Procedūra : 2017/2272(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0221/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0221/2018

Debates :

PV 02/07/2018 - 19
CRE 02/07/2018 - 19

Balsojumi :

PV 03/07/2018 - 11.12
CRE 03/07/2018 - 11.12
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0280

ZIŅOJUMS     
PDF 665kWORD 74k
26.6.2018
PE 616.683v02-00 A8-0221/2018

par klimata diplomātiju

(2017/2272(INI))

Ārlietu komiteja

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja

Referenti: Arne Lietz, Jo Leinen

(Apvienotās komitejas — Reglamenta 55. pants)

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par klimata diplomātiju

(2017/2272(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 21., 191., 192., 220. un 221. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

‒  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21 un UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21), un Pušu konferences 11. sesiju (CMP 11), kas vienlaikus ir Kioto protokola pušu sanāksme un kas notika Parīzē no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

–  ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 22. sesiju (COP 22) un Pušu konferences 1. sesiju (CMA 1), kas vienlaikus ir Parīzes nolīguma pušu sanāksme un kas notika Marrākešā, Marokā, no 2016. gada 15. novembra līdz 18. novembrim,

–  ņemot vērā 2016. gada 6. oktobra rezolūciju par Parīzes nolīguma īstenošanu un 2016. gada ANO Klimata pārmaiņu konferenci Marrākešā, Marokā (COP 22)(1),

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 5. izvērtējuma ziņojumu un kopsavilkuma ziņojumu,

–  ņemot vērā 2017. gada 4. oktobra rezolūciju par ANO 2017. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 23) Bonnā (Vācijā)(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 20. jūlija paziņojumu "Paātrināta pāreja uz mazoglekļa ekonomiku Eiropā" (COM(2016)0500),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. aprīļa paziņojumu "Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija" (COM(2013)0216),

–  ņemot vērā 2015. gada ES klimata diplomātijas rīcībplānu, ko pieņēma Ārlietu padome,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2017. gada 6.marta un 2017. gada 19. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2017. gada 22. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. februāra secinājumus par klimata diplomātiju,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2016. gada jūnija paziņojumu par Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju un Komisijas un EĀDD 2017. gada 7. jūnija kopīgo paziņojumu par stratēģisku pieeju izturētspējai ES ārējās darbības jomā (JOIN(2017)0021),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2017. gada 9. februāra atzinumu "Ceļā uz jaunu pielāgošanās klimata pārmaiņām ES stratēģiju — integrēta pieeja",

‒  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 26. aprīļa atzinumu "Ceļā no Parīzes”(3),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(4),

–  ņemot vērā 2018. gada 16. janvāra rezolūciju par sievietēm, dzimumu līdztiesību un klimatisko taisnīgumu(5),

–  ņemot vērā UNFCCC 2001. gada 9. novembra Lēmumu Nr. 36/CP.7 par sieviešu līdzdalības uzlabošanu līgumslēdzēju pušu pārstāvniecībā iestādēs, kas izveidotas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un Kioto protokolu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas (SMO) 2009. gada pētījumu "Migrācija, vide un klimata pārmaiņas: pierādījumu novērtēšana",

–  ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES tirdzniecības nolīgumos(6),

–  ņemot vērā pāvesta Franciska encikliku "Laudato Si" par rūpēm par mūsu kopējām mājām,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A8-0221/2018),

A.  tā kā klimata pārmaiņu radītās sekas arvien smagāk ietekmē dažādus cilvēku dzīves aspektus, kā arī izaugsmes iespējas un pasaules ģeopolitisko kārtību un stabilitāti; tā kā tos, kuriem ir mazāk resursu, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, to ietekme skars vissmagāk; tā kā klimata diplomātija ir mērķtiecīgas ārpolitikas virziens, kura mērķis ir atbalstīt rīcību klimata politikas jomā, uzrunājot citus dalībniekus, sadarbojoties konkrētos ar klimatu saistītos jautājumos, veidojot stratēģiskas partnerības un nostiprinot attiecības starp valstiskām struktūrām un nevalstiskā sektora dalībniekiem, tostarp lielākajiem globālā piesārņojuma radītājiem, lai tādējādi sekmētu klimata pārmaiņu seku mazināšanu, kā arī pastiprinātu rīcību klimata jomā un nostiprinātu Savienības diplomātiskās attiecības;

B.  tā kā klimata pārmaiņu ietekmē cita starpā paaugstinās okeāna līmenis, tas sasilst un paskābinās, izzūd bioloģiskā daudzveidība un arvien biežāk iestājas ekstremāli laika apstākļi; tā kā šo pārmaiņu pirmie upuri ir vismazāk aizsargātās valstis un iedzīvotāji, it īpaši salu iedzīvotāji; tā kā klimata pārmaiņām ir īpaši liela sociālā un kultūras ietekme uz pirmiedzīvotāju kopienām, kuras ne tikai gandrīz nemaz nerada CO2 emisijas, bet arī aktīvi un būtiski veicina to ekosistēmu aizsardzību, kurās tās dzīvo, tādējādi mazinot klimata pārmaiņu ietekmi;

C.  tā kā ES ir viena no klimata pasākumu līderiem un ir uzņēmusies vadošo lomu starptautiskās sarunās par klimata jautājumiem; tā kā ES klimata diplomātijas ietvaros ir izveidojusi stratēģiskas alianses ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai īstenotu kopīgu cīņu pret klimata pārmaiņām kā būtisku ilgtspējīgas attīstības un preventīvu pasākumu komponentu klimata radītu apdraudējumu kontekstā;

D.  tā kā ES klimata diplomātija sekmēja Parīzes nolīguma noslēgšanu un kopš tā laika ES pieeja klimata diplomātijai ir kļuvusi plašāka; tā kā klimata politika ir ES globālās stratēģijas daļa, kas integrēta ārpolitikā un drošības politikā, un tā kā ir nostiprināta sasaiste starp enerģētikas un klimata jautājumiem, kā arī starp drošību, pielāgošanos klimata pārmaiņām un migrāciju;

E.  tā kā atbildību par ilgtermiņa ilgtspējīgu rīcību klimata jomā nevar uzlikt indivīdiem un viņu kā patērētāju individuālajām izvēlēm; tā kā uz cilvēktiesībām balstītai klimata politikai būtu jāprecizē, ka atbildīgi par ilgtspējīgas sabiedrības veidošanu galvenokārt ir politiķi, kuriem ir līdzekļi ilgtspējīgas klimata politikas izstrādei;

F.  tā kā klimata pārmaiņas un drošības problēmas ir savstarpēji saistītas un transnacionālas un tām ir nepieciešama klimata diplomātija ar mērķi cita starpā panākt Parīzes nolīguma saistību pilnīgu izpildi; tā kā vairākos pētījumos ir konstatēta netieša saikne starp klimata pārmaiņām, dabas katastrofām un bruņotu konfliktu uzliesmojumiem un tā kā klimata pārmaiņas var uzskatīt par apdraudējuma pavairotāju, kas spēj palielināt jau pastāvošo sociālo spriedzi; tā kā klimata pārmaiņu negatīvā ilgtermiņa ietekme var palielināt politisko spriedzi gan valstīs, gan arī ārpus to robežām un tādējādi var kļūt par krīzes elementu un negatīvi ietekmēt starptautiskās attiecības kā tādas;

G.  tā kā klimata pārmaiņas tieši un netieši ietekmē migrāciju, izraisot to, ka arvien vairāk cilvēku pārceļas no neaizsargātām uz dzīvotspējīgākām savas valsts teritorijām vai uz ārvalstīm, lai veidotu jaunu dzīvi;

H.  tā kā 2017. gada 4. oktobra rezolūcija par ANO 2017. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 23) Bonnā (Vācijā) atzina klimata pārmaiņu radītās pārvietošanas un migrācijas raksturu un plašo mērogu, ko izraisījušas globālās sasilšanas radītās katastrofas; tā kā saskaņā ar dažādiem svarīgiem un pienācīgi pamatotiem pētījumiem un ziņojumiem, piemēram, tiem, ko sagatavojusi Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM) un Pasaules Banka, ja netiks īstenoti būtiski centieni, migrantu un iekšzemē pārvietoto personu skaits vides pārmaiņu dēļ sliktākā scenārija gadījumā līdz 2050. gadam varētu sasniegt 200 miljonus — liela daļa šo cilvēku patlaban dzīvo piekrastes teritorijās vai var kļūt par iekšējiem migrantiem Subsahāras Āfrikā, Dienvidāzijā un Latīņamerikā;

I.  tā kā personām, kuras migrē, pamatojoties uz vides apsvērumiem, netiek piešķirts bēgļa statuss vai starptautiskā aizsardzība, jo šāds pamatojums nav atzīts 1951. gada Ženēvas Konvencijā;

J.  tā kā, veicinot oglekļa nulles emisijas ekonomikas izveidi, Komisija par Savienības enerģētikas politikas mērķiem ir noteikusi energoefektivitātes veicināšanu un ES līderpozīcijas pasaulē atjaunojamo energoresursu izmantošanā;

K.  tā kā ES klimata diplomātijai ir jāatbalsta riska pārvaldības projekti, jāveido sabiedriskā doma, jāsekmē politiskā un ekonomiskā sadarbība, lai mazinātu klimata pārmaiņas un veicinātu mazoglekļa ekonomiku;

L.  tā kā ES klimata diplomātijai ir jāizstrādā proaktīvas pielāgošanās modelis, kas veicinātu to politikas virzienu mijiedarbību, kuri vērsti pret klimata pārmaiņām; tā kā klimata pārmaiņu politikas institucionalizācija nozīmē sabiedrības izpratnes veicināšanu un tai vajadzētu izpausties kā skaidrākai politiskai gribai;

M.  tā kā ūdens resursu trūkuma problēma ir cēlonis arvien lielākam konfliktu skaitam starp kopienām; tā kā šie resursi bieži tiek izmantoti neilgtspējīgi, novirzot tos intensīvai lauksaimnieciskajai un rūpnieciskajai ražošanai situācijās, kad to pieejamība ir nestabila;

N.  tā kā cīņai pret klimata pārmaiņām būtu jākļūst par stratēģisku prioritāti visos diplomātiskajos dialogos un iniciatīvās, lai tiktu sasniegti tās mērķi, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju; tā kā Parlaments ir aktīvi līdzdarbojies šajā procesā un izmantojis gan savas likumdošanas pilnvaras, gan politisko ietekmi, lai klimata pārmaiņu aspektus vēl vairāk integrētu attīstības pasākumos un atbalsta portfelī, kā arī vairākās citās ES politikas jomās, piemēram, ieguldījumu, lauksaimniecības, zivsaimniecības, enerģētikas, transporta, pētniecības un tirdzniecības politikā;

O.  tā kā iemesli diskriminācijai un neaizsargātībai, pamatojoties uz dzimumu, rasi, etnisko izcelsmi, šķiru, nabadzību, spējām, indigenitāti, vecumu, ģeogrāfiju, tradicionālo un institucionālo diskrimināciju, ir kopīgi dažādām nozarēm un tie kavē piekļuvi resursiem un līdzekļiem, kas palīdz tikt galā ar dramatiskajām izmaiņām, piemēram, klimata pārmaiņām;

P.  tā kā pastāv būtiska saistība starp klimata pārmaiņām un mežu izciršanu, ko izraisa zemes sagrābšana, fosilā kurināmā ieguve un intensīvā lauksaimniecība;

Q.  tā kā sieviešu īpatsvars politisko lēmumu pieņemšanā un diplomātijā un it īpaši sarunās par klimata pārmaiņām joprojām ir neapmierinošs un šajā jomā ir panākts mazs vai nekāds progress; tā kā sievietes veido tikai no 12 % līdz 15 % no delegāciju vadītāju un apmēram 30 % no delegātu skaita,

1.  atgādina, ka klimata pārmaiņu sekas ietekmē visus cilvēku dzīves aspektus, it īpaši globālos resursus un attīstības iespējas, kā arī uzņēmējdarbības modeļus, tirdzniecības attiecības un reģionālās attiecības; atgādina, ka klimata pārmaiņas saasina nepietiekama pārtikas nodrošinājuma problēmu, veselības apdraudējumus, iztikas līdzekļu zaudēšanu, pārvietošanu, migrāciju, nabadzību, dzimumu nevienlīdzību, cilvēku tirdzniecību, vardarbību, nepietiekamu piekļuvi infrastruktūrai un būtiskiem pakalpojumiem; klimata pārmaiņu sekas ietekmē arī mieru un drošību, un šīs sekas ir arvien vairāk jūtamas ES iedzīvotāju ikdienā un rada problēmas starptautiskajai sabiedrībai; uzsver, ka rīcība klimata politikas jomā kļūst arvien steidzamāka, un norāda, ka klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanai ir nepieciešamas kopīgas pūles starptautiskā līmenī; mudina Komisiju un ES dalībvalstis pastāvīgi atvieglot daudzpusēju pieeju, jo tā ir pašreizējās paaudzes un turpmāko paaudžu kopīga atbildība par visu planētu; atzīmē, ka cīņa pret klimata pārmaiņām ir nepieciešama cilvēktiesību aizsardzībai;

2.  ar bažām atzīmē pasaules ūdens resursu un ekosistēmu pasliktināšanos, kā arī pieaugošo apdraudējumu, ko rada ūdens trūkums, ar ūdeni saistītie riski un ekstrēmi notikumi;

Parīzes nolīguma un Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošana

3.  atkārtoti apliecina ES apņemšanos izpildīt Parīzes nolīgumu un ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kā arī sasniegt IAM; uzsver nepieciešamību pilnībā un ātri īstenot Parīzes nolīgumu un sasniegt tā mērķus attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu, pielāgošanos un finanšu plūsmu pārvirzīšanu, un īstenot IAM gan ES, gan arī pasaules līmenī, lai veidotu ilgtspējīgāku ekonomiku un sabiedrību; atkārtoti norāda, ka ir vajadzīga vērienīga ES klimata politika un ka ES jābūt gatavai būtiski uzlabot pašreizējo ES nacionāli noteikto devumu (NND) 2030. gadam, un ka līdz 2018. gada beigām ir jāizstrādā vērienīga un saskaņota ilgtermiņa stratēģija, kā nodrošināt oglekļa nulles emisijas ekonomiku līdz 2050. gadam saskaņā ar Parīzes nolīguma saistībām, lai noturētu pasaules vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2° C un turpinātu centienus ierobežot šo paaugstinājumu līdz līmenim 1,5° C virs pirmsindustriālā līmeņa; aicina Komisiju, izstrādājot šo ilgtermiņa stratēģiju, ņemt vērā visu to dalībnieku viedokli, kuri var dot ieguldījumu šīs stratēģijas īstenošanā vai kurus tā var ietekmēt;

4.  uzsver, cik būtiska nozīme ir vērienīgai ES klimata politikai, lai izvairītos no turpmākas temperatūras paaugstināšanās un lai rīkotos kā drošs un uzticams partneris attiecībā pret trešām valstīm; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi un konstruktīvi iesaistīties 2018. gadā gaidāmajā Talanoa dialogā un klimata konferencē COP 24, jo 2018. gads būs izšķirošs gads Parīzes nolīguma īstenošanai; aicina ES paust apņēmību īstenot vērienīgu klimata politiku, jo tas palīdzēs rādīt piemēru un rosinās citas valstis uzņemties būtiskas saistības klimata pārmaiņu mazināšanas jomā;

5.  pauž nožēlu par Amerikas Savienoto Valstu prezidenta lēmumu izstāties no Parīzes nolīguma; no jauna apstiprina, ka ES ir pienākums un iespēja uzņemties vadošo lomu ar klimatu saistītajā rīcībā un pastiprināt klimata diplomātijas centienus, lai izveidotu valstu un dalībnieku spēcīgu aliansi, kas turpinās atbalstīt noteiktos mērķus — ierobežot globālo temperatūras pieaugumu krietni zem 2° C un tiekties temperatūras kāpumu ierobežot līdz 1,5 °C, kā to iesaka Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC), — un turpinās strādāt, lai šos mērķus sasniegtu; tomēr uzsver lielo nozīmi, kāda ir ciešai sadarbībai ar ASV valdību un jo īpaši ar ASV štatiem un pilsētām;

6.  uzsver, ka ES uzticamība cīņā pret klimata pārmaiņām ir atkarīga no tā, cik stingri un visaptveroši tā īstenos pati savu klimata politiku;

7.  uzsver, ka ES ārpolitikai būtu jāuzlabo spējas uzraudzīt ar klimata pārmaiņām saistītos riskus, tostarp krīzes novēršanas un konfliktu noteikšanas spējas; uzskata, ka konsekventa un strauja rīcība klimata jomā būtiski uzlabo sociālo, ekonomisko un drošības risku novēršanu, konfliktu un nestabilitātes novēršanu un gala rezultātā ― lielu politisko, sociālo un ekonomisko izmaksu novēršanu; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir integrēt klimata diplomātiju ES konfliktu novēršanas politikā, paplašinot un pielāgojot ES misiju un programmu darbības jomu trešās valstīs un konfliktu zonās; atkārto, ka virzība uz aprites un oglekļa nulles emisijas ekonomiku palīdzēs vairot labklājību un vienlīdzību, mieru un drošību gan ES, gan ārpus tās, jo klimata pārmaiņas bieži saasina pastāvošo nestabilitāti un konfliktus vai rada jaunus, kā arī palielina esošās vai rada jaunas nevienlīdzības izpausmes, kuru cēloņi ir resursu nepietiekamība un ekonomisko iespēju trūkums, zemes zaudēšana, ko izraisa paaugstināts jūras līmenis vai ieildzis sausums, nestabila pārvaldes struktūra, nepietiekama ūdens un pārtikas apgāde, kā arī dzīves apstākļu pasliktināšanās;

8.  it īpaši ar bažām norāda uz planētas ekosistēmu un ūdens resursu stāvokļa pasliktināšanos, kā arī uz pieaugošo apdraudējumu, ko rada ūdens nepietiekamība un ar ūdeni saistītie riski, kā arī ekstremālas klimatiskas un meteoroloģiskas parādības, kuru biežums un postošā ietekme pieaug, tādēļ ir nepieciešams stiprināt saikni starp pielāgošanos klimata pārmaiņām un katastrofu riska samazināšanu;

9.  ar bažām konstatē, ka pienācīga uzmanība netiek veltīta augsnei kā klimata sistēmas daļai, kā arī tās nozīmei saistībā ar siltumnīcefekta gāzu samazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām; aicina ES izstrādāt vērienīgu stratēģiju, kas būtu jāiekļauj klimata diplomātijā;

10.  uzsver, ka polāro ledāju kušanas un jūras līmeņa paaugstināšanās dēļ īpaši apdraudēti ir cilvēki, kuri dzīvo piekrastē vai mazās salu valstīs; mudina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt un saglabāt šīs dzīves telpas, veicinot vērienīgu klimata pārmaiņu mazināšanas mērķu sasniegšanu, kā arī daudzpusējus piekrastes aizsardzības pasākumus;

11.  atzīst, ka klimata pārmaiņas saasina apstākļus, kas izraisa migrāciju īpaši jutīgās teritorijās, un atgādina, ka nākotnē migrācija palielināsies, ja klimata pārmaiņu negatīvās sekas netiks pienācīgi pārvaldītas; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi strādāt, lai noteiktu jēdziena "klimata bēglis" apstiprinātu universālu definīciju ANO ietvaros nolūkā izveidot starptautisku tiesību sistēmu attiecībā uz personām, kuras ir pārvietotas klimata pārmaiņu ietekmes rezultātā, un pieņemt kopīgu pieeju klimata bēgļu aizsardzībai; aicina ES aktīvi piedalīties debatēs par jēdzienu „klimata bēglis”, tostarp par tā iespējamās juridiskās definīcijas iekļaušanu starptautiskajās tiesībās;

12.  aicina dalībvalstis pakāpeniski vadīt pašreizējās sarunas, lai panāktu globālu kompromisu attiecībā uz drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju, kas sagatavota Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādībā un pamatojas uz 2016. gada Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem, kurā atzīts, ka liels skaits cilvēku pārvietojas, "reaģējot uz klimata pārmaiņu nelabvēlīgo ietekmi";

13.  atzinīgi vērtē UNFCCC procesa iekļautību; uzskata, ka, nodrošinot efektīvu līdzdalību, ir jārisina jautājums par īpašām vai konfliktējošām interesēm; atbalsta valdību, kuras pārstāv lielāko daļu pasaules iedzīvotāju, iniciatīvu ieviest īpašu interešu konflikta politiku un aicina Komisiju konstruktīvi iesaistīties šajā procesā;

14.  aicina Komisiju izstrādāt programmas, lai palielinātu Eiropas iedzīvotāju izpratni par saikni starp klimata pārmaiņām un migrāciju, nabadzību un konfliktiem saistībā ar piekļuvi resursiem;

15.  uzsver, ka jebkurai ES iniciatīvai vides jomā jāizriet no Līgumos paredzētās leģislatīvās kompetences un ka Eiropas parlamentārajai demokrātijai arī turpmāk jābūt vadībā attiecībā uz jebkādu priekšlikumu par tādu starptautisku pasākumu veicināšanu, kuru mērķis ir vides aizsardzība;

ES klimata diplomātijas spēju uzlabošana

16.  norāda, ka ES un tās dalībvalstis ir lielākie publiskā finansējuma devēji klimata jomā un ka tas ir svarīgs uzticību veidojošs instruments, lai atbalstītu pielāgošanos un klimata pārmaiņu mazināšanu citās valstīs; mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt ievērojamu finansiālo ieguldījumu veikšanu un aktīvi atbalstīt starptautiskā finansējuma piesaisti klimata jomā no publiskiem avotiem citās valstīs un no privātiem avotiem; atzinīgi vērtē paziņojumus, kuri tika sniegti Vienotās planētas augstākā līmeņa sanāksmē 2017. gada 12. decembrī;

17.  uzsver, ka globālai pārejai uz klimata jomā noturīgu oglekļa nulles emisijas ekonomiku un sabiedrību ir vajadzīgi lieli ieguldījumi pārveidojumos; uzsver nepieciešamību valdībām izveidot veicinošu vidi, lai pārvirzītu kapitāla plūsmas uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem un izvairītos no balasta aktīviem, pamatojoties uz Augsta līmeņa ekspertu grupas ilgtspējīga finansējuma jautājumos izdarītajiem secinājumiem un saskaņā ar Komisijas paziņojumu par ilgtspējīgas izaugsmes finansēšanu (COM(2018)0097); uzskata, ka finanšu sistēmai ir jāpalīdz sasniegt Parīzes nolīguma mērķus, kā arī IAM; pauž pārliecību, ka ES finanšu sistēma, kas sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu un veicina ieguldījumus tīrās tehnoloģijās un ilgtspējīgos risinājumos, būs paraugs citām valstīm un palīdzēs tām ieviest līdzīgas sistēmas;

18.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES paustu kopīgu un vienotu nostāju visos starptautiskajos forumos, un aicina Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisiju koordinēt vienotu ES darbu, kura mērķis ir izpildīt ES saistības Parīzes nolīguma īstenošanā; mudina ES meklēt veidus, kā vēl vairāk paaugstināt Parīzes nolīguma vēriena līmeni; uzstāj, ka ir jāizstrādā visaptveroša stratēģija attiecībā uz ES klimata diplomātiju kopumā un ka klimata aspekti jāņem vērā visās ES ārējās darbības jomās, tostarp tirdzniecības, attīstības sadarbības un humānās palīdzības jomā; uzsver, cik svarīga ir sociālā aspekta nostiprināšana, dzimuma perspektīvas integrēšana un uz cilvēktiesībām balstīta pieeja visās turpmākās daudzpusējās sarunās;

19.  mudina Komisiju un dalībvalstis paaugstināt starptautisko izpratni par klimata pārmaiņām, izmantojot koordinētas saziņas stratēģijas un pasākumus, lai palielinātu sabiedrības un politisko atbalstu; aicina jo īpaši veidot starptautisku izpratni par klimata pārmaiņu un sociālās netaisnības, migrācijas, bada un nabadzības savstarpējo saistību un to, ka globāla rīcība klimata jomā var lielā mērā palīdzēt risināt šīs problēmas;

20.  norāda, ka tehnoloģiskais progress, kuru pienācīgi veicina kopīgi politiskie centieni, būs izšķirošs Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā un ka tādējādi ES zinātnes diplomātija arī jāņem vērā klimata diplomātijas globālajā stratēģijā, veicinot un finansējot ar klimata pārmaiņām saistīto pētniecību;

21.  atgādina, ka saskaņā ar Komisijas Zaļo grāmatu "Adaptācija klimata pārmaiņām Eiropā. ES rīcības varianti"(7) pret klimata pārmaiņām visneaizsargātākās Eiropas teritorijas ir Dienvideiropa un Vidusjūras baseins, kalnu reģioni un piekrastes, biezi apdzīvotas palienes, Skandināvija un Arktikas reģions; tādējādi mudina ES veicināt pētniecības un izstrādes programmas, kas iesaista dalībvalstis, uz kurām attiecas kāds no gadījumiem, saskaņā ar LESD 185. pantu;

22.  kā labu zinātnes diplomātijas piemēru iepriekšējā punkta izpratnē uzsver iniciatīvu PRIMA (partnerība pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā), kas vērsta uz inovatīvu risinājumu izstrādi un izmantošanu pārtikas produktu ražošanā un ūdensapgādē Vidusjūras baseinā; aicina Komisiju stiprināt sadarbību, sniegt nepieciešamo atbalstu un nodrošināt iniciatīvas nepārtrauktību, kā arī rosināt citas līdzīgas iniciatīvas; mudina Komisiju ieviest jaunu iniciatīvu saskaņā ar LESD 185. pantu, kas īpaši vērsta uz ES klimata diplomātijas mērķiem;

23.  aicina saskaņot ES rīcības plānus par enerģētikas diplomātiju un par ūdeni ar klimata diplomātiju, attiecīgā gadījumā stiprinot sinerģiju starp attiecīgajiem elementiem ES un dalībvalstu līmenī un kopīgu rīcību saistībā ar tiem;

24.  aicina vairāk iesaistīt Parlamentu un īstenot ikgadēju procesu, ko ierosina Komisija un EĀDD un kas tiek veikts sadarbībā ar dalībvalstīm, lai noteiktu galvenās ES klimata diplomātijas prioritātes attiecīgajā gadā un sniegtu konkrētus ieteikumus par trūkstošo spēju nodrošināšanu;

25.  apņemas izstrādāt savu nostāju un ieteikumus attiecībā uz jauno gadsimta vidus ES ilgtermiņa stratēģiju, kuri Komisijai un Padomei jāņem vērā pirms šīs stratēģijas iesniegšanas UNFCCC;

26.  pauž gatavību sākt procesu, ar ko šie centieni tiktu atbalstīti, sagatavojot regulārus ziņojumus par ES klimata diplomātijas pasākumiem un sasniegumiem, kā arī trūkumiem; norāda arī, ka regulārajos ziņojumos būtu jāietver skaidri kritēriji šajā sakarā;

27.  uzsver parlamentārās diplomātijas būtisko nozīmi cīņā pret klimata pārmaiņām; apņemas pilnvērtīgāk izmantot savu starptautisko ietekmi un dalību starptautiskos parlamentu tīklos, pastiprināt klimata jomas pasākumus savu delegāciju darbā un delegāciju (jo īpaši Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Ārlietu komitejas delegāciju) apmeklējumos, kā arī Eiropas un starptautiska mēroga parlamentu sanāksmēs un dialoga platformās, kurās tiek risinātas sarunas ar valstu parlamentiem un pašvaldībām / nevalstiskā sektora dalībniekiem un pilsonisko sabiedrību, vienmēr mēģinot iekļaut nepieciešamo dzimumperspektīvu;

28.  aicina EĀDD un Komisijā nodrošināt papildu cilvēkresursus un finanšu līdzekļus, lai labāk atspoguļotu stingru apņēmību aktīvāk iesaistīties klimata diplomātijā; mudina EĀDD ES delegāciju darba kārtībā iekļaut klimata diplomātiju, kad delegācijas tiekas ar trešo valstu pārstāvjiem un starptautiskām vai reģionālām organizācijām, un panākt, ka katrā ES delegācijā stratēģiska nozīme tiek piešķirta klimata diplomātijas centieniem sadarbībā ar dalībvalstu pārstāvniecībām trešās valstīs; tāpēc aicina, veidojot ES delegāciju kombinētās amata vietas, iekļaut galvenajās ES delegācijās trešās valstīs kontaktpersonas klimata pārmaiņu jomā un paredzēt lielāku daļu amata vietu klimata jomas ekspertiem;

29.  uzsver, ka ar klimata pārmaiņām saistītie izdevumi ES budžetā var radīt lielu pievienoto vērtību, un tie ir ievērojami jāpalielina, atspoguļojot klimata pasākumu palielināto nozīmi un steidzamību, kā arī turpmākas rīcības nepieciešamību klimata diplomātijā; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) palielināt ar klimata diplomātiju saistītos izdevumus, apstiprināt vismaz 30 % piešķiršanu ar klimatu saistītiem izdevumiem atbilstīgi Parlamenta ieteikumam 2018. gada 14. marta rezolūcijā par nākamo DFS: Parlamenta nostājas sagatavošana attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada(8), kā arī ES budžetu kopumā pielāgot Parīzes nolīguma mērķiem un IAM, lai nodrošinātu budžetā paredzēto izdevumu atbilstību centieniem klimata jomā; šai sakarā norāda, ja it īpaši jutīgās nozarēs (tādās kā lauksaimniecība, rūpniecība, enerģētika un transports) ir nepieciešami lielāki centieni, lai pārietu uz oglekļa nulles emisijas ekonomiku; aicina labāk izmantot citus ES fondus, lai nodrošinātu resursu efektivitāti, optimizētus rezultātus un pastiprinātu ES darbību un iniciatīvu ietekmi;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar divpusējiem nolīgumiem ar partnervalstīm attīstīt sadarbību vides jomā, lai veicinātu ilgtspējīgas attīstības politiku, kuras pamatā ir energoefektivitāte un atjaunojamie enerģijas avoti;

31.  aicina Komisiju pilnībā iekļaut globālo dimensiju, tostarp ES klimata diplomātijas mērķus, turpmākajos paziņojumos par "ES enerģētikas un klimata politikas nākotni" un par ilgtermiņa ES stratēģiju siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai; aicina Komisiju un EĀDD papildus attīstīt arī ilgtermiņa skatījumu, lai 12 mēnešu laikā pēc šā ziņojuma pieņemšanas varētu nākt klajā ar kopīgu paziņojumu, kurā būtu izklāstīta to izpratne par ES klimata diplomātiju, kā arī stratēģiska pieeja ES klimata diplomātijas pasākumiem, ņemot vērā Parlamenta pieeju, kas izklāstīta šajā dokumentā;

32.  aicina EĀDD un Komisiju palielināt iekšējo koordināciju saistībā ar pārvietošanu klimata iemeslu dēļ, izveidojot ekspertu grupu, kuras uzdevums ir izpētīt klimata pārmaiņas un migrāciju ar starpiestāžu darba grupas palīdzību;

33.  uzsver, ka sieviešu līdzdalībai un sieviešu pilnīgi līdzvērtīgai iesaistei un vadošai lomai ir būtiska nozīme klimata politikas jomā; aicina ES un dalībvalstis dzimuma perspektīvu integrēt klimata politikā un piemērot dzimumu līdztiesības pieeju, jo klimata pārmaiņas bieži vien saasina dzimumu nevienlīdzību un pasliktina sieviešu situāciju, kā arī veicināt pamatiedzīvotāju sieviešu un sieviešu tiesību aizstāvju piedalīšanos UNFCCC sistēmā, jo viņu zināšanas par dabas resursu apsaimniekošanu ir ļoti būtiskas cīņā pret klimata pārmaiņām;

Cīņa pret klimata pārmaiņām kā starptautiskās sadarbības virzītājspēks

34.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir aktīvi jādarbojas starptautiskās organizācijās un forumos (piemēram, ANO, UNFCCC, Augsta līmeņa politiskajā forumā ilgtspējīgas attīstības jautājumos (HPFL), ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojā (OHCHR), Starptautiskajā Darba organizācijā (SDO), Pasaules Veselības organizācijā (PVO), NATO, Starptautiskajā Civilās aviācijas organizācijā (ICAO), Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā (SJO), Arktikas Padomē, kā arī G7 un G20) un cieši jāsadarbojas ar reģionālajām organizācijām (piemēram, Āfrikas Savienību (ĀS), Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienu (ECOWAS), Dienvidaustrumāzijas valstu asociāciju (ASEAN), Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu (ĀKK), Dienvidu kopējo tirgu (MERCOSUR) un Persijas līča sadarbības padomi (GCC)), lai veicinātu globālas partnerības un nodrošinātu Parīzes nolīguma un IAM īstenošanu, vienlaikus aizsargājot, stiprinot un papildus attīstot daudzpusējās sadarbības sistēmas;

35.  aicina ES un tās dalībvalstis stingrāk uzstāt uz klimata pasākumu iekļaušanu G20 samitu un sanāksmju darba kārtībā, kā arī G20 dalībvalstu divpusējo sanāksmju darba kārtībā, un sadarboties ar jaunattīstības valstīm, piemēram, ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 77. grupu (G77) un citiem tīkliem, tādiem kā Mazo salu valstu alianse (AOSIS);

36.  aicina dalībvalstis pastiprināt savu iesaisti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) sistēmā saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem; uzsver nepieciešamību Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai (SJO) veikt ātras un atbilstošas papildu darbības, lai starptautiskās kuģniecības nozare varētu pienācīgi piedalīties cīņā pret klimata pārmaiņām;

37.  aicina Komisiju iekļaut klimata pārmaiņu dimensiju starptautiskajos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos un izvirzīt Parīzes nolīguma ratifikāciju un īstenošanu par nosacījumu nākotnes tirdzniecības nolīgumiem; šai sakarā aicina Komisiju vajadzības gadījumā visaptveroši izvērtēt spēkā esošo nolīgumu atbilstību Parīzes nolīgumam; aicina Komisiju racionalizēt finanšu instrumentus un programmas, lai nodrošinātu konsekvenci, palīdzētu trešām valstīm mazināt klimata pārmaiņas un palielinātu ES rīcības klimata politikas jomā efektivitāti; iesaka izstrādāt obligāti piemērojamu pamata klauzulu, kas attiecas uz klimata pārmaiņām, un sistemātiski iekļaut to starptautiskajos nolīgumos, tostarp tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, par savstarpēju apņemšanos ratificēt un īstenot Parīzes nolīgumu, tādējādi atbalstot Eiropas un starptautiskā mēroga dekarbonizācijas procesu;

38.  atbalsta ES pastāvīgu un aktīvu līdzdalību "vērienīgu mērķu koalīcijā" un sadarbību ar tajā iesaistītajām valstīm ar mērķi popularizēt apņemšanos panākt Parīzes nolīguma jēgpilnu īstenošanu, tā noteikumu kopuma pabeigšanu 2018. gadā un sekmīgu Talanoa dialogu COP 24 ietvaros, lai motivētu vairāk valstu pievienoties šiem centieniem un dažu tuvāko gadu laikā izveidotu to klimata jomas līderu grupu, kuri ir gatavi izvirzīt savus klimata mērķus saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem, lai izveidotu kopīgu vadību nolūkā kopīgi virzīties uz klimata integrēšanu dažādos ārpolitikas jautājumos, tostarp tirdzniecībā, starptautisko finanšu iestāžu reformā un drošībā;

39.  atzīst, ka būtiska nozīme ir efektīvām un lietderīgām pielāgošanās darbībām, stratēģijām un plāniem, tostarp uz ekosistēmām balstītu risinājumu izmantošanai ar mērķi Parīzes nolīguma kontekstā uzlabot pielāgošanās spējas, stiprināt noturību un mazināt neaizsargātību pret klimata pārmaiņām;

40.  uzsver Arktikas ekosistēmu īpašo neaizsargātību pret klimata pārmaiņām, ņemot vērā to, ka pēdējās desmitgadēs temperatūra Arktikā ir paaugstinājusies aptuveni divas reizes, salīdzinot ar vidējo rādītāju pasaulē; atzīst, ka piesārņojumu, kas parādās Arktikas klimatā, visvairāk izraisa Āzijas, Ziemeļamerikas un Eiropas emisiju avoti, tādēļ emisiju samazināšanas pasākumiem ES ir liela nozīme, risinot Arktikas klimata pārmaiņu problēmas; ņem vērā arī interesi par Arktiku un tās resursiem, ko rada Arktikas reģiona mainīgā vide un pieaugošā ģeopolitiskā nozīme; uzskata, ka veselīgas un ilgtspējīgas Arktikas ekosistēmas, kurās dzīvo plaukstošas kopienas, ir stratēģiski svarīgas Eiropas un pasaules politiskajai un ekonomiskajai stabilitātei; uzskata par nepieciešamu beidzot iegūt ES oficiālu novērotāja statusu Arktikas Padomē;

41.  uzsver, ka, tā kā ES un citas pārtikušas valstis vēsturiski visvairāk ir veicinājušas globālo sasilšanu, to pienākums ir izrādīt lielāku solidaritāti ar neaizsargātajām valstīm, no kurām daudzas atrodas pasaules dienviddaļā un salās un kuras visvairāk skar klimata pārmaiņu ietekme, un nodrošināt pastāvīgu atbalstu, lai palielinātu šo valstu noturību, veicinātu katastrofu riska samazināšanu, tostarp saglabājot dabu un atjaunojot ekosistēmas, kas ir būtiskas klimata regulēšanai, palīdzētu šīm valstīm pārvarēt klimata pārmaiņu izraisītu kaitējumu un uzlabotu pielāgošanās pasākumus un noturību, sniedzot pietiekamu finansiālu atbalstu un palīdzot uzlabot spējas, jo īpaši ar NND partnerību starpniecību; atzīmē, ka neaizsargātās valstis ir būtiski partneri, lai varētu nodrošināt vērienīgu starptautisku rīcību klimata jomā, ņemot vērā eksistenciālo apdraudējumu, ko tām rada klimata pārmaiņas;

42.  aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt mazāk pārtikušo valstu centienus samazināt atkarību no fosilā kurināmā un palielināt piekļuves iespējas pieejamai atjaunojamai enerģijai, cita starpā šim nolūkam izmantojot programmas, kas atbalsta piekļuvi zinātnei, tehnoloģijai un inovācijai saskaņā ar 17. IAM, un šīs valstis informējot par tehnoloģijām, kas pieejamas vides un iedzīvotāju uzraudzībai un aizsardzībai, tādām kā kosmosa izpētes pamatprogramma Copernicus un tās klimata pārmaiņu uzraudzības pakalpojumi; uzsver iespējas, ko piedāvā ES ārējo investīciju plāns, lai veicinātu klimatam nekaitīgus ieguldījumus un atbalstītu ilgtspējīgu attīstību; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, lai humānās palīdzības aģentūras izstrādātu savas rīcības ilgtermiņa perspektīvu, balstoties uz pamatotām zināšanām par klimata ietekmi īpaši jutīgās teritorijās; tāpat aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai pasaules līmenī veicinātu ES izcilību videi nekaitīgu tehnoloģiju jomā;

43.  uzsver vajadzību racionalizēt ES politiku, lai atbilstīgi reaģētu uz tādām situācijām kā ūdens un pārtikas trūkums, kas nākotnē varētu iestāties biežāk; atgādina, ka šāds pamatuztura trūkums radītu nopietnas ilgtermiņa drošības problēmas, kas varētu nomākt citus ES attīstības politikas sasniegumus;

44.  aicina ES par prioritāti noteikt atbalstu, kas izpaužas kā dotāciju piešķiršana un tehnoloģiju nodošana nabadzīgākajām valstīm, lai veiktu enerģētikas pārkārtošanu;

45.  iesaka ES padziļināt stratēģisko sadarbību valsts un nevalstiskā līmenī, izmantojot bezoglekļa ekonomikas attīstības dialogus un partnerības ar jaunietekmes ekonomikas valstīm un citām valstīm, kurām ir liela ietekme uz globālo sasilšanu, bet kuras arī izlēmīgi rīkojas globālās klimata politikas jomā; šajā saistībā norāda, ka klimats var būt sākumpunkts diplomātiskai sadarbībai ar partneriem, ar kuriem ir grūti panākt vienošanos par citiem darba kārtības jautājumiem, un tādējādi dot iespēju veicināt stabilitāti un mieru; aicina ES dalīties politikas pieredzē un atziņās, kas gūtas no partneriem, lai paātrinātu Parīzes nolīguma īstenošanu; aicina ES veidot īpašas darba grupas, lai apspriestu klimata un ilgtspējas politiku, un ekonomikas un tehnoloģiju dialogus par pārejas un noturības risinājumiem, tostarp augsta līmeņa ministru sanāksmju ietvaros; aicina ES veidot un atbalstīt partnerības kopīgu interešu jomās, tostarp attiecībā uz attīstības scenārijiem 2050. gadam, ilgtspējīgas finansēšanas reformu, ekoloģiski tīru transportu, oglekļa dioksīda emisiju tirgiem un citiem oglekļa cenas noteikšanas instrumentiem ārpus Eiropas, lai ierobežotu pasaules emisijas, vienlaikus radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām ekonomikas nozarēm;

46.  aicina ES uzņemties vadību, veidojot starptautiskās un reģionālās partnerības oglekļa dioksīda emisiju tirgos, kā noteikts Parīzes nolīguma 6. pantā, un izmantot savu kompetenci, lai veidotu, pielāgotu un pārvaldītu ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), un pieredzi, lai ETS sasaistītu ar Šveices oglekļa tirgu; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt oglekļa cenas noteikšanas mehānismu izstrādi trešās valstīs un reģionos un sekmēt starptautisko sadarbību, lai vidējā termiņā tos padarītu lielā mērā saderīgus un ilgtermiņā radītu starptautisku oglekļa tirgu; šajā saistībā uzsver pēdējos gados vērojamo ES un Ķīnas veiksmīgo sadarbību, kas 2017. gada decembrī ļāva sākt darboties valsts mēroga emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai Ķīnā; gaida pašreizējā darba rezultātus, no kuriem būs atkarīga sistēmas efektīva darbība; mudina ES pastāvīgi atbalstīt Ķīnas oglekļa dioksīda emisijas kvotu tirdzniecības mērķus un veicināt turpmāko sadarbību, lai panāktu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

47.  aicina ES starptautiskā līmenī aktīvi veicināt proaktīvu politiku, lai risinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas problēmu, tostarp nosakot emisijas robežvērtības un veicot tūlītējus pasākumus, lai samazinātu emisiju starptautiskajās jūrniecības un aviācijas nozarēs;

48.  uzskata, ka turpmākais darbs, izstrādājot oglekļa dioksīda emisiju pārrobežu korekcijas, ir vajadzīgs kā līdzeklis visu valstu turpmākajiem centieniem sasniegt Parīzes nolīgumā noteiktos mērķus;

49.  iesaka ES kopā ar ANO meklēt lielākas sadarbības iesējas pasaules mērogā, lai risinātu smilšu vētru problēmu, kas jo īpaši Tuvajos Austrumos saasina jau esošo saspīlējumu un rada jaunu; norāda, ka šīs vētras ne tikai rada nopietnu kaitējumu veselībai, bet arī veicina jau tā ierobežoto ūdens resursu izsīkšanu Tuvajos Austrumos; šajā saistībā mudina ES sadarboties ar ANO, lai uzlabotu uzraudzības un brīdināšanas sistēmas;

50.  mudina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis savus stratēģiskos dialogus par enerģētiku ar ES plašākā kaimiņreģiona valstīm, kuras eksportē fosilo kurināmo, koncentrēt uz sadarbību dekarbonizētas enerģētikas jomā un uz bezoglekļa ekonomikas attīstības modeļiem, lai veicinātu mieru, kā arī cilvēku drošību un labklājību Eiropā un visā pasaulē;

51.  aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka to starptautiskās politikas dialogi un sadarbība ar partnervalstīm pilnībā atbilst Parīzes nolīguma mērķiem un ES mērķim kļūt par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā;

ES stratēģiskie partneri

52.  uzskata, ka ES ir jāturpina centieni no jauna iesaistīt ASV daudzpusējā sadarbībā klimata politikas jomā, mudinot ASV ievērot Parīzes nolīgumu, neapdraudot tā vērienīgumu; uzskata, ka šim nolūkam ir vajadzīgs parlamentārais dialogs un sadarbība ar vietējām pašvaldībām;

53.  norāda, ka sarunās par Brexit un turpmākajās attiecībās ar Apvienoto Karalisti jāņem vērā vajadzība turpināt sadarbību klimata diplomātijas jomā;

54.  norāda, ka reģioniem un pilsētām ir arvien lielāka nozīme ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā, jo klimata pārmaiņas tos ietekmē tieši, to izaugsmei ir tieša ietekme uz klimatu, un tie aizvien aktīvāk veicina klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, dažkārt neraugoties uz attiecīgās valsts valdības pretējām nostādnēm; atkārtoti norāda, ka pilsētām un reģioniem ir liela nozīme inovāciju un vides aizsardzības pasākumu ieviešanā, videi nekaitīgu tehnoloģiju izmantošanā, prasmju veicināšanā, ieguldot līdzekļus, apmācības īstenošanā un konkurētspējas palielināšanā, izstrādājot tīrās tehnoloģijas vietējā līmenī; tāpēc aicina ES vēl vairāk pastiprināt attiecības ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pirmiedzīvotājiem trešās valstīs un aizjūras zemēs un teritorijās (AZT), lai uzlabotu tematisko un nozaru sadarbību starp pilsētām un reģioniem gan ES, gan ārpus tās, izstrādātu pielāgošanās un noturības iniciatīvas un stiprinātu ilgtspējīgas attīstības modeļus un emisijas samazināšanas plānus tādās svarīgās nozarēs kā enerģētika, rūpniecība, tehnoloģijas, lauksaimniecība un transports gan pilsētās, gan laukos, piemēram, izmantojot mērķsadarbības programmas vai Starptautisko pilsētsadarbības programmu, atbalstot tādas platformas kā Pilsētu mēru pakts un izveidojot jaunus forumus paraugprakses apmaiņai; aicina ES un dalībvalstis atbalstīt reģionālo un vietējo dalībnieku centienus ieviest reģionālā un vietējā līmenī noteiktas iemaksas (līdzīgas NND), ar kurām šajā procesā var izvirzīt vērienīgākus klimata mērķus; vērš uzmanību uz nozīmi, kāda šajā saistībā var būt ES delegācijām trešās valstīs;

55.  norāda arī uz to, ka daudzās pasaules daļās vērojamā aizvien lielākā urbanizācija saasina pašreizējās problēmas, ko rada klimata pārmaiņas, jo rodas lielāks pieprasījums pēc tādiem resursiem kā enerģija, zeme un ūdens, un tas veicina tādu vides problēmu pastiprināšanos daudzās konurbācijās ES un ārpus tās kā gaisa piesārņojums un palielināts atkritumu daudzums; atzīmē, ka jo īpaši lauku apvidos bieži ir vērojama arī klimata pārmaiņu papildu ietekme, piemēram, ekstremāli laikapstākļi, sausums un augsnes degradācija; uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vajadzīga īpaša uzmanība un atbalsts šo problēmu risināšanā, lai panāktu lielāku noturību un veicinātu klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus, izstrādājot jaunus energoapgādes veidus, kā arī transporta koncepcijas;

56.  uzsver, ka būtiska nozīme ir dalībvalstu un partnervalstu pārrobežu sadarbībai, jo īpaši saistībā ar pārrobežu ietekmes uz vidi novērtējumiem, ievērojot attiecīgos starptautiskos noteikumus un konvencijas, sevišķi ANO/EEK Ūdens konvenciju, Orhūsas konvenciju un Espo konvenciju;

57.  aicina ES un tās dalībvalstis stiprināt saikni ar pilsonisko sabiedrību un palielināt tai sniegto atbalstu visā pasaulē, jo tā darbojas kā rīcības katalizators klimata politikas jomā, kā arī veidot alianses un radīt sinerģiju ar zinātnes aprindām, nevalstiskajām organizācijām, vietējām kopienām, pirmiedzīvotājiem un netradicionālajiem dalībniekiem, lai labāk saskaņotu dažādu dalībnieku mērķus, idejas un metodes, veicinot koordinētu pieeju rīcībai klimata politikas jomā; mudina ES un tās dalībvalstis sadarboties ar privāto sektoru, lai paplašinātu sadarbību jautājumā par to, kā izmantot iespējas, ko rada pāreja uz bezoglekļa ekonomiku, izstrādātu klimata tehnoloģiju eksporta stratēģijas valstīm visā pasaulē un veicinātu tehnoloģiju nodošanu trešām valstīm un spēju veidošanu šajās valstīs, kuras atbalsta atjaunojamo energoresursu izmantošanu;

58.  uzsver zinātnisko pētījumu lielo nozīmi klimata politikas lēmumu pieņemšanā; atzīmē, ka pārrobežu zinātniskā apmaiņa ir starptautiskās sadarbības pamatelements; mudina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi atbalstīt zinātniskās organizācijas, kas strādā pie klimata riska novērtēšanas, cenšas aprēķināt klimata pārmaiņu ietekmi un piedāvā politiskajām iestādēm iespējamos pielāgošanās pasākumus; mudina ES izmantot savas pētniecības spējas, lai veicinātu rīcību globālās klimata politikas jomā;

°

°  °

59.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam un — informācijai — Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0383.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0380.

(3)

OV C 487, 28.12.2016., 24. lpp.

(4)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0493.

(5)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0005.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0066.

(7)

COM(2007)0354.

(8)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0075.


PASKAIDROJUMS

Klimata diplomātija kā stratēģiska prioritāte ES ārlietās

Tas, ka 2015. gadā Parīzē tika noslēgts vispārējs klimata nolīgums un tika pieņemta Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, kuras centrā ir ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), ir ievērojams panākums pasaules pārejā uz ilgtspējīgāku un mazoglekļa principā balstītu sabiedrības modeli. Abi minētie dokumenti ir uzskatāmi par veiksmīgiem multilaterālisma piemēriem. Parīzes nolīguma noslēgšana jo īpaši bija iespējama, pateicoties saskaņotam ES un prezidentvalsts Francijas diplomātiskajam darbam. Patlaban turpmākie uzdevumi ir īstenot šo nolīgumu ar konkrētiem pasākumiem, gaidāmajās ANO klimata konferencēs izstrādāt šā procesa noteikumus un procedūras un uzturēt starptautiskās saistības attiecībā uz rīcību klimata politikas jomā.

Tas apliecina, ka ir svarīgi klimata jautājumus iekļaut to struktūru un dalībnieku darba kārtībā, kas nodarbojas ar ārlietām. Klimata pārmaiņu spēcīgā ietekme ir jūtama visā pasaulē, tāpēc šai jomai ir jābūt stratēģiskai prioritātei starptautiskajās diplomātiskajās attiecībās. Tā kā klimata norises ietekmē ģeopolitisko stabilitāti, pārtikas nodrošinājumu un ūdens apgādi — un līdz ar to arī iedzīvotāju drošību skartajos reģionos —, kā arī migrācijas plūsmas, šai problēmai jāpievēršas visos līmeņos un visās ārlietu diplomātijas jomās.

Šā iemesla dēļ Ārlietu komiteja un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja ir izstrādājušas kopīgu ziņojumu par šo tematu un sniegušas ieteikumus turpmākajai ES darbībai klimata diplomātijas jomā. Šis ziņojums ir pamats Parlamenta komiteju, īpaši Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, turpmākajai iesaistei klimata diplomātijā un nostiprina Eiropas Parlamenta kā viena no dalībniekiem, kas nodarbojas ar ārlietām šajā jomā, pozīciju.

Lai sniegtu ieguldījumu procesā, kura mērķis ir izveidot konkrētu ES starptautisko nostāju klimata diplomātijā, šajā ziņojumā saskaņā ar ES globālajā stratēģijā noteikto pieeju ārlietām ir sistemātiski noteiktas ES klimata diplomātijai vajadzīgās struktūras, kā arī tās stratēģiskie partneri un tematiskie virzieni, tādējādi atbalstot turpmākas visaptverošas ES stratēģijas izstrādi.

ES vadības nepieciešamība. ES klimata diplomātijas programmas izstrāde

Tā kā rīcība klimata politikas jomā kļūst arvien neatliekamāka un visā pasaulē ir stingri jāīsteno Parīzes nolīgums, ES ir aktīvāk jāpievēršas klimata diplomātijai. Pastāvīgs uzdevums ir klimata pasākumu atbalstīšana un politiskās apņemšanās atkārtota apliecināšana. Tāpēc pašlaik ir svarīgāk nekā jebkad, lai ES uzņemtos skaidru līdera lomu ar klimatu saistītajā rīcībā. Būtu jāizstrādā skaidra programma, kurā noteikts, kā uzlabot sadarbību ar esošajiem un jaunajiem partneriem — gan starptautisku forumu ietvaros, gan attiecībās ar valstu valdībām vai nevalstiskā sektora dalībniekiem.

Līdera loma ārējās attiecībās jāpapildina ar spēcīgu iekšējo klimata politiku. Lai ES kļūtu par uzticamu jomas dalībnieci, tai konsekventi jāīsteno Parīzes nolīgums un jāievieš skaidrs pārbaudes mehānisms. Lai gan nākamajai desmitgadei ir pieņemti galvenie ES tiesību akti klimata politikas jomā, darbs ir jāturpina. ES jābūt labi sagatavotai 2018. gadā gaidāmajam Talanoa dialogam un klimata konferencei Katovicē, Polijā (COP 24); cita starpā jāsagatavo konkrēti ierosinājumi par to, kā pastiprināt savus centienus klimata politikas jomā. ES un jo īpaši tās dalībvalstīm jābūt gatavām uzlabot pašreizējo ES nacionāli noteikto devumu (NND) 2030. gadam un reizi piecos gados veikt globālo izsvēršanu, lai pārskatītu savus tiesību aktus un pasākumus klimata politikas jomā. Pašreizējo priekšlikumu attiecībā uz ilgtspējīgu finansējumu, diskusijas par videi kaitīga fosilā kurināmā subsīdiju pakāpenisku atcelšanu, kā arī gatavošanos nākamajai ES daudzgadu finanšu shēmai vajadzētu izmantot kā papildu iespējas klimata jomas saistību integrēšanai ES līmenī.

ES būtu jāparāda, ka pienākumi, kas izriet no Parīzes nolīguma, tiek izpildīti bez kavēšanās. Tāpēc Komisijai būtu jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu un dalībvalstīm, lai sagatavotu pārskatītu ES mazemisiju attīstības ilgtermiņa stratēģiju laikposmam līdz gadsimta vidum, ņemot vērā gaidāmā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašā ziņojuma rezultātus.

Kopīgas pūles — ES klimata diplomātijas struktūru uzlabošana

Apstākļos, kad globāla mēroga rīcība klimata politikas jomā kļūst arvien sarežģītāka un problemātiskāka, ES klimata diplomātijai ir jākļūst profesionālākai, spēcīgākai, saskaņotākai un koordinētākai. Atzīstot ES sarežģīto daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu, visām ES iestādēm kopā ar dalībvalstīm būtu jāiesaistās ES klimata diplomātijas un ES klimata politikas attīstīšanas un virzīšanas procesā.

Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) pēdējos gados ir bijuši galvenie ES klimata diplomātijas veidotāji, bet turpmāk koordinēšanas pienākumi tiem būtu jāveic vēl aktīvāk. ES klimata diplomātija var balstīties uz pieredzi, kas gūta, palielinot un koordinējot diplomātiskās spējas pirms klimatam veltītā samita Parīzē, un šo pieredzi var tālāk attīstīt tā, lai izveidotu stratēģiskāku pieeju.

Tas nozīmē ne vien to, ka klimata jautājumi kļūst par būtiskāku aspektu ārlietās, bet arī to, ka citas ES politikas jomas ar ārējo dimensiju, piemēram, tirdzniecības un ieguldījumu politika, kā arī attīstības palīdzība, ir saskaņotas ar Parīzes nolīguma mērķiem un IAM. Papildus politikas saskaņotībai šādā stratēģiskākā klimata diplomātijas pieejā būtu jāparedz arī darbību saskaņotība. Augstajai pārstāvei kopā ar Komisiju būtu jākoordinē kopīgs ES darbs ES klimata diplomātijas stratēģijas izstrādē, nosakot prioritātes, galvenos dalībniekus, kas jāuzrunā, un galvenos pasākumus, kuros izvēršama darbība, — konferences, augsta līmeņa ministru sanāksmes vai neformālas tikšanās.

Lai varētu īstenot mērķtiecīgu klimata diplomātiju, ir jānodrošina Komisijai un EĀDD vajadzīgie finanšu līdzekļi un cilvēkresursi. Jāizvērtē un attiecīgi jānodrošina trūkstošās spējas Komisijas Klimata politikas ģenerāldirektorātā un EĀDD. Abām struktūrām jāturpina cieši sadarboties, lai nodrošinātu, ka ES var paust vienotu nostāju starptautiskos forumos.

Tajā pašā laikā, lai nodrošinātu, ka EĀDD delegācijas trešās valstīs palīdz tam labāk koordinēt attiecības ar dalībvalstu pārstāvniecībām, EĀDD delegāciju sastāvā būtu jāiekļauj vairāk klimata speciālistu, proti, jāparedz vairāk kombinēto amata vietu, kuru portfelis ietver klimata jautājumus. Turklāt šīm delegācijām būtu jānovirza pietiekama budžeta daļa klimata jomas pasākumiem, piemēram, konferencēm, pētījumiem un informatīvām kampaņām. ES līmeņa centieni būtu jāatbalsta ar regulāru un uzticamu koordināciju starp atbildīgajām valsts amatpersonām dalībvalstu ministrijās.

Eiropas Parlaments kā klimata diplomātijas atbalstītājs

Eiropas Parlamentam būtu aktīvāk jāiesaistās ES klimata diplomātijā un tā jāatbalsta ar savām politiskajām idejām un iespējām. Parlamentam būtu regulāri jāsniedz ieteikumi par ES klimata diplomātijas stratēģiskajām prioritātēm, kas, veidojot ES stratēģiju, jāņem vērā Padomei, EĀDD un Komisijai.

Turklāt Parlaments pats ir iesaistīts ārējā darbībā — tam ir oficiālas delegācijas attiecībām ar trešām valstīm un parlamentārajām asamblejām. Perspektīva platforma viedokļu apmaiņai ir arī komiteju darba braucieni un tādi darba veidi kā parlamentu sanāksmes.

Šīs iespējas būtu jāizmanto efektīvāk un strukturētā veidā. Attiecīgo komiteju darba braucienos kā viedokļu apmaiņas neatņemama daļa būtu jāiekļauj ar Parīzes nolīguma un IAM īstenošanu saistītie jautājumi. Piemēram, varētu iepazīstināt ar pašreizējo ES pieeju NND izpildē, tādējādi ierosinot diskusiju par to, kā NND īsteno trešā valsts. Varētu pievērsties arī ES finansiālajām saistībām vai centieniem attiecīgajās valstīs īstenotajos projektos. Šādi varētu paplašināt ES informatīvo darbu, vienlaikus ievērojot ES klimata diplomātijas stratēģiju un tādējādi izvairoties no nesaskaņotiem vēstījumiem. Izmantojot ziņošanas sistēmu, Parlamenta darba braucienos gūtā informācija būtu jāstrukturē un jāiekļauj pastāvīgā dialogā ar partnervalstīm.

ES stratēģiskie partneri klimata diplomātijā

ES ar savu daudzlīmeņu struktūru un iestādēm ir unikāla ārpolitikas dalībniece ar vislabākajām iespējām sadarbībai ar dažādiem partneriem dažādos līmeņos. Vienlaikus turpinot un nostiprinot jau esošās partnerības, ES būtu arī jācenšas veidot jaunas partnerības un alianses visā pasaulē. Centieniem jābūt pēc iespējas vērienīgākiem, tomēr pieeja būtu jāpielāgo partneru spējām.

Tā kā Parīzes nolīguma un IAM īstenošanai vajadzīgi ne vien politiski pasākumi, bet arī arvien plašāka citu ieinteresēto personu iesaiste, ES par saviem stratēģiskajiem partneriem jāizraugās arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, zinātnes aprindas un privātais sektors. Tas ir jo īpaši svarīgi vietējā un reģionālā līmenī, kur notiek ar klimatu saistīto pasākumu praktiskā īstenošana.

Diplomātisku attiecību iedibināšana klimata politikas jomā var būt sākums sarunām ar partneriem, ar kuriem ir grūti panākt vienošanos par citiem darba kārtības jautājumiem. Tāpēc ES stratēģisko partneru lokā vajadzētu iekļaut arī valstis, attiecībās ar kurām klimata diplomātija var sniegt iespējas padziļinātai sadarbībai un uzticības veidošanai, tādējādi nostiprinot vai pat atjaunojot multilaterālismu kā starptautiskās sadarbības pamatu.

ES arī turpmāk jāturpina aktīvi līdzdarboties un noteikt darba programmu starptautiskās organizācijās. Būtu aktīvāk jāizmanto tādi forumi kā G7 un G20, lai noteiktu kopīgas saistības klimata politikas jomā un izstrādātu starptautiskus pamatprincipus. ES būtu jāatjauno un jāveido tādas ar klimatu saistītas alianses kā "vērienīgu mērķu koalīcija" un jāierosina kopīgi paziņojumi par konkrētām saistībām un pasākumiem klimata politikas jomā. Šajā saistībā būtu jāstiprina ES partnerības ar ĀKK valstīm, ĀS, ECOWAS, ASEAN un MERCOSUR. Mērķtiecīgā ES klimata diplomātijā par prioritāti jānosaka arī divpusējas attiecības ar jaunietekmes ekonomikām, jaunattīstības valstīm un neaizsargātajām valstīm.

ES klimata diplomātijas programmas stratēģiskās prioritātes

Būtu jānosaka ES klimata diplomātijas prioritārās tematiskās jomas, kurās sadarbība un diplomātiskie centieni ir īpaši svarīgi vai perspektīvi un kurās ES ir uzkrājusi pieredzi un speciālas zināšanas.

Klimata pārmaiņas nopietni ietekmē dabas un cilvēku dzīves vidi, turklāt tās arī arvien lielākā mērā apdraud mieru un stabilitāti, jo bieži vien tās vairākkārt palielina apdraudējumu un saasina pastāvošos konfliktus. ES klimata diplomātijai jābūt vērstai uz saikni starp klimata pārmaiņām un migrāciju, jo tā arvien vairāk apdraud drošību un stabilitāti ES un ārpus tās. Turpmākajā ES klimata diplomātijas programmā kā ES iestāžu un dalībvalstu kopīgā darba neatņemama daļa ir jāiekļauj preventīvi pasākumi, kā arī labāka riska novērtēšana. Tas būs atbalsts konfliktu novēršanas sistēmām ES un dalībvalstu ārpolitikā.

Papildus drošības aspektam prioritāras varētu būt arī partnerības, kas pievēršas tādiem ar klimatu saistītiem jautājumiem kā oglekļa cenas noteikšana, finansējums klimata pārmaiņu jomā, fosilā kurināmā subsīdiju pakāpeniska atcelšana un ekoloģiski tīras tehnoloģijas. ES zināšanas par oglekļa dioksīda emisiju tirgus izveidi, pielāgošanu un darbību papildina pieredze, ko ES guvusi, noslēdzot nolīgumu par sasaisti ar Šveices emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un īstenojot citus starptautiskās sadarbības projektus. Tie ir ļoti labi priekšnosacījumi ES vadošajai lomai tādu trešo valstu centienu atbalstīšanā, kas saistīti ar oglekļa cenas noteikšanas mehānismiem, kā arī turpmākai ES iesaistei oglekļa dioksīda emisiju tirgu starptautiskajā koordinācijā, kuras mērķis vidējā termiņā ir uzlabot šo tirgu saskaņotību un ilgtermiņā — izveidot starptautisku oglekļa dioksīda emisiju tirgu.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

20.6.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

90

19

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Michèle Alliot-Marie, Francisco Assis, Margrete Auken, Petras Auštrevičius, Amjad Bashir, Bas Belder, Ivo Belet, Goffredo Maria Bettini, Simona Bonafè, Mario Borghezio, Biljana Borzan, Victor Boştinaru, Paul Brannen, Elmar Brok, Klaus Buchner, Soledad Cabezón Ruiz, James Carver, Fabio Massimo Castaldo, Aymeric Chauprade, Nessa Childers, Birgit Collin-Langen, Javier Couso Permuy, Miriam Dalli, Arnaud Danjean, Stefan Eck, Bas Eickhout, Georgios Epitideios, José Inácio Faria, Knut Fleckenstein, Anna Elżbieta Fotyga, Eugen Freund, Michael Gahler, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Sylvie Goddyn, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Jytte Guteland, György Hölvényi, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Sandra Kalniete, Tunne Kelam, Wajid Khan, Urszula Krupa, Eduard Kukan, Giovanni La Via, Jo Leinen, Peter Liese, Arne Lietz, Barbara Lochbihler, Sabine Lösing, Lukas Mandl, Ramona Nicole Mănescu, Valentinas Mazuronis, David McAllister, Joëlle Mélin, Susanne Melior, Tamás Meszerics, Miroslav Mikolášik, Francisco José Millán Mon, Clare Moody, Pier Antonio Panzeri, Massimo Paolucci, Ioan Mircea Paşcu, Piernicola Pedicini, Alojz Peterle, Bolesław G. Piecha, Pavel Poc, Cristian Dan Preda, John Procter, Michel Reimon, Frédérique Ries, Sofia Sakorafa, Annie Schreijer-Pierik, Alyn Smith, Jordi Solé, Dobromir Sośnierz, Jaromír Štětina, Dubravka Šuica, Charles Tannock, Ivica Tolić, Estefanía Torres Martínez, Nils Torvalds, Miguel Urbán Crespo, Ivo Vajgl, Elena Valenciano, Hilde Vautmans, Anders Primdahl Vistisen, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Asim Ademov, Andrea Bocskor, Reinhard Bütikofer, Jakop Dalunde, Eleonora Forenza, Ana Gomes, Rupert Matthews, Urmas Paet, Tokia Saïfi, Christel Schaldemose, Igor Šoltes, Bart Staes, Mirja Vehkaperä, Željana Zovko

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Isabella De Monte, Emilian Pavel, Monika Smolková, Josef Weidenholzer


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

90

+

ALDE

Petras Auštrevičius, Gerben-Jan Gerbrandy, Anneli Jäätteenmäki, Valentinas Mazuronis, Urmas Paet, Frédérique Ries, Nils Torvalds, Ivo Vajgl, Hilde Vautmans, Mirja Vehkaperä

EFDD

Fabio Massimo Castaldo, Aymeric Chauprade, Piernicola Pedicini

GUE/NGL

Javier Couso Permuy, Stefan Eck, Eleonora Forenza, Sabine Lösing, Sofia Sakorafa, Estefanía Torres Martínez, Miguel Urbán Crespo

PPE

Asim Ademov, Michèle Alliot-Marie, Ivo Belet, Elmar Brok, Birgit Collin-Langen, Arnaud Danjean, José Inácio Faria, Michael Gahler, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Jens Gieseke Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Sandra Kalniete, Tunne Kelam, Eduard Kukan, Giovanni La Via, Peter Liese, Lukas Mandl, David McAllister, Miroslav Mikolášik, Francisco José Millán Mon, Ramona Nicole Mănescu, Alojz Peterle, Tokia Saïfi, Annie Schreijer-Pierik, Ivica Tolić, Željana Zovko, Dubravka Šuica

S&D

Francisco Assis, Goffredo Maria Bettini, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Victor Boştinaru, Paul Brannen, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Miriam Dalli, Isabella De Monte, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Ana Gomes, Jytte Guteland, Wajid Khan, Jo Leinen, Arne Lietz, Susanne Melior, Clare Moody, Pier Antonio Panzeri, Massimo Paolucci, Emilian Pavel, Ioan Mircea Paşcu, Pavel Poc, Christel Schaldemose, Monika Smolková, Elena Valenciano, Josef Weidenholzer, Damiano Zoffoli

VERTS/ALE

Margrete Auken, Klaus Buchner, Reinhard Bütikofer, Jakop Dalunde, Bas Eickhout, Barbara Lochbihler, Tamás Meszerics, Michel Reimon, Alyn Smith, Jordi Solé, Bart Staes, Igor Šoltes

19

-

ECR

Amjad Bashir, Bas Belder, Anna Elżbieta Fotyga, Urszula Krupa, Rupert Matthews, Bolesław G. Piecha, John Procter, Charles Tannock, Anders Primdahl Vistisen, Jadwiga Wiśniewska

ENF

Mario Borghezio, Sylvie Goddyn, Jean-François Jalkh, Joëlle Mélin

NI

James Carver, Georgios Epitideios, Dobromir Sośnierz

PPE

Cristian Dan Preda, Jaromír Štětina

2

0

PPE

Andrea Bocskor, György Hölvényi

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 29. jūnijsJuridisks paziņojums