Ziņojums - A8-0389/2017Ziņojums
A8-0389/2017
Eiropas Parlaments

ZIŅOJUMS par ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanu

1.12.2017 - (2017/2040(INI))

Reģionālās attīstības komiteja
Referents: Andrea Cozzolino

Procedūra : 2017/2040(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A8-0389/2017
Iesniegtie teksti :
A8-0389/2017
Debates :
Balsojumi :
Pieņemtie teksti :

PASKAIDROJUMS — FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Vispārīga informācija

Pēdējo gadu laikā ir palielinājusies makroreģionālo stratēģiju (MRS) nozīme — tās piedāvā platformu starpvalstu sadarbībai starp dalībvalstīm, kā arī ar trešām valstīm. Tās nodrošina integrētu sistēmu savstarpēju problēmjautājumu risināšanai un kopēju iespēju izmantošanai. Šīs stratēģijas 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir iekļautas Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) programmās.

Patlaban tiek īstenotas četras MRS (Baltijas jūras, Donavas, Adrijas un Jonijas jūras un Alpu makroreģionālā stratēģija), kurās iesaistītas 19 dalībvalstis un astoņas trešās valstis. Dažas dalībvalstis piedalās vairākās MRS.

MRS ir izstrādātas, ievērojot „trīs nē” principu: nekādu jaunu ES fondu, nekādu papildu ES oficiālo struktūru un nekādu jaunu ES tiesību aktu.

Finansiālo atbalstu nodrošina Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) starptautiskās sadarbības programmas, ko finansē Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF). Četras šādas programmas atbalsta MRS īstenošanu (iekavās norādīts kopējais darbības programmu budžets):

-  Baltijas jūras reģions (EUR 333 414 456);

-  Donavas reģions (EUR 262 989 839);

-  Adrijas un Jonijas jūras reģions (EUR 117 918 198);

-  Alpu reģions (EUR 139 751 456).

Valstis arī tiek mudinātas izmantot dažādus finansējuma avotus (ESI fondus un citus ES instrumentus, IPA, EKI, valsts, reģionālos un vietējos resursus, privātus avotus u. c.), lai sekmētu MRS ietverto kopīgo mērķu īstenošanu.

Komisija ir norādījusi, ka MRS nodrošina ne vien finansējumu, bet arī citus ieguvumus, jo tās „pulcina vienkopus dažādu dalībvalstu iedzīvotājus un uzlabo viņu sociālos un ekonomiskos dzīves apstākļus, izmantojot pārrobežu sadarbību” [1].

MRS ietver dažādas pārvaldības struktūras un saskaras ar dažādām problēmām. Dažas problēmas (atšķirīgā mērā) ir kopīgas, piemēram, atbilstīgas politiskās apņēmības panākšana un pietiekamu resursu pieejamības nodrošināšana.

Komisijai MRS īstenošanā ir koordinējoša funkcija.

Pēc Padomes pieprasījuma Komisija 2010. gadā izveidoja Augsta līmeņa darba grupu makroreģionālo stratēģiju jautājumos, kuras uzdevums ir palīdzēt tai īstenot pilnvaras un pienākumus saistībā ar makroreģionālo stratēģiju darbību un īpašais uzdevums ir konsultēt Komisiju par makroreģionālo stratēģiju koordinēšanu un uzraudzību[2]. Grupas dalībnieki ir MRS iesaistīto dalībvalstu un trešo valstu pārstāvji. Reģionu komitejas un Eiropas Investīciju bankas pārstāvji ir aicināti piedalīties grupas sanāksmēs kā novērotāji.

Nākotnes pespektīva

Patlaban aktīvi norisinās diskusijas par kohēzijas politiku laikposmam pēc 2020. gada, un ir pienācis laiks apspriest MRS nākotni šīs politikas kontekstā.

Attiecībā uz MRS nākotni būtu jārod atbildes uz vairākiem jautājumiem:

-  līdzdalība un politiskā apņemšanās — kā nodrošināt, lai visas iesaistītās valstis ieguldītu pietiekamus līdzekļus MRS?

-  tiekšanās uz rezultātu — vai ir iespējams padarīt MRS rezultātus izmērāmākus?

-  tvērums — vai pastāv iemesli MRS koncepcijas paplašināšanai?

Padome, atzīstot MRS nozīmi un atkārtoti apstiprinot „trīs nē” principu, „saglabā atvērtību izskatīt jebkuru pārdomātu iniciatīvu, par kuru vispārīgi vienojušās dalībvalstis, kas saskaras ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, un kuras mērķis ir izveidot jaunu makroreģionālu stratēģiju”[3].

REGI komiteja 2017. gada 12.–13. jūlija sanāksmē rīkos darbsemināru ar ekspertiem par MRS, lai palīdzētu izstrādāt šo īstenošanas ziņojumu. Konstatējumi tiks atspoguļoti ziņojuma projekta grozījumos.

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanu

(2017/2040(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk „KNR”)[1],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”[2],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu[3],

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 25. aprīļa secinājumus par ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. decembra ziņojumu par ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanu (COM(2016)0805) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0443),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 10. jūnija paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam (COM(2009)0248),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumu „Eiropas stratēģija Donavas reģionam” (COM(2010)0715),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2014. gada 17. jūnija paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam (COM(2014)0357),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2015. gada 28. jūlija paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam (COM(2015)0366),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. maija ziņojumu par makroreģionālo stratēģiju pārvaldību (COM(2014)0284),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par Donavas reģionam paredzētās ES stratēģijas īstenošanu[4],

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 3. jūlija rezolūciju par ES makroreģionālo stratēģiju attīstību: pašreizējā prakse un nākotnes izredzes, it īpaši Vidusjūras reģionā[5],

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. septembra rezolūciju par ES kohēzijas politikas stratēģiju Atlantijas okeāna reģionam[6],

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Adrijas un Jonijas jūras reģionu[7],

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūciju par ES stratēģiju Alpu reģionam[8],

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Politikas departamenta B (Struktūrpolitika un kohēzijas politika) izstrādāto 2015. gada janvāra pētījumu „Makroreģionu jaunā loma Eiropas teritoriālajā sadarbībā”,

–  ņemot vērā INTERACT 2017. gada februāra ziņojumu „Added value of macro-regional strategies – programme and project perspective” („Makroreģionālo stratēģiju pievienotā vērtība no programmu un projektu perspektīvas”),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma „Procedūra patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai” 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0389/2017),

A.  tā kā makroreģionu var definēt kā ģeogrāfisku apgabalu, kas aptver vairāku dažādu valstu reģionus, kurus saista viena vai vairākas kopīgas iezīmes vai problēmjautājumi[9]6;

B.  tā kā makroreģionālās stratēģijas ir izveidotas apgabalos, kuri liecina par ES darba dabisku attīstību pārrobežu sadarbības jomā; tā kā šīs stratēģijas ir nozīmīgas, jo spēj mobilizēt publiskā un privātā sektora dalībniekus, pilsonisko sabiedrību un akadēmiskās aprindas, kā arī mobilizēt resursus, lai sasniegtu kopīgus ES politiskos mērķus;

C.  tā kā makroreģionālās stratēģijas nodrošina platformu dziļākai un plašākai starpnozaru, reģionālai un pārrobežu sadarbībai starp ES dalībvalstīm un kaimiņvalstīm, tiecoties risināt kopīgus problēmjautājumus, īstenot kopīgu plānošanu un veicināt sadarbību starp dažādiem partneriem un dažādās politikas jomās un uzlabotu to integrāciju, tostarp tādās jomās kā vides un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās stratēģijas, atkritumu apstrāde un ūdensapgāde, jūras telpiskā plānošana un kompleksas piekrastes teritorijas pārvaldības sistēmas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē centienus veicināt sadarbību starp ESI fondiem un IPA;

D.  tā kā makroreģioni, kurus ar kohēzijas politiku saista to darbības programmās integrētie makroreģionālo stratēģiju mērķi, piedalās visaptverošu, noderīgu un savstarpēji saistītu ilgtermiņa politisko jautājumu īstenošanā un veido projektus, īstenojot viedu sinerģiju; tā kā makroreģioni tādējādi efektīvāk veicina makroreģionālo stratēģiju mērķu sasniegšanu, privāto investīciju piesaistīšanu, uzticēšanos, iesaistīšanos dialogā, pārrobežu sadarbību un solidaritāti;

E.  tā kā makroreģionālo stratēģiju pamatā ir „trīs nē” princips, proti, nekāda jauna finansējuma, nekādu jaunu struktūru un nekādu jaunu tiesību aktu pastāvošajā ES politiskajā sistēmā;

F.  tā kā līdzšinējie ES līmeņa, kā arī dalībvalstu un reģionu savstarpējās sadarbības mehānismi sekmē makroreģionālo stratēģiju īstenošanu, it īpaši sākumposmā;

G.  tā kā Komisija reizi divos gados pieņem vienotu ziņojumu par visu četru pašreizējo ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanu, šajā ziņojumā aplūkojot stratēģiju panākumus, kā arī pievēršoties aspektiem, kuros nepieciešami turpmāki uzlabojumi, un nākamais ziņojums ir jāiesniedz līdz 2018. gada beigām; šajā sakarībā uzskata, ka ir nepieciešams novērtēt ar vidi saistītos aspektus kā vienu no ilgtspējīgas attīstības pīlāriem,

Makroreģionālās stratēģijas kā sadarbības un koordinācijas platformas

1.  MRS būtisko nozīmi akcentē globalizācijas process, kura ietekmē atsevišķās valstis ir kļuvušas savstarpēji atkarīgas un kurā jārod risinājumi attiecīgajām pārrobežu problēmām;

2.  atzīst, ka virzībā uz iepriekš noteikto mērķu sasniegšanu joprojām, lai gan atšķirīgā mērā, grūtības rada tādi elementi kā saistību uzņemšanās, līdzdalība, resursi un pārvaldība, no kuriem ir atkarīga īstenošanas kvalitāte;

3.  uzsver, ka makroreģionālās stratēģijas joprojām nodrošina nenovērtējamu un inovatīvu ieguldījumu Eiropas pārrobežu, starpnozaru un daudzlīmeņu sadarbībā, kuras potenciāls vēl nav pietiekamā mērā izmantots, tiecoties uzlabot savienojamību un nostiprināt ekonomiskās saiknes un zināšanu pārnesi starp reģioniem un valstīm; tomēr norāda, ka piekļuve ES līdzekļiem makroreģionālo stratēģiju projektu vajadzībām joprojām ir sarežģīta, jo ir nepieciešams panākt vienošanās par kopīgām darbībām vairākos līmeņos un starp vairākām valstīm/reģioniem;

4.  uzskata, ka makroreģionālās stratēģijas un ar tām saistītās vides programmas ir noderīgi instrumenti, lai padarītu Eiropas sadarbības nodrošinātos ieguvumus uzskatāmus iedzīvotājiem, un tādēļ mudina visas puses pilnībā iesaistīties šajās stratēģijās un dot ieguldījumu to īstenošanā;

5.  uzskata, ka ikvienā makroreģionālajā stratēģijā jau pašā sākumā kā pamatprincips būtu jāparedz daudzlīmeņu pārvaldība, kuras satvarā atvēlēta pienācīga loma reģioniem, iesaistot šajā procesā reģionālās un vietējās kopienas un ieinteresētās personas no publiskā, privātā un nevalstiskā sektora; tādēļ mudina iesaistītās dalībvalstis un reģionus izveidot piemērotas pārvaldības struktūras un darbības nosacījumus, lai veicinātu sadarbību, tostarp kopīgu plānošanu, finansēšanas iespēju uzlabošanu un augšupēju pieeju;

6.  mudina uzlabot koordināciju un veidot labākas partnerības gan vertikālā, gan horizontālā līmenī starp dažādiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem, akadēmiskajām aprindām un NVO, kā arī starptautiskajām organizācijām, kas darbojas šajā jomā, un dažādajām politikas jomām ES, valstu, reģionālā un vietējā līmenī nolūkā sekmēt un uzlabot makroreģionālo stratēģiju īstenošanu un pārrobežu sadarbību; aicina Komisiju rosināt minēto ieinteresēto personu piedalīšanos, tostarp makroreģionālo stratēģiju valdēs, vienlaikus nodrošinot vispārējo ES principu piemērošanu;

7.  uzsver pietiekama cilvēkresursu un administratīvo spēju nodrošinājuma svarīgo nozīmi valstu un reģionālajās kompetentajās iestādēs, lai nodrošinātu, ka politiskās apņemšanās pārtop šo stratēģiju efektīvā īstenošanā; šajā sakarībā uzsver strukturālo reformu atbalsta programmas (SRSP) vērtīgo nozīmi, jo tā pēc dalībvalsts lūguma var palīdzēt veidot spējas un efektīvi atbalstīt makroreģionālo stratēģiju projektu izstrādi un finansēšanu; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi veicināt labas administratīvās prakses un sekmīgā makroreģionālo stratēģiju īstenošanā gūtās pieredzes izplatīšanu un piemērošanu;

8.  uzsver, ka makroreģionālajām stratēģijām ir jābūt pietiekami elastīgām, lai tās varētu pielāgot, efektīvi reaģējot uz neparedzētiem gadījumiem un vajadzībām, kas var attiekties uz iesaistītajiem reģioniem, dalībvalstīm un ES kopumā; uzskata, ka, īstenojot makroreģionālās stratēģijas, ir jāņem vērā konkrēti reģionālie un vietējie apstākļi; uzsver, ka ir nepieciešams, lai Komisija šajā sakarībā īstenotu savu koordinējošo lomu — arī nolūkā sīkāk precizēt katras stratēģijas konkrētos mērķus;

ES stratēģija Baltijas jūras reģionam (EUSBSR)

9.  atzinīgi vērtē rezultātus, kas sasniegti kopš stratēģijas uzsākšanas 2009. gadā, it īpaši raugoties uz sadarbības mehānismiem ne tikai starp iesaistītajām valstīm un reģioniem (t. i., Padomē tiekoties attiecīgajiem ministriem), bet arī pašās iesaistītajās valstīs un reģionos, piemēram, parlamentos vai valdībās; norāda, ka ES stratēģija Baltijas jūras reģionam (EUSBSR) ir stabila sadarbības sistēma ar vairāk nekā 100 pamatiniciatīvām un jauniem tīkliem;

10.  uzsver vēl risināmos problēmjautājumus, īpaši saistībā ar vidi un savienojumiem; mudina iesaistītās valstis pastiprināti pievērsties Baltijas jūras piesārņojuma jautājumam (t. i., ūdens un gaisa kvalitāte, eitrofikācija), ņemot vērā, ka Baltijas jūra ir viena no pasaules piesārņotākajām jūrām; norāda, ka laba vides stāvokļa panākšana līdz 2020. gadam ir viens no galvenajiem politikas pasākumu mērķiem šajā reģionā;

11.  vērš uzmanību uz iespēju pievienot Baltijas jūras reģionu enerģētikas tīkliem, lai samazinātu un likvidētu enerģētisko nabadzību un palielinātu enerģētisko drošību un energoapgādes drošību;

ES stratēģija Donavas reģionam (EUSDR)

12.  uzsver stratēģijas radīto pozitīvo ietekmi uz sadarbību starp iesaistītajām valstīm un reģioniem, uzlabojot mobilitāti un visu transporta veidu starpsavienojumus, veicinot tīru enerģiju, kultūru un ilgtspējīgu tūrismu, un it sevišķi uzlabojot tiešu saziņu starp iedzīvotājiem un panākot lielāku saliedētību starp stratēģijā iesaistītajiem reģioniem un valstīm;

13.  uzskata, ka projekts „EuroAccess”, iniciatīva „Keep Danube Clean” („Saglabāsim tīru Donavu”) un Donavas reģiona finansēšanas dialogs ir nepārprotami pozitīvi piemēri tam, kā pārvarēt ar finansējuma grūtībām saistītos šķēršļus, ar kuriem bieži nākas saskarties starpvalstu un pārrobežu mērogā nozīmīgiem projektiem; uzskata, ka, īstenojot šo dialogu, būtu iespējams turpināt mazināt Donavas baseina reģionu atšķirīgo attīstības līmeni; turklāt uzskata, ka Donavas stratēģijas centra darbības atjaunošana varētu nodrošināt ieguldījumu stratēģijas raitākā īstenošanā;

14.  uzsver, ka smago plūdu radītā kaitējuma novēršana joprojām ir viena no lielākajām vides problēmām Donavas makroreģiona valstīs; uzsver, ka būtu jāapsver papildu kopēji pasākumi pārrobežu piesārņojuma novēršanai;

15.  atgādina, ka ir vajadzīgi stratēģiski projekti, un uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt augstu politiskā atbalsta līmeni un palielināt valstu kompetento iestāžu resursus un spējas, lai risinātu atlikušos problēmjautājumus; tādēļ uzsver, ka ir jāsaglabā politiskais impulss Eiropas stratēģijai Donavas reģionam (EUSDR) un jānodrošina labs EUSDR vadības grupas darbs;

16.  ņemot vērā Donavas un Melnās jūras dabisko saikni, aicina iesaistītās valstis pilnveidot koordināciju starp EUSDR un Melnās jūras pārrobežu sadarbību un cieši sadarboties, lai pārvarētu kopīgas sociālekonomiskās, vides un transporta problēmas;

17.  uzsver, ka integrētāka pieeja mobilitātei un multimodalitātei Donavas reģionā labvēlīgi ietekmētu arī vidi;

ES stratēģija Adrijas un Jonijas jūras reģionam (EUSAIR)

18.  uzsver Eiropas stratēģijas Adrijas un Jonijas jūras reģionam (EUSAIR) atšķirīgo būtību, ņemot vērā potenciālo dalībvalstu un kandidātvalstu skaitu, un uzskata, ka šis sadarbības formāts var radīt lielas iespējas visam reģionam; uzskata, ka EUSAIR varētu dot stimulu paplašināšanās un integrācijas procesam;

19.  ar bažām norāda uz pastāvīgajām problēmām, kas ir saistītas ar efektīvas saiknes trūkumu starp resursu pieejamību, pārvaldību un līdzdalību un liedz pilnībā sasniegt EUSAIR mērķus; aicina iesaistītās valstis sniegt kompetentajām iestādēm atbalstu stratēģijas īstenošanā un nodrošināt piemērotus pasākumus;

20.  uzsver, ka pēdējos gados šo reģionu ir īpaši smagi skārusi migrācijas krīze; uzskata, ka ar nepieciešamajiem instrumentiem un resursiem EUSAIR varētu palīdzēt risināt šādus problēmjautājumus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas centienus rast risinājumus, kā mobilizēt finanšu resursus ar migrāciju saistītām darbībām, tostarp sadarbībai ar trešām valstīm;

21.  uzskata, ka tūrisma ilgtspējas pīlārs Adrijas un Jonijas jūras reģionā ir labvēlīgs instruments ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes radīšanai reģionā un informētības palielināšanai par vides problēmām un makroreģionālajām stratēģijām;

22.  aicina attiecīgās valstis prioritāri pievērsties EUSAIR galveno īstenotāju, kā arī programmu iestāžu, kuru pārziņā ir ar EUSAIR saistītās darbības programmas, spēju veidošanai;

ES stratēģija Alpu reģionam (EUSALP)

23.  uzskata, ka EUSALP apliecina, ka makroreģionu koncepciju var sekmīgi piemērot arī attīstītākiem reģioniem; aicina ieinteresētās personas veicināt ar vidi saistītus ieguldījumus, kuru uzmanības centrā ir klimata pārmaiņu sekas; turklāt norāda, ka Alpu reģions ir svarīgs reģionāls transporta mezgls un vienlaikus arī viena no lielākajām unikālām dabas un atpūtas teritorijām, kuru ir nepieciešams saglabāt; tādēļ uzsver, ka ir jātiecas rast ilgtspējīgas un savstarpēji saistītas transporta stratēģijas;

24.  atzinīgi vērtē patlaban ieviešanas procesā esošo stratēģijas pārvaldības struktūru, ņemot vērā, ka pirmie soļi EUSALP stratēģijas īstenošanā ir izrādījušies sarežģīti un tos reglamentēja dažādas struktūras, ietvari un termiņi; tādēļ aicina iesaistītās valstis turpināt apņēmīgi rīkoties un sniegt atbalstu EUSALP rīcības grupas locekļiem;

25.  uzsver, ka EUSALP var būt labs teritoriālās kohēzijas stratēģijas paraugs, jo šī stratēģija vienlaikus aptver dažādus specifiskus apgabalus, ražošanas teritorijas, kalnus un lauku apgabalus, kā arī dažas nozīmīgākās un attīstītākās ES pilsētas un piedāvā iespēju kopīgi risināt problēmjautājumus, ar ko saskaras iesaistītās puses (klimata pārmaiņas, demogrāfiskā situācija, bioloģiskā daudzveidība, migrācija, globalizācija, ilgtspējīgs tūrisms un lauksaimniecība, energoapgāde, transports un mobilitāte, digitālā plaisa); aicina iesaistītās valstis un reģionus veltīt pienācīgu uzmanību INTERREG Alpu reģiona programmas un citu attiecīgo fondu izmantošanai, lai pievērstos kopējām prioritātēm;

26.  uzsver, ka Alpu reģionā ir daudz robežu un ka to radīto šķēršļu likvidēšana ir priekšnosacījums sekmīgas sadarbības īstenošanai, it sevišķi attiecībā uz darba tirgu un ar MVU saistītu saimniecisko darbību; norāda, ka EUSALP var sniegt arī iespēju stiprināt starpvalstu mēroga pārrobežu sadarbību starp kaimiņos esošiem reģioniem, pilsētām un vietējām kopienām un veidot saiknes un tīklus starp iedzīvotājiem, arī domājot par transporta savienojumiem un digitālo pārklājumu; turklāt norāda uz šā reģiona trauslo vidi;

Makroreģionu Eiropa pēc 2020. gada?

27.  norāda, ka makroreģionālās stratēģijas būs rezultatīvas, ja to pamatā būs ilgtermiņa politiska perspektīva un ja tajās jau no paša sākuma būs efektīvi pārstāvētas visas publiskā un privātā sektora ieinteresētās personas, it īpaši reģionālās un vietējās iestādes, un pilsoniskā sabiedrība, un ka šajā nolūkā makroreģioniem un reģionālajām un vietējām iestādēm ir savstarpēji un efektīvi jāapmainās ar informāciju, paraugpraksi, zinātību un pieredzi; uzskata, ka ir jāpastiprina makroreģionālo stratēģiju daudzlīmeņu pārvaldība, tai ir jābūt pārredzamai un tajā jābūt paredzētiem efektīvākiem koordinācijas un komunikācijas mehānismiem, lai makroreģionālās stratēģijas būtu zināmas un tiktu akceptētas vietējās un reģionālajās kopienās;

28.  uzskata, ka stratēģijas var sekmīgi īstenot tikai tad, ja to pamatā ir ilgtermiņa redzējums un efektīva koordinācija un sadarbības struktūras, kam nodrošinātas nepieciešamās administratīvās spējas, kā arī kopīgu ilgtermiņa politisko saistību uzņemšanās iesaistītajos institucionālajos līmeņos, un ja tām tiek nodrošināts atbilstīgs finansējums; tādēļ uzsver, ka ir jāpalielina ieguldījumu efektivitāte, cenšoties panākt reģionālā un valsts līmeņa finansējuma saskaņotību, sinerģiju un papildināmību ar pastāvošajiem ES finansēšanas instrumentiem, kuri līdzās ETS programmu sekmēšanai veicina arī pārrobežu projektus ar ESI fondu, ESIF un arī tiešā finansējuma palīdzību;

29.  uzskata, ka, vienkāršojot fondus un procedūras to izmantošanai makroreģionālo stratēģiju kontekstā, tiktu uzlabota to efektivitāte;

30.  ierosina iesaistītajām valstīm jau pašā makroreģionālo stratēģiju īstenošanas sākumā skaidri noteikt, kādas saistības tās uzņemsies finansējuma un cilvēkresursu ziņā; aicina Komisiju palīdzēt makroreģionālo stratēģiju ietvaros īstenot labāku iekšējo koordināciju, veicināt labu praksi un izstrādāt stimulus visu iesaistīto pušu aktīvas iesaistīšanās un koordinācijas veicināšanai, arī nolūkā stiprināt saikni starp ES politiku un makroreģionālo stratēģiju īstenošanu, turklāt mudina makroreģionālajās stratēģijās izmantot videi draudzīgu publisko iepirkumu, tā veicinot ekoinovāciju, bioekonomiku, jaunu uzņēmējdarbības modeļu attīstīšanu un otrreizējo izejvielu izmantošanu līdzīgi aprites ekonomikas principiem, lai panāktu augstāku vides un veselības aizsardzības līmeni un veicinātu ciešu saikni starp ražotājiem un patērētājiem;

31.  uzsver — lai izstrādātu plānus, kuriem ir reāla ietekme uz teritoriju, un lai pamatotu līdzekļu ieguldījumu, ir vairāk jātiecas uz rezultātiem un jāveic konkrēti uzdevumi, tostarp vides aizsardzības jomā, un ieguldītajiem līdzekļiem savukārt jābūt samērīgiem ar izvirzītajiem mērķiem, kuriem jābūt saistītiem ar faktiskām attiecīgo teritoriju vajadzībām;

32.  aicina risināt visus ar makroreģionālajām stratēģijām saistītos jautājumus, piemēram, par līdzdalību un vajadzīgajiem politiskajiem stimuliem, rīkojoties atbilstoši modus operandi, par ko iepriekš vienojušies visi iesaistītie reģioni;

33.  uzskata, ka attiecīgajos reģionos ir jāuzlabo makroreģionu darbības redzamība un sabiedrības informētība par to, kā arī par panāktajiem rezultātiem, šajā nolūkā īstenojot informācijas kampaņas un apmainoties ar paraugpraksi, tostarp arī ar tiešsaistes platformu un sociālo tīklu palīdzību, tā nodrošinot, ka šī informācija ir viegli pieejama plašai sabiedrībai;

34.  uzsver, ka nākamā daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pārskatīšana vienlaikus paver iespēju pārskatīt makroreģionālo stratēģiju mērķus, lai pastiprinātu to saikni ar ES prioritātēm un konsolidētu attiecīgās finansiālās saistības;

35.  aicina Komisiju, veicot kohēzijas politikas noteikumu nākamo pārskatīšanu, nākt klajā ar priekšlikumiem, kas varētu veicināt labāku makroreģionālo stratēģiju īstenošanu;

36.  aicina Komisiju nākamajā makroreģionālo stratēģiju īstenošanai veltītajā ziņojumā, kas iesniedzams 2018. gadā, iekļaut padziļinātu analīzi, īpaši pievēršoties šādiem aspektiem:

a.  ETS starpvalstu programmu efektivitāte finansējuma un stratēģiska impulsa nodrošināšanā makroreģionālajām stratēģijām;

b.  rādītāji, kādus varētu iekļaut katrā makroreģionālajā stratēģijā, lai nodrošinātu labāku virzību uz rezultātiem, uzraudzību un novērtēšanu;

c.  pasākumi saiknes pastiprināšanai ar ES prioritātēm;

d.  finansēšanas shēmu ieviešanas un integrēšanas vienkāršošana;

e.  cik kvalitatīva ir reģionālo valdību un vietējo pašvaldību iesaistīšanās makroreģionālo stratēģiju īstenošanā;

37.  uzsver, ka aicinājumam attīstīt jaunas stratēģijas, piemēram, attiecībā uz Karpatu, Atlantijas okeāna, Vidusjūras vai Pireneju pussalas reģioniem, nebūtu jānovirza uzmanība no primārā mērķa, proti, uzlabotas, dziļākas pastāvošo makroreģionālo stratēģiju īstenošanas;

38.  atbalsta makroreģionālo stratēģiju pamatā esošo „trīs nē” principu (nekādu jaunu ES tiesību aktu, nekāda jauna ES finansējuma un nekādu jaunu ES struktūru); tomēr ierosina Komisijai nākamajā ziņojumā par makroreģionālo stratēģiju īstenošanu izvērtēt šo triju „nē” ietekmi uz ESI fondu programmām;

39.  uzsver nepieciešamību pēc teritoriālas pieejas attiecībā uz sadarbības ietvaros īstenotajām darbībām, atsevišķi izvērtējot katru situāciju, jo makroreģionālās stratēģijas ir vērstas uz teritoriālu problēmjautājumu risināšanu, kas efektīvāk paveicams kopīgiem spēkiem; uzsver, ka ir svarīgi panākt sinerģiju un konverģenci starp dažādajiem ETS programmu teritoriālās sadarbības komponentiem un makroreģioniem, lai pastiprinātu starpvalstu programmu ietekmi, apkopotu resursus, vienkāršotu makroreģionālo stratēģiju finansēšanu un pilnveidotu to īstenošanas rezultātus un ieguldīto resursu efektivitāti;

40.  atkārtoti norāda uz ES apņemšanos īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus; uzsver, ka ir svarīgi saskaņot makroreģionālo stratēģiju mērķus ar tādām ES pamatiniciatīvām kā enerģētikas savienība, Parīzes nolīgums klimata pārmaiņu jomā un “zilā izaugsme” jūras makroreģionos; vērš uzmanību uz vides risku pārvaldību, piemēram, dabas, bioloģiskās daudzveidības un zivju krājumu saglabāšanu un cīņu pret jūras piesārņošanu ar atkritumiem, kā arī ilgtspējīga, dabai draudzīga tūrisma attīstīšanu; mudina īstenot sadarbību atjaunojamo energoresursu nozarē; šajā sakarībā mudina izmantot pārdomātas specializācijas stratēģijas (S3), nostiprināt MVU un radīt kvalitatīvas darbvietas;

41.  uzsver, ka Parlaments jau kopš pašiem pirmsākumiem ir makroreģionus atbalstījis ar izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām; turklāt norāda uz Baltijas jūras reģionā gūto pieredzi, kas rāda, ka makroreģionālās sadarbības pamatā arī turpmāk jābūt ilgtermiņa redzējumam;

42.  aicina Komisiju izteikt Parlamentam uzaicinājumu piedalīties novērotāja statusā Augsta līmeņa darba grupā makroreģionālo stratēģiju jautājumos;

o

o    o

43.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un dalībvalstu un makroreģionālajās stratēģijās iesaistīto trešo valstu valdībām, parlamentiem un reģionālajiem parlamentiem.

  • [1]  OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
  • [2]  OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
  • [3]  OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.
  • [4]  OV C 188E, 28.6.2012., 30. lpp.
  • [5]  OV C 349E, 29.11.2013., 1. lpp.
  • [6]  OV C 353E, 3.12.2013., 122. lpp.
  • [7]  OV C 355, 20.10.2017., 23. lpp.
  • [8]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0336.
  • [9] 6 Peter Schmitt et al. (2009), EU macro-regions and macro-regional strategies – A scoping study, NORDREGIO elektroniskais darba dokuments 2009:4.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejAS ATZINUMS (28.9.2017)

Reģionālās attīstības komitejai

par ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanu
(2017/2040(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Biljana Borzan

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Reģionālās attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzīst, cik svarīgas ir ES makroreģionālās stratēģijas, proti, 2009. gada ES stratēģija Baltijas jūras reģionam (EUSBSR), 2011. gada ES stratēģija Donavas reģionam (EUSDR), 2014. gada ES stratēģija Adrijas un Jonijas jūras reģionam (EUSAIR) un 2015. gada ES stratēģija Alpu reģionam (EUSALP); norāda, ka makroreģionālās stratēģijas tiek konsekventi integrētas politikas plānošanā ES līmenī, bet sporādiskāk — valstu un reģionālā līmenī; atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, bet uzskata, ka nav nepieciešams papildu novērtējums attiecībā uz jau esošo makroreģionālo stratēģiju īstenošanu, un jo īpaši par aspektiem, kas attiecas uz vidi, kā vienu no ilgtspējīgas attīstības pīlāriem; mudina Komisiju turpmākajos ziņojumos pievērst īpašu uzmanību makroreģionālo stratēģiju projektu rezultātiem;

2.  atzīst makroreģionālo stratēģiju nozīmi, nodrošinot vienotu integrētu sistēmu un veicinot saskaņotu rīcību, lai risinātu kopīgās problēmas, ar kurām saskaras dažādi dalībnieki noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, kas aptver dalībvalstis un trešās valstis, kuras tādējādi gūst labumu no ciešākas sadarbības, kas palīdz sasniegt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; aicina Komisiju un iesaistītās valstis un to reģionus attīstīt sinerģijas un vēl vairāk integrēt makroreģionālās stratēģijas ES nozaru politikas jomās, jo īpaši vides un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā, klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās tām jomā;

3.  uzsver kolektīvas rīcības iespējamās priekšrocības makroreģionālo stratēģiju ietvaros attiecībā uz vides jautājumiem, tostarp, bet ne tikai, tiem, kuriem ir pārrobežu raksturs, piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesārņotāju emisiju samazināšanu, bioloģiskās daudzveidības un vides aizsardzību, kā arī uz ekosistēmu balstītām stratēģijām par pielāgošanos klimata pārmaiņām; uzskata, ka stratēģiju pārvaldība varētu būt vēl efektīvāka attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, klimata pārmaiņām, atjaunojamiem energoresursiem un jūras nozaru ekonomiku; uzskata, ka politikas koordinācija starp reģioniem ir efektīva pieeja, kā rast noturīgus risinājumus vides problēmām; aicina integrēt vides jautājumus, izstrādājot un īstenojot dažādas nozaru politikas attiecībā uz pašreizējiem un turpmākajiem makroreģioniem;

4.  mudina paplašināt aizsargājamās dabas teritorijas, lai aizsargātu vidi un apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, jo īpaši — pilnveidojot „Natura 2000”, „Emerald” tīklus un programmu LIFE;

5.  uzskata, ka makroreģionālās stratēģijas un ar tām saistītas vides programmas ir noderīgi instrumenti, lai padarītu Eiropas sadarbības ieguvumus uzskatāmus iedzīvotājiem, un tādēļ mudina visas iesaistītās puses pilnībā iesaistīties stratēģijās un to īstenošanā;

6.  prasa, lai dalībvalstis, kā arī piekrastes kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis savlaicīgi pieņem jūras telpiskās plānošanas un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas;

7.  norāda, ka lauku apvidos daba ir ekonomiskais pamats daudziem iedzīvotājiem un ka vides programmas var būt sekmīgas tikai tad, ja tās atbalsta vietējie iedzīvotāji; tāpēc uzsver, ka, lai sasniegtu vides aizsardzības mērķus, šādiem projektiem ir pilnībā jāņem vērā vietējo iedzīvotāju ilgtermiņa ekonomiskās intereses;

8.  mudina visas iesaistītās puses īstenot klimata pārmaiņu politiku, kura ietver ražošanas un patēriņa modeļus, kas atbilst aprites ekonomikas principiem, vides un veselības aizsardzību un īsākus ciklus pārtikas piegādes ķēdē, un galveno uzmanību pievērst tam, lai racionāli izmantotu un atkārtoti izmantotu vietējos materiālus un dabas resursus, nodrošinot netoksisku materiālu aprites ciklus, ieskaitot notekūdeņus un lauksaimniecības atkritumus, un veicināt ciešu saikni starp ražotājiem un patērētājiem vietējā līmenī; mudina visās makroreģionālajās stratēģijās izmantot videi draudzīgu publisko iepirkumu, lai veicinātu ekoinovāciju un jaunu uzņēmējdarbības modeļu attīstību;

9.  aicina pilnveidot jūras NATURA 2000 tīklu un saskaņotu un reprezentatīvu aizsargājamo jūras teritoriju tīklu saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu līdz 2020. gadam;

10.  uzsver, cik svarīgs ir dialogs ar ieinteresētajām personām un sabiedrības informēšana par makroreģionālajām stratēģijām, lai tās būtu zināmas un tiktu pieņemtas vietējās kopienās; uzskata, ka tas ir būtisks elements, lai makroreģionālās stratēģijas gūtu panākumus;

11.  aicina īpaši sinhronizēt un labāk koordinēt esošo līdzekļu izmantošanu visos līmeņos, lai sasniegtu makroreģionālos mērķus, un atraisīt makroreģionālo stratēģiju potenciālu; iesaka pieredzi, kas gūta makroreģionālajās stratēģijās, izmantot tam, lai uzlabotu attiecīgo Savienības finanšu instrumentu efektivitāti; pieņem zināšanai, ka Savienības finansējums parasti ir saistīts ar konkrētiem projektiem, jo vides problēmu risināšanai ir vajadzīga ilgtermiņa pieeja; uzsver, ka ir nepieciešams, lai Komisija, dalībvalstis un kompetentās iestādes apsver šo ilgtermiņa perspektīvu projektu finansēšanā un nākotnes finansēšanas programmu plānošanā un efektīvāk koordinē resursus, kas pieejami, lai finansētu makroreģionu konkrētos vides mērķus, un pielāgo to izmantošanu politiskām prioritātēm;

12.  uzsver, cik svarīgi ir izveidot uzraudzības un novērtēšanas instrumentus attiecībā uz dažādiem rādītājiem, lai labāk izvērtētu izvirzīto vides aizsardzības mērķu sasniegšanu, neradot nevajadzīgu administratīvo slogu projekta partneriem un ieinteresētajām personām;

13.  aicina makroreģionu ieinteresētās puses izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus) un citu Savienības finansējumu, lai veicinātu ar vidi saistītus ieguldījumus, kuru mērķu starpā ir klimata pārmaiņu mazināšana;

14.  aicina ieinteresētās personas makroreģionos papildus tiem līdzekļiem, kas attiecas uz makroreģionālajām stratēģijām un finanšu instrumentiem konkrētu vides aizsardzības mērķu finansēšanai, apsvērt arī iespēju izmantot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF);

15.  norāda, ka Adrijas un Jonijas jūras reģionu apdraud piesārņojums no dažādiem avotiem, tostarp neattīrīti komunālie notekūdeņi, jūras piesārņojums, neattīrīti notekūdeņi un eitrofikācija, ko izraisa lauksaimniecības notekūdeņi un zivju audzētavas; tādēļ aicina iesaistītās valstis vēl vairāk pastiprināt centienus, lai risinātu šīs problēmas vides jomā; uzsver, cik svarīgi ir ieviest šim mērķim atbilstošu sistēmu atkritumu un notekūdeņu apstrādei un ūdens apgādes aizsardzībai;

16.  norāda, ka Adrijas jūra, būdama daļēji noslēgta, ir īpaši jutīga pret piesārņojumu un tai ir netipiskas hidrogrāfiskās īpatnības, piemēram, tās dziļums un piekraste ievērojami atšķiras reģiona ziemeļu un dienvidu daļā; atzinīgi vērtē to, ka visi četri Adrijas un Jonijas jūras reģiona pīlāri ir veidoti tā, lai veicinātu ilgtspējas mērķu sasniegšanu;

17.  uzskata, ka ceļu un transporta infrastruktūru izbūves pabeigšana un pasākumi, lai izmantotu milzīgo neizmantoto potenciālu atjaunojamo enerģijas avotu jomā, ir būtiski svarīgi nosacījumi, lai makroreģionā varētu sasniegt vides ilgtspējas mērķus;

18.  norāda uz nepieciešamību nodrošināt vides ilgtspēju Adrijas un Jonijas jūras makroreģionā, izmantojot konkrētus vides aizsardzības pasākumus, tostarp projektus apsekojumiem un zemes nogruvumu novēršanu;

19.  atgādina par savu nostāju, kas iepriekš izklāstīta 2012. gada 3. jūlija rezolūcijā par ES makroreģionālo stratēģiju attīstību: pašreizējā prakse un nākotnes izredzes, it īpaši Vidusjūras reģionā; norāda, ka Vidusjūras reģions ir vienots kopums, kas veido vienu kultūras un vides apgabalu ar ļoti daudzām kopīgām īpašībām un prioritātēm, kas raksturīgas Vidusjūras klimatam: tie paši augi, bagātīgi atjaunojamās enerģijas avoti, it īpaši Saules enerģija, tūrisma nozīmīgums, līdzīgi dabas katastrofu riski (ugunsgrēki, plūdi, zemestrīces, ūdens trūkums) un cilvēku darbības riski, īpaši jūras piesārņojums; vēlreiz apstiprina savu atbalstu makroreģionālās stratēģijas īstenošanai Vidusjūras baseinā, lai Vidusjūras reģiona valstīm un reģioniem piedāvātu kopīgu rīcības plānu kopēju un problemātisku jautājumu risināšanai un piešķirtu struktūru šajā apgabalā, kas ir ļoti nozīmīgs Eiropas attīstībai un integrācijai, un aicina Padomi un Komisiju ātri risināt šo jautājumus;

20.  lai garantētu Savienības resursu ilgtspējīgas izmantošanu, aicina Komisiju nodrošināt, ka trešās valstis, kas piedalās projektos šajā makroreģionā, ievēro attiecīgo Savienības acquis, jo īpaši Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, Ūdens pamatdirektīvu, Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu, Nitrātu direktīvu, Atkritumu direktīvu, Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu, un zaļās infrastruktūras stratēģiju; iesaka izmantot nolīgumus un konvencijas, lai iesaistītu trešās valstis Eiropas Savienības vides projektos;

21.  uzskata, ka tūrisma ilgtspējas pīlārs Adrijas un Jonijas jūras reģionā ir labvēlīgs instruments ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes radīšanai reģionā, kā arī izpratnes palielināšanai par vides problēmām un makroreģionālajām stratēģijām;

22.  norāda, ka bioloģiskā daudzveidība Adrijas un Jonijas jūras reģiona jūras un piekrastes teritorijās ir liels ieguvums tūrisma, atpūtas un zvejas darbībām un dod ieguldījumu makroreģiona kultūras mantojumā; tāpēc uzskata par nevēlamu to, ka trūkst dzīvotņu karšu; aicina iesaistītās valstis veikt kartēšanas darbības EUSAIR ietvaros;

23.  uzsver, ka ir vajadzīga uz ekosistēmu balstīta pieeja darbību saskaņošanai integrētās piekrastes pārvaldības (IPP) un jūras telpiskās plānošanas (JTP) ietvaros, lai nodrošinātu resursu ilgtspējīgu izmantošanu, jo abas sistēmas ir svarīgas veicinātājas attiecībā uz pārrobežu sadarbību un ieinteresēto pušu sadarbību starp dažādām piekrastes un jūras nozares darbībām un tām piemīt potenciāls ilgtspējīgā veidā vienot ekosistēmu pakalpojumus un jūras nozaru izaugsmes iespējas;

24.  aicina izveidot koordinētas pārraudzības sistēmu un datubāzi par jūras piedrazojumu un jūras piesārņojumu, tostarp atkritumu un piesārņojuma avotu un veida noteikšanu, kā arī ģeogrāfiskas informācijas sistēmas (ĢIS) datubāzi par jūras piedrazojuma atrašanās vietu un avotiem;

25.  aicina izstrādāt un īstenot vienotu ārkārtas situāciju plānu naftas noplūdes un citiem liela apmēra piesārņojuma gadījumiem, par pamatu izmantojot apakšreģionu ārkārtas rīcības plānu, ko izstrādājusi apvienotā komisija Adrijas jūras un tās piekrastes apgabalu aizsardzībai, un Barselonas konvencijas protokolus;

26.  aicina iesaistītās valstis dot priekšroku spēju veidošanai, kas vērsta uz EUSAIR galvenajiem īstenotājiem, kā arī programmu iestādēm, kas ir atbildīgas par EUSAIR attiecīgajām darbības programmām;

27.  uzsver, ka milzīgo plūdu radīto zaudējumu novēršana joprojām ir viena no lielākajām vides problēmām Donavas makroreģiona valstīm; uzsver, ka būtu jāapsver papildu kopēji pasākumi pārrobežu piesārņojuma novēršanai;

28.  ar gandarījumu norāda uz tādu projektu īstenošanu kā, piemēram, DANUBEPARKS 2.0, STURGEON 2020, SEERISK, CC-WARE un kopa Danube Air Nexus, lai sasniegtu EUSDR mērķus vides jomā;

29.  atzinīgi vērtē Donavas reģiona projektu „EuroAccess” kā instrumentu, ar ko darīt esošo finansējumu pieejamāku, un mudina citus makroreģionālos reģionus to uzskatīt par paraugpraksi;

30.  aicina Komisiju sākt izstrādāt Pireneju pussalas makroreģionu, ar kuru tiktu risinātas problēmas attiecībā uz rūpīgi plānotas mežsaimniecības politikas veikšanu atbilstoši klimata prasībām, cenšoties novērst lauku iedzīvotāju skaita samazināšanos, pārtuksnešošanos un augsnes eroziju, izmantojot pareizu vides pārvaldību un dažādošanu mežos, stādot vietējos platlapju kokus, kas ir ugunsizturīgāki, tādējādi palīdzot novērst zaudējumus, ko katru gadu Spānijā un Portugālē nodara masveida mežu ugunsgrēki;

31.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota Donavas Transnacionālā programma „Interreg” kā instruments, lai sniegtu atbalstu tās pārvaldībai, un uzsver tās tiešo ieguldījumu stratēģijas īstenošanā, kas ir viens no uzskatāmākajiem EUSDR rezultātiem;

32.  uzsver, ka integrētāka pieeja attiecībā uz mobilitāti un multimodalitāti Donavas reģionā labvēlīgi ietekmētu arī vidi;

33.  uzsver, ka Komisijai vajadzētu steidzami ierosināt pētījumus Pireneju pussalas makroreģiona izstrādāšanai, ņemot vērā nozīmīgās pārrobežu problēmas saistībā ar klimata pārmaiņām, vides aizsardzību, risku novēršanu un pārvaldību, resursu efektīvu izmantošanu, dabas aizsardzību, bioloģisko daudzveidību, kopīgiem ūdens resursiem un jūras nozaru ekonomikas un atjaunojamo enerģijas avotu potenciāla izpēti;

34.  atzinīgi vērtē Donavas stratēģijas centra kā jaunas struktūras izveidošanu EUSDR īstenošanas sekmēšanai un mudina iesaistīties visas attiecīgās puses un potenciāli ieinteresētos dalībniekus;

35.  ar bažām norāda, ka salīdzinājumā ar EUSDR darbības pirmajiem gadiem tagad tai, šķiet, ir atvēlēta zemāka prioritātes pakāpe valsts līmeņa politiskajās debatēs iesaistītajās valstīs; uzsver vajadzību saglabāt politisko impulsu, jo valstu apņemšanās tiešā veidā ietekmē cilvēkresursu pieejamību valsts un reģionālajās pārvaldes iestādēs un tas ir būtiski, lai stratēģija varētu darboties bez aizķeršanās un lai konsolidētu panākto progresu un līdz šim sasniegtos rezultātus;

36.  aicina dalībvalstis nodrošināt dalībvalstu pārstāvju pienācīgu līdzdalību EUSDR vadības grupas sanāksmēs par prioritārajām jomām un apsvērt iespēju samazināt prioritāro jomu pašreizējo skaitu un apjomu, ja netiek piešķirts pietiekami daudz līdzekļu skaidri noteiktos termiņos;

37.  uzsver problēmu saistībā ar to, ka Donavā atrodas daudz nogrimušu kuģu, kas apdraud navigāciju un vidi, jo īpaši, ja ir zems ūdens līmenis; norāda, ka nogrimušo kuģu vraki satur ievērojamus daudzumus degvielas un citu vielu, kas pastāvīgi piesārņo ūdeni, savukārt kuģu metāla rūsēšana pastāvīgi rada piesārņojumu, kam ir nopietnas sekas; aicina šīs problēmas risināšanai izmantot ES fondus un ciešāk sadarboties EUSDR ietvaros;

38.  aicina Alpu makroreģiona ieinteresētās puses izmantot ESI fondus un citu Savienības finansējumu, lai veicinātu ar vidi saistītus ieguldījumus, kuru mērķu starpā ir klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanas mērķi; jo īpaši atzinīgi vērtē reģiona integrēto pieeju, lai saskaņotu vides un ekosistēmu aizsardzību ar ekonomiskās un sociālās labklājības nodrošināšanu;

39.  uzsver, ka vides politika ir transversāla un izraudzītajiem risinājumiem Alpu stratēģijas jomās ir jāsaskaņo vides ilgtspēja un ekonomikas attīstība; norāda, ka Alpu reģions ir svarīgs reģionālā transporta mezgls un vienlaikus arī viena no lielākajām dabas un atpūtas teritorijām, un viens no pievilcīgākajiem tūrisma reģioniem Eiropā; tomēr norāda, ka īpašo ģeogrāfisko un dabas apstākļu dēļ piekļuve reģiona daļām sagādā problēmu; uzskata, ka, lai saglabātu Alpus kā unikālu dabas teritoriju, ir būtiski radīt ilgtspējīgas un savstarpēji saistītas transporta stratēģijas un ņemt vērā klimata pārmaiņu mazināšanas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas politiku, piemēram, dzīvotņu savienojamību, lai varētu notikt sugu migrācija;

40.  pauž bažas, ka klimata pārmaiņas var izraisīt hidroģeoloģisko nestabilitāti un apdraudēt bioloģisko daudzveidību Alpu reģionā; uzsver, ka temperatūras paaugstināšanās nopietni apdraud tādu sugu populāciju izdzīvošanu, kuras mīt lielos augstumos, un ka vēl viens iemesls bažām ir ledāju kušana, jo tā būtiski ietekmē gruntsūdens rezerves;

41.  uzsver, ka Alpu reģiona tūrisma un lauksaimniecības nozare ir galvenā ieinteresētā puse ilgtspējīgai reģionālajai attīstībai un tādējādi būtu jāiekļauj visos vides projektu īstenošanas posmos;

42.  norāda, ka pirmie soļi EUSALP stratēģijas īstenošanā ir parādījuši, ka tās integrēšana esošajās programmās ir izrādījusies sarežģīta, jo tās reglamentē struktūras, pamatnostādnes un termiņi, kas bieži vien nav savienojami ar makroreģionālās stratēģijas vajadzībām;

43.  aicina iesaistītās valstis stiprināt savas saistības, nepārtrauktību, stabilitāti, iespējas un atbalstu EUSALP rīcības grupas locekļiem, kas tās pārstāv, un nodrošināt, ka ir pienācīgi pārstāvētas visas rīcības grupas;

44.  atzinīgi vērtē to, ka tiek īstenoti videi labvēlīgi projekti Baltijas reģionā, piemēram, BLASTIC, lai samazinātu jūras piedrazošanu, klimata dialoga platforma, lai stiprinātu integrētu reaģēšanu uz klimata problēmām, un PRESTO, lai uzlabotu ūdens kvalitāti; tomēr uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai risinātu vides problēmas, ar kurām saskaras Baltijas jūras makroreģions, un jo īpaši attiecībā uz eitrofikāciju, jūras aizsardzības uzlabošanu, gaisa kvalitāti un piesārņojumu.

45.  norāda, ka EUSBSR galvenais mērķis kopš uzsākšanas 2009. gadā joprojām ir uzlabot Baltijas jūras vides stāvokli;

46.  atgādina, ka Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām jūrām pasaulē; uzsver, cik svarīgi ir sadarboties, lai uzlabotu stāvokli Baltijas jūrā; aicina turpināt kaimiņattiecību programmas visā Baltijas jūras sateces baseinā un iekļaut tajās līdzekļus, ar kuru palīdzību var uzlabot vides stāvokli visā sateces baseinā;

47.  norāda, ka laba vides stāvokļa panākšana līdz 2020. gadam ir viens no galvenajiem politikas pasākumu mērķiem Baltijas jūras reģionā;

48.  uzskata par nosodāmu no jūras makroreģionu aspekta, ka kuģi var novadīt neattīrītus notekūdeņus jūrā, ja tie atrodas vairāk kā 12 jūras jūdžu (apmēram 22 km) attālumā no krasta, un ka apstrādātos notekūdeņus pat var novadīt ūdenī trīs jūras jūdžu (apmēram 5,5 km) attālumā no krasta; prasa piešķirt finansējumu notekūdeņu uzņemšanas spēju palielināšanai ostās, lai visi pasažieru kuģi varētu apstrādāt savus notekūdeņus, kā noteikts pārskatītajā MARPOL konvencijas IV pielikumā;

49.  aicina visas iesaistītās puses regulāri un biežāk rīkot politiskas diskusijas par EUSBSR valstu līmenī parlamentā vai valdībā, kā arī Padomē attiecīgo ministru sanāksmēs;

50.  atzinīgi vērtē, ņemot vērā Baltijas jūras makroreģiona aspektu, ES pieņemto Sēra satura direktīvu un Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) Jūras vides aizsardzības komitejas 2016. gada 27. oktobra lēmumu noteikt Baltijas jūru un Ziemeļjūru par NOx emisijas kontroles zonu (NECA); atgādina, ka, kuģiem izmantojot neattīrītu degvielu, tā rezultātā joprojām rodas liels daudzums slāpekļa un sēra emisiju gaisā, no kurienes tās nokļūst jūrā;

51.  norāda, ka ES stratēģija Baltijas jūras reģionam ir stabila sadarbības sistēma ar vairāk nekā 100 pamatiniciatīvām un jauniem tīkliem; tomēr mudina ieinteresētās personas saglabāt tās dinamiku un uzlabot politikas koordināciju un saturu, balstoties uz projekta rezultātiem;

52.  uzskata, ka ir svarīgi pārskatīt atļauju atvērtā cikla sēra skruberu lietotājiem novadīt ūdeni no sēra skruberiem atpakaļ jūrā; norāda, ka notekūdeņi no slēgtā cikla sēra skruberiem ir jānogādā apstrādei, bet atvērtā cikla skruberu notekūdeņi tiek tieši novadīti atpakaļ jūrā, radot „zaļmazgāšanās” (greenwash) darbības modelis, kurā sērs nenokļūst gaisā, tomēr beigās nonāk jūrā;

53.  atgādina, cik svarīga ir kuģošanas drošība jūrā, jo īpaši Baltijas jūrā; uzsver, cik svarīga ir sadarbība starp valstīm Baltijas jūras reģionā, lai risinātu problēmas, ko rada pieaugošais jūras transporta apjoms un jo īpaši naftas un bīstamu vielu pārvadāšana;

54.  atgādina, ka jūras nozaru izaugsme jūras makroreģionos balstās uz jūras potenciāla ilgtspējīgu izmantošanu, kas nozīmē, ka visās darbības jomās ir jāņem vērā vides aspekts; atgādina, ka jūras bioekonomikas ietvaros ir iespējams rast jaunus produktus un pakalpojumus un uz to pamata izstrādāt un attīstīt uz zinātību balstītas metodes, lai veicinātu nodarbinātību; uzsver, ka dabas resursu ilgtspējīga izmantošana un labvēlīgs ūdens un jūras vides stāvoklis rada stingru pamatu jūras bioekonomikai;

55.  uzsver nozīmīgo pāreju uz bioekonomiku un aprites ekonomiku ekonomiskās domāšanas jomā, darbības veidos un metodēs, kas var palīdzēt risināt vides problēmas Baltijas jūrā; atgādina par iespējām izmantot atjaunojamo energoresursu enerģiju un uzlabot energoefektivitāti Baltijas jūras reģionā;

56.  vērš uzmanību uz iespēju savienot Baltijas jūras reģionu enerģētikas tīklos, lai samazinātu un izskaustu enerģētisko nabadzību un palielinātu energoapgādes drošību un piegādes drošību.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

28.9.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

59

1

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Margrete Auken, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Ivo Belet, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Paul Brannen, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Seb Dance, Angélique Delahaye, Bas Eickhout, Arne Gericke, Jens Gieseke, Julie Girling, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Jytte Guteland, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Josu Juaristi Abaunz, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Urszula Krupa, Jo Leinen, Peter Liese, Norbert Lins, Rupert Matthews, Valentinas Mazuronis, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Pavel Poc, Frédérique Ries, Michèle Rivasi, Annie Schreijer-Pierik, Davor Škrlec, Renate Sommer, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Ivica Tolić, Nils Torvalds, Adina-Ioana Vălean, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Guillaume Balas, Jørn Dohrmann, Eleonora Evi, Christofer Fjellner, Elena Gentile, Anja Hazekamp, Merja Kyllönen, Ulrike Müller, Stanislav Polčák, Gabriele Preuß, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Matt Carthy, Olle Ludvigsson, Bernard Monot, Jens Nilsson, Marita Ulvskog

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

59

+

ALDE

Anneli Jäätteenmäki, Valentinas Mazuronis, Ulrike Müller, Frédérique Ries, Nils Torvalds

ECR

Jørn Dohrmann, Arne Gericke, Julie Girling, Urszula Krupa, Rupert Matthews, Bolesław G. Piecha, Jadwiga Wiśniewska

EFDD

Eleonora Evi, Piernicola Pedicini

GUE/NGL

Matt Carthy, Anja Hazekamp, Josu Juaristi Abaunz, Kateřina Konečná, Merja Kyllönen

NI

Zoltán Balczó

PPE

Pilar Ayuso, Ivo Belet, Birgit Collin-Langen, Angélique Delahaye, Christofer Fjellner, Jens Gieseke, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Peter Liese, Norbert Lins, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska, Stanislav Polčák, Annie Schreijer-Pierik, Renate Sommer, Ivica Tolić, Adina-Ioana Vălean

S&D

Guillaume Balas, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Paul Brannen, Seb Dance, Elena Gentile, Jytte Guteland, Karin Kadenbach, Jo Leinen, Olle Ludvigsson, Jens Nilsson, Gilles Pargneaux, Pavel Poc, Gabriele Preuß, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Marita Ulvskog, Damiano Zoffoli

VERTS/ALE

Marco Affronte, Margrete Auken, Bas Eickhout, Benedek Jávor, Michèle Rivasi, Davor Škrlec

1

-

ENF

Mireille D’Ornano

2

0

ENF

Jean-François Jalkh, Bernard Monot

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

23.11.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

34

1

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pascal Arimont, Franc Bogovič, Mercedes Bresso, Rosa D’Amato, John Flack, Iratxe García Pérez, Michela Giuffrida, Krzysztof Hetman, Ivan Jakovčić, Marc Joulaud, Constanze Krehl, Sławomir Kłosowski, Martina Michels, Iskra Mihaylova, Andrey Novakov, Younous Omarjee, Konstantinos Papadakis, Stanislav Polčák, Monika Smolková, Maria Spyraki, Ruža Tomašić, Monika Vana, Matthijs van Miltenburg, Lambert van Nistelrooij

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniel Buda, Viorica Dăncilă, Raffaele Fitto, Elena Gentile, John Howarth, Ivana Maletić, Demetris Papadakis, Dimitrios Papadimoulis, Bronis Ropė, Damiano Zoffoli, Milan Zver

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Olle Ludvigsson

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

34

+

ALDE

Ivan Jakovčić, Iskra Mihaylova, Matthijs van Miltenburg

ECR

Raffaele Fitto, Sławomir Kłosowski, Ruža Tomašić

EFDD

Rosa D'Amato

GUE/NGL

Martina Michels, Younous Omarjee, Dimitrios Papadimoulis

PPE

Pascal Arimont, Franc Bogovič, Daniel Buda, Krzysztof Hetman, Marc Joulaud, Ivana Maletić, Andrey Novakov, Stanislav Polčák, Maria Spyraki, Milan Zver, Lambert van Nistelrooij

S&D

Mercedes Bresso, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Elena Gentile, Michela Giuffrida, John Howarth, Constanze Krehl, Olle Ludvigsson, Demetris Papadakis, Monika Smolková, Damiano Zoffoli,

VERTS/ALE

Bronis Ropė, Monika Vana

1

-

NI

Konstantinos Papadakis

1

0

ECR

John Flack

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums - Privātuma politika