Procedūra : 2017/2260(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0052/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0052/2018

Debates :

PV 13/03/2018 - 20
CRE 13/03/2018 - 20

Balsojumi :

PV 14/03/2018 - 8.12
CRE 14/03/2018 - 8.12
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0078

ZIŅOJUMS     
PDF 735kWORD 82k
5.3.2018
PE 615.238v02-00 A8-0052/2018

par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2018. gada izaugsmes pētījumā

(2017/2260(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja

Referents: Krzysztof Hetman

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
  Kultūras un izglītības komitejAS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2018. gada izaugsmes pētījumā

(2017/2260(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 5. pantu,  

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 145., 148., 152., 153., 174. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās IV sadaļu (Solidaritāte),

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 1., 3., 4., 5., 8. un 10. mērķi,

–  ņemot vērā 2017. gada 17. novembrī Gēteborgā pieņemto iestāžu kopīgo proklamāciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra paziņojumu “2018. gada izaugsmes pētījums” (COM(2017)0690),

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes 2017. gada 22. novembra vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu, kas pievienots Komisijas paziņojumam par 2018. gada izaugsmes pētījumu (COM(2017)0674),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2017)0677),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2017)0770),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra ziņojumu “Brīdināšanas mehānisma ziņojums par 2018. gadu” (COM(2017)0771),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra paziņojumu “2018. gada budžeta plāna projekti: vispārējs novērtējums” (COM(2017)0800),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveide” (COM(2017)0250),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Iniciatīva strādājošo vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvara atbalstam” (COM(2017)0252),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 26. aprīļa darba dokumentu “Novērtējums attiecībā uz 2013. gada ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”” (SWD(2017)0258),

–  ņemot vērā Komisijas publicēto septīto izdevumu “Nodarbinātība un sociālie procesi Eiropā 2017. gadā”, kurā galvenā uzmanība pievērsta taisnīgumam starp paaudzēm un solidaritātei Eiropā,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. oktobra paziņojumu “Garantija jauniešiem un jaunatnes nodarbinātības iniciatīva — pēc trīs gadiem” (COM(2016)0646),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2016)0604),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu “Eiropas investīciju stiprināšana nodarbinātībai un izaugsmei: ceļā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda otro posmu un jauno Eiropas Ārējo investīciju plānu (COM(2016)0581),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu “Jaunā prasmju programma Eiropai. Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbināmības un konkurētspējas stiprināšanai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu “Eiropa atkal investē. Novērtējums par Investīciju plānu Eiropai” (COM(2016)0359),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 8. marta paziņojumu “Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127) un tā pielikumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. februāra priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2016)0071) un Parlamenta 2016. gada 15. septembra nostāju par to(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Sociālo ieguldījumu paketi, tostarp Ieteikumu 2013/112/ES „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), kā arī Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(4),

–  ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 7. decembra secinājumus “Veicināt sociālo ekonomiku ― vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā”,

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par nevienlīdzības apkarošanu kā instrumentu darbvietu radīšanai un izaugsmes stimulēšanai(5),

–  ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par eurozonas ekonomikas politikas nostādnēm(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz ienākumu minimumu — instrumentu nabadzības novēršanai(7),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par jauno Prasmju programmu Eiropai(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai(9),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(10),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2017. gada izaugsmes pētījumā(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(13),

–  ņemot vērā 2016. gada 2. februāra normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas platformas izveidi sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā(14),

–  ņemot vērā 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai(15),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu — darbvietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā(16),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(17),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(18),

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēguma apsvērumus par Eiropas Savienības sākotnējo pārskatu (2015. gada septembris),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2017. marta Īpašo ziņojumu Nr. 5/2017 “Jauniešu bezdarbs: vai ES politikas virzieniem ir bijusi nozīme? Garantijas jauniešiem shēmas un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas novērtējums”,

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 25. septembra ziņojumu “Developments in working life in Europe: EurWORK annual review 2016” (“Darba gaitu izmaiņas Eiropā: EurWORK 2016. gada pārskats”) un jo īpaši nodaļu “Atalgojuma atšķirības — fakti, debates un rīcībpolitikas”,

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 18. jūlija analītisko pārskatu “Pay inequalities experienced by posted workers: Challenges to the “equal treatment” principle” (“Norīkoto darba ņēmēju atalgojuma atšķirības: vienlīdzīgas attieksmes principa apdraudējums”), kurā sniegts visaptverošs pārskats par valdību un sociālo partneru nostājām visā Eiropā attiecībā uz principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu”,

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 26. jūnija ziņojumu “Occupational change and wage inequality: European Jobs Monitor 2017” (“Profesiju struktūras izmaiņas un darba samaksas nevienlīdzība: Eiropas darbvietu uzraudzība 2017. gadā”),

-  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 19. aprīļa ziņojumu “Social mobility in the EU” (“Sociālā mobilitāte ES”),

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 13. marta ziņojumu „Income inequalities and employment patterns in Europe before and after the Great Recession” („Ienākumu nevienlīdzība un nodarbinātības modeļi Eiropā pirms un pēc lielās recesijas”),

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 24. februāra ziņojumu “Involvement of the social partners in the European Semester: 2016 update” (“Sociālo partneru iesaiste Eiropas pusgadā: 2016. gads”) un 2016. gada 16. februāra ziņojumu “Role of the social partners in the European Semester” (“Sociālo partneru loma Eiropas pusgadā”), kurā aplūkots laika posms no 2011. līdz 2014. gadam,

–  ņemot vērā Eurofound 2016. gada 17. novembra pārskata ziņojumu “Sixth European Working Conditions Survey” (“Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums”),

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada 12. marta ziņojumu “New forms of employment” (“Jauni nodarbinātības veidi”),

–  ņemot vērā Eurofound 2013. gada 29. oktobra ziņojumu “Women, men and working conditions in Europe” (“Sievietes, vīrieši un darba apstākļi Eiropā”),

–  ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par 2018. gada Eiropas pusgada prioritātēm,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0052/2018),

A.  tā kā nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā pieaug un 2017. gada otrajā ceturksnī sasniedza 72,3 %, kas nozīmē 235,4 miljonus nodarbinātu cilvēku, un ir panākums ceļā uz stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktā 75 % nodarbinātības mērķa sasniegšanu; tā kā joprojām pastāv ļoti būtiskas atšķirības starp nodarbinātības līmeni daudzās dalībvalstīs, sākot no līmeņa, kas ir krietni zem ES vidējā rādītāja 65 % Grieķijā, Horvātijā, Itālijā un Spānijā līdz vairāk nekā 75 % Nīderlandē, Dānijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Zviedrijā, un joprojām ir daudz darāmā, lai atgūtos no krīzes un, jo īpaši, lai sasniegtu stratēģijas “ES 2020” valstu mērķus; tā kā nodarbinātības pieaugums bija izteiktāks gados vecāku darba ņēmēju, augsti kvalificētu darbinieku un vīriešu vidū un vājāks jauniešu, mazkvalificētu darba ņēmēju un sieviešu vidū; tā kā nodarbinātība nostrādāto stundu izteiksmē uz vienu nodarbināto salīdzinājumā ar pirmskrīzes līmeni joprojām ir par 3 % zemāka ES kopumā un par 4 % zemāka eurozonā, jo ir palielinājusies nepilna darba laika nodarbinātība un samazinājies pilnas slodzes darbinieku nostrādāto stundu skaits; tā kā Eiropas Savienībā pašlaik 18,9 miljoni cilvēku joprojām ir bez darba, investīciju līmenis joprojām ir pārāk zems, algu pieaugums ir palēnināts un nodarbinātu personu nabadzība joprojām pieaug; atgādina LES 3. pantu, kurā ir noteikts, ka Savienības mērķis ir tiekties uz pilnīgu nodarbinātību;

B.  tā kā ES 18,9 miljoni cilvēku joprojām ir bez darba, neraugoties uz to, ka bezdarba līmenis ES un eurozonā ir viszemākais pēdējos deviņos gados, attiecīgi 7,5 % un 8,9 %; tā kā turklāt šī atlabšana joprojām ir nevienmērīga starp dalībvalstīm, un bezdarba līmenis svārstās no 4 % Vācijā līdz gandrīz 20 % Spānijā un 23,6 % Grieķijā; tā kā slēptais bezdarbs — bezdarbnieki, kuri vēlas strādāt, bet aktīvi nemeklē darbu — 2016. gadā bija 20 %, savukārt ilgtermiņa bezdarba līmenis ES joprojām ir satraucoši augsts — vairāk nekā 46,4 % (eiro zonā attiecīgi 49,7 %); tā kā dažās dalībvalstīs bezdarba līmenis joprojām ir augsts, jo tajās ir nepietiekama izaugsme un strukturālas nepilnības; tā kā nepietiekamas darba tirgus reformas, ir viens no augsta bezdarba iemesliem; tā kā atbalsts ilgtermiņa bezdarbniekiem ir būtisks, jo pretējā gadījumā viņu situācija sāks ietekmēt arī pašapziņu, labjutību un turpmāko izaugsmi, pakļaujot viņus nabadzības un sociālās atstumtības riskam un apdraudot gan dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspējību, gan Eiropas sociālo dimensiju;

C.  tā kā nepilna laika nodarbinātība kopš 2008. gada ir palielinājusies par 11 % un pilna laika nodarbinātība šajā pašā laikā ir samazinājusies par 2 %, lai gan nebrīvprātīgs nepilnas slodzes darbs samazinājās no 29,3 % 2013. gadā līdz 27,7 % 2016. gadā, taču tas joprojām veido vienu ceturtdaļu no šāda veida darba līgumiem;

D.  tā kā darba tirgus segmentācija starp pastāvīgām un nestandarta darbvietām joprojām ir satraucoša, jo dažās valstīs pagaidu darba līgumi procentuāli ir robežās no 10 % līdz 20 % un ir vērojama tikai ļoti lēna pāreja uz pastāvīgiem darba līgumiem, un pagaidu darbs būtībā ir “strupceļš”, nevis “viens no pakāpieniem” ceļā uz pastāvīgu darbvietu; tā kā šī parādība neļauj lielam skaitam darba ņēmēju baudīt drošu, salīdzinoši labi apmaksātu nodarbinātību un labas perspektīvas un rada algu atšķirības starp pilna darba laika un nepilna darba laika darba ņēmējiem;

E.  tā kā, neraugoties uz jauniešu bezdarba līmeņa nelielu samazinājumu, tas joprojām ir satraucoši augsts — 16,6 % (18,7 % eurozonā); tā kā saskaņā ar vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu jaunieši biežāk tiek nodarbināti nestandarta un netipiskos nodarbinātības veidos, tostarp pagaidu darbos, nebrīvprātīgos nepilnas slodzes darbos un zemāka atalgojuma darbos; tā kā 2016. gadā vēl aizvien 6,3 miljoni jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem nemācījās, nestrādāja un neapguva arodu (NEET); tā kā dalībvalstis var cīnīties pret jauniešu bezdarbu, saistībā ar LESD 19. pantu un Padomes Direktīvu 2000/78/EK par vienlīdzīgu nodarbinātību izstrādājot un īstenojot darba tirgus tiesisko regulējumu, izglītības un apmācības sistēmas un aktīvas darba tirgus politikas nostādnes, kas pamatojas uz diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu;

F.  tā kā bezdarba līmeņa atšķirības dalībvalstīs vēl aizvien pārsniedz pirmskrīzes līmeni, lai gan tās ir samazinājušās; tā kā dažās dalībvalstīs ilgtermiņa bezdarbs saglabājas virs 50 % no kopējā bezdarba, bet ES tas ir 46,6 % un eurozonā — 49,7 %; tā kā bezdarba rādītājs atspoguļo tikai tos, kuriem nav darba un kuri pēdējo 4 nedēļu laikā ir aktīvi meklējuši darbu, un ilgtermiņa bezdarba rādītājs atspoguļo tikai to ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļu vecumā no 15 līdz 74 gadiem, kuri ir bijuši bez darba 12 mēnešus vai ilgāk;

G.  tā kā dzimumu nodarbinātības atšķirības joprojām saglabājas un Eiropas Savienībā kopā šobrīd ir 11,6 % ar vīriešu nodarbinātības līmeni 76,9 %, bet sieviešu — 65,3 %, kamēr vēl lielāka šī atšķirība ir sievietēm, kas dzimušas trešās valstīs, un romu sievietēm; tā kā dzimumu atšķirības nepilna laika nodarbinātībā ir vēl lielākas un 2016. gadā sasniedza 23 procentpunktus, bet četrās dalībvalstīs pat pārsniedza 30 procentpunktus, un nebrīvprātīgā nepilna laika nodarbinātībā bija iesaistīti 23,5 % sieviešu; tā kā nodarbinātības līmenis sievietēm ar vismaz vienu bērnu vecumā līdz sešiem gadiem ir par 9 procentpunktiem mazāks nekā tas ir sievietēm bez bērniem, bet Eiropas Savienībā 2016. gadā nestrādāja 19 % sieviešu ekonomiski aktīvajā vecumā, jo tās pieskatīja bērnus vai rīcībnespējīgus pieaugušos; tā kā zemāka pilna darba laika ekvivalentās nodarbinātības līmeņa rezultātā sievietes 2015. gadā cieta no ievērojamām darba samaksas atšķirībām, proti, ES vidēji 16,3 %, sākot no 26,9 % Igaunijā līdz 5,5 % Itālijā un Luksemburgā;

H.  tā kā dažu dalībvalstu darba tirgū ir strukturālas problēmas, piemēram, zema līdzdalība, kā arī prasmju un kvalifikāciju neatbilstība; tā kā arvien pieaug vajadzība pēc konkrētiem pasākumiem, kas vai nu integrētu, vai reintegrētu neaktīvo darbaspēku, lai apmierinātu darba tirgus prasības;

I.  tā kā Eiropas Savienības sabiedrības noveco (gandrīz 20 % Eiropas iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem, un prognozes liecina, ka šis rādītājs līdz 2050. gadam sasniegs 25 %) un apgādājamo veco cilvēku īpatsvars palielinās, kas rada papildu problēmas dalībvalstīm un varētu likt tām veikt pielāgojumus, lai arī turpmāk garantētu pietiekami finansētu un stabilu sociālo nodrošinājumu, veselības aprūpi un ilgtermiņa aprūpes sistēmas un apmierinātu vajadzību pēc formālās un neformālās aprūpes; tā kā neformālie aprūpētāji sabiedrībai ir ļoti nepieciešami; tā kā jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums ES 28 valstīs 2015. gadā nedaudz samazinājās un tika lēsts 80,6 gadi (par 0,3 gadiem mazāk nekā 2014. gadā), sievietēm tas bija 83,3 gadi (par 0,3 gadiem mazāk nekā 2014. gadā) un vīriešiem — 77,9 gadi (par 0,2 gadiem mazāk nekā 2014. gadā); tā kā ES-28 valstīs šis bija pirmais paredzamā mūža ilguma kritums kopš 2002. gada, kad paredzamā mūža ilguma dati kļuva pieejami visās dalībvalstīs, un šo kritumu var novērot lielākajā daļā dalībvalstu; tā kā saskaņā ar Eurostat vēl nav iespējams noteikt, vai paredzamā mūža ilguma samazināšanās laikā no 2014. līdz 2015. gadam ir tikai pagaidu parādība, vai arī tā turpināsies nākamajos gados;

J.  tā kā demogrāfiskās problēmas ir saistītas ar tādiem faktoriem kā iedzīvotāju skaita samazināšanās un iedzīvotāju izkliedētība, kas kavē šo problēmu skarto reģionu izaugsmi un apdraud ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

K.  tā kā vairākās dalībvalstīs, tostarp Maltā, Spānijā un Rumānijā, izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītājs ir apmēram 20 %, bet Portugālē, Bulgārijā, Itālijā, Ungārijā, Apvienotajā Karalistē un Grieķijā tas joprojām pārsniedz ES noteikto mērķvērtību 10 %; tā kā priekšlaicīga mācību pārtraukšana ir sarežģīta problēma gan individuālā, gan valstu un Eiropas līmenī; tā kā nelabvēlīga sociālekonomiskā vide, izcelsme migrantu kopienās un īpašas vajadzības ir visbūtiskākie faktori, kas saistīti ar vājiem sasniegumiem skolā un priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, ņemot vērā to, ka saskaņā ar Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) 2015. gada datiem ES vidējais rādītājs skolēniem ar vājām sekmēm dabaszinībās zemākajā sociālekonomiskajā kvartilē ir aptuveni 34 %, par 26 procentpunktiem vairāk nekā augstākajā sociālekonomiskajā kvartilē;

L.  tā kā sociālās ekonomikas nozarē darbojas 2 miljoni uzņēmumu (apmēram 10 % no ES kopējā uzņēmumu skaita), kuri nodarbina vairāk nekā 14 miljonus cilvēku (aptuveni 6,5 % ES darba ņēmēju); tā kā šai nozarei ir svarīga nozīme, risinot neskaitāmās problēmas, ar kurām saskaras mūsdienu sabiedrības, arī saistībā ar sabiedrības novecošanu;

M.  tā kā 80 miljoniem eiropiešu ir invaliditāte; tā kā viņiem paredzēto piekļūstamības pasākumu īstenošana vēl joprojām atpaliek no vajadzīgā;

N.  tā kā, kaut arī var novērot zināmu progresu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā, joprojām pastāv neaizsargātas sabiedrības grupas, kā arī nepieļaujama iespēja 119 miljoniem eiropiešu nonākt nabadzībā vai sociālā atstumtībā, no kuriem vairāk nekā 25 miljoni ir bērni (vairāk nekā viena ceturtdaļa visu bērnu ES), vienlaikus saglabājas arī reģionālas atšķirības dalībvalstīs un Savienībā kopumā, atbīdot ES tālu atpakaļ stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa sasniegšanā; tā kā ienākumu nevienlīdzība turpina pieaugt divās trešdaļās visu ES valstu; tā kā ES kopumā 20 % turīgāko mājsaimniecību ienākumu daļa ir 5,1 reizes lielāka nekā 20 % nabadzīgāko mājsaimniecību daļa, bet dažās Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīs šim rādītājam sasniedzot 6,5 reizes vai pat vēl vairāk, kas ir gandrīz divreiz vairāk nekā dažās attīstītākajās Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs; tā kā augsta nevienlīdzība joprojām ir šķērslis vienlīdzīgām iespējām iegūt izglītību, apmācību un sociālo aizsardzību, un tādējādi negatīvi ietekmē sociālo taisnīgumu, sociālo kohēziju un ilgtspējīgu ekonomikas attīstību;

O.  tā kā saskaņā ar Komisijas publikāciju “Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2017. gadā” 2015. gadā bija 118,8 miljoni cilvēku, kuriem draudēja nabadzība vai sociālā atstumtība (AROPE), par 1,7 miljoniem vairāk nekā 2008. gadā un tālu no stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktā mērķa samazināt AROPE skaitu par 20 miljoniem, ir vērojamas lielas atšķirības starp dalībvalstīm, sākot no 5 % vai mazāk (Čehijas Republikā vai Vācijā), līdz aptuveni 20 % Grieķijā un Spānijā; tā kā AROPE rādītājs attiecībā uz bērniem (0–17 gadi) 2016. gadā bija 26,4 %, kas bija augstāks nekā attiecīgais rādītājs pieaugušajiem (16–64 gadi, 24,2 %), un gandrīz par 10 procentpunktiem augstāks nekā veciem cilvēkiem (65+, 18,3 %); tā kā Eiropā joprojām ir satraucoši liels nabadzībā dzīvojošu bērnu skaits, patlaban tie ir vairāk nekā 25 miljoni, un tā kā nabadzības ietekme uz bērniem var turpināties visa mūža garumā un pārnest nelabvēlīgos apstākļus no paaudzes uz paaudzi; tā kā sociālā politika ir svarīga, lai nodrošinātu kohēziju un tuvinātu ES tās pilsoņiem;

P.  tā kā visā Eiropā joprojām palielinās nodarbinātu personu nabadzība ar augstāko reģistrēto līmeni Spānijā (13,1 %), Grieķijā (14 %) un Rumānijā (18,6 %), kas liecina, ka nodarbinātība pati par sevi ne vienmēr ir pietiekama, lai cilvēkus glābtu no nabadzības, un atspoguļo dažādus darba tirgus modeļus, tostarp nepilna laika un/vai pagaidu darbvietas, algu līmeņus un darba intensitāti mājsaimniecībās, kā arī sliktus darba apstākļus; tā kā algu pieauguma līmenis ES saglabājas neliels, pēdējos divos gados pieaugot mazāk nekā par 1 %, un darbinieku atalgojuma atšķirības ir diezgan lielas, sākot no 4,6 euro stundā Bulgārijā līdz 43,3 euro stundā Luksemburgā; tā kā faktiskais algu pieaugums 18 no 28 dalībvalstīm ir atpalicis no darba ražīguma pieauguma un to neveicina pat bezdarba samazinājums; tā kā darba samaksas noteikšana ir dalībvalstu kompetencē;

Q.  tā kā izglītība ir būtisks faktors jauniešu integrācijai darba tirgū un galvenokārt tā ir dalībvalstu atbildībā, lai gan Komisija to atbalsta; tā kā augstas kvalitātes izglītībai un apmācībai ir jābūt pieejamai visiem, ņemot vērā to, ka jauniešu (vecumā no 20 līdz 34 gadiem) ar augstāko izglītību nodarbinātības līmenis ES ir 82,8 %, kas ir vairāk nekā par 10 procentpunktiem augstāks nekā jauniešiem ar vidējo izglītību; tā kā profesionālā apmācība sāk kļūt uzticamāka gan jauniešu, gan uzņēmumu acīs, kuri sāk atzīt jauniešu prasmes; tā kā apmācība, kas iegūta neformālā gaisotnē, arī sniedz Eiropas iedzīvotājiem darba tirgū būtiskas prasmes;

R.  tā kā, lai gan digitālā pārveide pieprasa darba ņēmējus ar vismaz digitālām pamatprasmēm, tiek lēsts, ka 44 % ES iedzīvotāju šādu prasmju nav(19);

S.  tā kā saskaņā ar LESD 168. pantu, nosakot un īstenojot attiecīgās Savienības politikas nostādnes un darbības, būtu jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis; tā kā tas veicinātu sociālo iekļaušanu, sociālo taisnīgumu un vienlīdzību; tā kā tehnoloģiskais un zinātniskais progress, kas atzinīgi novērtēts 2018. gada izaugsmes pētījumā (GIP), dod iespēju rast labākas, efektīvākas un izmaksu ziņā pieņemamākas ārstēšanas metodes un zāles; tā kā šis progress palīdz nodrošināt to, ka personas, kas cieš no konkrētām hroniskām kaitēm, būs spējīgas iekļūt darba tirgū vai daudz ilgāk turpināt darba dzīvi; tā kā šā mērķa sasniegšanu patlaban apgrūtina dažu zāļu augstās cenas;

T.  tā kā dalībvalstu fiskālā politika ietekmē makroekonomikas vides stabilizāciju, vienlaikus tiecoties arī uz citiem mērķiem, piemēram, fiskālo ilgtspēju un pārdali;

U.  tā kā sociālā nodrošinājuma sistēmu ieviešana un pārvaldība ir dalībvalstu kompetence, ko Savienība koordinē, bet nesaskaņo;

V.  tā kā mājsaimniecību reālais bruto izmantojamais ienākums (GDHI) uz vienu iedzīvotāju dažādās dalībvalstīs vēl joprojām nav atjaunojies pirmskrīzes līmenī, vairākās no tām reģistrētais līmenis ir no 20 līdz 30 procentpunktiem zemāks nekā 2008. gadā;

W.  tā kā ES ekonomikas spēja stimulēt ilgtermiņa izaugsmi ir zemāka nekā mūsu galvenajiem konkurentiem; tā kā Komisija ir aprēķinājusi, ka potenciālā izaugsme ES ir aptuveni 1,4 % salīdzinājumā ar 2 % ASV;

X.  tā kā nedeklarēts darbs liedz darba ņēmējiem izmantot savas tiesības un veicina sociālo dempingu, kas nopietni ietekmē budžetu un negatīvi ietekmē nodarbinātību, produktivitāti, darba kvalitāti un prasmju attīstību, kā arī mazina pensiju tiesību sistēmas efektivitāti un lietderīgumu; tā kā ir nepieciešami pastāvīgi centieni, lai nedeklarētu darbu pārvērstu par deklarētu darbu;

Y.  tā kā tālākie reģioni saskaras ar milzīgām grūtībām savas specifikas dēļ, kas ierobežo to izaugsmes potenciālu; tā kā šajos reģionos bezdarba līmenis svārstās no 11,2 % līdz 27,1 %, bet ilgtermiņa bezdarba līmenis — no 54,5 % līdz 80,9 %; tā kā šajos reģionos jauniešu bezdarba līmenis pārsniedz 40 %,

Z.  tā kā saskaņā ar Eurofound pētījumu vairumā dalībvalstu pakāpeniski uzlabojas sociālo partneru iesaiste valsts reformu programmu izstrādē, kaut arī valstu sociālo partneru kopējās iesaistes Eiropas pusgada procesā rezultātu kvalitātē un efektivitātē joprojām ir vērojamas būtiskas atšķirības;

AA.  tā kā gaidāmajā Eurofound pētījumā par sociālo partneru iesaisti Eiropas pusgadā vajadzētu ziņot par to, kā saskaņā ar 7. nodarbinātības pamatnostādni par darba tirgu darbības uzlabošanu noris konsolidācijas process un pieaug izpratne; tā kā tomēr sociālie partneri uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgu iesaisti, veicinot jēgpilnu un savlaicīgu apspriešanos, apmaiņu ar devumu un atsauksmēm, kā arī popularizējot savus uzskatus,

1.  atzinīgi vērtē 2018. gada izaugsmes pētījumu kopā ar integrēto Eiropas sociālo tiesību pīlāru kā svarīgu daļu no kopējām politikas nostādnēm par kvalitatīvu nodarbinātību, ilgtspējīgu izaugsmi un investīcijām, cenšoties palielināt ražīgumu un algas, radīt darbvietas, mazināt nevienlīdzību un nabadzību un uzlabot sociālo aizsardzību un piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā arī uzlabot to kvalitāti; atzīst, ka šis GIP balstās uz investīciju stratēģiju, strukturālām reformām un atbildīgām publiskām finansēm, kas jāapvieno ar politikas nostādnēm un pasākumiem Eiropas sociālo tiesību pīlāra principu un mērķu sasniegšanai; uzsver, ka Komisijai kā līdzeklis ekonomikas koordinācijas savienošanai ar nodarbinātības un sociālajiem rādītājiem Eiropas pusgada ietvaros būtu jāuzlabo politikas koordinācijas process, lai labāk uzraudzītu, novērstu un labotu negatīvās tendences, kas var palielināt nevienlīdzību un mazināt sociālo progresu; aicina dalībvalstis ievērot pētījumā un tam pievienotajā vienotajā nodarbinātības ziņojumā noteiktās prioritātes, lai saistībā ar to nacionālajām politikām un stratēģijām veicinātu izaugsmi, ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, kvalitatīvu nodarbinātību, sociālo kohēziju un sociālo aizsardzību un iekļaušanu; norāda, cik svarīgi ir aizsargāt darba ņēmēju tiesības un veicināt darba ņēmēju iespējas panākt izdevīgākus nosacījumus;

2.  uzsver nepieciešamību veikt sociāli un ekonomiski līdzsvarotas strukturālas reformas ar mērķi panākt sociālo “AAA” līmeni, uzlabojot iekļaujošu darba tirgu un sociālo politiku, kas mēģina apmierināt darba ņēmēju un mazāk aizsargātu grupu vajadzības, lai veicinātu investīcijas, radītu kvalitatīvu nodarbinātību, palīdzētu darbaspēkam apgūt vajadzīgās prasmes, veicinātu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū un taisnīgus darba nosacījumus, palielinātu darba ražīgumu, atbalstītu algu pieaugumu un ilgtspējīgas un piemērotas sociālās aizsardzības sistēmas un uzlabotu iedzīvotāju dzīves līmeni; uzsver nepieciešamību nostiprināt labvēlīgu vidi gan uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem, lai izveidotu stabilāku nodarbinātību, vienlaikus līdzsvarojot sociālo un ekonomisko dimensiju un pieņemot lēmumus kopīgi un savstarpēji papildinošā veidā; aicina dalībvalstis pakāpeniski novirzīt nodokļus no darbaspēka uz citiem avotiem, neapdraudot sociālo nodrošinājumu; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kas uzlabotu sociālos standartus un samazinātu nevienlīdzību;

3.  prasa paust stingrāku apņēmību apkarot nabadzību un nevienlīdzības padziļināšanos un palielināt sociālās investīcijas, ņemot vērā to ekonomisko atdevi un sociālos ieguvumus; atgādina, ka tautsaimniecības ar augstāku sociālo investīciju līmeni ir noturīgākas pret satricinājumiem; aicina dalībvalstis un Komisiju saskaņā ar spēkā esošajiem Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem atstāt iespēju veikt publiskās un sociālās investīcijas un, ja tas varētu būt vajadzīgs, palielināt investīcijas sociālajā infrastruktūrā un atbalstīt visvairāk cietušos, lai pienācīgi novērstu nevienlīdzību, jo īpaši izmantojot sociālās aizsardzības sistēmas, kas paredz atbilstīgu un mērķtiecīgu ienākumu atbalstu; aicina Komisiju vajadzības gadījumā veikt padziļinātu izvērtējumu, kāda veida izdevumus var noteikti uzskatīt par sociālajām investīcijām;

4.  uzskata, ka ir svarīgi veicināt starpkultūru dialogu, lai migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem būtu vieglāk iekļauties darba tirgū un integrēties sabiedrībā; pauž bažas par etnisko minoritāšu joprojām zemo līdzdalību darba tirgū; aicina dalībvalstis šajā sakarā pareizi piemērot Direktīvas 2000/78/EK un 2000/43/EK; atgādina, ka jaunpienācēji pienes jaunas prasmes un zināšanas, un aicina turpināt izstrādāt un veicināt instrumentus informācijas sniegšanai dažādās valodās par pastāvošajām iespējām iesaistīties formālās un informālās mācībās, profesionālajā apmācībā, praksē un brīvprātīgajā darbā;

5.  mudina Komisiju pielikt pūles, lai palīdzētu cilvēkiem, kas cieš, piemēram, no hroniskām sāpēm, ienākt vai palikt darba tirgū; apgalvo, ka darba tirgus ir jāorientē uz šādām situācijām, un jāpadara elastīgāks un nediskriminējošs, lai nodrošinātu, ka arī šie cilvēki var sekmēt ES ekonomisko attīstību, tādējādi mazinot slogu sociālā nodrošinājuma sistēmām;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu investīcijām vides ilgtspējas veicināšanai un tās nostāju, atzīstot šādu investīciju potenciālu visai tautsaimniecībai; piekrīt tam, ka atbalstam pārejai uz aprites un zaļo ekonomiku ir liels potenciāls radīt jaunas darbvietas;

7.  atzinīgi vērtē Iestāžu kopīgo proklamāciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (ESTP) un uzskata, ka Eiropas pusgada ietvaros ir jāatbalsta tā 20 galveno principu attīstība attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām, piekļuvi darba tirgum, taisnīgiem darba nosacījumiem un sociālo aizsardzību un iekļautību, kurai vajadzētu būt atskaites punktam un ieteikumam, īstenojot Eiropas pusgada politikas koordinācijas ciklu, lai patiesi panāktu sociālo “AAA” līmeni un radītu ekonomisko izaugsmi un prognozējamu un ilgtspējīgu finanšu situāciju, kas būtu pakārtota ekonomikas un nodarbinātības politikas mērķiem, tādējādi kalpojot stratēģijas “Eiropa 2020” galveno prioritāro mērķu sasniegšanai; norāda, ka Eiropas pusgada koordinācijas process ir būtisks līdzeklis, lai konsolidētu Eiropas sociālo dimensiju, no kuras izriet sociālais pīlārs; uzsver, ka ESTP ir pirmais solis, veidojot kopējo pieeju attiecībā uz sociālo tiesību aizsardzību un attīstību visā ES, kam būtu jāatspoguļojas dalībvalstu īstenotajos pasākumos; tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, lai stiprinātu sociālās tiesības, izmantojot konkrētus un specifiskus instrumentus (tiesību aktus, politikas veidošanas mehānismus un finanšu instrumentus), un sasniegtu konkrētus rezultātus; uzsver pamattiesību primārumu;

8.  atzinīgi vērtē centienus stiprināt Eiropas pusgada sociālo dimensiju; prasa īstenot papildu pasākumu ar mērķi līdzsvarot sociālās un ekonomiskās prioritātes un sociālajā jomā uzlabot uzraudzības kvalitāti un ieteikumus;

9.  atzinīgi vērtē jauno rezultātu apkopojumu, kurā iekļauti 14 pamatrādītāji, kas ļauj analizēt dalībvalstu nodarbinātības un sociālos rādītājus trijās galvenajās dimensijās, kuras noteiktas sociālā pīlāra kontekstā;

10.  uzsver to, ka Eiropas Savienībā vidēji 11 no 14 galvenajiem rādītājiem uzrādīja uzlabojumu salīdzinājumā ar pēdējo pieejamo gadu, apstiprinot darba tirgus un sociālās situācijas stabilu uzlabojumu, kas papildina ekonomikas atveseļošanos; tomēr norāda, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai sasniegtu augšupēju sociālo konverģenci visās sociālo tiesību pīlārā noteiktajās dimensijās, kā to norāda Komisija, un ka pamatrādītāju analīze liecina, ka 17 no 28 dalībvalstīm pastāv vismaz viena “kritiska situācija”;

11.  atzīst, ka, neraugoties uz pēdējos gados ES kopumā vērojamajiem uzlabojumiem ekonomiskajā un nodarbinātības situācijā, ieguvumi ne vienmēr ir tikuši sadalīti vienlīdzīgi, jo nabadzībā un sociālajā atstumtībā dzīvojošu cilvēku skaits joprojām ir pārāk augsts; pauž bažas par pieaugošo nevienlīdzību ES un tās dalībvalstīs un to, ka nabadzības riskam arvien vairāk tiek pakļauti ne tikai nepilna darba laika, bet arī pilna darba laika darba ņēmēji; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus uzlabot šo cilvēku apstākļus un vairāk nekā līdz šim atzīt NVO, nabadzības apkarošanas organizāciju un cilvēku, kuri saskārušies ar nabadzību, veikto darbu un gūto pieredzi, mudinot viņus piedalīties paraugprakses apmaiņā; norāda, ka augsti nevienlīdzības līmeņi samazina ekonomikas rezultātus un ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu; uzsver to, ka ilgtermiņa bezdarbnieku integrācija, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, ir būtisks faktors cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību un veicina valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju; prasa veidot un attīstīt partnerības, kas aptvertu visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai nodrošinātu rīkus, kas nepieciešami efektīvākai reaģēšanai uz darba tirgus vajadzībām, iedarbīgu risinājumu rašanai un ilgtermiņa bezdarba novēršanai; uzsver nepieciešamību īstenot efektīvu darba tirgus politiku, lai samazinātu ilgtermiņa bezdarbu; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāturpina palīdzēt cilvēkiem, kuriem nav darba, sniedzot cenu ziņā pieņemamus, pieejamus un kvalitatīvus pakalpojumus un atbalstot viņu centienus darba, apmācības un pārkvalifikācijas meklējumos, vienlaikus aizsargājot tos, kas nespēj piedalīties darba tirgū;

12.  aicina Komisiju, ierosinot politikas ieteikumus saistībā ar Eiropas pusgadu, ņemt vērā sociālās attīstības mērķus;

13.  atkārtoti pauž bažas par dažādās dalībvalstīs reģistrētajiem atšķirīgajiem nodarbinātības un bezdarba rādītājiem un jo īpaši brīdina par satraucoši augsto nepietiekamas nodarbinātības un slēpta bezdarba līmeni; jo īpaši pauž bažas par augsto jauniešu bezdarba līmeni, kas ES pārsniedz 11 %, izņemot dažas dalībvalstis — Austriju, Čehijas Republiku, Maltu, Nīderlandi, Ungāriju un Vāciju; uzskata, ka īpaši satraucošs ir tas, ka vairākās valstīs joprojām saglabājas augsts NEET līmenis un liels mācības priekšlaicīgi pametušo skolēnu skaits; šajā sakarībā atzinīgi vērtē finansējuma palielinājumu EUR 2,4 miljardu apmērā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai 2017.–2020. gadam; uzsver, ka vajadzības gadījumā būtu jāapsver iespēja ES līmenī piešķirt līdzekļus šai iniciatīvai un ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka Garantija jauniešiem ir pilnībā pieejama visām grupām, tostarp neaizsargātām personām; atgādina par Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 5/2017 “Jauniešu bezdarbs: vai ES politikas virzieniem ir bijusi nozīme?”;

14.  piekrīt Komisijai, ka “sociālās aizsardzības sistēmām būtu jānodrošina tiesības uz minimālā ienākuma pabalstu”; aicina dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi un iesaistot sociālos partnerus noteikt pienācīgu minimālo ienākumu, kas būtu virs nabadzības sliekšņa, un nodrošināt, ka tas ir viegli pieejams visiem cilvēkiem un paredzēts tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams; uzskata, ka, lai efektīvi varētu cīnīties pret nabadzību, minimālā ienākuma shēmas būtu jāpapildina ar piekļuvi kvalitatīviem un pieejamiem sabiedriskajiem labumiem, pakalpojumiem un pasākumiem, kas veicinātu vienlīdzīgas iespējas un atvieglotu nelabvēlīgā situācijā esošu cilvēku ienākšanu vai atgriešanos darba tirgū, ja viņi var strādāt;

15.  aicina Komisiju izveidot Eiropas sociālā nodrošinājuma numuru, lai atvieglotu informācijas apmaiņu, un sniegtu cilvēkiem informāciju par viņu pašreizējām un iepriekšējām tiesībām un novērstu ļaunprātīgu izmantošanu;

16.  atgādina Komisijai, ka piekļuvei sociālajai aizsardzībai ir būtiska nozīme taisnīgu darba apstākļu izveidē un ka pēc konsultēšanās ar sociālajiem partneriem ir jānāk klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, lai nodrošinātu, ka visi cilvēki visos nodarbinātības veidos uzkrāj tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tostarp pienācīgu pensiju;

17.  uzskata, ka izveidojot Eiropas Bezdarba apdrošināšanas sistēmu, kas izstrādāta kā papildinājums valsts pabalstu sistēmām, tiks uzlabotas ne tikai iespējas absorbēt ekonomikas krīzes, kas rada asimetriskus rezultātus, bet šī sistēma arī stiprinās ES sociālo dimensiju;

18.  aicina Komisiju, izmantojot Eiropas Sociālo fondu (ESF), Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un Eiropas pusgadu, stiprināt centienus ar mērķi atbalstīt dalībvalstīs visaptverošas publiskās politikas nostādnes, nodrošinot vienmērīgāku pāreju no izglītības un (ilgtermiņa) bezdarba uz darbu, un jo īpaši aicina pilnībā īstenot valsts līmeņa pasākumus, kas izklāstīti Padomes Ieteikumā par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū(20); aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt mūžizglītību, īpaši gados vecākiem darba ņēmējiem, lai palīdzētu viņiem pielāgot savas prasmes un uzlabot nodarbināmību;

19.  pauž bažas par to, ka gandrīz desmit gadus pēc krīzes sākuma Eiropā joprojām saglabājas augsts nabadzības līmenis un ka tas ir radījis paaudžu plaisu, tostarp arī tajās dalībvalstīs, kurās ir mazāks tādu iedzīvotāju īpatsvars, ko apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība; jo īpaši pauž bažas par to, ka vairākās dalībvalstīs palielinās bērnu nabadzības un strādājošo nabadzības līmenis, neraugoties uz pēdējo gadu laikā novēroto makroekonomikas atveseļošanos; norāda, ka vairāk nekā vienā trešdaļā dalībvalstu pastāv kritiska situācija attiecībā uz to bērnu skaitu, kas apmeklē agrīnās pirmsskolas aprūpes un izglītības iestādes; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, kas gatavo un īsteno strukturālas reformas, un novērtēt to sociālo un aptvēruma ietekmi;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, lai Eiropā radikāli samazinātu nabadzību, jo īpaši bērnu nabadzību, un izvirzīt konkrētus priekšlikumus, kas novietotu bērnus pašreizējo nabadzības mazināšanas politisko nostādņu centrā saskaņā ar savu Ieteikumu par ieguldījumu bērnos un pienācīgi ņemot vērā sagatavošanas darbības, kas paredzētas ES budžetā 2017. un 2018. gadam, un attiecīgās Parlamenta rezolūcijas, nodrošinot, ka tiek ieviesti pasākumi, kas nodrošina, ka ikvienam bērnam, kuram draud nabadzība, ir pieejama bezmaksas veselības aprūpe, bezmaksas izglītība, bezmaksas aprūpe, pienācīgs mājoklis un pienācīgs uzturs; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpieņem valsts plāns bērnu nabadzības samazināšanai, īpaši pievēršoties sociālo pārvedumu ierobežotajai ietekmei nabadzības risku mazināšanā;

21.  atzinīgi vērtē to, ka 2018. gada izaugsmes pētījumā (GIP) galvenā uzmanība ir veltīta atbilstošiem sociālajiem mājokļiem un citai palīdzībai mājokļu jomā kā būtiskiem pakalpojumiem, tostarp neaizsargātu cilvēku aizsardzībai pret nepamatotu piespiedu izlikšanu no mājām un piespiedu atsavināšanu, kā arī bezpajumtniecības jautājuma risināšanai; prasa Eiropas pusgadā un ieteikumos pastiprināt bezpajumtniecības un mājokļa zaudēšanas jautājumu uzraudzību;

22.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā, ar kuru aizstātu pašreizējo Rakstiskā paziņojuma direktīvu;

23.  norāda uz to, cik augsts ir bezdarba līmenis jauniešu un mazkvalificētu darba ņēmēju vidū salīdzinājumā ar to, cik tas skar pieaugušos augsti kvalificētos darba ņēmējus; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināti īstenot jauno Prasmju programmu, kuras mērķis ir pilnveidot prasmes personām ar īpašām prasmju problēmām un palīdzēt tām no jauna iekļauties darba tirgū;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis maksimāli censties investēt cenu ziņā pieņemamā, pieejamā un augstas kvalitātes izglītībā, apmācībā, inovācijās, kas atbalsta darba ražīguma pieaugumu, aktīvās darba tirgus politikas nostādnēs, sociālajā iekļaušanā un iekļaušanā darba tirgū, kā arī efektīvākos un īpaši pielāgotos publiskos un privātos nodarbinātības dienestos — ņemot vērā atsevišķos reģionos un valstīs pastāvošās ģeogrāfiskās, demogrāfiskās un ienākumu neatbilstības —, lai nodrošinātu iegūto prasmju atbilstību darba tirgus pieprasījumam un dotu cilvēkiem vairāk iespēju un integrētu tos darba tirgū, kā arī samazinātu to jauniešu skaitu, kas priekšlaicīgi pamet mācības; šajā sakarā uzsver pieaugošo pieprasījumu pēc digitālām un citām nododamām prasmēm un uzstāj, ka šo prasmju apgūšana ir steidzama un īpaši nepieciešama un ka tā būtu jāattiecina uz visām sociālajām grupām, īpašu uzmanību pievēršot zemas kvalifikācijas darba ņēmējiem un jauniešiem; uzsver, cik svarīgas ir iniciatīvas, kas paredzētas, lai atbalstītu studentu un augstskolu un profesionālo mācību iestāžu absolventu ilgtermiņa mobilitāti, jo šī mobilitāte ļaus attīstīt kvalificētu un mobilu darbaspēku nozarēs ar potenciālu;

25.  uzskata, ka kvalifikāciju savstarpēja atzīšana palīdzēs pārvarēt plaisu starp Eiropas darba tirgū pastāvošo prasmju trūkumu un darba meklētājiem, jo īpaši jauniešiem; norāda, ka kvalifikācijas un prasmes, kas iegūtas neformālās un ikdienējās mācīšanās kontekstā ir svarīgas, ciktāl tās uzlabo nodarbināmību jauniešiem un personām, kuras ir izstumtas no darba tirgus, jo tām vajadzēja uzņemties aprūpētāja pienākumus; tādēļ norāda, ka ir svarīgi izveidot neformālas un ikdienējās mācīšanās laikā iegūto zināšanu validēšanas sistēmu, jo īpaši tādu zināšanu un pieredzes, kas iegūtas, veicot brīvprātīgo darbu; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas gada izaugsmes pētījumā ir ņēmusi vērā, cik svarīgi ir atzīt prasmes saistībā ar jauno Prasmju programmu Eiropai; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot profesionālo apmācību un stiprināt apmācību darbavietā, tostarp māceklības kvalitāti;

26.  aicina dalībvalstis atbalstīt māceklības programmas un pilnībā izmantot mācekļiem pieejamo Erasmus + finansējumu, lai nodrošinātu šāda veida apmācības kvalitāti un padarītu to pievilcīgu; vērš Komisijas uzmanību uz nepieciešamību veicināt to, ka tālāko reģionu jaunieši iesaistās šajā programmā, kā tas tika izklāstīts Komisijas paziņojumā “Stiprāka un atjaunota stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem”;

27.  mudina dalībvalsts pastiprināt centienus īstenot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus saistībā ar izglītību un jaunatni un veicināt centienus apmainīties ar labāko praksi;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt piekļuvi labākai izglītībai, prasmēm un nodarbinātībai, un tās darbā pie prasmēm nodrošināt lielāku uzsvaru uz vidi saudzējošu un aprites ekonomiku;

29.  uzskata, ka nākotnes prasībām atbilstošā prasmju programmā būtu jāiekļauj zināšanas par ilgtspējību un tai vajadzētu būt daļai no plašākām pārdomām par profesionālajām prasmēm, ņemot vērā aizvien pieaugošo Eiropas iedzīvotāju digitalizācijas un robotizācijas līmeni, galveno vērību pievēršot ne tikai ekonomikas izaugsmei, bet arī zināšanu apguvēju personīgajai attīstībai, uzlabotai veselībai un labklājībai;

30.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 14. novembra paziņojumu “Eiropas identitātes stiprināšana ar izglītību un kultūru”, kurā iekļauti drosmīgi mērķi izglītības jomā, jo īpaši attiecībā uz Eiropas izglītības telpas izveidi un valodu apguves uzlabošanu Eiropā;

31.  atgādina, ka radošās nozares pieder pie nozarēm, kurās visvairāk tiek izvērsta uzņēmējdarbība, un ka radošā izglītība attīsta tādas plaši izmantojamas prasmes kā radošā domāšana, problēmu risināšanas prasme, darbs komandā un atjautība; aicina zinātnē, tehnoloģijā, inženierzinātnēs un matemātikā (STEM) iekļaut mākslu un radošo izglītību, ņemot vērā ciešo saikni starp radošumu un inovāciju; turklāt uzsver kultūras un radošo nozaru (KRN) potenciālu saglabāt un veicināt Eiropas kultūras un valodu daudzveidību un ekonomisko izaugsmi, inovācijas un nodarbinātību, jo īpaši jaunatnes nodarbinātību; uzsver, ka turpmāka KRN veicināšana un investīcijas tajās var būtiski palielināt investīcijas, izaugsmi, inovāciju un nodarbinātību; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespējas, ko piedāvā visas KRN, tostarp jo īpaši NVO un mazās apvienības, piemēram, saistībā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu;

32.  atgādina par nepieciešamību mudināt meitenes un jaunas sievietes apgūt informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) un aicina dalībvalstis mudināt meitenes un jaunas sievietes apgūt STEM priekšmetus, kuros būtu iekļauta arī māksla un humanitārās zinātnes, un palielināt sieviešu skaitu STEM nozarēs;

33.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai saskaņā ar subsidiaritātes principu uzlabotu pakalpojumus un tiesību aktus, kas ir svarīgi pienācīgam darba un privātās dzīves līdzsvaram un dzimumu līdztiesībai; aicina izveidot fiziski un izmaksu ziņā pieejamus bērnu aprūpes un agrīnās izglītības pakalpojumus, kā arī aprūpes pakalpojumus no aprūpes atkarīgām personām, un radīt labvēlīgus nosacījumus vecākiem un aprūpētājiem, dodot iespēju doties izdevīgā atvaļinājumā ģimenes apstākļu dēļ un piedāvājot elastīgus darba nosacījumus, kas ļauj izmantot jauno tehnoloģiju potenciālu un vajadzības gadījumā garantē sociālo aizsardzību un sniedz nepieciešamo apmācību; tomēr uzsver, ka no ģimenes locekļu pleciem ir jānoņem obligātā aprūpes nasta, un aicina izveidot reglamentētu jomu mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, kas veicinās darba un privātās dzīves līdzsvaru, vienlaikus veicinot darbvietu radīšanu; šajā saistībā uzsver to, cik liels potenciāls ir publiskā un privātā sektora partnerībām un cik nozīmīgi ir sociālo pakalpojumu sniedzēji un sociālās ekonomikas uzņēmumi; uzsver nepieciešamību uzraudzīt sociālo un dzimumu līdztiesības progresu, lai iekļautu dzimumu līdztiesības aspektu un apsvērtu reformu ietekmi laika gaitā;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest mērķus vecāka gadagājuma cilvēku, personu ar invaliditāti un citu apgādājamo aprūpē, kas līdzinātos Barselonas mērķiem, paredzot uzraudzības instrumentus, lai nodrošinātu to sasniegšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest kvalitātes standartus visiem aprūpes pakalpojumiem, tostarp attiecībā uz šādu pakalpojumu pieejamību, piekļūstamību un pieejamību cenas ziņā; aicina dalībvalstis un Komisiju izskatīt Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes (EPSCO) secinājumus par dzīvesvietā sniegta atbalsta uzlabošanu un aprūpi neatkarīgai dzīvei, un izstrādāt skaidru stratēģiju un ievērojamu ieguldījumu, lai izveidotu modernus augstas kvalitātes kopienas līmeņa pakalpojumus, un palielināt atbalstu aprūpētājiem, jo īpaši ģimenes aprūpētājiem;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot darba kvalitāti gan darba apstākļu, gan veselības aizsardzības un drošības jomā, arī paredzot algu, kas nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus un ģimenes plānošanas iespējas; uzsver, ka ir svarīgi efektīvi novērst nedeklarētu darbu, iesaistot sociālos partnerus un piemērojot atbilstīgus naudas sodus; mudina dalībvalstis divkāršot centienus, lai pārveidotu nedeklarēto darbu par deklarētu darbu, stiprinot savus darba inspekcijas mehānismus un ieviešot pasākumus, kas ļauj darba ņēmējiem pāriet no neoficiālās ekonomikas uz oficiālo ekonomiku; atgādina dalībvalstīm par Nedeklarēta darba platformu, kurā tām vajadzētu aktīvi iesaistīties un izmantot to labākās prakses apmaiņai, lai risinātu nedeklarēta darba, pastkastītes uzņēmumu un fiktīvas pašnodarbinātības problēmas, kas apdraud gan darba kvalitāti un darba ņēmēju piekļuvi sociālās aizsardzības sistēmām, gan valstu finanses, kā arī rada negodīgu konkurenci starp Eiropas uzņēmumiem; atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātās jaunās iniciatīvas, piemēram, uzsākto sabiedrisko apspriešanu par Eiropas Darba iestādi un Eiropas sociālā nodrošinājuma numuru; aicina dalībvalstis nodrošināt darba inspekcijām vai citām attiecīgām publiskām struktūrām pietiekamus resursus, lai tās varētu risināt nedeklarēta darba problēmu, izstrādāt pasākumus, lai pelēkajā ekonomikā strādājošie varētu pāriet uz oficiālo ekonomiku, un uzlabot arī pārbaudes dienestu pārrobežu sadarbību un elektronisku informācijas un datu apmaiņu, lai uzlabotu tādu pārbaužu efektivitāti, kuru mērķis ir novērst un apkarot sociālo krāpšanu un nedeklarētu darbu un samazināt administratīvo slogu;

36.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka aktīva darba tirgus politikas nostādnes ir efektīvas un lietderīgas un izstrādātas tā, lai atbalstītu mobilitāti starp nozarēm un darba ņēmēju pārkvalificēšanu, jo šie jautājumi kļūs aizvien nozīmīgāki, darba tirgiem pielāgoties mūsu ekonomikas digitālajai pārejai;

37.  uzsver MVU un sociālo uzņēmumu potenciālu darbvietu radīšanā un ekonomikā kopumā; uzskata, ka ir būtiski izvērtēt, kāpēc jaunuzņēmumu darbība tik bieži ir bijusi neveiksmīga, lai varētu no šīs pieredzes mācīties, un atbalstīt uzņēmējdarbību, tostarp izstrādājot un atbalstot sociālās un aprites ekonomikas modeļus; turklāt uzskata, ka ir būtiski atbalstīt uzņēmējdarbību un uzlabot uzņēmējdarbības vidi, likvidējot administratīvo slogu un pielāgojot prasības, uzlabojot piekļuvi finansējumam un izstrādājot tādus nodokļu modeļus un vienkāršotas nodokļu atbilstības procedūras, ar kuriem tiek atbalstīti MVU, uzņēmēji, pašnodarbinātas personas, mikrouzņēmumi, jaunuzņēmumi un sociālās ekonomikas uzņēmumi, un novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un tādas uzticamas informācijas trūkumu, kas ļauj noteikt nodokļu bāzes un to faktiskos īpašniekus; aicina dalībvalstis izstrādāt tādus politikas virzienus, ar kuriem veicina atbildīgu un efektīvu uzņēmējdarbības kultūru jauniešu vidū jau no agrīna vecuma, sniedzot viņiem stažēšanās un uzņēmumu apmeklēšanas iespējas, kā arī zināšanas, lai novērstu uzsāktā darba neveiksmi; šajā sakarībā mudina Komisiju turpināt „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” programmas; aicina dalībvalstis atbalstīt apvienības un iniciatīvas, kas palīdz jaunajiem uzņēmējiem izstrādāt novatoriskus projektus;

38.  uzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība ir attīstības procesā esoša nozare, kas var stimulēt ekonomiku un vienlaikus mazināt trūkumu, sociālo atstumtību un citas sabiedrības problēmas; tādēļ uzskata, ka virzībā uz sociālu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomiku uzņēmējdarbības izglītības programmās būtu jāiekļauj sociālā dimensija un jāpievēršas tādiem jautājumiem kā taisnīga tirdzniecība, sociālie uzņēmumi un alternatīvi uzņēmējdarbības modeļi, tostarp, kooperatīvi;

39.  norāda, ka sociālajiem uzņēmumiem bija izšķirīga nozīme, mazinot krīzes ietekmi; tādēļ uzsver, ka šie uzņēmumi ir vairāk jāatbalsta, jo īpaši atvieglojot tiem piekļuvi dažādiem finansējuma veidiem, tostarp Eiropas fondiem, un samazinot to administratīvo slogu; uzsver, ka ir jānodrošina šiem uzņēmumiem tiesiskais regulējums, ar kuru atzīst to darbību ES un novērš negodīgu konkurenci; pauž nožēlu, ka to darbību novērtējums nav atspoguļots GIP, kā to pieprasīja Parlaments;

40.  atzīst, ka sievietes joprojām ir pārāk maz pārstāvētas darba tirgū; šajā saistībā uzskata, ka elastīgi darba līgumi, tostarp brīvprātīgi pagaidu un nepilna darba laika līgumi var sniegt būtisku ieguldījumu, lai palielinātu to grupu, tajā skaitā sieviešu, dalību darba tirgū, kuras pretējā gadījumā varētu būt no tā atstumtas;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis taisnīgas pārejas ietvaros investēt pētniecībā un veicināt jaunu ražošanas tehnoloģiju un pakalpojumu izstrādi; uzsver, ka tādējādi var palielināt produktivitāti un ilgtspēju, radīt jaunu kvalitatīvu nodarbinātību un stimulēt attīstību ilgtermiņā;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt investīcijas pētniecības un izstrādes nozarē saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”; uzsver, ka investīcijas šajā jomā palīdzēs uzlabot ekonomikas konkurētspēju un ražīgumu un tādējādi veicinās stabilu darba vietu radīšanu un labāku darba samaksu;

43.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt piekļuvi platjoslas tīklam visos reģionos, tostarp lauku apvidos un reģionos, kuros ir nopietnas un pastāvīgas dabas vai demogrāfiskas problēmas, tādējādi sekmējot harmonisku attīstību visā ES;

44.  uzskata, ka demogrāfiskā lejupslīde, kas dažādā mērā skar ES reģionus, ir tikai viens no nopietnajiem šķēršļiem, kuri kavē ES izaugsmi, un saistībā ar to ir vajadzīga atšķirīga pieeja un apņemšanās; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot īpaši šo problēmu risināšanai paredzētus pasākumus; uzsver, ka demogrāfiskā lejupslīde pieprasa visaptverošu pieeju, kurā būtu jāparedz nepieciešamās infrastruktūras pielāgošana, kvalitatīvas darbavietas ar pienācīgu atalgojumu un sabiedrisko pakalpojumu un elastīgu darba režīmu stiprināšana, vienlaikus nodrošinot atbilstošu darbvietas drošību un pieejamu sociālo aizsardzību;

45.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā Eiropas statistikas programmā ir paredzējusi nepieciešamību sniegt statistikas datus par demogrāfiskām problēmām, piemēram, iedzīvotāju skaita samazināšanos un iedzīvotāju izkliedi; uzskata, ka šie dati sniegs skaidru priekšstatu par problēmām, ar kurām saskaras minētie reģioni, tādējādi ļaujot rast labākus risinājumus; aicina Komisiju ņemt vērā šos statistikas datus nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS);

46.  atgādina, ka pieaugošais paredzamais mūža ilgums prasa pielāgot pensiju sistēmas, lai nodrošinātu to ilgtspējību un labu dzīves kvalitāti vecāka gadagājuma cilvēkiem; uzsver, ka to var panākt, mazinot demogrāfiskās slodzes koeficientu, tostarp piedāvājot atbilstīgus darba apstākļus, lai sniegtu iespējas tiem, kuri vēlas strādāt ilgāk, un novērtējot — dalībvalstu līmenī un kopīgi ar sociālajiem partneriem — gan normatīvo aktu un ilgtspējīgu pamatu faktiskā pensionēšanās vecuma noteikšanā, pieaugot paredzamajam dzīves ilgumam un ar gadu gaitā veikt apdrošināšanas iemaksu palīdzību novēršot priekšlaicīgu darba tirgus pamešanu; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, lai tās varētu stiprināt valsts un aroda pensiju sistēmas un ieviest aprūpes kredītus ar mērķi kompensēt sievietēm un vīriešiem zaudētās iemaksas sakarā ar bērnu un ilglaicīgās aprūpes pienākumiem, kas būtu veids, kā samazināt no dzimuma atkarīgu pensiju atšķirību un nodrošināt atbilstīgus pensiju ienākumus virs nabadzības sliekšņa un ļautu saglabāt cilvēka cienīgu dzīvi un neatkarību;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot aktīvas novecošanas, veco ļaužu sociālās iekļaušanas un paaudžu solidaritātes politiku; atgādina, ka izmaksu ziņā efektīvākas veselības aprūpes sistēmas un ilgtermiņa aprūpe, kas nodrošina savlaicīgu piekļuvi cenu ziņā pieejamai un kvalitatīvai profilaktiskai un ārstnieciskai veselības aprūpei, ir būtiska arī darba ražīgumam;

48.  uzskata, ka kohēzijas politika kā galvenā Eiropas Savienības publisko investīciju politika ir pierādījusi savu efektivitāti nevienlīdzības un nabadzības samazināšanā, kā arī iekļaušanas veicināšanā, un tādēļ tai nākamajā DFS būtu jāparedz lielāks finansējums; uzskata, ka ESF būtu jāsaglabā kā galvenais ES instruments darba ņēmēju integrācijai un reintegrācijai darba tirgū, kā arī lai atbalstītu sociālās iekļaušanas pasākumus, cīņu pret nabadzību un nevienlīdzību un Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu; aicina Komisiju nākamajā DFS palielināt ESF līdzekļus, lai atbalstītu Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu;

49.  uzsver, ka ar ESIF ir jāatbalsta izaugsme un nodarbinātība augsta riska investīciju projektos un jārisina jauniešu un ilgtermiņa bezdarba problēmas; tomēr pauž bažas par ārkārtīgi nevienmērīgo šā fonda izmantošanu ES15 un ES13 valstīs; turklāt uzsver Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas (EaSI) lomu, sekmējot augsta līmeņa kvalitatīvu un ilgtspējīgu nodarbinātību, garantējot pietiekamu un pienācīgu sociālo aizsardzību un cīnoties pret nabadzību un sociālo atstumtību;

50.  mudina dalībvalstis izvērtēt, vai tās varētu samazināt nodokļu slogu pirmās nepieciešamības precēm, jo īpaši pārtikai, kas būtu viens no svarīgākajiem pasākumiem sociālā taisnīguma jomā;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai darba tirgū iekļautu vairāk cilvēku ar invaliditāti, novēršot tiesiskos šķēršļus un diskrimināciju, pielāgojot darba vietas, kā arī radot stimulus viņu nodarbinātībai; atgādina, ka cilvēkiem ar invaliditāti izšķiroši svarīga ir pielāgota darba vide, integrācija visu līmeņu izglītībā un apmācībā, kā arī mērķtiecīgs finansiāls atbalsts, lai palīdzētu viņiem pilnā mērā iesaistīties darba tirgū un sabiedrībā kopumā; aicina Komisiju sociālo rezultātu pārskatā iekļaut ziņas par personu ar invaliditāti darba un sociālo iekļaušanu;

52.  atzinīgi vērtē to, ka personu ar invaliditāti tiesības ir integrētas ierosinātajās jaunajās dalībvalstu nodarbības politikas pamatnostādnēs, kas pievienotas 2018. GIP; tomēr aicina šajos noteikumos iekļaut konkrētus pasākumus minēto mērķu sasniegšanai atbilstīgi ES un dalībvalstu saistībām, kas izriet no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD);

53.  mudina dalībvalstis īstenot vajadzīgos pasākumus bēgļu un etnisko minoritāšu vai imigrantu izcelsmes personu sociālajai iekļaušanai;

54.  uzsver to, ka darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma neatbilsme ir problēma, kas skar darba devējus visos ES reģionos, tostarp visattīstītākajos, un to nevar atrisināt ar nedrošu vai nestabilu nodarbinātību; aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt pasākumus, kur mērķis ir atvieglot darba ņēmēju mobilitāti starp darba vietām, nozarēm un atrašanās vietām, lai apmierinātu darba tirgus pieprasījumu gan mazāk, gan labāk attīstītos reģionos, vienlaikus nodrošinot stabilitāti un pienācīgus darba apstākļus, kā arī profesionālo attīstību un paaugstināšanu amatā; atzīst, ka darbaspēka mobilitāte starp Eiropas Savienības dalībvalstīm palīdz saskaņot pieprasījumu un piedāvājumu; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis arī pievērst īpašu uzmanību pārrobežu darba ņēmēju un darba ņēmēju perifērajos reģionos unikālajiem apstākļiem;

55.  pauž nožēlu par to, ka pat pēc daudzkārtējiem Parlamenta pieprasījumiem tālākie reģioni vēl arvien nav iekļauti GIP; nolūkā garantēt reģionu vienlīdzību un veicināt daudz apspriesto augšupējo konverģenci mudina Komisiju pastiprināti piemērot LESD 349. pantu, lai uzlabotu tālāko reģionu integrāciju ES; uzsver, ka jāturpina pievērst īpašu uzmanību tālākajiem reģioniem, turklāt ne tikai saistībā ar līdzekļu piešķiršanu, bet arī ņemot vērā Eiropas politikas virzienu iespējamo ietekmi uz šo reģionu sociālo situāciju un nodarbinātības līmeni;

56.  uzsver, ka laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam, neraugoties uz uzlabojumiem darba tirgū, reālās darba samaksas pieaugums atpalika no ražīguma pieauguma; atgādina, ka ražīguma pieauguma rezultātā pieaugošas reālās algas ir būtiski svarīgs aspekts nevienlīdzības novēršanai;

57.  uzsver, ka reformu procesā liela nozīme ir sociālajiem partneriem kā būtiskām ieinteresētām personām, valstu sociālā dialoga praksēm un pilsoniskajai sabiedrībai, un norāda uz pievienoto vērtību, ko sniedz to aktīva iesaistīšanās reformu izstrādē, secības noteikšanā un īstenošanā; uzsver, ka aktīva iesaistīšanās politikas virzienu veidošanā ļaus sociālajiem partneriem uzņemties aktīvāku lomu attiecībā uz valstu reformām, kas pieņemtas atbilstoši Eiropas pusgada konkrētai valstij adresētajiem ieteikumiem, un tādējādi stiprinās viņu atbildību par rezultātiem; tādēļ aicina Komisiju ierosināt pamatnostādnes visu attiecīgo ieinteresēto personu pienācīgai iesaistei; atbalsta viedokli, ka jaunie nodarbinātības veidi globalizētajā tirgū rada vajadzību pēc jaunām sociālā un pilsoniskā dialoga formām, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt šo sociālā dialoga jauno veidu radīšanu un aizsardzības attiecināšanu uz šiem jaunajiem nodarbinātības veidiem; uzsver, ka visiem darba ņēmējiem jābūt informētiem par savām tiesībām un viņi jāaizsargā gadījumos, kad ceļ trauksmi, ziņojot par ļaunprātībām; uzskata, ka virzībā uz augšupējo konverģenci sociālais dialogs būtu jāīsteno visos Eiropas pusgada procesa posmos; apstiprina, ka dalībvalstīm ir jāpalīdz cilvēkiem apgūt darba tirgū vajadzīgās prasmes;

58.  norāda uz Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) un stratēģijas „Eiropa 2020” rezultātu apkopojumā konstatēto, ka darbaspēka prasmju sadalījums 2016. gadā kopumā atbilda darba tirgus prasībām un ka darbaspēka piedāvājums pārsniedz pieprasījumu visos kvalifikācijas veidos, taču jo īpaši augsts tas ir zema un vidēja līmeņa kvalifikācijas gadījumā; uzsver Cedefop prognozēs minēto, ka līdz 2025. gadam vienlaikus augs gan prasmju pieprasījums, gan piedāvājums, un ka darbaspēka prasmju līmenis mainīsies ātrāk, nekā pieprasa darba tirgus; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis vēlreiz rūpīgi novērtēt grūtības piekļuvē darba tirgum; pauž bažas par to, ka pieaug pārlieku augstas kvalifikācijas līmenis (25 % 2014. gadā);

59.  uzsver, ka vēl arvien ļoti liela ir diskriminācija dzimuma dēļ, piemēram, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības vai atšķirības nodarbinātības līmenī starp vīriešiem un sievietēm, un vidējā bruto izpeļņa stundā darba ņēmējiem vīriešiem ir par aptuveni 16 % lielāka nekā sievietēm; uzsver, ka šo atšķirību rada tas, ka sievietes nav pietiekami pārstāvētas sektoros, kuros ir augsta darba samaksa, kā arī diskriminācija darba tirgū un lielais skaits sieviešu, kas strādā nepilna laika darbu; mudina panākt turpmāku progresu, lai mazinātu šīs atšķirības; šajā sakarībā aicina Komisiju stratēģijā „Eiropa 2020” iekļaut dzimumu līdztiesības pīlāru un visaptverošu dzimumu līdztiesības mērķi.

60.  aicina dalībvalstis valsts reformu programmās un stabilitātes un konverģences programmās iekļaut dzimumu dimensiju un sieviešu un vīriešu līdztiesības principu, nosakot kvalitatīvus mērķus un izstrādājot pasākumus, ar kuriem novērš noturīgo nevienlīdzību starp dzimumiem;

61.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0355.

(3)

OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp.

(4)

OV C 236, 12.8.2011., 57. lpp.

(5)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0451.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0418.

(7)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0403.

(8)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0360.

(9)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0260.

(10)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.

(11)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0039.

(12)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.

(13)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.

(14)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0033.

(15)

OV C 366, 27.10.2017., 19. lpp.

(16)

OV C 265, 11.8.2017., 48. lpp.

(17)

OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp.

(18)

OV C 65, 19.2.2016., 40. lpp.

(19)

Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss, Eiropas Komisija.

(20)

OV C 67, 20.2.2016., 1. lpp.


PASKAIDROJUMS

Gada izaugsmes pētījuma (GIP), kas ir neatņemama Eiropas pusgada cikla daļa, mērķis ir stiprināt ilgtspējīgu ekonomikas attīstību un sociālo konverģenci, nosakot Eiropas Savienības un tās dalībvalstu prioritātes nākamajam gadam. Referents norāda, ka šis vienotā nodarbinātības ziņojuma izdevums ietver secinājumus no sociālo rezultātu pārskata, kas aizstāj rezultātu pārskatu par rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā, par kuriem vienojās 2013. gadā. Jaunajā pārskatā ir minēti vairāki galvenie rādītāji, pēc kuriem analizēt dalībvalstu veikumu nodarbinātības un sociālajā jomā trīs plašās dimensijās, kas konstatētas saistībā ar pīlāru, — i) vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, ii) dinamiski darbaspēka tirgi un taisnīgi darba nosacījumi un iii) publiskā sektora atbalsts / sociālā aizsardzība un iekļaušana.

2018. gada GIP uzrāda pozitīvas pazīmes, kas liecina par Eiropas ekonomikas atveseļošanos ar stabilu ekonomikas izaugsmi, bezdarba līmeņa samazinājumu un uzlabotu investīciju un publisko finanšu līmeni. 2017. gada otrajā ceturksnī tika sasniegts rekords — 235,4 miljoni nodarbinātu cilvēku, kas nozīmē, ka kopš 2014. gada otrā ceturkšņa ir radīti 8 miljoni jaunu darbvietu. Samazinās nabadzības un sociālā atstumtības rādītāji. Tomēr dažas problēmas saglabājas. Šā ziņojuma mērķis ir norādīt uz visbūtiskākajiem neizzūdošajiem šķēršļiem, kas neļauj nodrošināt ilgtspējīgu ekonomikas attīstību un sociālo konverģenci, un sniegt ieteikumus Komisijai un dalībvalstīm.

Neraugoties uz nelielu lejupslīdi, jauniešu bezdarbs joprojām ir nepieņemami augstā līmenī, proti, 16,6 % kopumā un 18,7 % eurozonā. Papildus tam 6,3 miljoni jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem nemācās, nestrādā un neapgūst arodu. Šī ir viena no lielākajām problēmām, kas jārisina nekavējoties. Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar virkni pasākumu, Jaunatnes nodarbinātības ierosmes ietvaros nesen piešķirot papildu EUR 2,4 miljardus laikposmam no 2017. līdz 2020. gadam. Tomēr ir vajadzīga turpmāka rīcība gan no Komisijas, gan dalībvalstu puses.

Viens no augstā bezdarba līmeņa risinājumiem ir novērst neatbilstību starp darba tirgus vajadzībām un darbaspēka prasmēm. Tādēļ ir vēlams saskaņot izglītības politikas un labāku prasmju apguves satvaru. Turklāt saskaņā ar Eurostat datiem apmēram 44 % eiropiešu trūkst digitālo prasmju, savukārt 90 % darbvietu tās ir nepieciešamas vismaz minimālā līmenī. Šajā sakarā attīstīt digitālās un citas nododamās prasmes ir īpaši svarīgi. Ir jomas, kurās darba devējiem ir grūtības aizpildīt vakances, tā ir parādība, kas skar gan mazāk, gan vairāk attīstītos reģionus. Tādēļ būtu jāatbalsta darbaspēka mobilitāte starp darba vietām, nozarēm un atrašanās vietām.

Ir vajadzīgas strukturālas reformas, kas stimulētu investīcijas un palielinātu darba ražīgumu, un vienlaikus nodrošinātu atbilstošas sociālās aizsardzības sistēmas. Tās būtu vērstas jo īpaši uz uzņēmējdarbības vides uzlabošanu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri rada 85 % jauno darbvietu. Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta jaunas ražošanas tehnoloģijas, jo tām ir potenciāls palielināt darba ražīgumu un radīt jaunas darbvietas.

Referents uzskata, ka demogrāfiskā situācija (proti, Eiropas sabiedrību novecošana un nesamērīga iedzīvotāju skaita samazināšanās dažos reģionos) ir problēma attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmām, pakalpojumiem un darba tirgu kopumā. Tāpēc, lai to risinātu, ir vajadzīga holistiska pieeja, kas ietver vajadzīgās infrastruktūras izveidi un pielāgošanu, valstu pensiju plānu reformas un aktīvu vecumdienu politiku. Turklāt sabiedrībai kopumā palīdzēs arī paaudžu solidaritātes un vecāku cilvēku sociālās iekļaušanas veicināšana.

Referents norāda uz to, ka, neraugoties uz daudziem jau veiktajiem pasākumiem cilvēku ar invaliditāti pilnīgai integrēšanai darba tirgū, problēma vēl aizvien nav atrisināta un liek turpināt darbu. Personu ar invaliditāti nodarbinātības iespēju palielināšanā īpašs potenciāls ir dažādiem darba devējus stimulējošiem pasākumiem, kas viņus mudinātu pieņemt darbā šādas personas. Turklāt ir jānovērš likumdošanas šķēršļi, kas apgrūtina personu ar invaliditāti pilnīgu integrāciju darba tirgū.

Noslēdzot, referents uzskata, ka gada izaugsmes pētījums ir svarīgs rādītājs, kas dalībvalstīm palīdz izstrādāt politiku un reformu plānus. Tomēr, lai tas būtu efektīvs, būtu jāizvairās no tā, ka tiek nepilnīgi īstenoti konkrētām valstīm adresētie ieteikumi, kas ir nākamais solis Eiropas pusgada procesa ietvaros.


Kultūras un izglītības komitejAS ATZINUMS (22.2.2018)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2018. gada izaugsmes pētījumā

(2017/2260(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Julie Ward

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Eiropas sociālo tiesību pīlāra kopīgā izsludināšana, un uzver tajā atspoguļoto politiskā kursa maiņu uz sociālās politikas veicināšanu; atgādina, ka, neveicot konkrētus pasākumus, izsludināšana nebūs efektīva un ka par prioritāru ir jānosaka nevienlīdzības mazināšana, cīņa pret nabadzību un kvalitatīvas izglītības pieejamība, lai veicinātu solidaritāti un sociālo taisnīgumu un panāktu ilgtspējīgu izaugsmi; uzsver, ka augstas kvalitātes izglītība un lielāki izdevumi izglītībai, jaunatnei un kultūrai ir būtiski, lai sasniegtu ES ekonomiskos un sociālos mērķus;

2.  atzinīgi vērtē nodomu jauno sociālo tiesību pīlāru iekļaut Eiropas pusgada īstenošanā, tostarp konkrētai valstij adresētajos ieteikumos, jo sociāliem ieguldījumiem un pasākumiem ne tikai jābūt pozitīvam ekonomikas politikas blakusefektam, bet arī organiski jāiekļaujas dalībvalstu politikas koordinācijas centienos veidot sociālo savienību; mudina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi šajā jomā;

3.  šajā ziņā aicina Komisiju pilnībā izmantot Stabilitātes un izaugsmes pakta elastīguma klauzulu, ļaujot dalībvalstīm veikt būtiskus ieguldījumus kultūras un jaunatnes politikā, izglītībā, pētniecībā un inovācijā, kam ir galvenā nozīme aktīvu pilsoņu veidošanā, labi funkcionējoša darba tirgus radīšanā un stabilas un ilgtermiņa ekonomiskās labklājības panākšanā, vienlaikus ievērojot līdzsvarotu budžetu principu;

4.  mudina dalībvalstis pastiprināt centienus īstenot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus saistībā ar izglītību un jaunatni un veicināt paraugprakses apmaiņu;

5.  atzinīgi vērtē progresu, kāds panākts augstākās izglītības iegūšanā un izglītības priekšlaicīgas pamešanas samazināšanā, taču atzīmē, ka saistībā ar izglītības priekšlaicīgu pamešanu atsevišķās dalībvalstis joprojām ir problēmas; tomēr uzsver, ka jaunākais Izglītības un apmācības pārskats un PISA apsekojumi liecina, ka samazinājies pamata prasmju iegūšanas līmenis un ka joprojām ir lielas atšķirības pa dzimumiem un sociālajām kategorijām; atgādina, ka jaunieši no nelabvēlīgas vides lielākā mērā ir pakļauti riskam nonākt NEET situācijā (jaunieši, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu) vai strādāt mazkvalificētu, nestabilu vai mazapmaksātu darbu; uzsver, ka stratēģijas “Eiropa 2020” izglītības un apmācības mērķi pagaidām nav sasniegti; uzsver, ka ir jāveicina tiesības uz augstas kvalitātes, iekļaujošu izglītību un apmācību visu vecumu un kategoriju audzēkņiem, jāiegulda konkrētos pasākumos, ar ko atbalstītu visneaizsargātākos audzēkņus un nelabvēlīgā situācijā esošas personas, tostarp audzēkņus ar invaliditāti, NEET, kā arī jauniešus un bērnus no migrantu vidus, un nodrošinātu viņu sistemātisku iekļaušanu vispārējās izglītības sistēmā;

6.  uzskata, ka migrantiem pilnībā ir jāpiekļūst izglītības sistēmām, kam vajadzīgi papildu, mērķorientēti izdevumi, un jāspēj gūt priekšrocības no augstas kvalitātes sociāliem un vidiski ilgtspējīgiem ieguldījumiem, kas paredzēti, lai darba ņēmējus integrētu darba tirgū un samazinātu bezdarbu;

7.  ir nobažījies par pamata un digitālo prasmju trūkumu pieaugušo vidū, kas cita starpā var apgrūtināt viņu piekļuvi kvalitatīvam, pastāvīgam darbam; atzīmē, ka mūsu izglītības sistēmas būtu jāatjaunina atbilstīgi mūsu strauji mainīgās un aizvien savienotākās sabiedrības problēmām, tādām kā tās, ko rada globalizācija un tehnoloģiskais progress; šajā ziņā uzsver, cik būtiski ir visu vecumu un sociālās izcelsmes audzēkņiem sniegt sociālas un nododamas prasmes, tādas kā starpkultūru prasmes, radošā un analītiskā domāšana, digitālā pratība un mediju lietotprasme, un veicināt IKT un uzņēmējdarbības izglītību kā efektīvu veidu, ar ko attīstīt transversālas prasmes un inovācijas un radošuma garu, kas ir svarīgi gan pašnodarbinātībā, gan nodarbinātībā; uzsver, cik būtiska loma mūžizglītībai ir nabadzības, sociālās atstumtības un bezdarba problēmas risināšanā saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, kā arī cik būtiski ir nodrošināt skolotājiem un audzēkņiem kvalitatīvas tālākmācības;

8.  uzskata, ka nākotnes prasībām atbilstošā prasmju programmā būtu jāiekļauj apmācība, kā panākt ilgtspēju, un tai vajadzētu būt daļai no plašākām pārdomām par profesionālajām prasmēm, ņemot vērā aizvien pieaugošo Eiropas sabiedrības digitalizāciju un robotizāciju, un galvenā vērība būtu jāpievērš ne tikai ekonomikas izaugsmei, bet arī audzēkņu personības izaugsmei, labākai veselībai un labjutībai;

9.  prasa pienācīgi atzīt informālās un neformālās izglītības izšķirīgo lomu, jo īpaši attiecībā uz visneaizsargātākajām personām, tostarp šajā ziņā varētu noteikt vērienīgus kritērijus un ieviest iegūto prasmju un kvalifikāciju validāciju; tāpēc atgādina, ka ir jāizstrādā globāla mūžizglītības stratēģija, kas būtu piemērota strauji mainīgajam darba tirgum, kurā aizvien pieprasītākas kļūst jaunas prasmes un inovācija;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 14. novembra paziņojumu “Eiropas identitātes stiprināšana ar izglītību un kultūru”, kurā iekļauti vērienīgi mērķi izglītības jomā, jo īpaši attiecībā uz Eiropas izglītības telpas izveidi un valodu apguves uzlabošanu Eiropā;

11.  atzinīgi vērtē Erasmus+ ieguldījumu mobilitātes un kultūras apmaiņas veicināšanā ES un ārpus tās; prasa efektīvāk popularizēt un izmantot Eiropas instrumentus, kas paredzēti mobilitātes veicināšanai un prasmju un kvalifikāciju atzīšanai, lai atvieglinātu ar izglītību, apmācību un darbu saistīto mobilitāti; atkārtoti norāda, ka lielākas mobilitātes iespējas ir jāsniedz arodizglītībā iesaistītajām personām, neaizsargātiem jauniešiem un personām, kas cieš no dažādiem un multipliem diskriminācijas veidiem; uzsver, cik būtiski ir sekmēt studentu un darba ņēmēju mobilitāti, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai mudinātu apgūt citas Eiropas valodas;

12.  atzinīgi vērtē darbvietu radīšanas pieaugumu visā ES; tomēr atzīmē, ka saskaņā ar Eurostat 2017. gada datiem atsevišķās valstīs joprojām ir augts jauniešu bezdarba rādītājs, kas 28 ES valstīs ir 16,5 % un eurozonā — 18,6 %; tāpēc atgādina, ka cīņai pret jauniešu bezdarbu joprojām ir jābūt prioritātei, jo ir jānodrošina radīto darbvietu kvalitāte un drošība un jānovērš nestabila nodarbinātība, kā noteikts SDO pienācīga darba nodrošināšanas programmā; šajā ziņā uzskata, ka efektīvāk ir jārisina problēma, kas saistīta ar nevienlīdzīgu piekļuvi izglītībai, un ka ir jāgarantē augstāki pamatprasmju apguves līmeņi, inter alia jānodrošina neaizsargāto un atstumto personu, tostarp personu ar invaliditāti, personu no migrantu vidus un bēgļu, iekļaušana darba tirgū; uzsver, ka pastāv neatbilstība starp apgūtajām un pieprasītajām prasmēm, kā rezultātā varētu notikt prasmju polarizācija darba tirgū un pasliktināties sociālā kohēzija; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko veicinātu mijiedarbību starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem, pētniecības nozari un citiem attiecīgajiem sociālajiem partneriem;

13.  atgādina, ka radošās nozares ir no tiem sektoriem, kuros notiek visaktīvākā uzņēmējdarbība, un ka radošā izglītība attīsta tādas nododamas prasmes kā radošā domāšana, problēmu risināšana, darbs komandā un atjautība; prasa zinātnē, tehnoloģijā, inženierzinātnēs un matemātikā (STEM) iekļaut mākslu un radošo izglītību, ņemot vērā ciešo saikni starp radošumu un inovāciju; turklāt uzsver kultūras un radošās nozares (KRN) potenciālu saglabāt un veicināt Eiropas kultūras un valodu daudzveidību un ekonomisko izaugsmi, inovāciju un nodarbinātību, jo īpaši jauniešu nodarbinātību; uzsver, ka turpmāka KRN veicināšana un ieguldīšana tajā var būtiski palielināt ieguldījumus, izaugsmi, inovāciju un nodarbinātību; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespējas, ko KRN piedāvā kopumā, jo īpaši ietverot NVO un mazās apvienības, piemēram, saistībā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu;

14.  uzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība ir augoša nozare, kas var stimulēt ekonomiku, vienlaikus mazinot trūkumu, sociālo atstumtību un citas sabiedrības problēmas; tāpēc uzskata, ka centienos virzīties uz sociālāku, iekļaujošāku un ilgtspējīgāku ekonomiku uzņēmējdarbības izglītībā būtu jāiekļauj sociālā dimensija un jāpievēršas tādiem jautājumiem kā taisnīga tirdzniecība, sociālie uzņēmumi un alternatīvi uzņēmējdarbības modeļi, tostarp kooperatīvi;

15.  uzsver milzīgo inovācijas un nodarbinātības potenciālu, kāds piemīt atjaunojamiem energoresursiem un centieniem uzlabot resursefektivitāti un energoefektivitāti; aicina Komisiju Eiropas pusgadā iekļaut īpašu enerģētikas un vides stratēģiju, kas aptvertu arī izglītību un nodarbinātību;

16.  pauž nožēlu, ka nodarbinātības jomā joprojām pastāv dzimumu nelīdztiesība, tostarp diskriminējoša darbā pieņemšanas un atlaišanas politika, darba samaksas atšķirība, piespiedu daļlaika darbs, seksuāla uzmākšanās un tādi vecāku atvaļinājuma nosacījumi, kas nav pietiekami, lai abiem vecākiem nodrošinātu īstenu darba un privātās dzīves līdzsvaru, lai gan ir ieviesti nozīmīgi tiesību akti un ievērojami uzlabota attiecīgo gadījumu dokumentācija; tāpēc prasa izpildīt un strauji īstenot dzimumu līdztiesības jomā spēkā esošos tiesību aktus un aicina dalībvalstis aktīvāk mudināt sieviešu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā un veicināt ģimenei draudzīgas rīcībpolitikas;

17.  atgādina, ka meitenes un jaunietes ir jāmudina apgūt IKT studijas, un aicina dalībvalstis mudināt meitenes un jaunietes studēt STEM priekšmetus, vienlaikus aptverot arī mākslas un humanitārās zinātnes, un aicina palielināt sieviešu pārstāvību STEM jomās;

18.  atkārtoti aicina izveidot Garantiju bērniem un prasa Komisijai laikus noslēgt savu novērtējumu attiecībā uz atbilstīgo sagatavošanās darbību (budžeta pozīcija 04 03 77 25); atgādina, ka novērtējumā ir jāapzina, kā nodrošināt sociālos ieguldījumus pirmsskolas vecuma bērnos, kā panākt ieteikuma “Ieguldījums bērnos”(1) īstenošanu un kā vislabāk izmantot pašreizējos instrumentus un programmas; prasa pienācīgi un strauji īstenot Garantiju jauniešiem, tostarp ar atbilstīgumiem finanšu piešķīrumiem, balstoties uz rūpīgiem novērtējumiem, un vajadzības gadījumā aicina veikt nozīmīgas reformas un pielāgotas korekcijas, lai sniegtu jauniešiem kvalitatīvas darba iespējas un nodrošinātu viņu ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū; prasa arī uzlabot ar Garantiju saistīto uzraudzību un ziņošanu, lai veicinātu tādas jaunatnes politikas izstrādi, kas lielākā mērā balstīta uz faktiem;

19.  atgādina, ka Eiropas pusgada procesam vajadzētu būt atvērtākam, pārredzamākam un demokrātiskākam; aicina Komisiju izstrādāt vadlīnijas par ieinteresēto personu dialogu nolūkā uzlabot pilsoniskās sabiedrības līdzdalības kvalitāti, izmantojot papildu instrumentus, kurus šajā ziņā piedāvā e-demokrātija;

20.  atzinīgi vērtē personu ar invaliditāti tiesību integrēšanu dalībvalstu jaunajās nodarbinātības politikas vadlīnijās, kas pievienotas 2018. gada izaugsmes pētījumam; tomēr prasa šos noteikumus iekļaut konkrētos pasākumos, lai sasniegtu izvirzītos mērķus saskaņā ar ES un dalībvalstu saistībām, kuras izvirzītas ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD).

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

21.2.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

19

4

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Isabella Adinolfi, Dominique Bilde, Andrea Bocskor, Nikolaos Chountis, Silvia Costa, Mircea Diaconu, Damian Drăghici, María Teresa Giménez Barbat, Giorgos Grammatikakis, Petra Kammerevert, Svetoslav Hristov Malinov, Curzio Maltese, Rupert Matthews, Stefano Maullu, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Michaela Šojdrová, Yana Toom, Helga Trüpel, Julie Ward, Bogdan Brunon Wenta, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver, Krystyna Łybacka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Francis Zammit Dimech

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

19

+

EPP

Svetoslav Hristov Malinov, Stefano Maullu, Michaela Šojdrová, Bogdan Brunon Wenta, Andrzej Zdrojewski, Francis Zammit Dimech

S&D

Silvia Costa, Damian Drăghici, Giorgos Grammatikakis, Petra Kammerevert, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Julie Ward, Krystyna Łybacka

ALDE

Mircea Diaconu, María Teresa Giménez Barbat, Yana Toom

The Greens/EFA

Helga Trüpel

EFDD

Isabella Adinolfi

4

-

ECR

Rupert Matthews

GUE/NGL

Nikolaos Chountis, Curzio Maltese

ENF

Dominique Bilde

2

0

EPP

Andrea Bocskor, Milan Zver

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

27.2.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

24

10

14

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Guillaume Balas, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, David Casa, Ole Christensen, Michael Detjen, Martina Dlabajová, Lampros Fountoulis, Arne Gericke, Marian Harkin, Agnes Jongerius, Rina Ronja Kari, Jan Keller, Ádám Kósa, Kostadinka Kuneva, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Patrick Le Hyaric, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Dominique Martin, Anthea McIntyre, Elisabeth Morin-Chartier, Marek Plura, Dennis Radtke, Terry Reintke, Robert Rochefort, Claude Rolin, Siôn Simon, Romana Tomc, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog, Renate Weber, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Arena, Georges Bach, Heinz K. Becker, Krzysztof Hetman, Dieter-Lebrecht Koch, Paloma López Bermejo, Edouard Martin, Sven Schulze, Joachim Schuster, Kosma Złotowski

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Evelyne Gebhardt, Paul Tang


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

24

+

ALDE

Enrique Calvet Chambon, Martina Dlabajová, Marian Harkin, Robert Rochefort, Yana Toom, Renate Weber

PPE

Georges Bach, Heinz K. Becker, David Casa, Krzysztof Hetman, Dieter-Lebrecht Koch, Ádám Kósa, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Elisabeth Morin-Chartier, Marek Plura, Dennis Radtke, Claude Rolin, Sven Schulze, Romana Tomc

Verts/ALE

Jean Lambert, Terry Reintke, Tatjana Zdanoka

10

-

ECR

Arne Gericke, Anthea McIntyre, Ulrike Trebesius, Kosma Złotowski

ENF

Dominique Martin

GUE/NGL

Rina Ronja Kari, Kostadinka Kuneva, Patrick Le Hyaric, Paloma López Bermejo

NI

Lampros Fountoulis

14

0

S&D

Maria Arena, Guillaume Balas, Vilija Blinkevičiūtė, Ole Christensen, Michael Detjen, Evelyne Gebhardt, Agnes Jongerius, Jan Keller, Javi López, Edouard Martin, Joachim Schuster, Simon Siôn, Paul Tang, Marita Ulvskog

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 9. martsJuridisks paziņojums