būtu jāietver riski, kas saistīti ar stāju un kustībām, kā arī bioloģiska un ķīmiska riska pārvaldība un atbalsta tehnoloģiju izmantošana;

13.  aicina Komisiju izvērtēt attiecīgo izņēmumu Drošības un veselības aizsardzības darbā Direktīvā 89/391/EEK;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot, analizēt un publiskot uzticamus statistikas datus, kas sadalīti pēc vecuma, dzimuma un valstspiederības, lai apspriedēs, kuru laikā tiks meklēti labākie risinājumi mājsaimniecības darba sektora profesionalizēšanai, varētu pieņemt uz datiem pamatotus lēmumus, un prasa, lai Eurofound un EU-OSHA tiktu uzdots izstrādāt metodes aizsardzības nodrošināšanai, sūdzību iesniegšanai un izpratnes veicināšanai;

15.  aicina Komisiju iekļaut apspriešanos par stāvokli mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju sektorā Nodarbinātības (EMCO) komitejas darba kārtībā;

16.  aicina dalībvalstis, sadarbībā ar darba tirgus partneriem, ieviest un uzlabot veidus, kā tiek izplatīta informācija par mājsaimniecībās nodarbināto un aprūpētāju tiesībām, kā arī nodrošināt, lai šie darba ņēmēji tiešām saņemtu informāciju; lai to panāktu, iesaka, pamatojoties uz paraugpraksi dalībvalstīs, izveidot informācijas punktus reģionālā un vietējā līmenī, kā arī palīdzības tālruņus un tīmekļa vietnes, lai sniegtu palīdzību un informāciju mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, arī informācijas kampaņu veidā katrā dalībvalstī tās valsts valodā, kā arī citās attiecīgās valodās; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, tām, kas strādā ar sievietēm un migrantiem, arī vajadzētu spēt sniegt šādu informāciju; norāda — nolūkā nodrošināt, ka darba devēji pilda savus pienākumus, šie instrumenti būtu jāizstrādā tā, lai paraugprakse, attiecīgi ieteikumi un vadlīnijas tiktu sniegtas iespējamajiem darba devējiem, tostarp ģimenēm un aģentūrām, kā arī būtu jānodrošina darba līgumu paraugi;

17.  atgādina dalībvalstīm, ka saskaņā ar 1961. gada Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem diplomātiskajām pārstāvniecībām ir pienākums ievērot uzņemošās valsts tiesību aktus un noteikumus, tostarp darba tiesības, un mudina dalībvalstis nodrošināt šā noteikumu efektīvu ievērošanu, lai izvairītos no diplomātisko mājsaimniecību nesodāmības gadījumos, kad pret mājsaimniecībās nodarbinātām personām izturas ļaunprātīgi; prasa dalībvalstīm izvērtēt, kā nodrošināt labāku aizsardzību personām, kas strādā diplomātiskā dienesta labā vai tajā, un garantēt mājsaimniecībās nodarbinātām personām tiesības mainīt darbu;

18.  iesaka katrā dalībvalstī izstrādāt saskaņotu līguma modeli mājsaimniecības un aprūpes darbam, par kuru vienošanās tiktu panākta pēc sociālo darbinieku, darba devēju un darba ņēmēju sociālā dialoga;

19.  uzsver, ka jāpalielina darba devēju informētība par viņu pienākumiem un jāsniedz viņiem informācija par labu darbā pieņemšanas praksi, viņu juridiskajiem pienākumiem, sodiem pārkāpumu gadījumā un pusēm pieejamiem informācijas un palīdzības pakalpojumiem, un uzsver to, ka darba devējam ir jāatzīst šis darba ņēmēju kopums kā kategorija, kurai ir tiesības;

20.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt kampaņas, lai uzlabotu šo jautājumu redzamību, veicinātu sapratni, palielinātu sabiedrības, privātu struktūru, ģimeņu informētību un veidotu kopējo sabiedrības viedokli, lai radītu cieņu pret šo profesiju un nodrošinātu atzinību mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām par svarīgo darbu un ieguldījumu sabiedrības funkcionēšanā;

21.  aicina nodrošināt sociālo partneru Eiropas un valstu līmenī un jo īpaši arodbiedrību lielāku pārstāvību, lai pastiprinātu kolektīvās sarunas šajā sektorā atbilstīgi valstīs pieņemtajai praksei, ar mērķi efektīvi uzlabot un ieviest pienācīgus darba apstākļus šajā sektorā; prasa arī nodrošināt, lai tiktu pienācīgi pārstāvētas profesionālās organizācijas, organizācijas, kas strādā ar mājsaimniecību darbiniekiem un aprūpētājiem vai viņu vārdā, kā arī citas attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kā arī prasa nodrošināt, lai tās pilnībā izprastu, cik sarežģīti ir nosargāt to sieviešu darba tiesības, kuras ir nodarbinātas mājsaimniecībās vai kā aprūpētājas;

22.  pauž nožēlu par to, ka mājsaimniecībās nodarbinātas sievietes un aprūpētājas dažās dalībvalstīs joprojām ir vāji pārstāvētas arodbiedrību organizācijās, un uzsver nepieciešamību veicināt šo darba ņēmēju sieviešu iesaisti arodbiedrību darbībā;

23.  aicina valsts iestādes, kas atbildīgas par publiskā atbalsta piešķiršanu, atbalstīt kooperatīvu, autonomu apvienību un platformu izveidošanu mājsaimniecībās nodarbinātiem un aprūpētājiem, jo šīs organizācijas veicina šo darba ņēmēju kolektīvu aizstāvību;

24.  prasa neatlaidīgi vērsties pret abās jomās strādājošiem uzņēmumiem, kuru uzņēmējdarbības modelis ir balstīts uz nelegāli nodarbinātu personu ekspluatēšanu, tādējādi darbības izmaksas saglabājot iespējami zemā līmenī, gūstot maksimāli augstu peļņu un izspiežot no konkurences likumīgi darbojošos uzņēmumus;

25.  aicina politikas veidotājus atzīt mājsaimniecības pakalpojumus, darbu ģimenē un aprūpi mājās par vērtīgu ekonomikas nozari, attiecībā uz kuru dalībvalstīs ir vajadzīgs labāks regulējums, lai radītu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām labvēlīgus apstākļus un nodrošinātu mājsaimniecībām iespēju uzņemties darba devēja lomu;

26.  iesaka mērķtiecīgi apmācīt sociālās jomas dalībniekus, kas tieši iesaistīti attiecīgās problēmas risināšanā (policijas un sociālo dienestu darbinieki), lai viņi varētu efektīvāk palīdzēt no šādas diskriminācijas cietušajiem;

27.  uzsver, cik svarīgi ir veicināt mājsaimniecību darbinieku un aprūpētāju iemaņu un kvalifikāciju profesionālo atzīšanu šajā sektorā, lai nodrošinātu viņiem lielākas profesionālās izaugsmes iespējas, kā arī nodrošināt īpašu apmācību personām, kas strādā ar vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem, lai tādējādi veicinātu kvalitatīvu darbvietu izveidi, kas novestu pie kvalitatīvas nodarbinātības un labākiem darba apstākļiem, tostarp oficiālu darba līgumu slēgšanas, pieejas apmācībai un lielākas atzīšanas sociālā ziņā; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt iegūto iemaņu, kvalifikāciju un pieredzes atzīšanu un sertificēšanu, kā arī veicināt profesionālo izaugsmi; uzskata — lai sasniegtu šo mērķi, ir ārkārtīgi svarīgi ieviest apmācības un profesionālo prasmju pilnveides kursus;

28.  uzsver profesionāli sniegtu mājsaimniecībai pakalpojumu nozīmi, it sevišķi lielu ģimeņu un ģimeņu, kurās aug bērni, ikdienas atvieglošanā;

29.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis izveidot mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju profesionalizācijas, apmācības, nemitīgas prasmju pilnveides un kvalifikācijas atzīšanas sistēmas, tostarp, ja vajadzīgs, lasītprasmes nodrošināšanu, lai uzlabotu viņu personīgo, profesionālo un karjeras attīstību;

30.  pauž bažas par to, ka nepietiekami tiek veiktas inspekcijas, lai kontrolētu, pārbaudītu un uzraudzītu mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju pieņemšanu darbā uzņēmumos vai darbā iekārtošanas aģentūrās, un norāda uz nepieciešamību palielināt publisko inspektoru un pārbaužu skaitu, lai nodrošinātu tiesību aktu ievērošanu;

31.  aicina dalībvalstis izlēmīgi rīkoties mājsaimniecības darba un aprūpes jomā, jo tas sniegtu lielu pievienoto vērtību ekonomikai — šī darba, kā profesijas atzīšana un mājsaimniecības darbinieku un aprūpētāju patiesu darba tiesību un sociālās aizsardzības nodrošināšana ar darba tiesību aktiem vai kolektīviem līgumiem, jo īpaši attiecībā uz algām, darba laiku, veselības aizsardzību un drošību darbā, atvaļinājumu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, tiesībām uz pensiju un prasmju atzīšanu, vienlaikus ņemot vērā šī sektora specifiku;

32.  atgādina Parlamenta prasību veidot strukturētu dialogu saistībā ar aprūpes nozari(18):

33.  mudina veikt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, lai uzlabotu darbības un to ietekmi;

34.  atgādina par nepieciešamību nodrošināt viesaukļu oficiālu atzīšanu saskaņā ar Eiropas Nolīgumu par viesaukļu nodarbināšanu, kā arī palielināt pārbaužu skaitu, lai viņas nekļūtu par mājsaimniecībā nodarbinātu personu un aprūpētāju lētākām aizstājējām;

35.  ierosina Komisijai apsvērt tiesību akta nepieciešamību un noderību, kurā tiktu iekļautas tiesības, kas paredzētas SDO Konvencijā Nr. 189, tostarp aprūpētāju tiesības un to personu tiesības, kas šādus pakalpojumus sniedz īslaicīgi, dažkārt vai neregulāri, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātām grupām;

36.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, lai mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji Eiropā tiktu uzskatīti par cilvēciskām būtnēm un viņiem tiktu nodrošināts darba un personīgās dzīves līdzsvars, tostarp viņiem piemērojot Darba laika direktīvu (Direktīvu 2003/88/EK), lai darba ņēmēji izmantotu pietiekami ilgus atpūtas periodus un nebūtu spiesti strādāt pārmērīgi ilgu laiku;

37.  atkārto Parlamenta prasību nodrošināt pienācīgu un atbilstīgu atbalstu neoficiāliem aprūpētājiem;

38.  uzsver to, ka ir nepieciešams pielāgot Eiropas migrācijas politiku darba tirgus vajadzībām attiecībā uz mājsaimniecībās nodarbinātām personām, lai aizsargātu sievietes migrantes pret nelikumīgām darbībām, kurām viņas bieži vien tiek pakļautas;

39.  atgādina Komisijai par tās pienākumu pārliecināties par to, kā tiek piemērota Eiropas Konvencija par migrējošo darba ņēmēju juridisko statusu un Starptautiskā konvencija par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, kas tika pieņemta 1990. gada 18. decembrī ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr.45/158;

40.  vēloties garantēt augstu aizsardzības līmeni mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un aprūpētājiem, uzsver, ka ir svarīgi nepadarīt šo personu darbā pieņemšanas procedūras smagas un sarežģītas, jo tas varētu atturēt noteiktus darba devējus no viņu pakalpojumu izmantošanas; tādēļ mudina dalībvalstis izveidot mājsaimniecības darbinieku vajadzībām oficiālas sistēmas, piemēram, pakalpojumu kuponu sistēmu, kas piedāvā privātām mājsaimniecībām vienkāršu un ātru līdzekli šādu darba ņēmēju atalgošanai un darba ņēmējiem — sociālās nodrošināšanas segumu;

41.  prasa ES iestādēm izdarīt grozījumus visās ES direktīvās, kuras ir pretrunā SDO Konvencijai Nr. 189;

42.  aicina dalībvalstis nodrošināt to, ka mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju vīzas ļauj darba ņēmējiem mainīt darba devējus, ja viņi tiek pakļauti ļaunprātīgai rīcībai, tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības, darba apstākļi neatbilst standartam vai jebkādi apstākļi var tikt uzskatīti par tādiem, kas neatbilst valsts vai Eiropas darba tiesību aktos noteiktajiem standartiem attiecīgajā valstī;

43.  aicina dalībvalstis, kurās ir noteikta valsts minimālā alga, nodrošināt, ka visas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un darba ņēmēji saņem vismaz šo minimālo algu;

44.  aicina dalībvalstis nodrošināt to, ka mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji saņem pensijas atbilstīgi valsts tiesību aktiem.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

3.12.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

43

6

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Laura Agea, Guillaume Balas, Tiziana Beghin, Brando Benifei, Mara Bizzotto, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, David Casa, Ole Christensen, Elena Gentile, Arne Gericke, Marian Harkin, Danuta Jazłowiecka, Agnes Jongerius, Jan Keller, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Zdzisław Krasnodębski, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Anthea McIntyre, Joëlle Mélin, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, Georgi Pirinski, Marek Plura, Sofia Ribeiro, Anne Sander, Sven Schulze, Siôn Simon, Jutta Steinruck, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog, Tatjana Ždanoka, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Heinz K. Becker, Lynn Boylan, Mircea Diaconu, Tania González Peñas, Paloma López Bermejo, Monika Vana

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Diane James, Martina Michels, Estefanía Torres Martínez, Flavio Zanonato

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

18.2.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

16

1

14

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Angelika Mlinar, Angelika Niebler, Maria Noichl, Marijana Petir, João Pimenta Lopes, Terry Reintke, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Biljana Borzan, Rosa Estaràs Ferragut, Arne Gericke, Kostadinka Kuneva, Constance Le Grip, Marc Tarabella

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mike Hookem

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

16

+

ECR

Arne Gericke

EFDD

Daniela Aiuto

GUE/NGL

Malin Björk, Kostadinka Kuneva, João Pimenta Lopes

PPE

Marijana Petir

S&D

Maria Arena, Biljana Borzan, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Mary Honeyball, Maria Noichl, Marc Tarabella

VERTS/ALE

Terry Reintke, Jordi Sebastià, Ernest Urtasun

1

-

EFDD

Mike Hookem

14

0

ALDE

Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Angelika Mlinar

ECR

Jadwiga Wiśniewska, Jana Žitňanská

PPE

Rosa Estaràs Ferragut, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Elisabeth Köstinger, Constance Le Grip, Angelika Niebler, Michaela Šojdrová, Dubravka Šuica, Anna Záborská

Izmantoto simbolu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

OV C 70 E, 8.3.2012., 1. lpp.

(2)

OV C 351 E, 2.12.2011., 39. lpp.

(3)

OV C 77 E, 28.3.2002., 138. lpp.

(4)

OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.

(5)

OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0218.

(7)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0050.

(8)

OV C 16 E, 22.1.2010., 21. lpp.

(9)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0068.

(10)

OV C 51 E, 22.2.2013., 9. lpp.

(11)

SOC/372 – CESE 336/2010 galīgā redakcija.

(12)

COM(2013)0152, 21.3.2013.

(13)

OV C 377 E, 7.12.2012., 128. lpp.

(14)

Domestic workers across the world: global and regional statistics and the extent of legal protection, Starptautiskais Darba birojs, Ženēva, SDB, 2013. gads.

(15)

Ibidem.

(16)

Ibidem.

(17)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0328.

(18)

http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?type=TA&reference=P7-TA-2013-0328&language=LV&ring=A7-2013-0221

Juridisks paziņojums