Procedūra : 2016/2224(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0295/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0295/2017

Debates :

PV 23/10/2017 - 19
CRE 23/10/2017 - 19

Balsojumi :

PV 24/10/2017 - 5.17
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0402

ZIŅOJUMS     
PDF 1034kWORD 117k
10.10.2017
PE 606.289v02-00 A8-0295/2017

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Juridiskā komiteja

Referente: Virginie Rozière

Atzinuma sagatavotāja (*):

Molly Scott Cato, Ekonomikas un monetārā komiteja

(*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMA RAKSTS
 PIELIKUMS. STRUKTŪRAS VAI PERSONAS, KAS DEVUŠAS IEGULDĪJUMU ZIŅOJUMA PROJEKTA SAGATAVOŠANĀ
 Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS
 Budžeta kontroles komitejaS ATZINUMS
 Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS
 Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS
 Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS
 Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 2. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 11. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, jo īpaši tās 10. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Direktīvu (ES) 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Direktīvu (ES) 2013/2013/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem (TAXE 2)(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas(3),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 1729 (2010) par trauksmes cēlēju aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 2060 (2015) par trauksmes cēlēju aizsardzības uzlabošanu,

–  ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu „Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā” (COM(2011)0308),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 5. jūlija paziņojumu par papildu pasākumiem, lai veicinātu pārredzamību un cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu (COM(2016)0451),

–  ņemot vērā G20 Korupcijas apkarošanas rīcības plānu un jo īpaši tā ceļvedi par tiesību aktiem trauksmes cēlēju aizsardzībai,

–  ņemot vērā ESAO 2016. gada marta ziņojumu „Saistības efektīvai trauksmes cēlēju aizsardzībai”,

–  ņemot vērā Eiropas Ombudes lēmumu slēgt pašiniciatīvas izmeklēšanu OI/1/2014/PMC attiecībā uz ētisku trauksmes celšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2014. gada 30. aprīļa ieteikumu CM/Rec(2014)7 par trauksmes cēlēju aizsardzību un tās 2015. gada janvāra pārskata ceļvedi par dalībvalstu regulējuma īstenošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2017. gada 27. jūnija Rezolūciju Nr. 2171 (2017), kurā dalībvalstu parlamentiem ir pieprasīts atzīt tiesības uz informēšanu,

–  ņemot vērā 4. principu, kas minēts ESAO ieteikumos par ētiskas rīcības sekmēšanu valsts pārvaldē,

–  ņemot vērā Konvenciju par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskās uzņēmējdarbības darījumos,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0295/2017),

A.  tā kā Eiropas Savienība sev noteica mērķi ievērot demokrātiju un tiesiskumu un tā kā tā saviem iedzīvotājiem nodrošina vārda brīvību; tā kā trauksmes celšana ir būtisks vārda brīvības un tiesību uz informāciju aspekts un tā kā abas šīs tiesības ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kuras ievērošanu un piemērošanu nodrošina Eiropas Savienība; tā kā Eiropas Savienība sekmē darba ņēmēju aizsardzību un darba apstākļu uzlabošanu;

B.  tā kā Eiropas Savienība sekmē starptautiskās sadarbības nostiprināšanu, cīnoties pret korupciju un pilnībā ievērojot starptautisko tiesību principus, cilvēktiesības un tiesiskas valsts principu, kā arī katras valsts suverenitāti;

C.  tā kā saskaņā ar LES 67. panta 2. punktu Eiropas Savienība atbild par Eiropas kopējo politiku patvēruma jomā;

D.  tā kā pārredzamība un pilsoņu līdzdalība ir daļa no attīstības un izaicinājumiem, kas demokrātiskām valstīm jāpārvar 21. gadsimtā;

E.  tā kā kopš ekonomiskās un finanšu krīzes, kas ir saistīta ar parādu krīzi, starptautiskā līmenī ir noteikta virkne pasākumu, ar kuriem apkaro nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; tā kā ir jānodrošina finanšu pakalpojumu sfēras lielāka pārredzamība, lai novērstu nelikumīgu rīcību, un tā kā dažas dalībvalstis jau ir guvušas pieredzi, pārvaldot centrālos reģistrus, kuros trauksmes cēlēji var iesniegt ziņas par faktiskiem vai iespējamiem finanšu uzraudzības noteikumu pārkāpumiem; tā kā ANO 2003 gadā pieņēma Pretkorupcijas konvenciju(6); tā kā Parlaments, reaģējot uz minētajām publiskotajām ziņām, ir izveidojis divas īpašās komitejas un vienu izmeklēšanas komiteju; tā kā tas vairākās rezolūcijās jau ir aicinājis aizsargāt trauksmes cēlējus(7); tā kā ļoti noderīgas izrādījās iniciatīvas pilnveidot starptautisko informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos, par kurām jau ir panākta vienošanās, un tā kā, pateicoties dažādām ar nodokļiem saistītām informācijas izpaušanām, atklātībā ir nonācis liels apjoms informācijas par nelikumīgu rīcību, par kuru mēs citādi uzzinājuši nebūtu;

F.  tā kā trauksmes cēlējiem ir liela nozīme no ziņošanas par tādas nelikumīgas un neatbilstošas rīcības viedokļa, kas kaitē sabiedrības interesēm un mūsu sabiedrību darbību, un informācijas sniegšanas nolūkā viņi savam darba devējam, publiskajām iestādēm vai nepastarpināti sabiedrībai dara zināmu informāciju par šādu rīcību, kas kaitē sabiedrības interesēm;

G.  tā kā, to darot, viņi palīdz dalībvalstīm un prominentajām iestādēm, un Savienības orgāniem novērst un jo īpaši apkarot jebkādus integritātes principa pārkāpšanas mēģinājumus un jebkuru varas ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir uzskatāmi par sabiedrības veselības un drošības, finanšu integritātes, ekonomikas normu, cilvēktiesību, vides tiesību un tiesiskas valsts principa apdraudējumiem un pārkāpumiem vai kas palielina bezdarbu, ierobežo vai kropļo godīgu konkurenci un grauj iedzīvotāju uzticību iestādēm un demokrātiskam procesam dalībvalstu un Eiropas līmenī;

H.  tā kā korupcija ir uzskatāma par nopietnu problēmu, ar ko Eiropas Savienība saskaras patlaban, jo tās dēļ valsts pārvaldes var nespēt aizsargāt iedzīvotājus, darba ņēmējus, tiesiskas valsts principu un ekonomiku, kā arī var pasliktināties publisko iestāžu darbība un sabiedriskie pakalpojumi, mazināties ekonomiskā izaugsme un konkurētspēja dažādās jomās, izraisot uzticības zudumu publisko un privāto iestāžu un nozaru pārredzamībai un demokrātiskajai leģitimitātei; tā kā korupcija saskaņā ar aplēsēm Eiropas Savienības ekonomikai katru gadu rada zaudējumus 120 miljardu eiro apmērā, kas ir 1 % no Eiropas Savienības IKP;

I.  tā kā, starptautiskajā līmenī apkarojot korupciju, līdz šim galvenā vērība ir bijusi pievērsta publiskā sektorā izdarītām nelikumībām, nesen atklātībā nonākusī informācija ir izgaismojusi finanšu iestāžu, finanšu konsultantu un citu privāto uzņēmumu funkciju korupcijas procesos;

J.  tā kā vairāki trauksmes cēlēju gadījumi, kuriem tika pievērsta plašsaziņas līdzekļu uzmanība, ir apliecinājuši, ka trauksmes cēlēju rīcība ļauj sabiedrībai un politiskajām iestādēm uzzināt sabiedriski nozīmīgu informāciju, piemēram, par gan privātā, gan publiskā sektorā īstenotu nelikumīgu un neatbilstošu rīcību vai citām nopietnām nebūšanām; tā kā attiecībā uz dažām no šīm darbībām ir veikti korekcijas pasākumi;

K.  tā kā konfidencialitātes garantēšana sekmē efektīvāku tādu kanālu veidošanu, pa kuriem ziņo par krāpšanu, korupciju vai citiem pārkāpumiem, un tā kā, ņemot vērā minētās informācijas jutīgumu, konfidencialitātes nepareiza pārvaldība var novest pie informācijas nelikumīgas noplūdes un pie Savienības un dalībvalstu publisko interešu pārkāpšanas;

L.  tā kā, ieviešot uzņēmumu trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktisko īpašnieku sabiedriskas nozīmes reģistru un veicot citus pasākumus, ar kuriem nodrošina ieguldījumu instrumentsabiedrību pārredzamību, var tikt panākts pretējs efekts — netikt novērstas nelikumīgas darbības, par kurām trauksmes cēlēji parasti ziņo;

M.  tā kā trauksmes cēlēju identitātes un sniegtās informācijas konfidencialitātes garantēšana sekmē efektīvāku tādu kanālu veidošanu, pa kuriem ziņo par krāpšanu, korupciju, nelikumīgām darbībām, kļūmēm vai citiem nopietniem pārkāpumiem, un tā kā, ņemot vērā minētās informācijas jutīgumu, konfidencialitātes nepareiza pārvaldība var novest pie informācijas nevēlamas noplūdes un pie publisko interešu pārkāpšanas Eiropas Savienībā; tā kā publiskajā sektorā trauksmes cēlēju aizsardzība var atvieglot ar valsts vai Savienības interesēm saistītu publisko līdzekļu piesavināšanās, krāpšanas un cita veida pārrobežu korupcijas atklāšanu;

N.  tā kā ir jāpauž nožēla par to, ka ziņošana, izmantojot izveidotos oficiālos kanālus, pa kuriem var sūdzēties par daudznacionālo uzņēmumu amatkļūmēm, reti kad rezultējas ar konkrētiem sodiem par nelikumīgajām darbībām;

O.  tā kā trauksmes cēlēju rīcība ir bijusi lietderīga vairākās jomās — gan privātā, gan publiskā sektorā —, piemēram, sabiedrības veselības, nodokļu sistēmas, vides, patērētāju aizsardzības, korupcijas un diskriminācijas apkarošanas un sociālo tiesību ievērošanas jomā;

P.  tā kā gadījumi ir jāapraksta, ņemot vērā veikto funkciju raksturu, faktu nopietnību un konstatētos riskus;

Q.  tā kā būtiski ir nepārsniegt robežu, kas šķir denuncēšanu no trauksmes celšanas; tā kā runa nav par to, ka ir jāzina viss par visiem, taču ir rūpīgi jānošķir rīcība, kas izpaužas kā nepalīdzēšana demokrātijas apdraudējuma gadījumā;

R.  tā kā daudzos gadījumos pret trauksmes cēlējiem tiek vērsti represīvi pasākumi, iebiedēšana un spiediena mēģinājumi, lai viņus kavētu vai atturētu no ziņošanas vai sodītu par ziņošanu; tā kā šāds spiediens pret trauksmes cēlējiem, kas ir cēluši dienas gaismā faktus, aizstāvot sabiedrības intereses, biežāk tiek izdarīts darba vietā, jo viņi savās darba tiesiskajās attiecībās var nonākt atkarības situācijā no darba devējiem;

S.  tā kā bieži vien tiek paustas nopietnas bažas par to, ka trauksmes cēlēji, kas rīkojas sabiedrības interesēs, savā darba vietā var saskarties ar naidīgumu, vajāšanu, iebiedēšanu un atstumšanu, ka var tikt apdraudēti viņu turpmākie darba meklējumi, var tikt zaudēta iztikas līdzekļu pelnīšanas iespēja un papildus tam bieži vien var tikt nopietni apdraudēti viņu ģimenes locekļi un kolēģi; tā kā bailes no represijām var uz trauksmes cēlējiem iedarboties atturoši un tādējādi apdraudēt sabiedrības intereses;

T.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība būtu jāgarantē ar likumu un būtu jānostiprina visā Eiropas Savienībā — gan privātajā, gan publiskajā sektorā —, ja trauksmes cēlēji rīkojas, pamatojoties uz saprātīgiem iemesliem; tā kā šādiem aizsardzības mehānismiem vajadzētu būt līdzsvarotiem un tā kā ar tiem ir jāgarantē to personu pamattiesību un citu tiesību pilnīga ievērošana, par kurām ziņas ir sniegtas; tā kā šāi aizsardzības mehānismi būtu jāpiemēro attiecībā uz pētniecības žurnālistiem, kuri joprojām ir neaizsargāti, ņemot vērā jutīgās informācijas atklāšanas kontekstu, un jāaizsargā trauksmes cēlēji viņu avotu konfidencialitātes dēļ;

U.  tā kā vairākās dalībvalstīs nav pienācīgi nodrošināta trauksmes cēlēju aizsardzība, savukārt daudzas citas ir ieviesušas modernas trauksmes cēlēju aizsardzības programmas, taču tā kā bieži tās ir nekonsekventas un tādēļ piedāvā nepietiekamu aizsardzības līmeni; tā kā minētā apstākļa dēļ trauksmes cēlēju aizsardzība Eiropā ir sadrumstalota, apgrūtinot viņu mēģinājumus uzzināt savas tiesības un ziņošanas kārtību, kā arī izraisot juridisku nenoteiktību, jo īpaši pārrobežu situācijās;

V.  tā kā atsevišķās dalībvalstīs ir novērojams vispārējs gribas trūkums pieņemt un īstenot tiesību aktus par trauksmes cēlēju tiesību aizsardzību, kaut arī šajā valstīs ir pienākums ziņot par korupcijas pārkāpumiem, par krāpšanu un citiem pārkāpumiem un sodīt par tiem;

W.  tā kā Eiropas Ombudam ir noteikta precīza kompetence izskatīt Savienības iedzīvotāju sūdzības par administrācijas kļūmēm Savienības iestādēs, taču tam pašam nav nekādu pilnvaru attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību,

X.  tā kā ētiskā trauksmes celšana ļoti bieži neaprobežojas tikai ar ekonomiska un finansiāla rakstura jautājumiem; tā kā pienācīgas aizsardzības trūkums varētu atturēt iespējamos trauksmes cēlējus no ziņošanas par amatkļūmēm, lai izvairītos no jebkādām represijām un/vai atriebības riska; tā kā ESAO ziņoja par to, ka 2015. gadā 86 % uzņēmumu bija ieviests mehānisms, kā ziņot par aizdomīgiem uzņēmumu pieļautiem nopietniem amatkļūmju gadījumiem, taču vairāk kā vienai trešdaļai šo uzņēmumu nebija rakstiskas politikas par trauksmes cēlēju aizsardzību pret represijām, vai arī to darbinieki nezināja, ka šāda politika tiek īstenota; tā kā vajāti ir vairāki trauksmes cēlēji, kas uzrādīja ekonomiska un finansiāla rakstura nelikumības, amatkļūmes vai nelegālas darbības; tā kā personas, kas vispārējo interešu interešu vārdā ziņo vai dara zināmu informāciju, bieži vien cieš no represijām, un tā kā no tām cieš arī ģimenes locekļi un kolēģi, kā rezultātā viņi, piemēram, var zaudēt savas karjeras izredzes; tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir izsenis iedibināta tiesu prakse par trauksmes cēlējiem, taču tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība būtu jāgarantē ar likumu; tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir nodrošināta vārda brīvība un tiesības uz labu pārvaldību;

Y.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība Eiropas Savienībā nebūtu jāattiecina tikai uz Eiropas lietām, bet būtu jāpiemēro arī starptautiskām lietām,

Z.  tā kā darba vietās ir jāveicina darba vide, kurā cilvēki nejūtas apdraudēti, ja viņi pauž bažas par tādām iespējamām nebūšanām kā bezdarbība, nepareiza rīcība, slikta pārvaldība, krāpšana vai nelikumīga rīcība; tā kā ārkārtīgi svarīgi ir sekmēt optimālu kultūru, kurā cilvēki, nebaidoties no represijām, kas varētu ietekmēt viņu pašreizējo un turpmāko profesionālo situāciju, izteiktos par problēmām;

AA.  tā kā daudzās jurisdikcijās un jo īpaši privātajā sektorā darbiniekiem liek apņemties ievērot konfidencialitāti attiecībā uz zināmu informāciju, kā rezultātā trauksmes cēlējus var sodīt ar disciplinārām sankcijām par to, ka viņi ir to izpauduši ārpus savām darba tiesiskajām attiecībām;

AB.  tā kā saskaņā ar ESAO pētījumu vairāk nekā vienā trešdaļā organizāciju, kurās ir ieviesti ziņošanas mehānismi, nav rakstiskas politikas par trauksmes cēlēju aizsardzību pret jebkādām represijām vai tāda nav zināma;

AC.  tā kā Eiropas Savienības tiesībās jau ir paredzēti konkrēti noteikumi, kas trauksmes cēlējus aizsargā pret noteiktām represiju formām dažādās jomās, Komisijas vēl nav ierosinājusi pienācīgus normatīvus pasākumus, ar kuriem efektīvi un vienādā veidā aizsargā trauksmes cēlējus un viņu tiesības Eiropas Savienībā;

AD.  tā kā kopš 2014. gada 1. janvāra visās Savienības iestādēs ir pieprasīts ieviest iekšējus noteikumus par tādu trauksmes cēlēju aizsardzību, kas ir Savienības amatpersonas, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu;

AE.  tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir aicinājis ar horizontāliem pasākumiem nodrošināt trauksmes cēlēju aizsardzību Savienībā;

AF.  tā kā 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas, 2015. gada 25. novembra rezolūcijā par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem, 2015. gada 16. decembra rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā un 2017. gada 14. februāra rezolūcijā par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā Parlaments aicināja Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu par tādas efektīvas un visaptverošas Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības programmas izveidi, ar kuru aizsargā personas, kas ziņo par iespējamu krāpšanu vai nelikumīgām darbībām, kas skar publiskās intereses vai Eiropas Savienības finanšu intereses;

AG.  tā kā visām trešo valstu personām, kuras Eiropas Savienība vai kāda no tās dalībvalstīm ir atzinusi par trauksmes cēlējiem, ir jāvar izmantot visus piemērojamos aizsardzības pasākumus, ja, pildot savus pienākumus vai kā citādi, tās ir uzzinājušas informāciju, kas viņām ir izpausta par nelikumīgām mahinācijām vai spiegošanu, kuru īsteno vai nu kāda trešā valsts, vai vietējā, vai starptautiskā komersabiedrība un kas nodara kaitējumu noteiktai Savienības valstij, nācijai vai iedzīvotājiem un, viņiem nezinot, apdraud valdības integritāti, nacionālo drošību vai kolektīvo vai individuālo brīvību;

AH.  tā kā kopš 2014. gada 1. jūlija gandrīz visas Eiropas iestādes un aģentūras ir savos iekšējos reglamentos pārņēmušas pasākumus, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.b un 22.c panta prasībām;

AI.  tā kā pastāv tādu starptautisku organizāciju kā Eiropas Padome un ESAO tagad jau pamatīgi nostiprinājušies principi, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas iedibinātā judikatūra,

AJ.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzības nozīmību ir atzinušas visas svarīgākās starptautiskās organizācijas, kas darbojas korupcijas apkarošanas jomā, un tā kā normas, kas reglamentē informēšanu par novirzēm ir noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijā, Eiropas Padomes ieteikumā CM/Rec(2014)7 un 2009. gada ESAO Kukuļošanas apkarošanas ieteikumā;

AK.  tā kā ir steidzami jāpieņem globāls, horizontāls regulējums, kurš, paredzot tiesības un pienākumus, efektīvi aizsargātu trauksmes cēlējus Savienības dalībvalstīs un Savienības iestādēs, struktūrās un orgānos;

Trauksmes cēlēju nozīme un nepieciešamība viņus aizsargāt

1.  aicina Komisiju pēc tam, kad tā būs veikusi piemēroto to juridisko pamatu novērtējumu, pamatojoties uz kuriem Eiropas Savienība rīkojas turpmāk, pirms gada beigām iesniegt horizontālā tiesību akta priekšlikumu par tāda visaptveroša normatīva regulējuma izveidi, ar kuru Eiropas Savienības trauksmes cēlējiem tiks nodrošināts vispārējs aizsardzības augsts līmenis gan publiskajā, gan privātajā sektorā, kā arī gan dalībvalstu, gan Eiropas iestādēs, tostarp attiecīgajās dalībvalstu un Eiropas struktūrās, birojos un aģentūrās, ņemot vērā nacionālo kontekstu un neierobežojot dalībvalstu iespējas veikt papildu pasākumus; uzsver, ka pašlaik ir konstatētas vairākas juridiskā pamata iespējas, kas ļauj Eiropas Savienībai rīkoties attiecīgajā jomā; prasa Komisijai apsvērt visas šīs iespējas, lai ierosinātu plašu, konsekventu un efektīvu mehānismu; atgādina Komisijai par EST izstrādātu doktrīnu, kas izriet no ilgstošas judikatūras par Savienības automātisko kompetenču koncepciju, saskaņā ar kuru var izmantot vairākus juridiskos pamatus;

2.  uzsver absurdo un uztraucošo faktu, ka iedzīvotājus un žurnālistus, kas atklāj informāciju sabiedrības interesēs, tostarp informāciju par iespējamām amatkļūmēm, nebūšanām, krāpšanu vai nelikumīgām darbībām, jo īpaši, ja runa ir par negatīvu rīcību, kas pārkāpj Eiropas Savienības pamatprincipus, piemēram, nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nevis juridiski aizsargā, bet gan vajā;

3.  iesaka, lai starptautiskajos nolīgumos, kuros ir reglamentēti finanšu pakalpojumi, aplikšana ar nodokļiem un konkurence, tiktu iekļautas normas par trauksmes cēlēju aizsardzību;

4.  uzsver nepieciešamību nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzības noteikumiem, jo pastāvīgais skaidrības trūkums un sadrumstalotā pieeja kavē iespējamo trauksmes cēlēju nākšanu klajā ar informāciju; tādēļ norāda, ka attiecīgajos Savienības tiesību aktos ir jānosaka skaidra procedūra attiecībā uz pienācīgu atklātās informācijas apstrādi un efektīvu trauksmes cēlēju aizsardzību;

5.  atgādina, ka, izstrādājot jebkuru normatīvo regulējumu, būtu jāņem vērā noteikumi, tiesības un pienākumi, kas ietekmē nodarbinātību un to reglamentē; papildus tam uzsver, kas tas būtu jādara, apspriežoties ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar koplīgumiem;

6.  prasa, lai, izstrādājot šo tiesību aktu, tiktu nodrošināts, ka uzņēmumi, kas vēršas pret trauksmes cēlējiem veidā, kuru var pilnībā pierādīt, nesaņem Eiropas līdzekļus un neslēdz līgumus ar publiskās pārvaldes iestādēm;

7.  mudina dalībvalstis izstrādāt etalonus un rādītājus par politikas nostādnēm, kas ir saistītas ar trauksmes cēlējiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

8.  aicina dalībvalstis ņemt vērā ANO Pretkorupcijas konvencijas 33. pantu, uzsverot trauksmes cēlēju noderību korupcijas novēršanā un cīņā ar to;

9.  pauž nožēlu, ka tikai dažas dalībvalstis ir izveidojušas pietiekami modernas trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmas; prasa, lai dalībvalstis, kuras vēl nav izveidojušas šādas sistēmas vai nav savās tiesībās ieviesušas ar tām saistītus principus, to darīt pēc iespējas ātrāk;

10.  uzsver vajadzību pēc tā, lai uzņēmējdarbības apguves mācību programmās un saistītajos mācību priekšmetos lielāka uzmanība tiktu pievērsta uzņēmējdarbības ētikai;

11.  mudina dalībvalstis un Savienības iestādes sekmēt tās ievērojamās nozīmes atzīšanas kultūru, kāda trauksmes cēlējiem ir sabiedrībā, tostarp, īstenojot informēšanas kampaņas; jo īpaši prasa, lai Komisija liktu priekšā visaptverošu plānu par šo jautājumu; uzskata par nepieciešamu sabiedriskajā sektorā un darba vietās sekmēt ētikas kultūru, lai sadarbībā ar arodbiedrībām izceltu darbinieku izpratnes veidošanas nozīmi par spēkā esošajiem trauksmes celšanas regulējumiem;

12.  cieši mudina Komisiju uzraudzīt dalībvalstu normas par trauksmes cēlējiem, lai atvieglinātu apmaiņu ar paraugpraksi, tādējādi palīdzot dalībvalstu līmenī nodrošināt trauksmes cēlēju efektīvāku aizsardzību;

13.  aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu plānu par to, kā novērst aktīvu aizplūdi uz valstīm, kuras nav Savienības dalībvalstis un kurās var nodrošināt korumpēto personu anonimitāti;

14.  par trauksmes cēlēju uzskata jebkuru personu, kura ziņo vai atklāj informāciju, aizstāvot sabiedrības, tostarp Eiropas publiskās intereses, par nelikumīgu, neatbilstīgu vai sabiedrības intereses apdraudošu vai tām kaitējošu darbību un darbību, kas grauj vai pakļauj briesmām sabiedrības intereses, — parasti ziņošana vai atklāšana notiek darba tiesisko attiecību ietvaros publiskajā vai privātajā sektorā, pamatojoties uz līgumattiecībām vai savu darbību arodbiedrībās vai apvienībās, bet ir arī citi konteksti; uzsver, ka šāda definīcija attiecas arī uz fiziskām personām, kuras nepiedalās tradicionālajās darba ņēmējs/darba devējs attiecībās, piemēram, konsultatiem, līgumdarbiniekiem, praktikantiem, brīvprātīgā darba darītājiem, darbiekiem studentiem, pagaidu darbiniekiem, agrākajiem darbiniekiem, kuriem ir pierādījumi par minētajām darbībām, kas liek domāt, ka sniegtā informācija ir patiesa;

15.  uzskata, ka personām, kas nav saistītas ar tradicionālām attiecībām darba devējus/darba ņēmējs, piemēram, konsultantiem, līgumdarbiniekiem, stažieriem, brīvprātīgā darba veicējiem, studentiem, pagaidu darbiniekiem, agrākajiem darbiniekiem un iedzīvotājiem, arī ir jāvar izmantot informēšanas kanālus un baudīt pienācīgu aizsardzību, kad viņas dara zināmu informāciju par kādu nelikumīgu vai neatļautu darbību vai par darbību, kas kaitē sabiedrības interesēm;

16.  norāda, ka ir vajadzīgs precīzs risinājums attiecībā uz trauksmes cēlējiem, kas strādā Savienības reģistrētos uzņēmumos, bet kuru mītne atrodas ārpus Savienības;

17.  uzskata, ka sabiedrības interešu pārkāpums cita starpā ietver korupciju, noziedzīgus nodarījumus, juridisko saistību pārkāpumus, tiesnešu pārkāpumus, varas ļaunprātīgu izmantošanu, interešu konfliktus, publisko līdzekļu neatbilstīgu izmantošanu, pilnvaru neizpildi un pārkāpšanu, nelikumīgas finanšu plūsmas, apdraudējumu videi, veselībai, sabiedriskajai drošībai, dalībvalstu un pasaules mēroga drošumam, privātās dzīves un personas datu aizsardzībai, nodokļu apiešanu, patērētāju tiesību pārkāpumus, darbinieku tiesību un citu sociālo tiesību, kā arī cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpumus, tiesiskas valsts principa pārkāpumus un darbības, ar kurām minētos pārkāpumus piesedz;

18.  uzskata, ka vispārējām sabiedrības interesēm ir jābūt augstākām par atklātās informācijas privāto vai ekonomisko vērtību, un ka ir jāvar sniegt informāciju par sabiedrības interešu nopietnu apdraudējumu arī tad, kad šī informācijas privātā un ekonomiskā vērtība ir juridiski aizsargāta; tomēr uzskata, ka ir jāpiemēro īpašas procedūras attiecībā uz informāciju, kas ir saistīta ar profesionālās ētikas ievērošanu, un klasificētu informāciju, kas attiecas uz nacionālo drošību un aizsardzību; uzskata, ka šādos gadījumos ir jāizstrādā kompetentajai iestādei adresēts ziņojums;

19.  uzsver nepieciešamību pastāvīgi nodrošināt trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību, pat ja viņu izpaustā informācija nesatur liecības par nelikumīgām mahinācijām, jo izpaušanas mērķis ir novērst iespējamo kaitējumu sabiedrības vispārējām interesēm;

20.  uzsver to, ka dalībvalstīm ir jāievēro Eiropas Padomes ieteikums par trauksmes cēlēju aizsardzību.

21.  uzsver, ka trauksmes cēlēju nozīme smagu sabiedrības interešu pārkāpumu atklāšanā vairāku gadu laikā daudzkārt ir apstiprinājusies un ka trauksmes cēlēji dod ieguldījumu demokrātijā, politikas un ekonomikas pārredzamībā un sabiedrības informēšanā un ka viņi ir jāatzīst par vajadzīgiem nelikumīgo darbību novēršanā; uzsver, ka trauksmes cēlēji ir pierādījuši to, ka viņi ir izšķiroši svarīgs pētnieciskās žurnālistiskas un neatkarīgās preses avots; uzsver, ka no preses brīvības nodrošināšanas viedokļa avotu konfidencialitāte garantēšana ir fundamentāls faktors; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai efektīvi aizsargātas tiktu žurnālistu tiesības neatklāt sava informācijas avota identitāti; uzskata, ka žurnālisti arī ir neaizsargāti un ka tāpēc viņiem ir jānodrošina juridiskā aizsardzība;

22.  konstatē, ka pēdējos gados dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, ar kuriem stiprina trauksmes cēlēju tiesības; tomēr ar nožēlu konstatē, ka vairākās dalībvalstīs pret trauksmes cēlējiem arvien tiek ierosināti civilprocesi un kriminālprocesi, it sevišķi tajās dalībvalstīs, kurās nav līdzekļu aizstāvēt, atbalstīt un aizsargāt viņus vai arī kurās tie ir nepietiekami vai neefektīvi; konstatē, ka atšķirības starp dalībvalstīm izraisa juridisku nenoteiktību, izdevīgākās tiesību sistēmas meklējumus un netaisnīgas attieksmes risku;

23.  apstiprina, ka trauksmes cēlēju aizsardzība ir būtiski svarīga no Eiropas Savienības kompetenču pareizas piemērošanas viedokļa;

24.  uzskata, ka trauksmes cēlēju pienācīgas aizsardzības trūkums negatīvi ietekmē Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību;

25.  uzskata, ka, īstenojot visaptverošu tiesisko regulējumu trauksmes cēlēju aizsardzībai, tiek sekmēta brīvas izteikšanās gaisotne un ka trauksmes cēlēšana būtu jāpopularizē kā laba pilsoniskuma izpausme; līdz ar to cieši piekodina dalībvalstīm un Savienības iestādēm popularizēt trauksmes cēlēju pozitīvo lomu un pauž nopietnas bažas par to, ka trauksmes cēlēji bieži vien ir neaizsargāti un bezpalīdzīgi, ko var novērst, jo īpaši rīkojot informēšanas un aizsardzības kampaņas, īstenojot saziņu un izglītojot; jo īpaši iesaka Komisijai nākt klajā visaptverošu plānu šajā jautājumā; šajā sakarībā aicina izveidot tīmekļa vietni, kurā būtu sniegta noderīga informācija par trauksmes cēlēju aizsardzību, kā arī būtu paredzēta iespēja iesniegt sūdzības; uzsver, ka šai tīmekļa vietnei vajadzētu būt viegli pieejamai sabiedrībai un būtu jānodrošina to personu datu anonimitāte, kuras to izmanto;

26.  prasa rīkoties, lai uzlabotu trauksmes cēlēju tēlu sabiedrības, jo īpaši politiķu, darba devēju un plašsaziņas līdzekļu, acīs, izceļot viņu pozitīvo darbību kā agrīnās brīdināšanas mehānismam un novēršanas faktoram, ar kuru konstatē un nepieļauj ļaunprātību un korupciju, un kā pārskatatbildības mehānismam, kas padara iespējamu valsts pārvaldes un uzņēmumu rīcības kontroli no sabiedrības puses;

27.  mudina dalībvalstis aktīvi sekmēt atklātības kultūru gan publiskā, gan privātā darba vietā, pateicoties kam, organizācijas vai uzņēmumi varēs darboties saskaņā ar augstiem ētikas standartiem un darbinieki saņemsies drosmi informēt par novirzēm un tādēļ varēs veikt pasākumus, ar kuriem novērš jebkādus draudus vai kaitējumu vai likvidē to sekas;

28.  mudina dalībvalstis regulāri izvērtēt to pasākumu efektivitāti, kurus tās īsteno, ņemot vērā sabiedrisko domu par attieksmi pret trauksmes cēlējiem un ziņošanu par novirzēm, tādu dažādu nozaru augstāko vadītāju apsekojumu rezultātus, kas atbild par ziņojumu saņemšanu un izskatīšanu, un rezultātus, kas iegūti, veicot neatkarīgus zinātniskus pētījumus par noviržu atklāšanu darba vietās;

29.  mudina minētās dalībvalstis, kas vēl nav pieņēmušas tiesību aktus par trauksmes celšanu, tos tuvākajā laikā pieņemt un aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot dalībvalstu šīs jomas paraugprakses apmaiņas platformu, kurā varētu savstarpēji apmainīties gan dalībvalstis savstarpēji, gan dalībvalstis ar trešām valstīm;

30.  uzsver, cik svarīgi ir veikt pētījumus un apmainīties ar paraugpraksi, lai sekmētu trauksmes cēlēju labāku aizsardzību Eiropas līmenī;

31.  stingri mudina Eiropas Revīzijas palātu un Eiropas Ombudes biroju, līdz 2017. gada beigām publicēt: 1) īpašus ziņojumus, kuros būtu ietverti statistikas dati un to trauksmes celšanas gadījumu darba vietā precīza uzskaite, kas ir konstatēti Eiropas iestādēs, uzņēmumos, apvienībās, organizācijās un citās struktūrās, kas ir reģistrētas Savienībā; 2) attiecīgo iestāžu tādas uzraudzības rezultātus, kas ir veikta, reaģējot uz atklātajiem gadījumiem, saskaņā ar Komisijas spēkā esošajām pamatnostādnēm un noteikumiem; 3) tās katras izmeklēšanas rezultātus, kas ir atklāta, reaģējot uz trauksmes cēlēju sniegto informāciju; 4) pasākumus, kas ir paredzēti katrā gadījumā nolūkā aizsargāt trauksmes cēlējus;

Ziņošanas mehānisms

32.  konstatē, ka, nepastāvot precīzi identificētiem aizsardzības un drošas ziņošanas līdzekļiem un, iespējams, neveicot turpmākās darbības, tiek traucētas trauksmes cēlēju darbības, viņi var tikt atturēti no trauksmes celšanas un virkne trauksmes cēlēji var vienkārši klusēt; pauž bažas par represijām un spiedienu, kam tiek pakļauti trauksmes cēlēji, kad viņi vēršas pie nepareizās personas vai nepareizajā struktūrvienībā savas organizācijas ietvaros;

33.  uzskata, ka ir jāizveido konsekventa, uzticama un droša sistēma, kas ļauj ziņot organizācijas ietvaros, kompetentajām iestādēm un ārpus organizācijas; uzskata, ka šāda sistēma veicinātu tās ietvaros izstrādāta ziņojuma uzticamības un lietderību novērtējumu;

34.  aicina Komisiju noskaidrot sistēmu, kas ļautu celt trauksmi organizācijas ietvaros un ārpus tās; uzsver, ka, lai to izdarītu, ir jāizveido precīzas, godīgas un taisnīgas procedūras, ar kurām nodrošina gan trauksmes cēlēja, gan iespējamā likumpārkāpēja pamattiesību un citu tiesību pilnīgu ievērošanu; uzskata, ka darba devēji ir jāmudina ieviest iekšējās ziņošanas procedūras un ka katrā organizācijā ir jābūt vienai par šādu ziņojumu saņemšanu atbildīgai neatkarīgai un objektīvai personai vai struktūrvienībai, kas katrā organizācijā atbild par ziņojumu saņemšanu; uzskata, ka darbinieku pārstāvji būtu jāiesaista šādas atbildīgās personas iecelšanā vai struktūrvienības izraudzīšanā; uzsver, ka brīdinājuma saņēmējam par katru saņemto ziņojumu ir jāveic pienācīgas turpmākās darbības un trauksmes cēlēji ir saprātīgā termiņā pastāvīgi par tām jāinformē;

35.  uzskata, ka katrai organizācijai ir jāizveido precīzi ziņošanas kanāli, pa kuriem trauksmes cēlēji var celt trauksmi savas organizācijas iekšienē; uzsver, ka katram darbiniekam ir jābūt informētam par attiecīgo ziņošanas procedūru, ar kuru ir jānodrošina konfidencialitāte un trauksmes ziņojuma izskatīšana saprātīgā laikā; uzsver, ka trauksmes cēlējiem ir jāvar vērsties pie attiecīgajām publiskajām iestādēm, nevalstiskajām organizācijām vai plašsaziņas līdzekļiem, jo īpaši gadījumos, kad organizācija nav devusi labvēlīgu atbildi, vai gadījumos, kad ziņošana organizācijas iekšienē vai kompetentajai iestādei acīmredzami mazina brīdinājuma ziņojuma efektivitāte, ja trauksmes cēlējs ir apdraudēts vai viņam informācija ir jāsniedz steidzami;

36.  atgādina par sabiedrības tiesībām uz informāciju par jebkuru uzvedību, kas var kaitēt sabiedrības interesēm, un šajā sakarībā uzsver, ka trauksmes cēlējam vienmēr būtu jāvar publicēt informāciju par kādu nelegālu vai neatļautu darbību vai par darbību, kas kaitē sabiedrības interesēm;

37.  atgādina, ka šajā pašā Parlamenta rezolūcijā arī Savienības iestādēm ir adresēts aicinājums sadarbībā ar visām attiecīgajām dalībvalstu iestādēm ieviest informācijas avotu konfidencialitāti un veikt visu nepieciešamo, lai to aizsargātu, un tāpēc prasa radīt kontrolētu tīmekļa vietni, kur varētu iesniegt sūdzības tikai konfidenciāli;

38.  uzskata, ka ziņošana ārpus organizācijas, tostarp nepastarpināti sabiedrībai, izlaižot pirmo — iekšējās ziņošanas posmu, nevar būt iemesls brīdinājuma atzīšanai par nederīgu, pieteikumam par tiesvedības ierosināšanu vai aizsardzības atteikšanai; uzskata, ka šāda aizsardzība ir jānodrošina neatkarīgi no izvēlētā ziņošanas kanāla un pamatojoties uz atklāto informāciju un to, ka trauksmes cēlējam bija pamatoti iemesli uzskatīt, ka tā ir patiesa;

Ziņošanas gadījumā sniegtā aizsardzība

39.  pauž bažas par riskiem, ar kuriem trauksmes cēlēji saskaras savā darba vietā, un jo īpaši par iespējamību, ka viņus var tieši vai netieši represēt darba devējs vai darba devēja vārdā strādājošās vai rīkojošās personas; uzsver, ka šādi represīvi pasākumi visbiežāk izpaužas kā karjeras izaugsmes apturēšana uz laiku, palēnināšanās vai izbeigšana vai pat atlaišana no darba līdztekus personas psiholoģiskajai aizskaršanai; uzsver, ka šādi represīvi pasākumi ir uzskatāmi par trauksmes cēlēju darbības šķēršļiem; uzskata, ka ir jāievieš aizsardzības pasākumi pret šādiem represīviem pasākumiem; uzskata, ka par represīviem pasākumiem ir jāpiemēro sods un efektīvas sankcijas; uzsver, ka pēc tam, kad kāda persona ir pieķerta trauksmes celšanā, ir jāveic šīs personas aizsardzības pasākumi, lai izbeigtu pret šo personu vērstos represīvos pasākumus un trauksmes cēlējam pilnībā atlīdzināt par nodarīto netaisnību un kaitējumu; uzskata, ka šīs normas ir jāiekļauj Komisijas horizontālas direktīvas priekšlikumā par trauksmes cēlēju aizsardzību;

40.  uzskata, ka trauksmes cēlējiem vajadzētu būt iespējai iesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējumu, ar kuru novērš represijas, piemēram, atlaišanu no darba, un tam ir jābūt spēkā, kamēr nav beigusies administratīvā, tiesu vai cita procedūra;

41.  uzsver, ka nekādas darba tiesiskās attiecības nedrīkstētu ierobežot katras personas tiesības uz vārda brīvību un nevienu personu nedrīkstētu diskriminēt gadījumos, kad šīs tiesības tiek īstenotas;

42.  atgādina, ka jebkurā turpmākā normatīvā regulējumā būtu jāņem vērā noteikumi, tiesības un pienākumi, kas ietekmē un reglamentē nodarbinātību; papildus tam uzsver, ka tas ir jādara, iesaistot sociālos partnerus un ievērojot koplīguma normas;

43.  uzsver, ka trauksmes cēlējiem un viņu ģimenes locekļiem un ikvienam, kas trauksmes cēlējiem palīdz un kura dzīvība vai drošība ir apdraudēta, ir jābūt tiesībām uz pienācīgu un efektīvu viņu fizisko, morālo un sociālo neaizskaramību un viņu iztikas līdzekļu neaizskaramību, ko panāk, nosakot iespējami augstāko konfidencialitātes līmeni;

44.  uzsver, ka šie aizsardzības pasākumi ir jāveic arī tad, kad trauksmes cēlēji dara zināmas mahinācijas, kurās ir iesaistītas dalībvalstis;

45.  konstatē, ka pētnieciskie žurnālisti un neatkarīgie preses izdevumi bieži vien vieni paši cenšas pretdarboties daudzējādajam spiedienam, kuram viņi var būt pakļauti, un ka līdz ar to viņi ir jāaizsargā pret jebkuriem iebiedēšanas mēģinājumiem;

46.  iesaka, lai, kamēr nav beigusies civiltiesiskā tiesvedība, pietiekumu par pagaidu noregulējumu varētu iesniegt personas, kas ir represētas par to, ka ir darījušas zināmu vai ir izpaudušas informāciju sabiedrības interesēs, jo īpaši darba zaudējuma gadījumā;

47.  pauž bažas par vajāšanas un „mutes aizbāšanas” praksi, kuras ietvaros ierosina vai draud ierosināt tiesvedības procesus pret trauksmes cēlēju un kuras mērķis ir nevis viņu sodīt, bet gan likt īstenot pašcenzūru vai novest līdz finansiālam, morālam un psiholoģiskam sabrukumam; uzskata, ka par šādu tiesvedības procesu izmantošanu ir jāpiemēro kriminālsods un sankcijas;

48.  norāda uz varbūtību, ka pret trauksmes cēlējiem var ierosināt juridisku procesu un civilprocesu; uzsver, ka procesa gadījumā viņi bieži vien ir vājākā puse; tādēļ uzskata, ka gadījumā, kad pret trauksmes cēlēju vērš iespējamās represīvās darbības, darba devējam ir jāpierāda, ka šīs darbības nav saistītas ar to, ka trauksmes cēlējs ziņoja; uzskata, ka trauksmes cēlēja aizsardzība ir jānodrošina, pamatojoties uz izpausto informāciju, nevis uz trauksmes cēlēja nodomu; tomēr uzsver, ka trauksmes cēlējam ir jādara zināma informācija, kuru viņi uzskata par patiesu; uzskata, ka konfidencialitāte būtu jānodrošina visā tiesvedības procesa laikā un ka trauksmes cēlēja identitāti zināmu nedara, ja nav saņemta trauksmes cēlēja atļauja; uzsver, ka par identitātes konfidencialitātes pārkāpumu, nesaņemot trauksmes cēlēja atļauju, pienākas kriminālsods un sankcijas;

49.  uzskata, ka pret trauksmes cēlējiem nedrīkstētu ierosināt krimināllietas, civillietas vai viņiem noteikt administratīvās vai disciplinārās sankcijas par to, ka viņi ir atklājuši faktus;

50.  uzskata, ka trauksmes cēlēju iespēja ziņot anonīmi varētu kalpot par pamudinājumu trauksmes cēlējiem apmainīties ar informāciju, kas citos apstākļos tiktu noklusēta; šajā sakarībā uzsver, ka būtu jāievieš precīzi reglamentēti anonīmas ziņošanas līdzekļi, ar kuru palīdzību ziņo tādai neatkarīgai dalībvalsts vai Eiropas iestādei, kas atbild par ziņojumu saņemšanu, pārbauda to ticamību, pēc tam pārliecinās par reakciju un trauksmes cēlējiem sniedz orientāciju arī digitālā vidē, izklāstot tieši tos gadījumus, kuros ir spēkā anonīmas ziņošanas noteikumi; uzsver, ka bez trauksmes cēlēja piekrišanas nedrīkst izpaust trauksmes cēlēja identitāti un jebkādu informāciju, saskaņā ar kuru trauksmes cēlēju var identificēt; uzskata, ka par jebkuru anonimitātes pārkāpumu pienākas sods;

51.  uzsver, ka personai nav jāzaudē aizsardzība tikai tāpēc, ka viņa ir nepareizi novērtējusi faktus vai šķietamais sabiedrības interešu apdraudējums nav realizējies, ja ziņošanas brīdī attiecīgajai personai ir bijuši pamatoti iemesli ticēt sniegtās informācijas patiesumam; atgādina, ka, ja tiek sniegta apmelojoša informācija, vainīgās personas ir jāsauc pie atbildības un viņām netiek nodrošināta trauksmes cēlēju aizsardzība; uzsver, ka ikvienai personai, kura ir tieši vai netieši cietusi no netaisnības, jo par viņu ir sniegta vai atklāta neprecīza vai nepatiesa informācija, būtu jānodrošina tiesības prasīt efektīvus aizsardzības līdzekļus pret ļaunprātīgu vai nelietīgu ziņošanu;

52.  atgādina par to, cik svarīgi ir izstrādāt līdzekļus, ar kuriem aizliedz jebkādas represijas — gan pasīvu atlaišanu no darba, gan pasīvus pasākumus; uzstājīgi aicina dalībvalstis atturēties no tādas trauksmes cēlēju rīcības kriminālizācijas, kas izpaužas kā informācijas atklāšana par nelikumīgām vai neatļautām darbībām vai par darbībām, kas kaitē sabiedrības interesēm vai tās apdraud;

53.  atgādina, ka jebkurā gadījumā pašreizējās Savienības tiesības ir pienācīgi jāpiemēro gan Savienības iestādēm, gan dalībvalstīm un ka tās ir jāinterpretē pēc iespējas par labu tādu trauksmes cēlēju aizsardzībai, kas iestājas par sabiedrības interesēm; uzsver, ka trauksmes cēlēju aizsardzība jau ir atzīta kā svarīgs mehānisms, ar ko nodrošina Savienības tiesību efektīvu piemērošanu; tādēļ aicina dalībvalstis atturēties no tādu trauksmes cēlēju rīcības kriminalizācijas, kas atklāj informāciju sabiedrības interesēs;

Atbalsts trauksmes cēlējiem

54.  uzsver, ka publiskajām iestādēm, arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir liela nozīme, atbalstot trauksmes cēlējus un palīdzot viņiem veidot attiecības organizācijas iekšienē;

55.  uzver, ka papildus profesionālajiem riskiem trauksmes cēlēji un viņiem palīdzošās personas saskaras ar psiholoģiskiem, sociāliem un finanšu riskiem; uzskata, ka attiecīgos gadījumos būtu jāparedz psiholoģiskais atbalsts, jāsniedz specializēta juridiskā palīdzība trauksmes cēlējiem, kuri to prasa un kuriem nav pietiekamu resursu, jāsniedz finansiālā un sociāla palīdzība personām, kuras pauž pienācīgi pamatotu vajadzību pēc tās, — arī kā aizsardzības pasākums, ja pret trauksmes cēlēju saskaņā ar dalībvalstu tiesībām un praksi tiek ierosināta civila vai cita veida juridiska tiesvedība; piebilst, ka kompensācija pienākas neatkarīgi no trauksmes cēlējiem tā kaitējuma veida, kas nodarīts, represējot par ziņošanu;

56.  šajā sakarībā atsaucas uz to, ka Eiropas Ombude ir Parlamentam norādījusi, ka viņa labprāt apsvērtu šo iespēju izveidot šādu struktūru Eiropas Ombuda biroja ietvaros, un uzstājīgi mudina Komisiju noskaidrot iespējas Eiropas Ombuda institūcijai uzticēt šādu funkciju veikšanu, ņemot vērā, ka Ombudam jau ir piešķirta kompetence izmeklēt sūdzības par ļaunprātīgu rīcību Savienības iestādēs;

57.  aicina dalībvalstis un Eiropas iestādes sadarbībā ar visām attiecīgajām iestādēm ieviest un veikt nepieciešamos pasākumus, ar kuriem aizsargā informācijas avotu konfidencialitāti, lai novērstu jebkādu diskrimināciju vai apdraudējumu, un izveidot pārredzamus informācijas atklāšanas kanālus, radīt dalībvalstu un Eiropas neatkarīgas iestādes, kuru uzdevums būtu aizsargāt trauksmes cēlējus, un paredzēt šīm iestādēm īpaša atbalsta līdzekļus; papildus tam aicina izveidot centralizētas Eiropas iestādes, kuras efektīvi aizsargātu trauksmes cēlējus un personas, kuras viņiem palīdz informācijas atklāšanā, pamatojoties uz jau pastāvošu modeli, ko īsteno tādu iestāžu sistēmas ietvaros, kuru uzdevums ir aizsargāt datus;

58.  aicina Komisiju gādāt par šo pasākumu efektivitāti un tādēļ izstrādāt rīkus, galveno vērību pievēršot aizsardzībai pret nepamatotu juridisko vajāšanu, ekonomiskajām sankcijām un diskrimināciju; iesaka izveidot dalībvalstu fondus un Eiropas fondu, kuru daļēji finansētu no atgūtajiem līdzekļiem vai naudassodu ieņēmumiem, lai Eiropas Savienībā pienācīgi atbalstītu trauksmes cēlējus;

59.  aicina dalībvalstis izveidot neatkarīgas struktūras, kurām būtu pietiekami daudz budžeta līdzekļu, pienācīga kompetence un atbilstoši speciālisti un kuras atbildētu par ziņojumu saņemšanu, pārbaudot to ticamību, uzraudzītu reakciju un konsultētu trauksmes cēlējus, jo īpaši gadījumos, kad viņu organizācijas nav sniegušas labvēlīgu atbildi, un palīdzētu viņiem atrast pienācīgu finanšu palīdzību, jo īpaši pārrobežu situācijās vai gadījumos, kad nepastarpināti ir iesaistītas dalībvalstis vai pašas Eiropas Savienības iestādes; iesaka, lai Eiropas Savienības iestādes publicētu gada ziņojumu par saņemtajiem brīdinājumiem un to izskatīšanu, vienlaikus ievērojot konfidencialitātes prasības par iespējamām izmeklēšanas stadijā esošām lietām;

60.  uzsver, ka būtu jānodrošina piekļuve informācijai un jāsniedz bezmaksas, konfidenciāli padomi personām, kuras plāno atklāt informāciju sabiedrības interesēs vai darīt zināmas nelikumīgas vai neatļautas darbības, kas kaitē sabiedrības interesēm vai apdraud tās; konstatē, ka struktūras, kas spēj sniegt šādu informāciju un padomus, būtu jāidentificē un viņu adreses būtu jādara zināmas sabiedrībai;

61.  uzstāj uz to, ka papildus tam, ka tiek veikti visi trauksmes cēlējiem paredzētie aizsardzības pasākumi, konkrēti šiem trauksmes cēlējiem ir jānodrošina viņu uzņemšana, viņu izmitināšana un viņu drošība dalībvalstī, kurai nav izdošanas līguma ar valsti, kas ir veikusi attiecīgās mahinācijas; gadījumā, ja šādus izdošanas nolīgumus Eiropas Savienība ir noslēgusi ar apsūdzēto trešo valsti, un, piemērojot LES 67. panta 2. punktu par Eiropas politiku patvēruma jomā, aicina Komisiju rīkoties, nepārkāpjot kompetenci, un veikt visus drošības pasākumus, kas ir jāveic attiecībā uz trauksmes cēlējiem, kas jo īpaši ir cietuši no smagām represijām valstīs, kuru nelikumīgo vai krāpniecisko praksi viņi ir darījuši zināmu;

62.  aicina Komisiju ierosināt Eiropas Savienības līmenī ieviest līdzīgu struktūru, kurai būtu pietiekami daudz budžeta līdzekļu, pienācīga kompetence un atbilstoši speciālisti un kura atbildētu par dalībvalstu rīcības koordināciju, jo īpaši pārrobežu lietās; uzskata, ka šādai Eiropas struktūrai būtu arī jāvar saņemt ziņojumus, pārbaudīt to ticamību, izdot saistošas rekomendācijas un konsultēt trauksmes cēlējus, ja dalībvalsts vai to struktūru sniegtā atbilde ir acīmredzami nepiemērota; iesaka, lai dalībvalstu struktūras publicētu gada ziņojumu par saņemtajiem brīdinājumiem un to izskatīšanu, vienlaikus ievērojot konfidencialitātes prasības par iespējamām izmeklēšanas stadijā esošām lietām; uzskata, ka šī uzdevuma veikšanai varētu paplašināt Eiropas Ombuda pilnvaras;

63.  uzskata, ka gadījumos, kad brīdinājums ir atzīts kā nopietns, uz tā pamata būtu jāveic pienācīga izmeklēšana un pēc tam būtu jāīsteno pienācīgi pasākumi; uzsver, ka minētās izmeklēšanas laikā trauksmes cēlējiem būtu jāvar precizēt savu sūdzību un sniegt papildu informāciju vai pierādījumus;

64.  mudina dalībvalstis izstrādāt datus, etalonus un rādītājus par politikas nostādnēm, kas ir saistītas ar trauksmes cēlējiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

65.  prasa, lai nākamajā Eiropas uzraudzības iestāžu (EUI) pārskatīšanā to pilnvaras un procedūras tiktu pielāgotas attiecībā uz nepieciešamību nodrošināt trauksmes cēlēju aizsardzību;

66.  aicina Eiropas iestādes ņemt vērā Ombuda 2014. gada 24. jūlija pašiniciatīvas ziņojumu, kurš ir izstrādāts saskaņā ar jauno Civildienesta noteikumu 22.c pantu un kurā visas Savienības struktūras tiek aicinātas ieviest brīdināšanas mehānismus ētikas jomā un pieņemt tiesisko regulējumu trauksmes celšanas jomā, nepastarpināti pamatojoties uz iekšējiem Eiropas Ombuda biroja noteikumiem; atkārtoti pauž apņemšanos šādi rīkoties;

67.  uzskata, ka trauksmes cēlējiem arī vajadzētu būt tiesībām iepazīties ar tādas izmeklēšanas rezultātiem, kas ir ierosināta, pamatojoties uz viņu sniegto informāciju, un par tiem izteikt savu viedokli;

68.  aicina Savienības iestādes un citas Savienības struktūras kalpot par modeli, nekavējoties piemērojot Eiropas Ombuda institūcijas pamatnostādnes; aicina Komisiju savās un Savienības aģentūru interesēs pilnībā īstenot savas pamatnostādnes par trauksmes cēlēju aizsardzību saskaņā ar tās 2012. gada civildienesta noteikumiem; aicina Komisiju trauksmes cēlēju aizsardzības nolūkā efektīvi sadarboties un koordinēt darbu ar citām iestādēm, tostarp Eiropas Prokuratūru;

69.  norāda uz vajadzību uzlabot ziņošanas par korporatīvajām nelikumīgajām darbībām sistēmu, lai uzlabotu tās efektivitāti un papildinātu pašreizējo to nacionālā kontaktpunktu darbību, kas ir izveidoti saskaņā ar ESAO pamatnostādnēm attiecībā uz starptautiskajiem uzņēmumiem;

70.  uzsver, ka izmeklēšanu par jautājumiem, kuru pamatā ir trauksmes cēlēju sniegtā informācija, būtu jāveic neatkarīgi un pēc iespējas īsākā periodā, aizsargājot arī to personu tiesības, kuras varētu skart informācijas nodošana atklātībai; piezīmē, ka gan trauksmes cēlējam, gan ikvienai personai, uz kuru attiecas informācijas nodošana atklātībai, būtu jāvar sniegt papildu argumentus un pierādījumus visas izmeklēšanas laikā, un viņi būtu jāinformē par to, kādas darbības tiek veiktas, reaģējot uz izpausto informāciju;

71.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija beidzot izveidoja kanālu, pa kuru trauksmes cēlēji var ziņot vai darīt zināmu informāciju par karteļu vienošanām un citiem nolīgumiem, kas ir panākti konkurences jomā, taču uzsver nepieciešamību panākt procedūru vienkāršošanu un uzstāj, ka šādu kanālu skaits nedrīkst būt pārmērīgi liels;

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0408.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310.

(3)

OV C 208, 10.6.2016, 89. lpp.

(4)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0457.

(5)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022.

(6)

https://www.unodc.org/documents/treaties/UNCAC/Publications/Convention/08-50027_F.pdf

(7)

Skat. piemēram 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310) un 2015. gada 16. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā (Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0457).


PASKAIDROJUMA RAKSTS

Jau vairākus gadus trauksmes cēlēju būtisko nozīmi sabiedrības interešu smagu pārkāpumu atklāšanā ir apliecinājuši dažādi skandāli atšķirīgās nozarēs, piemēram, sabiedrības veselības aizsardzības, vides un nodokļu apiešanas jomā. Pašlaik trauksmes cēlēju aizsardzība šķiet viens no labākajiem veidiem sabiedrības interešu aizsardzībai un ētiskas un atbildīgas rīcības veicināšanai publiskajās un privātajās iestādēs. Tomēr pieejamie aizsardzības pasākumi, ja tādi pastāv, joprojām ir ļoti nepietiekami un pārāk sadrumstaloti, lai sniegtu konsekventu satvaru Eiropas Savienībā, un pašlaik ES darbība nodrošina aizsardzību tikai atsevišķās nozarēs.

Referente uzskata, ka Eiropas Savienībai, izmantojot horizontālu leģislatīvo instrumentu, būtu jārīkojas atbilstoši saviem mērķiem demokrātijas, viedokļu plurālisma un vārda brīvības jomā. Vairāki iespējamie juridiskie pamati Eiropas Komisijai sniedz iespēju šādu instrumentu ierosināt— tāpēc tai tas būtu jādara pēc iespējas drīzāk.

Attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību jau ir izstrādāti daudzi starptautiski standarti. Tāpēc tie būtu jāizmanto ES tiesību aktos. Saskaņā ar minētajiem standartiem trauksmes cēlēja definīcijai būtu jābūt pietiekami plašai, lai aptvertu pēc iespējas vairāk situāciju un tādējādi aizsargātu algotos darbiniekus gan privātajā, gan publiskajā sektorā, kā arī konsultantus un neatkarīgās personas. Turklāt tai būtu jāattiecas ne tikai uz ziņošanu par nelikumīgām darbībām, bet arī jāaptver informācijas atklāšana par apdraudējumu sabiedrības interesēm. Organizācijās būtu jāievieš skaidri ziņošanas mehānismi, lai būtu iespējams ziņot iekšēji. Taču tie nevar būt vienīgais līdzeklis, un būtu jāatļauj ziņošana neatkarīgai iestādei vai sabiedrībai. Eiropas līmenī būtu jāizveido īpaša struktūra, kas paredzēta konsultēšanai, palīdzības sniegšanai un trauksmes cēlēju ziņojumu pieņemšanai.

Lai pēc iespējas labāk aizsargātu personas, kuras izvēlas ziņot, ir jānodrošina konfidencialitātes aizsardzība, kā arī jāievieš apgrieztais pierādīšanas pienākums. Visbeidzot, šo mehānismu ļautu pilnīgot finansiālais un psiholoģiskais atbalsts, kā arī zaudējumu atlīdzināšana, savukārt pret personām, kuras cenšas kavēt trauksmes cēlēju darbības, būtu jāievieš sankcijas.


PIELIKUMS. STRUKTŪRAS VAI PERSONAS, KAS DEVUŠAS IEGULDĪJUMU ZIŅOJUMA PROJEKTA SAGATAVOŠANĀ

Šis saraksts ir sagatavots pilnīgi brīvprātīgi, un par to atbildīga ir vienīgi referente. Strādājot pie ziņojuma projekta, referente saņēma noderīgu informāciju no šīm juridiskajām un fiziskajām personām:

Struktūra un/vai persona

UNI Europa

FIRST-CISL

Eiropas Žurnālistu federācija

Eurocadres

Transparency International France

Transparency International

Somijas arodbiedrību pārstāvība ES

CCI Paris-Ile de France

Ascent-EU — labas pārvaldības, korupcijas apkarošanas un tiesiskuma konsultants


CADRES CFDT

EBU

Zviedrijas arodbiedrību birojs Briselē

Somijas arodbiedrību pārstāvība ES


Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS (6.9.2017)

Juridiskajai komitejai

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Atzinuma sagatavotāja (*): Molly Scott Cato

(*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā trauksmes cēlēji bija tie, kas darīja zināmas aizdomas par nebūšanām, pārkāpumiem, krāpšanu vai citādām nelikumīgām darbībām un ziņoja par tām, kā arī noskaidroja un darīja zināmus ar nodokļiem saistītas sabiedriskas nozīmes lietas, tostarp LuxLeaks, SwissLeaks un Panamas dokumentu skandālus, tādējādi nozīmīgi sekmējot plašāku reformu veikšanu nolūkā apkarot finansiālu krāpniecību un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un korupciju, kas kaitē ekonomiskajai attīstībai un apdraud tiesiskas valsts pastāvēšanu;

B.  tā kā kopš ekonomiskās, parādu un finanšu krīzes mēs esam pieredzējuši vēršanās pret starptautisko nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas jūtamu pieaugumu; tā kā ir jānodrošina finanšu pakalpojumu sfēras lielāka pārredzamība, lai novērstu ļaunprātīgu rīcību, un tā kā dažas dalībvalstis jau ir guvušas pieredzi, pārvaldot centrālos reģistrus, kuros var iesniegt ziņas par faktiskiem vai iespējamiem finanšu uzraudzības noteikumu pārkāpumiem; tā kā ANO 2003 gadā pieņēma Pretkorupcijas konvenciju(1); tā kā Parlaments, reaģējot uz minētajām publiskotajām ziņām, ir izveidojis divas īpašās komitejas un vienu izmeklēšanas komiteju; tā kā tas vairākās rezolūcijās jau ir aicinājis aizsargāt trauksmes cēlējus(2); tā kā noderīgas izrādījās iniciatīvas pilnveidot starptautisko informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos, par kurām jau ir panākta vienošanās, un tā kā, pateicoties dažādām ar nodokļiem saistītām informācijas izpaušanām, atklātībā ir nonācis liels apjoms informācijas par ļaunprātīgu rīcību, par kuru mēs citādi uzzinājuši nebūtu;

C.  tā kā, apkarojot globālo korupciju, līdz šim galvenā vērība ir bijusi pievērsta publiskā sektorā izdarītām nelikumībām, nesen atklātībā nonākusī informācija norāda uz finanšu iestādēm, konsultantiem un citiem privātiem uzņēmumiem kā uz galvenajiem korupcijas veicinātājiem;

D.  tā kā, ieviešot uzņēmumu trastu un līdzīgu juridisku veidojumu īpašnieku sabiedriskas nozīmes reģistru un veicot citus pasākumus, ar kuriem nodrošina ieguldījumu instrumentsabiedrību pārredzamību, var tikt panākts pretējs efekts — netikt novērsti pārkāpumi, par kuriem trauksmes cēlēji parasti ziņo;

E.  tā kā trauksmes celšana ļoti bieži neaprobežojas tikai ar ekonomiska un finansiāla rakstura jautājumiem; tā kā pienācīgas aizsardzības trūkums varētu atturēt iespējamos trauksmes cēlējus no ziņošanas par nebūšanām, lai nepieļautu represiju un/vai atriebības risku; tā kā ESAO ziņoja par to, ka 2015. gadā 86 % uzņēmumu bija ieviests mehānisms, kā ziņot par aizdomīgiem uzņēmumu izdarītu nopietnu pārkāpumu gadījumiem, taču vairāk kā vienai trešdaļai šo uzņēmumu nebija rakstiskas politikas par trauksmes cēlēju aizsardzību pret represijām, vai arī tie nezināja, vai šāda politika tiek īstenota; tā kā vajāti ir vairāki trauksmes cēlēji, kas uzrādīja ekonomiska un finansiāla rakstura nelikumības, nebūšanas vai nelegālas darbības; tā kā personas, kas sabiedrības interešu vārdā ziņo vai dara zināmu informāciju, bieži vien cieš no represijām, un tā kā no tām cieš arī ģimenes locekļi un kolēģi, kā rezultātā viņi, piemēram, zaudē savas karjeras izredzes; tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir izsenis iedibināta tiesu prakse par trauksmes cēlējiem, taču tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība ir jāgarantē ar likumu; tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir nodrošināta vārda brīvība un tiesības uz labu pārvaldību;

F.  tā kā ir jāpauž nožēla par to, ka ziņošana, izmantojot izveidotos oficiālas sūdzēšanas par daudznacionālo uzņēmumu nebūšanām kanālus, reti kad rezultējas ar konkrētiem sodiem par pārkāpumiem;

G.  tā kā, kaut arī trauksmes cēlēju aizsardzība Savienības līmenī nav nedz īstenota visās dalībvalstīs, nedz ir saskaņota ES līmenī, lielākā daļa dalībvalstu ir ratificējušas ANO Pretkorupcijas konvenciju, kurā ir paredzēts pienākums nodrošināt trauksmes cēlēju pienācīgu un efektīvu aizsardzību;

H.  tā kā ES tiesību akti jau satur atsevišķas normas, kas aizsargā trauksmes cēlējus pret represijām, tostarp nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas gadījumos, taču tajos joprojām nav paredzēts horizontāls regulējums, ko piemērotu visām publiskajām un privātajām struktūrām; tā kā sadrumstalotās normas varētu izrādīties nesaprotamas un neefektīvas; tā kā Komisijai šā iemesla dēļ tika uzdots veikt padziļinātu juridisko pamatu izpēti nolūkā šajā sakarībā ES līmenī veikt turpmākās darbības; tā kā iedarbīga trauksmes cēlēju aizsardzība sekmētu iekšējā tirgus efektivitāti un uzlabotu ES uzticamību iedzīvotāju acīs,

1.  mudina Komisiju veikt iespējamo to juridisko pamatu izpēti, pamatojoties uz kuriem ES līmenī varētu veikt turpmākās darbības, un, attiecīgā gadījumā iesniegt visaptverošu horizontālā tiesības akta priekšlikumu, tostarp līdzekļus, ar kuriem atbalsta trauksmes cēlējus, lai nodrošinātu pēc iespējas ātrāku viņu efektīvu aizsardzību, un nākt klajā ar priekšlikumu, ar kuru trauksmes cēlējiem garantētu pienācīgu finansiālo palīdzību; aicina Komisiju novērtēt iespēju radīt neatkarīgu Eiropas iestādi, kura pārzinātu trauksmes cēlēju sūdzību saņemšanu, tostarp anonīmu un konfidenciālu sūdzību saņemšanu, un, ja tas būtu nepieciešams, — konsultēšanu un aizsardzību; konstatē, ka trauksmes cēlēju aizsardzībai ir vienādā mērā jāattiecas gan uz publisko, gan privāto sektoru; prasa, lai, izstrādājot šo tiesību akta priekšlikumu, tiktu nodrošināts, ka uzņēmumi, kas vēršas pret trauksmes cēlējiem veidā, kuru var pilnībā pierādīt, nesaņem ES līdzekļus un neslēdz līgumus ar sabiedriskām iestādēm; iesaka, lai jebkurā gadījumā Komisija izstrādātu gada ziņojumu, kurā tiktu novērtēts trauksmes cēlēju attiecīgā brīža aizsardzības sniegšanas stāvoklis Eiropas Savienībā; iesaka, lai starptautiskajos nolīgumos, kuros ir reglamentēti finanšu pakalpojumi, aplikšana ar nodokļiem un konkurence, tiktu iekļautas normas par trauksmes cēlēju aizsardzību; iesaka nodibināt trauksmes cēlēju aizsardzības Eiropas mēroga kopīgu fondu, lai viņiem nodrošinātu pienācīgu finansiālu palīdzību;

2.  uzsver absurdo un uztraucošo faktu, ka iedzīvotājus un žurnālistus, kas atklāj informāciju sabiedrības interesēs, tostarp informāciju par iespējamām nebūšanām, pārkāpumiem, krāpšanu vai nelikumīgām darbībām, jo īpaši, ja runa ir par rīcību, kas pārkāpj ES pamatprincipus, piemēram, nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nevis juridiski aizsargā, bet gan vajā;

3.  papildus tam aicina dalībvalstis pieņemt trauksmes cēlēju plašu juridisko definīciju nolūkā ar dalībvalstu tiesību aktu palīdzību viņus aizsargāt efektīvi; iesaka noteikt, ka trauksmes cēlēji publiskā un privātā sfērā tiek aizsargāti vienādi un ka viņiem nevar būt saistoši līgumnoteikumi, kas aizliedz viņiem ziņot vai atklāt faktus sabiedrības interesēs; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai aizsardzība paredzētu izņēmumus no juridiska procesa, ko ierosina saistībā ar slepenas informācijas atklāšanu, vai no disciplinārsodiem vai cita veida represijām;

4.  aicina dalībvalstis ņemt vērā ANO Pretkorupcijas konvencijas 33. pantu, uzsverot trauksmes cēlēju noderību korupcijas novēršanā un cīņā ar to;

5.  atgādina par savas TAXE īpašās komitejas secinājumu un norāda uz vajadzību nodrošināt, lai trauksmes cēlēji varētu ziņot ne tikai par nelikumīgām darbībām, bet arī par nebūšanām, un sniegt jebkuru informāciju par jautājumiem, kas ir uzskatāmi par sabiedrisko interešu apdraudējumu vai kaitējumu tām;

6.  atkārto, ka trauksmes cēlēji bieži vien var izrādīties vienīgie, kas sabiedrību informē par nelikumīgām darbībām, ņemot vērā, ka attiecīgā informācija bieži vien ir tehniska un publiskās amatpersonas saskaras ar šķēršļiem, kad tās cenšas to iegūt;

7.  izvirza argumentu, ka trauksmes cēlējiem ir jābūt tiesībām denonsēt anonīmi, vai iesniegt sūdzības prioritārā kārtā, izmantojot attiecīgo organizāciju iekšējos ziņošanas mehānismus vai kompetentas iestādes, un papildus tam viņiem ir jābauda aizsardzība neatkarīgi no ziņošanas kanāla izvēles;

8.  uzsver to, cik svarīgi ir nepārprotami pilnvarot kompetentās iestādes un regulatīvās un tiesībaizsardzības struktūras, kuras nodrošina ziņošanas kanālu nepātrauktu darbību un saņem, izskata un izmeklē ziņojumus par aizdomām attiecībā uz ļaunprātīgu rīcību, vienlaikus garantējot avotu konfidencialitātes, ja tas ir nepieciešams, un cietušo personu tiesību ievērošanu;

9.  uzskata, ka visās ES un dalībvalstu publiskās un privātās organizācijām vajadzētu būt spēkā iekšējām trauksmes celšanas procedūrām, kuras varētu izmantot to darbinieki; uzsver to, cik svarīgi ir informēt darbiniekus un citas personas par jau spēkā esošiem tiesiskiem regulējumiem, kas reglamentē trauksmes celšanu, un aicina ES un dalībvalstu struktūras veikt regulāras informācijas kampaņas un daudzvās valodās sniegt visaptverošu informāciju par trauksmes celšanas pamatprocedūrām;

10.  prasa, lai gaidāmajā Eiropas uzraudzības iestāžu (EUI) pārskatīšanā to pilnvaras un procedūras tiktu pielāgotas, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt trauksmes cēlēju aizsardzību;

11.  uzsver, ka pret trauksmes cēlējiem ierosinātās tiesvedībās pierādījuma slogam ir jāgulstas uz prasītāju, kuram ir jāpierāda tas, ka atklātā informācija nav uzskatāma par pierādījumu nedz nelikumīgai darbībai, nedz kļūmei, nedz par publisko interešu apdraudējumu; nosoda tiesvedības, kas apzināti tiek ierosinātas pret trauksmes cēlējiem ļaunā ticībā, — reaģējot uz to, būt jānosaka pienācīgas sankcijas; uzsver, ka efektīva trauksmes cēlēju aizsardzība ir būtiska, lai garantētu tiesības uz vārda brīvību un tiesības saņemt informāciju, un ka pretrunīgās normas, kas reglamentē noslēpuma un konfidencialitātes jautājumus, būtu jāpārskata saskaņā ar Eiropas cilvēktiesību tiesas praksi, lai nodrošinātu to, ka šādi izņēmumi ir nepieciešami un samērīgi;

12.  aicina dalībvalstis nodrošināt trauksmes cēlēju netraucētas iespējas saņemt neatkarīgu padomu un atbalstu, kā arī iespējas prasīt kompensāciju par vajāšanu vai patlabanējo vai turpmāko iztikas līdzekļu zudumu, kas ir uzskatāms par vienu no veidiem, kā tiek īstenotas represijas par informācijas atklāšanu, kas ir notikusi saskaņā ar trauksmes cēlēja aizsardzību; aicina Komisiju noskaidrot, vai ir pieejama paraugprakse, ar kuru šajā nolūkā varētu apmainīties;

13.  aicina ES iestādes un citas ES struktūras kalpot par modeli, nekavējoties piemērojot Eiropas Ombuda pamatnostādnes; aicina Komisiju savās un ES aģentūru interesēs pilnībā īstenot savas pamatnostādnes par trauksmes cēlēju aizsardzību saskaņā ar 2012. gada civildienesta noteikumiem; aicina Komisiju trauksmes cēlēju aizsardzības nolūkā efektīvi sadarboties un koordinēt darbu ar citām iestādēm, tostarp Eiropas Prokuratūru;

14.  uzsver, ka trauksmes cēlēju un ES iestāžu un aģentūru saziņa ir jāstiprina; uzskata, ka iedzīvotāju iesniegtās sūdzības ir jāizskata taisnīgi un godbijīgi un ka ir jāpanāk pastāvīgi tās ES iestādes un aģentūras sakari, kas nodarbojas ar attiecīgo sūdzību un trauksmes cēlēju, regulāri sniedzot jaunāko informāciju par konkrēto lietu;

15.  mudina Komisiju nākt klajā ar visaptverošu rīcības plānu par to, kā veidot izpratni attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību un aizstāvību;

16.  norāda uz vajadzību uzlabot ziņošanas par korporatīvu ļaunprātīgu rīcību sistēmu, lai panāktu to, ka tā papildina un cenšas padarīt efektīvāku pašreizējo to nacionālā kontaktpunktu efektivitāti, kas ir izveidoti saskaņā ar ESAO pamatnostādnēm attiecībā uz daudznacionālajiem uzņēmumiem;

17.  aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu plānu par to, kā novērst aktīvu aizplūdi uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis un kurās var nodrošināt korumpēto personu anonimitāti;

18.  uzsver vajadzību pēc tā, lai uzņēmējdarbības apguves mācību programmās un saistītajos mācību priekšmetos lielāka uzmanība tiktu pievērsta uzņēmējdarbības ētikai.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

4.9.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

36

0

13

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Burkhard Balz, Pervenche Berès, Udo Bullmann, Esther de Lange, Markus Ferber, Jonás Fernández, Neena Gill, Roberto Gualtieri, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Cătălin Sorin Ivan, Petr Ježek, Othmar Karas, Wajid Khan, Philippe Lamberts, Werner Langen, Bernd Lucke, Olle Ludvigsson, Fulvio Martusciello, Marisa Matias, Gabriel Mato, Costas Mavrides, Bernard Monot, Luděk Niedermayer, Dimitrios Papadimoulis, Pirkko Ruohonen-Lerner, Anne Sander, Alfred Sant, Molly Scott Cato, Pedro Silva Pereira, Peter Simon, Kay Swinburne, Paul Tang, Ramon Tremosa i Balcells, Marco Valli, Jakob von Weizsäcker, Marco Zanni

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Enrique Calvet Chambon, Matt Carthy, Manuel dos Santos, Ashley Fox, Eva Joly, Paloma López Bermejo, Thomas Mann, Luigi Morgano, Lieve Wierinck

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Elżbieta Katarzyna Łukacijewska

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

36

+

ALDE

Enrique Calvet Chambon, Petr Ježek, Ramon Tremosa i Balcells, Lieve Wierinck

ECR

Bernd Lucke, Pirkko Ruohonen-Lerner

EFDD

Marco Valli

ENF

Gerolf Annemans, Bernard Monot

GUE/NGL

Matt Carthy, Paloma López Bermejo, Marisa Matias, Dimitrios Papadimoulis

PPE

Brian Hayes, Othmar Karas, Werner Langen, Thomas Mann

S&D

Pervenche Berès, Udo Bullmann, Jonás Fernández, Neena Gill, Roberto Gualtieri, Cătălin Sorin Ivan, Wajid Khan, Olle Ludvigsson, Costas Mavrides, Luigi Morgano, Alfred Sant, Pedro Silva Pereira, Peter Simon, Paul Tang, Manuel dos Santos, Jakob von Weizsäcker

Verts/ALE

Eva Joly, Philippe Lamberts, Molly Scott Cato

0

-

13

0

ECR

Ashley Fox, Kay Swinburne

ENF

Marco Zanni

PPE

Burkhard Balz, Markus Ferber, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska, Fulvio Martusciello, Gabriel Mato, Luděk Niedermayer, Anne Sander, Esther de Lange

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

https://www.unodc.org/documents/brussels/UN_Convention_Against_Corruption.pdf

(2)

Skat. piemēram 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310) un tā 2015. gada 16. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā (Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0457).


Budžeta kontroles komitejaS ATZINUMS (7.9.2017)

Juridiskajai komitejai

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Dennis de Jong

IEROSINĀJUMI

Budžeta kontroles komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā trauksmes cēlējiem bieži vien ir svarīga un pat izšķiroša nozīme, novēršot, konstatējot un darot zināmas nelikumības, nebūšanas, krāpšanu, korupciju un citas novirzes vai tiesiskas valsts principa pārkāpumus, kas tiek izdarīti gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī kā publiskā, tā privātā sektorā;

B.  tā kā to personu drosme, kas, neskatoties uz savu personīgo un profesionālo risku, izdara pakalpojumu sabiedrībai, ziņojot vai darot zināmu informāciju, aizstāvot sabiedrības intereses, ir tāda, ka varas iestādēm būtu jānodrošina pienācīgas juridiskās garantijas un aizsardzība, tostarp kompensācija par finansiālu un cita veida kaitējumu, kas radies, piemēram, trauksmes cēlējiem zaudējot savas darbvietas, jo viņi darīja zināmus un atklāja faktus;

C.  tā kā trauksmes cēlēju darbība, kuras pamatā ir pārredzamības un integritātes principi, ir būtiska no trauksmes celšanas kā tādas viedokļa, un tāpēc viņu aizsardzība būtu jānodrošina ar likumu un jāpastiprina visā Eiropas Savienībā, taču tikai tad, ja viņu rīcības iemesls bija sabiedrisko interešu aizsardzība, rīkojoties labā ticībā, kā tas ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē;

D.  tā kā Parlaments nesen pieņēma divus dokumentus: rezolūciju(1) par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā un ziņojumu(2) par ES finanšu interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu;

E.  tā kā kopš 2014. gada 1. jūlija gandrīz visas Eiropas iestādes un aģentūras ir savos iekšējos reglamentos pārņēmušas pasākumus, kas arī bija obligāti jādara, lai aizsargātu trauksmes cēlējus, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. panta b) un c) apakšpunktu;

F.  tā kā aizvien lielāks skaits izmeklēšanu par ekonomiskās krāpšanas gadījumiem var attiekties uz pārrobežu pārkāpumiem un tā kā trauksmes cēlēji ir tie, kas atklāj, kas slēpjas aiz nelikumīgām darbībām, kas ir izdarītas ārzemēs un kaitē dalībvalstu ekonomiskajām interesēm;

G.  tā kā Eiropas Savienības un tās dalībvalstu ratificētās ANO Pretkorupcijas konvencijas 33. pantā ir nepārprotami ir teikts, ka ir jāveic atbilstoši juridiski pasākumi, ar kuriem aizsargā pret jebkādu nepamatotu izturēšanos attiecībā uz ikvienu personu, kas labā ticībā un pamatotos gadījumos kompetentajām iestādēm ziņo visus faktus par pārkāpumiem, kas konstatēti saskaņā ar minēto konvenciju,

1.  uzskata, ka trauksmes cēlēju pienācīgas aizsardzības trūkums negatīvi ietekmē ES finanšu interešu aizsardzību;

2.  mudina Komisiju veikt visus pasākumus, kas ir jāveic, lai nevilcinoties īstenotu rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā, un jo īpaši iesniegt horizontāla normatīvā akta priekšlikumu, ar kuru nosaka Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības minimālo līmeni un efektīvu un visaptverošu Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības programmu;

3.  konstatē, ka, neskatoties uz ievērojamo vajadzību pēc trauksmes cēlēju aizsardzības korupcijas novēršanā un cīņā ar korupciju un to, ka trauksmes cēlēju aizsardzība ir ieteikta ANO Pretkorupcijas konvencijas 33. pantā, tikai dažās dalībvalstīs ir ieviestas pietiekami attīstītas trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmas; aicina dalībvalstis, kas vēl nav ieviesušas savos tiesību aktos trauksmes cēlēju aizsardzības principus, to izdarīt pēc iespējas drīzāk;

4.  konstatē, ka, neskatoties uz to, ka Parlamenta pieņemtajā rezolūcijā galvenā vērība ir pievērsta trauksmes cēlējiem ES finanšu interešu aizsardzības aspektā, daudzi no ierosinātajiem pasākumiem ir jāpiemēro trauksmes cēlējiem plašākā nozīmē, tostarp, bet ne tikai, vides aizsardzības, darba ņēmēju tiesību un patērētāju aizsardzības jomā; uzsver izmeklēšanas žurnālistu sniegto ieguldījumu un uzskata, ka viņiem būtu jānodrošina līdzvērtīgs aizsardzības līmenis;

5.  aicina Komisiju šajā sakarībā, cik vien iespējams, plaši interpretēt terminu „finanšu intereses”, lai tajā ietvertu arī tos gadījumus, kas ES finanšu intereses ietekmē netieši;

6.  uzstājīgi prasa nodrošināt efektīvu aizsardzības risinājumu personām, kas ziņo par darba vietā notikušām nelikumīgām darbībām, piemēram, uzmākšanos, šantāžu saistībā ar profesionālo darbību, nelikumībām, kas pieļautas, pieņemot darbā un atlaižot no tā, diskrimināciju attiecībā uz algu un citiem spēkā esošo normu pārkāpumiem;

7.  aicina Komisiju savu tiesību akta priekšlikuma pasākumu klāstā iekļaut pasākumus, ar kuriem aizsargā darba ņēmējus pret viņu darba devēja represijām, tostarp saglabājot viņu anonimitāti un informācijas konfidencialitāti, un sniedz juridisku, finansiālu un psiholoģisku palīdzību, kad tāda ir nepieciešama, vienlaikus nodrošinot, lai pierādīšanas slogs prasībās par vēršanos pret denuncētāju vai represijām gultos uz darba devēju;

8.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija beidzot izveidoja kanālu, pa kuru trauksmes cēlēji var ziņot vai darīt zināmu informāciju par konkurenci un karteļu vienošanām, taču uzsver nepieciešamību pēc vienkāršošanas pasākumiem un uzstāj, ka šādu kanālu skaits nedrīkst būt pārmērīgi liels;

9.  tomēr īpaši norāda uz to, ka trauksmes cēlēji var izmantot neinstitucionālus kanālus, piemēram, plašsaziņas līdzekļus, un ka šāds risinājums nedrīkst atturēt ES iestādes no tādas publiskotās informācijas proaktīvas un oficiālas apstrādes, kas skar ES intereses; katru reizi, kad tiek saņemta informācija, kas ietekmē ES intereses, tās pārbaudei ir jābūt sistemātiskai neatkarīgi no kanāla rakstura;

10.  tādēļ aicina Komisiju, balstoties uz rezolūciju ieteikumiem, izveidot neatkarīgu ES struktūru, kura nodarbotos ar informācijas vākšanu, konsultāciju sniegšanu un informācijas nosūtīšanu ES iestādēm, kuras biroji atrasots dalībvalstīs un varētu saņemt ziņojumus par pārkāpumiem un kurai ir būtu pietiekami budžeta līdzekļi, attiecīgas kompetences un atbilstīgi speciālisti, lai palīdzētu iekšējiem un ārējiem trauksmes cēlējiem izmantot pareizos informācijas kanālus nolūkā izpaust savu informāciju par iespējamiem pārkāpumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, vienlaikus aizsargājot viņu konfidencialitāti un piedāvājot nepieciešamo atbalstu un konsultācijas; pirmajā posmā tās darbam būtu galvenokārt jābalstās uz saņemtās informācijas uzticamu pārbaudi;

11.  šajā sakarībā atsaucas uz to, ka Eiropas Ombuds ir Parlamentam norādījis, ka viņa labprāt apsvērtu šo iespēju izveidot šādu struktūru Ombuda biroja ietvaros, un mudina Komisiju noskaidrot iespējas Eiropas Ombudam uzticēt šādu funkciju praktiskās realizāciju, ņemot vērā, ka Ombudam jau ir piešķirta kompetence izmeklēt sūdzības par ļaunprātīgu rīcību ES iestādēs;

12.  atgādina, ka šajā pašā Parlamenta rezolūcijā ES iestādēm ir adresēta prasība sadarbībā ar visām attiecīgajām dalībvalstu iestādēm ieviest informācijas avotu konfidencialitāti un veikt visu nepieciešamo, lai to aizsargātu, un tāpēc prasa radīt kontrolētu tīmekļa vietni, kur varētu iesniegt sūdzības tikai konfidenciāli;

13.  pauž nožēlu, ka ne visas ES aģentūras ir ieviesušas iekšējos noteikumus, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, un aicina šīs aģentūras īstenot iekšējos noteikumus saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu;

14.  pauž viedokli, ka katras nozares atsevišķa reglamentēšana, piemēram, ES finanšu interešu aizsardzības jomā, nedrīkstētu aizstāt tādas vispārējās normas, kas satur vienotus minimālos standartus par trauksmes cēlēju aizsardzību vai aizkavēt šādu normu pieņemšanu; tādēļ aicina Komisiju nevilcinoties iesniegt horizontāla tiesību akta priekšlikumu par trauksmes cēlēju aizsardzību.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

4.9.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

19

0

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jonathan Arnott, Inés Ayala Sender, Zigmantas Balčytis, Dennis de Jong, Tamás Deutsch, Martina Dlabajová, Raffaele Fitto, Luke Ming Flanagan, Ingeborg Gräßle, Cătălin Sorin Ivan, Jean-François Jalkh, Arndt Kohn, Claudia Schmidt, Bart Staes, Hannu Takkula, Indrek Tarand, Marco Valli, Derek Vaughan, Joachim Zeller

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Caterina Chinnici, Brian Hayes, Julia Pitera

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

19

+

ALDE

ECR

EFDD

GUE/NGL

PPE

S&D

Verts/ALE

Martina Dlabajová, Hannu Takkula

Raffaele Fitto

Marco Valli

Luke Ming Flanagan, Dennis de Jong

Tamás Deutsch, Ingeborg Gräßle, Brian Hayes, Julia Pitera, Claudia Schmidt, Joachim Zeller

Inés Ayala Sender, Zigmantas Balčytis, Caterina Chinnici, Cătălin Sorin Ivan, Arndt Kohn, Derek Vaughan

Bart Staes

0

-

 

 

3

0

EFDD

ENF

Verts/ALE

Jonathan Arnott

Jean-François Jalkh

Indrek Tarand

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0206.


Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (13.7.2017)

Juridiskajai komitejai

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Atzinuma sagatavotājs: David Casa

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā trauksmes cēlēju nozīme gan publiskā, gan privātā sektorā izpaužas kā tādu nebūšanu kā sliktas pārvaldības, krāpšanas un korupcijas atklāšanā, nepieļaušanā un novēršanā, tādējādi veicinot cilvēktiesības, tiesiskumu un vārda brīvību, pārredzamību un demokrātisko pārskatatbildību un darba ņēmēju tiesības; tā kā bieži vien trauksmes cēlēji ir darbinieki, kuriem ir jāievēro darba tiesiskās attiecības un kuri ir atkarīgi no savām algām kā iztikas līdzekļiem;

B.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzības nozīmība ir atzīta visos svarīgākajos starptautiskajos dokumentos, kas attiecas uz korupciju, un trauksmes cēlēju standarti ir noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijā (UNCAC), Eiropas Padomes ieteikumā CM/Rec(2014)7 un 2009. gada ESAO Kukuļošanas apkarošanas ieteikumā;

C.  tā kā nesen notikušās masveida noplūdes, piemēram, Panamas dokumentu lieta vai SwissLeaks skandāls, lika secināt korupciju un atklāja darba tiesību normu apiešanu vai pārkāpšanu, kā rezultātā atsevišķos gadījumos tika zaudēta darba tiesisko attiecību stabilitāte, un tā kā tās apstiprina to, cik liela ir trauksmes cēlēju nozīme, aizsargājot sabiedrības intereses; tā kā Eiropā trauksmēs cēlējus patlaban aizsargā vai novērtē nepietiekami;

D.  tā kā bieži vien tiek paustas nopietnas bažas par to, ka trauksmes cēlēji, kas rīkojas sabiedrības interesēs, savā darba vietā var saskarties ar naidīgumu, represijām, iebiedēšanu un atstumšanu, ka var tikt apdraudētas viņu turpmākās darba tiesiskās attiecības, viņiem var tikt liegta iztikas līdzekļu pelnīšana un papildus tam bieži vien nopietni var tikt apdraudēti viņu ģimenes locekļi un kolēģi; tā kā bailes no represijām var uz trauksmes cēlējiem iedarboties atturoši un tādējādi apdraudēt sabiedrības intereses;

E.  tā kā darba vietās ir jāuztur darba vide, kurā cilvēki nejūtas apdraudēti, ja viņi pauž bažas par tādām iespējamām nebūšanām kā bezdarbība, nepareiza rīcība, slikta pārvaldība, krāpšana vai nelikumīga rīcība; tā kā ārkārtīgi svarīgi ir sekmēt pareizo kultūru, kurā cilvēki, nebaidoties no represijām, kas varētu ietekmēt viņu pašreizējo un turpmāko nodarbinātības situāciju, runātu par noteiktiem jautājumiem;

F.  tā kā trauksmes celšanas mērķim vajadzētu būt informēšanai par darbībām, kas ir uzskatāmas par sabiedrisko interešu apdraudējumu un tiesību pārkāpumu, vai par jebkādu citu nebūšanu vai sliktu rīcību;

G.  tā kā dažās dalībvalstīs jau ir spēkā likumi, kuros ir paredzēta trauksmes cēlēju aizsardzība, bet citās ne, kā rezultātā trauksmes cēlēju aizsardzība visā Eiropas Savienībā tiek ierobežota vai nodrošināta nevienādi; tā kā tas ir īpaši nozīmīgi gadījumos, kad ziņošanai par pārkāpumiem ir pārrobežu vai ES mēroga ietekme; tā kā šāda situācija rada juridisku nenoteiktību;

H.  tā kā, ņemot vērā, ka tāda dalībvalstu juridiskā regulējuma spēkā esamība, ar kuru tiek aizsargāti trauksmes cēlēji, ne vienmēr nodrošina trauksmes cēlēju aizsardzības pienācīgu īstenošanu un efektivitāti, ir būtiski, lai dalībvalstis nodrošinātu tādu spēkā esošo savu tiesību aktu ievērošanu, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus;

I.  tā kā korupcija ir nopietna problēma, ar ko Eiropas Savienība saskaras patlaban, jo tās dēļ valsts pārvaldes var nespēt aizsargāt iedzīvotājus, darba ņēmējus, tiesiskas valsts principu un ekonomiku, kā arī var pasliktināties publisko iestāžu darbība un pakalpojumi, mazināties ekonomiskā izaugsme un konkurētspēja dažādās jomās un var tikt zaudēta uzticība publisko un privāto iestāžu un nozaru pārredzamībai un demokrātiskajai pārskatatbildībai; tā kā korupcija saskaņā ar aplēsēm ES ekonomikai katru gadu rada zaudējumus 120 miljardu eiro apmērā, kas ir 1 % no ES IKP;

J.  tā kā ekonomiskās izlūkošanas jautājumiem var būt pārrobežu raksturs un tā kā trauksmes cēlējiem ir ievērojama nozīme, informējot par nelikumīgām darbībām, kuras no citām valstīm izdara pret kādas dalībvalsts ekonomiskajām interesēm;

K.  tā kā trauksmes cēlēji ir izšķiroši svarīgi arī tāpēc, lai kādā organizācijā agrīnā stadijā konstatētu kļūmes, grūtības vai problēmas; tā kā var tikt piekopta organizatoriska mācīšanās no kļūdām kultūra, ja šo praksi ievēro; tā kā šis aspekts dažās organizācijās un dalībvalstīs veicināja labvēlīgu attieksmi pret ziņošanu par kļūmēm un līdz ar to arī izmaiņas organizācijā,

1.  prasa rīkoties, lai mainītu trauksmes cēlēju tēlu sabiedrības, jo īpaši politiķu, darba devēju un plašsaziņas mediju, acīs, izceļot viņu pozitīvo darbību kā agrīnās brīdināšanas mehānismam un novēršanas faktoram, ar kuru konstatē un nepieļauj ļaunprātību un korupciju, un kā pārskatatbildības mehānismam, kas padara iespējamu valsts un uzņēmumu rīcības kontroli no sabiedrības puses;

2.  atzinīgi vērtē Eiropas Padomes ieteikumu par trauksmes cēlēju aizsardzības Eiropas regulējuma piemērošanas jomu, kurai būtu jāaptver visas fiziskās personas, kas strādā vai nu publiskā, vai privātā sektorā, neatkarīgi no viņu darba tiesisko attiecību rakstura un no tā, vai viņu darbs ir apmaksāts vai ne;

3.  aicina Komisiju pēc tam, kad būs novērtēts juridiskais pamats un īstenota apspriešanās ar sociālajiem partneriem, saskaņā ar subsidiaritātes principu izstrādāt tiesību akta vai juridisku priekšlikumu par trauksmes cēlējiem; prasa, lai tiktu īstenoti efektīvi pasākumi, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas atklāj un labā ticībā sabiedrības interesēs dara zināmas nebūšanas darba vietā: ar darbu saistītu netaisnīgu attieksmi, represijas un gadījumus, kuros iestājas krimināltiesiska vai civiltiesiska atbildība; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt trauksmes cēlēju anonimitāti un procesa slepenību;

4.  norāda uz varbūtību, ka trauksmes cēlējiem, kas rīkojās sabiedrības interesēs, tiks liegtas iespējas virzīties pa karjeras kāpnēm, ka viņi zaudēs darbu vai cietīs no kolēģu un vadības represijām viņu darba vietā, un uz iegrožojošo, draudīgo un ilgtermiņa postošo iedarbību, kāda šādiem apdraudējuma faktoriem ir uz personām, kas var saskarties ar nebūšanām; uzsver, ka trauksmes cēlēji rīkojas, pakļaujot sevi lielam personīgam un profesionālam riskam, un parasti viņi par to maksā personīgu un profesionālu cenu; tādēļ uzsver, ka jēdziena „trauksmes cēlējs” definīcija ir jāpiemēro pēc iespējas dažādiem darba ņēmēju veidiem, tostarp patlabanējiem un agrākajiem darbiniekiem, kā arī praktikantiem, mācekļiem un citām personām;

5.  atgādina par to, cik svarīgi ir izstrādāt līdzekļus, kā sodīt un aizliegt visus represiju veidus, piemēram, vajāšanu vai citādu sodošu vai diskriminējošu attieksmi, tostarp rīcību, kas ir vērsta pret kolēģiem vai ģimenes locekļiem, atriebjoties par informācijas atklāšanu;

6.  uzsver, ka trauksmes cēlējiem un viņu ģimeņu locekļiem, kuru dzīves vai drošība ir apdraudēta, ir jābūt tiesībām uz efektīvu un adekvātu aizsardzību un katru reizi, kad tas ir nepieciešams, vērsties tiesā;

7.  uzsver, ka trauksmes cēlēji ir svarīgs informācijas avots izmeklējošajiem žurnālistiem, un aicina dalībvalstis nodrošināt žurnālistu tiesību un trauksmes cēlēju identitātes efektīvu un tiesisku aizsardzību gadījumos, kad aizdomu izteikumi izrādās patiesi; uzsver, ka gadījumā, kad avots ir paši žurnālisti, arī viņi ir jāaizsargā un ka iestādēm abos gadījumos ir jāatturas no uzraudzības izmantošanas;

8.  uzskata, ka pierādīšanas pienākumam ir jābūt darba devējam, kuram ir nepārprotami jāapliecina, ka pret darba devēju noteiktie pasākumi nekādā veidā nebija saistīti ar to, ka trauksmes cēlējs atklāja informāciju;

9.  mudina darba devējus, darba ņēmēju pārstāvjus un iestādes izveidot efektīvus ziņošanas par nebūšanām un informācijas par tām atklāšanas kanālus, lai uz viņu saņemto informāciju varētu ātri reaģēt pēc tam, kad tā ir rūpīgi pārbaudīta, un ātri par visām nelikumībām vai nebūšanām informēt visas attiecīgās puses, aģentūras un iestādes, kurām ir par tām jābūt informētām;

10.  atgādina, ka visā Savienībā ir jānodrošina nepieciešamā juridiskā noteiktība un aizsardzība personām, kas gan publiskā, gan privātā sektorā dara zināmas nebūšanas, kuras ir izrādījušās patiesas;

11.  atgādina, ka jebkurā turpmākā normatīvā regulējumā būtu jāņem vērā noteikumi, tiesības un pienākumi, kas reglamentē un ietekmē nodarbinātību; papildus tam uzsver, ka tas ir jādara, iesaistot sociālos partnerus un ievērojot koplīguma normas;

12.  atgādina, ka, ja apzināti — sliktā ticībā — tiek sniegta apmelojoša informācija un tās nepatiesums tiek rūpīgi pierādīts, vainīgās personas ir jāsauc pie atbildības;

13.  mudina attiecīgās iestādes noteikt darba devējiem un pašām iestādēm domātu pienākumu veikt visu nepieciešamo, lai izveidotu kārtību, saskaņā ar kuru saņem un izskata ziņojumus.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

12.7.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

50

0

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Guillaume Balas, Tiziana Beghin, Brando Benifei, Enrique Calvet Chambon, David Casa, Ole Christensen, Martina Dlabajová, Lampros Fountoulis, Elena Gentile, Arne Gericke, Marian Harkin, Czesław Hoc, Danuta Jazłowiecka, Agnes Jongerius, Rina Ronja Kari, Jan Keller, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Patrick Le Hyaric, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Anthea McIntyre, Joëlle Mélin, Elisabeth Morin-Chartier, Marek Plura, Terry Reintke, Robert Rochefort, Claude Rolin, Sven Schulze, Siôn Simon, Romana Tomc, Yana Toom, Marita Ulvskog, Renate Weber, Tatjana Ždanoka, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Arena, Lynn Boylan, Tania González Peñas, Marju Lauristin, Paloma López Bermejo, Anne Sander, Joachim Schuster, Csaba Sógor, Helga Stevens, Flavio Zanonato

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Andrejs Mamikins

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

50

+

ALDE

ECR

EFDD

GUE/NGL

NI

PPE

S&D

VERTS/ALE

Enrique Calvet Chambon, Martina Dlabajová, Marian Harkin, Robert Rochefort, Yana Toom, Renate Weber

Arne Gericke, Czesław Hoc, Anthea McIntyre, Helga Stevens, Jana Žitňanská

Tiziana Beghin

Lynn Boylan, Tania González Peñas, Rina Ronja Kari, Patrick Le Hyaric, Paloma López Bermejo

Lampros Fountoulis

David Casa, Danuta Jazłowiecka, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Ádám Kósa, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Marek Plura, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Csaba Sógor, Romana Tomc

Maria Arena, Guillaume Balas, Brando Benifei, Ole Christensen, Elena Gentile, Agnes Jongerius, Jan Keller, Marju Lauristin, Javi López, Andrejs Mamikins, Joachim Schuster, Siôn Simon, Marita Ulvskog, Flavio Zanonato

Jean Lambert, Terry Reintke, Tatjana Ždanoka

0

-

 

 

2

0

ENF

Dominique Martin, Joëlle Mélin

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (13.7.2017)

Juridiskajai komitejai

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Luke Ming Flanagan

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka pienācīgas trauksmes cēlēju aizsardzības trūkums nelabvēlīgi ietekmē ES vides aizsardzības, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma politikas izstrādi un īstenošanu, savukārt bailes no represijām var slāpēt trauksmes cēlēju vēlmi atklāt informāciju, tādējādi apdraudot sabiedrības intereses;

2.  uzskata, ka, kaut dalībvalstīs tagad aizvien vairāk atzīst trauksmes celšanas nozīmi un vērtību tādās jomās kā sabiedrības veselība, vide un pārtikas nekaitīgums, gan dalībvalstu, gan Eiropas līmenī ir nepieciešamas trauksmes cēlējiem veltītas informācijas un popularizēšanas kampaņas, lai mainītu attieksmes un domāšanas ieradumus;

3.  ir pārliecināts, ka trauksmes cēlējiem ir neatsverama nozīme sabiedrības veselības, vides un pārtikas nekaitīguma apdraudējuma mazināšanā, ņemot vērā, ka tās ir jomas, kurās atsevišķus riska faktorus ir grūti kontrolēt no ārpuses, kā arī neatsverama nozīme nebūšanu un korupcijas nepieļaušanā un novēršanā; uzskata, ka trauksmes cēlēju lielāka aizsardzība turpmāk veicinās atklāšanu sabiedrības interesēs par sabiedrības veselības un vides riskiem un apdraudējumu un uzlabos pārtikas nekaitīgumu, popularizēs sabiedriskās pārskatatbildības kultūru un integritāti gan publiskā, gan privātās iestādēs un pat novērsīs dzīvību zaudējumu; kā vienu no piemēriem var minēt tāda pētījuma publikāciju, kas attiecās uz SARS (smagu akūtu respiratoro sindromu) un citām bīstamām slimībām, kas apdraud miljoniem cilvēku Ķīnā, un darbībām, kas palīdzēja novērst ASV vides apdraudējumu;

4.  atgādina nesenās lietas, piemēram, Dieselgate, Nestle un zirga gaļas skandālu, kurās atklājās vides, sabiedrības veselības vai pārtikas nekaitīguma riski un kuriem bija plaša rezonanse un kuros vai nu attiecīgo risku atklāšanā izšķiroša nozīme bija trauksmes cēlēju sniegtajai informācijai, vai arī paaugstināta trauksmes cēlēju aizsardzība varēja sekmēt to, ka riski tika konstatēti agrāk un kaitējums tika ierobežots;

5.  uzsver, ka vēsturiski galvenie panākumi, kas ir gūti sabiedrības veselības aizsardzības, jo īpaši tabakas kontroles jomā, pienākas trauksmes cēlējiem, jo viņi galu galā bija tie, kas darīja zināmus iekšējos dokumentus;

6.  vērš uzmanību uz to, ka vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma riska faktorus reti kad izdodas iegrožot vienas valsts robežās, kas nozīmē to, ka vāja vai neesoša trauksmes cēlēju aizsardzība vienā dalībvalstī var nepieļaut minēto riska faktoru savlaicīgu atklāšanu un tādējādi tā apdraud visu ES iedzīvotāju veselību un drošību un viņu spēju aizsargāt vidi;

7.  norāda, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir kļuvusi par vienu no ienesīgākajām organizētās noziedzības formām un atzīmē to neatsveramo nozīmi, kāda trauksmes cēlējiem ir, ziņojot par minēto tirdzniecību, mežu izciršanu, malu zvejniecību un citiem noziegumiem pret savvaļas dzīvniekiem un augiem;

8.  uzsver, ka pierādījumus par dzīvnieku aizsardzības un pārtikas nekaitīguma tiesību pārkāpumiem lauku saimniecībās un kautuvēs sniedz gandrīz tikai trauksmes cēlēji, jo šīs vietas sabiedrībai pieejamas nav un oficiālā kontrole parasti tie darīta zināma jau iepriekš;

9.  atzīst, ka zvejniecības kuģi, kad tie darbojas jūrā, ir ārkārtīgi izolēti un ka trauksmes cēlēju spēcīga aizsardzība ir būtiska, lai viņi varētu sniegt pierādījumus par nelikumīgu zveju un citiem ES tiesību pārkāpumiem;

10.  pauž nožēlu par to, ka regulatoriem, tostarp tiem, kas uzrauga pārtika ķēdi, nepietiek resursu un tādēļ tie informācijas ieguves nolūkā ir atkarīgi no trauksmes cēlējiem; tādēļ uzsver, ka ir būtiski, lai tiktu palielināts gan regulatoru finansējums, gan nodrošināta trauksmes cēlēju efektīva aizsardzība;

11.  uzsver, ka ātri piemērojami un stabili ES tiesību akti, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, un politiskā vienprātība, pateicoties kurai gan dalībvalstu, gan Eiropas līmenī varēs īstenot efektīvus pasākumus, arī palīdzēs saglabāt un stiprināt ticību demokrātiskām iestādēm, atvieglināt zinātnisko ekspertīzi, apspriest debatēs, uzrādīt interešu konfliktus un iedzīvotājiem pierādīt ES rīcības pievienoto vērtību; norāda uz to, ka trauksmes cēlēju tiesību aktos jo īpaši ir iedrošinātas personas, kurām ir zinātniskas un tehniskas zināšanas, nosaukt faktus, kas pretējā gadījumā atklātībā nenonāktu;

12.  pauž nožēlu par nozīmīgām tiesiskām atšķirībām un trūkumiem, kādi pastāv dalībvalstu starpā attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību, un uz to, ka pārāk maz dalībvalstu nodrošina trauksmes cēlēju aizsardzību; uzstāj uz to, ka trauksmes cēlēju aizsardzība ir nepieciešama ES līmenī, lai nodrošinātu trauksmes cēlēju pilnīgu juridisko aizsardzību, kurai ir jābūt vienādai visās dalībvalstīs, un pienācīgu un neatkarīgu šā procesa turpinājumu pēc informācijas sniegšanas ar nosacījumu, ka trauksmes cēlēji ir rīkojušies labā ticībā un viņu vienīgais mērķis bija aizsargāt sabiedrības intereses;

13.  konstatē, ka spēkā jau ir dažas normas, ar kurām ES tiesībās aizsargā trauksmes cēlējus, taču to tvērums bieži vien ir ierobežts vai izkliedēts dažādos tiesību aktos, atstājot robus un radot atšķirības;

14.  prasa, lai Komisija atbalstītu dalībvalstu iedrošināšanu radīt efektīvus un lietderīgus trauksmes cēlēju aizsardzības mehānismus;

15.  mudina Komisiju apzināt savas sabiedriskās apspriešanās rezultātus un pēc tam nākamajos mēnešos ķerties pie tiesību akta projekta izstrādes, lai nekavējoties nāktu klajā ar horizontālā tiesību akta priekšlikumu, ievērojot subsidiaritātes principu, kas Eiropas Savienībā paredz stingru un kopēju trauksmes cēlējiem piemērojamo aizsardzības standartu minimumu un kura pamatā ir Līguma normas par vides aizsardzību, sabiedrības veselību un patērētāju aizsardzību; uzsver nozaru pieejas neatbilstības un nepietiekamību no šā mērķa viedokļa — šī pieeja, piemēram, ir izmantota Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Direktīvā (ES) 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu; mudina dalībvalstis izstrādāt tiesību aktus, kuros būtu paredzēta to personu aizsardzība, kas publiskām iestādēm dara zināmus noziedzīgas rīcības gadījumus; iesaka, lai ES aģentūras pieņemtu rakstisku politiku par tādu cilvēku aizsardzību pret represijām, kas ziņo par likumpārkāpumiem, un trauksmes cēlēju aizsardzību;

16.  norāda, ka lielākajā daļā gadījumu trauksmes cēlēju rīcības pamatā ir pārredzamības un integritātes princips; tā kā tādēļ trauksmes cēlēju aizsardzība būtu jāgarantē ar tiesību aktiem un jānostiprina visā Savienībā — bet tikai tad, ja viņu darbības mērķis ir aizsargāt sabiedrības intereses, rīkojoties labā ticībā un saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisprudenci;

17.  mudina Komisiju uzraudzīt dalībvalstu normas par trauksmes cēlējiem, lai atvieglinātu apmaiņu ar paraugpraksi, tādējādi palīdzot dalībvalstu līmenī nodrošināt trauksmes cēlēju efektīvāku aizsardzību;

18.  uzsver, ka ziņošana vai informācijas par riskiem, nepareizu rīcību un noziedzīgiem nodarījumiem atklāšana, kā arī mēģinājumi tos slēpt, kā rezultātā videi var tikt nodarīts kaitējums, kā arī veselības un pārtikas integritātes un nekaitīguma jautājumi, tostarp saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, kuru ilgtermiņa iedarbība uz vidi un veselību zināma nav un visi citi nebūšanu veidi, piemēram, publisko struktūru, publiskā nekustamā un cita īpašuma slikta pārvaldība, būtu jāiekļauj katra tāda ES instrumenta tvērumā, ar kuru aizsargā trauksmes cēlējus, neatkarīgi no tā, vai tie ir uzskatāmi par likumpārkāpumu papildus tam, ka tiek pamatoti pieņemts, ka informācijas sniegšana ir veikta sabiedrības interesēs; uzsver, ka trauksmes cēlējiem būtu jāvar atsaukties uz aizsardzības instrumentiem šajās nozarēs visā Savienībā, jo vides jautājumi pēc sava rakstura ir pārnacionāli un, izstrādājot tiesību aktus, tas būtu jāņem vērā; uzsver, ka trauksmes cēlēju aizsardzība ir jāparedz visā Savienībā neatkarīgi no tā, kur attiecīgais trauksmes cēlējs dzīvo un kur noziedzīgi nodarījumi ir izdarīti;

19.  uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt atklātas organizatoriskās kultūras un daudzveidīgus un aizsargātus gan iekšēju, gan ārējus kanālus, pa kuriem brīvprātīgi var sniegt informāciju, lai novērstu kaitējuma nodarīšanu videi, cilvēku veselībai un pārtikas ķēdei, — tas atbilst arī pašu organizāciju interesēm;

20.  uzsver to, ka ES trauksmes cēlēju aizsardzību reglamentējošajiem tiesību aktiem ir jābūt visaptverošiem, to tvērumam ir jābūt plašam un ar tiem ir jāaizsargā trauksmes cēlēji un attiecīgos gadījumos — viņu iesaistītie kolēģi un radinieki no jebkāda veida represijām, vajāšanas, iebiedēšanas un izslēgšanas viņu darba vietā vai privātajā dzīvē un no kriminālprocesa vai civilprocesa ierosināšanas pēc informācijas atklāšanas; uzsver to, ka efektīva trauksmes cēlēju aizsardzība ir būtiska, lai garantētu tiesības uz vārda brīvību un informācijas brīvību, un ka noslēpuma un konfidencialitātes jautājumus reglamentējošās konfliktējošās normas ir jāpārskata, ņemot vērā Eiropas cilvēktiesību judikatūru, lai nodrošinātu to, ka šādi izņēmumi ir nepieciešami un samērīgi; uzsver, ka aizsardzība ir nepieciešama ne tikai tādas iekšējās atklāšanas nolūkā, ko īsteno pa īpaši izveidotiem kanāliem darba vietā, vai atklāšanas publiskām iestādēm vai kontroles struktūrām nolūkā, bet arī, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecīgo judikatūru, — tā ir nepieciešama, lai veiktu ārēju atklāšanu, informējot sabiedrību ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību vai kā citādi; norāda, ka ES iestādēm sadarbībā ar visām atbilstīgajām valstu iestādēm ir jāievieš un jāīsteno visi nepieciešamie pasākumi, lai aizsargātu informācijas avotu konfidencialitāti un tādējādi nepieļautu nekādas diskriminējošas darbības vai draudus; aicina Komisiju nodrošināt, lai visi trauksmes cēlēji, tostarp trauksmes cēlēji, pret kuriem vēršas ar represijām, pēc tam, kad viņi ir sabiedrības interesēs ir ziņojuši vai atklājuši informāciju, represiju dēļ varētu sniegt pamatotu prasības pieteikumu tiesā, varētu saņemt neatkarīgu juridisku padomu, finanšu un psiholoģisku atbalstu un arī vajadzības gadījumā arī atbalstu;

21.  aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot stingru juridisko regulējumu, ar kura palīdzību uzņēmumi varēs izveidot iekšējas trauksmes cēlēju sistēmas, pienācīgi definējot uzņēmuma atbildēšanas saprātīga termiņa jēdzienu un nodrošinot to, ka šīs sistēmas atbilst sociālajiem tiesību aktiem un tiesību aktiem, kas reglamentē personas datu aizsardzību;

22.  uzsver vajadzību nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz aizsardzības normām, uz kurām trauksmes cēlēji var atsaukties, jo nepārtraukta neskaidrība un sadrumstalota pieeja attur iespējamos trauksmes cēlējus no informācijas sniegšanas un kaitē viņu darba devējiem, jo īpaši tādu uzņēmumu gadījumā, kas darbojas vairākās jurisdikcijās vai nozarēs;

23.  uzsver to, cik svarīga ir izmeklēšanas žurnālistika un aicina Komisiju nodrošināt to, lai tās priekšlikumā izmeklējošajiem žurnālistiem būtu paredzēta tāda paša līmeņa aizsardzība kā trauksmes cēlējiem;

24.  uzsver, ka trauksmes cēlēju definīcija nedrīkst būt šaura vai aprobežota ar atsevišķām jomām, darba līguma statusu vai to darbību vai informācijas juridisko statusu, par kurām tiek ziņots vai kuras tiek atklātas, un ka publiskajā un privātajā sfērā trauksmes cēlējiem būtu jānodrošina vienāda aizsardzība un viņiem nedrīkst līgumos noteikt saistības neziņot vai neatklāt informāciju, ja šāda ziņošana vai atklāšana atbilst sabiedrības interesēm, neskatoties uz jebkādiem nepieciešamiem ierobežojumiem, piemēram, tādiem, kas ir paredzēti Vispārējos principos attiecībā uz valsts drošību un tiesībām uz informāciju;

25.  mudina dalībvalstis izstrādāt etalonus un rādītājus ar trauksmes cēlējiem saistītās politikas nostādnēs gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

26.  norāda, ka ES tiesību aktos ir jānosaka precīza atklāšanas gadījumu izskatīšanas procedūra, ar kuru no sākuma līdz beigām nodrošina pienācīgu to darbību veikšanu, kas ir jāveic pēc trauksmes cēlēju rīcības, sākot ar ziņojuma iesniegšanu un izskatīšanu un beidzot ar trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību, un jānosaka efektīvāki trauksmes cēlēju aizsardzības mehānismi; uzsver to, cik svarīga ir nepārprotama kompetento un regulatīvo iestāžu un tiesībsargājošo struktūru pilnvarošana, paredzot atbildību par ziņošanas kanālu pastāvīgu nodrošināšanu, ziņojumu saņemšanu un izskatīšanu un aizdomu par ļaunprātīgu praksi izmeklēšanu, vienlaikus attiecīgos gadījumos aizsargājot avota konfidencialitāti un iesaistīto pušu tiesību aizsardzību; mudina Komisiju un dalībvalstis garantēt iespējas saņemt konfidenciālu padomu personām, kuras apsver iespēju ziņot vai atklāt sabiedriski nozīmīgu informāciju, un kas līdz ar to meklēs informāciju, piemēram, par trauksmes cēlēju tiesībām un atbildību, pienācīgiem kanāliem un iespējamām viņu lēmuma sekām.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

11.7.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

67

1

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Margrete Auken, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Catherine Bearder, Ivo Belet, Biljana Borzan, Lynn Boylan, Paul Brannen, Nessa Childers, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Miriam Dalli, Seb Dance, Angélique Delahaye, Stefan Eck, Bas Eickhout, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Arne Gericke, Jens Gieseke, Julie Girling, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Jytte Guteland, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Kateřina Konečná, Urszula Krupa, Giovanni La Via, Jo Leinen, Peter Liese, Norbert Lins, Rupert Matthews, Valentinas Mazuronis, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Pavel Poc, Julia Reid, Frédérique Ries, Michèle Rivasi, Daciana Octavia Sârbu, Annie Schreijer-Pierik, Davor Škrlec, Renate Sommer, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Ivica Tolić, Estefanía Torres Martínez, Adina-Ioana Vălean, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Luke Ming Flanagan, Elena Gentile, Esther Herranz García, Krzysztof Hetman, Ulrike Müller, James Nicholson, Christel Schaldemose, Bart Staes, Tiemo Wölken

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Siôn Simon, Derek Vaughan

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

67

+

ALDE

Catherine Bearder, Gerben-Jan Gerbrandy, Anneli Jäätteenmäki, Valentinas Mazuronis, Ulrike Müller, Frédérique Ries

ECR

Arne Gericke, Julie Girling, Urszula Krupa, Rupert Matthews, James Nicholson, Bolesław G. Piecha, Jadwiga Wiśniewska

EFDD

Piernicola Pedicini

ENF

Mireille D’Ornano, Jean-François Jalkh

GUE/NGL

Lynn Boylan, Stefan Eck, Luke Ming Flanagan, Kateřina Konečná, Estefanía Torres Martínez

NI

Zoltán Balczó

PPE

Pilar Ayuso, Ivo Belet, Birgit Collin-Langen, Angélique Delahaye, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Jens Gieseke, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Esther Herranz García, Krzysztof Hetman, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Miroslav Mikolášik, Annie Schreijer-Pierik, Renate Sommer, Ivica Tolić, Adina-Ioana Vălean

S&D

Biljana Borzan, Paul Brannen, Nessa Childers, Miriam Dalli, Seb Dance, Elena Gentile, Jytte Guteland, Jo Leinen, Susanne Melior, Gilles Pargneaux, Pavel Poc, Christel Schaldemose, Peter Simon, Daciana Octavia Sârbu, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Derek Vaughan, Tiemo Wölken, Damiano Zoffoli

VERTS/ALE

Margrete Auken, Bas Eickhout, Benedek Jávor, Michèle Rivasi, Davor Škrlec, Bart Staes

1

-

EFDD

Julia Reid

0

0

 

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas


Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS (31.5.2017)

Juridiskajai komitejai

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Zdzisław Krasnodębski

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka trauksmes cēlēji ir viens no vissvarīgākajiem veidiem, kā atklāt un novērst kļūmes, nebūšanas vai nelikumīgas darbības, jo īpaši krāpšanu un korupciju valsts pārvaldes iestādēs un privātos uzņēmumos, organizēto noziedzību, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu; uzskata, ka trauksmes cēlēji ir svarīgi no sabiedrības interešu aizsardzības, publisko līdzekļu taupības un pārredzamības nodrošināšanas un sabiedriskās dzīves godīguma viedokļa; konstatē, ka trauksmes cēlēji ir darījuši zināmus skandālus, kas skāra vairākas dalībvalstis, un uzsver to, ka trauksmes cēlēji ir būtiska ES antikorupcijas stratēģijas sastāvdaļa un būtisks faktors uzņēmumu un valdību saukšanā pie atbildības;

2.  uzskata, ka pastāvošās kultūras atšķirības neatceļ vajadzību nodrošināt trauksmes cēlēju juridisko aizsardzību dalībvalstīs;

3.  uzsver to, ka trauksmes celšanas fakta un pašu trauksmes cēlēju negatīvā uztvere daudzās valstīs ne tikai bremzē trauksmes cēlējus reglamentējošo tiesību aktu pieņemšanu un īstenošanu, bet mazina arī iedzīvotāju vēlmi ziņot par nelikumībām pat tad, kad aizsardzības mehānismi jau ir spēkā;

4.  uzskata, ka trauksmes cēlēju aizsardzība ir būtiska no izpausmes brīvības, viedokļu daudzveidības, demokrātijas un brīvības viedokļa;

5.  uzsver, ka Eiropas Savienībā ir jānodrošina trauksmes cēlēju juridiskā aizsardzība; atkārtoti apgalvo, ka tiesiskas valsts princips ir veicinošs no izpausmes brīvības kultūras viedokļa;

6.  vēlreiz apstiprina uzskatu, ka tādu tiesisko instrumentu īstenošana, ar kuriem nodrošina drošu trauksmes cēlēju vidi, sekmē nebaidīšanās atklāt nelikumības kultūru un palīdz ES iedzīvotājiem izmantot savas tiesības vērsties pret nebūšanām; konstatē, ka trauksmes celšana ir jāpopularizē kā pilsoniska aktivitāte un labas pilsoniskas stājas akts un ir jāatbalsta, efektīvi informējot, komunicējot, mācoties, pieliekot pūliņus izglītības un apmācības jomā un vienlaikus nodrošinot pietiekamu drošības garantiju īstenošanu, lai aizsargātu uzņēmumu komerciāli sensitīvu informāciju, piemēram, komercnoslēpumus;

7.  mudina dalībvalstis būt proaktīvām, sekmējot atklātības kultūru gan publiskā, gan privātā darba vietā, pateicoties kam, organizācijas varēs darboties saskaņā ar ļoti augstiem ētikas standartiem un darbinieki saņemsies drosmi informēt par nelikumībām un tādēļ varēs veikt pasākumus, ar kuriem novērš draudus vai kaitējumu vai likvidē to sekas;

8.  mudina dalībvalstis regulāri izvērtēt to pasākumu efektivitāti, kuru tās īsteno, ņemot vērā sabiedrisko domu par attieksmēm pret trauksmes celšanas faktu un trauksmes cēlējiem, tādu dažādu nozaru augstāko vadītāju apsekojumus, kas atbild par ziņojumu saņemšanu un izskatīšanu, un neatkarīgus zinātniskos pētījumus par trauksmes celšanu dažādās darba vietās;

9.  atkārtoti apstiprina vajadzību publiskām iestādēm un privātām organizācijām, cieši sadarbojoties ar visiem darbinieku parstāvjiem, tostarp, ja iespējams, darba ņēmējem izveidot to darbiniekiem, tostarp stažieriem un mācekļiem, domātu iekšējo trauksmes cēlēju rīcībpolitiku, kurā būtu noteikti precīzi un slepeni denunciācijas kanāli, tostarp ārējās informēšanas kanāli, viņus informējot par viņu tiesībām uz aizsardzību pret represijām, ja viņi ir ziņojuši par pārkāpumiem, un attiecīgā gadījumā sniedzot konfidenciālu juridisko padomu un piedāvājot attiecīgus kursus un apmācības sesijas; uzstāj, ka šī rīcībpolitika neaizstāj trauksmes cēlēju aizsardzību reglamentējošus tiesību aktus;

10. konstatē, ka, ņemot vērā pienācīgas trauksmes cēlēju juridiskās aizsardzības garantiju trūkumus un aizsardzības pret represijām, iebiedēšanu un izolēšanu nozīmīgas atšķirības, pienākums izmantot iekšējos ziņošanas kanālus var būt riskants un iedarboties atturoši, ierobežojot gan vārda brīvību, gan sabiedrības tiesības iegūt informāciju; uzsver, ka iekšējās ziņošanas procedūras nedrīkstētu izmantot kā līdzekli, ar ko aizliedz informēt plašāku sabiedrību par nelikumībām un sabiedrības intereses nopietni pārkāpjošām darbībām; uzsver, ka tam vienādā mērā ir jāattiecas arī uz ārējās trauksmes celšanas procedūru izmantošanu un ka līdz ar to, kā ir paredzēts 1982. gada 22. jūnija SDO 158. konvencijas 5. pantā, sūdzības iesniegšana, dalība tiesvedībā, kas ir ierosināta pret darba devēju, vai informācijas izpaušana kompetentai iestādei nav uzskatāmi par likumīgiem iemesliem, uz kuru pamata drīkst izbeigt darba tiesiskās attiecības;

11.  konstatē, ka informācijas aizsargātās izpaušanas par kaitējumu sabiedrības interesēm vai šo interešu apdraudējumu, kas ir noticis vai notiek izpaušanas brīdī, vai, iespējams, notiks var īstenot darba vietas iekšienē vai ārpus tās vai nu kā alternatīvu, vai abus vienlaikus, ziņojot kompetentai iestādei vai deputātiem un uzraudzības iestādēm, kā arī arodbiedrībām un darba ņēmēju apvienībām vai vēršoties pie sabiedrības caur plašsaziņas līdzekļiem vai nevalstiskām organizācijām;

12. atgādina, ka trauksmes cēlēji ir saistīti ar preses brīvību un ir svarīgi, lai celtu gaismā nelikumības vai darbības, ar kurām pārkāpj sabiedrības intereses; uzsver, ka trauksmes cēlēji ir svarīgs pētnieciskās žurnālistikas informācijas avots, un aicina dalībvalstis nodrošināt, lai efektīvi un tiesiski tiktu aizsargātas žurnālistu tiesības neatklāt informatoru identitāti, tostarp gadījumos, kad informatori ir paši žurnālisti, un lai iestādes atturētos no uzraudzības izmantošanas nolūkā noskaidrot žurnālistu informācijas avotus; šajā sakarībā izsaka piezīmi, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir noteikusi, ka žurnālistu informatoru aizsardzība ir nevis privilēģija, bet gan vitāli svarīgs brīvās preses faktors(1);

13.  uzskata, ka ES iestādēm būtu jākalpo par paraugu attiecībā uz trauksmes celšanas politiku; pauž bažas, ka daudzas ES aģentūras joprojām nav ieviesušas 2012. gada vadlīnijas par trauksmes celšanu un ka 2015. gada konstatējumi lika konstatēt Komisijas darbinieku zemu izpratni par šiem noteikumiem; aicina Komisiju un ES aģentūras nodrošināt, ka minētās vadlīnijas aģentūrās tiek ieviestas un īstenotas un ka ES iestāžu un struktūru darbinieki pietiekami labi tās pārzina; mudina Komisiju līgumos iekļaut standarta klauzulu un slēgt nolīgumus, kuros līgumslēdzējiem vai personai, kas strādā minēto līgumslēdzēju labā, tiek prasīts ziņot OLAF par nopietnām nelikumībām;

14.  aicina ES iestādes sadarbībā ar visām attiecīgajām valstu iestādēm ieviest un veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem aizsargā viņu informatoru anonimitāti un konfidencialitāti, lai novērstu jebkādu diskriminējošu rīcību vai draudus;

15.  mudina minētās dalībvalstis, kas vēl nav pieņēmušas tiesību aktus par trauksmes celšanu, tos tuvākajā laikā pieņemt un aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot dalībvalstu šīs jomas paraugprakses apmaiņas platformu, kurā varētu apmainīties arī ar trešo valstu paraugpraksi.

PIELIKUMS: STRUKTŪRAS VAI PERSONAS, NO KURĀM ATZINUMA SAGATAVOTĀJS SAŅĒMIS IEGULDĪJUMU

Atzinuma sagatavotājs tikai pēc savas ieceres ir turpmāk uzskaitījis struktūras vai personas, un tikai viņš ir atbildīgs par šā saraksta precizitāti. Atzinuma sagatavotājs, izstrādājot atzinumu „Par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs” PE601.025 – 2016/2224(INI) (atzinuma sagatavotājs: Zdzisław Krasnodębski), ir saņēmis ieguldījumu no šādām struktūrām vai personām:

Struktūra un/vai persona

OLAF, Eiropas Komisija

Komisijas izmeklēšanas un disciplinārlietu birojs, DG HR, Eiropas Komisija

Aģentūras, Eiropas skolas & starptautiskās lietas, DG HR, Eiropas Komisija

Polijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā

Organizācija Transparency international

Journalismusfund, eu

Sabiedriskā godīguma programma, Stefan Batory Fonds (Fundacja Batorego)

Sabiedrisko lietu institūts (Instytut Spraw Publicznych)

Sobieski institūts (Instytut Sobieskiego)

Arodbiedrību forums (Forum Związków Zawodowych)

anonīmās ziņošanas sistēma „Ētikas līnija” (Linia Etyki)

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

30.5.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

15

9

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Andrea Bocskor, Nikolaos Chountis, Silvia Costa, María Teresa Giménez Barbat, Giorgos Grammatikakis, Petra Kammerevert, Svetoslav Hristov Malinov, Luigi Morgano, Momchil Nekov, John Procter, Michaela Šojdrová, Helga Trüpel, Sabine Verheyen, Bogdan Brunon Wenta, Theodoros Zagorakis, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver, Krystyna Łybacka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Santiago Fisas Ayxelà, Dietmar Köster, Zdzisław Krasnodębski, Morten Løkkegaard, Martina Michels, Remo Sernagiotto

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Josep-Maria Terricabras, Kazimierz Michał Ujazdowski

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

15

+

ALDE

María Teresa Giménez Barbat, Morten Løkkegaard

ECR

Zdzisław Krasnodębski, John Procter, Remo Sernagiotto, Kazimierz Michał Ujazdowski

PPE

Andrea Bocskor, Santiago Fisas Ayxelà, Svetoslav Hristov Malinov, Michaela Šojdrová, Sabine Verheyen, Bogdan Brunon Wenta, Theodoros Zagorakis, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver

9

-

S&D

Silvia Costa, Giorgos Grammatikakis, Petra Kammerevert, Dietmar Köster, Krystyna Łybacka, Luigi Morgano, Momchil Nekov

VERTS/ALE

Josep-Maria Terricabras, Helga Trüpel

2

0

GUE/NGL

Nikolaos Chountis, Martina Michels

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 2007. gada 27. novembra spriedums lietā 20477/05, Tillack pret Beļģiju.


Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS (8.9.2017)

Juridiskajai komitejai

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Maite Pagazaurtundúa Ruiz

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā Komisija tās 2016. gada 5. jūlija paziņojumā apgalvoja, ka trauksmes cēlēju aizsardzība gan publiskajā, gan privātajā nozarē palīdz novērst pārvaldības kļūmes un nelikumības, tostarp pārrobežu korupciju, nodokļu apiešanu pārnacionālā līmenī un negodīgu komercpraksi — tas viss galvenokārt ir saistīts ar likumdošanas atšķirībām, kas pastāv dalībvalstu starpā;

B.  tā kā trauksmes celšana, cīnoties pret orgnizēto noziedzību, izmeklējot korupcijas publiskā un privātā sektorā lietas un atklājot uzņēmumu izveidotas nodokļu apiešanas shēmas ir uzskatāma par informācijas pamatavotu un tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība šā iemesla dēļ ir svarīga, lai veicinātu publiskas pārskatatbildības un integritātes kultūru un aizsargātu sabiedrisko labumu un Eiropas Savienības finanšu intereses; tā kā trauksmes cēlēji, kas rīkojas sabiedrības interesēs, lai atklātu nebūšanas, pārkāpumus, krāpšanu vai nelikumīgu darbību, īsteni aizsargāti nejūtas un bieži uzņemas ļoti lielu personisku risku, jo viņus var atlaist, iesūdzēt tiesā, boikotēt, arestēt, viņiem var draudēt vai nodarīt kaitējumu un diskriminēt dažādos citos veidos;

C.  tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana, kuras ir nostiprinātas LES 2. pantā;

D.  tā kā trauksmes cēlēju identitātes un sniegtās informācijas konfidencialitātes garantēšana sekmē efektīvāku tādu kanālu veidošanu, pa kuriem ziņo par krāpšanu, korupciju, nelikumīgām darbībām, pārkāpumiem, nebūšanām vai citiem nopietniem pārkāpumiem, un tā kā, ņemot vērā minētās informācijas jutīgumu, konfidencialitātes nepareiza pārvaldība var novest pie informācijas nevēlamas noplūdes un pie publisko interešu pārkāpšanas Savienībā; tā kā publiskajā sektorā trauksmes cēlēju aizsardzība var atvieglot ar valsts vai Eiropas Savienības interesēm saistītu publisko līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas, krāpšanas un cita veida pārrobežu korupcijas atklāšanu;

E.  tā kā informācijas sniegšana no trauksmes cēlēju puses par to, kas varētu apdraudēt vai kaitēt publiskām interesēm, notiek, pamatojoties uz viņu vārda un informācijas brīvību — abas tiesības ir nostiprinātas EK Pamattiesību hartā, jo īpaši tās 11. pantā, —, un ar spēcīgu atbildības un pilsoniskās morāles apziņu,

F.  tā kā 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas, 2015. gada 25. novembra rezolūcijā par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem, 2015. gada 16. decembra rezolūcijā par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu un 2017. gada 14. februāra rezolūcijā par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā Parlaments aicināja Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu par tādas efektīvas un visaptverošas Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības programmas izveidi, ar kuru aizsargā personas, kas ziņo par iespējamu krāpšanu vai nelikumīgām darbībām, kas skar publiskās intereses vai Eiropas Savienības finanšu intereses;

G.  tā kā dalībvalstu starpā pastāvošās attieksmes pret trauksmes cēlējiem un viņu aizsardzības atšķirības var atturēt minētos trauksmes cēlējus no informācijas atklāšanas, jo īpaši tādas informācijas atklāšanas, kas ir svarīga vairākās dalībvalstīs, un tā kā trauksmes cēlēju aizsardzību nevar nodrošināt, piemērojot tikai tiesību aktus vien, bet gan ir nepieciešama arī kultūras izmaiņas veicināšana Eiropas sabiedrībās attiecībā uz to, kā trauksmes celšana tiek uztverta, jo īpaši saistībā ar pamattiesībām;

H.   tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība Eiropas Savienībā nebūtu jāattiecina tikai uz Eiropas lietām, bet arī būtu jāpiemēro starptautiskām lietām,

1.  uzsver, ka demokrātiskās un atklātās valstīs, kuras darbojas, pamatojoties uz tiesiskas valsts principu, iedzīvotājiem ir tiesības zināt par savu pamattiesību pārkāpumiem, kā arī informēt par tiem, tostarp par pārkāpumiem, kuros ir iesaistīta viņu valsts valdība;

2.  atzīst, ka trauksmes cēlējiem ir izšķiroša nozīme, cīnoties pret krāpšanu, krāpšana nodokļu jomā, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, pārvaldības kļūmēm, nebūšanām, pārkāpumiem, darbībām, kas kaitē sabiedrības interesēm, vai pret noziedzīgām vai nelegālām darbībām; konstatē, ka no nesenajām trauksmes celšanas lietām nākas secināt, ka trauksmes cēlējiem ir izšķiroša nozīme pamattiesību smagu pārkāpumu izgaismošanā un sabiedrības interešu aizsardzībā, un pārskatatbildības un integritātes turpmākā nodrošināšanā gan publiskā, gan privātā nozarē; norāda, ka trauksmes cēlēju aizsardzība nedrīkst aprobežoties tikai ar gadījumiem, kad ir izdarītas nelegālas darbības, bet tai ir jāattiecas arī uz visiem nebūšanu vai pārkāpumu nodošanas atklātībai gadījumiem; norāda, ka spēkā esošie Savienības tiesību akti par trauksmes cēlēju aizsardzību ir sadrumstaloti un ka trauksmes cēlēju aizsardzība visās dalībvalstīs nav vienāda, kas ES rīcībpolitiku var ietekmēt negatīvi;

3.  prasa pieņemt kopīgas un plašas trauksmes celšanas un trauksmes cēlēju definīcijas, lai nodrošinātu juridisku aizsardzību visiem trauksmes cēlējiem, tostarp tiem, kas dara zināmu informāciju, pamatoti domājot, ka šī informācija ir patiesa publiskošanas brīdī, bet, godīgi kļūdoties, izpauž nepareizu informāciju;

4.  uzsver, ka personas, kas kompetentām iestādēm apzināti iesniedz nepareizu vai maldinošu informāciju, nebūtu jāuzskata par trauksmes cēlējiem un tādējādi attiecībā uz tām nebūtu jānodrošina aizsardzības mehānismi;

5.  uzsver, ka ir jānodrošina aizsardzība pret turpmāku sodīšanu par neslavas celšanu vai profesionālā noslēpuma pārkāpšanu;

6.  uzsver, ka trauksmes cēlēju aizsardzība būtu jāsaskaņo ES līmenī; uzskata, ka ES horizontālie tiesību akti, kas nodrošina pētniecības žurnālistu un trauksmes cēlēju aizsardzību gan publiskā, gan privātā sektorā un kurus papildina nozaru noteikumi, būtu visefektīvākā pieeja, lai nodrošinātu trauksmes cēlēju visaptverošu un patiesu aizsardzību; šajā sakarībā vēlreiz aicina Komisiju līdz 2017. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu, ar kuru tiktu izveidota efektīva un visaptveroša Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības programma, ievērojot proporcionalitātes un subsidiaritātes principu; šajā priekšlikumā būtu jāiekļauj uzņēmumiem, publiskām struktūrām un bezpeļņas organizācijām paredzēti mehānismi;

7.  uzsver, ka ES iestādēm ir jābūt ieinteresētām un jāapliecina stingra apņēmība atbalstīt trauksmes cēlēju lomu un to sniegtās priekšrocības, lai novērstu pārkāpumus; atgādina, ka netiek veiktas turpmākās darbības un trūkst pienācīga noregulējuma attiecībā uz trauksmes celšanas gadījumiem šajā līmenī; uzskata, ka steidzamības kārtā, pirms tiek pieņemta direktīva par trauksmes cēlēju aizsardzību, ES iestādēs ir pienācīgi jāīsteno Komisijas pamatnostādnes par trauksmes cēlēju aizsardzību, un mudina visas iestādes, tostarp to aģentūras, paredzēt precīzus noteikumus attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību, kā arī „virpuļdurvju efekta” novēršanas pasākumus;

8.  atzīst, ka ikvienai personai, kas sniedz informāciju attiecīgajai iestādei vai kura atklāj pārkāpumu kādā citā piemērotā veidā, ir jābūt tiesībām uz tiesisko aizsardzību;

9.  mudina Eiropas Revīzijas palātu un Eiropas Ombudu, katru līdz 2017. gada beigām publicēt: 1) īpašus ziņojumus, kuros būtu ietverti statistikas dati un to trauksmes celšanas gadījumu precīza uzskaite, kas ir konstatēti Eiropas iestādēs, uzņēmumos, apvienībās, organizācijās un citās struktūrvienībās, kas ir reģistrētas Savienībā; 2) attiecīgo iestāžu tādas uzraudzības rezultātus, kas ir veikta saskaņā ar Komisijas spēkā esošajām pamatnostādnēm, reaģējot uz atklātajiem gadījumiem; 3) katras izmeklēšanas rezultātā atklāto informāciju, kas ir saņemta no trauksmes cēlējiem; 4) pasākumus, kas ir paredzēti katrā gadījumā nolūkā aizsargāt trauksmes cēlējus;

10.  pauž bažas par to, ka trauksmes cēlēji var nebūt aizsargāti pret represijām, kas būtu vērstas pret viņiem — gan privāta, gan profesionāla rakstura represijām, un par iespēju ierosināt kriminālprocesu un celt civilprasību pret trauksmes cēlējiem; prasa, lai horizontālajā tiesiskajā regulējumā tiktu iekļautas definīcijas, aizsardzība pret dažādām represiju formām un izņēmuma gadījumi, kuros neierosina kriminālprocesu un neceļ civilprasību saskaņā ar kritērijiem, kas vēl jānosaka; uzsver, ka trauksmes cēlējiem ir jābūt iespējai informāciju paziņot konfidenciāli vai anonīmi, lai viņi savu identitāti varētu paturēt slepenībā, kā arī vienmēr, kad tāda rīcība atbilst valsts tiesību sistēmai, — iespējai pieprasīt starpposma vai pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai novērstu atlaišanu, līdz trauksmes celšanas lieta tiek izskatīta pilnībā; pauž stingru pārliecību, ka šāds risinājums palielinās pilsoņu uzticēšanos Savienības un valstu iestādēm;

11.  uzsver, ka nekādas darba tiesiskās attiecības nedrīkstētu ierobežot personas tiesības uz vārda brīvību un nevienu personu nedrīkstētu diskriminēt gadījumos, kad šīs tiesības tiek īstenotas;

12.  uzsver, ka trauksmes cēlēju aizsardzība attiecas arī uz tādu aizdomu izteikšanas gadījumiem, kuras galu galā nav apstiprinājušās, ja attiecīgā persona ir rīkojusies labā ticībā;

13.  prasa, lai dalībvalstu un Eiropas līmenī tiktu izveidoti tiesiski, konfidenciāli, aizsargāti un droši izpaušanas kanāli, kuri atvieglotu tādas informācijas sniegšanu kompetentajām iestādēm, kas satur draudus sabiedrības interesēm; šajā sakarībā atkārto prasību pēc neatkarīgas informācijas ieguves, konsultatīvas un kontaktpunkta iestādi, kuras biroji atrastos dalībvalstīs; šajā sakarībā uzsver Eiropas Ombuda biroja potenciālo lomu; uzsver, ka trauksmes cēlējiem vajadzētu būt tiesībām ziņot gan darba vietas iekšienē, gan ārpus tās — kompetentām iestādēm; uzsver, ka trauksmes cēlējiem, kas sākotnēji bija anonīmi, būtu jānodrošina aizsardzība gadījumā, kad viņi nolemj atklāt savu identitāti un pieprasa šādu aizsardzību;

14.  uzsver, ka šādus kanālus pārzinošām iestādēm iesniegtās ziņas ir jāizmeklē profesionāli un tām papildus tam ir trauksmes cēlējiem jāsniedz izsmeļoša informācija par viņu tiesībām un atbildību, viņi ir jāatbalsta, aizsargājot pret visām represijām, kas ir vērstas pret viņiem vai viņu ģimenes locekļiem, un ir jānodrošina piekļuve neatkarīgai tiesiskai palīdzībai, vajadzības gadījumā papildus jebkādam nepieciešamajam psiholoģiskajam atbalstam un ārstēšanai nodrošinot arī finanšu palīdzību, un ir jāizskata kompensācijas prasības par katru piedzīvoto vajāšanu vai pašreizējo vai turpmāko iztikas līdzekļu zaudējumu, ja zaudējums radies, atriebjoties par aizsargātu informācijas sniegšanu;

15.  uzsver, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu visām ES iestādēm vajadzētu būt spēkā stingriem un visaptverošiem iekšējiem noteikumiem par trauksmes cēlēju aizsardzību;

16.  aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā ieinteresēto personu tādu viedokli šajā jautājumā, ko ieguva, 2017. gada maijā veicot sabiedrisko apspriešanu;

17.  uzsver, ka trauksmes cēlēji ir svarīgs pētnieciskās žurnālistikas informācijas avots; uzsver, cik svarīga nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem nelikumību vai nebūšanu atklāšanā, jo īpaši gadījumos, kad ir pārkāptas pilsoņu pamattiesības; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka žurnālistu tiesības neatklāt sava informācijas avota identitāti ir efektīvi un juridiski aizsargātas; uzsver, ka gadījumā, kad avots ir paši žurnālisti, viņi ir jāaizsargā un ka iestādēm abos gadījumos ir jāatturas no uzraudzības izmantošanas; šajā sakarībā atgādina par to, ka Direktīva (ES) 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu nebūtu jāinterpretē tā, lai mazinātu trauksmes cēlēju un pētniecisko žurnālistu aizsardzību; uzsver, ka pētnieciskie žurnālisti ir riskam pakļauti profesionāļi, kas bieži vien cieš par darbu savā arodā, zaudējot darbu, brīvību vai dzīvību, lai darītu zināmas liela apmēra nelikumības, un ES horizontālajā tiesību aktā, ar kuru reglamentē trauksmes cēlēju aizsardzību, prasa iekļaut īpašus pasākumus, ar kuriem aizsargā pētniecības žurnālistus;

18.  uzsver, ka izmeklēšanu par jautājumiem, kuru pamatā ir trauksmes cēlēju sniegtā informācija, ir jāveic neatkarīgi un pēc iespējas īsākā periodā, aizsargājot arī to personu tiesības, kuras varētu skart informācijas nodošana atklātībai; uzver, ka gan trauksmes cēlējam, gan ikvienai personai, kuru varētu skart informācijas nodošana atklātībai, būtu jāvar sniegt papildu argumentus un pierādījumus visas izmeklēšanas laikā, un viņi būtu jāinformē par to, kādas darbības tiek veiktas sakarā ar izpausto informāciju;

19.  prasa izveidot neatkarīgu konsultatīvu un kontaktpunkta nodaļu Eiropas Ombuda birojā, kurā varētu saņemt ziņojumus, sūdzības, vākt informāciju un pienācīgi konsultēt par trauksmes cēlēju aizsardzību;

20.  aicina ES iestādes sadarbībā ar visām attiecīgajām valstu iestādēm ieviest un veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem aizsargā informācijas avotu anonimitāti un konfidencialitāti, lai novērstu jebkādu diskriminējošu rīcību vai draudus;

21.  uzsver, ka arī attiecībā uz nevalstiskām organizācijām vajadzētu pieļaut administratīvu kļūmju, krāpšanas, līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas un citu pārkāpumu iespējas, un uzskata, ka noteikumi par trauksmes cēlējiem publiskajā un privātajā sektorā būtu jāpiemēro arī NVO;

22.  norāda, ka ir vajadzīgs precīzs risinājums attiecībā uz trauksmes cēlējiem, kas strādā ES reģistrētos uzņēmumos, kuri atrodas ārpus ES;

23.  aicina ES iestādes piešķirt Eiropas trauksmes cēlēju balvu, lai veicinātu pārmaiņas izpratnē par trauksmes celšanu un par tās saistību ar pamattiesībām, kā arī par to, ka trauksmes celšana ir labas pilsoniskas attieksmes izpausme;

24.  uzsver, ka pilsoņu tiesības ziņot par nelikumīgām darbībām ir tiesību uz vārda un informācijas brīvību dabisks paplašinājums, kā noteikts Pamattiesību hartas 11. pantā, un ir būtiski nodrošināt pārredzamības un integritātes principu ievērošanu un sabiedrības interešu aizsardzību;

25.  uzsver to, ka dalībvalstīm ir jāievēro Eiropas Padomes ieteikums par trauksmes cēlēju aizsardzību.

INFORMACIJA PAR PIENEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJA KOMITEJA

Pieņemšanas datums

7.9.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

32

5

12

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Philipp Albrecht, Martina Anderson, Monika Beňová, Caterina Chinnici, Rachida Dati, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Frank Engel, Cornelia Ernst, Raymond Finch, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Jussi Halla-aho, Monika Hohlmeier, Filiz Hyusmenova, Sophia in ‘t Veld, Eva Joly, Barbara Kudrycka, Cécile Kashetu Kyenge, Juan Fernando López Aguilar, Roberta Metsola, Claude Moraes, Péter Niedermüller, Soraya Post, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Branislav Škripek, Sergei Stanishev, Helga Stevens, Traian Ungureanu, Bodil Valero, Marie-Christine Vergiat, Udo Voigt, Josef Weidenholzer, Kristina Winberg, Auke Zijlstra

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Andrea Bocskor, Pál Csáky, Dennis de Jong, Gérard Deprez, Andrejs Mamikins, Nuno Melo, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Christine Revault d’Allonnes Bonnefoy, Elissavet Vozemberg-Vrionidi

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Salvatore Cicu, André Elissen, Krzysztof Hetman, Elisabeth Köstinger

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

32

+

ALDE

Gérard Deprez, Nathalie Griesbeck, Filiz Hyusmenova, Sophia in ‘t Veld, Maite Pagazaurtundúa Ruiz

ECR

Jussi Halla-aho, Helga Stevens, Branislav Škripek

GUE/NGL

Martina Anderson, Cornelia Ernst, Dennis de Jong, Marie-Christine Vergiat

NI

Udo Voigt

PPE

Elisabeth Köstinger

S&D

Monika Beňová, Caterina Chinnici, Ana Gomes, Sylvie Guillaume, Cécile Kashetu Kyenge, Juan Fernando López Aguilar, Andrejs Mamikins, Claude Moraes, Péter Niedermüller, Soraya Post, Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Birgit Sippel, Sergei Stanishev, Josef Weidenholzer

Verts/ALE

Jan Philipp Albrecht, Eva Joly, Judith Sargentini, Bodil Valero

5

-

EFDD

Raymond Finch

ENF

André Elissen, Auke Zijlstra

PPE

Frank Engel, Traian Ungureanu

12

0

EFDD

Kristina Winberg

PPE

Andrea Bocskor, Salvatore Cicu, Pál Csáky, Rachida Dati, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Krzysztof Hetman, Monika Hohlmeier, Barbara Kudrycka, Nuno Melo, Roberta Metsola, Elissavet Vozemberg-Vrionidi

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  : par

-  :  pret

0  :  atturas


Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS (11.9.2017)

Juridiskajai komitejai

par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs

(2016/2224(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Fabio Massimo Castaldo

IEROSINĀJUMI

Konstitucionālo jautājumu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā viena no pamatvērtībām, pamatojoties uz kurām ir dibināta ES, ir demokrātijas, tiesiskas valsts principa un pamattiesību ievērošana, kā tas ir teikts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un Pamattiesību hartā, un tā kā vārda brīvība un tiesības uz labu pārvaldību ir nepārprotami garantēta attiecīgi šīs hartas 11. pantā un 41. pantā;

B.  tā kā kopš 2014. gada 1. janvāra visās ES iestādēs ir pieprasīts ieviest iekšējus noteikumus par tādu trauksmes cēlēju aizsardzību, kas ir ES amatpersonas, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu;

C.  tā kā trauksmes cēlēji izdara neatsveramu pakalpojumu visai sabiedrībai, viņiem ir ļoti liela nozīme un loma demokrātijas un vispārējo interešu aizsardzībā, viņi ir snieguši būtisku ieguldījumu tādās lietās kā LuxLeaks, SwissLeaks, WikiLeaks un Panamas dokumentu skandāls, un tā kā viņi ir uzskatāmi par būtisku informācijas avotu, cīnoties pret noziedzību, korupciju un citiem publiskā un privātā sektorā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, kā to vairākkārt ir atzinis Parlaments un starptautiskās organizācijas, piemēram, Eiropas Padome, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un ANO; tā kā visas šīs organizācijas ir apliecinājušas vajadzību aizsargāt trauksmes cēlējus; tā kā efektīva trauksmes cēlēju aizsardzība sekmētu papildus tam iekšējā tirgus efektivitāti, pastiprinātu iedzīvotāju uzticību ES un sniegtu fundamentālu ieguldījumu sabiedriskas pārskatatbildības un integritātes kultūras veidošanā publiskās un privātās iestādēs;

D.  tā kā patlaban trauksmes cēlēji un viņu ģimenes locekļi bieži vien savas sniegtās informācijas dēļ cieš no negatīvām sekām un represijām, kļūst par sociālās atstumšanas un stigmatizācijas upuriem, un nereti zaudē darbu; tā kā saskaņā ar ESAO datiem vairāk nekā vienā trešdaļā organizāciju, kurās ir ieviesti ziņošanas mehānismi, nav rakstiskas politikas par denunciantu aizsardzību pret represijām vai tāda nav zināma; tā kā daudzās jurisdikcijās un jo īpaši privātajā sektorā darbiniekiem liek apņemties ievērot konfidencialitāti attiecībā uz zināmu informāciju, kā rezultātā trauksmes cēlējus var sodīt ar disciplinārām sankcijām par to, ka viņi ir to izpauduši ārpus savas organizācijas;

E.  tā kā pašreiz ES spēkā esošā trauksmes cēlēju aizsardzība lielā mērā ir neatbilstoša, nozariski saskaldīta un katrā dalībvalstī atšķirīga un dažos gadījumos tās nav vispār un tā kā šāda situācija cita starpā negatīvi ietekmē ES politiku un Savienības finanšu intereses; tā kā ES tiesībās, kurās ir noteikti īpaši noteikumi par nacionālo drošību, terorisma apkarošanu un cīņu pret organizēto noziedzību, jau ir iekļautas atsevišķas normas, kas aizsargā trauksmes cēlējus pret represijām, taču vēl nav pieņemti horizontālie tiesību akti, kas būtu jāievēro visām publiskajām un privātajām struktūrām, kas nozīmē to, ka tās bieži vien izrādās neefektīvas un to piemērošanas rezultātā tiek pieļauta diskriminācija un rodas likumu apiešanas iespējas; konstatē, ka lielākā daļa ES dalībvalstu ir ratificējušas ANO Pretkorupcijas konvenciju, saskaņā ar kuru pienācīgas un efektīvas aizsardzības nodrošināšana ir obligāta;

F.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība būtu jānodrošina, to nosakot likumā, un jāpastiprina visā Eiropas Savienībā, ja viņu rīcības mērķis ir aizsargāt publiskās intereses, rīkojoties labā ticībā, kā tas ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā;

G.  tā kā Eiropas Ombuda birojam ir noteikta precīza kompetence izskatīt ES iedzīvotāju sūdzības par administrācijas kļūmēm ES iestādēs, taču tam pašam nav nekādu pilnvaru attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību,

1.  konstatē, ka tikai dažas dalībvalstis ir iesniegušas pietiekami izstrādātās trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmas; aicina minētās dalībvalstis, kuras vēl nav savās tiesībās ieviesušas trauksmes cēlēju aizsardzības principus, to darīt pēc iespējas ātrāk;

2.  uzsver, ka gan trauksmes cēlējiem, gan iesaistītajām privātajām un publiskajām struktūrām ir jānodrošina to tiesību juridiska aizsardzība, kas ir nostiprinātas ES Pamattiesību hartā un dalībvalstu tiesību normās;

3.  uzskata, ka, ņemot vērā trauksmes cēlēju neatsveramo nozīmi sabiedrības interešu aizstāvībā, cilvēkiem, kas pauž informāciju (gan konfidenciālu, gan citu) par iespējamajām nelikumībām, pārkāpumiem vai sabiedrības interešu apdraudējumu, ir obligāti jānodrošina pienācīga viņu fiziskā un morālā neaizskaramība, jāaizsargā viņu iztikas līdzekļi un karjeras, pasargājot viņus pret represijām, tostarp administratīvu, civilu un kriminālu tiesvedību, un vajadzības gadījumā nodrošinot viņiem iespējas saņemt tiesisku palīdzību un psiholoģisku atbalstu; uzsver, ka, ja trauksmes cēlējs ir attiecīgās organizācijas darbinieks vai viņš var ciest zaudējumus tās puses rīcības dēļ, par kuru viņš ir sniedzis ziņas, minētajiem aizsardzības pasākumiem ir jābūt stingrākiem, jo trauksmes cēlējs var nonākt neaizsargātā un grūtā situācijā, kurā viņam ir vajadzīgi papildu finanšu un juridiskie līdzekļi; uzskata, ka pierādīšanas slogs ir jāapgriež otrādi, proti, tas, ka jebkādas izmaiņas vai represijas nav saistītas ar informācijas aizsargāto sniegšanu, ir jāpierāda darba devējam;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis trauksmes cēlējiem noteikt augstāko iespējamo konfidencialitātes līmeni, tostarp digitālā vidē, un ļaut viņiem piedalīties standarta procedūrā, vienlaikus garantējot tiesības ziņot tieši, izmantojot ārējus kanālus smagu pārkāpumu gadījumā vai gadījumā, kad iekšējie kanāli ir vai nu neefektīvi, vai nu kontrproduktīvi;

5.  prasa, lai Komisija izpētītu paraugpraksi, kas pasaules līmenī tiek īstenota trauksmes cēlēju aizsardzības jomā un, pamatojoties uz šo paraugpraksi, īstenotu holistisku pieeju saskaņā ar subsidiaritātes principu, ātri ieviešot tiesību akta priekšlikumu kopīgam normatīvam regulējumam, ar ko nodrošinātu augstu aizsardzības pakāpi visu nozaru līmenī — gan publiskā, gan privātā jomā, vienlaikus nodrošinot to, ka dalībvalstīm ir tiesības likumdošanas ceļā panākt stingrāku aizsardzību; atkārtoti izsaka aicinājumu iesniegt horizontālo tiesību aktu priekšlikumus līdz 2017. gada beigām; aicina Komisiju apsvērt trauksmes cēlēju aizsardzības modeli, saskaņā ar kuru iestādes nedrīkst censties atklāt trauksmes cēlēju identitāti;

6.  atgādina, ka Līgumos ir noteikti vairāki juridiskie pamati, kas būtu jāizskata, lai Savienība varētu rīkoties šajā jomā, piemēram, LESD 114. pants par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz iekšējā tirgus darbību un 153. panta 2. punkta b) apakšpunktu par darba apstākļu aizsardzību, lai ieviestu visaptverošu un horizontālu direktīvu par saskaņotiem trauksmes cēlēju aizsardzības minimuma nosacījumiem;

7.  uzsver, ka kopīgajā normatīvajā regulējumā ir jāietver plaša un precīza juridiskā trauksmes cēlēju definīcija, kas aptvertu plašu darba tiesisko attiecību loku, un jāparedz informācijas atklāšana par nelikumīgām un aplamām darbībām vai tādām, kas apdraud sabiedriskās intereses, un ka tajā ir arī jāapzina līdzekļi, kā nodrošināt aizsardzību pret nepamatotu tiesisko vajāšanu un represijām, un pamudinājumi, ar kuriem stimulē trauksmes cēlējus sekmēt nebūšanu uzrādīšanu; uzstāj, ka šādu aizsardzību nedrīkst attiecināt uz personām, kas rīkojas pret vispārējām interesēm, piemēram, atklājot informāciju, tikai lai gūtu personīgu labumu, spiegotu, veiktu viltus pasākumus, īstenotu hibrīdkaru, sabotētu vai piekoptu jebkuru organizētās noziedzības formu; tomēr konstatē, ka šāda aizsardzība ir papildus tam jānodrošina arī attiecībā uz personām, kas ir apsūdzētas minēto nelikumību izdarīšanā — gan privātā, gan publiskā sektorā, tostarp, piemēram, jāaizsargā procesuālās tiesības, ar kurām īsteno aizliegumu izvirzīt viltus apsūdzības vai celt neslavu; uzsver, ka trauksmes cēlēju ziņojumi ir jāizskata ātri un nopietni un ka gan trauksmes cēlējiem, gan visām personām, kuras skar informācijas atklāšana, ir jāvar izvirzīt papildu argumentus un pierādījumus, kamēr notiek izmeklēšana;

8.  atgādina, ka, kamēr tas nav panākts, pašreizējās ES tiesības ir pienācīgi jāpiemēro gan ES iestādēm, gan dalībvalstīm un ka tās ir jāinterpretē pēc iespējas par labu tādu trauksmes cēlēju aizsardzībai, kas iestājas par sabiedrības interesēm; uzsver, ka trauksmes cēlēju aizsardzība jau ir atzīta kā svarīgs mehānisms, ar ko nodrošina ES tiesību efektīvu aizsardzību; tādēļ aicina dalībvalstis atturēties no tādu trauksmes cēlēju rīcības kriminalizācijas, kas atklāj informāciju sabiedrības interesēs;

9.  aicina visas ES iestādes un struktūras kalpot par paraugu, veicot visaptverošas un efektīvas turpmākās darbības, kas tiek īstenotas, reaģējot uz Ombuda 2014. gada 24. jūlija patstāvīgo ziņojumu, kura pamatā ir Civildienesta noteikumu 22. pants, kurā ir paredzēta iekšējo pasākumu ieviešana nolūkā aizsargāt trauksmes cēlējus, kas iestājas par sabiedrības interesēm;

10.  aicina dalībvalstis izveidot pārredzamus un precīzus ziņošanas kanālus, paredzot precīzus un drošus ziņošanas protokolus, ar kuriem nodrošina konfidencialitāti, izveidot neatkarīgas dalībvalstu iestādes, kas nodrošinātu tādu trauksmes cēlēju aizsardzību, kas rīkojas sabiedrības interesēs, un izvērtēt iespējas tām piešķirt īpašus līdzekļus, ar kuriem minētos trauksmes cēlējus atbalsta; uzskata, ka neatkarīgas struktūras izveide varētu palīdzēt dalībvalstīm koordinēt savu rīcību un ka tā varētu būt īpaši noderīga, pārvaldot pārrobežu lietas;

11.  mudina dalībvalstis un ES iestādes sekmēt tās ievērojamās nozīmes atzīšanas kultūru, kāda trauksmes cēlējiem ir sabiedrībā, tostarp, īstenojot informēšanas kampaņas; jo īpaši aicina Komisiju likt priekšā visaptverošu plānu par šo jautājumu; uzskata par nepieciešamu sabiedriskā sektorā un darbvietās sekmēt ētikas kultūru, lai sadarbībā ar arodbiedrībām izceltu darbinieku izpratnes veidošanas nozīmi par spēkā esošo trauksmes celšanas regulējumu;

12.  aicina Komisiju rīkot sabiedrisku apspriešanos, lai lūgtu ieinteresētajām personām izteikties par ziņošanas mehānismiem un noskaidrot iespējamos dalībvalstu līmenī pastāvošos procesuālos trūkumus; uzskata, ka sabiedriskās apspriešanas rezultāti kalpos par vērtīgu ieguldījumu Komisijas darbā, tai izstrādājot iespējamo priekšlikumu par trauksmes cēlēju aizsardzību nākotnē.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

11.9.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

15

0

7

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mercedes Bresso, Fabio Massimo Castaldo, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Diane James, Ramón Jáuregui Atondo, Alain Lamassoure, Jo Leinen, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Markus Pieper, Paulo Rangel, Helmut Scholz, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Barbara Spinelli, Kazimierz Michał Ujazdowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Martina Anderson, Max Andersson, Gerolf Annemans, Sven Giegold, Jérôme Lavrilleux, Mairead McGuinness, Jasenko Selimovic, Rainer Wieland

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

15

+

ALDE

Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Jasenko Selimovic

ECR

Kazimierz Michał Ujazdowski

EFDD

Fabio Massimo Castaldo

GUE/NGL

Helmut Scholz, Barbara Spinelli

NI

Diane James

PPE

Alain Lamassoure, Paulo Rangel, Rainer Wieland

S&D

Mercedes Bresso, Ramón Jáuregui Atondo, Pedro Silva Pereira

VERTS/ALE

Max Andersson, Sven Giegold

0

-

 

 

7

0

ENF

Gerolf Annemans

PPE

Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Jérôme Lavrilleux, Markus Pieper, György Schöpflin

S&D

Jo Leinen

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

2.10.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

17

1

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Max Andersson, Joëlle Bergeron, Marie-Christine Boutonnet, Jean-Marie Cavada, Rosa Estaràs Ferragut, Laura Ferrara, Mary Honeyball, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Gilles Lebreton, Jiří Maštálka, Emil Radev, Julia Reda, Evelyn Regner, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pascal Durand, Angel Dzhambazki, Jens Rohde, Virginie Rozière, Tiemo Wölken

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Kateřina Konečná, Jens Nilsson


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

17

+

ALDE

EFDD

ENF

GUE/NGL

PPE

S&D

VERTS/ALE

Jean-Marie Cavada, Jens Rohde

Joëlle Bergeron, Laura Ferrara

Marie-Christine Boutonnet, Gilles Lebreton

Katerina Konecná, Jiri Mastálka

Tadeusz Zwiefka

Mary Honeyball, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Jens Nilsson, Evelyn Regner, Virginie Rozière, Tiemo Wölken

Durand Pascal, Julia Reda

1

-

ECR

Angel Dzhambazki

5

0

PPE

Rosa Estaràs Ferragut, Emil Radev, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums