Procedūra : 2016/2329(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0065/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0065/2018

Debates :

PV 19/04/2018 - 4
CRE 19/04/2018 - 4

Balsojumi :

PV 19/04/2018 - 10.18
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0189

ZIŅOJUMS     
PDF 913kWORD 68k
14.3.2018
PE 613.377v03-00 A8-0065/2018

par Direktīvas 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu īstenošanu

(2016/2329(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referente: Soraya Post, Teresa Jiménez-Becerril Barrio

(Kopīgā komiteju procedūra — Reglamenta 55. pants)

GROZĪJUMI
PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
 EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Eiropas aizsardzības rīkojuma (EAR) direktīvu ierosināja divpadsmit valstu grupa Spānijas prezidentūras laikā 2010. gadā. EAR direktīvas pamatā ir LESD 82. panta 1. punkts par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās. Direktīva stājās spēkā 2011. gada 11. janvārī un ES dalībvalstīm bija jātransponē direktīvas noteikumi savos valsts tiesību aktos līdz 2015. gada 11. janvārim. Īrijai un Dānijai EAR tiesību akts nav saistošs.

Šis ziņojums paver iespēju LIBE un FEMM komiteju referentēm novērtēt, kā ar Direktīvu 2011/99/ES(1) izveidotais mehānisms, kas ļauj personām, kuras aizsargā ar vienā dalībvalstī izdotu aizsardzības rīkojumu krimināllietās, pieprasīt Eiropas aizsardzības rīkojumu, it ticis piemērots attiecīgajās dalībvalstīs.

Šā instrumenta pamatā ir savstarpējas atzīšanas princips, kas nozīmē, ka aizsardzības rīkojumi, kuri izdoti vienā dalībvalstī, ir jāatzīst un jāizpilda citā dalībvalstī. Viens no galvenajiem uzdevumiem, piemērojot šo instrumentu, ir nodrošināt, lai cietušo personu aizsardzību nekavētu atšķirības starp valstu pasākumiem.

Ziņojumā arī tiks pievērsta uzmanība:

  īstenošanas šķēršļiem dalībvalstu līmenī;

  saiknei ar papildu instrumentiem;

  problēmām, kas saistītas ar pasākumu dažādību, kurus dalībvalstis var piemērot, izpildot EAR;

  šā instrumenta ietekmei attiecībā uz noziegumos cietušo personu aizsardzību;

  ieteikumiem par to, kā pārvarēt dažādās problēmas, ar kurām nācies saskarties īstenošanas gaitā.

Abas līdzreferentes kopš iecelšanas ir vākušas informāciju un cita starpā izmantojušas šādus avotus:

  uzklausīšanu apvienotajā LIBE un FEMM komiteju sanāksmē 12. oktobrī;

  2017. gada septembrī publicēto Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta ex-post ietekmes novērtējumu;

  informācijas apmaiņu ar attiecīgajiem kolēģiem no Eiropas Komisijas un Pamattiesību aģentūras un attiecīgajām cietušo personu aizsardzības organizācijām;

Direktīvā ir iekļauta pārskatīšanas klauzula, kas paredz, ka ”līdz 2016. gada 11. janvārim Komisija iesniedz pārskatu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu. Vajadzības gadījumā minētajam pārskatam pievieno tiesību aktu priekšlikumus”. Laikā, kad tika sagatavots šis ziņojums, Komisija nebija iesniegusi ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu.

Vispārīgs pārskats par Eiropas aizsardzības rīkojuma īstenošanu

Kopš EAR Direktīvas 2011/99/ES stāšanās spēkā 2015. gada janvārī Eiropas Komisija, ES aģentūras un NVO ir apkopojušas ļoti maz datu, lai varētu novērtēt šā instrumenta izmantošanu ES līmenī.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) novērtējumu, kas publicēts 2017. gada septembrī, līdz šim ir izdoti tikai septiņi Eiropas aizsardzības rīkojumi. Ļoti ierobežotā šā instrumenta izmantošana ir pārsteidzoša, ņemot vērā to cietušo personu skaitu, kurām tie piemēroti aizsardzības pasākumi krimināllietās dalībvalstu līmenī un no kurām, iespējams, daudzas regulāri vai neregulāri ceļo/pārvietojas/dodas uz darbu visā ES. Piemēram, tiek lēsts, ka 2010. gadā vairāk nekā 100 000 sievietēm, kuras dzīvo ES, tika piemēroti aizsardzības pasākumi dzimumvardarbības dēļ.

Lai gan aizsardzības rīkojumus varētu piemērot ikvienam, kam nepieciešama aizsardzība, praksē šādus pasākumus galvenokārt piemēro, lai aizsargātu sievietes partneru vardarbības vai vardarbības ģimenē, uzmākšanās, vajāšanas vai seksuālas vardarbības gadījumos. Dzimumvardarbība rada aizvien lielākas bažas ES līmenī, un 2014. gadā ES Pamattiesību aģentūra (FRA) lēsa, ka Eiropas Savienībā viena no trim sievietēm ir cietusi no fiziskas un/vai seksuālas vardarbības kopš 15 gadu vecuma un katra piektā sieviete ir piedzīvojusi vajāšanu. Vajāšana ir viens no noziedzīgiem nodarījumiem, kas visbiežāk noved pie aizsardzības rīkojumu izdošanas, tomēr tā ir arī viens no noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav krimināli sodāms visās dalībvalstīs un nešaubīgi nesamērīgi kavē sievietes iegūt EAR.

Aizsardzības rīkojumi ir paredzēti, lai pasargātu personas pret darbību, kas var apdraudēt viņu dzīvību, fizisko vai psiholoģisko integritāti, cieņu, personas brīvību vai seksuālo integritāti. Mērķis ir izvairīties no kontaktiem starp likumpārkāpēju vai iespējamu likumpārkāpēju un cietušo personu vai privātpersonu, ko var apdraudēt vardarbība.

Visas dalībvalstis nodrošina kāda veida krimināltiesiskās un/vai civiltiesiskās aizsardzības rīkojumus. Tomēr, neskatoties uz šķietamu līdzību šo pasākumu pieņemšanā, visās dalībvalstīs pastāv plašs šādu pasākumu klāsts. Turklāt veidi, kādā tie tiek piemēroti praksē, ir ļoti atšķirīgi.

Lai nodrošinātu, ka persona, kurai ir piešķirti aizsardzības pasākumi kāda dalībvalstī, joprojām saņem līdzvērtīgu aizsardzību, pārceļoties vai ceļojot uz citu dalībvalsti, ES ir ieviesta Direktīva 2011/99/ES par EAR, kas ir mehānisms aizsardzības pasākumu savstarpējai atzīšanai krimināllietās. Aizsardzības pasākumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, skar situācijas, kad cietušās personas vai iespējamas cietušās personas gūst labumu no aizlieguma vai noteikuma attiecībā uz konkrētas personas, kura rada apdraudējumu, tiesībām piekļūt konkrētām vietām, nonākt kontaktā vai tuvoties. Tie ir trīs visizplatītākie aizsardzības pasākumu veidi Eiropas Savienībā.

Laikā, kad šis instruments tika ierosināts, lai atrisinātu jautājumu par atsevišķu juridisko pamatu ES tiesību aktiem par civiltiesību un krimināltiesību pasākumu savstarpēju atzīšanu, Komisija ierosināja pieņemt tiesību aktu kopumu, kas ietver EAR direktīvu, kura attiecas uz kriminālprocesu, un Regulu par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās. Ar Regulu (ES) Nr. 606/2013 tiek izveidots mehānisms, kas ļauj tieši atzīt aizsardzības rīkojumus, kuri ir izdoti kā civiltiesiski pasākumi starp dalībvalstīm. Tādējādi personas, kas saņem viņu dzīvesvietas valstī izdotu civiltiesisku aizsardzības rīkojumu, var uz to tieši atsaukties citās dalībvalstīs, uzrādot kompetentajām iestādēm sertifikātu(2), kas apliecina viņu tiesības. Šo Regulu piemēro no 2015. gada 11. janvāra.

Abi šie instrumenti ir daļa no visaptveroša Eiropas Savienības tiesību aktu kopuma, kas paredzēts, lai uzlabotu cietušo personu aizsardzību visā ES.

Aizsardzības pasākumi, kas tiek iekļauti Eiropas aizsardzības rīkojumos, ir atkarīgi no valstu iekšējiem tiesību aktiem: EAR tiek izdoti, pamatojoties uz aizsardzības pasākumiem, kas iepriekš pieņemti izdevējā valstī saskaņā ar tās tiesību aktiem; EAR paredzētā aizsardzība tiks atzīta izpildes valstī, pieņemot aizsardzības pasākumus, kas pieejami saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem.

Saskaņā ar EPRS konstatējumu iepriekš minētajā ex post novērtējumā šī direktīva nav novedusi pie daudzveidīgo valstu pasākumu konverģences/tuvināšanas: tiek uzturētas dažādas valstu sistēmas, tiesību akti cietušo personu aizsardzības jomā nav būtiski grozīti un direktīvas īstenošanas tiesību aktos gandrīz burtiski bez izmaiņām ir ietverti direktīvas noteikumi.

Attiecībā uz cietušajiem svarīgs jautājums ir nepieciešamība sniegt pietiekamu informāciju aizsargājamai personai, tostarp nodrošināt iespēju pieprasīt EAR, ja viņš/viņa pārceļas uz citu dalībvalsti. Pētījuma autori norāda uz lielām nepilnībām šajā jomā un uzsver, ka kopumā trūkst informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņu, kas paredzētas pašām cietušajām personām visās dalībvalstīs. Šādos gadījumos informācijas pieejamības trūkums nodara kaitējumu cietušo personu aizsardzībai.

Tā kā EAR vienmēr ir saistīts ar cietušās personas pārcelšanos no vienas dalībvalsts uz citu, visas cietušās personas kādā brīdī saskarsies ar nezināmu tiesību sistēmu vai valodu, šādi viņas padarot īpaši neaizsargātas. Lielākā daļa dalībvalstu nav noteikušas īpašus pasākumus vai noteikumus attiecībā uz personām ar īpašām vajadzībām.

Efektīvai aizsardzībai ir nepieciešams, lai procedūra EAR pieņemšanai un izpildei būtu ātra. Valsts īstenošanas tiesību aktos dalībvalstis ir izmantojušas dažādas formulas, lai uzsvērtu procedūras neatliekamību un steidzamību un dažos gadījumos pat noteiktu konkrētus termiņus. Koordinācija un saziņa starp kompetentajām un centrālajām iestādēm ir svarīga arī cietušo personu aizsardzības un EAR efektivitātes ziņā.

Eksperti uzsvēra, ka ļoti svarīgs šķiet jautājums par apmācību speciālistiem, kuri varētu nonākt saskarē ar cietušajām personām, kam vajadzīgi aizsardzības pasākumi. Saskaņā ar pieejamajiem datiem tikai dažas dalībvalstis ir organizējušas īpašu apmācību par EAR.

(1)

OV L 338, 21.12.2011, 2.. lpp.

(2)

OV L 263, 3.9.2014, 10.-20. lpp.


EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Direktīvas 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu īstenošanu

(2016/2329(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 18., 19., 21., 79. un 82. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 6., 20., 21., 23., 24., 41. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā 1993. gada 20. decembrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembra Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015),

–  ņemot vērā Vispārējo komentāru, ko 2016. gada 26. augustā pieņēma ANO Komiteja par personu ar invaliditāti tiesībām par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 6. pantu (“Sievietes un meitenes ar invaliditāti”),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), Padomes 2017. gada 11. maija Lēmumu (ES) 2017/865(1) un Lēmumu (ES) 2017/866(2) par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā to, ka visas dalībvalstis ir parakstījušas Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(4),

–  ņemot vērā Padomes Direktīvu 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(5), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 19. jūnija paziņojumu „ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā” (COM(2012)0286),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(8),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai(9),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmumu 2009/829/TI, ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam(10),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās(11),

  ņemot vērā Padomes 2011. gada 10. jūnija rezolūciju par Ceļvedi cietušo tiesību un aizsardzības stiprināšanai, īpaši kriminālprocesā(12),

  ņemot vērā Stokholmas programmu „Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”(13),

–  ņemot vērā Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmu 2014.‒2020. gadam,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā Eiropas Pamattiesību aģentūras (FRA) ziņojumu „Vardarbība pret sievietēm – ES pētījums”,

–  ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(14),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009)(15),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(16),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(17),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta veikto Eiropas Īstenošanas novērtējumu (PE 603.272) par Direktīvu 2011/99/ES, ko sagatavojusi Ex-post ietekmes novērtēšanas nodaļa,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8–0000/2018),

A.  tā kā jebkāda veida vardarbība pret cilvēkiem ir tiešs cilvēka cieņas, kas ir pamats visām cilvēka pamattiesībām, pārkāpums, un tāpēc tās ir jārespektē un jāaizsargā; tā kā vardarbība pret sievietēm ir brutāls diskriminācijas veids un cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpums;

B.  tā kā personas, kas cietušas no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, ir pakļautas atkārtotas un otrreizējas vardarbības, atriebības un iebiedēšanas riskam; tā kā tādēļ vajadzīgo aizsardzības nodrošināšana šīm personām, tostarp pāri robežām, lielā mērā ir atkarīga no cietušo, sabiedrības kopumā un visu to profesionāļu, kuri nonāk saskarē ar cietušajiem, tostarp attiecīgo iesaistīto pušu, piemēram, patvēruma vietu darbinieku, informētības;

C.  tā kā pienācīgas cilvēka aizsardzības pret dzimumvardarbību trūkums negatīvi ietekmē sabiedrību kopumā;

D.  tā kā viens no svarīgākajiem ikvienas sabiedrības drošības aspektiem ir visu personu neaizskaramības un brīvības aizsardzība; tā kā Eiropas Drošības programmā vajadzētu prioritāšu vidū iekļaut personas drošības garantēšanu un visu personu aizsardzību pret dzimumvardarbību;

E.  tā kā vardarbība un fiziska, psiholoģiska un seksuāla izmantošana nesamērīgi skar sievietes(18); tā kā viena no katrām trim sievietēm ES no 15 gadu vecuma ir pieredzējusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību; tā kā dažās dalībvalstīs vardarbība pret sievietēm bieži vien netiek pienācīgi ņemta vērā un tiek uzskatīta par nenozīmīgu, un pastāv plaši izplatīta tendence vainot cietušos; tā kā tikai aptuveni trešā daļa sieviešu, kuras ir piedzīvojušas fizisku vardarbību vai seksuāli izmantotas no viņu partneru puses, šajā sakarībā sazinās ar iestādēm;

F.  tā kā dzimumu līdztiesības nodrošināšana visās politikas jomās ir Eiropas Savienības pamatprincips un būtisks aspekts cīņā pret dzimumvardarbību;

G.  tā kā Stambulas konvencijā, kura ir parakstīta, bet kuru vēl nav ratificējusi ES un visas dalībvalstis(19), ir paredzēts, ka visi tās noteikumi, jo īpaši pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt cietušo tiesības, tiek nodrošināti bez jebkādas diskriminācijas, un tā skaidri aicina parakstītājas puses atzīt vajāšanu par kriminālpārkāpumu; tā kā Stambulas konvencijas ratifikācija un pilnīga īstenošana palīdzēs pārvarēt EAR izraisītās problēmas, ieviešot saskaņotu Eiropas tiesisko regulējumu, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm;

H.  tā kā, lai samazinātu aplēsto nereģistrētu vardarbības gadījumu skaitu, dalībvalstīm ir jāievieš un jānostiprina sievietēm paredzēti agrīnās brīdināšanas un aizsardzības instrumenti, lai viņas varētu justies droši un ziņot par dzimumvardarbību; tā kā ievērojamais nereģistrēto dzimumvardarbības gadījumu skaits varētu būt saistīts ar publisko resursu trūkumu; tā kā attiecīgo iestāžu rīcībā ir jābūt struktūrām, piemēram, patvēruma vietām, kurās tiek nodrošināta medicīniskā palīdzība, tiesu ekspertīzes atbalsts, psiholoģiskās konsultācijas un juridiskā palīdzība un kurās tiktu radīts drošs patvērums sievietēm, kas ir cietušas no dzimumvardarbības;

I.  tā kā brīva pārvietošanās ES nozīmē, ka cilvēki bieži pārvietojas no vienas valsts uz citu; tā kā EAR pamatā ir nepieciešamība aizsargāt cietušo tiesības un brīvības un jo īpaši ievērot cietušo un potenciālu cietušo tiesības uz pārvietošanās brīvību, un nodrošināt viņu nepārtrauktu aizsardzību, īstenojot šīs tiesības;

J.  tā kā vardarbības novēršana, ieguldot līdzekļus izpratnes veicināšanas un informācijas kampaņās ar efektīvu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos, izglītībā un speciālistu apmācībā, ir izšķiroši elementi dzimumvardarbības apkarošanā; tā kā Stambulas konvencijā ir noteikts pienākums pusēm novērst dzimumvardarbību un stereotipus, izvērtējot plašsaziņas līdzekļu lomu šajā jomā; tā kā tas, ka cietušajiem, kuri gūst labumu no valsts aizsardzības pasākumiem, trūkst vispārējas informētības par EAR, negatīvi ietekmē tā īstenošanu; tā kā izpratnes veicināšanas kampaņas un informētības uzlabošanas programmas, lai apkarotu vardarbības ģimenē un dzimumvardarbības ikdienišķošanu, veicina cietušo gatavību ziņot par vardarbību un pieprasīt valsts un Eiropas aizsardzības rīkojumus (EAR), kā arī sekmē šo personu uzticēšanos attiecīgajām iestādēm;

K.  tā kā 2010. gadā, kad Eiropas Padome ierosināja EAR, 118 000 sieviešu, kuras dzīvo ES, tika piemēroti aizsardzības pasākumi dzimumvardarbības dēļ; tā kā 2011. gadā tika lēsts, ka vidēji 1180 personām būtu nepieciešami nepārtraukti pārrobežu aizsardzības pasākumi ES;

L.  tā kā NVO bieži ir būtiska loma daudzās dalībvalstīs atbalsta sniegšanā cietušajiem;

M.  tā kā EAR ir savstarpējās atzīšanas un sadarbības instrumenti, kas nevar nedz darboties pareizi, nedz arī aizsargāt cietušos, kamēr šie instrumenti nav pilnībā īstenoti visās dalībvalstīs;

N.  tā kā jo īpaši vardarbības gadījumos dažas dalībvalstis paredz aizsardzības pasākumus, pamatojoties uz kriminālprocesu, savukārt citas izsniedz aizsardzības rīkojumus, balstoties uz civilprocesu;

O.  tā kā ES pastāvošās lielās aizsardzības rīkojumu daudzveidības un atšķirīgu tiesu sistēmu dēļ dalībvalstis saskaras ar daudzām grūtībām EAR īstenošanā, un līdz ar to tas varētu kavēt pareizu EAR piemērošanu cietušajiem un ierobežot izsniegto EAR skaitu;

P.  tā kā vairākumā dalībvalstu nav nedz reģistrācijas sistēmas, kas vāktu datus par EAR, nedz arī Eiropas centrālo reģistru sistēmas, kas apkopotu visus attiecīgos ES datus; tā kā datu nepietiekamības dēļ ir grūti novērtēt, kā tiek īstenots EAR, un novērst nepilnības tiesību aktos vai īstenošanā;

Q.  tā kā EAR ir piemērojams personām, kas cietušas no visu veidu noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp terorisma, cilvēktirdzniecības, dzimumvardarbības un organizētās noziedzības; tā kā pret cilvēkiem, kuri ir neaizsargātā situācijā un ir kļuvuši par nozieguma upuriem, ir jāizturas īpaši uzmanīgi, kad šie cilvēki iesniedz pieteikumu EAR saņemšanai,

R.  tā kā pastāv cieša saikne starp EAR darbību un minimuma tiesību standartiem, atbalstu un aizsardzību kriminālnoziegumos cietušajiem, kas par tādiem noteikti saskaņā ar Direktīvu 2012/29/ES,

1.  aicina dalībvalstis skaidri nosodīt dzimumvardarbību un vardarbību pret sievietēm un izskaust visus tās veidus, kā arī panākt pilnīgu neiecietību pret šiem vardarbības veidiem;

2.  aicina dalībvalstis un Komisiju integrēt dzimumu līdztiesības aspektu visās politikas jomās, jo īpaši tajās, kurās, iespējams, pastāv saistība starp izpratnes veicināšanu par vardarbību pret sievietēm un tās atklāšanu un cietušo integritātes aizsardzību un nodrošināšanu;

Vispārējs novērtējums par direktīvas īstenošanu un ieteikumi, lai uzlabotu pašreizējo situāciju EAR īstenošanas jomā un tā darbību

3.  atzīst, ka visas dalībvalstis, kurām ir saistoša EAR direktīva, ir paziņojušas Komisijai par šīs direktīvas transponēšanu savos valsts tiesību aktos;

4.  apzinās brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveides iespējamo pozitīvo ietekmi uz cietušo pārrobežu aizsardzību; uzskata, ka EAR ir potenciāli efektīvs instruments, lai aizsargātu cietušos mūsdienu pasaulē, kurai ir raksturīga liela mobilitāte un iekšējo robežu neesamība; tomēr ar bažām norāda, ka kopš EAR direktīvas transponēšanas ir konstatēts, ka dalībvalstis ir izdevušas tikai septiņus EAR, lai gan pēdējos gados dalībvalstīs ir pieprasīts un izsniegts tūkstošiem valsts aizsardzības rīkojumu(20);

5.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nav iesniegusi ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par EAR direktīvas īstenošanu līdz 2016. gada 11. janvārim; aicina Komisiju pildīt ziņošanas pienākumus, kas noteikti šajā direktīvā, un tās ziņojumā iekļaut valsts aizsardzības pasākumu pārskatu, pārskatu par apmācības pasākumiem, analīzi par to, kā dalībvalstis ievēro cietušā tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību, tostarp informāciju par to, vai kādas izmaksas saistībā ar aizsardzības rīkojumu sedz cietušie, un izpratnes veicināšanas kampaņu dalībvalstīs pārskatu;

6.  atgādina par pienākumu izpildes valstij atzīt EAR tādā pašā prioritārā kārtā kā izdevējvalstī, neraugoties uz dažādajām grūtībām un juridiskām problēmām;

7.  pauž bažas par to, ka pastāv ievērojami trūkumi koordinācijas un saziņas jomā starp dalībvalstīm EAR izpildes laikā; aicina dalībvalstis uzlabot un kopīgiem spēkiem pastiprināt sadarbību un saziņu saistībā ar EAR, jo tādējādi tiktu uzsāktas daudz efektīvākas procedūras un vienlaikus pārrobežu pasākumi starp dalībvalstīm;

8.  uzsver, ka statistikas datu vākšana ir jāuzlabo, lai izvērtētu problēmas mērogu un darbības rezultātus nolūkā ierobežot dzimumvardarbību; aicina dalībvalstis standartizēt un digitalizēt EAR formas un procedūras un izveidot EAR valsts reģistru sistēmu, lai apkopotu datus, kā arī uzlabot informācijas apmaiņu ar Komisiju un dalībvalstīm; aicina dalībvalstis vākt un regulāri sniegt Komisijai pa dzimumiem sadalītus datus un datus saistībā ar pieprasīto, izsniegto un izpildīto EAR skaitu, kā arī informāciju par noziedzīgu nodarījumu veidiem;

9.  aicina Komisiju izveidot Eiropas reģistrācijas sistēmu, lai apkopotu informāciju par EAR no visām dalībvalstīm;

10.  prasa paredzēt vienu standarta veidlapu, kas būtu derīga gan krimināllietās, gan civillietās visās dalībvalstīs un kas tiktu izmantota, pieprasot un atzīstot aizsardzības rīkojumus; prasa izmantot arī digitālu vadības sistēmu, lai atvieglotu koordinēšanu, standartizētu datu vākšanu un paātrinātu gan rīkojumu pārvaldību, gan darbības statistikas sagatavošanu ES līmenī;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis publicēt pilnīgu to kompetento iestāžu, kuras ir atbildīgas par EAR izdošanu un atzīšanu, kā arī to centrālo iestāžu, kuras dalībvalstīs nosūta un saņem EAR, sarakstu un to darīt viegli pieejamu, lai mudinātu aizsargātās personas un cietušo atbalsta organizācijas pieprasīt EAR vai risināt saistītos jautājumus; aicina dalībvalstis stiprināt to valsts un vietējās iestādes un kompetentās iestādes, lai uzlabotu EAR pieejamību un piemērojamību tādā veidā, kas veicina EAR izdošanu;

12.  aicina Komisiju sekmēt visu veidu labas prakses un sadarbības apmaiņu starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu pienācīgu EAR darbību;

13.  uzsver, ka noziedzīgos nodarījumos cietušie, kas ir apsvēruši vai apsvērtu iespēju saņemt valsts aizsardzības rīkojumu, būtu automātiski un pienācīgi jāinformē attiecīgajai atbildīgajai iestādei gan mutiski, gan rakstiski un ka ir viņiem jāatgādina par iespēju pieprasīt EAR kriminālprocesa laikā; uzsver, ka aizsargātajām personām nav jāsedz finansiālās izmaksas, ja šādas personas pieprasa EAR izdošanu;

14.  aicina dalībvalstis veikt individuālu novērtējumu, ievērojot dzimumu līdztiesības pieeju, attiecībā uz palīdzības un atbalsta sniegšanas pasākumiem, kad tiek pieprasīti EAR;

15.  pauž nožēlu par tiesu iestāžu pieejamības un juridiskās palīdzības trūkumu visu veidu noziedzīgos nodarījumos cietušajiem dažās dalībvalstīs, kas noved pie nepietiekamas informācijas sniegšanas cietušajai personai par iespēju pieprasīt EAR; uzskata, ka būtu jānodrošina aizsargātajām personām bezmaksas juridiskā palīdzība, administratīvais atbalsts un atbilstoša informācija par EAR, jo tas ir ļoti svarīgi attiecībā uz šā instrumenta izmantošanu un efektivitāti gan izdošanas, gan izpildes posmā; aicina dalībvalstis palielināt resursus, kas paredzēti tam, lai uzraudzītu un novērstu vardarbību pret sievietēm lauku apvidos;

16.  mudina dalībvalstis informēt aizsargātās personas par papildu sociālās palīdzības līdzekļiem, kas pieejami uzņēmējā valstī, piemēram, ģimenes pabalstiem, izmitināšanu utt., jo šie pasākumi neietilpst EAR darbības jomā;

17.  uzsver, ka aizsardzības un papildu sociālā darba ietvaros īpaša uzmanība būtu jāpievērš noziedzīgos nodarījumos cietušiem bērniem, jo īpaši gadījumos, kad viņus apdraud seksuāla vardarbība;

18.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nenodrošina rakstiskās un mutiskās tulkošanas pakalpojumus valodā, kuru cietušais saprot, pirms un pēc EAR izdošanas;

19.  uzsver, ka cietušajiem EAR procedūru laikā vienmēr vajadzētu būt tiesībām tikt uzklausītiem; uzsver, ka tulkošanas un mutiskās tulkošanas pakalpojumiem jābūt pieejamiem un bez maksas visa EAR procesa laikā; tāpēc uzsver, ka visi attiecīgie dokumenti būtu jātulko valodā, kuru saprot cietušais;

20.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis nepietiekami daudz īsteno pasākumus nedrošā situācijā esošu cietušo vai cietušo ar īpašām vajadzībām labā; uzskata, ka valsts tēriņu samazinājumi bieži vien nelabvēlīgi skar līdzekļus, kas ir pieejami šiem īpašajiem pasākumiem; tādēļ aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju un attiecīgajām organizācijām, kas darbojas cietušo aizsardzības jomā, pieņemt īpašas pamatnostādnes un pasākumus, kas atvieglotu EAR izdošanu nedrošā situācijā esošām cietušajiem un cietušajiem ar īpašām vajadzībām;

21.  uzsver, ka, ņemot vērā arvien pieaugošās un bīstamās cilvēku tirdzniecības tendences, Eiropas aizsardzības rīkojums var būt ļoti noderīgs instruments cilvēku tirdzniecībā cietušajiem; tādēļ aicina Komisiju EAR iekļaut ES stratēģijā cīņai pret cilvēku tirdzniecību;

22.  uzskata, ka, lai īstenotu EAR potenciālu un nodrošinātu līdzvērtīgus aizsardzības pasākumus gan izdošanas, gan izpildes valstī, tā izdošanai jābūt pēc iespējas ātrai, efektīvai, lietderīgai un automātiskai un ar iespējami mazāku birokrātijas iesaisti; aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt skaidru un īsu divu nedēļu termiņu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, izdodot EAR un paziņojot par tiem, lai novērstu nenoteiktības palielināšanos aizsargātajām personām un spiedienu, kurām šīs personas ir pakļautas, un lai īstenotu to pašu mērķi dot norādījumus kompetentajām iestādēm sniegt pietiekamu informāciju cietušajiem lēmuma par viņu EAR pieprasījumu izskatīšanas laikā, tostarp paziņot viņiem par jebkādiem starpgadījumiem šīs procedūras laikā; mudina dalībvalstis šajā sakarībā piešķirt pietiekamus resursus iestādēm, kas strādā ar EAR, lai veicinātu efektīvu sistēmas darbību, ņemot vērā cietušo stāvokli;

23.  aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā aizsargātās personas intereses un nepieciešamību sniegt drošu patvērumu cilvēkiem, kas ziņo par vardarbību, pilnībā ievērojot pienākumu nesniegt ziņas personai, kas rada apdraudējumu, par aizsargātās personas atrašanās vietu un citu informāciju par šo personu, ja vien tas nav absolūti nepieciešams, lai sasniegtu aizsardzības rīkojuma mērķus; uzsver, ka ikreiz, kad situācija prasa, lai vainīgā persona tiktu informēta par jebko saistībā ar EAR, par šādu lēmumu tiktu paziņots cietušajai personai;

24.  aicina dalībvalstis paredzēt īpašas procedūras, lai atvieglotu EAR izdošanu nolūkā aizsargāt ģimenes locekļus, kuri dzīvo kopā ar cietušo, kas jau ir aizsargāts ar EAR;

25.  uzsver tādu jauno tehnoloģiju pieaugošo efektivitāti kā, piemēram, GPS uzraudzības sistēmas un viedtālruņu lietojumprogrammas, kas iedarbina trauksmes signālu, ja apdraudējums ir neizbēgams, kā veidu EAR efektivitātes un piemērošanās spēju uzlabošanai gan to izdošanas valstī, gan izpildes valstī; pauž bažas par to, ka tikai ierobežots skaits dalībvalstu izmanto šīs jaunās tehnoloģijas;

26.  uzsver, cik būtiski ir uzraudzīt EAR izpildes valstī saistībā ar apdraudējumu, kam cietušais ir pakļauts, lai noteiktu, vai aizsardzības pasākumi ir pienācīgi īstenoti un vai tie ir jāpārskata;

27.  aicina Komisiju pārraudzīt šīs direktīvas īstenošanu un nekavējoties uzsākt pienākumu neizpildes procedūru pret dalībvalstīm, kas to pārkāpj;

28.  mudina saskaņā ar dzimumvardarbībā cietušo apvienību bieži atkārtoti paustajiem viedokļiem izmēģināt procedūras, kas maina tradicionālo pieeju tam, kā aizsardzība tiek uztverta lielākajā daļā dalībvalstu; uzsver — tā vietā, lai koncentrētos uz pasākumiem cietušajiem, kā tas bieži notiek, izvairīšanās no riska metodēs būtu jāiekļauj personu, kas nodara kaitējumu, profilakse, uzraudzība, kontrole un pārraudzība, un izmantotajos preventīvajos pasākumos būtu prioritārā kārtā jāiekļauj vainīgo obligāta pāraudzināšana;

29.  aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi izskatīt iespējamos veidus, kā uzlabot ar EAR saistītos tiesību aktus un to efektīvu īstenošanu visās ES dalībvalstīs un praktisko atbalstu, lai garantētu tiesības uz starptautisko aizsardzību, palīdzību un atbalstu no vardarbības cietušajiem, aizsargājot viņus valsts līmenī;

30.  aicina ES aģentūras, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu, regulāri uzraudzīt direktīvas īstenošanu;

31.  aicina Komisiju nākt klajā ar mudinājumu pilsoniskās sabiedrības monitoringa un ziņošanas jomā, lai uzlabotu EAR instrumenta darbību dalībvalstīs, šajā nolūkā darot NVO pieejamus ES līdzekļus;

32.  aicina Komisiju nākt klajā ar aicinājumu veicināt pētījumus par valsts un Eiropas aizsardzības rīkojumu izmantošanu un saskaņot programmas nolūkā uzsākt izpratnes veicināšanas kampaņas dalībvalstīs, lai informētu noziedzīgos nodarījumos cietušos par iespēju piemērot EAR un par pārrobežu aizsardzības pasākumiem;

33.  aicina dalībvalstis pastiprināt darbu ar NVO un sniegt obligātus cilvēktiesībās balstītus, uz pakalpojumiem orientētus un praktiskus starpnozaru apmācības kursus visiem valsts ierēdņiem, kuri profesionāli strādā ar cietušajiem saistībā ar EAR un kuriem ir liela nozīme šīs direktīvas pareizā īstenošanā; uzsver, ka visās dalībvalstīs būtu jāievieš īpaša un regulāra apmācība un kursi par EAR policijas darbiniekiem, kompetento valsts iestāžu darbiniekiem, praktizējošiem juristiem, sociālajiem darbiniekiem, kā arī apvienībām un NVO, kas saskaras ar vardarbībā cietušajiem; prasa, lai darbinieki, kas strādā ar dzimumvardarbības gadījumiem, saņemtu atbilstošu apmācību, ņemot vērā to sieviešu īpašās vajadzības, kuras ir cietušas no vardarbības, un piešķirt pietiekamus līdzekļus, lai noteiktu prioritāti cīņai pret dzimumvardarbību;

34.  tā kā mūsu sabiedrībās ir dziļi iesakņojusies sieviešu nīšana un seksisms un aizvien plašāka kļūst vardarbība pret bērniem un pusaudžiem tiešsaistē, aicina dalībvalstis sākumskolas un pamatskolas programmās iekļaut zinības par dzimumu līdztiesību un vardarbības novēršanu, iesaistot skolēnus diskusijās un izmantojot ikvienu iespējami pamācošu situāciju;

35.  uzsver, ka jaunie saziņas līdzekļi, piemēram, digitālās platformas, tiek izmantoti kā jauns dzimumvardarbības, kā arī draudu un uzmākšanās veids; tādēļ aicina dalībvalstis iekļaut šos aspektus, izdodot un/vai izpildot EAR;

Vispārēji ieteikumi saistībā ar dzimumvardarbību

36.  aicina Komisiju iekļaut Eiropas Drošības programmā aizsardzību visiem iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kas ir visneaizsargātākajā situācijā, īpašu uzmanību pievēršot tādos noziedzīgos nodarījumos kā cilvēku tirdzniecība vai dzimumvardarbība cietušajiem, tostarp terorismā cietušajiem, kuriem arī vajadzīga īpaša uzmanība, atbalsts un sociālā atzīšana;

37.  aicina Komisiju izveidot kampaņas nolūkā mudināt sievietes ziņot par jebkādu veidu dzimumvardarbību, lai tādējādi varētu viņas aizsargāt un uzlabot datu precizitāti par dzimumvardarbību;

38.  uzsver, ka saskaņā ar novērtējuma ziņojumu, ko izstrādājis EPRS, pirmais atšķirīga līmeņa valstu un Eiropas aizsardzības rīkojumu izmantošanas iemesls ir tas, ka cietušie un daudzi speciālisti nav informēti par šīs direktīvas sniegtajām iespējām; tādēļ aicina dalībvalstis uzņemties pilnu atbildību par saviem pilsoņiem un, iesaistoties attiecīgajām NVO, uzsākt ilgtermiņa izpratnes veicināšanas un krusteniskās informētības uzlabošanas kampaņas par pieejamiem aizsardzības līdzekļiem un to izmantošanu, vēršoties pie a) visas sabiedrības), b) potenciālajiem cietušajiem, jo īpaši sievietēm, kurām piemēro spēkā esošus valstu aizsardzības rīkojumus, un c) speciālistiem, piemēram, tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām, tiesu sistēmas darbiniekiem, kā arī juridiskās palīdzības sniedzējiem un sociālo un neatliekamās palīdzības dienestu pārstāvjiem, kuriem ir pirmā saskarsme ar cietušajiem; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt finansējumu, lai uzsāktu informatīvas programmas;

39.  atzīst, ka pastāv e-tiesiskuma portāls, ko pārvalda Komisija ar dalībvalstu iemaksām; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pagarināt pašreizējā “cietušo stūra” darbību e-tiesiskuma portālā un tajā ietvert visu attiecīgo informāciju par cietušo tiesībām, tostarp konkrētām valstīm paredzētas pamatnostādnes attiecībā uz ziņošanu par vardarbības gadījumiem; uzsver nepieciešamību izveidot “cietušo stūri” kā viegli izmantojamu praktisku instrumentu un informācijas avotu, kam vajadzētu būt pieejamam visās ES oficiālajās valodās; mudina dalībvalstis izveidot cietušo tiesībām paredzētu lietotājiem draudzīgu tīmekļa vietni, kas ietvertu arī EAR un digitālu ziņošanas platformu, lai vienkāršotu dzimumvardarbības atklāšanu, un būtu viegli pieejama, piemēram, ar valstu tiesu informācijas portālu starpniecību;

40.  mudina dalībvalstis pastiprināt sadarbību ar NVO, kas aizsargā vardarbībā cietušos, lai izstrādātu stratēģijas, kuras ietver gan preventīvus, gan reaģējoša rakstura pasākumus attiecībā uz dzimumvardarbību, EAR instrumenta darbību un vajadzīgajām izmaiņām tiesību aktos un atbalstā;

41.  aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu, lai atbalstītu dalībvalstis visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanā un izskaušanā;

42.  aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, lai noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu dzimumvardarbība) ir noziedzīgs nodarījums, kā paredzēts LESD 83. panta 1. punktā;

43.  aicina steidzami rīkoties, lai veicinātu pakāpenisku tiesību aktu par aizsardzību pret vardarbīgu izturēšanos konverģenci, kas novestu pie aizsardzības rīkojumiem; uzsver, ka uzbrukumi, kuri ir īpaši vērsti pret sievietēm, ir būtiska problēma un būtu sodāmi kā noziedzīgi nodarījumi visās dalībvalstīs, un tiesām būtu arī jānosaka aizsardzības pasākumi dzimumvardarbības gadījumos;

Par saskaņotu ES tiesisko regulējumu cietušo personu aizsardzībai

44.  atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada 13. jūnijā ES pievienojās Stambulas konvencijai, kas nodrošina vienotu, visaptverošu un saskaņotu pieeju, piešķirot prioritāti cietušās personas tiesībām, un kas būtu pilnībā jāsasaista ar EAR; aicina ES noslēgt plašu pievienošanos šai Konvencijai, lai novērstu vardarbību pret sievietēm, apkarotu nesodāmību un aizsargātu cietušos; uzsver šā instrumenta nozīmi EAR piemērošanas šķēršļu pārvarēšanā, proti, attiecībā uz vajāšanas kā noziedzīga nodarījuma atzīšanas trūkumu visās dalībvalstīs; aicina Komisiju saskaņā ar 2017. gada 12. septembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai iecelt ES koordinatoru vardarbības pret sievietēm novēršanai, kurš būtu atbildīgs par ES politikas virzienu, instrumentu un pasākumu, lai novērstu un apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, koordināciju, īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu un darbotos kā ES pārstāvis Konvencijas pušu komitejā;

45.  aicina visas dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, ratificēt un pilnībā īstenot Stambulas konvenciju un piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un dzimumvardarbību, tostarp nodrošinot vairāk iespēju sievietēm un meitenēm, aizsargājot cietušās personas un piedāvājot viņām iespēju saņemt kompensāciju;

46.  aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstīgu apmācību, procedūras un norādījumus visiem speciālistiem, kuri strādā ar personām, kas cietušas no jebkādām vardarbības izpausmēm Konvencijas darbības jomā, lai izvairītos no diskriminācijas vai atkārtotas kļūšanas par upuriem tiesas procesu, ārstniecības procedūru un lietu izskatīšanas policijā laikā;

47.  atzinīgi vērtē Stambulas konvencijā noteikto pienākumu izveidot valsts mēroga bezmaksas palīdzības diennakts tālruņu līniju, kas sniegtu konsultācijas zvanītājiem par visiem vardarbības veidiem, uz ko attiecas šī konvencija; mudina dalībvalstis attiecīgajos gadījumos izmantot šo instrumentu un informēt cietušos par EAR;

48.  uzsver, ka tiesu sistēmas un praktiskie trūkumi šīs direktīvas īstenošanā var tikt novērsti, pienācīgi mijiedarbojoties un sadarbojoties dažādajiem ES cietušo personu aizsardzības instrumentiem, piemēram, Pamatlēmumam par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam un Pamatlēmumam par probācijas pasākumiem(21), Regulai 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(22) un 2012. gada 25. oktobra Direktīvai 2012/29/ES, ar ko nosaka noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, ar kuru ir noteiktas tiesības saņemt informāciju, mutiskās tulkošanas pakalpojumus un informācijas tulkošanu bez maksas, un ar ko ir pieņemta visaptveroša pieeja cietušajiem ar īpašām vajadzībām, tostarp dzimumvardarbībā cietušajiem;

49.  aicina dalībvalstis informēt cietušās personas par citiem aizsardzības pasākumiem gadījumā, ja izpildes valsts pārtrauc būt šīs direktīvas darbības jomā;

50.  aicina Komisiju veikt pasākumus, lai pārskatītu pašreizējos noziedzīgos nodarījumos cietušo personu tiesiskās aizsardzības instrumentus un izveidotu saskaņotu ES tiesisko regulējumu šajā nolūkā;

51.  aicina Komisiju novērtēt, kā šī direktīva ir piemērota saistībā ar attiecīgo instrumentu civillietās, proti, Regulu (ES) Nr. 606/2013, un ierosināt vadlīnijas par to, kā dalībvalstis varētu efektīvāk piemērot šos abus juridiskos ES instrumentus, ar kuriem ir paredzēts aizsargāt cietušās personas, atzīstot saskaņā ar valstu civilprocesu vai kriminālprocesu pieņemtos aizsardzības pasākumus;

°

°  °

52.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES Pamattiesību aģentūrai un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam.

(1)

OV L 131, 20.5.2017., 11. lpp.

(2)

OV L 131, 20.5.2017., 13. lpp.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329.

(4)

OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(5)

OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

(6)

OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

(7)

OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.

(8)

OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.

(9)

OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.

(10)

OV L 294, 11.11.2009., 20. lpp.

(11)

OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp.

(12)

OV C 187, 28.6.2011., 1. lpp.

(13)

OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.

(14)

OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp.

(15)

OV C 341 E, 16.12.2010., 35. lpp.

(16)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.

(17)

OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp.

(18)

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojuma „Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums. Ziņojums par galvenajiem rezultātiem” rezultāti liecina, ka viena no trīs sievietēm (33 %) ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību kopš 15 gadu vecuma; viena no piecām sievietēm (18 %) ir pieredzējusi vajāšanu un katra otrā sieviete (55 %) ir saskārusies ar viena vai vairāku veidu seksuālu uzmākšanos. Ņemot to vērā, vardarbību pret sievietēm nevar uzskatīt par mazsvarīgu jautājumu, kas skar tikai dažu sieviešu dzīvi.

(19)

https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/210/signatures?desktop=true

(20)

EPRS pētījumā par Direktīvas 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu īstenošanu ir norādīts — ”tiek lēsts, ka 2010. gadā vairāk nekā 100 000 sievietēm, kuras dzīvo ES, tika piemēroti aizsardzības pasākumi dzimumvardarbības dēļ”.

(21)

Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmums 2009/829/TI, ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam, OV L 294, 11.11.2009., 20. lpp., un Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmums 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai, ja likumpārkāpējs, kā arī cietušais pārceļas uz citu dalībvalsti, OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.

(22)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regula (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās, OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

27.2.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

54

6

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Asim Ademov, Martina Anderson, Maria Arena, Heinz K. Becker, Monika Beňová, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Frank Engel, Ana Gomes, Sylvie Guillaume, Monika Hohlmeier, Mary Honeyball, Sophia in ‘t Veld, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Barbara Kudrycka, Cécile Kashetu Kyenge, Juan Fernando López Aguilar, Monica Macovei, Florent Marcellesi, Roberta Metsola, Claude Moraes, Péter Niedermüller, Maria Noichl, Liliana Rodrigues, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Branislav Škripek, Csaba Sógor, Michaela Šojdrová, Helga Stevens, Traian Ungureanu, Ángela Vallina, Udo Voigt, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Josef Weidenholzer, Cecilia Wikström, Anna Záborská, Tomáš Zdechovský, Auke Zijlstra, Maria Gabriela Zoană

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Gérard Deprez, Rosa Estaràs Ferragut, Maria Grapini, Lívia Járóka, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Urszula Krupa, Jeroen Lenaers, Andrejs Mamikins, Christine Revault d’Allonnes Bonnefoy, Jaromír Štětina

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Franc Bogovič, Iris Hoffmann, Peter Jahr, Ivan Jakovčić, Svetoslav Hristov Malinov, Dennis Radtke, Julia Reid, Dominique Riquet, Tadeusz Zwiefka


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

54

+

ALDE

Izaskun Bilbao Barandica, Gérard Deprez, Sophia in 't Veld, Ivan Jakovčić, Dominique Riquet, Cecilia Wikström

ECR

Monica Macovei, Helga Stevens

GUE/NGL

Martina Anderson, Malin Björk, Ángela Vallina

PPE

Asim Ademov, Heinz K. Becker, Franc Bogovič, Frank Engel, Rosa Estaràs Ferragut, Monika Hohlmeier, Peter Jahr, Lívia Járóka, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Barbara Kudrycka, Jeroen Lenaers, Svetoslav Hristov Malinov, Roberta Metsola, Dennis Radtke, Csaba Sógor, Michaela Šojdrová, Jaromír Štětina, Traian Ungureanu, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Tomáš Zdechovský, Tadeusz Zwiefka

S&D

Maria Arena, Monika Beňová, Vilija Blinkevičiūtė, Ana Gomes, Maria Grapini, Sylvie Guillaume, Iris Hoffmann, Mary Honeyball, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Cécile Kashetu Kyenge, Juan Fernando López Aguilar, Andrejs Mamikins, Claude Moraes, Péter Niedermüller, Maria Noichl, Christine Revault d'Allonnes Bonnefoy, Liliana Rodrigues, Birgit Sippel, Maria Gabriela Zoană

VERTS/ALE

Florent Marcellesi, Judith Sargentini

6

-

ECR

Urszula Krupa, Branislav Škripek

EFDD

Julia Reid

ENF

Auke Zijlstra

NI

Udo Voigt

S&D

Josef Weidenholzer

1

0

PPE

Anna Záborská

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 4. aprīlisJuridisks paziņojums