Procedūra : 2015/2277(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0169/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0169/2016

Debates :

PV 06/06/2016 - 14
CRE 06/06/2016 - 14

Balsojumi :

PV 07/06/2016 - 5.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0247

ZIŅOJUMS     
PDF 859kWORD 302k
3.5.2016
PE 576.686v02-00 A8-0169/2016

par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā

(2015/2277(INI))

Attīstības komiteja

Referente: Maria Heubuch

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejaS ATZINUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā

(2015/2277(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un noslēguma dokumentu, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī un kura nosaukums ir „Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā”, un jo īpaši šajā programmā izklāstītajos ilgtspējīgas attīstības mērķos iekļauto 2. mērķi, proti, novērst badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un labāku uzturu un sekmēt ilgtspējīgu lauksaimniecību,(1)

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko 2015. gada 12. decembrī noslēgušas Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju par klimata pārmaiņām parakstījušās dalībvalstis,(2)

–  ņemot vērā Āfrikas Vispārējo lauksaimniecības attīstības programmu (CAADP), par kuru Āfrikas Savienības (ĀS) valstis vienojās 2002. gadā,(3)

–  ņemot vērā ĀS valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2003. gadā Maputu (Mozambika) un kurā ĀS valdības vienojās ieguldīt vairāk nekā 10 % no sava kopējā nacionālā budžeta asignējumiem lauksaimniecības nozarē(4),

–  ņemot vērā ĀS 2012. gada jūlija valstu un valdību vadītāju asambleju, kurā 2014. gads tika pasludināts par Āfrikas lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma gadu(5), atzīmējot desmito CAADP pieņemšanas gadadienu,

–  ņemot vērā deklarāciju „Paātrināta lauksaimnieciskās ražošanas izaugsme un pārveide kopīgas pārticības un labākas dzīves kvalitātes vārdā”, ko 2014. gada 27. jūnijā pieņēma ĀS valstu vadītāji Malabo (Ekvatoriālā Gvineja) notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē un kurā ĀS valstu valdības atkārtoti apņēmās vismaz 10 % no publiskajiem izdevumiem atvēlēt lauksaimniecībai(6),

–  ņemot vērā G8 valstu grupas 2009. gada Akvilas pārtikas nodrošinājuma iniciatīvu,(7)

–  ņemot vērā lauksaimniecības, zemkopības un lopkopības ministru apvienotajā konferencē 2009. gada aprīlī Adisabebā (Etiopijā)(8) pieņemto Āfrikas zemes politikas vispārējo regulējumu un vadlīnijas (R&V), kā arī ĀS valstu vadītāju 2009. gada jūlijā Sirtā (Lībijā) notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē ĀS valdību vadītāju pieņemto deklarāciju „Zemes jautājumi un izaicinājumi Āfrikā”(9), mudinot R&V īstenot praksē,

–  ņemot vērā ĀS lauksaimniecības, lauku attīstības, zivsaimniecības un akvakultūras ministru Adisabebā 2014. gada 1. un 2. maijā(10) notikušajā kopīgajā konferencē pieņemtos orientējošos principus attiecībā uz liela apmēra ieguldījumiem Āfrikas zemes fondā,

–  ņemot vērā Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju 2013. gada maija deklarāciju „Āfrikas lauksaimniecības modernizācija — kas ir labuma guvēji?”,(11)

–  ņemot vērā Džimini 2014. gada 13. marta Rietumāfrikas mazo lauksaimnieku organizāciju deklarāciju,(12)

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2004. gada brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku pakāpeniskai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā,(13)

–  ņemot vērā iniciatīvas „Lauksaimniecības zinātnes un attīstības tehnoloģiju starptautiskais novērtējums” (IAASTD) ietvaros 2009. gadā izstrādāto ziņojumu „Lauksaimniecība krustcelēs”(14),

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,(15)

–  ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),(16)

–  ņemot vērā 1987. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,(17)

–  ņemot vērā ANO 2007. gada Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,(18)

–  ņemot vērā 2007. gada ANO pamatprincipus un vadlīnijas par izlikšanu no mājokļa un pārvietošanu, pamatojoties uz attīstības apsvērumiem,(19)

–  ņemot vērā 2011. gada orientējošos principus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, kurus 2011. gadā apstiprināja ANO Cilvēktiesību padome(20), un ESAO pamatnostādnes par daudznacionālajiem uzņēmumiem, kuras atjaunināja 2011. gadā(21),

–  ņemot vērā 2011. gada Pusanas Partnerību efektīvai attīstības sadarbībai,(22)

–  ņemot vērā 2012. gada brīvprātīgās pamatnostādnes par atbildīgu zemes, zivju akvatorijas un mežu īpašumtiesībām (VGGT),(23)

–  ņemot vērā 1991. gada Starptautisko jaunu augu šķirņu aizsardzības konvenciju (UPOV konvencija)(24),

–  ņemot vērā 2001. gada Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai (ITPGRFA),(25)

–  ņemot vērā 1992. gada Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un tās 2000. gada Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību un 2010. gada Nagojas protokolu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un to ieguvumu taisnīgu un godīgu sadali, kas gūti no šo resursu izmantošanas(26),

–  ņemot vērā Āfrikas bioloģiskās drošības parauglikumu,(27)

–  ņemot vērā Frankofonijas parlamentārās asamblejas 2012. gada 12. jūlijā pieņemto rezolūciju par zemes jautājumu reglamentējošiem tiesību aktiem nolūkā nodrošināt pārtikas suverenitāti,(28)

–  ņemot vērā ĀKK un ES apvienotās parlamentārās asamblejas Adisabebā 2013. gada 27. novembrī pieņemto rezolūciju par ganību lopkopības ietekmi uz sabiedrību un vidi ĀKK valstīs,(29)

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. martā pieņemto paziņojumu „ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas”,(30) un Padomes 2010. gada 10. maijā pieņemtos noslēguma secinājumus par politikas sistēmu,(31)

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 28. maija noslēguma secinājumus par pārtiku un uztura nodrošinājumu,(32)

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada jūlija rīcības plānu uztura jomā,(33)

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas,(34)

–  ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par noturību pret katastrofām un to riska mazināšanu jaunattīstības valstīs,(35)

–  ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par īpašumtiesību, valdījuma un labklājības celšanas lomu nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs,(36)

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par Tanzāniju, jo īpaši par zemes sagrābšanas jautājumu,(37)

–  ņemot vērā Tunisā 2015. gada martā Pasaules Sociālajā forumā pieņemto cīņas par zemes un ūdens resursiem globālās sakritības deklarāciju(38);

–  ņemot vērā 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju „Expo Milano 2015: Paēdināt planētu: enerģija dzīvei”,(39)

–  ņemot vērā Āfrikas pilsoniskās sabiedrības prasības iekļaut pārtikas suverenitāti un tiesības uz pārtiku Vācijas G7 prezidentūras programmā 2015. gada jūnijā,(40)

–  ņemot vērā Milānas hartu (41), ar kuru iepazīstināja izstādē Expo 2015' temata „Planētas pabarošana, enerģija uz visu dzīvi” ietvaros un kuru parakstīja vairāk kā viens miljons valstu un valdību vadītāju un privātpersonu, un kurā ir prasīts, lai visas apvienības, uzņēmumi, valstu un starptautiskās iestādes un privātpersonas uzņemtos atbildību nodrošināt nākamo paaudžu tiesības uz pārtiku, un kurā ir iekļautas obligātas saistības, ar kurām garantē šos tiesību ievērošanu visā pasaulē,

–  ņemot vērā to, ka ANO Pasaules nodrošinājuma ar pārtiku komiteja ir piemērots starptautiskas vienošanās par politiskām šīs jomas vadlīnijām forums un ka tieši šajā forumā visām iesaistītajām pusēm ir iespējas izteikties un balsot;

–  ņemot vērā 2015. gada 15. oktobra Milānas Pilsētu pakts pārtikas politikas jomā(42), ko ierosināja Milānas pilsētas dome un parakstīja 113 pilsētas visā pasaulē un iesniedza ANO ģenerālsekretāram Ban Ki-Moon un kas apliecina dominējošo lomu, kāda ir pilsētām, izstrādājot pārtikas politiku,

–  ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par stāvokli Etiopijā,(43)

–  ņemot vērā atklāto uzklausīšanu par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā (NAFSN), ko 2015. gada 1. decembrī rīkoja Attīstības komiteja,(44)

–  ņemot vērā profesora Olivier de Schutter pētījumu „Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā Āfrikā”, kuru pasūtīja Attīstības komiteja un 2015. gada novembrī publicēja Ārpolitikas ģenerāldirektorāts,(45)

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0169/2016),

A.  tā kā Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā Āfrikā (NASFN) ir izveidota, lai 50 miljoniem Subsahāras Āfrikā dzīvojošo iedzīvotāju līdz 2020. gadam palīdzētu izkļūt no nabadzības, uzlabojot pārtikas nodrošinājumu un uzturu; tā kā valstis, kas piedalās šās iniciatīvas īstenošanā, ir sarunās apspriedušas valstu sadarbības sistēmas (VSS), kurās ir izklāstītas saistības sekmēt privātos ieguldījumus Āfrikas lauksaimniecības nozarē;

B.  tā kā ieguldījumi maza apjoma lauku saimniecībās Āfrikā pēdējos trīsdesmit gados ir atstāti novārtā, savukārt ievērojami pieauga valstu ar maziem ienākumiem atkarība no pārtikas importa, padarot tās neaizsargātas pret cenu svārstībām starptautiskajā tirgū;

C.  tā kā plašas publiskās un privātās partnerības (PPP) var lielos Āfrikas lauksaimniecības uzņēmumus nostādīt dominējošā stāvoklī, kas marginalizētu vietējās saimniecības;

D.  tā kā no NASFN ietvaros veiktiem ieguldījumiem labumu ir guvuši vairāk par 8,2 miljoniem mazo lauksaimnieku un ir radīts vairāk kā 21 000 darbvietu, no kurām lielākajā daļā strādā sievietes;

E.  tā kā 2008. gada pārtikas krīze visā pasaulē lika apzināties nepieciešamību atbalstīt mazo lauksaimnieku pārtikas ražošanu vietējo tirgu vajadzībām;

F.  tā kā strukturālo pielāgojumu programmu īstenošanas sākšana pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā sekmēja uz eksportu orientētas lauksaimniecības attīstību, kurā par prioritāti uzskatīja ienesīgo kultūru audzēšanu arvien lielākā apjomā globālā tirgus vajadzībām; tā kā šāda izvēle nozīmēja uzsvaru uz liela apjoma, ļoti kapitalizētu un mehanizētu ražošanu, savukārt maza mēroga lauksaimniecība tika zināmā mērā atstāta novārtā;

G.  tā kā starptautiskie tirgi nākotnē kļūs vēl svārstīgāki; tā kā valstis nedrīkstētu uzņemties risku būt pārmērīgi atkarīgas no importa, bet tām galvenokārt būtu jāinvestē vietējā pārtikas ražošanā, lai stiprinātu izturību pret ārējiem faktoriem;

H.  tā kā ģimenes lauksaimniekiem un maziem lauksaimniekiem ir jābūt NASFN darbības galvenajiem adresātiem;

I.  tā kā pārtikas nodrošinājums jaunattīstības valstīs lielā mērā ir atkarīgs no dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas;

J.  tā kā tā saukto izaugsmes centru mērķis ir piesaistīt starptautiskos ieguldītājus, piedāvājot zemi lieliem privātiem uzņēmumiem, un tā kā šis process nedrīkst notikt uz ģimenes lauksaimnieku rēķina;

K.  tā kā nolīgumi par NASFN nesatur nekādas konkrētas norādes par to, kā kvalificēt badu un nepietiekamu uzturu;

L.  tā kā ģimenes lauksaimnieki un mazie lauksaimnieki ir apliecinājuši savu spēju ražot dažādus produktus un palielināt ražošanu ilgtspējīgi, piemērojot agroekoloģiskus paņēmienus;

M.  tā kā monokultūras palielina atkarību no ķīmiskā mēslojuma un pesticīdiem, izraisa apjomīgu augsnes kvalitātes degradāciju un sekmē klimata pārmaiņas;

N.  tā kā lauksaimniecībā rodas vismaz 14 % no visām gada siltumnīcefekta emisijām — lielākoties tāpēc, ka tiek izmantots slāpekļa mēslojums;

O.  tā kā pastāv dažādi zemes īpašumtiesiskie veidi (tradicionālais, publiskais un privātais), taču NAFSN gandrīz simtprocentīgi attiecas uz zemes īpašumtiesību dokumentālu nostiprināšanu kā zemes īpašumtiesību risinājumu;

P.  tā kā līdz 2050. gada 70 % pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās un kā nekad agrāk būs nepieciešama apvienotā globālā un vietējā pieeja uztura jautājumiem;

Q.  tā kā zemes īpašumtiesību dokumentāla nostiprināšana nav vienīgais aizsardzības līdzeklis pret zemes atsavināšanu un pārmitināšanu;

R.  tā kā dzimums ir ļoti svarīgs ieguldījumu Āfrikas lauksaimniecības faktors; tā kā lauku novados dzīvojošās sievietes ilgstoši ir diskriminētas attiecībā uz virkni ražošanas līdzekļu, tostarp zemi, kredītiem, kapitālprecēm un pakalpojumiem;

S.  tā kā līdz pat nesenam laikam lauksaimniecībai paredzēto atbalstu galvenokārt sniedza vīriešu pārvaldītu eksporta kultūru audzēšanai, sievietēm atvēlot lielākoties atbildību par ģimenes uzturēšanai vajadzīgās pārtikas audzēšanu.

T.  tā kā saskaņā ar FAO aplēsēm visā pasaulē aptuveni 75 % no augu bioloģiskās daudzveidības ir zuduši; tā kā liela apmēra ģenētiskā erozija pastiprina mūsu neaizsargātību pret klimata pārmaiņām un jaunu kaitēkļu un slimību rašanos;

U.  tā kā kontrole pār sēklām, īpašumtiesības uz tām un to pieejamība ir būtiskas no nabadzīgo lauksaimnieku pārtikas nodrošinājuma pastāvīgas garantēšanas viedokļa;

V.  tā kā būtu jāaizsargā lauksaimnieku tiesības vairot, izmantot un pārdot savu sēklas materiālu, kā arī apmainīties ar to,

W.  tā kā uztura nevienmērīga nodrošinājuma Āfrikā uzlabošana ir galvenais faktors, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības programmu; tā kā sliktu uzturu nosaka virkne savstarpēji saistītu procesu, kas sevī ietver veselības aprūpi, izglītību, sanitāro un higiēnas apstākļu nodrošināšanu, resursu pieejamību, sieviešu spēju palielināšanu un citus faktorus;

X.  tā kā, pieņemot VSS par regulatīvām reformām sēklu sektorā uzņemtās saistības ir vērstas uz augu selekcionāru tiesību stiprināšanu, nelabvēlīgi ietekmējot pašreizējās lauksaimnieku sēklu sistēmas, no kurām labumu lielā mērā gūst nabadzīgākie lauksaimnieki;

Ieguldījumi Āfrikas lauksaimniecībā un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšana

1.  konstatē, ka vairākās VSS galvenā vērība ir pievērsta īpašo ekonomisku zonu attīstībai nolūkā panākt pēc iespējas lielākus ieguldījumus, īstenojot iniciatīvas, kas aptver veselu ieguldījumu nozaru klāstu —, sākot ar ceļiem vai enerģētikas infrastruktūras objektiem, līdz nodokļiem, muitai vai zemes īpašumtiesību režīmiem; uzsver arī vajadzību uzlabot un nodrošināt pievēršanos ūdens pieejamībai, uztura izglītības pastiprināšanai un labākās prakses stratēģiju apmaiņai;

2.  norāda, ka lauksaimniecības ieguldījumu politikas nostādnes pārsvarā sekmē zemes iegādi lielā apjomā un galvenokārt ir vērsta uz eksporta lauksaimniecību, kas parasti nav saistīta ar vietējo ekonomiku; konstatē, ka ekstensīvu irigācijas sistēmu izveide NAFSN darbības konkrētajās ieguldījumu ģeogrāfiskajās zonās var samazināt ūdens pieejamību citiem izmantotājiem, piemēram mazajiem lauksaimniekiem vai lopkopjiem; uzsver, ka šajos apstākļos milzīgo PPP projektu spēja sekmēt nabadzības samazināšanos un pārtikas nodrošinājumu ir jāvērtē kritiski un ir jāuzlabo; uzsver, ka lauksaimniecības ieguldījumu politikas nostādnes būtu jāsaista ar vietējās ekonomikas attīstīšanu, tostarp ar mazo un ģimenes lauksaimniecību, un ar to palīdzību tās būtu jāatbalsta; atgādina, ka FAO īpašumtiesību vadlīnijās ir izteikts ieteikums nodrošināt pieejamību zemei, lai ģimenēm atļautu ražot pārtiku mājsaimniecību patēriņam un palielinātu mājsaimniecību ienākumus; uzsver vajadzību liela apjoma ieguldījumus Āfrikas zemes fondā balstīt uz šīm vadlīnijām, nodrošinot mazo lauksaimnieku un vietējo kopienu piekļuvi zemei, veicinot vietējo MVU ieguldījumu un panākot to, lai PPP projekti dotu ieguldījumu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā;

3.  norāda, ka sadarbības pamata lēmumu pieņemšanas procesā nebija iesaistītas visas ieinteresētās personas, bet gan tika izslēgtas cita starpā lauku kopienas, laukstrādnieki, mazie lauksaimnieki, zvejnieki un pirmiedzīvotāji un netika ievērotas minēto personu tiesības piedalīties;

4.  pauž nožēlu par apspriešanās ar Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizācijām trūkumu brīdī, kad NAFSN sāka savu darbību; uzsver, ka ar pārtiku nenodrošinātu grupu dalībai politikas nostādnēs, kas tās ietekmē, ir jākļūst par visu pārtikas nodrošinājuma politikas nostādņu stūrakmeni;

5.  norāda, ka NAFSN ir apņēmusies veicināt iekļaujošu, uz lauksaimniecību balstītu izaugsmi, kas atbalstītu maza apjoma lauku saimniecības un palīdzētu samazināt nabadzību un nepietiekamu uzturu; šajā sakarībā uzsver, ka NAFSN pēc iespējas ir jāierobežo ķīmiskās mēslojuma un pesticīdu izmantošana, ņemot vērā to ietekmi uz vietējo kopienu locekļu veselību un vidi, piemēram, bioloģiskās daudzveidības zudumu un augsnes eroziju;

6.  kritizē uzskatu, ka uzņēmumu ieguldījumi lauksaimniecībā automātiski uzlabo pārtikas nodrošinājumu un uzturu un mazina nabadzību;

7.  konstatē G20 valstu 2011. gada ziņojumu, kurā uzsvērts, ka uz nodokļiem orientēti ieguldījumi var izrādīties īslaicīgi; atgādina, ka daudzi investoru motivācijas apsekojumi liecina par īpašu nodokļu atvieglojumu neitrālu vai negatīvu ietekmi uz lēmumiem investēt(46);

8.  atzīmē, ka nodokļu atvieglojumi, tostarp atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa īpašās ekonomikas zonās, liedz Āfrikas valstīm iekasēt nodokļu ieņēmumus, ar kuriem varētu finansēt svarīgas publiskas investīcijas lauksaimniecībā, īpaši pārtikas nodrošinājuma un uztura programmās(47);

9.  aicina valdības un līdzekļu devējus atcelt vai pārskatīt visas politikas nostādnes, projektus un konsultāciju vienošanās, ar kurām tiešā veidā tiek sekmēta un atvieglota zemes sagrābšana, atbalstot ļoti kaitīgus projektus un ieguldījumu, vai netieši pārmērīgi tiek izmantoti dabiskie resursi un kuru dēļ var tikt izdarīti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; prasa atbalstīt tā vietā politikas risinājumus, ar kuriem aizsargā mazos lauksaimniekus, jo īpaši sievietes, un šo iedzīvotāju kategoriju uzskata par prioritāru, un sekmē ilgtspējīgu zemes izmantošanu;

10.  brīdina pret Āzijas pagājušā gadsimta 60. gadu „zaļās revolūcijas” modeļa atkārtošanu Āfrikā un tās negatīvās ietekmes uz sabiedrību un vidi vērā neņemšanu; atgādina, ka pie IAM mērķiem pieder mērķis sekmēt ilgtspējīgu lauksaimniecību un ka tas ir jāsasniedz līdz 2030. gadam;

11.  ar bažām konstatē, ka Malāvijas NASFN sekmē tabakas ražošanas paplašināšanu, nevis atbalsta alternatīvos pelnīšanas veidus saskaņā ar pienākumiem, kas paredzēti 2005. gada PTO Pamatkonvencijā par tabakas kontroli (PKTK) un saistībām, kas ir uzņemtas, pieņemot 2030. gada Ilgtspējīgas attīstības programmu;

12.  mudina ES dalībvalstis censties pārveidot NAFSN par tādu līdzekli, kas patiešām atbalsta ģimeņu lauksaimniecību un vietējās ekonomikas Subsahāras Āfrikā, atgādinot, ka ģimeņu lauksaimnieki un mazie lauksaimnieki saražo aptuveni 80 % no pasaules pārtikas un nodrošina vairāk kā 60 % darbavietu šajā reģionā;

13.  ir norūpējies, konstatējot, ka VSS attiecas tikai uz atsevišķiem starptautiskiem standartiem, ar kuriem definē atbildīgu ieguldīšanu lauksaimniecībā, un ka tajos nav sniegtas atsauces nedz uz FAO 2004. gada brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku pakāpeniskai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā, nedz uz pienākumu privātiem ieguldītājiem ievērot cilvēktiesības;

14.  aicina ES un dalībvalstis kā lielākās palīdzības attīstības jomā sniedzējas pasaulē:

–  nodrošināt, ka ES ieguldītāji ievēro vietējo kopienu tiesības un mazo saimniecību vajadzības un mudina arī citus alianses partnerus tās ievērot, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju sadarbības tīklos, tostarp nodrošina vides, sociālos, zemes, darba un cilvēktiesību aizsardzības mehānismu darbību un piemēro augstākos savu ieguldījumu plānu pārredzamības standartus;

–  nodrošināt, ka ES ieguldītāji īsteno sociālās atbildības politiku, sastādot darba līgumus, un neizmanto savu ekonomisko pārākumu pār vietējo kopienu darba ņēmējiem;

–  atbalstīt un aizstāvēt Āfrikas vietējos uzņēmumus un ieinteresētās personas kā NAFSN iniciatīvu primāros dalībniekus un saņēmējus;

–  īstenot neseno PTO lēmumu izbeigt lauksaimniecības eksporta subsīdijas, kuras kropļo vietējo tirgu un iznīcina iztikas iespējas jaunattīstības valstīs;

–  izskaust tādas tarifu barjeras, kuras demotivē Āfrikas valstis pievienot vērtību izejvielām, ražojot uz vietas;

15. aicina iesaistītās valstis:

–  nodrošināt, ka finanšu, nodokļu vai administratīvās reformas neatbrīvo ieguldītājus no taisnīgas iemaksas veikšanas iesaistīto valstu pamatnodokļos vai nepiešķir netaisnīgas priekšrocības ieguldītājiem attiecībā pret sīksaimniecību īpašniekiem;

–  nodrošināt, ka to attiecīgās valdības saglabā tiesības aizsargāt savus lauksaimniecības un pārtikas tirgus, izmantojot atbilstošus tarifu un nodokļu režīmus, kas ir īpaši nepieciešami, lai novērstu finanšu spekulācijas un nodokļu apiešanu;

–  pieņemt politiku, kas veicina atbildīgu tirdzniecību un ir vērsta uz tādu tarifu barjeru izskaušanu, kas kavē reģionālo tirdzniecību;

Pārvaldība, īpašumtiesības un pārskatatbildība

16.  vērš NAFSN dalībnieku uzņemtajām saistībām ņemt vērā FAO brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku progresīvai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā, un aicina minētos dalībniekus apņemties īstenot starptautiskos standartus, kuros ir definēts atbildīgs ieguldījums lauksaimniecībā, un ievērot orientējošos principus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām un ESAO pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionālajiem uzņēmumiem;

17.  uzsver, ka NAFSN ir jāpastiprina laba pārvaldība attiecībā uz dabas resursiem, jo īpaši nodrošinot to, ka cilvēkiem ir pieejami savi resursi, un aizsargājot viņu tiesības līgumu slēgšanas kontekstā par darījumiem, kas skar dabas resursus;

18.  aicina ES strādāt ar ANO, lai panāktu to, ka visas valstis pieņemtu kā obligātu Milānas hartu un tajā paredzētās saistības;

19.  uzsver, cik no ilgtspējīgas lauksaimniecības viedokļa ir svarīgs ir ūdens regulējums un klimata pārmaiņu apkarošana; aicina NAFSN partnerus galveno vērību pievērst piekļuves ūdenim uzlabošanai un paņēmieniem, kas saistīti ar irigāciju, un pastiprinātai vides aizsardzībai un augsnes saglabāšanai;

20.  aicina ES strādāt ar ANO, lai panāktu to, ka tiek pieņemts un izplatīts Milānas Pilsētu pakts pārtikas politikas jomā;

21.  aicina valstis dalībnieces apņemties īstenot starptautiskos standartus, kas reglamentē ieguldījumu, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, tostarp ĀS vispārējo regulējumu un vadlīnijas par zemes politiku Āfrikā un tās orientējošos principus attiecībā uz liela apmēra ieguldījumiem Āfrikas zemes fondā;

22.  prasa, lai visas nodomu vēstules, kas tiek izstrādātas VSS ietvaros, tiktu publicētas pilnībā; uzsver vajadzību pēc spēcīga institucionāla un tiesiskā ietvara, ar ko nodrošina taisnīgu riska un ieguvumu sadali; uzsver, ka aktīva pilsoniskās sabiedrības dalība NAFSN ietvaros ir izšķirošs faktors, lai uzlabotu pārredzamību un nodrošinātu tās mērķu izpildi; norāda, ka ir jāsekmē dialogs un apspriešanās ar visām pilsoniskās sabiedrības grupām;

23.  pauž nožēlu par to, ka vienīgais NAFSN 10 sadarbības tīkliem kopīgais rādītājs ir Pasaules Bankas uzņēmējdarbības indekss;

24.  uzsver, ka daudzpusējās attīstības iniciatīvās iesaistītiem privātiem uzņēmumiem vajadzētu būt pārskatatbildīgiem par savu rīcību; šajā nolūkā aicina NAFSN dalībniekus iesniegt gada pārskatus par NAFSN ietvaros veikto darbu un šos pārskatus publiskot, un ar tiem iepazīstināt vietējos un vietējās kopienas, kā arī izveidot neatkarīgu pārskatatbildības mehānismu, tostarp apelācijas mehānismu, ko varētu izmantot vietējie un vietējās kopienas; uzsver, ka nemazāk svarīgi ir tas, lai attiecībā uz jaunās alianses ieguldījumiem, kas skar zemes īpašumtiesības, veiktu neatkarīgu, iepriekšēju ietekmes novērtējumu un nodrošinātu to atbilstību FAO brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm par atbildīgu zemes, zivju akvatoriju un mežu pārvaldību;

25.  konstatē, ka daudznacionālie uzņēmumi, kas ir NAFSN dalībnieki, priekšroku dod liela apjoma lauku saimniecībām, kas var izstumt maza apjoma lauku ražotājus; aicina desmit Āfrikas valstis, kas piedalās NAFSN, nodrošināt to, lai līgumlauksaimniecība būtu izdevīga gan pircējiem, gan vietējiem piegādātājiem; šajā nolūkā uzskata par ļoti svarīgu vajadzību stiprināt, piemēram, lauksaimnieku organizācijas, lai uzlabotu lauksaimniekiem izdevīgu līgumu slēgšanas pozīcijas;

26.  uzsver, ka partnervalstīs 90 % no darbvietām jau ir izveidoti privātajā sektorā un ka privātā sektora dalības potenciāls ir nenoliedzams, jo privātie uzņēmumi ir ideāli piemēroti nodrošināt ilgtspējīgu priekšnoteikumu, ar kā palīdzību mobilizē vietējos resursus, radot pamatu visu palīdzības programmu sniegšanai; uzsver to, cik svarīgs ir pārskatāms regulatīvais pamats, kurā ir precīzi noteiktas visu pušu tiesības un pienākumi, tostarp trūcīgo lauksaimnieku un neaizsargāto grupu tiesības un pienākumi, jo, ja šāda pamatregulējuma nav, šīs tiesības sekmīgi aizsargāt nevar.

27.  prasa, lai VSS tiktu pārskatītas nolūkā efektīvi novērst riskus, ko rada līgumlauksaimniecība un garantētās piegādes līgumi, kas tiek piedāvāti maziem ražotājiem, nodrošinot taisnīgus līgumnosacījumus, tostarp vienošanās par cenu, sieviešu tiesību ievērošanu, atbalstu ilgtspējīgai lauksaimniecībai un pienācīgus strīdu izšķiršanas mehānismus;

Piekļuve zemei un īpašumtiesību drošība

28.  brīdina, ka īpašumtiesību uz zemi dokumentāla nostiprināšana viena pati bieži vien apdraud mazos pārtikas ražotājus un pirmiedzīvotājus, jo īpaši sievietes, kuriem nav juridiska savu tiesību uz zemi noformējuma un kuri ir neaizsargāti pret negodīgiem zemes darījumiem, atsavināšanu bez piekrišanas vai taisnīgas kompensācijas;

29.  uzsver vajadzību pēc maza apjoma pārtikas ražotāju darbības dominējošās pozīcijās, kas ļautu viņu pašu neatkarīgām organizācijām viņus atbalstīt, viņiem pārzinot savu zemi, dabas resursus un programmas;

30.  ar bažām konstatē, ka ieguldītāji un vietējās elites, kas piedalās zemes darījumos, bieži vien pārdošanai paredzētās platības apzīmē kā „brīvas”, „lauksaimnieciski neizmantotas” vai „nepietiekami izmantotas”, taču Āfrikā ļoti maz ir īsteni lauksaimniecībā neizmantotas zemes, jo, piemēram, galvenā lauksaimniecības nozare ir lopkopība;

31.  uzsver, ka 1,2 miljardi cilvēki joprojām dzīvo vai nu bez pastāvīgas pieejas zemei vai citādi dzīvo uz īpašuma, attiecībā uz kuru viņiem nav oficiālu tiesību, nav dokumentāli reģistrētu tiesību, nav veikta viņu zemju iemērīšana un viņiem nav tiesisku vai finansiālu līdzekļu, kā pārvērst īpašumu kapitālā;

32.  atzinīgi vērtē zemes, zvejas vietu un mežu (VGGT) pārvaldības iekļaušanu visās VSS; prasa, pārskatot VSS, efektīvi īstenot VGGT un regulāri novērtēt tās ievērošanu un IAM regulējuma ievērošanu;

33.  uzsver, ka NAFSAN būtu jādarbojas, lai galvenokārt apkarotu zemes piesavināšanos, kas ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu, jo tā vietējām kopienām atņem zemi, no kuras tās ir atkarīgas, jo uz tās ražo pārtiku, ar ko baro savas ģimenes; norāda, ka virknē jaunattīstības valstu zemes sagrābšana ir iznīcinājusi cilvēku darbvietas un iztikšanas līdzekļus un ir piespiedusi viņus pamest savas mājas;

34.  aicina iesaistītās valstis:

–  nodrošināt līdzdalīgas un iekļaujošas vienošanās, kurās prioritāte piešķirta to personu tiesībām, vajadzībām un interesēm, kam likumīgi pienākas tiesības uz zemi, īpaši mazajiem lauksaimniekiem un mazām ģimenes saimniecībām; īpaši nodrošināt, ka no ikvienas/visām kopienām, kas apdzīvo attiecīgo zemi, saistībā ar kuru tiek nodotas īpašumtiesības un/vai kontrole, tiek saņemta brīvprātīga, iepriekšēja un informēta piekrišana (FPIC);

–  īstenot saistošus valsts līmeņa pasākumus pret zemes piesavināšanos, korupciju, kuras pamatā ir zemes nodošana, un zemes izmantošanu spekulatīviem ieguldījumiem;

–  uzraudzīt zemes īpašumtiesību un sertifikācijas shēmas, lai nodrošinātu, ka tās ir pārredzamas un nepieļauj zemes īpašumtiesību koncentrāciju vai neatņem kopienām resursus, no kuriem tās ir atkarīgas;

–  nodrošināt, ka finansiālā palīdzība netiek izmantota, lai atbalstītu iniciatīvas, kas ļautu uzņēmumiem pārvietot vietējās kopienas;

–  atzīt visas leģitīmās tiesības uz zemi un nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz zemes tiesībām, tostarp neoficiālām, pirmiedzīvotāju un ieražu zemes īpašumtiesībām; kā tas ir ieteikts VGGT, sekmēt jaunu tiesību aktu ievērošanu un/vai efektīvi piemērot spēkā esošos tiesību aktus, kas nodrošina iedarbīgu aizsardzību pret liela apmēra zemes darījumiem, piemēram, nosakot atļautu darījumu ar zemi maksimālo skaitu, un regulēt, uz kāda pamata valstu parlamentiem būtu jāapstiprina zemes tiesību nodošanas akti, ar kuriem tiek pārsniegts zināms apjoms;

–  nodrošināt, lai FPIC princips tiktu ievērots visās kopienās, kurām ir atsavināta zeme, un lai notiktu konsultācijas nolūkā garantēt visu vietējās kopienas grupu vienlīdzīgu dalību, jo īpaši to grupu dalību, kas ir visneaizsargātākās un visizstumtākās;

35.  tieši tādā pašā mērā atgādina, ka izmantotāju tiesības, kas izriet no ieražu īpašumtiesībām būtu jāatzīst un jāaizsargā ar tiesību sistēmas palīdzību, ievērojot Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas normas un lēmumus;

36.  prasa, lai attiecībā uz NAFSN tiktu veikts ex ante ietekmes uz zemes tiesībām novērtējums un lai tās pasākumus veiktu tikai tad, kad ir saņemta FPIC no vietējiem cilvēkiem, kuru zemi attiecīgie pasākumi ietekmē;

37.  atbalsta to, ka Pasaules pārtikas nodrošinājuma komiteja īsteno stingru un radošu uzraudzības mehānismu; aicina ES izveidot spēcīgu pozīciju, apspriežoties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai veicinātu globālās uzraudzības pasākumu, kas paredzēts Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas 43. sesijas laikā 2016. gada oktobrī nolūkā nodrošināt visaptverošu un rūpīgu īpašumtiesību vadlīniju izmantošanas un piemērošanas visaptverošu novērtējumu;

38.  aicina attiecīgo valstu valdības nodrošināt to, lai uzņēmumi rūpīgi analizētu savu darbību ietekmi uz cilvēktiesībām (pienācīga rūpība), veicot un publicējot neatkarīgus, iepriekšējus šo uzņēmumu ietekmes uz cilvēktiesībām un sociālām un vides tiesībām novērtējumus un uzlabotu piekļuvi vietējiem sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem izskatīšanas procesiem, kas ir neatkarīgi, uzticami un kuros pieņemtie lēmumi ir atceļami augstākās instancēs;

39.  aicina NAFSN dalībniekus izveidot neatkarīgus sūdzību iesniegšanas mehānismus tām kopienām, kuru zeme ir atņemta, veicot liela apmēra ieguldījumu projektus;

40.  atgādina, ka, lai novērstu pārtikas nepietiekamību, ir cieši jāsaista lauksaimniecība, pārtikas un sabiedrības veselības nozares;

Pārtikas nodrošinājums, uzturs un ilgtspējīga ģimenes lauksaimniecība

41.  atgādina par vajadzību darīt visu iespējamo, lai uzlabotu uztura un pārtikas nodrošinājumu un novērstu badu, kā tas ir paredzēts IAM 2 ietvaros; uzstāj uz labāku atbalstu lauksaimnieku kooperatīvu spēju palielināšanai, ņemot vērā, ka šie kooperatīvi ir galvenie lauksaimniecības attīstības un pārtikas nodrošinājuma veicinātāji;

42.  konstatē, ka pārtikas nodrošinājums, kura pamatā ir veselīga, dzīva augsne un produktīvas agroekosistēmas, kuras ir noturīgas pret klimata pārmaiņām, palielina stabilitāti un samazina emigrāciju;

43.  uzsver, ka kvalitatīvs, līdzsvarots uzturs ir būtisks, un apstiprina, ka uzturam ir jābūt pārtikas sistēmu (re-)strukturizācijas galvenajam faktoram;

44.  tādēļ aicina noteikt par prioritāti vietējās kultūras, kuras atbilst uzturvērtības prasībām, lai pārliecīgu paļaušanos uz importēto pārtiku aizstātu ar spēcīgu vietējo pārtikas ražošanu; konstatē, ka tam ir aizvien lielāka nozīme, jo klimats un tirgi paliek aizvien nestabilāki;

45.  atgādina, ka tikai enerģijas patēriņu vienu pašu nevar izmantot uztura stāvokļa novērtēšanai;

46.  uzsver, ka nepieciešamas stratēģijas, lai līdz minimumam samazinātu pārtikas šķērdēšanu pārtikas ķēdē;

47.  uzsver vajadzību lauksaimniecībā aizsargāt bioloģisko daudzveidību; aicina ES dalībvalstis ieguldīt līdzekļus jaunattīstības valstu ekoloģiskās lauksaimniecības paņēmienos, kas atbilstu IAASTD secinājumiem, ANO īpašā ziņotāja tiesību uz pārtiku jautājumos ieteikumiem un IAM;

48.  atbalsta attīstības politikas nostādnes, ar kurām veicina ilgtspējīgu ģimenes lauksaimniecību un mudina valdības izveidot ģimeņu lauksaimniecības attīstībai labvēlīgu vidi (sekmējošas politikas nostādnes, pienācīgus tiesību aktus, līdzdalības plānošana politikas dialoga nolūkā, ieguldījumi);

49.  aicina Āfrikas valdības:

–  ieguldīt vietējās pārtikas sistēmās, lai atbalstītu lauku ekonomiku un nodrošinātu pienācīgas darbvietas, taisnīgus sociālās drošības tīklus un darba tiesības, uzlabot piekļuves resursiem, tostarp lauksaimnieku sēklām, demokrātiskās kontroles mehānismus un nodrošināt efektīvu maza apjoma ražotāju iesaistīšanos politikas procesos un īstenošanā; jo īpaši uzsver, ka ar NAFSN palīdzību ir jāveicina vietējās pārstrādes rūpniecības izveide lauksaimniecības nozarē un pārtikas glabāšanas paņēmienu uzlabošana, kā arī ir jāstiprina lauksaimniecības un tirdzniecības saikne, lai izveidotu vietējus, nacionālus un reģionālus tirgus, kas ir izdevīgi ģimenes lauksaimniekiem un patērētājiem nodrošina kvalitatīvu pārtiku par pieejamām cenām;

–  izvairīties no tā, ka pārtikas ražošanas sistēmas ir pārāk atkarīgas no fosilā kurināmā nolūkā ierobežot cenu svārstības un mazināt klimata pārmaiņu ietekmi;

–  šajā sakarībā attīstīt īsas vietējās un reģionālās pārtikas piegādes ķēdes un piemērotu uzglabāšanas un sakaru infrastruktūru, jo īsas piegādes ķēdes ir visefektīvākās cīņā pret badu un nabadzību laukos;

–  nodrošināt Āfrikas lauksaimniekiem finansiāli pieejamus un zema resursu patēriņa tehnoloģiskos risinājumus īpašo Āfrikas agronomijas problēmu novēršanai;

–  atbalstīt plašu ar uzturvielām bagātu, vietēju un pēc iespējas sezonālu pārtikas kultūraugu šķirņu spektru, vēlams, ar vietēji pielāgotām vai vietējām augu sugām un pasugām, tostarp augļiem, dārzeņiem un riekstiem, lai uzlabotu uzturu, pastāvīgi piedāvājot dažādu, pilnvērtīgu un cenas ziņā pieejamu pārtiku, kas ir piemērota kvalitatīvi, kvantitatīvi un dažādības, nevis tikai uzņemto kaloriju, ziņā un atbilst kultūras vērtībām;

–  apņemties pilnībā īstenot Starptautisko kodeksu par mātes piena aizstājēju tirdzniecību un Pasaules Veselības asamblejas (PVA) rezolūcijas par zīdaiņu un mazu bērnu uzturu;

–  izveidot, veicināt un atbalstīt tādas ražotāju organizācijas kā kooperatīvus, kas stiprinātu mazo lauksaimnieku līgumslēgšanas spējas, radot nepieciešamos apstākļus, lai nodrošinātu, ka tirgi mazos lauksaimniekus atalgo labāk, un izveidojot iespējas zināšanu un paraugprakses apmaiņām starp mazajiem lauksaimniekiem;

50.  uzsver, ka NAFSN ir jādarbojas tā, lai izveidotu reģionāli pielāgotas lauksaimniecības sistēmas pirmapstrādes un apstrādes posmos;

51.  aicina Āfrikas valdības sekmēt paaudžu savstarpējo solidaritāti un atzīt izšķirošo nozīmi, kāda šai solidaritātei ir, apkarojot nabadzību;

52.  uzsver nozīmi, kāda ir uztura izglītības programmām skolās un vietējās kopienās;

53.  uzsver, ka tiesības uz ūdeni ir nesaraujami saistītas ar tiesībām uz pārtiku un ka ANO 2010. gada rezolūcija vēl nav pāraugusi apņēmīgā rīcībā — tiesību uz ūdeni noteikšanā par cilvēktiesībām; aicina ES apsvērt Pasaules Ūdens līguma Itālijas komitejas (CICMA) priekšlikumu par fakultatīvo pielikumu pie Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

54.  atzīst tīra dzeramā ūdens pieejamības izšķirošo nozīmi un lauksaimniecības iespējamo ietekmi uz to;

55.  atzīst ūdens pieejamības nozīmi lauksaimniecības vajadzībām un risku, ko rada pārliecīga vērtīgā ūdens izmantošana irigācijai, un saistībā ar to konstatē, ka ir jāsamazina izšķērdīgas irigācijas prakse, un uzsver ūdens saglabāšanas agronomisko paņēmienu nozīmi, lai novērstu iztvaikošanu, aizturētu ūdeni veselīgā, dzīvā augsnē un saglabātu nepiesārņotus dzeramā ūdens avotus;

56.  konstatē, ka ilgtspējīga augsnes pārvaldība var palielināt pasaules pārtikas ražošanu līdz pat 58 %(48);

57.  konstatē sinerģiju starp pieejām, kuru pamatā ir augsne un koki, un ekoloģiskas lauksaimniecības sistēmu pielāgošanu klimata pārmaiņām; īpaši konstatē lielo pieprasījumu pēc malkas; sevišķi norāda uz slāpekli saistošo koku daudzajiem izmantošanas veidiem;

58.  atzīst lauksaimniecības īpatnības tropu un pussausās zonās, īpaši attiecībā uz to, ka kultūraugiem nepieciešama apēnošana no saules un augsnes aizsardzība, un uzskata, ka noplicinošas monokultūras ir novecojušas un aizvien vairāk tiek pakāpeniski likvidētas NAFSN līdzekļu devējās valstīs;

59.  brīdina par pārmērīgu paļaušanos uz nepārtikas, nevis pārtikas lauksaimniecisko preču ražošanu, īpaši uz biodegvielas izejvielu ražošanu (NAFSN finansētas iniciatīvas), jo šādu produktu ražošana var negatīvi ietekmēt iesaistīto valstu pārtikas nodrošinājumu un pārtikas apgādes neatkarību;

60.  norāda, ka agronomiski paņēmieni, kas veicina dabiskos procesus, piemēram, augsnes virskārtas veidošanos, ūdens un kaitēkļu regulāciju vai slēgtu barības vielu aprites ciklu, var nodrošināt ilgtermiņa produktivitāti un auglību ar zemām izmaksām lauksaimniekiem un pārvaldes iestādēm;

61.  konstatē, ka tādās jaunattīstības valstīs kā NAFSN dalībvalstis agroķīmijas līdzekļus var izmantot gan pārāk plašā apmērā, gan nepareizi;

62.  norāda, ka šo problēmu smagāku padara analfabētisms un piemērotas apmācības trūkums un tās dēļ var būtiski paaugstināties pesticīdu pārpalikumu līmenis svaigos augļos un dārzeņos, kā arī lauksaimnieku un viņu ģimeņu locekļi var saindēties vai viņu veselību var ietekmēt cita veida faktori;

Regulējuma reforma sēklu materiāla nozarē

63.  atgādina, ka 90 % lauku saimniecību Āfrikas kontinentā pastāv, pateicoties lauksaimnieku tiesībām brīvi ražot sēklas, apmainīties ar tām un tās pārdot un ka sēklu daudzveidība ir būtiski svarīga, lai lauku saimniecības varētu attīstīt izturības pret klimata pārmaiņām spēju; uzsver, ka uzņēmumu prasības stiprināt augu selekcionāru tiesības, kā tas ir paredzēts 1991. gada UPOV konvencijā;

64.  norāda, ka sēklu nozares deregulācija iesaistītajās valstīs ir bīstama, jo var izraisīt mazo lauksaimnieku pārliecīgu atkarību no ārvalstu uzņēmumu ražotām sēklām un augu aizsardzības līdzekļiem;

65.  atgādina, ka TRIPS nolīguma normas, kurās ir noteikta prasība tādā vai citādi veidā aizsargāt augu daudzveidību, jaunattīstības valstīm liek pieņemt UPOV regulējumu; uzsver, ka šīs normas tomēr ļauj valstīm izstrādāt sui generis sistēmas, kas ir labāk pielāgotas katras valsts lauksaimnieciskās ražošanas īpatnībām un tradicionālajām sēklu sistēmām, kuru pamatā ir lauksaimnieki, savukārt vismazāk attīstītās valstis, kuras ir PTO dalībvalstis, ir atbrīvotas no attiecīgo TRIPS normu piemērošanas; uzsver, ka sui generis sistēmas ir jāizveido tā, lai atbalstītu Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, Nagojas protokolu un ITPGRFA, nevis rīkotos tiem pretēji;

66.  pauž nožēlu par uzņēmumu prasību saskaņot sēklas materiālu reglamentējošos tiesību aktus, pamatojoties uz unikalitātes, vienveidības un stabilitātes (DUS) principiem, kas Āfrikas apstākļos būtu jāīsteno reģionālām iestādēm un kas kavēs tādu sēklas sistēmu attīstību un izaugsmi valsts un reģionālā līmenī, kuru pamatā ir lauksaimnieki, jo šādas sistēmās parasti neselekcionē vai nesaglabā sēklas, kas atbilst DUS kritērijiem;

67.  mudina G7 grupas valstis atbalstīt sēklu sistēmas, kuras pārzinātu lauksaimnieki, izmantojot sēklu bankas;

68.  atgādina, ka, kaut arī komerciālās sēklu šķirnes var uzlabot ražīgumu īstermiņā, tradicionālās lauksaimnieku šķirnes, zemes tipi un ar tiem saistītās zināšanas ir vislabāk piemērotās no pielāgošanās konkrētai agroekoloģiskai videi un klimata pārmaiņām viedokļa; uzsver, ka papildus tam to lielā ražība ir atkarīga no kapitālpreču (mēslojuma, pesticīdu, hibrīdsēklu) izmantošanas, radot risku, ka lauksaimnieki nespēj izkļūt no parāda apburtā loka;

69.  ar bažām konstatē, ka sertificēto sēklu ieviešana un izplatīšana Āfrikā palielina mazo lauksaimnieku atkarību, palielina nokļūšanas parādu jūgā varbūtību un noplicina sēklu dažādību;

70.  iestājas par atbalstu vietējām politikas nostādnēm, kuras izstrādāja, lai nodrošinātu nepārtrauktu un ilgtspējīgu piekļuvi daudzveidīgam un ar uzturvielām bagātam pārtikas sortimentam, ievērojot īpašumtiesību un subsidiaritātes principus;

71.  mudina Komisiju nodrošināt to, lai visu veidu tehnisko palīdzību un finansiālo atbalstu sēklu politikas attīstībai ES sniegtu, īstenojot savas saistības ievērot lauksaimnieku tiesības, kuras tā uzņēmās, parakstot ITPGRFA; prasa, lai ES atbalstītu intelektuālā īpašuma tiesību režīmus, kas sekmē vietējiem apstākļiem piemērotu sēklu šķirņu selekciju un pašu lauksaimnieku saglabātā sēklas materiāla plašāku izmantošanu;

72.  mudina G8 grupas dalībvalstis neatbalstīt ĢMO kultūru audzēšanu Āfrikā;

73.  atgādina, ka Āfrikas bioloģiskās daudzveidības parauglikumā ir noteiktas augstas bioloģiskās drošības prasības; uzskata, ka jebkāda palīdzība, ko ārvalstu līdzekļu devēji sniedz valsts un reģionālā līmenī bioloģiskās drošības panākšanas nolūkā, būtu attiecīgi arī jāformulē;

74.  mudina Āfrikas valstis neīstenot nedz nacionālus, nedz reģionālus biodrošības režīmus, kuriem būtu zemākas normas nekā tās, kas noteiktas Kartahenas protokolā par bioloģisko drošību;

75.  aicina dalībvalstis dot lauksaimniekiem iespēju nenonākt atkarībā no ieguldījuma un atbalstīt lauksaimnieku sēklu sistēmas, lai saglabātu un uzlabotu agrobioloģisko daudzveidību, saglabājot vietējās, valstij piederošās sēklu bankas un tirdzniecības vietas un pastāvīgu vietējo sēklu šķirņu attīstību, īpaši nodrošinot elastīgumu sēklu katalogos nolūkā neizslēgt lauksaimnieku šķirnes un garantēt tradicionālās audzētās produkcijas turpināšanos;

76.  aicina dalībvalstis aizsargāt un sekmēt mazo lauksaimnieku, izstumto grupu un lauku kopienu piekļuvi sēklas materiālam lauksaimniecības kapitālprecēm un tirdzniecību ar tiem un ievērot starptautiskos nolīgumus par dzīves un bioloģisko procesu nepatentējamību, it īpaši, kad ir runa par vietējām ģintīm un sugām;

77.  uzsver, ka lēmumu pieņemšanā var pieaugt sieviešu marginalizācijas risks, ja attīstīsies noteiktas komerciālās kultūras; konstatē, ka lauksaimnieciskā apmācība bieži vien ir domāta vīriešiem un, to piedāvājot, sievietes bieži vien netiek uzskatītas par līdzvērtīgām un tāpēc tiek atstumtas no tās zemes un kultūru pārvaldības, kuras viņas parasti pārzina;

Dzimums

78.  pauž nožēlu par to, ka ar VSS palīdzību pamatos tomēr nav iespējams definēt precīzas saistības attiecībā uz dzimuma līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā vai uzraudzīt virzību, izmantojot nesaistītus datus; uzsver vajadzību dalībvalstu rīcības plānos atmest abstraktas un vispārējas saistības un to vietā izvēlēties konkrētas un precīzas saistības, lai palielinātu sieviešu kā īpašnieču spējas;

79.  mudina valdības izskaust jebkādu diskrimināciju pret sievietēm no zemes, mikrokredītu shēmu un pakalpojumu izmantošanas iespēju viedokļa un efektīvi iesaistīt sievietes lauksamniecības pētījumu projektu un attīstības politikas nostādņu izstrādē un īstenošanā;

Ieguldījumu Āfrikas lauksaimniecībā finansējums

80.  uzsver nepieciešamību nodrošināt tāda visu veidu finansējuma pārredzamību, kas ir piešķirts privātiem uzņēmumiem, un tā publiskošanu;

81.  aicina līdzekļu devējus oficiālo attīstības palīdzību (OAP) saskaņot ar attīstības efektivitātes principiem, galveno vērību pievērst rezultātiem nolūkā novērst nabadzību un sekmēt iekļaujošu partnerību, pārredzamību un pārskatatbildību;

82.  aicina līdzekļu devējus savu atbalstu jaunattīstības valstu lauksaimniecībai virzīt, galvenokārt izmantojot nacionālos attīstības fondus, kas piešķir subsīdijas un aizdevumus maziem lauksaimniekiem un ģimenes lauku saimniecībām;

83.  mudina līdzekļu devējus atbalstīt lauksaimniekiem paredzēto izglītību, apmācību un tehniskās konsultācijas;

84.  aicina līdzekļu devējus sekmēt lauksaimnieku profesionāla un ekonomiska rakstura organizāciju veidošanu un atbalstīt tādu lauksaimnieku kooperatīvu nodibināšanu, ar kuru palīdzību var sniegt cenas ziņā pieejamus ražošanas līdzekļus un palīdzēt lauksaimniekiem pārdot viņu produkciju tā, lai garantētu viņu ražojumu ienesīgumu;

85.  uzskata, ka G8 grupas dalībvalstu nodrošinātais finansējums NAFSN ir pretējs mērķim atbalstīt Āfrikas vietējos uzņēmumus, kuri nevar sacensties ar daudznacionālajiem uzņēmumiem, kas jau tā atrodas dominējošā tirgus stāvoklī un bieži vien bauda uzņēmējdarbības, tarifu un nodokļu privilēģijas;

86.  atgādina, ka attīstības palīdzības sniegšanas mērķis ir samazināt un galu galā izskaust nabadzību; uzskata, ka OAP būtu galvenokārt jānovirza maza apjoma lauku saimniecībām;

87.  uzsver vajadzību publiskos ieguldījumus Āfrikas lauksaimniecībā veikt ar jaunu sparu, atbalstot privātos ieguldījumus un par prioritāriem uzskatot ieguldījumus ekoloģiskās lauksaimniecības nozarē, lai ilgtspējīgi uzlabotu pārtikas nodrošinājumu un samazinātu nabadzību un badu, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību un ņemot vērā pirmdzimto iedzīvotāju zināšanas un inovācijas;

88.  uzsver, ka G7 valstīm būtu jāgarantē Āfrikas valstu tiesības aizsargāt savu lauksaimniecības nozari, izmantojot tarifu un nodokļu režīmus, kas veicina ģimeņu un mazās lauku saimniecības;

89.  aicina ES novērst visus iepriekš aprakstītos NAFSN trūkumus, lai ar savu rīcību uzlabotu pārredzamību un pārvaldību, un aicina novērst to, ka šīs alianses veiktās darbības atbilst attīstības politikas mērķiem;

90.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un NAFSN dalībniekiem.

(1)

ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija A/RES/70/1.

(2)

UN FCCC/CP/2015/L.9/Rev.1

(3)

http://www.nepad.org/system/files/caadp.pdf

(4)

Assembly/AU/Decl.7(II)

(5)

Assembly/AU/Decl.449(XIX)

(6)

Assembly/AU/Decl.1(XXIII)

(7)

http://www.ifad.org/events/g8/statement.pdf

(8)

http://www.uneca.org/publications/framework-and-guidelines-landpolicy-africa

(9)

Assembly/AU/Decl.1(XIII) Rev.1

(10)

http://www.uneca.org/publications/guiding-principles-large-scale-land-based-investments-africa

(11)

http://acbio.org.za/modernising-african-agriculture-who-benefits-civil-society-statement-on-the-g8-agra-and-the-african-unions-caadp/

(12)

https://www.grain.org/bulletin_board/entries/4914-djimini-declaration

(13)

http://www.fao.org/docrep/009/y7937e/y7937e00.htm

(14)

http://www.unep.org/dewa/Assessments/Ecosystems/IAASTD/tabid/105853/Defa

(15)

https://treaties.un.org/pages/ViewDetails.aspx?src=IND&mtdsg_no=IV-4&chapter=4&lang=en

(16)

http://www.un.org/womenwatch/daw/cedaw/

(17)

http://www.achpr.org/instruments/achpr/

(18)

http://www.un.org/esa/socdev/unpfii/documents/DRIPS_en.pdf

(19)

http://www.ohchr.org/EN/Issues/Housing/Pages/ForcedEvictions.aspx

(20)

https://www.unglobalcompact.org/library/2

(21)

http://www.oecd.org/corporate/mne/oecdguidelinesformultinationalenterprises.htm

(22)

http://www.oecd.org/development/effectiveness/busanpartnership.htm

(23)

http://www.fao.org/nr/tenure/voluntary-guidelines/en/

(24)

http://www.upov.int/upovlex/en/conventions/1991/content.html

(25)

http://www.planttreaty.org/

(26)

https://www.cbd.int/

(27)

http://hrst.au.int/en/biosafety/modellaw

(28)

http://apf.francophonie.org/IMG/pdf/2012_07_session_58_Resolution_Regulation_du_foncier.pdf

(29)

http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=uriserv:OJ.C_.2014.064.01.0008.01.ENG-

(30)

COM(2010)0127

(31)

http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/114357.pdf

(32)

http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_Data/docs/pressdata/EN/foraff/137318.pdf

(33)

SWD(2014)0234

(34)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0410..

(35)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0578.

(36)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0250 .

(37)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0073.

(38)

http://viacampesina.org/en/index.php/main-issues-mainmenu-27/agrarian-reform-mainmenu-36/1775-declaration-of-the-global-convergence-of-land-and-water-struggles

(39)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0184.

(40)

http://afsafrica.org/wp-content/uploads/2015/05/AFSA-Demands-to-the-Germany-G7-Presidency-Agenda.pdf

(41)

http://carta.milano.it/wp-content/uploads/2015/04/English_version_Milan_Charter.pdf

(42)

http://www.foodpolicymilano.org/wp-content/uploads/2015/10/Milan-Urban-Food-Policy-Pact-EN.pdf

(43)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0023.

(44)

http://www.europarl.europa.eu/committees/en/deve/events.html?id=20151201CHE00041

(45)

http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/535010/EXPO_STU(2015)535010_EN.pdf

(46)

Mwachinga, E. (Globālā nodokļu vienkāršošanas komanda, Pasaules Bankas grupa), „Results of investor motivation survey conducted in the EAC“, 2013. gada 12. februāra uzstāšanās Lusakā.

(47)

„Supporting the development of more effective tax systems“ — SVF, ESAO un Pasaules Bankas 2011. gada ziņojums G20 darba grupai.

(48)

FAO „Globālā augsnes partnerība”.


PASKAIDROJUMS

Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā Āfrikā (NAFSN) uzsāka 2012. gadā, un to kā lielu publisko un privāto partnerību (PPP) īstenoja G8 valstu grupas vadībā, lai pastiprinātu lauksaimniecībā veikto privāto ieguldījumu lietderību un tādējādi uzlabotu pārtikas nodrošinājumu un uzturu Melnajā Āfrikā. To veido G8 grupas dalībvalstis, Āfrikas Savienība (ĀS), Jaunā partnerība Āfrikas attīstībai(NEPAD) un tās vispārējā Āfrikas lauksaimniecības attīstības programma (CAADP), Burkinasfaso, Beninas, Ziloņkaula krasta, Etiopijas, Ganas, Malāvijas, Mozambikas, Nigērijas, Senegālas un Tanzānijas valdības. Atsevišķiem G7 grupas partneriem ir uzdots koordinēt šīs iniciatīvas īstenošanu konkrētā Āfrikas valstī. ES atbild par koordināciju Ziloņkaula krastā un Malāvijā.

Katra šīs iniciatīvas dalībvalsts pieņēma valstu sadarbības sistēmu (VSS), kurā ir noteikti katra atsevišķā piedalošās partnera pienākumi. Šie pienākumi attiecas uz likumdošanas rakstura reformām, kas ir jāveic attiecīgajās Āfrikas valstīs, G7 grupas līdzekļu devēju finansēšanas iecerēm un 180 iesaistīto uzņēmumu apņemšanos ieguldīt kopumā 8 miljardus ASV dolārus. Īpaši izceļas divi uzņēmumi, jo tiem ir vislielākais lauksaimniecībā veikto ieguldījumu apjoms: Šveices sēklas materiāla ražošanas uzņēmums Syngenta un Norvēģijas mēslojuma ražošanas uzņēmums Yara International.

Ziņojuma sagatavotāja atzīst vajadzību Āfrikas valstīm ieguldīt lauksaimniecībā. Kaut arī NAFSN mērķis ir pamatots, tomēr pastāv daudz trūkumu.

NAFSN ir izveidota, lai Āfrika atkārtotu pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu Āzijas „Zaļās revolūcijas” modeli, kura pamatā ir monokultūra, mehanizācija, biotehnoloģija, atkarība no mēslojuma, gari izplatīšanas ceļi un eksportam paredzētas produkcijas audzēšana. Šīs pieejas trūkumi ir vispārzināmi — jo īpaši ar to saistītais vides apdraudējums.

Turklāt uzņemošajās valstīs demokrātiski pieņemtās politikas nostādnes ir paredzētas tam, lai radītu uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, reformējot infrastruktūras, nodokļu vai tirdzniecības politikas nostādnes, piedāvājot ilgtermiņā nomā „nevienam nepiederošu” zemi uz atvieglinātiem noteikumiem un grozot sēklas materiālu reglamentējošo regulējumu nolūkā stiprināt selekcionāru intelektuāla īpašuma tiesības.

Pārsteidzoši ir tas, ka, veidojot VSS, ar mazajiem lauksaimniekiem neapspriedās gandrīz nemaz, kaut arī viņi ir galvenie, kam NAFSN ir domāta. Līdz ar to pilsoniskā sabiedrība, publiskās amatpersonas, piemēram, ANO īpašais ziņotājs par tiesībām uz pārtiku un paši Āfrikas mazo saimniecību lauksaimnieki NAFSN nopietni kritizēja. Viņi brīdināja, ka NAFSN var sekmēt zemes sagrābšanu un arī turpmāk izstumt maza apjoma ražotājus un sievietes, vienlaikus atbalstot neilgtspējīgu lauksaimniekošanu.

ES un dalībvalstis ir galvenās, kas spēj NAFSN mainīt un to pārveidot par līdzekli, ar ko patiešām atbalsta ģimenes lauksaimniekošanas un vietējās ekonomikas Melnajā Āfrikā nolūkā apkarot nabadzību un pārtikas un uztura nenodrošinājumu. Šim nolūkam vissvarīgākā ir turpmāk iztirzāto jautājumu atrisināšana.

1.  Pārvaldība un atbildība

Liela apmēra ārvalstu uzņēmumi un līdzekļu devēji pieprasa attiecīgajās partnervalstīs nodrošināt stingras pārvaldības struktūras, lai iesaistīto pušu starpā riski un ieguvumi tiktu sadalīti taisnīgi. Tiem ir nepieciešama arī atbilstoša institucionālā un tiesiskā vide, kura spētu pietiekami regulēt VSS un sākotnēji konsultētos ar daudzajām ieinteresētajām personām un faktiskajiem izmantotājiem. Tomēr ražotāju organizāciju un vietējo grupu viedokļi NAFSN ietvaros bieži vien neizskan vispār. Melnās Āfrikas valstīs īstenot liela mēroga PPP ir riskanti pašos pamatos, jo tur pārvaldība biežo vien ir vāja un rada korupcijas iespējas.

Ziņojuma sagatavotāja ir nobažījusies par to, ka VSS spēkā esošos starptautiskos atbildīgas ieguldīšanas lauksaimniecībā standartus izmanto tikai atlases veidā. Piemēram, VSS nav izmantotas nedz FAO „Brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku progresīvai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā”, nedz tajās ir minēti privāto ieguldītāju pienākumi attiecībā uz cilvēktiesību pienākumiem, piemēram, orientējošie principi attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām un ESAO pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionālajiem uzņēmumiem (2011).

Ziņojuma sagatavotāja uzskata, ka valstīm dalībniecēm ir nepārprotami jāuzņemas saistības efektīvi īstenot starptautiskos standartus, kas reglamentē ieguldījumu, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, tostarp ĀS vispārējo regulējumu un vadlīnijas par zemes politiku Āfrikā un tās orientējošos principus attiecībā uz liela apmēra ieguldījumiem Āfrikas zemes fonā;

2.  Pārskatatbildības regulējums

Ar VSS nav iespējams iepazīties pilnībā, kā dēļ vietējā pilsoniskā sabiedrība nevar veikt saprātīgu uzraudzību. Turklāt piedalošies uzņēmumi neievēro vispārpieņemtu formātu vai kvalitātes rādītājus, balstoties uz kuriem, var veikt projektu novērtēšanu.

Ziņojuma sagatavotāja prasa, lai pilnībā tiktu publiskotas visas nodoma vēstules un visās VSS tiktu iekļauti stingri uzraudzības mehānismi un veikuma rādītāji. Papildus tam ir jāizveido pārsūdzības mehānisms, kuru varētu izmantot vietējie iedzīvotāji un kopienas, kurus attiecīgās VSS ietekmē. NAFSN uzraudzībā un izvērtēšanā ir cieši jāiesaista vietējā pilsoniskā sabiedrība.

Līgumlauksaimniecība ir galvenais mazo lauksaimnieku integrēšanas pievienotās vērtības ķēdēs elements. Tomēr VSS būtu jāpārskata, lai uzlabotu līguma normas, par kurām vienojušies ir pircēji un vietējie piegādātāji, un izveidot iespējas vairojošu juridisku regulējumu — cita starpā attiecībā uz cenu noteikšanu, sieviešu tiesību ievērošanu, atbalstu ilgtspējīgai lauksaimniecībai, atbilstošu strīdu izšķiršanas mehānismu izveidi un lauksamnieku organizāciju stiprināšanu nolūkā uzlabot viņu ietekmi sarunās par lauksaimniecības līgumu slēgšanu.

3.  Ilgtspējīgas ģimenes lauksaimniekošanas veicināšana

Gan 2030. gada ilgtspējīgas attīstības programmā, gan 2015. gada Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām ir uzsvērta tāda lauksaimniecības modeļa attīstīšanas nozīme, ar kā palīdzību tiek uzlabota noturība pret katastrofām un radītas ilgtspējīgas pārtikas sistēmas. Ģimeņu lauksaimnieki un mazie lauksaimnieki ir galvenie ieguldītāji Āfrikas lauksaimniecībā un nodrošina vairāk par 60 % Melnās Āfrikas darbavietu(1). Viņi ir apliecinājuši savu spēju pārtikas ražošanu kāpināt ilgtspējīgi (bieži vien izmantojot ekoloģiskas lauksaimniecības metodes), ražošanu dažādot, sekmēt lauku attīstību, palielināt ienākumus un līdz ar to palīdzēt samazināt nabadzību.

Ziņojuma sagatavotāja atbalsta nevis NAFSN modernās un uz uzņēmējdarbību orientētās lauksaimniecības modeli, kura pamatā ir liela mēroga rūpnieciskā lauksaimniecība, bet gan aicina Āfrikas valdības ieguldīt ģimeņu lauksaimniekošanā un ekoloģiskajā lauksaimniecībā, tāpat kā tas ir darīts ANO īpašā ziņotāja par tiesībām uz pārtiku ieteikumos un 2009. gada lauksaimniecības zinātnes un attīstības tehnoloģiju starptautiskais novērtējumā (IAASTD).

4.  Piekļuve zemei un īpašumtiesību drošība

Kaut arī Āfrikā pastāv dažādi zemes īpašumtiesiskie veidi (tradicionālais, publiskais un privātais), taču VSS gandrīz simtprocentīgi attiecas uz zemes īpašumtiesību dokumentālu nostiprināšanu kā zemes īpašumtiesību risinājumu.

Fakti liecina par to, ka īpašumtiesību dokumentāla nostiprināšana uzreiz nenozīmē vietējo kopienu īpašumā esošās zemes īpašumtiesību drošību. Patiesībā tradicionālo vai kopienas īpašumtiesību sistēmu atcelšana un galvenās uzmanības pievēršana īpašumtiesību dokumentālai nostiprināšanai bieži vien izraisa lielāku nedrošību, ja runa ir par nabadzīgo iedzīvotāju un jo īpaši sieviešu tiesībām uz zemi. Maza apjoma pārtikas ražotājiem un pirmdzimtajiem iedzīvotājiem parasti nav viņu tiesības uz zemi apstiprinoša dokumenta, un šis apstāklis viņus padara neaizsargātus pret neatbilstošiem darījumiem ar zemi un atsavināšanu bez brīdinājuma vai taisnīgas kompensācijas, jo īpaši, ņemot vērā slikto pārvaldību un nepilnīgo zemes reformu. Turklāt ieguldītāji un vietējās elites, kas slēdz zemes darījumus, mēdz pārdodamo zemi raksturot kā nevienam nepiederošu vai nepietiekami izmantotu, bieži vien ignorējot ganību lopkopības esamību.

Šādus riskus uzkatāmi apliecina tā saucamei izaugsmes centri (piemērmam, PROSAVANA projekts Mozambikā), kura mērķis ir Āfrikai piesaitīt ārvalstu ieguldītājus, piedāvājot zemi lieliem privātiem uzņēmumiem, ignorējot ģimeņu lauksaimniekus, kas bieži vien dzīvo ļoti auglīgos rajonos.

Līdz ar to ziņojuma sagatavotāja mudina Āfrikas valstis dalībnieces ievērot kopienu tradicionālās zemes īpašumtiesības un pilnībā īstenot 2012. gada brīvprātīgās vadlīnijas par atbildīgu zemes, zivju akvatorijas un mežu īpašumtiesību pārvaldību. Attiecībā uz NAFSN ietvaros veiktiem ieguldījumiem būtu jāveic ex ante to ietekmes uz zemes īpašumtiesībām novērtējums, un tos drīkstētu veikt tikai pēc iepriekšējas un informētas apspriešanās ar vietējām kopienām.

5.  Sēklas materiāla regulējums

Līdz pat 90 % Āfrikas kontinenta lauku saimniecību pastāv, pateicoties lauksaimnieku tiesībām ražot un pārdot sēklu, kā arī apmainīties ar to bez ierobežojumiem(2). Ziņojuma sagatavotāja ir satraukusies par uzņēmumu prasību stiprināt augu selekcionāru tiesības monopoltiesības, harmonizējot Āfrikas sēklas materiālu reglamentējošos tiesību aktus; šīs bažas atbilst 1991. gada UPOV konvencijai, saskaņā ar kuru lielākā daļa šo neoficiālo paņēmienu ir aizliegti. Šādas prasības izpilde varētu apdraudēt sēklu dažādību, kas ir svarīga no pielāgošanās klimata pārmaiņām un pārtikas nodrošinājuma viedokļa. Papildus tam patenti, kas ir saistīti ar sertificētu sēklu pārdošanas Āfrikā apjoma palielināšanos, palielina mazo lauksaimnieku atkarību un iespēju nonākt parādu jūgā.

Tā kā sēklas materiāla kontrole, īpašumtiesības uz to un finansiāla pieejamība ir izšķiroši svarīga no pārtikas nodrošinājuma un nabadzīgo lauksaimnieku izdzīvotspējas viedokļa, ziņojuma sagatavotāja uzskata, ka līdzekļu devējiem būtu jāatbalsta lauksaimnieku sēklas sistēmas, jo ir jāpanāk zināma neatkarība no komerciālā sēklas sektora un ģenētisko sēklu dažādība labāk garantē sēklu piemērotību vietējiem ekoloģiskās lauksaimniecības apstākļiem.

6.  Dzimums

Līdz pat nesenam laikam lauksaimniecībai paredzēto atbalstu bieži vien sniedza vīriešu pārvaldītu eksporta kultūru audzēšanai, sievietēm atvēlot lielākoties atbildību par ģimenes uzturēšanai vajadzīgās pārtikas audzēšanu.

NAFSN 2014. gada progresa ziņojumā ir norādīts, ka sievietes ir tikai 21 % mazo lauksaimnieku, kas piedalās Jaunās alianses projektu īstenošanā. Tomēr viņas veido līdz pat 50 % no Melnās Āfrikas ģimeņu lauksaimniekiem(3). Tā kā NAFSN dzimumam faktoram pievērš niecīgu uzmanību, tā veicina pieaugošo nevienlīdzību un vēl vairāk atstumj Āfrikas sievietes.

NAFSN ietekme uz dzimumu būtu jānosaka, izmantojot īpašus rādītājus. Piedevām būtu par prioritāti jānosaka visu veidu diskriminācijas izskaušana attiecībā uz sieviešu iespējām iegūt īpašumā zemi, iespēju iegūt mikrokredītu un izmantot pakalpojumus uzlabošana un sieviešu faktiska iesaistīšana lauksaimnieciskās pētniecības projektu un attīstības politikas nostādņu izstrādē un īstenošanā.

7.  Ieguldījumu Āfrikas lauksaimniecībā finansējums

Ziņojuma sagatavotājai ir nopietni iebildumi pret atbalstu ieguldījumiem Āfrikas lauksaimniecībā, izmantojot milzīgas PPP, piemēram, NAFSN.

Galvenie privātie NAFSN dalībnieki ir daudznacionālie uzņēmumi, kuriem jau ir dominējošais tirgus stāvokli un kuri bieži vien uzņemošajās valstīs bauda uzņēmējdarbības, tarifu un nodokļu priekšrocības. Plānotie ieguldījumi ir balstīti uz sapratni par to, ka mazos lauksaimniekus var glābt no nabadzības, tos integrējot pārtikas rūpniecības pievienotās vērtības ķēdēs. Patiesībā nospiedošajam ražotāju vairākumam nav nepieciešamās tirgus tuvības, spējas saražot nepieciešamo apjomu un tehnisko prasmju, kas vajadzīgas, lai izpildītu augstās prasības, kas tiek izvirzītas ražošanas vadībai, grāmatvedībai, higiēnas pasākumiem un ieguldīšanai. Papildus tam starp daudznacionālajām lauksaimniecības uzņēmējdarbības uzņēmumiem, reģionālajiem un valsts līmeņa dalībniekiem un maziem Āfrikas valstu ražotājiem pastāv milzīga ietekmes asimetrija.

Oficiālā attīstības palīdzība (OAP) būtu jāsniedz, lai mazinātu nabadzību, nevis apkalpotu ES tirdzniecības politikas intereses. Ziņojuma sagatavotāja uzskata, ka ES OAP nebūtu jāizmanto, lai atbalstītu transnacionālus uzņēmumus, kas darbojas kā monopoli vai veido karteļus, sekmējot vietējā privātā sektora iznīcināšanu un tādējādi apdraudot ģimeņu lauksaimniekus un mazos lauksaimniekus.

***

Tātad: ziņojuma sagatavotāja nopietni apšauba tādu milzīgo PPP kā NAFSN spēju sekmēt nabadzības mazināšanu un pārtikas nodrošinājumu, jo var gadīties, ka nabadzīgākajām kopienām nāksies uz saviem pleciem iznest tā sabiedrības un vides apdraudējuma smagumu, ko šādas iniciatīvas rada. Ņemot vērā konstatētos trūkumus, ziņojuma sagatavotāja uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāpārtrauc to patlaban sniegtais atbalsts NAFSN. Tā vietā gan līdzekļu devējiem, gan valstu valdībām būtu jāiegulda tādā lauksaimniecības modelī, kas ir ilgtspējīgs, atbalsta mazos lauksaimniekus un sievietes, atraisa vietējo un reģionālo tirgu potenciālu un ir izdevīgs ģimenes lauksaimniekiem un patērētājiem nodrošina kvalitatīvu pārtiku par pieņemamām cenām.

(1)

FAO Statistikas gadagrāmata par 2012. gadu, 18. lpp.

(2)

Olivier De Schutter (2009): ‘, 23. lpp.

(3)

FAO (2011): Pārtikas un lauksaimniecības stāvoklis. Sievietes lauksaimniecībā. Dzimumu nevienlīdzības novēršana attīstības vārdā


Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejaS ATZINUMS (18.3.2016)

Attīstības komitejai

par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā

(2015/2277(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Molly Scott Cato

IEROSINĀJUMI

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

Vispārīga pieeja

1.  norāda, ka G8 valstu valdības L’Akvilā 2009. gadā pieņemtajā kopīgajā paziņojumā par nodrošinātību ar pārtiku apņēmās atbalstīt valstu stratēģijas pārtikas ražošanas paplašināšanai un tādējādi pārtikas pieejamības palielināšanai, īpaši cenšoties palielināt sīksaimniecību īpašnieku un lauksaimnieču iespējas un uzlabot viņu piekļuvi zemei un finanšu pakalpojumiem, tostarp mikrofinansējumam un tirgiem;

2.  norāda, ka ES FSPF(1) uzsver, ka nolūkā palielināt pārtikas pieejamību mazāk attīstītajās valstīs (MAV) ES un tās dalībvalstīm ir jāpievērš uzmanība maza mēroga pārtikas ražošanai, nodrošinot vairāku veidu ietekmi, proti, uzlabojot ražotāju ienākumus un izturīgumu, palielinot pārtikas pieejamību sabiedrībai kopumā, uzlabojot vides kvalitāti un ar apstrādes sekmēšanu stimulējot MVU un lauku attīstību;

3.  atzīst, ka attiecībā uz pārtikas nodrošinājuma politiku jaunattīstības valstīs uzsvars no lauksaimniecības preču ražošanas palielināšanas ir mainījies uz to, lai nodrošinātu valstu spēju pabarot sevi un uzlabot savu vispārējo pārtikas apgādes suverenitāti, saprotot to kā iedzīvotāju tiesības pieņemt lēmumus par savu lauksaimniecības un pārtikas politiku un ražošanu;

4.  tādēļ aicina noteikt par prioritāti vietējās kultūras, kuras atbilst uzturvērtības prasībām, lai pārliecīgu paļaušanos uz importēto pārtiku aizstātu ar spēcīgu vietējo pārtikas ražošanu; atzīmē, ka tam ir aizvien lielāka nozīme, jo klimats un tirgi paliek aizvien nestabilāki;

5.  uzskata, ka šāda pašpietiekamība, kuras pamatā ir vietējās pārtikas ražošana un īsākas reģionālas pārtikas ķēdes, ievērojami palīdzētu mazināt badu un nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi pārtikai vietējo iedzīvotāju vidū, panākot labākus dzīves apstākļus un ilgtermiņa pārtikas nodrošinājumu; uzsver — ņemot vērā, ka netaisnīgi tirdzniecības nolīgumi var apdraudēt šo valstu spējas savi pabarot un var izslēgt to lauksaimniekus no dažiem tirgiem, eksports ir jāapsver tikai tad, kad ir sasniegti šie būtiskie pārtikas nodrošinājuma mērķi;

6.  atbalsta vidēja termiņa un ilgtermiņa ilgtspējīgas lauksaimniecības, pārtikas nodrošinājuma, uztura un lauku attīstības programmas, lai apkarotu bada un nabadzības pamatcēloņus, tostarp pakāpeniski īstenojot tiesības uz piemērotu pārtiku, kā arī uz tīra ūdens pieejamību, iesaistot kopienas lauksaimnieciskās attīstības pasākumos (lauksaimniecībā, apstrādē un tirgvedībā), īpaši, uzlabojot spējas, pievēršoties integrētiem pasākumiem politikas, iestāžu un cilvēku jomā, sevišķu uzmanību pievēršot sīksaimniecību īpašniekiem un lauksaimniecēm(2), paplašinot viņu iespējas un sekmējot viņu tiesības uz pienācīgu darbu;

7.  atzīmē, ka pārtikas nodrošinājums, kura pamatā ir veselīga, dzīva augsne un produktīvas agroekosistēmas, kuras ir noturīgas pret klimata pārmaiņām, palielina stabilitāti un samazina emigrāciju;

Sīksaimniecību lauksaimniecība

8.  norāda, ka sīksaimniecību lauksaimniecībai vienmēr ir bijusi būtiska loma ekonomiskās un sociālās attīstības procesa uzsākšanā, panākot visu iedzīvotāju pārtikas nodrošinājumu, samazinot nepieciešamību tērēt ārvalstu valūtas rezerves pārtikas importam un nodrošinot arī darbvietas;

9.  uzsver, ka maziem lauksaimniekiem, kas saražo aptuveni 70 % no Āfrikā patērētās pārtikas, ir izšķiroša nozīme vietējo iedzīvotāju iztikas līdzekļu nodrošināšanā un svarīga loma iekļaujošas lauksaimniecības attīstībā;

10.  tādēļ uzsver, ka Jaunajai aliansei pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā Āfrikā (NAFSN) vispirms un galvenokārt ir jāsniedz labums mazajiem lauksaimniekiem un maziem ģimenes uzņēmumiem, lai tie varētu iegūt vietu un nostiprināt savu nozīmi pārtikas piegādes ķēdē;

11.  atzīmē, ka ārvalstu privātajām investīcijām un tirdzniecības liberalizācijas politikai var būt ievērojama ietekme uz lauksaimniecības nozari jaunattīstības valstīs;

Zemes piesavināšanās, zemes pieejamība un koncentrācija

12.  atzīmē, ka pārmērīga zemes īpašumtiesību deregulācija ir bīstama; šajā kontekstā uzsver, ka ir nopietni apdraudēti iztikas līdzekļi, lauksaimniecības zemes pieejamība un tradicionālās lauksaimniecības metodes, ko piekopj mazie lauksaimnieki;

13.  pauž nožēlu par liela mēroga zemes īpašumtiesību koncentrāciju, tostarp zemes piesavināšanos, ko veic ārvalstu ieguldītāji un kas smagi skar mazos lauksaimniekus un nopietni ietekmē lauksaimniecisko ražošanu, paaugstinot pārtikas cenas un veicinot pārtikas nodrošinājuma nepietiekamību vietējā, reģionālā un valsts mērogā, un sekmējot nabadzību;

Lauksaimniecības modeļa maiņa

14.  atzīst ūdens pieejamības nozīmi lauksaimniecības vajadzībām un risku, ko rada pārliecīga vērtīgā ūdens izmantošana irigācijai, un saistībā ar to atzīmē, ka jāsamazina izšķērdīgas irigācijas prakse, un uzsver ūdens saglabāšanas agronomisko paņēmienu nozīmi, lai novērstu iztvaikošanu, aizturētu ūdeni veselīgā, dzīvā augsnē un saglabātu nepiesārņotus dzeramā ūdens avotus;

15.  atzīst lauksaimniecības īpatnības tropu un pussausās zonās, īpaši attiecībā uz to, ka kultūraugiem nepieciešama apēnošana no saules un augsnes aizsardzība, un uzskata, ka noplicinošas monokultūras ir novecojušas un aizvien vairāk tiek pakāpeniski likvidētas NAFSN līdzekļu devējās valstīs;

16.  atzīmē nepieciešamību pāriet uz ilgtspējīgu, daudzveidīgu lauksaimniecību, kurai raksturīga mazāka atkarība no ieguldījuma, mazāka augsnes degradācija un lielāka izturība pret klimata pārmaiņu negatīvajām sekām;

17.  uzsver, ka NAFSN ir jādarbojas tā, lai izveidotu reģionāli pielāgotas lauksaimniecības sistēmas pirmapstrādes un apstrādes posmos;

18.  pauž nožēlu par pārmērīgu paļaušanos uz nepārtikas, nevis pārtikas lauksaimniecisko preču ražošanu, īpaši uz biodegvielas izejvielu ražošanu (NAFSN finansētas iniciatīvas), jo šādu produktu ražošana var negatīvi ietekmēt iesaistīto valstu pārtikas nodrošinājumu un pārtikas apgādes neatkarību;

19.  aicina stratēģiju un rīcības plānu izstrādē ņemt vērā vietējās zināšanas un vietējās šķirnes un izmantot dabiskas metodes sēklu un pavairošanas materiāla iegūšanai, apspriežoties ar vietējām kopienām;

Agroekoloģija un agromežsaimniecība

20.  norāda uz būtisko potenciālu, kāds resursu ziņā ir efektīvām un ilgtermiņa agroekoloģiskām pieejām, kuru pamatā ir liela sugu daudzveidība, labvēlīgu sugu izmantošana, riska sadalīšana un atkritumu pārstrāde;

21.  norāda, ka agronomiski paņēmieni, kas veicina dabiskos procesus, piemēram, augsnes virskārtas veidošanos, ūdens un kaitēkļu regulāciju vai slēgtu barības vielu aprites ciklu, var nodrošināt ilgtermiņa produktivitāti un auglību ar zemām izmaksām lauksaimniekiem un pārvaldes iestādēm;

22.  atzīmē, ka ilgtspējīga augsnes pārvaldība var nodrošināt līdz pat 58 % lielāku saražotās pārtikas apjomu pasaulē(3);

23.  atbalsta agroekoloģiskas pieejas, īpaši tādas, kuras pievērš uzmanību augsnei, tostarp permakultūras, agromežsaimniecības, rotācijas un starpkultūru sistēmas, jo īpaši izmantojot pākšaugus, kultūras ar pasēju, kompostēšanu un mulčēšanu, lai palielinātu ekosistēmas funkciju iespējas un tādējādi sekmētu produktivitāti un auglību ilgtermiņā, izmantojot dabiskus procesus;

24.  norāda uz sinerģiju starp pieejām, kuru pamatā ir augsne un koki, un ekoloģiskas lauksaimniecības sistēmu pielāgošanu klimata pārmaiņām; īpaši atzīmē lielo pieprasījumu pēc malkas; jo īpaši norāda uz slāpekli saistošo koku daudzajiem izmantošanas veidiem;

25.  atzīmē, ka tādās jaunattīstības valstīs kā NAFSN dalībvalstis agroķīmijas līdzekļus var izmantot gan pārāk plašā apmērā, gan nepareizi;

26.  atzīmē, ka tas notiek analfabētisma un piemērotas apmācības trūkuma dēļ un var būtiski paaugstinātu pesticīdu atlieku līmeni svaigos augļos un dārzeņos, kā arī izraisīt saindēšanos un cita veida sekas lauksaimnieku un viņu ģimeņu veselībai;

Uzturvielām bagātas pārtikas un ūdens pieejamība

27.  uzsver, ka kvalitatīvs, līdzsvarots uzturs ir būtisks, un apstiprina, ka uzturam ir jābūt pārtikas sistēmu (re-)strukturizācijas centrā;

28.  atgādina, ka tikai enerģijas uzņemšanu vienu pašu nevar izmantot uztura stāvokļa novērtēšanai;

29.  uzsver, ka miljoniem cilvēku, jo īpaši bērnu, Āfrikā cieš no bada un nepietiekama uztura, kas ir galvenie nāves cēloņi Āfrikas kontinentā, un ka papildus tam, ka notiek zemes piesavināšanās, bads ir viens no galvenajiem māju pamešanas cēloņiem;

30.  atzīst tīra dzeramā ūdens pieejamības izšķirošo nozīmi un lauksaimniecības iespējamo ietekmi uz to;

31.  aicina sagatavot vietējam līmenim piemērotas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas politikas nostādnes, kas atbilst visas sabiedrības vajadzībām, lai izskaustu badu un nepietiekamu uzturu;

32.  uzsver, ka nepieciešamas stratēģijas, lai līdz minimumam samazinātu pārtikas šķērdēšanu pārtikas ķēdē;

Kritiski novērojumi

33.  atzinīgi vērtē NAFSN ieguldījumu pārtikas nodrošinājuma jomā, taču pauž bažas, ka izmantoto līdzekļu pamatā ir novecojuši lauksaimniecības attīstības modeļi un nevienlīdzīgs spēku samērs;

34.  pauž bažas, ka NAFSN varētu nevis dot labumu mazām ģimenes saimniecībām, kā tas sākotnēji bija paredzēts, bet gan veicināt šādu saimniecību atkarību no dārgiem ārējiem ieguldījumiem;

35.  norāda, ka sēklu nozares deregulācija iesaistītajās valstīs ir bīstama, jo var izraisīt mazo lauksaimnieku pārliecīgu atkarību no ārvalstu uzņēmumu ražotām sēklām un augu aizsardzības līdzekļiem;

36.  norāda, ka sadarbības tīklu lēmumu pieņemšanas procesā nebija iesaistītas visas ieinteresētās personas, bet gan tika izslēgtas cita starpā lauku kopienas, laukstrādnieki, mazie lauksaimnieki, zvejnieki un pirmiedzīvotāji un netika ievērotas minēto personu tiesības piedalīties;

37.  uzskata, ka Āfrikas valstis šajā aliansē ir jāuzskata par partneriem, nevis tikai pakalpojumu sniedzējiem, kas samazina riskus un nedrošību privātiem ieguldītājiem;

38.  ņem vērā G20 valstu 2011. gada ziņojumu, kurā uzsvērts, ka uz nodokļiem orientētas investīcijas var izrādīties pārejošas; atgādina, ka daudzi investoru motivācijas apsekojumi liecina par īpašu nodokļu atvieglojumu neitrālu vai negatīvu ietekmi uz lēmumiem investēt(4);

39.  atzīmē, ka nodokļu atvieglojumi, tostarp atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa īpašās ekonomikas zonās, liedz Āfrikas valstīm nodokļu ieņēmumus, kas varētu būt avots svarīgām publiskām investīcijām lauksaimniecībā, īpaši pārtikas nodrošinājuma un uztura programmās(5);

40.  pauž nožēlu par to, ka vienīgais NAFSN 10 sadarbības tīkliem kopīgais rādītājs ir Pasaules Bankas uzņēmējdarbības indekss;

Prasības — iesaistītās valstis

41.  aicina iesaistītās valstis:

–  īstenot ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) 2004. gadā pieņemtās brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku progresīvai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā un PLO 2014. gadā pieņemtos atbildīgas investēšanas lauksaimniecībā un pārtikas sistēmās principus un nodrošināt atbilstību ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem;

–  nodrošināt, ka NAFSN pasākumi neaprobežojas ar investīciju kvalitāti un ka tajos ņem vērā arī attīstības ietekmes kvalitāti, aptverot cita starpā mērķus attiecībā uz sieviešu tiesībām un ieinteresēto personu iesaistīšanu, līdzsvarota un veselīga uztura un pārtikas piegādes noturību,

–  apņemties kā daļu no valstu progresa ziņojumiem un Valstu sadarbības mehānisma (CCF) gada novērtējumu īstenošanas pārbaudīt, vai saistības ir izpildītas, un publicēt šos rezultātus;

–  nodrošināt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju zemes īpašumtiesībām, pieņemot un pilnībā īstenojot ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 2012. gadā pieņemtās brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par īpašumtiesību uz zemi, zvejas vietām un mežiem atbildīgu pārvaldību (VGGT) valsts pārtikas nodrošinājuma kontekstā;

–  nodrošināt līdzdalīgas un iekļaujošas vienošanās, kurās prioritāte piešķita to personu tiesībām, vajadzībām un interesēm, kam likumīgi pienākas tiesības uz zemi, īpaši mazajiem lauksaimniekiem un mazām ģimenes saimniecībām; īpaši nodrošināt, ka no ikvienas/visām kopienām, kas apdzīvo attiecīgo zemi, saistībā ar kuru tiek nodotas īpašumtiesības un/vai kontrole, tiek saņemta brīvprātīga, iepriekšēja un informēta piekrišana (FPIC);

–  pārskatīt valsts politikas virzienus un projektus nolūkā likvidēt jebkurus stimulus attiecībā uz zemes piesavināšanos un neproduktīvām zemes īpašumtiesībām;

–  īstenot saistošus valsts līmeņa pasākumus pret zemes piesavināšanos, korupciju, kuras pamatā ir zemes nodošana, un zemes izmantošanu spekulatīvām investīcijām;

–  uzraudzīt zemes īpašumtiesību un sertifikācijas shēmas, lai nodrošinātu, ka tās ir pārredzamas un nepieļauj zemes īpašumtiesību koncentrāciju vai neatņem kopienām resursus, uz kuriem tās paļaujas;

–  nodrošināt, ka finansiālā palīdzība netiek izmantota, lai atbalstītu iniciatīvas, kas ļautu uzņēmumiem pārvietot vietējās kopienas;

–  izmantot dalības procesus, lai izveidotu līgumsaimniekošanas paraugshēmas, kas pielāgotas vietējo kopienu vajadzībām;

–  izveidot, veicināt un atbalstīt tādas ražotāju organizācijas kā kooperatīvus, kas stiprinātu mazo lauksaimnieku vienošanās spējas, radot nepieciešamos apstākļus, lai nodrošinātu, ka mazie lauksaimnieki saņem labāku atalgojumu tirgos, un izveidojot iespējas zināšanu un paraugprakses apmaiņām starp mazajiem lauksaimniekiem;

–  izveidot sadarbību ar vietējiem lauksaimniekiem, vietējām kopienām, vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai novērstu pārtikas nodrošinājuma nepietiekamību un palielinātu viņu iztikas līdzekļus, konsultēties ar vietējā līmeņa ieinteresētajām personām un nodrošināt, ka vietējie dalībnieki ir pilnībā iesaistīti programmas īstenošanā;

–  pastiprināt daudzu dalībnieku (mazo lauksaimnieku organizācijas, attiecīgās kopienas, pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvji) platformu veidošanu;

–  nodrošināt, ka mazajiem lauksaimniekiem, īpaši sievietēm, ir skaidri noteiktas tiesības piekļūt zemei un ūdenim un ka viņi pilnībā gūst labumu no attīstības sasniegumiem; pienācīgi apspriesties ar lopkopjiem, kas izmanto ganību metodi, vienlaikus apsverot NAFSN finansēto investīciju iespējas, lai izvairītos no konfliktiem zemes dēļ un optimizētu kopienu zemes izmantošanu; visas darbības balstīt uz vietējo mazo lauksaimnieku interesēm un potenciālu;

–  nodrošināt atbilstīgu publisko investīciju līmeni, lai garantētu stabilus, ilgtspējīgus un iekļaujošus risinājumus;

–  dot lauksaimniekiem iespēju nepieļaut atkarību no ieguldījuma un atbalstīt lauksaimnieku sēklu sistēmas, lai saglabātu un uzlabotu agrobioloģisko daudzveidību, saglabājot vietējās, valstij piederošās sēklu bankas, apmaiņas un pastāvīgu vietējo sēklu šķirņu attīstību, īpaši nodrošinot elastīgumu sēklu katalogos nolūkā neizslēgt lauksaimnieku šķirnes un garantēt tradicionālās prakses turpināšanos;

–  aizsargāt un veicināt sīksaimniecību īpašnieku un atstumto grupu un lauku kopienu pārstāvju piekļuvi sēklām un lauksaimniecības izejvielām un veicināt un aizsargāt to apmaiņu; ievērot starptautiskus nolīgumus par to, ka dzīvība un bioloģiskie procesi nav patentējami, īpaši tad, ja runa ir par vietējām šķirnēm un to paveidiem;

–  izvairīties no tā, ka pārtikas ražošanas sistēmas ir pārāk atkarīgas no fosilā kurināmā nolūkā ierobežot cenu svārstības un mazināt klimata pārmaiņu ietekmi;

–  šajā sakarībā attīstīt īsas vietējās un reģionālās pārtikas piegādes ķēdes un piemērotu uzglabāšanas un sakaru infrastruktūru, jo īsas piegādes ķēdes ir visefektīvākās cīņā pret badu un nabadzību laukos;

–  izstrādāt politiku, kas atbalsta ilgtspējīgu lauksaimniecību, sekmējot dažādotākas lauksaimniecības sistēmas, kuras tiek pārvaldītas saskaņā ar agroekoloģijas, tostarp agromežsaimniecības un integrētās augu aizsardzības, principiem;

–  nodrošināt Āfrikas lauksaimniekiem finansiāli pieejamus un zema resursu patēriņa tehnoloģiskos risinājumus īpašo Āfrikas agronomijas problēmu novēršanai;

–  nodrošināt lielāku informētību un vēlamo NAFSN mērķu sasniegšanu, ieguldot izglītībā, apmācībā un lauksaimniecības paplašināšanas pakalpojumos, kuros galvenā uzmanība pievērsta uz kopienu orientētai līdzdalības pieejai, aptverot uzturu, zemes īpašumtiesības, agromežsaimniecību un zema ražošanas resursu līmeņa ilgtspējīgu lauksaimniecību, tostarp ilgtspējīgus tradicionālus paņēmienus;

–  atbalstīt plašu ar uzturvielām bagātu, vietēju un pēc iespējas sezonālu pārtikas kultūraugu šķirņu spektru, vēlams, ar vietēji pielāgotām vai vietējām augu sugām un pasugām, tostarp augļiem, dārzeņiem un riekstiem, lai uzlabotu uzturu, pastāvīgi piedāvājot dažādu, pilnvērtīgu un cenas ziņā pieejamu pārtiku, kas ir piemērota kvalitatīvi, kvantitatīvi un dažādības, nevis tikai uzņemto kaloriju, ziņā un atbilst kultūras vērtībām;

–  nodrošināt, ka stratēģiju pamatā nav vienīgi lielāka pārtikas daudzuma ražošana, īpaši tādu kultūraugu liela apjoma ražošana, kuri ir vienkārši bagāti ar kalorijām un kuru dominance ēdienkartē var izraisīt uzturvielu trūkumu;

–  novērst pasākumus, kas kavētu piekļuvi atbilstošam uzturam un pārtikai, jo īpaši pasākumus, kas liegtu iedzīvotājiem to resursu un izejvielu pieejamību un izmantošanu, kuras nodrošina viņu izdzīvošanu;

–  nodrošināt, ka uzturs ir iekļauts sabiedriskajos pamatpakalpojumos (kas ietver veselības aprūpi, dzeramo ūdeni un sanitāriju);

–  apņemties pilnībā īstenot Starptautisko kodeksu par mātes piena aizstājēju tirdzniecību un Pasaules Veselības asamblejas (PVA) rezolūcijas par zīdaiņu un mazu bērnu uzturu;

–  izstrādāt politiku, kas palielina lauku sieviešu iespējas un neatkarību lauksaimniecībā, īpaši ņemot vērā viņu laika un mobilitātes ierobežojumus;

–  nodrošināt sievietēm vienlīdzīgas tiesības un lomu sabiedrībā un lēmumu pieņemšanā, īpaši saistībā ar zemes, finansējuma un resursu pieejamību;

–  nodrošināt, ka sievietes gūst labumu no lauksaimniecības pārveides, ko panāk, apkarojot diskriminējošas paražas un likvidējot diskriminējošus noteikumus, kas kavē piekļuvi resursiem;

–  iekļaut valstu sadarbības tīklos konkrētus mērķus lielāku iespēju sniegšanai sievietēm, paredzot noteiktus termiņus to sasniegšanai; ievērot dzimumu līdztiesības principu projekta budžeta plānošanā un veikt pastāvīgu novērtēšanu, izmantojot pēc dzimumiem iedalītus datus;

–  iekļaut dzimumu aspektu oficiālajā statistikā un rādītājos lauku attīstības politikā, lai atklātu paraugpraksi un labāk pielāgotu stratēģijas;

–  izveidot sistēmas, ar kurām nodrošina visu iniciatīvu pārredzamību un pārskatatbildību;

–  nodrošināt, ka visu projektu novērtējumus, tostarp ietekmes novērtējumus, veic neatkarīgas struktūras, izmantojot plašu rādītāju loku, lai izmērītu ietekmi uz pārtikas nodrošinājumu, pārtiku un nabadzību, tādējādi visaptveroši izvērtējot katras valsts virzību NAFSN kontekstā;

–  nodrošināt, ka finanšu, nodokļu vai administratīvās reformas neatbrīvo ieguldītājus no taisnīgas iemaksas veikšanas iesaistīto valstu pamatnodokļos vai nepiešķir netaisnīgas priekšrocības ieguldītājiem attiecībā pret sīksaimniecību īpašniekiem;

–  nodrošināt, ka to attiecīgās valdības saglabā tiesības aizsargāt savus lauksaimniecības un pārtikas tirgus, izmantojot atbilstošus tarifu un nodokļu režīmus, kas ir īpaši nepieciešami, lai novērstu finanšu spekulācijas un nodokļu apiešanu;

–  īstenot ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 2012. gadā pieņemtās brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par īpašumtiesību uz zemi, zvejas vietām un mežiem atbildīgu pārvaldību (VGGT), slēdzot līdzdalīgas un iekļaujošas vienošanās, kurās prioritāte piešķita to personu tiesībām un vajadzībām, kam likumīgi pienākas tiesības uz zemi;

–  pārskatīt valsts politikas virzienus un projektus nolūkā likvidēt jebkurus stimulus attiecībā uz zemes piesavināšanos;

–  pieņemt politiku, kas veicina atbildīgu tirdzniecību un ir vērsta uz tādu tarifu barjeru izskaušanu, kas kavē reģionālo tirdzniecību;

Prasības — ES un dalībvalstis

42.  aicina ES un dalībvalstis kā lielākās palīdzības attīstības jomā sniedzējas pasaulē:

–  arī turpmāk atbalstīt NASFN un intensīvi sadarboties ar noteikumu, ka tiek izpildīts iepriekš izklāstītais;

–  padarīt uzņēmumus pilnībā atbildīgus par cilvēktiesību, tiesību uz zemi un sociālo, vides un darba standartu ievērošanu un īpaši nodrošināt, ka dalībvalstis pilda ekstrateritoriālos pienākumus (ETOS), kas noteikti valstīm, nodrošinot, ka to politika neļauj pārkāpt cilvēktiesības citās valstīs un ka nevalstiskie dalībnieki netraucē izmantot šīs tiesības;

–  nodrošināt, ka ES ieguldītāji ievēro vietējo kopienu tiesības un mazo saimniecību vajadzības un mudina arī citus alianses partnerus tās ievērot, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju sadarbības tīklos, tostarp saglabā vides, sociālos, zemes, darba un cilvēktiesību aizsardzības mehānismus un augstākos pārredzamības standartus attiecībā uz saviem ieguldījumu plāniem;

–  nodrošināt, ka ES ieguldītāji īsteno sociālās atbildības politiku, sastādot darba līgumus, un neizmanto savu ekonomisko pārākumu pār vietējo kopienu darba ņēmējiem;

–  mudina iesaistītās valstis demokrātiski īstenot savas lauksaimniecības un pārtikas politikas nostādnes, prioritātes un stratēģijas, kas paredzētas ilgtspējīgas lauksaimniecības modelī;

–  atzīt iesaistīto valstu vajadzību panākt nodrošinātību ar pārtiku un aizsargāt to tiesības būt iespējami pašpietiekamām;

–  atbalstīt un aizstāvēt Āfrikas vietējos uzņēmumus un ieinteresētās personas kā NAFSN iniciatīvu primāros dalībniekus un saņēmējus;

–  īstenot neseno PTO lēmumu izbeigt lauksaimniecības eksporta subsīdijas, kuras kropļo vietējo tirgu un iznīcina iztikas iespējas jaunattīstības valstīs;

–  izskaust tādas tarifu barjeras, kuras demotivē Āfrikas valstis pievienot vērtību izejvielām, ražojot uz vietas;

–  nodrošināt efektīvas ES programmas, kurās lielākā uzmanība pievērsta mazāka apmēra projektiem, kas tiek īstenoti vietējā un reģionālā līmenī;

–  uzskatīt, ka dinamiskas, veselīgas lauku kopienas un ekonomikas, kā arī auglīgas, produktīvas un izturīgas saimniecību sistēmas var nodrošināt lauku iedzīvotāju palikšanu savās saimniecībās un tādējādi palielināt globālo stabilitāti, neveicinot masveida migrāciju;

43.  aicina iesaistītās valdības un ieguldītājus: uzsākt dialogu ar pilsonisko sabiedrību, vietējām kopienām un citām iestādēm par NAFSN; nodrošināt, ka noslēgtie līgumi ir pārredzami un publiski pieejami; nodrošināt attiecīgo pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvību NAFSN lēmumu pieņemšanas struktūrās.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

15.3.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

35

3

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Stuart Agnew, Clara Eugenia Aguilera García, Eric Andrieu, Paul Brannen, Daniel Buda, Nicola Caputo, Matt Carthy, Michel Dantin, Paolo De Castro, Albert Deß, Diane Dodds, Herbert Dorfmann, Norbert Erdős, Edouard Ferrand, Luke Ming Flanagan, Beata Gosiewska, Martin Häusling, Esther Herranz García, Jan Huitema, Peter Jahr, Elisabeth Köstinger, Zbigniew Kuźmiuk, Philippe Loiseau, Mairead McGuinness, Giulia Moi, Ulrike Müller, James Nicholson, Maria Noichl, Marijana Petir, Laurenţiu Rebega, Bronis Ropė, Jordi Sebastià, Jasenko Selimovic, Lidia Senra Rodríguez, Czesław Adam Siekierski, Marc Tarabella

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pilar Ayuso, Franc Bogovič, Rosa D’Amato, Jørn Dohrmann, Peter Eriksson, Julie Girling, Ivan Jakovčić, Karin Kadenbach, Sofia Ribeiro, Tibor Szanyi

(1)

ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas (COM(2010)0127).

(2)

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par nodrošinātību ar pārtiku galīgā deklarācija, 2009. gads.

(3)

PLO „Globālā augsnes partnerība“.

(4)

Mwachinga, E. (Globālā nodokļu vienkāršošanas komanda, Pasaules Bankas grupa), „Results of investor motivation survey conducted in the EAC“, 2013. gada 12. februāra uzstāšanās Lusakā.

(5)

„Supporting the development of more effective tax systems“ — SVF, ESAO un Pasaules Bankas 2011. gada ziņojums G20 darba grupai.


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

20.4.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

0

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Beatriz Becerra Basterrechea, Ignazio Corrao, Nirj Deva, Doru-Claudian Frunzulică, Enrique Guerrero Salom, Heidi Hautala, Maria Heubuch, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Linda McAvan, Maurice Ponga, Cristian Dan Preda, Lola Sánchez Caldentey, Elly Schlein, Pedro Silva Pereira, Davor Ivo Stier, Paavo Väyrynen, Bogdan Brunon Wenta, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marina Albiol Guzmán, Brian Hayes, Paul Rübig

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Amjad Bashir, Tiziana Beghin, Miroslav Poche


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

23

+

ALDE

Beatriz Becerra Basterrechea, Paavo Väyrynen

ECR

Amjad Bashir, Nirj Deva

EFDD

Tiziana Beghin, Ignazio Corrao

GUE/NGL

Marina Albiol Guzmán, Lola Sánchez Caldentey

PPE

Brian Hayes, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Maurice Ponga, Cristian Dan Preda, Davor Ivo Stier, Bogdan Brunon Wenta, Anna Záborská

S&D

Doru-Claudian Frunzulică, Enrique Guerrero Salom, Linda McAvan, Miroslav Poche, Elly Schlein, Pedro Silva Pereira

VERTS/ALE

Heidi Hautala, Maria Heubuch

0

-

1

0

PPE

Paul Rübig

Izmantoto simbolu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums