Procedūra : 2015/2086(INL)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0370/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0370/2016

Debates :

PV 02/02/2017 - 4
CRE 02/02/2017 - 4

Balsojumi :

PV 02/02/2017 - 7.2
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0013

ZIŅOJUMS     
PDF 751kWORD 75k
6.12.2016
PE 582.107v03-00 A8-0370/2016

ar ieteikumiem Komisijai par adopcijas pārrobežu aspektiem

(2015/2086(INL))

Juridiskā komiteja

Referents: Tadeusz Zwiefka

(Iniciatīva – Reglamenta 46. pants)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAMSĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI PADOMES REGULAI PAR ADOPCIJAS NOLĒMUMU PĀRROBEŽU ATZĪŠANU
 PASKAIDROJUMS
 Lūgumrakstu komitejas ATZINUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

ar ieteikumiem Komisijai par adopcijas pārrobežu aspektiem (2015/2086(INL))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punktu un 81. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 7., 21. un 35. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 2000. gada 25. maija Fakultatīvā protokola par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju 2. pantu,

–  ņemot vērā 1963. gada 24. Aprīļa Vīnes Konvenciju par konsulārajiem sakariem,

–  ņemot vērā 1993. gada 29. maija Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

–  ņemot vērā cilvēktiesību komisāra tematisko dokumentu „Adopcija un bērni: cilvēktiesību aspekts”, kas publicēts 2011. gada 28. aprīlī,

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A8-0370/2016),

Kopīgi minimālie standarti adopciju jomā

A.  tā kā adopcijas jomā ir būtiski, lai ikviens lēmums tiktu pieņemts saskaņā ar principu par bērna interešu ievērošanu, nediskrimināciju un respektējot viņa pamattiesības;

B.  tā kā adopcijas mērķis nav piešķirt pieaugušajiem tiesības uz bērnu, bet gan sniegt bērniem stabilu, mīlošu un gādīgu vidi, kurā harmoniski augt un attīstīties;

C.  tā kā adopcijas procedūra attiecas uz bērniem, kuri adopcijas piemērošanas laikā vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu vai pilngadību savā izcelsmes valstī;

D.  tā kā ir nepieciešams panākt samērīgu līdzsvaru starp adoptētā bērna tiesībām zināt savu patieso identitāti un bioloģisko vecāku tiesības aizsargāt savu identitāti;

E.  tā kā attiecīgajām iestādēm nevajadzētu uzskatīt, ka vienīgi bioloģisko vecāku ekonomiskie apstākļi pamato vecāku aizgādības tiesību atņemšanu un bērnu nodošanu adopcijai;

F.  tā kā adopcijas procedūras nevajadzētu uzsākt, pirms nav stājies spēkā lēmums par vecāku aizgādības tiesību atņemšanu bioloģiskajiem vecākiem un viņiem nav dota iespēja izmantot visas juridiskās iespējas pārsūdzēt šādu lēmumu; tā kā citas dalībvalstis var atteikties atzīt adopcijas nolēmumu, kas pieņemts bez šādām procesuālām garantijām;

G.  tā kā lielāka efektivitāte un pārredzamība ļaus uzlabot iekšzemes adopcijas procedūras un varētu padarīt vieglāku starptautisko adopciju, kas varētu palielināt adoptēto bērnu skaitu; tā kā šajā sakarībā atbilstībai ANO Konvencijas par bērna tiesībām, kuru ir ratificējušas visas dalībvalstis, 21. pantam vajadzētu būt galvenajam kritērijam visās procedūrās, pasākumos un stratēģijās attiecībā uz pārrobežu adopciju, vienlaikus ievērojot bērna intereses;

H.  tā kā būtu jāveic vairāk, lai novērstu, ka adopcijā iespējami ieinteresētos vecākus izmanto negodīgas starpnieku organizācijas, un tā kā tāpēc sadarbība cīņā pret noziedzību un korupciju Eiropas Savienībā būtu jāpastiprina arī šajā jomā;

I.  tā kā pēc iespējas būtu jāatbalsta brāļu un māsu ievietošana vienā un tajā pašā adoptētāju ģimenē, lai neradītu viņiem papildu traumu viņu nošķiršanas rezultātā;

Starpvalstu adopcijas saskaņā ar 1993. gada Hāgas konvenciju

J.  tā kā 1993. gada 29. maija Hāgas Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, kuru ir ratificējušas visas dalībvalstis, paredz administratīvās sadarbības sistēmu un atzīt starpvalstu adopcijas, t. i., adopcijas, kad adoptētāju un bērna vai bērnu pastāvīgā dzīvesvieta nav vienā un tajā pašā valstī;

K.  tā kā Hāgas konvencijā ir noteikts, ka starpvalstu adopcijas tiek atzītas automātiski visās parakstītājvalstīs un nav vajadzīga nekāda īpaša procedūra, lai atzīšana būtu spēkā;

L.  tā kā saskaņā ar Hāgas konvenciju atzīšanu var noraidīt tikai tad, ja adopcija ir klaji pretrunā attiecīgās valsts sabiedriskajai kārtībai, ņemot vērā bērna intereses;

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās adopcijas jomā

M.  tā kā tiesiskā apmācība visplašākajā nozīmē ir svarīga, lai nodrošinātu savstarpēju uzticēšanos visās tiesību, tostarp arī adopcijas, jomās; tā kā tālab pašreizējās ES programmās, kas paredz tiesisko apmācību un atbalstu Eiropas Tiesiskās apmācības tīklam, nepieciešams iekļaut lielāku uzsvaru uz specializētajām tiesām, piemēram, ģimenes strīdu izskatīšanas tiesām un tiesām nepilngadīgo lietu izskatīšanai;

N.  tā kā iedzīvotājiem būtu jānodrošina piekļuve visaptverošai informācijai par iekšzemes adopcijas juridiskajiem un procesuālajiem aspektiem dalībvalstīs; tā kā šajā sakarībā varētu paplašināt e-tiesiskuma portāla pakalpojumus;

O.  tā kā sadarbība Eiropas Bērnu ombudu tīkla ietvaros tika izveidota 1997. gadā un Eiropas ombudi bērnu jautājumos būtu jāmudina ciešāk sadarboties un koordinēt savas darbības šajā forumā; tā kā centieni to panākt varētu ietvert viņu iesaistīšanu pašreizējās ES finansētajās tiesiskās apmācības sistēmās;

P.  tā kā būtu jāveic padziļināta analīze, jo ir jādara vairāk, lai novērstu un apkarotu pārrobežu bērnu tirdzniecību adopcijas nolūkos un lai uzlabotu pareizu un efektīvu spēkā esošo noteikumu un pamatnostādņu īstenošanu nolūkā apkarot bērnu tirdzniecību; tā kā ES šajā jomā ir jāpastiprina sadarbība cīņā pret noziedzību un korupciju, lai novērstu bērnu nolaupīšanu, pārdošanu vai tirdzniecību;

Iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšana

Q.  tā kā dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam ir izšķiroša nozīme Savienības tiesību aktos, jo tas ļauj izveidot un uzturēt teritoriju bez iekšējām robežām; tā kā savstarpējas atzīšanas princips, kas balstās uz savstarpēju uzticēšanos, uzliek dalībvalstīm pienākumu atzīt par spēkā esošiem spriedumus vai lēmumus, kuru ir pieņemti citā dalībvalstī;

R.  tā kā, neskatoties uz šajā jomā spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem, dalībvalstīs joprojām atšķiras viedokļi par to, kādiem principiem vajadzētu būt adopcijas procesa pamatā,, tāpat kā pastāv atšķirības attiecībā uz adopcijas kārtību un adopcijas juridiskajām sekām;

S.  tā kā Eiropas Savienības kompetencē ir veikt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm, neietekmējot valstu ģimenes tiesības, tostarp adopcijas jomā;

T.  tā kā izņēmumi sabiedriskajā kārtībā kalpo dalībvalstu identitātes aizsardzībai, kas ir atspoguļota dalībvalstu materiālo ģimenes tiesību normās;

U.  tā kā pašlaik nav Eiropas līmeņa noteikumu par iekšzemes adopcijas nolēmumu atzīšanu (ne automātisku, ne citāda veida atzīšanu), t. i., attiecībā uz adopcijām, kas veiktas vienā dalībvalstī;

V.  tā kā šādu noteikumu trūkums rada būtiskas problēmas ģimenēm Eiropā, kuras pēc bērna adopcijas pārceļas uz citu dalībvalsti, jo adopciju var neatzīt, un tas nozīmē, ka vecākiem var rasties grūtības likumīgi īstenot vecāku aizgādību un viņi var saskarties ar finansiālām grūtībām saistībā ar atšķirīgajām nodevām, kuras piemēro šajā jomā;

W.  tā kā tādējādi šādu noteikumu trūkums apdraud bērnu tiesības uz stabilu un pastāvīgu ģimeni;

X.  tā kā pašlaik, pārceļoties uz citu dalībvalsti, vecākiem var būt pienākums izpildīt īpašas valsts atzīšanas procedūras vai pat no jauna adoptēt bērnu, tādējādi rodoties ievērojamai juridiskajai nenoteiktībai;

Y.  tā kā pašreizējā situācija var radīt nopietnas problēmas un radīt šķēršļus ģimenēm pilnībā izmantot pārvietošanās brīvību;

Z.  tā kā var rasties vajadzība pārskatīt un novērtēt vispārējo situāciju, izmantojot apspriešanos starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm;

AA.  tā kā regulā „Briseles II” netiek risināts jautājums par adopcijas nolēmumu atzīšanu, jo tā attiecas tikai uz vecāku atbildību;

AB.  tā kā tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt tiesību aktus, kas paredz automātisku citas dalībvalsts iekšzemes adopcijas nolēmuma atzīšanu jebkurā dalībvalstī ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta pilnīga valstu noteikumu par sabiedrisko kārtību un subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana;

AC.  tā kā šādi tiesību akti papildinātu Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003(1) (Brisele IIa) par jurisdikcijas un vecāku atbildības jautājumiem un novērstu pašreizējās nepilnības adopcijas atzīšanā, kā paredzēts starptautiskajās tiesībās (1993. gada Hāgas konvencija),

Kopīgi minimālie standarti adopciju jomā

1.  aicina dalībvalstu iestādes visus lēmumus adopcijas jautājumos pieņemt, domājot par bērna interesēm un respektējot tā pamattiesības, vienlaicīgi vienmēr ņemot vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus;

2.  uzsver, ka bērni, kas ir nodoti adopcijai, nebūtu jāuzskata par valsts īpašumu, bet gan par indivīdiem, kuriem ir starptautiski atzītas pamattiesības;

3.  uzsver, ka katrs adopcijas gadījums ir atšķirīgs un tas ir jāizvērtē pats par sevi;

4.  uzskata, ka attiecībā uz adopciju ar pārrobežu aspektiem būtu jāņem vērā un pēc iespējas jāievēro bērna kultūras un valodas tradīcijas;

5.  uzskata, ka saistībā ar adopcijas procedūru bērnam vienmēr būtu jānodrošina iespēja tikt uzklausītam un izteikt savu viedokli par adopcijas norisi, ņemot vērā viņa vecumu un briedumu; tādēļ uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, kad vien iespējams, kā arī neatkarīgi no vecuma, mēģināt saņemt bērna piekrišanu adopcijai; šajā sakarībā aicina īpašu uzmanību pievērst maziem bērniem un zīdaiņiem, kuru viedokli nav iespējams noskaidrot;

6.  uzskata, ka nedrīkstētu pieņemt nevienu lēmumu par adopciju, pirms nav uzklausīti bioloģiskie vecāki un attiecīgā gadījumā pirms nav izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz vecāku aizgādību un pirms vecāku aizgādnības tiesību atņemšana bioloģiskajiem vecākiem nav kļuvusi galīga; tādēļ aicina dalībvalstu iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērna labklājību, kamēr tiek izmantoti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un visas tiesvedības gaitā, kas ir saistīta ar adopciju, vienlaikus nodrošinot bērna aizsardzību un aprūpi, kas nepieciešama viņa harmoniskai attīstībai;

7.  aicina Komisiju apsvērt salīdzinoša pētījuma veikšanu, lai analizētu sūdzības par adopciju bez piekrišanas ar pārrobežu aspektiem;

8.  uzsver, ka pirms bērna nodošanas adopcijai svešiniekiem attiecīgajām iestādēm vienmēr būtu vispirms jāapsver iespēja bērnu ievietot pie radiniekiem, kaut arī tie dzīvo citā valstī, ja bērnam ar šiem ģimenes locekļiem ir izveidojušās ģimeniskas saites, attiecīgi izvērtējot bērna vajadzības; uzskata, ka to ģimenes locekļu pastāvīgā dzīvesvieta, kuri vēlas pārņemt atbildību pār bērnu, nebūtu jāuzskata par izšķirošu faktoru;

9.  aicina procedūrās, kas saistītas ar lietām par vecāku atbildību un bērnu adopciju, nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret dažādas valstspiederības vecākiem; aicina dalībvalstis nodrošināt procesuālo tiesību vienlīdzību adopcijas procedūrās iesaistītajiem radiniekiem, kuri ir citas dalībvalsts pilsoņi, tostarp juridiskās palīdzības sniegšanu, laikus sniegtu informāciju par uzklausīšanām, tiesības uz tulka pakalpojumiem un visu dokumentu, kas attiecas uz lietu, nodrošināšanu viņu dzimtajā valodā;

10.  uzsver, ka gadījumos, kad bērns, kura adopcija tiek apsvērta, ir citas dalībvalsts pilsonis, pirms lēmuma pieņemšanas būtu jāinformē šīs dalībvalsts konsulārās iestādes, kā arī bērna ģimene, kas dzīvo šajā dalībvalstī, un ar norādītajām iestādēm un ģimeni būtu jāapspriežas;

11.  turklāt aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību nepavadītiem nepilngadīgajiem, kuri ir pieprasījuši bēgļa statusa piešķiršanu vai kuriem šāds statuss jau ir piešķirts, nodrošinot, ka viņi saņem aizsardzību, palīdzību un aprūpi, kas dalībvalstīm ir jāsniedz saskaņā ar to starptautiskajām saistībām, vēlams, pārejas periodā ievietojot viņus audžuģimenēs;

12.  uzsver, cik svarīga ir atbilstošu darba apstākļu nodrošināšana sociālajiem darbiniekiem, lai viņi katru individuālo gadījumu varētu izvērtēt bez finansiāla vai juridiska spiediena, pilnībā ņemot vērā bērna intereses un apsverot visas — gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa — perspektīvas;

Starpvalstu adopcijas saskaņā ar 1993. gada Hāgas konvenciju

13.  norāda uz 1993. gada 29. maija Hāgas Konvencijas par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos panākumiem un tās piemērošanas nozīmīgumu, kā arī mudina visas valstis parakstīt un ratificēt to vai pievienoties tai;

14.  pauž nožēlu par to, ka bieži vien rodas problēmas attiecībā uz adopcijas apliecību izdošanu; tādēļ aicina dalībvalstu iestādes nodrošināt, ka vienmēr tiek ievērotas procedūras un aizsardzības pasākumi, kas noteikti ar Hāgas konvenciju, lai garantētu, ka atzīšana notiek automātiski; aicina dalībvalstis neradīt nevajadzīgus birokrātiskus šķēršļus adopcijas atzīšanai saskaņā ar Hāgas konvenciju, kuri varētu pagarināt procedūru un padārdzināt to;

15.  norāda, ka varētu veikt papildu pasākumus, lai respektētu un precīzi izpildītu Hāgas konvencijas noteikumus, jo dažas dalībvalstis prasa papildu administratīvās procedūras vai pieprasa nesamērīgu nodevu nomaksāšanu saistībā ar adopciju atzīšanu, piemēram, lai izdarītu ierakstus vai grozītu tos civilstāvokļa aktu reģistros vai iegūtu valstspiederību, lai gan tas ir pretrunā ar konvencijas noteikumiem;

16.  aicina dalībvalstis ievērot procedūras, kas attiecas uz apspriešanās un piekrišanas prasībām, kuras noteiktas Hāgas konvencijas 4. pantā;

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās adopcijas jomā

17.  aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību adopcijas jomā, tostarp gan juridiskajā, gan sociālajā aspektā, un aicina veikt ciešāku sadarbību starp atbildīgajām iestādēm attiecībā uz turpmākiem novērtējumiem, ja tādi nepieciešami; šajā sakarībā aicina ES saglabāt konsekventu pieeju bērnu tiesībām visās tās galvenajās iekšējās un ārējās politikas jomās;

18.  aicina Komisiju izveidot efektīvu tādu tiesnešu un iestāžu Eiropas tīklu, kas specializējušies adopcijas lietās, lai veicinātu informācijas un labas prakses apmaiņu, kas ir jo īpaši noderīgi, kad adopcija ietver ārvalstu elementu; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi veicināt koordināciju un labas prakses apmaiņu ar Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu, lai panāktu iespējami lielāku saskaņotību ar shēmām, kuras jau tiek finansētas ar ES līdzekļiem; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt finansējumu to tiesnešu specializētai apmācībai, kuri strādā pārrobežu adopcijas jomā;

19.  uzskata, ka apmācība un pulcēšanās iespējas tiesnešiem, kuri strādā pārrobežu adopcijas jomā, var palīdzēt precīzi identificēt paredzamos un nepieciešamos juridiskos risinājumus iekšzemes adopcijas atzīšanas jomā; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt finansējumu, lai organizētu šādas mācības un sanāksmju iespējas regulējuma sagatavošanas posmā;

20.  aicina Komisiju Eiropas e-tiesiskuma portālā publicēt attiecīgo juridisko un procesuālo informāciju par dalībvalstu tiesību aktiem un praksi adopcijas jomā;

21.  ņem vērā Eiropas Bērnu ombudu tīkla darbību un uzskata, ka šī sadarbība būtu vēl jāattīsta un jāstiprina;

22.  uzsver nepieciešamību cieši sadarboties, tostarp izmantojot Eiropas iestādes, piemēram, Eiropolu, lai novērstu bērnu pārrobežu nolaupīšanu, pārdošanu un tirdzniecību adopcijas nolūkos; norāda, ka uzticama dzimšanas reģistrācijas sistēma dalībvalstīs var novērst bērnu tirdzniecību adopcijas nolūkos; šajā sakarībā aicina uzlabot koordināciju tādās jutīgās jomās kā bērnu adopcija no trešām valstīm;

Iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšana

23.  norāda, ka nepārprotami ir vajadzīgi Eiropas tiesību akti, kas paredzētu iekšzemes adopcijas nolēmumu automātisku pārrobežu atzīšanu;

24.  prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. un 81. pantu, līdz 2017. gada 31. jūlijam iesniegt tiesību akta priekšlikumu par adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu, turklāt ievērojot pielikumā iekļautos ieteikumus un saskaņā ar spēkā esošo regulējumu šajā jomā;

25.  apstiprina, ka ieteikumos, kas pievienoti šim rezolūcijas priekšlikumam, ir ievērotas pamattiesības, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

26.  uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam gala rezultātā nav negatīvu finansiālu seku, jo adopcijas nolēmumu automātiska atzīšana izmaksas samazinās;

27.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.).


PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAMSĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI PADOMES REGULAI PAR ADOPCIJAS NOLĒMUMU PĀRROBEŽU ATZĪŠANU

A.  PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA PRINCIPI UN MĒRĶI

1.  Izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties, arvien lielāks skaits ES pilsoņu katru gadu pieņem lēmumu pārcelties uz citu Savienības dalībvalsti. Tas rada virkni sarežģījumu personiskā un ģimenes tiesību stāvokļa atzīšanai un juridiskajam risinājumam personām, kas pārvietojas. Savienība ir uzsākusi šo problemātisko situāciju risināšanu, piemēram, pieņemot regulu attiecībā uz mantošanu, izveidojot ciešāku sadarbību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar laulāto mantiskajām attiecībām un reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām.

2.  1993. gada 29. maija Hāgas Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos ir spēkā visās dalībvalstīs. Tā attiecas uz pārrobežu adopcijām un paredz šādu adopciju automātisku atzīšanu. Tomēr konvencija neattiecas uz situācijām, ja ģimene ar bērnu, kas adoptēts tikai valsts procedūras ietvaros, pārceļas uz citu dalībvalsti. Tāpēc, ja juridiskās attiecības starp vecākiem un adoptēto bērnu netiek automātiski atzītas, var rasties ievērojami juridiski sarežģījumi. Var būt nepieciešamas papildu administratīvas vai tiesu procedūras, bet galējos gadījumos atzīšanu var atteikt vispār.

3.  Tādēļ, lai aizsargātu šādu Savienības pilsoņu pamattiesības un brīvības, ir nepieciešams pieņemt regulu, ar ko paredz adopcijas nolēmumu automātisku pārrobežu atzīšanu. Šāda priekšlikuma pareizais juridiskais pamats ir LESD 67. panta 4. punkts, kurš attiecas uz spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī LESD 81. panta 3. punkts, kurš attiecas uz pasākumiem ģimenes tiesību jomā. Regula ir jāpieņem Padomei pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu.

4.  Ierosinātā regula paredz automātisku atzīšanu tādiem adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti kādā dalībvalstī saskaņā ar jebkuru citu procedūru, nevis to, kas paredzēta 1993. gada Hāgas konvencijas ietvaros. Tā kā Eiropas ģimenēm var būt saiknes trešās valstīs vai tās iepriekš var būt dzīvojušas šādās valstīs, regula paredz arī to: ja viena dalībvalsts ir atzinusi kādas trešās valsts adopcijas nolēmumu atbilstoši tās attiecīgajiem procedūras noteikumiem, šādu adopcijas nolēmumu atzīst visās citās dalībvalstīs.

5.  Tomēr, lai novērstu labvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli vai neatbilstošu valsts tiesību aktu piemērošanu, šāda automātiska atzīšana ir iespējama tikai tad, ja, pirmkārt, šāda atzīšana nav klaji pretrunā sabiedriskajai kārtībai atzīšanas dalībvalstī, vienlaicīgi uzsverot, ka šāda adopcijas noraidīšana nedrīkst izraisīt faktisku diskrimināciju, kas aizliegta ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu, un, otrkārt, dalībvalstij, kas pieņēmusi lēmumu par adopciju, ir jurisdikcija saskaņā ar 4. pantu. Jurisdikcija var būt tikai bērna vecāka(-u) vai bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij. Tomēr, ja adopcijas nolēmums ir pieņemts kādā trešā valstī, jurisdikcija šādas adopcijas sākotnējai atzīšanai Savienībā var būt arī bērna vecāku valstspiederības dalībvalstij. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tiesu pieejamību Eiropas ģimenēm, kas dzīvo ārvalstīs.

6.  Nepieciešamas īpašas procedūras, lai pieņemtu lēmumu par jebkādiem iebildumiem atzīšanai konkrētās lietās. Šie noteikumi ir līdzīgi noteikumiem citos Savienības tiesību aktos civiltiesību jomā.

7.  Lai paātrinātu jebkāda administratīva jautājuma izskatīšanu par automātisko atzīšanu, būtu jāizveido Eiropas adopcijas apliecība. Apliecības paraugs ir jāpieņem ar Komisijas deleģēto aktu.

8.  Priekšlikums attiecas tikai uz individuālām vecāku un bērnu attiecībām. Tas neuzliek dalībvalstīm pienākumu atzīt jebkādas konkrētas juridiskas attiecības starp vecākiem un adoptētu bērnu, jo valstu tiesību akti, kas attiecas uz pāriem, ievērojami atšķiras.

9.  Visbeidzot, priekšlikumā iekļauti nobeiguma un pārejas noteikumi, kādi parasti iekļauti civiltiesību instrumentos. Adopcijas automātiskā atzīšana attiecas tikai uz adopcijas lēmumiem, kas pieņemti pēc datuma, kad sāk piemērot šo regulu, un, arī sākot no šā datuma, uz jebkuru iepriekš pieņemtu adopcijas nolēmumu, ja bērns vēl ir nepilngadīgs.

10.  Šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam un proporcionalitātes principam, jo dalībvalstis nevar rīkoties pašas, lai pieņemtu tiesisko regulējumu adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanai, un priekšlikums nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu adoptēto bērnu juridiskās situācijas stabilitāti. Tas neskar dalībvalstu ģimenes tiesības.

B.  PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA TEKSTS

Padomes regula par adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 67. panta 4. punktu un 81. panta 3. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pieprasījumu Eiropas Komisijai,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, tostarp arī ģimenes tiesību jomā.

(2)  Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. un 81. pantu šie pasākumi ietver pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt nolēmumu savstarpēju atzīšanu tiesas un ārpustiesas lietās.

(3)  Lai nodrošinātu, ka ģimenes, kuras ir adoptējušas bērnu, varētu brīvi pārvietoties, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka noteikumus, kas nosaka jurisdikciju un adopcijas nolēmumu atzīšanu, reglamentē saistošs un tieši piemērojams Savienības tiesību akts.

(4)  Šai regulai būtu jānodrošina skaidrs un visaptverošs tiesiskais regulējums attiecībā uz adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu, jānodrošina ģimenēm juridiskā noteiktība, prognozējamība un elastīgums un jānovērš tādas situācijas rašanos, kad vienā dalībvalstī likumīgi pieņemts adopcijas nolēmums netiek atzīts citā.

(5)  Šai regulai būtu jāreglamentē adopcijas nolēmumu atzīšana, kuri pieņemti vai atzīti kādā no dalībvalstīm. Tomēr tai nebūtu jāreglamentē starpvalstu adopciju atzīšana, kas veiktas saskaņā ar 1993. gada 29. maija Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, jo konvencija jau paredz šādu adopciju automātisko atzīšanu. Tālab šī regula būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz iekšzemes adopciju atzīšanu un starptautiskām adopcijām, kas nav veiktas saskaņā ar minēto konvenciju.

(6)  Jābūt saistībai starp adopciju un tās dalībvalsts teritoriju, kura ir pieņēmusi adopcijas nolēmumu vai atzinusi to. Atzīšanai attiecīgi būtu jāatbilst vispārējiem jurisdikcijas noteikumiem.

(7)  Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir adoptējošo vecāku pastāvīgā dzīvesvieta vai viena no vecākiem vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Jurisdikcijas pamatā vajadzētu būt vienīgi šim noteikumam, izņemot situācijas, kurās iesaistītas trešās valstis un kad savienojošais faktors var būt valstspiederības dalībvalsts.

(8)  Tā kā adopcija galvenokārt attiecas uz nepilngadīgajiem, nav lietderīgi piešķirt vecākiem vai bērnam izvēles brīvību attiecībā uz iestādēm, kas lems par adopciju.

(9)   Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā attaisno principu, kas paredz, ka kādā dalībvalstī pieņemti vai atzīti adopcijas nolēmumi būtu jāatzīst visās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Tādēļ pret kādā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu būtu jāattiecas tā, it kā tas būtu pieņemts saņēmējā dalībvalstī.

(10)  Citā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu automātiskai atzīšanai saņēmējā dalībvalstī nebūtu jāapdraud aizstāvības tiesību ievērošana. Tāpēc visām ieinteresētajām pusēm vajadzētu būt iespējai iesniegt pieteikumu par adopcijas nolēmuma atzīšanas atteikumu, ja tās uzskata, ka pastāv kāds no iemesliem atzīšanas atteikšanai.

(11)  Iekšzemes adopcijas nolēmumu atzīšanai būtu jānotiek automātiski, ja vien nav tā, ka dalībvalstij, kurā adopcija notikusi, nav jurisdikcijas, vai ja šāda atzīšana būtu klaji pretrunā atzīstošās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kā interpretēts saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu.

(12)  Šai regulai nebūtu jāietekmē dalībvalstu materiālās ģimenes tiesības, tostarp tiesību akti par adopciju. Turklāt jebkādai adopcijas nolēmuma atzīšanai saskaņā ar šo regulu nevajadzētu nozīmēt to, ka adopcijas nolēmuma atzīšanas rezultātā tiek atzītas jebkādas tiesiskās attiecības starp adoptējošiem vecākiem, savukārt no tiesiskajām attiecībām nav atkarīgs iespējamais lēmums par adopcijas nolēmuma atzīšanu.

(13)  Procesuālie jautājumi, kas šajā regulā nav iekļauti, būtu jārisina saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(14)  Ja adopcijas nolēmums implicē tādas juridiskas attiecības, kas nav pazīstamas saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos, minētās juridiskās attiecības, tostarp izrietošās tiesības vai pienākumus, cik vien iespējams būtu jāpielāgo tām, kādas pastāv minētās dalībvalsts tiesību aktos un kam ir līdzvērtīgas sekas un tādi paši mērķi un nolūki. Katrai dalībvalstij būtu jānosaka, kādā veidā un kurš veic pielāgošanu.

(15)  Lai atvieglotu automātisku atzīšanu, kas paredzēta šajā regulā, būtu jāizstrādā paraugs adopcijas nolēmumu pārsūtīšanai, Eiropas adopcijas apliecība. Šajā nolūkā būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz apliecības parauga izstrādi un grozījumiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina attiecīgo dokumentu vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(16)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(17)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD [Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā]/[neskarot minēta protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tām nav saistoša un nav jāpiemēro].

(18)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Darbības joma

1.  Šo regulu piemēro attiecībā uz adopcijas nolēmumu atzīšanu.

2.  Šo regulu nepiemēro:

(a)  dalībvalstu tiesību aktiem par tiesībām adoptēt vai par citiem ģimenes tiesību jautājumiem;

(b)  starpvalstu adopcijām saskaņā ar 1993. gada 29. maija Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, un šī regula neskar iepriekš minētos aktus un adopcijas.

3.  Ne ar vienu šīs regulas noteikumu no dalībvalstīm netiek prasīts:

(a)  atzīt jebkādu juridisku attiecību pastāvēšanu starp adoptēta bērna vecākiem adopcijas nolēmuma atzīšanas rezultātā;

(b)  pieņemt adopcijas nolēmumus apstākļos, kad attiecīgie valsts tiesību akti to neļauj.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā „adopcijas nolēmums” nozīmē spriedumu vai lēmumu, kas izveido vai atzīst pastāvīgas juridiskas vecāku un bērnu attiecības starp bērnu, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, un jaunu vecāku vai jauniem vecākiem, kas nav šā bērna bioloģiskie vecāki, neatkarīgi no tā, kā šādas juridiskas attiecības tiek dēvētas valsts tiesību aktos.

3. pants

Adopcijas nolēmumu automātiska atzīšana

1.  Adopcijas nolēmumu, kas pieņemts kādā no dalībvalstīm, atzīst citās dalībvalstīs, un tam nav vajadzīga nekāda īpaša procedūra, ar nosacījumu, ka nolēmuma pieņemšana ir šīs dalībvalsts jurisdikcijā saskaņā ar 4. pantu.

2.  Jebkura ieinteresētā puse saskaņā ar 7. pantā noteikto procedūru var iesniegt pieteikumu lēmuma pieņemšanai par to, ka nepastāv 6. pantā minētie atzīšanas atteikuma pamatojumi.

3.  Ja tiesvedības rezultāts dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu attiecībā uz atzīšanas atteikšanu, tad minētā jautājuma izlemšana ir šīs tiesas jurisdikcijā.

4. pants

Jurisdikcija attiecībā uz adopcijas nolēmumiem

1.  Dalībvalsts iestādes var pieņemt adopcijas nolēmumu tikai tādā gadījumā, ja adoptējošais vecāks vai vecāki vai adoptējamais bērns pastāvīgi dzīvo šajā dalībvalstī.

2.  Ja adopcijas nolēmumu attiecībā uz bērnu ir pieņēmušas kādas trešās valsts iestādes, dalībvalsts iestādes arī var pieņemt šādu nolēmumu vai lemt par šāda trešās valsts nolēmuma atzīšanu saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzēto procedūru, ja adoptējošais vecāks vai vecāki vai adoptējamais bērns pastāvīgi nedzīvo šajā dalībvalstī, bet ir tās valstspiederīgie.

5. pants

Atzīšanai nepieciešamie dokumenti

Persona, kas kādā dalībvalstī vēlas atsaukties uz citā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu, iesniedz:

(a)  adopcijas nolēmuma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem, kā arī

(b)  Eiropas adopcijas apliecību, kas izsniegta saskaņā ar 11. pantu.

6. pants

Atzīšanas atteikums

Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieprasījuma adopcijas nolēmuma atzīšanu dalībvalstī var atteikt tikai tad:

(a)  ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā saņēmējas dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public);

(b)  ja nolēmuma pieņemšana nebija izcelsmes dalībvalsts jurisdikcijā saskaņā ar 4. pantu.

7. pants

Atzīšanas atteikšanas pieteikums

1.  Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma, kā paredzēts dalībvalsts tiesību aktos, adopcijas nolēmuma atzīšanu atsaka, ja pastāv kāds no 6. pantā minētajiem pamatiem.

2.  Atzīšanas atteikšanas pieteikumu iesniedz tiesā, ko attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta a) punktu ir paziņojusi Komisijai kā tiesu, kurā jāiesniedz pieteikums.

3.  Atzīšanas atteikšanas procedūru, ciktāl uz to neattiecas šī regula, reglamentē saņēmējas dalībvalsts tiesību akti.

4.  Pieteikuma iesniedzējs iesniedz tiesai nolēmuma kopiju un, ja nepieciešams, tā tulkojumu vai transliterāciju.

5.  Tiesa var neprasīt iesniegt 4. punktā minētos dokumentus, ja tie jau ir tās rīcībā vai tā uzskata par nepamatotu prasīt iesniedzējam tos sagādāt. Minētajā gadījumā tiesa var prasīt otru pusi iesniegt minētos dokumentus.

6.  Pusei, kas prasa citā dalībvalstī pieņemta adopcijas nolēmuma atzīšanas atteikšanu, neprasa, lai tai būtu pasta adrese saņēmējā dalībvalstī. Tāpat minētajai pusei neprasa iecelt pilnvarotu pārstāvi saņēmējā dalībvalstī, ja vien šāda pārstāvja iecelšana nav obligāta prasība neatkarīgi no pušu valstspiederības vai domicila.

7.  Tiesa nekavējoties pieņem lēmumu par atzīšanas atteikšanas pieteikumu.

8. pants

Lēmuma par atzīšanas atteikšanas pieteikumu pārsūdzēšana

1.  Ikviena puse var pārsūdzēt lēmumu par atzīšanas atteikšanas pieteikumu.

2.  Pārsūdzība jāiesniedz tiesā, ko attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta b) punktu ir paziņojusi Komisijai kā tiesu, kurā jāiesniedz šāda pārsūdzība.

3.  Attiecīgo lēmumu par pārsūdzību var apstrīdēt apelācijas kārtībā vienīgi tad, ja attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta c) punktu ir paziņojusi Komisijai tiesas, kurās jāiesniedz turpmāka pārsūdzība.

9. pants

Pārsūdzības dalībvalstī, kas pieņēmusi nolēmumu par adopciju

Tiesa, kurā iesniegts atzīšanas atteikšanas pieteikums vai kura izskata pārsūdzību saskaņā ar 8. panta 2. vai 3. punktu, var apturēt tiesvedību, ja vispārējā kārtībā ir pārsūdzēts adopcijas nolēmums dalībvalstī, kas to pieņēmusi, vai ja šādas pārsūdzības termiņš vēl nav beidzies. Šādā gadījumā tiesa var noteikt termiņu, kurā šāda pārsūdzība ir jāiesniedz.

10. pants

Aizliegums pārskatīt lietu pēc būtības

Kādā dalībvalstī pieņemts adopcijas lēmums vai spriedums nekādos apstākļos nav pārskatāms pēc būtības saņēmējā dalībvalstī.

11. pants

Eiropas adopcijas apliecība

Tās dalībvalsts iestādes, kas pieņēmusi adopcijas nolēmumu, pēc ieinteresētās puses pieteikuma izsniedz daudzvalodīgu Eiropas adopcijas apliecību, kas atbilst saskaņā ar 15. pantu izveidotajam modelim.

12. pants

Adopcijas nolēmuma pielāgošana

1.  Ja lēmumā vai spriedumā noteikts pasākums vai rīkojums, kas nav pazīstams saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos, minēto pasākumu vai nolēmumu cik vien iespējams pielāgo pasākumam vai nolēmumam, kas pazīstams minētās dalībvalsts tiesību aktos un kam ir līdzvērtīgas sekas un līdzīgi mērķi un nolūki. Šāda pielāgošana nedrīkst radīt sekas, kas pārsniedz izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos paredzētās sekas.

2.  Jebkura puse var tiesā apstrīdēt pasākuma vai nolēmuma pielāgošanu.

13. pants

Informācija, kas dalībvalstīm jāsniedz

1.  Līdz 2018. gada 1. jūlijam dalībvalstis dara Komisijai zināmus savus valsts noteikumus — ja tādi ir — attiecībā uz:

(a)  tiesām, kurās jāiesniedz atzīšanas atteikšanas pieteikums saskaņā ar 7. panta 2. punktu;

(b)  tiesām, kurās jāiesniedz pārsūdzība par lēmumu attiecībā uz atzīšanas atteikšanas pieteikumu saskaņā ar 8. panta 2. punktu, kā arī

(c)  tiesām, kurās jāiesniedz jebkāda turpmāka pārsūdzība saskaņā ar 8. panta 3. punktu;

2.  Komisija 1. punktā minēto informāciju, kā arī jebkādu citu nozīmīgu informāciju par adopcijas procedūrām un tās atzīšanu dalībvalstīs dara publiski pieejamu ar atbilstošu līdzekļu palīdzību, īpaši izmantojot Eiropas e-tiesiskuma portālu.

14. pants

Legalizācija un līdzīgas formalitātes

Dokumentiem, kas saistībā ar šo regulu ir izdoti kādā dalībvalstī, nav vajadzīga legalizācija vai citas līdzīgas formalitātes.

15. pants

Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 16. pantu attiecībā uz 11. pantā minētās daudzvalodu Eiropas adopcijas apliecības modeļa izveidi un grozīšanu.

16. pants

Deleģēto aktu pieņemšanas procedūra

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 15. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no 2018. gada 1. jūlija.

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 15. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Saskaņā ar 15. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

17. pants

Pārejas noteikumi

Šo regulu piemēro tikai adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti 2019. gada 1. janvārī vai vēlāk.

Tomēr pirms 2019. gada 1. janvāra pieņemtie adopcijas nolēmumi arī tiek atzīti, sākot no šā datuma, ja attiecīgais bērns šajā datumā vēl nav sasniedzis pilngadību.

18. pants

Saistība ar pastāvošām starptautiskām konvencijām

1.  Šo regulu nepiemēro adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti, piemērojot 1993. gada 29. maija Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos.

2.  Neskarot dalībvalstu saistības atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 351. pantam, šī regula neietekmē tādu starptautisku konvenciju piemērošanu, kuru līgumslēdzējas puses šīs regulas spēkā stāšanās laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kuras paredz noteikumus, kas saistīti ar adopciju atzīšanu.

3.  Tomēr attiecībās starp dalībvalstīm šī regula prevalē pār konvencijām, kas noslēgtas tikai starp divām vai vairāk dalībvalstīm, ciktāl šādas konvencijas attiecas uz šajā regulā reglamentētiem jautājumiem.

19. pants

Pārskatīšanas klauzula

1.  Līdz 2024. gada 31. decembrim un pēc tam reizi piecos gados Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs regulas piemērošanu. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno priekšlikumus šīs regulas pielāgošanai.

2.  Šajā nolūkā dalībvalstis Komisijai paziņo atbilstīgu informāciju par to, kā valstu tiesas piemēro šo regulu.

20. pants

Stāšanās spēkā un piemērošanas diena

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2019. gada 1. janvāra, izņemot 13., 15. un 16. pantu, kurus piemēro no 2018. gada 1. jūlija.

Šī regula ir saistoša kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

Briselē, […]

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs


PASKAIDROJUMS

Referents iesniedz šo ziņojumu laikā, kad Eiropas Parlamenta uzmanība pievērsta vairākiem jautājumiem, kas ir saistīti ar bērnu adopcijām pārrobežu situācijās. Šiem dažādajiem jautājumiem nepieciešami atšķirīgi risinājumi, tāpēc referents ierosina neleģislatīvus risinājumus dažām no problēmām, bet ierosina pieņemt regulu, lai risinātu konkrēto jautājumu par iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu.

I.  Kopīgu standartu minimums adopciju jomā

Referents uzskata, ka dažas domstarpības attiecībā uz adopcijām varētu lietderīgi risināt, izstrādājot vienotus minimālos adopciju standartus. Tomēr šos standartus nevajadzētu noteikt tiesību aktu veidā, drīzāk tie būtu jāuztver kā paraugprakses pamatnostādnes, kas ir īpaši svarīgi adopciju gadījumos ar starptautisku elementu. Jo īpaši ir jāatzīst, ka ikviens adopcijas nolēmums ir jāpieņem tikai bērna interesēs un ir jāizskata pats par sevi. Dažas problēmas starp dalībvalstīm varētu atrisināt, ja attiecīgās konsulārās iestādes tiktu informētas par jebkādu ierosinātu lēmumu attiecībā uz tāda bērna adopciju, kurš ir citas dalībvalsts valstspiederīgais.

II.  Starpvalstu adopcijas saskaņā ar 1993. gada Hāgas konvenciju

Referents ar gandarījumu norāda uz 1993. gada Hāgas konvencijas par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos pozitīvo darbību. Minētā konvencija paredz tādu lēmumu automātisku atzīšanu visās konvencijas dalībvalstīs (tostarp visās Eiropas Savienības dalībvalstīs), kas pieņemti saskaņā ar konvencijā paredzēto procedūru. Tomēr, neraugoties uz to, ka tiesiskais regulējums ir apmierinošs, jānorāda, ka procedūras noteikumi ne vienmēr tiek ievēroti, piemēram, attiecībā uz prasībām par apspriešanos ar bērnu bioloģiskajiem vecākiem un viņu piekrišanas saņemšanu. Automātiskās atzīšanas prasības ne vienmēr tiek ievērotas, jo problēmas bieži rodas ar civilstāvokļa aktu reģistrācijas ierakstu transkripciju, balstoties uz apliecībām, kas izsniegtas saskaņā ar konvenciju.

III.  Tiesu iestāžu sadarbība civillietās adopcijas jomā

Referents arī uzskata, ka ir nepieciešams ieguldīt vairāk darba tiesu iestāžu sadarbībā civillietās adopciju jomā. Starpvalstu vai iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšana uzlabotos, ja palielinātos savstarpēja uzticēšanās starp tiesu un administratīvajām iestādēm, un to vislabāk var nodrošināt, palielinot apmācību iespējas. Komisija varētu arī veicināt labāku sadarbību un vieglāku tiesu iestāžu pieejamību, ko var panākt, publicējot Eiropas e-tiesiskuma portālā attiecīgo juridisko un procesuālo informāciju par adopcijām.

IV.  Iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšana

Apspriežu un pētniecības gaitā, kā rezultātā sagatavots šis ziņojums, referents ir nonācis pie secinājuma, ka iekšzemes adopcijas pārrobežu atzīšanas atvieglošanas nolūkā ir vajadzīgs likumdošanas pasākumus Eiropas līmenī. Pašlaik nav saistošas starptautiskas vai Eiropas līmeņa atzīšanas sistēmas tādu adopcijas nolēmumu atzīšanai, kas pieņemti, ievērojot valsts procedūru, pretstatā tiem, kas pieņemti saskaņā ar 1993. gada Hāgas konvenciju. Daudzās dalībvalstīs ir spēkā noteikumi par šādu ārvalstu adopciju atzīšanu, tomēr ne visās. Šī situācija ir pretrunā ar Eiropas Savienības ekonomisko un sociālo integrāciju, kas ir izraisījusi ģimeņu lielāku mobilitāti visā Eiropā. Dažās no šādām ģimenēm ir arī adoptēti bērni. Daudzos gadījumos, šīm ģimenēm pārceļoties uz citu dalībvalsti, juridiskas problēmas nerodas. Tomēr dažos gadījumos vecāku un bērnu attiecības patiešām nevar tikt atzītas bez papildu administratīvās vai tiesas procedūras. Tas ir pretrunā ar adoptētā bērna tiesībām uz stabilu juridisko situāciju. Eiropas iedzīvotāju tiesību uz ģimenes dzīvi, kā arī brīvu pārvietošanos īstenošanai ir nepieciešams skaidrs tiesiskais regulējums, kas paredz iekšzemes adopcijas nolēmumu automātisku un savstarpēju atzīšanu visā Eiropā. Sīkāku informāciju par tiesību akta priekšlikumu lasītājs var atrast šīs rezolūcijas pielikumā.


Lūgumrakstu komitejas ATZINUMS (21.4.2016)

Juridiskajai komitejai

par adopcijas pārrobežu atzīšanu

(2015/2086(INL))

Atzinuma sagatavotājs: Notis Marias

IEROSINĀJUMI

Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka vissvarīgākās ir bērna intereses, un tām arī jābūt par galveno kritēriju, pieņemot jebkādu lēmumu, kas saistīts ar viņa adopciju; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek īstenotas bērnu tiesības brīvi paust savu viedokli, un ņemt šo viedokli vērā atbilstoši bērna vecumam un briedumam, kā noteikts Pamattiesību hartas 24. pantā;

2.  konstatē, ka Savienībā nav mehānisma, kas regulētu nolēmumu par iekšzemes adopciju automātisku savstarpēju atzīšanu dalībvalstīs, kas ir šķērslis ģimenēm brīvi pārvietoties; prasa obligāti nodrošināt juridisko noteiktību un pilnībā ievērot savstarpējās atzīšanas un uzticēšanās principus iekšzemes adopciju pārrobežu atzīšanas jomā, lai aizsargātu vecāku un bērnu tiesības un vienlaikus ievērotu un veicinātu Savienības tiesību normas attiecībā uz valstspiederību un Pamattiesību hartu; uzskata, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību īstenošana neietekmētu tiesības uz ģimenes dzīvi;

3.  norāda, ka bērnu interešu nodrošināšanas nolūkā ir jāpastiprina Eiropas tiesnešu sadarbība šajā jomā;

4.  aicina dalībvalstis izvairīties no nevajadzīgas birokrātijas tādu starpvalstu adopciju atzīšanas procesā, kas jau ir atzītas citā dalībvalstī, lai nodrošinātu pareizu 1993. gada Hāgas konvencijas īstenošanu; aicina dalībvalstis mudināt valstis, kas vēl nav pievienojušās 1993. gada Hāgas konvencijai, pievienoties tai, jo tas garantētu, ka visi bērni un citas iesaistītās personas varētu gūt labumu no attiecīgajām tiesībām, minimālajiem procedūru standartiem un termiņiem, ko garantē šīs tiesības, un varētu izvairīties no paralēlas sistēmas, kura paredz mazāku aizsardzību;

5.  aicina dalībvalstis attiecīgā gadījumā pārliecināties, ka tiek pilnībā un efektīvi īstenots 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību 15. pants par lietas nodošanu tiesai, kas atrodas labākā vietā tiesas spriešanai, un 55. pants par sadarbības principiem gadījumos, kas īpaši skar vecāku atbildību, lai labāk nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību un uzlabotu koordinēšanu un sadarbību starp dalībvalstīm;

6.  uzskata, ka būtu jāizstrādā kopīgi minimālie standarti gan jēdziena "pastāvīga dzīvesvieta", gan jēdziena “bērna intereses” definīcijai;

7.  aicina dalībvalstis regulāri apkopot statistiku par gadījumiem, kad tiek nodoti aprūpē vai adoptēti bērni, kuri ir citas dalībvalsts valstspiederīgie;

8.  aicina dalībvalstis sekmēt īpašu apmācību sociālajiem darbiniekiem, tiesnešiem, juristiem un visiem citiem valsts ierēdņiem, kas ir iesaistīti pārrobežu bērnu adopcijas lietu izskatīšanā, lai viņiem sniegtu vajadzīgās zināšanas un prasmes par bērnu tiesību aizsardzību Savienības un valsts līmenī;

9.  aicina dalībvalstis tiesas procesos saistībā ar adopciju bez piekrišanas un ar pārrobežu aspektu sistemātiski īstenot 1963. gada Vīnes Konvenciju par konsulārajiem sakariem un pārliecināties, ka iesaistīto vecāku izcelsmes dalībvalsts iestādes ir pienācīgi un savlaicīgi informētas no procesa paša sākuma un visā tā gaitā, tostarp par bērna uzklausīšanu, un ka tām ir pienācīga piekļuve tiesas procesam un ar to saistītajiem dokumentiem; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka vienmēr, kad tas ir nepieciešams, ir garantēta atbilstoša mutiskā tulkošana un juridiskā palīdzība;

10.  atzīst — lai arī adopcijas bez piekrišanas galvenokārt tiek izmantotas kā līdzeklis, lai aizsargātu bērnus no vardarbības un pilnīgas atstāšanas bez uzraudzības, tās rada arī smagas sekas bērnu bioloģiskajiem vecākiem un adoptētajiem bērniem; uzsver, ka par šāda veida adopciju, vienmēr vispirms ņemot vērā bērna intereses, to izvērtējot katrā atsevišķā gadījumā un ievērojot bērna tiesības tikt uzklausītam, ir jālemj kā par galējo līdzekli un tā jāpiemēro tikai īpašos un labi pamatotos izņēmuma gadījumos, kad ir izsmeltas visas piemērotās iespējas sniegt atbalstu bērna bioloģiskajiem vecākiem; mudina dalībvalstis sekmēt un/vai uzlabot šādus atbalsta pasākumus;

11.  vērš Eiropas Komisijas, Padomes un dalībvalstu uzmanību uz iespējamām negatīvajām sekām, kādas bērnu bioloģiskajiem vecākiem un adoptētajiem bērniem rada adopcijas bez piekrišanas stingra piemērošana dažās dalībvalstīs; aicina Eiropas Komisiju ierosināt atbilstošus pasākumus, lai risinātu ar šādu praksi saistītos jautājumus Regulas Nr. 2201/2003 plānotās reformas ietvaros; vērš to uzmanību arī uz iespējamām kaitīgām sekām, kādas var radīt ilgtermiņa ņemšana aprūpē bez piekrišanas, kas ir pretrunā vismaz dažās dalībvalstīs noteiktajam principam, ka ņemšanai aprūpē vajadzētu būt pagaidu pasākumam;

12.  aicina dalībvalstis gadījumos, kad notiek pilnīgu bāreņu, kuri ir zaudējuši abus vecākus, adopcija, vai gadījumos, kad notiek adopcija bez bioloģisko vecāku piekrišanas, kā arī neskarot iespējami prioritāru otra laulātā bērna adopciju, vienoties par minimālo robežvērtību attiecībā uz pārrobežu adopciju procedūru ilgumu, nodrošinot, ka abu bērna bioloģisko vecāku radinieki tiek uzskatīti par pastāvīgiem bērna aprūpētājiem, pirms tiek pieņemts lēmums par bērna adopciju; šajā sakarībā vērš uzmanību uz starptautiskajiem standartiem un atgādina ANO Bērnu tiesību konvencijas (UNCRC) 8. un 20. pantu;

13.   ņemot vērā to, cik svarīgi ir saglabāt daudzvalodību un kultūru daudzveidību, piebilst, ka ir jānodrošina adoptētajiem vai aprūpē nodotajiem bērniem pietiekama saikne ar viņu sākotnējo kultūru un tas, ka viņi nezaudē savu dzimto valodu, kā arī īpaši tas, ka bioloģiskie vecāki atbilstoši regulāri īsteno tiesības apmeklēt bērnu un sazināties ar bērnu savā valodā; tas neattiecas uz gadījumiem, par kuriem ir pierādīts, ka tas kaitē bērna interesēm, piemēram, iepriekšējas vardarbības vai ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos;

14.  aicina dalībvalstu iestādes, kas iesaistītas adopcijas procesā, darīt visu iespējamo, lai brāļi un māsas netiktu šķirti; šajā sakarībā atgādina UNCRC 8. pantu, kurā uzsvērts valdību pienākums respektēt un aizsargāt bērnu identitāti, tostarp viņu ģimeniskās saites;

15.  norāda, ka gadījumos, kad adopcijai tiek nodoti pilnīgi bāreņi vai kad notiek piespiedu adopcija bez bioloģisko vecāku piekrišanas, kā arī neskarot otra laulātā bērna adopciju, abu iesaistīto dalībvalstu sociālajiem darbiniekiem ir jāizvērtē, vai bērna paplašinātās ģimenes locekļi ir piemēroti tam, lai kļūtu par bērna audžuģimeni;

16.  aicina nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret dažādas valstspiederības vecākiem tiesas procesos saistībā ar lietām par vecāku atbildību un bērnu adopciju;

17.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesas procesā tiek ievērotas visas to radinieku procesuālās tiesības, kuri ir citas dalībvalsts valstspiederīgie, tostarp tiesības uz juridisko palīdzību, pienācīgu un savlaicīgu informēšanu par tiesas sēdēm, uz tulku, tiesības iepazīties ar visiem ar lietu saistītajiem dokumentiem viņu dzimtajā valodā utt.;

18.  gadījumos, kad vienas dalībvalsts sociālie darbinieki veic faktu vākšanas misiju adopcijas lietā citā dalībvalstī, aicina nosūtītāju valsti informēt visas attiecīgās iestādes valstī, kurā misija tiek veikta;

19.  norāda, ka taupības politika un ar to saistītie izdevumu samazinājumi, ko Komisija noteikusi dažām dalībvalstīm, ļoti negatīvi ietekmē sociālo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību; uzsver, cik svarīga ir atbilstošu darba apstākļu nodrošināšana sociālajiem darbiniekiem, lai viņi katru individuālo gadījumu varētu izvērtēt bez finansiāla vai juridiska spiediena, pilnībā ņemot vērā bērna intereses un apsverot visas — gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa perspektīvas;

20.  uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot atbalsta struktūras ģimenēm; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis līdzfinansēt un veicināt NVO tīklus, kas sniedz palīdzību Savienības iedzīvotājiem, kuri kopā ar ģimeni dzīvo citā dalībvalstī un kuriem vajadzīga papildu palīdzība viņu sadarbībā ar bērnu labklājības dienestiem un vietējām pašvaldībām;

21.  aicina dalībvalstis personām, kurām bērni atņemti vardarbības ģimenē, alkohola vai narkotiku ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, dot saprātīgu iespēju pilnībā atgūties, pirms tiesa pieņem galīgo lēmumu par adopciju;

22.  mudina dalībvalstis adopcijas gadījumos kā svarīgāko kritēriju ņemt vērā to, vai ir saņemtas sūdzības par vardarbību ģimenē, jo īpaši par dzimuma un/vai seksuālo vardarbību pret bērniem, ko ir veikuši viņu bioloģiskie vecāki un /vai kas ir notikusi viņu bezdarbības dēļ;

23.  aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu par sūdzībām, kas saņemtas saistībā ar pārrobežu adopciju bez piekrišanas, lai noskaidrotu, vai dalībvalstīs, kurās pastāv spēcīga infrastruktūra un labi regulēta ģimenes atbalsta sistēma, kā arī citi pirmsadopcijas aprūpes pasākumi, iesniegto sūdzību skaits ir mazāks;

24.  aicina Eiropas Komisiju izstrādāt skaidras un viegli pieejamas instrukcijas ar praktisku informāciju pilsoņiem par institucionāliem bērnu aizsardzības mehānismiem, īpaši attiecībā uz adopciju bez vecāku piekrišanas un vecāku tiesībām dažādās dalībvalstīs;

25.  aicina dalībvalstis apmainīties ar informāciju un īstenot sabiedrības informēšanas kampaņas par citu dalībvalstu kultūras tradīcijām un bērnu audzināšanas noteikumiem tajās, lai viņi būtu informēti par paradumiem, kas varētu izraisīt vecāku tiesību atņemšanu un bērnu nodošanu adopcijai.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

19.4.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

0

8

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marina Albiol Guzmán, Margrete Auken, Alberto Cirio, Pál Csáky, Rosa Estaràs Ferragut, Eleonora Evi, Peter Jahr, Rikke Karlsson, Jude Kirton-Darling, Notis Marias, Edouard Martin, Roberta Metsola, Marlene Mizzi, Julia Pitera, Gabriele Preuß, Eleni Theocharous, Jarosław Wałęsa, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Enrique Calvet Chambon, Kostadinka Kuneva, Julia Reda, Sven Schulze, Ángela Vallina

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

José Blanco López, Martina Dlabajová, Elena Gentile, Zbigniew Kuźmiuk


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

29.11.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

2

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Max Andersson, Joëlle Bergeron, Marie-Christine Boutonnet, Jean-Marie Cavada, Kostas Chrysogonos, Therese Comodini Cachia, Mady Delvaux, Rosa Estaràs Ferragut, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Mary Honeyball, Dietmar Köster, António Marinho e Pinto, Emil Radev, Julia Reda, Evelyn Regner, Pavel Svoboda, Axel Voss, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniel Buda, Angel Dzhambazki, Angelika Niebler, Virginie Rozière, Kosma Złotowski

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mylène Troszczynski

Juridisks paziņojums