Procedūra : 2018/2056(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0456/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0456/2018

Debates :

PV 16/01/2019 - 25
CRE 16/01/2019 - 25

Balsojumi :

PV 17/01/2019 - 10.12
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0042

ZIŅOJUMS     
PDF 730kWORD 66k
11.12.2018
PE 625.375v02-00 A8-0456/2018

par Direktīvas 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos īstenošanu

(2018/2056(INI))

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja

Referente: Lara Comi

GROZĪJUMI
PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
 EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Procedūra un avoti

2018. gada 19. februārī referentei tika uzticēts sagatavot ziņojumu par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(1).

Kopš iecelšanas referente ir savākusi informāciju un ir paļāvusies cita starpā uz šādiem avotiem:

  uzklausīšanu, kas Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejā notika 2018. gada 12. jūlijā;

  Eiropas Komisijas publikāciju "Pārrobežu kredītu un parādu pārvaldības ceļvedis. Palīglīdzeklis MVU par parādu piedziņas iespējām", 2014. gads(2);

  Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta publikāciju "Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumiem komercdarījumos: Eiropas īstenošanas novērtējums", 2018. gads;

  "Intrum" Eiropas maksājumu ziņojumu, 2018. gads;

  Eiropas Komisijas pētījumu "Business-to-business transactions: a comparative analysis of legal measures vs. soft-law instruments for improving payment behaviour" ("Uzņēmumu darījumi ar uzņēmumiem: salīdzinoša analīze par juridiskiem pasākumiem un ieteikuma tiesību instrumentiem labākai maksājumu veikšanai"), 2018. gads.

Maksājumu kavējumi — ievads

Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (gan publiskajā,

gan privātajā sektorā) nebija pirmais ES akts, kura mērķis bija uzlabot situāciju uzņēmumiem, kas saskaras ar kavējumiem un citām problēmām attiecībās ar citiem uzņēmumiem un valsts pārvaldes iestādēm. Pēc Eiropas Komisijas 1995. gada nesaistošajiem ieteikumiem pirmā direktīva par maksājumu kavējumiem tika pieņemta 2000. gadā. 2011. gada pārstrādātā redakcija esošos noteikumus pastiprināja, lai labāk aizsargātu kreditorus.

Direktīvas galvenās prioritātes cita starpā ir šādas:

•  saskaņot savstarpējos maksājumu termiņus starp uzņēmumiem un starp uzņēmumiem un valsts pārvaldes iestādēm;

•  līgumslēgšanas brīvība komercdarījumos. Ar direktīvu tika ieviesti fiksēti maksājumu termiņi (30 dienas publiskām iestādēm un 60 dienas privātiem uzņēmumiem), kas reglamentē likumisko nokavējuma procentu likmes un atgūšanas izmaksu kompensācijas;

•  ar stingriem pasākumiem vērsties pret parādniekiem, lai viņus atturētu no maksājumu kavēšanas vai pārmērīgi ilgu līgumisko maksājumu termiņu noteikšanas;

•  veicināt iekšējā tirgus darbību, racionalizējot maksājumu praksi visā ES;

•  izveidot tādu tiesisko un uzņēmējdarbības vidi, kas ir labvēlīga savlaicīgiem maksājumiem komercdarījumos, lai atvieglotu finansējuma pieejamību maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU).

Transponēšanas termiņš bija 2013. gada 16. marts, un dažas dalībvalstis saskārās ar vairākām problēmām, tai skaitā saistību starp maksājumu kavējumiem un administratīvo slogu, trūkumiem valstu tiesu sistēmās un parādu refinansēšanu. Ņemot vērā starp konkrētām valstīm un pašās valstīs joprojām pastāvošās maksājumu prakses atšķirības, Eiropas Parlaments 2015. gada analīzē uzskatīja, ka jaunās direktīvas ietekme ir mazāka, nekā sākotnēji paredzēts.

Tam sekojošais Maksājumu kavējumu direktīvas (MKD) izvērtējums, kas balstījās uz plašiem uzņēmumu apsekojumiem un apspriedēm, ļāva Eiropas Komisijai 2016. gada ziņojumā(3) izdarīt kopumā pozitīvu secinājumu par direktīvas efektivitāti. Tika konstatēts, ka, pateicoties MKD, uzlabojās informētība par maksājumu kavējumu problēmu un tika pieņemti dažādi valsts līmeņa pasākumi, ar kuriem atbalstīja direktīvas noteikumus. Vidējie maksājumu termiņi tik tiešām ir lēnām samazinājušies, kas turpinājās arī nākamajos gados, un valstis, kuras bija saskārušās ar problēmām publisko iestāžu kategorijā, arī pielika papildu pūles, lai situāciju uzlabotu (dažos gadījumos — kad tās saskārās ar pārkāpumu procedūru par direktīvas nepienācīgu piemērošanu). Vienlaikus līgumslēgšanas pamatbrīvība uzņēmumu darījumos ar uzņēmumiem (B2B) arvien vēl noved pie tā, ka lielāki uzņēmumi izmanto savu spēcīgāko pozīciju tirgū, un daudzi kreditori apgalvo, ka tie neizmanto tiesības uz procentiem un kompensāciju, baidoties, ka tas kaitēs komercattiecībām.

Saskaņā ar "Intrum" pētījumu (2018. gads) tikai 27 % MVU (no 9607 Eiropas uzņēmumiem) salīdzinājumā ar 52 % lielu komercsabiedrību norāda, ka tie pārzina Eiropas Maksājumu kavējumu direktīvu, ko piemēro B2B un publiskā sektora parādniekiem, kuri kavē maksājumus piegādātājam. Turklāt 24 % lielo komercsabiedrību arī esot ievērojušas, ka Maksājumu kavējumu direktīva pozitīvi ietekmē to parādnieku kavētos maksājumus, un to pašu apgalvo 18 % MVU. Arī MVU informētība par valstu tiesību aktiem, kas ieviesti nolūkā ievērot ES direktīvu, nav pārāk liela, proti, tikai 33 % apgalvo, ka par vietējiem tiesību aktiem tie ir informēti.

Par to jāizsaka nožēla, jo šie noteikumi ir īstenoti, lai aizsargātu uzņēmumus un radītu labu maksājumu veikšanas klimatu(4).

Referentes nostāja

Galvenais elements, kas izriet no apspriešanās ar uzņēmumu apvienībām, ir vajadzība uzlabot MKD un valstu tiesību aktu par maksājumu kavējumiem izpildi, un tas liek apsvērt dažus pasākumus (juridiskus un brīvprātīgus, preventīvus un korektīvus), kas var uzlabot tiesību aktu efektivitāti un pārredzamību, palīdzot risināt komerciālā tirgus asimetrijas problēmu un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus lieliem un maziem uzņēmumiem.

Nozarēs, kuras visvairāk skar negodīga maksājumu prakse, nozares līmeņa intervencē varētu ņemt vērā dažādu nozaru (piemēram, būvniecības, komunālo pakalpojumu un transporta, profesionālo pakalpojumu, ražošanas, pārtikas un dzērienu, IT/telesakaru) specifiku.

Pēdējos gados Eiropas uzņēmumi, jo īpaši MVU, ir norādījuši šādus maksājumu kavēšanas galvenos iemeslus: parādnieku finansiālās grūtības (62 %); apzināti maksājumu kavējumi (48 %); administratīva neefektivitāte (45 %); strīdi par piegādātajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem (19 %)(5). Ir acīmredzams, ka maksājumu kavējumu cēlonis ir gan neefektivitāte un nelabvēlīgi ārējie apstākļi, gan arī ļaunprātīga un apzināta uzņēmējdarbības prakse.

Turklāt uzņēmumi, kas piekrīt ilgākiem samaksas termiņiem, parasti skaidro, ka tā ir ierasta prakse attiecīgajā nozarē (55 %) un tie nevēlas bojāt darījumu attiecības (46 %)(6).

Vērtējot pēc uzņēmumu lieluma, pastāv lielāka varbūtība, ka MVU piekritīs ilgākiem samaksas termiņiem vai tos saņems darījumos ar lielākiem uzņēmumiem, jo spēku samērs ir nevienāds un MVU baidās sabojāt darījumu attiecības un zaudēt turpmākus pasūtījumus.

Ņemot vērā, ka Direktīva 2011/7/ES joprojām ir piemērotākais maksājumu kavējumu novēršanas instruments un atbilst tiesību aktiem un citiem ES politikas virzieniem, kuru mērķis ir radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem, referente uzskata, ka ir jāievieš nesaistoši korektīvi pasākumi, kas vērsti uz uzņēmējiem raksturīgas rīcības uzlabošanu un uzņēmumu, jo īpaši MVU, informētības palielināšanu attiecībā uz to tiesībām, kuras izriet no direktīvas, un šo tiesību izmantošanu.

Tāpēc dalībvalstīm tiek ieteikts maksājumu kavējumu jautājumus saglabāt politiskās darba kārtības centrā un vienlaikus izmantot vairākus pasākumus, kuru mērķis ir a) atturēt no kaitējošas uzņēmējdarbības prakses un savukārt atalgot uzņēmumus par labas uzņēmējdarbības prakses ieviešanu, tā kā ir pierādījies, ka savlaicīgi maksājumi ir gudra uzņēmējdarbības stratēģija, jo atbildīgi maksātāji var vienoties par labākiem darījumu nosacījumiem un paļauties uz uzticamiem piegādātājiem; b) sniegt vairāk informācijas un vairāk izglītot jaunos uzņēmējus, jo īpaši MVU, par kredītu un rēķinu pārvaldību; c) veicināt un uzlabot stingrāku kontroli, jo īpaši starp lieliem uzņēmumiem, un administratīvo sodu izmantošanu; d) apsvērt veidus, kā uzņēmumiem pienācīgi kompensēt/atlīdzināt līdzekļus, ko tiem ir parādā valsts pārvaldes iestādes; e) uzlabot maksājumu prakses pārredzamību un veicināt alternatīvu strīdu izšķiršanu, maksājumu tūlītējas veikšanas kodeksus un uzņēmumu sociālo atbildību; f) uzlabot informētības veicināšanas pasākumus par jautājumiem, kas saistīti ar maksājumu kavējumiem B2B darījumos, tostarp tiesībām un līdzekļiem, kas izriet no Maksājumu kavējumu direktīvas vai citiem valstu pasākumiem.

Ir skaidrs, ka būtiska loma ir pat valsts pārvaldes iestādēm: pirmkārt, tieši tām ir jārāda piemērs, veicot maksājumus piegādātājiem līgumā paredzētajā termiņā. Turklāt, ņemot vērā to, ka administratīvos sodus piemēro publiskās iestādes, tieša intervence no valsts pārvaldes puses var mazināt "baiļu faktoru" un palīdzēt izvairīties no tā, ka atbildība par pasākumu veikšanu pret parādnieku tiek uzlikta kreditoram.

(1)

  OV L 48, 23.2.2011., 1. lpp.

(2)

https://publications.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/3f507938-7bf7-4b22-a61b-9bac11703581/language-lv.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (pārstrādāta versija) https://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2011:048:0001:0010:LV:PDF.

(4)

"Intrum", 2018. gads.

(5)

"Intrum", 2018. gads.

(6)

CATI aptauja, 5. jautājums.


EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Direktīvas 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos īstenošanu

(2018/2056(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(1),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Direktīvas 2011/7/ES īstenošanu (COM(2016)0534) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0278),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par vienotā tirgus stratēģiju(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par finansējuma pieejamību maziem un vidējiem uzņēmumiem un mazo un vidējo uzņēmumu finansējuma dažādības palielināšanu kapitāla tirgu savienībā(3),

–  ņemot vērā padziļināto analīzi "Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumiem komercdarījumos: Eiropas īstenošanas novērtējums", ko 2018. gada jūlijā publicējis Eiropas Parlamenta Izpētes dienests,

–  ņemot vērā Eiropas maksājumu ziņojumus, ko publicējis "Intrum",

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0456/2018),

A.  tā kā maksājumi veido uzņēmumu "asinsriti" un maksājumu tūlītēja veikšana dzīvotspējīgā un efektīvā uzņēmējdarbības vidē ļauj uzņēmumiem laikus kārtot parādsaistības un paplašināties, ieguldīt līdzekļus, radīt darbvietas, nodrošināt ekonomikas izaugsmi plašākā mērogā un dot labumu Eiropas ekonomikai kopumā;

B.  tā kā lielākā daļa iekšējā tirgū starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm piegādāto preču un sniegto pakalpojumu ir balstīti uz atliktajiem maksājumiem, proti, piegādātājs klientam rēķinā norāda apmaksas termiņu saskaņā ar pušu vienošanos, kas ir noteikta piegādātāja rēķinā vai attiecīgajos juridiskajos noteikumos;

C.  tā kā maksājumu kavēšana ir pastāvīgi aktuāla kaitējoša prakse, kas nelabvēlīgi ietekmē Eiropas uzņēmumu attīstību, jo īpaši MVU, kuriem maksājumu kavējumu gadījumā nav prognozējamu likviditātes plūsmu;

D.  tā kā saistību neizpilde īpaši skar mazus un vidējus uzņēmumus, nelabvēlīgi ietekmējot to likviditāti, sarežģījot finanšu pārvaldību un ietekmējot konkurētspēju un rentabilitāti;

E.  tā kā lielu uzņēmumu rīcībā ir vairāk resursu nekā MVU, lai sevi pasargātu no maksājumu kavējumiem, piemēram, izmantojot priekšapmaksu, kredītspējas pārbaudes, parādu piedziņu, banku garantijas un kredītapdrošināšanu, un tie var būt labākā pozīcijā, lai savu ieguldījumu palielināšanai un saistību īpatsvara apspriešanai izmantotu globāli zemās procentu likmes;

F.  tā kā saskaņā ar Direktīvu 2011/7/ES (Maksājumu kavējumu direktīva) publiskām iestādēm ir "īpaša atbildība"(4) par tādas uzņēmējdarbības vides veicināšanu, kas būtu labvēlīga savlaicīgiem maksājumiem;

G.  tā kā Maksājumu kavējumu direktīvā cita starpā ir paredzēti maksājumu termiņi uzņēmumu darījumiem ar uzņēmumiem (B2B) un publisku iestāžu darījumiem ar uzņēmumiem (PA2B), automātiskas tiesības uz nokavējuma procentiem, atgūšanas izmaksu kompensācija vismaz 40 EUR apmērā un likumiskie nokavējuma procenti vismaz 8 % apmērā virs Eiropas Centrālās bankas pamatlikmes;

H.  tā kā, neraugoties uz to, ka Maksājumu kavējumu direktīvas rezultātā maksājumu termiņu vidējais ilgums ir kopumā samazinājies, seši no desmit uzņēmumiem Eiropas Savienībā B2B darījumos joprojām maksājumus saņem vēlāk, nekā paredzēts līgumā;

I.  tā kā starp visu lielumu uzņēmumiem MVU visdrīzāk piekritīs ilgākiem termiņiem vai netaisnīgiem samaksas nosacījumiem vai arī tiem tādi var tikt uzspiesti no lielāku uzņēmumu puses, ņemot vērā nevienādu spēku samēru sarunās un bailes no darījumu attiecību sabojāšanas un turpmāku pasūtījumu zaudēšanas;

J.  tā kā saskaņā ar Atradius maksājumu prakses barometru 95 % MVU norāda, ka Eiropā tie maksājumus saņem novēloti, un šis rādītājs ir augstāks nekā lielu uzņēmumu vidū, kas ļauj secināt, ka MVU maksājumus parasti veic ātrāk nekā lieli uzņēmumi, bet saņem vēlāk;

K.  tā kā maksājumu kavējumi skar visas ekonomikas nozares, jo īpaši tās, kurās attiecīgajā pievienotās vērtības veidošanas ķēdē dominē MVU (piemēram, būvniecība, komunālie pakalpojumi un transports, profesionālie pakalpojumi, ražošana, pārtika un dzērieni un IT/telesakari);

L.  tā kā maksājumu kavējumi joprojām ir iemesls katram ceturtajam bankrotam Eiropas Savienībā;

M.  tā kā maksājumu kavējumi rada papildu izmaksas uzņēmumiem, jo tiem ir jāiegulda resursi, lai piedzītu samaksu no kavētājiem, vai arī jāmaksā procenti par piešķirto aizdevumu, lai turpinātu uzņēmējdarbību;

N.  tā kā maksājumu kavējumi vai bailes no maksājumu novēlotas saņemšanas joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem MVU dalībai publiskā iepirkuma līgumos;

O.  tā kā, samazinot maksājumu kavējumus par vienu dienu, finanšu izmaksās varētu ietaupīt 158 miljonus EUR un papildu naudas plūsma varētu nodrošināt 6,5 miljonus papildu darbvietu Eiropā;

P.  tā kā Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūras pret četrām dalībvalstīm (Grieķiju, Slovākiju, Spāniju un Itāliju) par Maksājumu kavējumu direktīvas neatbilstīgu piemērošanu un pret Itāliju ir vērsusies Tiesā;

Q.  tā kā dažas dalībvalstis ir uzsākušas iniciatīvas, lai izplatītu maksājumu tūlītējas veikšanas kultūru, izmantojot maksājumu tūlītējas veikšanas kodeksus, brīvprātīgu iesaisti nozaru līmenī vai spēcīgāku sinerģiju ar publiskā iepirkuma noteikumiem;

R.  tā kā 2016. gadā publicētajā Komisijas ziņojumā par Maksājumu kavējumu direktīvas īstenošanu ir secināts, ka tas, ka uzņēmumi ir informēti par direktīvā paredzētajām tiesībām, tomēr nenozīmē, ka tie šīs tiesības izmanto, un ka tādas vienotas pārraudzības sistēmas trūkums, ar kuru uzrauga vidējos maksājumu termiņus, neskaidrība par dažiem direktīvas pamatjēdzieniem un tirgū pastāvošā nelīdzsvarotība starp lielākiem un mazākiem uzņēmumiem, šķiet, ir galvenie faktori, kas kavē direktīvas efektīvu piemērošanu;

S.  tā kā maksājumu kavējumi ir daudzšķautņaina un sarežģīta problēma, ko izraisa horizontāli virzītājspēki, kas ir kopīgi visām nozarēm un darījumu veidiem (tādiem kā naudas plūsmas problēmas, nevienādi spēku un lieluma samēri starp uzņēmumiem, piegādes ķēdes struktūra, administratīvā neefektivitāte, slikta kredītresursu pieejamība, zināšanu trūkums par rēķinu un kredītu pārvaldību), un ārējo faktoru (proti, ekonomiskās situācijas un valsts uzņēmējdarbības kultūras) ietekme, nav iespējams izcelt vienu risinājumu, kas ļautu novērst visas problēmas;

T.  tā kā priekšlikums direktīvai par netaisnīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās pārtikas piegādes ķēdē (COM(2018)0173) ietver noteikumus attiecībā uz kavētiem maksājumiem par ātrbojīgiem produktiem un to, ka dalībvalsts izraugās izpildiestādi, kas uzrauga noteikumu ievērošanu;

U.  tā kā problēmas, kas noved pie maksājumu kavējumiem, ir jārisina, apvienojot juridiskus un brīvprātīgus pasākumus, īstenojot mērķtiecīgas intervences, kurās iesaistīta Komisija, dalībvalstis un uzņēmumu apvienības; tā kā šāds apvienojums ietvertu preventīvus pasākumus, kas vērsti uz problēmām pirms darījuma veikšanas, un korektīvus risinājumus, kas vērsti uz problēmām pēc darījuma pabeigšanas; tā kā jebkādas regulatīvas vai brīvprātīgas intervences gadījumā būtu jāņem vērā attiecīgās ekonomikas nozares specifika;

Maksājumu prakses uzlabošana Eiropas Savienībā, apvienojot juridiskus un brīvprātīgus pasākumus

1.  uzskata, ka gan Maksājumu kavējumu direktīva, gan valstu tiesību akti par maksājumu kavējumiem būtu jāpiemēro labāk, ātrāk un efektīvāk, ievērojot maksimālos laika ierobežojumus, kas noteikti rēķinu apmaksai, un veicot pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot noteikumus par samaksas termiņiem un atturēt no negodīgas prakses; norāda, ka šos pasākumus var klasificēt pēc to būtības (juridiski vai brīvprātīgi), tvēruma (horizontāli vai uz konkrētu nozari attiecināmi) un mērķa (preventīvi, korektīvi vai vērsti uz uzņēmējdarbības kultūras mainīšanu); uzskata, ka vienlaikus dažās dalībvalstīs spēkā esošie tiesību akti un ar pārkāpumiem saistītie pasākumi ir sākuši mainīt valsts pārvaldes kultūru visā ES, proti, maksājumu kavējumi ir kopumā samazinājušies;

2.  uzsver, ka maksājumu kavējumu problēmas risināšanai universālas pieejas nav, jo dažās B2B nozarēs garāki samaksas termiņi, kas jebkurā gadījumā atbilst Direktīvā 2011/7/ES izklāstītajiem noteikumiem, dažos gadījumos var būt atbilstoši uzņēmumu vajadzībām, ņemot vērā katras nozares specifiku; tomēr uzsver, ka būtu jāievieš 30 dienu samaksas termiņš un ka Direktīvā 2011/7/ES atļautie samaksas termiņi, kas pārsniedz 60 dienas, ir nepilnība likumdošanā, kas ļauj vienoties par ilgstošiem termiņiem, kuru dēļ pašiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU, var rasties zaudējumi, lai gan tiek ievērota līgumslēgšanas brīvība starp tirgū esošajiem uzņēmumiem; uzsver, cik svarīgi ir vienmēr nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp dominējošā stāvoklī esošiem uzņēmumiem un maziem uzņēmumiem;

Preventīvi pasākumi

3.  uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānosaka stingrāki maksājumu termiņi; norāda, ka dažas dalībvalstis ir ierobežojušas standarta maksājumu termiņu līdz 30 dienām, savukārt tikai dažas dalībvalstis ir ieviesušas maksimālos maksājumu termiņus, no kuriem puses nevar atkāpties; turklāt norāda, ka nozaru līmenī maksimālo maksājumu termiņu ieviešana ir izplatītāka; uzskata, ka tiesību akti, kuros noteikti stingrāki maksājumu termiņi, palīdzētu zināmā mērā samazināt to garumu un, ja vien tie tiktu īstenoti, radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus lieliem un maziem uzņēmumiem; šajā saistībā norāda, ka ar vienveidīgāku un vienkāršāku noteikumu kopumu varētu precizēt, ko parādnieki un kreditori var gaidīt maksājuma kavējuma gadījumā, tādējādi uzlabojot to saimnieciskās darbības prognozējamību;

4.  uzskata, ka uzlabota pārredzamība attiecībā uz maksāšanas vēsturi varētu atturēt no maksājumu kavēšanas; uzskata ka piekļuve šai informācijai var būt stimuls publiskām iestādēm un uzņēmumiem uzlabot savu maksājumu praksi un ievērot savas finansiālās saistības; mudina dalībvalstis apsvērt dažādus iespējamos veidus, kā obligāti publicēt informāciju par maksāšanas vēsturi, tādus kā datubāzes vai reģistri, gan privātajā, gan arī publiskajā sektorā;

5.  mudina dalībvalstis apsvērt iespēju izveidot obligātas sistēmas, kas sniedz informāciju par labu maksāšanas vēsturi ("nosaukt vārdā un slavēt" jeb "name and fame"), un veicināt maksājumu tūlītējas veikšanas kultūru darījumu attiecībās, cita starpā ņemot vērā faktu, ka laikus veikta samaksa ir izrādījusies gudra uzņēmējdarbības stratēģija, jo atbildīgi maksātāji var vienoties par labākiem darījumu nosacījumiem un paļauties uz uzticamiem piegādātājiem; aicina Komisiju veikt pētījumu par pašreizējām valstu sistēmām, kas sniedz informāciju par labu maksāšanas vēsturi ("nosaukt vārdā un slavēt") uzņēmumos un publiskās iestādēs, un izpētīt iespēju noteikt šīm sistēmām kopīgus kritērijus ES līmenī;

6.  uzsver, cik svarīgi ir uzņēmējus, jo īpaši MVU, vairāk informēt un izglītot par kredītu un rēķinu pārvaldību; atgādina, ka efektīva kredītu pārvaldība saīsina vidējo samaksas saņemšanas periodu un tādējādi saglabā optimālu naudas plūsmu, tā mazinot saistību neizpildes risku un palielinot izaugsmes potenciālu; uzskata, ka apmācība būtu jānodrošina arī valsts pārvaldes iestāžu amatpersonām un ka izglītība un atbalsts varētu arī palielināt varbūtību, ka MVU izmantos Maksājumu kavējumu direktīvā paredzētos līdzekļus; norāda, ka MVU diemžēl bieži vien trūkst spēju ieguldīt apmācībā un ka šobrīd ES vai valstu līmenī nav programmu, kas būtu vērstas uz uzņēmumu zināšanu uzlabošanu kredītu un rēķinu pārvaldības jomā; uzskata, ka vairāk ES līdzekļu varētu būtu jānovirza MVU izglītošanai finanšu jomā, tāpēc mudina dalībvalstu iestādes pastiprināt centienus, lai MVU nodrošinātu papildu apmācību kredītu pārvaldības jomā; turklāt uzskata, ka apmācībā un atbalstā būtu jāiekļauj pamatnostādnes par nokavētu maksājumu atgūšanu pārrobežu darījumos, tāpēc aicina Komisiju šīs pamatnostādnes un citu noderīgu informāciju, piemēram, par tiesībām un instrumentiem, kas juridiskos strīdos ar parādniekiem ir pieejami uzņēmējiem, turpināt integrēt informācijas portālā "Tava Eiropa" un atbalstīt uzņēmējdarbību, izmantojot Eiropas Biznesa atbalsta tīklu;

Korektīvie pasākumi

7.  aicina dalībvalstis un uzņēmumu apvienības apsvērt iespēju valsts un reģionālā līmenī izveidot bezmaksas un konfidenciālus mediācijas dienestus (mediācija, samierināšana, arbitrāža un lietu izspriešana), kas pieejami visiem uzņēmumiem kā alternatīva tiesvedībai, lai atrisinātu strīdus par maksājumiem un saglabātu darījumu attiecības, kā arī izglītotu uzņēmumus par to tiesībām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem maksājumu kavējumu gadījumā; uzsver, ka šādi mediācijas dienesti būtu īpaši noderīgi MVU, kuriem bieži vien nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai risinātu juridiskus strīdus, un kuri tādēļ atsakās no savām tiesībām; turklāt aicina dalībvalstis pienācīgi apsvērt iespēju nodrošināt publisku finansējumu neatkarīgam ombudam, kas atbild par maksājumu kavējumu un nemaksāšanas strīdu izmeklēšanu, atbalstu maziem uzņēmumiem maksājumu kavējumu un nemaksāšanas strīdu atrisināšanā, konsultāciju sniegšanu par rīcību kavētu maksājumu gadījumā un risinājumu ieteikšanu, jo īpaši MVU; prasa dalībvalstīm un Komisijai nodrošināt tiesu iestāžu efektīvu pieejamību jautājumos, kas saistīti ar parādu atgūšanu pārrobežu darījumos;

8.  aicina dalībvalstis panākt valsts tiesību aktu izpildi un veicināt un uzlabot stingrāku kontroli, piemēram, starp lieliem uzņēmumiem, un iedarbīgu, samērīgu un atturošu administratīvo sodu izmantošanu, tādējādi palīdzot uzlabot maksāšanas vēsturi; apgalvo, ka, tā kā publiskās iestādes ir tās, kuras piemēro administratīvos sodus, tieša intervence no šādu iestāžu puses varētu palīdzēt pārvarēt "baiļu faktoru" un atbrīvot kreditorus no atbildības par pasākumu veikšanu pret parādniekiem, jo iestādes tiešā veidā piemērotu tiesību aktus un pēc saviem ieskatiem vērstos pret uzņēmumiem, kuriem ir slikta maksājumu prakse; uzskata, ka administratīvo sodu apjoms un to kumulatīvais raksturs varētu atturēt uzņēmumus no maksājumu kavēšanas, un uzsver, ka šis režīms būtu jāpiemēro pakāpeniski atkarībā no uzņēmuma atbilstības līmeņa;

9.  norāda, ka, neraugoties uz to, ka Maksājumu kavējumu direktīva tika pieņemta 2011. gada februārī un dažas dalībvalstis nesen ieviesa jaunus uzņēmēju aizsardzības mehānismus, tūkstošiem MVU un jaunuzņēmumu visā Eiropā katru gadu bankrotē, gaidot savu rēķinu apmaksu, tostarp no valsts publisko iestāžu puses; mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt veidus, kā obligātā kārtā nodrošināt pienācīgu kompensāciju, piemēram, ar savstarpējo ieskaitu, un citus atbalsta pasākumus, tādus kā, piemēram, garantiju fondi MVU un faktorings uzņēmumiem, kuriem ir parādā publiskas iestādes, lai tie tāpēc nebūtu spiesti bankrotēt;

10.  ar dziļām bažām norāda uz situāciju dažās dalībvalstīs, kur publiskās iestādes ir nopietni aizkavējušas maksājumus par precēm un/vai pakalpojumiem, kurus tām piegādājuši uzņēmumi (visvairāk skartā ir veselības nozare), piegādes līgumos iekļāvušas nenodošanas klauzulas un (izmantojot tiesību aktus) nav ļāvušas piegādātājiem panākt savu prasību izpildi tiesās, kā rezultātā šie uzņēmumi ir nonākuši ļoti lielās finansiālās grūtībās vai pat bankrotējuši; uzskata, ka, lai atbalstītu uzņēmumus, kuru finanšu pārvaldību sarežģī aizkavēti maksājumi no publisko iestāžu puses, dalībvalstīm būtu jāievieš ātrākas un efektīvākas PVN atmaksas un parādu piedziņas procedūras, jo īpaši attiecībā uz MVU;

11.  norāda, ka maksājumu tūlītējas veikšanas kodeksi un hartas un uzņēmumu sociālās atbildības pasākumi, kā arī iekšējās revīzijas un izpildes kritēriji var palīdzēt radīt atbildīgu maksājumu veikšanas kultūru un nodrošināt godīgas attiecības un uzticēšanos starp uzņēmumiem;

12.  uzsver, ka daži direktīvas jēdzieni, piemēram, "redzami netaisni" attiecībā uz maksājumu termiņiem līgumiskās vienošanās un komercpraksē, un laiks, kad līgumiskie maksājumu termiņi sākas un beidzas, būtu jāprecizē ar Komisijas norādījumiem; ņem vērā arī Tiesas jauno judikatūru par dažu direktīvas jēdzienu interpretāciju (t. i., "uzņēmums", "komercdarījums" un "redzami netaisni" lietās C-256/15 un C-555/14);

13.  uzskata, ka ir svarīgi neļaut publiskajam sektoram atkāpties no direktīvas noteikumiem par maksājumu termiņiem; tāpēc, ņemot vērā Tiesas neseno judikatūru (lieta C-555/14), aicina dalībvalstis un Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka publiskās iestādes saviem piegādātājiem maksā savlaicīgi un ka kreditori automātiski saņem likumiskos nokavējuma procentus un kompensāciju maksājumu kavējumu gadījumā bez vajadzības ierosināt nokavētu maksājumu procedūru, un aicina Komisiju ierosināt automātisku procentu aprēķināšanu;

14.  uzsver, ka ātra maksājumu veikšana ir ārkārtīgi svarīga uzņēmumu, jo īpaši MVU, izdzīvošanai un izaugsmei; norāda, ka finanšu un digitālās tehnoloģijas ir izraisījušas apvērsumu maksājumu līdzekļu un ātruma ziņā; tāpēc sagaida strauju pieaugumu elektronisko rēķinu sagatavošanā un tradicionālo maksājumu veidu pakāpenisku aizstāšanu ar inovatīviem maksājumu veidiem (piemēram, ar piegādes ķēdes finansējumu, faktoringu u. c.), lai kreditors varētu saņemt samaksu reāllaikā, tiklīdz ir izrakstīts rēķins;

15.  ar lielu interesi atzīmē dažās dalībvalstīs izveidotās procedūras gadījumiem, kad maksājumus kavē publiskas iestādes, proti, centrālā valdība var izdot brīdinājumu vietējai iestādei, ja tā nav savlaicīgi samaksājusi piegādātājiem, un, ja maksājumu kavējumi turpinās, centrālā valdība piegādātājiem par precēm vai pakalpojumiem var maksāt tiešā veidā, apturot maksājumu piešķīrumus neatbilstīgās vietējās iestādes budžetā; uzskata, ka šādai sistēmai, kurā apvienota uzticama publisko struktūru maksāšanas prakses pārraudzība ar efektīvu eskalācijas plānu un par kuru ir plaši informēts tās iedarbināšanas brīdī, šķiet, ir rezultāti, kas pelnījuši dziļāku analīzi, un tā būtu jānodod dalībvalstīm kā labas prakses piemērs;

16.  ar bažām atzīmē Komisijas ziņojuma secinājumus, kuros konstatēts, ka galvenais iemesls, kāpēc kreditoru uzņēmumi neizmanto Maksājumu kavējumu direktīvā noteiktās tiesības, ir bailes sabojāt labas darījumu attiecības; šajā sakarā uzskata, ka būtu jāveic pasākumi, lai MVU būtu vieglāk īstenot ar Maksājumu kavējumu direktīvu tiem piešķirtās tiesības; šajā kontekstā aicina plašāk izskatīt Maksājumu kavējumu direktīvas 7. panta 5. punktā noteikto iespēju organizācijām, kas oficiāli pārstāv uzņēmumus, iesniegt prasību dalībvalstu tiesās, pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi vai prakse ir redzami netaisna;

17.  uzteic atsevišķas nozares līmeņa iniciatīvas dažās dalībvalstīs, saskaņā ar kurām iesaistītās komercsabiedrības ir izstrādājušas apņemšanos, kurā detalizēti izklāstītas konkrētās darbības, ko tās veiks, lai nodrošinātu, ka mazie piegādātāji par piegādātajiem produktiem vai pakalpojumiem samaksu saņems ātrāk; atzīmē, ka pozitīva "vārdā nosaukšana un uzslavēšana" ("name and fame") varētu dot gaidītos rezultātus, izmantojot pašregulāciju nozares līmenī, un sniegt būtisku atbalstu MVU;

18.  uzsver publiskā iepirkuma nozīmi vienotā tirgus darbības uzlabošanā; aicina apsvērt lielāku sinerģiju starp Maksājumu kavējumu direktīvu un publiskā iepirkuma noteikumiem, jo īpaši iespēju līgumslēdzējām iestādēm rīkoties, lai no turpmākiem iepirkumiem varētu izslēgt darbuzņēmējus, kas nepilda savas saistības, ja galvenais darbuzņēmējs apakšuzņēmējiem nemaksā tad, kad tas ir jādara (Publiskā iepirkuma direktīva)(5), plašāk izmantot Publiskā iepirkuma direktīvas 71. panta 3. punktā izklāstīto iespēju konkrētos apstākļos veikt tiešus maksājumus apakšuzņēmējiem un padarīt maksāšanas vēsturi attiecībā uz apakšuzņēmējiem par vienu no kritērijiem, pēc kura publiskā iepirkuma konkursos vērtēt potenciālo darbuzņēmēju finansiālās spējas; aicina dalībvalstis nodrošināt to maksājumu pārredzamību un izsekojamību, ko publiskās iestādes veic darbuzņēmējiem un apakšuzņēmējiem un ko darbuzņēmējs veic apakšuzņēmējiem vai piegādātājiem;

Secinājumi un ieteikumi

19.  mudina dalībvalstis uzņemties pilnu atbildību par valsts pārvaldes iestāžu veiktajiem maksājumiem un uzlabot savus tiesību aktus, lai nodrošinātu Maksājumu kavējumu direktīvas pienācīgu īstenošanu visās tās daļās, tostarp atceļot visus valsts tiesību aktus, noteikumus vai publiskā sektora līgumslēgšanas praksi, kas ir pretrunā direktīvas mērķiem, piemēram, aizliegumus vērsties tiesā par publiskā sektora parādiem vai tos nodot; vienlaikus atgādina, ka Komisijai būtu jādara viss iespējamais, lai censtos panākt spēkā esošo saistību pilnīgu un pienācīgu īstenošanu;

20.  aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt "izlēmīgu pāreju uz maksājumu tūlītējas veikšanas kultūru"(6), veicot piemērotākos pasākumus, tostarp izdodot pamatnostādnes par labāko praksi un, ja nepieciešams un attiecīgā gadījumā, īstenojot likumdošanas iniciatīvas, ņemot vērā iepriekš minētos priekšlikumus, lai izveidotu uzticamu uzņēmējdarbības vidi uzņēmumiem un punktuālas maksājumu veikšanas kultūru;

21.  mudina dalībvalstis uzlabot maksājumu procedūru efektivitāti, īpaši uzsverot, ka pārbaudes procedūras attiecībā uz rēķiniem vai preču un pakalpojumu atbilstību līguma noteikumiem nebūtu jāizmanto, lai mākslīgi pagarinātu maksājumu termiņus, pārsniedzot direktīvā noteiktos ierobežojumus;

22.  atgādina dalībvalstīm un Komisijai, ka maksājumu tūlītēja veikšana ir vispārējs priekšnoteikums dzīvotspējīgai uzņēmējdarbības videi un ka tāpēc tā būtu jāiekļauj visās politikas un likumdošanas iniciatīvās, kas skar uzņēmumus (tādās kā uzņēmumu sociālā atbildība, jaunuzņēmumi un platformu un uzņēmumu attiecības);

23.  aicina dalībvalstis un Komisiju izmantot profesionālas publikācijas, reklāmas kampaņas un jebkurus citus instrumentus, lai veicinātu izpratni par līdzekļiem uzņēmumu savstarpējo maksājumu kavējumu novēršanai;

24.  aicina Komisiju atvieglot un veicināt Eiropas uzņēmēju piekļuvi attiecīgām finansējuma iespējām;

°

°  °

25.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1)

OV L 48, 23.2.2011., 1. lpp.

(2)

OV C 76, 28.2.2018., 112. lpp.

(3)

OV C 204, 13.6.2018., 153. lpp.

(4)

Direktīvas 2011/7/ES 6. apsvērums.

(5)

57. panta 4. punkta g) apakšpunkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvā 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK.

(6)

Direktīvas 2011/7/ES 12. apsvērums.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

6.12.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

33

2

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Stuart Agnew, Pascal Arimont, Carlos Coelho, Sergio Gaetano Cofferati, Lara Comi, Anna Maria Corazza Bildt, Daniel Dalton, Nicola Danti, Dennis de Jong, Pascal Durand, Maria Grapini, Robert Jarosław Iwaszkiewicz, Philippe Juvin, Antonio López-Istúriz White, Eva Maydell, Marlene Mizzi, Nosheena Mobarik, Jiří Pospíšil, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Olga Sehnalová, Jasenko Selimovic, Igor Šoltes, Ivan Štefanec, Richard Sulík, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Mihai Ţurcanu, Anneleen Van Bossuyt, Marco Zullo

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lucy Anderson, Anna Hedh, Arndt Kohn, Matthijs van Miltenburg

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Howarth, Flavio Zanonato


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

33

+

ALDE

Matthijs van Miltenburg, Jasenko Selimovic

ECR

Daniel Dalton, Nosheena Mobarik, Richard Sulík, Anneleen Van Bossuyt

EFDD

Robert Jarosław Iwaszkiewicz

GUE/NGL

Dennis de Jong

PPE

Pascal Arimont, Carlos Coelho, Lara Comi, Anna Maria Corazza Bildt, Philippe Juvin, Antonio López-Istúriz White, Eva Maydell, Jiří Pospíšil, Andreas Schwab, Ivan Štefanec, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Mihai Ţurcanu

S&D

Lucy Anderson, Sergio Gaetano Cofferati, Nicola Danti, Maria Grapini, Anna Hedh, John Howarth, Arndt Kohn, Marlene Mizzi, Christel Schaldemose, Olga Sehnalová, Flavio Zanonato

VERTS/ALE

Pascal Durand, Igor Šoltes

2

-

EFDD

John Stuart Agnew, Marco Zullo

0

0

 

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 8. janvārisJuridisks paziņojums