Procedūra : 2016/2244(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0199/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0199/2017

Debates :

Balsojumi :

PV 12/09/2017 - 7.7
CRE 12/09/2017 - 7.7

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0322

ZIŅOJUMS     
PDF 709kWORD 63k
17.5.2017
PE 597.399v02-00 A8-0199/2017

par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē

(2016/2244(INI))

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja

Referents: Dennis de Jong

Atzinuma sagatavotājs (*):

Doru-Claudian Frunzulică, Ekonomikas un monetārā komiteja

(*)  Iesaistītās komitejas — Reglamenta 54. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PIELIKUMS. JURIDISKAS UN FIZISKAS PERSONAS,KAS SNIEGUŠAS REFERENTAM ZIŅOJUMA SAGATAVOŠANAI NODERĪGU INFORMĀCIJU
 Ekonomikas un monetārāS komitejaS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē

(2016/2244(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā savu 2013. gada 11. decembra rezolūciju par rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm(1) un jo īpaši tās 29. punktu,

–  ņemot vērā savu 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē(2),

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības (IMCO) komitejas uzdevumā 2016. gada aprīlī sagatavoto pētījumu par franšīzi(3),

–  ņemot vērā IMCO komitejas uzdevumā 2016. gada septembrī sagatavoto pētījumu „Franšīzes tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā — juridiskais konteksts un problemātika”(4),

–  ņemot vērā informatīvo paziņojumu „Turpmākās politikas izvēle franšīzei Eiropas Savienībā — pretspars negodīgai tirdzniecības praksei”(5),

–  ņemot vērā darbsemināru par tēmu „Franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju attiecības — tiesiskais regulējums un aktuālās problēmas”, kuru 2016. gada 12. jūlijā rīkoja IMCO komiteja,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A8-0199/2017),

A.  tā kā Eiropā nav vienotas jēdziena „franšīze” definīcijas un dažādiem uzņēmumiem ir atšķirīgi franšīzes līgumi, taču šādām darījumattiecībām ir viena galvenā iezīme — tās ir partnerattiecības, kuras veidojas, brīvprātīgi slēdzot līgumu starp uzņēmējiem vai fiziskām vai juridiskām personām, kas ir juridiski un finansiāli neatkarīgas viena no otras, kurās viena puse (franšīzes devējs) dod tiesības otrai pusei (franšīzes ņēmējam) izmantot savu franšīzes modeli, vārdu/nosaukumu un preču zīmes un dalās ar to savā zinātībā, pamatojoties uz franšīzes devēja tehnisko un organizatorisko kompetenci un sniegto atbalstu līguma darbības laikā, kurās klienti paļaujas uz vienotu franšīzes sistēmu un kuras gan franšīzes devējs, gan franšīzes ņēmējs slēdz cerībā ar ierobežotiem līdzekļiem un lielākām izredzēm uz veiksmi strauji iekarot jaunus tirgus;

B.  tā kā 2013. gada 11. decembra rezolūcijā Parlaments atzinīgi vērtēja franšīzi kā darījumdarbības modeli, kas atbalsta privātu jaunuzņēmumu un mazo uzņēmumu darbību, taču atzīmēja, ka atsevišķos gadījumos ir spēkā negodīgi līguma noteikumi, un pieprasīja panākt, lai līgumu noteikumi būtu pārredzami un taisnīgi; turklāt Komisijas un dalībvalstu uzmanību Parlaments jo īpaši vērsa uz problēmām, kas ir aktuālas franšīzes ņēmējiem, kuri vēlas pārdot savu uzņēmumu vai mainīt savu darījumdarbības modeli, tomēr nepārtraucot aktīvu darbību tajā pašā nozarē, un Parlaments pieprasīja Komisijai pārbaudīt, kā darbojas aizliegums franšīzes sistēmās piemērot cenu fiksēšanas mehānismus, kā arī analizēt ilgtermiņa konkurences klauzulu, pirkšanas iespēju un multiplas franšīzes aizlieguma ietekmi;

C.  tā kā franšīzei ir visas iespējas kļūt par darījumdarbības modeli, kas palīdzētu pabeigt vienotā tirgus veidošanu mazumtirdzniecības nozarē, jo ar franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja kopīgu ieguldījumu ir ērti uzsākt darījumdarbību; ņemot to vērā, ir vīlies, ka pašlaik šis potenciāls Eiropas Savienībā ne tuvu netiek pilnībā izmantots — franšīzes īpatsvars ir tikai 1,89 % no IKP (pretstatā ASV (5,95 %) un Austrālijai (10,83 %)), turklāt 83,5 % no franšīzes apgrozījuma koncentrējas vien septiņās ES dalībvalstīs(6), un tieši tāpēc ir svarīgi veicināt plašāku šī darījumdarbības modeļa izmantošanu visā Eiropas Savienībā;

D.  tā kā franšīzei varētu būt nozīmīga pārrobežu dimensija un franšīze ir svarīga iekšējā tirgus darbībai, un tāpēc ar franšīzi var panākt, ka tiek radītas darbvietas, attīstās MVU un uzņēmējdarbība un ka var iegūt arī jaunas spējas un prasmes;

E.  tā kā tiesiskais regulējums, kas pašlaik reglamentē franšīzi kā darījumdarbības modeli, katrā dalībvalstī ir stipri atšķirīgs, un tāpēc rodas tehniski šķēršļi un franšīzes ņēmēji, iespējams, atturas izvērst savu darbību pārrobežu līmenī; tā kā tas savukārt var ietekmēt galapatērētājus, jo ierobežo viņu izvēles iespējas;

F.  tā kā atkarībā no franšīzes līguma noteikumiem izšķir divus dažādus franšīzes veidus — stingro franšīzi un elastīgo franšīzi; turklāt tādiem alternatīviem darījumdarbības modeļiem kā neatkarīgu mazumtirgotāju grupas ir specifiskas iezīmes, un tādēļ tām franšīzes tiesiskais regulējums būtu jāpiemēro vienīgi tiktāl, cik tās atbilst franšīzes definīcijai;

G.  tā kā trūkst informācijas par franšīzes darbību dažādās nozarēs, jo attiecīgā informācija netiek pierakstīta vai arī to bieži vien var atrast tikai franšīzes līgumam pievienotajās pavadvēstulēs, kuras ir konfidenciālas, tātad nav publiskojamas, un ES līmenī nav mehānisma informācijas vākšanai par, iespējams, negodīgiem līguma noteikumiem vai līgumu negodīgu izpildi, un tāpēc ir vajadzīga platforma, kurā šī svarīgā informācija būtu pieejama, lai franšīzes devēji un franšīzes ņēmēji būtu labāk informēti par saviem pienākumiem un tiesībām;

H.  tā kā vēršas plašumā e-komercija un patērētāji to izmanto aizvien vairāk, un tāpēc šis aspekts būtu labāk jāatspoguļo franšīzes līgumos; tā kā digitālā vienotā tirgus veidošanas kontekstā īpaša uzmanība būtu jāpievērš saspīlējumam, kas sakarā ar e‑komerciju varētu veidoties starp franšīzes devējiem un franšīzes ņēmējiem, piemēram, saistībā ar franšīzes ņēmēja tiesībām uz ekskluzīvu darbību noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā, un tā kā patērētāju datiem ir aizvien lielāka nozīme, lai franšīzes darījumdarbības modeļi būtu veiksmīgi, un tas ir jo īpaši svarīgi tādēļ, ka pašlaik franšīzes līgumos nav noteikumu, kuri šos aspektus reglamentētu, un tas savukārt raisa lieku neskaidrību un konfliktus;

I.  tā kā Komisija negodīgu tirdzniecības praksi ir definējusi kā „praksi, kas ievērojami atšķiras no labas komerciālas rīcības, ir pretrunā darījumu labticīgai un godīgai veikšanai un to vienpusēji ir noteicis viens tirdzniecības partneris attiecībā pret otru partneri”(7),

1.  uzskata, ka franšīze varētu kļūt par vēl nozīmīgāku elementu vienotā tirgus pilnīgai izveidei mazumtirdzniecības nozarē, jo Eiropas Savienībā tā pagaidām vēl netiek pietiekami plaši izmantota salīdzinājumā ar citām ekonomiski attīstītajām valstīm;

2.  uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis ar efektīviem pasākumiem vērstos pret jebkādu negodīgu tirdzniecības praksi franšīzes sektorā, taču atzīmē, ka šajā ziņā starp dalībvalstīm joprojām ir ļoti daudz dažādu atšķirību; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi, atspoguļojot labāko praksi, izstrādāt viendabīgas nenormatīvas pamatnostādnes par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē;

3.  aicina Komisiju ieviest pamatnostādnes par franšīzes līgumiem, lai sekmīgāk veidotu franšīzes līgumu regulējuma normatīvo vidi un tā nodrošinātu, ka tiek ievēroti darba standarti un pienācīgi sniegts augstas kvalitātes pakalpojums;

4.  ņemot vērā spēcīgo franšīzes pārrobežu komponentu, uzskata, ka negodīgu tirdzniecības praksi ir ieteicams izskaust ar vienotu pieeju ES līmenī;

5.  atzīst, ka valsts līmenī ir pieņemti tiesību akti franšīzes ņēmēju aizsardzībai, kas tiek piemēroti, lai panāktu, ka franšīzes devējs pilda pienākumu atklāt informāciju, taču tie galvenokārt attiecas uz posmu pirms līguma noslēgšanas; pauž nožēlu, ka valstu tiesību sistēmās nav izveidoti izpildes nodrošināšanas mehānismi, kas spētu efektīvi garantēt franšīzes darījumattiecību turpināšanos;

6.  atzīmē, ka franšīzes ņēmējs (jo īpaši tad, ja tas ir MVU) bieži vien ir vājākais no līgumslēdzējiem, jo franšīzes modeli parasti ir izstrādājis franšīzes devējs, un, iespējams, tieši tāpēc franšīzes ņēmējs lielākoties ir finansiāli vājāks un mazāk informēts salīdzinājumā ar franšīzes devēju un tāpēc atkarīgs no franšīzes devēja zinātības; uzsver, ka franšīzes sistēmas ļoti lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai franšīzes devējam un franšīzes ņēmējam izdodas sadarboties, jo ir jāpatur prātā, ka franšīzes sistēma var veidoties tad, ja labi strādā visas puses;

7.  atgādina, ka franšīze ir līgumattiecības starp diviem juridiski neatkarīgiem uzņēmumiem;

8.  uzsver, ka ar regulu būtu jāsaglabā un jāvairo uzticēšanās franšīzei kā darījumdarbības veidam, jo tā rosina uz uzņēmējdarbību ne vien mikrouzņēmumus un mazos un vidējos uzņēmumus, kuri kļūst par franšīzes devējiem, bet arī privātpersonas, kas kļūst par franšīzes ņēmējiem;

9.  konstatē, ka franšīzes devēji ir izveidojuši organizācijas savu interešu pārstāvībai gan valsts, gan Eiropas līmenī, turpretim franšīzes ņēmējiem bieži vien nav šādu pārstāvības organizāciju, kas aizstāvētu viņu kopējās intereses, un tie joprojām lielākoties darbojas katrs pats par sevi;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis rosināt uz dialogu franšīzes devējus, franšīzes ņēmējus un lēmumu pieņēmējus, veicināt franšīzes ņēmēju pārstāvības apvienību veidošanos un nodrošināt, lai viņu viedoklis būtu uzklausīts ikreiz, kad tiek strādāts pie politikas nostādnēm vai tiesību aktiem, kas viņus var ietekmēt, jo ir jāpanāk vienlīdzīgāka pušu pārstāvība, un tomēr uzsver, ka dalībai šādās organizācijās arī turpmāk ir jābūt brīvprātīgai;

11.  uzsver, ka pastāvīgi trūkst informācijas par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē, un aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju izraudzīties kontaktpunktus, kur franšīzes devēji un franšīzes ņēmēji varētu vērsties ar informāciju par viņiem aktuālām problēmām, ja ar tādām ir saskārušies, turklāt aicina Komisiju uzlabot informācijas apkopošanu ES līmenī, cita starpā pamatojoties arī uz informāciju, kas saņemta no šiem kontaktpunktiem, taču garantējot šādi iegūtas informācijas konfidencialitāti;

12.  aicina Komisiju pārbaudīt franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē un cita starpā pārliecināties par to, vai netiek piemēroti negodīgi līguma nosacījumi vai īstenota kāda cita negodīga tirdzniecības prakse, un aicina Komisiju pieprasīt, lai Eiropas Savienības Statistikas birojs (Eurostat) pievērstu šim modelim uzmanību, vācot statistikas datus par attiecīgo nozari, turklāt aicina to visu darīt, neradot nekādu papildu slogu uzņēmējiem — nedz administratīvu, nedz cita veida slogu;

13.  pieņem zināšanai, ka Eiropas Komercpilnvarojumu federācija (EFF) ir izstrādājusi Eiropas Ētikas kodeksu franšīzes nozarei, kas varētu būt efektīvs instruments labākās prakses popularizēšanai franšīzes sektorā uz pašregulējuma pamata, taču konstatē, ka minētais kodekss ir izpelnījies franšīzes ņēmēju pamatīgu kritiku — franšīzes ņēmēji cita starpā norāda, ka iepriekšējā redakcijā (pirms kodeksa pārskatīšanas 2016. gadā) franšīzes devēja pienākumi tajā bija krietni stingrāk formulēti; mudina franšīzes devējus un franšīzes ņēmējus panākt abu pušu līdzsvarotu un taisnīgu pārstāvību, lai rastu pieņemamu risinājumu;

14.  tomēr pauž nožēlu, ka kodekss attiecas tikai uz niecīgu daļu franšīzes darījumu, kas tiek īstenoti Eiropas Savienībā, jo lielākā daļa franšīzes darījumu partneru nav pievienojušies nedz EFF, nedz vietējām apvienībām valstīs, kuras šo kodeksu ir pieņēmušas, turklāt vairākas dalībvalstis vispār nav izveidojušas savas franšīzes apvienības;

15.  norāda, ka ir radušās bažas, jo līdz ar minēto Eiropas Ētikas kodeksu nav izveidots neatkarīgs izpildes nodrošināšanas mehānisms, un atzīmē, ka tieši šī iemesla — neatkarīgas izpildes nodrošināšanas trūkuma — dēļ dažās dalībvalstīs ir ātri pieņemti tiesību akti, ar ko vēršas pret negodīgu tirdzniecības praksi franšīzes nozarē, lai šādu negodīgu praksi nepieļautu;

16.  atgādina, ka Ētikas kodekss ir noteikumu kopums, kurus franšīzes devēji ir pieņēmuši papildus noteikumiem, kas jāpilda saskaņā ar likumu; uzskata, ka ikvienam, kurš vēlas ievērot Ētikas kodeksa noteikumus, tas vienmēr būtu jāuzskata par papildvērtību;

17.  uzskata, ka būtu jāizvērtē, cik efektīva ir pašregulējuma sistēma un ES piegādes ķēdes iniciatīva, jo līdzdalība kādā no valsts līmeņa franšīzes apvienībām ir priekšnoteikums līdzdalībai šīs iniciatīvas īstenošanā;

18.  norāda, ka franšīzes līgumos būtu pilnībā jāievēro līdzsvarotu partnerattiecību principi un ka saskaņā ar šiem līgumiem franšīzes devējam un franšīzes ņēmējam vienam pret otru ir jāizturas racionāli un godīgi un sūdzības, neapmierinātība un strīdi jāšķir atklātas, pārredzamas, racionālas un tiešas saziņas ceļā;

19.  aicina dalībvalstis iesniegt Komisijai ar kontaktpunkta starpniecību vai kā citādi saņemtās sūdzības un citu svarīgu informāciju; aicina Komisiju, pamatojoties uz attiecīgo informāciju, sagatavot negodīgas tirdzniecības prakses piemēru sarakstu, kas nebūtu galīgs un ko vēl varētu papildināt, un nodrošināt, lai šāds saraksts būtu publicēts un pieejams visām ieinteresētajām pusēm; turklāt aicina Komisiju vajadzības gadījumā izveidot ekspertu platformu, lai saņemtu vēl vairāk informācijas par franšīzes praksi mazumtirdzniecībā un jo īpaši par jebkādu negodīgu tirdzniecības praksi;

20.  jo īpaši norāda, ka ir nepieciešami konkrēti principi, lai līgumā līdzsvaroti noteiktu pušu tiesības un pienākumus, piemēram, skaidra, pareiza un izsmeļoša informācija pirms līguma noslēgšanas, tostarp informācija par franšīzes modeļa darbības rādītājiem — gan vispārējiem, gan raksturīgiem tieši tai teritorijai, kurā iecerējis darboties franšīzes ņēmējs, — un nepārprotami noteikti ierobežojumi attiecībā uz konfidencialitātes prasībām ir jāsniedz rakstveidā pietiekami ilgu laiku pirms konkrētā līguma parakstīšanas, un ka attiecīgā gadījumā ir jānosaka atteikuma termiņš pēc līguma parakstīšanas dienas; turklāt norāda, ka vajadzības gadījumā franšīzes ņēmējam līguma darbības laikā ir nepārtraukti jāsaņem komerciāla un tehniska palīdzība no franšīzes devēja;

21.  uzsver, ka franšīzes devējam vajadzības gadījumā ir jānodrošina franšīzes ņēmējam īpaša sākotnējā apmācība un līguma darbības laikā jāsniedz tam atbilstošas konsultācijas un informācija;

22.  atgādina, ka franšīzes ņēmējiem ir pienākums rīkoties pēc vislabākās sirdsapziņas, lai sekmētu franšīzes devēja darījumdarbības izaugsmi un neskartu saglabātu franšīzes tīkla vienoto identitāti un reputāciju, un ka tādēļ franšīzes ņēmējiem ir lojāli jāsadarbojas ar visiem partneriem attiecīgajā tīklā un jāievēro ar franšīzes modeli saistītās rūpnieciskā un intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī konkurences tiesības;

23.  tomēr piebilst, ka franšīzes devēji dažkārt pieprasa, lai franšīzes ņēmēji iegādātos ar konkrēto franšīzes modeli nesaistītas preces un pakalpojumus; šāda prasība nebūtu jāuzskata par pienākumu, kas franšīzes ņēmējiem jāpilda franšīzes tīkla vienotās identitātes un reputācijas saglabāšanas nolūkā, bet gan drīzāk par iespējamu negodīgu tirdzniecības praksi;

24.  uzsver, ka konkurences aizlieguma klauzulām vajadzētu būt skaidri formulētām, racionālām un samērīgām un tās nevajadzētu piemērot ilgāk, nekā tas ir absolūti nepieciešams, jo īpaši rēķinoties ar to, ka franšīzes ņēmējiem var nākties mainīt savu franšīzes modeli, ja mainās viņu darbības teritorija un līdz ar to arī pieprasījums pēc precēm vai pakalpojumiem;

25.  ar bažām norāda uz strīdiem, kuri rodas sakarā ar tirdzniecību tiešsaistē, jo franšīzes darījumdarbības modelī šis komponents iegūst aizvien lielāku nozīmi, taču tradicionālie franšīzes līgumi uz to neattiecas — līgumos nav ņemts vērā, kā tirdzniecība internetā var ietekmēt tajos izklāstītos noteikumus; tāpēc ierosina attiecīgos gadījumos franšīzes līgumā iekļaut noteikumus par tirdzniecību tiešsaistē, jo īpaši tad, ja nav vienlīdzīga spēku samēra starp franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju, kā tas ir tieši tajos gadījumos, kad franšīzes ņēmējs ir MVU;

26.  prasa Komisijai sākt īstenot sabiedrisko apspriešanu, lai iegūtu objektīvu informāciju par faktisko stāvokli franšīzes sektorā, un, atspoguļojot labāko praksi, izstrādāt nenormatīvas pamatnostādnes par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē, sevišķi saistībā ar jaunākajiem sasniegumiem tehnoloģiju un tirgus attīstības ziņā (piemēram, tirdzniecību internetā), un ne vēlāk kā 2018. gada janvārī tās iesniegt Parlamentam; šajā sakarībā aicina Komisiju izanalizēt esošos pašregulējuma instrumentus un dalībvalstu likumdošanas praksi attiecībā uz franšīzi mazumtirdzniecības nozarē un iesniegt Parlamentam savus secinājumus, tostarp ieteikumus par to, kā turpmāk veidot franšīzes sektoru Eiropas Savienībā;

27.  uzsver, ka Parlaments būtu aktīvāk jāiesaista visos darba procesos, kuri attiecas uz franšīzi mazumtirdzniecības nozarē, cita starpā arī franšīzes regulu un direktīvu pielāgošanas procesā, lai panāktu, ka tiesiskais regulējums ir konsekventāks un saskaņotāks;

Konkurences tiesības

28.  uzsver, ka dalībvalstīs ir vienādi jāpiemēro Komisijas 2010. gada 20. aprīļa Regula (ES) Nr. 330/2010 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām(8), un pauž nožēlu, ka trūkst informācijas par minētās regulas piemērošanu;

29.  uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, vai regulas efektivitāti nemazina tās nevienmērīga piemērošana dalībvalstīs un vai regula un jo īpaši noteikumi par atbrīvojumiem pēc līguma noslēgšanas un iepirkuma nosacījumi atbilst jaunākajām norisēm tirgū;

30.  uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, cik lielā mērā regulas piemērošanu varētu uzlabot ar novērtēšanas mehānismu, kas darbotos konkurences iestāžu tīklā; uzsver, ka Komisija izpildes kontroli neveic konsekventi, tāpēc nav iespējama pārrobežu mazumtirdzniecība un nevar nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū;

31.  uzskata, ka ar labāku regulas īstenošanu valsts līmenī varētu uzlabot sadali, padarīt tirgu pieejamāku citu dalībvalstu uzņēmumiem un tādējādi galarezultātā nodrošināt izdevīgākus darījumus galapatērētājiem;

32.  uzskata, ka Komisijai būtu jāanalizē arī neplānota konkurences tiesību aktu ietekme katrā atsevišķā dalībvalstī;

33.  mudina Komisiju sākt īstenot sabiedrisko apspriešanu par to, cik piemērots ir topošās grupu atbrīvojuma regulas pamatā esošais modelis, un par šo procesu attiecīgi informēt Parlamentu;

34.  aicina Komisiju arī panākt, ka tiek pilnībā atgūts valsts atbalsts, kas piešķirts nelikumīgi, nodrošinot nodokļu atvieglojumus franšīzes jomā, un rīkoties stingri, īstenojot iesāktās izmeklēšanas darbības; turklāt uzsver, ka ES ir vajadzīgi skaidrāki tiesību akti par nodokļu nolēmumiem; aicina Komisiju novērst ikvienu pārkāpumu franšīzes jomā un tā garantēt godīgu konkurenci visā vienotajā tirgū;

35.  aicina Komisiju rīkoties, lai novērstu tirgus nepilnības, un efektīvi cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu franšīzes jomā;

36.  aicina Komisiju pārbaudīt, vai regula ir jāpārskata, un šajā sakarā 1) pārliecināties par to, kā horizontālā pieeja ietekmē franšīzes darbību, 2) pārbaudīt, vai regulā pieņemtais franšīzes modelis atspoguļo faktisko situāciju tirgū, 3) izvērtēt, cik samērīgi ir tā dēvētie „atļautie vertikālie ierobežojumi” (t. i., nosacījumi, ar kādiem franšīzes ņēmēji drīkst iegādāties, paši tirgot vai pārdot tālāk konkrētas preces vai pakalpojumus) un ciktāl tie nelabvēlīgi ietekmē tirgu un patērētājus, 4) izvērtēt, kādus problemātiskus jautājumus franšīzes devējiem un franšīzes ņēmējiem tagad nākas risināt saistībā ar e-komerciju un ar digitalizāciju kopumā, un 5) vākt informāciju par stāvokli tirgū, proti, datus par jaunām tendencēm, par tirgus attīstību tīkla organizācijas ziņā un par sasniegumiem tehnoloģiju jomā, un par visu iepriekšminēto attiecīgi informēt Parlamentu;

37.  aicina Komisiju pārstrādāt noteikumus par regulas izpildes nodrošināšanu dalībvalstīs, attiecīgi pielāgojot regulas piemērošanu tiktāl, cik tas vajadzīgs ar regulu noteiktā mērķa sasniegšanai;

°

°  °

38.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1)

OV C 468, 15.12.2016., 140. lpp.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0250.

(3)

IP/A/IMCO/2015-05, PE 578.978.

(4)

IP/A/IMCO/2016-08, PE 587.317.

(5)

PE 587.325.

(6)

IMCO komitejas uzdevumā sagatavotais pētījums „Franšīzes tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā — juridiskais konteksts un problemātika” [Legal perspective of the regulatory framework and challenges for franchising in the EU], 2016. gada septembris, 12. lpp.

(7)

„Negodīgas tirdzniecības prakses novēršana uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē” (COM(2014)0472).

(8)

OV L 102, 23.4.2010., 1. lpp.


PIELIKUMS. JURIDISKAS UN FIZISKAS PERSONAS,KAS SNIEGUŠAS REFERENTAM ZIŅOJUMA SAGATAVOŠANAI NODERĪGU INFORMĀCIJU

Šis saraksts ir sagatavots pilnīgi brīvprātīgi, un par to ir atbildīgs tikai referents. Strādājot pie ziņojuma projekta, referents saņēma noderīgu informāciju no šīm juridiskajām un fiziskajām personām.

Juridiska persona un/vai fiziska persona

Independent Retail Europe

European Franchise Federation

Vakcentrum

Italian Consumers organisation

UEAPME

Nederlandse Franchise Vereniging

Commissie Franchising van de Raad Nederlandse Detailhandel+

FHC Formulebeheer

Bird & Bird Law firm

Eurocommerce

Bueno Legal

Osnabrück University

Mittelstandsverbund


Ekonomikas un monetārāS komitejaS ATZINUMS  (29.3.2017)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē

(2016/2244(INI))

Atzinuma sagatavotājs (*): Doru-Claudian Frunzulică

(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka Komisijas Regula (ES) Nr. 330/2010 dalībvalstīs ir jāpiemēro vienādi, un pauž nožēlu, ka trūkst informācijas par regulas piemērošanu; uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka e-komercijas attīstība un tās ietekme uz franšīzes darījumdarbības modeli ir nozarei problemātisks jautājums;

2.  uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina abu franšīzes darījumslēdzēju pušu līdzsvarota pārstāvība un jāpārbauda, vai regulas efektivitāti nemazina tās atšķirīga piemērošana dalībvalstīs un vai regula un jo īpaši noteikumi par atbrīvojumiem pēc līguma noslēgšanas un iepirkuma nosacījumi atbilst jaunākajām norisēm tirgū;

3.  uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, cik lielā mērā regulas piemērošanu varētu uzlabot ar novērtēšanas mehānismu, kas darbotos konkurences iestāžu tīklā; uzsver, ka Komisija izpildes kontroli neveic konsekventi, tāpēc nav iespējama pārrobežu mazumtirdzniecība un nevar nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū;

4.  norāda, ka dažas dalībvalstis jau ir pieņēmušas franšīzes tiesisko regulējumu, un tas galu galā vēl vairāk šķeļ tirgu; uzskata, ka ar labāku regulas īstenošanu valsts līmenī varētu uzlabot sadali, padarīt tirgu pieejamāku citu dalībvalstu uzņēmumiem un tādējādi galarezultātā nodrošināt izdevīgākus darījumus galapatērētājiem;

5.  uzskata, ka Komisijai būtu jāanalizē arī neplānota konkurences tiesību aktu ietekme katrā atsevišķā dalībvalstī;

6.  mudina Komisiju sākt īstenot sabiedrisko apspriešanu par to, cik piemērots ir topošās grupu atbrīvojuma regulas pamatā esošais modelis, un par šo procesu attiecīgi informēt Parlamentu, lai izstrādātu franšīzes līguma koncepciju, kas būtu jāizmanto gan visos nākamajos ES tiesību aktos, gan iespējamai rīcībai privāttiesību jomā;

7.  aicina Komisiju arī panākt, ka tiek pilnībā atgūts valsts atbalsts, kas piešķirts nelikumīgi, nodrošinot nodokļu atvieglojumus franšīzes jomā, un rīkoties stingri, īstenojot iesāktās izmeklēšanas darbības; turklāt uzsver, ka ES ir vajadzīgi skaidrāki tiesību akti par nodokļu nolēmumiem; aicina Komisiju novērst ikvienu pārkāpumu franšīzes jomā un tā garantēt godīgu konkurenci visā vienotajā tirgū;

8.  uzskata, ka būtu jāizvērtē, cik efektīva ir pašregulējuma sistēma un ES piegādes ķēdes iniciatīva, jo līdzdalība kādā no valsts līmeņa franšīzes apvienībām ir priekšnoteikums līdzdalībai šīs iniciatīvas īstenošanā;

9.  aicina Komisiju pārbaudīt, vai regula ir jāpārskata, un šajā sakarā 1) pārliecināties par to, kā horizontālā pieeja ietekmē franšīzes darbību, 2) pārbaudīt, vai regulējumā pieņemtais franšīzes modelis atspoguļo faktisko situāciju tirgū, 3) izvērtēt, cik samērīgi ir tā dēvētie „atļautie vertikālie ierobežojumi” (t. i., nosacījumi, ar kādiem franšīzes ņēmēji drīkst iegādāties, paši tirgot vai pārdot tālāk konkrētas preces vai pakalpojumus) un ciktāl tie nelabvēlīgi ietekmē tirgu un patērētājus, 4) izvērtēt, kādus problemātiskus jautājumus franšīzes devējiem un franšīzes ņēmējiem tagad nākas risināt saistībā ar e-komerciju un ar digitalizāciju kopumā, un 5) vākt informāciju par stāvokli tirgū, proti, datus par jaunām tendencēm, par tirgus attīstību tīkla organizācijas ziņā un par sasniegumiem tehnoloģiju jomā, un par visu iepriekšminēto attiecīgi informēt Parlamentu;

10.  atzīmē, ka valsts tiesiskais regulējums dalībvalstīs ir stipri atšķirīgs; uzsver, ka Eiropas Parlaments būtu aktīvāk jāiesaista visos darba procesos, kuri attiecas uz franšīzi mazumtirdzniecības nozarē, cita starpā arī franšīzes regulu un direktīvu pielāgošanas procesā, lai panāktu, ka tiesiskais regulējums ir konsekventāks un saskaņotāks;

11.  uzskata, ka dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt modeli ziņojumiem, sūdzībām un citas svarīgas informācijas sniegšanai, kas tiek saņemta ar kontaktpunkta starpniecību vai kā citādi, un ka tas ir vajadzīgs, lai vienkāršotu procesu informācijas vākšanai par stāvokli tirgū; aicina Komisiju, pamatojoties uz attiecīgo informāciju, sagatavot negodīgu līguma noteikumu un negodīgas prakses piemēru sarakstu, kas nebūtu galīgs un ko vēl varētu papildināt;

12.  atzīst, ka valsts līmenī ir pieņemti tiesību akti franšīzes ņēmēju aizsardzībai, kas tiek piemēroti, lai panāktu, ka franšīzes devējs pilda pienākumu atklāt informāciju, taču tie galvenokārt attiecas uz posmu pirms līguma noslēgšanas; tāpēc aicina Komisiju pārstrādāt noteikumus par regulas izpildes nodrošināšanu dalībvalstīs, attiecīgi pielāgojot regulas piemērošanu tiktāl, cik tas vajadzīgs ar regulu noteiktā mērķa sasniegšanai; pauž nožēlu, ka valstu tiesību sistēmās nav izveidoti izpildes nodrošināšanas mehānismi, kas spētu efektīvi garantēt franšīzes darījumattiecību turpināšanos;

13.  aicina Komisiju, īstenojot Eiropas piegādes ķēdes iniciatīvu, panākt franšīzes līgumslēgšanā ieinteresēto personu pienācīgu un neatkarīgu pārstāvību un attiecīgi rīkoties, lai veicinātu franšīzes ņēmēju spēcīgāku pašorganizēšanos gan ES, gan valstu līmenī, tā nodrošinot, ka franšīzes ņēmēji var sekmīgāk piedalīties franšīzes sabiedriskās apspriešanas procesā, un garantējot vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka ar regulu būtu jāsaglabā un jāvairo uzticēšanās franšīzei kā darījumdarbības veidam, jo tā rosina uz uzņēmējdarbību ne vien mikrouzņēmumus un mazos un vidējos uzņēmumus, kuri kļūst par franšīzes devējiem, bet arī privātpersonas, kas kļūst par franšīzes ņēmējiem;

14.  aicina Komisiju ieviest pamatnostādnes par franšīzes līgumiem, lai sekmīgāk veidotu franšīzes līgumu regulējuma normatīvo vidi un tā nodrošinātu, ka tiek ievēroti darba standarti un pienācīgi sniegts augstas kvalitātes pakalpojums;

15.  aicina Komisiju rīkoties, lai novērstu tirgus nepilnības, un efektīvi cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu franšīzes jomā; uzsver, ka ir jārīko daudzpusējas debates, lai ar ieinteresētajām personām apspriestu negodīgu tirdzniecības praksi franšīzes piegādes ķēdēs un šīs problēmas iespējamos risinājumus, un ka tādēļ ir jāveido ekspertu platforma (kā tas ir darīts pārtikas aprites ķēdēm) vai jāsāk īstenot sabiedriskā apspriešana par katru turpmāko normatīvo aktu.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

27.3.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

42

1

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Burkhard Balz, Hugues Bayet, Pervenche Berès, Udo Bullmann, Esther de Lange, Anneliese Dodds, Markus Ferber, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Roberto Gualtieri, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Cătălin Sorin Ivan, Georgios Kyrtsos, Philippe Lamberts, Werner Langen, Sander Loones, Olle Ludvigsson, Ivana Maletić, Fulvio Martusciello, Marisa Matias, Costas Mavrides, Bernard Monot, Luigi Morgano, Luděk Niedermayer, Stanisław Ożóg, Sirpa Pietikäinen, Pirkko Ruohonen-Lerner, Molly Scott Cato, Pedro Silva Pereira, Peter Simon, Kay Swinburne, Paul Tang, Ernest Urtasun, Marco Valli, Tom Vandenkendelaere, Cora van Nieuwenhuizen, Jakob von Weizsäcker, Steven Woolfe

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Simona Bonafè, Enrique Calvet Chambon, David Coburn, Mady Delvaux, Doru-Claudian Frunzulică, Ildikó Gáll-Pelcz, Sophia in ‘t Veld, Thomas Mann, Joachim Starbatty, Nils Torvalds

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Carlos Iturgaiz, Thomas Mann, Bogdan Andrzej Zdrojewski

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

42

+

ALDE

Enrique Calvet Chambon, Sylvie Goulard, Nils Torvalds

ECR

Sander Loones, Stanisław Ożóg, Pirkko Ruohonen-Lerner, Joachim Starbatty, Kay Swinburne

EFDD

Marco Valli

GUE/NGL

Marisa Matias

PPE

Burkhard Balz, Markus Ferber, Ildikó Gáll-Pelcz, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Carlos Iturgaiz, Georgios Kyrtsos, Werner Langen, Ivana Maletić, Thomas Mann, Luděk Niedermayer, Sirpa Pietikäinen, Bogdan Andrzej Zdrojewski

S&D

Hugues Bayet, Pervenche Berès, Udo Bullmann, Anneliese Dodds, Doru-Claudian Frunzulică, Roberto Gualtieri, Cătălin Sorin Ivan, Olle Ludvigsson, Costas Mavrides, Luigi Morgano, Pedro Silva Pereira, Peter Simon, Paul Tang, Jakob von Weizsäcker

Verts/ALE

Sven Giegold, Philippe Lamberts, Molly Scott Cato, Ernest Urtasun

1

-

NI

Steven Woolfe

1

0

EFDD

Bernard Monot

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

11.5.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

34

0

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dita Charanzová, Carlos Coelho, Anna Maria Corazza Bildt, Daniel Dalton, Nicola Danti, Dennis de Jong, Pascal Durand, Ildikó Gáll-Pelcz, Evelyne Gebhardt, Sergio Gutiérrez Prieto, Robert Jarosław Iwaszkiewicz, Antonio López-Istúriz White, Eva Maydell, Jiří Pospíšil, Virginie Rozière, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Olga Sehnalová, Jasenko Selimovic, Ivan Štefanec, Catherine Stihler, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Mylène Troszczynski, Anneleen Van Bossuyt, Marco Zullo

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lucy Anderson, Pascal Arimont, Birgit Collin-Langen, Edward Czesak, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Kaja Kallas, Arndt Kohn, Julia Reda, Adam Szejnfeld, Marc Tarabella, Ulrike Trebesius

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Anne-Marie Mineur


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

34

+

ALDE

Dita Charanzová, Kaja Kallas, Jasenko Selimovic

ECR

Edward Czesak, Daniel Dalton, Ulrike Trebesius, Anneleen Van Bossuyt

GUE/NGL

Anne-Marie Mineur, Dennis de Jong

PPE

Pascal Arimont, Carlos Coelho, Birgit Collin-Langen, Anna Maria Corazza Bildt, Ildikó Gáll-Pelcz, Antonio López-Istúriz White, Eva Maydell, Jiří Pospíšil, Andreas Schwab, Ivan Štefanec, Adam Szejnfeld, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein

S&D

Lucy Anderson, Nicola Danti, Evelyne Gebhardt, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sergio Gutiérrez Prieto, Arndt Kohn, Virginie Rozière, Christel Schaldemose, Olga Sehnalová, Catherine Stihler, Marc Tarabella

VERTS/ALE

Pascal Durand, Julia Reda

0

-

xx

zz

3

0

EFDD

Robert Jarosław Iwaszkiewicz, Marco Zullo

ENF

Mylène Troszczynski

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums