Procedūra : 2018/2077(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0352/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0352/2018

Debates :

PV 15/11/2018 - 2
CRE 15/11/2018 - 2

Balsojumi :

PV 15/11/2018 - 5.7
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0464

ZIŅOJUMS     
PDF 670kWORD 78k
24.10.2018
PE 623.612v03-00 A8-0352/2018

par aprūpes pakalpojumiem Eiropas Savienībā dzimumu līdztiesības uzlabošanai

(2018/2077(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referente: Sirpa Pietikäinen

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par aprūpes pakalpojumiem Eiropas Savienībā dzimumu līdztiesības uzlabošanai

(2018/2077(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu "Iniciatīva strādājošo vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvara atbalstam" (COM(2017)0252),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES (COM(2017)0253),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 5., 27., 31., 32., 33. un 47. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), kas pieņemta 1979. gada 18. decembrī Ņujorkā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ratificējusi Eiropas Savienība un visas tās dalībvalstis,

–  ņemot vērā 5. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) — panākt dzimumu līdztiesību un palielināt visu sieviešu un meiteņu iespējas, un īpaši 5.4 IAM mērķi — atzīt un novērtēt bezmaksas aprūpi un mājsaimniecības darbus, nodrošinot sabiedriskos pakalpojumus, infrastruktūru un sociālās aizsardzības politiku un veicinot dalītu atbildību mājsaimniecībās un ģimenēs atbilstoši valstīs pieņemtajām normām,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2018. gada 10. maija ziņojumu "Panākumi virzībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu",

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 7. decembra secinājumus "Uzlabot dzīvesvietā sniegtu atbalstu un aprūpi neatkarīgai dzīvei",

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par agrīno pirmsskolas izglītību un aprūpi — kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei(2),

–  ņemot vērā Eiropadomes Barselonas sanāksmē 2002. gada 15. un 16. martā pieņemtos prezidentūras secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. novembra paziņojumu "ES rīcības plāns 2017.–2019. gadam. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības likvidēšana" (COM(2017)0678),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu "Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam" (SWD(2015)0278) un jo īpaši tā 3.1. nodaļu "Palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību",

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 8. maija ziņojumu par mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstību, lai palielinātu sieviešu dalību darba tirgū, līdzsvarotu darba un privāto dzīvi strādājošiem vecākiem un panāktu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi Eiropā ("Barselonas mērķi") (COM(2018)0273),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 29. maija ziņojumu "Barselonas mērķi. Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei" (COM(2013)0322),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 17. februāra paziņojumu "Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei" (COM(2011)0066),

–  ņemot vērā Komisijas ceļvedi par agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes kvalitāti (Ares(2018)1505951),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu "Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana"(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu "Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei" (COM(2010)2020), 2013. gada 20. februāra paziņojumu "Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā" (COM(2013)0083) un 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu "Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveide" (COM(2017)0250),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 6. jūnija paziņojumu par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. līdz 2020. gadam (COM(2014)0332),

–  ņemot vērā 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanu privātajā un publiskajā sektorā ES(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā(8),

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta darbā(9),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par sieviešu lomu novecojošā sabiedrībā(10),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi un jauniem sociālā dialoga veidiem(11),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 22. maija priekšlikumu Padomes ieteikumam par kvalitatīvām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes sistēmām (COM(2018)0271) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu, kas sagatavots šajā pašā datumā (SWD(2018)0173),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2015. gada dzimumu līdzsvara indeksu un tā 2015. gada ziņojumu "Darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana Eiropas Savienībā: Politikas pārskats",

–  ņemot vērā Eurofound 2011. gada 7. decembra ziņojumu "Uzņēmumu iniciatīvas, kas paredzētas strādājošajiem, kuru aprūpē ir bērni vai pieaugušie ar invaliditāti",

–  ņemot vērā Eurofound 2013. gada 14. jūlija informatīvo dokumentu "Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru",

–  ņemot vērā Eurofound 2014. gada 17. jūnija ziņojumu "Aprūpes sektors — darba apstākļi un nodarbinātības kvalitāte",

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada 22. oktobra ziņojumu "Darbs un aprūpes pienākumi — saskaņošanas pasākumi demogrāfisku pārmaiņu apstākļos",

–  ņemot vērā Eurofound 2016. gada 17. novembra pārskata ziņojumu "Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums",

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 28. novembra pētījumu "Aprūpes nami gados vecākiem eiropiešiem. Sabiedriskie, peļņas un bezpeļņas pakalpojumu sniedzēji",

–  ņemot vērā Eurofound 2018. gada 23. janvāra pētījumu "2016. gada Eiropas dzīves kvalitātes pārskats — dzīves kvalitāte, sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte un sabiedrības kvalitāte",

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas un Komisijas kopīgi sagatavoto 2014. gada 10. oktobra ziņojumu "Atbilstoša sociālā aizsardzība ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā",

–  ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas un Komisijas kopīgi sagatavoto 2016. gada 7. oktobra ziņojumu par veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmām un fiskālo ilgtspēju, 

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 21. septembra atzinumu par mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku tiesībām(12),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 16. oktobra atzinumu par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā(13),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 26. maija atzinumu "Profesionālu darba vietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu jomā"(14),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta ziņojumu "Dzimumu līdztiesības indekss 2017. gadā — dzimumu līdztiesības novērtējums Eiropas Savienībā 2005.–2015. gadā",

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gada marta pētījumu "Atšķirības starp sievietēm un vīriešiem darbā, aprūpē un brīvajā laikā" un 2016. gada novembra pētījumu "Līdzekļu izmantošana dzimumu līdztiesībai atsevišķās dalībvalstīs",

–  ņemot vērā 2012. gadā publicēto WeDo projektu attiecībā uz gados vecāku cilvēku labklājību un cieņu pret tiem "Eiropas kvalitātes pamatprogramma ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. Principi un vadlīnijas labklājības un cieņas nodrošināšanai vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem vajadzīga aprūpe un palīdzība",

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0352/2018),

A.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punktu un Pamattiesību hartas 21. pantu sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no pamatvērtībām, uz kurām balstās ES; tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 8. pantu, "veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību"; tā kā virzība uz dzimumu līdztiesību tomēr ir bijusi lēna;

B.  tā kā Eiropas sociālo tiesību pīlārā, ko Parlaments, Padome un Komisija kopīgi pasludināja 2017. gada 17. novembrī, ir noteikti būtiski principi, un tā mērķis ir nodrošināt Savienības iedzīvotājiem jaunas tiesības, tostarp dzimumu līdztiesības, vienādu iespēju, atbalsta bērniem un personu ar invaliditāti iekļaušanas jomā, kuras vienprātīgi atbalsta ES iestādes un dalībvalstis; tā kā 9. princips par darba un privātās dzīves līdzsvaru nosaka, ka "vecākiem un personām ar aprūpes pienākumiem ir tiesības uz piemērotu atvaļinājumu, elastīgu darba režīmu un piekļuvi aprūpes pakalpojumiem";

C.  tā kā Eiropas Savienībā kopējais sieviešu nodarbinātības īpatsvars ir par gandrīz 12 % mazāks nekā attiecībā uz vīriešiem, un 31,5 % strādājošo sieviešu ir nepilna laika darba ņēmējas salīdzinājumā strādājošiem vīriešiem — 8,2 %; tā kā ES atšķirība starp sieviešu un vīriešu nodarbinātību joprojām veido 12 %; tā kā pierādījumi liecina, ka šajā saistībā viens no galvenajiem cēloņiem ir nesamērīgi aprūpes pienākumi sievietēm; tā kā vairāku pārtraukumu to sieviešu karjerā, kurām ir aprūpes pienākumi, kumulatīvais efekts ir būtisks algas samazinājums un īsāka karjera, un veido sieviešu un vīriešu darba samaksas un pensiju atšķirību attiecīgi par 16 % un 37 %; tā kā tas palielina sieviešu nabadzības un sociālās atstumtības risku un nelabvēlīgi ietekmē arī viņu bērnus un ģimenes; tā kā ir svarīgi novērst atšķirību starp sieviešu un vīriešu nodarbinātību, samaksu un pensijām, ņemot vērā, ka ekonomiskie zaudējumi, ko rada atšķirības sieviešu un vīriešu nodarbinātībā, veido 370 miljardus EUR gadā; tā kā aprūpes pakalpojumu sniegšana var būt izšķirīgi svarīga, efektīvi reaģējot uz darbaspēka trūkumu;

D.  tā kā aprūpe jāuztver kā darbs, ko veic privātpersonas valsts vai privātās iestādēs vai privātā mājsaimniecībā vai mājsaimniecībās, aprūpējot bērnus, vecus cilvēkus, slimniekus vai personas ar invaliditāti; tā kā ideālā situācijā aprūpes darbu vajadzētu veikt profesionāliem aprūpētājiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir nodarbināti valsts vai privātās iestādēs vai ģimenēs, vai strādā kā pašnodarbinātas personas, bet šo darbu neoficiāli un bez atalgojuma veic neprofesionāli aprūpētāji, kas parasti ir ģimenes locekļi;

E.  tā kā vidēji laikposms, kas pavadīts, veicot neatalgotus mājsaimniecības un aprūpes pienākumus, sievietēm ir vairāk nekā trīs reizes ilgāks nekā vīriešiem, un it īpaši ģimenēs, kurās jaunākais bērns ir vecumā līdz septiņiem gadiem, sievietes strādā algotu darbu vidēji 32 stundas nedēļā, bet neatalgotais darbs aizņem 39 stundas salīdzinājumā ar vīriešiem, kuri strādā atalgotu darbu 41 stundu nedēļā un neatalgotu darbu — 19 stundas nedēļā;

F.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) datiem 2010. gadā mājsaimniecības darbā un aprūpes nozarē bija nodarbināti 52 miljoni cilvēku visā pasaulē, kā arī vēl 7,4 miljoni mājsaimniecības darba veicēju vecumā līdz 15 gadiem, veidojot 5–9 % no kopējās nodarbinātības īpatsvara rūpnieciski attīstītajās valstīs;

G.  tā kā ar aprūpi saistītais darbs daudzās dalībvalstīs ir slikti apmaksāts un bieži vien netiek slēgti oficiāli līgumi vai nodrošinātas citas darba pamattiesības, kā arī šāds darba nav pievilcīgas lielās fiziskās slodzes un emocionālā stresa, izdegšanas riska un profesionālās izaugsmes pilnveides iespēju trūkuma dēļ; tā kā šajā nozarē tiek piedāvātas ļoti ierobežotas apmācības iespējas, un tajā nodarbinātie lielākoties ir gados vecāki cilvēki, sievietes un migrējošie darba ņēmēji;

H.  tā kā atbalsta pasākumi, piemēram, nodokļu samazināšana mājsaimniecības pakalpojumiem Zviedrijā, pakalpojumu apmaksas čeki Francijā vai pakalpojumu kuponi Beļģijā, ir izrādījušies efektīvi nedeklarēta darba samazināšanā, darba apstākļu uzlabošanā un parastu darba tiesību piešķiršanā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem;

I  tā kā pierādījumi liecina, ka 80 % no aprūpes pakalpojumiem ES sniedz neatalgoti neformālie aprūpētāji, no kuriem 75 % ir sievietes; tā kā 27,4% sieviešu strādā nepilna laika darbu, lai aprūpētu bērnus vai pieaugušos, kuriem vajadzīga aprūpe, salīdzinājumā ar 4,6 % vīriešu(15); tā kā aprūpes pakalpojumu sniegšanas dēļ neformālajiem aprūpētājiem nevajadzētu būt spiestiem veikt aprūpes pienākumus savā brīvajā laikā, jo tiem, kuri strādā arī algotā darbā, jau ir jāsaskaņo dažādie pienākumi un viņu laika izmantošana;

J.  tā kā daži dalībvalstu statistikas dati liecina, ka apmēram 6–7 % aprūpētāju dalībvalstīs ir vecumā līdz 17 gadiem un ka aprūpes darbā iesaistīto jauno sieviešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem īpatsvars ir piecas reizes lielāks nekā aprūpes darbu strādājošo jauno vīriešu skaits šajā vecuma grupā; tā kā jaunieši aprūpētāji var uzņemties galvenos pieaugušo pienākumus, sniedzot aprūpi, palīdzību un atbalstu vecākam, brāļiem, vecvecākiem vai citiem radiniekiem, kuri ir personas ar invaliditāti vai kuri sirgst ar hroniskām slimībām, vai kuriem ir garīgās veselības problēmas; tā kā jaunieši aprūpētāji saskaras ar konkrētiem šķēršļiem attiecībā uz piekļuvi izglītībai un apmācībām un cenšoties saskaņot izglītību ar aprūpes pienākumiem, kas ietekmē arī viņu veselību un iztiku;

K.  tā kā bērniem, veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti paredzēto valsts aprūpes iestāžu skaits tika samazināts dalībvalstu sociālā budžetu būtisko ierobežojumu dēļ, kas tika saskaņoti ieviesti, pamatojoties uz ES fiskālās taupības režīmu un pamatnostādnēm kopš finanšu krīzes sākuma; tā kā valsts aprūpes kvalitātes pasliktināšanās ir galvenais valsts sociālās labklājības samazināšanās simptoms;

L.  tā kā finanšu krīzes rezultātā piemērotie taupības pasākumi nopietni skāra ES pilsoņus un iedzīvotājus, vienlaikus saasinot nodarbinātības nestabilitāti, nabadzību, bezdarbu un sociālo atstumtību un izraisot situāciju, kad sabiedriskie un sociālās aprūpes pakalpojumi ir pieejami ierobežotā apmērā vai nav pieejami vispār;

M.  tā kā daudzās dalībvalstīs trūkst kvalitatīvu profesionālās aprūpes pakalpojumu, kas ir pieejama visiem neatkarīgi no ienākumiem;

N.  tā kā daudzi apgādājamie ģimenes locekļi, kuriem vajadzīga aprūpe, dzīvo apgabalos, kuros pastāvīgi nav pieejami sabiedriskie pakalpojumi un izolācijas vai citu apstākļu dēļ ir apgrūtināta viņu piekļuve profesionālās aprūpes pakalpojumiem; tā kā daudzos gadījumos šīs personas aprūpē tikai neprofesionāli aprūpētāji, kas bieži vien ir viņu ģimenē esošās sievietes;

O.  tā kā Eiropai jāpārvar demogrāfiskās pārmaiņas, kas aizvien vairāk palielina ar vecumu saistītu slimību gadījumu skaitu un sabiedrības novecošanu un tādējādi arī palielina aprūpes vajadzības; tā kā, palielinoties aprūpes vajadzībām, aprūpes pienākumu sadalījums starp sievietēm un vīriešiem nav samērīgs un sievietēm jāuzņemas lielākais slogs sabiedrībā dominējošo stereotipisko priekšstatu par sieviešu un vīriešu pienākumiem dēļ; tā kā aizvien lielākais vecu cilvēku skaits, sarūkošs darbspējīga vecuma cilvēku skaits un taupības režīma izraisītie budžeta ierobežojumi būtiski ietekmē sociālos pakalpojumus, kas skars arī cilvēkus, kuriem bieži vien sarežģītos apstākļos nākas apvienot darbu un aprūpes pienākumus;

P.  tā kā ir paredzams, ka, palielinoties ES iedzīvotāju vecumam, to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir vecumā virs 65 gadiem, palielināsies no 17,1 % 2008. gadā līdz 30 % 2060. gadā un to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir vecumā virs 80 gadiem, šajā pašā laikposmā palielināsies no 4,4 % līdz 12,1 %;

Q.  tā kā veciem cilvēkiem draud lielāks nabadzības risks nekā pārējai sabiedrības daļai, un 2008. gadā šādam riskam bija pakļauti aptuveni 19 % personu vecumā virs 65 gadiem salīdzinājumā ar 17 % īpatsvaru 2000. gadā; tā kā šis īpatsvars sievietēm ir par pieciem procentpunktiem lielāks nekā vīriešiem;

R.  tā kā vecie cilvēki dažkārt saskaras ar diskrimināciju vecuma un dzimuma dēļ, un slikta izturēšanās pret veciem cilvēkiem aprūpes iestādēs ir sociāla problēma visās dalībvalstīs;

S.  tā kā lielākā daļa valsts politikas modeļu sociālās aprūpes jomā patlaban nav piemēroti Savienības novecojošās sabiedrības vajadzību apmierināšanai, un tā kā lielākā daļa dalībvalstu līdz šim nav pievērsušas uzmanību demogrāfisko problēmu risināšanai attiecīgajās politikas jomās un sociālās aprūpes iniciatīvās un sistēmās;

T.  tā kā gandrīz visās dalībvalstīs pēdējos 10 gados ir palielinājies vecu cilvēku aprūpes iestāžu skaits, taču pieprasījums joprojām pārsniedz neatkarīgu mājokļu un aprūpes piedāvājumu; tā kā steidzami vajadzīgi turpmāki ieguldījumi ilgtermiņa sabiedrisko vai mājas aprūpes pakalpojumu jomā, ņemot vērā, ka ikvienam ir tiesības uz neatkarīgu dzīvi, atbalsta pakalpojumiem un iekļaušanu sabiedrībā; tā kā šo svarīgo aprūpes infrastruktūras daļu turklāt ir grūti uzraudzīt, novērtēt un sagatavot ieteikumus lēmumu pieņemšanai, jo trūkst dalībvalstu līmenī sadalītu datu, arī par finanšu ieguldījumiem, kā arī kvalitātes rādītāju;

U.  tā kā Barselonas mērķrādītāji — nodrošināt aprūpi vismaz 33 % bērnu vecumā līdz 3 gadiem (1. mērķrādītājs) un vismaz 90 % bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam izglītības vecumam (2. mērķrādītājs) — kopš 2002. gada ir sasniegti vien 12 dalībvalstīs, turklāt dažās dalībvalstīs līmenis ir satraucoši zems, un to var uzskatīt tikai par ES nespēju sasniegt šos mērķus;

V.  tā kā aizvien lielāka sieviešu līdzdalība darba tirgū liek nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu aprūpi bērniem, un pieprasījums pēc vietām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes iestādēs visā Eiropā pārsniedz piedāvājumu; tā kā pierādījumi liecina, ka lielākajā daļā dalībvalstu aprūpe bērniem vecumā no 0 līdz 3 gadiem galvenokārt tiek izmantota, strādājot nepilna laika darbu (mazāk nekā 30 stundas nedēļā); tā kā, lai panāktu sieviešu līdzdalību darba tirgū pilnā apmērā, jānodrošina, lai bērnu aprūpe būtu pieejama visu laiku un atbilstu prasībām vecāku darba laikā;

W.  tā kā trūkst atbilstīgas infrastruktūras, kas nodrošinātu ģimenēm ar dažādu ienākumu līmeni kvalitatīvu un pieejamu aprūpi bērniem, ņemot vērā, ka no vairāk nekā 32 miljoniem bērnu, kas jaunāki par obligātās izglītības apguves vecumu ES, tikai 15 miljoniem bērnu ir pieejami agrīnās pirmsskolas pakalpojumi(16), un lielākajā daļā dalībvalstu valsts izdevumi par bērnu aprūpi ir paredzēti bērniem vecumā no trim gadiem līdz obligātajam izglītības apguves vecumam; tā kā jāpalielina visu nozaru ieguldījumi, jo pierādījumi ESAO valstīs liecina, ka lielāks IKP ieguldījums aprūpes pakalpojumos palielinātu sieviešu nodarbinātību; tā kā ieguldījumi bērnu aprūpē ir visiem izdevīga stratēģija, kas radītu papildu nodokļu ieņēmumus no vecāku lielākas līdzdalības darba tirgū; tā kā, papildinot ģimenes galveno nozīmi, kvalitatīvi pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumi sniedz arī daudzus īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumus gan atsevišķām personām, gan sabiedrībai kopumā, tostarp personām no sociāli un ekonomiski nelabvēlīgas vides vai personām ar īpašām izglītības vajadzībām, un tā efektīvi mazina nevienlīdzību, ar ko bērni saskaras jau agrīnā vecumā, kā arī novērš mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu;

X.  tā kā kvalitatīvas pirmsskolas izglītības nodrošināšana ir efektīvs ieguldījums, kas nodrošina pamatu sekmīgai mūžizglītībai un novērš nevienlīdzību un problēmas, ar kurām saskaras nelabvēlīgā situācijā esoši bērni;

Y.  tā kā ES dzīvo vairāk nekā 80 miljoni personu ar invaliditāti, un šis skaits turpina palielināties, un katram ceturtajam Eiropas iedzīvotājam kādam no ģimenes locekļiem ir invaliditāte; tā kā ES, 2011. gadā kļūdama par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) dalībnieci, apņēmās veicināt un aizsargāt personu ar invaliditāti tiesības; tā kā, ņemot vērā šīs tiesības un visu vecuma grupu personu ar invaliditāti vajadzības, pēdējā laikā ir vērojama pāreja no personu ar invaliditāti aprūpes iestādēs uz aprūpi kopienā;

Z.  tā kā saskaņā ar CRPD 19. pantu visām personām ir tiesības uz neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu sabiedrībā, un šajā saistībā jānodrošina ne vien neatkarīgs mājoklis, bet arī atbalsta pakalpojumi, kas atspoguļo personu ar invaliditāti vajadzības;

AA.  tā kā bērni un pieaugušie, kuri sirgst ar zemu funkcionālo spēju autismu, visticamāk, nespēs vieni tikt galā ar ikdienas rūpēm, un parasti tiem vajadzīga palīdzība attiecībā uz lielāko daļu darbību;

AB.  tā kā ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi un bērnu aprūpe bieži ir nepietiekami novērtēti, un daudzās dalībvalstīs šo profesiju uzskata par samērā nepievilcīgu un tais ir zems statuss, par ko liecina zemais atalgojuma līmenis, nevienlīdzīgā sieviešu un vīriešu pārstāvība personālā, sliktie darba apstākļi un oficiālu darba līgumu trūkums;

AC.  tā kā formālai aprūpei, tostarp aprūpei mājās, vajadzīgs kvalificēts personāls, kam jāsaņem atbilstīgs atalgojums(17); tā kā jānodrošina atbilstīgs kvalificētu aprūpētāju piedāvājums, jo kvalitatīvas formālās aprūpes pakalpojumu izveide bērniem, veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti ir saistīta ar kvalitatīvām darba attiecībām, pienācīgu atalgojumu un ieguldījumiem darbiniekos, kuri sniedz šos pakalpojumus, tostarp ieguldījumiem bērnu aprūpes darbinieku apmācībā; tā kā profesionālās darba attiecības ar aprūpētājiem labvēlīgi ietekmē šo darbinieku spēju līdzsvarot darbu un privāto dzīvi;

AD.  tā kā tiem, kuriem vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, var būt grūtības apmaksāt privātas aprūpes pakalpojumus, kuri parasti ir dārgāki nekā aprūpes pakalpojumi, ko nodrošina publiskais sektors; tā kā salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes vienmēr vairāk cieš darba samaksas un pensiju atšķirību dēļ un viņām nākas veltīt lielāko daļu savu ienākumu ilgtermiņa aprūpei;

AE.  tā kā ir ziņots, ka cilvēki no nelabvēlīgas vides, kā arī maznodrošinātās ģimenes, lauku iedzīvotāji un bērni no etnisko minoritāšu vai migrantu ģimenēm saskaras ar īpašām problēmām, jo trūkst kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu,

Darba un privātās dzīves līdzsvara konteksts

1.  norāda, ka nodarbinātības dzimumšķirtne būtiski paplašinās, tiklīdz ģimenē ienāk bērni, un tas parāda, ar kādām grūtībām jāsaskaras sievietēm, mēģinot bērna audzināšanas un aprūpes pienākumus saskaņot ar darbu, jo trūkst atbilstīgas publiskās aprūpes infrastruktūras un pastāvīga darba dalīšana atkarībā no dzimuma, lielāko daļu aprūpes pienākumu uzliek galvenokārt sievietēm, kuras velta neapmaksātam aprūpes darbam divas līdz desmit reizes ilgāku laiku nekā vīrieši(18);

2.  norāda, ka ceturtā daļa no visām sievietēm joprojām aprūpē ģimenes locekļus, nesaņemot tiešu atlīdzību, un ir skaidra segregācija attiecībā uz sievietēm nozarēs, kurām parasti raksturīgs zems atalgojums, garas darba stundas un bieži vien neoficiālas darba attiecības, un tādējādi sievietes saņem mazākus finanšu, sociālos un strukturālos ieguvumus nekā strādājošs vīrietis;

3.  uzsver, ka sievietes arvien vairāk tiek pakļautas nabadzībai vairāku faktoru rezultātā, tostarp no dzimuma atkarīgu darba samaksas atšķirību, pensiju atšķirību, aprūpes pienākumu un ar tiem saistītu profesionālās darbības pārtraukumu, nepietiekama atbalsta un nodokļu sistēmu dēļ, kas ietekmē mājsaimniecības, kurās galvenais apgādātājs ir vientuļās mātes; uzsver, ka daudzkārša diskriminācija, ar ko sievietes saskaras savas dzimumidentitātes, dzimuma izpausmju un dzimumam raksturīgo īpašību dēļ, veicina nabadzības feminizāciju;

4.  atzinīgi vērtē iestāžu kopīgo proklamāciju "Eiropas sociālo tiesību pīlārs" un atgādina tās principus, tostarp:

– vienāda attieksme pret sievietēm un vīriešiem un vienādas iespējas sievietēm un vīriešiem, arī attiecībā uz dalību darba tirgū;

– tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nodarbinātības iespējām neatkarīgi no vecuma vai invaliditātes;

– vecākiem un personām ar aprūpes pienākumiem ir tiesības uz piemērotu atvaļinājumu, elastīgu darba režīmu un piekļuvi aprūpes pakalpojumiem;

– tiesības uz kvalitatīviem un cenas ziņā pieņemamiem ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem;

5.  pauž bažas par nelabvēlīgām norisēm bērna kopšanas atvaļinājuma un vecāku tiesību jomā, piemēram, direktīvas projekta par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma pagarināšanas atcelšanu un neseno Tiesas spriedumu, saskaņā ar kuru grūtnieces atlaišana no darba kolektīvās atlaišanas ietvaros ir uzskatāma par likumīgu; aicina Komisiju steidzami novērst šīs nepilnības ES tiesību aktos;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru darba ņēmējiem un aprūpētājiem un šajā kontekstā uzsver, cik svarīgas ir individuālās tiesības uz atvaļinājumu un elastīgu darba režīmu, kas strādājošām personām palīdz organizēt privāto un darba dzīvi; atgādina, ka politika darba un privātās dzīves līdzsvara jomā mudina vīriešus uzņemties aprūpes pienākumus vienlīdzīgi ar sievietēm; uzskata, ka turpmākas attīstības nolūkos būtu jātiecas pakāpeniski paplašināt paternitātes un aprūpes atvaļinājumus(19) un tā apmaksas līmeni, kuram jābūt atbilstīgam, nodrošināt nenododamu vecāku atvaļinājumu, garantijas, kas attiektos uz atlaišanu, atgriešanos tajā pašā vai līdzvērtīgā amatā un aizsardzību pret diskrimināciju uz atvaļinājumu ņemšanas pamata, un tiesību attiecināšanu uz pašnodarbinātām personām un personām, kurām vajadzīgs pienācīgi apmaksāts atvaļinājums, lai aprūpētu apgādājamos, kas nav bērni;

7.  aicina visas dalībvalstis mudināt tēvus pilnībā izmantot paternitātes atvaļinājumu, kas ir efektīvs veids, kā mudināt viņus uzņemties atbildību par bērnu un ģimenes aprūpi, un ir noderīgs instruments patiesas sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanai;

8.  uzskata, ka aprūpes pakalpojumu sniegšanai nevajadzētu negatīvi ietekmēt aprūpētāja sociālos vai pensijas pabalstus; šajā saistībā aicina nodrošināt laulāto atsevišķu aplikšanu ar nodokļiem, lai veicinātu dzimumu līdztiesību, īstenojot darba un privātās dzīves līdzsvara politiku;

9.  vērš uzmanību uz sarežģīto situāciju, kādā atrodas ģimenes, kas aprūpē bērnu vai radinieku ar invaliditāti, ņemot vērā, ka šādos gadījumos aprūpe ilgst visu mūžu;

10.  vērš uzmanību uz to, ka trūkst atslogošanas pakalpojumu vecākiem, kuru bērniem ir invaliditāte; norāda, ka šāda atbalsta trūkums bieži vien pilnībā liedz vecākiem strādāt algotu darbu; šajā saistībā norāda uz satraucošo faktu, ka trūkst aprūpes iestāžu cilvēkiem, kuri sirgst ar smagiem autiskā spektra traucējumiem;

11.  uzskata, ka visām personām, kam vajadzīga aprūpe, jābūt subjektīvām tiesībām izvēlēties kvalitatīvus aprūpes pakalpojumus, kas vislabāk atbilst viņu aprūpes prasībām, un ir piemērotas un pieejamas šīm personām un to aprūpētājiem; uzskata, ka, neņemot vērā lietotāju un viņu vajadzību atšķirības, aprūpes pakalpojumi jāizstrādā tā, lai tie būtu vērsti uz konkrētu personu, individuāli un visaptveroši; norāda, ka ģimenes nav vienādas un ka politika un plānošana jāpielāgo dažādām situācijām;

12.  uzskata, ka, pilnveidojot aprūpes pakalpojumu izvēli, tajā jāatspoguļo darba mainīgais raksturs;

13.  uzskata, ka saskaņā ar tiesībām uz ilgtermiņa aprūpi, kas ietvertas Eiropas sociālo tiesību pīlārā, ilgtermiņa aprūpe jāuzskata par sociālās aizsardzības jomu, kurā jāpanāk, ka visiem ir tiesības uz kvalitatīvu un uz personu vērstu aprūpi; turklāt uzskata, ka steidzami jāveic turpmāki ieguldījumi kvalitatīvos un pieejamos ilgtermiņa aprūpes pakalpojumos, tostarp aprūpē mājās un kopienā, saskaņā ar sociālo tiesību pīlāru un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; šajā saistībā aicina dalībvalstis nodrošināt, ka veciem cilvēkiem, bērniem un personām ar invaliditāti un/vai personām, kas sirgts ar hroniskām slimībām un kurām ir vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, tiek nodrošināta vienlīdzīga piekļuve aprūpei un taisnīga attieksme aprūpē, īpašu uzmanību veltot personām no nelabvēlīgas vides;

14.  uzsver, ka daudzveidīgu, kvalitatīvu, piekļuves un izmaksu ziņā pieejamu valsts un privātās aprūpes infrastruktūru, pakalpojumu un atbalsta nodrošināšana bērniem, veciem cilvēkiem, personām ar invaliditāti un personām, kas sirgst ar hroniskām slimībām vai kurām vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, mājās vai kopienā mājas apstākļiem līdzīgos apstākļos, ir izšķirīgi svarīgs aspekts darba un privātās dzīves līdzsvara politikas jomās un ir galvenais faktors, kas veicina atvaļinājuma ņemšanas iespēju vecākiem un neformālajiem aprūpētājiem, kā daļu no centieniem palīdzēt sievietēm ātri atgriezties un palikt darba tirgū; atzinīgi vērtē pāreju uz kopienā balstītiem pakalpojumiem saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, vienlaikus norādot, ka šie pakalpojumi jāuzrauga to kvalitātes nodrošināšanas nolūkā; uzskata, ka kvalitatīvu aprūpi nosaka sniegto pakalpojumu kvalitāte un tas, cik lielā mērā tajos ievērota cieņa pret aprūpējamo personu un tās cilvēktiesības un kā tie nodrošina aprūpējamo personu iekļaušanu sabiedrībā;

15.  atgādina, ka valsts aprūpes pakalpojumu trūkums ir galvenais faktors sieviešu nepietiekamajai pārstāvībai darba tirgū, jo ir apgrūtināta darba un ģimenes pienākumu līdzsvarošana un tādējādi dažas sievietes pilnībā aiziet no darba tirgus, strādā mazāk stundas atalgotās darbvietās un vairāk laika pavada, veicot neatalgotus aprūpes pienākumus, kas nelabvēlīgi atsaucas uz viņu sociālā nodrošinājuma tiesībām, īpaši pensijām, un rada lielāku nabadzības un sociālās atstumtības risku, it īpaši pensijas gados;

Aprūpes veidi

16.  norāda, ka ir dažādi aprūpes pakalpojumi, tostarp agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe, aprūpes pakalpojumi veciem cilvēkiem un aprūpe vai atbalsts personām ar invaliditāti un/vai personām, kas sirgst ar hroniskām slimībām, kam vajadzīga ilgstoša veselības aprūpe un aprūpe, un norāda, ka tādējādi ir izstrādātas atšķirīgas politikas pieejas; uzskata, ka aprūpi varētu nodrošināt formāli un neformāli aprūpētāji;

17.  uzskata, ka aprūpes pakalpojumu izstrādes pieejā būtu jāņem vērā visas lietotāju kategorijas un viņu atšķirības un dažādās prioritātes nepieciešamo aprūpes pakalpojumu veidu ziņā, tostarp personas no nelabvēlīgas vides, piemēram, etnisko minoritāšu vai migrantu ģimenes, attālo apgabalu un lauku iedzīvotāji un maznodrošinātas ģimenes; atgādina, ka tiesību aktos un politikas nostādnēs minētais ģimenes jēdziens jāsaprot plašā nozīmē;

18.  atzīst, ka zemais sociāli ekonomiskais statuss un zemais izglītības līmenis daudzām personām liedz saņemt aprūpes pakalpojumus, kas vēl vairāk palielina problēmas, ar kurām šīs personas saskaras, cenšoties panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru; uzskata, ka šajā saistībā jāizstrādā konkrēts plāns un politika;

19.  norāda, ka privātajam peļņas sektoram ir liela nozīme ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā personām ar invaliditāti un veciem cilvēkiem un ka visā ES ir problēmas saistībā ar šo pakalpojumu pieejamību un kvalitāti; aicina Komisiju novērtēt situāciju aprūpes pakalpojumu tirgū un izstrādāt vajadzīgās regulatīvās iniciatīvas, lai kontrolētu un uzraudzītu piedāvāto pakalpojumu kvalitāti;

Aprūpes kvalitāte, pieejamība un piekļūstamība

20.  uzskata, ka aprūpes pakalpojumi būtu jāizstrādā tā, lai visiem aprūpējamajām personām, to ģimenes locekļiem un aprūpētājiem būtu pieejamas izvēles iespējas neatkarīgi no tā, vai šīs personas ir nodarbinātas uz pilnu laiku, nepilnu laiku, pašnodarbinātas personas vai bezdarbnieki;

21.  uzskata, ka aprūpes pakalpojumu plānotājiem, veidotājiem un sniedzējiem ir pienākums ņemt vērā aprūpējamo personu vajadzības un ka vecu cilvēku un personu ar invaliditāti aprūpes pakalpojumi jāplāno un jāizstrādā, aktīvi un jēgpilni iesaistot aprūpējamās personas, un šie pakalpojumi jāizstrādā un jāīsteno, izmantojot uz tiesībām pamatotu pieeju; norāda uz personu ar garīgās veselības un intelektuālās attīstības traucējumiem pozitīvo pieredzi, piedaloties tādas infrastruktūras un pakalpojumu izstrādē, kas uzlabo viņu neatkarīgu dzīvi un dzīves kvalitāti;

22.  norāda, ka kvalitatīvas aprūpes nodrošināšana ES ievērojami atšķiras gan dalībvalstīs, gan starp dalībvalstīm, starp privātām un valsts iestādēm, pilsētām un lauku rajoniem un starp dažādām vecuma grupām; ņem vērā to, ka lielu daļu bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pienākumu uzņemas ģimenes, īpaši vecvecāki bērnu aprūpes gadījumā, kā tas īpaši vērojams Dienvideiropā un Austrumeiropā(20);

23.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu aprūpes pakalpojumu spektru pilsētās un lauku rajonos, lai uzlabotu piekļuvi pakalpojumiem un pakalpojumu pieejamību personām no nelabvēlīgas vides, tostarp personām, kas dzīvo lauku rajonos un attālos rajonos;

24.  uzskata, ka piekļūstamība izriet no izmaksu un elastīguma kombinācijas un ka tāpēc vajadzīgs gan sabiedrisku, gan privātu aprūpes pakalpojumu sniedzēju klāsts, kas nodrošinātu gan aprūpi mājās, gan līdzīgos apstākļos; turklāt uzskata, ka ģimenes locekļiem vajadzētu būt iespējai aprūpi uzņemties brīvprātīgi vai arī viņiem jāpiešķir finansējums aprūpes pakalpojumu iegādei;

25.  uzsver, ka aprūpes pakalpojumu kvalitāte var izpausties dažādi, piemēram, iestāžu un pakalpojumu kvalitāte, bērnu mācību programmu kvalitāte, aprūpētāju profesionālisms, telpu un vides kvalitāte, aprūpētāju izglītības līmenis un darba apstākļi;

26.  norāda, ka aprūpes pakalpojumi būtu jāizstrādā tā, lai uzlabotu aprūpes nepārtrauktību, profilaktisko veselības un sociālo aprūpi, rehabilitāciju un neatkarīgu dzīvi; uzskata, ka jāveicina tieša aprūpe mājās, lai personas, kurām vajadzīga aprūpe, varētu saņemt kvalificētu aprūpes speciālistu sniegtus pakalpojumus savās mājās un dzīvot pēc iespējas neatkarīgu dzīvesveidu; uzskata, ka aprūpes pakalpojumiem attiecīgā gadījumā jābūt vērstiem uz visaptverošu atbalstu ģimenēm, piemēram, palīdzību mājsaimniecībā, apmācību un bērnu aprūpi;

27.  uzsver, ka vecākiem, veciem cilvēkiem, personām ar invaliditāti un/vai personām, kas sirgst ar hroniskām slimībām un kurām vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, kā arī neformāliem aprūpētājiem jāsaņem informācija par pieejamajiem aprūpes pakalpojumiem un šo pakalpojumu sniedzējiem;

28.  uzsver, ka sabiedrisko pakalpojumu trūkums un pārmērīgi augstas bērnu aprūpes izmaksas negatīvi ietekmē bērnus no ģimenēm ar zemiem ienākumiem, jau agrīnā vecumā radot tiem nelabvēlīgus apstākļus; tādēļ atgādina, ka valstīs par prioritāti jānosaka kvalitatīvas valsts aprūpes tīklu izveide visiem bērniem, nepieļaujot stereotipisko iedalījumu sociālajos slāņos; uzsver, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz kvalitatīvu aprūpi un bērnu agrīno attīstību, tostarp pilnīgu sociālo stimulu klāstu; norāda, ka aprūpes pakalpojumu pārmērīgi augstās izmaksas ietekmē arī apgādājamās personas maznodrošinātās ģimenēs, radot tām nelabvēlīgu situāciju;

29.  uzskata, ka ieguldījumu neveikšana bērnu vecumā līdz trīs gadiem kvalitatīvā aprūpē palielina sieviešu karjeras pārtraukuma ilgumu un rada sarežģījumus, viņām atgriežoties darbā;

30.  pauž bažas par to, ka pēdējos gadu desmitos gandrīz visās dalībvalstīs privāto aprūpes namu skaits ir palielinājies straujāk salīdzinājumā ar valsts aprūpes iestāžu skaitu(21);

31.  uzskata, ka jāpastiprina valsts programmas, lai uzlabotu vecāka gadagājuma sieviešu, jo īpaši personu ar atmiņas traucējumiem un šo personu aprūpētāju, kas bieži vien arī ir vecāka gadagājuma sievietes, dzīves kvalitāte; ierosina, plānojot un īstenojot šos pasākumus, apspriesties ar Alcheimera slimības apvienībām;

32.  aicina Komisiju saskaņā ar šo priekšlikumu izstrādāt norādes dalībvalstīm par vispusīgu, ar darbu savienojamu, uz personu vērstu, kopienā balstītu un piekļūstamu aprūpes pakalpojumu izstrādi, kuri ietvertu bērnu aprūpi, vecu cilvēku aprūpi un personu ar invaliditāti un/vai personu, kas sirgst ar hroniskām slimībām, aprūpi, un kuru pamatā būtu šo pakalpojumu lietotāju līdzdalība un apspriešanās ar tiem, lai nodrošinātu piekļuvi šiem pakalpojumiem un apmierinātu paredzamo pakalpojumu lietotāju vajadzības;

33.  norāda uz atšķirīgo praksi dalībvalstīs un uzsver, ka sadarbība un apmaiņa ar paraugpraksi Eiropas līmenī var sekmēt mācīšanos no līdzbiedriem un līdzbiedru konsultēšanu dalībvalstīs, kā arī veicināt kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu izstrādāšanu, atbalstot un papildinot reģionālā un valsts līmeņa pasākumus, kā arī palīdzot dalībvalstīm risināt kopīgas problēmas; aicina Komisiju darboties kā platformai, kas sekmē apmaiņu ar pieredzi un labu praksi saistībā ar aprūpes pakalpojumu kvalitāti, pieejamību un pieņemamību cenas ziņā, kā arī saistībā ar dažādiem aprūpes pakalpojumu modeļiem, kas pielāgoti konkrētiem apstākļiem un finansiālajām iespējām, lai novērstu ar aprūpi saistītās problēmas;

34.  pauž bažas par daudzu aprūpes dienestu darba apstākļiem, piemēram, ilgo darba laiku, nepietiekamo atalgojumu, apmācības trūkumu un nepilnīgo arodveselības un darba drošības politiku; pauž bažas, ka aprūpes darbs tiek uzskatīts par nepievilcīgu nodarbinātības sektoru, kurā galvenokārt tiek iesaistītas sievietes un migrējošie darba ņēmēji; uzsver, ka šie apstākļi arī ietekmē sniegtās aprūpes kvalitāti; šajā saistībā aicina dalībvalstis pārvērtēt aprūpi kā karjeras izvēli un aicina Komisiju sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt tiesisko regulējumu attiecībā uz minimālajiem standartiem šajā nozarē nodarbinātajiem un sagatavot iniciatīvu par ilgtermiņa aprūpes kvalitāti, ņemot vērā pieejamos pilsoniskās sabiedrības virzītos brīvprātīgos instrumentus un iniciatīvas, piemēram, Eiropas kvalitātes sistēma ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu jomā, un jaunāko Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par kvalitatīvām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes sistēmām;

35.  aicina dalībvalstis uzraudzīt un nodrošināt, lai aprūpes iestādes un citi aprūpes centri būtu drošas un motivējošas darbvietas un lai tiktu sniegts pienācīgs ieguldījums aprūpes pakalpojumu sniedzēju labklājības un arodveselības nodrošināšanā; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt aprūpētāju labklājību, lai nepieļautu sliktu izturēšanos pret aprūpējamām personām; šajā saistībā atbalsta likumdošanas iniciatīvas profesionālo aprūpētāju sertificēšanai un atzīšanai un aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai uzlabotu aprūpētāju darba apstākļus, piemēram, nodrošinot tiem tiesības slēgt oficiālu darba līgumu un saņemt apmaksātu atvaļinājumu, kā arī nodrošināt ievērojami lielāku atalgojumu aprūpes nozarē; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt sabiedrības informētību par aprūpes pakalpojumu vērtību, lai paaugstinātu aprūpes profesijas statusu un sekmētu vīriešu iesaistīšanos aprūpes pasākumos;

36.  mudina Komisiju iesniegt Padomē apstiprināšanai Eiropas aprūpētāju programmu, kuras mērķis būtu apzināt un atzīt dažādus Eiropā izplatītus neformālās aprūpes veidus un garantēt finansiālu atbalstu aprūpētājiem, kā arī pakāpeniski uzlabot viņu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

37.  atgādina, ka 2013. gada 4. jūlija rezolūcijā par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(22) tiek īpaši aicināts sagatavot direktīvu par aprūpētāju atvaļinājumu; norāda, ka neoficiālajiem aprūpētājiem, kuri izvēlas sniegt neformālu aprūpi saviem radiniekiem, būtu jāsaņem pienācīga kompensācija un piekļuve sociālajām tiesībām, kas būtu salīdzināma ar citiem aprūpes sniedzējiem; turklāt aicina pieņemt visaptverošu pieeju neformālo aprūpētāju problēmu risināšanai, kas ietver aspektus, kuri nav ietverti nodarbinātības tiesību aktos, piemēram, pastāvīgs ienākumu atbalsts, piekļuve veselības aprūpei, ikgadējā atvaļinājuma iespēja un pensijas tiesību uzkrāšana, lai tās būtu pietiekamas arī tajā gadījumā, kad aprūpētāju ienākumu līmenis uz laiku ir samazinājies neformālās aprūpes nodrošināšanas dēļ — šāda situācija galvenokārt skar sievietes; uzskata, ka aprūpes pakalpojumu sniegšana nedrīkst negatīvi ietekmēt neformālo aprūpētāju veselību un labklājību; šajā saistībā aicina dalībvalstis sniegt atbilstīgus atslogošanas pakalpojumus un konsultācijas, līdzbiedru konsultēšanu, psiholoģisko atbalstu, dienas aprūpes iestādes un atgūšanās aprūpes iestādes neformāliem aprūpētājiem, kas palielinātu viņu līdzdalību nodarbinātībā;

38.  aicina dalībvalstis ar tiesību aktiem darba un sociālās apdrošināšanas jomā ieviest aprūpes kredītpunktus, kas būtu paredzēti gan sievietēm, gan vīriešiem un kas pensijas uzkrāšanā būtu līdzvērtīgi darba periodiem, lai aizsargātu tos, kas pārtrauc strādāt nolūkā neformāli bez atlīdzības aprūpēt apgādājamu personu vai ģimenes locekli, lai atzītu labumu, ko šādi aprūpētāji turpina sniegt sabiedrībai;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka neformālie aprūpētāji tiek atzīti par līdztiesīgiem dalībniekiem aprūpes pakalpojumu sniegšanā, un mūžizglītības programmu ietvaros izstrādāt apmācību neformālajiem aprūpētājiem un atzīt to iegūtās prasmes; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar NVO un izglītības iestādēm sniegt atbalstu jaunajiem aprūpētājiem; aicina Komisiju ierosināt rīcības plānu, kurā ietverti šie un citi pasākumi, lai nodrošinātu aprūpes kvalitāti un aprūpētāju dzīves kvalitāti;

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pētījumu par gados jaunu aprūpētāju skaitu un šo pienākumu ietekmi uz viņu labklājību un iztiku, un, pamatojoties uz šo pētījumu, sadarbībā ar NVO un izglītības iestādēm sniegt atbalstu gados jauniem aprūpētājiem un apmierināt viņu īpašās vajadzības;

41.  aicina Komisiju, izstrādājot pētījumu un politikas nostādnes attiecībā uz Eiropas Sociālo fondu, Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā un Veselības programmu pienācīgāk ņemt vērā aprūpes pakalpojumus un aprūpētājus;

Aprūpes mērķrādītāji

42.  uzsver, ka pašreizējais uzdevums Barselonas mērķu sasniegšanā ir aprūpes nodrošināšana bērniem no trīs līdz četru gadu vecumam; atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu paplašināt Izglītības un apmācības stratēģijas 2020. gadam mērķi, lai nodrošinātu vietas bērnu aprūpes iestādēs vismaz 95 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam izglītības vecumam; aicina Komisiju, apspriežoties ar attiecīgajiem dalībniekiem, tostarp dalībvalstīm, vēlāk pārskatīt un paaugstināt Barselonas mērķus un mērķus attiecībā uz agrīnās pirmsskolas izglītību; aicina dalībvalstis palielināt centienus sasniegt šos mērķus un veltīt aprūpes sniegšanai galveno uzmanību savās politikas programmās; aicina dalībvalstis uzlabot pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumu valsts kvalitātes sistēmas, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par kvalitatīvām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes sistēmām, un mudina dalībvalstis pārskatīt priekšlikumā minētās piecas svarīgākās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumu jomas: piekļuve, darbaspēks, mācību programma, novērtēšana un uzraudzība, un pārvaldība un finansējums. aicina dalībvalstis, nodrošinot pirmsskolas bērnu aprūpi, likt uzsvaru ne tikai uz šīs aprūpes pieejamību, bet arī uz tās kvalitāti, jo īpaši bērniem no nelabvēlīgas vides un bērniem ar invaliditāti;

43.  aicina Komisiju noteikt rādītājus un atbilstīgus kvalitātes mērķus attiecībā uz aprūpes pakalpojumiem veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti un/vai personām, kas sirgst ar hroniskām slimībām, un kurām vajadzīga aprūpe, līdzīgi Barselonas mērķiem, nodrošinot uzraudzības līdzekļus šo pakalpojumu novērtēšanai kvalitātes, pieejamības un pieņemamības cenas ziņā;

44.  aicina Komisiju iekļaut vecu cilvēku un personu ar invaliditāti un/vai personu kas sirgst ar hroniskām slimībām, aprūpi uzraudzības un datu izvērtēšanas darbā, ko tā veic Eiropas pusgada ietvaros, un gada ziņojumā par dzimumu līdztiesību; aicina dalībvalstis savos valstu ziņojumos iekļaut vecu cilvēku un personu ar invaliditāti un/vai personu, kas sirgst ar hroniskām slimībām, aprūpes pakalpojumu novērtējumu, ņemot vērā aprūpētāju un aprūpējamo personu atsauksmes; aicina Komisiju iekļaut datus par šo aprūpi sociālās attīstības rādītāju kopumā, kas būtu jāuzrauga saistībā ar Eiropas pusgadu; aicina Komisiju un Padomi iekļaut šos sociālos rādītājus Eiropas pusgada noteikumos; mudina dalībvalstis pieņemt un izmantot korektīvos pasākumus, ja panākumi tiek gūti pārāk lēnu;

45.  turklāt aicina Komisiju uzlabot datu apkopošanu sadalījumā pēc dzimuma un izstrādāt nozares statistiku, salīdzināmas definīcijas un rādītājus, lai novērtētu dzimumu aspektus bērnu, personu ar invaliditāti, personu, kas sirgst ar hroniskām slimībām, un vecu cilvēku aprūpes pakalpojumu piekļūstamības, kvalitātes, pieejamības un efektivitātes jomā ES līmenī, vienlaikus cenšoties rast veidu, kā novērst aprūpes speciālistu uzraudzības sloga palielināšanu; aicina Komisiju uzraudzīt aprūpes pakalpojumu pilnveidi un vajadzības gadījumā sagatavot ieteikumus korektīvu pasākumu veikšanai;

46.  aicina dalībvalstis apkopot kvalitatīvus datus par pieejamo aprūpes pakalpojumu sniegšanu, izmantojot publisko un privāto finansējumu bērniem, veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, lai uzraudzītu situāciju kopumā un uzlabotu aprūpes pakalpojumus, pievēršot uzmanību ne vien aprūpējamo vajadzībām, bet arī daudzo aprūpētāju darba un privātās dzīves saskaņošanai darba apstākļiem; aicina dalībvalstis pieņemt efektīvus politikas instrumentus un vajadzības gadījumā veikt korektīvus pasākumus;

Aprūpes finansējums

47.  aicina dalībvalstis, lai cita starpā novērstu pašreizējo ieguldījumu deficītu, palielināt publiskā sektora ieguldījumus aprūpes pakalpojumos un infrastruktūrā bērniem, jo īpaši bērniem agrīnā vecumā, kā arī nodrošināt aprūpi citām apgādājamām personām, lai nodrošinātu vispārēju piekļuvi šādiem pakalpojumiem, uzlabotu aprūpes kvalitāti un palielinātu ieguldījumus īpašos pasākumos, kas ļauj aprūpētājiem saglabāt aktīvu darba dzīvi;

48.  norāda uz nepietiekamā ieguldījuma publiskās aprūpes struktūrās un pakalpojumos nesamērīgo ietekmi uz vientuļajiem vecākiem, kas lielākoties ir sievietes, un uz nabadzīgām ģimenēm, kurām draud sociālā atstumtība;

49.  norāda, ka ir svarīgi integrēt dzimumu līdztiesības principu visos politikas īstenošanas posmos un jo īpaši plānošanas posmā; aicina dalībvalstis nodrošināt dzimumu dimensijas pilnīgu integrēšanu valstu reformu plānos (VRP), piešķirot atbalstu ne vien no Eiropas sociālā fonda, bet arī no citiem ES fondiem, kas nodrošina līdzekļus vispārējai sociālajai infrastruktūrai, ko dalībvalstīm vajadzētu izmantot, pilnveidojot aprūpes pakalpojumus;

50.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas pusgada process palīdz īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ļaujot dalībvalstīm efektīvi finansēt aprūpes pakalpojumus un saglabāt šo finansējumu;

51.  atbalsta tādu pasākumu iekļaušanu Komisijas konkrētai valstij adresētos ieteikumos (KVAI), kas vērsti uz ieguldījumiem bērnu aprūpes iestādēs un fiskālajiem šķēršļiem, novēršot situāciju, kad otrie pelnītāji (galvenokārt sievietes) strādā vairāk vai pārstrādājas, un citiem pasākumiem, lai novērstu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības;

52.  aicina Komisiju stiprināt finansējumu visu veidu aprūpes pakalpojumiem, attiecīgā gadījumā īpaši pārejai no institucionālās aprūpes uz aprūpi vietējās kopienas līmenī, izmantojot Eiropas Sociālo fondu+ un citus finanšu instrumentus, kuru mērķis ir finansēt sociālo infrastruktūru; aicina Komisiju arī palielināt Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) dotācijas, lai atbalstītu bērnu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu lauku rajonos, kā arī turpināt izmantot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), lai finansētu agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes projektus; turklāt aicina Komisiju stingri uzraudzīt ES finansējuma izlietojumu, it īpaši Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondi) ietvaros, sociālās aprūpes pakalpojumu un ilgtermiņa aprūpes jomā, kā arī nodrošināt ieguldījumu atbilstību no cilvēktiesībām izrietošajiem pienākumiem saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Pamattiesību hartu;

53.  aicina Komisiju apsvērt sociālā nodrošinājuma iemaksu piemērošanu pāri robežām, lai personas izcelsmes dalībvalsts varētu finansēt sava pilsoņa ievietošanu sociālās aprūpes iestādē citā dalībvalstī (gadījumos, kad šāda iespēja nav pieejama izcelsmes dalībvalstī);

54.  norāda, ka jāveic pilnīgāka analīze par iespējām veikt publiskā un privātā sektora ieguldījumus aprūpes pakalpojumu sniegšanā saistībā ar pašreizējām uzņēmumu iniciatīvām, kas paredzētas strādājošajiem, kuru aprūpē ir bērni vai pieaugušie ar invaliditāti;

55.  aicina dalībvalstis pieņemt visaptverošu pieeju attiecībā uz visiem aprūpes pakalpojumu veidiem un uzlabot noteikumus par attiecīgo ES finanšu instrumentu efektīvu un sinerģisku izmantošanu mūžizglītības, pētniecības un infrastruktūras attīstības jomā; mudina dalībvalstis piešķirt prioritāti bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes finansējumam, izmantojot nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) pieejamos finanšu instrumentus līdztekus patlaban pieejamajiem ESIF, ESI fondiem, piemēram, Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) un ELFLA; turklāt mudina dalībvalstis efektīvāk sadalīt savus resursus, lai palielinātu mazāk aizsargātu un neaizsargātu grupu piekļuvi aprūpes pakalpojumiem un šo pakalpojumu pieņemamību cenas ziņā, kā arī izstrādātu efektīvus finansēšanas modeļus, tostarp mērķtiecīgu finansējumu, kas nodrošinātu precīzu līdzsvaru starp publiskā un privātā sektora ieguldījumu saskaņā ar valsts un vietējiem apstākļiem;

56.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam (EIGE) ir pieejami pietiekami līdzekļi, lai uzraudzītu aprūpes infrastruktūras attīstību un darba un privātās dzīves līdzsvara politikas īstenošanu, kā arī analizētu, vai un kādā veidā šī politika panāk vēlamos uzlabojumus dzimumu līdztiesības jomā;

57.  atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu lēmumu ieviest fiskālos stimulus uzņēmumiem, kuri nodrošina bērnu aprūpi saviem darbiniekiem, lai uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

°

°  °

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.

(2)

OV C 175, 15.6.2011., 8. lpp.

(3)

OV L 59, 2.3.2013., 59. lpp.

(4)

OV C 346, 27.9.2018., 6. lpp.

(5)

OV C 331, 18.9.2018., 60. lpp.

(6)

OV C 204, 13.6.2018., 76. lpp.

(7)

OV C 76, 28.2.2018., 93. lpp.

(8)

OV C 66, 21.2.2018., 30. lpp.

(9)

OV C 50, 9.2.2018., 15. lpp.

(10)

OV C 308 E, 20.10.2011., 49. lpp.

(11)

OV C 351 E, 2.12.2011., 39. lpp.

(12)

OV C 487, 28.12.2016., 7. lpp.

(13)

OV C 12, 15.1.2015., 16. lpp.

(14)

OV C 21, 21.1.2011., 39. lpp.

(15)

Eiropas Komisija, 2018. gada ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību ES.

(16)

Eiropas Komisijas ceļvedis 2018. gadam, Eiropas Politiskās stratēģijas centrs (2017. gads), "Izglītības — kādu mēs to zinām — pārveidošanas 10 tendences".

(17)

Eurofound, "Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru".

(18)

Eurostat 2010. gada dati; Komisijas 2015. gada ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2016. gads).

(19)

Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (OV C 70 E, 8.3.2012., 162. lpp.).

(20)

Eurofound, 2016. gada Eiropas dzīves kvalitātes pārskats.

(21)

Eurofound, "Aprūpes nami gados vecākiem eiropiešiem. Sabiedriskie, peļņas un bezpeļņas pakalpojumu sniedzēji".

(22)

OV C 75, 26.12.2016., 130. lpp.


PASKAIDROJUMS

Eiropas Savienībā vērojamā nevienlīdzīgā vīriešu un sieviešu iesaiste aprūpē un mājas darbos joprojām ir noturīga problēma. Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2017. gada dzimumu līdztiesības indekss rāda, ka pēdējos desmit gados vispārējā tendence Eiropā bijusi negatīva: salīdzinājumā ar vīriešiem laiks, ko sievietes velta aprūpei, mājas darbiem un sociālām aktivitātēm, ir palielinājies.

Tam, ka salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes nesamērīgi daudz laika velta neapmaksātam darbam, ir smagas ekonomiskās un sociālās sekas. Tas kavē ES dzimumu līdztiesības mērķu sasniegšanu. Galu galā tas noved pie nabadzības dzimumšķirtnes, kas vislielāko apmēru sasniedz vecu cilvēku vidū. 2014. gadā vidējā pensiju dzimumšķirtne ES sasniedza 40 %, un tas skaidrojams ar nevienlīdzības akumulāciju sieviešu dzīves gaitā un laikposmiem, ko viņas pavadījušas ārpus darba tirgus. 75 gadus vecu un vecāku cilvēku grupā 22 % sieviešu draud nabadzības vai sociālās atstumtības risks, bet vīriešiem šis rādītājs ir 15 %. Tam turklāt ir tieša negatīva ietekme uz bērniem un ģimenēm. Kopējais zaudējums ekonomikai, ko rada nodarbinātības dzimumšķirtne, sasniedz 370 miljardus EUR gadā(1).

Citu apgādājamo radinieku aprūpei pietiekama atvaļinājuma trūkums ir viens no galvenajiem nevienlīdzīga aprūpes pienākumu sadalījuma cēloņiem(2). 80 % Eiropas Savienībā sniegtās aprūpes sniedz (neatalgoti) neformālie aprūpētāji, no kuriem 75 % ir sievietes. Bažas raisa tas, ka viņu vidū ir arī jaunieši, kas jaunāki par 17 gadiem: pienākumu pārklāšanās negatīvi ietekmē viņu izglītību, veselību un iztiku.

Viens no galvenajiem sieviešu ekonomiskās neaktivitātes iemesliem ir ierobežotas iespējas izmaksu ziņā efektīvi, lietderīgi un elastīgi savienot apmaksātu darbu ar ģimenes pienākumiem. ES vidējais sieviešu nodarbinātības līmenis ir 64 % (vīriešu — 76 %). Sievietes turklāt ir nesamērīgi daudz pārstāvētas nepilna laika darbā. Eurostat dati liecina, ka ES 31,5 % strādājošo sieviešu strādā nepilna laika darbu, bet vīriešiem šis rādītājs ir 8,2 %. Gandrīz 20 % ekonomiski neaktīvu sieviešu neaktivitātes iemesls ir aprūpes pienākumi, bet ekonomiski neaktīvu vīriešu vidū šis rādītājs nesasniedz pat 2 %. Tas ir pretrunā ES stratēģijai "Eiropa 2020" un mērķim līdz 2020. gadam panākt vīriešu un sieviešu nodarbinātību 75 % apmērā. Tas neatbilst arī Eiropas sociālo tiesību pīlāra principiem, tostarp vīriešu un sieviešu iespēju vienlīdzībai attiecībā uz dalību darba tirgū un tiesībām uz cenas ziņā pieņemamiem kvalitatīviem aprūpes pakalpojumiem.

Eiropas sabiedrībai novecojot, situācija, ticamākais, pasliktināsies. Aprūpes pieprasījuma pieaugums, neformālās aprūpes izplatība Eiropā un spiediens uz publiskajiem izdevumiem dažās valstīs neformālo aprūpi nākotnē padarīs vēl svarīgāku. Tāpēc ir skaidrs, ka neformālā aprūpe ir jāatbalsta, un šajā ziņā nav iespējams iztikt bez pasākumiem, kas aprūpētājiem ļauj aprūpi savienot ar darbu.

Aprūpes pakalpojumiem pēc definīcijas būtu jāietver bērnu aprūpe un agrīnā pirmsskolas aprūpe, vecu cilvēku aprūpe un cilvēku ar invaliditāti aprūpe. Šie aprūpes pakalpojumi ir steidzami jāattīsta tā, lai tie būtu piekļūstami un elastīgi dažādu ģimeņu vajadzību un dažādu aprūpes vajadzību apmierināšanai. Tas nozīmē arī ņemt vērā īpašos apstākļus, kādos ir vientuļie vecāki, nepilna laika darba ņēmēji, pašnodarbinātie vai maiņu darba ņēmēji. Aprūpes pienākumu organizēšanai ģimenē, ārpusmājas pakalpojumu izmantošanai vai mājās sniegtu aprūpes pakalpojumu pirkšanai vajadzētu būt individuālai izvēlei. Šīs iespējas būtu jāsubsidē un jāatbalsta vienlīdzīgi. Ir vajadzīgs klāsts ar īstenām iespējām, kā vajadzīgo pakalpojumu līmeni un apmēru savienot ar darbu. Iespējām darbu savienot ar aprūpes pienākumiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt sociālos un ekonomiskos pabalstus, tostarp algu un pensiju.

Līmenim, kas būtu jāsasniedz nākotnē, vajadzētu nodrošināt vismaz 20 nedēļas ilgu maternitātes atvaļinājumu, ko varētu dalīt ar tēvu un kas tiktu piešķirts pirms un/vai pēc dzemdībām. Ir vajadzīgas arī garantijas, kuras attiektos uz atlaišanu, atgriešanos darbā tajā pašā vai līdzvērtīgā amatā un diskrimināciju, lai aizsargātu cilvēkus, kas izvēlas ņemt vecāku atvaļinājumu (saskaņā ar Eiropas Parlamenta nostāju par drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, un strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti***I). Tās pašas tiesības būtu pakāpeniski jāattiecina arī uz tiem cilvēkiem, kam vajadzīgs atvaļinājums, lai aprūpētu citus apgādājamos ar pastāvīgām aprūpes vajadzībām. Turklāt no tā izrietošās nodarbinātības atšķirības būtu jāņem vērā pensiju plānu izstrādē.

Lai to visu izdarītu, aprūpes pakalpojumi jāizstrādā, apspriežoties ar iecerētajiem lietotājiem un klientiem. Vajadzīga vispusīga izpratne par piekļūstamības vajadzībām un ar to saistītajiem priekšstatiem.

Institucionālā līmenī būtu jāuzrauga piekļuve pakalpojumiem, tostarp sociālās atstumtības apdraudētu cilvēku piekļuve. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā darba mainīgo raksturu. Jāņem vērā digitalizācijas ietekme, ražīguma palielināšanās un pāreja uz aprites ekonomiku, kas balstīta uz pakalpojumiem. Aprūpes pakalpojumi jāizstrādā tā, lai tiktu atbalstīti un sekmēti jauni darba modeļi.

Vienlaikus ir arī svarīgi nodrošināt, ka iestādes un vietas, kur sniedz aprūpi, ir drošas un stimulējošas darbvietas. Bez ieguldījumiem cilvēkos, kas izvēlas strādāt aprūpes nozarē, bērnu, cilvēku ar invaliditāti un vecu cilvēku aprūpe nekad nebūs tik kvalitatīva, cik tā varētu būt.

Eiropas līmenī būtu jāizstrādā un jāuzrauga aprūpes kvalitātes rādītāji. Vēlāk, izmantojot Eiropas struktūrfondu līdzekļus, varētu nodrošināt, ka visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir iespējams sasniegt vajadzīgo pakalpojumu līmeni un kvalitāti. Dalībvalstis būtu jāaicina ziņot par šo līdzekļu izmantošanu, sniedzot tā sadalītus datus, ka informāciju ir iespējams analizēt Eiropas līmenī.

(1)

Eurofound (2016. gads), "The Gender Employment Gap: Challenges and Solutions" (Nodarbinātības dzimumšķirtne. Problēmas un risinājumi).

(2)

Darbspējas vecuma aprūpētājiem ir grūti savienot apmaksātu darbu ar aprūpes pienākumiem, tāpēc aprūpētāji mēdz izvēlēties strādāt īsāku laiku vai vispār aiziet no apmaksāta darba. Aprūpe var novest arī pie izdegšanas sindroma un stresa. ESAO (2011. gads) "Help Wanted? Providing and Paying for Long-Term Care" (Vajadzīga palīdzība? Ilgtermiņa aprūpes sniegšana un apmaksāšana), OECD Health Policy Studies.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

10.10.2018.

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

17

1

8

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Beatriz Becerra Basterrechea, Heinz K. Becker, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Iratxe García Pérez, Arne Gericke, Anna Hedh, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Florent Marcellesi, Angelika Mlinar, Angelika Niebler, Maria Noichl, Marijana Petir, João Pimenta Lopes, Ernest Urtasun, Anna Záborská, Maria Gabriela Zoană

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Biljana Borzan, Rosa Estaràs Ferragut, Lívia Járóka, Kostadinka Kuneva, Mylène Troszczynski


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

17

+

ALDE

Beatriz Becerra Basterrechea, Angelika Mlinar

EFDD

Daniela Aiuto

GUE/NGL

Kostadinka Kuneva

PPE

Rosa Estaràs Ferragut, Lívia Járóka, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz

S&D

Vilija Blinkevičiūtė, Biljana Borzan, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Mary Honeyball, Maria Noichl, Maria Gabriela Zoană

VERTS/ALE

Florent Marcellesi, Ernest Urtasun

1

-

PPE

Angelika Niebler

8

0

ECR

Arne Gericke

ENF

Mylène Troszczynski

GUE/NGL

Malin Björk, João Pimenta Lopes

PPE

Heinz K. Becker, Anna Maria Corazza Bildt, Marijana Petir, Anna Záborská

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 7. novembrisJuridisks paziņojums