Procedūra : 2016/2219(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0355/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0355/2016

Debates :

PV 13/12/2016 - 13
CRE 13/12/2016 - 13

Balsojumi :

PV 14/12/2016 - 9.15
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0502

ZIŅOJUMS     
PDF 1427kWORD 168k
28.11.2016
PE 587.429v02-00 A8-0355/2016

par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā

(2016/2219(INI))

Ārlietu komiteja

Referents: Josef Weidenholzer

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Attīstības komitejaS ATZINUMS
 Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
 ANNEX I
 ANNEX II
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā

(2016/2219(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, kas ir spēkā kopš 1945. gada 24. oktobra,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā, īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas pieņemti 1966. gada 16. decembrī Ņujorkā,

–  ņemot vērā starptautiskās pamatkonvencijas par cilvēktiesībām, kam ES ir līgumslēdzēja puse, tostarp ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW)(1),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(2),

–  ņemot vērā 1990. gada 18. decembra Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību(3),

–  ņemot vērā 1986. gada Deklarāciju par tiesībām uz attīstību(4),

–  ņemot Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām un ANO Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa plenārsēdes sanāksmes, ko pazīst kā Pasaules konferenci par pirmiedzīvotāju tautām, noslēguma dokumentu(5),

–  ņemot vērā Vīnes deklarāciju un Rīcības programmu, ko pieņēma 1993. gada 25. jūnijā(6),

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu (1995)(7) un Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) rīcības programmu (1994)(8) , kā arī šo dokumentu pārskatīšanas konferenču rezultātus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Parīzes principus attiecībā uz valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādēm (NHRI)(9),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 25. pantu par vecāka gadagājuma cilvēku tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu,

–  ņemot vērā 2016. gada 28. jūnijā publicēto Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) dokumentu "Shared Vision, Common Action: A Stronger Europe – A Global Strategy for the European Union’s Foreign and Security Policy" („Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”) ()(10),

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko 2012. gada 25. jūnijā(11) pieņēma Ārlietu padome,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par atbilstības starptautiskajām humanitārajām tiesībām (SHT)(12) veicināšanu un atbilstības atjauninātajām ES Pamatnostādnēm par atbilstības SHT veicināšanu(13),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlijā(14) pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas cilvēktiesību jautājumos,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību(15),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās Pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību(16),

–  ņemot vērā Pamatnostādnes EP parlamentu sadarbības delegācijām cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai to apmeklējumos ārpus Eiropas Savienības(17),

–  ņemot vērā ES 2015. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2016. gada 20. jūnijā(18),

–  ņemot vērā Rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm — meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošanu ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā (GAP II), ko Padome pieņēma 2015. gada 26. oktobrī(19),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumus par LGBTI vienlīdzību(20) un Komisijas Darbību sarakstu LGBTI vienlīdzības veicināšanai (2016-2019)(21),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par dzimumu aspektu attīstības jomā(22),

–  ņemot vērā 2015. gada 13. maija Eiropas programmu migrācijas jomā(23), kā arī Padomes secinājumus par migrāciju, kas sniegti 2015. gada 20. jūlijā(24), 14. septembrī(25) un 22. septembrī(26),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 17. februāra Lēmumu 2015/260, ar ko pagarina pilnvaru termiņu Eiropas Savienības īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos(27),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 5. decembrī pieņemtos secinājumus par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību(28),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma”(29),

–  ņemot vērā pārskatītos ES rādītājus attiecībā uz visaptverošo pieeju ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 un Nr. 1820 īstenošanai Eiropas Savienībā par sievietēm, mieru un drošību, kurus Padome pieņēma 2016. gada 20. septembrī(30),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(31),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta Lēmumu par Starptautisko Krimināltiesu un par Kopējās nostājas 2003/444/KĀDP atcelšanu(32),

–  ņemot vērā Komisijas un AP/PV kopīgo paziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatīšanu(33),

–  ņemot vērā Valetas 2015. gada 11. un 12. novembra samitā pieņemto rīcības plānu(34),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 13. oktobra Rezolūcijas par sievietēm, mieru un drošību īstenošanu(35),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2008. gada 19. jūnija Rezolūciju par seksuālu vardarbību kā kara noziegumiem(36),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobra Rezolūciju par sievietēm, mieru un drošību(37),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 18. decembra Rezolūciju par migrantu aizsardzību(38),

–  ņemot vērā steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju „ES trasta fonds Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību”(39),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās(40),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu(41),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā (42),

–  ņemot vērā 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Da’esh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(43),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(44),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā(45),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par ES Rīcības plāna par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā atjaunošanu(46),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu(47),

–  ņemot vērā 2014. gada 8. septembra rezolūciju par cilvēktiesībām un tehnoloģiju — ielaušanās un uzraudzības sistēmu ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(48),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos gada ziņojumu Eiropas Parlamentam(49),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par Eiropas Savienības prioritātēm 2015. gadā attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomi(50),

–  ņemot vērā 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Irākā un Sīrijā un IS ofensīvu, tostarp minoritāšu vajāšanu(51),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu(52),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par diskrimināciju kastas dēļ(53) un ANO īpašās referentes minoritāšu jautājumos 2016. gada 28. janvāra ziņojumu par minoritātēm un diskrimināciju kastas dēļ(54),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(55),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(56),

–  ņemot vērā 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana(57),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(58),

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(59),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus (UNGP), ar ko īsteno ANO programmu „Aizsargāt, ievērot un labot”, ko ANO Cilvēktiesību padome apstiprināja savā 2011. gada 16. jūnija rezolūcijā Nr. 17/4(60),

–  ņemot vērā Eiropas Demokrātijas veicināšanas fonda „European Endowment for Democracy” 2015. gada ziņojumu(61),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0355/2016),

A.  tā kā LES 21. pantā noteikts, ka ES kopīgās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē: demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas ievērošana, līdztiesības un solidaritātes princips, kā arī ANO Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana;

B.  tā kā saskaņā ar LESD 207. pantu ES tirdzniecības politika tiek īstenota, ievērojot ES ārējās darbības principus un mērķus;

C.  tā kā LES 3. pantā ir noteikts, ka „attiecībās ar citām pasaules daļām Savienība atbalsta un sekmē savas vērtības un intereses un palīdz aizsargāt savus pilsoņus. Tā veicina mieru, drošību, ilgtspējīgu planētas Zeme attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību, jo īpaši bērnu tiesību, aizsardzību, kā arī stingru starptautisko tiesību, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos ietverto principu, ievērošanu”;

D.  tā kā universāla un nedalāma cilvēktiesību principa ievērošana, veicināšana un nodrošināšana ir ES ārpolitikas un drošības politikas stūrakmeņi, kā to paredz demokrātijas klauzulas, kas iekļautas visos ES nolīgumos ar trešām valstīm;

E.  tā kā cilvēktiesības, miers, drošība un attīstība ir cieši saistīti un savstarpēji veicinoši;

F.  tā kā cilvēktiesību un demokrātijas atbalsta politika būtu jāintegrē visos pārējos ES politikas virzienos ar ārējās darbības dimensiju, piemēram, attīstības, migrācijas, drošības, terorisma apkarošanas, kaimiņattiecību politikā, paplašināšanās un tirdzniecības politikā, jo īpaši īstenojot nosacījumus attiecībā uz cilvēktiesībām;

G.  tā kā iekšējo un ārējo darbību saskaņotība cilvēktiesību jomā ir būtiska, lai nodrošinātu uzticēšanos ES cilvēktiesību politikai ārzemēs, un tā kā labāka saskaņotība starp ES iekšējās un ārējās politikas virzieniem, kā arī ES ārpolitikas jomām ir obligāts priekšnoteikums sekmīgas un efektīvas ES cilvēktiesību un demokratizācijas politikā; tā kā labāka saskaņotība ļautu ES straujāk un efektīvāk reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem jau to sākumposmā; tā kā saskaņotības problēma ir īpaši aktuāla saistībā ar pašreizējo migrācijas politiku;

H.  tā kā tādas vērtības kā brīvība, cilvēktiesību ievērošanu un princips, kas paredz regulāri rīkot patiesas vēlēšanas, ir būtiski demokrātijas elementi; tā kā demokrātiskus režīmus raksturo ne vien brīvu un godīgu vēlēšanu organizēšana, bet arī pārredzama un pārskatatbildīga pārvaldība, tiesiskuma, vārda brīvības un cilvēktiesību ievērošana, neatkarīgas tiesu sistēmas pastāvēšana, starptautisko tiesību un starptautisko vienošanos cilvēktiesību jomā ievērošana;

I.  tā kā visā pasaulē tiek apdraudētas cilvēktiesības un tā kā vairāki autoritāri režīmi būtiski apstrīd cilvēktiesību universālumu; tā kā pasaules mērogā vērojami vairāki mēģinājumi samazināt pilsoniskās sabiedrības telpu, tostarp daudzpusējos forumos; tā kā cilvēktiesību neievērošanai ir nelabvēlīga ietekme uz personu, tās piederīgajiem un sabiedrību;

J.  tā kā ES bija izšķiroša loma, pieņemot ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kuras mērķis ir nodrošināt visu cilvēku cilvēktiesību ievērošanu;

K.  tā kā Padome 2015. gada 20. jūlijā pieņēma jaunu rīcības plānu 2015.–2019. gadam attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju, lai dotu ES iespēju risināt šos uzdevumus, mērķtiecīgāk, sistemātiskāk un koordinētāk izmantojot cilvēktiesību instrumentus; tā kā šis rīcības plāns būtu jāīsteno saskaņā ar dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam;

L.  tā kā PV/AP ir norādījusi, ka cilvēktiesības būs viena no viņas vispārējām prioritātēm un ka viņas nolūks ir cilvēktiesības izmantot kā rādītāju visās viņas attiecībās ar trešām valstīm; tā kā viņa ir arī atkārtoti norādījusi uz ES apņemšanos veicināt cilvēktiesības visās ārējo attiecību jomās „bez izņēmuma”;

M.  tā kā ES apņemšanās īstenot efektīvu daudzpusēju politiku ar ANO centrā ir neatņemama Savienības ārpolitikas daļa un sakņojas pārliecībā, ka uz universāliem noteikumiem un vērtībām balstīta daudzpusēja sistēma ir vispiemērotākā globālu krīžu, problēmu un apdraudējumu risināšanai; tā kā sadarbība ar trešām valstīm visos divpusējos un daudzpusējos forumos ir viens no efektīvākajiem instrumentiem cilvēktiesību jautājumu risināšanai trešās valstīs;

N.  tā kā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) regulārās sesijas, īpašo referentu iecelšana, vispārējo regulāro pārskatu (UPR) mehānisms un speciālās procedūras, kas vērstas uz situāciju konkrētās valstīs vai tematiskiem jautājumiem, sniedz ieguldījumu cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanā un ievērošanā;

O.  tā kā ES uzskata, ka ciešai sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību un cilvēktiesību aizstāvjiem (HRD) trešās valstīs ir jākļūst par vienu no tās galvenajām prioritātēm cilvēktiesību veicināšanā un cīņā ar cilvēktiesību pārkāpumiem;

P.  tā kā 2013. gada 22. oktobra rezolūcijā par vietējām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību — Eiropas apņemšanās atbalstīt ilgtspējīgu attīstību (62) Parlaments pauž dziļas bažas par vēršanos pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO), uzsver, ka ir svarīgi noteikt tādu uzraudzības sistēmu, kas sniedz iespēju novērtēt progresu attiecībā uz politiku un reglamentējošajiem noteikumiem, un prasa veicināt PSO labvēlīgu vidi; tā kā pēdējā laikā daudzas valstis ir pieņēmušas stingrus tiesību aktus par NVO, kuros pasludina ārvalstu organizācijas par nevēlamām, ja tiek uzskatīts, ka tās rada draudus to konstitucionālajai kārtībai, aizsardzībai vai drošībai, un tā kā tikai 2015. gadā vien pasaulē tika noslepkavoti 185 cilvēktiesību aktīvisti, kas darbojas vides jomā, no šā kopskaita 66 % Latīņamerikā;

Q.  tā kā ceļošanas aizliegumus, lai nepieļautu cilvēktiesību aizstāvju piedalīšanos starptautiskos pasākumos, izmanto aizvien lielāks skaits valstu, jo īpaši Āzijā, Tuvajos Austrumos un Āfrikā;

R.  tā kā Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas (VCD) 18. un 19. pantā ir noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus: šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām; tā kā ir strauji pieaudzis vajāšanas gadījumu skaits, kas attiecas vienīgi uz cilvēkiem, kuri miermīlīgi izmanto savas tiesības uz uzskatu, reliģijas un vārda brīvību;

S.  tā kā Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas (VCD) 20. pantā ir noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu sapulču un asociāciju brīvību; tā kā ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūcija Nr. 21/16 atgādina valstīm par to pienākumu pilnībā ievērot un aizsargāt indivīdu tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un asociāciju brīvību gan tiešsaistē, gan bezsaistē, un tā kā domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvība ir jāpaplašina, izmantojot starpreliģiju un starpkultūru dialogu;

T.  tā kā starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pamatnoteikumi ir paredzēti Ženēvas konvencijās un to papildu protokolos un ir visu humānās palīdzības darbību pamatā; tā kā civiliedzīvotāju un pārvietoto personu aizsardzība konfliktu zonās ir jānodrošina, ievērojot pilnīgu neitralitāti un objektivitāti, un tā kā palīdzības sniegšanā ir jāprevalē neatkarīguma principam;

U.  tā kā nelegāla kādas teritorijas okupācija ir pastāvīgs starptautisko tiesību pārkāpums, kas starptautiskajās humanitārajās tiesībās rada okupācijas varai atbildību attiecībā pret šīs teritorijas civiliedzīvotājiem;

V.  tā kā liecības par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci ir grūti saglabāt — jo īpaši laikā, kad no vardarbības bēg vēl nepieredzēti lielas bēgļu plūsmas; tā kā liecību saglabāšana ir būtiska, lai varētu saukt vainīgos pie atbildības;

W.  tā kā neizdevās mēģinājumi slēgt ASV Gvantanamo līča ieslodzījuma vietu un 2015. gadā tika atbrīvoti vai pārvietoti tikai 20 ieslodzītie;

X.  tā kā visā pasaulē arvien vairāk cilvēku bēg no kara, bruņotiem konfliktiem vai citiem pazemojošiem apstākļiem un tā kā šīs bēgļu plūsmas un dažādas migrācijas formas ir milzīgs izaicinājums gan Eiropas Savienībai, gan visai pasaulei un prasa tūlītējus, efektīvus un ilgtspējīgus risinājumus, kuri būtu saskaņā ar mūsu kopīgajām Eiropas vērtībām; tā kā humānā palīdzība, ko sniedz Komisija, kas ir galvenā līdzekļu devēja pasaulē, palīdz bēgļiem un pārvietotajām personām vairāk nekā 30 valstīs;

Y.  tā kā cīņā pret migrantu kontrabandu, tirdzniecību un darbaspēka ekspluatāciju ir nepieciešami gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa līdzekļi, tostarp pasākumi nolūkā graut noziedzīgos tīklus un saukt noziedzniekus pie atbildības, datu vākšana un analīze, cietušo personu aizsardzības un nelikumīgi uzturošos migrantu atgriešanas pasākumi, kā arī sadarbība ar trešām valstīm un ilgtermiņa stratēģijas, ar kurām novērš pieprasījumu pēc cilvēku tirdzniecības nolūkā un kontrabandas ceļā ievestām personām un migrācijas pamatcēloņus, kuru dēļ cilvēki ir spiesti izmantot noziedzīgo kontrabandistu pakalpojumus;

Z.  tā kā tiesiskumam ir būtiska nozīme, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, un Eiropas Savienība un tās dalībvalstis kopš Starptautiskās Krimināltiesas izveides ir šīs tiesas beznosacījumu atbalstītājas, veicinot Romas statūtu universālu piemērošanu un aizsargājot Starptautiskās Krimināltiesas integritāti, lai stiprinātu tās neatkarību;

AA.  tā kā līdz šim ir gūti būtiski panākumi ceļā uz nāvessoda atcelšanu un tā kā daudzas valstis ir apturējušas nāvessodu izpildi, savukārt citās ir veikti likumdošanas pasākumi šā mērķa sasniegšanai; tā kā 2015. gadā ir krasi pieaudzis kopējais izpildīto nāvessodu skaits, no kuriem gandrīz 90 % tika izpildīti tikai trijās valstīs, proti, Irānā, Pakistānā un Saūda Arābijā; tā kā Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kas vēl joprojām nav atcēlusi nāvessodu;

AB.  tā kā dzimumu līdztiesība ir Eiropas vērtību pamatā un tā ir nostiprināta ES tiesiskajā un politiskajā satvarā, kā arī atrodas ANO programmas 2030. gadam centrā; tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm un viņu diskriminācija ir būtiski palielinājusies pēdējos gados, jo īpaši karadarbības zonās un tur, kur valda autoritāri režīmi;

AC.  tā kā saskaņā ar UNICEF datiem 250 miljoni bērnu dzīvo konfliktu skartajās valstīs un gandrīz 50 miljoni bērnu ir bijuši spiesti doties projām vardarbības, karadarbības un ar to saistītās nežēlības, terorisma un nemieru dēļ vai arī ir migrējuši pāri robežām un daudzi joprojām cieš no visu veidu diskriminācijas, vardarbības, ekspluatācijas, izmantošanas, piespiedu darba, nabadzības un uztura nepietiekamības;

AD.  tā kā saskaņā ar UNICEF datiem pasaulē viens no 200 bērniem ir bēglis, gandrīz trešdaļa to bērnu, kuri dzīvo ārpus savas dzimtās valsts, ir bēgļi un bērnu, kas devušies bēgļu gaitās, skaits laikā no 2005. līdz 2015. gadam ir dubultojies;

AE.  tā kā VCD 25. pantā ir atzīts, ka katram cilvēkam „ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, (..) kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai”, kur mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību un kur ir iekļauta medicīniskā aprūpe; tā būtu jāgarantē visiem bērniem piekļuve izglītībai, pārtikai un veselības aprūpei; tā kā ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūcija Nr. 26/28(36) aicina sasaukt nākamo ANO Cilvēktiesību padomes sanāksmi, lai pievērstu uzmanību zāļu pieejamībai, ņemot vērā ikviena cilvēka tiesības uz visaugstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības standartu; tā kā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Statūtos ir noteikts, ka iespējami augstākā sasniedzamā veselības standarta esamība ir viena no ikviena cilvēka pamatbrīvībām neatkarīgi no rases, reliģijas, politiskās pārliecības, ekonomiskā vai sociālā stāvokļa;

AF.  tā kā saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām iestādēm ir jāņem vērā bērna tiesības, kurš tiek nošķirts no viena vai abiem vecākiem;

AG.  tā kā joprojām daudzviet pasaulē pastāv vardarbība pret minoritātēm, tostarp LGBTI personām, un viņu nelikumīga vajāšana un ir plaši izplatīta viņu diskriminācija veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības un citās jomās;

AH.  tā kā par daudzām pasaules daļām joprojām pienāk ziņas par pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pārkāpumiem un kaitējumu videi, ko nodara dažu privātā sektora dalībnieku ļaunprātīgas darbības; tā kā pastāv cieša saikne starp korupciju, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgu kapitāla plūsmu un cilvēktiesību pārkāpumiem;

AI.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi (UNGP) attiecas uz visām valstīm un visiem transnacionāliem un citiem uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašumtiesībām un struktūras, bet tā kā efektīvas kontroles un sankciju mehānismi joprojām ir problēma minēto vadošo principu īstenošanai pasaules mērogā; tā kā ir pienācīgi jāņem vērā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) īpatnības un tās jāintegrē elastīgā korporatīvas sociālās atbildības (CSR) pieejā, kas būtu pielāgota to potenciālam;

AJ.  tā kā Komisija 2015. gada oktobrī nāca klajā ar jaunu tirdzniecības stratēģiju „Tirdzniecība visiem”, kurā tā izklāsta savu mērķi izmantot tirdzniecību kā līdzekli, lai nostiprinātu cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs;

AK.  tā kā 2015. gadā ES uzsāka darbu pie tiesību aktiem, lai novērstu tādu tirdzniecību ar derīgajiem izrakteņiem, kas veicina konfliktus;

AL.  tā kā valstu un starptautiskie sporta pasākumi, piemēram, Olimpiskās spēles un Pasaules futbola kausa izcīņa, nebūtu jāizmanto politiskiem mērķiem, bet gan būtu jāorganizē, pilnībā ievērojot visas cilvēktiesības, kā tas noteikts Olimpiskajā hartā, un vajadzētu tiekties uz cilvēces harmonisku attīstību, ievērojot mērķi veicināt tādas miermīlīgas sabiedrības veidošanos, kas rūpējas par cilvēktiesību un cilvēka cieņas ievērošanu, kā arī bez jebkāda veida diskriminācijas valstspiederības, rases, reliģijas, politikas, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

AM.  tā kā klimata pārmaiņas nelabvēlīgi ietekmē galvenās pamata cilvēktiesības, piemēram, piekļuvi ūdenim, dabas resursiem un pārtikai,

Cilvēktiesību būtiskā nozīme ES ārpolitikā

1.  pauž nopietnas bažas par to, ka cilvēktiesību veicināšana un aizsardzība un demokrātiskās vērtības tiek apdraudētas visā pasaulē, ka cilvēktiesību universāluma principu būtiski apdraud daudzās pasaules daļās, tostarp daudzi autoritāri režīmi, kā arī teroristu grupējumi, piemēram, Da’esh;

2.  pauž nopietnas bažas par daudzajiem gadījumiem, kad aizvien pieaug centieni samazināt pilsoniskās sabiedrības telpu un ierobežot cilvēktiesību aizstāvjus, palielinot ierobežojumiem attiecībā uz pulcēšanās brīvību un vārda brīvību, un visā pasaulē, piemērām, tādās valstīs kā Krievija, Turcija un Ķīna, tiek pieņemts arvien vairāk represīvo tiesību aktu, kas skar pilsonisko sabiedrību, tostarp aizbildinoties ar terorisma apkarošanu (ieviešot pretterorisma tiesību aktus, izsludinot ārkārtas stāvokli un ieviešot drošības pasākumus), un kam bieži vien ir negatīva ietekme uz cilvēktiesībām, turklāt šie likumi tiek ļaunprātīgi izmatoti apspiešanas nolūkā; atgādina, ka šādi tiesību akti nekādā gadījumā nedrīkstētu kalpot tam, lai sašaurinātu pilsoniskās sabiedrības grupu publisko telpu; aicina skaidri nosodīt šos nodarījumus un pārkāpumus;

3.  stingri uzsver, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies balstīt KĀDP un visas pārējās politikas ar ārēju dimensiju uz demokrātijas, tiesiskuma, universālu un nedalāmu cilvēktiesību un pamatbrīvību principu, cilvēka cieņas neaizskaramības, vienlīdzības un solidaritātes principu, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošanu; atgādina, ka šie principi ir arī neatņemama daļa no tādām ārējām darbībām, kas pārsniedz KĀDP ietvarus, piemēram, attīstības un humānās palīdzības politikas;

4.  aicina visas ES iestādes un dalībvalstis rīkoties saskaņā ar savu apņemšanos veicināt, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp tiesības uz attīstību ar visiem miermīlīgiem līdzekļiem, un izvirzīt cilvēktiesības kā galveno jautājumu ES attiecībās ar visām trešām valstīm, tostarp tās stratēģiskajiem partneriem, kā arī visos līmeņos;

5.  atkārtoti aicina ES dalībvalstis rādīt piemēru un vienoti atbalstīt cilvēktiesību nedalāmību, savstarpējo atkarību, mijiedarbību un universālumu un it sevišķi atbalstīt visu ANO izstrādāto starptautisko cilvēktiesību instrumentu ratificēšanu;

6.  uzsver — lai ES gūtu uzticamību ārējo attiecību jomā, tai būtu jānodrošina lielāka saskaņotība starp Savienības iekšējo un ārējo politiku attiecībā uz cilvēktiesību un demokrātijas vērtību ievērošanu, kurā šim nolūkam izšķiroši svarīga nozīme ir cilvēktiesību stratēģijām par LGBTI personu tiesību veicināšanu un aizsardzību, un sistemātiski jātiecas panākt konsekventu un saskaņotu ES cilvēktiesību politikas īstenošanu;

7.  vērš uzmanību uz Parlamenta ilgtermiņa apņemšanos veicināt cilvēktiesības un demokrātiskās vērtības, kas atspoguļojas, inter alia, ikgadējā Saharova balvas par domas brīvību piešķiršanā, Demokrātijas atbalsta un vēlēšanu koordinācijas grupas cilvēktiesību apakškomitejas darbā, Eiropas Demokrātijas fonda darbā, ikmēneša plenārsēžu debatēs un rezolūcijās par pārkāpumiem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā un daudzajās Parlamenta delegācijās;

8.  pauž nopietnas bažas par to, ka šobrīd tiek apdraudēti daudzi cilvēktiesību aizstāvji; aicina ES un jo īpaši PV/AP pieņemt tādu politiku, kurā sistemātiski un nepārprotami nosoda cilvēktiesību aizstāvju slepkavības un visus mēģinājumus pakļaut viņus jebkāda veida vardarbībai, vajāšanai, draudiem, iebiedēšanai, pazušanai, apcietināšanai vai patvaļīgai arestēšanai, kā arī sodīt tos, kas izdara vai pieļauj šādus noziegumus, un pastiprināt publisko diplomātiju ar atklātu un skaidru atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem, — arī tad, kad viņi sniedz liecības daudzpusējos forumos; aicina ES pieņemt vadlīnijas par šo politiku, jo tas palielinās saskaņotību ar ES pašreizējām prioritātēm, kas izklāstītas dažādajās pastāvošajās ES pamatnostādnēs; mudina ES delegācijas un dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības arī turpmāk aktīvi atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus, proti, sistemātiski sekojot līdzi tiesu procesiem, apmeklējot apcietinātos aktīvistus un, ja vajadzīgs, izplatot paziņojumus par konkrētiem gadījumiem; aicina izveidot sistēmu pilsoniskās sabiedrības publiskās telpas efektīvai uzraudzībai, nosakot konkrētus kritērijus un rādītājus; atkārtoti norāda uz to, cik svarīga nozīme ir Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentam EIDHR, lai sniegtu steidzamu tiešu finansiālo un materiālo atbalstu apdraudētajiem cilvēktiesību aizstāvjiem, un ārkārtas fondam, kas ļauj ES delegācijām piešķirt tiešas ad hoc dotācijas cilvēktiesību aizstāvjiem, kuru dzīvībai tiešā veidā draud briesmas;

9.  aicina ES un tās dalībvalstis sekmēt tādu valstu cilvēktiesību iestāžu (NHRI) izveidošanu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Parīzes principiem, kurām ir pienācīgas pilnvaras, resursi un zināšanas, lai īstenotu cilvēktiesību aizsardzību un ievērošanu;

10.  uzsver nepieciešamību turpināt starpparlamentārās attiecības starp Eiropas Savienību un tās partnervalstīm godīgā dialogā, kas balstās uz savstarpēju sapratni un uzticēšanos, ar mērķi efektīvi sekmēt cilvēktiesību ievērošanu;

ES Stratēģiskais satvars un jaunais Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā

11.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts otrais ES Rīcības plāns par cilvēktiesībām un demokrātiju (2015–2019), un mudina ES un tās dalībvalstis pilnībā, konsekventi, pārredzami un savlaicīgi īstenot tajā ietvertos pasākumus un stiprināt demokrātijas atbalstu; uzsver, ka saskaņotai Rīcības plāna īstenošanai ir nepieciešama vienprātība un koordinācija starp ES un tās dalībvalstīm, un neatlaidīgi mudina dalībvalstis uzņemties lielāku atbildību par Rīcības plāna īstenošanu un pārskatīšanu; uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu sniegt ziņojumu par Rīcības plāna īstenošanu;

12.  uzsver, ka vērienīgo mērķu sasniegšanai, kas noteikti otrajā Rīcības plānā, ES ir jāatvēl pietiekami daudz resursu un speciālistu, kas izpaužas gan kā īpaši atvēlēti cilvēkresursi delegācijās, Komisijā un Eiropas Ārējās darbības dienestā (EĀDD), gan arī kā projektu vajadzībām pieejami līdzekļi;

13.  uzskata, ka brīva pilsoniskā sabiedrība ir viens no pamatnoteikumiem, lai aizsargātu un atbalstītu cilvēktiesības un demokrātiskās vērtības, un tāpēc pauž bažas par to, ka pilsoniskās sabiedrības publiskā telpa sarūk un ka visā pasaulē cilvēktiesību aizstāvji un žurnālisti tiek aizvien vairāk apdraudēti; atzinīgi vērtē to, ka Rīcības plānā ir iekļauts mērķis risināt problēmas saistībā ar pilsoniskās sabiedrības telpas apdraudējumiem, un mudina ES īstenot izklāstītās darbības; mudina visus ES ārējās darbības dalībniekus apzināt un novērst pašreizējos trūkumus cilvēktiesību un demokrātisko brīvību aizsardzības jomā un stiprināt sadarbību ar pilsonisko sabiedrību, parlamentiem, politiskajām partijām un pašvaldību iestādēm un ar reģionālām un starptautiskām organizācijām uz vietas; vērš uzmanību uz to, ka Rīcības plānā nav ietverts atsevišķs mērķis veicināt partnervalstīs demokrātijas standartus; aicina Komisiju izstrādāt ES pamatnostādnes par atbalstu demokrātijai;

ES ikgadējais ziņojums

14.  atzinīgi vērtē centienus uzlabot un padarīt tematisko daļu Ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju kodolīgāku un sistemātiskāku un darīt to plašāk pieejamu sabiedrībai; atkārtoti pauž pārliecību, ka Ikgadējais ziņojums būtu jānostiprina ar objektīvāku pieeju, kurā papildus sasniegumiem un paraugpraksei ziņojums izceltu īpašās problēmas un grūtības trešās valstīs, kā arī sniegtu ieteikumus koriģējošiem pasākumiem un informāciju par EĀDD veiktajiem pasākumiem šo problēmu pārvarēšanai; atkārtoti pauž viedokli, ka valstu ziņojumiem, ko sniedz Ikgadējā ziņojumā, vajadzētu būt pēc iespējas mazāk aprakstošiem un būtu jāatspoguļo valstu cilvēktiesību un demokrātijas stratēģiju īstenošana un jāsniedz pārskats par ES rīcības ietekmi uz vietas;

15.  atkārtoti prasa sistemātiski un visaptveroši ziņot par veiktajiem pasākumiem, gūtajiem rezultātiem un izdarītajiem politiskajiem secinājumiem, reaģējot uz Parlamenta pieņemtajām rezolūcijām par pārkāpumiem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā; uzsver nepieciešamību ātri un pienācīgi reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem — pat šo pārkāpumu agrīnajos posmos; šajā sakarībā atzinīgi vērtē turpmākos pasākumus, kuri veikti EĀDD Cilvēktiesību apakškomitejā attiecībā uz rezolūcijām, kas skar debates par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumu gadījumiem; atkārtoti pieprasa Komisijas un EĀDD izsmeļošu rakstisku atbildi uz Parlamenta rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju, kam ir liela nozīme sistemātiskos un padziļinātos pēcpasākumos attiecībā uz visiem Parlamenta uzdotajiem jautājumiem un parlamentārajā kontrolē; atkārtoti aicina PV/AP iesaistīties debatēs ar Eiropas Parlamenta deputātiem divās plenārsēdēs gadā, vienu reizi laikā, kad tiek iesniegts ES gada ziņojums, un otru reizi, atbildot uz Parlamenta ziņojumu;

ES īpašais pārstāvis (ESĪP) cilvēktiesību jautājumos

16.  atgādina, cik svarīgi ES efektivitātes, konsekvences un pamanāmības palielināšanā, sekmējot cilvēktiesības un demokrātijas principus visā pasaulē, ir tam, lai ES īpašā pārstāvja (ESĪP) cilvēktiesību jautājumos mandāts būtu spēcīgāks un elastīgāks; atkārtoti prasa, lai šis mandāts kļūtu par pastāvīgu mandātu; turklāt uzskata, ka ESĪP vajadzētu būt tiesīgam publiski paust viedokli un būtu vajadzīgs mandāts pašiniciatīvai, lielāka pamanāmība un pienācīgi resursi un zināšanas;

17.  uzsver, cik svarīga nozīme, gatavojoties ESĪP apmeklējumiem partnervalstīs, ir sistemātiskam atbalstam un patiesām un padziļinātām apspriedēm ar pilsonisko sabiedrību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ESĪP ciešos kontaktus ar cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsonisko sabiedrību, tostarp vietējā līmeņa pārstāvjiem, jauniešiem un bērniem, kā arī ar attiecīgām starptautiskām organizācijām, pirms viņa vizītēm uz partnervalstīm, šo vizīšu laikā un pasākumos pēc tām, un uzsver, cik svarīgi ir turpināt un arvien spēcīgāk iesaistīties šajās jomās, kā arī uzsver, ka ir nepieciešami skaidri un pārredzami turpmāko pasākumu mehānismi; pilnībā atbalsta to, lai ESĪP uzmanības centrā par vienu no galvenajām prioritātēm viņa pilnvaru termiņā būtu izvirzīta brīvas telpas pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem veicināšana un aizsardzība; prasa, lai ESĪP pēc atgriešanās no vizītēm regulāri ziņotu Parlamentam; pauž nožēlu par to, ka par ESĪP darbu un ietekmi var uzzināt tikai daļēji, — no pārskata par gada ziņojumu par cilvēktiesībām, viņa Twitter lietotāja konta un pieejamām runām; pauž nožēlu arī par to, ka par viņa darbību un plāniem nav ne oficiālas informācijas, ne arī progresa ziņojumu vai pārskatu;

18.  mudina ESĪP arī turpmāk sistemātiski atbalstīt ES prioritātes cilvēktiesību jomā un veicināt ES attiecības ar visām attiecīgām reģionālām un starptautiskām cilvēktiesību organizācijām un mehānismiem; aicina Padomi kā vispārēju principu pieņemt praksi, ka regulāra sadarbība ar ESĪP tiek iekļauta pilnvarās, kas piešķirtas turpmākajiem ģeogrāfiskajiem ESĪP;

Valstu stratēģijas cilvēktiesību un demokrātijas jomā (HRDCS) un ES delegāciju loma

19.  atzinīgi vērtē to, ka HRDCS stratēģijās ir iekļauta demokrātija kā nepieciešams elements jebkādai visaptverošai analīzei par cilvēktiesību un demokrātijas situāciju partnervalstīs;

20.  atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā HRDCS visu līmeņu politikas veidošanā attiecībā uz atsevišķām trešām valstīm, tostarp, sagatavojot augsta līmeņa politiskos dialogus, cilvēktiesību dialogus, valsts stratēģijas dokumentus un gada rīcības programmas;

21.  atkārtoti norāda, ka HRDCS būtu jāatbilst ES darbībām, kas īstenojamas katrā valstī atkarībā no konkrētas situācijas, un vajadzības gadījumā tajās būtu jāietver izmērāmi sasniegtā progresa rādītāji un to pielāgošanas iespēja; norāda uz nepieciešamību pastāvīgi novērtēt HRDCS; aicina vēl vairāk uzlabot sadarbību, komunikāciju un informācijas apmaiņu starp ES delegācijām, dalībvalstu vēstniecībām un ES iestādēm, izstrādājot un īstenojot HRDCS; atkārtoti prasa, lai Eiropas Parlamenta deputātiem tiktu sniegta piekļuve HRDCS un viņi varētu saņemt informāciju par to, kā ES īsteno šīs stratēģijas, un lai tās būtu sagatavotas tādā formātā, kas ļauj deputātiem īstenot savas uzraudzības pilnvaras;

22.  uzsver nepieciešamību īstenot saskanīgu un pamanāmu ES politiku pilsoniskās sabiedrības jomā un uzsver nepieciešamību pēc skaidrāk formulētas izpratnes par publiskās diplomātijas izmantošanu; mudina publicēt HRDCS un rīcības plānus un izveidot efektīvu atgriezenisko saiti, ar turpmākajiem pasākumiem sekot līdzi konkrētām lietām un apmainīties ar informāciju;

23.  atzinīgi vērtē cilvēktiesību un/vai dzimumu jautājumu kontaktpunktu iecelšanu visās ES delegācijās un atgādina par savu ieteikumu PV/AP un EĀDD izstrādāt skaidras darbības pamatnostādnes par cilvēktiesību kontaktpunktu lomu; uzstāj, ka cilvēktiesību kontaktpunktiem vajadzētu saņemt atbalstu arī no dalībvalstu diplomātiskā personāla; pieprasa, lai cilvēktiesību kontaktpunkti savā darbā būtu pilnīgi neatkarīgi un brīvi no trešo valstu iestāžu politiskas iejaukšanās un iebiedēšanas, jo īpaši attiecībā uz kontaktiem ar cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka ir svarīgi, lai viss ES delegāciju personāls tiktu apmācīts par ES pamatnostādņu cilvēktiesību jautājumos saturu;

24.  atzinīgi vērtē budžeta palielinājumu un racionalizētās procedūras Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentā (EIDHR) 2014–2020 un aicina paredzēto piešķīrumu EIDHR starpposma pārskatīšanas laikā saglabāt nemainītu pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas darbības atlikušajā periodā; atkārtoti uzsver nepieciešamību nodrošināt konsekvenci un papildināmību starp dažādiem ES finansēšanas instrumentiem un vajadzību nodrošināt to, ka šāda nostiprināšana ir piemērojama visiem instrumentiem, kas kalpo par labu cilvēktiesībām;

25.  aicina pieņemt EIDHR gada rīcības programmas, nevis, kā to darīja nesen, divu gadu programmu reizi divos gados (2016–2017), lai nodrošinātu maksimālu elastību, reaģējot uz progresējošām situācijām, kā arī optimālu papildinātību ar citiem ES ārējās finansēšanas instrumentiem;

Cilvēktiesību dialogi un konsultācijas

26.  atkārtoti norāda uz savu atbalstu mērķtiecīgiem dialogiem cilvēktiesību jomā un atzīst, ka tie var būt lietderīgs un efektīvs divpusējās iesaistes un sadarbības līdzeklis, ja tie ļauj partneriem iesaistīties problēmu būtības risināšanā un nosūtīt nozīmīgus politiskus vēstījumus, ja tie ir orientēti uz rezultātu un paredz regulārus kontroles pēcpasākumus, kam nevajadzētu aprobežoties tikai ar apmainīšanos ar informāciju par labāko pieredzi un problēmām; aicina ES sistemātiski ietvert visos cilvēktiesību dialogos diskusijas par sieviešu un bērnu tiesību situāciju;

27.  atzīst, ka ir svarīgi iesaistīties dialogos par cilvēktiesībām arī ar valstīm, kurās pastāv nopietnas cilvēktiesību problēmas; tomēr uzsver, ka ES ir jāizdara skaidri politiskie secinājumi, ja šajos dialogos par cilvēktiesībām nav pozitīvu rezultātu; brīdina par cilvēktiesību diskusiju atstāšanu novārtā augsta līmeņa politiskajos dialogos;

28.  uzstāj, ka diskusijas par cilvēktiesībām nekādā ziņā nedrīkst būt pakārtotas citām interesēm augsta līmeņa politiskās diskusijās; atgādina par savu aicinājumu EĀDD izstrādāt mehānismu cilvēktiesību dialogu pārskatīšanai ar mērķi tos uzlabot; uzskata, ka gadījumos, kad šādi dialogi pastāvīgi neizdodas, cilvēktiesību atbalstam attiecīgajā valstī jāizmanto citi alternatīvi instrumenti;

29.  aicina EĀDD sistemātiski risināt sagatavošanas dialogus ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp vietējā līmenī, ar mērķi tiešā veidā ietvert cilvēktiesību dialogos; uzsver, ka ir svarīgi, lai PV/AP un EĀDD cilvēktiesību dialogu laikā sistemātiski pievērstos konkrētiem gadījumiem par apdraudētiem cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina EĀDD sistemātiski sekot līdzi saistībām, kas paustas cilvēktiesību dialogos, un padarīt regulāras informācijas sanāksmes ar PSO;

ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām

30.  atzinīgi vērtē ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām, kas veido vērtīgu ES cilvēktiesību ārpolitikas instrumentu, ar kuru sniedz praktiskas norādes ES delegācijām un dalībvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām; atkārtoti aicina nekavējoties pieņemt jaunas ES pamatnostādnes bērna tiesību veicināšanai un aizsardzībai;

31.  stingri uzsver to, cik svarīgi ir nepārtraukti novērtēt pamatnostādņu īstenošanu, izmantojot skaidrus kritērijus; mudina Komisiju veikt un publicēt rūpīgu izvērtējumu par to, kā ES delegācijas un dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības visās trešās valstīs īsteno pamatnostādnes, lai atklātu iespējamas atšķirības un trūkumus īstenošanā un tos labotu; uzskata, ka, lai nodrošinātu pamatnostādņu pareizu īstenošanu, ir vajadzīga sistemātiska un efektīva apmācība EĀDD un ES delegāciju darbiniekiem;

Cīņa pret visa veida diskrimināciju

32.  visstingrākajā veidā nosoda visa veida diskrimināciju, tostarp diskrimināciju rases, ādas krāsas, dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, valodas, kultūras, reliģijas vai ticības, sociālās izcelsmes, kastas, dzimšanas, vecuma, invaliditātes vai cita stāvokļa dēļ; atgādina par savu aicinājumu īstenot pastiprinātu ES politiku un diplomātiju, kas būtu jāvērš uz to, lai izskaustu visu veidu diskrimināciju, un izmantot katru iespēju, lai paustu nopietnas bažas par šādu diskrimināciju; turklāt mudina ES turpināt veicināt visu attiecīgo ANO konvenciju — piemēram, Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu vai ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām — ratifikāciju un pilnīgu īstenošanu; atzinīgi vērtē EĀDD darbu pie diskriminācijas novēršanas rokasgrāmatas;

Kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijas un operācijas

33.  atgādina par ES apņemšanos integrēt cilvēktiesības un dzimumu aspektus kopējās drošības un aizsardzības politikas misijās saskaņā ar nozīmīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām Nr. 1325 un 1820 par sievietēm, mieru un drošību un nesen pieņemto ANO Drošības padomes Rezolūciju 2242, ar ko izvirzīja sievietes par galveno komponentu visos centienos, lai risinātu globālas problēmas; šajā saistībā atgādina par savu aicinājumu ES un tās dalībvalstīm ilgtspējīga izlīguma veidošanas procesā atbalstīt sieviešu sistemātisku līdzdalību kā miera procesa svarīgu sastāvdaļu; šajā saistībā aicina ES starptautiskajā līmenī atzīt pievienoto vērtību, ko sniedz sieviešu līdzdalība konfliktu nepieļaušanā un novēršanā, kā arī miera uzturēšanas operācijās, humānajā palīdzībā un konflikta radīto seku likvidēšanā;

34.  uzsver, ka KDAP ir instruments, kas ne tikai nodrošina Eiropas drošību, bet ir arī ES ārpolitikas instrumentu sastāvdaļa, un tādēļ tas ir jāizmanto cilvēktiesību un demokrātijas attīstības stiprināšanai trešās valstīs;

35.  aicina atbalstīt lielāku Eiropas militāro integrāciju nolūkā uzlabot Eiropas bruņoto spēku gatavību un elastību, lai tie varētu pienācīgi reaģēt uz apdraudējumiem un smagiem cilvēktiesību pārkāpumu, genocīda vai etniskās tīrīšanas gadījumiem; šajā saistībā uzsver, ka starptautiskajās tiesībās būtu jāiekļauj koncepcija „Pienākums aizsargāt” un ka ES, kas ir uz vērtībām balstīta kopiena, vajadzētu būt vadošajai organizācijai tādu iniciatīvu un nozīmīgu pasākumu īstenošanā, kas ļautu aizsargāt civiliedzīvotājus arī situācijās, kad tos apdraud viņu pašu valsts;

36.  uzsver, ka migrantu nelikumīga ievešana ir saistīta ar cilvēku tirdzniecību un ir ievērojams cilvēktiesību pārkāpums; atgādina, ka KDAP misijas, piemēram, Eiropas Savienības jūras spēku operācija Vidusjūrā Operation Sophia (EUNAVFOR MED), ir līdzeklis, kas ļauj konkrētā veidā cīnīties pret migrantu nelikumīgu ievešanu; aicina ES turpināt un pastiprināt šāda veida operācijas;

37.  aicina Ārlietu padomi un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi pieprasīt ES misiju vadītājiem un attiecīgiem ES pārstāvjiem (ES civilo operāciju vadītājiem, ES militāro operāciju komandieriem un ES īpašajiem pārstāvjiem) ziņot par gadījumiem, kad notikuši smagi starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, un veicināt rīcības kodeksu attiecībā uz Drošības padomes rīcību pret genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, kura pauž ANO dalībvalstu apņemšanos atbalstīt ANO Drošības padomes rīcību, kuras mērķis ir novērst šādu noziegumu izdarīšanu; aicina integrēt bērnu aizsardzības politiku visās ES civilo un militāro operāciju darbībās saskarsmē ar bērniem;

38.  prasa, lai ES pastiprina savu sadarbību ar ANO, formulējot kopīgu stratēģisko redzējumu par drošību, pamatojoties, no vienas puses, uz jauno ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju un, no otras puses, uz ANO pārskatītajām miera atbalsta operācijām un miera veidošanas sistēmu; prasa sadarboties ar ANO reģionālu un apakšreģionālu organizāciju nozīmes un spējas palielināšanā miera uzturēšanā, konfliktu novēršanā, civilo un militāro krīžu pārvarēšanā un konfliktu atrisināšanā un tālāk attīstīt procedūras, ko KDAP izmantos, lai atbalstītu ANO operācijas, tostarp izmantojot ES kaujas grupu izvietošanu, vai arī spēju veidošanu un drošības sektora reformu ierosmēm, savukārt cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība tiek iekļauta misijas darbā un operācijās;

Daudzpusēja iesaiste cilvēktiesību jautājumos

39.  skaidri un pārliecinoši atkārto, ka saskaņā ar 1993. gadā pieņemto Vīnes deklarāciju un rīcības programmu visas cilvēktiesības, kas iekļautas ANO konvencijās, ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas un ka jāpanāk šo tiesību ievērošana; atgādina par Savienības apņemšanos veicināt un attīstīt starptautiskās tiesības ANO ietvaros; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis ratificētu visus starptautiskos instrumentus cilvēktiesību jomā, ko izveidojusi ANO, tostarp tos, kas paredzēti Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, un jo īpaši fakultatīvajā protokolā, ar ko izveido sūdzību un izmeklēšanas mehānismus, saskaņā ar LES 21. pantu;

40.  uzsver, ka ES vadībai ir jāvirza reformas ANO, kuru mērķis ir panākt ietekmīgāku un spēcīgāku uz noteikumiem balstītu tās daudzpusējo sistēmu, kā arī nodrošināt efektīvāku cilvēktiesību aizsardzību un starptautisko tiesību veicināšanu; turklāt atgādina, cik ES ir svarīgi aktīvi un pastāvīgi iesaistīties ANO cilvēktiesību mehānismos, jo īpaši Trešās komitejas, Ģenerālās Asamblejas (ANO ĢA) un UNHCR darbā, lai uzlabotu tās uzticamību; atzinīgi vērtē EĀDD, ES delegāciju Ņujorkā un Ženēvā un dalībvalstu tālākos centienus palielināt ES saskaņotību cilvēktiesību jautājumos ANO līmenī; mudina ES pastiprināt pārrobežu reģionālo iniciatīvu praksi, ierosināt un atbalstīt rezolūcijas un rūpīgi sekot ANO vispārējā regulārā pārskata (UPR) procedūrai; nosoda to, ka dalībai UNHRC nereti ir apstiprinātas valstis, kurās ir ievērojams pierādītu nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu skaits, un aicina ES dalībvalstis publiskot savus balsojumus UNCHR; šajā saistībā aicina ES un tās dalībvalstis savos balsojumos ņemt vērā tiesību vienlīdzīgas nozīmes principu un, balsojot par UNHCR rezolūcijām, pieņemt lēmumus, ņemot vērā to saturu, nevis to, kas ir šo tekstu autori; uzsver ES pastāvīgas pārstāvības nozīmi un nepieciešamību daudzpusējos forumos un to, ka nepieciešama ES darbības labāka redzamība;

41.  aicina ES pievērst īpašu uzmanību apstrīdētajām teritorijām tās austrumu kaimiņvalstīs, kurās apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju netiek nodrošināta reāla cilvēktiesību aizsardzība un piekļuve tiesu sistēmai; aicina ES izvirzīt šo jautājumu par prioritāti attiecīgo valstu divpusējo attiecību risinājumu programmā un izmantot visus tai pieejamos instrumentus, lai atbalstītu konkrētus risinājumus cilvēktiesību veicināšanai šajās teritorijās, kā arī atbalstīt cilvēktiesību aizstāvju darbību tajās;

Pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvības veicināšana un atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem (HRD)

42.  stingri nosoda visa veida uzbrukumus, iebiedēšanu, apcietināšanu, nogalināšanu, vajāšanu vai represijas, ko vērš pret prokuroriem, tiesnešiem, juristiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un žurnālistiem vai citu tādu profesiju pārstāvjiem, kuru neatkarība un profesionālā brīvība ir būtisks priekšnoteikums demokrātiskas sabiedrības veidošanai;

43.  pauž nožēlu par to, ka visā pasaulē pieaug pret vides un cilvēktiesību aizstāvjiem vērsto uzbrukumu skaits; stingri nosoda viņu slepkavu nesodāmību un aicina EĀDD iestāties par to, lai atbildīgie tiktu saukti pie atbildības;

44.  asi nosoda to, ka daudzas pasaules valstis nesen ir pieņēmušas stingrus NVO tiesību aktus, kas vājina pilsonisko sabiedrību un rada iespēju patvaļīgi noteikt sodu, tostarp piemērot ieslodzījumu, iesaldēt aktīvus un NVO darbiniekiem noteikt piekļuves aizliegumu, īpaši attiecībā uz tiem darbiniekiem, kas saņem ārvalstu publisko finansējumu;

45.  stingri nosoda to, ka iestādes nosaka ceļošanas aizliegumu kā līdzekli tam, lai iebiedētu un apklusinātu neatkarīgus cilvēktiesību aizstāvjus un aktīvistus, kā arī juristus un žurnālistus, un uzsver, ka bieži vien šie pasākumi tiek īstenoti patvaļīgi bez tiesiska iemesla;

46.  uzsver ES delegāciju nozīmi, lai atkārtoti apstiprinātu pilsoniskās sabiedrības būtisko lomu demokrātijā un veicinātu to un lai izveidotu pilsoniskajai sabiedrībai labvēlīgu vidi, kam vajadzīga maksimāla pārredzamība un iekļautība, sadarbojoties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem; tādēļ pauž nožēlu, ka desmit gadus pēc tam, kad tika pieņemtas ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, cilvēktiesību jautājumu kontaktpunktu un cilvēktiesību aizstāvju sadarbības koordinatoru kontaktinformācija joprojām nav iekļauta visu ES delegāciju tīmekļa vietnēs;

47.  aicina PV/AP un ES ārlietu ministrus Ārlietu padomes darba kārtībā regulāri iekļaut diskusiju par ES centieniem panākt cilvēktiesību aizstāvju, palīdzības organizāciju darbinieku, žurnālistu, politisko aktīvistu un citu personu atbrīvošanu, kā arī rīkot publisku ikgadēju Ārlietu padomes sanāksmi ar tādu dienas kārtību, kurā ietverts jautājums par pilsoniskās sabiedrības publiskās telpas sarukšanu un cilvēktiesību aizstāvju apcietināšanu, kā arī sadarbībā ar attiecīgiem partneriem vienmēr risināt šos jautājumus, tostarp tos, kas izklāstīti Parlamenta rezolūcijās saistībā ar debatēm par cilvēktiesību pārkāpumiem, demokrātiju un tiesiskumu;

48.  aicina starptautisko sabiedrību saukt politiskos vadītājus pie atbildības, ja viņi ļaunprātīgi izmanto policijas un militāro varu, lai strukturāli apklusinātu tos, kuri protestē pret viņu vadību (vai tās darbības paildzināšanu);

Migranti, bēgļi, patvēruma meklētāji un iekšzemē pārvietotās personas (IDP)

49.  pauž solidaritāti ar bēgļiem un migrantiem, kuri cieš no nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo viņi ir kļuvuši par konfliktu, pārvaldības neveiksmju un cilvēku tirdzniecības tīklu upuriem; nosoda to, ka dramatiski pieaug jūrā bojāgājušo skaits Vidusjūras reģionā; pauž ārkārtīgas bažas par to, ka pieaug cilvēktiesību pārkāpumi pret bēgļiem, neatbilstīgajiem migrantiem un patvēruma meklētājiem viņu ceļā uz Eiropu; šajā saistībā uzsver to, ka sievietes un bērni, kas ir bēgļi, patvēruma meklētāji un migranti bez personu apliecinošiem dokumentiem ir īpaši neaizsargāti gan migrācijas ceļā, gan arī pašā ES; prasa steidzamus pasākumus, lai uzlabotu migrācijas politikas saskaņotību, un uzsver nepieciešamību pēc holistiskas pieejas, lai rastu ilgtspējīgus un saskanīgus ilgtermiņa risinājumus, kas balstītos uz starptautisko cilvēktiesību standartiem un principiem, vienlaikus risinot jautājumu par bēgļu krīzes pamatcēloņiem; uzsver, ka ir nepieciešama solidaritāte, lai aizsargātu migrantus un bēgļus saskaņā ar ES politiku, kuras pamatā ir cilvēktiesības; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi ievērot atšķirību starp bēgļiem un migrantiem;

50.  uzsver, ka konflikti, karš, neveiksmes pārvaldībā un cilvēktiesību un demokrātijas principu neievērošana ir galvenie migrācijas un pārvietošanas cēloņi; uzsver, ka uzņemšanas valstīm būtu jānodrošina, ka šiem cilvēkiem ir pilnībā pieejama bezmaksas un kvalitatīva valsts nodrošināta izglītība, veselības aprūpe, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpe un tiesību ievērošana, ka bēgļiem ir piekļuve darba tirgum un viņu vajadzībām atbilstošiem mājokļiem; uzsver, ka migrantu un bēgļu vēlme integrēties kopā ar atbilstošu labklājības politiku ir priekšnoteikums integrācijai; aicina ES pastiprināt centienus, lai atbalstītu Libānu un Jordāniju, kuras sniedz patvērumu nepieredzēti lielam skaitam bēgļu, kas nereti saskaras ar vairāku veidu draudiem;

51.  uzsver nepieciešamību stiprināt sadarbību ar migrantu un patvēruma meklētāju izcelsmes un tranzīta valstīm, lai veicinātu migrācijas plūsmu pienācīgu pārvaldību, kā arī lai risinātu emigrācijas galvenos cēloņus; uzsver, cik svarīgi ir apkarot grupējumus, kas nodarbojas ar migrantu nelikumīgu ievešanu; atgādina, ka ir svarīgi, lai ES mudinātu šīs valstis pievienoties Palermo protokolam par migrantu nelikumīgas ievešanas apkarošanu; atgādina par saistībām, ko valstis uzņēmās Valetas samita laikā;

52.  uzsver, ka steidzami jāizstrādā un jāievieš visaptveroša, saskaņota un koordinēta kopējā Eiropas patvēruma sistēma, sadalot atbildību starp dalībvalstīm;

53.  aicina ES un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz trešām valstīm sadarbībai migrācijas jomā piešķirto līdzekļu izlietojumu un informēt par aizsardzības mehānismiem, kas ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka tiešu vai netiešu labumu no šādas sadarbības neiegūst drošības spēki, policijas un tiesu sistēmas, kas ir iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos;

54.  atzinīgi vērtē neseno Komisijas priekšlikumu Savienības līmenī izveidot drošu izcelsmes valstu sarakstu, izdarot grozījumus Patvēruma procedūru direktīvā;

55.  ņemot vērā to, ka 2014. gadā tikai 36 % trešo valstu valstspiederīgo, kuri tika izraidīti no Savienības, tika faktiski atgriezti uz viņu izcelsmes valstīm, atzīst, ka ir nepieciešams uzlabot Savienības atgriešanas sistēmu;

56.  uzskata, ka atpakaļuzņemšanas efektivitātes uzlabošanas nolūkā, kā arī lai nodrošinātu saskaņotu atgriešanu Eiropas līmenī, būs nepieciešams noslēgt jaunus ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kuriem būtu jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Atgriešanas direktīvas īstenošana tiek veikta, ievērojot procedūras, standartus un pamata cilvēktiesības, kas ļauj Eiropas Savienībai nodrošināt humānu un cilvēka cienīgu izturēšanos pret atgriežamajām personām saskaņā ar nerepatriēšanas principu; mudina ES un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību patvēruma pieteikumiem, kas saistīti ar iespējamu politisku vajāšanu, lai novērstu jebkādu atgriešanu, kas varētu būt saistīta ar cilvēktiesību pārkāpumiem izcelsmes valstī vai trešā valstī;

58.  atkārtoti aicina ES nodrošināt, ka visi nolīgumi par sadarbību migrācijas jomā un atpakaļuzņemšanu ar valstīm ārpus ES atbilst starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu tiesībām un starptautiskajām jūrniecības tiesībām, kā arī ES principiem un vērtībām; aicina dalībvalstis saskaņā ar spēkā esošajām starptautiskajām tiesībām ievērot neizraidīšanas principu; prasa integrēt uzraudzības mehānismus tādā veidā, kas ļauj izvērtēt cilvēktiesību ietekmi uz sadarbību migrācijas jomā ar valstīm ārpus ES un robežkontroles pasākumus; pieprasa, lai cilvēktiesības tiktu integrētas un uzraudzītas visos Frontex īstenotajos pasākumos; prasa ES aktīvi piedalīties debatēs par jēdzienu „klimata bēglis”, tostarp par tā iespējamās juridiskās definīcijas iekļaušanu starptautiskajās tiesībās;

59.  turklāt aicina pieņemt klauzulu, kurā būtu norādīts, ka nolīguma darbība var tikt apturēta, kamēr puses efektīvi nenodrošina pietiekamas garantijas par patvēruma pieprasījumu individuālu izskatīšanu un — vispārīgāk — par migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu cilvēktiesību ievērošanu;

60.  šajā sakarībā atgādina par nepieciešamību Eiropas un starptautiskajos ūdeņos ievērot nerepatriēšanas principu, ko ir atbalstījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa un pastāvošā ES judikatūra; atgādina par Komisijas apņemšanos izstrādāt piemērotus likumīgus un drošus migrācijas kanālus, vienlaicīgi nodrošinot labāku ES ārējo robežu aizsardzību; aicina ES un attīstītākās trešās valstis parakstīt partnerību nolīgumus ar trešām valstīm, lai sekmētu ģimeņu atkalapvienošanos un mobilitāti visos kompetences līmeņos, tostarp mazāk kvalificētajos;

61.  tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā īstenot nesen pieņemto ES kopējas patvēruma sistēmas tiesību aktu paketi un kopējos tiesību aktus migrācijas jomā, īpaši lai nodrošinātu neaizsargāto patvēruma meklētāju, piemēram, bērnu, sieviešu, vecu cilvēku un LGBTI personu, aizsardzību pret vardarbību un diskrimināciju patvēruma pieprasīšanas procesā, un nodrošināt atbilstošu apmācību dalībvalstīm, lai nodrošinātu pienācīgu un saprātīgu procesu; aicina dalībvalstis piedalīties pārvietošanas programmās, dodot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos un izsniedzot humanitārās vīzas; uzsver, ka ir svarīgi novērst administratīvos un politiskos šķēršļus, lai ātri īstenotu pārvietošanas saistības; apzinās, ka ir jāveic droša to cilvēku atgriešana, kuri pēc individuālas viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanas netiek atzīti par tiesīgiem saņemt aizsardzību Savienībā;

62.  ir ārkārtīgi nobažījies par to, ka pieaug bērnu, kas ir bēgļi, skaits, un par nepavadītu, pazudušu vai nošķirtu bērnu stāvokli; mudina dalībvalstis noteikt par absolūtu prioritāti nepavadītu nepilngadīgo personu ātru atkalapvienošanos ar ģimenes locekļiem; uzsver, cik svarīgi ES programmu ietvaros ir nodrošināt bērniem piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai, lai tādējādi novērstu migrācijas pamatiemeslus; aicina dalībvalstis izbeigt bērnu aizturēšanu, kā arī visās procedūrās ņemt vērā bērna labākās intereses un nodrošināt bērnu aizsardzību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; uzsver, ka ir svarīgi piešķirt pietiekamus līdzekļus bēgļu un migrantu bērnu aizsardzībai pret vardarbību, ekspluatāciju un ļaunprātīgu izmantošanu; aicina Komisiju nodrošināt, ka nepavadīti nepilngadīgie nepazūd, un izstrādāt stratēģiju, kas ļautu novērst turpmākus nepavadītu migrantu bērnu pazaudēšanas gadījumus ES teritorijā un noskaidrot pazudušo bērnu atrašanās vietu;

63.  atzīst, ka patvēruma meklētāji, kuri ir LGBTI personas, nereti saskaras ar papildu bīstamības risku savā ceļā un ierodoties valstī, kurā tie meklē patvērumu, kas var izpausties kā iebiedēšana, atstumšana, seksuāla vardarbība vai cita veida vardarbība; atgādina, ka vairākas trešās valstis, kuras tika uzskatītas par patvēruma meklētājiem drošām valstīm, diskriminē LGBTI personas vai pat uzskata homoseksuālismu par kriminālnoziegumu; uzsver, ka neaizsargātajām grupām ir nepieciešami papildu aizsardzības mehānismi, un prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai LGBTI bēgļi tiktu aizsargāti, kā to prasa starptautisko humanitāro tiesību normas;

64.  uzsver, cik svarīgi ir ieguldīt līdzekļus preventīvos pasākumos, proti, izstrādājot integrācijas un sociālās iekļaušanas stratēģijas; uzsver nepieciešamību īstenot konkrētas atgriežamajām personām paredzētas radikalizācijas izskaušanas un reintegrācijas programmas;

65.  norāda uz bēgļu sarežģīto situāciju Sīrijas kaimiņvalstīs un uzsver, ka ir svarīgi, lai ES darītu visu iespējamo un palīdzētu šajās valstīs esošajiem bēgļiem nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus, tostarp piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un iespējai strādāt;

66.  uzsver to, cik dramatiskā situācijā atrodas valsts iekšienē pārvietotās personas, īpaši — daudzskaitlīgās iekšēji pārvietotās personas Irākā un Sīrijā, kā arī to persona skaita pieaugumu, kas pārvietotas valsts iekšienē Ukrainā, 2015. gadā iekšzemē pārvietotu personu kopskaitam sasniedzot 1,4 miljonus; uzsver, ka programmās par bēgļiem reģionā ir jāatzīst un jāiekļauj arī IDP iespējamā turpmākā situācija; aicina Komisiju, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību veikt pasākumus, lai uzlabotu viņu situāciju uz vietas, un panākt, ka pārvietotajām personām ir pieejams mājoklis, pārtika, veselības aprūpe un izglītība;

67.  atgādina, ka saskaņā ar Iekšējās pārvietošanas uzraudzības centra (IDMC) datiem vides katastrofu dēļ tikai 2015. gadā vien tika pārvietoti 19,3 miljoni personu; atgādina, ka šādas pārvietošanas galvenokārt skar dienvidu reģionus; šajā saistībā uzsver, ka 85 % gadījumos pārvietošana notiek jaunattīstības valstīs un tā galvenokārt ir pārvietošana vienas valsts ietvaros vai valstu daļās;

Cilvēku tirdzniecība

68.  prasa ES noteikt cilvēku tirdzniecības apkarošanu par savas ārpolitikas prioritāti, risinot jautājumus, kas skar gan šīs problēmas pieprasījuma, gan piedāvājuma pusi, īpašu uzmanību pievērst upuru aizsardzībai un paplašināt saziņu un sadarbību ar attiecīgajiem cilvēku tirdzniecības apkarošanā iesaistītajiem dalībniekiem; atkārtoti uzsver nepieciešamību visām dalībvalstīm īstenot ES Direktīvu 2011/36/ES un ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai;

69.  atgādina, ka noziedzīgie tīkli izmanto to, ka pieaug migrācijas spiediens, ka trūkst drošu migrācijas kanālu, un izmanto to, ka migranti un bēgļi, jo īpaši sievietes, meitenes un bērni nav aizsargāti, un pakļauj viņus kontrabandai, cilvēku tirdzniecībai, verdzībai un seksuālai izmantošanai;

70.  mudina ES un tās dalībvalstis pievērst uzmanību tam, lai identificētu bēgļus un migrantus, kas ir kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem vai cietuši no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas kontrabandas ietvaros; šajā saistībā aicina nodrošināt robežu apsardzes personāla apmācību, lai nodrošinātu precīzu identificēšanu, kas ir būtiski nepieciešama tādu tiesību īstenošanai, kas likumīgi tiek nodrošinātas šiem upuriem;

71.  atzinīgi vērtē līdzekļu apmēra palielināšanu operācijām „Triton” un „Poseidon”; norāda, ka ir sākta EUNAVFOR MED operācija "Sophia" pret kontrabandistiem un nelegālajiem cilvēku pārvadātājiem Vidusjūras reģionā, un atbalsta Savienības ārējo robežu pārvaldības stiprināšanu;

72.  aicina ES un tās dalībvalstis ratificēt un īstenot Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

Saiknes starp attīstību, demokrātiju un cilvēktiesībām

73.  pauž dziļas bažas par galējas nabadzības pieaugumu un nevienlīdzību atsevišķās pasaules daļās, kas apdraud iespēju pilnībā izmantot visas cilvēktiesības; uzskata, ka cilvēktiesību ievērošana un attīstība ir nesaraujami saistītas; uzsver, ka cilvēktiesību, tostarp ekonomisko un sociālo tiesību ievērošana, dzimumu līdztiesība, laba pārvaldība, demokrātija, tiesiskums, miers un drošība ir nabadzības un nevienlīdzību izskaušanas priekšnoteikumi;

74.  atzinīgi vērtē Ilgtspējīgas attīstības programmu laikposmam līdz 2030. gadam; uzsver, ka ES attīstības sadarbībai ar trešām valstīm būtu jātiecas izveidot starptautisku vidi, kas veicina sociālo un ekonomisko tiesību īstenošanu, un aicina īstenot ANO 1986. gada Deklarāciju par tiesībām uz attīstību; atgādina par to, cik būtiska nozīme ir politikas saskaņotības attīstībai (PCD) principam, kā paredzēts LESD 208. pantā, lai panāktu cilvēktiesību ievērošanu; aicina ES nodrošināt nepieciešamās pamatnostādnes un ietekmes novērtējumu un uzraudzības un ziņošanas mehānismus, lai panāktu, ka PCD patiešām tiek ieviests ES un dalībvalstu politikas virzienos; uzskata, ka politikas saskaņotības attīstībai (PCD) īstenošana, kas paredzēta LESD 208. pantā, un skaidri noteiktas rezultātu struktūras visos ES cilvēktiesību instrumentos un cilvēktiesību mehānismos ir būtiski nepieciešamas, lai īstenotu programmu laikposmam līdz 2030. gadam, nodrošinātu atstumtu un neaizsargātu grupu iekļaušanu un iekļautu uz cilvēktiesībām balstītu pieeju (RBA); uzstāj, ka cilvēktiesībās balstītas pieejas īstenošanā ir jāstiprina saskaņotība un koordinācija starp visām ES ārējas politikas jomām un instrumentiem; aicina dalībvalstis veikt pasākumus savu pilnvaru ietvaros un pildīt attīstības saistības, ko tās uzņēmušās un kas ir saskaņā ar ES politiku šajā jomā; aicina Komisiju veikt novērtējumu par to, kā delegācijas izmanto cilvēktiesībās balstītās pieejas instrumentu kopumu, un sniegt Parlamentam pārskatu par šo novērtējumu;

75.  atgādina par cilvēktiesībās balstītas pieejas ieviešanu ES attīstības politikā nolūkā integrēt cilvēktiesību principus ES operatīvajās darbībās attīstības jomā, aptverot gan galvenajā mītnē, gan uz vietas veiktos pasākumus ar mērķi cilvēktiesības saskaņot ar attīstības sadarbības darbībām; aicina cilvektiesībās balstītas pieejas instrumentu kopumu labāk izplatīt mūsu partneriem, tostarp vietējām iestādēm, pilsoniskajai sabiedrībai un privātajam sektoram, un Komisijai cieši uzraudzīt šīs pieejas īstenošanu;

76.  pauž viedokli, ka cilvēktiesībām visiem ir jākļūst par vienojošu elementu, lai sasniegtu visus programmas laikposmam līdz 2030. gadam uzdevumus un mērķus; prasa valstu un starptautiskā līmenī izstrādāt iekļaujošu, ar cilvēktiesību ievērošanu saistītu un uz tiesībām balstītu ilgtspējīgas attīstības mērķu rādītāju sistēmu, lai šajā sakarībā nodrošinātu stingru pārredzamību un pārskatatbildību un attīstībai piešķirtie līdzekļi patiešām nonāktu pie grūtībās nonākušiem cilvēkiem;

77.  atkārtoti apstiprina steidzamo vajadzību pienācīgi pievērsties ar nabadzību un nepietiekamu uzturu saistīto un novārtā atstāto slimību pasaules mēroga problēmai; prasa izstrādāt vērienīgu ilgtermiņa politikas stratēģiju un rīcības plānu pasaules veselības, inovācijas un zāļu pieejamības jomā, kas cita starpā paredz ieguldījumus pētniecības un izstrādes jomā, lai nodrošinātu tiesības uz dzīves līmeni, kas būtu atbilstošs ikviena cilvēka veselībai un labklājībai, nediskriminējot tos pēc rases, reliģijas, politiskās pārliecības un ekonomiskā vai sociālā stāvokļa, dzimumidentitātes vai dzimumorientācijas;

78.  pauž bažas par mēģinājumiem izmantot ar attīstību nesaistītiem mērķiem finansējumu, kas paredzēts nabadzības apkarošanai un attīstības veicināšanai un kas praktiski sekmē arī tos politikas virzienus, kuru mērķis ir atbalstīt cilvēktiesības; uzsver, ka attīstības palīdzībai vajadzētu būt vērstai uz nabadzības izskaušanu, nevis tikai kļūt par instrumentu migrācijas kontrolēšanai, un atgādina, ka centienos panākt uzlabojumus cilvēktiesību un efektīvas demokrātiskās pārvaldības jomā svarīga nozīme ir 16.  ilgtspējīgas attīstības mērķim par mieru, tiesiskumu un spēcīgām iestādēm; uzskata, ka, lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību ES palīdzības saņēmējās valstīs, būtu jāievieš klauzula par korupcijas apkarošanu visās attīstības programmās un ka tiesiskuma, labas pārvaldības, institucionālo spēju konsolidācijai ar budžeta atbalsta, demokrātiskas līdzdalības un pārstāvības lēmumu pieņemšanas, stabilitātes, sociālā taisnīguma un iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes palīdzību, tādējādi ļaujot taisnīgi pārdalīt radīto bagātību, vajadzētu būt visu ES ārpolitikas virzienu galvenajiem mērķiem galvenajiem mērķiem visās ES ārpolitikas jomās; brīdina atturēties no populisma, ekstrēmisma un konstitucionālās kārtības ļaunprātīgas izmantošanas, ar ko attaisno cilvēktiesību pārkāpumus;

79.  norāda uz pastāvīgo finansējuma trūkumu attiecībā uz humāno palīdzību, ko rada aizvien pieaugošās humanitārās vajadzības, un nepilnībām Pasaules pārtikas programmā, kuru rezultātā samazinās pārtikas piegādes; prasa, lai ANO dalībvalstis un vismaz Eiropas Savienība un tās dalībvalstis izpildītu savas finansiālās saistības; šajā sakarībā norāda, ka lielākā daļa ES dalībvalstu nav izpildījušas savas saistības piešķirt 0,7 % IKP attīstības atbalstam, bet atzinīgi vērtē ES saistības attiecībā uz humānās palīdzības un civilās aizsardzības jomu, kur ES un tās dalībvalstis ir lielākais līdzekļu devējs;

80.  atzinīgi vērtē jauno Eiropas Ārējo investīciju plānu (EEIP) un Āfrikas Trasta fondu, kura mērķis ir risināt nabadzības, nevienlīdzības un nelikumīgās migrācijas pamatcēloņus un, radot ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību, veicināt cilvēktiesību ievērošanu un privātā sektora ieguldījumus Āfrikā un ES kaimiņvalstīs; prasa, lai Eiropas Reģionālās attīstības fonds uz laiku tiktu izmantots ES kaimiņvalstīs to stabilizēšanas veicināšanai;

81.  atzinīgi vērtē attīstības sadaļas iekļaušanu ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2015. gadā un prasa, lai tas kļūtu par vispārpieņemtu praksi turpmāko gadu ziņojumos.

Tirdzniecība, uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

82.  aicina panākt ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām ātru, efektīvu un visaptverošu īstenošanu; mudina visas ANO dalībvalstis, tostarp ES dalībvalstis, izstrādāt un īstenot valsts rīcības plānus; uzskata, ka tirdzniecība un cilvēktiesības var būt savienojamas un ka uzņēmējiem ir nozīmīga loma cilvēktiesību un demokrātijas sekmēšanā;

83.  atkārtoti apstiprina, ka ir steidzami nepieciešama nepārtraukta, efektīva un saskaņota rīcība visos līmeņos, tajā skaitā valstu, Eiropas un starptautiskā līmenī, lai efektīvi novērstu starptautisko korporāciju pieļautus cilvēktiesību pārkāpumus un korupciju, līdzko tie notiek, kā arī nodrošinātu to saukšanu pie pārskatatbildības, tostarp risinot juridiskās problēmas, kas izriet no uzņēmumu un to darbības eksteritoriālā rakstura;

84.  aicina ANO, ES un tās dalībvalstis kopā ar starptautiskiem un Eiropas uzņēmumiem risināt jautājumu par zemes sagrābšanu, kā arī problēmas saistībā ar izturēšanos pret tiesību uz zemi aizstāvjiem, kuri bieži vien ir kļuvuši par upuriem represijām, tostarp draudiem, vajāšanai, patvaļīgai apcietināšanai, uzbrukumiem un arī slepkavībām;

85.  ļoti atzinīgi vērtē to, ka uzsākts darbs pie saistoša ANO līguma uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā sagatavošanas; pauž nožēlu par jebkādu obstruktīvu rīcību saistībā ar šo procesu un aicina ES un dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties šajās sarunās;

86.  atgādina par dažādo, taču savstarpēji papildinošo valstu un uzņēmumu lomu attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību; stingri atgādina, ka cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos valstīm ir jānodrošina cietušajiem pieeja efektīvai tiesiskajai aizsardzībai; šajā sakarībā atgādina, ka cilvēktiesību ievērošana trešās valstīs, tostarp garantējot efektīvu tiesisko aizsardzību visiem, kas cietuši no šādiem pārkāpumiem, ir būtisks elements ES ārējās attiecībās ar šīm valstīm; atzinīgi vērtē to, ka ES ir bijusi vadošā loma, apspriežot un īstenojot vairākas iniciatīvas par globālu atbildību, kas ir cieši saistītas ar starptautisko standartu popularizēšanu un ievērošanu; atzinīgi vērtē Padomes secinājumus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, ko tā pieņēma 2016. gada 20. jūnijā, kā arī to, ka šajos secinājumos valstis tiek aicinātas savos rīcības plānos uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā paredzēt piekļuvi tiesiskajai aizsardzībai;

87.  atkārtoti uzsver, ka jāpievērš uzmanība tādu MVU raksturīgajām īpatnībām, kuri galvenokārt darbojas vietējā un reģionālā līmenī konkrētu nozaru ietvaros; tādēļ uzsver, ka ir būtiski, lai Savienības uzņēmumu sociālās atbildības (CSR) politikā, tostarp valstu CSR rīcības plānos, pienācīgi tiktu ņemtas vērā MVU īpašās vajadzības, lai ievērotu principu „vispirms domāt par mazākajiem” un atzītu MVU neoficiālo, intuitīvu pieeju CSR; atkārtoti pauž savu negatīvo nostāju pret visiem pasākumiem, kas varētu radīt administratīvu, birokrātisku vai finansiālu slogu MVU, un atbalsta pasākumus, kas ļauj MVU veikt kopīgas darbības;

88.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt politikas saskaņotību uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomās visos līmeņos, jo īpaši attiecībā uz Savienības tirdzniecības politiku; aicina Komisiju un dalībvalstis regulāri ziņot par pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu cilvēktiesību efektīvu aizsardzību saistībā ar uzņēmējdarbību;

89.  atkārtoti stingri pieprasa sistemātiski ieviest cilvēktiesību nosacījumu klauzulas starptautiskajos nolīgumos, tostarp jau noslēgtajos un turpmākajos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos starp ES un trešām valstīm; turklāt uzskata, ka pirms jebkādu pamatnolīgumu noslēgšanas ir vajadzīgi ex ante uzraudzības mehānismi, ka tiem jābūt kā nolīgumu noslēgšanas priekšnosacījumam, tā fundamentālai nolīgumu daļai, kā arī ex post uzraudzības mehānismi, kas ļauj veikt konkrētus pasākumus minēto klauzulu pārkāpšanas gadījumā, piemēram, piemērot atbilstīgas sankcijas, kā noteikts nolīguma cilvēktiesību klauzulās, tostarp (uz laiku) apturēt nolīguma darbību;

90.  aicina izveidot mehānismus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka gan valstis, gan uzņēmumi ievēro cilvēktiesības, un izveidot sūdzību mehānismu cilvēkiem, kuru tiesības tiek pārkāptas ar tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem;

91.  pieņem zināšanai Komisijas 2016. gada 28. septembra tiesību akta priekšlikumu, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei, nolūkā pastiprināt šādu kontroli, ņemot vērā, ka atsevišķas preces un tehnoloģijas var ļaunprātīgi izmantot, izdarot būtiskus cilvēktiesību pārkāpumus;

92.  atzinīgi vērtē vienošanos par ES eksporta kontroles režīma atjaunināšanu attiecībā uz precēm, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, un aicina efektīvi un pilnībā īstenot šo būtisko tiesību aktu; mudina ES un tās dalībvalstis rosināt trešās valstis apsvērt iespēju pieņemt līdzīgus tiesību aktus, kā arī sākt iniciatīvu, lai veicinātu starptautisku regulējumu attiecībā uz spīdzināšanas un nāvessoda izpildes instrumentiem; atzinīgi vērtē iniciatīvu izstrādāt regulējumu, ar kuru tiktu izveidota sistēma atbildīgai derīgo izrakteņu sagādes ķēžu darbībai no konfliktu skartām teritorijām; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atjaunot ES tiesību aktus divējāda lietojuma preču eksporta kontroles jomā; uzsver, ka Parlaments uzskata cilvēktiesības par prioritāru kritēriju eksporta licenču piešķiršanai, un aicina dalībvalstis beidzot vienoties par virzību uz mūsdienīgu, elastīgu un uz cilvēktiesībām balstītu eksporta politiku; aicina dalībvalstis izmantot stingrākus un vairāk uz cilvēktiesībām balstītus ieroču eksporta kontroles mehānismus, jo īpaši attiecībā uz valstīm, kurās ir ievērojams pierādītu vardarbīgu iekšējo represiju un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumu skaits;

93.  atzinīgi vērtē Komisijas jaunās tirdzniecības stratēģijas „Tirdzniecība visiem” pieņemšanu, kurā tā cenšas cilvēktiesības integrēt tirdzniecības politikā un izmantot ES kā tirdzniecības bloka nostāju, lai atbalstītu cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs; uzsver, ka tam būs nepieciešama pilnīga tirdzniecības politikas un ārpolitikas iniciatīvu saskaņotība un papildināmība, tostarp cieša sadarbība starp dažādiem ģenerāldirektorātiem, EĀDD un dalībvalstu iestādēm; ņem vērā Komisijas ieceri stiprināt Eiropas tautsaimniecības diplomātiju un uzsver, ka tirdzniecības politikai būtu arī jāveicina ilgtspējīga izaugsme trešās valstīs; aicina Komisiju iesaistīt visas ieinteresētās personas apspriedē par tiesisko regulējumu un uzņēmumu pienākumiem valstīs, kurās ir paredzams privāto un publisko ieguldījumu pieaugums; prasa Komisijai nodrošināt, lai EIB atbalstītie projekti atbilstu ES politikas pamatnostādnēm, un iesaka uzlabot ex-post kontroles mehānismus, ar ko vērtē EIB atbalstīto projektu ekonomisko, sociālo un vides ietekmi;

94.  atzinīgi vērtē jauno Vispārējo preferenču sistēmas (VPS) regulu, kas stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī, jo tā ir svarīgs ES tirdzniecības politikas instruments cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības veicināšanai neaizsargātajās jaunattīstības valstīs; īpaši atzinīgi vērtē to, ka tirdzniecības priekšrocības, kuras tiek piešķirtas VPS+ ietvaros, ir neatņemami un juridiski atkarīgas no starptautisko cilvēktiesību konvenciju īstenošanas; atzinīgi vērtē Komisijas pirmā divu gadu ziņojuma par VPS+ īstenošanas situāciju publicēšanu un to, ka pirms tā publicēšanas notika dialogs ar Parlamentu; norāda, ka par atkārtotiem darba pamatstandartu pārkāpumiem ir ziņots vairākās valstīs, kurām ir VPS+ statuss, un mudina veikt īstu VPS+ piemērošanu; aicina Komisiju izpētīt iespējas iekļaut Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus to konvenciju sarakstā, kas ir jāievēro VPS+ statusa piešķiršanai, un aicina tos pieteikuma iesniedzējus VPS+ statusa saņemšanai, kas nav Statūtu parakstītāja puse, tos ratificēt;

95.  atzinīgi vērtē to, ka 14 valstīm ir piešķirtas īpaši izdevīgas tirdzniecības priekšrocības jaunās VPS+ ietvaros, kas ir spēkā kopš 2014. gada 1. janvāra, kā arī atzinīgi vērtē tik ļoti nepieciešamo atbilstību 27 starptautiskajām konvencijām (tostarp konvencijām pamata cilvēktiesību un darba tiesību jomā);

96.  atkārto savu prasību par visaptverošiem, iepriekšējiem ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumiem, kuros būtiski ņem vērā pilsoniskās sabiedrības viedokli par visiem tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem;

97.  atzinīgi vērtē jaunās pamatnostādnes par ietekmes uz cilvēktiesībām analīzi tirdzniecības politikas iniciatīvu ietekmes novērtējumos(63), taču pauž nopietnas bažas par cilvēktiesību apsvērumu kvalitāti ilgtspējas ietekmes novērtējumā attiecībā uz ES un Mjanmas ieguldījumu aizsardzības nolīgumu un par to, ka Komisija neveica ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumu ES un Vjetnamas brīvās tirdzniecības nolīgumam; atkārtoti pauž atbalstu tam, lai šo nolīgumu ex-post novērtējuma ietvaros tiktu veikta visaptveroša novērtēšana;

98.  aicina ES iekļaut prasību par reliģijas vai ticības brīvības ievērošanu cilvēktiesību ietekmes novērtējumos, kas tiek veikti pirms ES lēmuma pieņemšanas par jauna tirdzniecības un ieguldījumu nolīguma noslēgšanu;

Sports un cilvēktiesības

99.  pauž bažas par to, ka valstīm ar ļoti sliktu reputāciju cilvēktiesību jomā ir piešķirtas uzņemšanas tiesības rīkot plaša mēroga sporta sacensības, piemēram, FIFA Pasaules kausa izcīņa 2018. gadā notiks Krievijā un 2022. gadā Katarā un 2022. gada Olimpiskās spēles — Pekinā, un par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izraisījuši plaša mēroga sporta pasākumi, tostarp piespiedu izlikšana no mājokļa, neapspriežoties ar iedzīvotājiem un neizmaksājot tiem kompensāciju, neaizsargāto iedzīvotāju grupu, piemēram, bērnu un viesstrādnieku, ekspluatāciju, kas var pat sasniegt paverdzināšanas līmeni, un to PSO apklusināšanu, kuras ziņo par šādiem cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina Starptautisko Olimpisko komiteju un Starptautisko Futbola federāciju asociāciju (FIFA) saskaņot savu praktisko darbību ar sporta ideāliem, ieviešot aizsargmehānismus, kas ļautu novērst un uzraudzīt jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus, kas ir saistīti ar liela mēroga sporta pasākumiem, un paredzēt kompensācijas mehānismus tiem, kas cietuši no šādiem pārkāpumiem; prasa izstrādāt ES politikas satvaru sporta un cilvēktiesību jomā; prasa ES un dalībvalstīm uzsākt dialogu ar valstu sporta federācijām, iesaistītajiem uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām par kārtību, kādā tie piedalās šādos pasākumos;

Personas ar invaliditāti

100.  atzinīgi vērtē jauno 12. un 16. mērķi, jo īpaši 16.f apakšpunktu, Padomes secinājumos par Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (2015–2019) un aicina Komisiju nodrošināt, lai cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm sistemātiski tiktu izvirzīts jautājums par Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu; norāda, ka centienos apkarot diskrimināciju ir jāņem vērā personu ar invaliditāti vajadzību konkrētais raksturs; aicina rūpīgi pārbaudīt ar invaliditāti saistīto projektu efektivitāti un to, vai šo projektu plānošanā un īstenošanā pienācīgi iesaistītas personu ar invaliditāti organizācijas;

101.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai personām ar invaliditāti tiktu nodrošināta īsta pārvietošanās brīvība publiskās vietās un tādējādi arī vienlīdzīgas iespējas iesaistīties sabiedriskajā dzīvē;

102.  kategoriski mudina integrēt personu ar invaliditāti cilvēktiesības visās ES ārpolitikas pamatnostādnēs un darbībās, jo īpaši ES migrācijas un bēgļu politikā, pienācīgi nodrošinot šo cilvēku īpašo vajadzību ievērošanu, jo viņi cieš no dažādu veidu diskriminācijas; atgādina, ka sievietes ar invaliditāti un bērni ar invaliditāti cieš no dažādu veidu diskriminācijas un viņi bieži vien ir vairāk pakļauti vardarbības, sliktas vai ļaunprātīgas izturēšanās vai izmantošanas riskam; nelokāmi atbalsta ieteikumu īstenot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai visās ES stratēģijās invaliditātes jomā, cita starpā arī tajās, kas saistītas ar ES ārpolitiku un ārējo darbību;

103.  mudina PV/AP turpināt atbalstīt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ratificēšanas un ieviešanas procesu valstīs, kuras to vēl nav ratificējušas vai nav ieviesušas; norāda, ka ES vajadzētu kļūt par piemēru, pašai efektīvi īstenojot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD); aicina ES uzņemties vadošo lomu iekļaujošas Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā, kas nodrošinātu visu personu iekļaušanu, kā ir ieteikusi CRPD komiteja savās noslēguma piezīmēs pārskatam par konvencijas īstenošanu ES;

Sieviešu un bērnu tiesības

104.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Dzimumu līdztiesības rīcības plāns (2016–2020), kurā iekļauts visaptverošs pasākumu saraksts, ar ko paredzēts uzlabot sieviešu situāciju saistībā ar vienlīdzīgām tiesībām un iespēju nodrošināšanu; uzsver, ka šis rīcības plāns ir jāīsteno kopā ar Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju, lai nodrošinātu sieviešu cilvēktiesību atzīšanu; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam, ar ko tiek veicināta dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesības visā pasaulē; atkārtoti uzsver, ka no sieviešu tiesībām nedrīkst atkāpties kādas konkrētas reliģijas vai ticības aizliegumu dēļ; pieprasa, lai ES pastiprinātu atbalstu pienākumu un saistību īstenošanai attiecībā uz sieviešu tiesībām, kas izriet no Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), Pekinas Rīcības platformas, Kairas Deklarācijas par iedzīvotājiem un attīstību un attiecīgajiem noslēguma pārskatiem, un Ilgtspējīgas attīstības mērķiem; uzsver, ka ir svarīgi nemazināt Pekinas un Kairas rīcības platformu acquis nozīmi attiecībā uz piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei kā cilvēka pamattiesībām un attiecībā uz seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību aizsardzību, un nodrošināt, ka sievietēm, kuras ir kļuvušas par karadarbības izvarošanas upuriem, tiek sniegta visa nepieciešamā medicīniskā un psiholoģiskā palīdzība un pakalpojumi drošos apstākļos, tostarp iespēja veikt drošu abortu, kā to paredz starptautiskās humanitārās tiesības; norāda, ka ģimenes plānošana, mātes veselība, viegla piekļuve kontracepcijai un iespējai droši veikt abortu, kā arī piekļuve pilnam seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu klāstam ir svarīgi elementi sieviešu dzīvības glābšanā, kā arī jaundzimušo un māšu mirstības samazināšanā; uzsver nepieciešamību šos politikas virzienus noteikt par prioritāti attīstības sadarbībā ar trešām valstīm; uzsver, ka visa sieviešu tiesību klāsta ievērošana, viņu cilvēka cieņas ievērošanas nodrošināšana un jebkādas pret viņām vērstas vardarbības un diskriminācijas izskaušana ir būtiska viņu cilvēktiesību īstenošanā; uzsver jebkura indivīda tiesības brīvi lemt par jautājumiem, kas saistīti ar viņu seksualitāti un seksuālo un reproduktīvo veselību; šajā saistībā atzīst sieviešu neatņemamās tiesības neatkarīgi pieņemt lēmumus, tostarp par ģimenes plānošanas pieejamību;

105.  atkārtoti nosoda visu veidu pāridarījumus un vardarbību pret sievietēm un bērniem un ar dzimumu saistītu vardarbību, tostarp tādu kaitējošu praksi kā agrīna laulība un piespiedu laulība, sieviešu dzimumorgānu kropļošana (FGM), ekspluatāciju un paverdzināšanu, vardarbību ģimenē, kā arī seksuālas vardarbības izmantošanu kā ieroci karā; uzskata, ka pret sievietēm vērsta vardarbība izpaužas arī psiholoģiski, un uzsver vajadzību integrēt tādus dzimumu apsvērumus, kas cita starpā veicina sieviešu aktīvu līdzdalību humānās palīdzības sniegšanā un kas ietver aizsardzības stratēģijas pret seksuālu vardarbību un ar dzimumu saistītu vardarbību, un pamata veselības aprūpes pasākumus, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumus; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jācīnās ne tikai pret jebkādu vardarbību pret sievietēm, bet arī jāpiešķir prioritāte izglītības pieejamībai un jāveicina dzimumu stereotipu apkarošana meitenēm un zēniem jau agrīnā vecumā; aicina ES un tās dalībvalstis nekavējoties ratificēt Stambulas konvenciju, lai nodrošinātu saskaņotību starp ES iekšpolitiku un ārpolitiku attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītu vardarbību; atzinīgi vērtē priekšlikumu, ko Komisija iesniedza 2016. gada 4. martā, par ES pievienošanos Stambulas konvencijai — pirmajam starptautiskajam juridiski saistošajam instrumentam vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai; uzskata, ka tas nodrošinās lielāku efektivitāti un saskaņotību ES iekšējā un ārējā politikā un starptautiskā līmenī stiprinās ES lomu un atbildību cīņā pret vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību; mudina Komisiju un Padomi darīt visu iespējamo, lai ES varētu parakstīt un noslēgt konvenciju, vienlaikus mudinot tās 14 dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju un nodrošināt, ka šī konvencija tiek pienācīgi īstenota; norāda uz nepieciešamību nodrošināt, lai medicīnas darbinieki, policisti, prokurori, tiesneši, diplomāti un miera uzturēšanas spēku dalībnieki gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs būtu pienācīgi apmācīti, kā konfliktu situācijās un operācijās uz vietas sniegt palīdzību un atbalstu no vardarbības cietušajiem, jo īpaši sievietēm un bērniem;

106.  pauž dziļas bažas par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas skar sievietes un bērnus bēgļu nometnēs un uzņemšanas centros, tostarp par zināmajiem seksuālas vardarbības un nevienlīdzīgas attieksmes pret sievietēm un bērniem gadījumiem; mudina EĀDD atbalstīt stingrākus noteikumus un labu praksi trešās valstīs; uzsver, ka ir nepieciešams, lai sievietēm un bērniem, kas bijuši pakļauti izmantošanai konfliktā, būtu pieejama veselības aprūpe un psiholoģiskā aprūpe saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, un ir nepieciešams, lai bērni bēgļu nometnēs, konfliktu zonās un apgabalos, kuros ir galēja nabadzība, un apgabalos, kur valda ekstrēmi dabas apstākļi, turpinātu izglītību un turpinātu saņemt veselības aprūpi un pārtikas piegādes;

107.  norāda, ka pasākumiem cīņā pret ar dzimumu saistītu vardarbību ir jāaptver arī tiešsaistes vardarbība, tostarp uzmākšanās, terorizēšana un iebiedēšana, un ir jāstrādā pie tā, lai izveidotu sievietēm un meitenēm drošu tiešsaistes vidi;

108.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta ANO Drošības padomes nesenā Rezolūcija Nr. 2242, kurā sievietēm tiek noteikta būtiska loma visos centienos, kas vērsti uz pasaules problēmu risināšanu un tiek aicināts pastiprināt centienus, lai iekļautu programmu „Sievietes, miers un drošība“ visos miera uzturēšanas dažādajos aspektos, un atbalsta tās īstenošanu; uzsver sieviešu līdztiesīgas, pilnvērtīgas un aktīvas līdzdalības nozīmi konfliktu novēršanā un atrisināšanā, miera sarunās un miera veidošanas procesā; iesaka ieviest kvotu sistēmu, lai nodrošinātu iespēju veicināt sieviešu pārstāvību visos politiskajos līmeņos;

109.  pauž dziļu nožēlu par to, ka romi un jo īpaši romietes joprojām cieš no plaši izplatītas diskriminācijas un naidīgas attieksmes pret romiem, kas veido nelabvēlīgu apstākļu, atstumtības, segregācijas un marginalizācijas „apburto loku”; aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis pilnībā ievērot cilvēktiesības, nodrošinot romu tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, nodarbinātību, mājokli un sociālo aizsardzību;

110.  pauž dziļu nožēlu par dzimumu līdztiesības trūkumu politikas jomā un sieviešu nepietiekamo pārstāvību politisko, sociālo un ekonomisko lēmumu pieņemšanā, jo šāda situācija apdraud cilvēktiesības un demokrātiju; uzskata, ka valdībām būtu jāizvirza par mērķi panākt dzimumu līdztiesību demokrātijas veidošanas un uzturēšanas procesos un jāapkaro sabiedrībā visu veidu ar dzimumu saistīta diskriminācija; uzsver, ka vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumi sniedz precīzas vadlīnijas ES politiskajā dialogā ar trešām valstīm, lai uzlabotu sieviešu līdzdalību vēlēšanu procesā un valsts demokrātiskajā dzīvē;

111.  pauž nožēlu par to, ka dažas valstis joprojām ierobežo sieviešu dalību vēlēšanās;

112.  pauž nožēlu par to, ka sievietes visā pasaulē joprojām saskaras ar milzīgām grūtībām atrast un saglabāt pienācīgas darbvietas, kā to parāda Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) ziņojums „Women at work 2016”;

113.  pauž nožēlu par stikla griestiem sievietēm uzņēmējdarbībā, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un sabiedrības noraidošo nostāju pret sieviešu uzņēmējdarbību, kas joprojām ir pasaules mēroga parādības; aicina izstrādāt iniciatīvas, lai vēl vairāk nodrošinātu iespējas sievietēm, jo īpaši saistībā ar pašnodarbinātību un MVU;

114.  atgādina, ka piekļuves nodrošināšana izglītībai, profesionālajai apmācībai un mikrokredītiem ir būtiski svarīgs instruments iespēju nodrošināšanai sievietēm un viņu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai;

115.  mudina sievietes aktīvi iesaistīties arodbiedrībās un citās organizācijās, jo tas lielā mērā veicina dzimtes aspektu iekļaušanu darba apstākļos;

116.  mudina dalībvalstis, Komisiju un EĀDD pievērsties jaunattīstības valstu sieviešu politiskai un ekonomiskai emancipēšanai, sekmējot viņu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā un reģionālo un vietējo attīstības projektu īstenošanā;

117.  aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā visā attiecīgajā ES finansējumā;

118.  aicina ieguldīt līdzekļus sievietēs un jauniešos, jo tas ir efektīvs veids, kā cīnīties pret nabadzību un jo īpaši sieviešu nabadzību;

119.  pauž nopietnas bažas par to, ka strauji palielinās mikrobu rezistences (AMR) apdraudējums, kas saskaņā ar prognozēm kļūs par galveno nāves gadījumu iemeslu pasaulē, īpaši apdraudot neaizsargātos un nabadzīgākos cilvēkus jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt patiešām efektīvu sabiedrības veselības stratēģiju, kurā būtu paredzēti šādi pasākumi:– slimību cēloņu identificēšana, to diagnostika un rezistento baktēriju izplatīšanās veidi tūrisma un tirdzniecības ceļā,

– optimālu starptautisko, valsts un reģionālo ārkārtas reaģēšanas pasākumu noteikšana pēc neapturamu baktēriju „uzliesmojuma”, kā arī integrēta un koordinēta šādu pasākumu sagatavošana,

– visstingrāko apjomregulējošu noteikumu izstrāde attiecībā uz antibiotiku lietošanu visos pasaules reģionos, papildinot tos ar pienācīgiem un efektīviem piemērošanas pasākumiem,

– līdz šim apjomīgākās informācijas programmas izstrāde un ieviešana mikrobu rezistences apdraudējuma jomā, izmantojot visus resursus, un jo īpaši sociālos plašsaziņas līdzekļus;

Bērna tiesības

120.  atkārtoti apstiprina, ka ir steidzami nepieciešams globāli ratificēt un efektīvi īstenot ANO Konvenciju par bērna tiesībām un tās fakultatīvos protokolus, kā arī prasa, lai ES regulāri apspriestos ar attiecīgajām vietējām un starptautiskajām bērnu tiesību organizācijām un savos politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm izvirza jautājumu par valstu pienākumu īstenot Konvenciju; atzinīgi vērtē Konvencijas ratifikāciju Dienvidsudānā un Somālijā; atkārtoti aicina Komisiju un PV/AP izpētīt veidus un līdzekļus, lai ES varētu pievienoties ANO Konvencijai par bērna tiesībām;

121.  prasa ES turpināt veicināt ES un UNICEF Bērna tiesību instrumentu kopumu „Integrating Child Rights in development Cooperation” (bērna tiesību iekļaušana attīstības sadarbībā) ar savu ārējo delegāciju palīdzību un veikt ES delegāciju personāla atbilstošu apmācību šajā jomā; norāda uz nopietnu nereģistrēto bērnu problēmu, kuri ir dzimuši ārpus savu vecāku mītnes zemēm, — problēmu, kas ir īpaši smaga saistībā ar bēgļiem, un aicina ES aktualizēt šo jautājumu savos politiskajos dialogos ar trešām valstīm; aicina Komisiju izstrādāt politiku un starptautiskos forumos veicināt tādu vecāku bērnu aizsardzību, kuri atrodas ieslodzījumā, lai novērstu viņu diskrimināciju un stigmatizāciju; uzsver, ka miljoniem bērnu joprojām cieš no uztura nepietiekamības, lielam skaitam bērnu piedzīvojot neatgriezeniskas, ilglaicīgas sekas un pat nomirstot; aicina Komisiju un starptautisko sabiedrību ieviest inovatīvus veidus, kā novērst nepietiekama uztura problēmu, jo īpaši bērnu vidū, pilnīgāk izmantojot visu pārtikas piegādes ķēdi un tādējādi piesaistot arī publiskā un privātā sektora un iedzīvotāju partnerības (PPPP), kā arī visus pārējos pieejamos resursus, jo īpaši sociālos plašsaziņas līdzekļus;

122.  uzskata, ka ir nepieciešama starptautiska palīdzība centienos meklēt un atbrīvot sievietes un bērnus, kuri vēl joprojām atrodas Da’esh un citu teroristisko vai paramilitāro organizāciju gūstā, un veicināt īpašas programmas bijušo gūstekņu ārstēšanai Eiropas Savienībā un visā pasaulē; pauž bažas par bērnu vervēšanu un viņu līdzdalību teroristiskās un militārās darbībās; uzsver nepieciešamību izstrādāt politiku, lai vadītu šo bērnu meklēšanu, atbrīvošanu, rehabilitāciju un reintegrāciju; uzstāj, ka ir jāveicina bērnu kareivju atbruņošanas, rehabilitācijas un reintegrācijas politika; atkārtoti prasa Komisijai ierosināt visaptverošu bērna tiesību stratēģiju un rīcības plānu nākamajiem pieciem gadiem, lai par prioritāti gan ES ārpolitikā, gan tās iekšpolitikā noteiktu bērnu tiesības un veicinātu bērnu tiesību ievērošanu, jo īpaši veicinot bērnu nodrošinājumu ar ūdeni, sanitāriju, veselības aprūpi un izglītību, tostarp konfliktu zonās un bēgļu nometnēs;

Vecāka gadagājuma cilvēku tiesības

123.  atzinīgi vērtē 16.g mērķi Rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju 2015.–2019. gadam, kurš paredz veicināt informētību par vecu cilvēku cilvēktiesībām un īpašajām vajadzībām; ir nobažījies par nelabvēlīgo ietekmi, ko rada diskriminācija vecuma dēļ; uzsver īpašās problēmas, kas jāpārvar veciem cilvēkiem viņu cilvēktiesību izmantošanā, piemēram, attiecībā uz sociālās aizsardzības un veselības aprūpes pieejamību; aicina dalībvalstis izmantot pašreiz notiekošo Madrides Starptautiskā rīcības plāna par sabiedrības novecošanos pārskatīšanu, lai plānotu spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un apzinātu iespējamās nepilnības; aicina ES un dalībvalstis aktīvi iesaistīties ANO beztermiņa darba grupā novecošanas jautājumos un pastiprināt centienus, lai aizsargātu un veicinātu vecu cilvēku tiesības, tostarp apsverot jauna tiesību akta izstrādi;

Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesības

124.  ir dziļi nobažījies par pieaugošo pret LGBTI personām vērstu vardarbību un diskrimināciju; stingri nosoda nesen vērojamo diskriminējošu tiesību aktu skaita pieaugumu un vardarbību pret personām, kas saistīta ar viņu seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti un dzimuma īpašībām, un to, ka joprojām 73. valstīs homoseksualitāte ir krimināli sodāma (tostarp izvirzot pret LGBTI personām apsūdzības „izvirtības piekopšanā”), no kurām 13(64) valstīs tiek pieļauts nāvessods, savukārt 20 valstīs vēl ir krimināli sodāma transpersonu identitāte; pauž nopietnas bažas par tā dēvētajiem „pretpropagandas” tiesību aktiem, kuru mērķis ir ierobežot LGBTI personu un viņu tiesību atbalstītāju vārda un pulcēšanās brīvību; aicina visas valstis, kurās ir šādi noteikumi, tos atcelt; stingri nosoda to, ka arvien vairāk tiek ierobežoti un apgrūtināti darbošanās apstākļi, pulcēšanās un biedrošanās brīvība LGBTI grupām un tiesību aizstāvjiem un pasākumi un protesti, piemēram, praida gājieni dažos gadījumos sastopas ar vardarbīgu reakciju no iestāžu puses; atkārtoti uzsver, ka šīm pamatbrīvībām ir būtiska nozīme demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanā un ka valstu atbildība ir nodrošināt, lai šādas tiesības tiktu atbalstītas un to īstenotāji tiktu aizsargāti; prasa EĀDD noteikt prioritāti un pastiprināt savu rīcību valstīs, kurās valda pret LGBTI personām vērsta vardarbība, nogalināšanas, slikta izturēšanās un diskriminācija, nosodot šādu praksi saskaņā ar ES pamatnostādnēm par nāvessodu un ES pamatnostādnēm par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un turpinot darbu šajā jomā kopā ar ANO augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt LGBTI cilvēktiesību aizstāvju darbu, palielinot atbalstu un resursus efektīvai plānošanai, uzsākot sabiedrības informēšanas kampaņas, ko arī finansē no EIDHR līdzekļiem, par diskrimināciju un vardarbību, kas vērsta pret LGBTI personām, un nodrošinot ārkārtas palīdzības sniegšanu tiem, kam tā ir vajadzīga; aicina ES delegācijas un attiecīgās iestādes aktīvi veicināt šo tiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

125.  atzinīgi vērtē 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās Ārlietu padomes pamatnostādnes LGBTI personu visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai; aicina EĀDD un Komisiju censties panākt stratēģiskāku un sistemātiskāku šo pamatnostādņu īstenošanu, tostarp veicinot informētību un nodrošinot atbilstošu ES personāla apmācību trešās valstīs, lai efektīvi aktualizētu jautājumu par LGBTI tiesībām politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm, kā arī daudzpusējos forumos; uzsver, ka ir svarīgi padarīt ES pamatnostādnes par visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību plaši pieejamas LGBTI personām; aicina veikt konkrētus pasākumus ES iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotības palielināšanai LGBTI tiesību jomā;

126.  mudina ES iestādes un dalībvalstis turpināt veicināt diskusijas par viendzimuma laulību vai viendzimuma reģistrētām partnerattiecībām, kas ir politisko, sociālo un pilsonisko tiesību, kā arī cilvēktiesību jautājums; atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk valstu ievēro tiesības dibināt ģimeni, slēdzot laulību, reģistrējot partnerattiecības un panākot adopciju, nediskriminējot nevienu personu seksuālās orientācijas dēļ, un aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt priekšlikumus šādu partnerattiecību un viendzimuma ģimeņu savstarpējai atzīšanai visā ES, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz darbu, brīvu pārvietošanos, nodokļiem un sociālo nodrošinājumu, aizsargājot ģimeņu un bērnu ienākumus;

Pirmiedzīvotāju tiesības un pie minoritātēm piederošu personu tiesības

127.  ir dziļi nobažījies, ka pirmiedzīvotāju tautas joprojām saskaras ar īpaši augstu diskriminācijas risku un ka tās ir īpaši neaizsargātas pret politiskām, ekonomiskām, vides un ar darbu saistītām pārmaiņām un traucējumiem; norāda, ka vairākums no tām dzīvo zem nabadzības sliekšņa un ka tām ir ierobežotas piekļuves iespējas politiskajai pārstāvībai un lēmumu pieņemšanai vai šādu iespēju nav vispār, kas ir pretrunā to tiesībām uz brīvu, iepriekšēju un informētu piekrišanu, ko paredz Apvienoto Nāciju Deklarācija par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām un ko atzīst 2005. gada Eiropas Konsenss attīstības jomā; pauž īpašas bažas par ziņojumiem attiecībā uz tādām plaši izplatītām un pieaugošām parādībām kā cilvēktiesību pārkāpumi pret pirmiedzīvotāju tautām, piemēram, cilvēktiesību aizstāvju vajāšana, patvaļīga aizturēšana un nogalināšana, pirmiedzīvotāju piespiedu pārvietošana, viņu zemes sagrābšana un korporatīvie pārkāpumi;

128.  ar dziļām bažām norāda, ka ar resursu ieguvi saistītie cilvēktiesību pārkāpumi īpaši skar pirmiedzīvotāju tautas; aicina Eiropas Komisiju un EĀDD atbalstīt stingru tiesisko regulējumu un iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt pārredzamību un labu pārvaldību izejvielu ieguves un citās ar resursiem saistītās nozarēs, ievērojot vietējo tautu brīvu, iepriekšēju un informētu piekrišanu un ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām; aicina ES delegācijas turpināt stiprināt dialogu ar pirmiedzīvotāju tautām uz vietas nolūkā identificēt un novērst cilvēktiesību pārkāpumus;

129.  uzsver, ka nacionālo minoritāšu kopienām ir īpašas vajadzības, tāpēc visās ekonomiskās, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās ir jāveicina pilnīga un efektīva vienlīdzība starp personām, kuras pieder kādai nacionālajai minoritātei, un personām, kuras pieder vairākumam; mudina Komisiju visā paplašināšanās procesā cieši sekot līdzi tam, kā tiek īstenoti noteikumi par tādu personu tiesību aizsardzību, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm;

To personu tiesības, kuras skar kastu diskriminācija

130.  nosoda pastāvīgos cilvēktiesību pārkāpumus pret iedzīvotāju grupām, kuras cieš no kastu hierarhijas sistēmas un tās izraisītās diskriminācijas, tostarp nevienlīdzības, tiesu sistēmas un darba nepieejamības, pastāvīgas segregācijas un kastu sistēmas izraisītiem šķēršļiem cilvēka pamattiesību ievērošanai un attīstības sekmēšanai; pauž dziļas bažas par satraucošiem un skaitliskā ziņā pieaugošiem uz kastām balstītiem vardarbīgiem uzbrukumiem dalītiem, kā arī par institucionālo diskrimināciju, kas netiek sodīta; atgādina par savu aicinājumu izstrādāt ES politiku par kastu diskrimināciju un aicina ES izmantot visas iespējas paust nopietnas bažas par kastu diskrimināciju;

Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) / pagaidu tiesas

131.  atgādina par Starptautiskās Krimināltiesas universālumu un atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu tās darbam; uzsver, cik svarīgi ir darīt galu to vainīgo nesodāmībai, kuri vainojami smagākajos noziegumos, kas skar starptautisko sabiedrību, un nodrošināt taisnīgumu personām, kuras cietušas no kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīda; turpina vērīgi uzraudzīt jebkādus centienus mazināt Starptautiskās Krimināltiesas leģitimitāti vai neatkarību;

132.  atkārtoti aicina ANO Drošības padomes dalībvalstis nodrošināt, ka Drošības padome vēršas Starptautiskajā Krimināltiesā, lai tajā skatītu noziegumus, tostarp genocīdu, ko tā dēvētā Islāma valsts/Da’esh īstenojusi Irākā un Sīrijā pret kristiešiem (haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem), jezīdiem un citām reliģiskajām un etniskajām minoritātēm;

133.  atzinīgi vērtē Ukrainas izdoto deklarāciju, ar ko tiek pieņemta Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija par noziegumiem, kas Ukrainā izdarīti kopš 2014. gada 20. februāra, jo šī deklarācija dod iespēju Starptautiskās Krimināltiesas prokuroram vērtēt to, vai tiesa varētu vērtēt pārkāpumus, kas izdarīti bruņota konflikta laikā, kaut arī Ukraina pagaidām nav kļuvusi par Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalsti;

134.  atzinīgi vērtē Padomes secinājumus par ES atbalstu pārejas posmam tieslietu jomā, kā arī ES politikas satvaru par atbalstu pārejas tiesiskumam (ES ir pirmā reģionālā organizācija, kas ir pieņēmusi šādu politiku); aicina ES, tās dalībvalstis un tās īpašos pārstāvjus aktīvi veicināt Starptautiskās Krimināltiesas darbību, tās lēmumu piemērošanu un cīņu pret nesodāmību par Romas statūtos noteiktajiem noziedzīgiem nodarījumiem un pauž nopietnas bažas par to, ka vairāki aresta orderi joprojām nav izpildīti; mudina ES un tās dalībvalstis sadarboties ar Tiesu un arī turpmāk sniegt stingru diplomātisko un politisko atbalstu centieniem stiprināt un paplašināt attiecības starp Starptautisko Krimināltiesu un ANO, jo īpaši saistībā ar ANO Drošības Padomi, kā arī īstenot pasākumus, lai efektīvi novērstu gadījumus, kad netiek nodrošināta sadarbība ar Starptautisko Krimināltiesu, un reaģētu šādos gadījumos; atkārtoti aicina ES pieņemt kopēju nostāju attiecībā uz agresijas noziegumiem un Kampalas grozījumiem, kā arī aicina dalībvalstis pielāgot savus tiesību aktus Kampalas grozījumos sniegtajām definīcijām un uzlabot sadarbību ar Tiesu; pauž nožēlu par to, ka vairākas valstis ar necieņu izturējās pret Starptautisko Krimināltiesu, izstājoties vai draudot izstāties no Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas;

135.  atkārtoti aicina izveidot posteni ES īpašajam pārstāvim starptautiskā taisnīguma un starptautisko humanitāro tiesību jomā ar mērķi nodrošināt šiem jautājumiem atpazīstamu un veltīt pienācīgu uzmanību, lai efektīvi sekmētu ES programmu un iekļautu ES ārpolitikā Starptautisko Krimināltiesu, kā arī ES apņemšanos cīnīties pret nesodāmību;

136.  aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt Starptautisko Krimināltiesu ar atbilstošu finansējumu un sniegt lielāku būtiski nepieciešamo atbalstu starptautiskajai krimināltiesību sistēmai, tostarp pagaidu tiesai;

Starptautiskās humanitārās tiesības (SHT)

137.  pauž nosodījumu par to, ka netiek ievērotas starptautiskās humanitārās tiesības, un pauž nopietnas bažas par to, ka visā pasaulē dramatiski pieaug „netieša kaitējuma” (collateral damage) samērs bruņotos konfliktos, un par nāvi nesošajiem uzbrukumiem slimnīcām, skolām, humānās palīdzības konvojiem un citiem civilajiem mērķiem; pauž nopietnas bažas par to, ka pieaug nevalstisko dalībnieku darbības ietekme konfliktos visā pasaulē, un mudina ES izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, lai nodrošinātu, ka valsts un nevalstiskie dalībnieki ievēro starptautiskās humanitārās tiesības; atzinīgi vērtē ES un ES dalībvalstu solījumu Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai (SSKK) stingri atbalstīt tāda efektīva mehānisma izveidi, ar ko stiprina starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, un aicina PV/AP informēt Parlamentu par viņas mērķiem un stratēģiju šā solījuma izpildei; mudina starptautisko sabiedrību sasaukt starptautisku konferenci, lai sagatavotu jaunu starptautisku mehānismu datu izsekošanai un vākšanai un publiskai ziņošanai par starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, tostarp uzbrukumiem slimnīcām, medicīnas darbiniekiem un atrās palīdzības mašīnām; uzskata, ka šāda mehānisma veidošanas pamatā varētu būt patlaban pieejamais mehānisms attiecībā uz bruņota konflikta skartiem bērniem (CAAC); aicina PV/AP katru gadu sniegt publisku sarakstu, kurā būtu minēti likumpārkāpēji, kas, iespējams, veikuši uzbrukumus skolām un slimnīcām, lai varētu definēt atbilstošu ES rīcību šādu uzbrukumu apturēšanai;

138.  pauž nožēlu, ka septiņas dalībvalstis vēl nav ratificējušas Konvenciju par kasešu munīciju; aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt aizliegumu visā pasaulē izmantot balto fosforu, īpaši papildinot Konvenciju par noteiktiem parastiem ieročiem ar jaunu protokolu, ar ko aizliedz šādu ieroču izmantošanu;

139.  aicina dalībvalstis ratificēt galvenos starptautisko humanitāro tiesību instrumentus un citus attiecīgos juridiskos instrumentus, kas ietekmē starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu; atzīst ES pamatnostādņu par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu nozīmi un atkārtoti aicina PV/AP un EĀDD pārskatīt to īstenošanu, ņemot vērā traģiskos notikumus Tuvajos Austrumos, jo īpaši saistībā ar plaša izplatīto un sistemātisko nesodāmību par smagiem SHT un cilvēktiesību noteikumu pārkāpumiem; aicina ES atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir vairot zināšanas par SHT un labu praksi to piemērošanā, un aicina ES izmantot visus tās rīcībā esošos divpusējos instrumentus, lai efektīvi, tostarp ar politiskā dialoga starpniecību, veicinātu to, ka tās partneri ievēro starptautiskās humanitārās tiesības, atkārtoti aicina dalībvalstis apvienot starptautiskus centienus, lai novērstu to, ka bruņoti dalībnieki uzbrūk skolām vai izmanto tās militāriem mērķiem, un to var izdarīt, apstiprinot Drošu skolu deklarāciju, kas ir paredzēta, lai palīdzētu izbeigt plaši izplatītos militāros uzbrukumus skolām bruņota konflikta laikā;

140.  mudina starptautisko sabiedrību sasaukt starptautisku konferenci, lai sagatavotu jaunus starptautiski saistošus noteikumus, kas pieņemti, lai starptautiskās humanitārās tiesības atkārtoti pielāgotu jaunajai karu realitātei nolūkā celt starptautisko humanitāro noteikumu efektivitāti;

141.  atkārtoti aicina PV/AP sākt iniciatīvu ES ieroču embargo noteikšanai pret valstīm, kuras tiek apsūdzētas aizdomās par nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, jo īpaši par mērķtiecīgiem uzbrukumiem civilajai infrastruktūrai; uzsver, ka turpmāka ieroču tirdzniecības licencēšana šādām valstīm ir Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP pārkāpums; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju uzņemt Eiropas Savienībā Gvantanamo ieslodzītos; uzsver, ka Gvantanamo līča cietums ir jāslēdz, cik drīz vien iespējams;

Domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvība

142.  nosoda atbilstoši LESD 10. pantam jebkādu vardarbību, vajāšanu, neiecietību un diskrimināciju ideoloģijas, reliģijas vai ticības dēļ; pauž nopietnas bažas par joprojām saņemtajiem ziņojumiem par vardarbību, vajāšanu, neiecietību un diskrimināciju pret reliģiskām un ticības minoritātēm visā pasaulē; uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas, reliģijas vai ticības brīvību ir viena no galvenajām cilvēktiesībām, kas ir savstarpēji saistīta ar citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, un tās ietver tiesības ticēt vai neticēt, tiesības paust vai nepaust reliģiju vai ticību, kā arī tiesības pieņemt, mainīt un pamest ticību vai atgriezties pie tās pēc paša izvēles, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantā; aicina ES un dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties politiskajās diskusijās, lai atceltu likums par zaimošanu; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, ka visā pasaulē tiek respektētas un aizsargātas reliģiskās un ticības minoritātes, tostarp Tuvajos Austrumos, kur Da’esh un citas teroristu grupas vajā jezīdu, kristiešu un musulmaņu minoritātes un ateistus; nosoda reliģijas vai ticības ļaunprātīgu izmantošanu teroristiskiem mērķiem;

143.  atbalsta ES apņemšanos starptautiskos un reģionālos forumos, tostarp ANO, EDSO, Eiropas Padomē un citos reģionālos mehānismos, veicināt tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību, kā arī mudina ES turpināt iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijā tās ikgadējo rezolūciju par reliģijas vai ticības brīvību un atbalstīt ANO īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības jautājumos pilnvaras; mudina PV/AP un EĀDD uzturēt pastāvīgu dialogu ar NVO, reliģiskajām vai reliģiskās pārliecības grupām un reliģiskajiem līderiem;

144.  pilnībā atbalsta to, ka ANO Cilvēktiesību padomē un ANO Ģenerālajā asamblejā ES uzņēmās vadību attiecībā uz tematiskajām rezolūcijām reliģijas un ticības brīvības jautājumos, kā arī mudina ES atbalstīt ANO īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības jautājumos pilnvaras un rosina valstis, kuras līdz šim nav apstiprinājušas vizītes pieprasījumus no ANO īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības jautājumos, to izdarīt;

145.  aicina ES stiprināt spēkā esošos instrumentus un savu pilnvaru ietvaros pieņemt citus dokumentus, lai visā pasaulē nodrošinātu reliģisko minoritāšu efektīvu aizsardzību;

146.  aicina veikt konkrētu darbību, lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi īstenotas ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, tostarp: nodrošināt sistemātisku un konsekventu ES darbinieku apmācību galvenajā mītnē un delegācijās, ziņot par situāciju valstī un vietējā mērogā, kā arī cieši sadarboties ar vietējiem dalībniekiem un īpaši reliģisko vai ticības grupu līderiem;

147.  pauž nopietnas bažas par to, ka dažviet pasaulē reliģisko vai ticības kopienu stāvoklis ir apdraudēts un visa reliģiskā kopiena izzūd vai dodas bēgļu gaitās;

148.  uzsver, ka šobrīd kristieši ir visvairāk vajātā un iebiedētā reliģiskā grupa pasaules valstīs, tostarp Eiropā, kur kristiešu bēgļi parasti tiek vajāti reliģisko uzskatu dēļ, un ka dažām no vecākajām kristiešu kopienām draud izzušana, jo īpaši Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos;

149.  mudina starptautisko sabiedrību un ES nodrošināt minoritāšu aizsardzību, izveidot drošas zonas konflikta reģionos; aicina atzīt pašpārvaldi un tiesības uz pašaizsardzību etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, kas dzīvo teritorijās, kur tām vēsturiski ir bijusi spēcīga klātbūtne un kur tās dzīvo mierīgi līdzās cita citai — piemēram, Sindžāras kalnu apgabalos (jezīdiem) un Ninevijas līdzenumā (haldiešu-sīriešu-asīriešu iedzīvotājiem); turklāt aicina sniegt īpašu atbalstu, lai saglabātu (masu) kapus pašreizējo vai neseno konfliktu vietās ar mērķi veikt ekshumāciju un tur atrodošos mirstīgo atlieku kriminālistikas analīzi, lai varētu pienācīgi apbedīt upuru mirstīgās atliekas vai izsniegt tās ģimenēm; aicina izveidot speciālu fondu tādu iniciatīvu finansēšanai, kuru mērķis ir aizsargāt pierādījumus ar mērķi veikt izmeklēšanu par aizdomām par noziegumiem pret cilvēci un veikt kriminālvajāšanu; aicina sniegt īpašu atbalstu no ES un tās dalībvalstu puses, lai steidzami izveidotu ekspertu grupu, kuras uzdevumus būtu iegūt visus pierādījumus par jebkādu notiekošu starptautisku noziegumu pret reliģiskajām minoritātēm, tostarp par genocīdu, lai kur tas notiktu, kā arī saglabāt masu kapus pašreizējo vai neseno konfliktu vietās, lai sagatavotos starptautiski tiesāt par šiem noziegumiem atbildīgās personas;

Vārda brīvība tiešsaistē un bezsaistē, kā arī audiovizuālajos un citos plašsaziņas līdzekļu avotos

150.  uzsver, ka cilvēktiesības un pamatbrīvības ir universālas un tās ir jāaizsargā pasaules mērogā visos to izpausmes veidos;

151.  uzsver vārda brīvības, plašsaziņas līdzekļu neatkarības un plurālisma nozīmīgumu, jo tie ir būtiski demokrātijas elementi, un nepieciešamību dot iespējas iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai, lai nodrošinātu publiskā sektora pārredzamību un pārskatatbildību;

152.  pauž bažas par arestu un iebiedēšanas mēģinājumu straujo pieaugumu pret žurnālistiem vairākās valstīs, tostarp Eiropas valstīs, atgādina, ka šādas prakses ievērojami kaitē preses brīvībai; mudina ES un starptautisko sabiedrību aizsargāt neatkarīgos žurnālistus un emuāristus, mazināt digitālo plaisu un sekmēt neierobežotu piekļuvi informācijai un saziņai, kā arī necenzētu piekļuvi internetam (digitālā brīvība);

153.  pauž nopietnas bažas par to, ka tiek pavairotas un izplatītas uzraudzības, pārraudzības, cenzūras un filtrēšanas tehnoloģijas, kas aizvien vairāk apdraud cilvēktiesības un demokrātijas aktīvistus autokrātiskās valstīs;

154.  stingri nosoda to, ka aizvien vairāk cilvēktiesību aizstāvju piedzīvo digitālā vidē izteiktus draudus, tostarp tiek kompromitēti dati, konfiscējot aprīkojumu, veicot attālinātu uzraudzību un nopludinot datus; nosoda uzraudzību tiešsaistē un datorprogrammu uzlaušanu nolūkā iegūt informāciju, ko varētu izmantot tiesas prāvās vai nomelnošanas kampaņās, kā arī tiesvedībā par nomelnošanu;

155.  asi nosoda to, ka valsts iestādes kontrolē internetu, plašsaziņas līdzekļus un akadēmiskās aprindas, kā arī nosoda cilvēktiesību aizstāvju, juristu un žurnālistu aizvien biežāko iebiedēšanu, vajāšanu un patvaļīgu apcietināšanu;

156.  nosoda digitālās saziņas ierobežojumus, tostarp tīmekļa vietņu slēgšanu un individuālo kontu bloķēšanu, ko veic autoritāri režīmi nolūkā ierobežot vārda brīvību, apklusināt opozīciju un apspiest pilsonisko sabiedrību; aicina ES un tās dalībvalstis publiski nosodīt režīmus, kuri ierobežo savu kritiķu un opozicionāru digitālo saziņu;

157.  uzsver, ka ir svarīgi jebkādā saziņā ar trešām valstīm, tostarp pievienošanās sarunās, tirdzniecības sarunās un cilvēktiesību dialogos un diplomātiskajos kontaktos, veicināt digitālās brīvības un neierobežotu piekļuvi internetam, lai informācija par cilvēktiesībām un demokrātiju būtu pēc iespējas pieejamāka visiem cilvēkiem visā pasaulē;

158.  pauž bažas par to, ka aizvien vairāk tiek izmantota naida runa, jo īpaši sociālajos plašsaziņas līdzekļos; aicina Komisiju iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjus, lai nodrošinātu, ka to viedokļi tiek ņemti vērā sarunās par rīcības kodeksiem; stingri nosoda to, ka digitālajās platformās tiek izplatīti naidīgi paziņojumi, kas mudina uz vardarbību un teroru;

159.  prasa sniegt lielāku atbalstu jomām, kas veicina plašsaziņas līdzekļu brīvību, aizsargājot neatkarīgus žurnālistus, emuāru autorus un trauksmes cēlējus, samazinot digitālās atšķirības un sekmējot neierobežotu piekļuvi informācijai un saziņai, un garantējot cenzūrai nepakļautu piekļuvi internetam (digitālā brīvība);

160.  prasa aktīvi izstrādāt un izplatīt tehnoloģijas, kas palīdz aizsargāt cilvēktiesības, un veicināt iedzīvotāju digitālās tiesības un brīvības, kā arī to drošību un privātumu;

161.  mudina ES ieviest bezmaksas un atklātā pirmkoda programmatūru un mudināt šādi rīkoties arī citus dalībniekus, jo šāda programmatūra nodrošina labāku drošību un cilvēktiesību ievērošanu;

162.  aicina Komisiju un dalībvalstis visos starptautiskajos forumos diskutēt par vārda brīvību tiešsaistē, digitālajām brīvībām, kā arī brīva un atklāta interneta nozīmi, tostarp diskutēt par to ANO Interneta pārvaldības forumā, G8, G20, EDSO un Eiropas Padomē;

Terorisma apkarošana

163.  atkārtoti pauž viennozīmīgu terorisma nosodījumu un pilnīgu atbalstu darbībām, kuru mērķis ir iznīcināt teroristiskās organizācijas, īpaši Da’esh, kas rada skaidri redzamus draudus reģionālajai un starptautiskajai drošībai, vienlaikus atgādinot, ka šo darbību īstenošanā vienmēr pilnībā jāievēro visas starptautiskās cilvēktiesības; atbalsta ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 2178 (2014) par ārvalstu teroristu kaujinieku radītā apdraudējuma apkarošanu un Madrides pamatprincipu par ārvalstu teroristu kaujinieku plūsmas apturēšanu īstenošanu;

164.  atgādina, ka ES rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju ir uzsvērta vajadzība nodrošināt, lai viedokļa un vārda brīvības ievērošana tiktu integrēta politikas un programmu izstrādē attiecībā uz terorismu, tostarp, izmantojot digitālās uzraudzības tehnoloģijas; uzsver, ka dalībvalstīs vajadzētu pilnībā izmantot spēkā esošos instrumentus, lai novērstu Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un izstrādātu efektīvas programmas cīņai pret teroristu un ekstrēmistu propagandu un vervēšanas metodēm, jo īpaši tiešsaistē, un radikalizācijas novēršanai; uzsver, ka ES ir steidzami jāīsteno saskaņoti pasākumi, un uzstāj, lai dalībvalstis sadarbotos jutīgās jomās, īpaši attiecībā uz informācijas un izlūkdatu apmaiņu;

165.  prasa ES turpināt sadarboties ar ANO, lai apkarotu terorisma finansēšanu, tostarp izmantojot esošus mehānismus atsevišķu teroristu un organizāciju identifikācijai un stiprinot aktīvu iesaldēšanas mehānismus visā pasaulē, vienlaikus ievērojot starptautiskos standartus par tiesību aktos paredzēto kārtību un tiesiskumu; aicina Komisiju un dalībvalstis efektīvi un steidzami risināt šo jautājumu ar tām valstīm, kuras finansē vai atbalsta teroristiskās organizācijas vai ļauj saviem pilsoņiem to darīt;

Nāvessods

166.  atgādina, ka ES ievēro pilnīgas neiecietības politiku attiecībā uz nāvessodu, un atkārtoti pauž savu pastāvīgo nostāju pret nāvessodu, spīdzināšanu un nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu visos gadījumos un apstākļos;

167.  atzinīgi novērtē nāvessoda atcelšanu Fidži, Surinamā, Mongolijā un ASV Nebraskas štatā;

168.  pauž nopietnas bažas par nāvessodu izpildes atjaunošanu dažās valstīs pēdējos gados; pauž nožēlu, ka citās valstīs politiskie līderi arī apsver iespēju atjaunot nāvessoda izpildi; pauž dziļas bažas par piespriesto nāvessodu skaita pieaugumu, kas pasludināti 2015. gadā visā pasaulē, jo īpaši Ķīnā, Ēģiptē, Irānā, Nigērijā, Pakistānā un Saūda Arābijā; atgādina iestādēm šajās valstīs, ka tās ir pievienojušās Konvencijai par bērna tiesībām, kas stingri aizliedz piemērot nāvessodu par noziegumiem, kas izdarīti, pirms persona ir sasniegusi 18 gadu vecumu;

169.  pauž īpašas bažas par to, ka aizvien pieaug masveida prāvās piespriesto nāvessodu skaits, neievērojot starptautiskajās tiesībās paredzētos obligātos taisnīgas tiesas standartus;

170.  pauž stingru nosodījumu par aizvien biežāk piespriestajiem nāvessodiem par noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar narkotikām un aicina atteikties no nāvessoda un tūlītēja nāvessoda izpildes piespriešanas par šādiem nodarījumiem;

171.  aicina tās valstis, kuras ir atcēlušas šo soda veidu vai jau ilgstoši noteikušas tā moratoriju, nemainīt savu apņemšanos un atkal neieviest to; aicina ES turpināt izmantot sadarbību un diplomātiju visos iespējamajos forumos pasaulē, lai iestātos pret nāvessodu, kā arī tiekties panākt, lai tiesības uz taisnīgu tiesu tiek pilnībā ievērotas attiecībā uz katru personu, kam piespriests nāvessods; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu valstīs, kuras joprojām piespriež nāvessodu, uzraudzīt apstākļus, kādos veic nāvessoda izpildi, — lai pārliecinātos, ka tiek publiskots to personu saraksts, kurām piespriests nāvessods, un ka viņu mirstīgās atliekas nodotas ģimenēm;

172.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES saglabātu plašas atpazīstamības politiku, kas vērsta uz nāvessoda atcelšanu visā pasaulē, saskaņā ar 2013. gadā pārskatītajām ES pamatnostādnēm par nāvessodu, un lai tā turpinātu iestāties pret nāvessodu; aicina ES turpināt darbu pie tā, lai panāktu vispārēju nāvessoda atcelšanu, un izpētīt jaunus veidus, kā rīkot kampaņas, lai to panāktu, un atbalstīt pasākumus EIDHR ietvaros, kuru mērķis ir novērst nāvessoda spriedumus vai izpildes; aicina ES delegācijas turpināt organizēt izpratnes veicināšanas kampaņas, lai to panāktu;

Cīņa pret spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos

173.  pauž nopietnas bažas par to, ka turpinās spīdzināšanas izmantošana un nežēlīga izturēšanā pret personām, kas atrodas apcietinājumā, tostarp ar nolūku panākt atzīšanos, ko pēc tam izmanto kriminālprocesos, kas acīmredzami neatbilst starptautiskajiem godīguma standartiem;

174.  pauž nožēlu par plaši izplatīto spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret sabiedrības locekļiem, kuri ir disidenti, lai viņus apklusinātu, un pret mazaizsargātām grupām, piemēram, etnisko, lingvistisko un reliģisko minoritāšu grupām, LGBTI personām, sievietēm, bērniem, patvēruma meklētājiem un migrantiem;

175.  kategoriski nosoda spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos, ko izraisa Da’esh un citas teroristu vai paramilitārās organizācijas; pauž solidaritāti ar visu šādā vardarbībā cietušo upuru ģimenēm un kopienām; pauž nosodījumu par Da’esh un citu teroristisko vai paramilitāro organizāciju piekopto praksi, kas ietver sevī diskrimināciju un mērķtiecīgu vēršanos pret minoritāšu grupām; aicina ES, tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību pastiprināt centienus, lai risinātu steidzamo vajadzību efektīvi nepieļaut tālākas ciešanas;

176.  uzskata, ka ieslodzījuma apstākļi un cietumu stāvoklis vairākās valstīs ir ārkārtīgi satraucošs; uzskata, ka ir nepieciešams apkarot jebkādu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos, tostarp psiholoģisku, pret ieslodzītajām personām un pastiprināt centienus ievērot attiecīgās starptautiskās tiesības šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un medikamentiem; stingri nosoda šādu tiesību pārkāpumus un uzskata, ka ieslodzīto personu neārstēšana, jo īpaši hepatīta un HIV gadījumos, ir pielīdzināma palīdzības nesniegšanai briesmās nonākušai personai;

177.  mudina EĀDD, ņemot vērā nepārtrauktos ziņojumus par plaši izplatīto tūlītējo nāvessodu izpildi, spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos visā pasaulē, pastiprināt visa līmeņa dialogā un visos forumos ES centienus cīņā pret tūlītēju nāvessodu izpildi, spīdzināšanu un citādu nežēlīgu izturēšanos, — saskaņā ar ES politikas pamatnostādnēm attiecībā uz trešām valstīm par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem;

178.  mudina EĀDD politiskos un cilvēktiesību dialogos ar attiecīgajām valstīm un publiskos paziņojumos turpināt sistemātiski paust bažas par spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos un aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības uz vietas uzraudzīt spīdzināšanas un nežēlīgas izturēšanās lietas un īstenot konkrētus pasākumus, veicinot to pilnīgu izskaušanu, novērot ar to saistītos kriminālprocesus un izmantot visus pieejamos instrumentus, lai palīdzētu attiecīgajām personām;

Bezpilota lidaparāti

179.  pauž nopietnas bažas par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu, neievērojot starptautisko tiesisko regulējumu; mudina dalībvalstis formulēt skaidru politiku un juridisko nostāju attiecībā uz bruņotiem bezpilota lidaparātiem un atkārtoti aicina attiecībā uz bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu ES pieņemt tādu kopējo nostāju, kurā ievērotas cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības un kurā vajadzētu tikt skatītiem tādiem aspektiem kā tiesiskais regulējums, samērīgums, pārskatatbildība, civiliedzīvotāju aizsardzība un pārredzamība; vēlreiz mudina ES aizliegt izstrādāt, ražot un izmantot pilnīgi autonomus ieročus, kas ļauj veikt uzbrukumus bez cilvēku iejaukšanās; aicina ES iebilst un aizliegt ārpustiesas un mērķtiecīgu nogalināšanu bez tiesas sprieduma un apņemties īstenot atbilstošus pasākumus saskaņā ar valsts un starptautiskajām juridiskajām saistībām, ja pastāv pamatots iemesls uzskatīt, ka tās jurisdikcijā kādu personu vai struktūru var sasaistīt ar nelikumīgu mērķtiecīgu nogalināšanu ārvalstīs; aicina PV/AP, dalībvalstis un Padomi iekļaut bruņotus bezpilota lidaparātus un pilnīgi autonomus ieročus attiecīgajos Eiropas un starptautiskajos atbruņošanās un ieroču kontroles mehānismos un mudina dalībvalstis iesaistīties šajos kontroles mehānismos un tos nostiprināt; aicina ES nodrošināt lielāku pārredzamību un atbildību, noteikti arī attiecībā pret trešām valstīm, bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanā no tās dalībvalstu puses saistībā ar to izmantošanas juridisko pamatu un darbības atbildību, lai nodrošinātu iespēju bezpilota lidaparātu uzbrukumus izskatīt tiesā un nodrošinātu, ka bezpilota lidaparātu nelikumīgu uzbrukumu upuriem ir efektīvas iespējas izmantot tiesībaizsardzības līdzekļus;

180.  uzsver ES aizliegumu izstrādāt, ražot un izmantot pilnīgi autonomus ieročus, kas ļauj veikt uzbrukumus bez cilvēku iejaukšanās; aicina ES noraidīt un aizliegt nelegālu mērķtiecīgu nogalināšanu bez tiesas sprieduma;

181.  aicina Komisiju pienācīgi informēt Parlamentu par ES līdzekļu izmantošanu jebkādiem pētniecības un izstrādes projektiem, kas saistīti ar bezpilota lidaparātu būvi civilām un militārām vajadzībām; aicina saistībā ar turpmākiem bezpilota lidaparātu izstrādes projektiem veikt novērtējumus par ietekmi uz cilvēktiesībām;

182.  uzsver, ka tehnoloģiju ietekme uz cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanos būtu pēc iespējas jāiestrādā visos ES politikas virzienos un programmās, lai veicinātu cilvēktiesību aizsardzību un demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības sekmēšanu, kā arī konfliktu mierīgu atrisināšanu;

Demokrātijas un vēlēšanu atbalstīšana un vēlēšanu novērošanas misijas

183.  atgādina, ka atvērta telpa pilsoniskajai sabiedrībai, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvība un tiesiskuma ievērošana ir galvenie taisnīgu un demokrātisku vēlēšanu elementi; aicina ES nodrošināt, ka vietējām NVO ir iespēja likumīgi novērot un uzraudzīt vēlēšanu norisi; uzsver, ka korupcija apdraud iespēju vienlīdzīgi izmantot cilvēktiesības un iedragā demokrātiskos procesus; uzskata, ka ES būtu visos dialogos ar trešām valstīm jāuzsver integritātes, pārskatatbildības un sabiedrisko lietu pareizas pārvaldības nozīmīgums, kā to paredz Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencija (UNCAC); atgādina, ka ES ir jāpilda savas saistības pret partneriem, jo īpaši kaimiņreģionos, atbalstīt ekonomiskās, sociālās un politiskās reformas, aizsargāt cilvēktiesības un palīdzēt iedibināt tiesiskumu, jo tie ir labākie līdzekļi starptautiskās kārtības stiprināšanai, un nodrošināt stabilitāti savos kaimiņreģionos; šajā nolūkā uzsver, ka EKP pārskatīšana sniedza iespēju atgādināt, ka ES galvenie mērķi ir universālo vērtību aizsardzība un cilvēktiesību ievērošanas veicināšana; atgādina, ka ES, politiķu, akadēmisko aprindu, plašsaziņas līdzekļu, NVO un pilsoniskās sabiedrības gūtā pieredze, kā arī mācības, kas paplašināšanās politikas un kaimiņattiecību politikas ietvaros gūtas pārejas procesā uz demokrātiju, varētu arī palīdzēt identificēt paraugpraksi, ko izmantot, lai atbalstītu un nostiprinātu citus demokratizācijas procesus visā pasaulē; šajā sakarībā atzinīgi vērtē darbu, kas tiek veikts Eiropas Demokrātijas fondā un ES programmās, atbalstot PSO, jo īpaši EIDHR;

184.  iesaka ES izstrādāt visaptverošāku pieeju demokratizācijas procesiem, jo vēlēšanu norises novērošana ir tikai viens ilgāka un plašāka cikla aspekts; atkārtoti norāda, ka politiskā pāreja un demokratizācija var notikt ilgtspējīgi un sekmīgi tikai tad, ja tā noris kopā ar cilvēktiesību ievērošanu, sieviešu, personu ar invaliditāti un citu marginalizētu grupu vienlīdzīgu piekļuvi demokrātiskajiem procesiem, taisnīguma, pārredzamības, pārskatatbildības, izlīguma, tiesiskuma, ekonomikas un sociālās attīstības veicināšanu, pasākumiem, kas palīdz apkarot galēju nabadzību, kā arī demokrātisku iestāžu izveidi; uzsver, ka Eiropas Savienībai vajadzētu noteikt, ka valstīs, kurās notiek demokratizācijas procesi, prioritāte ir cīņa pret korupciju, jo šī parādība kavē labas pārvaldības aizsardzību un veicināšanu, sekmē organizēto noziedzību un ir saistīta ar vēlēšanu rezultātu viltošanu;

185.  atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu un atgādina, ka saskaņā ar LES Eiropas Savienības un tās kaimiņvalstu savstarpējo attiecību pamatā ir Eiropas Savienības vērtības, tostarp cilvēktiesības un demokrātija; uzsver, ka kaimiņreģionu stabilizācijas sekmēšana, kā arī demokrātijas, tiesiskuma, labas pārvaldības un cilvēktiesību veicināšana ir nesaraujami saistītas;

186.  uzsver, ka ES būtu arī turpmāk jāatbalsta demokrātiskas un efektīvas cilvēktiesību aizstāvības iestādes un pilsoniskā sabiedrība kaimiņvalstīs; šajā saistībā ar gandarījumu atzīmē Eiropas Demokrātijas fonda pastāvīgos centienus ES austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs veicināt pamattiesību un brīvību, kā arī demokrātisko principu ievērošanu;

187.  uzsver, ka paplašināšanās politika ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, ar ko var nostiprināt demokrātisko principu un cilvēktiesību ievērošanu; aicina Komisiju arī turpmāk palīdzēt stiprināt demokrātiskās politikas kultūru, tiesiskuma ievērošanu, plašsaziņas līdzekļu neatkarību, kā arī tiesu neatkarību un cīņu pret korupciju gan kandidātvalstīs, gan potenciālajās kandidātvalstīs;

188.  aicina Komisiju un EĀDD turpināt pilnībā atbalstīt trešās valstīs notiekošos demokrātijas procesus, kā arī politisko dialogu starp valdošajām un opozīcijas partijām un pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka ir svarīgi konsekventi īstenot turpmākus pasākumus saistībā ar vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumiem kā daļu no ES iesaistīšanās demokrātijas atbalstīšanā un kā daļu no valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā attiecīgajās valstīs; aicina nodrošināt ciešāku koordināciju un sadarbību starp Eiropas Parlamentu un Komisiju/ EĀDD, lai nodrošinātu gan turpmākus pasākumus attiecībā uz šo ieteikumu īstenošanu, gan tādas mērķtiecīgas finanšu un tehniskās palīdzības izmantošanu, ko ES varētu piedāvāt; aicina Komisiju sagatavot visaptverošu novērtējumu par vēlēšanu uzraudzības procesiem;

189.  aicina Padomi un EĀDD sava ES ikgadējā ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē ģeogrāfiskajā daļā iekļaut īpašu nodaļu — attiecīgo valstu sadaļā —, kurā būtu skatīts jautājums par to ieteikumu īstenošanu, kas pieņemti vēlēšanu novērošanas misiju ietvaros; atgādina par apņemšanos, ko EĀDD, Komisija un dalībvalstis pauda rīcības plānā, proti, stingrāk un konsekventi sadarboties ar vēlēšanu pārvaldības iestādēm, parlamentārajām iestādēm un PSO trešās valstīs, lai sekmētu to pilnvarošanu un tādējādi stiprinātu demokrātiskos procesus;

190.  aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka tās darbu saistībā ar vēlēšanām — novērošanu un palīdzību — apvienojumā papildina līdzīgs atbalsts citiem nozīmīgiem demokrātiskās sistēmas partneriem, piemēram, politiskajām partijām, parlamentiem, pašvaldību iestādēm, neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskajai sabiedrībai;

191.  aicina ES turpināt darbu, lai noteiktu labākās prakses šajā jomā, tostarp konfliktu novēršanas pasākumus, starpniecību un dialoga sekmēšanu, lai izveidotu saskaņotu, elastīgu un uzticamu ES pieeju;

192.  atzīst EĀDD un ES delegāciju sekmīgo darbu pie demokrātijas analīzes otrās paaudzes pabeigšanas un progresu attiecībā uz Demokrātijas rīcības plāniem un aicina PV/AP nodrošināt, ka šie rīcības plāni tiek pārvērsti konkrētā demokrātijas atbalstā šajā jomā;

193.  aicina EĀDD izmantot demokrātijas analīzē gūto pieredzi un sagatavot telpu šādas analīzes iekļaušanai dienesta ārējā darbībā, un norāda — lai gan demokrātijas aspekta iekļaušanu valstu stratēģijās cilvēktiesību un demokrātijas jomā ir vērtējama atzinīgi, ar to nepietiek, lai partnervalstī panāktu patiesi vispusīgu izpratni par demokrātiju;

194.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos.

(1)

  http://www.un.org/womenwatch/daw/cedaw/cedaw.htm.

(2)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.

(3)

  http://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/CMW.aspx.

(4)

  A/RES/41/128.

(5)

  http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/69/2.

(6)

  http://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/Vienna.aspx.

(7)

  http://www.un.org/womenwatch/daw/beijing/pdf/BDPfA%20E.pdf.

(8)

  http://www.unfpa.org/sites/default/files/pub-pdf/programme_of_action_Web%20ENGLISH.pdf.

(9)

  http://www.ohchr.org/Documents/Publications/PTS-4Rev1-NHRI_en.pdf.

(10)

  https://europa.eu/globalstrategy/en/global-strategy-foreign-and-security-policy-european-union.

(11)

  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11855-2012-INIT/lv/pdf.

(12)

  https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cmsUpload/111817.pdf.

(13)

  http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex:52009XG1215%2801%29.

(14)

  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10897-2015-INIT/lv/pdf.

(15)

  http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52013IP0279.

(16)

  http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/foraff/137584.pdf.

(17)

  http://www.europarl.europa.eu/document/activities/cont/201203/20120329ATT42170/20120329ATT42170EN.pdf.

(18)

  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10255-2016-INIT/lv/pdf.

(19)

  http://www.consilium.europa.eu/en/meetings/fac/2015/10/st13201-en15_pdf/.

(20)

  http://www.consilium.europa.eu/en/press/press-releases/2016/06/16-epsco-conclusions-lgbti-equality/.

(21)

  http://ec.europa.eu/justice/discrimination/files/lgbti_actionlist_en.pdf.

(22)

  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-9242-2015-INIT/lv/pdf.

(23)

  http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/what-we-do/policies/european-agenda-migration/background-information/docs/communication_on_the_european_agenda_on_migration_lv.pdf.

(24)

  http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2015/07/20-fac-migration-conclusions/.

(25)

  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-12002-2015-REV-1/en/pdf.

(26)

  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-12098-2015-INIT/lv/pdf.

(27)

  http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32015D0260.

(28)

  http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=LV&f=ST%2015559%202014%20INIT.

(29)

  http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/130243.pdf.

(30)

  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-12525-2016-INIT/lv/pdf.

(31)

  https://rm.coe.int/CoERMPublicCommonSearchServices/DisplayDCTMContent?documentId=090000168008482e.

(32)

  http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2011:076:0056:0058:LV:PDF.

(33)

  http://eeas.europa.eu/enp/documents/2015/151118_joint-communication_review-of-the-enp_lv.pdf.

(34)

  http://www.consilium.europa.eu/en/meetings/international-summit/2015/11/action_plan_en_pdf/.

(35)

  http://www.securitycouncilreport.org/atf/cf/%7B65BFCF9B-6D27-4E9C-8CD3-CF6E4FF96FF9%7D/s_res_2242.pdf.

(36)

  http://www.securitycouncilreport.org/atf/cf/%7B65BFCF9B-6D27-4E9C-8CD3-CF6E4FF96FF9%7D/CAC%20S%20RES%201820.pdf.

(37)

  http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=S/RES/1325(2000).

(38)

  http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/69/167.

(39)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0337.

(40)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0300.

(41)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0201.

(42)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0102.

(43)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.

(44)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.

(45)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0317.

(46)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0350.

(47)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0348.

(48)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0288.

(49)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0075.

(50)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0079.

(51)

  Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0027.

(52)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0172.

(53)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0420.

(54)

  http://www.ohchr.org/EN/HRBodies/HRC/RegularSessions/Session31/Documents/A_HRC_31_56_en.doc.

(55)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274.

(56)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.

(57)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0507.

(58)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0334.

(59)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0226.

(60)

  A/HRC/RES/17/4.

(61)

  https://www.democracyendowment.eu/annual-report/.

(62)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0432.

(63)

  http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2015/july/tradoc_153591.pdf.

(64)

  (Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Nigērija, Somālija, Mauritānija, Sudāna, Sjerraleone, Jemena, Afganistāna, Pakistāna, Katara, Irāna un Maldīvija).


Attīstības komitejaS ATZINUMS (9.11.2016)

Ārlietu komitejai

par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā

(2016/2219(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Cristian Dan Preda

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  pauž ciešu pārliecību, ka attīstība un cilvēktiesības ir savstarpēji atkarīgas un ka cilvēktiesību, tostarp sociālo, ekonomisko un politisko tiesību ievērošana, aizsardzība un īstenošana ir priekšnoteikums tam, lai samazinātu nabadzību un sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) visu interesēs; turpretī uzskata, ka nabadzība un nepietiekama attīstība kavē cilvēktiesību efektīvu izmantošanu;

2.  uzsver, ka starptautiskā sabiedrība šobrīd saskaras ar vienu no smagākajiem pārbaudījumiem saistībā ar bēgļu krīzi; atzinīgi vērtē jaunu ES instrumentu izstrādi migrācijas pamatcēloņu novēršanai un uzsver, cik svarīgi ir cilvēktiesības un cieņu noteikt par ES migrācijas politikas pamatelementu; atgādina, ka tiesības atstāt savu valsti ir nostiprinātas ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. pantā un migrantu cilvēktiesības ir pilnībā jāievēro viņu izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs, tostarp aizturēšanas centros;

3.  pauž viedokli, ka cilvēktiesībām visiem ir jākļūst par vienojošu elementu, lai sasniegtu visus programmas laikposmam līdz 2030. gadam uzdevumus un mērķus; prasa valstu un starptautiskā līmenī izstrādāt iekļaujošu, ar cilvēktiesību ievērošanu saistītu un uz tiesībām balstītu IAM rādītāju sistēmu, lai šajā sakarībā nodrošinātu stingru pārredzamību un pārskatatbildību un attīstībai piešķirtie līdzekļi patiešām nonāktu pie grūtībās nonākušiem cilvēkiem;

4.  uzsver IAM Nr. 16 ārkārtīgi svarīgo nozīmi miera un tiesiskuma nodrošināšanā un iekļaujošas sabiedrības veidošanā; uzsver, ka cilvēktiesību ievērošana ir izšķiroši svarīga ikvienam sekmīgam demokratizācijas procesam un ka visu ES ārpolitikas virzienu galvenajiem mērķiem vajadzētu būt tiesiskuma, labas pārvaldības un institucionālo spēju konsolidācijai ar budžeta atbalsta, demokrātiskas līdzdalības un pārstāvības lēmumu pieņemšanas, stabilitātes, sociālā taisnīguma un iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes palīdzību, tādējādi ļaujot taisnīgi pārdalīt radīto bagātību; brīdina no populisma, ekstrēmisma un konstitucionālās kartības ļaunprātīgas izmantošanas, ar ko attaisno cilvēktiesību pārkāpumus;

5.  atgādina par tiesībās balstītas pieejas ieviešanu ES attīstības politikā nolūkā integrēt cilvēktiesību principus ES operatīvajās darbībās attīstības jomā, aptverot gan galvenajā mītnē, gan uz vietas veiktos pasākumus ar mērķi cilvēktiesības saskaņot ar attīstības sadarbības darbībām; aicina tiesībās balstītas pieejas instrumentu kopumu labāk izplatīt mūsu partneriem, tostarp vietējām iestādēm, pilsoniskajai sabiedrībai un privātajam sektoram, un Komisijai cieši uzraudzīt šīs pieejas īstenošanu;

6.  pauž bažas par mēģinājumiem izmantot ar attīstību nesaistītiem mērķiem finansējumu, kas paredzēts nabadzības apkarošanai un attīstības veicināšanai, un kas praktiski sekmē arī tos politikas virzienus, kuru mērķis ir atbalstīt cilvēktiesības;

7.  atgādina par to, cik būtiska nozīme ir politikas saskaņotības attīstībai (PCD) principam, kā paredzēts LESD 208. pantā, lai panāktu cilvēktiesību ievērošanu; aicina ES nodrošināt nepieciešamās pamatnostādnes un ietekmes novērtējumu un uzraudzības un ziņošanas mehānismus, lai panāktu, ka PCD patiešām tiek ieviests ES un dalībvalstu politikas virzienos; uzstāj, ka tiesībās balstītas pieejas īstenošanā ir jāstiprina saskaņotība un koordinācija starp visām ES ārējas politikas jomām un instrumentiem; aicina dalībvalstis veikt pasākumus savu pilnvaru ietvaros un pildīt attīstības saistības, ko tās uzņēmušās un kas ir saskaņā ar ES politiku šajā jomā;

8.  stingri aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis sistemātiski iekļaut jautājumu par cilvēktiesībām visos politiskajos dialogos un tirdzniecības sarunās ar jaunattīstības valstīm un nodrošināt, ka sadarbība ar trešām valstīm ir saistīta ar sasniegumiem attiecībā uz demokrātijas un cilvēktiesību efektīvu veicināšanu; mudina Komisiju turpināt veicināt neapspriežamu cilvēktiesību un sociālo un vides klauzulu iekļaušanu sarunās par starptautiskiem nolīgumiem, tostarp EPN, un apsvērt iespēju ieviest sankciju sistēmu un pārsūdzību mehānismu cietušajiem gadījumos, kad nav ievērotas cilvēktiesības; jo īpaši uzstāj, ka turpmākajā nolīgumā ar ĀKK valstīm ir jāpastiprina esošais dialogs par cilvēktiesībām; aicina ES aktīvi iesaistīt NVO un pilsonisko sabiedrību politikas izstrādē, lai nodrošinātu cilvēktiesību noteikumu efektivitāti, garantētu iesaisti un novērstu jebkādu iespējamo cilvēktiesību instrumentalizāciju;

9.  atzīst, ka ES delegācijām ir būtiska nozīme attiecībā uz cilvēktiesību veicināšanu trešās valstīs un ES ārpolitikas cilvēktiesību jomā efektīvu īstenošanu; aicina Komisiju veikt novērtējumu par to, kā delegācijas izmanto tiesībās balstītās pieejas instrumentu kopumu, un sniegt Parlamentam pārskatu par šo novērtējumu;

10.  atgādina, ka privātais sektors ir nozīmīgs partneris saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt starptautisku uzņēmumu pārskatatbildību un saskaņotību ar cilvēktiesību un sociālajiem un vides standartiem un principiem, kad tie veic darbības kādā valstī; uzskata, ka stāvokli varētu uzlabot, noslēdzot vairāk publiskā un privātā sektora partnerību; šajā sakarībā aicina ES un dalībvalstis regulāri izvērtēt privātā sektora ar attīstību saistīto pasākumu ietekmi uz cilvēktiesībām, kā arī aktīvi iesaistīties ANO Cilvēktiesību padomes darbā pie starptautiska nolīguma, kas nodrošinātu transnacionālo korporāciju saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem;

11.  atgādina, ka konflikti un nestabilitāte negatīvi ietekmē miljoniem cilvēku dzīvi un ka plaši izplatījušies teroristu veikti cilvēktiesību pārkāpumi; uzsver nepieciešamību labāk apvienot ES ārpolitikas drošības pasākumus un humānās palīdzības un ilgtermiņa attīstības risinājumus; mudina ES attīstības programmās ar trešām valstīm iekļaut noziegumos un vardarbībā cietušo aizsardzību un par prioritāti noteikt labākās prakses apmaiņu par korupcijas apkarošanu, jo korupcija bieži vien sekmē nesodāmību un ir pamatā netaisnībai pret cietušajiem;

12.  uzsver nepieciešamību veicināt sociālo, ekonomisko un politisko integrāciju visiem, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, seksuālās orientācijas, rases, etniskās piederības vai reliģijas, tostarp visiem nodrošinot taisnīgu piekļuvi nostiprinātām valstu veselības aprūpes sistēmām; aicina ES iestādes risināt kastu diskriminācijas problēmu līdzvērtīgi citiem diskriminācijas iemesliem; atgādina par ES apņemšanos atbalstīt neaizsargātās un nelabvēlīgākā situācijā esošās grupas, tostarp cilvēkus ar invaliditāti saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, un aicina rūpīgi pārbaudīt ar invaliditāti saistīto projektu efektivitāti un to, vai šo projektu plānošanā un īstenošanā pienācīgi iesaistītas personu ar invaliditāti organizācijas; turklāt uzsver, cik svarīgi ir īstenot IAM Nr. 5 par visa veida diskriminācijas un vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu, kā arī pievērst īpašu uzmanību sieviešu cilvēktiesību aizstāvju svarīgajai lomai;

13.  atgādina, ka ir jānostiprina tiesiskie līdzekļi ar izrakteņu ieguvi saistītās augšupējās un pakārtotās nozarēs, lai nodrošinātu izrakteņu labāku izsekojamību; aicina ES nepieļaut cilvēktiesību pārkāpumus, kas saistīti ar ES daudznacionālo uzņēmumu veiktu dabas resursu izmantošanu jaunattīstības valstīs un atbalstīt stingru tiesisko regulējumu un iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt pārredzamību un labu pārvaldību kalnrūpniecības un citās resursu ieguves nozarēs; atbalsta globālas iniciatīvas cīņai pret korupciju, piemēram, Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI); atgādina, ka pirmiedzīvotājus jo īpaši skar ar resursu ieguvi saistīti cilvēktiesību pārkāpumi un ka ir jānodrošina viņu brīvprātīga, iepriekšēja un apzināta piekrišana;

14.  ar lielām bažām norāda uz Starptautiskās darba organizācijas (SDO) ziņām, ka aptuveni 21 miljons pieaugušo un bērnu visā pasaulē ir iesaistīti kādā no verdzības paveidiem, un ka par atkārtotiem darba pamatstandartu pārkāpumiem ir ziņots vairākās valstīs, kurām ir VPS+ statuss; uzsver pienākumu ievērot starptautiskos darba standartus saskaņā ar SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un uzskata, ka darba tiesībām ir jāpiešķir lielāka nozīme ES ārējās attiecībās; mudina efektīvi īstenot un piemērot VPS+, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības uzraudzību un pārredzamu ziņošanas mehānismu; turklāt aicina EIB pievērst vairāk uzmanības tās darījumu ietekmei uz cilvēktiesībām un darba tiesībām un šajā nolūkā ierosina projektu novērtējumos iekļaut cilvēktiesību kritērijus;

15.  atzinīgi vērtē attīstības sadaļas iekļaušanu ES gada ziņojumā un prasa šo praksi turpināt arī turpmākajos gada ziņojumos.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

8.11.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

19

3

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Louis Aliot, Nicolas Bay, Beatriz Becerra Basterrechea, Ignazio Corrao, Raymond Finch, Enrique Guerrero Salom, Maria Heubuch, György Hölvényi, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Arne Lietz, Linda McAvan, Norbert Neuser, Cristian Dan Preda, Elly Schlein, Eleni Theocharous, Bogdan Brunon Wenta, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marina Albiol Guzmán, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Bernd Lucke, Judith Sargentini, Patrizia Toia

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Grapini


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (10.11.2016)

Ārlietu komitejai

par gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā

(2016/2219(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Beatriz Becerra Basterrechea

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par situāciju saistībā ar sievietēm bēglēm un patvēruma meklētājām ES,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu kopējo darba dokumentu “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm. Meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā”,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325, 2242, 1820, 1888, 1889 un 1960 par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā 1951. gada Konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļa statusu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ziņojumu, ko 2015. gadā sniedza ANO īpašā referente jautājumos par vardarbību pret sievietēm, tās iemesliem un sekām Rashida Manjoo,

–  ņemot vērā rezultātus, kas gūti ANO Sieviešu statusa komisijas 60. sanāksmē, kura notika ANO galvenajā mītnē Ņujorkā no 2016. gada 14. līdz 24. martam,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2013. gadā sagatavoto ziņojumu „Globālas un reģionālas aplēses par vardarbību pret sievietēm”,

Α.  tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir viens no pasaulē izplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, kas sastopams visos sabiedrības slāņos neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumu līmeņa, sociālā stāvokļa un izcelsmes vai mītnes valsts un ir izšķirošais šķērslis dzimumu līdztiesībai; tā kā dažās valstīs ir bijis vērojams būtisks šādu gadījumu skaita pieaugums;

B.  tā kā sievietes un meitenes daudzās pasaules daļās joprojām tiek pakļautas dzimumvardarbībai, tostarp izvarošanai, cilvēku tirdzniecībai, piespiedu laulībām, „goda aizstāvēšanas” noziegumiem, sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, verdzībai, nežēlīgiem un necilvēcīgiem sodiem līdz pat spīdzināšanai un citiem veidiem, kā tiek pārkāptas viņu pamattiesības uz dzīvību, neatkarību, taisnīgumu, cieņu, drošību un brīvību un viņu fizisko un psiholoģisko integritāti, kā arī pašnoteikšanās tiesības seksuālajos un reproduktīvajos jautājumos;

C.  tā kā ne visām sievietēm un bērniem, kuri cietuši no vardarbības ģimenē vai no seksuāliem noziegumiem, ir pieejami pietiekami atbalsta tīkli, garīgās veselības aprūpes pakalpojumi vai justīcijas sistēmas, kas ir sagatavotas rīcībai ar šāda veida pārkāpumiem;

D.  tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem aptuveni 35 % sieviešu ir saskārušās ar fizisku un/vai seksuālu vardarbību, — paturot prātā, ka šis skaitlis neietver gadījumus, par kuriem sievietes nav ziņojušas, un datus, kas nekad nav bijuši vākti;

E.  tā kā valstīs, kur praktizē nāvessodu, pret sievietēm izmantotās metodes ir pielīdzināmas spīdzināšanai un saistītas ar upura ķermeņa pazemošanu;

F.  tā kā cilvēktiesības un jo īpaši sieviešu un meiteņu tiesības tiek apdraudētas visā pasaulē un tā kā vairākas autoritāras valdības arvien vairāk un nopietni apdraud cilvēktiesību universālumu; tā kā pastāv daudzi mēģinājumi no galēji labējo puses un pret dzimumu vienlīdzību vērstu kustību puses ierobežot sieviešu tiesības uz savu ķermeni, lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesības, kā arī bēgļu un patvēruma meklētāju pamattiesības;

G.  tā kā ES ir apņēmusies veicināt dzimumu līdztiesību un iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu visās tās darbībās;

H.  tā kā dzimumu līdztiesība ir priekšnoteikums tam, lai sievietēm un meitenēm būtu iespējams izmantot savas cilvēktiesības, un tā ir būtiska, lai īstenotu integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, izmantojot valsts stratēģiskās programmas;

I.  tā kā ES dzimumu līdztiesības stratēģija jau paredz dzimumu līdztiesības aspektu iekļaušanu ES tirdzniecības politikā;

J.  tā kā bruņotu konfliktu laikā sievietes un bērni, kas devušies bēgļu gaitās, kļuvuši par patvēruma meklētājiem vai ir bezvalstnieki, pieder pie sabiedrības visneaizsargātākajām grupām un tā kā pusaudzes, kas pārvietotas humanitāru krīžu laikā, ir vēl daudz vairāk apdraudētas;

K.  tā kā dažās Eiropas valstīs pēdējos gados ir bijusi mazāk iecietīga attieksme pret migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem; tā kā ES ir jārāda piemērs un jāievēro konsekvence savā iekšējā un ārējā politikā; tā kā dalībvalstīm ir jātransponē Eiropas tiesības savos tiesību aktos;

L.  tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības balstās uz cilvēka pamattiesībām un ir būtiski svarīgi cilvēka cieņas aspekti; tā kā turklāt līdz šim tie vēl nav nodrošināti visās pasaules daļās;

M.  tā kā sievietes visā pasaulē jo īpaši skar klimata, vides un enerģētikas politikas sekas, tādējādi cīņa pret dzimumu nelīdztiesību ir savstarpēji saistīta ar cīņu pret klimata pārmaiņām;

N.  tā kā sievietes un meitenes ar īpašām vajadzībām vai no kultūras, tradīciju, valodas, reliģijas, dzimtes identitātes vai seksuālās orientācijas minoritāšu grupām daudz vairāk ir pakļautas riskam ciest no vardarbības, izmantošanas, nevērības un dažādiem diskriminācijas veidiem gan savas invaliditātes dēļ, gan tādēļ, ka viņas pieder pie minoritātes, gan savas dzimtes identitātes dēļ;

O.  tā kā sievietes un meitenes veido divas trešdaļas no pasaules 960 miljoniem analfabētu(1); tā kā daudzās valstīs meitenes joprojām ir nopietni nelabvēlīgā situācijā un atstumtas no izglītības sistēmas; tā kā daudzām meitenēm un sievietēm ir liegtas iespējas iegūt labu izglītību un pēc apprecēšanās vai bērnu piedzimšanas ir jāpamet mācības;

P.  tā kā ANO Drošības padome 2005. gada deklarācijā aicināja ANO dalībvalstis turpināt īstenot rezolūciju Nr. 1325, izstrādājot valsts rīcības plānus (NAP) vai citas valsts līmeņa stratēģijas; tā kā līdz šim tikai 60 ANO dalībvalstis, no kurām 17 ir ES dalībvalstis, ir izstrādājušas un sākušas īstenot šādus NAP;

Q.  tā kā trīs piektdaļas no miljarda cilvēku, kas dzīvo nabadzībā, ir sievietes;

R.  tā kā saimniecisko iespēju nodrošināšana sievietēm ir veids, kā paplašināt un uzlabot viņu pamattiesību īstenošanu praksē,

1.  uzskata, ka sievietēm būtu jāuzņemas lielāka loma procesos un valsts un starptautiskajās iestādēs, kas iesaistītas konfliktu novēršanā un cilvēktiesību un demokrātisku reformu veicināšanā, un uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt sieviešu sistemātisku līdzdalību kā būtisku elementu miera procesos un pēckonflikta atjaunošanas darbā; uzsver, ka sieviešu līdzdalība konfliktu risināšanas sarunās ir ļoti svarīga, lai veicinātu sieviešu tiesības un līdzdalību, un ka tā ir pirmais solis ceļā uz viņu pilnīgu integrāciju turpmākajos pārejas procesos; aicina Komisiju, Savienības augsto pārstāvi un dalībvalstis veicināt sieviešu lomu visās konfliktu risināšanas un miera veidošanas sistēmās, kurās ir pārstāvēta ES;

2.  stingri nosoda to, ka izvarošanu un cita veida seksuālo vardarbību un dzimumvardarbību pret sievietēm un meitenēm joprojām izmanto kā kara ieroci; aicina visas valstis un it īpaši tās ES dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nekavējoties izstrādāt NAP, ar kuriem īsteno ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325, un vienlaikus izstrādāt stratēģijas, lai tiešā veidā apkarotu vardarbību pret sievietēm; prasa panākt globālu apņemšanos nodrošināt, ka tiek īstenota ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1325; uzsver, ka kopējās drošības un aizsardzības politikas misijām un ES apmācības, tehniskajām un palīdzības misijām trešās valstīs ir jāveicina cīņa pret seksuālo vardarbību un dzimumvardarbību; uzsver, ka ir jāizmanto miermīlīgi konfliktu noregulēšanas līdzekļi, kuros sievietes būtu sarunu un pasākumu centrā;

3.  atzīst, ka meitenes un sievietes ir īpaši nelabvēlīgā situācijā un īpaši apdraudētas un ka īpaša uzmanība ir jāvērš uz to, lai nodrošinātu meiteņu un sieviešu piekļuvi izglītībai, uz seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām, iespēju dzīvot bez jebkāda veida vardarbības, diskriminējošu tiesību aktu un prakses likvidēšanu un nodrošinātu iespējas meitenēm un jaunietēm visā pasaulē;

4.  prasa panākt globālu apņemšanos profilaktiski nodrošināt sievietēm un meitenēm aizsardzību, tiklīdz sākas jebkāda veida ārkārtas situācija vai krīze, pienācīgi ņemot vērā seksuālās vardarbības un dzimumvardarbības risku, palielinot informētību, uzlabojot tiesas pieejamību sievietēm un meitenēm konfliktos un pēc tiem, palielinot pārskatatbildību un efektīvi saucot pie atbildības vainīgos šādas vardarbības pastrādāšanā, jo nesodāmība, tostarp valsts bruņoto spēku gadījumā, joprojām ir viens no šķēršļiem, kas dažās valstīs neļauj saraut seksuālās vardarbības „apburto loku”, un nodrošinot visus seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus, tostarp drošus un legālus abortus kara izvarošanas upuriem;

5.  nosoda faktu, ka valstīs, kurās izpilda nāvessodu, pārējo sieviešu iebiedēšanai sievietēm izpilda nāvessodu ar paņēmieniem, kas ir ekvivalenti spīdzināšanai (piemēram, nomētāšana ar akmeņiem) vai fiziskai pazemošanai (piemēram, publiska pakāršana); stingri nosoda jebkāda veida dzimumnoteiktu spīdzināšanu, jo īpaši nomētāšanu ar akmeņiem un slepkavības „goda aizstāvēšanas” dēļ;

6.  uzskata, ka vardarbība pret sievietēm un dzimumvardarbība ir pamattiesību pārkāpums un radikāla diskriminācijas forma, kas reizē ir gan dzimumu nevienlīdzības cēlonis, gan sekas Eiropas Savienībā un ārpus tās;

7.  nosoda faktu, ka sievietes un meitenes veido 98 % no seksuālai izmantošanai paredzētās cilvēku tirdzniecības upuriem; aicina dalībvalstis darīt vairāk, lai izskaustu šo praksi, ar kuru tiek pārkāptas sieviešu un bērnu pamattiesības;

8.  uzsver, ka reliģijas, kultūras un tradīciju atšķirības nevar attaisnot diskrimināciju vai jebkādu vardarbību, jo īpaši pret sievietēm un meitenēm, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, seksuālu izmantošanu, feminicīdu, agrīnas vai piespiedu laulības, vardarbību ģimenē, slepkavības vai vardarbību „goda aizstāvēšanas” dēļ un jebkāda cita veida spīdzināšanu un nonāvēšanu, piemēram, nomētāšanu ar akmeņiem;

9.  atkārtoti apstiprina, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir smags cilvēktiesību pārkāpums, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība ES dialogā ar trešām valstīm, kurās ir ievērojama šīs prakses izplatība; atgādina, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana atstāj smagas un ilgstošas sekas uz sieviešu veselību un līdz ar to — uz attīstību;

10.  norāda, ka pasākumiem cīņā pret dzimumvardarbību ir jāaptver arī tiešsaistes vardarbība, tostarp uzmākšanās, terorizēšana un iebiedēšana, un ir jāstrādā pie tā, lai izveidotu sievietēm un meitenēm drošu tiešsaistes vidi;

11.  atkārtoti uzsver savu pastāvīgo nostāju pret nāvessodu jebkādos apstākļos un aicina nekavējoties ieviest moratoriju nāvessoda izpildei tajās valstīs, kurās vēl joprojām piemēro nāvessodu;

12.  aicina analizēt reģionālos datus par dzimumvardarbību, lai labāk pielāgotu darbības, kas konkrētos reģionos jāveic sieviešu stāvokļa uzlabošanai;

13.  atzinīgi vērtē priekšlikumu, ko Komisija iesniedza 2016. gada 4. martā, par ES pievienošanos Stambulas konvencijai — pirmajam starptautiskajam juridiski saistošajam instrumentam vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai; uzskata, ka tas nodrošinās lielāku efektivitāti un saskaņotību ES iekšējā un ārējā politikā un starptautiskā līmenī stiprinās ES lomu un atbildību cīņā pret vardarbību pret sievietēm un dzimumvardarbību; mudina Komisiju un Padomi darīt visu iespējamo, lai ES varētu parakstīt un noslēgt konvenciju, vienlaikus mudinot tās 14 dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju un nodrošināt, ka šī konvencija tiek pienācīgi īstenota;

14.  aicina Komisiju steidzami izstrādāt Eiropas stratēģiju dzimumvardarbības apkarošanai, kurā būtu ietverts juridisks instruments, ar ko apkarotu un novērstu visu veidu vardarbību pret sievietēm Eiropas Savienībā;

15.  pauž nožēlu par to, ka nav preventīvas politikas attiecībā uz dzimumvardarbību, cietušo atbalsta trūkumu un likumpārkāpēju augsto nesodāmības līmeni daudzās valstīs; prasa EĀDD veikt paraugprakses apmaiņu ar trešām valstīm par likumdošanas procedūrām un apmācības programmām policijas, tiesu iestāžu un civildienesta darbiniekiem; mudina ES atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas aizsargā cilvēktiesības un veicina dzimumu līdztiesību trešās valstīs, un cieši sadarboties ar starptautiskām organizācijām, kas darbojas dzimumu līdztiesības jomā, lai radītu sinerģiju un veicinātu iespēju nodrošināšanu sievietēm;

16.  atzīst, ka pasaulē vidējais vecums, kurā prostitūcijā iesaistītās personas sāk ar to nodarboties, ir 12 līdz 14 gadi un ka prostitūcija un seksuālā ekspluatācija ir ļoti dzimtiskota problēma un dzimumvardarbības veids, kas ir pretrunā cilvēktiesību principiem, no kuriem viens no galvenajiem ir dzimumu līdztiesības princips; aicina starptautisko sabiedrību izstrādāt konkrētus pasākumus, lai samazinātu pieprasījumu pēc sievietēm, meitenēm, vīriešiem un zēniem prostitūcijā, jo tā ir galvenā stratēģija, kā novērst un mazināt cilvēku tirdzniecību;

17.  aicina ieviest tiesību aktus un politikas virzienus, kas ir tieši vērsti pret nodarījuma veicējiem, lai samazinātu pieprasījumu pēc seksuālās ekspluatācijas, vienlaikus pārtraucot par likumpārkāpējiem uzskatīt personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, un sniedzot tām atbalsta pakalpojumus, tostarp kvalitatīvu sociālo, juridisko un psiholoģisko palīdzību personām, kuras vēlas pārtraukt nodarboties ar prostitūciju;

18.  uzsver, ka dzimtiskie stereotipi ir vieni no galvenajiem sieviešu tiesību pārkāpumu un vīriešu un sieviešu nevienlīdzības cēloņiem, un uzsver, cik svarīgi ir cīnīties pret tiem, kuri nostiprina sievietes pakārtoto lomu sabiedrībā un ir galvenais cēlonis nevienlīdzībai starp vīriešiem un sievietēm, cilvēktiesību pārkāpumiem pret sievietēm un dzimumvardarbībai; uzsver, cik svarīgas ir izpratnes palielināšanas kampaņas, kas paredzētas visiem sabiedrības slāņiem, stratēģijas sieviešu mudināšanai un vīriešu iesaistīšanai, plašsaziņas līdzekļu lielāka iesaiste, kā arī dzimtes jautājumu iekļaušana izglītībā un visās ES politikas jomās un iniciatīvās, jo īpaši attiecībā uz ārējo darbību, sadarbību un attīstības un humāno palīdzību; aicina EĀDD un Komisiju uzsvērt vīriešu un zēnu līdzdalību informācijas un informētības veicināšanas kampaņās par sieviešu tiesībām — gan kā mērķauditoriju, gan kā pārmaiņu veicinātāju; norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš tādiem noteikumu punktiem valstu konstitūcijās, tiesību aktos un tiesiskajā regulējumā, kas diskriminē sievietes dzimuma dēļ;

19.  atgādina, ka bērnu laulības, agrīnas un piespiedu laulības un likumā noteiktā minimālā laulības vecuma neievērošana ir ne tikai bērnu tiesību pārkāpums, bet arī šķērslis pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm;

20.  uzskata, ka iestādēm jāapņemas veikt izglītības kampaņas, kuru mērķauditorija būtu vīrieši un jaunākās paaudzes, lai iesaistītu vīriešus un zēnus kā partnerus, novēršot un pakāpeniski izskaužot jebkāda veida dzimumvardarbību un veicinot pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm;

21.  uzsver nepieciešamību palielināt sieviešu un meiteņu iespējas iegūt jebkura līmeņa izglītību un novērst visus šķēršļus, kas kavē mācīšanos, jo īpaši nabadzīgākajām un sabiedrības visvairāk atstumtajām kopienām, un atbalstīt profesionālās mācības sievietēm un dzimumu līdztiesības apmācību programmas izglītības nozares speciālistiem trešās valstīs, jo ir pierādījies, ka sieviešu un meiteņu izglītošana ievērojami uzlabo viņu nākotnes izredzes; mudina ES iekļaut šo prioritāti visos tās diplomātiskās, tirdzniecības un attīstības sadarbības pasākumos un iesaka ņemt vērā un piemērot dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā visās programmās un pasākumos, kas nodrošina finansējumu izglītības un apmācības jomā attiecībā uz sievietēm un meitenēm; norāda uz nepieciešamību turpināt bērnu, jauniešu un sieviešu izglītošanu bēgļu nometnēs un konflikta zonās, kā arī slimnīcās;

22.  mudina visas dalībvalstis pastiprināt pienākumu un saistību īstenošanu attiecībā uz sieviešu tiesībām, kas izriet no Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kura ir daļa no Pekinas Rīcības platformas, un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas strādā, lai veicinātu dzimumu līdztiesību;

23.  pauž bažas par surogācijas industriju, kurā sieviešu ķermenis ir kā prece starptautiskajā reproduktīvajā tirgū, un pauž nožēlu par to, ka surogācijas industrija plašā mērā ekspluatē neaizsargātas sievietes, galvenokārt sievietes no pasaules dienvidu daļas;

24.  nosoda to, ka katru gadu vairāk par 500 000 sieviešu visā pasaulē mirst dzemdībās(2) un ka sieviešu seksuālās un reproduktīvās tiesības bieži tiek pārkāptas; uzsver, ka pienācīga un cenas ziņā pieejama veselības aprūpe un vispārēja seksuālās un reproduktīvās veselības izglītības un pakalpojumu ievērošana un piekļuve tiem veicina pirmsdzemdību aprūpi un iespēju novērst, ka dzemdības būtu saistītas ar augstu risku, un samazina jaundzimušo un bērnu mirstību;

25.  mudina ES un dalībvalstis atzīt sieviešu un meiteņu neatņemamās tiesības uz fizisko neaizskaramību un tiesības brīvi pieņemt lēmumus, jo īpaši attiecībā uz tiesībām piekļūt brīvprātīgās ģimenes plānošanas, mātes veselības aprūpes un droša un legāla aborta pakalpojumiem, kas ir būtisks veids, kā glābt sieviešu dzīvības, un tiesības uz dzīvi bez vardarbības, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, agrīnām un piespiedu laulībām un izvarošanas laulībā;

26.  aicina ES un starptautisko sabiedrību aktīvi strādāt un arvien vairāk finansēt jauno ilgtspējīgas attīstības mērķi par dzimumu līdztiesību (IAM 5), vienlaikus uzsverot to, cik svarīga nozīme ir piekļuvei visaptverošai seksuālajai izglītībai un vispārējai piekļuvi seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām;

27.  pauž nožēlu par to, ka sievietes visā pasaulē joprojām saskaras ar milzīgām grūtībām atrast un paturēt pienācīgas darbvietas, kā to parāda Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) ziņojums „Women at work 2016”;

28.  pauž nožēlu par stikla griestiem sievietēm uzņēmējdarbībā, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un sabiedrības noraidošo nostāju pret sieviešu uzņēmējdarbību, kas joprojām ir pasaules mēroga parādības; aicina izstrādāt iniciatīvas, lai vēl vairāk nodrošinātu iespējas sievietēm, jo īpaši saistībā ar pašnodarbinātību un MVU;

29.  pauž nožēlu, ka pārāk bieži sievietes tiek diskriminētas salīdzinājumā ar vīriešiem attiecībā uz piekļuvi finanšu resursiem, piemēram, banku kredītiem; uzsver, ka sieviešu lomas pastiprināšana uzņēmējdarbībā ir izrādījies svarīgs faktors, kas stimulē ekonomiku un ilgtermiņā veicina nabadzības apkarošanu;

30.  iesaka apsvērt iespēju ANO līmenī izstrādāt un pieņemt juridiski saistošu starptautisku instrumentu pret dzimumvardarbību, izveidojot arī īpašu uzraudzības struktūru; iesaka ņemt vērā un piemērot dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā visās programmās un visos pasākumos, kas nodrošina finansējumu sieviešu un meiteņu izglītības un apmācības jomā;

31.  aicina Komisiju un ES dalībvalstis ievērot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā visā attiecīgajā ES finansējumā;

32.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai medicīnas darbinieki, policisti, prokurori, tiesneši, diplomāti un miera uzturēšanas spēku dalībnieki gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs būtu pienācīgi apmācīti, kā konfliktu situācijās un operācijās uz vietas sniegt palīdzību un atbalstu vardarbības upuriem, jo īpaši sievietēm un bērniem;

33.  pauž nožēlu, ka dažās trešās valstīs pieaugušo laulības ar nepilngadīgajiem ir likumīgas un dažkārt šādas līgavas ir jaunākas par deviņiem gadiem (mazgadīgās līgavas);

34.  norāda, ka dzimumu līdztiesība attiecas ne tikai uz vīriešiem un sievietēm, bet tai jāaptver arī visa LGBTI kopiena;

35.  ir nobažījies, ka pēdējos gados daudzās valstīs sabiedrībā ir sevi pieteikušas galēji labējās kustības un kustības, kas vēršas pret dzimumu līdztiesību; šīs kustības apdraud līdzšinējos sasniegumus sieviešu tiesību, dzimumu līdztiesības un migrantu tiesību jomā, un to mērķis ir bloķēt tādu tiesību aktu un politikas virzību, kas aizsargā LGBTI personas pret naida noziegumiem un diskrimināciju;

36.  pauž nožēlu un nosoda to, ka dažās trešās valstīs homoseksualitāte ir noziegums, kas dažos gadījumos ir sodāms ar nāvi; aicina ES un dalībvalstis savā ārpolitikā aktīvi veicināt un aizsargāt visu LGBTI personu cilvēktiesības;

37.  norāda uz nepieciešamību ciešāk integrēt dzimumu līdztiesības jautājumus ES humānajā palīdzībā;

38.  pauž dziļu nožēlu par dzimumu līdztiesības trūkumu politikas jomā un sieviešu nepietiekamo pārstāvību politisko, sociālo un ekonomisko lēmumu pieņemšanā, jo šāda situācija apdraud cilvēktiesības un demokrātiju; uzskata, ka valdībām būtu jāizvirza par mērķi panākt dzimumu līdztiesību demokrātijas veidošanas un uzturēšanas procesos un apkarot sabiedrībā visu veidu dzimumdiskrimināciju; uzsver, ka vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumi sniedz precīzas vadlīnijas ES politiskajā dialogā ar trešām valstīm, lai uzlabotu sieviešu līdzdalību vēlēšanu procesā un valsts demokrātiskajā dzīvē;

39.  atgādina, ka ES rīcības plāns par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā (GAP) ir viens no būtiskākajiem ES instrumentiem, ar ko uzlabot dzimumu līdztiesību trešās valstīs, un tādēļ uzskata, ka GAP2 būtu jāizpaužas kā Komisijas paziņojumam; aicina Komisiju ņemt vērā Eiropas Parlamenta rezolūciju par GAP atjaunošanu;

40.  aicina ES pārskatīt savu starptautiskās tirdzniecības politiku un pieņemt tādu pieeju, kurā cilvēktiesības, darba tiesības, patērētāju un vides tiesības ir priekšplānā un kalpo par orientieri transnacionālajā un nacionālajā tirdzniecībā un ieguldījumos;

41.  mudina ES nodrošināt, ka dzimumu līdztiesības un cilvēktiesību aizsardzības pasākumi, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un meitenēm, ir iekļauti valsts cilvēktiesību stratēģijās un politiskajos dialogos un visos ES ekonomikas un tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm kā juridiski saistošas klauzulas; prasa noteikt atbilstību ES pamatvērtībām par kritēriju budžeta atbalstam;

42.  norāda, ka Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas visā pasaulē, ir jāpilda svarīga loma dzimumu līdztiesības veicināšanā, jo tie var kalpot par piemēru;

43.  uzsver, cik svarīgi ir ieviest pozitīvus pasākumus, piemēram, kvotu sistēmu, lai veicinātu sieviešu līdzdalību politiskajās struktūrās, demokrātiskajā procesā un ekonomikas lēmumu pieņemšanā;

44.  prasa kā jaunā GAP pārraudzības un izvērtēšanas procesa daļu izmantot dzimumsensitīvus kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus un pēc dzimuma dezagregētus datus, kas vākti sistemātiski un savlaicīgi;

45.  pauž nožēlu par to, ka dažas valstis joprojām ierobežo sieviešu dalību vēlēšanās;

46.  atgādina, ka starptautiskā sabiedrība par prioritāti ir atzinusi sieviešu ar invaliditāti stāvokli; atgādina par ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja secinājumiem, kuros norādīts, ka politikas virzieni un programmas ar mērķi novērst vardarbību pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti būtu jāizstrādā ciešā sadarbībā ar šādām personām, atzīstot viņu autonomiju, un ar invalīdu organizācijām; uzsver, ka ir nepieciešama iestāžu veikta pārraudzība un aprūpētāju regulāras apmācības; aicina ES iekļaut cīņu pret diskrimināciju invaliditātes dēļ savā ārējās darbības, sadarbības un attīstības palīdzības politikā, tostarp Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentā;

47.  nosoda cilvēktiesību pārkāpumus pret sievietēm Eiropas Vidusjūras reģiona okupētajās teritorijās, kas galvenokārt izpaužas kā uzmākšanās un seksuāla vardarbība un ko izmanto okupācijas spēki kā mehānismu, lai iebiedētu visus sabiedrības iedzīvotājus viņu cīņā par likumīgajām pašnoteikšanās tiesībām; vērš uzmanību uz sieviešu nozīmi miera uzturēšanā, dialoga veicināšanā un konfliktu risināšanā ar mērķi risināt sieviešu tiesību pārkāpumu jautājumus Eiropas Vidusjūras reģionā un aizsargāt viņas pret visu veidu vardarbību, tostarp tādu, ko izdara ārvalstu okupācijas spēki;

48.  aicina dalībvalstis, kurās migrācijas krīze ir novedusi pie ievērojamas sieviešu tiesību aizsardzības pasliktināšanās, pārraudzīt bēgļu centrus un to tuvāko apkārtni, lai novērstu vardarbību, tostarp seksuālo vardarbību, un saukt vainīgos pie atbildības;

49.  norāda uz migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju, jo īpaši sieviešu, jauniešu un atstumto grupu pārstāvju, neaizsargātību un uz steidzamo nepieciešamību izstrādāt drošus un legālus migrantu ieceļošanas ceļus, vienlaikus garantējot ģimenes atkalapvienošanās iespēju, piekļuvi bezmaksas valsts izglītībai, veselības pakalpojumiem, jo īpaši seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei, nodarbinātībai, mājoklim un psiholoģiskajam atbalstam, un atļaujot humānās palīdzības apmeklējumus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka sieviešu migrantu vai bēgļu tiesības, piemēram, piekļuve vīzām, likumīgām uzturēšanās tiesībām un sociālām tiesībām, tiek piešķirtas individuāli un nevis balstoties uz viņu ģimenes stāvokli vai laulības attiecībām;

50.  uzsver to, ka masveida migrantu un patvēruma meklētāju plūsmas nesamērīgi pakļauj sievietes un meitenes dzimumvardarbībai un dzimumdiskriminācijai tranzīta un galamērķa valstīs; norāda, ka daļa sieviešu un meiteņu bēgļu un migrantu ir cietušas no seksuālās vardarbības, ko pastrādājuši migrantu kontrabandisti, un arī ir kļuvušas par cilvēku tirdzniecības upuriem; aicina ES aģentūras un dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes pienācīgi apmācīt savu personālu, kā ņemt vērā bēgļu gaitās devušos sieviešu un meiteņu specifiskās vajadzības un viņu neaizsargātību;

51.  pauž dziļu nožēlu par to, ka romi un jo īpaši romietes joprojām cieš no plaši izplatītas diskriminācijas un naidīgas attieksmes pret romiem, kura veido nelabvēlīgu apstākļu, atstumtības, segregācijas un marginalizācijas „apburto loku”; aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis pilnībā ievērot cilvēktiesības, nodrošinot romu tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, nodarbinātību, mājokli un sociālo aizsardzību;

52.  aicina ieguldīt līdzekļus attiecībā uz sievietēm un jauniešiem, jo tas ir efektīvs veids, kā cīnīties pret nabadzību un jo īpaši sieviešu nabadzību;

53.  norāda, cik svarīgi ir turpināt apkarot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības un paātrināt procesu, lai sasniegtu Komisijas mērķus attiecībā uz sieviešu procentuālo īpatsvaru augstākā līmeņa amatos;

54.  noraida jebkādus tiesību aktus, noteikumus un valdības spiedienu, kas nepamatoti ierobežo –– īpaši sieviešu un citu dzimtes kategoriju –– vārda brīvību;

55.  pauž nožēlu par to, ka sievietes ir nepietiekami pārstāvētas ekonomisko, politisko un sociālo lēmumu pieņemšanā; uzskata, ka sieviešu pārstāvība politisko, ekonomisko un sociālo lēmumu pieņemšanā ir pamattiesību un demokrātijas jautājums; iesaka ieviest paritātes sistēmas un dzimumu kvotas kā likumīgus pagaidu līdzekļus, kā veicināt sieviešu līdzdalību politiskajās struktūrās un demokrātiskajā procesā, galvenokārt kā kandidātēm, un pieņemt tiesību aktus, kas ļauj sasniegt šo pašu mērķi lielajiem valsts un privātajiem uzņēmumiem;

56.  mudina dalībvalstis, Komisiju un EĀDD pievērsties attīstības valstu sieviešu politiskai un ekonomiskai emancipēšanai, palielinot viņu līdzdalību uzņēmumos un iesaistīšanos reģionālo un vietējo attīstības projektu īstenošanā;

57.  mudina sievietes aktīvi iesaistīties arodbiedrībās un citās organizācijās, jo tas lielā mērā veicina dzimtes aspektu iekļaušanu darba apstākļos;

58.  aicina nostiprināt vecāka gadagājuma cilvēku, jo īpaši gados vecāku sieviešu, tiesības, apkarojot visa veida diskrimināciju un palīdzot šīm personām dzīvot pienācīgu un drošu dzīvi kā pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem;

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

8.11.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

26

5

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Florent Marcellesi, Krisztina Morvai, Maria Noichl, Marijana Petir, Pina Picierno, João Pimenta Lopes, Liliana Rodrigues, Ernest Urtasun, Ángela Vallina, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Linnéa Engström, Rosa Estaràs Ferragut, Mariya Gabriel, Constance Le Grip, Marc Tarabella, Julie Ward

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Stuart Agnew, Doru-Claudian Frunzulică

(1)

http://www.unfpa.org/sites/default/files/pub-pdf/swp08_eng.pdf.

(2)

Avots: UNICEF.


ANNEX I

INDIVIDUAL CASES RAISED BY THE EUROPEAN PARLIAMENT BETWEEN JANUARY AND DECEMBER 2015

COUNTRY

Individual

BACKGROUND

ACTION TAKEN BY THE PARLIAMENT

AFGHANISTAN

Seven Hazari people (two women, four men and a little girl)

 

 

In its Resolution, adopted on 26 November 2015, the European Parliament:

- Strongly condemns the barbaric murder and beheading of seven Hazari people (two women, four men and a little girl) in the south-eastern Afghan province of Zabul on the border with Pakistan;

- Condemns the attacks by the Taliban, Al Qaeda, ISIL and other terrorist groups against Afghan civilians, the Afghan National Defence and Security Forces, democratic institutions and civil society, which are causing record numbers of casualties; stresses that protection of the Hazara community, as a group particularly vulnerable to Taliban and Daesh/ISIL terrorist violence, should be a priority for the Afghan Government;

- Extends its condolences to the bereaved families, particularly of the recent victims of horrific killings in the Hazara community;

- Calls for support for the Afghan authorities to take swift and appropriate action to ensure that the killers of innocent civilians are brought to justice and to reaffirm the rule of law in the country;

- Calls on the Afghan authorities to ensure that security force personnel implicated in serious human rights violations, including those having command responsibility over forces committing abuses, are credibly and impartially investigated and disciplined or prosecuted as appropriate;

 

Letters of concern were sent on 11 March and 24 November 2015.

 

ALGERIA

Rachid Aouine, Youssef Sultani, Abdelhamid Brahimi and Ferhat Missa

 

 

 

 

 

 

 

Mohamed Rag

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Khencha Belkacem,

Brahimi Belelmi, Mazouzi Benallal, Azzouzi Boubakeur, Korini Belkacem, Bekouider Faouzi, Bensarkha Tahar and Djaballah Abdelkader

 

 

 

 

Four labour rights activists, Rachid Aouine, Youssef Sultani, Abdelhamid Brahimi and Ferhat Missa, members of the CNDDC in the town of El Oued, were arrested and charged for instigating a gathering. Two of them were acquitted, but Rachid Aouine was sentenced and Youssef Sultani is free facing trial.

 

Mohamed Rag, a labour rights activist from the National Committee for the Defence of the Rights of the Unemployed (Comité National pour la Défense des Droits des Chômeurs, CNDDC) in the town of Laghouat, was arrested on 22 January 2015 and sentenced to 18 months in prison and a fine of DZD 20 000 for ‘assaulting a security force agent in the exercise of his duties’, and whereas his sentence was confirmed upon appeal on 18 March 2015.

 

On 28 January 2015 in the town of Laghouat, eight labour rights activists, members of the CNDDC – Khencha Belkacem, Brahimi Belelmi, Mazouzi Benallal, Azzouzi Boubakeur, Korini Belkacem, Bekouider Faouzi, Bensarkha Tahar and Djaballah Abdelkader – were arrested when they assembled in front of the city court to demand that Mohamed Rag be released. These eight activists were subsequently sentenced last March to one year in prison with a 6-month suspended sentence and a fine of DZD 5000.

 

In its Resolution, adopted on 30 April 2015, the European Parliament:

- Expresses its concern at the arrest and detention of activists Rachid Aouine, Mohamed Rag, Khencha Belkacem, Brahimi Belelmi, Mazouzi Benallal, Azzouzi Boubakeur, Korini Belkacem, Bekouider Faouzi, Bensarkha Tahar and Djaballah Abdelkader, as they are being detained in spite of the fact that their activities are fully permissible under Algerian law and in line with the international human rights instruments which Algeria has ratified;

- Calls also on the Algerian authorities to ensure and guarantee the right to freedom of expression, association and peaceful assembly, and to take appropriate steps to ensure the safety and security of civil society activists and human rights defenders and their freedom to pursue their legitimate and peaceful activities;

- Recalls the recommendation to the Algerian Government by the United Nations Special Rapporteur on the promotion and protection of the right to freedom of opinion and expression to revoke the decree of 18 June 2001 banning peaceful protests and all forms of public demonstration in Algiers and to establish a system of simple notification rather than prior authorisation for public demonstrations;

- Calls on the Algerian authorities to repeal Law 12-06 on associations and to engage in a genuine dialogue with civil society organisations in order to frame a new law that is in conformity with international human rights standards and the Algerian Constitution;

 

ANGOLA

José Marcos Mavungo

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Arão Bula Tempo

 

 

 

 

 

 

 

 

Rafael Marques

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Luaty Beirão

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Captain Zenóbio Lázaro Muhondo Zumba

 

 

 

Followers of the religious sect Luz do Mundo

 

On 14 March 2015 human rights activist José Marcos Mavungo was arrested without a warrant, and on 28 August 2015 prosecutor António Nito asked the court in the Angolan province of Cabinda to sentence Mavungo to 12 years imprisonment on the charge of inciting rebellion, despite no evidence being presented that he had committed any crime.

 

Lawyer Arão Bula Tempo was arrested on the same day for alleged involvement in the organisation of the same protest. Arão Bula Tempo was subsequently released on 13 May 2015 pending his trial on sedition charges.

 

Journalist and human rights activist Rafael Marques was condemned on 28 May 2015 to a 6-month jail term suspended for two years for the publication in 2011 of the book, ‘Blood Diamonds: Corruption and Torture in Angola’, which detailed more than 100 killings and hundreds of cases of torture allegedly perpetrated by security guards and soldiers in the diamond fields of the Lundas region; whereas the complaints submitted by Marques to the Public Prosecutor concerning human rights violations in the Lundas region were not subject to investigation.

 

15 youth activists were arrested between 20 and 24 June 2015 in connection with a private political discussion, detained and indicted for “preparing acts pursuant to a coup d’etat”. Among these activists was Luaty Beirão, who is an Angolan rapper known for his political activism.

To protest against the charge and his continued imprisonment, Beirão had gone on hunger strike.

 

Captain Zenóbio Lázaro Muhondo Zumba was subsequently arrested on 30 June 2015 on the grounds of alleged links with the 15 activists arrested.

 

On 16 April 2015, police and defence forces killed scores of pilgrims on Mount Sumi, in Angola’s central highlands, to avenge the deaths of eight police officers, allegedly at the hands of members of a Christian sect known as Luz do Mundo.

 

In a botched operation, the police officers were killed as they attempted to arrest the sect leader, José Kalupeteka, during worship. More than 3,000 followers, from many parts of the country, had camped at Mount Sumi for the sect’s summit.

 

In its Resolution, adopted on 10 September 2015, the European Parliament:

- Calls on the Angolan authorities to immediately and unconditionally release all human rights defenders, including Marcos Mavungo and the 15+1 activists arrested in June 2015, and to drop all charges against them; calls also for the immediate and unconditional release of any other activists, prisoners of conscience or political opponents arbitrarily arrested and detained solely for their political views, journalistic work or participation in peaceful activities;

- Urges the authorities to ensure that no acts of torture or ill-treatment are performed on the detainees and to guarantee full protection and access to their families and lawyers;

- Calls on the Angolan authorities to immediately put an end to cases of arbitrary arrest, illegal detentions and torture by the police and security forces; reiterates that prompt, impartial and thorough investigations must be carried out into all allegations of human rights violations, including torture, by police and security forces and that the perpetrators be brought to justice;

- Urges the Angolan judicial authorities to assert their independence from any political instrumentalisation and to ensure the protection of rights recognised by legal instruments, such as access to justice and the right to a fair trial;

- Urges the Angolan Government to conduct an urgent, transparent and credible inquiry into the Huambo massacre, and to provide support to the survivors who have been displaced; echoes the UN calls for an international and independent complementary investigation;

- Remains concerned that measures to combat violence against women and children have not been implemented; calls on the authorities to strengthen the fight against harmful traditional practices, such as the stigmatisation of children accused of sorcery;

 

Regarding the situation of Luaty Beirão, a letter of concern was sent on 20 October 2015.

AZERBAJIAN

Leyla Yunus, Arif Yunus, Rasul Jafarov and Rasim Aliyev

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Intigam Aliyev

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rauf Mirkadirov

 

 

 

 

 

 

Ilgar Mammadov

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Anar Mammadli

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Omar Mammadov,

Abdul Abilov, Elsever Murselli

 

 

 

 

 

Khadija Ismayilova,

Tofiq Yaqublu,

Nijat Aliyev, Araz Guliyev, Parviz Hashimli, Seymur Hezi, Hilal Mammadov and Taleh Khasmammadov

 

Emin Milli

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Emin Huseynov

 

Leyla Yunus is the well-known director of the Institute for Peace and Democracy. She has been imprisoned together with her husband, the historian Arif Yunus, and Rasul Jafarov, the chair of Azerbaijan’s Human Rights Club on apparent politically motivated charges. Leyla Yunus has been subjected to acts of violence in prison committed by her cellmate, and no measures have been taken to punish the cellmate or to ensure the protection of Ms Yunus. In addition, Ms Yunus’s health has deteriorated in prison and no suitable medical care has been provided.

 

Intigam Aliyev is the chair of Azerbaijan’s Legal Education Society and a human rights lawyer who has defended more than 200 cases before the European Court of Human Rights in the areas of infringement of freedom of speech, the right to a fair trial and electoral law in Azerbaijan, was arrested on 8 August 2014 and subjected to three month’s detention on criminal charges.

 

Rauf Mirkadirov is an investigative journalist with the leading Russian-language newspaper ‘Zerkalo’ who held on pre-trial detention on charges of treason.

 

The European Court of Human Rights (ECHR) has issued numerous rulings in cases of breaches of human rights in Azerbaijan, the latest being on 22 May 2014 in the case of Ilgar Mammadov, chair of the Republican Alternative Civic Movement (REAL); in which despite it being ruled that his detention was politically motivated, the authorities refused to release him.

 

Anar Mammadli is the chair of the Election Monitoring and Democracy Studies Centre (EMDS), Both were sentenced to prison terms of, respectively, 5 years and 6 months and 3 years and 6 months, on charges ranging from tax evasion to illegal entrepreneurship.

 

Social media activists Omar Mammadov, Abdul Abilov and Elsever Murselli were sentenced to between 5 and 5.5 years’ imprisonment on charges of drug possession, none of them having access to a lawyer of their own choosing and all complaining of ill-treatment in police custody.

 

8 activists of the non-governmental youth movement NIDA were convicted on charges of hooliganism, drug possession and possession of explosives, as well as intent to cause public disorder.

 

Emin Milli is a writer and dissident from Azerbaijan, Milli was imprisoned in 2009 for two and a half years for his critical views about the government. He was conditionally released in November 2010, after serving 16 months of his sentence, in part due to strong international pressure on the government of Azerbaijan.

 

Emin Huseynov is an Azerbaijani journalist and chairman of the country’s leading media rights group, the Institute for Reporters’ Freedom and Safety (IRFS). Huseynov was forced into hiding in August 2014, amidst widespread repression of journalists and human rights activists, and was sheltered in the Swiss embassy in Baku until 12 June, when he travelled to Switzerland on a humanitarian visa. His application for asylum was approved four months later.

 

In its Resolution, adopted on 10 September 2015, the European Parliament:

- Calls for the immediate and unconditional release from jail of all political prisoners, human rights defenders, journalists and other civil society activists, including Khadija Ismayilova, Leyla Yunus and Arif Yunus, Anar Mammadli, Rasul Jafarov, Intigam Aliyev, Rauf Mirkadirov, Omar Mammadov, Tofiq Yaqublu, Nijat Aliyev, Araz Guliyev, Parviz Hashimli, Seymur Hezi, Hilal Mammadov, Taleh Khasmammadov and Ilgar Mammadov, in line with the judgment of the European Court of Human Rights (ECHR), and calls for all charges against them to be dropped and for the full restoration of their political and civil rights and public image;

- Calls for a prompt investigation into the death of the journalist and IRFS chair Rasim Aliyev; notes with concern the allegations put forward by a group of journalists that Mr Aliyev died because he had not received appropriate assistance from the doctors assigned to him in the hospital;

- Urges the government of Azerbaijan to fully cooperate with and implement the recommendations of the Council of Europe’s Venice Commission and Commissioner for Human Rights, the UN special procedures in regard to human rights defenders, the rights of freedom of association and peaceful assembly, freedom of expression and arbitrary detention, with the aim of amending its legislation and adapting its practices in full conformity with the conclusions of the experts;

- Calls on the government of Azerbaijan to immediately end its crackdown on civil society and human rights work, ensuring that independent civil society groups and activists can operate without undue hindrance or fear of persecution, including by repealing the laws severely restricting civil society, unfreezing bank accounts of non-governmental groups and their leaders, and allowing access to foreign funding;

- Deplores the continued actions taken by the Azerbaijani government to curb contacts between civil society groups, youth activists and intellectuals in Armenia and Azerbaijan, which are of extreme importance for bridging the long hostility between the two countries; in this regard, again recalls the important work done in this area by Leyla and Arif Yunus;

- Calls on the Azerbaijani authorities to respect freedom of the press and media, both in legislation and in practice and both online and offline, to guarantee freedom of expression in line with international standards and to end censorship of criticism of the government via media outlets;

- Calls on the EU authorities to conduct a thorough investigation into the corruption allegations against President Aliyev and members of his family revealed by the work of the investigative journalist Khadija Ismaylova;

BAHRAIN

Nabeel Rajab

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Abdulhadi-al-Khawaja

 

 

 

Ibrahim Sharif

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Naji Fateel

 

Zainab Al-Khawaja

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Zainab Al-Khawaja

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sheikh Ali Salman

 

Nabeel Rajab is the President of the Bahrain Centre for Human Rights (BCHR) and Deputy Secretary General of the International Federation for Human Rights (FIDH). He was convicted to three years in prison in August 2012 on charges of calling for and participating in ‘illegal gatherings’ and ‘disturbing public order’ between February and March 2011. His sentence was reduced to two years in prison on appeal. Before this imprisonment Mr Rajab was repeatedly detained for peacefully expressing criticism of the government during the pro-democracy protests that erupted Bahrain in 2011.

 

On Friday 29 November 2013 Nabeel Rajab had served three-quarters of his two year sentence and had become legally eligible for release. A third request for early release was submitted on 21 January 2014 to the Court, but was rejected.

The United Nations Working Group on Arbitrary Detention has described the detention of Mr Nabeel Rajab as arbitrary.

 

Nabeel Rajab was arrested on 1 October 2014 after his visit to the Subcommittee on Human Rights of the European Parliament on accusations of posting tweets about a group of his countrymen allegedly cooperating with IS/Daesh. He was charged with insulting a public institution and the army.

 

Abdulhadi-al-Khawaja, who has Danish nationality, is the founder of the BCHR and the regional coordinator of Front Line Defenders and Ibrahim Sharif is the Secretary General of the National Democratic Action Society. On 22 June 2011, they were sentenced to life in prison by a special military court. The legal process came to a conclusion after 3 years of appeals and the sentences were upheld.

 

Naji Fateel is a Bahraini human rights activist and a member of the Board of Directors of the Bahraini human rights NGO Bahrain Youth Society for Human Rights (BYSHR). He has been imprisoned since 2007, tortured and also under death threats during the period of the Bahraini uprising (dated February 2011)

 

Zainab Al-Khawaja is a human rights defender and leading social media activist in Bahrain. She has been a crucial figure in the pro-democracy uprising that started in Bahrain in February 2011. She has suffered legal harassment, arrest, imprisonment, denial of procedural rights, and undertaken hunger strikes in defence of human rights in Bahrain.

 

Sheikh Ali Salman is the Secretary General of Bahrain’s main opposition party al-Wefaq. He was sentenced to four years in prison in the context of anti-government protests which erupted in 2011 at the height of the region’s ‘Arab Spring’ uprisings. His lawyers have reportedly been prevented by the court from presenting oral arguments and have not been provided with any meaningful opportunity to examine the evidence. A group of United Nations independent experts, part of what is known as the Special Procedures of the Human Rights Council, have urged the Bahraini authorities to release Sheikh Ali Salman

 

In its Resolution, adopted on 9 July 2015, the European Parliament:

- Calls for the dropping of charges and immediate and unconditional release of all human rights defenders, political activists and other individuals detained and charged with alleged violations related to the rights of expression, peaceful assembly and association,

including Nabeel Rajab, Sheikh Ali Salman and the ‘Bahrain 13’;

- Calls on the Bahraini authorities to pursue the national consensus dialogue with a view to finding lasting and inclusive national reconciliation and sustainable political solutions for the crisis; notes that in a sustainable political process legitimate and peaceful criticisms should be expressed freely; reminds the Bahraini authorities, in this context, that engaging the Shia majority and its peaceful political representatives on the basis of human dignity, respect and fairness should be an indispensable element of any credible strategy for national reconciliation and sustainable reform;

- Welcomes the early release from prison of opposition leader Ibrahim Sharif in June 2015 after he was given a royal pardon; believes this decision to be a welcome and important step in the process of promoting trust and confidence in Bahrain;

 

Regarding the situation of Sheikh Ali Salman, a letter of concern was sent on 14 January 2015.

BANGLADESH

Hana Shams Ahmed

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Taslima Nasreen

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Faisal Arefin Dipan

 

 

 

 

 

Niladri Chatterjee, alias Niloy Neel, Faisal Arefin Dipan, Ananta Bijoy Das, Washiqur Rahman Babu and Abhijit Roy

 

 

 

 

 

 

 

Ahmed Rajib Haider

 

Hana Shams Ahmed is the coordinator of the International Chittagong Hill Tracts Commission (CHTC). On 27 August 2014 she and her friend were brutally attacked by 8 to 10 members of Somo Odhikar Andolon during a private visit to Shoilopropat in Bandarban in the Chittagong Hill Tracts. Four members of the police Detective Branch (DB) who were supposedly providing them with security did not intervene, and even disappeared while the assault was taking place.

Taslima Nasreen is a Sakharov Prize winner known for her powerful writings on the oppression of women and her unflinching criticism of religion, despite her forced exile and multiple fatwas calling for her death. Because of her thoughts and ideas some of her books are banned in Bangladesh, and she has been banned from Bengal, both from Bangladesh and the West Bengal part of India. In the face of continuing threats, Nasreen has had to leave her homeland and sight refuge in Europe several times. Religious fundamentalists have called for the writer to be put to death. A court issued a warrant for her arrest and threatened to confiscate her assets.

The National Human Rights Commission of Bangladesh in 2014 supported her right to return home. A campaigner against religious extremism in all religions, Nasreen urged support for the secular movements in Bangladesh to counteract the rise of Islamic fundamentalism, in a visit to the European Parliament in June 2013. In November 2013, she participated in the Sakharov Prize Network Conference.

Faisal Arefin Dipan, a publisher at the Jagriti Prokashoni publishing house, was brutally murdered with machetes inside his office in Dhaka.

Niladri Chatterjee, alias Niloy Neel, Faisal Arefin Dipan, Ananta Bijoy Das, Washiqur Rahman Babu and Abhijit Roy were five secular bloggers and journalists murdered in Bangladesh in 2015 for having used their fundamental right to free speech on political, social and religious issues. Islamist extremist groups have claimed responsibility for several killings.

 

Prominent blogger Ahmed Rajib Haider was murdered in 2013.

 

In its Resolution, adopted on 26 November 2015, the European Parliament:

- Condemns the increasing attacks of Islamist extremists against secularist writers, bloggers, religious minorities and foreign aid workers; deplores the loss of life and offers its sincere condolences to the victims and their families;

- Calls on the Bangladesh authorities to further condemn the ongoing horrendous acts against freedom of expression and to act to bring an immediate end to all acts of violence, harassment, intimidation and censorship against journalists, bloggers and civil society;

- Urges the Bangladesh Government to take the necessary measures to prevent more killings by taking effective measures to protect writers, publishers and other people who have received threats, not only by providing special physical protection to those who are potential targets of violence, but also by opening public debates that challenge extremist views of all kinds;

- Calls on the Bangladesh authorities to restore the full independence of the media, to drop all charges against publishers and journalists who have published content critical of the government, to allow the immediate re-opening of all media houses which were closed, and to restore immediately full and unhindered access to all forms of publications, including electronic ones;

 

A letter of concern was sent on 17 April 2015.

BELARUS

Maksim Piakarski, Vadzim Zharomski and Viachaslau Kasinerau

 

Youth activists Maksim Piakarski, Vadzim Zharomski and Viachaslau Kasinerau have been detained and are being prosecuted on suspicion of ‘malicious hooliganism’ as disproportionate, and have been suffering violence.

 

In its Resolution, adopted on 10 September 2015, the European Parliament:

- Remains deeply concerned by the human rights and fundamental freedoms situation in Belarus, as well as by the shortcomings observed during previous elections by independent international observers and the active persecution of the opposition leaders after the elections;

- Welcomes the recent release of the remaining political prisoners; calls on the Belarusian Government to rehabilitate the released political prisoners and to fully restore their civil and political rights; stresses that this could be a potential first step towards improving relations between the European Union and Belarus; points out, however, that similar steps in the past were rather token gestures and neither contributed to improving the situation of Belarusian society nor improved relations with the EU;

- Expects the authorities to stop the harassment of independent media for political reasons;

- Expresses its concern about the recent detention and ongoing criminal prosecution of youth activists Maksim Piakarski, Vadzim Zharomski and Viachaslau Kasinerau on suspicion of ‘malicious hooliganism’ as disproportionate, and strongly condemns the violence they have suffered;

BURUNDI

Bob Rugurika

 

Three elderly Italian nuns, Lucia Pulici, Olga Raschietti and Bernadetta Boggian

 

 

 

 

 

 

 

 

Pierre Claver Mbonimpa

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Marguerite Barankitse, Antoine Kaburahe and Bob Rugurika

 

On 20 January 2015 the Burundian authorities arrested and detained the human rights defender Bob Rugurika, director of Radio Publique Africaine (RPA), following his refusal to reveal his sources days after his radio station broadcast a series of investigative reports concerning the killing in September 2014 of three elderly Italian nuns, Lucia Pulici, Olga Raschietti and Bernadetta Boggian, in Kamenge, a town north of Bujumbura.

Pierre Claver Mbonimpa is a leading human rights defender and President of the Association for the Protection of Human Rights and Detained Persons (Association pour la protection des droits humains et des personnes détenues, APRODH) who was arrested on 15 May 2014 and later charged with ‘threatening the external security of the state’ and ‘threatening the internal security of the state by causing public disorder’ and has been in pre-trial detention since he was taken in for questioning.

 

Mr Mbonimpa’s work in the defence of democracy and human rights in Burundi over the past two decades and more has earned him several international awards and widespread recognition domestically and beyond. The charges against him relate to comments he made on Radio Publique Africaine (RPA) on 6 May 2014 that the youth wing of the ruling party CNDD-FDD, also known as the Imbonerakure, is being armed and sent to the Democratic Republic of Congo (DRC) for military training.

 

The arrest of Pierre Mbonimpa is representative of the mounting risks facing human rights defenders, the harassment of activists and journalists and the arbitrary arrest of opposition party members, which according to human rights groups and the UN Assistant Secretary-General for Human Rights have largely been carried out by the Imbonerakure.

According to the OHCHR and other human rights organisations, politically motivated human rights violations, human rights abuses and acts of violence were carried out in the country during both the pre-election and the post-election periods, targeting opposition activists, human rights defenders and journalists in particular, including Pierre Claver Mbonimpa, whose son was found dead after having been arrested by the police, Marguerite Barankitse, Antoine Kaburahe and Bob Rugurika.

 

In its Resolution, adopted on 12 February 2015, the Parliament:

- Condemns the unjustified detention of Bob Rugurika and calls for his immediate and unconditional release; calls on the authorities at the same time to continue their investigations into the tragic killing of the three Italian nuns and to bring those responsible to justice; calls equally for the setting-up of an independent inquiry into the killing of the three nuns;

- Denounces all human rights violations in Burundi and the introduction of restrictive laws ahead of the country’s 2015 presidential and parliamentary elections, in particular those having a damaging impact on the opposition, the media and civil society by restricting the freedoms of expression and association and the freedom to hold meetings;

- Calls on the Burundian authorities to ensure an appropriate and fair balance between freedom of the media, including the freedom of journalists to investigate and report on crimes, and the need to ensure the integrity of criminal investigations;

- Calls on the Burundian Government to allow a genuine and open political debate in the run-up to the 2015 elections and to respect the Roadmap and Code of Conduct negotiated under UN auspices and signed by all Burundian political leaders; recalls that the Burundian constitution states: ‘The President of the Republic is elected for a five-year term renewable once. No one can serve for more than two terms as president’;

- Calls on the Burundian Government to respect the electoral calendar, and to include the opposition parties in the monitoring of the elections, including the phase of partial registration of new voters as agreed between the Independent National Electoral Commission (CENI) and the political parties at the voters’ registration evaluation meeting of 29-30 January 2015;

- Urges the Burundian Government to take measures to control the youth wing of the CNDD-FDD party and prevent it from intimidating and attacking perceived opponents, and to ensure that those responsible for abuses are brought to justice; calls for an independent international investigation into the claims that the CNDD-FDD is supplying its youth wing with arms and training; urges the leaders of the opposition parties to prevent violence against their opponents;

 

In its Resolution, adopted on 17 December 2015, the European Parliament:

- Calls for an immediate end to violence, human rights violations and political intimidation of opponents and for the immediate disarmament of all armed groups allied to political parties, in strict accordance with international law and human rights;

- Urges all parties to establish the necessary conditions for rebuilding trust and fostering national unity, and calls for the immediate resumption of an inclusive and transparent national dialogue, including the government, opposition parties and civil society representatives;

- Stresses that such dialogue, aimed at achieving lasting peace, security and stability, and at restoring democracy and the rule of law, in the interest of the citizens of Burundi, should be based on the Arusha Agreement and the Burundian Constitution, which requires compliance with international law and treaties;

- Reminds the Burundian authorities of their obligation to ensure security in its territory and guarantee human rights, civil and political rights and fundamental freedoms, as provided for in the Burundian Constitution, the African Charter on Human and Peoples’ Rights and in other international and regional human rights instruments;

- Urges the Burundian authorities to encourage the establishment of the truth about the mass crimes committed between 1962 and 2008, through judicial and non-judicial measures, such as a truth and reconciliation commission and special tribunals, promoting national reconciliation;

- Expresses its grave concern at the number of victims and cases of serious human rights violations reported since the beginning of the crisis; urges the competent authorities to undertake a rigorous and prompt investigation into the circumstances and motives behind these crimes and to ensure that those responsible are brought to justice; reiterates that there can be no impunity for those responsible for violations or serious abuses of human rights; calls on the authorities to ensure that schools remain a safe haven for learning; calls on the ICC Prosecutor to closely monitor the situation in Burundi and supports her declaration of 6 November 2015;

- Calls for the safe return of journalists and human rights defenders in exile, the reopening of the media that were closed after the failed coup attempt of 13 and 14 May 2015 and for the charges against those journalists accused of having taken part, directly or indirectly, in the abortive coup to be dropped;

CAMBODIA

Sam Rainsy and Kem Sokha

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Senator Hong Sok Hour and CNRP activists and organisers

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Khem Sapath

 

Sam Rainsy and Kem Sokha are the Cambodia National Rescue Party (CNRP) leaders who were summoned to appear at the Phnom Penh Municipal Court on 14 January 2014 for questioning. Sam Rainsy and Kem Sokha may be convicted of incitement to civil unrest. The King amnestied Sam Rainsy on 14 July 2013, making it possible for him to return to Cambodia; however, his right to vote and run in the elections was not restored.

On 13 November 2015 the Cambodian authorities issued an arrest warrant for Sam Rainsy, who was summoned by a court to appear for questioning on 4 December 2015 in relation to a post published on his public Facebook page by an opposition senator, Hong Sok Hour, who has been under arrest since August 2015 on charges of forgery and incitement after posting on Sam Rainsy’s Facebook page a video containing an allegedly false document relating to the 1979 border treaty with Vietnam.

On 30 October 2015 opposition party deputy leader Kem Sokha was removed from his position as First Vice-President of the National Assembly by the ruling Cambodian People’s Party (CPP) during a session boycotted by the CNRP

 

In its Resolution, adopted on 26 November 2015, the European Parliament:

- Urges the Cambodian authorities to revoke the arrest warrant and drop all charges issued against opposition leader Sam Rainsy and CNRP members of the National Assembly and Senate, including Senator Hong Sok Hour and CNRP activists and organisers, to allow them to work freely without fear of arrest or persecution, and to end political use of the courts to prosecute people on politically-motivated and trumped-up charges;

- Calls on the National Assembly to reinstate Sam Rainsy immediately and to restore his parliamentary immunity;

- Urges the Government of Cambodia to recognise the legitimate and useful role played by civil society, trade unions and the political opposition in contributing to Cambodia’s overall economic and political development;

- Encourages the government to work towards strengthening democracy and the rule of law and to respect human rights and fundamental freedoms, which includes fully complying with the constitutional provisions concerning pluralism and freedom of association and expression;

- Urges the government to abrogate the Law on Associations and Non-Governmental Organisations, the recent promulgation of which has given state authorities arbitrary powers to shut down and block the creation of human rights organisations and has already begun deterring human rights defence work in Cambodia;

- Urges the government and parliament to ensure genuine and serious consultation with all those affected by draft legislation such as the Trade Union, Cybercrime and Telecommunications Laws and to ensure that the texts are in line with Cambodia’s human rights obligations and commitments under domestic and international law;

- Calls on the Cambodian Government to end arbitrary detentions and suspicious disappearances and allow voluntary and human rights organisations to operate freely; calls on the Cambodian Government to seriously investigate the disappearance of Khem Sapath;

- Calls on the relevant government authorities to drop the prosecution of human rights defenders under other laws in force which are being used to persecute them for their human rights work, and to immediately and unconditionally release all those jailed on politically motivated and trumped up charges;

CHINA

Tenzin Delek Rinpoche

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ilham Tohti

 

Tenzin Delek Rinpoche, a highly respected Tibetan religious leader, was held in prison for over 13 years, serving a life sentence for a crime he did not commit. For years, he worked to develop social, medical, educational and religious institutions for Tibetan nomads in the area, as an advocate for environmental conservation in the face of indiscriminate logging and mining projects, and as a mediator between Tibetans and Chinese.

Because of his efforts to preserve Tibetan identity, the Chinese authorities viewed him as a threat to their control in the region. He died on 12 July 2015.

Ilham Tohti is a well-regarded ethnic Uyghur economist and peaceful critic of the Chinese government. In 2014, he has been sentenced to life in prison after being convicted of separatism.

 

In its Resolution, adopted on 16 December 2015, the European Parliament:

- Notes that under the leadership of President Xi, the Chinese government is showing a growing assertiveness both internally and externally; points out that the country’s civil rights activists, lawyers, journalists, bloggers, academics and other representatives of civil society are now finding their freedom curbed in a way that has not been seen for years; observes that China’s human rights record remains a matter of serious concern;

- Notes that a strong contradiction exists between the official Chinese aspiration to the universality of human rights and the worsening human rights situation; notes that the recent worsening of the situation of human rights and freedoms in China started in 2013 and has intensified an already existing crackdown over the population, limiting the space for expression and peaceful advocacy for civil society even further; is deeply worried at the arrest, trial and sentencing of numerous civil rights activists, human rights defenders and government critics and at the fact that more than 100 human rights lawyers and activists have been detained or questioned by Chinese police; calls on the Chinese authorities to release those in custody and to ensure that they can exercise their profession without hindrance;

- Urges the EU to continue pressing for an improvement of the human rights situation in China whenever dialogues are held at any level and to include human rights clauses in any bilateral treaty agreed with China;

- Remains highly concerned that China is currently the world’s largest executioner and continues to impose the death penalty in secret on thousands of people annually, without regard to international minimum standards on the use of the death penalty; emphasises once again that abolition of the death penalty contributes to the enhancement of human dignity and the progressive development of human rights;

- Remains concerned at the persisting severe restrictions on freedom of expression, association, assembly, and religion, as well on the activities of human rights organisations;

- Criticises China’s highly restrictive media environment and tightly controlled digital domain, where foreign, including European, web content is blocked and domestic content deemed politically threatening is routinely deleted and censored; strongly protests against the high number of Chinese citizens jailed for offences involving freedom of expression, especially on the internet;

- Is deeply concerned that the Chinese government is continuing its hardline policies against the Tibetan people, especially by rejecting the Dalai Lama’s ‘Middle Way Approach’ which seeks neither independence nor separation but a genuine autonomy within the framework of the Constitution of the PRC; calls for the Chinese government to re-enter into a dialogue with Tibetan representatives; protests against the marginalisation of Tibetan culture by the CPC, and urges the Chinese authorities to respect the freedoms of expression, association and religion of the Tibetan people; deplores the deterioration of the humanitarian situation in Tibet, which has led to an increase in self-immolation cases; notes with concern the recently passed criminalisation measures relating to self-immolation aimed at punishing those allegedly associated with self-immolators; deplores the forceful resettlement of over 2 million Tibetan nomads and herders since 2006 in the so-called ‘New Socialist Village’, as they are cut off from medical care, education and prosperity; is equally concerned at the ongoing transfer of Han Chinese populations into Tibet; expresses its concern regarding the cases of torture, disappearance and arbitrary detention and the denial of access to medical care for prisoners, including monk Tenzin Delek Rinpoche and 10 other prominent Tibetan prisoners; demands a detailed investigation of all death in prison cases;

 

Regarding the situation of Ilham Tohti, a letter of concern was sent on 23 June 2015.

DEMOCRATIC REPUBLIC OF CONGO (DRC)

Yves Makwambala and Fred Bauma

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Christopher Ngoyi, Jean-Claude Muyambo, Vano Kiboko and Cyrille Dowe

 

 

Yves Makwambala and Fred Bauma are two detained human rights activists. Both are still being detained in Makala prison in Kinshasa and are charged with belonging to an association formed for the purpose of attacking people and property, conspiring against the head of state, and attempting to either destroy or change the ‘constitutional regime’ and to incite people to take up arms against state authority. The authorities have also charged Fred Bauma with disturbing the peace, and Yves Makwambala with publicly offending the head of state, while they were exercising their freedom of expression, peaceful assembly and association.

 

As soon as the protests started the authorities began a crackdown on human rights activists and opposition politicians who had demonstrated peacefully against the provision, including Christopher Ngoyi, Jean-Claude Muyambo, Vano Kiboko and Cyrille Dowe, who are still being detained for what appear to be politically motivated reasons

 

 

In its Resolution, adopted on 9 July 2015, the European Parliament:

- Calls on the DRC authorities to release Yves Makwambala and Fred Bauma immediately and unconditionally, and to drop all charges against them and other Filimbi leaders as well as any other activists, prisoners of conscience and political opponents arbitrarily arrested and detained solely for their political views or for participating in peaceful activities;

- Supports the National Assembly of the DRC’s calls for the rapid reaching of a political solution that allows the members of Filimbi and other peaceful civil society associations to exercise their freedom of expression and association without fear of being pursued or persecuted;

- Urges the authorities to ensure that the detainees have not been, and are not being, subjected to any acts of torture or ill-treatment, and to guarantee full protection and access to their families and lawyers;

- Is strongly concerned about the continuous attempts to limit freedom of expression, peaceful assembly and association and the increased breaches of these freedoms by the authorities, given that the right political climate is indispensable if a successful electoral cycle is to be achieved in the DRC in the next year;

- Finds it particularly regrettable that these violations specifically target opposition leaders and youth movements;

- Calls on the DRC authorities to ensure that the aforementioned freedoms are immediately and unconditionally upheld, especially in the electoral period, as guaranteed by the DRC’s constitution and international human rights law;

- Urges the DRC judicial authorities to assert their independence from any political instrumentalisation and to ensure the protection of rights recognised by legal instruments, such as access to justice and the right to a fair trial;

EGYPT

Ibrahim Halawa

 

 

Ibrahim Halawa is an Irish citizen who has been detained for more than two years on charges of attending an illegal protest on 16 and 17 august 2013 while on a family holiday in Cairo, during which protesters allegedly caused deaths and criminal damage. Ibrahim Halawa was 17 years old – and therefore still a juvenile under Egyptian and international law – at the time of his arrest. He was arrested along with his three sisters, having sought refuge in the Al-Fateh mosque when violence erupted during a demonstration. His three sisters were subsequently released by the authorities.

 

The prosecutor has failed to provide evidence that Ibrahim Halawa was involved in a single act of violence during the protests. His trial has been repeatedly postponed and adjourned by the Egyptian Court, most recently on 15 December 2015. He was not charged for a year after his arrest and he is awaiting, along with 493 individuals, the majority of whom are adults, a mass trial due to take place on 19 December 2015, without any guarantee of the minimum standards for a free and fair trial being applied, and will potentially face the death penalty if convicted.

 

Ibrahim Halawa is being detained for peacefully exercising his rights to freedom of expression and assembly and is considered by Amnesty International as a prisoner of conscience. He faces extremely harsh prison conditions, which include alleged acts of torture and other cruel, inhuman and degrading treatment upon arrest and in detention, and has been denied medical and legal assistance. According to his family and legal representatives, Ibrahim Halawa has been on hunger strike in protest.

 

In its Resolution, adopted on 17 December 2015, the European Parliament:

- Expresses its deep concern about the unacceptable breach of basic human rights arising from the arbitrary detention of Irish citizen Ibrahim Halawa, and calls on the Egyptian authorities to immediately and unconditionally release him to the Irish authorities pursuant to a presidential decree issued in November 2014 under Egyptian Law 140;

- Expresses its deepest concern at the deteriorating condition of Ibrahim Halawa due to his hunger strike and his alleged poor conditions in prison; calls on the Egyptian authorities to ensure, as a matter of priority, that the good health and well-being of Ibrahim Halawa are maintained while he remains in prison; demands that all allegations of torture and maltreatment of Ibrahim Halawa be thoroughly and independently investigated;

- Asks the Egyptian authorities to ensure that Article 10 of the International Covenant on Civil and Political Rights, which states that ‘all persons deprived of their liberty shall be treated with humanity and with respect for the inherent dignity of the human person’, is respected;

- Reminds the Egyptian authorities that Egypt is bound by indisputable international obligations under the Convention on the Rights of the Child as they apply to Ibrahim Halawa; demands that the Egyptian authorities categorically rule out the threat of the death penalty should Ibrahim Halawa be convicted, given that he was arrested as a juvenile;

- Is extremely concerned about the failure of the Egyptian authorities to uphold the right to a fair trial for Ibrahim Halawa and his 493 co-defendants, in particular the lack of opportunity to review or challenge their continued detention and the charges against them, the repeated denial of access to lawyers and the excessive pre-trial detention period, which violates Egypt’s domestic and international obligations;

- Remains convinced that it will be extremely difficult for Ibrahim Halawa’s lawyers to mount an individual defence in the event that his case is heard as part of a mass trial of all defendants arrested in connection with the August 2013 protests;

- Strongly condemns the use of a mass trial in the judicial process and calls on the Egyptian authorities to abide by international law and safeguard the highest international standards with regard to the right to a fair trial and due process; calls on the Egyptian authorities to release those detained for peacefully exercising their right to freedom of expression, assembly and association as enshrined in the Egyptian constitution and other international conventions to which Egypt is a party; expresses its profound preoccupation with the severe deterioration of the media environment; condemns the trials against and conviction of Egyptian and foreign journalists, in absentia;

KYRGYZSTAN

Azimjon Askarov

 

Azimjon Askarov is a prisoner of conscience pending a full, impartial and fair investigation, including into his allegations of torture and ill-treatment.

 

In its Resolution, adopted on 15 January 2015, the European Parliament:

- Reminds the Kyrgyz Parliament of its international obligations and of the Partnership and Cooperation Agreement with the European Union, which includes full respect for human rights as an essential element of the partnership and calls for the withdrawal of the draft law on ‘dissemination of information about non-traditional sexual relations’ currently under review in parliament;

- Notes that the draft law passed its first reading and must be voted on twice more before going to the President for signature, and stresses that the adoption of any legislation on ‘non-traditional relations’ should not run counter to Kyrgyzstan’s human rights obligations and commitments;

- Calls on the Kyrgyz authorities to reaffirm publicly that all people in Kyrgyzstan have the right to live free from discrimination and violence based on their sexual orientation and gender identity and that any acts to the contrary are illegal and will be prosecuted;

- Calls on the Kyrgyz Parliament to follow the recommendations made by the Parliamentary Assembly of the Council of Europe in Resolution 1984 (2014) on the Request for Partner for Democracy status, in particular recommendations 15.24, 15.25 and 15.26;

- Calls on the Kyrgyz Parliament to respect its constitution, including Article 16, which states that ‘laws that deny or derogate human and civil rights and freedoms shall not be adopted in the Kyrgyz Republic’, and Articles 31, 33 and 34, which affirm freedom of speech, freedom of information and freedom of assembly, and to reject draft bill 6-11804/14;

- Calls on the Kyrgyz authorities to take all the measures needed to ensure that human rights defenders can carry on their work of promoting and protecting human rights without hindrance;

- Calls on the Kyrgyz authorities to ensure that allegations of torture and inhuman and degrading treatment are investigated promptly and efficiently and that perpetrators are brought to justice; calls, furthermore, for the release of all prisoners of conscience, with regard in particular to Azimjon Askarov pending a full, impartial and fair investigation, including into his allegations of torture and ill-treatment;

 

A letter of concern on the situation of LGBTI rights was sent on 26 February 2015. Regarding the situation of Azimjon Askarov, a letter of concern was sent on 23 July 2015.

MALAYSIA

Nurul Izzah

 

 

Anwar Ibrahim

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Zulkiflee Anwar Ulhaque (Zunar)

Khalid Ismath

Azmi Sharom

 

 

 

 

 

 

Matthias Chang

Khairuddin Abu

Hassan

 

 

 

 

Lena Hendry

Maria Chin Abdullah

 

 

Nurul Izzah, opposition Member of Parliament in Malaysia

Anwar Ibrahim is a former opposition leader sentenced on charges of sodomy in February 2015 following a politically motivated prosecution which resulted in criminal proceedings that failed to meet international standards of fair trial. He has been denied appropriate medical care.

 

Malaysian cartoonist Zulkiflee Anwar Ulhaque (Zunar) is facing charges under the Sedition Act following critical tweets against the government with regard to the sentencing of Anwar Ibrahim; whereas blogger Khalid Ismath and academic Azmi Sharom face similar charges;

 

Lawyer Matthias Chang and politician Khairuddin Abu Hassan, both political dissidents, were arrested following their investigations into these allegations.

 

Lena Hendry and Maria Chin Abdullah are human rights activists.

 

In its Resolution, adopted on 17 December 2015, the European Parliament:

- Deplores the deteriorating human rights situation in Malaysia and in particular the crackdown on civil society activists, academics, media and political activists; expresses concern with regard to the spike in the number of people facing charges or arrest under the Sedition Act;

- Urges the Malaysian Government to immediately release all political prisoners, including former opposition leader Anwar Ibrahim, and to provide them with appropriate medical care, and to drop politically motivated charges, including those against cartoonist Zulkiflee Anwar Haque (Zunar), blogger Khalid Ismath, academic Azmi Sharom, political dissidents Khairuddin Abu Hassan and Matthias Chang, and human rights activists Lena Hendry and Maria Chin Abdullah;

- Underlines the importance of independent and transparent investigations into the graft allegations, and of full cooperation with the investigators; urges the Malaysian Government to refrain from putting pressure on the Malaysian Anti-Corruption Commission and media;

- Calls on the Malaysian Government to ratify key international human rights conventions, including the ICCPR, the ICESCR, the CAT, the ICERD, ILO Convention 169, the ICC Rome Statute, as well as the 1951 Convention Relating to the Status of Refugees and its optional protocol;

- Urges the EU Delegation to Malaysia to step up efforts to finance projects on freedom of expression and reforming repressive laws, and to use all appropriate tools, including the European Instrument for Democracy and Human Rights, to protect human rights defenders; urges the withdrawal of the anti-sodomy law and calls on the EEAS, in line with the EU guidelines on the protection and promotion of the rights of LGBTI persons, to step up its work on the rights of LGBTI people in Malaysia who face violence and persecution, and to aim in particular towards the decriminalisation of homosexuality and transgenderism;

 

MALDIVES

Mohamed Nasheed

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ahmed Adeeb

Mohamed Nazim

Tholhath Ibrahim

 

 

 

Mahfooz Saeed

 

 

 

 

Ahmed Rilwan

 

 

 

 

 

Sheikh Imran Abdulla

 

On 13 March 2015 Mohamed Nasheed, the first democratically elected president of the Maldives, was sentenced to 13 years in prison on politically motivated charges, and whereas this was condemned by the UN Working Group on Arbitrary Detention; whereas his trial was marred by irregularities; whereas other former officials, including former vice-president Ahmed Adeeb and former defence ministers Mohamed Nazim and Tholhath Ibrahim, have also been arrested and imprisoned.

Mahfooz Saeed, a human rights lawyer and member of the legal team of former president Mohamed Nasheed.

Ahmed Rilwan, is a journalist critical of the government who ‘disappeared’ in August 2014, is still missing and is now feared dead.

Sheikh Imran Abdulla is a political prisoner.

 

In its Resolution, adopted on 17 December 2015, the European Parliament:

- Deplores the crackdown on political opponents; calls on the Government of the Maldives to release, immediately and unconditionally, former president Mohamed Nasheed, former vice-president Ahmed Adeeb and former defence ministers Tholhath Ibrahim and Mohamed Nazim, together with Sheikh Imran Abdulla and other political prisoners, and to clear them of all charges; is also concerned about the former president’s deteriorating health;

- Reiterates its gross dissatisfaction with the serious irregularities in the trial of former president Mohamed Nasheed;

- Calls on the Maldivian Government to guarantee full impartiality of the judiciary and to respect due process of law and the right to a fair, impartial and independent trial; stresses the need to depoliticise the country’s judiciary and security services;

- Calls on the Government of the Maldives to respect and fully support the right to protest and the right to freedom of expression, association and assembly, and not to seek to restrict those rights; also calls on the Government of the Maldives to end impunity for vigilantes who have used violence against people promoting religious tolerance, peaceful protesters, critical media and civil society; calls on the Maldives to respect fully its international obligations;

- Calls on the Maldivian Government to safeguard the rights of pro-democracy campaigners, moderate Muslims, supporters of secularism, and those who oppose the promotion of Wahhabi-Salafist ideology in the Maldives, and to ensure their right to participate in all areas of public life in the Maldives;

- Recalls that media freedom is the cornerstone of a functioning democracy; calls on the Maldivian Government and authorities to ensure adequate protection of journalists and human rights defenders who face threats and attacks on account of their legitimate work, and, in this context, to allow a proper investigation into the disappearance of Ahmed Rilwan, the assault on Mahfooz Saeed and the attacks and threats against journalists, members of civil society, and independent institutions;

NIGERIA

Mass displacement of children

 

 

 

 

In its Resolution, adopted on 8 October 2015, the European Parliament:

- Deplores the acts which have led to the mass displacement of innocent children and calls for immediate coordinated international action to assist the work of UN agencies and NGOs in preventing displaced children and youths from being subjected to sexual slavery, other forms of sexual violence and kidnappings and from being forced into armed conflict against civilian, government and military targets in Nigeria by the Boko Haram terrorist sect; stresses the paramount need to duly protect children’s rights in Nigeria, a country in which over 40 % of the total population is aged between 0 and 14;

- Believes that in the cases of children formerly associated with Boko Haram or other armed groups, non-judicial measures should be considered as an alternative to prosecution and detention;

- Calls on the President of Nigeria and his newly appointed Federal Government to adopt strong measures to protect the civilian population, to put special emphasis on the protection of women and girls, to make women’s rights and children’s rights a priority when fighting extremism, to provide help for victims and to prosecute wrongdoers, and to ensure women’s participation in decision-making at all levels;

- Calls on the Nigerian Government to launch, as promised by President Buhari, an urgent, independent and thorough investigation into crimes under international law and other serious human rights violations by all parties to the conflict;

- Urges the President of the Federal Republic to address the challenges involved in abiding by all campaign promises and the latest statements, the most important of which are defeating the terrorist threat, making respect for human rights and humanitarian law a central pillar of military operations, bringing back the Chibok girls and all other abducted women and children alive and unharmed, addressing the ever growing problem of malnutrition, and fighting corruption and impunity in order to deter future abuses and work towards justice for every victim;

- Urges the Nigerian authorities and the international community to work closely together and to increase efforts to reverse the continuous trend towards the further displacement of people; welcomes the determination expressed at the Niamey Regional Summit of 20 and 21 January 2015 by the 13 participating countries, and in particular the commitment of Chad, together with Cameroon and Niger, to engage in the fight against the terrorist threats of Boko Haram; calls on the Multinational Joint Task Force (MNJTF) to observe international human rights and humanitarian law conscientiously in its operations against Boko Haram; reiterates that a military approach alone will not suffice to counter the Boko Haram insurgency;

- Calls on the Nigerian Government to take measures to facilitate the return of displaced persons, especially children, to guarantee their safety, and to assist NGOs in their efforts to improve conditions in the camps for people displaced by the conflict by, inter alia, improving hygiene and sanitation in order to prevent the possible spread of disease;

PAKISTAN

the Peshawar school students (140 people, including 134 school children)

 

 

 

In its Resolution, adopted on 15 January 2015, the European Parliament:

- Strongly condemns the brutal massacre of schoolchildren perpetrated by Pakistani Taliban splinter group Tehreek-e-Taliban (TTP) as an act of horror and cowardice, and expresses its condolences to the families of the victims of the Peshawar school attack and its support to the people and the authorities of Pakistan;

- Expects the Government of Pakistan to take urgent and effective measures, in keeping with internationally recognised standards of the rule of law, to address the security threat posed by all militant groups operating within Pakistan and the surrounding region, without exception; underlines that no form of terrorism or extremism should be supported by the authorities;

- Calls on the Government of Pakistan to ensure the safety of schools and to make sure that children, regardless of gender, are never intimidated while going to school; believes the government should show significantly stronger determination and strengthen its efforts to arrest and prosecute TTP militants and others who target schools for violence, failing which its international credibility will be undermined;

- Calls on the Government of Pakistan to reserve anti-terrorism laws for acts of terror, instead of being using them to try ordinary criminal cases; regrets strongly the recourse to fast-track military justice which lacks minimal conditions of international standards of the rule of law, and underlines that the prolonged granting of GSP+ preferences is linked to the accomplishment of certain basic standards enshrined in UN and ILO conventions;

- Urges the Pakistani Government to abide by the recently ratified international agreements on human rights, including the International Covenant on Civil and Political Rights and the United Nations Convention Against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment, which oblige the authorities to ensure basic fair trials prohibiting them from using military courts to try civilians when the regular courts are functioning;

 

Letters of concern were sent on 2 February and 12 February 2015.

PARAGUAY

Pregnant girls

 

 

In its Resolution, adopted on 11 June 2015, the European Parliament:

- Reaffirms its condemnation of all forms of abuse and violence against women and girls, especially the use of sexual violence as a weapon of war, and domestic violence; calls on Paraguay to ensure that women and girls have access to safe and legal abortion, at a minimum, when their health and life are in danger, where there is severe foetal impairment and in cases of rape and incest;

- Expresses its strong concern about the high number of child pregnancies in Paraguay; urges the Paraguayan authorities to meet their international obligations and to protect human rights by ensuring that all girls have access to all possible information and medical services for the management of high-risk pregnancies resulting from rape;

- Urges the Paraguayan authorities to conduct an independent and impartial investigation into the aforementioned rape and to bring the perpetrator to justice; calls on the Paraguayan authorities to release the girl’s mother immediately; welcomes the proposal by members of the Paraguayan congress to raise the maximum prison sentence for the rape of a minor from 10 years to 30 years;

RUSSIA

Aleksei Navalny

(and his brother Oleg Navalny)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Boris Nemtsov

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Anna Politkovskaya, Alexander Litvinenko,

Stanislav Markelov,

Anastasia Baburova,

Natalya Estemirova and

Sergei Magnitsky

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Eston Kohver, Oleg Sentsov and Olexandr Kolchenko

 

Aleksei Navalny is an opposition leader who were sentenced to 10-day jail terms. Moreover, Aleksei Navalny has been placed under house arrest for two months and on 5 March 2014 was fitted with an electronic bracelet to monitor his activities.

Alexei Navalny has consistently exposed massive corruption within the highest levels of the Russian state apparatus; whereas his first court verdict imposing a five-year sentence on him in July 2013 was seen as political. He was placed under house arrest for two months in February 2014, and was fitted with an electronic bracelet to monitor his activities in March 2014.

 

Alexei Navalny won 27 % of the vote in the September 2013 Moscow mayoral elections, thus confirming himself as one of the most prominent faces of the Russian opposition to the Kremlin.

 

Alexei Navalny’s second court verdict had been due on 15 January 2015, but inexplicably the court brought the date forward to 30 December 2014, when most Russians were focused on the New Year holiday; whereas the same technique of bringing the date forward was used with Mikhail Khodorkovsky.

 

Boris Nemtsov, the former Deputy Prime Minister of the Russian Federation, the former Governor of Nizhny Novgorod, a preeminent reformist of the post-Soviet Russian society and economy and one of the leaders of Russia’s liberal and democratic opposition, was murdered near the Kremlin two days before a demonstration scheduled for 1 March 2015, which he was organising, against the effects of the economic crisis and the conflict in Ukraine

 

Boris Nemtsov, a prominent opposition leader, a founder and leader of the political movement Solidarnost and a leading critic of President Vladimir Putin and of the war in Ukraine who committed his life to a more democratic, prosperous, open Russia and to strong partnerships between Russia and its neighbours and partners.

 

In the weeks before his assassination Boris Nemtsov was investigating Russia’s participation in the Donbas conflict and had the intention of publishing a report on the issue; whereas five men have been arrested over the killing of Boris Nemtsov.

 

 

 

 

Journalist Anna Politkovskaya, Alexander Litvinenko, who was allegedly murdered in the United Kingdom, lawyer Stanislav Markelov, journalist Anastasia Baburova, human rights defender Natalya Estemirova, lawyer Sergei Magnitsky, are also unresolved politically motivated murders and suspicious deaths perpetrated in Russia since 1998.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Estonian police officer Eston Kohver was abducted in September 2014 from Estonian territory by the FSB and subsequently illegally detained in Russia, an action which constitutes a clear and serious violation of international law.

 

The Ukrainian film-maker Oleg Sentsov and the civic activist Olexandr Kolchenko, who opposed the illegal annexation of the Crimean Peninsula by Russia, were arrested in May 2014 in relation to alleged activities conducted in Crimea. They were treated as Russian citizens despite holding Ukrainian citizenship.

 

In the case of both Oleg Sentsov and Olexandr Kolchenko there have been allegations of torture and severe mistreatment leading to the illegal extraction of depositions which have subsequently been given legal value.

 

Oleg Sentsov and Olexandr Kolchenko were tried in a military court for crimes over which civilian courts have full jurisdiction. The trial was marred by numerous and grave procedural violations.

 

In its Resolution, adopted on 15 January 2015, the European Parliament:

- Expresses its deepest concern at the fact that, in Russia, the law is being used as a political instrument; underlines that the conviction of the prominent lawyer, anti-corruption campaigner and social activist Alexei Navalny, imposing a 3.5-year suspended sentence on him and a 3.5-year prison sentence on his brother, Oleg Navalny, was based on unsubstantiated charges; strongly deplores that the prosecution seems to be politically motivated;

- Notes with concern that, even though Alexei Navalny is being kept out of prison, his brother Oleg Navalny is currently imprisoned, and that this is giving rise to concern with regard to the possible political use of a family member to intimidate and silence one of Russia’s opposition leaders, Alexei Navalny; recalls that Alexei’s brother, Oleg, the father of two small children and a former executive of the state-owned postal service, has never played a role in the Russian opposition movement;

- Urges the Russian judicial and law-enforcement authorities to carry out their duties in an impartial and independent manner, free of political interference and to ensure that the judicial proceedings in the Navalny cases, and all the other investigations and trials against opposition activists, meet the internationally accepted standards; stresses the importance of ensuring that judicial decisions are free from political interference, independent, and are taken in full compliance with the rule of law;

- Fully backs the campaign against corruption in Russia initiated by Alexei Navalny, and supports the efforts of Russian people to find a settlement ensuring democracy, political pluralism, unity and respect for human rights;

 

In its Resolution, adopted on 12 March 2015, the European Parliament:

- Strongly condemns the killing of Boris Nemtsov in the most significant political assassination in recent Russian history, in which he was shot dead near the Kremlin, in an area with video cameras, police and security services;

- Pays tribute to Boris Nemtsov, a prominent opposition leader, a founder and leader of the political movement Solidarnost and a leading critic of President Vladimir Putin and of the war in Ukraine who committed his life to a more democratic, prosperous, open Russia and to strong partnerships between Russia and its neighbours and partners; extends its deepest condolences to Boris Nemtsov’s family and friends, members of the opposition and the Russian people; condemns the Russian leadership’s decision to prevent some EU diplomats and national delegations from attending his funeral, thereby impeding the EU’s attempt to pay tribute to brave Russian citizens standing for universal values;

- Points out that his killing is one of a growing number of unresolved politically motivated murders and suspicious deaths perpetrated in Russia since 1998, which include those of investigative journalist Anna Politkovskaya, Alexander Litvinenko, who was allegedly murdered in the United Kingdom, lawyer Stanislav Markelov, journalist Anastasia Baburova, human rights defender Natalya Estemirova, lawyer Sergei Magnitsky, and now politician Boris Nemtsov;

- Calls on the authorities of the Russian Federation to stop the shameful propaganda and information war against its neighbours, the Western world and its own people, which is turning Russia into a state characterised by repression, hate speech and fear, where nationalist euphoria is built on the annexation of Crimea and an escalating war in Ukraine, where the rights of the Crimean Tatars are violated and where the Kremlin, in breach of international law, is cultivating and provoking hatred and fighting; condemns the new propaganda war being waged against democratic and fundamental values, which are presented as being alien to Russian society; recalls that both the European Union and the Russian Federation have committed, in numerous international declarations and treaties, to protecting universal democratic values and fundamental rights; stresses the importance of having political opposition forces, in order to ensure a constant debate and exchange of views and ideas in politics and in law-making processes in Russia;

- Calls on the Russian authorities to stop all pressure, repressive acts and intimidation – both political and judicial – against opposition leaders, civil society representatives and independent media, allowing them to act freely in line with the basic principles of the Russian constitution;

- Deeply deplores the Russian authorities’ failure to respond to the criticism both inside the Russian Federation and on the international scene of the Law on Foreign Agents, and their adoption instead of amendments which restrict even further the possibilities for non-commercial organisations to act and are discriminatory by their nature; strongly calls on Russia to review the relevant legislation with a view to meeting its international obligations in the area of human rights and democratic freedoms;

- Calls on the Russian authorities to immediately release all recognised political prisoners;

- Calls on the Russian authorities, as a matter of urgency, to release Nadiya Savchenko and to respect her immunity as a member of the Verkhovna Rada of Ukraine and of the PACE, who was abducted in the territory of Ukraine and is being illegally detained in a Russian jail; underlines the fact that Russia bears responsibility for her very fragile state of health; expresses its deep concern about her health condition and urges the Russian judicial authorities to apply humanitarian law;

- Calls on the Russian authorities to immediately return the wreckage of the Tu-154 Polish Government aeroplane and all of its black boxes to Poland; underlines the fact that the level of dependence of the Russian judiciary on the authorities undermines any impartial and honest investigation;

 

In its Resolution, adopted on 10 September 2015, the European Parliament:

- Strongly condemns the judgment handed down by the Pskov regional court as well as the entire trial of Estonian police officer Eston Kohver, who was sentenced to 15 years’ imprisonment after his abduction in 2014 from the territory of Estonia, which is part of the EU; considers the case to be in breach of international law and of elementary standards of justice;

- Urges the Russian Federation to act in accordance with its international obligations, to release Eston Kohver immediately and to guarantee his safe return to Estonia;

- Expresses its deeply held belief that from the very beginning Eston Kohver was not afforded the right to a fair trial, given that there was no public hearing of the case, that the Estonian consul was not allowed to be present at the hearings, that Eston Kohver was deprived of adequate legal aid, that – moreover – he was refused visits from his wife and family, and that he has been ordered to undergo unfounded psychiatric examination, the details of which remain unknown;

- Strongly condemns the illegal sentencing and imprisonment of Oleg Sentsov and Olexandr Kolchenko; calls on the Russian Federation to release them immediately and guarantee their safe return to Ukraine; demands that the Russian authorities immediately investigate, in an impartial and effective manner, the allegations of torture made by defendants and witnesses in the case, which were rejected by the prosecutor during the trial; calls for this investigation also to be opened to international observers;

- Calls for the release of all illegally detained Ukrainian citizens, including Nadiya Savchenko, this being in line with the agreed Package of Measures for the Implementation of the Minsk Agreements and the commitment to release all hostages and all those detained in connection with the conflict in Ukraine;

- Deplores the fact that in the Russian Federation law and justice are being used as political instruments in breach of international law and standards, thus allowing the sentencing of the Ukrainian film-maker Oleg Sentsov and of Olexandr Kolchenko to 20 years’ and 10 years’ imprisonment respectively for expressing their views reflecting an active pro-Ukrainian position against the illegal annexation of Crimea by the Russian Federation; points out, in any case, that they should not have been tried in a military court and that all testimony gained through torture and other illegal methods should be excluded;

RUSSIA/ UKRAINE

Nadiya Savchenko

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Oleg Sentsov and Khaizer Dzhemilev

 

Ms Savchenko, born in 1981, has a distinguished military career behind her, having been the only female soldier in the Ukrainian peacekeeping troops in Iraq and the first female to enrol at Ukraine’s Air Force Academy, and volunteered to take part in the fighting in eastern Ukraine as part of the Aidar Battalion, where she was then captured

The pro-Russian militants of the so-called ‘People’s Republic of Luhansk’ in the territory of eastern Ukraine illegally kidnapped Lieutenant Nadiya Savchenko, military pilot and former officer of the Ukrainian armed forces, on the territory of Ukraine on 18 June 2014, detained her, and then illegally transferred her to the Russian Federation.

Ukrainian film director Oleg Sentsov and Khaizer Dzhemilev, Ukrainian citizens illegally detained in Russia.

 

In its Resolution, adopted on 30 April 2015, the European Parliament:

- Calls for the immediate and unconditional release of Nadiya Savchenko; condemns the Russian Federation for the illegal kidnapping, the detention in prison for nearly one year and the investigation of Nadiya Savchenko; demands that the Russian authorities respect their international commitment in the framework of the Minsk Agreements and in particular the agreed ‘Complex of measures for the implementation of the Minsk Agreements’; considers that Russia has no legal basis or jurisdiction to take any action against Nadiya Savchenko, such as detention, investigation or bringing charges against her;

- Is of the opinion that Nadiya Savchenko’s detention as a prisoner of war in a prison in Russia is a violation of the Geneva Convention; underlines that those responsible for her illegal detention in Russia may face international sanctions or legal proceedings for their actions;

- Reminds the Russian authorities that Ms Savchenko remains in an extremely fragile state of health and that they are directly responsible for her safety and well-being; calls on the Russian authorities to allow impartial international doctors access to Ms Savchenko, while ensuring that any medical or psychological examinations are done only with Ms Savchenko’s consent and taking into consideration the consequences of her being on hunger strike for a very long period; calls on Russia to allow international humanitarian organisations to have permanent access to her;

- Calls for the immediate release of all other Ukrainian citizens, including Ukrainian film director Oleg Sentsov and Khaizer Dzhemilev, illegally detained in Russia;

SAUDI ARABIA

Raif Badawi, and his lawyer Waleed Abu al-Khair

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ali Mohammed al-Nimr

 

Raif Badawi, a blogger and human rights activist, was charged with apostasy and sentenced by the Criminal Court of Jeddah in May 2014 to 10 years in prison, 1 000 lashes and a fine of SAR 1 million (EUR 228 000) after creating the website ‘Free Saudi Liberals Network’ for social, political and religious debate which was deemed to be an insult to Islam; whereas the sentence also bans Mr Badawi from using any media outlets and from travelling abroad for 10 years after his release from prison.

On 9 January 2015, Mr Badawi received his first set of 50 lashes in front of the al-Jafali mosque in Jeddah, resulting in wounds so profound that when he was taken to a prison clinic for a medical check-up, it was found by the doctors that he would not be able to withstand another round of lashes.

Judicial verdicts imposing corporal punishment, including flogging, are strictly prohibited under international human rights law, including the UN Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment, which Saudi Arabia has ratified.

On 6 July 2014, Raif Badawi’s lawyer, prominent human rights defender Waleed Abu al-Khair, was sentenced by the Specialised Criminal Court to 15 years in prison, to be followed by a 15-year travel ban, after setting up the human rights organisation ‘Monitor of Human Rights in Saudi Arabia’.

Ali Mohammed al-Nimr, who is 21 years old and is a nephew of a prominent dissident, was sentenced in May 2015 to capital punishment, reportedly by beheading followed by crucifixion, by Saudi Arabia’s Supreme Court on criminal charges including sedition, rioting, protesting robbery and belonging to a terror cell whereas Ali al-Nimr was under the age of 18 – and thus still a juvenile – at the time he was arrested while demonstrating for democracy and equal rights in Saudi Arabia. He was sentenced to death on account of the protests in the mostly Shia Eastern Province of Saudi Arabia. It is alleged by reliable sources that Ali al-Nimr was tortured and forced to sign his confession. He has been denied any guarantees of a safe trial and due legal process in compliance with international law;

 

In its Resolution, adopted on 12 February 2015, the European Parliament:

- Strongly condemns the flogging of Raif Badawi as a cruel and shocking act by the Saudi Arabian authorities; calls on the Saudi authorities to put a stop to any further flogging of Raif Badawi and to release him immediately and unconditionally, as he is considered a prisoner of conscience, detained and sentenced solely for exercising his right to freedom of expression; calls on the Saudi authorities to ensure that his conviction and sentence, including his travel ban, are quashed;

- Calls on the Saudi authorities to ensure that Raif Badawi be protected from torture and other ill-treatment, and be given any medical attention he may require, as well as immediate and regular access to his family and lawyers of his choice;

- Calls on the Saudi authorities to release unconditionally Raif Badawi’s lawyer, and all human rights defenders and other prisoners of conscience detained and sentenced for merely exercising their right to freedom of expression;

- Condemns firmly all forms of corporal punishment as unacceptable and degrading treatment contrary to human dignity and voices concern about states’ use of flogging, strongly calling for its strict abolition; calls on the Saudi authorities to respect the prohibition of torture, as is most notably enshrined in the UN Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment, which Saudi Arabia has signed and ratified; calls on Saudi Arabia to sign the International Covenant on Civil and Political Rights;

- Urges the Saudi authorities to abolish the Specialised Criminal Court, set up in 2008 to try terrorism cases but increasingly used to prosecute peaceful dissidents on apparently politically motivated charges and in proceedings that violate the fundamental right to a fair trial;

- Calls on the Saudi authorities to allow independent press and media and ensure freedom of expression, association and peaceful assembly for all inhabitants of Saudi Arabia; condemns the repression of activists and protesters when they demonstrate peacefully; stresses that the peaceful advocacy of basic legal rights or making critical remarks using social media are expressions of an indispensable right;

 

In its Resolution, adopted on 8 October 2015, the European Parliament:

- Strongly condemns the sentencing of Ali Mohammed al-Nimr to the death penalty; reiterates its condemnation of the use of the death penalty and strongly supports the introduction of a moratorium on the death penalty, as a step towards abolition;

- Calls on the Saudi Arabian authorities, and in particular His Majesty the King of Saudi Arabia, Salman bin Abdulaziz Al Saud, to halt the execution of Ali Mohammed al-Nimr and to grant a pardon or commute his sentence; calls on the European External Action Service and the Member states to use all their diplomatic tools and efforts to immediately stop this execution;

- Urges the Saudi authorities to abolish the Specialised Criminal Court, set up in 2008 to try terrorism cases but increasingly used to prosecute peaceful dissidents on apparently politically motivated charges and in proceedings that violate the fundamental right to a fair trial;

- Calls on the Government of Saudi Arabia to ensure a prompt and impartial investigation into the alleged acts of torture and to ensure that Ali Mohammed al-Nimr is given any medical attention he may require and regular access to his family and lawyers;

 

Regarding the situation of Raif Badawi, letters of concern were sent on 2 February and 20 November 2015.

SOUTH SUDAN

89 children (possibly, hundreds more)

 

 

In its Resolution, adopted on 12 March 2015, the European Parliament:

- Is deeply concerned by the worsening security and humanitarian situation in South Sudan which could destabilise the whole East Africa region; calls urgently on all sides to stop the violence, cease human rights violations, form a transitional government of national unity, and allow for full access to humanitarian assistance; calls on the parties to end attacks on educational and public buildings and stop using schools for military purposes, including for the recruitment of child soldiers; recalls, in this connection, its support for the Guidelines for Protecting Schools and Universities from Military Use during Armed Conflict;

- Expresses deep disappointment that after more than a year of negotiations under the auspices of IGAD, no significant progress has been made; urges all parties to the conflict to reach a power-sharing agreement and fully supports the ongoing negotiation process, calling for an unconditional, complete and immediate ceasefire and end to all hostilities and to the immediate cessation of the recruitment and mobilisation of civilians; calls for efforts to find a way of achieving lasting peace and stability; urges the government and the rebel sides to engage in unconditional and all-inclusive political talks in good faith with a view to the successful conclusion of the negotiations; urges the continuation of efforts by the AU and IGAD to promote inclusive dialogue and mediation;

- Calls for the immediate release and safe return of all children recruited by armed forces since the beginning of the conflict in December 2013; reminds urgently all parties involved in the conflict that the recruitment and use of children in armed forces and groups is a grave violation of international law;

- Recalls the commitment made in 2009, and renewed in 2012, by the South Sudanese authorities to end the recruitment and use of children in conflict, to release all children associated with government security forces, to provide services for the reunification and reintegration of their families, and to investigate grave violations against children; deplores the fact that this commitment has not been fully respected; calls on the parties to fully implement the guidelines set out in the action plan;

- Calls on the Government of South Sudan to conduct prompt, thorough, impartial and independent investigations into human rights abuses with a view to prosecuting and holding accountable individuals suspected of crimes under international law and serious violations of human rights, including the abduction and recruitment of children in armed conflict and sexual violence against women and children;

- Calls on the Government of South Sudan to urgently finalise legislative amendments which criminalise the recruitment and use of children, to use this legislation to prosecute offenders and to finalise the implementation of international agreements, including the 2002 Optional Protocol to the Convention on the Rights of the Child and to accede to the Rome Statute of the International Criminal Court;

- Calls on the Government of South Sudan to reject legislation that would restrict the sectors in which NGOs and associations can carry out their work, which would severely inhibit the development of society and humanitarian relief efforts;

- Calls on the Government of South Sudan to fulfil its responsibility to provide for its people and encourage international donors to increase support for the aid effort and, given the scale and urgency of the needs, calls on the international community to convene a new international donor conference for South Sudan when all conditions for peace have been met and a mechanism of proper distribution of revenues is established;

SUDAN

Two pastors: Pastor Michael Yat and Pastor Peter Yen Reith

 

Pastor Michael Yat of the South Sudan Presbyterian Evangelical Church was taken into custody by the Sudanese National Intelligence Service (NISS) after preaching at the Khartoum North Church, a branch of the Sudan Presbyterian Evangelical Church, during a visit to Sudan on 21 December 2014. He was arrested immediately after a sermon in which he reportedly condemned the controversial sale of church land and property and the treatment of Christians in Sudan.

Pastor Peter Yen Reith was arrested on 11 January 2015 after delivering a letter to the Sudanese Religious Affairs Office asking after Pastor Michael and wanting to know more about his arrest;

Both men were held incommunicado until 1 March 2015, and on 4 May 2015 both were charged with multiple offences under the Sudanese Penal Code of 1991, including; joint criminal acts (Article 21), undermining the constitutional system (Article 51), waging war against the state (Article 50), espionage (Article 53), unlawfully obtaining or disclosing official documents (Article 55), agitating hatred (Article 64), disturbing the peace (Article 69) and blasphemy (Article 125).

 

In its Resolution, adopted on 9 July 2015, the European Parliament:

- Calls on the Sudanese authorities to drop all charges against Pastor Michael Yat and Pastor Peter Yen Reith and calls for their immediate and unconditional release; meanwhile calls on the Government of Sudan to ensure that pending their release the two pastors are not subjected to torture or other ill-treatment and that their physical and mental integrity is duly respected;

- Reminds the Sudanese authorities of their obligations at national and international level to protect freedom of religion and belief; reaffirms that freedom of religion, conscience and belief is a universal human right that needs to be protected everywhere and for everyone; strongly condemns all forms of violence and intimidation that impair the right to have or not to have, or to adopt, a religion of one’s choice, including the use of threats, physical force or penal sanctions to compel believers or non-believers to renounce their religion or to convert;

- Calls on the Government of Sudan to repeal all legislation that discriminates on the grounds of religion and to protect the identity of minority groups, including those of all faiths;

- Condemns the harassment of Christians and interference in church affairs; urges the Government of Sudan to desist from such activity; calls on Sudan to repeal the apostasy laws and to stop closing churches and other religious sites;

- Calls on the Government of Sudan to reform the country’s legal system, in accordance with international human rights standards, in order to protect fundamental human rights and freedoms and ensure the protection of every individual’s human rights, particularly with regard to discrimination against women, religious minorities and disadvantaged groups;

SWAZILAND

Thulani Maseko and Bheki Makhubu

 

Thulani Maseko, a lawyer working for the Trade Union Congress of Swaziland, was arrested on 17 March 2014 after writing an article criticising the lack of independence of the judicial system in Swaziland. On 19 March 2015, following the publication of a prison letter denouncing his conditions of detention, he was brought before a disciplinary committee in prison without the presence of a lawyer and was then forcefully moved to solitary confinement; whereas, although he has challenged this decision, no date has yet been announced for his High Court hearing.

Bheki Makhubu, a columnist and editor-in-chief of The Nation, considered to be the country’s sole independent newspaper, was arrested on charges of ‘scandalising the judiciary’ and ‘contempt of court’ following the publication of the article criticising the judicial system.

On 17 July 2014, Thulani Maseko and Bheki Makhubu were convicted for contempt of court by the High Court of Swaziland and sentenced to two years’ imprisonment, a ruling which seems disproportionate compared with the usual sentence – 30 days’ imprisonment with the option of paying a fine – imposed in similar cases; whereas the judge presiding the trial, Mpendulo Simelane, had been named in one of the articles published by Mr Maseko’s newspaper, and whereas this represents a clear conflict of interest and an impediment to a fair trial.

 

In its Resolution, adopted on 21 May 2015, the European Parliament:

- Calls for the immediate and unconditional release of Mr Maseko and Mr Makhubu, given that their imprisonment relates directly to the legitimate exercise of their right to freedom of expression and opinion; calls also for the immediate and unconditional release of all prisoners of conscience and political prisoners, including Mario Masuku, President of the People’s United Democratic Movement, and Maxwell Dlamini, Secretary-General of the Swaziland Youth Congress; condemns the harsh conditions of detention of both prisoners and calls on the authorities of Swaziland to guarantee their physical and psychological integrity in all circumstances;

- Notes that the sentence handed down to Mr Maseko and Mr Makhubu is much more severe than other sentences in similar cases, and considers this to be a clear attempt to silence the activists and serve as a deterrent to others, as stated by the responsible judge; demands that the Government of Swaziland bring an immediate end to the authorities’ intimidation of journalists, lawyers, independent-minded judges, trade union officials and parliamentarians, who have been threatened with violence, arrest, prosecution or other forms of pressure as a consequence of their advocacy of human rights, respect for the rule of law or political reforms;

- Calls on the Government of Swaziland to engage in genuine dialogue with unions about legislative reforms that will ensure respect for workers’ rights, in line with international obligations;

- Calls on the Swaziland authorities to take concrete measures to respect and promote freedom of expression, guarantee democracy and plurality, and establish a legislative framework allowing the registration, operation and full participation of political parties, in line with international and regional human rights obligations and the Constitution of Swaziland, notably Article 24 thereof;

SYRIA/ IRAQ

Kidnapping of Bishops Yohanna Ibrahim and Paul Yazigi

 

The Bishops Yohanna Ibrahim and Paul Yazigi were kidnapped by armed rebels in Aleppo Province, Syria, on 22 April 2013. The case remains unresolved.

 

In its Resolution, adopted on 12 March 2015, the European Parliament:

- Strongly condemns ISIS/Daesh and its egregious human rights abuses that amount to crimes against humanity and war crimes according to the Rome Statute of the International Criminal Court (ICC), and which could be called genocide; is extremely concerned at this terrorist group’s deliberate targeting of Christians, Yezidis, Turkmen, Shi’ites, Shabak, Sabeans, Kaka’e and Sunnis who do not agree with their interpretation of Islam, as part of its attempts to exterminate any religious minorities from the areas under its control; underlines that there must be no impunity for the perpetrators of these acts and that those responsible should be referred to the ICC; recalls, in this context, the unresolved kidnapping of Bishops Yohanna Ibrahim and Paul Yazigi by armed rebels in Aleppo Province, Syria, on 22 April 2013.

A letter of concern was sent on 16 October 2015.

SYRIA

Mazen Darwish

 

Mazen Darwish, a Syrian journalist and activist and president of the Syrian Centre for Media and Freedom of Expression, has been imprisoned since 2012, as have Hani Al-Zaitani and Hussain Ghrer, for their work defending freedom of expression; whereas Mazen Darwish was reportedly subjected to severe torture and ill-treatment and on 6 May 2015 was taken to an unknown location; whereas Mazen Darwish has been awarded the 2015 UNESCO Press Freedom Prize, as well as other important international awards, such as the Preis der Lutherstädte – ‘Das unerschrockene Wort’ 2015, the Bruno-Kreisky-Preis für Verdienste um die Menschenrechte 2013, and the PEN-Pinter Prize 2014; whereas the continued imprisonment of Mazen Darwish, Hani Al-Zaitani and Hussain Ghrer is further evidence of the repressive nature of Bashar al-Assad’s regime in Syria

 

 

 

In its Resolution, adopted on 11 June 2015, the European Parliament:

- Calls on the Syrian authorities to immediately and unconditionally release and drop all charges against Mazen Darwish and all those detained, convicted and/or sentenced for peacefully exercising their right to freedom of expression and association, as well as all human rights defenders and political rights activists arbitrarily deprived of their liberty on the basis of their human rights activities.

- Urges the Syrian authorities to disclose the fate and the whereabouts of the three men immediately, and to ensure that they are protected from torture and ill-treatment, allowed immediate contact with their families and lawyers, and provided with any medical attention they may require.

THAILAND

Rohingya refugees

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Journalists Chutima ‘Oi’ Sidasathian and Alan Morison

 

 

 

 

In its Resolution, adopted on 21 May 2015, the European Parliament:

- Expresses its deepest concern over the plight of Rohingya refugees and the humanitarian crisis taking place at the moment on the high seas and in the territorial waters between Myanmar, Bangladesh, Thailand and Indonesia, and is shocked by the findings following the recent exhumation of dozens of bodies from mass gravesites near human trafficking camps in southern Thailand; extends its condolences to the families of the victims;

- Calls on the Thai authorities to hold immediate, full and credible criminal investigations into the mass graves of Rohingya Muslims and, if necessary with UN assistance, to ensure that those responsible are brought to justice;

 

In its Resolution, adopted on 8 October 2015, the European Parliament:

- Welcomes the acquittal on 1 September 2015 by the Phuket Provincial Court of the journalists Chutima ‘Oi’ Sidasathian and Alan Morison;

 

TURKEY

Journalists and media executives, including Ekrem Dumanlı and

Hidayet Karaca

 

 

 

 

 

Frederike Geerdink and

Mehmet Ülger

 

Ekrem Dumanlı, editor-in-chief of the Zaman newspaper, and Hidayet Karaca, general manager of the Samanyolu broadcasting group were arrested by the Turkish police along with other journalists and media executives on 14 December 2014.

On 6 January 2015 the Dutch correspondent Frederike Geerdink and Mehmet Ülger both Dutch journalists were arrested, interrogated at a police station and released later on.

 

In its Resolution, adopted on 15 January 2015, the European Parliament:

- Condemns the recent police raids and the detention of a number of journalists and media representatives in Turkey on 14 December 2014; stresses that these actions call into question respect for the rule of law and freedom of the media, which is a core principle of democracy;

- Recalls that a free and pluralistic press is an essential component of any democracy, as are due process, presumption of innocence and judicial independence; stresses, therefore, the need, as regards this latest round of arrests, in all cases (i) to provide ample and transparent information on the allegations against the defendants, (ii) to grant the defendants full access to the incriminating evidence and full defence rights, and (iii) to ensure the proper handling of the cases to establish the veracity of the accusations without delay and beyond reasonable doubt; reminds the Turkish authorities that the utmost care must be taken when dealing with the media and journalists, as freedom of expression and freedom of the media remain central to the functioning of a democratic and open society;

 

VENEZUELA

Mayor Antonio Ledezma

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kluivert Roa

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Leopoldo López

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Daniel Ceballos

 

On 19 February 2015 Antonio Ledezma, twice democratically elected Mayor of the Metropolitan District of Caracas and one of the opposition leaders, was arbitrarily detained by heavily armed officers of the Bolivarian Intelligence Service (Sebin), who failed to produce an arrest warrant or any evidence of his having committed an offence; whereas following his detention Antonio Ledezma was charged with conspiracy and association to commit crimes – offences punishable by severe prison sentences in Venezuela – and imprisoned at the Ramo Verde military prison

On 24 February 2015 the 14-year-old student Kluivert Roa was shot dead during a demonstration about the scarcity of food and medicine in San Cristóbal, in Táchira State, becoming the first victim since the authorisation of the use of firearms to quell protests.

Leopoldo López is the opposition leader who was arbitrarily detained on 18 February 2014 on charges of conspiracy, instigating violent demonstrations, arson and damage to property. Since his detention he has suffered physical and psychological torture and undergone solitary confinement.

Daniel Ceballos and Vicencio Scarano are opposition mayors, and Salvatore Lucchese is a police officer. They have been arrested for failing to end protests and civil rebellion in their cities, and have been sentenced to several years in prison. In addition, Juan Carlos Caldera, Ismael García and Richard Mardo who are opposition congressmen are facing investigations and trial proceedings aimed at their suspension and disqualification from Congress.

 

In its Resolution, adopted on 12 March 2015, the European Parliament:

- Recalls its deep concern about the deteriorating situation in Venezuela and condemns the use of violence against protesters; calls on the Venezuelan authorities to immediately release Antonio Ledezma, Leopoldo López, Daniel Ceballos and all peaceful protesters, students and opposition leaders arbitrarily detained for exercising their right to freedom of expression and their fundamental rights, in line with the demands made by several UN bodies and international organisations; calls on the Venezuelan authorities to withdraw the unfounded accusations against them;

- Calls on the Venezuelan authorities to ensure that Antonio Ledezma, Leopoldo López, Daniel Ceballos and all other political prisoners are given any medical attention they may require, as well as immediate, private and regular access to their families and to lawyers of their choice; is deeply concerned about the deterioration in the condition of prisoners;

- Calls on the Venezuelan Government to cease the political persecution and repression of the democratic opposition and the violations of freedom of expression and of demonstration, and urges an end to media censorship; reminds the authorities that opposition voices are imperative for a democratic society;

- Condemns the shooting of Kluivert Roa and six other students, and expresses its condolences to their families; calls on the government to revoke the recently published resolution 8610, which allows security forces to use potentially lethal force, with a firearm or another potentially lethal weapon, to subdue civilian protests, overriding Article 68 of the Venezuelan Constitution;

- Calls on the Venezuelan Government to comply with its own constitution and international obligations in respect of the independence of the judiciary, the right to freedom of expression, association and peaceful assembly, and political pluralism, which are cornerstones of democracy; calls on the Venezuelan Government to create an environment in which human rights defenders and independent non-governmental organisations can carry out their legitimate work in promoting human rights and democracy; stresses that, as a non-permanent member of the UN Security Council, the Venezuelan Government has a particular responsibility to comply with the rule of law and with international law;

- Calls on the Venezuelan Government to ensure that accusations are investigated swiftly and impartially, with no margin of impunity and with full respect for the principle of presumption of innocence and for due legal process; recalls that respect for the principle of separation of powers is fundamental in a democracy and that the justice system cannot be used as a political weapon; calls on the Venezuelan authorities to ensure the security of all citizens in the country, regardless of their political views and affiliations;

ZIMBABWE

Itai Dzamara, his wife Sheffra Dzamara, and his lawyer Kennedy Masiye

 

On 9 March 2015 Itai Dzamara, a prominent Zimbabwean human rights activist, leader of the Occupy Africa Unity Square movement and dissident of President Mugabe, was reportedly abducted by five unidentified armed men in the suburbs of Harare. His whereabouts remain unknown and there is serious concern for his safety and the protection of his rights.

In the months prior to his abduction, Mr Dzamara had led a number of peaceful protests against the deteriorating political and economic situation in Zimbabwe. Two days before, Mr Dzamara addressed a political rally organised by the opposition party Movement for Democratic Change – Tsvangirai (MDC-T), calling for mass protests against the worsening repression and economic situation in the country, petitioning President Mugabe to resign and calling for reforms to the electoral system.

Until now the government has remained silent on Mr Dzamara’s disappearance, which has raised suspicion among the public that the state might be responsible; whereas the ruling party ZANU-PF is denying his forced disappearance and denounces it as an act staged by opposition parties.

A High Court judgment of 13 March 2015 ordered the Zimbabwean authorities to mount a search for Mr Dzamara and report progress to the court every two weeks until his whereabouts are determined; whereas this High Court order has been ignored by the authorities responsible for acting upon it, and the state authorities have yet to comply with this ruling.

Mr Dzamara had been assaulted on several occasions by supporters of the ruling party ZANU-PF and uniformed police officers. In November 2014 about 20 uniformed police handcuffed and beat Mr Dzamara to unconsciousness, also assaulting his lawyer, Kennedy Masiye.

 

In its Resolution, adopted on 21 May 2015, the European Parliament:

- Strongly condemns the forced disappearance of human rights defender Itai Dzamara and calls for his immediate and unconditional release;

- Urges the Government of Zimbabwe to take all necessary measures to find Mr Dzamara and bring all those responsible to justice; calls on the government to fully comply with the High Court order directing them to search for Mr Dzamara;

- Calls on the Zimbabwean authorities to ensure the safety and security of his wife and family, and his colleagues and supporters;

- Urges the Zimbabwean authorities to investigate allegations of excessive use of force and other human rights abuses by police and state officials, and to hold them to account;

- Recalls the overall responsibility of the Zimbabwean Government for ensuring the safety of all its citizens; calls upon the authorities of Zimbabwe to implement the provisions of the Universal Declaration of Human Rights, the African Charter on Human and Peoples’ Rights and regional human rights instruments ratified by Zimbabwe;

- Urges the Zimbabwean Government and President Mugabe to comply with their international obligations and the provisions of the international treaties that have been signed by Zimbabwe and that guarantee respect for the rule of law and the fulfilment of civil and political rights;


ANNEX II

LIST OF RESOLUTIONS

List of resolutions adopted by the European Parliament during the year 2015 and relating directly or indirectly to human rights violations in the world

Country

Date of adoption in plenary

Title

Africa

Algeria

30.04.2015

Imprisonment of human and workers' rights activists in Algeria

Angola

10.09.2015

Angola

Burundi

12.02.2015

Burundi, the case of Bob Rugurika

Burundi

17.12.2015

Situation in Burundi

Central African Republic

08.10.2015

Central African Republic

DRC

09.07.2015

The Democratic Republic of Congo (DRC), in particular the case of two detained human rights activists Yves Makwambala and Fred Bauma

Egypt

17.12.2015

Ibrahim Halawa potentially facing the death penalty

Nigeria

30.04.2015

Situation in Nigeria

Nigeria

08.10.2015

The mass displacement of children in Nigeria as a result of Boko Haram attacks

South Sudan

12.03.2015

South Sudan, including recent child abductions

Sudan

09.07.2015

Situation of two Christian pastors in Sudan

Swaziland

21.05.2015

The case of Thulani Maseko and Bheki Makhubu in Swaziland

Tanzania

12.03.2015

Tanzania, notably the issue of land grabbing

Zimbabwe

21.05.2015

The case of Itai Dzarana in Zimbabwe

Americas

Paraguay

11.06.2015

Paraguay: the legal aspects related to the child pregnancy

USA

11.02.2015

US Senate report on the use of torture by the CIA

Venezuela

12.03.2015

Situation in Venezuela

Asia

Afghanistan

26.11.2015

Afghanistan, in particular the killings in Zabul

Bangladesh

26.11.2015

Freedom of expression in Bangladesh

Cambodia

09.07.2015

Cambodia's draft laws on NGOs and trade unions

Cambodia

26.11.2015

Cambodia

China

16.12.2015

EU-China relations

Kyrgyzstan

15.01.2015

Kyrgyzstan: homosexual propaganda bill

Malaysia

17.12.2015

Malaysia

Maldives

17.12.2015

Situation in the Maldives

Nepal

11.06.2015

Situation in Nepal following the earthquakes

Pakistan

15.01.2015

Pakistan, in particular the situation following the Peshawar school attack

Thailand

21.05.2015

The plight of Rohingya refugees and the mass graves in Thailand

Thailand

08.10.2015

Situation in Thailand

Europe

Azerbaijan

10.09.2015

Azerbaijan

Belarus

10.09.2015

Situation in Belarus

Bosnia

09.07.2015

Srebrenica Commemoration

Cyprus

12.02.2015

Mass graves of missing persons in Ornithi village, in the occupied part of Cyprus

Russia

15.01.2015

Russia, in particular the case of Alexei Navalny

Russia

12.03.2015

Murder of the Russian opposition leader Boris Nemtsov and the state of democracy in Russia

Russia/Ukraine

30.04.2015

The case of Nadiya Savchenko

Russia

10.09.2015

Russia – in particular the case of Eston Kohver, Oleg Santsov, and Alexander Kolchenko

Turkey

15.01.2015

Freedom of expression in Turkey: Recent arrests of journalists, media executives and systematic pressure against media

Turkey

15.04.2015

Armenian genocide 100th anniversary

Middle East

Bahrain

09.07.2015

Bahrain, in particular the case of Nabeel Rajab

Saudi-Arabia

12.02.2015

Saudi Arabia, the case of Raif Badawi

Saudi-Arabia

08.10.2015

Saudi Arabia: The case of Ali Mohammed al-Nimr

Syria/Iraq

12.02.2015

Humanitarian crisis in Iraq and Syria, in particular in the IS context

Syria/Iraq

12.03.2015

Recent attacks and abductions by ISIS/Daesh in the Middle East, notably of Assyrians

Syria

30.04.2015

The situation of the Yarmouk refugee camp in Syria

Syria

11.06.2015

Syria, the situation in Palmyra and the case of Mazen Darwish

Yemen

09.07.2015

Situation in Yemen

Cross-cutting issues

28th Session of the UNHRC

12.03.2015

EU’s priorities for the UN Human Rights Council in 2015

Persecution of Christians

30.04.2015

Persecution of the Christians around the world, in relation to the killing of students in Kenya by terror group Al-Shabaab

European Endowment for Democracy

09.07.2015

Evaluation of activities of the European Endowment for Democracy (EED)

European Neighbourhood Policy

09.07.2015

Review of the European neighbourhood policy

Human rights and technology

08.09.2015

‘Human rights and technology: the impact of intrusion and surveillance systems on human rights in third countries’

Right to Water

08.09.2015

Follow up to the European citizens' initiative Right2Water

Migration

10.09.2015

Migration and refugees in Europe

Death penalty

08.10.2015

The death penalty

Gender equality

08.10.2015

Renewal of the EU Plan of action on Gender equality and Women's empowerment in development

Trade and torture

27.10.2015

Trade in certain goods which could be used for capital punishment, torture or other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment

Migration

02.12.2015

Special report of the European Ombudsman in own-initiative inquiry concerning Frontex

World Humanitarian Summit

16.12.2015

Preparing for the World Humanitarian Summit: Challenges and opportunities for humanitarian assistance

Arms export

17.12.2015

Arms export: implementation of the Common Position 2008/944/CFSP


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

14.11.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

42

5

9

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Michèle Alliot-Marie, Francisco Assis, Petras Auštrevičius, Amjad Bashir, Bas Belder, Mario Borghezio, Klaus Buchner, Georgios Epitideios, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Michael Gahler, Sandra Kalniete, Tunne Kelam, Afzal Khan, Eduard Kukan, Arne Lietz, Barbara Lochbihler, Ramona Nicole Mănescu, Francisco José Millán Mon, Alojz Peterle, Tonino Picula, Kati Piri, Alyn Smith, Jaromír Štětina, Charles Tannock, Miguel Urbán Crespo, Ivo Vajgl, Elena Valenciano, Geoffrey Van Orden, Hilde Vautmans

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Laima Liucija Andrikienė, Andrzej Grzyb, Mike Hookem, Liisa Jaakonsaari, Javi López, Juan Fernando López Aguilar, Norica Nicolai, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Marietje Schaake, Helmut Scholz, Traian Ungureanu, Paavo Väyrynen, Marie-Christine Vergiat

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Arena, Edouard Ferrand, Karoline Graswander-Hainz, Heidi Hautala, Hans-Olaf Henkel, Peter Jahr, Karin Kadenbach, Maria Noichl, Lola Sánchez Caldentey, Antonio Tajani, Josef Weidenholzer, Bogdan Brunon Wenta, Patricija Šulin

Juridisks paziņojums