Ziņojums - A8-0265/2018Ziņojums
A8-0265/2018
Eiropas Parlaments

ZIŅOJUMS par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē

18.7.2018 - (2018/2055(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Pina Picierno

Procedūra : 2018/2055(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A8-0265/2018
Iesniegtie teksti :
A8-0265/2018
Debates :
Balsojumi :
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē

(2018/2055(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 19. un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas ar Lisabonas līguma pieņemšanu stājās spēkā 2009. gada decembrī[1], un jo īpaši tās 1., 20., 21., 23. un 31. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2014. gada ziņojumu “Vardarbība pret sievietēm — ES mēroga apsekojums”[2],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos[3],

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, un kurā tiek definēta un nosodīta aizskaršana un seksuāla uzmākšanās[4],

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) dzimumu līdztiesības indeksu,

–  ņemot vērā EIGE 2017. gada jūnija publikāciju par kibervardarbību pret sievietēm un meitenēm,

–  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Igaunijas, Bulgārijas un Austrijas) 2017. gada 19. jūlija deklarāciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas tiesību instrumentus cilvēktiesību un jo īpaši sieviešu tiesību jomā, tādus kā ANO Statūti, Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvencija par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās Protokols un Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

– ņemot vērā citus ANO instrumentus, ar kuriem vēršas pret seksuālu uzmākšanos sievietēm un vardarbību pret sievietēm, tādus kā Pasaules Cilvēktiesību konferencē pieņemtā 1993. gada 25. jūnija Vīnes deklarācija un rīcības programma, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1993. gada 20. decembra Ģenerālās asamblejas Deklarācija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu, 1997. gada 21. jūlija Rezolūcija par noziedzīgu nodarījumu novēršanu un krimināltiesiskiem pasākumiem nolūkā izskaust vardarbību pret sievietēm, ANO īpašo referentu jautājumos par vardarbību pret sievietēm ziņojumi, kā arī CEDAW komitejas Vispārējo ieteikumu Nr. 19,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembrī Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (“Direktīva par cietušo tiesībām”)[5],

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem (Direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs) (COM(2012)0614),

–  ņemot vērā 2007. gada 26. aprīļa Pamatnolīgumu par personas aizskaršanas un vardarbības novēršanu darba vietā, kas noslēgts starp ETUC/CES, BUSINESSEUROPE, UEAPME un CEEP,

–  ņemot vērā Eiropas Līdztiesības iestāžu sadarbības tīkla (EQUINET) 2015. gadā publicēto ziņojumu “Sieviešu diskriminācijas, aizskaršanas un nevienlīdzības nepārtrauktā aktualitāte. To līdztiesības iestāžu darbs, kas sniedz informatīvu atbalstu Eiropas Komisijas jaunās dzimumu līdztiesības stratēģijas izstrādē”,

–  ņemot vērā EQUINET ziņojumu „Ar dzimumu saistīta aizskaršana un seksuāla uzmākšanās — atbalsts vienlīdzības struktūru darbam“, kas tika publicēts 2014. gadā,

–  ņemot vērā Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, jo īpaši tās 2. un 40. pantu[6], un Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu[7],

–  ņemot vērā Parlamenta 2001. gada 20. septembra rezolūciju par personas aizskaršanu darba vietā[8], 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu[9], 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai[10], 2011. gada 15. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu[11], 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu[12] un tai pievienoto 2013. gada novembra Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu, kā arī 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu[13],

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā[14], 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā[15] un 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, publiskojot uzņēmumu un valsts iestāžu konfidenciālu informāciju[16],

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālas uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā[17],

–  ņemot vērā Eiropas Arodbiedrību konfederācijas ziņojumu “Droši mājās, droši darbā — arodbiedrību stratēģijas sieviešu aizskaršanas un vardarbības pret sievietēm darba vietā novēršanai, pārvaldīšanai un izskaušanai”,

–  ņemot vērā ziņojumu, kas sagatavots Starptautiskās Darba organizācijas rīkotajai sanāksmei (2016. gada 3.–6. oktobrī), kurā tikās eksperti jautājumos par vardarbību pret sievietēm un vīriešiem darba pasaulē,

–  ņemot vērā Parlamentu savienības pētījumu “Seksisms, personas aizskaršana un vardarbība pret sievietēm, kuras strādā parlamentos”, kas publicēts 2016. gadā[18],

–  ņemot vērā pētījumu par iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos darba vietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē Eiropas Savienībā, ko 2018. gada martā publicēja tā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts[19],

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0265/2018),

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām, kas iekļauta Līgumos un Pamattiesību hartā; tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība izriet no nevienlīdzīgām varas attiecībām starp vīriešiem un sievietēm un ir saistīta ar patriarhātu un pastāvīgu uz dzimumu balstītu diskrimināciju;

B.  tā kā vecāka gadagājuma cilvēki, jo īpaši vecāka gadagājuma vientuļās sievietes, ir īpaši neaizsargāta sociālā grupa, saskaroties ar psiholoģisku un fizisku aizskaršanu un iebiedēšanu;

C.  tā kā saskaņā ar Direktīvā 2002/73/EK sniegto definīciju seksuāla uzmākšanās ir tad, “ja notiek jebkāda veida nevēlama vārdiska, nevārdiska vai fiziska seksuāla rakstura rīcība, kuras mērķis vai sekas ir kādas personas cieņas aizskaršana, jo īpaši, ja tā rada iebiedējošu, naidīgu, degradējošu, pazemojošu vai aizskarošu vidi”;

D.  tā kā šī definīcija ir jāpārstrādā, ņemot vērā sociālās un tehnoloģiskās tendences un paradumus, kas laika gaitā ir attīstījušies un mainījušies;

E.  tā kā, lai panāktu patiesu darba un privātās dzīves līdzsvaru sievietēm, ir jācīnās pret grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršanu;

F.  tā kā seksuāla uzmākšanās ir vardarbības veids un vissmagākais, tomēr plaši izplatīts dzimumu diskriminācijas veids; tā kā aptuveni 90 % no personām, kas cietušas no seksuālas uzmākšanās, ir sievietes un aptuveni 10 % — vīrieši; tā kā saskaņā ar FRA 2014. gadā veiktu ES mēroga pētījumu “Vardarbība pret sievietēm” katra trešā sieviete pieaugušā vecumā ir cietusi no fiziskas vai seksuālas vardarbības; tā kā līdz par 55 % sieviešu ES ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā 32 % no visiem cietušajiem Eiropas Savienībā ir norādījuši, ka pārkāpuma izdarītājs bijis priekšnieks, kolēģis vai klients; tā kā 75 % sieviešu profesijās, kurās vajadzīga īpaša kvalifikācija, vai augstākā līmeņa vadītāju amatos ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā 61 % pakalpojumu nozarē nodarbināto sieviešu ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā kopumā 5–10 % Eiropas darbaspēka kaut kādā posmā ir cietuši no iebiedēšanas darba vietā;

G.  tā kā seksuāla un psiholoģiska aizskaršana darbvietā ir aizliegta ES līmenī, tostarp saistībā ar piekļuvi darbam, arodmācībām un paaugstinājumam, un ir ietverta veselības un drošības principos;

H.  tā kā ES iestādes un aģentūras ir atbildīgas par to, lai uzlabotu ieviesto mehānismu efektivitāti, īstenojot visefektīvākos noteikumus, kas vairotu izpratni par seksuālas uzmākšanās definīciju un aizsargātu darba ņēmējus;

I.  tā kā par seksuālu uzmākšanos ļoti bieži neziņo, jo par šo problēmu trūkst sociālas izpratnes, ir bail vai kauns par to runāt ar citiem cilvēkiem, pastāv bailes no atlaišanas, grūtības iegūt pierādījumus, trūkst pienācīgu ziņošanas un uzraudzības kanālu, kā arī vardarbība tiek uzskatīta par normu;

J.  tā kā ziņojot par seksuālu uzmākšanos darbā daudzkārt noved pie cietušā atlaišanas vai izolācijas darbvietā; tā kā mazāk smagi pārkāpumi, ja tie netiek apstrīdēti, sniedz motivāciju nopietnāku nodarījumu veikšanai;

K.  tā kā iebiedēšana un seksuāla uzmākšanās joprojām rada nopietnas problēmas dažādos sociālos apstākļos, tostarp darba vietā, sabiedriskās vietās, tādās virtuālajās telpās kā internetā un politiskajā dzīvē, un arvien biežāk tiek īstenota, izmantojot jaunas tehnoloģijas, piemēram, tīmekļa vietnes vai sociālos tīklus, tādējādi ļaujot vainīgajiem justies droši anonimitātes aizsegā;

L.  tā kā saistībā ar jauniem darba un sociālās dzīves organizēšanas veidiem un robežu izzušanu starp privāto, profesionālo un sociālo dzīvi var pastiprināties pret atsevišķām personām vai sociālajām grupām vērsta negatīva uzvedība; tā kā iebiedēšana darbvietā var bieži izpausties dažādos veidos gan vertikālās attiecībās (īsteno priekšniecība vai pakļautībā esošie) un horizontālas attiecības (ko īsteno viena un tā paša hierarhiskā līmeņa darba kolēģi);

M.  tā kā seksuāla uzmākšanās un psiholoģiska aizskaršana ir problēma, ar kuru saskaras cietušie un vainīgie visos vecumos, ar visu veidu izglītību, kultūru pieredzi, ienākumu un sociālā statusa līmeni, un tā kā šī problēma rada cietušajam fiziskas, seksuālas, emocionālas un psiholoģiskas sekas; tā kā dzimumu stereotipi un seksisms, tostarp seksistiska naida runa bezsaistē un tiešsaistē, ir cēlonis daudziem pret sievietēm vērstiem vardarbības un diskriminācijas veidiem un mazina pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm;

N.  tā kā Direktīvā par cietušo tiesībām dzimumu vardarbība ir definēta kā cietušā pamatbrīvību pārkāpums un ietver seksuālu vardarbību (tostarp izvarošanu, seksuālu vardarbību un uzmākšanos); tā kā sievietēm, kas cietušas no dzimumu vardarbības, un viņu bērniem bieži vien ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo ar šādu vardarbību ir saistīts ļoti liels risks cietušajiem atkārtoti kļūt par vardarbības upuriem, ciest no iebiedēšanas jeb atriebības, kas saistīta ar šādu vardarbību;

O.  tā kā vardarbība darbā bieži vien tiek risināta daļēji, koncentrējoties galvenokārt uz redzamām formām, tādām kā fiziska vardarbība; tā kā seksuāla uzmākšanās un psiholoģiska aizskaršana attiecīgo personu tomēr var ietekmēt daudz smagāk;

P.  tā kā seksisma izpausmes un no tā izrietošā seksuālā uzmākšanās, ar kuru sievietes var saskarties darbvietā, veicina viņu izstumšanu no darba tirgus, kas negatīvi ietekmē viņu ekonomisko neatkarību un ģimenes ienākumus;

Q.  tā kā sievietēm, kuras Eiropas Savienības laukos un attālākos reģionos ir cietušas no aizskaršanas un vardarbības, parasti ir grūtāk saņemt pilnu palīdzību un aizsardzību no pāridarītājiem;

R.  tā kā gan fiziskas uzmākšanās, gan vārdiskas aizskaršanas (tostarp tiešsaistē) sekas nodara kaitējumu ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā un var radīt, piemēram, stresu un smagu klīnisku depresiju, kā arī novest upurus līdz pašnāvībai, kā to pierāda aizvien lielākais ziņojumu skaits par šādiem gadījumiem; tā kā papildus negatīvai ietekmei uz veselību, iebiedēšana un seksuāla uzmākšanās darbavietā arī negatīvi ietekmē indivīda karjeru, organizācijas un sabiedrību, piemēram, palielinot darba kavējumus, samazinot produktivitāti un pakalpojumu kvalitāti un radot cilvēkkapitāla zudumus;

S.  tā kā ES tiesību akti prasa, lai ES dalībvalstis, iestādes un aģentūras nodrošina piekļuvi līdztiesības iestādei, kas sniegtu neatkarīgu palīdzību no aizskaršanas cietušajām personām, veiktu neatkarīgus apsekojumus, vāktu attiecīgus pēc dzimuma sadalītus un salīdzināmus datus, veiktu pētījumus par definīcijām un klasifikāciju, publicētu neatkarīgus ziņojumus un sniegtu ieteikumus par nodarbinātības un apmācības jautājumiem, par piekļuvi precēm un pakalpojumiem un to piegādi, kā arī par pašnodarbinātību;

T.  tā kā ES sievietes nav pietiekami aizsargātas no dzimuma vardarbības un seksuālas uzmākšanās un psiholoģiskas aizskaršanas, jo dalībvalstīs ir ļoti dažāda politika un likumdošana; tā kā tiesu sistēmas ne vienmēr nodrošina pietiekamu atbalstu sievietēm; tā kā dzimuma vardarbības pārkāpumu izdarītāji bieži vien ir pazīstami ar cietušo personu un tā kā daudzos gadījumos cietusī persona ir atkarīga no pāridarītāja, un tādēļ viņiem ir lielākas bailes ziņot par vardarbību;

U.  tā kā visas dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, bet ne visas ir to ratificējušas, un tā kā šī kavēšanās kavē Konvencijas pilnīgu īstenošanu;

V.  tā kā seksisms un sieviešu seksuāla un psiholoģiska aizskaršana parlamentos ir reāla un plaši izplatīta; tā kā aizskārēji un varmākas pieder ne tikai pie politikās opozīcijas, bet var būt arī vienas un tās pašas partijas biedri, kā arī reliģiskie līderi, pašvaldību vadītāji un pat ģimenes locekļi;

W.  tā kā politiķiem kā pilsoņu ievēlētiem pārstāvjiem ir būtisks pienākums rādīt pozitīvu piemēru, lai sabiedrībā nepieļautu un apkarotu seksuālu uzmākšanos,

X.  tā kā joprojām ik pa laikam tiek apstrīdēta sieviešu leģitimitāte politikā un sievietes cieš no stereotipu ietekmes, kas laupa viņām drosmi iesaistīties politikā, ko var īpaši skaidri pamanīt politikas jomās, kurās sievietes ir mazāk pārstāvētas;

Y.  tā kā nedz valstu un reģionālie parlamenti, nedz visas pašvaldības nav ieviesušas īpašas struktūras un iekšējus noteikumus, ar ko izveidotu pienācīgus kanālus, lai drošā un konfidenciālā veidā varētu iesniegt un izskatīt sūdzības par aizskaršanu; tā kā apmācībai par seksuālas uzmākšanās un psiholoģiskas aizskaršanas novēršanu vajadzētu būt obligātai visiem parlamenta darbiniekiem un deputātiem, tostarp arī Eiropas Parlamentā;

Z.  tā kā vardarbība ģimenē attiecas arī uz darbvietu, jo tā var ietekmēt cietušā piedalīšanos darba dzīvē, darba rezultātus un drošību;

AA.  tā kā seksuāla uzmākšanās un psiholoģiska aizskaršana notiek ne tikai darba vietā, bet arī sabiedriskās vietās, tostarp formālās un informālās izglītības iestādēs, veselības aprūpes un izklaides objektos, uz ielas un sabiedriskajā transportā;

AB.  tā kā kibervajāšana un kiberterorizēšana ir saistīta ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu nolūkā kādu personu vajāt, aizskart, kontrolēt vai ar to manipulēt; tā kā kiberterorizēšana sevišķi smaga problēma ir jaunām sievietēm, jo viņas plaši lieto šīs tehnoloģijas; tā kā 20 % jauno sieviešu (vecumā no 18 līdz 29 gadiem) ES–28 ir cietušas no kiberterorizēšanas;

AC.  tā kā 2016. gada pētījumā konstatēts, ka vairāk nekā puse no aptaujātajām sievietēm ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos darbvietās Apvienotajā Karalistē, bet četras no piecām personām nav ziņojušas savam darba devējam par uzmākšanos[20];

AD.  tā kā jaunās tehnoloģijas potenciāli var būt lietderīgas, analizējot, izprotot un novēršot vardarbības gadījumus;

AE.  tā kā sievietes, īpaši jaunas sievietes, saskaras ar iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos, kas saistīta ar tādu jaunu tehnoloģiju izmantošanu kā tīmekļa vietnes un sociālie tīkli, ko dažkārt organizē slepeni forumi vai sociālo plašsaziņas līdzekļu grupas; tā kā šādās darbībās ir iekļaujami arī izvarošanas draudi, nāves draudi, uzlaušanas mēģinājumi un privātas informācijas un fotogrāfiju publicēšana; tā kā tiešsaistes un sociālo plašsaziņas līdzekļu izmantošana ir plaši izplatīta, tiek lēsts, ka līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai viena no desmit meitenēm jau bija pieredzējusi kādu no kibervardarbības veidiem, tostarp kibervajāšanu un uzmākšanos; tā kā publiski pazīstamas sievietes, cita starpā žurnālistes un īpaši LGBTI un invalīdes ir galvenais tiešsaistes iebiedēšanas un vardarbības mērķis, un tā kā tās rezultātā dažām sievietēm ir nācies pamest sociālos tīklus, izjūtot bailes no fiziskas izrēķināšanās, stresu, koncentrēšanās problēmas, bailes doties mājās un bažas par mīļotajiem;

AF.  tā kā aizskaršanu darbvietā var novērst tikai tad, ja gan privātā, gan publiskā sektora uzņēmumi veido kultūru, kurā sievietes tiek uzskatītas par līdzvērtīgām, un darbinieki cits pret citu izturas ar cieņu;

AG.  tā kā pētījumi liecina, ka aizskaršana ir ļoti izplatīta darba vietās, kurās vadošos amatos dominē vīrieši un sievietēm ir maz varas, piemēram, izklaides un plašsaziņas līdzekļu nozarē, bet tā notiek arī ar tehnoloģijām un tiesībām saistītos uzņēmumos, tirdzniecības un daudzās citās nozarēs, ja vadošajos amatos pārsvarā strādājošo vīriešu grupas pieļauj seksualizētu attieksmi pret darba ņēmējiem; tā kā uzņēmumos, kuru vadībā ir vairāk sieviešu, retāk notiek seksuāla uzmākšanās,

Vispārīgi ieteikumi

1.  stingri nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm (VAW), kā aprakstīts CEDAW un Stambulas konvencijā;

2.  uzsver, ka seksuāla uzmākšanās ir cilvēktiesību pārkāpums, kas saistīts ar patriarhālo varas struktūru, kas steidzami ir jāpārveido;

3.  uzsver vīriešu lielo lomu visu veidu uzmākšanās un seksuālas vardarbības izbeigšanā; aicina Komisiju un visas dalībvalstis aktīvi iesaistīt vīriešus izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņās, kā arī izglītošanas kampaņās par dzimumu līdztiesību; uzsver, ka profilakses kampaņām ir jāpievērš uzmanība arī mazāk smagiem nodarījumiem;

4.  uzskata, ka informētības palielināšanas pasākumi un kampaņas, kas paredzētas, lai novērstu vardarbību pret meitenēm un sievietēm, jāattiecina arī uz zēniem, un tās būtu jāorganizē sākotnējos izglītības posmos;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt, lai pareizi tiktu īstenotas ES direktīvas par seksuālas uzmākšanās aizliegumu;

6.  aicina dalībvalstis izstrādāt visaptverošus valsts rīcības plānus un tiesību aktus vardarbības pret sievietēm novēršanai, pienācīgu uzmanību pievēršot tam, lai līdztiesības iestādēm būtu pietiekami resursi, tostarp, bet ne tikai personāla apmācībai un pietiekamam finansējumam;

7.  aicina Komisiju apkopot paraugprakses piemērus par seksuālas uzmākšanās un psiholoģiskas aizskaršanas, kā arī grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršanas apkarošanu darba vietā un citās vietās, kā arī plaši izplatīt šāda apkopojuma rezultātus;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgus un piemērotus finansēšanas mehānismus programmām un pasākumiem, kas paredzēti, lai apkarotu sieviešu seksuālu uzmākšanos un psiholoģisku aizskaršanu visos līmeņos, īpašu uzmanību pievēršot jaunu tehnoloģiju un to līdzekļu izmantošanai, kurus nodrošina inovācija, piemēram, veicot lielākus ieguldījumus pētniecības un inovācijas procesos, kuru mērķis ir novērst šo parādību;

9.  aicina Eiropas ombudu apkopot datus par dažādiem aizsardzības noteikumiem, kas pastāv ES iestādēs un aģentūrās, un izdot saistošus secinājumus, lai saskaņotu noteikumus ar labākajiem standartiem;

10.  pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis vēl nav ratificējušas Stambulas konvenciju, un aicina visas dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nekavējoties to ratificēt un pilnībā īstenot; turklāt aicina dalībvalstis, kuras jau ir ratificējušas Stambulas konvenciju, to pilnībā īstenot;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis gūt skaidru priekštatu par seksuālas uzmākšanās problēmu ES, izdarot labākus un zinātniski pamatotākus pētījumus, kas ietvertu arī jauna veida problēmas, tādas kā kiberterorizēšana;

12.  atzinīgi vērtē jaunās, plašās publiskās debates, tostarp sociālajos plašsaziņas līdzekļos, kas sekmē robežu novilkšanu attiecībā uz to, kur beidzas pieņemama uzvedība un sākas seksuāla uzmākšanās; atzinīgi vērtē īpaši tādas iniciatīvas kā # MeToo kustība un stingri atbalsta visas sievietes un meitenes, kas piedalījās kampaņā, tostarp tās, kuras ir nosodījušas savus pāridarītājus;

13.  aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu par mobinga un seksuālas uzmākšanās apkarošanu darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē un iekļaut tajā jēdzienu seksuālas uzmākšanās un citu veidu aizskaršanas atjauninātu un visaptverošu definīciju;

14.  uzsver nepieciešamību apkarot to darba ņēmēju pastāvīgu un ilgstošu aizskaršanu vai iebiedēšanu, kas izraisa vai ir iemesls viņu pazemošanai vai izolēšanai, vai izslēdz viņus no līdzstrādnieku komandas;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar Eurostat un EIGE nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī uzlabot, veicināt un nodrošināt attiecīgu, pēc dzimumiem sadalītu un salīdzināmu datu vākšanu par gadījumiem, kad notikusi seksuāla un uz dzimumu balstīta diskriminācija un psiholoģiska aizskaršana, tostarp kiberterorizēšana; mudina darba devēju organizācijas, arodbiedrības un darba devējus aktīvi piedalīties datu vākšanas procesā, nodrošinot ar nozarēm un profesijām saistītas specifiskas zināšanas;

16.  norāda, ka, lai iegūtu salīdzināmus datus par seksuālās uzmākšanās un iebiedēšanas izplatību dalībvalstīs, būtu jānosaka par prioritāti lielāka informētība par problēmām un to atzīšana, veicot saskaņotus pasākumus, lai izplatītu informāciju un nodrošinātu apmācību;

17.  atkārtoti aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai, lai cīnītos pret visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un dzimuma vardarbību, kurā būtu jāiekļauj kopējas dažādu veidu vardarbības pret sievietēm definīcijas, tostarp atjaunināta un visaptveroša seksuālas uzmākšanās vai citādas aizskaršanas un mobinga definīcija, kā arī kopēji tiesību akti par kriminālatbildības noteikšanu par vardarbību pret sievietēm; aicina Komisiju nākt klajā ar visaptverošu ES stratēģiju pret visu veidu vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, tostarp seksuālu uzmākšanos un ļaunprātīgu sieviešu un meiteņu izmantošanu, pamatojoties uz liecībām, kuru pamatā ir sieviešu stāstītais un tieša pieredze;

18.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu publisko finansējumu nolūkā nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, tiesneši un visi ierēdņi, kas nodarbojas ar iebiedēšanas un seksuālas uzmākšanās gadījumiem, ir apmācīti, lai izprastu vardarbību un aizskaršanu darbavietā un ārpus tās;

19.  aicina dalībvalstis nodrošināt kvalitatīvu, viegli pieejamu un atbilstīgi finansētu specializētu pakalpojumu sniegšanu no dzimuma vardarbības un seksuālas uzmākšanās un psiholoģiskas aizskaršanas cietušajiem, un atzīt, ka šīs vardarbības pret sievietēm izpausmes ir savstarpēji saistītas un ka tās ir jārisina, izmantojot holistisku pieeju, kuras mērķis ir aptvert gan sociālos, gan kultūras aspektus, uz kuriem balstās vardarbība pret sievietēm, kā arī nodrošināt specializētu pakalpojumu sniegšanu, lai darītu pieejamus tehnoloģiskus profilakses un vadības instrumentus;

20.  aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās valdības nodrošināt atbilstīgus plānus un resursus, lai garantētu, ka personām, kas cietušas no vardarbības un aizskaršanas laukos un attālos rajonos, netiek liegta piekļuve palīdzībai un aizsardzībai vai ierobežota to pieejamība;

21.  aicina Komisiju novērst jaunas dzimuma vardarbības formas, piemēram, iebiedēšanu tiešsaistē, paplašinot nelikumīgas naida runas definīciju, kas noteikta ES tiesību aktos pamatlēmumā par cīņu pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, izmantojot krimināltiesības, lai iekļautu mizogīniju, un nodrošinātu, ka rīcības kodekss cīņai pret nelikumīgu tiešsaistes naida runu attiecas arī uz šiem noziegumiem; aicina izstrādāt izglītības programmas, mudinot sievietes uzlabot savas jauno tehnoloģiju lietošanas prasmes, lai viņas varētu labāk stāties pretī visiem seksuālās uzmākšanās un iebiedēšanas veidiem kibertelpā, un mudina specializētus dienestus sadarboties tādu datu un resursu sistēmu izveidošanā, kas spēj uzraudzīt un analizēt dzimuma vardarbības problēmu, nepārkāpjot jauno Vispārīgo datu aizsardzības regulu (Regula (ES) 2016/679);

22.  turklāt nosoda plaši izplatīto seksuālo uzmākšanos un cita veida aizskarošu izturēšanos, īpaši tiešsaistes spēlēs un sociālajos plašsaziņas līdzekļos, un mudina plašsaziņas līdzekļu uzņēmumus un operatorus veikt uzraudzību un nekavējoties reaģēt uz jebkuriem aizskaršanas gadījumiem; tāpēc, lai novērstu un apkarotu iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, kā arī tiešsaistes vidē, prasa izveidot dažādus pasākumus, tostarp palielināt informētību, izstrādāt apmācību, pieņemt iekšējus noteikumus par disciplinārsodiem pārkāpumu izdarītājiem un sniegt psiholoģisku un/vai juridisku atbalstu personām, kas cietušas šādas prakses dēļ;

Vardarbība darbvietā

23.  uzsver, ka dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām iestādēm, darba devēju organizācijām un arodbiedrībām steidzami ir jāsaprot šķēršļi, ar kuriem saskaras sievietes, ziņojot par seksuālu uzmākšanos, diskrimināciju dzimuma dēļ un vardarbību, un ka tādēļ jāpiedāvā sievietēm pilnīgs atbalstu un jāiedrošina ziņot cita starpā par seksuālu uzmākšanos, ar dzimumu saistītu diskrimināciju, grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršanu un iebiedēšanu, nebaidoties no iespējamām sekām, un jāizveido mehānismi, kas dod iespēju un atbalstu sievietēm drošai ziņošanai par aizskarošas izturēšanās gadījumiem;

24.  aicina dalībvalstis īstenot aktīvu un efektīvu politiku, lai novērstu un apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp seksuālu uzmākšanos un seksisma un mobinga izpausmes, kurām darbvietā ir pakļauta lielākā sieviešu daļa;

25.  uzsver, ka nekavējoties ir vajadzīgi standarti par cīņu pret vardarbību un aizskaršanu darba vietā, ar ko būtu jānodrošina tiesiskais regulējums valdību, darba devēju, uzņēmumu un arodbiedrību rīcībai visos līmeņos;

26.  atzīmē, ka atsevišķās nozarēs un profesijās ir lielāks vardarbības risks, jo īpaši veselības aprūpē, valsts neatliekamās palīdzības dienestos, politikā, izglītībā, transportā, mājsaimniecības darbā, lauksaimniecībā un lauku ekonomikā, kā arī tekstilrūpniecības, apģērbu šūšanas, ādas apstrādes un apavu ražošanas nozarē;

27.  atzīmē, ka atsevišķu grupu darba ņēmēji var vairāk ciest no iebiedēšanas un vardarbības darba vietā, jo īpaši grūtnieces un vecāki, sievietes ar invaliditāti, migrantes, pirmiedzīvotājas, LGBTI un sievietes, kuras strādā nepilnu darba laiku vai ar pagaidu darba līgumu;

28.  norāda, ka nevēlama rīcība var rasties vienlaicīgi no dažādiem avotiem vai vienlaikus attiekties uz profesionālo, privāto vai sociālo dzīvi, kam ir negatīva ietekme uz visām personām, profesionālajām grupām vai sociālajām grupām minētajās jomās;

29.  aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, lai novērstu un apkarotu vardarbību un aizskaršanu darba vietā, īstenojot politiku, ar ko nosaka novēršanas pasākumus, efektīvas, pārredzamas un konfidenciālas procedūras sūdzību izskatīšanai, stingras un atturošas sankcijas pret pārkāpējiem, visaptverošu informāciju un apmācību, lai nodrošinātu, ka darba ņēmēji izprot attiecīgo politiku un procedūras, kā arī atbalstu uzņēmumiem, izstrādājot rīcības plānus visu šo pasākumu īstenošanai; uzsver, ka šie pasākumi būtu jāiekļauj pašreizējās struktūrās, ja šajās struktūrās jau ir iestrādāti šķēršļi dzimumu līdztiesībai;

30.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar psiholoģijas speciālistiem ieguldīt darba inspektoru apmācībā un nodrošināt, ka uzņēmumi un organizācijas sniedz kvalificētu profesionālo un psiholoģisko atbalstu cietušajiem;

31.  aicina dalībvalstis un sociālos partnerus nodrošināt, ka gan valsts, gan privātie uzņēmumi un organizācijas rīko obligātu apmācību par seksuālu uzmākšanos un iebiedēšanu visiem darbiniekiem un tiem, kas ir vadošos amatos; uzsver, ka efektīvai apmācībai vajadzētu būt interaktīvai, nepārtrauktai un pielāgotai konkrētajai darbvietai un to jānodrošina ārējiem ekspertiem;

32.  uzsver, cik nopietna ir neziņošana par uzmākšanās gadījumiem, un uzsver, ka ir svarīgi, lai katrā organizācijā būtu pieejami apmācīti konfidenciāli padomdevēji, lai atbalstītu cietušos, palīdzētu viņiem ziņot un sniegtu juridisko palīdzību;

33.  uzsver, ka uzņēmumiem vajadzētu būt absolūtas neiecietības pieejai attiecībā uz seksuālu uzmākšanos un politiku, kas to veicina, un ka uzņēmumiem ir jānodrošina, ka visi darbinieki ir informēti par šo politiku, ziņošanas procedūrām un savām tiesībām un pienākumiem saistībā ar seksuālu uzmākšanos darbvietā;

34.  aicina plašsaziņas līdzekļus aizsargāt un atbalstīt tos žurnālistus, kas cietuši no iebiedēšanas tiešsaistē, un pieņemt tādus labas prakses piemērus kā izpratnes veidošanas kampaņas, atbilstošu vadības apmācību, tostarp par cietušo vainošanas un sekundārās viktimizācijas novēršanu, pasākumus kiberdrošības uzlabošanai un juridiskās palīdzības sniegšanu attiecīgajai personai, lai iesniegtu sūdzību;

35.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu vienādu sieviešu un vīriešu darba samaksu kā līdzekli, ar ko nepieļaut ļaunprātīgu varas izmantošanu un veicināt dzimumu līdztiesību un cilvēcisko cieņu, kam ir izšķirīga nozīme vardarbības pret sievietēm izskaušanā; uzsver, ka par vienādu darba samaksu jāgarantē ar darba samaksas pārredzamību un ievērojot iespējamo cietušo tiesības uz informāciju, nodrošinot vienlīdzīgas attieksmes un nodarbinātības iespējas starp sievietēm un vīriešiem, kā arī nodrošinot un atvieglojot sieviešu piekļuvi lēmumu pieņemšanai un augstākā līmeņa vadības amatiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā, tādējādi panākot līdzsvarotu sieviešu pārstāvību direktoru padomēs; tādēļ aicina Komisiju un Padomi pastiprināt centienus, lai atsāktu izskatīt Padomes direktīvu par sievietēm, kuras izskatīšana Padomē ir apturēta kopš 2013. gada;

36.  uzskata, ka ir nepieciešama visaptveroša pieeja, novēršot vardarbību darbvietā, un šādā pieejā būtu jāatzīst, ka iebiedēšana, seksuāla uzmākšanās, grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršana pastāv līdztekus tādām problēmām kā dažādi neapmaksāta darba veidi oficiālajā un neoficiālajā ekonomikā (piemēram, naturālās saimniecības, pārtikas gatavošana, bērnu un vecu cilvēku aprūpe) un vairākās darba pieredzes shēmās (piemēram, stažēšanās, prakse un brīvprātīgais darbs);

37.  prasa ātri pieņemt pārskatīto Rakstiskā paziņojuma direktīvu (Padomes Direktīva 91/533/EEK); atkārtoti aicina pieņemt direktīvu par pienācīgiem darba apstākļiem, kurā būtu jāiekļauj pasākumi, lai apkarotu mobingu un seksuālu uzmākšanos darbvietā;

38.  konstatē, ka vardarbība ģimenē bieži vien ietekmē arī darba vietu un atstāj nelabvēlīgas sekas uz darba ņēmēju dzīvi un uzņēmumu produktivitāti un ka šāds domino efekts var izpausties arī pretējā virzienā, proti, no darba vietas uz mājas dzīvi; šajā kontekstā aicina Komisiju sniegt norādījumus par Eiropas aizsardzības rīkojumu piemērojamību darbvietā un izskaidrot darba devēju pienākumus;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka pastāv grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršana nodarbinātības jomā;

Vardarbība politiskajā dzīvē

40.  aicina visus politiķus ievērot augstākos uzvedības standartus un rādīt atbildīgas rīcības piemēru, kā nepieļaut un apkarot seksuālu uzmākšanos parlamentos un ārpus tiem;

41.  nosoda sieviešu politiķu visu veidu aizskaršanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos un viņu āzēšanu, kas ir saistīta ar seksistisku un aizskarošu paziņojumu ievietošanu, tostarp ietverot draudus nogalināt un izvarot;

42.  uzsver, cik būtiski ir izstrādāt visu partiju politiku un procedūras, ar ko aizsargāt politiskos amatos ievēlētas personas, kā arī darbiniekus;

43.  atzīst, ka paritātes sarakstiem visos līmeņos ir liela nozīme, lai politikā varētu iesaistīties sievietes un pārveidotu varas struktūras, kas diskriminē sievietes; aicina dalībvalstis ieviest šādus sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanām;

44.  aicina visas politiskās partijas, tostarp tās, kas pārstāvētas Eiropas Parlamentā, veikt konkrētus pasākumus, lai risinātu šo problēmu, tostarp ieviest rīcības plānus un pārskatīt iekšējos partiju noteikumus, lai ieviestu absolūtas neiecietības politiku, preventīvus pasākumus, procedūras sūdzību izskatīšanai un piemērotas sankcijas par seksuālo uzmākšanos un sieviešu iebiedēšanu politikā;

45.  aicina valsts un reģionālos parlamentus, kā arī pašvaldības pilnībā atbalstīt cietušos saskaņā ar iekšējo procedūru satvaru un/vai politiku, lai izmeklētu gadījumus, uzglabātu datus konfidenciālā reģistrā, nodrošinātu visiem darbiniekiem un deputātiem obligātu apmācību par personas cieņu un pieņemtu citus paraugprakses pasākumus, ar ko visos attiecīgās iestādes līmeņos garantētu absolūtu neiecietību pret pārkāpumiem;

46.  mudina visus attiecīgos dalībniekus nodrošināt tā 2017. gada rezolūcijas par seksuālas uzmākšanās un aizskarošas izturēšanās Eiropas Savienībā visaptverošu un ātru īstenošanu; uzskata, ka tā pienākums ir nodrošināt absolūtu neiecietību pret seksuālu uzmākšanos un pienācīgi aizsargāt un atbalstīt cietušos; šajā sakarībā prasa:

–  izveidot neatkarīgu ekspertu darba grupu, kas nodarbojas ar seksuālās uzmākšanās un aizskarošas izturēšanās situācijas izpēti Parlamentā;

–  veikt novērtējumu un vajadzības gadījumā pārskatīt Parlamenta kompetento iestāžu sastāvu, lai nodrošinātu neatkarību un dzimumu līdzsvaru;

–  noteikt, ka uz visiem darbiniekiem un deputātiem ir jāpiedalās obligātā apmācībā;

–  noteikt skaidru termiņu regulējumā paustā prasību visaptverošai īstenošanai;

47.  aicina politiķus mudināt vadītājus piedalīties apmācībā un kursos, lai nepieļautu vienaldzīgu attieksmi no vadītāju puses un konstatētu situācijas, kurās notiek vardarbība pret sievietēm;

Vardarbība sabiedriskās vietās

48.  aicina Komisiju nākt klajā ar jēdziena “sabiedriska vieta” definīciju, ņemot vērā komunikācijas tehnoloģiju attīstību un līdz ar to šajā definīcijā ietverot arī virtuālas sabiedriskās vietas, tādas kā sociālie tīkli un tīmekļa vietnes;

49.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest īpašus tiesību aktus par aizskaršanas nepieļaušanu sabiedriskās vietās, tostarp profilaktiskas programmas, kurās īpašu uzmanību pievērstu aculiecinieku iejaukšanās nozīmei;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt turpmāku izpēti par seksuālas uzmākšanās cēloņiem un sekām sabiedriskās vietās, tostarp par seksistisku un dzimumu stereotipus kultivējošu reklāmu iespējamo ietekmi uz vardarbības un aizskaršanas biežumu;

51.  uzsver, ka izpratnes veicināšanas kampaņas, ar kurām apkaro dzimumu stereotipus un patriarhālas attiecības un veicina absolūtu neiecietību pret seksuālu uzmākšanos, ir viens no labākajiem rīkiem, kas palīdz novērst dzimuma vardarbību sabiedriskās vietās;

52.  uzsver, ka izglītība par dzimumu līdztiesību katrā līmenī ir būtisks līdzeklis, lai izvairītos no šāda veida pārkāpumiem un novērstu tos, mainītu domāšanas veidu un samazinātu ar kultūru saistīto iecietību pret seksismu un seksuālu uzmākšanos; uzsver, ka skolās ir jāievieš izglītojošas programmas un diskusijas par šo tēmu; norāda, ka sadarbībā ar attiecīgajām NVO un līdztiesības iestādēm šajās programmās un diskusijās vajadzības gadījumā būtu jāiekļauj pienācīga informācija un diskusijas par seksuālas uzmākšanās novēršanu un tās apkarošanas pasākumiem, lai veicinātu izpratni par cietušo tiesībām un atgādinātu cilvēkiem par tā saistību ar priekšstatu par sievieti kā objektu;

53.  aicina dalībvalstis sekmēt izpratnes veicināšanas kampaņas vidusskolās un iekļaut jautājumus par iebiedēšanu tiešsaistē skolu un augstskolu izglītības programmās; īpaši aicina turpināt veiksmīgo iniciatīvu pret iebiedēšanu tiešsaistē un drošāka interneta iniciatīvu nolūkā apkarot iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos, lai palīdzētu jauniešiem, kas būs nākotnes ES iedzīvotāji, izprast vajadzību virzīties tuvāk dzimumu līdztiesībai un cienīt sievietes;

54.  aicina dalībvalstis izveidot ziņojumu sistēmu skolās, lai sekotu līdzi visiem kiberiebiedēšanas gadījumiem;

55.  atzīmē, ka atsevišķi dalībvalstu veiktie pasākumi ir bijuši efektīvi un samazinājuši uzmākšanos sabiedriskās vietās, tādi kā oficiāla uzraudzība (palielināta policijas klātbūtne un/vai transporta darbinieku skaits sabiedriskā transportā, videonovērošanas sistēma (CCTV) un dabiskā novērošana (labāka redzamība un uzlabots apgaismojums);

56.  aicina dalībvalstis atgādināt interneta pakalpojumu sniedzējiem viņu pienākumu aizsargāt patērētājus tiešsaistē, vēršoties pret atkārtotu aizskaršanu vai vajāšanu, lai aizsargātu cietušos un informētu pārkāpējus, ka viņi neizbēgs no soda, un tādējādi mainītu pārkāpēju uzvedību;

57.  aicina dalībvalstis, saņemot atbalstu no IT speciālistiem un attiecīgām uzraudzības struktūrām, piemēram, pasta policijas spēkiem, rūpīgāk uzraudzīt tīmekļa vietnes, lai aizsargātu personas, kas cietušas iebiedēšanas un seksuālas uzmākšanās, kā arī, ja nepieciešams, novērst nodarījumus un sodīt par tiem;

58.  aicina dalībvalstis izmantot līdzekļus, kas vajadzīgi, lai izskaustu plašsaziņas līdzekļos, politikā un sabiedrības diskusijās izmantoto valodu, kas veicina vardarbīgu uzvedību un pazemo sievietes, tādējādi aizskarot viņu cilvēcisko cieņu;

59.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot savus tiesību aktus un definīciju par dzimuma vardarbību, ņemot vērā vardarbības pret sievietēm definīciju Stambulas Konvencijā, lai palielinātu to tiesību aktu efektivitāti, kas apkaro aizskaršanu un mobingu;

60.  mudina Komisiju un dalībvalstis uzlabot uzraudzības mehānismus, lai adekvāti īstenotu ES tiesību aktus, kas aizliedz seksuālu uzmākšanos, un nodrošināt, ka līdztiesības iestādēm katrā dalībvalstī ir pietiekami līdzekļi, lai stātos pretī diskriminācijai;

°

°  °

61.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

PASKAIDROJUMS

Seksuāla uzmākšanās un personas aizskaršana darba vietā ir divi no vissmagākiem, tomēr plaši izplatītiem dzimumu diskriminācijas veidiem, un 90 % no cietušajiem ir sievietes. Eiropas Savienībā seksuāli aizskartas ir līdz 55 % sieviešu, un viena sieviete no desmit ir cietusi no seksuālas uzmākšanās vai vajāšanas ar jauno tehnoloģiju starpniecību. Lai gan seksuāla vardarbība un uzmākšanās ir klajš dzimumu līdztiesības pārkāpums un līdz ar to pretrunā vienai no ES pamatvērtībām un visaptverošiem starptautiskiem tiesību aktiem, kas izstrādāti vairāku gadu desmitu garumā, šie pārkāpumi ir ļoti smaga un aktuāla problēma gandrīz ikvienā pasaules valstī.

Likumdošana, kuras mērķis ir cīnīties pret vardarbību un uzmākšanos, ES ir ļoti dažāda, kas atspoguļo sociālās, kultūras, tiesiskās un administratīvās atšķirības dalībvalstīs — jo īpaši darba aizsardzības ziņā. Vairums dalībvalstu vardarbības un uzmākšanās problēmu risina ar vienlīdzīgas attieksmes tiesībām vai standarta darba likumiem, nevis ar īpašiem darba aizsardzības tiesību aktiem. Šīs atšķirības ir redzamas arī dažādajās jēdzienu “seksuāla uzmākšanās”, “vardarbība” un “personas aizskaršana darba vietā” definīcijās. ES līmeņa iniciatīvās ir būtiski iestrādāt ES mēroga pieeju vardarbības pret sievietēm definēšanai un pētīt šīs vardarbības cēloņus un sekas.

Seksuāla uzmākšanās saskaņā ar ES tiesību aktos sniegto definīciju ir tad, “ja notiek jebkāda veida nevēlama vārdiska, nevārdiska vai fiziska seksuāla rakstura rīcība, kuras mērķis vai sekas ir kādas personas cieņas aizskaršana, jo īpaši, ja tā rada iebiedējošu, naidīgu, degradējošu, pazemojošu vai aizskarošu vidi”. Turklāt Direktīvā par cietušo tiesībām dzimumu vardarbība ir definēta kā cietušā pamatbrīvību pārkāpums un ietver seksuālu vardarbību (tostarp izvarošanu, seksuālu vardarbību un uzmākšanos).

Seksuāla uzmākšanās un personas aizskaršana darba vietā ir problēma, kas skar visu vecuma, izglītības, ienākumu un sociālā statusa līmeņu cietušos un vainīgos. Tās cēloņi ir dzimtiskā stereotipizēšana un seksisms, tostarp seksistiska naida runa, kas var novest pie citiem demoralizējošas vardarbības veidiem un skart ne tikai cietušo, bet arī cietušā ģimeni.

Atšķirības, kādas starp dalībvalstīm ir seksuālas uzmākšanās un vardarbības definēšanā un šo parādību apkarošanas tiesību aktu izstrādē, ietekmē to, vai konkrētais gadījums ir vai nav uzskatāms par kādas personas cieņas aizskārumu un attiecīgi vai tas ir vai nav paziņojams kā vardarbības vai uzmākšanās pārkāpums. Piemēram, sievietes ne vienmēr izprot, ka pret viņām vērstā darbība ir seksuāla uzmākšanās vai personas aizskaršana darba vietā, un līdz ar to neziņo par pārkāpumu. Turklāt daudzi no vardarbības un uzmākšanās cietušie nevēršas tiesā, jo nav izredžu tiesā uzvarēt vai arī ir bailes no atriebības. Tādējādi neziņošana par pārkāpumu ir izplatīta problēma visā pasaulē, tostarp ES.

Valsts līmenī galvenie cēloņi sliktai izpratnei par seksuālu uzmākšanos vai personas aizskaršanu darba vietā ir nezināšana par to, kas ir seksuāla uzmākšanās, nepietiekami līdzekļi/metodes problēmas izvērtēšanai un pārvaldīšanai, valdības un organizāciju piešķirtā zemā prioritāte šai problēmai, ierobežoti zinātniskie pierādījumi un īpaša šīs jomas regulējuma trūkums.

Bieži vien darba vietā seksuālu uzmākšanos un personas aizskaršanu var saasināt tādas problēmas kā uzņēmuma vai organizācijas darba struktūra, nekompetenti vadītāji, potenciālā cietušā sociālā neaizsargātība, nelabvēlīga vai naidīga vide un kultūra, kas pieņem vai pat netieši atbalsta uzmākšanos.

Politiskajā dzīvē vardarbību pret sievietēm bieži vien izmanto, lai atturētu no iesaistīšanās politikā. Pasaulē tiek rīkotas kampaņas vardarbības pret sievietēm politikā apkarošanai, tādas kā #NotTheCost. Atturēšanai no politikas iemesls ir stereotips, ka sievietes nav piemērotas politikai, un šādas attieksmes dēļ daudzas sievietes politikā neiesaistās. Šīs idejas izplata gan politiskie oponenti, gan neapmierināti pilsoņi, dažreiz arī citas valstī ietekmīgas personas, piemēram, reliģiskie līderi, vai pat attiecīgās personas ģimenes locekļi.

Lai gan seksuāla uzmākšanās sabiedriskās vietās ir plaši izplatīta, par to nereti neziņo un neveic pētījumus, nedz arī pieņem atbilstīgus tiesību aktus. Seksuāla uzmākšanās notiek gan sabiedriskā transportā, gan uz ielas, bāros un restorānos. Tā pastāv arī tiešsaistes forumos, jo aizvien plašāka jauno tehnoloģiju pieejamība ikvienā sabiedrības līmenī un dzīves jomā ir radījusi uzmākšanās un vardarbības papildu iespējas, turklāt tiešsaistes anonimitātes dēļ pārkāpēji var palikt nesodīti.

Seksuāla uzmākšanās un personas aizskaršana darba vietā var atstāt ilgstošas kaitējošas sekas cietušajiem, kas ietver smagi iedragātu psiholoģisko (trauksme un bailes) un fizisko (zilumi, brūces un pat nāve) veselību. Sekas, ko individuālai personai rada aizskaršana darba vietā, var izpausties gan kā pārejošs stress, gan kā ilgtermiņa slimības atvaļinājums, un reizēm var pat novest līdz pašnāvībai. Turklāt vardarbība skar ne tikai cietušo, bet arī viņa/viņas ģimeni. Sievietēm, kas cietušas no dzimumu vardarbības, un viņu bērniem bieži vien ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo pastāv ļoti liels risks cietušajiem atkārtoti kļūt par uzmākšanās un vardarbības upuriem.

Kā to parāda šis ziņojums, steidzami ir jāuzlabo zināšanas, piemēram, apkopojot attiecīgus dezagregētus un salīdzināmus datus, un ir jāizprot, kādi ir riski un sekas vardarbībai un personas aizskaršanai darba vietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē, lai rastu iespējamos veidus un metodes, kā šo problēmu novērst. Turklāt ir jāprecizē noteikumi, definīcijas un klasifikācija, ko izmanto saistībā ar dažādiem seksuālas un dzimumu vardarbības veidiem.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

10.7.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

0

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Arena, Heinz K. Becker, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Florent Marcellesi, Angelika Mlinar, Krisztina Morvai, Maria Noichl, Margot Parker, Marijana Petir, Pina Picierno, Liliana Rodrigues, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Anna Záborská, Maria Gabriela Zoană

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lívia Járóka, Kostadinka Kuneva, Clare Moody, Mylène Troszczynski

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Cornelia Ernst

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

21

+

ALDE

Angelika Mlinar

GUE/NGL

Malin Björk, Cornelia Ernst, Kostadinka Kuneva

NI

Krisztina Morvai

PPE

Heinz K. Becker, Lívia Járóka, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Elissavet Vozemberg-Vrionidi

S&D

Maria Arena, Vilija Blinkevičiūtė, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Clare Moody, Maria Noichl, Pina Picierno, Liliana Rodrigues, Maria Gabriela Zoană

VERTS/ALE

Florent Marcellesi, Ernest Urtasun

0

-

 

 

5

0

EFDD

Margot Parker

ENF

Mylène Troszczynski

PPE

Marijana Petir, Michaela Šojdrová, Anna Záborská

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 30. augusts
Juridisks paziņojums - Privātuma politika