Procedūra : 2016/2149(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0127/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0127/2018

Debates :

PV 18/04/2018 - 23
CRE 18/04/2018 - 23

Balsojumi :

PV 19/04/2018 - 10.15
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0186

ZIŅOJUMS     
PDF 712kWORD 65k
28.3.2018
PE 612.115v03-00 A8-0127/2018

par Līguma noteikumu par dalībvalstu parlamentiem īstenošanu

(2016/2149(INI))

Konstitucionālo jautājumu komiteja

Referents: Paulo Rangel

GROZĪJUMI
PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
 EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Ievads

Astoņus gadus pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Konstitucionālo jautājumu komiteja (AFCO) uzskatīja par nepieciešamu sagatavot pastāvīgu īstenošanas ziņojumu (INI), lai novērtētu Līguma noteikumu par dalībvalstu parlamentiem īstenošanu.

Ziņojuma mērķis ir novērtēt pašreizējo mehānismu izmantošanu valstu parlamentu līdzdalībai Eiropas politiskajos procesos. Pamatojoties uz šo novērtējumu, ziņojumā aplūkoti šo mehānismu iespējamie uzlabojumi, lai valstu parlamentus vairāk tuvinātu visam integrācijas procesam. Šajā ziņojumā būtu arī jānovērtē politiskas strukturētas debates, kas izveidotas starp Eiropas Komisiju un valstu parlamentiem.

Faktu vākšanas darbības

Kontroles instrumenti un vērtējums par veiktās īstenošanas stāvokli bija šādi:

– IPOL ĢD Politikas C departamenta organizēts darba seminārs ar akadēmisko aprindu ekspertu piedalīšanos 2017. gada 20. martā, kurā iepazīstināja ar pētījumu(1) un diviem informatīviem ziņojumiem un apsprieda tos(2);

– Starpparlamentārā komiteju sanāksme, kas notika 2017. gada 2. maijā un kurā trīs eksperti iepazīstināja ar pētījumiem par ziņojuma tematiku, ļaujot valstu parlamentu deputātiem paust savus viedokļus, kā arī iesaistīties dialogā ar Eiropas Parlamenta deputātiem(3);

– vairāku valstu parlamentu rakstiski ieteikumi;

– faktu vākšanas braucieni 2017. gada 21. februārī uz Assembleia da República, 2017. gada 22. un 23. maijā uz Dānijas Folketing un 2017. gada 24. maijā uz Grieķijas parlamentu;

– EPRS ĢD Ex-post ietekmes novērtēšanas nodaļas sniegtais Eiropas Īstenošanas novērtējums(4) un pētījums(5) un tā apspriešana 2017. gada 12. oktobrī;

– Eiropas Parlamenta juridisko dienestu 2017. gada 27. oktobra juridiskais atzinums.

I.  Valstu parlamentu galvenā funkcija: Eiropas politikas kontrole, pilnvarojot savas valdības, kas pārstāvētas Padomē un Eiropadomē

Lisabonas līgums kļuva pazīstams kā parlamentu līgums tieši tāpēc, ka tas ir ievērojami palielinājis Eiropas Parlamenta pilnvaras, vienlaikus atzīstot valstu parlamentu konstitucionālo lomu Eiropas satvarā. Tiem piešķīra svarīgu nozīmi Savienības demokrātiskās leģitimitātes nodrošināšanā, plurālisma un daudzveidības veicināšanā un tās konstitucionālās funkcijas nodrošināšanā.

Kā atspoguļots iepriekšējos ziņojumos un LESD 10. panta 2. punktā, ir acīmredzams, ka valstu parlamentu pamatfunkcija joprojām ir valdības darbības demokrātiska kontrole un pārraudzība Padomē un Eiropadomē. Pārraugot savas valdības darbības valsts līmenī, un jo labāk un efektīvāk to veicot, palielinās to lomu ES politiskās un konstitucionālās dzīves īstenošanā. Šajā sakarā ir būtiski svarīgi, ka valstu parlamenti salīdzina labākas prakses COSAC ietvaros un pat spontāni. Tāpat ir vienlīdz svarīgi uzlabot un mobilizēt visus IPEX pieejamos līdzekļus, lai palielinātu visas pašreizējās informācijas par Eiropas jautājumiem apjomu, izplatīšanas ātrumu un iedarbīgumu.

Ņemot vērā atkārtotas sūdzības par to, ka valstu parlamenti zaudē dažas no savām pilnvarām budžeta jautājumos tā dēvētā ,,Eiropas pusgada” dēļ, iespējams varētu būt lietderīgi, pilnībā ievērojot katras parlamenta palātas pašorganizēšanās prerogatīvu, paredzēt to ,,reglamentu” pielāgošanu nākotnē. Patiesībā termina (valsts trimestris) ieviešana, kurš virza sarunas par budžetu starp valdībām un Komisiju, un parlamenta pārraudzības mehānisma ieviešana, kas ļauj attiecīgi uzraudzīt attiecības starp Komisiju un Padomi, varētu piešķirt būtiski lielāku valstu parlamentu kontroles kapacitāti jautājumā, kurš vēsturiski bijis to kompetencē.

II.  Valstu parlamentu īpašais konstitucionālais devums Eiropas līmenī: Eiropas politiskās telpas veidošana

Turklāt un atbilstoši Lisabonas līguma burtam un garam valstu parlamenti ir tikuši pastiprināti aicināti rīkoties tieši Eiropas līmenī, vai nu sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu vai ar Eiropas Komisiju. Izņemot jautājumus saistībā ar subsidiaritātes kontroli un tiesībām saņemt informāciju, valstu parlamentu iesaistīšanās Eiropas lietās tomēr joprojām tiek uzskatīta par ierobežotu.

Ja Lisabonas līgums aicina panākt ciešākas attiecības starp valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm, tas, protams, ir tāpēc, ka sagaida, ka to īpašais ieguldījums būs plašāks nekā tas, ko valstu izpildvaru pārstāvji pauž un par ko balso Padomē un Eiropadomē. Pastāv patiesa konstitucionāla differentia specifica starp valstu parlamentu līdzdalību Eiropas dzīvē un valstu valdību līdzdalību iepriekš minētajā Padomē un Eiropadomē. Lai gan valdības pārstāv vienotu politisko nostāju, ko atspoguļo to balsu nedalāmība, valstu parlamenti ir tieši plurālisma un iekšējās daudzveidības izpausme (neskarot tajos paustās vairākuma gribas stingru ievērošanu). Īpašais ieguldījums, kuru valstu parlamenti var sniegt Eiropas līmenī ir tieši šo valsts redzējumu (proporcionāli pārstāvētu) daudzveidība. Tomēr ir maz darīts, lai pievērstu uzmanību un piešķirtu priekšroku valstu parlamentu neaizstājamajai konstitucionālajai funkcijai Eiropas dzīvē. Tas ievērojami veicina patiesas Eiropas politiskās telpas izveidi un patiešām autentisku publisko telpu. Patiesībā mazākuma viedokļi vienā valsts parlamentā varētu atbilst vairākuma viedoklim citā valsts parlamentā un to savstarpējā mijiedarbība atspoguļo Eiropas politiskās arēnas veidošanos. Cita starpā ziņojums tiecas šo plaisu sasaistīt. Pirmkārt, stingri mudinot valstu parlamentu delegācijas pārstāvēt iekšējo plurālismu visos savos kopīgajos pasākumos un saskaņā ar politisko grupu proporcijām. Otrkārt, ļaujot mazākuma grupām, kas pārstāv mazākuma viedokli, pievienot savus atšķirīgos viedokļus pamatotiem atzinumiem, nemazinot apņemšanos pieņemtajos atzinumos paust vairākuma gribu.

III.  Tiecoties uz pilnīgu sadarbību starp iestādēm: Eiropas politiskās telpas izveide

Eiropas politiskās arēnas izveidi acīmredzami stiprina visu veidu pašreizējo iniciatīvu pastiprināšana. Patiesībā pastāvīgā sadarbība starp ES iestādēm un valstu parlamentiem pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami uzlabojusies. Pirmkārt, Barroso iniciatīva, kas dokumentēta gada ziņojumos par attiecībām starp iestādēm, neapšaubāmi ir paātrinājusi politisko dialogu starp valstu parlamentiem un Komisiju.

Otrkārt, jebkura konstitucionāla skaudība, kura varētu būt pastāvējusi starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir mazinājusies (skat. LESD 1. protokola 9. un 10. pantu par to, kā organizēt un sekmēt efektīvu un regulāru parlamentu sadarbību Eiropas Savienībā.).

Lai gan šī sadarbība ir cieši saistīta ar dialogu starp pašām valsts likumdošanas nozarēm, joprojām pastāv iespēja veikt uzlabojumus(6). Pirmkārt un galvenokārt centieni ir jāvelta tam, lai vienkāršotu ES un valstu parlamentu attiecību pašreizējo satvaru, tostarp ES parlamentu priekšsēdētāju konferenci, COSAC, Parlamentu konferenci par stabilitāti, ekonomikas koordināciju un pārvaldību Eiropas Savienībā, Eiropola apvienoto parlamentāro kontroles grupu, starpparlamentārās komiteju sanāksmes un apvienotās parlamentārās sanāksmes, kas ir tikai dažas no struktūrām. Šajā sakarā ļoti lielu ieguvumu sniegtu komitejās balstītas pieejas attīstība(7).

Tas pats attiecas uz Līguma noteikumu īstenošanu attiecībā uz valstu parlamentu lomu brīvības, drošības un tiesiskuma jomā (skat. LESD 70., 88. un 85. pantu). Laikā, kad visi šie jautājumi ir vēl sarežģītāki, ES būtu jāaicina visi valstu parlamenti, kas ir viens no galvenajiem demokrātiskās leģitimitātes avotiem, lai nodrošinātu aktīvu lomu turpmākās Eiropas Aizsardzības savienības uzraudzībā. Tādējādi valstu parlamentu līdzdalība un aktīva iesaistīšanās, šķiet, ir būtiski svarīga un patiesi neaizstājama.

Tajā pašā nolūkā mēs aicinām ieviest “Eiropas nedēļu”, kas vienlaikus varētu risināties 27 valstu parlamentos un kurā būtu jāiesaista komisāri un Eiropas Parlamenta deputāti, apspriežot Eiropas jautājumus ar valstu parlamentu deputātiem. Turklāt šāda iniciatīva būtu optimāls veids, kā īstenot daudz apspriesto ideju organizēt valstu “demokrātiskos konventus” par Eiropas nākotni. “Eiropas nedēļa” varētu ietvert, neapdraudot katra parlamenta suverenitātes prerogatīvu, valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta “reglamentu” reformu.

IV.  Valstu parlamentu loma attiecībā uz subsidiaritātes kontroli

Apzinoties, ka tā ir viena no vissvarīgākajām konstitucionālajām pilnvarām, valstu parlamenti vienprātīgi novērtē dažus ABS darbības traucējumus, kas var izraisīt dzeltenās kartītes vai oranžās kartītes procedūras. Pirmais šķērslis ir ierobežotais astoņu nedēļu nogaidīšanas periods, kuru var mainīt tikai ar Līguma reformu un kuru vajadzētu pastiprināt, tiklīdz notiek minētā reforma. Tomēr ir tehnisks jautājums, kuram ir juridiskas sekas pilnvaru sadales jomā, kas varētu atvieglot šī šķēršļa slogu. Patiesi, sākuma dienas noteikšana, no kuras sākas astoņu nedēļu nogaidīšanas periods, nebūtu jāatstāj Komisijas ziņā. Tādējādi, tāpat kā tas ir daudzu valsts procedūru gadījumā, ir jāapsver tehnisks pagarinājums tādā veidā, ka astoņu nedēļu perioda sākums nav tikai Komisijas ziņā.

Otrs šķērslis, kas nav mazāk svarīgs, ir saistīts ar šauro subsidiaritātes principa interpretāciju, kā paredzēts LES 5. pantā, kas izslēdz kompetences piešķiršanas principu un proporcionalitātes principu. Šis ir arguments, kuru Komisija ļoti bieži izmantojusi, atsakot valstu parlamentiem šo kontroles pilnvaru īstenošanu. Tomēr tiesību doktrīna jau sen ir nošķīrusi subsidiaritātes stricto sensu un lato sensu, pēdējā ietverot trīs deklarētās dimensijas. Iepriekšējā pieredze rāda, ka ir ārkārtīgi grūti saprast precīzu robežu starp subsidiaritātes politisko dimensiju un proporcionalitātes tiesisko dimensiju. Tā kā tā ir robežšķirtne starp politiku un likumdošanu, Komisijai, atsaucoties uz ABS, būtu jāatturas no pārāk ierobežojoša subsidiaritātes principa redzējuma piemērošanas.

Šajā sakarā un pēc koncesijas, kas tika veikta saistībā ar Lielbritānijas referenduma procesu, no valstu parlamentiem nav iesniegtas sūdzības par turpmāko sarkano kartīti. Turpretī ir vērojama spēcīga kustība, kas dokumentēta arī EP ziņojumos, lai izveidotu zaļo kartīti, kura valstu parlamentiem piešķir sava veida instrumentu likumdošanas iniciatīvas jomā. Šādai inovācijai noteikti būtu trīs ierobežojumi: tā nevar būt patiesa likumdošanas iniciatīva, jo tās ir Komisijas ekskluzīvas tiesības (ne Parlaments, ne Padome nevar ierosināt tiesību aktu), to nevar izmantot saistībā ar spēkā esošo ES tiesību aktu atcelšanu, jo pretējā gadījumā tā būtu reversa sarkanā kartīte, un visbeidzot tajā nevajadzētu iekļaut nekādas tiesības uz grozījumiem Eiropas tiesību aktos (kas varētu uzurpēt EP un Padomei ar Līgumiem piešķirtās tiesības). Tāpēc šī ideja ir vissvarīgākā, jo tā atspoguļo pareizu subsidiaritātes izpratni tādā mērā, ka tā nozīmē, ka valstu parlamenti atzīst, ka daži jautājumi ir Savienības ekskluzīvā kompetencē. Pilnīgas ieviešanas gadījumā tās būs tiesības iesniegt priekšlikumu vai ierosinājumu, no kura, līdzīgi paralēliem mehānismiem, izrietētu pamatota Komisijas atbilde atteikuma gadījumā.

(1)

,,Valsts parlamentu loma ES pēc Lisabonas Līguma: iespējas un problēmjautājumi’’ (“The Role of National parliaments in the EU after Lisbon: Potentialities and Challenges”), prof. dr. Olivier Rozenberg.

(2)

,,Subsidaritāte kā ES iestāžu un valstu parlamentu sadarbības uzlabošanas līdzeklis’’(“Subsidiarity as a Means to Enhance Cooperation between EU Institutions and National parliaments”), prof. dr. Diane Fromage un ,,Valstu parlamentu likumdošanas loma Eiropas Savienībā’’ (“The Legisprudential Role of National parliaments in the European Union”), prof. dr. Luís Heleno Terrinha.

(3)

,,Sadarbība starp parlamentiem ES līmenī” (“The interparliamentary cooperation at EU level”), Carlo Casini, ,,Subsidiaritāte un valstu parlamenti” (“Subsidiarity and National parliaments”), Ludwik Dorn un ,,Politiski strukturēts dialogs un valstu parlamenti” (“Political structured dialogue and National parliaments”), prof. dr. Ingolf Pernice.

(4)

Eiropas Īstenošanas novērtējums ,,Strādājot ar valstu parlamentiem par ES lietām” (“Working with national parliaments on EU affairs”), prof. dr. Milan Remac, Eiropas Parlaments 2017 (PE 603.271).

(5)

Informatīva ziņojuma ,,Pētījums par valstu parlamentu pastāvīgajiem pārstāvjiem Eiropas Parlamentā” (“Survey of permanent representatives of national parliaments in the European Parliament”) (PE 610.992) īstenošana darbībā.

(6)

Skat. prof. Olivier Rozenberg pētījumu ,,Valsts parlamentu loma ES pēc Lisabonas Līguma: iespējas un problēmjautajumi” (The Role of National parliaments in the EU after Lisbon: Potentialities and Challenges”).

(7)

Skatīt: Faktu vākšanas brauciena galīgais ziņojums, 2017. gada 17. jūlijs, PE608.137v01-00.


EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par līguma noteikumu par dalībvalstu parlamentiem īstenošanu

(2016/2149(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 5. pantu par kompetences piešķiršanas principu un subsidiaritāti, 10. panta 1. punktu par pārstāvības demokrātiju, 10. panta 2. punktu par ES pilsoņu pārstāvēšanu, 10. panta 3. punktu par ES pilsoņu tiesībām līdzdarboties Savienības demokrātiskajā dzīvē, 11. pantu par līdzdalības demokrātiju, 12. pantu par valstu parlamentu lomu, 48. panta 3. punktu par parasto pārskatīšanas procedūru un 48. panta 7. punktu (passerelle clause),

–   ņemot vērā Amsterdamas līgumam pievienoto 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un Lisabonas līgumam pievienoto 2. protokolu par subsidiaritātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. un 42. pantu,

–  ņemot vērā 1997. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas Parlamenta attiecībām ar dalībvalstu parlamentiem(1), 2002. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta attiecībām ar dalībvalstu parlamentiem Eiropas integrācijas procesā(2)un 2009. gada 7. maija rezolūciju par Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu(3), kā arī 2014. gada 16. aprīļa rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūcijas par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma(5) piedāvāto potenciālu, par euro zonas budžeta kapacitāti(6) un par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām(7),

–  ņemot vērā Komisijas gada ziņojumus par attiecībām starp Eiropas Komisiju un valstu parlamentiem, jo īpaši 2015. gada 2. jūlijā pieņemto ziņojumu par 2014. gadu (COM(2015)0316) un 2016. 15. jūlijā pieņemto ziņojumu par 2015. gadu (COM(2016)0471) un gada ziņojumus par subsidiaritāti un proporcionalitāti, jo īpaši 2016. gada 16. jūlija ziņojumu par 2015. gadu (COM(2016)0469) un 2017. gada 30. jūnija ziņojumu par 2016. gadu (COM(2017)0600),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Direktorāta attiecībām ar valstu parlamentiem gada ziņojumu, jo īpaši 2016. gada vidusposma ziņojumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem,

–  ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību 2015. gadā(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 1. marta Balto grāmatu par Eiropas nākotni un tālāko ceļu un Komisijas priekšsēdētaja Žana Kloda Junkera 2017. gada 13. septembra runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā deklarāciju ,,Lielāka Eiropas integrācija: turpmākā rīcība”, ko 2015. gada 14. septembrī ir parakstījuši Itālijas Deputātu palātas, Francijas Nacionālās asamblejas, Vācijas Bundestāga,un Luksemburgas Deputātu palātas priekšsēdētāji un šobrīd ir apstiprinājušas 15 ES dalībvalstu parlamentu palātas,

–  ņemot vērā ES parlamentu priekšsēdētaju konferences sanāksmēs pieņemtos secinājumus pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās, jo īpaši 2016. gada Luksemburgas un 2017. gada Bratislavas konferences secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) ieguldījumu un sanāksmju secinājumus, sākot no Lisabonas līguma spēkā stāšanās brīža, jo īpaši 2017. gadā Valletā un Tallinā notikušo sanāksmju un COSAC pusgada ziņojumus,

–  ņemot vērā Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (LSKP) 13. pantu, kurā paredzēts organizēt starpparlamentu konferences, lai apspriestu budžeta politiku un citus jautājumus, uz ko attiecas līgums;

­–   ņemot vērā Čehijas Republikas Senāta 2016. gada 30. novembra rezolūciju (11. pilnvaru termiņa 26. rezolūciju), Itālijas Republikas Senāta 2016. gada 19. oktobra rezolūciju (dok. XVIII Nr. 164) un Eiropas Savienības Politikas komitejas 2017. gada 2. maija piezīmes (prot. 573), un Francijas Nacionālās asamblejas ES lietu komitejas 2017. gada 31. maija piezīmes (atsauce 2017/058) un Nīderlandes Pārstāvju palātas Eiropas lietu pastāvīgās komitejas 2017. gada 22. decembra piezīmes (vēstule A(2018)1067);

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai;

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A8-0127/2018),

A.  tā kā valstu parlamenti uzlabo un aktīvi veicina labu Eiropas Savienības konstitucionālo darbību (LES 12. pants), tādējādi uzņemoties svarīgu lomu ES demokrātiskajā leģitimitātē un tās pilnīgā īstenošanā;

B.  tā kā valstu valdību parlamentārā pārskatatbildība Eiropas lietu ietvaros, kas atkarīga no konkrētajām valstu praksēm, ir valstu parlamentu nozīmes stūrakmens pašreizējā Eiropas līgumā;

C.  tā kā, lai uzlabotu atbildību, valstu parlamentiem būtu jākontrolē valstu valdības tādā pašā veidā kā Eiropas Parlaments kontrolē Eiropas izpildvaru; tā kā tomēr valstu parlamentu ietekme pār valstu valdībām dalībvalstu līmenī ievērojami atšķiras;

D.  tā kā valstu parlamenti bieži pauž nožēlu par to ierobežotu iesaisti Savienības jautājumos un vēlas būt vairāk saistīti ar Eiropas integrācijas procesa attīstību;

E.  tā kā pārredzamības trūkums ES likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesos rada risku mazināt gan valstu parlamentu prerogatīvas Līgumu un attiecīgo protokolu ietvaros, gan jo īpaši to nozīmi kā valdību uzraugiem;

F.  tā kā valstu parlamentu plurālisms ir īpaši labvēlīgs Savienībai, jo dažādu politisko nostāju saskaņošana starp dalībvalstīm var pastiprināt un paplašināt starpnozaru debates Eiropas līmenī;

G.  tā kā parlamentu mazākuma nepietiekama pārstāvība Eiropas jautājumos būtu jālīdzsvaro, vienlaikus pilnībā ievērojot vairākumu katrā valsts parlamentā un saskaņā ar proporcionālas pārstāvības principu;

H.   tā kā valstu parlamentiem ir nozīme Eiropas līgumu jebkādā pārskatīšanā un tie nesen tika aicināti aktīvi iesaistīties virknē ES demokrātisko forumu;

I.  tā kā Eiropas publiskās telpas izveidi varētu veicināt ar virkni forumu par Eiropas Savienības nākotni, kas jāorganizē valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam kā Eiropas pilsoņu patiesiem pārstāvjiem; tā kā šādus forumus varētu organizēt, rīkojot Eiropas nedēļu, kurā valstu parlamentu palātu locekļi vienlaikus apspriestu Eiropas jautājumus ar komisāriem un Eiropas Parlamenta deputātiem;

J.  tā kā nesenās vēlēšanu tendences parāda, ka ekonomiskā, finanšu un sociālā krīze ir palielinājusi ES iedzīvotāju neuzticēšanos un neapmierinātību ar pašreizējo demokrātiskās pārstāvības modeli gan Eiropas, gan valstu līmenī;

K.  tā kā valstu parlamentu tiesību īstenošana attiecībā uz subsidiaritātes principa ievērošanas kontroli, pamatojoties uz tā dēvēto agrīnās brīdināšanas sistēmu (ABS), ir daļēji uzlabojusi attiecības starp ES iestādēm un valstu parlamentiem;

L.  tā kā valstu parlamenti dažreiz ir kritizējuši ABS norādot, ka tās noteikumus nav viegli piemērot praksē un trūkst plašas piemērošanas jomas;

M.  tā kā ir panākts ABS īstenošanas progress, kā to parāda jaunākie dati par valstu parlamentu iesniegto atzinumu kopējo skaitu saistībā ar politisko dialogu; tā kā dzeltenās kartītes procedūras ierobežotā izmantošana un oranžās kartītes procedūras neefektivitāte liecina, ka joprojām ir iespējami uzlabojumi, un starp valstu parlamentiem šajā sakarā ir iespējama labāka koordinēšana;

N.  tā kā 1. protokola 4. pantā noteiktais astoņu nedēļu periods ir izrādījies neatbilstošs subsidiaritātes principa ievērošanas savlaicīgai uzraudzībai;

O.  tā kā ABS var papildināt ar sistēmu, kas patlaban valstu parlamentiem ļauj iesniegt konstruktīvus priekšlikumus izskatīšanai Komisijā un pienācīgi ņemt vērā tās iniciatīvas tiesības;

P.  tā kā vairāki valstu parlamenti ir pauduši interesi par instrumentu politiskā dialoga uzlabošanai, kas dotu iespēju ierosināt konstruktīvus priekšlikumus izskatīšanai Komisijā un pienācīgi ņemt vērā tās iniciatīvas tiesības, vispirms nodrošinot Parlamenta atbalstu;

Q.  tā kā valstu parlamenti politiskā dialoga ietvaros jebkurā laikā var sniegt atzinumus, pilnvarot savas valdības pieprasīt likumdošanas priekšlikumu formulēšanu ar Padomes starpniecību vai saskaņā ar LESD 225. pantu vienkārši aicināt Parlamentu sniegt priekšlikumus Komisijai;

R.  tā kā sarkanās kartītes procedūras īstenošana šajā Eiropas integrācijas procesa posmā nav atsaucama;

S.  tā kā Lisabonas līgumā paredzētās visaptverošās tiesības uz informāciju varētu tikt palielinātas, ja valstu parlamentiem būtu sniegti lielāki resursi un vairāk laika, lai izskatītu tiem pārsūtītos Eiropas iestāžu dokumentus;

T.  tā kā IPEX, kas ir platforma nepatrauktai informācijas apmaiņai valstu parlamentu starpā un starp valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm, būtu jāturpina attīstīt saskaņā ar digitālo stratēģiju, kurā Eiropas Parlamentam ir galvenā atbalsta loma;

U.  tā kā iestāžu sadarbība ir uzlabojusies pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā un tā saucamās Barroso iniciatīvas ieviešanas, ka ir politisks dialogs, ko Komisija uzsāka 2006. gada septembrī, dodot valstu parlamentiem iespēju komentēt, sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti vai kritizēt Komisijas priekšlikumus;

V.  tā kā valstu parlamenti atsevišķos gadījumos pauž nožēlu par to attiecībām ar Eiropas Savienību, apgalvojot, ka tās ir ļoti sarežģītas;

W.  tā kā saskaņā ar LESD 70., 85. un 88. pantu valstu parlamentiem ir attiecīgās kompetences brīvības, drošības un tiesiskuma jomās un tāpēc tiem būtu jābūt svarīgai lomai Savienības drošības un aizsardzības politikas nākotnē,

X.  tā kā būtu jāpalielina valstu un Eiropas parlamentārā kontrole pār fiskālo un ekonomisko politiku, pieņemtajiem lēmumiem un pārvaldības jautājumiem ES līmenī;

Y.  tā kā Tiesas 2017. gada 16. maija lēmums par ES un Singapūras tirdzniecības nolīguma jaukto raksturu ir mainījis veidu, kādā valstu parlamenti nākotnē tiks iesaistīti tirdzniecības nolīgumos;

Z.  tā kā labāka sadarbība un labāka informācijas apmaiņa starp EP deputātiem un valstu parlamentu deputātiem, kā arī valstu parlamentu ierēdņu starpā varētu palīdzēt uzlabot Eiropas debašu kontroli valstu līmenī un tādējādi veicināt patiesu Eiropas parlamentāro un politisko kultūru,

Valdības darbības kontrole Eiropas jautājumos

1.  uzskata, ka valstu parlamentu tiesību un pienākumu īstenošana, kas izriet no Lisabonas līguma, ir palielinājusi to nozīmi Eiropas konstitucionālajā sistēmā, tādējādi nodrošinot lielāku plurālismu, demokrātisko leģitimitāti un labāku Savienības darbību;

2.  atzīst, ka valstu valdības ir demokrātiski atbildīgas valstu parlamentiem, kā noteikts LES 10. panta 2. punktā, saskaņā ar šo valstu attiecīgo konstitucionālo kārtību; uzskata, ka šāda atbildība ir valstu parlamentu palātu lomas Eiropas Savienībā galvenais stūrakmens; mudina valstu parlamentus pilnībā izmantot savas Eiropas funkcijas, lai varētu tieši ietekmēt un kontrolēt Eiropas politikas saturu, jo īpaši uzraugot savu valstu valdības, kas darbojas kā Eiropadomes un Padomes locekles;

3.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valstu parlamentiem tiek piešķirts pietiekams laiks, kapacitāte un nepieciešamā piekļuve informācijai, lai tie varētu īstenot savu konstitucionālo lomu kontrolēt un līdz ar to leģitimizēt valstu valdību darbību, kad šīs valdības rīkojas Eiropas līmenī vai nu Padomē vai Eiropadomē; atzīst, ka šī Eiropas funkcija būtu jāīsteno pilnīgā saskaņā ar dalībvalstu attiecīgajām konstitucionālajām tradīcijām; uzskata, ka, lai saglabātu un nostiprinātu šo lomu, būtu jāpastiprina un jāveicina esošā labāko prakšu apmaiņa un sadarbība starp valstu parlamentiem;

4.  uzskata, ka ES iestāžu darba metožu un lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamība ir priekšnosacījums, lai valstu parlamentiem nodrošinātu no Līgumiem izrietošās institucionālās lomas efektīvu īstenošanu; turklāt aicina valstu parlamentus pilnībā izmantot savas attiecīgās kompetences ar mērķi pārbaudīt valdību darbību Eiropas līmenī, cita starpā, pielāgojot savu iekšējo organizāciju, grafikus un reglamentus, lai tie varētu to veikt; turklāt ierosina apmainīties ar labākajām praksēm starp valsts parlamentu palātām, rīkot regulāras debates ar attiecīgajiem ministriem un specializētajām komitejām valstu parlamentos pirms un pēc Padomes un Eiropadomes sanāksmēm un regulāras sanāksmes starp valstu parlamentu deputātiem, komisāriem un Eiropas Parlamenta deputātiem;

5.  uzskata, ka ir jārūpējas par to, lai nepieļautu ar ES tiesību aktiem saistītu pārmērīgu reglamentēšanu dalībvalstīs, un ka valstu parlamentiem šajā ziņā jāuzņemas galvenā loma; vienlaikus atgādina, ka tas neskar dalībvalstu tiesības valsts līmenī piemērot stingrības saglabāšanas klauzulas, piemēram, augstākus sociālos un vides standartus;

6.  atgādina,, ka lēmumi ir jāpieņem saskaņā ar konstitucionālajām kompetencēm un ņemot vērā valstu un Eiropas struktūru attiecīgo lēmumu pieņemšanas kompetenču skaidru sadalījumu, vienlaikus rosinot pastiprinātu un politisku dialogu ar valstu parlamentiem un atzīstot pilnīgu nepieciešamību pastiprināt Parlamenta līdzdalību;

7.  uzskata, ka Eiropas Parlaments un valstu parlamenti būtu labāk jāiesaista Eiropas pusgada procesā, un iesaka visā procesā labāk koordinēt budžeta grafikus valstu un Eiropas līmenī, lai veicinātu šī instrumenta efektīvāku izmantošanu; turklāt atgādina, ka Eiropas pusgada saskaņošana ar valstu parlamentu darba kārtībām varētu vēl vairāk veicināt ekonomikas politikas koordinēšanu, vienlaikus uzsverot, ka, īstenojot šādu saskaņošanu, nedrīkst neņemt vērā pašpārvaldes pilnvaras un katras parlamenta palātas konkrēto reglamentu;

8.  ierosina ieviest valsts laikposmu dialogam par budžetu, kura laikā valstu parlamenti spētu apspriest un sniegt ieguldījumu Eiropas pusgadā, dodot savām valdībām pilnvaras to attiecībās ar Komisiju un Padomi;

9.  uzsver, ka Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) pēdējās plenārsēdes laikā Tallinā tika atzīts, ka lielākā daļa valstu parlamentu aktīvi apmeklē plenārsēdes, lai regulāri vai ad hoc apspriestu ES jautājumus, un ka biežākas plenārsēžu debates par ES jautājumiem palielina Savienības pamanāmību un sniedz iedzīvotājiem iespēju uzzināt vairāk par ES darba kārtību un politisko partiju nostājas par šiem jautājumiem;

Eiropas publiskās telpas izveide

10.  norāda, ka dažādu politisko viedokļu saskaņošana starp dalībvalstīm varētu stiprināt un paplašināt starpnozaru debates Eiropas līmenī; tāpēc iesaka, lai valstu parlamentu delegācijas, kuras darbojas Eiropas iestādēs, atspoguļotu politisko daudzveidību; šajā sakarā uzsver dažādu politisko partiju locekļu proporcionālas pārstāvības nozīmīgumu;

11.  norāda, ka parlamenta vairākuma saistošā griba būtu jāpauž valstu parlamentu sniegtajos atzinumos ABS ietvaros vai ārpus tās; tomēr atbalsta ideju valstu parlamentu politiskajam mazākumam dot iespēju izteikt savu atšķirīgo viedokli, ko tad varētu iekļaut šādu atzinumu pielikumos; pauž pārliecību, ka šie atzinumi būtu jāsniedz pilnīgā saskaņā ar proporcionalitātes principu un saskaņā ar katras valsts parlamenta palātas reglamentu;

12.   pienācīgi ņem vērā neseno aicinājumu visā Eiropā īstenot virkni demokrātiskus konventus; šajā sakarā uzskata, ka ikgadējas Eiropas nedēļas izveide ļautu EP deputātiem un komisāriem, jo īpaši priekšsēdētāja vietniekiem, kas atbild par klasteriem, uzklausīt visu valstu parlamentārās asamblejas, lai kopā ar EP deputātiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem apspriestu un paskaidrotu Eiropas darba kārtību; ierosina pārskatīt savu reglamentu, lai apstiprinātu šo iniciatīvu, un mudina valstu parlamentus darīt tāpat; turklāt pauž pārliecību, ka sanāksmes starp valsts un Eiropas politiskajām grupām ES parlamentārās sadarbības ietvaros varētu sniegt pievienoto vērtību īstenu Eiropas politisko debašu veidā;

ABS reformas atbalstīšana

13.  uzsver, ka kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā ABS ir reti izmantota, un uzskata, ka to varētu reformēt pašreizējā konstitucionālajā sistēmā;

14.  norāda, ka tādi piemēri, kā piemēram, “dzeltenās kartītes” procedūras ierosināšana attiecībā uz Komisijas priekšlikumu pārskatīt Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu 2016. gadā, liecina, ka ABS darbojas; uzsver, ka “dzeltenās kartītes” procedūras ierobežotā izmantošana varētu liecināt par to, ka subsidiaritātes princips ES tiek kopumā ievērots; tādēļ uzskata, ka ABS procedūras trūkumus nevajadzētu uzskatīt par subsidiaritātes principa neievērošanas pārliecinošu pierādījumu; turklāt atgādina, ka valstu parlamenti var iejaukties un izskatīt jautājumu par subsidiaritātes principa ievērošanu pirms Komisijas tiesību akta priekšlikuma izklāsta, ko sniedz kā zaļo un balto grāmatu, vai Komisijas darba programmas ikgadējā izklāsta;

15.  atgādina, ka attiecībā uz ikvienu jaunu tiesību akta iniciatīvu, Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai ES ir tiesības rīkoties un vai šāda rīcība ir pamatota; turklāt uzsver, ka iepriekšējā pieredze ir pierādījusi, ka subsidiaritātes principa politiskās dimensijas un proporcionalitātes principa tiesiskās dimensijas robežas noteikšana reizēm ir sarežģīta un problemātiska; tādēļ aicina Komisiju savās atbildēs uz pamatotajiem atzinumiem, kas sniegti ABS ietvaros vai ārpus tās, pievērsties arī proporcionalitātei un attiecīgā gadījumā jebkurām bažām par ierosinātajām politikas iespējām papildus Komisijas veiktajai subsidiaritātes principa interpretācijai;

16.  ņem vērā valstu parlamentu prasību pagarināt astoņu nedēļu periodu, kura laikā tie var iesniegt pamatotus atzinumus saskaņā ar 1. protokola 3. pantu; tomēr uzsver, ka pašreizējā Līguma ietvaros šāds pagarinājums nav paredzēts; tādēļ uzskata, ka Komisijai būtu ABS ietvaros jāievieš tehniska paziņošana, lai piešķirtu papildu laiku starp datumu, kurā valstu parlamentu palātas tehniski saņem tiesību aktu projektus, un datumu, no kura sākas astoņu nedēļu periods; šajā sakarībā atgādina, ka Komisija 2009. gadā ieviesa citus praktiskus pasākumus attiecībā uz subsidiaritātes kontroles mehānisma darbību;

17.  ņem vērā atsevišķu valstu parlamentu izteikto prasību pagarināt astoņu nedēļu periodu, kura laikā tie var iesniegt pamatotu atzinumu saskaņā ar 2. protokola 6. pantu;

18.  ierosina saskaņā ar Komisijas 2016. gadā uzsākto politisko dialogu pilnībā izmantot sistēmu, saskaņā ar kuru valstu parlamenti varētu Komisijai iesniegt konstruktīvus priekšlikumus ar mērķi pozitīvi ietekmēt Eiropas debates un Komisijas iniciatīvas pilnvaras; šajā sakarībā ierosina, ka Komisija varētu izmantot rīcības brīvību vai nu ņemt vērā šos priekšlikumus, vai sniegt oficiālu atbildi, norādot šādas rīcības iemeslus; norāda, ka šāda procedūra nevar sastāvēt no iniciatīvas tiesībām vai tiesībām atsaukt vai grozīt tiesību aktus, jo pretējā gadījumā tā varētu graut Savienības metodi un kompetenču sadali valsts un Eiropas līmenī, tādējādi pārkāpjot Līgumus; tikmēr iesaka, lai Līgumu turpmākas pārskatīšanas gadījumā likumdošanas iniciatīvas tiesības tiktu galvenokārt piešķirtas Eiropas Parlamentam kā iestādei, kas tieši pārstāv ES pilsoņus;

Informācijas saņemšanas tiesību īstenošana

19.  atkārtoti apstiprina, ka LES 12. pants un 1. protokols sniedz valstu parlamentiem tiesības saņemt informāciju tieši no Eiropas iestādēm;

20.  uzsver, ka valstu parlamenti varētu labāk pārvaldīt tiem nosūtīto informāciju, vai nu izmantojot ABS, vai saskaņā ar to tiesībām saņemt informāciju, ja IPEX platformai tiktu piešķirta politiskās dzīves asamblejas nozīme vai tā kļūtu par publisku forumu pastāvīgam dialogam valstu parlamentu starpā un starp valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm; tāpēc nolemj veicināt platformas izmantošanu politiskā dialoga uzlabošanai; iesaka valstu parlamentiem savlaicīgi izmantot IPEX platformu, lai nodrošinātu valsts kontroles mehānisma agrīnu uzsākšanu; iesaka izmantot IPEX kā kanālu sistemātiskai informācijas apmaiņai un agrīnai brīdināšanai par bažām saistībā ar subsidiaritāti; saskata potenciālu IPEX attīstīstīšanai par galveno kanālu saziņai un attiecīgo dokumentu pārsūtīšanai no visām ES iestādēm uz valstu parlamentiem un otrādi, un šajā sakarā apņemas piedāvāt palīdzību valstu parlamentu palātu pārvaldes iestādēm par to, kā strādāt ar platformu; turklāt mudina ieviest plašāku informācijas apmaiņu starp iestāžu ierēdņiem un politiskajām grupām Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu administrācijās;

Labākas iestāžu sadarbības apsvēršana

21.  pienācīgi ņem vērā pašreizējo sadarbību starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem Eiropas lietu komiteju konferencē (COSAC) un Starpparlamentārajā konferencē par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (CFSP-IPC), un LSKP 13. panta ietvaros; uzsver, ka šāda sadarbība būtu jāattīsta, pamatojoties uz vienprātības principu, informācijas apmaiņu un apspriešanos, lai valstu parlamenti īstenotu kontroli pār to attiecīgajām valdībām un administrācijām;

22.  atgādina, ka pašreizējo attiecību sistēma starp Savienības un valstu parlamentiem būtu jāvienkāršo un jāsaskaņo, lai to padarītu efektīvu un iedarbīgu; šajā sakarībā prasa pārskatīt saistības starp Savienību un tās dalībvalstu parlamentiem esošo platformu un forumu ietvaros ar mērķi stiprināt šīs attiecības un pielāgot to pašreizējām vajadzībām; tomēr uzstāj uz valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta attiecīgo lēmumu pieņemšanas kompetenču precīzu nodalīšanu, jo valstu parlamentiem būtu jāīsteno savas Eiropas funkcijas, pamatojoties uz savas valsts konstitūciju, jo īpaši, kontrolējot savu valstu valdības locekļus to darbībās Eiropadomē un Padomē, kas ir līmenis, kurā tie vislabāk var tieši ietekmēt Eiropas likumdošanas procesa kontroli; tāpēc noraida kopīgas parlamentāras lēmumu pieņemšanas struktūras izveidi pārredzamības, pārskatatbildības un kapacitātes iemeslu dēļ;

23.  norāda, ka politiskā un tehniskā dialoga pastiprināšana starp parlamenta komitejām gan valstu, gan Eiropas līmenī būtu produktīvs solis pilnīgas parlamentu sadarbības virzienā; apsver iespēju piešķirt papildu līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi, un videokonferenču izmantošanu, ja tas ir iespējams;

24.  atzīst to starpparlamentāro komiteju sanāksmju (SKS) nozīmi, kas noteiktas ar 1. protokola 9. un 10. pantu; uzskata, ka labāku sadarbību starp iestādēm varētu panākt, ja Eiropas Parlamenta deputāti un valstu parlamenti vairāk atbilstu SKS un šīs sanāksmes sagatavotu, izmantojot ciešāku sadarbību;

25.  iesaka valstu parlamentus pilnībā iesaistīt kopējās drošības un aizsardzības politikas nepārtrauktā uzlabošanā; uzskata, ka šāda iesaistīšana būtu jāveicina ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, un pilnībā ievērojot valstu konstitūciju noteikumus attiecībā uz drošības un aizsardzības politiku, tostarp izmantojot kopējas starpparlamentārās sanāksmes starp valstu parlamentu pārstāvjiem un Eiropas Parlamenta deputātiem, kā arī plašu politisko dialogu starp pilntiesīgu Eiropas Parlamenta Drošības un aizsardzības komiteju un attiecīgajām valstu parlamentu komitejām; norāda uz potenciālu, kas piemīt neitrālām ES dalībvalstīm īstenot konstruktīvu kontroli šajā jomā;

26.  uzskata, ka uzlabots politiskais un likumdošanas dialogs valstu parlamentu starpā un ar valstu parlamentiem varētu būt labvēlīgs mērķu ievērošanai, kuri noteikti Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu;

o

o    o

27.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV C 200, 30.6.1997., 153. lpp.

(2)

OV C 284 E, 21.11.2002., 322. lpp.

(3)

OV C 212 E, 5.8.2010., 94. lpp.

(4)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0430.

(5)

Pieņemtie dokumenti, P8_TA(2017)0049.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0050.

(7)

Pieņemtie dokumenti, P8_TA(2017)0048.

(8)

Pieņemtie dokumenti, P8_TA(2017)0421.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

21.3.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

1

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Michał Boni, Mercedes Bresso, Elmar Brok, Fabio Massimo Castaldo, Pascal Durand, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Alain Lamassoure, Jo Leinen, Morten Messerschmidt, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Markus Pieper, Paulo Rangel, Helmut Scholz, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Barbara Spinelli, Claudia Țapardel, Kazimierz Michał Ujazdowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Max Andersson, Pervenche Berès, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Jasenko Selimovic


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

23

+

ALDE

Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Jasenko Selimovic

ECR

Morten Messerschmidt, Kazimierz Michał Ujazdowski

EFDD

Fabio Massimo Castaldo

GUE/NGL

Helmut Scholz, Barbara Spinelli

PPE

Michał Boni, Elmar Brok, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Alain Lamassoure, Markus Pieper, Paulo Rangel, György Schöpflin

S&D

Pervenche Berès, Mercedes Bresso, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Jo Leinen, Pedro Silva Pereira, Claudia Țapardel

VERTS/ALE

Max Andersson, Pascal Durand

1

-

ENF

Gerolf Annemans

0

0

 

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 13. aprīlisJuridisks paziņojums