Procedūra : 2015/2062(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0251/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0251/2017

Debates :

PV 05/10/2017 - 2
CRE 05/10/2017 - 2

Balsojumi :

PV 05/10/2017 - 4.5
CRE 05/10/2017 - 4.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0385

ZIŅOJUMS     
PDF 745kWORD 74k
6.7.2017
PE 601.203v02-00 A8-0251/2017

par brīvības atņemšanas iestāžu sistēmu un apstākļiem šajās iestādēs

(2015/2062(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Referente: Joëlle Bergeron

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par brīvības atņemšanas iestāžu sistēmu un apstākļiem šajās iestādēs

(2015/2062(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 6. un 7. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 4., 19., 47., 48. un 49. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) (3. un 8. pants), ECTK protokolus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas 1987. gada Konvenciju spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, kā arī ziņojumus, ko sagatavojusi Eiropas Komiteja spīdzināšanas novēršanai (CPT),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (3. un 5. pants), Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām (7. pants) un Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā turpmāk minētos ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējos komentārus: Nr. 10 (2007) par bērnu tiesībām nepilngadīgo tiesvedības sistēmā, Nr. 13 (2011) par bērnu aizsardzību pret jebkādu vardarbību un Nr. 17 (2013) par bērnu tiesībām uz atpūtu un brīvo laiku, tiesībām piedalīties spēlēs un izklaides pasākumos, kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu (31. pants),

–  ņemot vērā ANO obligātos ieslodzīto režīma standarta minimālos noteikumus un ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās deklarācijas un principus; ņemot vērā ANO Standartnoteikumus attiecībā uz tiesas spriešanu nepilngadīgajiem (Pekinas noteikumi), ko pieņēmusi Ģenerālā asambleja; ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas pamatnostādnes par bērniem draudzīgu tiesu sistēmu; ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumus, proti, Ieteikumu CM/Rec(2006)2 par Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumiem, Ieteikumu CM/Rec(2006)13 par pagaidu aizturēšanu, nosacījumiem šā līdzekļa izmantošanai un aizsardzības mehānismiem, ar kuriem novērš iespēju izmantot šo līdzekli ļaunprātīgi, Ieteikumu CM/Rec(2008)11 attiecībā uz Eiropas noteikumiem par nepilngadīgiem likumpārkāpējiem un viņiem piemērojamām sankcijām un pasākumiem, Ieteikumu CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes probācijas noteikumiem, kā arī Ieteikumu CM/Rec (2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrības sankcijām un pasākumiem; arī ņemot vērā ieteikumus, ko pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja,

–  ņemot vērā 1996. gada 18. janvāra rezolūciju par sliktajiem apstākļiem Eiropas Savienības cietumos(1), 1998. gada 17. decembra rezolūciju par apstākļiem Eiropas Savienības cietumos: aprīkojums un alternatīvie sodi(2), 2009. gada 25. novembra rezolūciju par daudzgadu programmu 2010.–2014. gadam saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (Stokholmas programma)(3) un 2011. gada 15. decembra rezolūciju par apcietinājuma apstākļiem ES(4),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm(5),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/909/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā(6) (”ieslodzīto pārvietošana”),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai(7) (”probācija un alternatīvās sankcijas”),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmumu 2009/829/TI, ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam(8) (”Eiropas uzraudzības rīkojums”)

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīvu (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā(9),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumu “Noziedzīga aizturēšana un alternatīvas: pamattiesību aspekti ES pārrobežu pārvietošanā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2001. gada 14. jūnija zaļo grāmatu „Savstarpējās uzticēšanās stiprināšana Eiropas tiesiskuma telpā — Zaļā grāmata par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu” (COM(2011)0327),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-404/15 un C-659/15 PPU, Pál Aranyosi un Robert Căldăraru,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu kustību veiktās viņu vervēšanas nepieļaušanu(10) un ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja rokasgrāmatu par vardarbīgu ieslodzīto ekstrēmistu pārvaldību un vardarbīgās radikalizācijas novēršanu cietumos(11),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. februāra rakstisko deklarāciju Nr. 0006/2011 par apcietināto personu pamattiesību pārkāpumiem Eiropas Savienībā,

  ņemot vērā Eiropas Padomes konvencijas, ieteikumus un rezolūcijas par cietumu jautājumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2016. gada 28. septembra balto grāmatu par cietumu pārpildītību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec (2017) par Eiropas noteikumiem attiecībā uz Kopienā piemērojamajām sankcijām un pasākumiem, ko Ministru komiteja pieņēma 2017. gada 22. martā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec (2012)12 par apcietinātajiem ārvalstniekiem, ko Ministru komiteja pieņēma 2012. gada 10. oktobrī,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec (2012)5 par Eiropas ētikas kodeksu ieslodzījuma vietu darbiniekiem, ko Ministru komiteja pieņēma 2012. gada 12. aprīlī,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec (2008)11 par Eiropas noteikumiem attiecībā uz mazgadīgiem likumpārkāpējiem un viņiem piemērojamām sankcijām un pasākumiem, ko Ministru komiteja pieņēma 2008. gada 5. novembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes rokasgrāmatu ieslodzījuma vietu un probācijas dienestiem par radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu,

–  ņemot vērā Eiropas Sodu novērošanas centra (EPO) pētījumus “No valstu prakses uz Eiropas pamatnostādnēm: interesantas iniciatīvas cietumu pārvaldībā” (2013) un “Valstu ieslodzījuma apstākļu un Eiropas standartu uzraudzības struktūras” (2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0251/2017),

A.  tā kā 2014. gadā Eiropas Savienībā cietumos tika turēti vairāk nekā pusmiljons cilvēku, tostarp ar galīgu tiesas spriedumu krimināllietā notiesātas personas, kā arī personas, kas ir apsūdzētas noziedzīgā nodarījumā un atrodas pirmstiesas ieslodzījumā;

B.  tā kā apcietinājuma apstākļi un cietumu pārvaldība ir dalībvalstu atbildība, taču Eiropas Savienībai ir arī vajadzīga ietekme, aizsargājot ieslodzīto personu pamattiesības un veidojot Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; tā kā ES ir jāveicina labu prakšu apmaiņa starp dalībvalstīm, saskaroties ar kopējām problēmām, kas visā Eiropā rada patiesus draudus drošības jomā;

C.  tā kā situācija cietumos un dažkārt pazemojoši un necilvēcīgi ieslodzījuma apstākļi dažās dalībvalstīs rada pamatu ļoti spēcīgām bažām, kā to atspoguļo, piemēram, Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumi;

D.  tā kā cietumu pārpildītība ir bieži izplatīta problēma Savienībā, kā tas ir atzīts vairāk nekā trešajā daļā dalībvalstu un apliecināts ziņojumos, piemēram, Eiropas Padomes ikgadējās sodu statistikas (SPACE) jaunākajā izdevumā, kas publicēts 2017. gada 14. martā; un tā kā Eiropas Cilvēktiesību Tiesa cietumu pārpildītību ir atzinusi par ECTK 3. panta pārkāpumu;

E.  tā kā cietumu pārpildītība kavē notiesāto personu izdošanu vai pārvietošanu, jo pastāv bažas par sliktiem ieslodzījuma apstākļiem saņemšanas valstī; tā kā situācija dažās dalībvalstīs nemitīgi pasliktinās tiktāl, ka dažos to cietumos tā kļūst neizturama;

F.  tā kā cietumu pārpildītība nopietni pasliktina brīvības atņemšanas apstākļu kvalitāti, var veicināt radikalizāciju, negatīvi ietekmē ieslodzīto personu veselību un labjutību, ir šķērslis ieslodzīto personu sociālajai rehabilitācijai un sekmē nedrošas, problemātiskas un neveselīgas darba vides rašanos ieslodzījuma vietu personālam;

G.   tā kā 2005. gada 6. oktobra spriedumā lietā Hirst pret Apvienoto Karalisti Eiropas Cilvēktiesību tiesa apstiprināja, ka vispārējs un automātisks balsošanas tiesību aizliegums apcietinātajām personām nav savienojams ar demokrātiju; tā kā 2011. gadā 58,7 % no balsstiesīgajām ieslodzītajām personām Polijā piedalījās parlamenta vēlēšanās;

H.   tā kā nepastāv saikne starp soda smagumu un noziedzības līmeņa samazināšanos;

I.  tā kā aizturēšana ir īpaši nepiemērota situācija noteiktām neaizsargātām personām, piemēram, nepilngadīgajiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, grūtniecēm un personām, kas cieš no nopietniem garīgiem vai psihiskiem traucējumiem vai invaliditātes; tā kā šādām personām ir vajadzīga atbilstīgi pielāgota pieeja;

J.  tā kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 37. pants paredz, ka ”brīvības atņemšanu bērniem piemēro tikai kā galējas nepieciešamības līdzekli un uz īsāko iespējamo laikposmu” un ka bērnus ”nošķir no pieaugušajiem, ja vien nevar uzskatīt, ka bērna interesēs labāk ir tā nedarīt”;

K.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2014. gadā vairāk nekā 20 % no ieslodzītajiem bija personas, kam piemērota pirmstiesas aizturēšana;

L.  tā kā pirmstiesas apcietinājums būtu jāizmanto tikai kā galējs līdzeklis; tā kā bērnus nekad nedrīkst turēt telpās, kurā viņi ir neaizsargāti pret negatīvu ietekmi; tā kā vienmēr būtu jāņem vērā konkrētās vajadzības attiecīgajā bērna attīstības posmā;

M.  tā kā ieslodzījums, tostarp pirmstiesas aizturēšana, būtu jāizmanto tikai juridiski pamatotos gadījumos un būtu jādod priekšroka ieslodzījumam alternatīvām sankcijām, piemēram, mājas arestam vai citiem pasākumiem attiecībā uz ieslodzītajiem, kas nerada nopietnu apdraudējumu sabiedrībai, tādējādi nodrošinot viņu uzturēšanos atvērtā vai pazīstamā vidē un labāku piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, aprūpei un rehabilitācijai;

N.  tā kā nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem neatkarīgi no izdarītā noziedzīgā nodarījuma vienmēr vajadzēt būt tiesībām uz brīvības atņemšanai alternatīviem pasākumiem;

O.  tā kā saskaņā ar Eiropas Padomes datiem 2015. gadā vidēji 10,8 % Eiropas cietumos atrodošos ieslodzīto bija ārvalstnieki (2014. gadā viņu skaits sasniedza 13,7 %) un tā kā viņi parasti atrodas pirmstiesas ieslodzījumā, jo pastāv viņu potenciāli lielāka bēgšanas iespējamība;

P.  tā kā brīvības atņemšanas iestāžu darbinieki sabiedrības vārdā veic būtisku uzdevumu un viņu nodarbinātības apstākļiem vajadzētu būt atbilstīgiem kvalifikācijai un sarežģītajam darbam; tā kā, ņemot vērā viņu sarežģīto un delikāto darbības jomu, tādi pasākumi kā brīvības atņemšanas iestādes personāla sākotnēja un pastāvīga apmācība, īpašā finansējuma palielināšana, paraugprakses apmaiņa, pienācīgi un droši darba apstākļi un darbinieku skaita palielināšana ir īpaši būtisks veids, kā nodrošināt labus ieslodzījuma apstākļus cietumos; tā kā pastāvīga apmācība ļautu atbalstīt brīvības atņemšanas iestāžu darbiniekus, novēršot jaunas un topošas problēmas, piemēram, radikalizāciju cietumā;

Q.  tā kā motivēti, pārliecināti un cienījami brīvības atņemšanas iestāžu darbinieki rada humānus ieslodzījuma apstākļus cietumos un tādējādi sekmē sekmīgu ieslodzījuma koncepcijas īstenošanu, kas izstrādāta, lai uzlabotu brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldību, ieslodzīto sekmīgu integrāciju sabiedrībā un radikalizācijas un nodarījumu atkārtošanas risku samazināšanu; 

R.  tā kā ieslodzīto paškaitēšanu un vardarbīgu uzvedību bieži vien izraisa cietumu pārpildītība un sliktie apstākļi ieslodzījuma vietās; tā kā papildus faktors ir tas, ka personāls nav pienācīgi apmācīts vai kvalificēts; tā kā spriedzes līmenis daudzos cietumos rada personālam īpaši grūtus darba apstākļus, kas vairākos gadījumos dalībvalstīs ir novedis pie streika;

S.  tā kā efektīvai brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldībai, lai pildītu drošības un rehabilitācijas uzdevumus, ir jābūt pienācīgi finansētai un nodrošinātai ar personālu;

T   tā kā spīdzināšanas vai citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegums ir vispārēja norma gan attiecībā uz pieaugušajiem, gan bērniem, un jebkādi pamattiesību pārkāpumi, ko nerada ierobežojumi, kuri ir absolūti nepieciešami brīvības atņemšanai, ir kaitējums cilvēka cieņai;

U.  tā kā pašnāvību skaits ES cietumos ir īpaši satraucošs;

V.  tā kā radikalizācija daudzos cietumos ES ir parādība, kas izraisa nopietnas bažas, kam jāpievērš īpaša uzmanība un kas jānovērš, izmantojot atbilstošus līdzekļus un pilnībā ievērojot cilvēktiesības un starptautiskās saistības; tā kā šīs parādības pamatā esošie faktori var ietvert necilvēcīgus ieslodzījuma apstākļus un pārpildītību, kas var veicināt vervētāju uz vardarbīgu ekstrēmismu ietekmi;

W.  tā kā Savienība Eiropas Drošības programmā ir piešķīrusi finansējumu radikālisma novēršanai cietumos; tā kā, ņemot vērā drošības kontekstu Eiropā, visām dalībvalstīm ir steidzami jāveic pasākumi radikalizācijas novēršanai ieslodzījuma vietās; tā kā labas prakses apmaiņai Eiropas līmenī ir izšķiroša nozīme;

X.  tā kā dažas no pašreizējām cietumu sistēmām, telpām un ievērojams daudzums ēku, ko vairākās Eiropas valstīs patlaban izmanto kā cietumus, ir celtas 19. gadsimtā; tā kā nožēlojamo un cilvēktiesībām neatbilstīgo apstākļu dēļ dažas no šīm celtnēm vairs nav piemērotas izmantošanai 21. gadsimtā;

Y.  tā kā pētījumos secināts, ka pārstāvības demokrātijas un lietišķa dialoga izveide cietumos ir labvēlīgi ietekmējusi ieslodzītos, darbiniekus un plašāku sabiedrību, palīdzot uzlabot darbinieku un ieslodzīto attiecības,

1.  pauž bažas par aizturēšanas apstākļiem dažās dalībvalstīs un par vairāku cietumu stāvokli Eiropā; mudina dalībvalstis ievērot noteikumus par aizturēšanu, kuri izriet no starptautisko tiesību instrumentiem un Eiropas Padomes standartiem; atgādina, ka brīvības atņemšana nav pamats cieņas atņemšanai; aicina dalībvalstis pieņemt neatkarīgu penitenciārās uzraudzības mehānismu, kāds paredzēts Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvajā protokolā (OPCAT);

2.  aicina dalībvalstis stiprināt savas tiesu sistēmas un ieguldīt līdzekļus tiesnešu apmācībā;

3.  atkārtoti apliecina, ka apstākļi ieslodzījuma vietās ir būtisks elements, lai īstenotu tiesu lēmumu savstarpējas atzīšanas principu Eiropas Savienības brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, kā Tiesa ir apstiprinājusi Aranyosi un Căldăraru lietās; atgādina, ka ir būtiski svarīgs tiesu lēmumu savstarpējas atzīšanas princips, kas paredzēts Līgumā par Eiropas Savienību;

4.  pauž nožēlu, ka ieslodzījuma vietu pārpildītība ir plaši izplatīta parādība Eiropas cietumos; pauž bažas par jauniem pārpildītības rekordiem dažās dalībvalstīs; uzsver, ka Eiropas Padomes jaunākajā ikgadējā kriminālās statistikas 2017. gada 14. marta izdevumā minēts, ka trešajā daļā Eiropas brīvības atņemšanas iestāžu ieslodzīto skaits joprojām ir lielāks nekā pieejamo vietu skaits; prasa dalībvalstīm pildīt Eiropas Padomes 2016. gada 28. septembra baltās grāmatas ieteikumu par cietumu pārpildītību un Eiropas Padomes Ministru komitejas 1999. gada 30. septembra ieteikumu R(99) 22 par cietumu pārpildītību un ieslodzīto skaita palielināšanos;

5.  norāda, ka dalībvalstis cietumu kapacitāti un attiecīgi arī pārpildītības līmeni aprēķina atbilstoši telpas parametriem, kas starp valstīm ievērojami atšķiras, tā padarot salīdzinājumus Savienības līmenī sarežģītu vai pat neiespējamu;

6.  turklāt pauž nožēlu par to, ka daudzos gadījumos cietumu pārpildītība būtiski ietekmē personāla un ieslodzīto drošību, skarot ieslodzīto uzturēšanās apstākļus un veselību, pieejamās aktivitātes, medicīnisko un psiholoģisko atbalstu, rehabilitāciju un uzraudzību; prasa dalībvalstīm izveidot sistēmas un datubāzes, lai reāllaikā uzraudzītu ieslodzīto apcietinājuma apstākļus, un nodrošināt ieslodzīto efektīvu sadalījumu ieslodzījuma vietā;

7.  uzskata, ka uzņemšanas spēju palielināšana nav vienīgais risinājums cietumu pārpildītībai, jo ieslodzīto skaitam ir tendence pieaugt tādā pašā tempā kā ieslodzījuma vietu uzņemšanas spējām; tomēr aicina dalībvalstis piešķirt pietiekamus līdzekļus cietumu renovācijai un modernizācijai, lai piešķirtu prioritāti nelielu struktūru izveidei, kurās var uzņemt ierobežotu ieslodzīto skaitu, nodrošināt cilvēka cienīgus apcietinājuma apstākļus, radīt kolektīvas telpas, ievērojot aktivitātes iespēju un socializācijas mērķus, veicināt rehabilitāciju un reintegrāciju sabiedrībā, nodrošināt papildu izglītības iespējas un drošāku vidi gan ieslodzītajiem, gan personālam;

8.  uzskata, ka diferencēti apcietinājuma noteikumi atkarībā no apcietinātajiem un viņu bīstamības ir piemērots risinājums, lai novērstu atkārtotus pārkāpumus un veicinātu reintegrāciju sabiedrībā; atkārtoti norāda, ka reintegrācijas pasākumiem jābūt internalizētiem un jāsākas apcietinājuma laikā; mudina dalībvalstis, lemjot par ieslodzīto izvietošanu, ņemt vērā izdarītā nozieguma veidu, lai novērstu saskarsmi starp ieslodzītajiem, kuriem ir īss soda termiņš un kuri notiesāti par viegliem noziedzīgiem nodarījumiem, un ieslodzītajiem, kuriem ir ilgs soda termiņš;

9.  mudina dalībvalstis nodrošināt visiem ieslodzītajiem līdzsvarotu aktivitāšu programmu un iespēju dienā uzturēties ārpus kameras tik daudz stundu, cik nepieciešams pienācīgai cilvēku un sociālajai mijiedarbībai, kā arī mazināt neapmierinātību un vardarbību; uzsver, ka, izmitinot ieslodzītos un jo īpaši nodrošinot guļvietu, ir jāievēro cilvēka cieņa, privātums un jāpilda veselības un higiēnas prasības, pienācīgi ņemot vērā klimata apstākļus un jo īpaši grīdas platību, gaisa daudzumu, apgaismojumu, nepieciešamību nepieļaut augstu trokšņa līmeni, apsildi un ventilāciju; aicina dalībvalstis pieņemt vienotu definīciju terminam „minimālā platība”, kas jānodrošina katram ieslodzītajam; atgādina, ka Komisija nesen ir pieminējusi iespēju dalībvalstīm izmantot finansējumu no ES struktūrfondiem;

10.   aicina dalībvalstis apsvērt brīvprātīgo darbinieku piesaistīšanu profesionālo darbinieku atbalstam sankciju izpildes ietvaros, lai radītu labvēlīgu saikni personu reintegrācijai sabiedrībā; uzskata, ka brīvprātīgo veiktajiem uzdevumiem jābūt nepārprotami atšķirīgiem no profesionālo darbinieku veiktajiem uzdevumiem un atbilstošiem viņu kompetencei;

11.  ierosina dalībvalstīm ieviest brīvības atņemšanas vietu vispārēju uzraudzību, kas dažās dalībvalstīs jau tiek veikta, lai varētu izmantot neatkarīgas struktūras ieslodzījuma apstākļu novērtēšanai;

12.  pauž bažas par aizvien pieaugošo cietumu sistēmu privatizāciju ES un atgādina, ka sodu izciešanas sistēmu privatizācija bieži vien liek uzdot daudzus jautājumus par tās ietekmi uz ieslodzījuma apstākļiem un pamattiesību ievērošanu; pauž nožēlu par to, ka ir veikts ļoti maz salīdzinošo pētījumu, lai novērtētu pārvaldības izmaksas un kvalitāti publiskajos un privātajos cietumos; uzsver, ka vadības, uzraudzības un tiesu sekretariāta pamatuzdevumiem ir jāpaliek valsts pārziņā;

13.  uzsver, ka pirmstiesas apcietināšanai arī turpmāk jābūt ārkārtas pasākumam, ko izmanto tikai gadījumos, kad tas ir obligāti nepieciešams, uz visīsāko iespējamo laikposmu saskaņā ar piemērojamo valsts kriminālprocesa kodeksu; pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs pieredze liecina par sistemātisku pirmstiesas aizturēšanas izmantošanu, kas cita starpā apvienojumā ar sliktiem aizturēšanas apstākļiem nozīmē apcietināto personu pamattiesību pārkāpumu; uzskata, ka, lai atrisinātu pirmstiesas aizturēšanas pārmērīgas izmantošanas problēmu, ir vajadzīgi inovatīvi risinājumi, tostarp kriminālkodeksa procedūru pamatīga modernizācija un tiesu sistēmas stiprināšana;

14.  atgādina, ka Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumos, ko pieņēma Eiropas Padomes Ministru komiteja, uzsvērts, ka būtu jānodrošina ieslodzītajiem iespēja piedalīties vēlēšanās, referendumos un citos sabiedrības dzīves aspektos, ja vien viņu tiesības to darīt nav ierobežotas valsts tiesību aktos; atgādina, ka piedalīšanās vēlēšanās nodrošina ieslodzītajiem iespēju atkal kļūt par aktīviem sabiedrības locekļiem, tādējādi atvieglojot reintegrācijas procesu; mudina dalībvalstis praktiski atvieglot ieslodzītajiem vēlēšanu tiesību izmantošanu, piemēram, vēlēšanu dienās ierīkojot vēlēšanu iecirkņus cietumos;

15.  prasa ieviest brīvības atņemšanas sistēmu ilgtermiņa pārvaldību un samazināt ieslodzīto skaitu, biežāk piemērojot ar brīvības atņemšanu nesaistītus sodīšanas pasākumus, piemēram, sabiedriskā darba piemērošanu vai elektronisko uzraudzību, un pēc iespējas retāk izmantojot pirmstiesas aizturēšanu;

16.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka apcietinājuma represīvais aspekts tiek papildināts ar praktisku prasmju apguvi un ieslodzīto rehabilitāciju, lai varētu labāk pārvaldīt sodu, īstenot sekmīgu sociālo reintegrāciju un ierobežot nodarījumu atkārtošanu; norāda, ka salīdzinājumā ar alternatīviem pasākumiem ieslodzījums izraisa vairāk atkārtotu pārkāpumu ar īsu soda termiņu;

17.  mudina dalībvalstis ieviest soda pielāgošanas pasākumus, jo īpaši attiecībā uz īsākā termiņa sodiem, tostarp atbrīvošanu dienas laikā, kas ļauj izciest sodu atvaļinājuma laikā, lai novērstu darba zaudēšanu, sabiedriskā darba piemērošanu vai pastiprinātu mājas aresta un elektroniskās uzraudzības piemērošanu; uzsver arī, ka ir jāpastiprina soda individualizācija, lai nodrošinātu labāku izpildi;

18.  uzskata — lai šie pasākumi būtu efektīvi, jaunu ar brīvības atņemšanu nesaistītu pasākumu ieviešana būtu jāpapildina ar citiem pasākumiem, piemēram, sodīšanas, izglītības un sociālajām reformām, kuru mērķis būtu reintegrācijas un saskarsmes ar sabiedrību un ekonomisko pasauli ārpusē veicināšana; šajā sakarībā uzskata, ka brīvības atņemšanas iestāžu administrācijām būtu jāizveido cieša saikne ar vietējām kopienām, sagatavojot paskaidrojošus dokumentus un statistikas pierādījumus nolūkā pārliecināt sabiedrisko domu, ka ir vajadzīgi ar brīvības atņemšanu nesaistīti pasākumi, lai ierobežotu nodarījumu atkārtošanu un ilgtermiņā nodrošinātu mūsu sabiedrības drošību; šajā sakarībā vērš uzmanību uz Skandināvijas valstīs īstenoto labo praksi;

19.  aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu, lai analizētu dalībvalstu alternatīvos pasākumus un atbalstītu valstu paraugprakses izplatīšanu;

20.  aicina visas dalībvalstis ieviest pastiprinātus pasākumus apcietināto uzraudzībai pēc viņu atbrīvošanas no cietuma, ja viņi ir bijuši notiesāti par smagiem noziegumiem; ierosina ieviest uzraudzības pasākumus pēc atbrīvošanas, izsaucot ierasties tiesneša vadītā sēdē, kurā piedalās probācijas un reintegrācijas darbinieki, lai novērtētu reintegrāciju sabiedrībā un atkārtota pārkāpuma risku;

21.  uzsver, ka pamatlēmums par ”probāciju un alternatīvām sankcijām” paredz savstarpējas atzīšanas mehānismus, kas attiecas uz pasākumiem, kurus izmanto dalībvalstis, piemēram, ceļošanas ierobežojumus, piespiedu darba piemērošanu, komunikācijas ierobežojumus un izraidīšanas pasākumus, un ka pamatlēmums par ”Eiropas uzraudzības rīkojumu” tāpat paredz pirmstiesas apcietinājumu;

22.  aicina dalībvalstis īstenot konkrētos ieteikumus par neaizsargātu ieslodzīto personu ieslodzījuma apstākļiem; pauž nožēlu par to, ka personas, kas cieš no garīgām saslimšanām, dažkārt paliek ieslodzījumā vienkārši tāpēc, ka trūkst piemērotu pakalpojumu citur, un atgādina, ka saskaņā ar ECT neatbilstoša izturēšanās pret personām ar garīgām saslimšanām var būt ECTK 2. panta (tiesības uz dzīvību) un 3. panta pārkāpums pašnāvnieciski noskaņotu aizturēto gadījumā;

23.  pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs netiek pilnībā ņemts vērā vecāka gadagājuma ieslodzīto un ieslodzīto ar invaliditāti neaizsargātais stāvoklis; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka vecāka gadagājuma ieslodzītie, kas zaudējuši darbspējas, tiek atbrīvoti un ka ieslodzītajiem ar invaliditāti tiek nodrošināta vajadzīgā infrastruktūra;

24.  prasa dalībvalstīm nepieļaut nekādu ieslodzīto diskrimināciju, kuras pamatā ir seksuālā orientācija vai dzimumorientācija, un garantēt apcietinātajiem tiesības uz savu seksualitāti;

25.  uzsver, ka ieslodzītajām sievietēm ir īpašas vajadzības un ka viņām jābūt pieejamiem atbilstīgiem medicīniskajiem pakalpojumiem un medicīniskajām pārbaudēm, kā arī pienācīgiem sanitārajiem pasākumiem; prasa dalībvalstīm ievērot spēkā esošos ieteikumus par izturēšanos pret apcietinātajām sievietēm, novēršot jebkādu ar dzimumu saistītu diskrimināciju;

26.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi pievērst īpašu uzmanību sieviešu vajadzībām ieslodzījuma vietās gan grūtniecības laikā, gan arī pēc dzemdībām, nodrošinot atbilstošas telpas barošanai ar krūti un kvalitatīvu un specializētu aprūpi; uzskata, ka ir lietderīgi apsvērt alternatīvus modeļus, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu bērnu labjutību cietumos; uzskata, ka automātiska mātes nošķiršana no bērna rada ievērojamus emocionālu traucējumus bērnam un ka tas var būt papildu sods gan mātei, gan bērnam;

27.  pauž bažas par cietumā izdarīto pašnāvību lielo skaitu; aicina katru dalībvalsti valsts līmenī izveidot rīcības plānu ieslodzīto pašnāvību novēršanai;

28.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka ieslodzītajiem ir regulāra saskarsme ar viņu ģimenēm un draugiem, ļaujot viņiem izciest sodu iestādē, kas atrodas tuvu viņu dzīvesvietai, un atvieglojot apmeklējumus, telefona zvanus un elektronisku saziņas līdzekļu izmantošanu, ja to ir atļāvis tiesnesis un tas notiek cietuma administrācijas uzraudzībā, lai saglabātu ģimenes saites; vēlreiz atgādina, ka ģimenes jēdziens būtu jāinterpretē plaši, iekļaujot arī neoficiālas attiecības; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt piemērotus apstākļus šādu saišu uzturēšanai;

29.  nosoda vairākās dalībvalstīs izmantoto ieslodzīto izkliedēšanas sistēmu, jo tas ir papildu sods ieslodzīto ģimenēm; mudina īstenot pasākumus, kas ļautu ieslodzītajiem, kuri atrodas ieslodzījuma vietās tālu no dzīvesvietas, atrasties tai tuvāk, ja vien tiesu iestāde juridiski pamatotu iemeslu dēļ nelemj citādi; atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir spriedusi, ka personas turēšana apcietinājuma vietā, kas ir tik tālu no šīs personas ģimenes dzīvesvietas, ka ģimenes apmeklējumus ir sarežģīti vai pat neiespējami noorganizēt, var būt ECTK 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpums;

30.  atkārtoti apliecina — ir svarīgi nodrošināt, ka pret bērniem apcietinājumā izturas tā, lai tiktu ievērotas viņu primārās intereses, tostarp viņi vienmēr, arī veicot pārvietošanu uz cietumiem, tiktu turēti atsevišķi no pieaugušajiem un viņiem būtu tiesības saglabāt kontaktu ar savu ģimeni, ja vien tiesa nav lēmusi citādi; pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs nepilngadīgie likumpārkāpēji tiek turēti ieslodzījumā vienās telpās kopā ar pieaugušajiem, tādējādi radot pret viņiem vērstas ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības risku un liedzot viņiem iespēju saņemt īpašu aprūpi, kāda ir vajadzīga šai neaizsargātajai grupai; atgādina, ka Direktīvā (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem ir norādīts, ka priekšroka ir dodama alternatīvu pasākumu izmantošanai; aicina dalībvalstis izveidot pusaudžu labošanas centrus;

31.  vēlreiz atgādina, ka bērniem ieslodzījuma vietā būtu jāsaņem aprūpe, aizsardzība un visa nepieciešamā individuālā palīdzība — sociālā palīdzība, izglītība, profesionālā apmācība, psiholoģiskā, medicīniskā un fiziskā palīdzība, kāda viņiem būtu vajadzīga, ņemot vērā vecumu, dzimumu un personību; mudina dalībvalstis dot priekšroku slēgtiem izglītības centriem ar bērnu psihiatriskās aprūpes pakalpojumiem visgrūtāk audzināmajiem nepilngadīgajiem, nevis ieslodzīšanai; aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst ieslodzījuma iestādēs esošo bērnu aprūpei un aizsardzībai;

32.  prasa dalībvalstīm nodrošināt piemērotas izglītības iespējas ieslodzītajiem nepilngadīgajiem; norāda, ka ieslodzījuma vietās esošajiem bērniem jābūt pieejamām programmām, kas jau iepriekš sagatavo bērnus, lai viņi varētu atgriezties savās kopienās, pilnībā ņemot vērā viņu emocionālās un fiziskās vajadzības, ģimenes attiecības, mājokli, mācību un nodarbinātības iespējas un sociāli ekonomisko stāvokli;

33.  mudina Komisiju izveidot īpašas darba grupas, kuru sastāvā ir dalībvalstu tieslietu ministriju un valstu iestāžu pārstāvji, kā arī pārstāvji no NVO, kas darbojas šajā jomā, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu;

34.  uzsver, ka ieslodzījuma vietās esošajiem bērniem būtu jāsaglabā regulāra un jēgpilna saskarsme ar vecākiem, ģimeni un draugiem, izmantojot apmeklējumus un saraksti, ja vien bērna un tiesiskuma interesēs nav vajadzīgi ierobežojumi; atgādina, ka šo tiesību ierobežojumus nekad nevajadzētu izmantot kā sodu;

35.  aicina Komisiju veicināt tādu politikas virzienu izstrādi, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju, kas varētu skart apcietinātu vecāku bērnus, lai stiprinātu sociālo integrāciju un veidotu iekļaujošu un līdztiesīgu sabiedrību;

36.  atzīst bērnu tiesības saglabāt tiešu saskarsmi ar ieslodzījumā turēto vecāku un vienlaikus vēlreiz atgādina, ka ieslodzītajiem ir vecāku tiesības; šajā sakarībā uzskata, ka ieslodzījuma vietās vajadzētu būt bērniem piemērotām telpām, kur bērnus pieskata atbilstīgi apmācīti cietuma darbinieki, tostarp sociālie darbinieki un NVO brīvprātīgie, kas cietuma apmeklējuma laikā var palīdzēt bērniem un ģimenēm;

37.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju izveidot šādu saprašanās memorandu ES līmenī, lai nodrošinātu apcietinātiem vecākiem tiesības īstenot vecāku varu un lai vecāki varētu būt klāt bērniem svarīgos notikumos viņu izglītošanās laikā, tādējādi aizsargājot nepilngadīgo tiesības;

38.  uzsver, ka ieslodzītajiem, kas tiek turēti apcietinājumā citā dalībvalstī, kura nav viņu dzīvesvietas dalībvalsts, ir sarežģītāk saglabāt saskarsmi ar ģimenēm;

39.  aicina dalībvalstis ievērot šos spēkā esošos ieteikumus par izturēšanos pret ārvalstu ieslodzītajiem, pamatojoties uz viņu tiesībām netikt diskriminētiem, un jo īpaši veicināt kultūras vidutāju darbību;

40.  aicina dalībvalstis izmantot vieninieku kameras tikai kā galējo līdzekli un tad, ja ieslodzītais apdraud citus ieslodzītos vai sevi, un izveidot visus iespējamos mehānismus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu; aicina dalībvalstis pārtraukt nepilngadīgo izvietošanu vieninieku kamerās;

41.  aicina dalībvalstis efektīvāk apkarot nelegālu vielu un narkotiku kontrabandu cietumos;

42.  atgādina par principu, kas paredz vispārējās tiesības uz veselību, un aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un atbilstīgām medicīnas iekārtām ieslodzījuma vietās, kā arī nodrošināt, ka ieslodzītajiem ir pieejama veselības aprūpe, garantējot katrā cietumā pietiekamu skaitu kvalificētu ārstu; pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras ieslodzītie vairākās dalībvalstīs, lai piekļūtu ārsta pakalpojumiem vai saņemtu psiholoģisku atbalstu;

43.  mudina dalībvalstis nodrošināt nepieciešamo īpašo aprūpi ieslodzītajiem, kuriem ir smagas vai hroniskas veselības problēmas;

44.  aicina dalībvalstis, kas vēl nepiemēro šādu praksi, apsvērt iespēju pielāgot soda ilgumu smagi slimiem ieslodzītajiem humānu apsvērumu dēļ, ja ir saņemta tiesu iestāžu atļauja un ņemot vērā aizturēto personu bīstamības pakāpi un ekspertu komitejas atzinumu;

45.  aicina dalībvalstis cīnīties pret pieaugošo radikalizācijas parādību cietumos, vienlaikus aizsargājot reliģijas brīvību un nepieļaujot diskrimināciju, kas saistīta ar konkrēto praktizēto ticību; uzsver, ka ikvienā īpašā programmā, kas paredzēta konkrētai ieslodzīto grupai, piemēram, radikalizētām personām, jāievēro tie paši cilvēktiesību kritēriji un starptautiskās saistības, kas attiecas uz jebkuriem citiem ieslodzītajiem; iesaka cietumu pārvaldes iestādēm informēt kompetentās iestādes par personu radikalizāciju;

46.  uzsver, ka necilvēcīgi ieslodzījuma apstākļi, ļaunprātīga izturēšanās un pārpildītība var būt faktori, kas palielina radikalizācijas risku;

47.  uzskata, ka radikalizāciju var efektīvi novērst, cita starpā uzlabojot šīs parādības agrīno pazīmju atklāšanu (piemēram, apmācot cietumu personālu un uzlabojot izlūkošanu ieslodzījuma vietās), uzlabojot mehānismus ekstrēmistiskas uzvedības novēršanai, izstrādājot izglītības pasākumus un atbalstot starpreliģiju dialogu un saziņu; uzskata, ka labāka mentorēšana, plašāka psiholoģiskā aprūpe un kontakti ar deradikalizētām personām ir nozīmīgi faktori cīņā pret radikalizāciju; atgādina, ka jaunieši ir īpaši neaizsargāti pret teroristu organizāciju īstenoto propagandu; mudina dalībvalstis izveidot radikalizācijas novēršanas programmas;

48.  uzskata, ka dalībvalstu uzraudzības pasākumos būtu jāiekļauj norāde tiesu iestādēm un/vai valsts iestādēm, kuras ir atbildīgas par terorisma apkarošanu, uz visbīstamākajiem radikalizētajiem ieslodzītajiem;

49.  mudina dalībvalstis apmainīties ar labu praksi, lai novērstu un apkarotu radikalizāciju cietumos un nepilngadīgo aizturēšanas centros; atgādina, ka Eiropas Drošības programmā ES ir paredzējusi finansējumu cietumu personāla apmācības atbalstam, lai cietumos izskaustu radikālismu; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot Radikalizācijas izpratnes tīkla (RAN) Izcilības centru un jo īpaši apmainīties ar pieredzi šā centra ieslodzījuma vietu un probācijas dienestu darba grupā;

50.  norāda, ka atšķirīgi ieslodzījuma noteikumi attiecībā uz ieslodzītajiem, kuri tiek uzskatīti par radikalizētiem vai kurus ir savervējušas teroristu organizācijas, ir iespējams pasākums, lai ierobežotu radikalizāciju cietumos; tomēr brīdina, ka ikviens no šādiem pasākumiem būtu jāīsteno, tikai izvērtējot konkrēto gadījumu, un jāpamato ar tiesas nolēmumu, un uz to būtu jāattiecina kompetentu tiesu iestāžu veikta pārskatīšana;

51.  uzsver, ka ieslodzījuma vietu darbinieki sabiedrības vārdā veic ārkārtīgi sarežģītu darbu un tāpēc būtu jānodrošina viņiem atbilstīgs atalgojums un pienācīgi darba apstākļi, tostarp bezmaksas psihologa konsultācijas un īpaši palīdzības tālruņi, kas izveidoti, lai sniegtu atbalstu darbiniekiem, kuri saskaras ar problēmām, kas varētu ietekmēt viņu darbu;

52.  atgādina, ka ieslodzījuma vietu personāla sociālā atzīšana un sistemātiska apmācība ir būtiska, lai garantētu drošus un atbilstīgus ieslodzījuma apstākļus cietumos; mudina dalībvalstis dalīties ar informāciju, apmainīties ar labu praksi un to īstenot un pieņemt rīcības un ētikas kodeksu savam ieslodzījuma vietu personālam; šajā sakarībā aicina sasaukt ieslodzījuma vietu administrācijas pilnsapulci, kurā būtu jāiekļauj ieslodzījuma vietu darbinieku pārstāvji;

53.  atgādina, ka būtiska nozīme ir sociālajam dialogam ar cietumu personālu, kā arī nepieciešamību iesaistīt personālu ar informācijas un apspriešanās starpniecību, jo īpaši izstrādājot jaunas aizturēšanas koncepcijas, kas paredzētas ieslodzījuma vietu sistēmu un apstākļu uzlabošanai, tostarp tādas, kuru mērķis ir atklāt radikalizācijas riskus;

54.  aicina dalībvalstis nodrošināt pastāvīgu dialogu starp ieslodzītajiem un cietuma darbiniekiem, jo labas darbinieku un ieslodzīto attiecības ir nozīmīgs dinamiskās drošības elements, kas mazina starpgadījumu iespējamību vai dialoga procesā atjauno pienācīgu kārtību;

55.  aicina dalībvalstis mudināt cietumu pārvaldniekus visās iestādēs izveidot cietumu padomes;

56.  aicina Komisiju sākt Eiropas Foruma par apstākļiem cietumos darbību, lai mudinātu visu dalībvalstu ekspertus un praktizējošos speciālistus apmainīties ar paraugpraksi;

57.  aicina Komisiju un ES iestādes atbilstoši to kompetencei veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ieslodzīto pamattiesību ievērošanu un aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātām personām, bērniem, personām ar garīgām slimībām, personām ar invaliditāti un sievietēm, tostarp pieņemt Eiropas kopējos aizturēšanas standartus un noteikumus visās dalībvalstīs;

58.  aicina Komisiju, ievērojot subsidiaritātes principu, uzraudzīt un vākt informāciju un statistiku par apstākļiem ieslodzījuma vietās visās dalībvalstīs un visiem ieslodzīto pamattiesību pārkāpumiem; aicina dalībvalstis sniegt deputātiem tiesības netraucēti piekļūt cietumiem un aizturēšanas iestādēm; 

59.  aicina dalībvalstis izstrādāt Eiropas hartu par cietumiem saskaņā ar Eiropas Padomes 2004. gada 27. aprīļa ieteikumu 1656/2004;

60.  aicina dalībvalstis veicināt politiku attiecībā uz ieslodzīto reintegrāciju sabiedrības dzīvē, jo īpaši politiku, kuras mērķis ir likvidēt strukturālos šķēršļus, kas kavē bijušo ieslodzīto reintegrāciju sabiedrībā, un ieviest politiku attiecībā uz sodu uzraudzību un pielāgošanu; atgādina, ka atkārtoti pārkāpumi notiek retāk, ja apcietinātie pakāpeniski pāriet no dzīves ieslodzījumā uz dzīvi brīvībā;

61.  uzskata, ka krimināltiesību sistēmu atjaunojošā un aizsardzības loma automātiski nozīmē arī to, ka vairāk tiek ievērota cilvēka cieņa, jo mērķis ir nodrošināt sabiedrības aizsardzību un attiecīgās personas rehabilitāciju, atvieglojot sodītās personas pāraudzināšanas mērķu īstenošanu, lai reintegrētu ieslodzītos sabiedrībā un mazinātu nodarījumu atkārtošanu; pauž nožēlu, ka lielākajā daļā dalībvalstu vairāk izmanto disciplinārus pasākumus, savukārt mediācija un atjaunojošas darbības gandrīz nav sastopamas; mudina dalībvalstis dot priekšroku tādai politikai un tiesību aktiem, kuru pamatā ir uz atjaunošanu un mediāciju balstīts tiesiskums un kuri izmanto sociālus, ekonomiskus un kultūras, nevis tikai soda instrumentus;

62.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ieslodzītajiem izglītības un profesionālās kvalifikācijas pieejamību; mudina dalībvalstis atbilstīgi starptautiskajiem standartiem visiem ieslodzītajiem piedāvāt jēgpilnas nodarbes, piemēram, profesionālās izglītības un nodarbinātības iespējas, lai atjaunotu ieslodzīto sociālās prasmes un pēc soda izciešanas nodrošinātu līdzekļus dzīvei bez noziedzības; mudina dalībvalstis nodrošināt ieslodzītajiem darba, mācību un kvalifikācijas iegūšanas vai mācību kursu apmeklēšanas iespējas aizturēšanas laikā, lai viņi labāk pārvaldītu savu laiku un sagatavotos reintegrācijai sabiedrībā; uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai nepilngadīgajām personām būtu piekļuve izglītībai un profesionālajai apmācībai;

63.  mudina dalībvalstis izstrādāt instrumentus, lai atbalstītu ieslodzīto atgriešanos darba dzīvē un atklātu nodarbinātības iespējas saistībā ar vietējām vajadzībām, uzraudzīt un plānot apmācību un darbu pēc iespējas personalizētā veidā un pastāvīgi īstenot dialogu ar darba devēju pārstāvjiem; mudina dalībvalstis izveidot stipendiju sistēmu, kas mudinātu darba devējus un privātus uzņēmumus nodrošināt ieslodzītajiem profesionālo apmācību, lai pēc ieslodzījuma beigām pieņemtu viņus darbā; aicina dalībvalstis radīt stimulus darba devējiem, kuri vēlas pieņemt darbā ieslodzītos, vai mudināt bijušos ieslodzītos izveidot savus uzņēmumus, tostarp paredzot finanšu un nodokļu atvieglojumus; arī mudina dalībvalstis izveidot kontaktpunktus atbrīvotajiem ieslodzītajiem, kuros tiktu piedāvāta informācija un atbalsts attiecībā uz darba meklēšanu, kā arī obligāta un stingri uzraudzīta tālmācība;

64.  atgādina, ka Eiropas Sociālais fonds ir Savienības finanšu instruments, kas ir paredzēts, lai paplašinātu nodarbinātības iespējas miljoniem Eiropas iedzīvotāju, jo īpaši tiem, kuriem ir grūti atrast darbu, tostarp ieslodzītajiem un bijušajiem likumpārkāpējiem; atzinīgi vērtē, ka ir izveidoti projekti, kas palīdz ieslodzītajiem pēc soda izciešanas atkal iekļauties sabiedrībā un darba tirgū;

65.  uzsver, ka darbu, ko veic ieslodzītie, nekādā gadījumā nevajadzētu uzskatīt par soda veidu, un ka ir jāapkaro potenciāla ļaunprātīga izmantošana; uzsver, ka ieslodzītajiem piedāvātajām nodarbinātības iespējām vajadzētu atbilst mūsdienu nodarbinātības standartiem un metodēm un ka šis darbs būtu jāorganizē atbilstīgi mūsdienu vadības sistēmām un ražošanas procesiem; prasa dalībvalstīm nodrošināt labāku atalgojumu par darbu ieslodzījuma vietās, nekā tas pašlaik; aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu par ieslodzīto atalgojumu dalībvalstīs, lai noteiktu godīgu un ilgtspējīgu atalgojuma līmeni, kas ikvienam ieslodzītajam nodrošinātu darba iespējas;

66.  mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi saistībā ar izglītības, rehabilitācijas un reintegrācijas programmām, jo īpaši nolūkā uzlabot ieslodzīto reintegrāciju sabiedrībā pēc soda izciešanas un palīdzēt novērst nodarījumu atkārtošanu un turpmāku radikalizāciju;

67.  aicina ES iestādes cik vien iespējams tehniskā un finansiālā ziņā atbalstīt cietumu sistēmu un apstākļu uzlabošanu, jo īpaši dalībvalstīs, kurām ir smagas finansiālas problēmas; 

68.  aicina Komisiju pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas reizi piecos gados publicēt detalizētus ziņojumus par stāvokli Eiropas cietumos, tostarp padziļinātu analīzi par ieslodzītajiem sniegtās izglītības un apmācības kvalitāti, kā arī vērtējumu par apcietinājumam alternatīvu pasākumu rezultātiem (iekļaujot atkārtošanās rādītājus);

69.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāram un Eiropas Komitejai spīdzināšanas novēršanai.

(1)

OV C 32, 5.2.1996., 102. lpp.

(2)

OV C 98, 9.4.1999., 299. lpp.

(3)

OV C 285 E, 21.10.2010., 12. lpp.

(4)

OV C 168, 14.6.2013., 82. lpp.

(5)

OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.

(6)

OV L 327, 5.12.2008., 27. lpp.

(7)

OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.

(8)

OV L 294, 11.11.2009., 20. lpp.

(9)

OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.

(10)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0410.

(11)

www.unodc.org/documents/brussels/News/2016.10_Handbook_on_VEPs.pdf


PASKAIDROJUMS

Lai gan tas var šķist dīvaini, Eiropas Padomes dalībvalstu vidū no 2013. līdz 2014. gadam ieslodzīto skaits samazinājās par 7 %. Ieslodzīto īpatsvars ir samazinājies 100 līdz 99 (2011. gadā), līdz 96 (2013. gadā) un līdz 94 (2014. gadā), kā norādīts Eiropas Padomes ikgadējā kriminālās statistikas 2014. gada izdevumā (SPACE), kas publicēts 2016. gada 8. martā. Taču situācija joprojām ir problemātiska daudzās valstīs, tostarp dažās dalībvalstīs, piemēram, Ungārijā, Beļģijā, Grieķijā, Spānijā, Francijā, Portugālē un Itālijā. Lai gan Eiropas cietumi joprojām ir gandrīz tuvu uzņemšanas spēju robežai, aizturēšanas iestādes šo līmeni regulāri pārsniedz. To 1 600 324 personu vidū, kas tika apcietinātas Eiropā 2014. gadā, ir gan tie, kuri ir ieslodzīti pēc notiesāšanas, gan tie, kuri pirmstiesas apcietinājumā gaida tiesas sēdi, un tādēļ tā ir uzskatāma par patiesu humanitāru problēmu. Brīvības atņemšanai, kas pamatā ir sods, kurš tiek piemērots notiesātām personām, pārāk bieži ieslodzījumā ir tādi dzīves apstākļi, ko var uzskatīt par necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. panta nozīmē.

Papildus šīm grūtībām pastāv problēmas saistībā ar nolietotām cietumu telpām, medicīniskās aprūpes un uzraudzības trūkumu, vardarbību starp ieslodzītajiem, kā arī starp ieslodzītajiem un ieslodzījuma vietu darbiniekiem; šie darbinieki bieži vien strādā nepietiekami efektīvi un izjūt cieņas trūkumu. Līdzekļi, kas paredzēti sagatavošanai reintegrācijai ieslodzījuma laikā un sociālo un tiesu iestāžu probācijai, lai veicinātu ieslodzīto reintegrāciju, ir pārāk bieži atstāti novārtā, un dažas dalībvalstīs tādā mērā, ka recidīvisma un atkārtotas nonākšanas ieslodzījumā rādītāji var pārsniegt 50 % pirmajos piecos gados pēc atbrīvošanas. Tādēļ būtu jāveicina izglītības un sociālais atbalsts, gatavojoties ieslodzīto atbrīvošanai, kā arī sociālo un tiesu iestāžu probācija pēc atbrīvošanas, lai varētu labāk pārvaldīt sodu, nodrošināt sekmīgu sociālo reintegrāciju un samazināt recidīva risku.

Referents uzskata, ka mums ir nekavējoties jābūt gataviem realitātei. Fakti ir nepielūdzami, apliecinot, ka pilnībā represīvas sistēmas ir neefektīvas vai pat rada pretēju ietekmi. Ir jāveicina labā prakse, kas pastāv dažādās dalībvalstīs, jo īpaši Skandināvijas valstīs, kuras dod priekšroku alternatīviem sodiem, uzņemas aizturēto medicīnisku aprūpi, kā arī sagatavo viņus reintegrācijai, izmantojot atvērtu cietumu sistēmas. Jaunajai cietumu politikas koncepcijai būtu mums jāsniedz lielāka rīcības brīvība attiecībā uz pasākumiem, kas ierobežo brīvības atņemšanu kā alternatīvu aizturēšanai.

Tomēr, neskatoties uz to, ir jāatceras, ka papildus brīvības atņemšanas un soda izciešanas apstākļu nodrošināšanai cietumu uzdevums ir arī ieslodzīto reintegrācija. Ļoti iespējams, ka, labāk uzraugot ieslodzītos, būtu iespējams individualizēt piemērotos sodus, rūpēties par psihiski slimo pacientu aprūpi, kuri būtu viennozīmīgi jāievieto ad hoc struktūrās, piesardzīgi uzraugot visneaizsargātākos ieslodzītos, lai līdz minimumam samazinātu pašnāvību risku, vienlaikus saglabājot modrību attiecībā uz pieaugošo radikalizācijas parādību, tādējādi nodrošinot mūsu izaugsmi un labāk pasargājot mūsu sabiedrību no cietuma bumeranga ietekmes.

Aizturēto personu cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzība ir jautājumi, kurus mēs nedrīkstam aizmirst šajā ziņojumā. Diemžēl katru gadu Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja (CPT) un Eiropas Cilvēktiesību tiesa atgādina, ka šie jautājumi pārāk bieži tiek atstāti novārtā daudzējādā veidā.

Nekļūdīsimies. Valdībām un ES, īstenojot patiesu politisko gribu, būtu jāpievēršas nevis vienam, bet gan vairākiem risinājumiem.


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (12.5.2017)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par brīvības atņemšanas iestāžu sistēmām un apstākļiem šajās iestādēs

(2015/2062(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Barbara Matera

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā vidēji sievietes ir 4,5 % no ieslodzītajiem 28 dalībvalstīs un aizvien pieaugošais sieviešu skaits ieslodzījuma vietās ir daļēji skaidrojams ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos sievietēm; tā kā ieslodzīto sieviešu nošķiršana pēc vecuma ir pamatprincips attiecībā uz nepilngadīgo aizsardzību; tā kā ikvienā aizturēšanas vietā vajadzētu būt spārnam, kurā var turēt mazāk aizsargātus ieslodzītos;

B.  tā kā apcietinātās sievietes bieži vien ir mātes un mazu bērnu vienīgās aprūpētājas, tā kā struktūru, kuras spēj viņas uzņemt, nevienmērīgā teritoriālā pārklājuma dēļ šīs sievietes bieži vien atrodas tālu no saviem bērniem un vairāk cieš no tā, ka sairst viņu ģimenes saites;

C.  tā kā sadalījums pa dzimumiem un izolācija sieviešu aizturēšanas zonās cietumos, kuros tiek turēti abu dzimumu ieslodzītie, rada īpašas grūtības sievietēm piekļūt kopīgi izmantojamiem objektiem, piemēram, sanitārajiem objektiem, sociāli kulturālajām zonām, sporta laukumiem vai bibliotēkām; tā kā ne visas ieslodzījumā esošās sievietes spēj veikt darbu cietumu centrālajos dienestos, jo viņām ir aizliegts apmeklēt noteiktas kopīgas telpas; tā kā šāda piekļuve, kas būtu jānodrošina ieslodzītajām sievietēm, viņām palīdz pārstrukturēt savu sociālo dzīvi un padarīt dzīvi cietumā mazāk atsvešinātu, kas ir jebkādas reintegrācijas priekšnosacījums;

D.  tā kā Eiropas Ieslodzījuma vietu Reglamenta 19.7. pantā ir noteikts, ka “tiek paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz sieviešu higiēnas vajadzībām”, savukārt ANO Standarta minimuma noteikumos attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem 23. panta 1. punktā ir paredzēts, ka „sieviešu cietumos ir īpašas uzņemšanas vietas, kurās tiek veikta visa pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpe un ārstēšana”; tā kā tomēr šie noteikumi dalībvalstīs tiek ievēroti reti un tā kā Eiropas Ieslodzījuma vietu novērošanas centrs konstatē, ka “praksē sieviešu higiēnas vajadzības ne vienmēr tiek ņemtas vērā vai ievērotas”;

E.  tā kā Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas un pazemojošas rīcības vai sodīšanas novēršanai (CPT) standarti pieprasa, lai cietumos tiktu izmantots jaukts darbinieku sastāvs un lai “lai personas, kurām ir atņemta brīvība, varētu pārmeklēt tikai tā paša dzimuma darbinieki un lai jebkāda pārmeklēšana, kas paredz ieslodzītās personas izģērbšanos, netiktu veikta, to redzot pretējā dzimuma apsardzes darbiniekiem”; tā kā ANO Standarta minimuma noteikumos attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem ir norādīts, ka “neviens vīrietis darbinieks nedrīkst ienākt cietuma daļā, kas paredzēta sievietēm, ja vien viņu nepavada darbiniece, kas ir sieviete”, un ka “ieslodzījumā esošās sievietes apmeklē un uzrauga vienīgi darbinieces, kas ir sievietes”; tā kā dalībvalstis tomēr ne vienmēr ir īstenojušas šo praksi,

1.  aicina dalībvalstis vākt informāciju par visiem aspektiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanu, sadalīt visus datus pa dzimumiem un padarīt statistiku pieejamu, lai izprastu sieviešu visbiežāk izdarītos noziegumus un pārkāpumus, kā arī apsvērt alternatīvus aizturēšanas veidus nebūtisku pārkāpumu gadījumos; aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu cietumu pārpildītību, kas nekādā ziņā nedrīkst būt par šķērsli tam, lai efektīvi piemērotu vienlīdzīgas attieksmes principu starp vīriešiem un sievietēm;

2.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka cietumi atbilst visām sieviešu higiēnas un veselības vajadzībām, tostarp attiecībā uz sieviešu veselības aprūpi, pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi, higiēnas produktiem un seksuālo un reproduktīvo veselību, un veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu nesamērīgi augsto narkotisko vielu lietošanas līmeni ieslodzīto sieviešu vidū;

3.  norāda, ka sievietes ieslodzījumā ir pārmērīgi pakļautas garīgajām saslimšanām, kaitējuma nodarīšanai sev un pašnāvības riskam, viņām biežāk ir problēmas ar narkotiku vai alkohola lietošanu un viņas vairāk cieš no seksuālas izmantošanas; aicina dalībvalstis uzlabot ieslodzījuma apstākļus sievietēm, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības, tostarp īstenojot psihosociālo atbalstu, fiziskās un garīgās veselības problēmu profilaksi, uzraudzību un atbilstīgu un pietiekamu ārstēšanu; tādēļ aicina dalībvalstis ieguldīt kvalificētā atbalsta personālā, lai nodrošinātu, ka šīs problēmas tiek risinātas un var tik panākti taustāmi uzlabojumi, un, ja iespējams, nodrošināt sieviešu nošķiršanu pēc vecuma un izveidot spārnu visneaizsargātākajiem ieslodzītajiem;

4.  aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību sieviešu veselības, cieņas pret sievietēm un viņu privātuma aizsardzībai aizturēšanas iestādēs saistībā ar viņu īpašajām medicīnas un higiēnas vajadzībām, jo šie jautājumi var tikt atstāti novārtā vai risināti neatbilstošā veidā šādās vietās esošā nelielā sieviešu skaita dēļ; atgādina dalībvalstīm, ka pašcieņas atgūšana ir īpaši svarīgs cilvēka cieņas aspekts;

5.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi pievērst īpašu uzmanību sieviešu vajadzībām ieslodzījuma vietās gan grūtniecības laikā, gan arī pēc dzemdībām, nodrošinot atbilstošas telpas barošanai ar krūti un kvalitatīvu un specializētu aprūpi; uzskata, ka ir lietderīgi apsvērt alternatīvus modeļus, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu bērnu labjutību cietumos; uzskata, ka automātiska mātes nošķiršana no bērna rada ievērojamus emocionālu traucējumus bērnam un ka tas var būt papildu sods mātei; aicina dalībvalstis ieviest noteikumus, kas ļautu bērniem palikt kopā ar mātēm, pēc iespējas ilgāk; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai atbalstītu ieslodzījumā esošās sievietes, kas ir mātes, sniedzot praktisku un finansiālu atbalstu bērniem un viņu aprūpētājiem un palielinot apmeklējumu un telefonsarunu ilgumu mātēm; aicina dalībvalstis nodrošināt seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumus ieslodzījumā esošām sievietēm;

6.  aicina dalībvalstis pārtraukt vardarbības pieļaušanu un pazemojošu izturēšanos pret ieslodzījumā esošām sievietēm, kas ir cilvēka pamattiesību pārkāpums; aicina dalībvalstis veikt proaktīvus un preventīvus pasākumus cīņā pret visu veidu vardarbību pret sievietēm un LGBTI personām cietumos no darbinieku un citu ieslodzīto puses; aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu psiholoģisku atbalstu ar kvalificēta personāla starpniecību visiem ieslodzījumā esošajām sievietēm, kuras ir cietušas no dažādām vardarbības izpausmēm;

7.  uzsver transpersonu grūtos apstākļus cietumos; mudina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi ārstēšanai ar hormoniem un psiholoģiskajam atbalstam transseksuālām personām un izvietot šīs personas tādos cietumos, kas atbilst viņu seksuālajai identitātei;

8.  uzsver to, cik ļoti neaizsargātas ir LGBTI personas, kas ir visvairāk pakļautas diskriminācijas, ļaunprātīgas izmantošanas un seksuālas vardarbības riskam; aicina dalībvalstis nodrošināt atsevišķas kameras, lai garantētu transseksuālu un interseksuālu personu drošību, cieņu un privātumu;

9.  mudina tās dalībvalstis, kurās par savu pakalpojumu piedāvāšanu tiek aizturētas prostitūtas, pārskatīt savus tiesību aktus, balstoties uz Zviedrijas modeli, un ierosināt stratēģijas, lai palīdzētu prostitūtām pārtraukt nodarboties ar prostitūciju;

10.  šajā sakarībā nosoda to, ka policijas apcietinājumā sievietēm sistemātiski tiek atņemti krūšturi, un norāda, ka šāda prakse nav samērīga ar saistītajiem riskiem;

11.  aicina Komisiju prioritārā kārtā izstrādāt rīcības plānu, lai īstenotu un izvērtētu ES stratēģiju radikalizācijas un vervēšanas terorismam apkarošanai, īstenojot no dzimuma atkarīgu pieeju, tostarp ieteikumus, kā novērst ieslodzījumā esošo sieviešu radikalizāciju, pamatojoties uz labāko praksi; aicina dalībvalstis saskaņot savas stratēģijas un apmainīties ar to rīcībā esošo informāciju un pieredzi nolūkā īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu iespējamu ieslodzījumā esošo sieviešu radikalizāciju; norāda, ka teroristu grupas var iesaistīt savās rindās ieslodzījumā esošas sievietes dažādos veidos, tostarp ar laulībām un pārliecinot viņas vervēt citus vai veikt vardarbīgus aktus; atgādina nepieciešamību gan apcietinājuma laikā, gan pēc tam īstenot tādus sociālās palīdzības pasākumus, kuru mērķis būtu apcietinātās personas sagatavot reintegrācijas pasākumiem un palīdzēt viņām to īstenošanā, jo īpaši mājokļa un darba meklējumos, lai izvairītos no sociālās atstumtības un recidīviem;

12.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai sievietēm un LGBTI ieslodzītajiem būtu pienācīga piekļuve ķermeņa kopšanas un personīgās higiēnas pakalpojumiem; uzsver, ka ķermeņa kopšana un personīgā higiēna ir cilvēka neatņemamas tiesības un ka ir jāuzskata, ka tās ir saistītas ar garīgo labjutību;

13.  atzīst, ka ieslodzījumā esošo sieviešu vidējais izglītības līmenis ir samērā zems; tāpēc neatlaidīgi aicina dalībvalstis veltīt papildu uzmanību izglītības programmām, arodizglītībai un sociālās reintegrācijas pasākumiem, lai veicinātu sieviešu reintegrāciju sabiedrībā;

14.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai tiktu ievēroti starptautiskie un Eiropas standarti par darbinieku dzimuma sadalījumu nolūkā aizsargāt sievietes pret vardarbību no ieslodzīto vīriešu dzimuma darbinieku puses;

15.  uzskata, ka ir būtiski svarīgi veikt piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu ieslodzījumā esošo sieviešu pilnvērtīgu un taisnīgu reintegrāciju, tostarp izskaužot praksi piedāvāt sievietēm mazāk apmaksātu darbu nekā vīriešiem, piemēram, tekstilrūpniecības un uzkopšanas nozarēs, un īstenojot dzimumspecifiskas reintegrācijas programmas;

16.  aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu apmācību medicīnas un ieslodzījuma vietu darbiniekiem, kuri strādā ar ieslodzījumā esošām sievietēm, jo sievietes bieži tiek pakļautas ar dzimumu saistītai ļaunprātīgai izmantošanai, vardarbībai vai ekspluatācijai no citu ieslodzīto vai darbinieku puses.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

11.5.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

22

2

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Iratxe García Pérez, Arne Gericke, Anna Hedh, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Florent Marcellesi, Angelika Mlinar, Margot Parker, Marijana Petir, Pina Picierno, Jadwiga Wiśniewska, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Edouard Martin, Clare Moody, Jordi Solé, Mylène Troszczynski, Monika Vana, Julie Ward

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Eduard Kukan, Claudia Schmidt, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Axel Voss

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

22

+

ALDE

Beatriz Becerra Basterrechea, Izaskun Bilbao Barandica, Angelika Mlinar

EFDD

Daniela Aiuto

GUE/NGL

Malin Björk

PPE

Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Eduard Kukan, Claudia Schmidt, Axel Voss

S&D

Maria Arena, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Mary Honeyball, Edouard Martin, Clare Moody, Pina Picierno, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Julie Ward

VERTS/ALE

Florent Marcellesi, Jordi Solé, Monika Vana

2

-

EFDD

Margot Parker

ENF

Mylène Troszczynski

4

0

ECR

Arne Gericke, Jadwiga Wiśniewska, Jana Žitňanská

PPE

Marijana Petir

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

21.6.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

44

4

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Martina Anderson, Gerard Batten, Heinz K. Becker, Michał Boni, Caterina Chinnici, Daniel Dalton, Rachida Dati, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Cornelia Ernst, Laura Ferrara, Monika Flašíková Beňová, Kinga Gál, Ana Gomes, Sylvie Guillaume, Monika Hohlmeier, Sophia in ‘t Veld, Eva Joly, Dietmar Köster, Barbara Kudrycka, Marju Lauristin, Monica Macovei, Roberta Metsola, Claude Moraes, József Nagy, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Csaba Sógor, Sergei Stanishev, Traian Ungureanu, Marie-Christine Vergiat, Udo Voigt, Beatrix von Storch, Kristina Winberg, Auke Zijlstra

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Joëlle Bergeron, Carlos Coelho, Pál Csáky, Gérard Deprez, Iratxe García Pérez, Maria Grapini, Petr Ježek, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Nuno Melo, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Morten Helveg Petersen, Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Josep-Maria Terricabras, Anders Primdahl Vistisen, Axel Voss

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Josu Juaristi Abaunz, Karin Kadenbach


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

44

+

ALDE

Gérard Deprez, Petr Ježek, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Morten Helveg Petersen, Sophia in 't Veld

EFDD

Joëlle Bergeron, Laura Ferrara

GUE/NGL

Lucy Anderson, Cornelia Ernst, Josu Juaristi Abaunz, Marie-Christine Vergiat

NI

Udo Voigt

PPE

Heinz K. Becker, Michał Boni, Carlos Coelho, Pál Csáky, Rachida Dati, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Kinga Gál, Monika Hohlmeier, Barbara Kudrycka, Nuno Melo, Roberta Metsola, József Nagy, Csaba Sógor, Traian Ungureanu, Axel Voss

S&D

Caterina Chinnici, Monika Flašíková Beňová, Iratxe García Pérez, Ana Gomes, Maria Grapini, Sylvie Guillaume, Karin Kadenbach, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Dietmar Köster, Marju Lauristin, Claude Moraes, Christine Revault D'Allonnes Bonnefoy, Birgit Sippel, Sergei Stanishev

Verts/ALE

Eva Joly, Judith Sargentini, Josep-Maria Terricabras

4

-

EFDD

Gerard Batten, Kristina Winberg, Beatrix von Storch

ENF

Auke Zijlstra

3

0

ECR

Daniel Dalton, Monica Macovei, Anders Primdahl Vistisen

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums