Procedūra : 2018/2113(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0033/2019

Iesniegtie teksti :

A8-0033/2019

Debates :

PV 11/02/2019 - 16
CRE 11/02/2019 - 16

Balsojumi :

PV 12/02/2019 - 9.17

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0078

ZIŅOJUMS     
PDF 254kWORD 77k
28.1.2019
PE 629.657v02-00 A8-0033/2019

par Līguma noteikumu par Parlamenta politiskās kontroles pilnvarām attiecībā uz Komisiju īstenošanu

(2018/2113(INI))

Konstitucionālo jautājumu komiteja

Referente: Mercedes Bresso

PASKAIDROJUMS — FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
 EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Budžeta kontroles komitejaS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

PASKAIDROJUMS — FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Procedūra un avoti

Referentei 2018. gada 31. maijā uzdeva sagatavot ziņojumu par Līguma noteikumu par Parlamenta politiskās kontroles pilnvarām attiecībā uz Komisiju īstenošanu.

Referente kopš savas iecelšanas ir vākusi informāciju un izmantojusi arī šādus avotus:

  uzklausīšana, kas 2018. gada 10. oktobrī notika Konstitucionālo jautājumu komitejā;

  Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta veiktais ex post ietekmes novērtējums "Parliamentary scrutiny over the European Commission: implementation of the Treaty provisions".

Izpētes secinājumi

Parlamentārā uzraudzība ir demokrātiskās leģitimitātes priekšnoteikums. Nesenās izmaiņas likumdošanas procesā un izpildvaras pastiprinātā likumdošanas loma ir radījusi nepieciešamību pēc parlamentārās uzraudzības procedūru nostiprināšanas. Savienības institucionālajā struktūrā šī parādība nav sveša — Komisija ir ieguvusi likumdošanas pilnvaras, proti, tā var pieņemt deleģētos aktus, tā arvien vairāk politizējas, un pieaug nepieciešamība pēc tiesību stiprināšanas, lai papildinātu tiesību aktu efektivitāti. Tādēļ šā ziņojuma mērķis ir pārskatīt Parlamenta uzraudzības lomu attiecībā pret Komisiju un to aktualizēt atbilstoši šīm jaunajām institucionālajām izmaiņām.

Pastāvošie instrumenti, ko izmanto parlamentārajā uzraudzībā attiecībā pret Komisiju

Komisija kopumā ir atbildīga Eiropas Parlamenta priekšā (LES 17. pants). Parlamenta pilnvaras veikt Komisijas uzraudzību izriet ne tikai no Līgumiem, bet arī no sekundārajiem tiesību aktiem un iestāžu nolīgumiem, tostarp Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām un Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu.

Parlamentārās uzraudzības instrumentus var sagrupēt turpmāk norādītajās kategorijās.

–  Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšana un Komisijas apstiprināšana

Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšana (LES 14. un 17. pants)

Saskaņā ar Līgumu ES valstu vadītāji piedāvā kandidātu Komisijas priekšsēdētāja amatam, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas (LES 17. pants). Kandidātu ievēlē Parlaments (LES 14. pants).

Vadošo kandidātu process, kuru Parlaments aizsāka 2014. gadā, izveidoja ciešāku saikni starp Parlamentu un Komisiju. Šis process kopā ar vispāratzīto komisāra amata kandidātu uzklausīšanas praksi veidoja vadošās parlamentārās uzraudzības pamatu. Vadošo kandidātu process nav Līgumā noteikta oficiāla prasība, bet gan politisks process, ko Parlaments izveidoja 2014. gadā un kā rezultātā Komisijas priekšsēdētāja amatā tika iecelts Jean-Claude Juncker, kurš bija PPE vadošais kandidāts.

Vēl nav zināms, kāds būs vadošo kandidātu process 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ņemot vērā ieteikumus, kas ir iekļauti Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra lēmumā par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu. Šim procesam ir būtiska nozīme Parlamenta un Komisijas attiecību stiprināšanā, un tas būtu vēl jāpilnveido, izstrādājot detalizētākus noteikumus par tā piemērošanu.

Komisijas apstiprināšana (LES 14. un 17. pants)

Kopš 1995. gada komisāra amata kandidātiem ir pienākums kopā ar attiecīgajām komitejām piedalīties atklātā uzklausīšanā Parlamentā, — tā ir prakse, ko Parlaments ir izstrādājis un formalizējis savā Reglamentā, lai arī šī procedūra nav paredzēta Līgumos. Tādējādi Komisijai kā iestādei ir nepieciešams Parlamenta atbalsta balsojums. Ir bijuši trīs gadījumi, kuros komisāra amata kandidāti ir atsaukuši savu kandidatūru pēc nelabvēlīga parlamentārās uzklausīšanas rezultāta (Rocco Buttoglione 2004. gadā, Rumiana Jeleva 2010. gadā un Alenka Bratušek 2014. gadā).

Ja Komisijas pilnvaru termiņa laikā komisārs būtiski maina savu portfeli vai ja ir būtiski mainījies Komisijas sastāvs, attiecīgie komisāri vēlreiz tiek aicināti uz atklātu uzklausīšanu Parlamentā. Laikposmā no 2010. līdz 2018. gadam ir notikušas piecas komisāra amata kandidātu papildu uzklausīšanas.

–  Instrumenti Komisijas saukšanai pie atbildības

Priekšlikums izteikt neuzticību (LES 17. pants un LESD 234. pants)

Parlamenta tiesības izteikt neuzticību Komisijai varētu uzskatīt par neuzticības balsojumu attiecībā uz izpildvaru. Parlamentam ir tiesības izteikt neuzticību Komisijai ar divām trešdaļām nodoto balsu vairākumu, kas atspoguļo Parlamenta deputātu vairākuma viedokli. Saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 119. pantu šādu priekšlikumu var iesniegt desmitā daļa Parlamenta deputātu.

Līdz šim nav pieņemts neviens no astoņiem priekšlikumiem izteikt neuzticību, kas ir iesniegti Parlamentā, — galvenokārt tāpēc, ka ir nepieciešams ļoti daudz balsu (2/3 balsu vairākums). J. Santer vadītā Komisija 1999. gadā atkāpās, pirms Parlaments to varēja atsaukt. Tas notika pēc tam, kad Parlaments atteicās sniegt Komisijai 1996. gada budžeta izpildes apstiprinājumu.

Neuzticības izteikšana atsevišķam Komisijas loceklim

Līgumos nav noteikta komisāru individuālā atbildība, — tajos ir paredzēts, ka Komisija kopumā ir atbildīga Parlamenta priekšā. Tomēr saskaņā ar Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām Parlaments var prasīt Komisijas priekšsēdētājam izteikt neuzticību atsevišķam Komisijas loceklim. Ja Komisijas priekšsēdētājs atsakās to darīt, viņš Parlamentam sniedz paskaidrojumu. Šis noteikums līdz šim vēl nav ticis piemērots.

Tiesības veikt izmeklēšanu (LESD 226. pants).

Saskaņā ar LESD 226. pantu Parlamentam ir tiesības izveidot pagaidu izmeklēšanas komiteju, kurai tas uzdod izmeklēt iespējamos pārkāpumus vai administratīvās kļūmes, kas pieļautas, īstenojot Savienības tiesību aktus. Ar to pašu pantu Parlamentam tiek piešķirtas tiesības pēc savas iniciatīvas ierosināt regulu, tajā paredzot noteikumus, kas attiecas uz tiesībām veikt izmeklēšanu, un šo regulu pieņem pēc tam, kad saņemta Padomes un Komisijas piekrišana.

Visās izmeklēšanās, ko līdz šim ir veikušas Parlamenta izveidotās izmeklēšanas komitejas, ir konstatēts, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums(1) pārāk ierobežo spēju izsaukt individuālus lieciniekus, pieprasīt piekļuvi dokumentiem un noteikt sankcijas, tā izmantojot Parlamenta tiesības veikt izmeklēšanu. Parlamenta priekšlikuma regulai par izmeklēšanas tiesībām(2), par ko joprojām notiek sarunas ar Padomi un Komisiju, mērķis ir paplašināt Parlamenta pilnvaras šajās jomās.

Kopš 2009. gada Parlaments ir izveidojis divas izmeklēšanas komitejas — par emisiju mērījumiem autobūves nozarē (EMIS) un par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (PANA).

Lai arī pašreizējais tiesiskais regulējums neļauj sagatavot saistošus ieteikumus, šķiet, ka Komisija šīs izmeklēšanas uztver nopietni, ko pierāda EMIS komitejas darbs. Tas noteikti izriet no spēcīgākas politiskās saiknes starp Parlamentu un Komisiju, jo īpaši kopš 2014. gada Parlamenta vēlēšanām.

Parlamenta īstenotā deleģēto un īstenošanas aktu uzraudzība

Deleģētie akti ļauj Komisijai pieņemt vispārēji piemērojamas normas, savukārt īstenošanas akti pēc būtības ir neleģislatīvi, un to mērķis ir nodrošināt tiesību aktu vienotu piemērošanu visās ES dalībvalstīs. Šo atšķirību dēļ Parlamenta iespējas veikt deleģēto un īstenošanas aktu uzraudzību ir dažādas.

Attiecībā uz deleģētajiem aktiem Parlamentam ir veto un atsaukšanas tiesības, savukārt īstenošanas aktus Parlamentam nav tiesību aizkavēt. Īstenošanas aktu uzraudzības pilnvaras ir novirzītas valsts iestādēm, proti, dalībvalstīm ir iespēja veidot īstenošanas aktu saturu, izmantojot konsultēšanās un pārbaudes procedūras. Tomēr šajās iestādēs dalībvalstu pārstāvji ir to valdības, un atkarībā no dalībvalstīs pastāvošās institucionālās struktūras šiem pasākumiem dažās valstīs var netikt piemērota pietiekama parlamentārā uzraudzība. Tādēļ ir būtiski, lai parlamentārā uzraudzība pastāvētu arī valsts līmenī, tā kontrolējot izpildvaras rīcību šajā jomā.

Līdz 2018. gada jūnijam Parlaments ne reizi nav atsaucis deleģējumu un tikai astoņas reizes ir izteicis iebildumus pret Komisijas pieņemtiem deleģētajiem aktiem. Pamata tiesību aktā ir ne tikai piešķirtas pilnvaras Komisijai pieņemt deleģētos aktus, bet arī noteikts laikposms, uz kuru Komisijai šīs pilnvaras tiek piešķirtas. Pilnvaras var piešķirt uz: 1) nenoteiktu laiku; 2) noteiktu termiņu, kas tiek automātiski pagarināts; un 3) noteiktu termiņu, ko nav iespējams pagarināt. Pamatojoties uz statistikas datiem, pilnvaras uz nenoteiktu laiku tika piešķirtas tikai 13 gadījumos, savukārt uz noteiktu termiņu, kas tiek automātiski pagarināts, — 158 gadījumos un noteiktu termiņu, ko nav iespējams pagarināt, — 41 gadījumā.

Tā kā pēdējo gadu laikā īstenošanas aktu skaits ir pieaudzis un tā kā Komisijas pieņemtos īstenošanas aktus kontrolē dalībvalstu izpildvara, būtu jāstiprina Parlamenta iesaiste, nodrošinot parlamentāro uzraudzību, un jāpieņem skaidri kritēriji attiecībā uz īstenošanas un deleģēto aktu nodalīšanu.

Jautājumi, uz kuriem jāatbild mutiski vai rakstiski (LESD 230. panta otrā daļa)

Saskaņā ar LESD 230. panta otro daļu Parlaments var uzdot jautājumus, uz kuriem jāatbild mutiski vai rakstiski, bet tos var iesniegt tikai Komisijai, nevis Padomei, lai arī gan ES Padome, gan Eiropadomes priekšsēdētājs ir piekrituši brīvprātīgi atbildēt uz Parlamenta jautājumiem. Tādēļ to var uzskatīt par diezgan nesaistošu instrumentu, ar kuru var uzsvērt problēmas vai pieprasīt vairāk informācijas. Tomēr statistikas dati liecina, ka Komisija atbild uz visiem Parlamenta rakstiskajiem jautājumiem, pat ja tā ne vienmēr ievēro noteiktos termiņus. To pašu nevar teikt par jautājumiem, uz kuriem jāatbild mutiski, jo Priekšsēdētāju konference lemj, vai šie jautājumi tiks iekļauti darba kārtības projektā.

Parlamenta Reglamentā (129. pants) ir atļauts rīkot jautājumu laiku, kad Komisija sniedz atbildes, un parlamentārajā demokrātijā tas ir bieži izmantots uzraudzības instruments. Tomēr šī iespēja vairs netiek izmantota, varbūt tāpēc, ka var uzskatīt — tā pārklājas ar plenārsesijām, kurās Komisija atbild uz mutiski atbildamiem jautājumiem.

Tiesvedība

Līgumā Parlamentam ir piešķirtas tiesības ierosināt tiesvedību pret Komisiju un prasīt Tiesai pārbaudīt Komisijas pieņemto tiesību aktu likumību (LESD 263. pants). LESD 265. pantā Parlamentam ir piešķirtas tiesības ierosināt tiesvedību pret Komisiju par lēmuma nepieņemšanu. Lai arī Parlaments samērā reti ierosina tiesvedību pret Komisiju (10 iesniegumi kopš 2009. gada, no kuriem 5 ir apstiprināti), šķiet, ka Parlaments izmanto savas pilnvaras kā galējo pasākumu, kad visi pārējie iespējamie pasākumi nav efektīvi.

–  Instrumenti vadošai uzraudzībai

Papildus instrumentiem, ar kuriem Komisija tiek saukta pie atbildības, vadošas uzraudzības instrumenti ļauj Parlamentam proaktīvi un efektīvi veidot ES politisko un likumdošanas darba kārtību.

Komisijas pienākums sniegt ziņojumus

LESD 249. pantā Komisijai ir uzlikts pienākums publicēt pārskata ziņojumu par Savienības darbību, un saskaņā ar LESD 233. pantu Parlaments šo gadskārtējo ziņojumu, kuru Komisija tam ir iesniegusi, apspriež atklātā sēdē.

Komisijai reizi trijos gados ir jāziņo Eiropas Parlamentam par diskriminācijas aizliegumu un Savienības pilsonību, ņemot vērā Savienības attīstību (LESD 25. pants).

Turklāt Parlamentam jāsaņem ziņojums par daudzpusējās uzraudzības rezultātiem saistībā ar ekonomikas politiku (LESD 121. panta 5. punkts).

Vēl viens ziņojums, kas Komisijai jāiesniedz Parlamentam, ir gada ziņojums par panākumiem, kas gūti 151. pantā minēto sociālās politikas mērķu sasniegšanā (LESD 159. pants), kā arī gada ziņojums par sociālo stāvokli Savienībā (LESD 161. pants).

LESD 175. pantā ir noteikts, ka Komisijai ir jāiesniedz ziņojums par panākumiem, kas gūti ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzijā, un par to, kā dažādie šajā pantā paredzētie līdzekļi to veicinājuši. Šis ziņojums ir jāiesniedz reizi trijos gados.

Ziņojumā, kas Komisijai ir jānosūta Parlamentam saskaņā ar LESD 190. pantu, jāietver informācija par darbībām pētniecības, tehnoloģijas attīstības un rezultātu izplatīšanas jomā iepriekšējā gadā.

Ja Komisija risina sarunas ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, tai saskaņā ar LESD 207. pantu ir pienākums regulāri sniegt Parlamentam ziņojumus par šo sarunu norisi.

Turklāt Komisijai ir jāiesniedz Parlamentam ikgadējs ziņojums saskaņā ar LESD 325. panta 2. punktu par ES finanšu interešu aizsardzību un krāpšanas apkarošanu.

Proaktīva darba kārtības veidošana

Katra gada sākumā Komisijai ir jānosūta Parlamentam ziņojums, kas ietver tās darba programmu (KDP) kārtējam gadam (LESD 190. pants). Pamatnolīgumā ir iekļauts sīki izstrādāts grafiks attiecībā uz šo procedūru.

Katra gada pirmajā pusē tiek uzturēts regulārs dialogs starp komisāriem un attiecīgajām Parlamenta komitejām, un pēc tam Komiteju priekšsēdētāju konferencei (KPK) tiek iesniegts ziņojums par to, kāds ir šī dialoga iznākums, un notiek regulāra viedokļu apmaiņa starp KPK un Komisijas priekšsēdētāju vietniekiem. Šajā platformā Parlaments norāda savas prioritātes attiecībā uz Komisijas darba programmu, un saskaņā ar Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām Komisijai ir pienākums tās ņemt vērā.

Katra gada   jūnijā KPK iesniedz Priekšsēdētāju konferencei kopsavilkuma ziņojumu, kas ietver KDP īstenošanas pārbaudes rezultātus, Parlamenta prioritātes attiecībā uz gaidāmo KDP un notiekošā divpusējā dialoga ar Komisiju rezultātu izvērtējumu. Jūlija sesijā tiek pieņemta rezolūcija, kurā ir izklāstīta Parlamenta nostāja attiecībā uz likumdošanas prioritātēm.

Debates par stāvokli Savienībā notiek septembra plenārsēdē Strasbūrā. Tas uzlabo Savienības politisko prioritāšu pārredzamību un ļauj veikt to ex ante parlamentāro uzraudzību.

Septembrī Parlamenta komitejas rīko viedokļu apmaiņas ar attiecīgajiem komisāriem par turpmākajām prioritātēm katrā politikas jomā, pēc tam notiek KPK un komisāru kolēģijas sanāksme un attiecīgā gadījumā Priekšsēdētāju konferences un Komisijas priekšsēdētāja sanāksme.

Nākamā gada KDP pieņem oktobrī, un Parlamentam to iesniedz Komisijas priekšsēdētājs. Parlaments rīko debates un pieņem rezolūciju decembra sesijā.

Likumdošanas iniciatīva

Papildus likumdošanas programmas izveidei Līgumā Parlamentam ir piešķirtas tiesības ierosināt kvazileģislatīvu iniciatīvu. Saskaņā ar LESD 225. pantu Parlaments var lūgt Komisijai iesniegt priekšlikumus par jautājumiem, attiecībā uz kuriem pēc Eiropas Parlamenta apsvērumiem Līgumu īstenošanai vajadzīgs Savienības tiesību akts. Komisijai nav obligāti jāsagatavo šādi priekšlikumi, bet ja Komisija neatsaucas uz Parlamenta iniciatīvu, tai ir jāinformē Parlaments par šādas rīcības iemesliem. Kopš 2009. gada Parlaments 225. pantu ir izmantojis 24 gadījumos, no kuriem 7 bija vismaz daļēji veiksmīgi, un to rezultātā Komisija pieņēma tiesību akta priekšlikumu vai veica citu atbilstošu pasākumu.

Politisko prioritāšu un likumdošanas programmas uzraudzība un īstenošana

Parlamenta Reglamenta VI pielikuma 6. pantā ir izklāstīta procedūra, ar kuru saskaņā Parlaments novērtē komisāra amata kandidātu uzklausīšanās paustos solījumus un prioritātes.

Budžeta procedūra un budžeta izpildes apstiprināšana

Tas, ka Parlaments ir viens no likumdevējiem budžeta jomā, dod tam iespēju zināmā mērā kontrolēt Komisiju, jo budžeta nepieņemšana finanšu gada sākumā ierobežo mēneša budžeta izdevumus, pieļaujot tikai provizoriskas divpadsmitdaļas, kas varētu ietekmēt Komisijas spēju īstenot daudzgadu programmas. Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments nav izmantojis šo iespēju, lai arī 1979. un 1984. gadā tā tika izmantota.

Attiecībā uz budžeta izdevumiem Parlaments kontrolē budžeta īstenošanu, jo saskaņā ar LESD 319. pantu tas var piešķirt Komisijai budžeta izpildes apstiprinājumu, tādējādi paužot savu vērtējumu par veidu, kā Komisija īsteno Savienības budžetu. Kopš 2009. gada Parlaments ne reizi nav atlicis vai atteicis budžeta izpildes apstiprinājumu — iespējams, tādēļ, ka Komisija bieži ņem vērā Parlamenta ieteikumus, kas tiek izteikti budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras laikā.

Ārpolitika

Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) galvenokārt ir konsultēšanās un ziņošanas pienākumi attiecībā pret Parlamentu (LES 36. pants un LESD 218. un 328. pants). Tomēr, tā kā ir ieviesta prasība saņemt Parlamenta piekrišanu starptautisku nolīgumu noslēgšanai (LESD 218. pants), Parlamentam ir piešķirta svarīgāka loma ārējās attiecībās, un Komisijai ir pienākums to pilnībā un laikus informēt par šādu nolīgumu apspriešanas norisi.

Īstenošanas ziņojumi un novērtēšana

Īstenošanas ziņojumi ir vēl viens jauns instruments, ko Parlaments var izmantot izpildvaras uzraudzībā, jo ar tiem var sniegt ieteikumus un veidot turpmāko politiku, pamatojoties uz līdzšinējās īstenošanas analīzi.

Galvenie secinājumi un ieteikumi

Kopumā šķiet, ka Parlamenta rīcībā ir spēcīgi instrumenti, kas tam ļauj īstenot politisko kontroli attiecībā uz Komisiju. Tomēr šķiet, ka ir jāatvieglo šo instrumentu īstenošana un tie labāk jāpielāgo problēmām, kas ir raksturīgas tieši ES institucionālajai struktūrai.

Galvenās problēmas parlamentārajā uzraudzībā attiecībā uz ES izpildvaru

1.  Izpildvara nav skaidri definēta Līgumos. ES kontekstā izpildvara tiek organizēta atšķirīgi katrai politikas jomai, jo nav izsmeļoša saraksta ar politikas jomām, kurās Komisijai ir izpildvara. No tā izriet dažas būtiskas problēmas parlamentārajā uzraudzībā.

2.  Izpildvara ir daudzslāņaina un izkliedēta Eiropas, valstu un dažreiz arī reģionālajā līmenī, un tas nozīmē, ka ievēlētajām struktūrām ir jāīsteno patiesa demokrātiskā kontrole katrā no šiem atšķirīgajiem līmeņiem.

3.  Tas varētu nozīmēt, ka par dažādajām politikas jomām ir atbildīgas dažādas iestādes — Komisija (ekskluzīvās kompetences), Komisija kopā ar dalībvalstīm (dalītās pārvaldības politikas jomas), ES Padome un Eiropadome (KĀDP gadījumā).

4.  Ja Eiropadome pārsniedz funkcijas, kas tai ir piešķirtas Līgumos, un rīkojas kā likumdevēja, tā de facto neatstāj Parlamentam un valstu parlamentiem nekādu kontroli pār izpildvaru, kā tas ir, piemēram, Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) un fiskālā pakta gadījumā.

5.  Ļoti lielais balsu skaits, kas ir nepieciešams, lai varētu izmantot dažus kontroles mehānismus, piemēram, priekšlikumu izteikt neuzticību, ir vēl viens šķērslis efektīvai parlamentārajai uzraudzībai.

6.  Katra atsevišķa komisāra darbs netiek pastāvīgi novērtēts.

7.  Ir tikai Komisijas kolektīvā atbildība, un nav nekādu mehānismu atsevišķu komisāru saukšanai pie atbildības.

8.  Nav nekādu parlamentārās uzraudzības mehānismu attiecībā uz Komisijas administratīvajām procedūrām Komisijas ģenerālsekretāra un ģenerāldirektoru iecelšanai amatā.

9.  Eiropadomei ir dominējoša loma ES politiskās darba kārtības veidošanā, un tas ierobežo parlamentāro vadošo uzraudzību.

10.  Lai arī likumdošanas trialogi ir svarīgs parlamentārās demokrātijas instruments, tie apgrūtina Parlamenta uzraudzības funkciju efektīvu izpildi. Tā kā ES lēmumu pieņemšanas process ir balstīts uz vienprātību, Parlamentam ir grūtāk efektīvi īstenot politisko kontroli.

11.  Komisijas tendence depolitizēt jautājumus, izveidojot aģentūras un nodrošinot šķietami tehniskus risinājumus politiskām problēmām, vēl vairāk apgrūtina Parlamenta spēju efektīvi īstenot savas kontroles pilnvaras attiecībā uz šādiem jautājumiem.

Pastāvošo problēmu iespējamie risinājumi

1.  Tā kā ES izpildvara ir daudzslāņaina, valstu parlamentiem ir jāuzrauga valstu valdības saistībā ar ES jautājumiem, tāpat kā Parlaments uzrauga Komisiju Savienības līmenī.

2.  ES izpildvara būtu jāvienkāršo un jādefinē, Komisiju pārveidojot par galveno izpildvaras iestādi.

3.   Tā kā ES izpildvara ir daudzslāņaina, politiskais dialogs starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu būtu jāpastiprina un jāpadara jēgpilnāks un būtiskāks, nepārkāpjot šo struktūru attiecīgās konstitūcijā noteiktās kompetences ierobežojumus, lai aptvertu arī Eiropadomi un ES Padomi, kad tās rīkojas kā izpildvaras iestādes.

4.  Parlamenta likumdošanas pilnvaras un uzraudzības tiesības ir jāgarantē, jākonsolidē un jāstiprina. Tāpat Parlaments varētu apsvērt iespēju reformēt savas darba metodes, lai stiprinātu savas politiskās kontroles funkcijas izpildi attiecībā uz Komisiju.

5.  Tas nozīmētu arī Komisijas izpildvaras spēju stiprināšanu ekonomikas un monetārās politikas jomā.

6.  Uzraudzības instrumentu — galvenokārt to, kuri tiek izmantoti Komisijas saukšanai pie atbildības — īstenošana būtu jāpapildina ar visaptverošu analīzi par pieļautajām kļūdām un to iemesliem.

7.  Dažādu uzraudzības instrumentu kombinēšana pārskatatbildības un vadīšanas jomā varētu sniegt labākus ES parlamentārās uzraudzības rezultātus.

8.  Pastāv instrumenti, kuri praksē netiek izmantoti (piemēram, priekšlikums izteikt neuzticību). Tā kā vadošo kandidātu process ir stiprinājis saikni starp Parlamentu un Komisiju un tā kā komisāri identificējas ar Parlamenta politiskajām grupām, nākotnē šo instrumentu izmantošana varētu kļūt vēl sarežģītāka.

9.  Komisijai būtu nopietnāk jāizskata likumdošanas iniciatīvas, kuras Parlaments ir uzsācis saskaņā ar LESD 225. pantu.

10.  Būtu jāstiprina dalībvalstu parlamentu labākās prakses apmaiņa jautājumos par to, kā īstenojama parlamentārā uzraudzība, piemēram, pirms un pēc Padomes sanāksmēm piemērotā veidā un laikā rīkojot regulāras diskusijas, kurās piedalītos valstu parlamentu specializētās komitejas, attiecīgie ministri un Eiropas Komisijas locekļi, kā arī rīkojot tikšanās valstu parlamentos viedokļu apmaiņai ar Eiropas Parlamenta deputātiem.

11.  Nākotnē veicot izmaiņas Līgumos, būtu jāgroza noteikumi par priekšlikumu izteikt neuzticību, lai samazinātu obligāto balsu skaitu un ieviestu procedūras, kas ļauj Parlamentam saukt pie atbildības atsevišķus komisārus viņu pilnvaru termiņa laikā.

12.  Būtu drīzā laikā jāpieņem Parlamenta priekšlikums regulai par izmeklēšanas tiesībām, lai Parlamentam piešķirtu efektīvas pilnvaras, kas tam ļauj izmantot šo parlamentāro pamatinstrumentu izpildvaras saukšanai pie atbildības.

13.  Lai nodrošinātu pienācīgu parlamentāro uzraudzību, nepieciešami skaidri noteikumi par īstenošanas un deleģēto aktu nodalījumu.

14.   Komisijai būtu jāpārskata savas administratīvās procedūras Komisijas ģenerālsekretāra, ģenerāldirektoru un direktoru iecelšanai; Savienības institucionālās struktūras turpmākas parlamentarizācijas kontekstā varētu paredzēt arī Savienības izpildvaras augstāko amatpersonu uzklausīšanu Parlamentā.

(1)

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1995. gada 19. aprīļa Lēmums par sīki izstrādātiem Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanas noteikumiem (OV L 113, 19.5.1995., 1. lpp.).

(2)

P7_TA(2014)0429 un P7_TA(2012)0219.


EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Līguma noteikumu par Parlamenta politiskās kontroles pilnvarām attiecībā uz Komisiju īstenošanu

(2018/2113(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu noteikumus par politisko uzraudzību, ko Eiropas Parlaments īsteno attiecībā pret Eiropas Komisiju, un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 14., 17. un 25. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121., 159., 161., 175., 190., 225., 226., 230., 233., 234., 249., 290., 291., 319. un 325. pantu,

–  ņemot vērā LES 17. pantu, ar kuru Komisijai uztic Savienības vispārējo interešu veicināšanu un monopolu īstenot iniciatīvas šajā nolūkā,

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām,

–  ņemot vērā 2016. gada Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu un 2013. gada Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 7. februāra lēmumu par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu un jo īpaši tā 2. un 8. punktu, kurā ir atkārtoti uzsvērts, ka vadošo kandidātu Spitzenkandidaten process sastāv no sekmīgas konstitucionālās un politiskās prakses, atspoguļojot Līgumos paredzēto iestāžu līdzsvaru(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu un ar kuru atceļ Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK(4), un notiekošās iestāžu sarunas,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda ziņojumu par sanāksmēm un dokumentu pārbaudi –apvienotās sūdzības 488/2018/KR un 514/2018/KR par jauna Komisijas ģenerālsekretāra iecelšanu, un Ombuda ieteikumu šajās lietās,

–  ņemot vērā Reglamentu, tostarp tā 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0033/2019),

A.  tā kā Savienības iestāžu sistēma, kas ir nostiprināta Līgumos, uzliek Parlamentam — Savienības likumdošanas iestādei — atbildību īstenot Komisijas politisko uzraudzību;

B.  tā kā Parlamenta rīcībā ir instrumentu kopums, ar kuru saukt Komisiju pie atbildības, piemēram, priekšlikums izteikt neuzticību (LES 17. pants un LESD 234. pants), iespēja prasīt Komisijas priekšsēdētājam izteikt neuzticību atsevišķam Komisijas loceklim (Parlamenta Reglamenta 118. panta 10. punkts), tiesības veikt izmeklēšanu (LESD 226. pants), kontroles tiesības attiecībā uz deleģētajiem un īstenošanas aktiem (LESD 290. un 291. pants), tiesības uzdot jautājumus, uz kuriem jāatbild mutiski vai rakstiski (LESD 230. panta otrā daļa), un tiesības ierosināt tiesvedību pret Komisiju jautājumā par tiesību aktu likumību (LESD 263. pants) vai Komisijas bezdarbības gadījumā;

C.  tā kā papildus šiem instrumentiem Parlamentam ir pieejami daudzi vadošas uzraudzības instrumenti, kuri tam ļauj proaktīvi veidot Eiropas politisko darba kārtību;

D.  tā kā budžets ir vissvarīgākais Eiropas Savienības mērķu un stratēģiju īstenošanas instruments, un tādēļ budžeta kontrolei ir ārkārtīgi liela nozīme;

E.  tā kā vadošo kandidātu process atspoguļo iestāžu līdzsvaru starp Parlamentu un Komisiju un šādi ir būtiski konsolidējis un stiprinājis saikni starp šīm abām iestādēm, tādējādi palielinot Komisijas politizāciju, kā rezultātā Parlamentam būtu pastiprināti jāuzrauga tās izpildvaras funkcijas;

F.  tā kā LES 17. pants nosaka, ka Komisijas priekšsēdētāju ievēlē Parlaments, pamatojoties uz ES valstu vadītāju un valdību priekšlikumu un ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus un apspriešanos ar Parlamentu; tā kā LES 17. pants arī nosaka, ka gadījumā, ja Parlaments noraida piedāvāto kandidātu, būtu jāievēro tā pati procedūra, ieskaitot apspriešanos ar Parlamentu;

G.  tā kā pirms komisāru kolēģijas apstiprināšanas visiem komisāru amata kandidātiem ir jāpiedalās uzklausīšanā un tā kā Parlamentam ir pilnvaras novērtēt komisāra amata kandidātu uzklausīšanās paustos solījumus un prioritātes, tostarp novērtēt, vai viņu personiskā informācija ļauj viņiem kvalificēties, ka viņi izpilda amata vajadzībām nepieciešamās prasības;

H.  tā kā Līgumos Parlamentam ir piešķirtas tiesības balsot par priekšlikumu izteikt neuzticību Komisijai kopumā, bet ne izteikt neuzticību atsevišķam komisāram;

I.  tā kā, neraugoties uz komisāru kolēģijas kolektīvo atbildību, Parlamentam būtu jānodrošina, ka katra komisāra darbs ir pakļauts efektīvai politiskajai uzraudzībai;

J.  tā kā jaunā Komisijas ģenerālsekretāra nesenā iecelšana ir izraisījusi nopietnas bažas par Komisijas augstāko amatpersonu lomu un politisko ietekmi;

K.   tā kā, kad 2019. gadā tiks iecelts jaunais Komisijas priekšsēdētājs un jaunie komisāri, Komisijas ģenerālsekretāra amata vietas aizpildīšanai būtu jāveic jauna, noteikumiem atbilstoša procedūra;

L.  tā kā Komisijai ir uz Līgumu balstīti pienākumi regulāri iesniegt Parlamentam: ikgadēju pārskata ziņojumu par Savienības darbību (LESD 249. pants); ziņojumu reizi trijos gados par diskriminācijas aizlieguma un Savienības pilsonības noteikumu piemērošanu (LESD 25. pants); ziņojumu par daudzpusējās uzraudzības rezultātiem saistībā ar ekonomikas politiku (LESD 121. panta 5. punkts); ziņojumu reizi trijos gados par panākumiem, kas gūti attiecībā uz sociālo politiku (LESD 159. un 161. pants); ziņojumu reizi trijos gados par panākumiem, kas gūti ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzijā (LESD 175. pants); ikgadēju ziņojumu par Savienības darbībām pētniecības jomā (LESD 190. pants); ikgadēju ziņojumu par krāpšanas apkarošanu (LESD 325. pants); ziņojumu par sarunām ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, ja šādas sarunas tiek risinātas (LESD 207. pants);

M.  tā kā turklāt, ciktāl tas attiecas uz sekundārajiem tiesību aktiem, Komisijai tiek uzdots pārskatīt un novērtēt dažādas direktīvas un regulas un ziņot par konstatējumiem;

N.  tā kā līdz ar Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pieņemšanu Parlaments ir ieguvis papildu iespējas veidot likumdošanas darba kārtību, ko Komisija katru gadu ierosina ar Komisijas darba programmu (KDP);

O.  tā kā kopš Lisabonas līguma pieņemšanas Parlaments ir kļuvis par patiesu likumdevēju budžeta jomā un ir atbildīgs par apstiprinājuma sniegšanu Komisijai saistībā ar Savienības budžeta izpildi;

P.  tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments ir paplašinājis savu ietekmi attiecībā uz ES ārpolitikas uzraudzību, iegūstot pilnvaras sniegt piekrišanu starptautisku nolīgumu noslēgšanai un tādējādi arī tiesības visos šādu nolīgumu apspriešanas posmos saņemt tūlītēju un pilnīgu informāciju no Komisijas (LESD 218. pants, LES 50. pants);

Q.  tā kā tas, pie kādiem nosacījumiem risinājās sarunas ar Apvienoto Karalisti par tās izstāšanos no Eiropas Savienības, ir piemērs attiecībā uz to pārredzamību un Parlamenta iesaistīšanu;

R.   tā kā Parlamenta uzraudzības tiesību apmērs būtiski atšķiras attiecībā uz deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem; tā kā Parlamentam ir veto tiesības attiecībā uz deleģētajiem aktiem un/vai tas var atsaukt deleģējumu, bet īstenošanas aktu gadījumā Parlamenta iesaiste ir daudz ierobežotāka;

S.  tā kā Savienības pašreizējā institucionālā struktūra un tas, ka Līgumos nav precīzi definēta izpildvara, nozīmē, ka ES izpildvaras jēdziens ir sarežģīts un izkliedēts Eiropas, valstu un reģionālā līmenī;

T.  tā kā ir izšķiroši svarīga ciešāka sadarbība starp Eiropas Parlamentu un valstu un reģionālajiem parlamentiem, ievērojot to attiecīgās konstitūcijā noteiktās kompetences un saskaņā ar LES 10. panta 2. punktu, lai risinātu daudzslāņaino izpildvaras funkciju kontroles, ko veic Parlaments, jautājumu saistībā ar Eiropas tiesību aktu īstenošanu;

U.  tā kā pārredzamība un Parlamenta stingra iesaiste sarunās ar Apvienoto Karalisti labvēlīgi ietekmēja to iznākumu, radot uzticēšanās un vienotības gaisotni, un tādēļ tai būtu jākalpo par iedvesmu turpmāku starptautisko sarunu praksei;

Galvenie secinājumi

1.  atgādina, ka ES struktūru kontrole ir viena no galvenajām Eiropas Parlamenta lomām un ka Komisijas pārskatatbildība Parlamenta priekšā ir ES darbības un iekšējās demokrātiskās kontroles pamatprincips;

2.  uzskata, ka Parlaments nepilnvērtīgi izmanto visus savus politiskās kontroles instrumentus attiecībā uz izpildvaru, un tam ir dažādi iemesli, no kuriem daži izriet no Savienības institucionālās struktūras, bet citi — piemēram, no iestāžu savstarpējo attiecību dinamikas, kuru dēļ dažus instrumentus ir kļuvis grūti piemērot vai tie kļuvuši nepietiekami efektīvi;

3.  atzīst vadošo kandidātu procesa potenciālu un veiksmīgu īstenošanu, kurā visiem Eiropas pilsoņiem ir iespēja tiešā veidā paust viedokli par Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanu, balsojot par sarakstu, kura priekšgalā ir tas kandidāts, kuram viņi dod priekšroku; tādēļ stingri atbalsta šādas prakses turpināšanu turpmākajām Eiropas vēlēšanām un mudina visus politisko spēkus piedalīties šajā procesā;

4.  pauž pārliecību, ka vadošajiem kandidātiem Spitzenkandidaten vajadzētu būt ierakstītiem politisko partiju sarakstu priekšgalā Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

5.  atgādina, ka ciešākai politiskajai saiknei, kas vadošo kandidātu procesa rezultātā tika izveidota starp Parlamentu un Komisiju, nav jānozīmē, ka parlamentārā uzraudzība attiecībā uz Komisiju kļūs vājāka;

6.  atgādina, ka Līgumos nostiprinātā balsu skaita, kas ir nepieciešams priekšlikuma izteikt neuzticību pieņemšanai, mērķis ir saglabāt šā instrumenta efektīvu īstenošanu nopietniem gadījumiem; atzīst, ka — tāpat kā vairākumā parlamentāro demokrātiju — iespējai izteikt neuzticību galvenokārt ir atturoša iedarbība; tomēr ierosina saistībā ar turpmāku Līguma grozīšanu izpētīt vai izskatīt iespējas samērīgā veidā pazemināt šo nepieciešamo balsu skaita slieksni, vienlaikus saglabājot iestāžu līdzsvaru, kas paredzēts Līgumos;

7.  norāda, ka Komisijas politizācija ir tiešas sekas izmaiņām, ko ieviesa Lisabonas līgums; norāda, ka šīs izmaiņas neietvēra tāda noteikumu punkta pieņemšanu, kas ļautu saukt pie atbildības atsevišķus komisārus;

8.  pauž dziļu nožēlu, ka, izmantojot Ombuda pausto formulējumu, Komisija, ieceļot amatā savu ģenerālsekretāru, “neievēroja ne attiecīgo noteikumu burtu, ne garu”;

9.  norāda, ka Līgumos nav skaidri definēta ES izpildvara un ka atbildīgās iestādes katrā politikas jomā ir atšķirīgas atkarībā no tā, vai joma ietilpst dalītajās kompetencēs vai Savienības ekskluzīvajā kompetencē;

10.  uzskata, ka ir jāizveido patiesa divpalātu likumdošanas sistēma, kurā piedalās Padome un Parlaments un Komisija rīkojas kā izpildvaras iestāde;

11.  norāda, ka Parlamenta uzraudzības loma attiecībā uz izpildvaru tiek papildināta arī valstu parlamentos, proti, saistībā ar Eiropas lietām tiem ir līdzīga kompetence attiecībā pret savas valsts izpildvaru; uzskata, ka šāda atbildība ir valstu parlamentu palātu lomas Eiropas Savienībā galvenais stūrakmens;

12.  uzskata, ka Parlamenta īstenotā kontrole attiecībā uz izpildvaru saskaņā ar LES 14. pantu ir kļuvusi sarežģīta vai reizēm pat neiespējama, jo nav skaidri uzskaitītas Savienības kompetences un politikas jomas un kompetences ir daudzslāņaini sadalītas starp Eiropas, valstu un reģionālajām izpildvaras iestādēm;

13.  atgādina, ka Līgumos Eiropadomei nav piešķirtas nekādas likumdošanas funkcijas vai tiesības ierosināt likumdošanas iniciatīvu; pauž bažas par to, ka pēdējos gados Eiropadome pretēji Līgumu burtam un garam ir pieņēmusi vairākus svarīgus politiskos lēmumus ārpus Līgumu satvara, tādējādi de facto izslēdzot šos lēmumus no Parlamenta īstenotās uzraudzības un mazinot demokrātisko pārskatatbildību, kas šādos Eiropas politikas pasākumos ir būtiska;

14.  atgādina, ka Līgumā Parlamentam ir piešķirtas būtiskas politiskās kontroles pilnvaras, kas tiek īstenotas ikgadējā budžeta procedūrā un budžeta izpildes apstiprināšanas procedūrā;

15.  atgādina, ka budžeta izpildes apstiprināšana ir ikgadēja politiska procedūra, kas nodrošina demokrātisku ex post kontroli attiecībā uz to, kā Komisija gan pati savā atbildībā, gan sadarbībā ar dalībvalstīm īsteno Eiropas Savienības budžetu;

16.  norāda, ka ir apliecinājies, ka budžeta izpildes apstiprināšanas procedūra ir spēcīgs instruments, kas ir pozitīvi ietekmējis ES budžeta sistēmas attīstību, finanšu pārvaldību, darba kārtības izstrādi un ES politikas virzienu noteikšanu un īstenošanu, vienlaikus veicinot Parlamenta politiskās ietekmes palielināšanos;

17.  uzsver, ka ar LESD 318. pantu budžeta izpildes apstiprināšanas līdzekļu kopums ir papildināts ar jaunu instrumentu — Savienības finanšu novērtējumu, kura pamatā ir sasniegtie rezultāti;

18.  ar bažām norāda — ja Parlaments nolemj nesniegt Komisijai budžeta izpildes apstiprinājumu, šādā situācijā nav pieejamas reālas juridiskas sankcijas; tomēr uzskata, ka budžeta izpildes neapstiprināšana ir spēcīgs politisks signāls, kas liek secināt, ka Parlamentam nav pietiekamas pārliecības par Komisijas pārskatatbildību, un tāpēc Komisijai uz to būtu jāreaģē, proti, tai būtu jāveic konkrēti turpmākie pasākumi, lai uzlabotu situāciju;

19.  pauž nožēlu, ka, trūkstot nopietnai sadarbībai no Padomes puses, Parlamentam nav iespējams kontrolēt Padomes budžetu ar iestāžu praksi budžeta izpildes apstiprināšanai un ka šāda situācija ir nopietna Līguma saistību neievērošana, kurās ir paredzēts, ka Parlaments kontrolē visu Savienības budžetu;

20.  ar mērķi paplašināt Parlamenta pilnvaras veikt budžeta kontroli, lai tajās aptvertu visu Savienības budžetu, ierosina sākt sarunas starp Padomi, Komisiju un Parlamentu, lai nodrošinātu, ka Parlamentam ir tiesības piekļūt informācijai par to, kā Padome izpilda savu budžetu, vai nu tiešā veidā, vai ar Komisijas starpniecību, un lai Padome atbild uz Parlamenta rakstiskiem jautājumiem un piedalās uzklausīšanās un debatēs par tās budžeta izpildi; uzskata, ka, ja šīs sarunas neizdotos, Parlamentam būtu jāpiešķir budžeta izpildes apstiprinājums tikai Komisijai un jāiekļauj kopējā izpildes apstiprinājumā atsevišķas rezolūcijas attiecībā uz Savienības dažādajām iestādēm, struktūrām un aģentūrām, šādi nodrošinot, ka nevienai ES budžeta sadaļai netiek apstiprināta izpilde bez pienācīgas kontroles;

21.  atgādina, ka iestādes vēl nav izpildījušas savu apņemšanos noteikt deleģēto un īstenošanas aktu nošķiršanas kritērijus, lai arī Iestāžu nolīgums par labāku likumdošanas procesu ir uzlabojis deleģēto aktu procedūras pārredzamību;

22.  atgādina, ka saskaņā ar Finanšu regulas 247. pantu Komisijai līdz nākamā finanšu gada 31. jūlijam ir jāiesniedz Parlamentam integrēts finanšu un pārskatatbildības ziņojumu kopums, tostarp jo īpaši galīgie konsolidētie pārskati, gada pārvaldības un snieguma ziņojums un LESD 318. pantā minētais Savienības finanšu novērtējums, kura pamatā ir sasniegtie rezultāti;

Ieteikumi

23.  iesaka instrumentus, ar kuriem Komisiju sauc pie atbildības, apvienot ar vadošas uzraudzības instrumentiem, lai maksimāli palielinātu abu instrumentu veidu efektivitāti;

24.  prasa nodrošināt, konsolidēt un nostiprināt Parlamenta likumdošanas pilnvaras un uzraudzības tiesības, darot to gan ar iestāžu nolīgumiem, gan arī Komisijai izmantojot atbilstīgu juridisko pamatu;

25.  uzskata, ka Parlamentam ir jāreformē savas darba metodes, lai stiprinātu savas politiskās kontroles funkcijas izpildi attiecībā uz Komisiju;

26.  aicina Komisiju nopietnāk ņemt vērā likumdošanas iniciatīvas, ko Parlaments uzsāk saskaņā ar LESD 225. pantu; aicina nākamo Komisijas priekšsēdētāju apņemties ievērot šo mērķi un atzinīgi vērtē attiecīgos vadošo kandidātu paziņojumus šajā saistībā; vēlas, lai biežāk šajā saistībā tiktu izstrādāti tiesību aktu priekšlikumi; atgādina, ka saskaņā ar Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 10. pantu Komisijai ir pienākums sniegt tūlītējus un sīki izklāstītus apsvērumus attiecībā uz pieprasījumiem iesniegt priekšlikumus Savienības tiesību aktiem;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas veiktos pozitīvos pasākumus saistībā ar Parlamenta ieteikumiem, kas tika izteikti tā 2017. gada 16. februāra rezolūcijā par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu;

28.   uzskata — lai gan saskaņā ar pašreizējiem Līgumiem Parlamentam nav oficiālu likumdošanas iniciatīvas tiesību, būtu nopietni jāapsver iespēja piešķirt likumdošanas iniciatīvas tiesības saistībā ar turpmāku Līguma grozīšanu;

29.  aicina dalībvalstu parlamentus apmainīties ar labāko praksi par to, kā īstenojama parlamentārā uzraudzība, piemēram, valstu parlamentu specializētajām komitejām atbilstošā veidā un laikā pirms un pēc Padomes sanāksmēm rīkojot regulāras diskusijas ar attiecīgajiem ministriem un ar komisāriem, kā arī rīkojot Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu pārstāvju sanāksmes; mudina nodrošināt regulāras iestāžu amatpersonu un politisko grupu personāla apmaiņas starp Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu administrācijām, ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas un reģionālo parlamentu likumdošanas kompetences;

30.  uzskata, ka ikgadējas Eiropas nedēļas izveide ļautu EP deputātiem un komisāriem, jo īpaši priekšsēdētāja vietniekiem, kas atbild par klasteriem, uzklausīt visu valstu parlamentārās asamblejas, lai kopā ar EP deputātiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem apspriestu un paskaidrotu Eiropas darba kārtību; ierosina, ka šī iniciatīva varētu nostiprināt Komisijas demokrātisko pārskatatbildību, ko prasa Lisabonas līgums;

31.  aicina Parlamentu nostiprināt savu spēju uzraudzīt deleģēto un īstenošanas aktu sagatavošanu un īstenošanu;

32.  atzinīgi vērtē triju iestāžu nesen uzsāktos centienus izveidot skaidrus kritērijus, lai precizētu, kā būtu jāizmanto deleģētie un īstenošanas akti; aicina piemērot šos kritērijus, cik drīz vien iespējams;

33.  mudina valstu parlamentus, kā arī attiecīgā gadījumā reģionālos parlamentus palielināt savu spēju uzraudzīt izpildvaras iestādes, kad tiek pieņemti lēmumi vai ierosināti noteikumi Eiropas tiesību aktu īstenošanai vai deleģēšanai;

34.  uzskata, ka, nākotnē veicot izmaiņas Līgumos, būtu jāuzlabo instrumenti, kas ļauj Parlamentam saukt pie atbildības atsevišķus komisārus viņu pilnvaru termiņa laikā, balstoties uz noteikumiem, kas zināmā mērā ierobežotā apmērā jau ir iekļauti Pamatnolīgumā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām;

35.  aicina Komisiju un Padomi saskaņā ar godīgas sadarbības principu izveidot politisko dialogu par Parlamenta priekšlikumu regulai par izmeklēšanas tiesībām, lai piešķirtu Parlamentam efektīvas pilnvaras, kas tam ļauj izmantot šo parlamentāro pamatinstrumentu izpildvaras kontrolei, kas ir absolūti nepieciešama parlamentārajās sistēmās visā pasaulē;

36.  pauž pārliecību, ka parlamentārie jautājumi ir lietderīgs uzraudzības instruments; tādēļ uzskata, ka ir padziļināti jāizvērtē to atbilžu kvalitāte, kuras Komisija sniedz uz deputātu jautājumiem, kā arī deputātu uzdoto jautājumu kvantitāte un kvalitāte;

37.  uzskata, ka jautājumu laiks ir būtisks elements parlamentārajā uzraudzībā, kas tiek īstenota attiecībā uz izpildvaru; prasa Priekšsēdētāju konferencei saskaņā ar Reglamenta 129. pantu atkal iekļaut jautājumu laiku plenārsēžu darba kārtībā;

38.  vēlreiz aicina Komisiju pārskatīt savas administratīvās procedūras Komisijas ģenerālsekretāra, ģenerāldirektoru un direktoru iecelšanai, lai pilnībā nodrošinātu, ka tiek izvēlēti labākie kandidāti, garantējot maksimālu pārredzamību un vienlīdzīgas iespējas;

°

°  °

39.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Reģionu komitejai.

(1)

OV C 252, 18.7.2018., 215. lpp.

(2)

OV C 252, 18.7.2018., 201. lpp.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0030.

(4)

OV C 443, 22.12.2017., 39. lpp.


Budžeta kontroles komitejaS ATZINUMS (8.1.2019)

Konstitucionālo jautājumu komitejai

par Līguma noteikumu par Parlamenta politiskās kontroles pilnvarām attiecībā uz Komisiju īstenošanu

(2018/2113(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Tomáš Zdechovský

IEROSINĀJUMI

Budžeta kontroles komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā Parlaments ir pilnvarots nodrošināt demokrātisku Komisijas kontroli, kura savā būtībā ir politiska, taču ietver dažādus aspektus un procedūras;

B.  tā kā budžets ir vissvarīgākais Eiropas Savienības mērķu un stratēģiju īstenošanas instruments, un tādēļ budžeta kontrolei ir ārkārtīgi liela nozīme;

C.  tā kā, neraugoties uz Komisijas apņemšanos orientēties uz sniegumu, Savienības budžeta izstrādes pamatprincips diemžēl joprojām ir budžeta līdzekļu sadale pēc darbības jomām;

D.  tā kā rezultātu novērtēšanas un lietderības revīzijas pamatā esošie mērķi ir noteikti plānošanas procesa pašā sākumā;

E.  tā kā novērtēšana ir instruments, kura mērķis ir noskaidrot un izprast kāda procesa rezultātus un ietekmi un apzināt alternatīvas, lai palīdzētu pieņemt lēmumus, kas vēl vairāk uzlabotu minēto procesu,

1.  atgādina, ka ES struktūru kontrole ir Eiropas Parlamenta pastāvēšanas jēga un ka Komisijas pārskatatbildība Parlamenta priekšā ir ES darbības un iekšējās demokrātiskās kontroles pamatprincips;

2.  atgādina, ka budžeta izpildes apstiprināšana ir ikgadēja politiska procedūra, kas nodrošina demokrātisku ex post kontroli attiecībā uz to, kā Komisija gan pati savā atbildībā, gan sadarbībā ar dalībvalstīm īsteno Eiropas Savienības budžetu;

3.  norāda, ka ir apliecinājies, ka budžeta izpildes apstiprināšanas procedūra ir spēcīgs instruments, kas ir pozitīvi ietekmējis ES budžeta sistēmas attīstību, finanšu pārvaldību, darba kārtības izstrādi un ES politikas virzienu noteikšanu un īstenošanu, vienlaikus veicinot Parlamenta politiskās ietekmes palielināšanos;

4.  uzsver, ka budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras galvenais mērķis ir pārbaudīt, vai Savienības līdzekļu pārvaldība ir bijusi pareiza, un katru gadu pārliecināties, vai visi Savienības ieņēmumi un izdevumi, bilances atlikums un Savienības aktīvi un pasīvi ir uzrādīti bilancē;

5.  norāda, ka lēmumu par budžeta izpildes apstiprināšanu, tās atlikšanu vai apstiprinājuma nesniegšanu Parlaments pieņem, pamatojoties galvenokārt (bet ne tikai) uz Eiropas Revīzijas palātas veikto revīziju, kurā pārbaudīta pārskatu ticamība un tiem pakārtoto darījumu likumība un pareizība;

6.  norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 287. pantu Revīzijas palātai ir jāpārbauda, vai ir saņemti visi ieņēmumi, vai visi izdevumi veikti likumīgi un pareizi un vai finanšu pārvaldība ir bijusi pareiza; ka tai, veicot šādas pārbaudes, ir jo īpaši jāziņo par katru pārkāpumu; ka, veicot ieņēmumu revīziju, ir jāpārbauda gan summas, ko Savienībai pienākas saņemt, gan tai faktiski iemaksātās summas un ka, veicot izdevumu revīziju, ir jāpārbauda gan uzņemtās saistības, gan veiktie maksājumi;

7.  atgādina, ka, apstiprinot budžeta izpildi, Parlamentam ir jānovērtē ne tikai Eiropas Savienības finanšu pārvaldības pareizība, bet arī sniegums;

8.  norāda, ka Parlaments pieņem lēmumu, pamatojoties arī uz Komisijai prasītajiem pierādījumiem par faktiskajiem izdevumiem vai finanšu kontroles sistēmu darbību;

9.  norāda, ka Komisijai ir pienākums ņemt vērā apsvērumus, kas pausti ar budžeta izpildes apstiprināšanu saistītajos lēmumos, kā arī Parlamenta apsvērumus par faktiskajiem izdevumiem, un ziņot par pasākumiem, kas veikti, ņemot vērā tā ieteikumus un komentārus;

10.  atgādina, ka Parlaments izskata arī Revīzijas palātas īpašos ziņojumus, kuros aplūkota dažādu nozaru vai politikas jomu pareiza pārvaldība;

11.  norāda — tā kā šie ziņojumi attiecas uz saimnieciskuma, lietderības un efektivitātes principu īstenošanu, tie regulāri izraisa debates par to, vai Eiropas politikas dalībnieku rīcībā ir līdzekļi un instrumenti, kas nepieciešami Savienības politisko struktūru izvirzīto mērķu sasniegšanai;

12.  uzsver, ka ar LESD 318. pantu budžeta izpildes apstiprināšanas līdzekļu kopums ir papildināts ar jaunu instrumentu — Savienības finanšu novērtējumu, kura pamatā ir sasniegtie rezultāti;

13.  īpaši atzinīgi vērtē to, ka LESD 318. pantā paredzētais novērtējuma ziņojums — pateicoties tam, ka tā uzmanības centrā ir finansiālais sniegums, — papildina Eiropas Revīzijas palātas gada pārskatā izvērsto atbilstības pieeju un paver Eiropas Parlamentam iespēju izvērtēt politikas sasniegumus;

14.  ar bažām norāda — ja Parlaments nolemj nesniegt Komisijai budžeta izpildes apstiprinājumu, šādā situācijā nav pieejamas reālas juridiskas sankcijas; tomēr uzskata, ka budžeta izpildes neapstiprināšana ir spēcīgs politisks signāls, kas liek secināt, ka Parlamentam nav pietiekamas pārliecības par Komisijas pārskatatbildību, un tāpēc Komisijai uz to būtu jāreaģē, proti, tai būtu jāveic konkrēti turpmākie pasākumi, lai uzlabotu situāciju;

15.  atgādina, ka ar R. Prodi/N. Kinnock reformām tika ieviesti budžeta līdzekļu sadales pēc darbības jomām un uz darbības jomām balstītas pārvaldības principi(1), izvirzīta prasība, ka deleģētajiem kredītrīkotājiem katru gadu ir jāparaksta darbības pārskati, panākta iekšējās revīzijas darbību reforma un ieviesta uzkrājumu grāmatvedība;

16.  uzsver, ka šo reformu politiskais mērķis bija izstrādāt skaidru hierarhiju, sākot ar politiskajiem mērķiem un resursiem, kas atvēlēti darbībām, ar kurām paredzēts šos mērķus sasniegt, un beidzot ar snieguma rādītājiem, kas izmantojami sasniegto rezultātu pārbaudei;

17.  ar bažām konstatē, ka praksē viss notiek krietni savādāk:

a)  kaut arī Komisija definēja budžetu atbilstoši darbības jomām, šajā definīcijā galvenokārt tika ievērota administrācijas organizatoriskā struktūra un tika saglabātas daudzas budžeta pozīcijas;

b)  darbību mērķi joprojām netiek īsti apspriesti debatēs par budžetu, bet gan tiek izklāstīti budžetam pievienotos atsevišķos darbības pārskatos;

c)  budžeta pašreizējā struktūra ne visā pilnībā atbilst daudzgadu finanšu shēmai (DFS); katrā DFS izdevumu kategorijā ietilpst dažādas darbības, un daudzas atsevišķas darbības ir izkliedētas vairākās DFS izdevumu kategorijās;

18.  pauž nožēlu par to, ka Parlamenta un Padomes risinātajās sarunās par budžetu arvien tiek spriests par DFS kategoriju rezervēm un ne visai bieži tiek aplūkoti budžeta līdzekļu sadales pēc darbības jomām mērķi, snieguma rādītāji vai izmērītie rezultāti;

19.  atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumos par jauno DFS Komisija ir no jauna apņēmusies orientēties uz sniegumu un budžeta plānošanu, kas balstīta uz rezultātiem, un uzstāj, ka ES budžetā lielāka uzmanība būtu jāpievērš stabilitātei, vienkāršumam, efektīvākiem tēriņiem, zemām darbības izmaksām, efektīvai resursu piešķiršanai, galveno politisko prioritāšu rezultatīvai īstenošanai, Eiropas pievienotās vērtības radīšanai, rezultātiem, ietekmei, pārskatatbildības palielināšanai un pārredzamībai;

20.  uzsver, ka ES budžetam jābūt balstītam ilgtermiņa politiskajos mērķos un vispārējā redzējumā par ES; atkārtoti aicina Komisiju nākt klajā ar šādu ilgtermiņa redzējumu un mērķiem, lai nodrošinātu maksimāli efektīvus izdevumus;

21.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu sagrupēt jaunās DFS programmas politikas kopās, kas atspoguļosies gada budžeta sadaļās; pauž cerību, ka tas viesīs lielāku skaidrību par to, kā tās veicinās politikas mērķu sasniegšanu;

22.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija plāno no 2021. gada saskaņot politikas jomu koncepciju ar programmu kopām un ka šāda saskaņošana ļaus vieglāk pielāgot gada budžetu DFS izdevumu kategorijām;

23.  atgādina, ka Parlaments ir vairākkārt prasījis Komisijai izklāstīt Savienības budžetu atbilstoši Parlamenta pieņemtajiem DFS politiskajiem mērķiem; uzskata, ka tas ļautu budžeta lēmējinstitūcijai vieglāk kontrolēt budžeta sagatavošanu un īstenošanu un sekot līdzi šiem procesiem;

24.  nesaprot, kāpēc Komisija finanšu pārvaldības snieguma mērīšanai izmanto divus mērķu un rādītāju kopumus — no vienas puses, Komisijas ģenerāldirektori savos gada darbības pārskatos izvērtē pārvaldības plānos noteikto mērķu sasniegšanu, un, no otras puses, Komisija novērtē izdevumu programmu sniegumu, izmantojot budžeta projektam pievienotos programmu darbības izdevumu pārskatus;

25.  atgādina, ka pašreizējais programmu snieguma satvars, par ko ziņots programmu darbības izdevumu pārskatos, ietver 716 dažādu veidu rādītājus snieguma mērīšanai 61 vispārīga mērķa un 228 konkrētu mērķu kontekstā;

26.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par trešdaļu samazināt izdevumu programmu skaitu un padarīt noteikumus saskaņotākus; uzsver — lai atbalsta saņēmējiem faktiski panāktu vienkāršošanu, būtu jāizskauž visi nevajadzīgie noteikumi, prasības un procedūras, vienlaikus tomēr raugoties, lai nebūtu apdraudēta pakārtoto darījumu likumība un pareizība;

27.  atkārtoti aicina Komisiju:

a)  racionalizēt ziņošanu par sniegumu, proti:

–  vienkāršošanas, pārredzamības un labākas kontroles nolūkā vēl vairāk samazināt mērķu un rādītāju daudzumu, ko Komisija izmanto dažādo sniegumam veltīto ziņojumu sagatavošanai, un koncentrēties uz tiem, ar kuriem vislabāk iespējams izmērīt Savienības budžeta sniegumu;

–  paplašināt kvalitatīvo pieeju un iekļaut vides un sociālos rādītājus, lai varētu izmērīt ES politikas ietekmi uz vides un sociālās politikas pasākumiem;

–  izklāstīt finanšu informāciju tā, lai to būtu iespējams salīdzināt ar informāciju par sniegumu, tā ļaujot skaidri saskatīt saikni starp izdevumiem un sniegumu;

b)  labāk līdzsvarot ziņošanu par sniegumu, skaidri izklāstot informāciju par galvenajiem ES problēmjautājumiem, kuri vēl joprojām risināmi;

c)  sniegt deklarāciju par ziņoto snieguma datu kvalitāti;

28.  atgādina, ka saskaņā ar Finanšu regulas 247. pantu Komisijai līdz nākamā finanšu gada 31. jūlijam ir jāiesniedz Parlamentam integrēts finanšu un pārskatatbildības ziņojumu kopums, tostarp jo īpaši galīgie konsolidētie pārskati, gada pārvaldības un snieguma ziņojums un LESD 318. pantā minētais Savienības finanšu novērtējums, kura pamatā ir sasniegtie rezultāti;

29.  norāda, ka, pieņemot galīgajiem konsolidētajiem pārskatiem pievienojamo gada pārvaldības un snieguma ziņojumu, Komisija uzņemas politisku atbildību par savu dienestu finanšu pārvaldību;

30.  uzstāj, ka gada pārvaldības un snieguma ziņojumā būtu jāiekļauj ne tikai aplēses par kļūdu līmeni Savienības izdevumos, informācija par budžeta preventīvajām un korektīvajām darbībām un informācija par Komisijas krāpšanas apkarošanas stratēģijas īstenošanu, bet arī ikgadējs paziņojums par pārvaldību un iekšējo kontroli, kurā it īpaši iekļauti šādi aspekti:

a)  apraksts par Komisijas iekšējās pārvaldības instrumentiem,

b)  gada gaitā veikto operacionālā un stratēģiskā riska darbību izvērtējums un paziņojums par vidēja termiņa un ilgtermiņa fiskālo stabilitāti;

c)  novērtējums par visiem preventīvajiem un korektīvajiem pasākumiem, kas veikti, lai nepieļautu, ka finansējums krīt par upuri korupcijai vai interešu konfliktiem;

31.  atkārtoti aicina Komisiju paātrināt Savienības pārskatu sagatavošanas procesu, lai nodrošinātu, ka ticama informācija no dalībvalstīm par dalīti pārvaldītajiem izdevumiem tiktu iegūta savlaicīgāk, un iesniegt vadības viedokli par Savienības izdevumiem laicīgāk un kopā ar pārskatiem, lai lēmumu par budžeta izpildes apstiprināšanu būtu iespējams pieņemt n+1 gadā, vienlaikus nodrošinot augstas kvalitātes datus un pareizu finanšu pārvaldību;

32.  atkārtoti mudina Komisiju ierosināt pasākumus, ar kuriem Savienības budžeta īstenošanai paredzētos Savienības finansēšanas mehānismus — kas patlaban aptver dažādus instrumentus un instrumentu apvienojumus, piemēram, programmas, strukturālos un investīciju fondus, trasta fondus, stratēģisko investīciju fondus, garantiju fondus, mehānismus, finanšu instrumentus, makrofinansiālās palīdzības instrumentus u. c. — padarīt skaidrākus, vienkāršākus, saderīgākus un labāk sagatavotus tam, lai nodrošinātu pietiekamu pārredzamību, pārskatatbildību, sniegumu un sabiedrības izpratni par to, kā tiek finansēti Savienības politikas pasākumi un kādu labumu tie dod;

33.  atgādina, ka 80 % no ES finansējuma tiek pārvaldīti kopīgi ar dalībvalstīm un ka tādēļ Parlamentam ir jākontrolē arī valstu iestādes; pauž nožēlu, ka bieži vien valstu iestādes tomēr neizrāda vēlmi izpildīt budžeta izpildes apstiprinātājiestādes ieteikumus vai atbalstīt izmeklēšanas;

34.  atgādina, ka ciešā politiskā saikne starp Parlamentu un Komisiju nesen tika nostiprināta ar tā dēvēto vadošo kandidātu (“Spitzenkandidaten”) sistēmu; atzinīgi vērtē šo mēģinājumu novērst demokrātijas trūkumus Eiropas Savienībā, stiprināt tās leģitimitāti un vairot uzticēšanos ES iedzīvotāju vidū; tomēr atgādina par objektīvo risku, kas saistīts ar partiju finansēšanu, un aicina Komisiju pievērsties nepilnībām pašreizējā politisko partiju finansēšanas modelī, lai novērstu krāpšanu un nodrošinātu, ka vēlēšanu kampaņu finansēšana ir pilnībā pārredzama.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

7.1.2019

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

8

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dennis de Jong, Ingeborg Gräßle, Georgi Pirinski, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Bart Staes

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Karin Kadenbach

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Howarth, Jude Kirton-Darling

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

8

+

GUE/NGL

Dennis de Jong

PPE

Ingeborg Gräßle, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra

S&D

John Howarth, Karin Kadenbach, Jude Kirton-Darling, Georgi Pirinski

VERTS/ALE

Bart Staes

0

-

 

 

0

0

 

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

Saskaņā ar definīciju budžeta līdzekļu sadale pēc darbības jomām ir budžeta plānošanas metode, kuras pamatā ir darbības jomas un budžeta veidošanas procesos tiek izmantoti dati par izmaksu virzītājiem un informācija par novirzēm. Šajā kontekstā darbības jomām ir būtiska nozīme, jo tās ir izmaksu virzītājas. Ja varam kontrolēt izmaksu cēloņus (virzītājus), tam vajadzētu ļaut labāk pārvaldīt un izprast izmaksas.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

22.1.2019

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

18

0

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Mercedes Bresso, Pascal Durand, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Ramón Jáuregui Atondo, Alain Lamassoure, Jo Leinen, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Markus Pieper, Paulo Rangel, Helmut Scholz, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Barbara Spinelli, Josep-Maria Terricabras, Kazimierz Michał Ujazdowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pervenche Berès, Ashley Fox, Sylvia-Yvonne Kaufmann

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Michael Gahler, Jarosław Wałęsa


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

18

+

ALDE

Maite Pagazaurtundúa Ruiz

NI

Kazimierz Michał Ujazdowski

PPE

Michael Gahler, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Alain Lamassoure, Markus Pieper, Paulo Rangel, György Schöpflin, Jarosław Wałęsa

S&D

Pervenche Berès, Mercedes Bresso, Ramón Jáuregui Atondo, Sylvia Yvonne Kaufmann, Jo Leinen, Pedro Silva Pereira

VERTS/ALE

Pascal Durand, Josep Maria Terricabras

0

-

4

0

ECR

Ashley Fox

ENF

Gerolf Annemans

GUE/NGL

Helmut Scholz, Barbara Spinelli

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 8. februārisJuridisks paziņojums