Procedūra : 2017/2008(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0271/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0271/2017

Debates :

PV 02/10/2017 - 15
CRE 02/10/2017 - 15

Balsojumi :

PV 03/10/2017 - 4.4
CRE 03/10/2017 - 4.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0364

ZIŅOJUMS     
PDF 720kWORD 82k
13.9.2017
PE 601.154v04-00 A8-0271/2017

par sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanu privātajā un publiskajā sektorā ES

(2017/2008(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referente: Anna Hedh

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanu privātajā un publiskajā sektorā ES

(2017/2008(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. un 10. pantu, 153. panta 1. un 2. punktu un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. un 33. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EC par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(2),

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (Maternitātes atvaļinājuma direktīva)(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Maternitātes atvaļinājuma direktīvu (COM(2008)0637),

–  ņemot vērā tā nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 20. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/.../ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, un pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu strādājošajiem saskaņot darba un ģimenes dzīvi(5),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. decembra Direktīvu 2013/62/ES, ar ko groza Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu saistībā ar Majotas statusa grozīšanu attiecībā uz Eiropas Savienību(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. marta priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem (Direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs) (COM(2012)0614),

–  ņemot vērā tā nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 20. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem(7),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā(8),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(9),

–  ņemot vērā 2015. gada 20. maija rezolūciju par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā(11),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(13),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(14),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (Nodarbinātības vienlīdzības direktīva), piemērošanu(15),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu(16),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra ieteikumu Padomei par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijā(17),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(18),

–  ņemot vērā 2017. gada 4. aprīļa rezolūciju par sievietēm un viņu lomu lauku apvidos(19),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. jūnija secinājumus “Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana”,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), kas tika pieņemts ar Padomes 2011. gada 7. marta secinājumiem,(20)

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. marta Ieteikumu par to, kā ar pārredzamības palīdzību nostiprināt principu par vienādu darba samaksu sievietēm un vīriešiem (2014/124/ES)(21),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada decembra ceļvedi “Jauns mēģinājums pārvarēt darba un privātās dzīves līdzsvara izaicinājumus strādājošās ģimenēs”, kā arī ar to saistīto apspriešanos ar sabiedrību un ieinteresētajām personām,

–  ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (ANO VP) — pirmo globālo vadlīniju kopu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, ko ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 16. jūnija sanāksmē nepārprotami atbalstīja visas ANO dalībvalstis, ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu par korporatīvo sociālo atbildību, kurā ES dalībvalstis mudinātas ANO VP pielāgot savai nacionālajai situācijai;

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveide” (COM(2017)0250),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Iniciatīva strādājošo vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvara atbalstam” (COM(2017)0252),

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas grupas stratēģiju par dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278), jo īpaši tā 3.1. nodaļu “Palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību”,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā, jo īpaši tā 1. nodaļu par sieviešu līdzdalības darba tirgū un vienlīdzīgas ekonomiskās neatkarības palielināšanu un 2. nodaļu par darba samaksas, ienākumu un pensiju dzimumšķirtnes samazināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) ziņojumus “Nodarbinātības dzimumšķirtne: problēmas un risinājumi” (2016), “Darba un privātās dzīves līdzsvars: rast risinājumu ikvienam” (2016), “Sociālie partneri un dzimumu līdztiesība Eiropā” (2014), “Darba gaitu izmaiņas Eiropā: EurWORK gada pārskats” (2014. un 2015. gads) un sesto Eiropas darba apstākļu pārskatu (EWCS) (2016),

–  ņemot vērā SDO 1951. gada Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu, SDO 1994. gada Konvenciju par nepilnu darba laiku, SDO 1996. gada Konvenciju par darbu mājās, SDO 2000. gada Maternitātes aizsardzības konvenciju un 2011. gada SDO Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,

–  ņemot vērā ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijas 2017. gada 24. marta saskaņotos secinājumus “Sieviešu ekonomiskā iespēcinātība mainīgajā darba vidē”,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra augsta līmeņa darba grupas sieviešu ekonomiskās iespēcinātības jautājumos 2016. gada septembra ziņojumu “Nevienu neatstāt novārtā: aicinājums rīkoties, lai panāktu dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību”,

–  ņemot vērā Pekinas Rīcības platformu un ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0271/2017),

A.  tā kā ES ir apņēmusies veicināt dzimumu līdztiesību un visās savās darbībās integrēt dzimumu līdztiesības aspektu;

B.  tā kā vienlīdzīga sieviešu līdzdalība darba tirgū un ekonomisko lēmumu pieņemšanā ir gan sieviešu iespēcinātības priekšnosacījums, gan tās iznākums;

C.  tā kā ES sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas darba tirgū un vadošos amatos un vispārējais sieviešu nodarbinātības līmenis joprojām ir par gandrīz 12 % zemāks nekā vīriešiem;

D.  tā kā sieviešu ekonomiskās iespēcinātības galvenie šķēršļi ir nelabvēlīgas sociālās normas, diskriminējoši tiesību akti vai juridiskās aizsardzības trūkums, starp vīriešiem un sievietēm nevienlīdzīgi sadalīts neatalgots mājsaimniecības un aprūpes darbs, kā arī nepietiekama piekļuve finanšu, digitālajiem un īpašuma aktīviem; tā kā šos šķēršļus var palielināt intersekcionāla diskriminācija(22), piemēram, uz rases un etniskās piederības, reliģijas, invaliditātes, veselības, dzimtes identitātes, seksuālās orientācijas un/vai sociālekonomisko apstākļu pamata;

E.  tā kā strukturālos šķēršļus sieviešu ekonomiskajai iespēcināšanai rada multipla un intersekcionāla nevienlīdzība, stereotipi un diskriminācija privātajā un publiskajā sfērā;

F.  tā kā sieviešu ekonomiskā iespēcināšana ir vienlaikus pareiza un tālredzīga, jo, pirmkārt, tā ir būtiska dzimumu līdztiesības daļa un līdz ar to uzskatāma par cilvēktiesību jautājumu un, otrkārt, lielāka sieviešu dalība darba tirgū sekmē ilgtspējīgu ekonomikas attīstību visos sabiedrības līmeņos; tā kā uzņēmumi, kas pienācīgi novērtē sievietes un dod viņām iespēju pilnīgi iesaistīties darba tirgū un lēmumu pieņemšanā, attīstās labāk un palīdz sekmēt produktivitāti un ekonomikas izaugsmi; tā kā saskaņā ar nesen veiktu Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) pētījumu dzimumu līdztiesības uzlabojumi līdz 2050. gadam ES radītu līdz 10,5 miljoniem jaunu darbvietu, ka ES nodarbinātības līmenis sasniegtu gandrīz 80 % un ka līdz 2050. gadam ES IKP uz vienu iedzīvotāju varētu palielināties par 6,1–9,6 % un pastiprināt dalībvalstu izaugsmi līdz 15–45 %;

G.  tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” citu starpā noteikts ES mērķis līdz 2020. gadam panākt vīriešu un sieviešu nodarbinātību 75 % līmenī, jo īpaši novēršot nodarbinātības dzimumšķirtni; tā kā nolūkā sekmēt sieviešu līdzdalību darba tirgū būs vajadzīgi koordinēti centieni;

H.  tā kā 2015. gada nogalē Komisija nāca klajā ar Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam, kurā par vienu no četrām galvenajām rīcības jomām noteiktas sieviešu ekonomiskās tiesības un iespēcinātība;

I.  tā kā samazināt darba samaksas, ienākumu un pensiju dzimumšķirtnes un tādējādi cīnīties pret sieviešu nabadzību ir viena no prioritātēm, kuras Komisija noteikusi dokumentā “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”;

J.  tā kā 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) ietver arī mērķrādītājus sieviešu ekonomiskās iespēcinātības jomā;

K.  tā kā labs darba un privātās dzīves līdzsvars labvēlīgi ietekmē virzību uz vienlīdzīgu pelnītāju un vienlīdzīgu aprūpētāju modeli attiecībās starp sievietēm un vīriešiem, kā arī veselības aspektus un tā kā tas sekmē iekļaujošu ekonomisko vidi, izaugsmi, konkurētspēju, vispārēju dalību darba tirgū, dzimumu līdztiesību, nabadzības riska samazināšanu un paaudžu solidaritāti, kā arī palīdz risināt ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas;

L.  tā kā saskaņā ar Eurostat konstatējumiem 31,5 % ES strādājošo sieviešu un tikai 8,2 % strādājošo vīriešu strādā nepilna laika darbu un tā kā tikai nedaudz vairāk nekā 50 % sieviešu strādā pilna laika darbu, bet vīriešiem šis rādītājs ir 71,2 %, līdz ar to pilna laika nodarbinātības līmeņa šķirtne ir 25,5 %; tā kā gandrīz 20 % ekonomiski neaktīvām sievietēm neaktivitātes iemesls ir aprūpes pienākumi, bet ekonomiski neaktīvu vīriešu vidū šis rādītājs nesasniedz pat 2 %; tā kā aprūpes pienākumi un grūtības, ko rada darba un privātās dzīvas apvienošana, nozīmē, ka salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes daudz biežāk strādā nepilna laika darbu vai ir ekonomiski neaktīvas, savukārt tas negatīvi ietekmē viņu samaksu un ar pensiju saistītos ienākumus;

M.  tā kā lielākā daļa aprūpes saņēmēju parasti ir bērni, vecāki ģimenes locekļi vai ģimenes locekļi ar invaliditāti, par kuru aprūpi nav nekādas samaksas;

N.  tā kā sievietes veic vismaz divarpus reizes vairāk neapmaksāta mājsaimniecības un aprūpes darba nekā vīrieši;

O.  tā kā maternitāti nedrīkstētu uzskatīt par šķērsli sieviešu profesionālajai izaugsmei un līdz ar to viņu emancipācijai;

P.  tā kā sievietēm un vīriešiem ir vienādas vecāku tiesības un pienākumi (izņemot atgūšanos pēc dzemdībām) un tā kā bērnu audzināšana būtu jāveic kopīgi, nevis tikai un vienīgi mātēm;

Q.  tā kā 2015. gadā sievietēm ar vienu bērnu, kas jaunāks par sešiem gadiem, vidējais nodarbinātības līmenis bija par gandrīz 9 % zemāks nekā sievietēm bez jauniem bērniem un tā kā dažās dalībvalstīs šī atšķirība pārsniedza 30 %;

R.  tā kā maternitāte un paternitāte nav pieļaujami iemesli sieviešu diskriminācijai attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un palikšanu tajā;

S.  tā kā būtu jāizveido publiski pieejama darba samaksas kartēšanas sistēma, kas ietvertu arī datu vākšanu, nolūkā izskaust darba samaksas dzimumšķirtni, izdarot spiedienu gan uz publisko, gan uz privāto sektoru, lai tie izskatītu savas samaksas struktūras un novērstu visas konstatētās dzimumbalstītās atšķirības, un tā kā šāda sistēma varētu radīt izpratnes kultūru, kas darba samaksas dzimumšķirtni sektorā vai uzņēmumā padarītu par sociāli nepieņemamu;

T.  tā kā ir secināts, ka kvotas uzlabo privātuzņēmumu darbības rezultātus un pastiprina ekonomikas izaugsmi kopumā, kā arī palīdz labāk izmantot darba tirgus talantu rezerves;

U.  tā kā dzimumu līdztiesība un daudzveidība darbinieku pārstāvībā uzņēmumu valdēs ir svarīgs demokrātijas princips, kas pozitīvi ietekmē ekonomiku, tostarp paver ceļu uz iekļaujošu stratēģisko lēmumu pieņemšanu un samazina darba samaksas dzimumšķirtni;

V.  tā kā saskaņā ar ESAO pētījumiem uzņēmumi, kuru valdēs ir labāka sieviešu pārstāvība, gūst lielāku peļņu nekā tie, kuru valdēs ir tikai vīrieši;

W.  tā kā nozarēm vai lomām, kurās pārsvarā nodarbinātas sievietes, parasti ir raksturīgas zemākas algas nekā salīdzināmās nozarēs vai lomās, kurās pārsvarā nodarbināti vīrieši, un tas ir viens no elementiem, kas rada darba samaksas un pensiju dzimumšķirtnes, kuras šobrīd ir attiecīgi 16 % un 40 %;

X.  tā kā SDO ir izstrādājusi sistēmu, pēc kuras darbvietas izvērtē, balstoties uz četriem faktoriem, proti, kvalifikāciju, nepieciešamo piepūli, atbildību un darba apstākļiem, un tām piemēro svērumus atbilstoši to nozīmībai attiecīgajā uzņēmumā vai organizācijā;

Y.  tā kā sociālie partneri var nostiprināt sieviešu ekonomisko iespēcinātību, izmantojot darba koplīgumu slēgšanas sarunas, veicinot vienlīdzīgu darba samaksu sievietēm un vīriešiem, ieguldot darba un privātās dzīves līdzsvarā, atbalstot sieviešu karjeras izaugsmi uzņēmumos un sniedzot informāciju un apmācību darba ņēmēju tiesību jomā;

Z.  tā kā ir liecības, ka algas ir vienlīdzīgākas tur, kur spēcīgāka ir darba koplīgumu slēgšana(23),

Aa.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 24,4 % ES sieviešu saskaras ar nabadzības vai sociālās atstumtības risku un bezdarbs un neaktivitāte darba tirgū īpaši draud vientuļajām mātēm, sievietēm vecumā virs 55 gadiem un sievietēm ar invaliditāti;

Ab.  tā kā Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencijas) īstenošana ir sieviešu iespēcinātības un līdz ar to arī dzimumu līdztiesības priekšnosacījumus; tā kā dzimumvardarbība ir nepieņemama diskriminācijas forma un pamattiesību pārkāpums, kas ietekmē ne tikai sieviešu veselību un labjutību, bet arī viņu piekļuvi nodarbinātībai un finansiālo neatkarību; tā kā vardarbība pret sievietēm ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas liedz panākt dzimumu līdztiesību, un izglītība var samazināt dzimumvardarbības risku; tā kā izrietošā sociālā un ekonomiskā iespēcinātība var sievietēm palīdzēt izkļūt no vardarbības situācijām; tā kā vardarbība un aizskaršana, tostarp seksisms un seksuāla uzmākšanās, ļoti negatīvi ietekmē visus skartos darba ņēmējus, viņu kolēģus un ģimenes, kā arī organizācijas, kurās viņi strādā, un sabiedrību kopumā un var būt viens no iemesliem, kāpēc sievietes pamet darba tirgu;

Ac.  tā kā ekonomiskā vardarbība ir sieviešu ikdienas dzīvē sastopama dzimumvardarbības forma, kas sievietēm liedz izmantot savas tiesības uz brīvību, vairo dzimumu nelīdztiesību un vājina sieviešu lomu sabiedrībā kopumā;

Ad.  tā kā daudzi pētījumi skaidri liecina, ka taupības politika un publiskā sektora budžeta samazinājumi ir ļoti lielā mērā negatīvi ietekmējuši sievietes, viņu ekonomisko iespēcinātību un dzimumu līdztiesību;

Ae.  tā kā sieviešu ekonomiskajai iespēcinātībai sociālā, kulturālā un ekonomiskā līmenī svarīga ir izglītība, kvalifikācijas un prasmju apguve un tā kā izglītības iespējas ir atzītas par centrālu elementu cīņā pret nevienlīdzību — piemēram, nepietiekamu pārstāvību lēmumu pieņemšanas un vadošos amatos un inženierijas un zinātnes jomās — un tādējādi uzlabo sieviešu un meiteņu ekonomisko iespēcinātību;

Af.  tā kā pozitīva digitalizācijas ietekme izpaužas kā jaunu darba iespēju izveide un stimuli konstruktīvi pāriet uz elastīgākiem darba režīmiem — īpaši attiecībā uz sievietēm, kas iesaistās vai atgriežas darba tirgū, —, kā arī iespējas gan sievietēm, gan vīriešiem panākt labāku līdzsvaru starp aprūpes pienākumiem un profesionālo dzīvi,

I. Vispārīgi apsvērumi

1.  uzskata, ka sieviešu ekonomiskā līdzdalība un iespēcinātība ir svarīga viņu pamattiesību nostiprināšanas nolūkā, jo ļauj viņām panākt ekonomisko neatkarību, ietekmēt sabiedrību un kontrolēt savu dzīvi, kā arī likvidē stikla griestus, kuru dēļ darba dzīvē attieksme pret sievietēm nav vienlīdzīga ar attieksmi pret vīriešiem; tāpēc atbalsta sieviešu ekonomisko iespēcināšanu ar politiskiem un finansiāliem līdzekļiem;

2.  uzsver, ka sieviešu tiesību nostiprināšana un ekonomiskā iespēcināšana liek risināt dziļi iesakņojušās nevienlīdzīgas dzimtiskās varas attiecības, kuras izraisa diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kā arī LGBTI, un ka dzimtiskās varas struktūras mijiedarbojas ar citām diskriminācijas un nelīdztiesības formām, piemēram, tādām, kas saistītas ar rasi, invaliditāti, vecumu un dzimtes identitāti;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt līdztiesību un nediskriminēšanu darbā visiem iedzīvotājiem;

4.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot gan Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu, gan Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā; aicina Komisiju nodrošināt labāku šo direktīvu piemērošanu;

5.  norāda, ka zemais sieviešu nodarbinātības līmenis un sieviešu izslēgšana no darba tirgus negatīvi ietekmē sieviešu ekonomisko iespēcinātību; uzsver, ka, ja ieskaita negūtus ienākumus, negūtas sociālā nodrošinājuma iemaksas un papildu publiskās finanšu izmaksas, saskaņā ar Eurofound aplēsēm zemāka sieviešu nodarbinātības līmeņa kopējās gada izmaksas 2013. gadā bija 2,8 % no ES IKP jeb EUR 370 miljardi, savukārt pēc EIGE aplēsēm sievietes izslēgšana no darba tirgus izmaksā EUR 1,2–2 miljonus atkarībā no viņas izglītības līmeņa;

6.  uzsver, ka sieviešu ekonomiskā iespēcinātība un vienādas iespējas darba tirgū pirmām kārtām ir izšķirīgi svarīgas sievietēm, tomēr tās ir arī būtiskas ES ekonomiskajai izaugsmei, jo pozitīvi ietekmē IKP, uzņēmumu inkluzivitāti un konkurētspēju, kā arī palīdz risināt sarežģījumus, kas saistīti ar ES sabiedrības novecošanu; norāda, ka saskaņā ar 2009. gada pētījumu, ja darba tirgū būtu pilnīgs dzimumu līdzsvars, ES IKP teorētiski varētu palielināties par gandrīz 27 %;

II. Darbības un instrumenti, ar ko uzlabot sieviešu ekonomisko iespēcinātību

Labāks darba un privātās dzīves līdzsvars

7.  norāda, ka Komisija uz Parlamenta aicinājumu panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru ir atbildējusi, izstrādājot neleģislatīvus priekšlikumus un vienu leģislatīva akta priekšlikumu, ar ko paredzēts izveidot vairākus atvaļinājumu veidus, kuri atbilstu 21. gadsimta vajadzībām; uzsver, ka Komisijas priekšlikumi ir labs pirmais solis virzībā un Eiropas iedzīvotāju ekspektāciju apmierināšanu, jo tie dos iespēju sievietēm un vīriešiem vienādāk sadalīt darba, ģimenes un sociālos pienākumus, īpaši gadījumos, kad ir runa par apgādājamo un bērnu aprūpi; aicina visas iestādes darboties tā, lai šī pakete tiktu pieņemta pēc iespējas drīzāk;

8.  aicina dalībvalstis stiprināt aizsardzību pret diskrimināciju un nelikumīgu atlaišanu saistībā ar darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī nodrošināt tiesu pieejamību un iespējas sākt tiesvedību; aicina Komisiju intensificēt ES antidiskriminācijas tiesību aktu uzraudzību, transponēšanu un īstenošanu, vajadzības gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūru un sekmēt atbilstību, cita starpā izmantojot informācijas kampaņas ar mērķi palielināt izpratni par juridiskajām tiesībām uz vienādu attieksmi;

9.  uzsver, ka atalgojums un sociālā nodrošinājuma iemaksas atvaļinājuma laikā nebūtu jāaptur;

10.  aicina dalībvalstis, par pamatu ņemot paraugprakses piemērus, garantēt atpūtas atvaļinājumu vecākiem, kam ir bērni ar invaliditāti, īpašu uzmanību pievēršot vientuļajām mātēm;

11.  mudina dalībvalstis ieguldīt ikdienējas rotaļorientētas mācīšanās pēcskolas iestādēs, kas varētu kalpot par atbalsta centriem attiecībā uz bērniem, jo īpaši pēc skolas un bērnudārza, un kas ļautu aizpildīt laiku starp skolas darbalaika un darbavietas darbalaika beigām;

12.  uzstāj, ka, lai dalībvalstis varētu sasniegt “Eiropa 2020” mērķus, tām noteikti ir jāsasniedz Barselonas mērķi un jāievieš aprūpes mērķrādītāji attiecībā uz apgādājamiem un gados vecākiem sabiedrības locekļiem, tostarp piekļūstama, cenas ziņā pieejama un kvalitatīva bērnu aprūpe un citu veidu aprūpe, iestādes un pakalpojumi, kā arī patstāvīgas dzīves politika attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti; atgādina, ka ieguldījumi sociālajā infrastruktūrā, piemēram, bērnu aprūpē, ne tikai atstāj lielu ietekmi uz nodarbinātību, bet arī rada būtiskus publiskā sektora papildu ienākumus, ko dod darba nodokļi un ietaupījumi bezdarba apdrošināšanas jomā; šajā sakarā uzsver, ka lauku apvidos ir vajadzīgas bērnu aprūpes iestādes, un mudina dalībvalstis sekmēt ieguldījumus visa mūža gaitā piekļūstamos un cenas ziņā pieejamos kvalitatīvos aprūpes pakalpojumos, tostarp bērnu, apgādājamo un vecāku cilvēku aprūpes pakalpojumos; uzskata, ka vajadzētu būt pieejamai pienācīgai bērnu aprūpei par pieņemamu cenu, lai vecāki varētu izmantot mūžizglītības iespējas;

13.  uzsver, cik svarīgi, īpaši sievietēm, ir kvalitatīvi publiskie pakalpojumi; uzsver, ka vispārēja piekļuve kvalitatīviem, cenas ziņā pieejamiem, ērti izvietotiem un no pieprasījuma atkarīgiem publiskajiem pakalpojumiem ir ļoti svarīga nolūkā panākt sieviešu ekonomisko iespēcinātību;

14.  norāda, ka dalībvalstu sasniegumi pašlaik nesaskan ar Barselonas mērķu rādītājiem, un mudina Komisiju cieši uzraudzīt dalībvalstu veiktos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās pilda savus pienākumus;

15.  ir pārliecināts, ka viens no tradicionālo dzimtes lomu stereotipu pārvarēšanas priekšnosacījumiem ir vīriešu iesaiste aprūpes pienākumos; turklāt uzskata, ka no taisnīgāka neatalgota darba sadalījuma un no vienlīdzīgākas ar aprūpi saistītu atvaļinājumu izmantošanas labumu gūtu gan abi dzimumi, gan sabiedrība kopumā; ir pārliecināts, ka vienlīdzīga pelnītāja un vienlīdzīga aprūpētāja modelis ir visefektīvākais līdzeklis, kā visās dzīves jomās panākt dzimumu līdztiesību;

16.  aicina dalībvalstis īstenot īpašu un aktīvu nodarbinātības un apmācības politiku, kas atbalstītu tādu sieviešu atgriešanos darbā, kuras uz laiku pārtraukušas strādāt, lai aprūpētu apgādājamas personas;

17.  uzsver, ka labāks darba un privātās dzīves līdzsvars un lielāka sieviešu un vīriešu līdztiesība ir svarīgi, lai sasniegtu sieviešu iespēcinātības mērķus; uzsver, ka labāks darba un privātās dzīves līdzsvars nodrošinātu taisnīgāku apmaksāta un neapmaksāta ģimenes darba sadalījumu, palielinātu sieviešu dalību darba tirgū un līdz ar to samazinātu darba samaksas un pensijas dzimumšķirtnes;

18.  uzsver, cik svarīgi ir labi un droši darba apstākļi, kas gan sievietēm, gan vīriešiem dod iespēju līdzsvarot darbu un privāto dzīvi, un aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt darba tiesību nostiprināšanu, darba koplīgumu slēgšanas sarunas un dzimumu līdztiesības palielināšanu;

19.  stingri mudina sekmēt atvaļinājuma tiesību kārtības individualizāciju, vecāku atvaļinājuma tiesību nepārnesamību vecāku starpā un vienlīdzīgu aprūpes pienākumu sadali starp abiem vecākiem, lai panāktu dzimumlīdzsvarotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

20.  aicina Komisiju finansēt pētījumus, kas analizētu sieviešu un vīriešu veikta neapmaksāta ģimenes aprūpes darba apjomu un vērtību un vidējo stundu skaitu, kas tiek veltīts apmaksātam un neapmaksātam darbam, īpašu uzmanību pievēršot vecāku cilvēku, bērnu un cilvēku ar invaliditāti aprūpei;

21.  aicina izstrādāt sievietēm un vīriešiem paredzētu, uz darba ņēmējiem orientētu elastīgas nodarbinātības modeļu sistēmu, ko papildinātu pienācīga sociālā aizsardzība, lai būtu iespējams vieglāk saglabāt līdzsvaru starp personiskajiem un darba pienākumiem; taču uzskata, ka darba ņēmēju tiesības un tiesības uz drošu nodarbinātību ir svarīgākas par jebkādiem elastības palielinājumiem darba tirgū, jo ir jāgarantē, ka elastība nepalielina nestabilas, nevēlamas un nedrošas darba un nodarbinātības formas un nevājina nodarbinātības standartus, kas pašlaik vairāk attiecas uz sievietēm nekā vīriešiem (ar nestabilu nodarbinātību saprotama nodarbinātība, kas neatbilst starptautiskajiem, valsts vai ES standartiem un tiesību aktiem un/vai kas nenodrošina pietiekamus līdzekļus cilvēka cienīgai dzīvei vai pienācīgu sociālo aizsardzību, piemēram, neregulāra nodarbinātība, vairums pagaidu darba līgumu, nulles stundu līgumi un nebrīvprātīgs nepilna laika darbs); turklāt uzsver, ka ir jāizveido apstākļi, kuros būtu garantētas tiesības no brīvprātīga nepilna laika darba atgriezties pie pilna laika darba;

Vienāda darba samaksa par vienādu vienādi vērtīgu darbu un darba samaksas kartēšana

22.  atgādina, ka princips, ka par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu vīriešiem un sievietēm pienākas vienāda darba samaksa, ir paredzēts un noteikts LESD 157. pantā un dalībvalstīm tas ir efektīvi jāpiemēro; šajā sakarā uzsver, ka Komisijas ieteikums par vienādas vīriešu un sieviešu darba samaksas principa stiprināšanu pārredzamības ceļā būtu jāizmanto, lai cieši uzraudzītu situāciju dalībvalstīs un sagatavotu progresa ziņojumus, cita starpā ar sociālo partneru atbalstu, un mudina dalībvalstis un Komisiju izstrādāt un īstenot attiecīgu politiku, kura atbilstu šim ieteikumam un kuras mērķis būtu izskaust noturīgo darba samaksas dzimumšķirtni;

23.  aicina dalībvalstis un uzņēmumus ievērot darba samaksas paritāti un ieviest saistošus pasākumus attiecībā uz darba samaksas pārredzamību, lai izveidotu metodes, ar kurām uzņēmumi varētu risināt darba samaksas dzimumšķirtnes problēmu, tostarp ar darba samaksas revīzijām un vienlīdzīgas samaksas pasākumu iekļaušanu koplīgumu slēgšanā; uzsver, cik svarīgi ir nacionālo, reģionālo un vietējo iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kā arī darba inspektoriem sniegt pienācīgu apmācību par tiesību aktiem un judikatūru attiecībā uz nediskriminēšanu nodarbinātības jomā;

24.  uzsver, ka ir jāatzīst un jāpārvērtē darbs, ko parasti veic sievietes, piemēram, darbs veselības aprūpes, sociālajā un izglītības sektorā, salīdzinājumā ar darbu, ko parasti veic vīrieši;

25.  ir pārliecināts, ka nolūkā panākt vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vienādi vērtīgu darbu vajadzīga skaidra konkrētu darbavietu izvērtēšanas rīku sistēma ar salīdzināmiem indikatoriem, kas ļautu noteikt darbavietu vai sektoru “vērtību”; tāpēc mudina Komisiju apsvērt izstrādāt šādu sistēmu un palīdzēt dalībvalstīm un sociālajiem partneriem to ieviest; mudina visas puses pieņemt tādu politiku un tiesību aktus, kas nodrošinātu vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu;

26.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru darba vērtība būtu jānovērtē un jāsalīdzina, pamatojoties uz tādiem objektīviem kritērijiem kā izglītības, profesionālās un apmācību prasības, prasmes, nepieciešamā piepūle un atbildība, veiktais darbs un pildāmo uzdevumu būtība;

27.   uzsver, cik svarīgs ir dzimumneitralitātes princips darba novērtēšanas un klasifikācijas sistēmās gan publiskajā, gan privātajā sektorā; atzinīgi vērtē dalībvalstu centienus sekmēt politiku, kas novērš diskrimināciju pieņemšanā darbā, un mudina tās veicināt dzimumneitrālu CV izmantošanu, lai tādējādi darbā pieņemšanas procesā uzņēmumus un valsts pārvaldes iestādes atturētu no dzimumneobjektīvas rīcības; aicina Komisiju izskatīt iespēju izstrādāt anonimizētu Europass CV; ierosina dalībvalstīm izstrādāt programmas, kuru mērķis būtu apkarot sociālos un dzimtiskos stereotipus, īpaši gados jaunāku iedzīvotāju vidū, jo tas būtu līdzeklis, ar ko novērst amata pakāpju profesionālo kategorizāciju, kas bieži vien liedz sievietēm piekļuvi vislabāk apmaksātajām pozīcijām un amatiem;

Dzimumu līdzsvars publiskajā un privātajā sektorā

28.  uzskata, ka publiskajā sektorā kvotas var būt nepieciešamas tad, ja publiskās iestādes nepilda savu pienākumu nodrošināt taisnīgu pārstāvību, un ka ar kvotām būtu iespējams uzlabot lēmumu pieņemšanas iestāžu demokrātisko leģitimitāti;

29.  uzskata, ka dzimumu kvotas un pamīši saraksti politisko lēmumu pieņemšanā ir izrādījušies visefektīvākie instrumenti, ar ko risināt diskriminācijas un dzimumu līdzsvara trūkuma problēmas un uzlabot demokrātisku pārstāvību politisko lēmumu pieņemšanas struktūrās;

30.  aicina Komisiju uzlabot visaptverošu, salīdzināmu, uzticamu un regulāri atjaunotu datu par sieviešu pārstāvību lēmumu pieņemšanā vākšanu, analīzi un izplatīšanu;

31.  aicina ES iestādes veicināt sieviešu dalību Eiropas vēlēšanu procesā, nākamajā Eiropas vēlēšanu tiesību aktu pārskatīšanā iekļaujot dzimumlīdzsvarotus sarakstus;

32.  vēlreiz aicina Padomi kā svarīgu soli ceļā uz vienlīdzīgu pārstāvību publiskajā un privātajā sektorā ātri pieņemt direktīvu, kas reglamentētu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām dzimumu līdzsvaru, un norāda, ka ir pierādījies, ka uzņēmumu valdes ar labāku sieviešu pārstāvību uzlabo privātuzņēmumu sniegumu; norāda, ka viskonkrētākie panākumi (no 11,9 % 2010. gadā uz 22,7 % 2015. gadā) ir gūti dalībvalstīs, kurās ir pieņemti saistoši tiesību akti par kvotām valdēm(24); mudina Komisiju turpināt izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās panāktu vienošanos;

Dzimumu līdztiesības plāni

33.  atzīst, ka Komisija atbalsta dzimumu līdztiesības plānu pieņemšanu pētniecības un pētniecības finansēšanas organizācijās;

34.  norāda, ka dzimumu līdztiesības plāni uzņēmuma vai nozares līmenī var ietvert dažādus cilvēkresursu pasākumus, kas vērsti uz pieņemšanu darbā, darba samaksu, paaugstināšanu, apmācību un darba un privātās dzīves līdzsvaru, ka bieži vien tie ietver konkrētus pasākumus, piemēram, dzimumneitrālas valodas izmantošanu, seksuālās uzmākšanās novēršanu, nepietiekami pārstāvētā dzimuma darbinieku iecelšanu augstākajos amatos, nepilna laika darbu un tēvu līdzdalību bērnu aprūpē, un ka dalībvalstīs pastāv dažādas pieejas attiecībā uz šādu pasākumu obligātu ieviešanu;

35.  atzīst, ka dzimumu līdztiesības plānu pieņemšana un dzimumu līdztiesības revīzijas privātajā sektorā var veicināt pozitīvu, darba un privātās dzīves līdzsvaram draudzīgu uzņēmumu tēlu un palīdzēt palielināt darbinieku motivāciju un mazināt darbinieku mainību; tāpēc aicina Komisiju mudināt uzņēmumus, kuriem ir vairāk nekā 50 darbinieku, ar sociālajiem partneriem vienoties par dzimumu līdztiesības plāniem, lai uzlabotu dzimumu līdztiesību un apkarotu diskrimināciju darbā; aicina šos dzimumu līdztiesības plānus iekļaut stratēģijā, kas skatītu, novērstu un izskaustu seksuālu uzmākšanos darbā;

Koplīgumi un sociālie partneri

36.  ir pārliecināts, ka sociālie partneri un koplīgumi var sekmēt dzimumu līdztiesību, iespēcināt sievietes uz vienotības pamata un apkarot darba samaksas dzimumšķirtnes; uzsver, ka nolūkā sekmēt sieviešu ekonomisko iespēcinātību izšķirīgi svarīgi ir nodrošināt vienlīdzīgu un pienācīgu sieviešu un vīriešu pārstāvību koplīguma sarunu grupās, un tāpēc uzskata, ka sociālajiem partneriem būtu jānostiprina sieviešu pozīcijas sociālās partnerības struktūrā vadošajās lēmumu pieņemšanas pozīcijās un jārisina sarunas par dzimumu līdztiesības plāniem uzņēmumu un nozaru līmenī;

37.  mudina Komisiju sadarboties ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, lai tie varētu labāk pildīt savu uzdevumu atklāt diskriminējošu dzimumneobjektivitāti darba samaksas likmju noteikšanā un novērtēt darbu, nepieļaujot dzimumneobjektivitāti;

III. Ieteikumi, kā uzlabot sieviešu ekonomisko iespēcinātību

38.  uzskata, ka ekonomikas modeļiem un praksei, nodokļu politikai un izdevumu prioritātēm, īpaši krīzes apstākļos, būtu jāietver dzimumperspektīva, jāņem vērā sievietes kā ekonomikas dalībnieces un jātiecas likvidēt dzimumšķirtnes, tādējādi kalpojot iedzīvotājiem, uzņēmumiem un sabiedrībai kopumā, un šajā sakarā atkārto, ka ekonomikas krīzes ir īpaši pasliktinājušas tieši sieviešu situāciju;

39.  aicina īstenot reformas, kas palielinātu dzimumu līdztiesību gan ģimenes dzīvē, gan darba tirgū; ir pārliecināts, ka individualizētas sociālā nodrošinājuma tiesības un stingras likumiskas tiesības uz pilna laika darbu — ar nepilna laika līgumu iespēju — veicinās sieviešu ekonomisko iespēcinātību;

40.  norāda, ka sievietēm pārsvarā ir karjera bez ievērojamas izaugsmes; aicina dalībvalstis mudināt un atbalstīt sievietes tā, lai viņas varētu veidot veiksmīgu karjeru, tostarp ar tādu pozitīvo rīcību kā tīklu veidošanas un mentorēšanas programmas, kā arī izveidojot piemērotus apstākļus un jebkurā vecumā nodrošinot tādas pašas iespējas kā vīriešiem attiecībā uz apmācību, paaugstināšanu, pārkvalifikāciju un jaunu apmācību, kā arī nodrošinot pensijas tiesības un bezdarbnieku pabalstus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kurus saņem vīrieši;

41.  mudina dalībvalstis, balstoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu (Publiskā iepirkuma direktīva)(25), sekmēt sociālo klauzulu izmantošanu publiskajos iepirkumos, jo tas ir instruments, ar ko var uzlabot sieviešu un vīriešu līdztiesību, ja pastāv attiecīgi valsts tiesību akti, uz kuru pamata var izmantot sociālās klauzulas;

42.  prasa pārskatīt makroekonomiskos fokusa punktus, izvērtējot publisko izdevumu un pensiju prioritātes, lai nodrošinātu, ka tās sekmē sieviešu un vīriešu līdztiesību, sociālo taisnīgumu un nabadzības mazināšanu un ka gan sievietes, gan vīrieši var izmantot kvalitatīvus, cenas ziņā pieejamus publiskos pakalpojumus un gūst labumu no ieguldījumiem sociālajā infrastruktūrā, galvenokārt veselības, aprūpes un sociālajā sektorā;

43.  uzsver, ka ir jāapkaro visu veidu dzimumvardarbība, tostarp vardarbība ģimenē, piemēram, izvarošana, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, seksuāla vardarbība, seksuāla izmantošana, seksuāla uzmākšanās un piespiedu agrīna/bērnu laulība, kā arī ekonomiskā vardarbība; vērš uzmanību uz to, ka seksuālas uzmākšanās līmenis darbā ir satraucoši augsts(26), un uzsver, ka, lai sieviešu iespēcinātība tiktu sasniegta, darbavietā pilnībā jāizskauž diskriminācija un vardarbība; aicina ES un dalībvalstis bez atrunām ratificēt Stambulas konvenciju un organizēt sabiedrības izpratnes un informētības kampaņas par vardarbību pret sievietēm, kā arī sekmēt labas prakses apmaiņu; norāda, ka sieviešu ekonomiskā neatkarība ir izšķirīgi svarīga, lai viņas varētu rast izeju vardarbības situācijās; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt sociālās aizsardzības sistēmas, kas sniegtu atbalstu sievietēm šādās situācijās;

44.  atkārto, ka sieviešu individuālā, sociālā un ekonomiskā iespēcinātība un neatkarība ir savstarpēji saistīta ar tiesībām lemt pašām par savu ķermeni un seksualitāti; atgādina, ka vispārēja piekļuve pilnam seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu un tiesību klāstam ir izšķirīgi svarīgs faktors, kas veicina visu cilvēku līdztiesību;

45.  atzinīgi vērtē Sieviešu statusa komisijas 61. sesijas secinājumus par sieviešu ekonomisko iespēcinātību mainīgajā darba pasaulē, kuros pirmoreiz tieši un skaidri sasaistīta sieviešu ekonomiskā iespēcinātība un viņu seksuālā un reproduktīvā veselība un reproduktīvās tiesības; taču pauž nožēlu par to, ka it nemaz netika ietverta visaptveroša izglītība par seksualitāti;

46.  atzīmē, ka sievietes ir 52 % no kopējā Eiropas iedzīvotāju skaita, bet viņas ir tikai viena trešdaļa no pašnodarbinātajām personām vai no visiem jaunajiem uzņēmējiem ES; atzīmē arī to, ka sievietes saskaras ar lielākām grūtībām nekā vīrieši finansējuma un apmācības pieejamības, tīklu veidošanas un darba un privātās dzīves līdzsvarošanas ziņā; mudina dalībvalstis sekmēt pasākumus un darbības, kuru mērķis ir atbalstīt un konsultēt sievietes, kas nolēmušas kļūt par uzņēmējām, bet uzsver, ka līdztiesības panākšanas nolūkā izšķirīgi svarīga ir finansiālā neatkarība; aicina dalībvalstis atvieglot piekļuvi kredītiem, mazināt birokrātiju un likvidēt citus šķēršļus, ar ko saskaras sieviešu jaunuzņēmumi; aicina Komisiju intensificēt sadarbību ar dalībvalstīm nolūkā apzināt un likvidēt šķēršļus, ar ko saskaras sievietes uzņēmējas, un mudināt vairāk sieviešu sākt uzņēmējdarbību, cita starpā — uzlabojot piekļuvi finansējumam, tirgus izpētei, apmācībai un tīkliem uzņēmējdarbības jomā, piemēram, sieviešu uzņēmēju platformai WEgate un citiem Eiropas tīkliem;

47.  uzsver, ka, uzlabojot sieviešu un meiteņu digitālās prasmes un IT lietotprasmi un pastiprinot viņu iesaisti IKT sektorā, varētu veicināt viņu ekonomisko iespēcinātību un neatkarību, tādējādi samazinot kopējo darba samaksas dzimumšķirtni; aicina dalībvalstis un Komisiju stiprināt centienus likvidēt digitālo plaisu starp vīriešiem un sievietēm, kā minēts stratēģijas “Eiropa 2020” Digitālajā programmā Eiropai, palielinot sieviešu piekļuvi informācijas sabiedrībai, kas darāms, īpaši koncentrējoties uz labāku sieviešu pamanāmību digitālajā sektorā;

48.  norāda, ka gandrīz 60 % augstskolu absolventu ES ir sievietes, taču noturīgu šķēršļu dēļ viņas ir nepietiekami pārstāvētas zinātnē, matemātikā, IT, inženierzinātnēs un saistītās jomās; aicina dalībvalstis un Komisiju ar informētības un izpratnes palielināšanas kampaņām sekmēt sieviešu dalību nozarēs, kas tradicionāli uzskatītas par “vīriešu nozarēm”, citu starpā īpaši zinātnē un jauno tehnoloģiju jomā, integrējot dzimumu līdztiesības aspektu digitālajā programmā nākamajiem gadiem, kā arī sekmējot vīriešu dalību nozarēs, kas tradicionāli uzskatītas par “sieviešu nozarēm”, īpaši aprūpē un izglītībā; uzsver, cik svarīgi ir paplašināt sociālo aizsardzību un palielināt algas nozarēs, kurās sievietes ir lielākā daļa darbaspēka, piemēram, tādās nozarēs kā personiskā aprūpe, apkopēju un palīgu darbs, ēdināšana un veselības aprūpes palīgpersonāla darbs; uzsver, cik svarīga ir profesionālā izglītība un apmācība (PIA), kas dažādo karjeras iespējas un sievietēm un vīriešiem paver netradicionālus karjeras ceļus, tādējādi ļaujot pārvarēt horizontālo un vertikālo atstumtību un palielināt sieviešu dalību lēmumu pieņemšanas struktūrās politikā un uzņēmējdarbībā;

49.  prasa dalībvalstīm pieņemt leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, kas garantētu darba ņēmēju ekonomiskās un sociālās tiesības tā sauktajās feminizētajās nozarēs; uzsver, cik svarīgi ir novērst to, ka sievietes ir pārmērīgi pārstāvētas nestabilā nodarbinātībā, un atgādina, ka ir jācīnās pret šo nozaru, piemēram, mājsaimniecības darba un aprūpes, nestabilo raksturu; atzīst, ka mājsaimniecības darbs un mājsaimniecības pakalpojumu sniegšana, ko lielākoties dara sievietes, bieži vien ir nedeklarēts darbs; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt un attīstīt oficiālo mājsaimniecības pakalpojumu nozari — cita starpā izmantojot arī Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanā — un mājsaimniecības pakalpojumus, darbu ģimenē un aprūpi mājās atzīt par vērtīgām ekonomikas nozarēm, kurām piemīt darbvietu radīšanas potenciāls un kuras dalībvalstīm ir labāk jāregulē, gan lai mājsaimniecībās nodarbinātie būtu drošākā stāvoklī, gan lai ģimenēm būtu iespēja uzņemties darba devēju lomu, gan lai strādājošām ģimenēm būtu iespējas līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi;

50.  uzsver izglītības nozīmi dzimtisko stereotipu apkarošanā; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir izstrādāt izglītības speciālistiem domātas apmācības programmas par dzimumu līdztiesību un novērst stereotipu izplatīšanos ar izglītības programmu un pedagoģisko materiālu starpniecību;

51.  uzsver, cik svarīga ir dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana kā pamatinstruments dzimumsensitīvas politikas un tiesību aktu izstrādē, tostarp nodarbinātības un sociālo lietu jomā, un līdz ar to — sieviešu ekonomiskās iespēcinātības nodrošināšanā; aicina Komisiju ieviest sistemātiskus ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus; vēlreiz aicina Komisiju paaugstināt statusu dokumentam “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”, pieņemot to kā paziņojumu; aicina Komisiju nākamajā daudzgadu finanšu shēmā ieviest dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā un aizvien stingrāk pārbaudīt ES budžeta izstrādes procesus un izdevumus, tostarp rīkoties, lai uzlabotu pārredzamību un ziņošanu attiecībā uz līdzekļu izlietošanu; turklāt aicina Eiropas Investīciju banku savā darbībā ES un ārpus tās integrēt dzimumu līdztiesības un sieviešu ekonomiskās iespēcinātības aspektus;

52.  aicina dalībvalstis nacionālajā prasmju un darba tirgus politikā maģistralizēt dzimumperspektīvu un iekļaut attiecīgus pasākumus nacionālajos rīcības plānos un/vai Eiropas pusgada pasākumos, kā paredzēts nodarbinātības pamatnostādnēs.

53.  uzsver, cik svarīgi ir piedāvāt mūžizglītību lauku sievietēm, piemēram, starpuzņēmumu mācības; uzsver, ka lauku apvidos ir liels īpatsvars pašnodarbināto personu, kam trūkst pienācīgas sociālās aizsardzības, un ka ļoti izplatīts ir „neredzamais” darbs, kas galvenokārt skar sievietes; tāpēc aicina dalībvalstis un reģionus ar likumdevēju pilnvarām garantēt sociālo nodrošinājumu vīriešiem un sievietēm, kas strādā lauku apvidos; turklāt aicina dalībvalstis sievietēm atvieglot taisnīgu piekļuvi zemei, garantēt īpašumtiesības un mantošanas tiesības un atvieglot piekļuvi kredītiem;

54.  norāda, ka nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu līmenis sieviešu vidū ir lielāks nekā vīriešu vidū, un tāpēc uzsver, ka nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas pasākumi īpaši ietekmē sieviešu ekonomisko iespēcinātību; uzsver, ka pensiju dzimumšķirtnes novēršana un likvidēšana un gados vecāku sieviešu nabadzības samazināšana galvenokārt ir atkarīga no tādu apstākļu radīšanas, kuros sievietes varētu veikt līdzvērtīgas pensiju iemaksas, jo būtu labāk iekļāvušās darba tirgū, un no līdzvērtīgu iespēju nodrošināšanas atalgojuma, karjeras izaugsmes un pilnas slodzes darba iespēju ziņā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ESI fondi un Eiropas Stratēģisko investīciju fonds palīdz samazināt sieviešu nabadzību, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” vispārējo mērķi mazināt nabadzību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka 20 % no ESF līdzekļiem, kas piešķirti sociālās iekļaušanas pasākumiem, tiktu izmantoti arī, lai palielinātu atbalstu nelieliem vietējiem projektiem, kuru mērķis ir iespēcināt nabadzīgas un sociāli atstumtas sievietes;

55.  norāda, ka nabadzības līmenis joprojām tiek mērīts, izmantojot uzkrātos mājsaimniecību ienākumus, šajā pieejā pieņemot, ka visi mājsaimniecības locekļi pelna vienādi un līdzekļu sadalījums ir vienāds; aicina ieviest individualizētas tiesības un aprēķinus, kuru pamatā būtu individuālie ienākumi, lai apzinātu patieso sieviešu nabadzības apmēru;

56.  norāda, ka taupības pasākumi un publiskā sektora budžeta samazinājumi (mazāka un dārgāka bērnu aprūpe, samazināti pakalpojumi gados vecākiem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, slimnīcu privatizācija un slēgšana) visvairāk ir skāruši tieši sievietes, jo īpaši tādās jomās kā izglītība, veselība un sociālais darbs, jo viņas veido 70% publiskā sektora darbaspēka;

57.  uzsver, cik svarīgi ir pievērst uzmanību tādu konkrētu neaizsargātu grupu specifiskajām vajadzībām un daudzveidīgajām grūtībām, kurām iesaistīšanos darba tirgū apgrūtina īpaši šķēršļi, aicina dalībvalstis nodrošināt šīm personām agrīnu un vieglu piekļuvi kvalitatīvai apmācībai, tostarp praksei, lai nodrošinātu pilnīgu integrāciju mūsu sabiedrībā un darba tirgū, ņemot vērā bēgļu ikdienējās un formālās prasmes un kompetences, talantus un zinātību; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko novērst intersekcionālo diskrimināciju, kas īpaši skar sievietes nelabvēlīgākos apstākļos; uzsver, cik svarīgi ir pareizi īstenot Direktīvu 2000/78/EK par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību un profesiju, kā arī 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(27);

58.  aicina dalībvalstis un Komisiju panākt, ka tiek izpildīti jau pastāvošie tiesību akti un darbavietas politika, un uzlabot to praktisko piemērošanu, kā arī vajadzības gadījumā šos tiesību aktus un politiku uzlabot, lai aizsargātu sievietes no tiešas un netiešas diskriminācijas, īpaši attiecībā uz sieviešu atlasi, pieņemšanu darbā, paturēšanu darbā, profesionālo apmācību un paaugstināšanu gan publiskajā, gan privātajā sektorā, un nodrošināt sievietēm vienādas iespējas darba samaksas un karjeras izaugsmes ziņā;

59.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi šo direktīvu kā prioritāru; atkārtoti aicina Padomi šo priekšlikumu pieņemt pēc iespējas ātrāk;

60.  aicina Komisiju uzlabot specifisku dzimumu līdztiesības rādītāju un pēc dzimuma dezagregētu datu vākšanu, lai novērtētu dalībvalstu un ES politikas ietekmi uz dzimumu līdztiesību;

61.  uzsver, ka sievietes nesamērīgā apmērā un bieži vien ne labprātīgi strādā nestabilā darbā; mudina dalībvalstis īstenot SDO ieteikumus, kuru mērķis ir samazināt nestabila darba izplatību, piemēram, ierobežot apstākļus, kādos var izmantot nestabila darba līgumus, kā arī ierobežot to, cik ilgi darba ņēmējus var nodarbināt uz šāda līguma pamata;

62.  pauž nozēlu par to, ka Komisijas priekšlikumam izstrādāt Eiropas sociālo tiesību pīlāru trūkst vēriena, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai par pienācīgiem darba apstākļiem visiem darba ņēmējiem;

63.  norāda, kāda loma sociālās drošības sistēmu finansēšanā ir nodokļu ieņēmumiem;

64.  aicina EIGE turpināt darbu pie dzimumspecifisku datu apkopošanas un rezultātu pārskata izveides visās relevantajās politikas jomās;

65.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.

(2)

OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.

(3)

OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.

(4)

OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp.

(5)

OV C 70 E, 8.3.2012., 163. lpp.

(6)

OV L 353, 28.12.2013., 7. lpp.

(7)

OV C 436, 24.11.2016., 225. lpp.

(8)

OV C 36, 29.1.2016., 18. lpp.

(9)

OV C 93, 9.3.2016., 110. lpp.

(10)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0207.

(11)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0203.

(12)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0226.

(13)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0235.

(14)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.

(15)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0360.

(16)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.

(17)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0029.

(18)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.

(19)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0099.

(20)

Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes 3073. sanāksme Briselē 2011. gada 7. martā.

(21)

OV L 69, 8.3.2014., 112. lpp.

(22)

ANO augsta līmeņa darba grupas sieviešu ekonomiskās iespēcinātības jautājumos: “Nevienu neatstāt novārtā: aicinājums rīkoties, lai panāktu dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību” (2016. gada septembris).

(23)

Sk.: Eiropas Arodbiedrību konfederācija, “Darba koplīguma slēgšanas sarunas: jaudīgs instruments, ar ko novērst darba samaksas dzimumšķirtni” (2015).

(24)

Sk.: Eiropas Komisijas faktu lapa “Dzimumu līdzsvars uzņēmumu valdēs: Eiropa liek plaisāt stikla griestiem”, 2015. gada oktobris; Eiropas Komisija, DG JUST, “Sievietes ekonomisko lēmumu pieņemšanā ES. Progresa ziņojums. “Eiropa 2020” iniciatīva”, 2012; Aagoth Storvik un Mari Teigen, “Women on Board: The Norwegian Experience”, 2010. gada jūnijs.

(25)

OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.

(26)

FRA aptauja par vardarbību pret sievietēm.

(27)

OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.


PASKAIDROJUMS

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības ziņā Eiropa, bez šaubām, ir viena no pasaules līderēm. Tomēr, lai panāktu izcilību līdztiesības un sieviešu iespēcinātības ziņā, priekšnoteikums ir vienlīdzīga sieviešu dalība darba tirgū un ekonomisko lēmumu pieņemšanā.

Jaunākie statistikas dati liecina, ka ES ir vien pusceļā uz dzimumu līdztiesību. 2015. gada EIGE dzimumu līdztiesības indekss rāda, ka ES nav bijis gandrīz nekāds progress un līdztiesība palielinājusies vien nebūtiski.

Daudzās valstīs galvenie sieviešu ekonomiskās iespēcinātības šķēršļi ir dažādas sociālās normas vai diskriminējoši tiesību akti. Lai gan sievietēm vidēji ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem, darba samaksas dzimumšķirtne joprojām ir ļoti plaša, proti, 16,1 %, un tāpat arī satraucošā pensiju dzimumšķirtne, kas ir 40,2 %, lai gan šis rādītājs dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Lai sievietes darba tirgū varētu iesaistīties tādā pašā mērā kā vīrieši, nepieciešams arī vienlīdzīgāks neatalgota mājsaimniecības darba sadalījums. Tiklīdz neatalgots mājsaimniecības darbs tiks veikts kopā un tiks dalīts vienlīdzīgi un tiklīdz tiks sasniegti Barselonas mērķi, būs izveidots stingrāks pamats labākam darba un privātās dzīves līdzsvaram, kas ļaus sievietēm darboties vienlīdzīgos konkurences apstākļos.

Iespēja konkurēt vienādos apstākļos ir viena no cilvēktiesībām, un pret to nevajadzētu nekādi vērsties, jo ikvienam ir vienas un tās pašas tiesības un nevienu nedrīkst diskriminēt — neatkarīgi no identitātes vai bioloģiskā dzimuma. Turklāt tā nav tikai viena no cilvēktiesībām: vienlīdzīgāks darba tirgus ir izdevīgs. Sievietes lielākā mērā nekā vīrieši nebrīvprātīgi strādā nepilna laika darbu, un līdz ar darba samaksas atšķirībām tas rada lielus dalībvalstu nodokļu ieņēmumu zudumus. Saskaņā ar Eurofound datiem zemāka sieviešu nodarbinātības līmeņa izmaksas gadā atbilst 2,8 % no ES IKP(1), savukārt sievietes izslēgšana no darba tirgus viņas darba dzīves laikā izmaksā EUR 1,2–2 miljonus atkarībā no viņas izglītības līmeņa.

Sieviešu ekonomiskās iespēcinātības panākšanā lietderīgi ir dažādi instrumenti. Darba samaksas šķirtnes pastāvēšana rada būtisku problēmu attiecībā uz vienādu samaksu par vienādu un vienādi vērtīgu darbu. Lai panāktu, ka par vienādu darbu ir vienāda samaksa, nepieciešama sistemātiska kartēšana, kas ļautu pārliecināties, vai publiskais un privātais sektors ievēro šo principu.

Lai uzlabotu nepietiekamo sieviešu ekonomiskās iespēcinātības līmeni ES, jāpanāk, ka tradicionālos sieviešu darbus uzskata par tikpat vērtīgiem kā tradicionālos vīriešu darbus. Šajā nolūkā nepieciešams, lai attiecīgās nozares, kurās lielākoties strādā sievietes, nodrošina labāku atalgojumu.

Kā jau minēts, lielākai sieviešu dalībai darba tirgū būs vien labvēlīga ietekme. Attiecībā uz uzņēmumu valdēm un augsta līmeņa lēmumu pieņemšanu publiskajā sektorā sieviešu iekļaušanai ir bijušas pozitīvas sekas. Mēs aicinām Padomi ātri pieņemt direktīvu, kas reglamentētu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām dzimumu līdzsvaru (Direktīvu par sieviešu pārstāvību valdēs). Šajā jomā ir vērojams progress, taču tas ir pārāk lēns. Vislielākais progress sasniegts valstīs, kas pieņēmušas saistošus tiesību aktus par kvotām. Svarīgi ir arī rādīt priekšzīmi. Pašlaik ES iestāžu augsta līmeņa / augstākajos amatos ir ļoti maz sieviešu, un ir jāpanāk krasas pārmaiņas.

Dzimumu līdztiesības plāni ir instrumenti, kas dažādos veidos vēršas pret nevienlīdzību darba vietā, pievēršoties pieņemšanai darbā, darba samaksai, paaugstināšanai, apmācībai un darba un privātās dzīves līdzsvaram. Turklāt dzimumu līdztiesības plāni var palīdzēt novērst arī seksuālo uzmākšanos. 32 % seksuālās uzmākšanās gadījumu ES sievietes piedzīvojušas savā darbavietā, un šādas vardarbības pieredzes dēļ daudzas sievietes maina savus paradumus, izvairoties palikt vienatnē ar kolēģi vai priekšnieku. Pret uzmākšanos nav pieļaujama nekāda iecietība, un visiem, arī sievietēm, jādod iespēja savā darba vidē justies droši.

Līdz 2020. gadam atlikuši vien trīs gadi, un mums vēl jāsasniedz ļoti vērienīgi mērķi, ko paši sev noteicām. Mēs nedrīkstam atzīt zaudējumu, un mums ir jāturpina strādāt pie tā, lai sasniegtu mērķus attiecībā uz sieviešu iespēcinātību un iesaistīšanos darba tirgū. Mums ir jāuzņemas vadība, stingri uzstājot, ka nekāda nevienlīdzība nav pieļaujama un ka gan publiskajam, gan privātajam sektoram jāuzņemas atbildība par nevienlīdzību, ko tie uztur, pieļaujot šajā ziņojumā aplūkotās problēmas.

(1)

2013. gadā. Sk. “Nodarbinātības dzimumšķirtne: problēmas un risinājumi”.


Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (23.6.2017)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanu privātajā un publiskajā sektorā ES

(2017/2008(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Tania González Peñas

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā strukturālos šķēršļus sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanai rada multipla un intersekcionāla nevienlīdzība, stereotipi un diskriminācija privātajā un publiskajā sfērā;

B.   tā kā lielāka sieviešu ekonomiskā iespēcinātība un lielāka dzimumu līdztiesība ir saimnieciska izdevība, kas būtiski palielinās ES IKP un līdz 2050. gadam ES IKP uz vienu iedzīvotāju palielinās par 6,1–9,6 %(1), un tā kā, ja tiktu novērstas plaisas starp dzimumiem nodarbinātības jomā, dalībvalstu IKP pieaugums būtu 15–45 %(2); tā kā, ja ieskaita negūtus ienākumus, negūtas sociālā nodrošinājuma iemaksas un papildu publiskās finanšu izmaksas, zemāka sieviešu nodarbinātības līmeņa gada izmaksas 2013. gadā bija EUR 370 miljardi jeb 2,8 % no ES IKP(3), savukārt dzimumu līdztiesības palielināšana radītu 10,5 miljonus jaunu darbvietu(4);

C.  tā kā sieviešu ekonomiskā līdzdalība un iespēcinātība ir fundamentāli svarīgas, lai sievietes varētu kontrolēt savu dzīvi un ietekmēt sabiedrību un lai palielinātu sieviešu piekļuvi ekonomikas resursiem un iespējām, piemēram, darbam, finanšu pakalpojumiem, īpašumam un citiem aktīviem, kā arī prasmju pilnveidei; tā kā ir būtiski panākt, ka sievietēm un vīriešiem ir vienādas tiesības un iespējas piedalīties ekonomiskajā dzīvē un darba tirgū, kas ir izšķirīgi svarīgi, bet arī nāks par labu ES ekonomiskajai izaugsmei, pozitīvi ietekmējot IKP, inkluzivitāti, uzņēmumu konkurētspēju, kā arī palīdzot risināt sarežģījumus, kas saistīti ar sabiedrības novecošanu;

D.  tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” noteikts ES mērķis līdz 2020. gadam panākt vīriešu un sieviešu nodarbinātību 75 % līmenī un jo īpaši novērst plaisu starp dzimumiem nodarbinātības jomā; tā kā nolūkā sekmēt sieviešu līdzdalību darba tirgū būs vajadzīgi koordinēti centieni;

E.  tā kā maternitāti nedrīkstētu uzskatīt par šķērsli sieviešu profesionālajai izaugsmei un līdz ar to viņu emancipācijai;

F.  tā kā sievietēm un vīriešiem ir vienādas vecāku tiesības un pienākumi (izņemot atgūšanos pēc dzemdībām), jo bērnu audzināšanas pienākums būtu jādala, nevis jāuzliek tikai un vienīgi mātēm;

G.  tā kā mājsaimniecībās, kurās jaunākais bērns nav sasniedzis septiņu gadu vecumu, vīrieši nedēļā apmaksātam darba velta 41 stundu, bet neapmaksātam — 15 stundas, savukārt sievietes — 32 stundas apmaksātam darbam un 39 stundas neapmaksātam;

H.  tā kā darba un ģimenes dzīves līdzsvars ir izšķirīgi svarīgs sieviešu profesionālās izaugsmes sekmēšanā un šajā nolūkā nepieciešamas publiskas un privātas bērnu aprūpes struktūras;

I.  tā kā noturīgu šķēršļu dēļ sievietes ir nepietiekami pārstāvētas zinātnē, matemātikā, IT, inženierzinātnēs un saistītās jomās, lai gan gandrīz 60 % augstskolu absolventu ES ir sievietes; tā kā līdz ar to jāuzsver, ka nevienlīdzība attiecībā uz profesijām dažādojas un, neraugoties un ieguldījumiem izglītībā, varbūtība, ka jaunas sievietes ir ekonomiski neaktīvas, joprojām ir divkārt augstāka nekā vīriešu gadījumā; tā kā tiek lēsts, ka darbvietas IKT un datorzinātņu jomā īstermiņā būs svarīgas gan brīvo vietu, gan ienākumu aspektā, un ir ārkārtīgi svarīgi panākt, ka vairāk sieviešu apgūst šos priekšmetus;

J.  tā kā ir aplēsts, ka, ja sieviešu produktivitātes līmenis sasniegtu vīriešu produktivitātes līmeni, ES IKP varētu palielināties par 27 %;

K.  tā kā saskaņā ar ESAO pētījumiem uzņēmumi, kuru valdēs ir labāka sieviešu pārstāvība, gūst lielāku peļņu nekā tie, kuru valdēs ir tikai vīrieši, kaut arī 2014. gadā vien 20,2 % valdes locekļu lielākajos ES valstīs reģistrētajos biržas sarakstā iekļautajos uzņēmumos bija sievietes,

1.  uzskata, ka sieviešu ekonomiskā iespēcinātība ir izšķirīgi svarīga nolūkā samazināt nabadzību un sekmēt ekonomikas attīstību; tomēr uzstāj, ka panākt ekonomisko neatkarību ir tikai pirmais solis ceļā uz sieviešu ekonomisko iespēcinātību, savukārt sieviešu iespēcinātībai privātajā un publiskajā sektorā nepieciešama arī politiskā, sociālā un kulturālā vienlīdzība; uzskata, ka sieviešu ekonomiskās iespēcinātības un viņu pamattiesību nostiprināšanas nolūkā nepieciešams, lai dalībvalstis īsteno principu, ka par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu vīrieši un sievietes saņem vienādu darba samaksu; lai panāktu sieviešu ekonomisko iespēcinātību, aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt šo principu, kas noteikts LESD 157. pantā, un apkarot tiešu un netiešu diskrimināciju darba tirgū;

2.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu un Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā; aicina Komisiju panākt labāku šo direktīvu piemērošanu un sekmēt dzimumu līdztiesības plānu īstenošanu uzņēmumos;

3.  aicina dalībvalstis aizsargāt sieviešu tiesības un sekmēt dzimumu līdztiesību un sociālo labklājību, cīnoties pret darba samaksas un pensiju atšķirībām, izskatot un novēršot diskriminācijas apkarošanas tiesību aktu pārkāpumus nodarbinātības jomā un vēršoties pret nestabila, nevēlama un nedroša darba un nodarbinātības formām (ar nestabilu nodarbinātību jāsaprot nodarbinātība, kas neatbilst starptautiskajiem, valsts un Savienības standartiem un tiesību aktiem un/vai kas nenodrošina pietiekamus līdzekļus cilvēka cienīgai dzīvei vai pietiekamu sociālo aizsardzību, piemēram, neregulāra nodarbinātība, vairums pagaidu darba līgumu, nulles stundu līgumi un nebrīvprātīgs nepilna laika darbs), kā arī izveidojot apstākļus, kuros būtu garantēta atgriešanās no brīvprātīga nepilna laika darba pie pilna laika darba;

4.  pauž nožēlu par to, ka aizvien pastāv sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības, ar ko tiek pārkāpts LESD 157. pantā nostiprinātais pamatprincips, ka par vienādu darbu vīriešiem un sievietēm pienākas vienāda samaksa, un ka šī parādība īpaši skar sievietes, kas audzina bērnus; aicina ES un dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un dzimumu līdztiesības organizācijām izveidot un īstenot politiku sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību novēršanai; aicina dalībvalstis papildināt šos centienus ar periodiski veiktiem algu apsekojumiem;

5.  uzsver, ka no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības novēršana un izskaušana un gados vecāku sieviešu nabadzības samazināšana pamatā ir atkarīga no tādu apstākļu izveides, kuros sievietes varētu veikt līdzvērtīgas pensiju iemaksas, jo būtu labāk iekļāvušās darba tirgū un tiktu aizsargāta iespēju vienlīdzība samaksas, karjeras izaugsmes un pilna laika darba iespēju ziņā;

6.  uzsver, ka jānovērš no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības cēloņi un sekas, jo tas ir šķērslis, kas gados vecākām sievietēm, kad viņas saskaras ar lielāku nabadzības risku nekā vīrieši, liedz panākt ekonomisko neatkarību; uzsver, cik svarīgas ir dalībvalstu nodokļu un pabalstu sistēmas, kas neattur otro pelnītāju no darba vai lielāka darba, jo bieži vien otrās pelnītājas ir sievietes; aicina dalībvalstis aizstāt mājsaimniecību vienību modeli ar individuālu pieeju nodokļu un sociālā nodrošinājuma tiesībām, lai nodrošinātu sieviešu individuālās tiesības un novērstu viņu atkarību no partneriem vai valsts;

7.  uzsver, ka elastīgas darba formas sievietēm ļauj vieglāk līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi un var sekmēt nelabvēlīgākā stāvoklī esošu sieviešu iesaisti darba pasaulē;

8.  aicina dalībvalstis uzlabot vispārējos darba apstākļus, tostarp panākt ģimenei draudzīgu darba laika organizāciju, kas būtu apspriesta ar darba ņēmējiem;

9.  mudina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu paternitātes atvaļinājumu un pabalstus, lai panāktu vienādas karjeras izaugsmes iespējas sievietēm un vīriešiem;

10.  uzsver, ka ir jāizskauž darba tirgus horizontālā un vertikālā dzimumsegregācija, vēršoties pret tās tiešajiem un netiešajiem cēloņiem, pret diskriminējošu sociālo uzvedību un stereotipiem, dažādojot sieviešu un vīriešu karjeras izvēles un sekmējot vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu dalību darba tirgū, kvalitatīvā izglītībā, formālā un neformālā apmācībā un mūžizglītībā, kā arī kopatbildību par aprūpi; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, kas ierobežotu dzimtiskos stereotipus un segregāciju darba tirgū, izglītībā, apmācībā, kā arī mājsaimniecības darbā un aprūpes pienākumos, lai uzlabotu sieviešu ienākumus un sociālekonomisko stāvokli nākotnē;

11.  atgādina, ka ilgtspējīgs publiskais un privātais izglītības finansējums ir iekļaujošas, sociāli taisnīgas un demokrātiskas sabiedrības pamats — un šī prioritāte jāņem vērā budžetos; uzsver meiteņu un jaunu sieviešu izglītības īpašo lomu viņu nākotnes nodarbinātības izredzēs un ekonomiskajā iespēcinātībā; šajā sakarā aicina dalībvalstis nostiprināt politiku un palielināt investīcijas kvalitatīvā izglītībā un apmācībā, popularizēt nozares un amatus, kur sievietes nav pietiekami pārstāvētas, piemēram, zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas (STEM), kā arī palielināt sieviešu nodarbinātību šajās kvalitatīvajās darbvietās; uzsver profesionālās izglītības un apmācības (PIA) nozīmi karjeras iespēju dažādošanā, jo tās sievietēm un vīriešiem paver netradicionālus karjeras ceļus; atgādina, cik svarīgi ir izglītības sistēmās uzsvērt vīriešu un sieviešu līdztiesības principu un vienlīdzīgas tiesības piedalīties ekonomiskajā dzīvē;

12.  norāda, ka straujā digitālo tehnoloģiju izplatīšanās būtiski ietekmē darba tirgu, mainot vērtību ķēdes, darba apstākļus un raksturu; norāda, ka digitalizācijas radītās iespējas var kalpot par efektīvu instrumentu lielākai sieviešu iesaistei darba tirgū, kā arī labākai sieviešu un vīriešu darba un mājas pienākumu līdzsvarošanai; turklāt norāda, ka digitalizācija palielina pieprasījumu pēc prasmēm, lai varētu novērst pastāvošo digitālo plaisu starp vīriešiem un sievietēm; uzsver, ka pieprasījumu pēc jaunām prasmēm, jo īpaši IKT jomā, var apmierināt, nodrošinot apmācību, kā arī tālākizglītību un mūžizglītību, tādā veidā īstenojot mērķi sekmēt digitālās prasmes un novērst pašreizējās plaisas starp dzimumiem, lai vairotu augsti kvalificētu kandidātu skaitu; tāpēc aicina dalībvalstis un Komisiju intensificēt savus centienus pastiprināt inkluzivitāti IKT kontekstā un sekmēt sieviešu un meiteņu — kas šajā jomā nav pietiekami pārstāvētas — digitālās prasmes un e-pratību, jo tās var palīdzēt panākt ekonomisko iespēcinātību un neatkarību, kā arī mazināt kopējās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības;

13.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm sekmēt un atbalstīt sieviešu uzņēmējdarbības iniciatīvas, jo tādējādi sievietes var iegūt zināšanas, kas nepieciešamas, lai, izmantojot savas inovatīvās idejas, viņas varētu dibināt vai līdzdibināt uzņēmumus; šajā sakarā ir izšķirīgi svarīgi sniegt informāciju par apmācības iespējām, palīdzēt sievietēm uzņēmējām piekļūt alternatīviem finansējuma avotiem, uzņēmējdarbības tīklošanas iespējām, kā arī konsultēt par uzņēmumu izveidi, vadību un izaugsmi sākumposmos;

14.  aicina dalībvalstis īstenot īpašu un aktīvu nodarbinātības un apmācības politiku, kas atbalstītu tādu sieviešu atgriešanos darbā, kas uz laiku pārtraukušas strādāt, lai aprūpētu apgādājamas personas;

15.  uzsver, ka ir svarīgi panākt, lai izglītības un apmācības uzlabošanai nolūkā uzlabot piekļuvi darba tirgum un izskaust sieviešu bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību izmanto struktūrfondus un investīciju fondus; uzsver, ka sociālās iekļaušanas pasākumiem un sociālās inovācijas projektiem piešķirtos 20 % no ESF līdzekļiem varētu aktīvāk izmantot, lai atbalstītu tādas iniciatīvas kā nelieli lokāli projekti, kuru mērķis ir iespēcināt nabadzīgas un sociāli atstumtas sievietes;

16.  prasa dalībvalstīm pieņemt leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, kas garantētu darba ņēmēju ekonomiskās un sociālās tiesības tā sauktajās feminizētajās nozarēs; uzsver, cik svarīgi ir novērst to, ka sievietes ir pārmērīgi pārstāvētas nestabilā nodarbinātībā, un atgādina, ka ir jācīnās pret šo nozaru, piemēram, mājsaimniecības darba un aprūpes, nestabilo raksturu; atzīst, ka mājsaimniecības darbs un mājsaimniecības pakalpojumu sniegšana, ko lielākoties dara sievietes, bieži vien ir nedeklarēts darbs; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt un attīstīt oficiālo mājsaimniecības pakalpojumu nozari — cita starpā izmantojot arī Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanā —, mājsaimniecības pakalpojumus, darbu ģimenē un aprūpi mājās atzīt par vērtīgām ekonomikas nozarēm, kurām piemīt darbvietu radīšanas potenciāls un kuras dalībvalstīm ir labāk jāregulē, gan lai mājsaimniecībās nodarbinātie būtu drošākā stāvoklī, gan lai ģimenēm būtu iespēja uzņemties darba devēju lomu, gan lai strādājošām ģimenēm būtu izdevības līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi;

17.  norāda uz aprūpes un mājsaimniecības darba nozares nozīmi un potenciālu radīt darbvietas un uzsver, ka ir jānodrošina kvalitatīva nodarbinātība, kas pavērtu ceļu pienācīgām darbvietām aprūpes nozarē gan publiskajā, gan privātajā sektorā; uzsver, cik svarīgi ir paplašināt sociālo aizsardzību un palielināt algas šajās nozarēs, kurās sievietes ir lielākā daļa darbaspēka, piemēram, personiskās aprūpes darbiniecēm, apkopējām un palīdzēm, ēdināšanas personālam un veselības aprūpes palīgpersonālam;

18.  uzsver arī to, cik svarīgi ir pievērst uzmanību tādu grupu specifiskajām vajadzībām un daudzveidīgajām grūtībām, kurām iesaistīšanos darba tirgū apgrūtina īpaši šķēršļi, piemēram, jaunietēm, lauku sievietēm, sievietēm ar invaliditāti, kā arī bēglēm un migrantēm; aicina dalībvalstis nodrošināt viņām agrīnu un vieglu piekļuvi kvalitatīvai apmācībai, tostarp praksei, lai nodrošinātu pilnīgu integrāciju mūsu sabiedrībā un darba tirgū, ņemot vērā bēgļu ikdienējās un formālās prasmes, kompetenci, talantus un zinātību; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu intersekcionālo diskrimināciju, kas īpaši skar sievietes nelabvēlīgākos apstākļos; uzsver, cik svarīgi ir pareizi īstenot Direktīvu 2000/78/EK par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību un profesiju un Direktīvu 2000/43/EK par vienādu attieksmi pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības;

19.  aicina dalībvalstis un Komisiju panākt, ka tiek izpildīti jau pastāvošie tiesību akti un darbavietas politika, un uzlabot to praktisko piemērošanu, kā arī vajadzības gadījumā šos tiesību aktus un politiku uzlabot, lai aizsargātu sievietes no tiešas un netiešas diskriminācijas, īpaši attiecībā uz sieviešu atlasi, pieņemšanu darbā, paturēšanu darbā, profesionālo apmācību un paaugstināšanu gan publiskajā, gan privātajā sektorā, un nodrošināt sievietēm vienādas iespējas darba samaksas un karjeras izaugsmes ziņā;

20. uzsver, cik svarīgs ir dzimumneitralitātes princips darba novērtēšanas un klasifikācijas sistēmās gan publiskajā, gan privātajā sektorā; atzinīgi vērtē dalībvalstu centienus sekmēt politiku, kas aizliedz diskrimināciju pieņemšanā darbā, un mudina tās sekmēt tādu CV izmantošanu, kuros nav norādīts dzimums, lai tādējādi darbā pieņemšanas procesā uzņēmumus un valsts pārvaldes iestādes atturētu no dzimumneobjektīvas rīcības; aicina Komisiju izskatīt iespēju izstrādāt anonimizētu Europass CV; ierosina dalībvalstīm izstrādāt programmas, kuru mērķis būtu apkarot sociālos un dzimtiskos stereotipus, īpaši jauniešu vidū, jo tas būtu līdzeklis, ar ko novērst amata pakāpju profesionālo kategorizāciju, kas bieži vien liedz sievietēm piekļuvi vislabāk apmaksātajām pozīcijām un amatiem;

21.  aicina dalībvalstis ieviest proaktīvu politiku un nodrošināt pienācīgus ieguldījumus, kas paredzēti, lai atbalstītu sieviešu un vīriešu ienākšanu, atgriešanos, palikšanu un izaugsmi darba tirgū stabilā un kvalitatīvā nodarbinātībā saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 27. pantu pēc tam, kad viņi atgriežas no atvaļinājumiem, kas saistīti ar ģimeni un aprūpes pienākumiem; jo īpaši uzsver nepieciešamību garantēt iespēju atgriezties savā vai līdzīgā/līdzvērtīgā amatā un aizsardzību pret atlaišanu vai mazāk labvēlīgu izturēšanos grūtniecības dēļ vai tādēļ, ka ir pieprasīts vai izmantots ģimenes atvaļinājums, kā arī garantēt aizsardzības periodu pēc darba atsākšanas, lai attiecīgās personas varētu atkal pielāgoties darbam;

22.  mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā īstenot vecāku aizsardzības shēmas, kurās katram vecākam būtu paredzēts nenododams maternitātes un paternitātes atvaļinājums, kā arī vecāku atvaļinājums, kas būtu izmantojams saskaņā ar vecāku kopīgu lēmumu, tādējādi atzīstot abu vecāku tiesības un vēršoties pret darba devēju pieņēmumiem, ka vecāku pienākumi ir tikai māšu ziņā;

23.  uzsver, ka atalgojums un sociālā nodrošinājuma iemaksas atvaļinājuma laikā nebūtu jāaptur;

24.  uzsver, cik svarīga ir vienlīdzīga sieviešu un vīriešu pārstāvība lēmumu pieņemšanas pozīcijās gan publiskajā, gan privātajā sektorā; atgādina, cik svarīga ir Direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs, kuras mērķis ir līdzsvarot nepietiekami pārstāvētā dzimuma pārstāvību biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu valdes locekļu bez izpildpilnvarām vidū, izņemot mazus un vidējus uzņēmumus; turklāt aicina dalībvalstis noslēgt darbu Padomē, lai varētu sākties sarunas ar Parlamentu, nolūkā nodrošināt, ka līdz 2020. gadam vismaz 40 % direktoru bez izpildpilnvarām biržā kotētos uzņēmumos ir sievietes; aicina dalībvalstis un uzņēmumus nodrošināt abu dzimumu vienlīdzīgu pārstāvību vadošajās pozīcijās darba tirgū, ekonomikas un politikas lēmumu pieņemšanas struktūrās un iestādēs, kā arī uzņēmumos un uzņēmumu valdēs, izmantojot, piemēram, dzimumu kvotas;

25.  uzsver, ka nolūkā sievietēm, ko apdraud sociālā atstumtība, dot iespēju sākt uzņēmējdarbību un palielināt viņu dalību privātajā sektorā izšķirīgi svarīga ir kredītu, finanšu pakalpojumu un konsultāciju pieejamība; tāpēc iesaka, ka būtu jāizskata elastīgāks un mazāk birokrātiskāks Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) lietojums sieviešu uzņēmēju atbalstam darbības sākumposmā;

26.  atbalsta sieviešu vadošo lomu arodbiedrībās un darba ņēmēju organizācijās un mudina visus arodbiedrību vadītājus garantēt vienlīdzīgu pārstāvību un efektīvi pārstāvēt strādājošo sieviešu intereses;

27.  uzsver sociālo partneru un kolektīvo sarunu lomu strādājošo sieviešu ekonomiskajā iespēcināšanā un mudina pārskatīt darba kategorijas, ja dzimumneobjektivitāte attiecībā uz nodarbinātības kategorijām var novest pie tā, ka atšķirīgos amatos tiek veikti vienādi uzdevumi;

28.  aicina dalībvalstis nostiprināt tiesības uz kolektīvām sarunām gan privātajā, gan publiskajā sektorā un panākt to pilnīgu izpildi; jo īpaši aicina sociālos partnerus kolektīvās sarunas izmantot, lai sekmētu sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzību, nodrošinātu, ka praksē tiek piemēroti pastāvošie vienādas attieksmes tiesību akti, un cīnīties pret darba samaksas atšķirībām, kas atkarīgas no dzimuma; šajā sakarā uzsver, ka sociālajiem partneriem ir liels potenciāls atbalstīt dzimumu līdztiesību darba tirgū, kolektīvajās sarunās aktīvi pievēršoties vienlīdzīgas un pienācīgas sieviešu un vīriešu darba samaksas jautājumam; uzskata, ka laba prakse būtu iecelt vienlīdzības pārstāvjus, kas veicinātu izpratni, izplatītu informāciju un uzturētu saziņu par dzimumu līdztiesību darbā;

29.  aicina dalībvalstis īstenot valsts sociālās aprūpes politiku un panākt tās izpildi, kā arī nodrošināt, ka ir pieejami un piekļūstami kvalitatīvi, cenas ziņā pieņemami un universāli bērnu, vecāku cilvēku un citu apgādājamo personu aprūpes pakalpojumi, kāpinot Barselonas mērķus bērnu aprūpes iestāžu ziņā; turklāt aicina dalībvalstis līdzīgus mērķus noteikt attiecībā uz ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem un sekmēt vienlīdzīgu neatalgota mājsaimniecības darba sadali un kopatbildību par aprūpi; uzsver, ka bērnu aprūpes pieejamība ir būtisks priekšnosacījums, lai sievietes varētu īstenot savu potenciālu darbavietā, lai strādājošas ģimenes varētu līdzsvarot privāto un darba dzīvi un lai palielinātu sieviešu dalību darba tirgū; atgādina, ka dzimumu līdztiesības sasniegšanā svarīga loma ir publiskajiem pakalpojumiem; norāda, ka izdevumi šajās jomās uzskatāmi par ieguldījumiem, kas būs ekonomiski izdevīgi;

30.  uzsver, ka jānovērš dzimumu nevienlīdzība apmaksātajā un neapmaksātajā darbā un jāsekmē vienlīdzīga pienākumu, izmaksu un aprūpes darba sadale attiecībā uz bērniem un apgādājamām personām ne vien starp sievietēm un vīriešiem, bet arī sabiedrībā kopumā, lai nodrošinātu vienlīdzīgas sieviešu un vīriešu pozīcijas ienākumu un karjeras ziņā; šai sakarā norāda, ka ir vajadzīgi konkrēti priekšlikumi, kā panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru;

31.  aicina likumdevējus izvirzīt jaunus, efektīvus pasākumus, kā uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru, tostarp leģislatīvus priekšlikumus par maternitāti, paternitāti, vecāku un aprūpētāju atvaļinājumu, lai sekmētu dzimumu līdztiesību, uzlabojot sieviešu piekļuvi darba tirgum un vienlīdzīgu mājas un aprūpes pienākumu sadali starp sievietēm un vīriešiem;

32.  mudina dalībvalstis savos darba tiesību aktos iestrādāt mehānismus, kuru mērķis būtu radīt stimulus izveidot elastīga darba modeļus un tāldarba modeļus, kas dotu iespēju vecākiem vieglāk rūpēties par bērniem pēc skolas un palīdzētu panākt līdzsvaru starp darba un ģimenes pienākumiem; tajā pašā laikā uzsver, ka darba ņēmējiem un darba devējiem ir kopīga atbildība par vispiemērotākā darba režīma izveidi un vienošanos par to;

33.  aicina dalībvalstis, par pamatu ņemot paraugprakses piemērus, garantēt atpūtas atvaļinājumu vecākiem, kam ir bērni ar invaliditāti, īpašu uzmanību pievēršot vientuļajām mātēm;

34.  mudina dalībvalstis ieguldīt ikdienējas rotaļorientētas mācīšanās pēcskolas iestādēs, kas varētu kalpot par atbalsta centriem attiecībā uz bērniem, jo īpaši pēc skolas un bērnudārza, un kas ļautu aizpildīt laiku starp skolas darbalaika un darbavietas darbalaika beigām;

35.  mudina dalībvalstis uz Publiskā iepirkuma direktīvas (2014/24/ES) pamata sekmēt sociālo klauzulu izmantošanu publiskajos iepirkumos, jo tas ir instruments, ar ko var uzlabot sieviešu un vīriešu līdztiesību, ja pastāv attiecīgi valsts tiesību akti, uz kuru pamata var izmantot sociālās klauzulas;

36.  uzsver, cik svarīgas ir valsts iniciatīvas, kas uzlabo finansējuma piekļūstamību sievietēm uzņēmējām, un šajā sakarā uzsver mikroaizdevumu potenciālu;

37.  aicina dalībvalstis nacionālajā prasmju un darba tirgus politikā maģistralizēt dzimumperspektīvu un iekļaut attiecīgus pasākumus nacionālajos rīcības plānos un/vai Eiropas pusgada pasākumos, kā paredzēts nodarbinātības pamatnostādnēs.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

21.6.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

35

4

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Guillaume Balas, Brando Benifei, Mara Bizzotto, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, Lampros Fountoulis, Elena Gentile, Marian Harkin, Czesław Hoc, Danuta Jazłowiecka, Agnes Jongerius, Rina Ronja Kari, Jan Keller, Ádám Kósa, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Elisabeth Morin-Chartier, João Pimenta Lopes, Georgi Pirinski, Marek Plura, Terry Reintke, Sofia Ribeiro, Robert Rochefort, Anne Sander, Sven Schulze, Siôn Simon, Romana Tomc, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Georges Bach, Lynn Boylan, Miapetra Kumpula-Natri, António Marinho e Pinto, Tamás Meszerics, Joachim Schuster, Michaela Šojdrová

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Xabier Benito Ziluaga, Monika Smolková, Milan Zver

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

35

+

ALDE

GUE/NGL

PPE

 

S&D

 

VERTS/ALE

Enrique Calvet Chambon, Marian Harkin, Marinho e Pinto, Robert Rochefort

Xabier Benito Ziluaga, Lynn Boylan, Rina Ronja Kari

Georges Bach, Danuta Jazłowiecka, Ádám Kósa, Jérôme Lavrilleux, Verónica Lope Fontagné, Elisabeth Morin-Chartier, Marek Plura, Sofia Ribeiro, Anne Sander, Sven Schulze, Michaela Šojdrová, Romana Tomc, Milan Zver,

Guillaume Balas, Brando Benifei, Vilija Blinkevičiūtė, Elena Gentile, Agnes Jongerius, Jan Keller, Miapetra Kumpula-Natri, Georgi Pirinski, Joachim Schuster, Siôn Simon, Monika Smolková, Marita Ulvskog

Jean Lambert, Tamás Meszerics, Terry Reintke

4

-

ECR

NI

Czesław Hoc, Ulrike Trebesius, Jana Žitňanská

Lampros Fountoulis

3

0

ENF

GUE/GNL

PPE

Mara Bizzotto

João Pimenta Lopes

Jeroen Lenaers

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE), “ES dzimumu līdztiesības ekonomiskās priekšrocības”, 2017, 3. lpp.

http://eige.europa.eu/sites/default/files/documents/economic_benefits_of_gender_equality_briefing_paper.pdf.

(2)

http://europa.eu/rapid/press-release_IP-09-1527_en.htm?locale=en.

(3)

https://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2016/labour-market/the-gender-employment-gap-challenges-and-solutions.

(4)

Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE), “ES dzimumu līdztiesības ekonomiskās priekšrocības”, 2017, 3. lpp.

http://eige.europa.eu/sites/default/files/documents/economic_benefits_of_gender_equality_briefing_paper.pdf.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

12.7.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

22

8

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Arne Gericke, Anna Hedh, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Florent Marcellesi, Maria Noichl, Margot Parker, Marijana Petir, Terry Reintke, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Ángela Vallina, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Catherine Bearder, Ildikó Gáll-Pelcz, Edouard Martin, Dubravka Šuica, Mylène Troszczynski

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Theresa Griffin, Renate Weber


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

22

+

EPP

Ildikó Gáll-Pelcz, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Dubravka Šuica, Elissavet Vozemberg-Vrionidi

S&D

Maria Arena, Vilija Blinkevičiūtė, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Theresa Griffin, Anna Hedh, Edouard Martin, Maria Noichl

ALDE

Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Renate Weber

EFDD

Daniela Aiuto

VERTS

Florent Marcellesi, Terry Reintke, Ernest Urtasun

GUE/NGL

Malin Björk, Ángela Vallina

8

-

EPP

Marijana Petir, Michaela Šojdrová, Anna Záborská

ECR

Arne Gericke, Jadwiga Wiśniewska, Jana Žitňanská

EFDD

Margot Parker

ENF

Mylène Troszczynski

1

0

EPP

Anna Maria Corazza Bildt

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums