Procedūra : 2016/0062(NLE)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0266/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0266/2017

Debates :

PV 11/09/2017 - 19
CRE 11/09/2017 - 19

Balsojumi :

PV 12/09/2017 - 7.14
CRE 12/09/2017 - 7.14
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0329

STARPPOSMA ZIŅOJUMS     
PDF 789kWORD 68k
19.7.2017
PE 601.176v02-00 A8-0266/2017

par priekšlikumu Padomes lēmumam par ES pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu

((2016(0109 – 2016/0062(NLE))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referenti: Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Anna Maria Corazza Bildt

(Komiteju kopīgās sanāksmes – Reglamenta 55. pants)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 MAZĀKUMA VIEDOKLIS
 MAZĀKUMA VIEDOKLIS
  JuridiskāS komitejAS ATZINUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par priekšlikumu Padomes lēmumam par ES pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu

(COM(2016)01092016/0062(NLE))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2016)0109),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Stambulā (šeit un turpmāk ”Stambulas konvencija”),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 8., 19., 157., 216. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21., 23., 24., 25. un 26. pantu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembra Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015),

–  ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un neizraidīšanas principu un ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

_  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kurai ES ir pievienojusies, tostarp Apvienotās ANO Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) 2015. gada noslēguma apsvērumus, kuros ES tiek aicināta pievienoties Stambulas konvencijai, kas ir veids, kā aizsargāt sievietes un meitenes ar invaliditāti no vardarbības,

  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par to, kā tiek īstenota ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā pausts aicinājums ES pievienoties Stambulas konvencijai, kas būtu vēl viens solis ceļā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti apkarošanu,

  ņemot vērā Vispārējo komentāru, ko 2016. gada 26. augustā pieņēma ANO Komiteja par personu ar invaliditāti tiesībām par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 6. pantu (“Sievietes un meitenes ar invaliditāti”),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(2), 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(3) un 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(5) un Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu,

–  ņemot vērā 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu(6),   

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2011. gada martā,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par iespēju radīšanu meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību(7),

–  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju,

–  ņemot vērā 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(8),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(9) un 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(10),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību(11) un 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(12);

  ņemot vērā Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija), un Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, un kurā sniegta jēdzienu „uzmākšanās” un „seksuālā uzmākšanās” definīcija un pausts nosodījums šīm parādībām,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada oktobrī publicēto ceļvedi par iespējamu ES pievienošanos Stambulas konvencijai,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra 2017. gada 16. novembra trešā ceturkšņa darbības pārskatu saistībā ar dzimumu saistītas vardarbības definīciju Stambulas konvencijā,

–  ņemot vērā ES prezidentvalsts, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta 2017. gada 3. februārī Maltā pieņemto kopīgo paziņojumu, kurā pausts aicinājums ES ātri pievienoties Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(13) un 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(14),

  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2016. gada pētījumu „Zināšanas un zinātība: pašaizsardzības loma pret sievietēm vērstas vardarbības novēršanā”, jo īpaši saistībā ar pašaizsardzības apmācības devumu Stambulas konvencijas 12. panta īstenošanā,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas starpposma ziņojumu, kā arī Juridiskās komitejas atzinumu (A8-0266/2017),

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām; tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskriminēšanu ir pamattiesības, kas nostiprinātas līgumos un Pamattiesību hartā, un tās būtu pilnībā jāievēro, jāveicina un jāpiemēro tiesību aktos, praksē, judikatūrā un ikdienas dzīvē; tā kā saskaņā ar dzimumu līdztiesības indeksu neviena ES valsts vēl nav spējusi nodrošināt pilnīgu līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem; tā kā uz dzimumu balstīta vardarbība ir gan sieviešu un vīriešu nevienlīdzības cēlonis, gan tās sekas;

B.  tā kā ES joprojām pastāv mūsdienu verdzības un cilvēktirdzniecības formas, kas galvenokārt skar sievietes;

C.  tā kā dalībvalstīm ir jāatzīst — tiklīdz vardarbība ir notikusi, sabiedrība nav izpildījusi tās galveno un primāro uzdevumu aizsargāt, un ir iespējams veikt tikai reaktīvus pasākumus, piemēram, atlīdzināt cietušajām personām un saukt vainīgos pie atbildības;

D.  tā kā ES sadarbībā ar dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai veicinātu un aizsargātu visu sieviešu un meiteņu tiesības uz dzīvi bez fiziskas vai psiholoģiskas vardarbības gan sabiedriskajā, gan privātajā jomā;

E.  tā kā ar dzimumu saistītu vardarbību nedrīkst uztvert nenopietni vai skatīt kā problēmu, kas var tikt atlikta un risināta vēlāk, jo tā skar vairāk nekā 250 miljonus meiteņu un sieviešu ES vien un tai ir milzīga ietekme uz sabiedrību, pastiprinot bailes un polarizāciju un sekmējot stresu un garīgās slimības, jo tā apdraud puses no iedzīvotājiem drošību; tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) lēš, ka izmaksas, ko sabiedrībai rada seksuāla vardarbība Eiropas Savienībā, ir EUR 226 miljardi gadā;

F.   tā kā gan fiziska, gan psiholoģiska vardarbība pret sievietēm(15) un ar dzimumu saistīta vardarbība ir ES plaši izplatīta un tā ir jāuztver kā viena radikālākajām diskriminācijas formām un kā cilvēktiesību pārkāpums, kas skar sievietes un visus sabiedrības slāņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumu līmeņa, sociālā stāvokļa un izcelsmes vai dzīvesvietas valsts, un tā būtiski kavē sieviešu un vīriešu līdztiesību arī ekonomiski un politiski; tā kā ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai mudinātu sievietes, kuras ir cietušas no vardarbības, ziņot par savu pieredzi un meklēt palīdzību, un nodrošinātu, ka viņas saņem pienācīgu atbalstu saskaņā ar savām vajadzībām, ir informētas par savām tiesībām un viņām tiek garantēta tiesas pieejamība, lai vainīgos sauktu pie atbildības;

G.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumā „Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums”, kas publicēts 2014. gada martā, teikts, ka viena trešā daļa sieviešu Eiropā vismaz vienu reizi pieauguša cilvēka dzīvē ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību, 20 % ir piedzīvojušas uzmākšanos tiešsaistē, katra divdesmitā sieviete ir tikusi izvarota un vairāk nekā viena desmitā daļa sieviešu ir piedzīvojušas seksuālu vardarbību ar spēka izmantošanu;

H.  tā kā viena no desmit sievietēm ir saskārusies ar seksuālu uzmākšanos vai vajāšanu ar jauno tehnoloģiju starpniecību, savukārt 75 % sieviešu augstākajās lēmējinstitūcijās ir bijusi jāpacieš seksuāla uzmākšanās; tā kā tas liecina, ka neviena sieviete vai meitene neatkarīgi no vecuma un stāvokļa nav pasargāta no seksuālas vardarbības;

I.  tā kā ir jāveic pasākumi, lai novērstu pieaugošo uz dzimumu balstīto vardarbību tiešsaistē, tostarp terorizēšanu, uzmākšanos un iebiedēšanu, jo īpaši pret jaunām sievietēm un meitenēm un LGBTI personām;

J.  tā kā pilsoņi un iedzīvotāji Savienībā nav vienlīdz aizsargāti pret vardarbību, kas balstīta uz dzimumu, jo nav Eiropas stratēģijas, tostarp tiesību akta, un dalībvalstīs ir spēkā atšķirīga politika un tiesību akti, cita starpā attiecībā uz pārkāpumu definīciju un tiesību aktu darbības jomu, un tādēļ viņi joprojām ir neaizsargāti pret šādu vardarbību; tā kā arī ES dalībvalstīs vērojamas atšķirības attiecībā uz informāciju, piekļuvi patvērumam un tā nodrošinājumu, atbalsta pakalpojumiem un tiesībām;

K.  tā kā vardarbība pret sievietēm ir saistīta ar nevienlīdzīgo varas sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem, kā arī ar seksismu un dzimumu stereotipiem, kas ir novedis pie tā, ka vīrieši ir dominējošā stāvoklī un diskriminē sievietes un ka tiek kavēta sieviešu pilnvērtīga attīstība;

L.  tā kā vardarbība pret sievietēm veicina uz dzimumu balstītu nevienlīdzību, kavējot cietušo personu iespējas atrast darbu, kas negatīvi ietekmē viņu finansiālo neatkarību un ekonomiku kopumā;

M.  tā kā svarīgs iemesls tam, kādēļ sievietes neziņo par seksuālas vardarbības gadījumiem, ir viņu ekonomiskā atkarība no noziedzīgā nodarījuma veicēja;

N.  tā kā galēja nabadzība palielina vardarbības un cita veida izmantošanas risku, liedzot sievietēm pilnībā iesaistīties visās dzīves jomās un panākt dzimumu līdztiesību;

O.  tā kā ir jādara vairāk, lai mudinātu sievietes iesaistīties politikas, ekonomikas un sociālajā jomā un sekmētu sieviešu pamanāmību vadošajos amatos, lai tādējādi izskaustu priekšstatus par sievieti kā objektu un kultūru, kurā pastāv uz dzimumu balstīta vardarbība;

P.  tā kā Stambulas konvencija paredz, ka tās noteikumus, jo īpaši pasākumus no vardarbības cietušo tiesību aizsardzībai, īsteno ”bez jebkādas diskriminācijas dzimuma, dzimtes, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politisko vai citu uzskatu, nacionālās piederības, sociālās izcelsmes, piederības mazākumtautībai, īpašuma, izcelšanās, dzimumorientācijas, dzimuma identitātes, vecuma, veselības stāvokļa, invaliditātes, ģimenes stāvokļa, migranta vai bēgļa statusa vai cits statusa dēļ”;

Q.   tā kā sievietes ar invaliditāti ir par 1,5 līdz 10 reizēm lielāka iespējamība piedzīvot ar dzimumu saistītu vardarbību, turklāt, tā kā viņas ir atkarīgas, viņām ir vēl grūtāk ziņot par vardarbību; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti nav viendabīga grupa, bet drīzāk grupa, kurā ir dažādā statusā un dažādās situācijās esošas sievietes un sievietes ar dažādu veidu traucējumiem, piemēram, fiziskiem, psihosociāliem, intelektuāliem vai sensoriskiem traucējumiem, ko var papildināt vai nepapildināt funkcionāli ierobežojumi; tā kā UNCRPD ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka sievietes ar invaliditāti pilnīgi un vienlīdzīgi bauda visas cilvēktiesības un pamatbrīvības;

R.  tā kā dažas sieviešu un meiteņu grupas, piemēram, sievietes migrantes, sievietes bēgles un patvēruma meklētājas, sievietes un meitenes ar invaliditāti, LBTI un romu tautības sievietes apdraud vairāku veidu diskriminācija un tādēļ viņas ir vēl mazāk aizsargātas pret vardarbību seksisma izraisītu motīvu dēļ apvienojumā ar rasismu, ksenofobiju, homofobiju, transfobiju vai interseksfobiju, kā arī diskrimināciju vecuma, invaliditātes, etniskās izcelsmes vai reliģisko uzskatu dēļ; tā kā Eiropā sievietes saskaras ar diskrimināciju daudzējādos un savstarpēji saistītos veidos, kas liedz viņām iespēju vērsties tiesā un pie palīdzības un aizsardzības dienestiem un baudīt savas pamattiesības; tā kā, īstenojot aizsardzības pasākumus, būtu jānodrošina sievietēm specializēti atbalsta pakalpojumi;

S.   tā kā vardarbība pret sievietēm, tostarp vardarbība ģimenē, pārāk bieži tiek uzskatīta par privātu problēmu un pret to izturas pārāk iecietīgi; tā kā faktiski tas ir sistēmisks pamattiesību pārkāpums un smags noziegums, par ko ir jāpiemēro sods; tā kā ir jāpārtrauc nesodāmība, nodrošinot, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības un ka sievietēm un meitenēm, kas ir pārcietušas vardarbību, tiek sniegts pienācīgs atbalsts un viņas tiek ņemtas vērā tiesu sistēmā, lai pārrautu to sieviešu un meiteņu klusēšanas un vientulības apburto loku, kuras ir cietušas no vardarbības, neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās izcelsmes vai sociālās grupas;

T.  tā kā dalībvalstu starpā pastāv ievērojamas kultūras atšķirības attiecībā uz sieviešu tendenci ziņot par izvarošanas vai seksuāla uzbrukuma gadījumu un tā kā oficiālā statistika šo tendenci apliecina vairāk nekā faktisko valstī notikušo izvarošanas vai seksuālo uzbrukumu gadījumu skaitu;

U.  tā kā lielākajā daļā gadījumu sievietes noslepkavo viņu vīri, bijušie vīri, partneri vai bijušie partneri, kuri nesamierinās ar laulības vai attiecību izbeigšanos;

V.  tā kā persona, kas izdarījusi ar dzimumu saistītu vardarbību, bieži vien ir pazīstama cietušajai personai, un daudzos gadījumos cietusī persona ir atkarīga no šī pāridarītāja, tāpēc tai ir lielākas bailes ziņot par vardarbību;

W.  tā kā ar dzimumu saistīti stereotipi un seksisms, tostarp seksisma motivēta naida runa, kas ir izplatīti visā pasaulē tiešsaistē un bezsaistē un publiskajā un privātajā sfērā, ir viens no visu pret sievietēm vērstas vardarbības veidu pamatcēloņiem;

X.   tā kā fiziska, seksuāla vai psiholoģiska vardarbība un ļaunprātīga izmantošana smagi ietekmē cietušās personas un var radīt fizisku, seksuālu, emocionālu vai psiholoģisku kaitējumu vai ekonomiskus zaudējumus; tā kā šo ietekmi izjūt arī ģimenes un radinieki, kā arī sabiedrība kopumā; tā kā bērniem nav tiešā veidā jāsaskaras ar vardarbību, lai viņus uzskatītu par cietušajiem, jo arī vardarbības piedzīvošana ģimenē ir traumējoša;

Y.  tā kā Stambulas konvencijas 3. pantā jēdziens „ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm” ir skaidri definēts kā „vardarbība, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kura nesamērīgi skar sievietes”, un „dzimums” definēts kā „sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”;

Z.  tā kā, lai samazinātu aptuveno neziņoto gadījumu skaitu, dalībvalstīs ir jābūt atbilstošām iestādēm sievietēm, kurās tās justos droši un varētu ziņot par vardarbības gadījumiem, kas balstīti uz dzimumu;

AA.  tā kā tikai politikas virzienu kombinācija, apvienojot leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, piemēram, darbības infrastruktūras, tiesību, tiesu, kultūras, izglītības, sociālajā un veselības aizsardzības jomā, un pasākumus, kas veicinātu cietušo piekļuvi mājokļiem un nodarbinātībai, tostarp pajumtes nodrošināšanu cietušajiem, kā arī cietušo sieviešu līdztiesīgu dalību visās sabiedrības jomās, var ievērojami samazināt vardarbību pret sievietēm un uz dzimumu balstītu vardarbību un tās sekas; tā kā pilsoniskā sabiedrība, un jo īpaši sieviešu organizācijas, sniedz svarīgu ieguldījumu jebkādu vardarbības veidu novēršanā un apkarošanā un to darbs būtu jāatzīst, jāveicina un jāatbalsta, lai tās varētu šo darbu veikt pēc iespējas labāk;

AB.  tā kā sieviešu un meiteņu izglītība un apmācība ir nozīmīga Eiropas vērtība, daļa no cilvēka pamattiesībām un būtisks elements iespēju radīšanai sievietēm un meitenēm sociālajā, kultūras un profesionālajā kontekstā, kā arī būtisks elements, lai būtu iespējams pilnībā baudīt visas pārējās sociālās, ekonomiskās, kultūras un politiskās tiesības un līdz ar to novērst vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

AC.  tā kā tikai valstis spēj nodrošināt bez maksas pieejamu obligāto vispārējo izglītību, kas ir neatņemams priekšnosacījums vienlīdzīgu iespēju garantēšanai abiem dzimumiem;

AD.   tā kā Stambulas konvencijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir mainīt mentalitāti un attieksmi, lai pārtrauktu ar dzimumu saistītas vardarbības turpināšanos; tā kā tādēļ šajā sakarībā visos līmeņos un vecuma grupās ir nepieciešama izglītošana par sieviešu un vīriešu līdztiesību, kas ir brīva no stereotipiem par dzimumu lomu, un par tiesībām uz personas neaizskaramību; tā kā pašaizsardzības apmācība ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem viktimizācijas un ar to saistītās negatīvās pieredzes mazināšanai, apkarojot ar dzimumu saistītos stereotipus un nodrošinot pilnvērtīgas tiesības sievietēm un meitenēm;

AE.  tā kā visu dalībvalstu tūlītēja pievienošanās Stambulas konvencijai būtiski sekmētu integrētas politikas izstrādi un starptautisko sadarbību cīņā pret visiem pret sievietēm vērstiem vardarbības veidiem;

AF.  tā kā ES savu globālo centienu ietvaros īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus ir jācenšas panākt progresu ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušanā savās kaimiņvalstīs un visā pasaulē un tostarp jācīnās pret seksuālas vardarbības kā ieroča izmantošanu kara apstākļos;

AG  tā kā Stambulas konvencija ir jaukts nolīgums, kas ļauj ES pievienoties vienlaikus ar tās dalībvalstīm;

AH.  tā kā visas ES dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, taču tikai 14 no tām to ir ratificējušas; tā kā ES pievienošanās Konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no ratifikācijas valsts līmenī;

AI.   tā kā Stambulas konvencijas ratifikācijai ir nepieciešama pienācīga īstenošana, efektīva piemērošana un pietiekamu finanšu resursu un cilvēkresursu piešķiršana,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2016. gada 4. martā ierosināja ES pievienoties Stambulas konvencijai, proti, pirmajam vispārējam juridiski saistošajam instrumentam vardarbības pret sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē,(16) novēršanai un apkarošanai starptautiskā līmenī;

2   atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada 13. jūnijā tika noslēgta ES pievienošanās Stambulas konvencijai; tomēr pauž nožēlu par to, ka ierobežojums attiecībā uz divām jomām, t. i., jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un patvērumu un nerepatriēšanu, rada juridisku nenoteiktību attiecībā uz ES pievienošanos, kā arī pauž bažas par Konvencijas īstenošanu;

3.  nosoda visu veidu vardarbību un pauž bažas par to, ka sievietes un meitenes bieži ir pakļautas vardarbībai ģimenē, seksuālas uzmākšanās gadījumiem, psiholoģiskai un fiziskai vardarbībai, vajāšanai, seksuālai vardarbībai, izvarošanai, piespiedu laulībai, sieviešu ģenitāliju kropļošanai, piespiedu abortiem un piespiedu sterilizācijai, cilvēku tirdzniecībai, kā arī citiem vardarbības veidiem, kas ir smagi viņu cilvēktiesību un cieņas pārkāpumi; uzsver, ka Stambulas konvencija nosaka, ka kultūru, paražas, reliģiju, tradīcijas vai tā saukto goda aizstāvēšanu nevar izmantot pret sievietēm vērstu vardarbības aktu attaisnošanai; nosoda to, ka arvien lielāks skaits sieviešu un meiteņu cieš no vardarbības, kas balstīta uz dzimumu, internetā un sociālajos tīklos; aicina dalībvalstis pieņemt konkrētus pasākumus, lai apkarotu šos jaunos noziedzības veidus, tostarp, seksuāla rakstura izspiešanu, iedraudzināšanu, vuārismu un atriebības motivētu pornogrāfisku materiālu izplatīšanu, un aizsargātu cietušos, kuri var saskarties ar nopietnām traumām, kas dažkārt pat var novest pie pašnāvības;

4.  stingri uzsver, ka seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu, tostarp drošu un likumīgu abortu, liegšana ir pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veids; atgādina, ka sievietēm un meitenēm ir pašām jākontrolē jautājumi saistībā ar viņu ķermeni un seksualitāti; aicina visas dalībvalstis nodrošināt sievietēm vispusīgu izglītošanu par seksualitāti, brīvu piekļuvi ģimenes plānošanai un visiem reproduktīvās un seksuālās veselības pakalpojumiem, tostarp mūsdienīgām kontracepcijas metodēm un drošiem un likumīgiem abortiem;

5.  uzsver, ka Starptautiskās krimināltiesas 1998. gada 17. jūlija Romas Statūtu 7. pantā piespiedu grūtniecība ir definēta kā noziegums pret cilvēci un tāda ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm, kas ir nopietns sieviešu un meiteņu cilvēktiesību un cilvēka cieņas pārkāpums;

6.   uzsver, ka Stambulas konvencijas pamatā ir holistiska, vispārēja un koordinēta pieeja, kuras centrā ir cietusī persona, un tajā jautājumu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītu vardarbību, tostarp vardarbību ģimenē, risina no tādām dažādām perspektīvām, nodrošinot tādus pasākumus kā vardarbības novēršana, cīņa pret diskrimināciju, krimināltiesiski pasākumi nesodāmības novēršanai, cietušo aizsardzība un atbalsts viņiem, bērnu aizsardzība, sieviešu patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzība, labāka datu vākšana un izpratnes veicināšanas kampaņas vai programmas, tostarp sadarbībā ar valstu cilvēktiesību un līdztiesības struktūrām, pilsonisko sabiedrību un NVO;

7.  uzsver, ka Stambulas konvencija nodrošina stabilu pamatu tādu sabiedrības struktūru pārveidošanai, kuras rada, legalizē un nostiprina vardarbību pret sievietēm, un paredz instrumentus attiecīgo pasākumu īstenošanai; uzsver, ka Konvencijā vienlaicīgi tiek risināti novēršanas, aizsardzības un sodīšanas jautājumi (trīspakāpju pieeja) un tajā tiek ievērota visaptveroša un saskaņota pieeja, kas izriet no pienācīgas rūpības principa, kas nosaka dalībvalstīm pienākumu rīkoties, lai efektīvi reaģētu uz jebkādiem vardarbības aktiem (Konvencijas 5. pants);

8.  uzsver, ka ES pievienošanās nodrošinās saskaņotu Eiropas tiesisko regulējumu, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu un atbalstītu cietušos ES iekšējā un ārējā politikā, kā arī panāktu labāku to ES tiesību aktu, programmu un fondu uzraudzību, interpretāciju un īstenošanu, kuri attiecas uz Konvenciju, kā arī labāku salīdzināmu datu vākšanu ES līmenī; uzskata, ka, pievienojoties Konvencijai, ES kļūs par efektīvāku globālo dalībnieci sieviešu tiesību aizstāvības jomā;

9.  aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā šādus ieteikumus:

(a)  mudināt dalībvalstis paātrināt sarunas par Stambulas konvencijas ratifikāciju un īstenošanu; stingri nosodīt mēģinājumus atkāpties no jau veiktajiem pasākumiem Stambulas konvencijas īstenošanā un pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanā;

(b)  aicināt Komisiju nekavējoties uzsākt vai atlikt uz vēlāku laiku konstruktīvu dialogu ar Padomi un dalībvalstīm sadarbībā ar Eiropas Padomi, lai pievērstos dalībvalstu paustajām atrunām, iebildumiem un bažām, un jo īpaši, lai izskaidrotu Stambulas konvencijas 3. panta c) un d) punkta ar dzimumu saistītas vardarbības definīcijas un dzimuma definīcijas maldinošās interpretācijas, saskaņā ar Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra vispārīgajām piezīmēm;

(c)  pilnībā informēt Parlamentu par sarunu attiecīgajiem aspektiem visos posmos, lai tas varētu pienācīgi īstenot tiesības, kas tam ir piešķirtas ar Līgumiem saskaņā ar LESD 218. pantu;

(d)  neraugoties uz ES pievienošanos Stambulas konvencijai nodrošināt plašu ES pievienošanos Konvencijai bez jebkādiem ierobežojumiem;

(e)  nodrošināt, lai dalībvalstis īstenotu Stambulas konvenciju un piešķirtu atbilstošus finanšu un cilvēku resursus nolūkā novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību, tostarp vardarbību ģimenē, radīt sievietēm un meitenēm iespējas, aizsargāt cietušās personas un ļaut tām saņemt kompensāciju, jo īpaši attiecībā uz personām, kas dzīvo teritorijās, kurās cietušo aizsardzības pakalpojumi nav pieejami vai ir ļoti ierobežoti;

(f)  prasīt Komisijai izstrādāt tādu holistisku ES stratēģiju vardarbības pret sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai, kurā būtu paredzēts visaptverošs plāns jebkādu dzimumu nevienlīdzības izpausmju apkarošanai, iekļaujot tajā visus ES pasākumus vardarbības pret sievietēm izskaušanai;

(g)  iecelt ES koordinatoru, lai tas darbotos kā ES pārstāvis Eiropas Padomes dalībvalstu komitejā pēc tam, kad ES būs ratificējusi Stambulas konvenciju; šis koordinators būtu atbildīgs par tādas politikas un pasākumu koordinēšanu, īstenošanu, uzraudzību un izvērtēšanu, kas paredzēti jebkādas vardarbības pret sievietēm un meitenēm apkarošanai;

(h)  nodrošināt, ka Parlaments tiek pilnībā iesaistīts šajā Stambulas konvencijas uzraudzības procesā pēc tam, kad ES tai ir pievienojusies; ātri panākt vienošanos par rīcības kodeksu attiecībā uz sadarbību starp ES un tās dalībvalstīm saistībā ar Konvencijas īstenošanu, un šajā procesā iesaistīt arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, jo īpaši sieviešu tiesību organizācijas;

(i)  prasīt Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt praktiskus norādījumus un stratēģijas par Stambulas konvencijas piemērošanu, lai sekmētu tās netraucētu īstenošanu un izpildi tajās dalībvalstīs, kuras to jau ir ratificējušas, vienlaikus reaģējot uz to dalībvalstu bažām, kuras to vēl nav ratificējušas, un mudinot tās to izdarīt;

(j)  nodrošināt atbilstīgu apmācību, procedūras un norādījumus visiem profesionāļiem, kuri strādā ar personām, kas cietušas no jebkādām vardarbības izpausmēm Konvencijas darbības jomā, lai izvairītos no diskriminācijas vai atkārtotas kļūšanas par upuriem tiesas procesu un lietu izskatīšanas policijā laikā;

(k)  nodrošināt preventīvus pasākumus, lai risinātu jautājumus par neaizsargātu personu, piemēram, sieviešu ar invaliditāti, sieviešu bēgļu, cietušo bērnu, grūtnieču, LBTI sieviešu un sieviešu, kurām nepieciešams papildu atbalsts, īpašo vajadzību nodrošināšanu, tostarp nodrošināt viegli pieejamus specializētos atbalsta pakalpojumus līdz ar pienācīgiem veselības aprūpes pakalpojumiem un drošiem mājokļiem sievietēm, kuras ir cietušas no vardarbības, kas balstīta uz dzimumu, un viņu bērniem;

(l)   ņemt vērā vardarbības pret sievietēm un uz dzimumu balstītas vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē, gadījumu smaguma pakāpi, nosakot aizgādības un apmeklējumu tiesības; nodrošinot aizsardzību un atbalsta pakalpojumus cietušajiem, vajadzētu ņemt vērā arī liecību sniedzošo bērnu tiesības un vajadzības;

(m)   aktīvi veicināt attieksmes un izturēšanās maiņu un cīnīties pret seksismu dzimumu lomu stereotipiem, tostarp popularizējot dzimumneitrālu valodu, īstenojot saskaņotus pūliņus, lai izmantotu plašsaziņas līdzekļu būtisko ietekmi, un veicot informatīvus pasākumus šajā jomā un mudinot visus, tostarp vīriešus un zēnus, aktīvi piedalīties visu veidu vardarbības novēršanā; tādēļ aicina dalībvalstis pieņemt un īstenot aktīvu politiku sociālās integrācijas, starpkultūru dialoga, dzimumaudzināšanas un savstarpējo attiecību izglītības, cilvēktiesību izglītības un diskriminācijas novēršanas jomā, kā arī nodrošināt dzimumu līdztiesības apmācību tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu darbiniekiem; mudināt dalībvalstis iekļaut to izglītības sistēmās visu šķēršļu patiesai sieviešu un vīriešu vienlīdzībai novēršanu un pilnībā veicināt šā mērķa sasniegšanu;

(n)  mudināt dalībvalstis īstenot politiku, kas ir vērsta uz tādas sabiedrības veidošanu, kura ir brīva no jebkāda veida vardarbības, un šādā veidā izmantot Stambulas konvenciju;

(o)  nodrošināt, ka, veicot aktīvus pasākumus vardarbības apkarošanai, tiek ņemta vērā ar dzimumu saistītā realitāte, kurā absolūtais vairākums pārkāpēju ir vīrieši; mudināt dalībvalstis ievērot pierādījumos pamatotu vardarbības ierobežošanas taktiku mērķtiecīgā šīs problēmas risināšanā;

(p)   veikt nepieciešamos pasākumus saskaņā ar Konvencijas noteikumu par migrāciju un patvērumu 60. un 61. pantu, ņemot vērā, ka sievietēm un meitenēm migrantēm neatkarīgi no tā, vai viņām ir pienācīgi dokumenti, un patvēruma meklētājām ir tiesības uz dzīvi bez vardarbības gan publiskajā, gan privātajā sfērā un ka viņas ir īpaši neaizsargātas pret vardarbības, kas balstīta uz dzimumu, izpausmēm, atgādinot, ka uz dzimumu balstīta vardarbība, tostarp sieviešu ģenitāliju kropļošana, var tikt atzīta par vajāšanas veidu un cietušās personas var izmantot aizsardzību, ko sniedz 1951. gada Konvencija par bēgļu statusu; nodrošināt, ka dalībvalstis ievēro dzimumu līdztiesības pieeju visās patvēruma un uzņemšanas procedūrās, kā ari ievēro neizraidīšanas principu;

(q)  veicināt dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā kā līdzekli ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanai un apkarošanai attiecīgajās politikas jomās, kā arī piešķirt resursus un finansējumu, lai no vardarbības cietušajiem un izdzīvojušajiem nodrošinātu tiesas pieejamību;

(r)  uzlabot un veicināt attiecīgu neapkopotu salīdzināmu datu vākšanu par visu veidu vardarbības gadījumiem, uz kuriem attiecas Stambulas konvencija, sadarbojoties ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu, tostarp pēc pārkāpēju vecuma un dzimuma un pārkāpēja un cietušā attiecību veida sadalītus datus, lai izveidotu kopēju metodiku nolūkā salīdzināt datu bāzes un analīzi, tādējādi nodrošinot labāku izpratni par šo problēmu, un uzlabot informētību, kā arī novērtēt un uzlabot dalībvalstu rīcību, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un uz dzimumu balstītu vardarbību;

10.  uzsver, ka efektivitātes uzlabošanas nolūkā paralēli pasākumiem vardarbības pret sievietēm apkarošanai jāveic darbības, lai novērstu ar dzimumu saistītu ekonomisko nevienlīdzību un veicinātu sieviešu finansiālo neatkarību;

11.  aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu, lai atbalstītu dalībvalstis visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm un uz dzimumu balstītas vardarbības novēršanā un izskaušanā;

12.  aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu uz dzimumu balstīta vardarbība) ir nozieguma veids, kā minēts LESD 83. panta 1. punktā;

13.  aicina Komisiju pārskatīt pašlaik spēkā esošo ES pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, lai tajā iekļautu seksismu, aizsprieduma noziegumu un naida kurināšanu seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes un dzimuma pazīmju dēļ;

14.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu, ES regulu par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās un Direktīvu 2012/29/ES par cietušo aizsardzību, kā arī Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un Direktīvu 2011/92/ES par seksuālās vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas novēršanu un apkarošanu;

15.  atkārtoti aicina Komisiju izveidot Eiropas novērošanas centru ar dzimumu saistītas vardarbības uzraudzībai (līdzīgu pašreizējam Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam);

16.  mudina Igaunijas prezidentvalsti paātrināt to, lai ES ratificētu Stambulas konvenciju;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

(1)

OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp.

(2)

OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp.

(3)

OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.

(4)

OV C 24, 22.1.2016., 8. lpp.

(5)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0451.

(7)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0312.

(8)

OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(9)

OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.

(10)

OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.

(11)

OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

(12)

OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

(13)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.

(14)

OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp.

(15)

Stambulas konvencijā termins ”sievietes” attiecas arī uz meitenēm vecumā līdz 18 gadiem (3. pants).

(16)

Skatīt definīcijas Stambulas konvencijas 3. pantā.


MAZĀKUMA VIEDOKLIS

saskaņā ar Reglamenta 52.a panta 4. punktu

Ana Záborská

Neviena civilizēta sabiedrība nevar pieļaut vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Visas ES dalībvalstis paredz kriminālatbildību par vardarbīgu uzvedību pret sievietēm un bērniem, aizsargā cietušos un pastāvīgi cenšas nepieļaut šādas uzvedības izpaušanos. ES līmenī programma Daphne ir nozīmīgs ilgtermiņa ieguldījums, kas vērsts uz profilaksi un atbalstu cietušajām sievietēm. Tomēr tikai puse ES dalībvalstu izvēlējās ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, jo pilsoņi kļūst arvien piesardzīgāki attiecībā uz tajā paustajiem neskaidrajiem formulējumiem un iespējamām negatīvajām sekām.

ES pievienošanās šai konvencijai pārkāptu gan līgumus, gan tās iedzīvotāju cilvēka pamattiesības, piemēram, vecāku tiesības būt savu bērnu galvenajiem izglītotājiem un tiesības uz reliģijas brīvību. Diemžēl līdzreferentes un FEMM un LIBE komitejas nolēma sekot Eiropas Komisijas priekšlikuma politiskajam imperatīvam. Šādi rīkojoties, līdzreferentes un komitejas rada ne tikai izrietošā tiesību aktu atcelšanas, bet arī Eiropas sabiedrības atsvešināšanās risku. Tādēļ es no sirds ceru, ka Eiropas Parlaments plenārsēdes balsojumā noraidīs šo ziņojumu un Komisijas priekšlikumu.


MAZĀKUMA VIEDOKLIS

saskaņā ar Reglamenta 52.a panta 4. punktu

Marek Jurek

Nav juridiska vai objektīva pamatojuma ES pievienoties Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu

Šīs konvencijas līgumslēdzējas puses ir valstis, un valstu rīcībā ir krimināltiesību instrumenti, lai apkarotu vardarbību ģimenē. Valstis var ar Ekspertu grupas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai (GREVIO) starpniecību savstarpēji īstenot pienākumus saskaņā ar Konvenciju. Ikvienai Eiropas Savienības dalībvalstij ir tiesību akti, lai sodītu par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē un aizsargātu šādos noziegumos cietušos. Ja šādi noziegumi tiktu pieļauti, šīs valstis nevarētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm.

ES pašai nav nekādu juridisku instrumentu, lai īstenotu Konvenciju, un līdzdalība tajā var būt pamatota vienīgi ar vēlmi iegūt papildu instrumentu, lai uzraudzītu dalībvalstu pieņemtos lēmumus, kas pārsniedz pilnvaras, kuras piešķirtas Savienībai saskaņā ar līgumiem (pārkāpjot tiesiskuma principu).

Ņemot vērā to, ka šī konvencija dažās valstīs tiek vērtēta pretrunīgi nevis acīmredzamās nepieciešamības cīnīties pret vardarbību dēļ, bet tajā ierosināto vardarbības novēršanas metožu dēļ, Eiropas Savienības vēlme piedalīties Konvencijā ir tipiska iejaukšanās dalībvalstu (tostarp vecākās un ietekmīgākās dalībvalsts, kas ir Vācija) juridiskos strīdos . Tādējādi tas norāda uz ideoloģisku ievirzi, kas apliecina necieņu pret tiesiskumu un jo īpaši pret LES 5. pantā noteikto piešķiršanas principu.


JuridiskāS komitejAS ATZINUMS (31.5.2017)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu

(COM(2016)01092016/0062(NLE))

Atzinuma sagatavotājs: Jiří Maštálka

PA_Consent_Interim

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju ziņojumā iekļaut šādus ierosinājumus:

Apsvērumi

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no Savienības pamatvērtībām un mērķiem, kas ir atzīta Līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) un ko Savienība ir apņēmusies integrēt visās savās darbībās; tā kā sieviešu tiesības ir cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība ir fundamentāli svarīga, lai varētu sasniegt vispārējos stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus — ilgtspējīgu izaugsmi, pienācīgu nodarbinātību un sociālo iekļautību;

B.  tā kā tiesības uz vienādu attieksmi un nediskriminēšanu ir svarīgas pamattiesības, kas ir atzītas Līgumos;

C.  tā kā Hartā ir atzītas arī tiesības uz cilvēka cieņu, tiesības uz dzīvību un tiesības uz personas neaizskaramību, kā arī aizliegta necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, kā arī visu veidu verdzība un piespiedu darbs (Hartas 1.–5. pants);

D.  tā kā vardarbība pret sievietēm joprojām ir tik izplatīta, ka rada dziļas bažas visā Savienībā, lai gan Savienība ir ieņēmusi stingru nostāju(1), ka vardarbība pret sievietēm ir jāizskauž, šīs parādības apkarošanas nolūkā īstenojot īpašas kampaņas un vietējus projektus, un lai gan pastāvošajos tiesību aktos tādās jomās kā, piemēram, noziegumu, seksuālās vardarbības un bērnu seksuālās izmantošanas upuru aizsardzība, patvērums un migrācija ir ņemtas vērā dzimumvardarbības upuru īpašās vajadzības;

E.  tā kā saskaņā ar 2014. gadā publicēto Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pētījumu „Vardarbība pret sievietēm. ES mēroga apsekojums”(2) dzimumvardarbība joprojām ir plaši izplatīta parādība — viena trešdaļa visu Eiropas sieviešu pieaugušā vecumā vismaz reizi ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību, 20 % jauno sieviešu (18–29 gadu vecumā) ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos tiešsaistē, katra piektā sieviete (18 %) ir tikusi vajāta, katra divdesmitā sieviete ir tikusi izvarota un vairāk nekā katra desmitā ir cietusi no seksuālas vardarbības situācijā, kurā nav devusi piekrišanu vai pret viņu pielietots spēks, turklāt par lielāko daļu vardarbības gadījumu nav ziņots nekādām iestādēm;

F.  tā kā saskaņā ar Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu Savienībai radītās gada izmaksas vardarbības pret sievietēm un dzimumvardarbības dēļ tika vērtētas EUR 228 miljardu apmērā, no kuriem EUR 45 miljardus saņēma sabiedriskie un valsts dienesti un EUR 24 miljardi bija negūti ekonomiskie rezultāti;

G.  tā kā Komisija savā dokumentā “Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” uzsvēra, ka vardarbība pret sievietēm un dzimumvardarbība, kas kaitē sieviešu veselībai un labklājībai, darba dzīvei un finansiālajai neatkarībai, kā arī ekonomikai, ir viena no galvenajām problēmām, kas jārisina, lai panāktu patiesu dzimumu līdztiesību;

H.  tā kā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) ir pirmais starptautiski juridiski saistošs detalizēts un visaptverošs instruments ar mērķi starptautiskā līmenī novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm, kurā turklāt skatīta ne tikai vardarbība pret sievietēm, bet arī pret vīriešiem un bērniem un kura pamatā ir tādi principi kā novēršana, aizsardzība un atbalsts, kriminālvajāšana attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē un šo vardarbības formu izskaušana, kā arī uzsvērts, ka nepieciešami valsts līmeņa integrēta politika;

I.  tā kā Maltas prezidentūras laikā Padome ir apliecinājusi gatavību un panākusi progresu ceļā uz to, lai tiktu noslēgta un pabeigta Savienības pievienošanās Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija); tā kā 2017. gada 3. februārī Valletā paustā Padomes, Komisijas un Parlamenta apņemšanās nepieļaut nekādu iecietību attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm ir pilnīgas un efektīvas konvencijas īstenošanas priekšnosacījums;

J.  tā kā visas dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, taču līdz šim tikai 14 no tām to ir ratificējušas;

K.  tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības (SRVT) ir cilvēktiesības, kuras neievērojot tiek pārkāptas sieviešu un meiteņu tiesības uz līdztiesību, nediskriminēšanu, cieņu un veselību un sieviešu tiesības uz brīvību un pašnoteikšanos;

L.  tā kā pretestība pret SRVT Eiropā un pasaulē ir palielinājusies;

M.  tā kā vardarbība pret sievietēm un dzimumvardarbība ir vardarbīgs noziegums, kas vērsts pret personu tās dzimuma, dzimtes identitātes vai dzimtes izpausmes dēļ vai nesamērīgi ietekmē kāda noteikta dzimuma personas; tā kā dzimumvardarbība ir gan sieviešu un vīriešu nevienlīdzības cēlonis, gan tās sekas,

Ieteikumi

(i)  atgādina, ka Līgumi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta (“Harta”), it īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pants, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pants un Hartas 23. pants, Savienības dalībvalstīm, iestādēm, aģentūrām, struktūrām un birojiem un Savienībai kopumā uzliek saistības garantēt un sekmēt dzimumu līdztiesību;

(ii)  atzinīgi vērtē to, ka Stambulas konvencijā paustais pilnībā atbilst Savienības daudzpusīgajai pieejai dzimumvardarbības problēmas risināšanai un darbam ar pasākumiem, kas tiek īstenoti Savienības iekšējā un ārējā politikā;

(iii)  ņemot vērā, ka vardarbība pret sievietēm ir cilvēktiesību pārkāpums un ekstrēms diskriminācijas veids, uzsver un atkārto, ka vienlīdzība un nediskriminēšana ir svarīga sabiedrības attīstībā un būtu jāievēro tiesību aktos, praksē, judikatūrā un ikdienas dzīvē;

(iv)  ar nopietnām bažām atzīst, ka sievietes un meitenes bieži ir pakļautas smagai vardarbībai ģimenē, sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, “goda aizstāvības” slepkavībām, ar prostitūciju saistītai cilvēku tirdzniecībai, seksuālas uzmākšanās gadījumiem, piespiedu laulībai un citādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir smagi sieviešu un meiteņu cilvēktiesību un cieņas pārkāpumi;

(v)  atzīst, ka vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes, bet arī vīrieši un bērni var būt tās upuri — arī kā liecinieki vardarbībai ģimenē;

(vi)  pauž bažas par to, ka lielākā daļa vardarbības gadījumu tiek uzskatīti par privātu jautājumu un līdz ar to tiek paciesti un netiek ziņoti nekādām iestādēm, savukārt tas liecina, ka nepieciešami turpmāki pasākumi, ar ko iedrošināt cietušās personas ziņot par šiem gadījumiem un vērsties pēc palīdzības un ar ko nodrošināt, ka pakalpojumu sniedzēji var apmierināt cietušo vajadzības un informēt par viņu tiesībām un pastāvošā atbalsta veidiem; atgādina, ka kriminālvajāšanas rādītāji attiecībā uz vardarbību pret sievietēm ir nepieņemami zemi;

(vii)  uzskata, ka Stambulas konvencijas parakstīšana un noslēgšana palīdzētu konsolidēt Savienības tiesisko regulējumu un darbības, kuru mērķis ir apkarot vardarbību pret sievietēm, panākot koordinētāku pieeju iekšējā līmenī un stiprinot tās lomu starptautiskajos forumos;

(viii)  aicina Padomi un Komisiju paātrināt sarunas par konvencijas noslēgšanu;

(ix)  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka pēc Savienības pievienošanās konvencijai Parlaments būs pilnīgi iesaistīts tās uzraudzības procesā;

(x)  atgādina, ka Savienības pievienošanās Stambulas konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no konvencijas ratificēšanas valsts līmenī un no valsts rīcības plānu ieviešanas vardarbības pret sievietēm apkarošanai; tāpēc aicina visas dalībvalstis nodrošināt, ka ir ieviesti valsts rīcības plāni vardarbības pret sievietēm apkarošanai, un aicina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas un pilnīgi īstenojušas konvenciju, to izdarīt;

(xi)  uzsver, ka SRVT ir pamattiesības, kuras nekādu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot;

(xii)  atkārto, ka saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu Savienības ekskluzīvā kompetencē ir noslēgt starptautisku nolīgumu, ja tā slēgšana ir paredzēta Savienības leģislatīvajā aktā vai ja tas ir nepieciešams, lai ļautu Savienībai īstenot tās iekšējo kompetenci, tāpēc Savienības pievienošanās Stambulas konvencijai ir Savienības juridiskā kompetence, kas var ietekmēt kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu jautājumos, kuri attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku, tostarp starptautiskās aizsardzības saņēmēju, uzturēšanās statusu, kā arī jautājumos, kuri attiecas uz noziegumos cietušo tiesībām;

(xiii)  atkārtoti mudina Komisiju — tāpat kā tā tika mudināta 2014. gada 25. februāra rezolūcijā ar ieteikumiem vardarbības pret sievietēm apkarošanai — iesniegt tiesību aktu, kurš nodrošinātu saskaņotu sistēmu statistikas datu ieguvei un dalībvalstu pastiprinātu pieeju jebkāda veida vardarbības pret meitenēm un sievietēm un dzimumvardarbības novēršanai un apkarošanai, padarot iespējamu vieglu piekļuvi tiesai;

(xiv)  norāda, ka Komisijas priekšlikumā COM(2016)0109 par pievienošanos Stambulas konvencijai minēts, ka juridiskais pamats rīcībai attiecībā uz sieviešu un bērnu seksuālo izmantošanu ir LESD 83. panta 1. punkts; tāpēc aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu dzimumvardarbība) ir viena no LESD 83. panta 1. punktā minētajam noziegumu jomām.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

Virsraksts

ES pievienošanās Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu

Atsauces

COM(2016)01092016/0062(NLE)

Atbildīgās komitejas

 

LIBE

 

FEMM

 

 

 

Atzinumu sagatavoja

       Iecelšanas datums

Jiří Maštálka

4.10.2016

Izskatīšana komitejā

28.2.2017

23.3.2017

 

 

Pieņemšanas datums

30.5.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

0

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Max Andersson, Joëlle Bergeron, Marie-Christine Boutonnet, Jean-Marie Cavada, Kostas Chrysogonos, Rosa Estaràs Ferragut, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Gilles Lebreton, António Marinho e Pinto, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pascal Durand, Angel Dzhambazki, Evelyne Gebhardt, Virginie Rozière, Kosma Złotowski

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

João Pimenta Lopes, Jarosław Wałęsa, Josef Weidenholzer

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

21

+

ALDE

GUE/NGL

EFDD

ENF

PPE

S&D

Verts/ALE

Jean-Marie Cavada, António Marinho e Pinto

Kostas Chrysogonos, João Pimenta Lopes

Joëlle Bergeron

Marie-Christine Boutonnet, Gilles Lebreton

Rosa Estaràs Ferragut, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss, Jarosław Wałęsa, Tadeusz Zwiefka

Mady Delvaux, Evelyne Gebhardt, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Virginie Rozière, Josef Weidenholzer

Max Andersson, Pascal Durand

0

-

 

 

2

0

ECR

Angel Dzhambazki, Kosma Złotowski

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

Sk., piemēram: Komisijas paziņojums COM(2010)491 galīgā redakcija “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.”, http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri= CELEX:52010DC0491; Padomes secinājumui par vardarbības pret sievietēm izskaušanu Eiropas Savienībā, https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/lsa/113226.pdf.

(2)

http://fra.europa.eu/en/publication/2014/violence-against-women-eu-wide-survey-main-results-report.


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

Virsraksts

ES pievienošanās Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu

Atsauces

COM(2016)01092016/0062(NLE)

Atbildīgās komitejas

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

LIBE

 

FEMM

 

 

 

Komitejas, kurām lūgts sniegt atzinumu

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

JURI

 

 

 

 

Referenti

       Iecelšanas datums

Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy

24.5.2016

Anna Maria Corazza Bildt

24.5.2016

 

 

Izskatīšana komitejā

29.11.2016

27.3.2017

8.6.2017

 

Pieņemšanas datums

11.7.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

58

12

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Jan Philipp Albrecht, Maria Arena, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Michał Boni, Caterina Chinnici, Anna Maria Corazza Bildt, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, André Elissen, Frank Engel, Monika Flašíková Beňová, Kinga Gál, Iratxe García Pérez, Arne Gericke, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Jussi Halla-aho, Anna Hedh, Dietmar Köster, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Barbara Kudrycka, Cécile Kashetu Kyenge, Marju Lauristin, Juan Fernando López Aguilar, Monica Macovei, Florent Marcellesi, Claude Moraes, Angelika Niebler, Maria Noichl, Margot Parker, Soraya Post, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Csaba Sógor, Michaela Šojdrová, Jaromír Štětina, Traian Ungureanu, Ernest Urtasun, Bodil Valero, Ángela Vallina, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Tomáš Zdechovský, Auke Zijlstra

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Kostas Chrysogonos, Carlos Coelho, Pál Csáky, Stefan Eck, Julie Girling, Marek Jurek, Kostadinka Kuneva, Miltiadis Kyrkos, Jean Lambert, Jeroen Lenaers, Edouard Martin, Morten Helveg Petersen, John Procter, Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Petri Sarvamaa, Branislav Škripek, Jordi Solé, Axel Voss, Julie Ward, Kristina Winberg

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Richard Corbett, Josu Juaristi Abaunz, Georg Mayer, Miroslav Mikolášik, Lieve Wierinck

Iesniegšanas datums

19.7.2017


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

58

+

ALDE

Beatriz Becerra Basterrechea, Izaskun Bilbao Barandica, Nathalie Griesbeck, Lieve Wierinck, Morten Helveg Petersen

ECR

Monica Macovei

EFDD

Daniela Aiuto

GUE/NGL

Malin Björk, Kostas Chrysogonos, Stefan Eck, Josu Juaristi Abaunz, Kostadinka Kuneva, Ángela Vallina

EPP

Michał Boni, Carlos Coelho, Anna Maria Corazza Bildt, Pál Csáky, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Frank Engel, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Barbara Kudrycka, Jeroen Lenaers, Angelika Niebler, Petri Sarvamaa, Jaromír Štětina, Csaba Sógor, Traian Ungureanu, Axel Voss, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Tomáš Zdechovský

S&D

Maria Arena, Vilija Blinkevičiūtė, Caterina Chinnici, Richard Corbett, Monika Flašíková Beňová, Iratxe García Pérez, Ana Gomes, Sylvie Guillaume, Anna Hedh, Cécile Kashetu Kyenge, Miltiadis Kyrkos, Dietmar Köster, Marju Lauristin, Juan Fernando López Aguilar, Edouard Martin, Claude Moraes, Maria Noichl, Soraya Post, Christine Revault D'Allonnes Bonnefoy, Birgit Sippel, Julie Ward

GREENS/ALE

Jan Philipp Albrecht, Jean Lambert, Florent Marcellesi, Judith Sargentini, Jordi Solé, Ernest Urtasun, Bodil Valero

12

-

ECR

Arne Gericke, Jussi Halla-aho, Marek Jurek, Branislav Škripek, Jadwiga Wiśniewska

ENF

André Elissen, Georg Mayer, Auke Zijlstra

EPP

Kinga Gál, Miroslav Mikolášik, Michaela Šojdrová, Anna Záborská

4

0

ECR

Julie Girling, John Procter

EFDD

Margot Parker, Kristina Winberg

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums