Procedūra : 2015/2097(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0076/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0076/2016

Debates :

PV 12/05/2016 - 6

Balsojumi :

PV 12/05/2016 - 9.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0226

ZIŅOJUMS     
PDF 750kWORD 163k
5.4.2016
PE 569.733v02-00 A8-0076/2016

attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK

(2015/2097(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja

Referente: Maria Arena

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK

(2015/2097(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 3. punktu un 5. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. pantu, 10. pantu, 153. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 9., 23., 24. un 33. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. decembra Direktīvu 2013/62/ES, ar ko groza Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu saistībā ar Majotas statusa grozīšanu attiecībā uz Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā Briselē 2006. gada 23. un 24. martā notikušās Eiropadomes sanāksmes prezidentvalsts secinājumus (777751/1/06 REV 1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stabilāks darba un privātās dzīves līdzsvars — spēcīgāks atbalsts profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai” (COM(2008)0635),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” (C(2013)0778),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2015. gada izaugsmes pētījumā(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 20. maija rezolūciju par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada maija pētījumu “Dzimumu līdztiesība nodarbinātības un profesiju aspektā — novērtējums par Direktīvas 2006/54/EK īstenošanu Eiropā”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Savienības iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, paternitātes atvaļinājums un bērna kopšanas atvaļinājums: dati par atvaļinājumu ilgumu un kompensācijas likmēm Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumu “Tēvu mudināšana ņemt bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma noteikumi ES dalībvalstīs: ilgums un pabalsti” (Eurofound, 2015),

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu “Tēvu mudināšana ņemt bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada februāra pētījumu “Direktīvas 2010/18/ES par vecāku atvaļinājumu īstenošana 33 Eiropas valstīs”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0076/2016),

A.  tā kā ir maz ticams, ka līdz 2020. gadam izdosies sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi, proti, panākt, ka sieviešu nodarbinātības līmenis ir 75 % (pašlaik tas ir 63,5 %); turklāt tā kā ir vajadzīga proaktīva politika, ar ko palīdzētu sievietēm iekļūt un noturēties darba tirgū un viņas aizsargātu un atbalstītu pēc tam, kad sievietes atgriežas darba tirgū kā mātes, un šādas politikas mērķim vajadzētu būt stabilu un pienācīgu darbvietu nodrošināšanai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vīriešiem, un jo īpaši ir vajadzīga politika, ar ko veicina labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru visiem vecākiem;

B.  tā kā vecāku veiktie ģimenes pienākumi un bērnu audzināšana ekonomikā sniedz izmērāmu ieguldījumu, un tam ir arī liela nozīme Eiropas demogrāfiskās situācijas attīstībā;

C.  tā kā Direktīvā 96/34/EK darba un ģimenes dzīves saskaņošana ir atzīta par atsevišķu tematu, savukārt Direktīvā 2010/18/ES ir noteikts, ka visiem darba ņēmējiem ir tiesības uz četrus mēnešus ilgu neapmaksātu vecāku atvaļinājumu un ka vismaz viens no šiem četriem mēnešiem nav nododams; tā kā dzimumu līdztiesības princips nodarbinātībā tagad ir noteikts ar ES tiesību aktiem; tā kā vienādas profesionālās izaugsmes iespējas sievietēm un vīriešiem, tostarp ar bērna kopšanas atvaļinājuma instrumenta piemērošanu, palīdzētu sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto 75 % nodarbinātības mērķi un atrisinātu problēmu, ka sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam, kā arī šādu iespēju garantēšana sniegtu izmērāmu ieguldījumu ekonomikā, kas turklāt ir būtiski, ņemot vērā Eiropas demogrāfiskās tendences;

D.  tā kā pieejamie dati apliecina, ka neapmaksāti vai maz apmaksāti ģimenes atvaļinājumi nozīmē zemu to izmantošanas līmeni un ka tēvi maz izmanto savas tiesības uz vecāku atvaļinājumiem; tā kā nenododamus vai daļēji nenododamus un pienācīgi apmaksātus vecāku atvaļinājumus līdzsvarotāk izmanto abi vecāki, kas palīdz samazināt diskrimināciju pret sievietēm darba tirgū;

E.  tā kā jaukts modelis, kas ietver gan grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, gan paternitātes atvaļinājumu un parasto atvaļinājumu, t. i., vecāku atvaļinājumu, sniedz abiem vecākiem iespēju pienācīgi pieņemt kopīgu lēmumu par to, kā izmantot atvaļinājumus, ievērojot savu bērnu intereses un ņemot vērā sava darba specifiku;

F.  tā kā vecāku atvaļinājumam ilgtermiņā ir labvēlīga ietekme uz bērna attīstību; tā kā šajā jomā spēkā esošās sabiedriskās politikas apstākļos tēvu līdzdalības līmenis vecāku atvaļinājumos ES dalībvalstīs palielinās, bet joprojām ir zems, jo tikai 10 % tēvu izmanto vismaz vienu vecāku atvaļinājuma dienu; tā kā pretēji tam 97 % gadījumu abiem vecākiem pieejamos vecāku atvaļinājumus izmanto sievietes;

G.  tā kā Eurofound pētījumos atspoguļoti faktori, kas ietekmē vecāku atvaļinājuma izmantošanas rādītājus tēvu vidū, piemēram, kompensācijas apmērs, atvaļinājumu sistēmas elastīgums, informācijas pieejamība, bērnu aprūpes iestāžu pieejamība un elastīgums un tas, cik lielā mērā darba ņēmēji baidās tikt izstumti no darba tirgus pēc atvaļinājuma izmantošanas; tā kā daudzu pētījumu autori(5) tomēr norāda, ka tēvi, kuri izmanto paternitātes atvaļinājumu, izveido labākas attiecības ar saviem bērniem un biežāk aktīvi iesaistās turpmākajos bērnu aprūpes pienākumos; tā kā līdz ar to šie jautājumi ir jārisina;

H.  tā kā Eiropas Savienība kopumā saskaras ar nopietniem demogrāfiskiem uzdevumiem, jo vairumā dalībvalstu dzimstības līmenis samazinās, un tā kā ģimenes politika, kas ir taisnīga gan pret sievietēm, gan vīriešiem, uzlabotu sieviešu izredzes darba tirgū, panāktu labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un mazinātu atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā, pensijā un visā dzīves laikā gūtajos ienākumos, kā arī labvēlīgi ietekmētu demogrāfiskos procesus;

I.  tā kā saskaņā ar Eirostata(6) datiem 2010. gadā vecāku atvaļinājumu ir izmantojuši 3 518 600 cilvēki un no tiem tikai 94 800 (2,7 %) bijuši vīrieši; tā kā Eurofound(7) pētījums liecina, ka dzimumu atšķirīgā iesaiste nodarbinātībā rada nopietnas sekas un zaudējumus Eiropas valstu ekonomikā un ka šie zaudējumi 2013. gadā bija aptuveni EUR 370 miljardi;

J.  tā kā Komisijai kopā ar dalībvalstīm vajadzētu sākt īpašus pasākumus, ar ko sekmētu jauna veida darba organizēšanu, izmantojot elastīgākus modeļus, kas ar darba un privātās dzīves līdzsvara instrumentu piemērošanu ļautu vecākiem efektīvi īstenot savas vecāku tiesības; tā kā šādi pasākumi palīdzētu samazināt diskrimināciju pret sievietēm un palīdzētu viņām iekļūt, noturēties un atgriezties darba tirgū, neizjūtot nekādu ekonomisko un sociālo spiedienu;

K.  tā kā vecāku atvaļinājums ne tikai nodrošina dzimumu līdztiesību un sieviešu piekļuvi nodarbinātībai, bet arī ļauj vecākiem pilnībā veikt savus pienākumus pret bērniem;

L.  tā kā ir svarīgi nodrošināt, lai sievietes būtu tiesīgas darbu apvienot ar tiesībām kļūt par māti, neciešot no kādiem ierobežojumiem, jo sievietes vēl joprojām atrodas nelabvēlīgākā situācijā un visvairāk cieš no diskriminācijas; tā kā šādas diskriminācijas piemēri ir darba intervijas, kuru laikā darba devēji sievietēm jautā, vai viņām ir bērni un kāds ir bērnu vecums, lai ietekmētu sieviešu lēmumus un priekšroku dotu darba ņēmējiem bez bērniem, kuri ir “pieejamāki”, kā arī kā piemēru var minēt aizvien lielāko ekonomisko un darba radīto spiedienu, kas strādājošām sievietēm liek neizmantot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu;

M.  tā kā viens no ierobežojumiem sieviešu iekļūšanai darba tirgū un palikšanai tajā ir to atbildība rūpēties par bērniem ar invaliditāti un aprūpējamiem bērniem, kas ir atkarīgi no viņām un/vai pieder pie nelabvēlīgā situācijā esošām kategorijām un grupām;

N.  tā kā gadījumos, kad nav noteikumu par atvaļinājumu vai kad spēkā esošie noteikumi uzskatāmi par nepilnīgiem, sociālajiem partneriem, izmantojot koplīgumus, varētu būt nozīmīga loma jaunu noteikumu izstrādē vai spēkā esošo noteikumu atjaunināšanā grūtniecības un dzemdību, paternitātes un vecāku atvaļinājumu jomā;

O.  tā kā darba un ģimenes dzīves līdzsvarošana ir viena no pamattiesībām, kas būtu pilnā mērā jāiekļauj visos ES tiesību aktos, kuri varētu ietekmēt šo konkrēto jomu; tā kā principā būtu jāuzsver nozīme, kāda ir ģimenei labvēlīgas darba vides nodrošināšanai;

P.  tā kā vairums ES dalībvalstu jau ievēro prasību minimumu, kas noteikts Vecāku atvaļinājuma direktīvā (Direktīva 2010/18/ES), turklāt daudzās dalībvalstīs valsts noteikumi ir stingrāki nekā direktīvas prasības;

Q.  tā kā dalībvalstīm gan valsts, gan privātajā sektorā būtu jāveicina kopējas labklājības modeļi, kas nepieciešami darba un ģimenes dzīves saskaņošanas tiesību īstenošanai;

R.  tā kā tas, cik atšķirīgi sievietes un vīrieši ņem grūtniecības un dzemdību, paternitātes vai bērna kopšanas atvaļinājumu, liecina, ka saistībā ar bērnu aprūpi un sieviešu līdzdalību darba tirgū pastāv diskriminācija dzimuma dēļ; tā kā daudzās dalībvalstīs pasākumi, kas veikti, lai mudinātu vīriešus uzņemties līdzvērtīgu ģimenes pienākumu daļu, nav devuši apmierinošus rezultātus;

S.  tā kā atbilstīgs, individuāls, kompensēts bērna kopšanas atvaļinājums ir izšķirīgs, lai viendzimuma vecāki varētu saskaņot darba un ģimenes dzīvi;

T.  tā kā sievietes, kas izmanto tiesības saskaņot darba un ģimenes dzīvi, ņemot bērna kopšanas atvaļinājumu, saskaras ar sociāliem aizspriedumiem pēc atgriešanās darbā, kā rezultātā pasliktinās darba apstākļi un mazinās darba līgumu stabilitāte,

Direktīvas transponēšana

1.  uzsver, ka Direktīvas 2013/62/ES transponēšanai nepieciešamie noteikumi dažādās dalībvalstīs atšķiras; tāpēc uzskata, ka minētajai transponēšanai jānotiek, pilnībā ievērojot spēkā esošos tiesību aktus sociālo partneru noslēgto koplīgumu jomā;

2.  uzskata — tā kā ne visas dalībvalstis īsteno ES noteikto atsevišķo vai secīgo pieeju grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un vecāku atvaļinājumu jomā, ir sarežģīti ES līmenī klasificēt šos dažādos atvaļinājumu veidus;

3.  atgādina, ka pārmērīga reglamentēšana dalībvalstīs var sarežģīt regulējumu un tādējādi samazināt atbilstību; aicina dalībvalstis, transponējot ES tiesību aktus, nepalielināt administratīvo slogu;

4.  mudina dalībvalstis, kuras vēl nav Komisijai iesniegušas atbilstības tabulas attiecībā uz direktīvas noteikumiem un transponēšanas pasākumiem, šīs tabulas iesniegt saprātīgā termiņā; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus, kas ļautu pārbaudīt tiesību aktu izpildi vecāku tiesību aizsardzības jomā; mudina Komisiju rūpīgi uzraudzīt direktīvas īstenošanu dalībvalstīs, lai pārmērīgi netiktu izmantota tajā paredzētā pielāgojamība; uzskata, ka paraugprakses apmaiņas princips ir noderīgs līdzeklis šo mērķu sasniegšanai;

5.  uzskata par nožēlojamu to, ka direktīvas piemērošanas jomā pastāv transponēšanas pasākumu atšķirības, kas līdz ar to tiek radītas sistēmas, ar kurām darba ņēmēji nonāk vairāk vai mazāk labvēlīgos apstākļos atkarībā, piemēram, no nodarbinātības sektora (visā ES lielāka aizsardzība ir publiskajā nekā privātajā sektorā, līdz ar to šajā ziņā publiskajam sektoram ir celmlauža loma) un no līguma termiņa; šajā ziņā iesaka veikt visus iespējamos pasākumus, kas ļautu direktīvu vienotā veidā pareizi īstenot kā publiskajā, tā privātajā sektorā; uzsver, ka visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no dzimuma bez diskriminācijas vajadzētu būt tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu neatkarīgi no nodarbinātības sektora vai strādājošo māšu un tēvu darba līguma veida;

6.  atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis direktīvas noteikumus ir transponējušas, pārsniedzot tajā noteiktās minimālās prasības attiecībā uz darbības jomu un tādējādi ļaujot šos noteikumus piemērot arī pašnodarbinātām personām, mācekļiem, viendzimuma pāriem un adoptēto bērnu vecākiem;

7.  ir pārliecināts, ka sociālās labklājības nodrošināšana ir katras dalībvalsts kompetencē;

8.  prasa dalībvalstīm pieņemt uz ģimeni orientētu sociālo politiku, ar ko nodrošinātu visu direktīvā paredzēto priekšrocību piemērošanu gadījumā, kad vecāki ilgstoši uzturas ārvalstīs, lai pabeigtu starptautiskās adopcijas procedūru;

9.  atzīmē, ka vairāk nekā desmit gadus pēc direktīvas transponēšanas dalībvalstīs vecāku atvaļinājumu izmantošanas ziņā joprojām ir nepietiekams dzimumu līdzsvars; turklāt norāda, ka starp dalībvalstīm pastāv arī lielas atšķirības saistībā ar vecāku atvaļinājuma maksimālo ilgumu, likumos noteikto statusu un sistēmām, ar ko paredz samaksu atvaļinājuma laikā; uzskata, ka samaksa atvaļinājuma laikā ir ļoti svarīga, lai vecākiem ar maziem ienākumiem un vecākiem, kuri audzina bērnus vieni, tiktu sniegts tāds pats atbalsts kā visiem pārējiem vecākiem; atzinīgi vērtē dažādos pasākumus nolūkā mudināt tēvus izmantot vecāku atvaļinājumus; atzīst, ka ES ir potenciāls vērst dalībvalstu uzmanību uz vajadzību rīkoties un sekmēt savstarpējas konsultācijas un palīdzības sniegšanu dalībvalstīm, kurām tas vajadzīgs, jo īpaši sociālās labklājības tiesību jomā; uzskata, ka Komisijai būtu jāierosina pasākumi, ar ko mudinātu tēvus izmantot vecāku atvaļinājumu, un ka dalībvalstīm būtu jāveicina efektīvāka paraugprakses apmaiņa šajā jomā;

10.  atzīmē atsevišķu dalībvalstu lēmumu piešķirt sociālā nodrošinājuma tiesības tikai uz laiku, kas ir īsāks par vecāku atvaļinājuma maksimālo termiņu, tādējādi samazinot to vecāku skaitu, kas faktiski izmanto maksimālo termiņu;

11.  aicina dalībvalstis kopā ar Komisiju garantēt, ka valsts politikā paredzētās ģimenes tiesības, tostarp vecāku atvaļinājums, ir vienādas ar individuālajām tiesībām un vienādi pieejamas abiem vecākiem, lai mudinātu viņus panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un pilnībā ņemt vērā savu bērnu intereses; uzsver, ka šīs tiesības pēc iespējas būtu jānosaka individuāli, lai palīdzētu panākt stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto 75 % nodarbinātības līmeni sievietēm un vīriešiem un veicinātu dzimumu līdztiesību; uzskata, ka vecāku atvaļinājuma izmantošanas ziņā vecākiem būtu jāatļauj zināms elastīgums un ka tam nekādā gadījumā nebūtu jāapgrūtina stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktā mērķa sasniegšana, proti, panākt 75 % nodarbinātības līmeni sievietēm un vīriešiem; uzskata, ka ar sociālo partneru pieņemto sistēmu būtu jāpanāk risinājums, lai liela daļa no vecāku atvaļinājuma paliktu nenododama; uzsver, ka abiem vecākiem ir jābūt vienādām iespējām attiecībā uz tiesībām gūt ienākumus un vecāku atvaļinājuma ilgumu;

12.  uzsver, ka ģimenes ar bērniem un vecāki, kas bērnu audzināšanas laikā pārtrauc profesionālo darbību, cieš ne tikai no ienākumu zuduma, bet arī no izmaksu pieauguma, kā arī pietiekami netiek novērtēta viņu veiktā vecāku loma;

13.  norāda, ka direktīva ļauj dalībvalstīm elastīgi noteikt vecāku atvaļinājuma veidu (daļlaika vai pilna laika) un strādāšanas un paziņošanas periodus, kas ieviesti kā nosacījumi vecāku atvaļinājuma piešķiršanai; norāda, ka atsevišķās dalībvalstīs šie pasākumi ne vienmēr tiek attiecināti uz darba ņēmējiem, ar kuriem noslēgti nestandarta darba līgumi, tādi kā darba līgumi uz noteiktu laiku(8) un darba līgumi ar nenormētu darba laiku(9), un pauž bažas par šādu veidu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu; atzīmē dalībvalstu ieviestās iniciatīvas, lai šajā ziņā dotu vecākiem pēc iespējas lielāku elastīgumu, nodrošinot, ka vecāku atvaļinājums atbilst viņu profesionālajai un privātajai situācijai, taču uzskata, ka visu pasākumu pamatā vajadzētu būt mērķim palielināt vecāku atvaļinājuma izmantojuma rādītāju;

14.  uzsver, ka atgriešanās darbā pēc vecāku atvaļinājuma var būt grūta un radīt stresu gan vecākiem, gan bērnam; aicina dalībvalstis pieņemt ģimenes politiku, ar ko sekmētu vienmērīgu un pakāpenisku atgriešanos darbā un visumā optimālu darba un privātās dzīves līdzsvaru, vienlaikus apsverot arī tāldarba, strādāšanas mājās un viedās nodarbinātības veicināšanu, lai šāda politika neradītu papildu slogu darbiniekiem;

15.  aicina dalībvalstis, īstenojot savus pasākumus, nodrošināt, ka uzņēmumi var plānot ar noteiktību, un šajā ziņā aicina īpašu uzmanību pievērst vismazāko uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām;

16.  aicina Komisiju uzlabot un nostiprināt Direktīvas 2010/18/ES noteikumus par tiesībām uz vecāku atvaļinājumu un detalizētus noteikumus par vecāku atvaļinājuma piešķiršanu tiem vecākiem, kuru bērniem ir invaliditāte vai smaga, vai pastāvīgu aprūpi prasoša saslimšana, ņemot vērā arī labāko praksi dalībvalstīs (vecāku vai bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanai noteiktā bērna vecuma ierobežojuma pagarināšana, atvieglota piekļuve daļlaika darba režīmam pēc atgriešanās darbā, atvaļinājuma pagarināšana utt.);

17.  uzsver, ka ir jāgarantē labvēlīgi nosacījumi vecākiem, kas atgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, jo īpaši saistībā ar tādiem aspektiem kā tiesības atgriezties tajā pašā vai līdzīgā amatā saskaņā ar darba līgumu vai darbvietas nosacījumiem, izmaiņas darba laika un/vai darba dzīves organizēšanā pēc atgriešanās darbā (tostarp darba devējam ir jāpamato ikviens atteikums), iespējas piedalīties apmācībā, aizsardzība pret atlaišanu un mazāk labvēlīgu attieksmi bērna kopšanas atvaļinājuma pieprasīšanas vai izmantošanas dēļ un aizsardzības periods pēc atgriešanās darbā, lai šie vecāki varētu no jauna pierast pie sava darba;

Virzība uz efektīvu direktīvu, ar ko risināt darba un privātās dzīves līdzsvarošanas uzdevumus

18.  atzīmē, ka Komisija ir atsaukusi priekšlikumu direktīvai par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, un norāda, ka saistībā ar ceļvedi “Jauns mēģinājums pārvarēt darba un privātās dzīves līdzsvara uzdevumus strādājošām ģimenēm” Komisija pašlaik neplāno publicēt galīgo ziņojumu par direktīvas par vecāku atvaļinājumu īstenošanu; aicina Komisiju no jauna iesniegt vērienīgu priekšlikumu, kas efektīvi ļautu panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu;

19.  uzskata, ka politiskā līmenī būtu jāapspriež arī vairākas nenormatīvas iniciatīvas, lai kopā ar dalībvalstīm un pilsonisko sabiedrību uzsvērtu vecāku lomu, kā arī lai veicinātu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

20.  uzskata, ka būtu jāapsver iespēja izvirzīt plašu nenormatīvu iniciatīvu, lai dalībvalstīs veicinātu darba un ģimenes dzīves saskaņošanu;

21.  uzskata — tā kā dažādi ģimenes atvaļinājumu veidi savstarpēji pārklājas, ir vajadzīga dažādo noteikumu tekstu saskaņošana ES līmenī, iesaistot sociālos partnerus, lai ģimenēm būtu dzīves ciklam atbilstīgas atvaļinājumu perspektīvas un varētu panākt lielāku līdzsvaru starp sieviešu un vīriešu aprūpes pienākumiem; mudina Komisiju šajā nolūkā apsvērt iespēju izmantot pārskatīšanas klauzulu ES tiesību aktos par vecāku atvaļinājumu; uzskata, ka ir nepieciešami precīzāk formulēti tiesību akti, kas nav sarežģīti, uzlabo atbilstību un aizsargā darba ņēmējus;

22.  prasa, lai sociālie partneri, pamatojoties uz īstenošanas ziņojuma projektu, atzītu, ka nav sasniegti Vecāku atvaļinājuma direktīvas mērķi attiecībā uz darba un privātās dzīves līdzsvaru, sieviešu līdzdalību darba tirgū, demogrāfiskajiem uzdevumiem un vīriešu līdzdalību ģimenes pienākumu veikšanā, ietverot bērnu un citu apgādājamo aprūpi, un norāda, ka šī neveiksme ir pretrunā ES principiem un vērtībām dzimumu līdztiesības jomā; uzskata, ka līdz ar to būtu jāveic efektīvāki pasākumi, lai mudinātu ģimenes pienākumu līdzvērtīgāku sadali starp sievietēm un vīriešiem;

23.  uzsver, ka apmierinošs vecāku atvaļinājuma risinājums ir cieši saistīts ar adekvātu atalgojumu; atzīmē, ka gadījumos, kad nav noteikumu par atvaļinājumu vai kad spēkā esošie noteikumi uzskatāmi par nepilnīgiem, sociālajiem partneriem, izmantojot koplīgumus, varētu būt nozīmīga loma jaunu noteikumu izstrādē vai spēkā esošo noteikumu atjaunināšanā attiecībā uz grūtniecības un dzemdību, paternitātes un vecāku atvaļinājumu; aicina dalībvalstis, vienojoties ar sociālajiem partneriem, apsvērt vecāku atvaļinājumiem piemēroto finansiālās kompensācijas sistēmu, lai sasniegtu līmeni, kas kalpotu kā stimuls adekvātu un pienācīgu ienākumu aizstāšanai un kas arī mudinātu vīriešus ņemt vecāku atvaļinājumu, pārsniedzot direktīvā garantēto minimālo termiņu;

24.  uzskata, ka atvaļinājuma tiesību individualizācijas veicināšana un konstruktīva rīcība tēvu lomas popularizēšanai ir būtiska, lai palīdzētu panākt dzimumu līdztiesības principam atbilstīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

25.  aicina Komisiju un sociālos partnerus izvērtēt iespēju pagarināt vecāku atvaļinājuma minimālo ilgumu no četriem līdz sešiem mēnešiem, lai uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

26.  uzsver, ka atvaļinājumu (grūtniecības un dzemdību, paternitātes un vecāku atvaļinājumu) sistēmu labāka koordinācija, saskaņotība un pieejamība dalībvalstīs paaugstina līdzdalības līmeni un kopējo efektivitāti; uzsver, ka šajā saistībā ir būtiski nekavējoties ieviest ES direktīvu par minimālo divas nedēļas ilgu paternitātes atvaļinājumu;

27.  uzsver, ka ir jāpagarina periods, kādā abi vecāki varētu izmantot savas tiesības ņemt vecāku atvaļinājumu; aicina Komisiju un sociālos partnerus paaugstināt bērna vecuma ierobežojumu, līdz kādam ir tiesības ņemt vecāku atvaļinājumu, un arī ņemt vērā iespēju, ka vecākiem, kuru bērniem ir invaliditāte vai ilgstoša saslimšana, vecāku atvaļinājums būtu jāpagarina, pārsniedzot direktīvā ar likumu noteikto bērna vecumu;

28.  aicina dalībvalstis un sociālos partnerus novērst daudzos šķēršļus, kas kavē atgriešanos darbā pēc ilga vecāku atvaļinājuma, lai šis atvaļinājums nekļūtu par ieganstu izstumšanai no darba tirgus; šajā sakarībā atgādina, ka vīriešu un sieviešu līdztiesību var sasniegt, tikai taisnīgi pārdalot apmaksāto un neapmaksāto darbu, kā arī darba, ģimenes un aprūpes pienākumus;

29.  aicina dalībvalstis turpināt centienus, lai lielākā mērā saskaņotu paraugprakses apmaiņu darba un privātās dzīves līdzsvarošanas jomā, īpašu uzmanību pievēršot politikai, kas palīdz mātēm iekļūt, noturēties un atgriezties darba tirgū un tēviem iesaistīties ģimenes dzīvē un kas mudina tēvus izmantot vecāku atvaļinājumu; mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm uzraudzīt un veicināt šos pasākumus;

30.  uzskata — lai sasniegtu Barselonas sanāksmes mērķus, papildus darba un privātās dzīves līdzsvaru veicinošiem likumdošanas pasākumiem dalībvalstīm, izmantojot dažādo ES instrumentu finansējumu, būtu jāpievēršas tam, lai ieviestu kvalitatīvu, iekļaujošu, pieejamu publiskā vai privātā sektora organizētu bērnu aprūpi par pieņemamām cenām, kas būtu pieejama no brīža, kad vecāki atgriežas darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot ģimenēm, kas ir nabadzīgas un pakļautas sociālās atstumtības riskam;

31.  aicina dalībvalstis uzlabot vecāku izpratni par ieguvumiem, ko viņu bērniem un viņiem pašiem sniedz līdzdalība pirmsskolas izglītības un aprūpes programmās; aicina dalībvalstis pieņemt kvalitatīvu un iekļaujošu pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumu izstrādes un atbilstības kritērijus, lai ņemtu vērā arvien lielāko nodarbinātības modeļu daudzveidību, kas palīdzētu vecākiem izpildīt profesionālos pienākumus vai atrast darbu, vienlaikus īpašu uzmanību veltot bērna interesēm;

32.  uzskata, ka integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai — tostarp politika dzimumu lomu stereotipu pārvarēšanai — un darba un privātās dzīves līdzsvarošanas principa iekļaušana visās turpmākajās ES iniciatīvās nodrošinātu procesa saskaņotību un pārredzamību un palīdzētu veicināt darba un privātās dzīves līdzsvaru; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sabiedrības izpratni par tiesībām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem darba un privātās dzīves līdzsvara jomā;

33.  aicina Komisiju attiecīgā gadījumā Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadā iekļaut mērķus attiecībā uz dzimumu līdztiesību darbā, lai varētu sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020“ mērķus un novērtēt pozitīvo ietekmi, ko rada ES iniciatīvas par darba un privātās dzīves līdzsvaru, nolūkā pārdalīt ģimenes, aprūpes un sadzīves pienākumus un īpaši atbalstīt vecākus, kas rūpējas par bērniem ar invaliditāti, bērniem, kuri ir atkarīgā stāvoklī un/vai pieder pie nelabvēlīgām kategorijām un grupām;

°

°  °

34.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

PASKAIDROJUMS

Pēdējo desmitgažu laikā Eiropas Savienība ir pieņēmusi divus tiesību aktus saistībā ar ģimenes atvaļinājumiem — par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un par vecāku atvaļinājumu.

Lai arī tiesiskā situācija dalībvalstīs ir visai sarežģīta, valstu tiesību akti pamatā ir saistīti ar trīs veidu ģimenes atvaļinājumiem, proti, ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu un vecāku atvaļinājumu.

Abi minētie Eiropas tiesību akti ir salīdzinoši seni, un tie ir pieņemti ar atšķirīgu tiesisko pamatu un atšķirīgiem mērķiem:

•  direktīva par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu ir pieņemta 1992. gadā, pamatojoties uz Eiropas Savienības kompetenci veselības aizsardzības un darba drošības jomā;

•  sākotnējā direktīva par bērna kopšanas atvaļinājumu ir pieņemta 1996. gadā, un tā tika pielāgota 2010. gadā pēc jaunas Eiropas sociālo partneru vienošanās šajā jautājumā, kas ir minēto tiesību aktu juridiskais pamats.

Ir vērts norādīt, ka minētie tiesību akti, kas pirms 20 gadiem tika uzskatīti par moderniem, vairs neatbilst ES pašreizējiem ekonomikas un sociālajiem apstākļiem un nav tikuši pienācīgi atjaunināti.

Lai arī sociālajiem partneriem izdevās panākt vienošanos, kas Eiropas Savienībā pēc tam iestrādāta tiesību aktos par vecāku atvaļinājumu, Padomes un Komisijas politisko lēmumu pieņēmēji izvēlējās saglabāt 1992. gada tiesību aktu sistēmu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, neskatoties uz Parlamenta vairākkārtējiem centieniem atsākt pārskatītās versijas pieņemšanas procesu.

Šī ziņojuma mērķis ir novērtēt tiesību aktu par vecāku atvaļinājumu īstenošanu dažādās dalībvalstīs un veikt nepieciešamos politiskos secinājumus.

Taču, tā kā šī veida atvaļinājums dalībvalstīs pārklājas ar abiem pārējiem veidiem, nav iespējams tos neņemt vērā, ne arī nošķirt politiskos secinājumus, kas saistīti ar vecāku atvaļinājumu, no tiem, kas jāveic attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un paternitātes atvaļinājumu.

Diemžēl Eiropas Komisija nevēlējās izmantot savas spējas, lai sagatavotu Direktīvas īstenošanas ziņojumu, un ar prieku uzticēja šo uzdevumu 33 valstu ekspertu grupai, kā arī Eurofound izpildaģentūrai un dažādiem Eiropas pētniekiem, kuru darbi ir minēti atsaucēs.

Tas ir diezgan pārsteidzoši, ņemot vērā, ka 2015. gada vasarā tā publicēja savu „ceļvedi” profesionālās un privātās dzīves līdzsvarošanai, kas ir ar minētajiem tiesību aktiem tieši saistīts jautājums.

Šādai līdzsvarošanai pašlaik ir divi galvenie motīvi:

1.  dzimumu līdztiesība un taisnīgs ģimenes pienākumu sadalījums starp sievietēm un vīriešiem;

2.  nozīmīgs ekonomiskais devums, ko Eiropas Savienībai rada sieviešu plašāka līdzdalība darba tirgū, kā arī demogrāfiskā uzplaukuma veicināšana, jo īpaši situācijā, kad stratēģijas „Eiropa 2020” nodarbinātības līmeņa mērķis attiecībā uz vīriešiem tika sasniegts jau 2014. gadā, taču attiecībā uz sievietēm tas joprojām ir jāsasniedz.

Turklāt Eiropas Parlaments un Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja vēlas šo iespēju izmantot, par ko liecina šis ziņojuma projekts.

Veicot pētījumus par īstenošanu, dalībvalstīs netika konstatēts vecāku atvaļinājuma īstenošanas trūkums, taču bija vērojamas zināmas atšķirības to mehānismos, jo īpaši faktiskajā apvienošanā ar abiem pārējiem ģimenes atvaļinājumu veidiem.

Turpretī ļoti izteikts bija vecāku atvaļinājumu zemais izmantošanas līmenis tēvu vidū, ko īpaši izskaidro tā zemais atalgojums, kā arī tas, ka vairumā dalībvalstu šāds atvaļinājums ir nododams.

Lai reaģētu uz ES izaicinājumiem demogrāfijas, ekonomikas un dzimumu līdztiesības jomā, šajā ziņojuma projektā sīkāk izklāstīti attiecīgie elementi un veikti vairāki politiskie secinājumi, proti:

•  tiesību akti par vecāku atvaļinājumu ir jāpārskata, lai tos stiprinātu attiecībā uz ilgumu, apmaksu, nododamību un piemērošanas jomu (jo bērnība nebeidzas 8 gadu vecumā);

•  tas pats attiecas arī uz tiesību aktiem par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, šajā saistībā ņemot vērā Eiropas Parlamenta neseno nostāju;

•  ir jāpieņem arī Eiropas tiesību akti par paternitātes atvaļinājumu;

•  visi minētie tiesību akti saistībā ar ģimenes atvaļinājumiem ir jāveido, nodrošinot to savstarpējo saskaņotību, un potenciāli ar vienu un to pašu tiesisko pamatu, vēlams, pamatojoties uz Eiropas sociālo partneru vienošanos, kas ir apliecinājusi vislabāko pielāgojamību ekonomikas un sociālo apstākļu maiņai laika gaitā.

19.2.2016

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejAS ATZINUMS

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par ziņojumu attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK

(2015/2097(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Iratxe García Pérez

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 20. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/…/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, un pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu strādājošajiem saskaņot darba un ģimenes dzīvi(10), kurā Parlaments cita starpā aicina paredzēt divu nedēļu paternitātes atvaļinājumu,

A.  tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktais mērķis panākt 75 % nodarbinātības līmeni jau ir sasniegts vīriešu vidū, un ir maz ticams, ka tas līdz 2020. gadam tiks sasniegts sieviešu vidū (pašlaik 63,5 %), ja netiks ieviesti apjomīgi uzlabojumi to pasākumu nodrošināšanā, kuru mērķis ir atbalstīt sieviešu līdzdalību darba tirgū, galvenokārt izmantojot tādus politikas pasākumus, ar ko vīriešu un sieviešu starpā izlīdzina ar mājsaimniecības pienākumiem un bērnu un citu apgādājamo aprūpi saistīto darba slodzi;

B.  tā kā ar politiku, kuras mērķis ir uzlabot darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, būtu jāveicina dzimumu līdztiesības panākšana un tā būtu jāapsver saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām, iedzīvotāju novecošanās ietekmi, paaudžu tuvināšanu, sieviešu līdzdalības veicināšanu darba tirgū un aprūpes pienākumu sadali starp sievieti un vīrieti; tā kā mērķis ir samazināt joprojām pastāvošo vīriešu un sieviešu darba samaksas un sieviešu un vīriešu pensiju atšķirību un līdz ar to mazināt nelīdztiesīgo piekļuvi finanšu resursiem visā sieviešu dzīves laikā, tādējādi mazinot tagadējo augsto risku, ka vecumā sievietes varētu nonākt nabadzībā;

C.  tā kā tas, cik atšķirīgi sievietes un vīrieši ņem pēcdzemdību, paternitātes vai bērna kopšanas atvaļinājumu, liecina, ka saistībā ar bērnu aprūpi un sieviešu līdzdalību darba tirgū pastāv diskriminācija dzimuma dēļ; tā kā daudzās dalībvalstīs pasākumi, kas veikti, lai mudinātu vīriešus uzņemties līdzvērtīgu ģimenes pienākumu daļu, nav devuši apmierinošus rezultātus;

D.  tā kā pieejamie dati liecina, ka ar ģimeni saistīta neapmaksāta vai maz apmaksāta atvaļinājuma periodus izmanto reti un ka starp vecākiem, kuri izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, pavisam maz ir tēvu, ja šāds atvaļinājums ir ar ģimeni saistītas, nododamas tiesības; tā kā turpretī nenododamus atvaļinājuma periodus bieži izmanto abi vecāki, ja šāds atvaļinājums tiek apmaksāts ienākumu aizstāšanas līmenī vai tuvu tam;

E.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem par 2010. gadu (ES 28 dalībvalstīs) no aptuveni 3 500 000 vecākiem, kas tajā gadā izmantoja bērna kopšanas atvaļinājumu, 3 423 700 bija sievietes, bet tikai 94 800, jeb nieka 2,7 % — vīrieši;

F.  tā kā atbilstīgs, individuāls, kompensēts bērna kopšanas atvaļinājums ir izšķirīgs, lai viendzimuma vecāki varētu saskaņot darba un ģimenes dzīvi;

G.  tā kā ir svarīgi nodrošināt, lai sievietes būtu tiesīgas darbu apvienot ar tiesībām kļūt par māti, neciešot no kādiem ierobežojumiem, jo sievietes vēl joprojām atrodas nelabvēlīgākā situācijā un visvairāk cieš no diskriminācijas; tā kā šādas diskriminācijas piemēri ir darba intervijas, kuru laikā darba devēji sievietēm jautā, vai viņām ir bērni un kāds ir bērnu vecums, lai ietekmētu sieviešu lēmumus un priekšroku dotu darba ņēmējiem bez bērniem, kuri ir “pieejamāki”, kā arī kā piemēru var minēt aizvien lielāko ekonomisko un darba radīto spiedienu, kas strādājošām sievietēm liek neizmantot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu;

H.  tā kā sievietes, kas izmanto tiesības saskaņot darba un ģimenes dzīvi, ņemot bērna kopšanas atvaļinājumu, saskaras ar sociāliem aizspriedumiem pēc atgriešanās darbā, kā rezultātā pasliktinās darba apstākļi un mazinās darba līgumu stabilitāte,

1.  prasa, lai sociālie partneri, pamatojoties uz īstenošanas ziņojuma projektu, atzītu, ka nav sasniegti ES direktīvas par bērna kopšanas atvaļinājumu mērķi attiecībā uz darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, sieviešu līdzdalību darba tirgū, demogrāfiskajām izmaiņām un vīriešu līdzdalību ģimenes pienākumu veikšanā, ietverot bērnu un citu apgādājamo aprūpi, un norāda, ka šī neveiksme ir pretrunā ES principiem un vērtībām dzimumu līdztiesības jomā; uzskata, ka līdz ar to būtu jāveic efektīvāki pasākumi, lai mudinātu ģimenes pienākumu līdzvērtīgāku sadali starp sievietēm un vīriešiem;

2.  uzskata, ka sociālajiem partneriem būtu jāsekmē pārskatīšanas klauzulas izmantošana; aicina pārskatīt minēto direktīvu, tostarp pieņemot pasākumus, ar ko ievieš atbilstošu un motivējošu finansiālo kompensāciju par zaudētajiem ienākumiem vecākiem, kuri izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, nolūkā nodrošināt ģimeņu sociālo un ekonomisko labklājību un veicināt to, ka arī tēvi izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu; uzsver, cik būtiski ir pieņemt holistisku pieeju, kas ikvienā minētās direktīvas pārskatīšanā ietvertu grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumu;

3.  uzsver, ka ar darba un ģimenes dzīves saskaņošanu saistītie politikas instrumenti, piemēram, bērna kopšanas atvaļinājums, būtu jāparedz kā atsevišķas, nenododamas tiesības, nosakot samērīgu ienākumu aizstāšanas līmeni, lai ievērotu gan pamatprincipu par tiesībām uz sociālajiem pabalstiem — ņemot vērā, ka tos piešķir individuālā kārtā, kā tas ir saistībā ar visiem pārējiem ar darbu saistītajiem pabalstiem, tādiem kā tiesības uz atvaļinājumu, slimības atvaļinājumu vai atvaļinājumu citu iemeslu dēļ, kā arī ar bezdarba pabalstiem — gan arī uzlabotu to efektivitāti un izmantošanas rādītājus, jo īpaši vīriešu vidū, līdz ar to likvidējot vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, sekmējot taisnīgāku vīriešu un sieviešu situāciju darba tirgū un mazinot diskriminējošo ietekmi, ar kādu saskaras sievietes, kuras ilgāku laiku nav līdzdarbojušās darba tirgū, jo ir izmantojušas grūtniecības un dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājumu; uzsver, ka abiem vecākiem ir līdzsvaroti jāsadala bērna kopšanas atvaļinājuma nenododamās daļas; šajā sakarībā aicina minimālo 4 mēnešu atvaļinājumu pagarināt līdz 6 mēnešiem;

4.  norāda, ka lielāka saskaņotība un atvaļinājuma sistēmu pieejamība dalībvalstīs (attiecībā uz grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumu) palielina minēto atvaļinājumu izmantošanas rādītājus un ģimeņu atbalstam paredzēto politikas pasākumu vispārējo efektivitāti; uzsver — lai darba ņēmēji varētu izmantot tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem ir jāveic pasākumi, kas nepieciešami darba ņēmēju aizsargāšanai no mazāk labvēlīgas attieksmes vai atlaišanas bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ; aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot tiesu iestāžu pieejamību gadījumos, kad šajā tik neviennozīmīgajā jautājumā ir notikusi diskriminācija un nelikumīga atlaišana;

5.  pauž nožēlu, ka Padome nav spējusi vienoties, lai atbloķētu ierosinātos grozījumus Direktīvā par bērna kopšanas atvaļinājumu, un ka piecus gadus pēc šīs direktīvas apstiprināšanas Parlamentā Komisija nolēma priekšlikumu atsaukt; atzīmē, ka Komisija ir iesniegusi ceļvedi, ar ko sāktos “Jauns mēģinājums pārvarēt darba un privātās dzīves līdzsvara izaicinājumus strādājošās ģimenēs”, un saskaņā ar Komisijas nodomu šā dokumenta mērķis ir aizstāt iepriekš minēto priekšlikumu Direktīvas par bērna kopšanas atvaļinājumu pārskatīšanai, un dokuments ietvers normatīvu un nenormatīvu pasākumu kopumu darba un ģimenes dzīves saskaņošanai; uzskata, ka šī ir joma, kurā Komisijai ir jāiesniedz likumdošanas priekšlikumi;

6.  uzsver, cik nozīmīgs ir publiskais sektors kā novatorisks darba devējs, jo publiskajā sektorā vīrieši biežāk izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu un visā ES publiskajā sektorā kopumā ir nodrošināta labāka aizsardzība nekā privātajā sektorā;

7.  uzsver, ka visiem darba ņēmējiem bez diskriminācijas ir jābūt tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu, neatkarīgi no strādājošo māšu un tēvu darba līguma veida.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

18.2.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

17

13

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Angelika Mlinar, Angelika Niebler, Maria Noichl, Marijana Petir, João Pimenta Lopes, Terry Reintke, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Biljana Borzan, Rosa Estaràs Ferragut, Arne Gericke, Kostadinka Kuneva, Constance Le Grip, Dubravka Šuica, Marc Tarabella, Monika Vana

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mike Hookem

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

16.3.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

46

5

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Laura Agea, Guillaume Balas, Tiziana Beghin, Brando Benifei, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, David Casa, Ole Christensen, Jane Collins, Martina Dlabajová, Lampros Fountoulis, Elena Gentile, Thomas Händel, Rina Ronja Kari, Jan Keller, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Morten Løkkegaard, Dominique Martin, Anthea McIntyre, Joëlle Mélin, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, João Pimenta Lopes, Georgi Pirinski, Marek Plura, Terry Reintke, Sofia Ribeiro, Maria João Rodrigues, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Siôn Simon, Jutta Steinruck, Romana Tomc, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Arena, Georges Bach, Heinz K. Becker, Lynn Boylan, Karima Delli, Paloma López Bermejo, António Marinho e Pinto, Edouard Martin, Ivo Vajgl

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

46

+

ALDE

 

EFDD

GUE/NGL

NI

PPE

 

 

S&D

 

 

Verts/ALE

 

Enrique Calvet Chambon, Martina Dlabajová, Morten Løkkegaard, António Marinho e Pinto, Yana Toom, Ivo Vajgl,

Laura Agea, Tiziana Beghin,

Lynn Boylan, Thomas Händel, Rina Ronja Kari, Paloma López Bermejo, João Pimenta Lopes,

Lampros Fountoulis,

Georges Bach, Heinz K. Becker, David Casa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Ádám Kósa, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Elisabeth Morin-Chartier, Marek Plura, Sofia Ribeiro, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Romana Tomc,

Maria Arena, Guillaume Balas, Brando Benifei, Vilija Blinkevičiūtė, Ole Christensen, Elena Gentile, Jan Keller, Javi López, Edouard Martin, Emilian Pavel, Georgi Pirinski, Maria João Rodrigues, Siôn Simon, Jutta Steinruck,

Karima Delli, Jean Lambert, Terry Reintke,

5

-

ECR

ENF

Anthea McIntyre, Ulrike Trebesius, Jana Žitňanská,

Dominique Martin, Joëlle Mélin,

1

0

EFDD

Jane Collins

Izmantoto simbolu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0068.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0218.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0207.

(4)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.

(5)

http://www.oecd.org/gender/parental-leave-where-are-the-fathers.pdf.

(6)

http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do.

(7)

https://www.eurofound.europa.eu/news/news-articles/social-policies/international-womens-day-2016-the-campaign-for-equality-continues.

(8)

Peter Moss, 10. starptautiskais pārskats par atvaļinājuma politiku un saistītie pētījumi, 2014, 2014. g. jūnijs, 39. lpp.

(9)

https://www.cipd.co.uk/binaries/zero-hours-contracts_2013-myth-reality.pdf.

(10)

OV C 70E, 8.3.2012., 163. lpp.

Juridisks paziņojums