Procedūra : 2017/2255(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0169/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0169/2018

Debates :

PV 13/06/2018 - 22
CRE 13/06/2018 - 22

Balsojumi :

PV 14/06/2018 - 7.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0262

ZIŅOJUMS     
PDF 743kWORD 70k
14.5.2018
PE 615.438v02-00 A8-0169/2018

par strukturāliem un finansiāliem šķēršļiem kultūras pieejamībai

(2017/2255(INI))

Kultūras un izglītības komiteja

Referents: Bogdan Andrzej Zdrojewski

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par strukturāliem un finansiāliem šķēršļiem kultūras pieejamībai

(2017/2255(INI))

Eiropas Parlaments,

  ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pantu,

  ņemot vērā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 15. pantu,

  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 22. un 25. pantu,

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošanu(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par atbalstu Eiropas kultūras un radošajām nozarēm, izmantojot šo nozaru potenciālu ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 30. novembra rezolūciju par ES kultūras un radošo nozaru saskaņotu politiku(3),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par kultūras nozarēm Eiropā(4),

–  ņemot vērā 2007. gada 7. jūnija rezolūciju par mākslinieku sociālo statusu(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras nozīmi ES ārējās darbībās(6),

–  ņemot vērā 2004. gada 20. februāra rezolūciju par skolu un skolu izglītības lomu kultūras pieejamības veicināšanā(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu(8),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par virzību uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(10),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par Eiropas darba kārtību kultūras jomā globalizācijas apstākļos(11),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par atbalstu Eiropas kultūras un radošajām nozarēm, izmantojot šo nozaru potenciālu ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par ES kultūras un radošo nozaru saskaņotu politiku(13),

–  ņemot vērā 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par pievienotās vērtības nodokļa likmēm, ko piemēro grāmatām, laikrakstiem un periodiskiem izdevumiem(14),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par kultūras nozarēm Eiropā(15),

–  ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par paziņojumu „Europeana — nākamie soļi”(16),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(17),

–  ņemot vērā 2017. gada 30. novembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu(18),

–  ņemot vērā 2017. gada 2. marta rezolūciju par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido pamatprogrammu „Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK(19),

  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un jo īpaši tās 30. pantu par līdzdalību kultūras dzīvē un atpūtas, brīvā laika pavadīšanas un sporta pasākumos,

  ņemot vērā 2015. gada septembrī parakstītajā ANO ilgtspējīgas attīstības programmā „Agenda 2030” noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 11, kas paredz padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, noturīgas un ilgtspējīgas;

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 2005. gada 20. oktobrī pieņemto Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2005. gada 27. oktobra Vispārējo konvenciju par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai (Faru konvencija),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido programmu „Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK(20),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 16. novembra rezolūciju par Eiropas darba kārtību kultūrai,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. decembra secinājumus par kultūras darba plānu 2015.–2018. gadam(21),

–  ņemot vērā ES kultūras darba plānu 2015.–2018. gadam,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 27. maija secinājumus par kultūras un radošo nozaru pārneses efektu inovācijas, ekonomikas ilgtspējas un sociālās iekļautības veicināšanai,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 31. maija secinājumus par „Europeana” lomu Eiropas kultūras mantojuma digitālajā pieejamībā, redzamībā un izmantošanā,

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 6. maija rezolūciju par kultūras infrastruktūras un kultūras pasākumu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 8. jūnija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Starptautisko kultūras attiecību ES stratēģijas veidošana” (JOIN(2016)0029),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas darba kārtības kultūrai īstenošanu (COM(2010)0390),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa Zaļo grāmatu „Kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošana” (COM(2010)0183),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Kultūras mantojuma gadu (2018) (COM(2016)0543),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 26. septembra paziņojumu „Atbalsts kultūrai un radošajām nozarēm izaugsmei un nodarbinātībai Eiropas Savienībā” (COM(2012)0537),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. decembra paziņojumu par saturu digitālajā vienotajā tirgū (COM(2012)0789),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 26. septembra paziņojumu „Ceļā uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam” (COM(2014)0477),

–  ņemot vērā ES dalībvalstu ekspertu darba grupas 2012. gada ziņojumu par kultūras pieejamību,

–  ņemot vērā Eirobarometra aptaujas 399 „Kultūras pieejamība un dalība kultūras dzīvē” un Eirobarometra aptaujas 466 „Kultūras mantojums” rezultātus,

–  ņemot vērā Eurostat 2016. gada statistikas pētījumu rezultātus (kultūras jomas statistikas dati),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0169/2018),

A.  tā kā ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pants nosaka, ka „[k]atram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, darboties zinātnes progresa labā un izmantot tā sasniegumus”, un tā kā kultūras pieejamība un radošas izpausmes iespējas ir svarīgas, lai pastāvētu demokrātiska sabiedrība, kas balstīta vārda brīvībā un vienlīdzībā;

B.  tā kā Faru konvencija atzīst tiesības uz kultūras mantojumu un aicina attīstīt inovatīvus veidus mantojuma pārvaldīšanai, lai publiskā sektora iestādes varētu sadarboties ar citiem dalībniekiem, tostarp apvienībām un privātpersonām;

C.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantā ir prasīts respektēt kultūru daudzveidību, savukārt 25. pantā ir atzītas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības piedalīties kultūras dzīvē;

D.  tā kā kultūrai ir spēcīga ietekme uz solidaritātes veicināšanu, izpratni un veidošanu starp Eiropas kopienām šaurākā un plašākā mērogā;

E.  tā kā lielākajā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu konstitūciju ir ietvertas tiešas vai netiešas atsauces uz kultūru un tās pieejamību;

F.  tā kā ES var papildināt un veicināt kultūras politiku, taču saskaņā ar LESD 167. pantu par ES kultūras politiku atbilstoši subsidiaritātes principam galvenokārt ir atbildīgas valstu, reģionālā un vietējā līmeņa iestādes;

G.  tā kā jebkādi šķēršļi, kas kavē atsevišķu cilvēku vai kopienu piekļuvi kultūras procesiem un kultūras ekosistēmām un neierobežotu līdzdalību tajās, neļauj veidoties patiesi demokrātiskām un iekļaujošām sabiedrībām;

H.  tā kā kultūra dod Eiropas iedzīvotājiem lielākas iespējas pilnveidot personiskās, sociālās, radošās un starpkultūru prasmes;

I.  tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm puse pasaules iedzīvotāju, t. i., 3,5 miljardi cilvēku, tagad dzīvo pilsētās; tā kā līdz 2030. gadam pilsētās dzīvos teju 60 % pasaules iedzīvotāju; tā kā tāpēc ir jānosaka stratēģijas un efektīva politika, lai risinātu joprojām pastāvošās problēmas, un jānodrošina pietiekami daudz laika izmaiņu ieviešanai, lai izveidotu patiesi iekļaujošu pilsētvidi;

J.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumā par pamatprasmēm mūžizglītībā kultūras izpratne un izpausme ir iekļautas to pamatprasmju uzskaitījumā, kuras nepieciešamas personiskajai izaugsmei un attīstībai, pilsoniskajai aktivitātei, sociālajai iekļautībai un nodarbinātībai(22);

K.  tā kā Komisijas 2007. gada 10. maija paziņojumā par Eiropas darba kārtību kultūrai augošas globalizācijas apstākļos (COM(2007)0242 galīgā redakcija) ir uzsvērts, ka ir jārūpējas par to, lai kultūra un kultūras produkti būtu vieglāk pieejami un lai tiktu veicināta kultūru daudzveidība;

L.  tā kā turpmāka inovācija kultūras jomā Eiropas Savienībā ir atkarīga no investīcijām radošos resursos, zināšanās un talantos;

M.  tā kā Padomes 2014. gada decembrī pieņemtā kultūras darba plāna 2015.–2018. gadam prioritāšu vidū ir minēta pieejama un integrējoša kultūra un kultūras daudzveidības veicināšana;

N.  tā kā vienam no ES un tās dalībvalstu mērķiem vajadzētu būt sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanai, lai veicinātu iekļaujošu sabiedrību, kurā ikvienam ir dota iespēja piedalīties; tā kā iekļaujošā sabiedrībā būtiska nozīme ir spēcīgai, dinamiskai un daudzveidīgai kultūras nozarei;

O.  tā kā dalība kultūras pasākumos ir viens no veidiem, kā radīt piederības sajūtu sabiedrībai; tā kā sociālās identitātes veidošana ir cieši saistīta ar līdzdalību kultūras dzīvē; tā kā dalība kultūras pasākumos varētu sekmēt lielākas pašcieņas veidošanos un dzīves kvalitātes uzlabošanos, īpaši tiem cilvēkiem, kuri zināmā mērā jūtas atstumti bezdarba, slimības vai jebkādu citu iemeslu dēļ;

P.  tā kā kultūras nozare ir iekļaujoša tad, ja tā ikvienam cilvēkam neatkarīgi no sociālekonomiskā stāvokļa, kultūras vai reliģiskās piederības vai invaliditātes dod vienādas iespējas piedalīties un attīstīt radošās prasmes;

Q.  tā kā daudzos reģionos cilvēki bieži apmeklē publiskās bibliotēkas un vietējās kultūras iestādes un minētās vietas bieži vien ir vienīgais piekļuves punkts informācijai un kultūrai, īpaši attālos un lauku reģionos;

R.  tā kā jaunās digitālās tehnoloģijas varētu ietekmēt kultūras nozares pārvaldību, dialogu un auditorijas piesaistīšanu, kā arī kultūras pasākumu izplatīšanu;

S.  tā kā jaunās digitālās tehnoloģijas un tiešsaistes platformas piedāvā būtiskas iespējas palielināt līdzdalību un kultūras jaunradi;

T.  tā kā cilvēki no trešām valstīm ir nepietiekami pārstāvēti dažādās kultūras jomās Eiropas Savienībā; tā kā tas skar arī cilvēkus ar invaliditāti;

U.  tā kā ES dalībvalstu ekspertu darba grupas ziņojums par kultūras pieejamību(23) definē pieejamību kā iespēju nodrošināt pieejamā kultūras piedāvājuma izmantošanas iespējas jaunām auditorijām; tā kā tas ietver jaunu auditoriju piesaistīšanu un iedzīvotāju tuvināšanu kultūras mantojumam un citiem kultūras resursiem;

V.  tā kā digitālās tehnoloģijas ir mainījušas to, kā cilvēki piekļūst kultūras materiāliem, rada, izplata un izmanto tos;

W.  tā kā 2008. gadā izveidotā platforma „Europeana” ir kļuvusi par kopīgu Eiropas kultūras projektu, kas veicina digitālu piekļuvi Eiropas kultūras mantojumam;

X.  tā kā viens no programmas „Radošā Eiropa” specifiskajiem mērķiem ir paplašināt auditoriju un uzlabot piekļuvi kultūras un radošiem darbiem Savienībā un ārpus tās, īpašu uzmanību pievēršot bērniem, jauniešiem, cilvēkiem ar invaliditāti un nepietiekami pārstāvētām grupām;

Y.   tā kā Kopienas un dalībvalstu līmenī pastāv iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti labāku piekļuvi kultūras infrastruktūrai un kultūras pasākumiem;

Z.  tā kā atšķirīgās nodokļu procedūras un sistēmas Eiropas Savienībā kopumā apgrūtina mākslinieku un kultūras darbinieku mobilitāti, radot pārmērīgu birokrātiju, kas bieži vien nav samērīga ar faktiskajiem pieticīga apmēra ienākumiem, kas radušies šo cilvēku darbības rezultātā;

AA.  tā kā viena no transversālajām prioritātēm kultūras darba plānā 2015.–2018. gadam, kurā ir uzsvērts kultūras un radošo nozaru ekonomiskais potenciāls un ietekme uz sociālo labklājību, ir ticamu, salīdzināmu un aktuālu statistikas datu izveide kultūras jomā, jo šāda statistika ir pamats pareizas kultūras politikas izstrādei;

AB.  tā kā piekļuve kvalitatīviem zinātniskajiem pētījumiem un salīdzināmu datu resursiem dod iespēju efektīvi uzraudzīt un analizēt kultūras politikas ietekmi uz kultūru, ekonomiku un sabiedrību;

AC.  tā kā kultūra palīdz veicināt tādu sabiedrību, kas balstīta uz zināšanām, pieredzes apmaiņu un izpratni par visas cilvēces vēsturi;

AD.  tā kā ES kultūras nozarē ir nodarbināti aptuveni 8,4 miljoni cilvēku (jeb 3,7 % no kopējā darbaspēka)(24) un tā kā to ekonomiskās izaugsmes potenciāls joprojām ir izmantots nepilnīgi;

AE.  tā kā cilvēki, kuri, radot kultūras produktus, tiecas paust savu identitāti un paplašināt kultūras pieejamību un to ilgtspējīgi attīstīt, saskaras ar grūtībām un sarežģītām situācijām,

Kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras dzīvē

1.  uzsver, ka Parlaments atzīst kultūras pieejamību par visu iedzīvotāju pamattiesībām saskaņā ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pantu, kurā tiesības piedalīties kultūras dzīvē ir atzītas par vienām no cilvēka pamattiesībām; turklāt norāda, ka šīs tiesības ir nostiprinātas Faru konvencijā, kurā ir atzītas tiesības piedalīties kultūras dzīvē, kā arī uzsvērta kultūras mantojuma loma miermīlīgu un demokrātisku sabiedrību veidošanā; tādēļ aicina parakstītājas dalībvalstis paātrināt ratifikācijas procesu, kā arī aicina citas valstis, kuras šo konvenciju nav parakstījušas, izdarīt to, izmantojot unikālo iespēju, ko piedāvā Eiropas kultūras mantojuma gads;

2.  norāda, ka ir svarīgi pieejamības koncepciju piemērot visaptveroši un ka tā ir vērtīgs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka ikviens cilvēks, kas ir kultūras, kultūras objektu un iniciatīvu „lietotājs”, tiek ņemts vērā visplašākajā un vispilnīgākajā nozīmē un līdz ar to tiek ievērotas cilvēku ar invaliditāti īpašās vajadzības, lai nodrošinātu viņiem vienlīdzīgas iespējas, patiesu sociālo iekļautību un aktīvu līdzdalību sabiedrībā;

3.   uzsver aktīvas un pieejamas kultūras nozares nenoliedzamo nozīmi iekļaujošas sabiedrības veidošanā un kopēju, universālu vērtību kopuma un aktīva Eiropas pilsoniskuma stiprināšanā, kas ir būtiski, lai iedzīvotāji varētu veiksmīgi un pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, vienlaikus veicinot Eiropas kultūras mantojumu un attīstot Eiropas kultūras un valodu daudzveidību; tādēļ aicina dalībvalstis, kā arī Savienību savas kompetences ietvaros izstrādāt un īstenot nepieciešamos specifiskos pasākumus, lai garantētu kultūras dzīves pieejamību un līdzdalību kultūras dzīvē;

4.  mudina, lai neatņemami elementi kultūras nozares plānošanā, organizāciju attīstībā un darbinieku pieņemšanā Eiropas, valstu un reģionālā līmenī būtu iekļautība un daudzveidība; turklāt mudina dalībvalstis sistemātiski uzraudzīt pasākumus, kas vērsti uz šo mērķi;

5.  atgādina par ES svarīgo lomu kultūras politikas labākas koordinācijas veicināšanā un atvieglošanā visos līmeņos; norāda, ka tikai tādā gadījumā iesaistītajām personām visā ES būs iespējams izstrādāt visaptverošu un efektīvu politiku, kas veicinās kultūras pieejamību un līdzdalību kultūras dzīvē, un pozicionēt kultūru kā ārkārtīgi svarīgu Eiropas integrācijas projekta sastāvdaļu;

6.  uzskata kultūras pieejamību un līdzdalību kultūras dzīvē par transversālu jautājumu un tādēļ uzsver, ka ir svarīgi koordinēt kultūras politiku ar citām politikas jomām, piemēram, izglītības politiku, sociālo politiku, ekonomikas politiku, reģionālo politiku, ārpolitiku, digitālo politiku un plašsaziņas līdzekļu politiku;

7.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt uz bērniem un jauniešiem vērstu kultūras pasākumu stratēģiju;

8.  atzīst, ka atbalsts iekļaujošai un jēgpilnai kultūras pieejamībai un šādas pieejamības panākšana ir viena no politiskās darba kārtības prioritātēm, un aicina iekļaut ar kultūras pieejamību un līdzdalību kultūras dzīvē saistītos aspektus arī citās politikas jomās, tādējādi ne vien nodrošinot pozitīvu ieguldījumu tajās, bet arī veicinot sinerģisku starpnozaru sadarbību atbilstoši LESD 167. panta nostādnēm;

9.  uzskata, ka Eiropas Padomes un ekspertu platformas izstrādātais un pārvaldītais apkopojums par valstu kultūras politiku ir ļoti noderīgs līdzeklis kultūras politikas jomā gan Eiropā, gan ārpus tās; tomēr pauž nožēlu, ka kopš 2011. gada nav gūts liels progress datu vākšanā un jo īpaši datu analīzē, un tāpēc iesaka Padomei turpina pārskatīt pašreizējo saturu, iekļaujot arī vietējā un reģionālā līmeņa kultūras politiku;

10.  uzsver, ka kultūras pieejamība un līdzdalība kultūras dzīvē ir savstarpēji cieši saistīti jēdzieni; norāda, ka stratēģijas, kas vērstas uz kultūras pieejamības uzlabošanu un līdzdalības kultūras dzīvē nostiprināšanu, būtu jāīsteno, apzinot nepietiekami pārstāvētās grupas un izstrādājot un īstenojot iniciatīvas vai programmas, kas ļautu palielināt šo grupu līdzdalību kultūras dzīvē un likvidēt pastāvošos šķēršļus;

11.  uzsver, ka ir nepieciešams apkopot informāciju par cilvēku ar invaliditāti dalību kultūras pasākumos;

12.  pauž nožēlu, ka finansiālu šķēršļu dēļ iedzīvotāji, īpaši tie, kuri pieder visnelabvēlīgākajā situācijā esošajām grupām, joprojām nevar pilnībā izmantot savas pamattiesības piedalīties kultūras dzīvē un piekļūt kultūrai un ka tas kavē šo pamattiesību efektīvu īstenošanu;

13.  atgādina, ka ir svarīgi izveidot platformas, kas būtu izmantojamas, lai dalītos un apmainītos ar pieredzi reģionālā, valstu un Eiropas līmenī;

14.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt kvalitatīvu kultūras piedāvājumu visiem iedzīvotājiem, lai, balstoties uz to, veicinātu aktīvu, demokrātisku un iekļaujošu pilsoniskumu;

Finansiālie šķēršļi

15.   uzsver, ka būtiska nozīme dinamiskas kultūrvides nodrošināšanā ir stabilam un pastāvīgam publisko līdzekļu finansējumam un tas joprojām ir neatsverams instruments kultūras darbību atbalstam Eiropas Savienībā, lai varētu pilnībā atraisīt to ekonomisko potenciālu, ilgtspējīgas attīstības un sociālās kohēzijas sekmēšanai un kultūras infrastruktūru finansēšanai; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis atbilstoši to kompetences jomām atvēlēt pietiekamu budžeta finansējumu kultūras atbalstam valsts līmenī un stiprināt sinerģiju ar ERAF un citiem kultūras atbalsta fondiem, tostarp programmām, kas veicina pētniecību un inovāciju, un pieejamiem kohēzijas politikas instrumentiem;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai neatkarīgi no iespējamām ekonomiskām grūtībām, kas nākotnē varētu skart kādu dalībvalsti, netiktu samazināts publiskais finansējums kultūrai;

17.   pauž nožēlu, ka ekonomikas lejupslīdes situācijā parasti vispirms tikuši samazināti (un joprojām bieži vien tiek samazināti) kultūrai paredzētie publiskie izdevumi, tādējādi radot negatīvu ietekmi uz kultūras pasākumu budžetiem;

18.   atgādina, ka investīcijas kultūras un radošajās nozarēs ir līdzeklis, kā atraisīt ievērojamu un aizvien vēl pienācīgi nenovērtētu potenciālu, ko minētās nozares var sniegt kultūras daudzveidības veicināšanas un sociālās inovācijas jomā, vienlaikus radot ilgtspējīgu ekonomisko labklājību un kvalitatīvas darbvietas, un ka šādas investīcijas turklāt tieši ietekmē jaunu prasmju attīstību, digitalizāciju, uzņēmējdarbību, inovāciju un jaunu uzņēmējdarbības modeļu veidošanu, kā arī nostiprināt Eiropas kultūras un radošo nozaru konkurētspēju, izmantot iespējas un rast piekļuvi jaunām starptautiskām iespējām, tirgiem un auditorijai; tādēļ uzskata, ka privātajam sektoram ir būtiska nozīme, papildinot publiskā sektora investīcijas, un aicina dalībvalstis apsvērt iespēju īstenot likumdošanas pasākumus, kas paredz nodokļu atlaides privātām struktūrām, kuras veltījušas naudas līdzekļus kultūras atbalstam;

19.  norāda, ka sadrumstalotība, zema pievienotā vērtība un daudzo pašnodarbināto personu aktivitātes radošajā nozarē — atgādinot, ka šīs aktivitātes kopumā tiek uzskatītas par interesantu nodarbošanos, — nedrīkst radīt situāciju, ka kultūras/radošās nozares ir slikti apmaksāta darba vai nepietiekamas sociālās aizsardzības modelis; tādēļ ierosina izstrādāt stingrus pārskatīšanas procesus laba darba nodrošināšanai radošajās nozarēs;

20.  uzsver, ka sabiedrības piekļuve kultūras precēm un pakalpojumiem un atbalsts kultūras produktu radīšanai un kultūras izpausmēm nostiprina radošo ekonomiku, tā veicinot valsts attīstību;

21.  norāda, ka finansējuma deficītu kultūras nozarēs būtu iespējams samazināt, izmantojot nodokļu stimulus privātu sponsoru piesaistīšanai;

22.  vērš uzmanību uz to, ka māksliniekiem visā Eiropā nākas saskarties ar problēmām, kas saistītas ar nodokļu uzlikšanu starptautiskā mērogā gūtiem ienākumiem, un tādēļ iesaka noteikt standarta modeli, kas dotu labumu darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām un nepieļautu dubultu nodokļu uzlikšanu;

23.  aicina veikt ieguldījumus mikrouzņēmumos, lai rosinātu radošumu un inovāciju, tādējādi sekmējot reģionālo un vietējo attīstību;

24.  uzsver, ka kultūras preču un pakalpojumu augstā cena ir viens no šķēršļiem līdzdalībai kultūras dzīvē, kā norādījuši respondenti Eirobarometra un Eurostat aptaujās(25); tāpēc šajā sakarībā stingri iesaka dalībvalstīm un reģioniem rīkot noteiktām sabiedrības grupām, it īpaši studentiem, daudzbērnu ģimenēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem, paredzētus pasākumus, lai likvidētu finansiālos šķēršļus kultūras pieejamībai;

25.  uzsver, ka augstās biļešu cenas muzejos, teātros un galerijās ir saistītas arī ar izstāžu eksponātu un izrāžu augstajām apdrošināšanas izmaksām, kuru dēļ nelielām struktūrām bieži vien ir neiespējami izstrādāt savai auditorijai un mērķiem atbilstošas programmas, un tādējādi veidojas arvien lielāka plaisa starp nelielām struktūrām, kas ir pietuvinātas savai auditorijai, un lielākām starptautiski atzītām institūcijām;

26.  uzsver, ka piemērotai fiskālajai politikai kultūras un radošajās nozarēs var būt nozīmīga loma, lai uzlabotu kultūras pieejamību un veicinātu plašāku līdzdalību kultūras dzīvē; tomēr norāda, ka netiešs atbalsts kultūras mantojumam, ieviešot pazeminātas PVN likmes, nevar aizstāt tiešas subsīdijas; aicina labāk saskaņot valstu kultūras politiku un PVN likmes, izmantojot to kā līdzekli līdzdalības veicināšanai kultūras dzīvē;

27.  atgādina, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis apsvērtu iespēju nodrošināt saskaņotāku nodokļu politiku attiecībā uz to kultūras darbinieku un mākslinieku ienākumiem, kuri īslaicīgi uzturas dažādās valstīs, kas līdz ar to var nozīmēt atšķirīgu noteikumu un administratīvo procedūru piemērošanu katrai atsevišķajai izrādei, darbnīcai vai dzīvesvietai; ierosina jautājumu par saskaņošanas minimumu uzskatīt par prioritāru, lai atbalstītu mākslinieku un kultūras darbinieku mobilitāti un tādējādi veicinātu jaunrades un kultūras daudzveidību visā ES un ārpus tās, nevis radītu birokrātiskus šķēršļus, kas nav samērīgi ar kultūras darbā gūtajiem faktiskajiem ienākumiem;

28.  mudina dalībvalstis un publiskā sektora iestādes ieguldīt līdzekļus kultūras pasākumu izrādīšanas decentralizācijā, vai nu veidojot infrastruktūru attālos reģionos vai rīkojot dažādas ierobežota ilguma kultūras izstādes; mudina arī privātās kultūras iestādes ieguldīt ģeogrāfiskajā decentralizācijā;

29.  atzinīgi vērtē ierosinātos PVN direktīvas grozījumus, kas ļautu dalībvalstīm piemērot vienādu PVN likmi elektroniskām publikācijām un iespieddarbiem; uzskata, ka atšķirīgu PVN likmju piemērošana iespieddarbiem un elektroniskām publikācijām ir anahronisms, kas digitālajā laikmetā nav ilgtspējīgs; aicina Padomi bez kavēšanās pieņemt Komisijas priekšlikumu minētajā jautājumā;

30.  uzsver, ka ir svarīgi saskaņot darbu ar privāto un darba dzīvi, lai piekļūtu dažādiem kultūras pasākumiem, baudītu tos un piedalītos tajos;

Izglītības šķēršļi un problēmjautājumi

31.  uzsver, ka izglītības līmenis ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas būtiski iespaido iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē; uzsver, ka augstāks izglītības līmenis nozīmē plašāku līdzdalību kultūras pasākumos(26); uzsver, ka humanitārie priekšmeti, valodu apguve skolās un kultūras izglītība ir neatņemama vispārējās izglītības daļa, kas ļauj mazināt sociālās atšķirības, un līdz ar to šīm disciplīnām ir vajadzīgs tāds pats finansējums kā STEM priekšmetiem;

32.  uzsver, ka zināšanas veidojas kultūru mijiedarbībā, kas ietekmē cilvēkus un atspoguļo viņu pieredzēto kultūras ietekmi;

33.  mudina kultūras un izglītības politikas izstrādē īstenot interaktīvu un iekļaujošu pieeju, kuras pamatā ir vietējās sabiedrības situācija un vajadzības, lai palielinātu interesi par kultūru un līdzdalību kultūras dzīvē, popularizētu Eiropas kultūras mantojumu un attīstītu Eiropas kultūras un valodu daudzveidību;

34.  norāda, ka Eurostat un Eirobarometra aptaujās viens no respondentu visbiežāk minētajiem šķēršļiem līdzdalībai kultūras dzīvē ir tieši intereses trūkums(27); šajā sakarībā uzsver, ka pieprasījuma atbalstīšanai, kas jāsaprot kā intereses un izpratnes par kultūru veidošana formālajā, neformālajā un ikdienējā izglītībā, ir jābūt prioritāram uzdevumam attiecībā uz kultūras pieejamības palielināšanu un plašāku līdzdalību kultūras dzīvē;

35.  iesaka plaši izmantot Eiropas studenta apliecību un iekļaut tās nodrošinātajās priekšrocībās brīvu pieeju ES kultūras iestādēm;

36.  atgādina par skolu un ģimeņu būtisko lomu, jo tās veido nozīmīgu pamatu jauniešu saskarsmei ar kultūru un kultūras vajadzību un kompetenču veidošanai; aicina dalībvalstis rīkoties, lai plašāk integrētu kultūras un mākslas izglītību skolu mācību programmās gan formālajā, gan ikdienējā izglītībā;

37.  uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis, cieši sadarbojoties ar vietējām un reģionālajām iestādēm un paredzot finansējumu un/vai subsīdijas, nodrošinātu mūzikas nodarbības valsts skolās;

38.  iesaka dalībvalstīm raudzīties uz izglītību kā vienu no pašiem svarīgākajiem kultūras pasākumiem, jo pieprasījuma veicināšana pirmām kārtām nozīmē nodrošināt cilvēkiem prasmes un zināšanas, kas tiem ļauj novērtēt mākslu; atgādina, ka vairot interesi par kultūru ir efektīvāk, ja to sāk darīt jau bērnībā, un uzskata, ka kultūrai attiecīgi būtu jāatvēlē vairāk vietas skolu mācību programmās un būtu jādara pieejami lielāki cilvēkresursi un vairāk materiālu, lai sasniegtu šo mērķi; aicina piešķirt skolām finansējumu muzeju un citu kultūras iestāžu apmeklēšanai, jo tas vienlaikus gan veicinātu interesi par kultūru un jauniešu līdzdalību, gan nodrošinātu papildu resursus kultūras iestādēm;

39.  uzsver valsts izglītības sistēmu svarīgo nozīmi, iepazīstinot bērnus ar daudzveidīgo kultūras pasauli, kultūru un tādējādi palīdzot apmācīt jaunu auditoriju un izplatīt kultūru; uzsver arī to, ka ir svarīgi, lai dažādas kultūras iestādes veidotu partnerības ar vietējām skolām vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

40.  mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes atbalstīt ārpusskolas kultūras izglītības programmas, kas paredzētas visiem un jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošiem bērniem un jauniešiem, piedāvājot programmas, kuru mērķis ir iepazīstināt ar dažādām mākslas izpausmēm vai palīdzēt veidot labāku priekšstatu par pastāvošo kultūras mantojumu;

41.  uzsver vietējo kultūras iestāžu, tostarp kultūras centru un bibliotēku, izšķirīgo lomu kultūras pieejamības šķēršļu pārvarēšanā un iedzīvotāju līdzdalībai kultūras dzīvē; tādēļ aicina dalībvalstis aktīvi atbalstīt šādas kultūras iestādes;

42.  prasa labāk novērtēt un izprast publisko bibliotēku un vietējo kultūras iestāžu lomu, it īpaši lauku vai attālos reģionos, ne vien palielinot publisko finansējumu, bet arī veidojot partnerības un nodrošinot šīs iestādes ar atbilstīgiem IKT resursiem un cilvēkresursiem, kā arī piekļuvi apmācībai, tādējādi padarot tās par iestādēm, kas cilvēkiem var uzlabot dzīvi un veicināt vietējo attīstību;

43.  uzsver, ka partnerību veidošanai ir būtiska nozīme, lai piesaistītu potenciālo auditoriju mākslinieciskām aktivitātēm, un ka to varētu panākt, piemēram, izmantojot sadarbību ar organizācijām, kuras pārstāv studentus, migrantus vai cilvēkus ar invaliditāti, lai pienācīgi reaģētu uz viņu interesēm un vajadzībām;

44.  uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt iniciatīvas valsts, reģionālā un vietējā līmenī, ar kurām tiek veicināti kontakti, sadarbība un pieredzes apmaiņa starp tradicionālo mākslu, kultūras iestādēm un dažādām daudzkultūru vai minoritāšu organizācijām, kā arī starp māksliniecisko pašdarbību un profesionālajām kultūras nozarēm;

45.  iesaka izstrādāt saskaņotu stratēģiju kultūras iestāžu ierosināto izglītības projektu atbalstam; uzsver, ka šādi projekti ir kultūras izpratnes, prasmju un starpkultūru zināšanu atbalstīšanas un veidošanas instrumenti, kas veido pamatu noturīgai sabiedrības iesaistīšanai kultūras pasākumos;

46.  mudina dalībvalstis veidot jauniešiem paredzētas brīvā laika pavadīšanas programmas kultūras iestādēs;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, kas nodrošinātu plašāku piekļuvi kultūras iestādēm, un izstrādāt vispusīgu Eiropas stratēģiju attiecībā uz piekļuvi sabiedriskām vietām, īpaši saistībā ar kultūru pilsētvidē, proti, muzejiem, teātriem, kinoteātriem, bibliotēkām, koncertzālēm utt.;

48.  aicina dalībvalstis veicināt stipendiju izveidi studentiem valsts vai privātos izglītības tīklos studiju vai prakses īstenošanai kultūras vai kultūras vadības iestādēs;

Strukturāli šķēršļi

49.  vērš uzmanību uz to, ka lauku iedzīvotāju līdzdalība kultūras dzīvē strukturālu iemeslu dēļ bieži vien ir mazāka(28), un šajā sakarībā norāda uz to, kāda nozīme kultūras iestāžu pieejamības atvieglošanā ir nelieliem vietējiem kultūras centriem, transporta infrastruktūrai un ilgtspējīga kultūras tūrisma atbalstīšanai;

50.  uzsver, ka Eiropas kultūras mantojums ir tik daudzveidīgs un bagāts, ka tam pasaulē nav līdzinieka, un uzsver, ka kultūras tūrismam ir ārkārtīgi liels potenciāls ilgtspējīgas ekonomikas veicināšanā, kā arī sociālās kohēzijas un iekļautības sekmēšanā; tāpēc aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un palielināt investīcijas, lai attīstītu ilgtspējīgu un noturīgu kultūras tūrisma politiku;

51.  prasa nodrošināt lielākus ieguldījumus kultūras nozarē, lai sekmētu vietējās tautsaimniecības un veicinātu kultūras tūrismu; norāda, ka kultūras tūrisms sinerģijā ar zinātni, primāro sektoru un amatniecības un rūpniecības centriem, kā arī mobilitāti ir izšķirīgi faktori ciešākas un humānākas Eiropas veidošanā;

52.  ierosina palielināt kultūras pieejamībai paredzētos ieguldījumus tālākajos, kalnu un nomaļos reģionos, lai izveidotu decentralizētas kultūras iespējas;

53.  norāda, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai cilvēkiem ar invaliditāti nodrošinātu labāku piekļuvi gan kultūras infrastruktūrām, gādājot, lai nebūtu nekādu tehnoloģisku vai fizisku šķēršļu, gan kultūras pasākumiem un informācijas līdzekļiem; aicina dalībvalstis un Komisiju atbilstoši savām attiecīgajām kompetences jomām turpināt strādāt pie tā, lai cilvēkus ar invaliditāti integrētu sabiedrībā ar kultūras palīdzību, un censties likvidēt pastāvošos šķēršļus;

54.  atzīst, ka kultūras mantojuma pārvaldībai ir vajadzīgas līdzdalības metodes, kas balstītas uz vietējām kopienām vērstā pieejā, lai noturētu pieprasījumu un iesaistītu plašākas sabiedrības daļas, īpaši ņemot vērā jauniešus, cilvēkus ar invaliditāti un nepietiekami pārstāvētas un atstumtas grupas;

55.  aicina dalībvalstis un no tām atkarīgās kultūras iestādes nodrošināt ikvienam cilvēkam pieejamu kultūras piedāvājumu, paredzot īpašus pasākumus noteiktām iedzīvotāju grupām, piemēram, bērniem un jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti, migrantiem u. c.;

56.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpalielina ieguldījumi Braila raksta (universāla sistēma lasīšanai un rakstīšanai ar taustes palīdzību) ieviešanā dažnedažādās kultūras infrastruktūrās un tehnoloģijās; prasa veikt lielākus ieguldījumus audiogrāmatu, audiožurnālu un audiolaikrakstu izdošanā un zīmju valodas izmantošanā teātra uzvedumos;

57.  norāda, ka ir nepieciešams likvidēt šķēršļus mākslinieku un kultūras darbinieku mobilitātei, galvenokārt jau nodokļu jomā; uzsver minēto pasākumu ietekmi uz Eiropas kultūras piedāvājuma paplašināšanu; pauž gandarījumu par programmas „Radošā Eiropa” ieguldījumu sekmīgā kultūras mobilitātē un kultūras darbinieku panākumu veicināšanā, kā arī par to, ka šī programma rosina kvalitatīvu kultūras pasākumu un projektu izplatīšanu;

58.  atgādina, ka šķēršļi kultūras pieejamībai ir izteiktāk jūtami vietējā līmenī, tādēļ būtu jāparedz lielāki ieguldījumi dažādos kultūras mobilitātes projektos, lai pavērtu iespējas vietējo kopienu attīstībai un saliedētībai;

59.  aicina Komisiju uzskatīt Eiropas un trešo valstu mākslinieku mobilitāti par vērtīgu iespēju sekmēt mieru, dalīties pasaules redzējumā un atspēkot sociālos un kultūras stereotipus;

60.  atgādina, ka valodas barjera var nelabvēlīgi ietekmēt kultūras pieprasījumu, un tādēļ prasa nodrošināt lielāku daudzvalodību kultūras produktos;

61.  iesaka dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai cilvēkiem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām nodrošinātu labākas transporta iespējas nokļūšanai kultūras iestādēs un labāku piekļuvi tām;

Digitālie šķēršļi un problēmjautājumi

62.   pauž pārliecību, ka digitālie rīki, ja tos pienācīgi izmanto un ievieš un ja līdztekus ir nodrošināts konsekvents digitālās pratības līmenis, var palīdzēt pārvarēt tādu faktoru radītos šķēršļus kultūras pieejamībai kā ģeogrāfiski neizdevīga atrašanās vieta, invaliditāte, sociālā izcelsme, valoda un laika vai finanšu līdzekļu trūkums; norāda, ka digitālie rīki arī var palīdzēt pārvarēt sociālos vai psiholoģiskos šķēršļus — taču šeit nav runa par investīciju mazināšanu kultūras pasākumu decentralizācijā; tādēļ uzskata, ka šajā sakarībā digitālā izglītība būtu jāiekļauj mācību procesā jau agrīnā bērnībā, lai attīstītu atbilstošas zināšanas un prasmes;

63.  iesaka Komisijai izstrādāt saskaņotu digitālo stratēģiju, kura būtu vērsta uz kultūras infrastruktūrām un pasākumiem, lai stiprinātu to kapacitāti;

64.  norāda uz digitālās atstumtības problēmu un uzsver nepieciešamību cīnīties pret to; šajā sakarībā atgādina, ka digitalizācija nozīmē to, ka kultūras un izglītības iestādēm un arī pašiem patērētājiem ir jāapgūst jaunas kompetences, prasmes un zināšanas; īpaši uzsver nepieciešamību palielināt kultūras iestāžu spēju izmantot jaunās digitālās tehnoloģijas un pielāgoties ar tehnoloģiskām izmaiņām saistītajiem uzdevumiem;

65.  uzsver, ka Eiropas kultūras materiālu digitalizācija un pieejamība tiešsaistē būtu jāīsteno, pilnībā respektējot autorus un ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības; uzskata, ka šajā sakarībā intelektuālā īpašuma tiesībām nevajadzētu ierobežot vispārējo sabiedrības mērķi palielināt radošā satura, informācijas un zināšanu pieejamību un veicināt tā izplatīšanu; turklāt uzstāj, ka ir nepieciešams steidzami izveidot drošu digitālo vidi, lai nodrošinātu, ka mākslinieki un autori saņem pienācīgu atlīdzību par savu darbu, un nodrošināt taisnīgu atlīdzību par pārrobežu piekļuvi;

66.  aicina Komisiju ES programmās, it īpaši programmā „Radošā Eiropa” un to turpinošajās programmās, arī turpmāk par prioritāti uzskatīt inovatīvus paņēmienus auditorijas piesaistīšanai un iesaistīšanai, tostarp ar jauno tehnoloģiju palīdzību;

67.  aicina dalībvalstis savās kultūras un digitalizācijas stratēģijās ņemt vērā auditorijas piesaistīšanas jautājumu un atbalstīt digitālo tehnoloģiju lietošanu nolūkā atvieglot piekļuvi kultūras saturam;

68.  atzīst platformas „Europeana” un dalībvalstu iestāžu ieguldījumu kultūras satura digitalizācijas un pieejamības nodrošināšanā; ņemot vērā to, ka ir Eiropas Kultūras mantojuma gads, prasa nodrošināt šim projektam pastāvīgu atbalstu un uzlabot resursu nodrošinājumu un veicināt sabiedrības piekļuvi digitālā kultūras mantojuma resursiem un pakalpojumiem; prasa patiesi pārstrukturēt šo vietni, lai tā būtu saderīgāka ar progresīvām tehnoloģijām, kā arī patiesu komunikācijas politiku, kas atbilstu vietnē apkopotajam bagātīgajam saturam;

69.  uzsver nepieciešamību apkopot un pārvaldīt ar digitālajiem saņēmējiem saistītos kultūras datus, lai kultūras organizācijas varētu labāk izprast saņēmēju vajadzības un izstrādāt saskaņotu pieeju digitālajai auditorijai;

70.  norāda, ka kultūras saturam ir vadoša loma attiecībā uz to, lai sabiedrība pieņemtu attiecīgās jaunās tehnoloģijas un lai tiktu attīstītas Eiropas iedzīvotāju e-prasmes un uzlabots informācijas līdzekļu lietotprasmes līmenis;

o

o  o

71.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV C 377 E, 7.12.2012., 142. lpp.

(2)

OV C 93, 9.3.2016., 95. lpp.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0486.

(4)

OV C 247 E, 15.10.2009., 25. lpp.

(5)

OV C 125 E, 22.5.2008., 223. lpp.

(6)

OV C 377 E, 7.12.2012., 135. lpp.

(7)

OV C 98 E, 23.4.2004., 179. lpp.

(8)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009.

(9)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0293.

(10)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.

(11)

OV C 247 E, 15.10.2009., 32. lpp.

(12)

OV C 93, 9.3.2016., 95. lpp.

(13)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0486.

(14)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0233.

(15)

OV C 247 E, 15.10.2009., 25. lpp.

(16)

OV C 81 E, 15.3.2011., 16. lpp.

(17)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0453.

(18)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0474.

(19)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0062.

(20)

OV L 347, 20.12.2013., 221. lpp.

(21)

OV C 463, 23.12.2014., 4. lpp.

(22)

OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.

(23)

2012. gada oktobra ziņojums „Policies and good practices in the public arts and cultural institutions to promote better access to and wider participation in culture” („Publisko mākslas un kultūras iestāžu politika un paraugprakse labākas kultūras pieejamības un plašākas līdzdalības veicināšanai”).

(24)

Eurostat: Culture statistics – cultural employment (2017), http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Culture_statistics_-_cultural_employment

(25)

Eirobarometra aptauja 399.

(26)

Eurostat izdevums „Culture statistics, 2016 edition” („2016. gada kultūras statistika”), 116.–136. lpp. Eurostat dati no ES 2015. gada ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (EU-SILC).

(27)

Eirobarometra aptauja 399, Eurostat dati no ES 2015. gada ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (EU-SILC).

(28)

Eurostat dati no ES 2015. gada ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (EU-SILC).


PASKAIDROJUMS

Ievads

Šis ziņojums ir Kultūras un izglītības komitejas pirmais visaptverošais ziņojums, kas tiešā veidā skar kultūras pieejamības jautājumu. Referents uzskata kultūras pieejamību par vienu no valstu un ES kultūras politikas pamatjautājumiem, kas ir īpaši svarīgs iedzīvotājiem. Referents atgādina par aktīvas un pieejamas kultūras nozares būtisko nozīmi demokrātiskas un iekļaujošas sabiedrības veidošanā un uzsver, ka jāatbalsta labāka pieejamība kultūrai, jo tā ir viena no politiskās darba kārtības galvenajām prioritātēm, kā arī aicina ar kultūras pieejamību un iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē saistītos aspektus iekļaut citās politikas jomās.

Ziņojuma mērķis ir veikt transversālu analīzi attiecībā uz šķēršļiem kultūras pieejamībai un plašākai iedzīvotāju līdzdalībai. Ziņojuma aptvertais tēmu loks ir ievērojami plašāks, nekā liecina tā nosaukums. Ziņojumā aplūkoti ne vien strukturālie un finansiālie, bet arī sociālie un digitālie šķēršļi pieejamībai, kā arī, nenoliedzami, visbūtiskākie šķēršļi — tie, kas saistīti ar izglītību. Lielākā daļa analizēto šķēršļu pastāv vienlaikus vai arī ir savstarpēji cieši saistīti. Tas norāda uz jautājuma par kultūras pieejamību un plašāku visu iedzīvotāju līdzdalību sarežģītību un ir pamatā referenta tēzei par problēmas transversālo raksturu un būtisko nozīmi, kāda ir kultūras politikas saskaņošanai ar citām politikas jomām.

Kultūras pieejamība kā tiesības un vērtība

Kultūras pieejamība ir viena no pamattiesībām, kā to nosaka daudzi reglamentējošie dokumenti, sākot ar ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuras 27. pants nosaka, ka “katram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, darboties zinātnes progresa labā un izmantot tā sasniegumus”, un beidzot ar lielāko daļu Eiropas Savienības valstu konstitūciju, kuras ietver tiešas vai netiešas atsauces uz kultūru un tās pieejamības problēmu. Ar kultūras pieejamību un iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē saistītie jautājumi ir atzīti par prioritāti arī Kopienas līmenī. 2014. gadā Padomes pieņemtajā spēkā esošajā darba plānā kultūras jomā laikposmam no 2015. līdz 2018. gadam kā galvenā prioritāte ir minēta pieejama un iekļaujoša kultūra.

Šķēršļi kultūras pieejamībai un iedzīvotāju līdzdalībai kultūras dzīvē

Referents vēlas uzsvērt to, ka viņš uzskata pieejamību kultūrai un iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē par savstarpēji cieši saistītiem jēdzieniem. Tāpat viņš atbalsta viedokli, ka, lai īstenotu stratēģijas, kas vērstas uz kultūras pieejamības un iedzīvotāju līdzdalības kultūras dzīvē uzlabošanu, ir jāapzina nepietiekami pārstāvētās grupas, jāizstrādā un jāīsteno iniciatīvas vai programmas ar mērķi palielināt to līdzdalību kultūras dzīvē un likvidēt pastāvošos šķēršļus. Referents uzskata, ka politikai ir jābalstās uz faktiem, jāizmanto plaši pētījumi un jāapkopo dati par šķēršļiem kultūras pieejamībai un plašākai iedzīvotāju līdzdalībai, kā arī auditorijas palielināšanai, un to ietekmi uz atsevišķiem cilvēkiem un sabiedrību kopumā. Lai gan referents atzinīgi vērtē Eurostat, Eiropas statistikas sistēmas (ESS) tīkla kultūras jomā un citu struktūru centienus statistikas datu apkopošanā par kultūras jomu, tomēr atgādina, cik svarīgi ir iegūt atjauninātus, kvalitatīvus statistikas datus un piekļūt salīdzināmiem datu resursiem, kas ļautu efektīvi uzraudzīt un analizēt kultūras politikas ietekmi uz kultūru, ekonomiku un sabiedrību.

Referents uzskata, ka, ņemot vērā pastāvošos šķēršļus kultūras pieejamībai, ir jāizstrādā stratēģija to problēmu risināšanai, ar kurām pašlaik saskaras kultūras iestādes dalībvalstīs, kā arī reģionu vai vietējās pašvaldības, kurām saskaņā ar subsidiaritātes principu ir galvenā atbildība par kultūras politikas veidošanu. Īpaši referents uzsver ES būtisko lomu kultūras politikas labākas koordinācijas veicināšanā un atvieglošanā visos līmeņos. Šajā sakarā viņš atzinīgi vērtē saskaņā ar atvērtās koordinācijas metodi (AKM) veiktos pasākumus. Atvērtās koordinācijas metode joprojām ir galvenā darba metode, ko dalībvalstis izmanto sadarbībai kultūras politikas jomā. Referents uzsver, ka šā ziņojuma sagatavošanā liela nozīme ir dalībvalstu ekspertu darba grupas ziņojumam par kultūras pieejamību, kurš izstrādāts atvērtās koordinācijas metodes ietvaros(1).

Finansiālie šķēršļi

Referents atzīmē, ka finansiāli apsvērumi vēl aizvien ir viens no lielākajiem šķēršļiem kultūras pieejamībai un plašākai iedzīvotāju līdzdalībai. Viņš atzīmē, ka kultūras priekšmetu un pakalpojumu augstā cena ir vēl viens šķērslis iedzīvotāju līdzdalībai, kā norādījuši respondenti īpašajā Eirobarometra 399 pētījumā par kultūras pieejamību un iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē. Ir respondenti, kas, neapmeklē, piemēram, koncertus (25 %), kinoteātri (22 %), teātri (20 %) vai operu, baletu un deju priekšnesumus (14 %) finansiālu apsvērumu dēļ.(2) Šajā sakarā referents īpaši uzsver to, ka galvenais kultūras pasākumu finansēšanas instruments vēl aizvien ir publiskie līdzekļi, tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis atbilstīgi savām pilnvarām piešķirt pietiekamu budžeta finansējumu kultūras atbalstam valsts līmenī. Referents aicina atbalstīt kultūras pieejamību, pazeminot biļešu cenas noteiktām iedzīvotāju grupām, lai gan aizstāv uzskatu, ka minēto pasākumu maksimālas efektivitātes un iedzīvotāju plašākas līdzdalības nodrošināšanas nolūkā tie būtu jāīsteno plašākas stratēģijas ietvaros un cieši jāsaskaņo ar valstu kultūras politiku. Referents atzīst fiskālās politikas nenoliedzamo potenciālu netieši veicināt iedzīvotāju plašāku līdzdalību un kultūras pieejamību, tomēr norāda, ka pazeminātu PVN likmju noteikšana nevar aizstāt tiešas subsīdijas, un aicina labāk saskaņot valstu kultūras politiku un PVN likmes, ko izmanto kā instrumentu iepriekšminētā mērķa sasniegšanai.

Šķēršļi un problēmas izglītības jomā

Referents uzskata, ka mūsdienās līdzdalību kultūras dzīvē vairāk nosaka pieprasījums nekā piedāvājums. Šajā sakarā referentu īpaši uztrauc jaunākie Eurostat dati par iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē, kuri liecina, ka gandrīz 40 % gadījumu nepiedalīšanos kultūras pasākumos ES respondenti pamatoja ar intereses trūkumu!(3) Referents uzskata: minētie dati apstiprina to, ka šķēršļi un problēmas izglītības jomā ir saistīti ar līdzdalību kultūras dzīvē. Referents norāda, ka uzskata izglītības līmeni par vienu no svarīgākajiem faktoriem, kas būtiski ietekmē ne tikai iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē, bet arī un — it īpaši — šādas līdzdalības kvalitāti. Tāpēc uzskata, ka pieprasījuma atbalstīšanai, ar ko saprot intereses par kultūru un kultūras izpratnes veidošanu ar izglītības palīdzību, ir jābūt prioritātei, lai uzlabotu kultūras pieejamību un iedzīvotāju līdzdalību. Šajā sakarā uzsver skolu būtisko nozīmi kultūras vajadzību un prasmju veidošanā, kā arī vietējo kultūras centru un bibliotēku izšķirīgo lomu šķēršļu pārvarēšanā attiecībā uz kultūras pieejamību un plašāku līdzdalību.

Strukturāli šķēršļi

No strukturāliem šķēršļiem referents, pirmkārt, vēlas izcelt šķērsli, kuru varētu nosaukt par ģeogrāfisku; ar to saprot attālumu līdz tādiem kultūras dzīves centriem kā teātri, muzeji, bibliotēkas, kultūras nami vai kinoteātri. Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas (Eirobarometrs 399), lauku apvidos vai tālu no lielām pilsētu konglomerācijām dzīvojošie retāk piedalās kultūras dzīvē — pirmkārt, skopā piedāvājuma dēļ, un tikai otrkārt — naudas trūkuma dēļ. Interesanti, ka intereses trūkuma par kultūru rādītājs lauku un mazpilsētu iedzīvotāju vidū ir līdzīgs (attiecīgi 38 % un 37 %) un daudz neatšķiras no lielu pilsētu iedzīvotāju intereses trūkuma rādītāja (32 %).(4) Šajā sakarā referents uzsver, ka ir svarīgi uzlabot transporta infrastruktūru un atbalstīt tā dēvēto kultūras tūrismu, lai atvieglotu piekļuvi kultūras iestādēm. Referents apzinās arī problēmas, kas jārisina, lai uzlabotu personu ar invaliditāti piekļuvi kultūras infrastruktūrai, kultūras pasākumiem un plašsaziņas līdzekļiem. Tāpat referents norāda, ka mūsu rīcībā nav pietiekamu datu par kultūras iestāžu pieejamību personām ar invaliditāti. Ne Eirobarometrā 345, kas vispārīgi aplūko pieejamības jautājumu, ne Eirobarometrā 399 nav mēģināts konkretizēt minētos aspektus. No kultūras piedāvājuma paplašināšanas viedokļa būtiska nozīme ir arī šķēršļiem, kas kavē mākslinieku un kultūras jomas speciālistu mobilitāti Eiropā.

Digitālie šķēršļi un problēmas

Lai gan referents uzsver, ka tieša saskarsme ar kultūru ir ļoti svarīga, tomēr kultūras vērtību digitalizāciju un pieejamību tiešsaistē viņš uzskata par nepieciešamu priekšnoteikumu plašākai piekļuvei kultūrai un zināšanām. Viņš arī uzsver, ka jauno tehnoloģiju izmantošana kultūras vajadzībām ļauj iesaistīt jaunus, grūti pieejamus vai neraksturīgus patērētājus. Šajā sakarā ir lietderīgi atgādināt, ka jauni kultūras pieejamības un līdzdalības veidi, proti, tiešsaistes iespējas, attīstījās daļēji tādēļ, ka aizvien lielākam skaitam mājsaimniecību ir piekļuve internetam, kā arī jāuzsver, ka laikā no 2010. līdz 2015. gadam mājsaimniecību skaits ES ar piekļuvi internetam ir palielinājies no 70 % līdz 83 %.(5) Taču referents atzīst, ka minētais pieaugums netieši norāda uz digitālās atstumtības problēmu, kas arī ir šķērslis kultūras pieejamībai un iedzīvotāju līdzdalībai. Šajā sakarā referents atgādina, ka digitalizācijas attīstība liek arī kultūras un izglītības iestādēm un pašiem patērētājiem apgūt jaunas prasmes un zināšanas. It īpaši referents vēlas uzsvērt nepieciešamību palielināt kultūras iestāžu veiktspēju, kas saistīta ar jaunu digitālo tehnoloģiju izmantošanu un vajadzību pielāgoties ar tehnoloģiju izmaiņām saistītiem uzdevumiem. Visbeidzot, referents atgādina, ka kultūras materiālu digitalizācijas un tiešsaistes veicināšanas pasākumos, cenšoties nodrošināt kultūras vērtību iespējami plašu pieejamību, pilnībā jāievēro autoru tiesības.

Secinājumi

Referents uzskata, ka kultūras pieejamības un līdzdalības paplašināšanas procesā ļoti svarīgi ir noteikt un apzināt iepriekš minētos šķēršļus. Saprotot, ka jaunrade un novatorisms ir neatņemami kultūras aspekti, viņš norāda uz nepieciešamību atvieglot mākslinieku radošās iespējas un nodrošināt iedzīvotājiem piekļuvi kultūras un jaunrades nozaru sasniegumiem. Referents īpaši uzsver ar kultūru saistīto uzdevumu transversālo raksturu un to ietekmi uz citām sabiedriskās dzīves jomām, tostarp kultūras nozīmi ekonomikas izaugsmes veicināšanā. Šajā sakarā referents īpaši atzīst, ka dalībvalstu valdībām ir jārūpējas par mākslinieku un sabiedrības pienācīgu izglītošanu, kā arī par radošās infrastruktūras un materiālā kultūras mantojuma stāvokli. Tādējādi izvirzītie mērķi ilgtermiņā veicinās atbilstīgu iekļaujošas sabiedrības veidošanos un stiprinās aktīvu Eiropas pilsoniskumu.

(1)

2012. gada oktobra ziņojums "Policies and good practices in the public arts and cultural institutions to promote better access to and wider participation in culture" (“Publisko mākslas un kultūras iestāžu politika un paraugprakse labākas kultūras pieejamības un plašākas līdzdalības veicināšanai”).

(2)

Eirobarometra aptauja 399

(3)

Eurostat dati no ES 2015. gada ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (EU-SILC).

(4)

Eirobarometra aptauja 399.

(5)

Eurostat Culture statistics (Eurostat kultūras statistika), 2016. gada izdevums.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

25.4.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

27

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Isabella Adinolfi, Dominique Bilde, Andrea Bocskor, Angel Dzhambazki, Jill Evans, María Teresa Giménez Barbat, Petra Kammerevert, Curzio Maltese, Stefano Maullu, Momchil Nekov, Yana Toom, Sabine Verheyen, Julie Ward, Bogdan Brunon Wenta, Theodoros Zagorakis, Francis Zammit Dimech, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver, Krystyna Łybacka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Eider Gardiazabal Rubial, Elena Gentile, Sylvie Guillaume, Emma McClarkin, Martina Michels, Michel Reimon, Liliana Rodrigues, Remo Sernagiotto


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

27

+

ALDE

María Teresa Giménez Barbat, Yana Toom

ECR

Angel Dzhambazki, Emma McClarkin, Remo Sernagiotto

EFDD

Isabella Adinolfi

ENF

Dominique Bilde

GUE/NGL

Curzio Maltese, Martina Michels

PPE

Andrea Bocskor, Stefano Maullu, Sabine Verheyen, Bogdan Brunon Wenta, Theodoros Zagorakis, Francis Zammit Dimech, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver

S&D

Eider Gardiazabal Rubial, Elena Gentile, Sylvie Guillaume, Petra Kammerevert, Krystyna Łybacka, Momchil Nekov, Liliana Rodrigues, Julie Ward

VERTS/ALE

Jill Evans, Michel Reimon

0

-

 

 

0

0

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 31. maijsJuridisks paziņojums