Procedūra : 2018/2112(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0038/2019

Iesniegtie teksti :

A8-0038/2019

Debates :

PV 11/02/2019 - 16
CRE 11/02/2019 - 16

Balsojumi :

PV 12/02/2019 - 9.16
CRE 12/02/2019 - 9.16
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0077

ZIŅOJUMS     
PDF 252kWORD 72k
28.1.2019
PE 629.770v02-00 A8-0038/2019

Par Līguma noteikumu par ciešāku sadarbību īstenošanu

(2018/2112(INI))

Konstitucionālo jautājumu komiteja

Referents: Alain Lamassoure

GROZĪJUMI
PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
 EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinums
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Procedūra un avoti

Gatavojot šo īstenošanas ziņojumu, referents ir vācis informāciju un cita starpā izmantojis šādus avotus:

  uzklausīšana “Pašreizējo ciešākas sadarbības veidu institucionālā struktūra un pārvaldība”, ko rīkoja Konstitucionālo jautājumu komiteja 2018. gada 24. septembrī;

  Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta pasūtītais pētījums par tematu “Ciešākas sadarbības īstenošana ES”, ar ko Konstitucionālo jautājumu komiteja iepazīstināta 2018. gada 10. oktobrī;

  Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) ex post ietekmes novērtējums “Līguma noteikumu par ciešāku sadarbību īstenošana”;

  EXPO politikas departamenta sagatavotā padziļinātā analīze par starpvaldību sadarbību federatīvās valstīs;

  faktu konstatēšanas brauciens uz Vašingtonu (ASV);

  faktu konstatēšanas brauciens uz Berni (Šveicē);

Pētījuma galvenie secinājumi

Darbs ES mērogā

Līgumu noteikumi par ciešāku sadarbību

Lai saskaņā ar Līgumiem uzsāktu ciešāku sadarbību, tas jādara vismaz deviņām dalībvalstīm un sadarbībai jānorisinās Eiropas politikas virzienu satvarā, bet sadarbību nevar īstenot jomās, kas ir ekskluzīvā ES kompetencē. Sadarbība sniedz iesaistītajām valstīm iespēju attiecīgā politikas virziena īstenošanā sadarboties ciešāk, nekā sākotnēji paredzēts Līgumos. Pastiprināto sadarbību īsteno Eiropas Savienības pārziņā, ar Eiropas iestāžu starpniecību un ievērojot Eiropas procedūras (LES 20. pants un LESD 326. pants).

Pēc ciešākas sadarbības nodibināšanas tajā var iesaistīties jebkura dalībvalsts. Dalībvalstis sadarbībā var iesaistīties jebkurā laikā ar nosacījumu, ka dalībvalsts, kura vēlas iesaistīties, ievēro sadarbības satvarā pieņemtos lēmumus (LES 20. pants un LESD 327., 328. un 331. pants).

Kārtība, kādā dalībvalstij iesaistīties ciešākā sadarbībā, ir paredzēta LESD 329. pantā; iesaistīšanās ir jāierosina Komisijai, ierosinājums ir jāapstiprina Parlamentam un tai ir nepieciešama Padomes piekrišana ar kvalificētu balsu vairākumu (balsojumā piedaloties visām, nevis tikai ciešākajā sadarbībā jau iesaistītajām dalībvalstīm.

Pastiprinātajā sadarbībā pieņemtie akti nav Savienības acquis daļa. Tos piemēro tikai sadarbībā iesaistītās dalībvalstis (LES 20. pants), un tos nevar likt piemērot sadarbībā neiesaistītajām dalībvalstīm.

Padome un Komisija nodrošina ciešākajā sadarbībā īstenoto darbību saskaņotību ar citiem Savienības politikas virzieniem un darbībām (LESD 334. pants).

Lisabonas līgums atļauj ciešākai sadarbībai piemērot pārejas klauzulas, izņemot attiecībā uz lēmumiem aizsardzības lietās vai lēmumiem, kas skar militārus aspektus. Pārejas klauzulas dod iespēju pāriet no vienprātīga balsojuma uz kvalificēta vairākuma balsojumu un no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto likumdošanas procedūru (LESD 333. pants).

Līgumā paredzētas īpašas procedūras, kas attiecas uz ciešāku sadarbību KĀDP jomā (LES 22. un 31. pants), pastāvīgu strukturētu sadarbību aizsardzības jomā (LES 42. panta 6. punkts un 46. pants), sadarbību Eiropas misijā aizsardzības lietās un sadarbību Eiropas Aizsardzības aģentūras satvarā (LES 44. un 45. pants) un sadarbību krimināltiesību vai policijas jomā (LESD 82., 86. un 87. pants).

LESD 332. pants reglamentē ciešākas sadarbības finansiālos aspektus, un tajā noteikts, ka visas ar ciešāku sadarbību saistītās izmaksas, kuras nav administratīvās izmaksas, kas rodas iestādēm, sedz iesaistītās dalībvalstis, ja vien visas Padomes dalībvalstis vienprātīgi nenolemj citādi.

Saskaņā ar LESD 330. pantu visas dalībvalstis drīkst piedalīties apspriešanā, bet tikai ciešākajā sadarbībā iesaistītās valstis drīkst balsot.

Pastiprinātās sadarbības piemēri

Atsevišķai dalībvalstij vai dalībvalstu grupai piemērojami īpaši līguma noteikumi ES tiesiskajā regulējumā ir pastāvējuši jau kopš Romas līguma, kurā bija ietvertas īpašas normas nolūkā neapdraudēt Beniluksa valstu reģionālo savienību. Tāda pati pieeja tika ievērota, kad pievienojās Zviedrija, Somija un Dānija, kuras turpināja dalību Ziemeļu padomē.

Pastiprinātā sadarbība pašreizējam formātam līdzīgā veidā Savienībā bija pieejama kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā 1999. gadā, bet ar Lisabonas līgumu to ievērojami racionalizēja un uzlaboja tā efektivitāti, padarot to par standarta procedūru diferencētas integrācijas īstenošanai.

Līdz šim ir nodibināti tikai četri ciešākas sadarbības režīmi: Eiropas Prokuratūra, laulības šķiršanas tiesības, noteikumi par laulāto mantiskajām attiecībām un Eiropas vienotais patents. No šiem četriem režīmiem tikai vienu ir sākts īstenot (laulības šķiršanās tiesības).

2017. gadā tika saskaņots un īstenots īpašs ciešākas sadarbības režīms – pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO).

Visbeidzot, tomēr ne mazāk svarīgi, ciešāka sadarbība pie finanšu darījumu nodokļa joprojām nav izveidota, kaut gan pēc priekšlikuma izskatīšanas Padome ir atļāvusi dalībvalstu grupai sākt tā īstenošanu.

Ir vērts pieminēt arī citus Savienībā pastāvošos diferencētās integrācijas veidus: Šengenas nolīgums (Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija ir izvēlējušās nepievienoties, un dažas citas dalībvalstis gaida, kad varēs pievienoties), vienotā valūta (Apvienotā Karaliste un Dānija ir izvēlējušās nepievienoties, Zviedrija līdz šim arī ir izmantojusi tiesības nepievienoties, bet dažas citas dalībvalstis vēl gaida, kad pēc noteikto kritēriju izpildīšanas varēs pievienoties), izvēle nepiedalīties brīvības, drošības un tiesiskuma telpā) un KĀDP (Dānijas konstruktīvā atturēšanās).

Galvenie secinājumi, kas gūti pētījumā par esošajiem ciešākas sadarbības gadījumiem

•    esošie ciešākas sadarbības gadījumi ir ļoti dažādi un ievērojami atšķiras gan pēc iesaistīto dalībvalstu skaita, gan regulatīvās metodes, darbības posmam izraudzītā sekretariāta vai citas administratīvās struktūras veida, kā arī finansēšanas un personāla komplektācijas noteikumiem;

•    visi esošie ciešākas sadarbības gadījumi ir nodibināti pēc tam, kad Padomē neizdevās panākt vienprātību;

•    vienīgais izņēmums ir PESCO; šajā gadījumā ciešāka sadarbība ir izmantota kā “galējā risinājuma” pasākums, ko pieņēma pēc tam, kad Padomē neizdevās panākt vienošanos par Komisijas tiesību akta priekšlikumu;

•    ciešāka sadarbība arī kā galējā risinājuma pasākums ir instruments, kas sniedz iespēju pārvarēt strupceļu likumdošanas procesā, ko var radīt vienprātības prasība, izņemot finanšu darījumu nodokļa gadījumā, par ko joprojām notiek sarunas;

•    juridiskais pamats lielākajā daļā gadījumu ir Padomes regula, izņemot PESCO, kas ir balstīta uz Padomes lēmumu;

•    faktiskais sadarbībā iesaistīto dalībvalstu skaits (no 17 līdz 26) ievērojami pārsniedz 9 jeb obligāto minimumu. Ir vērts arī piebilst, ka Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Itālija, Portugāle, Slovēnija un Vācija ir iesaistītas visos ciešākas sadarbības režīmos kopš to izveides, ka ciešākas sadarbības kodolu parasti veido eurozonas dalībvalstis un ka ciešākā sadarbībā mazāk iesaistās austrumu un ziemeļu dalībvalstis un dalībvalstis, kuras jau ir izvēlējušās nepiedalīties kādā no integrācijas veidiem;

•    kaut gan balsot par ciešākā sadarbībā pieņemtajiem lēmumiem var tikai iesaistītās dalībvalstis, sadarbības satvarā notiekošajās diskusijās parasti var piedalīties visas dalībvalstis;

•  visos ciešākas sadarbības gadījumos ir paredzēta kāda veida pārskatīšanas klauzula;

•    Eiropas Prokuratūrai ir pārliecinoši vissarežģītākā darbības struktūra, kas ietver gan vienotajam patentam paredzēto ciešāko sadarbību, gan papildu starpvaldību nolīgumu ārpus Līgumu darbības jomas, kas attiecas uz Vienoto patentu tiesu;

•    kaut gan FDN paredzētā ciešākā sadarbība joprojām tiek izstrādāta, darbs pie tās nav apstājies, jo ieinteresētās dalībvalstis turpina viedokļu apmaiņu par šo tematu, bet Komisija cenšas noturēt arī neiesaistīto dalībvalstu interesi;

•    kaut gan dažos ciešākas sadarbības gadījumos var rasties situācija, kurā neiesaistītās dalībvalstis uz iesaistīto dalībvalstu rēķina gūst labumu no sadarbības (piemēram, EPPO gadījumā), praksē šajos gadījumos ir iesaistītas visvairāk dalībvalstis (26);

Šķēršļi un pārbaudījumi ciešākai sadarbībai

•    Iesaistes laiks ciešākā sadarbībā līdz šim ir bijis samērā ilgs (vidēji 4-5 gadi, Eiropas Vienotā patenta gadījumā pat 12 gadi), izņemot PESCO, kas noritēja daudz raitāk un kura īstenošana prasīja apmēram gadu. Procedūras ieilgšanu daļēji izskaidro prasība ciešāko sadarbību izmantot kā galēju risinājumu gadījumos, kad ir skaidrs, ka Padomē nebūs iespējams panākt vienprātību, bet to var skaidrot arī ar politiskās gribas trūkumu ciešākās sadarbības aptvertajās ļoti sensitīvajās jomās panākt ātrāku virzību. Šeit kā spilgtu piemēru var minēt PESCO, kur politiskā griba bija izteikti jūtama, tāpēc tās pieņemšana un īstenošana norisinājās daudz ātrāk nekā citos ciešākās sadarbības gadījumos;

•    ciešāku sadarbību nevar uzsākt no nekā, tai ir jāseko Komisijas priekšlikumam, par kuru nav izdevies panākt vienošanos ierastajā likumdošanas ciklā;

•    daži no galvenajiem ciešākas sadarbības šķēršļiem ir vienprātības prasība un dažādie ar suverenitāti saistītie jautājumi dažādajās dalībvalstīs;

•    to var īstenot tikai dalītajā kompetencē esošajās politikas jomās, un tā nedrīkst kaitēt iekšējam tirgum, kas ir būtisks, bet subjektīvs kritērijs, un Komisijai ir pilnīga rīcības brīvība lemt, vai tas ir izpildīts; šis apstāklis var izrādīties atturošs faktors dalībvalstīm, kuras vēlas īstenot ciešāku sadarbību ar iekšējo tirgu saistītās jomās, jo tām būtu jāpamato, kādā veidā to sadarbība nekaitē iekšējam tirgum;

•    prasība ciešākas sadarbības saskaņošanas posmā panākt kvalificētu balsu vairākumu, balsojumā piedaloties visām dalībvalstīm, diezgan lielā mērā apgrūtina iespējas uzsākt ciešāku sadarbību, ja tajā piedalās vien obligātais dalībvalstu minimums, un šīs iespējas samazinās vēl vairāk, ja ciešāku sadarbību uzsāk politikas jomā, kur iepriekš balsojumā nav izdevies panākt kvalificētu balsu vairākumu;

•    ir grūti noteikt, cik ilgam vajadzētu būt LES 20. panta 2. punktā prasītajam pieņemamajam laikposmam, kurā vienoties, ka no vienprātības prasības radītā strupceļa nevar iziet un ka tāpēc jāizveido ciešāka sadarbība;

•    Parlamenta iesaiste ir diezgan minimāla, kaut gan, pirms Padome atļauj ieinteresētajām dalībvalstīm uzsākt ciešāku sadarbību, ir jāsaņem Parlamenta piekrišana;

•    Līgumos nav nevienas normas par to, kā rīkoties gadījumā, ja dalībvalsts vēlas izstāties no uzsākta ciešākas sadarbības režīma vai vairs neatbilst izvirzītajām prasībām, izņemot attiecībā uz PESCO, kas ir īpašs gadījums (LES 46. panta 4. un 5. punkts) ;

•    ciešākas sadarbības organizēšanā ir nepilnība, kas izriet no prasības ciešākas sadarbības īstenošanā turpināt piemērot vienprātības prasību, izņemot gadījumos, kad piemēro LESD 333. pantā paredzēto pārejas klauzulu, lai pārietu uz kvalificēta vairākuma balsošanu. Pastāv risks, ka sadarbībā neieinteresēta dalībvalsts var iestāties ciešākajā sadarbībā tikai tāpēc, lai sabotētu tās virzību, ļaunprātīgi izmantojot vienprātības prasību un nepieļautu pāreju uz kvalificēta vairākuma balsošanu, piemērojot pārejas klauzulu;

•    kaut gan ciešāka sadarbība sniedz iespējas atrisināt kopīgas problēmas, ko atvieglo arī iespēja izmantot Savienības institucionālo un administratīvo atbalstu, ar to nav izskausti dalībvalstu centieni rast ES Līgumos neparedzētus risinājumus;

Ārējā dimensija

Elastīgi sadarbības veidi, kas sniedz ES dalībvalstīm iespēju sadarboties zemākā pārvaldes līmenī par federālo:

No ES dalībvalstīm Itālijā un Vācijā ir tiesību akti, ar kuriem atļauts īstenot dažādus ar ciešāku sadarbību zināmā mērā salīdzināmus elastīgas sadarbības veidus pārvaldes līmenī, kas zemāks par federālo. Itālijas Konstitūcijas 117. panta priekšpēdējā daļa paredz: “Tādus nolīgumus starp Reģionu un citiem Reģioniem, kuru mērķis ir uzlabot reģionu pārvaldes funkciju izpildi un kuros var tikt paredzēta kopīgu struktūru izveide, ratificē reģionālajos tiesību aktos”. Šādus nolīgumus bieži pieņem, lai īstenotu kopīgus projektus, jo īpaši projektus ar pārrobežu dimensiju (veselības aizsardzība, transports, civildienesta digitalizācija utt...). Tos pieņem sektoros, kuri nav valsts ekskluzīvā kompetencē. Tos pieņem ar dažādiem nosaukumiem – konvencijas, protokoli, nolīgumi.

Vācijas federālās zemes iesaistās vertikālā un horizontālā koordinācijā nolūkā atrisināt praktiskas problēmas, kuru risināšanai parasti nepieciešama pagaidu vai pastāvīga pārrobežu sadarbība starp reģioniem. Horizontāla sadarbība starp divām un vairākām federālajām zemēm notiek tā dēvētajā konstitūcijā neparedzētajā “trešajā līmenī”, kurā iesaistītas federālās un reģionālās pārvaldes iestādes. Apmēram reizi trijos mēnešos notiek federālo zemju premjerministru konferences, kurās izskata kopīgas federācijas līmeņa vajadzības, un regulāri notiek federālo zemju ministriju tematiskās sanāksmes, kurās izskata plašu jautājumu klāstu, tostarp tiesību aktu projektus. Federālo zemju premjerministru konferencēm ir dažādas funkcijas, tostarp federālo zemju pārvaldes iestāžu rīcības pēctecības garantēšana, neraugoties uz izmaiņām Bundesrāta koalīcijas sastāvā, federālo pārvaldes iestāžu lēmumu kontrole un ES mēroga norišu uzraudzība, starpniecības centra funkciju nodrošināšana saistībā ar dažādajiem federālo zemju savstarpējiem paktiem un federālo zemju atsevišķo ministru sanāksmju šķīrējtiesneša funkcijas. No rīcības primāri savas partijas interesēs premjerministru konferencēs attur vienprātības prasība un konferences priekšsēdētāja funkciju rotācija.

Visbiežāk izmantotais un vislabāk pazīstamais federālo zemju sadarbības juridiskais instruments ir federālo zemju savstarpējs pakts. Tas nav balstīts ne uz federālajiem, ne uz federālo zemju tiesību aktiem, bet gan uz “sadarbības paražu tiesībām” (Kooperationsgewohnheitsrecht), kuras ir pamats attiecībām starp federāciju un federālajām zemēm “trešajā līmeni”. Ir divu veidu pakti: “administratīvā vienošanās” un “federālās zemes līgums”. Tie atšķiras ar to, ka pirmo slēdz tikai federālās zemes izpildvaras iestādes, bet otrais – “federālās zemes līgums” – ir saistošs pašai federālajai zemei, tāpēc to jāapstiprina federālās zemes parlamentam, piemēram, slēdzot paktus, ar kuriem izveido konkrētus sabiedriskās radio un televīzijas tīklus un to klausīšanās vai skatīšanās maksu, vai paktu, ar ko reglamentē studentu sadalījumu starp universitātēm. Paktus var slēgt visas federālās zemes vai tikai dažas no tām.

Papildus oficiāliem un juridiski saistošiem paktiem ir iespējams noslēgt “politisko vienošanos” (politische Absprache), ko parasti pieņem federālo zemju ministru konferencē, kurā izskata pārvalstiskā līmenī nozīmīgus politikas jautājumus. Piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas Federālo zemju izglītības un kultūras ministru pastāvīgajā konferencē (KMK) sapulcējas federālo zemju ministri un senatori, kuri ir atbildīgi par izglītību un apmācību, augstāko izglītību un pētniecību un kultūras jautājumiem. Šī struktūra pieņem rezolūcijas, kurām ir ieteikuma statuss. Šīs “vienošanās” nav juridiski saistošas, bet tiek uzskatītas par politiski un morāli saistošām.

Ārpus Savienības

Starpvaldību sadarbība ir koncepcija, kas dažādā mērā un dažādās izpausmēs tiek izmantota vairākās federatīvās valstīs ārpus Eiropas Savienības. Referents jo īpaši ir izpētījis tās pielietojumu ASV, Šveicē, Austrālijā un Kanādā.

ASV

ASV politiskajā un juridiskajā sistēmā ir paredzēti vairāki pavalstu elastīgas sadarbības veidi (pavalstu savstarpēji pakti, vienveidīgi tiesību akti, saprašanās memorandi), kuri savā ziņā varētu būt līdzīgi ES izmantotajai ciešākai sadarbībai. Tomēr ņemot vērā ASV federālās iekārtas atšķirības (konkurencē balstīta federācija), pavalstu savstarpējo paktu reglamentētās politikas jomas ievērojami atšķiras no tām, kurās ES satvarā visticamāk varētu tikt izmantota ciešāka sadarbība. Daudzi pavalstu savstarpējie pakti ASV reglamentē ar iekšējo tirgu saistītas politikas jomas, piemēram, nodokļus, kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu un piekļuvi kopīgai infrastruktūrai (ūdensceļiem, metro sistēmai un transportam). To vispārējais mērķis ir atvieglot iedzīvotāju dzīvi un uzņēmumu darbību, neiesaistot federālā līmeņa iestādes, jo attiecīgā jautājuma reglamentēšana šajā līmenī prasītu pārāk ilgu laiku. Daži pavalstu savstarpējie pakti ir spēkā valsts līmenī, respektīvi, tajos ir iesaistītas visas pavalstis, bet nav iesaistītas federālās iestādes. Paktus parasti slēdz tāpēc, ka ar tiem vēlamo rezultātu var panākt ātrāk nekā tad, ja tiktu iesaistītas federālās iestādes.

Savukārt ES jau ir panākts nozīmīgs iekšējā tirgus noteikumu saskaņotības līmenis, un ciešākas sadarbības režīmus izveido politiski strīdīgākās jomās, kur nevar panākt visu dalībvalstu vienprātīgu piekrišanu. Daudzas no jomām, kuras ES uzsāk ciešāku sadarbību, piemēram, PESCO un EPPO, ASV ir federālo iestāžu kompetencē.

Salīdzinot pavalstu savstarpējos paktus un ciešākas sadarbības režīmu no juridiskā viedokļa, jāsecina, ka pakti ir nolīgumi starp pavalstīm un nav federāla līmeņa tiesību akti. Tomēr gadījumos, kad Kongress to uzskata par vajadzīgu apstiprināt pavalstu savstarpējos paktus, kas notiek diezgan bieži, tie iegūst federāla līmeņa tiesību akta spēku. Turpretī ciešākas sadarbības gadījumā jebkuri tās satvarā pieņemti tiesību akti kļūst par Savienības tiesību aktiem.

Pavalstu savstarpējie pakti, šķiet, ir arī ļoti elastīgs instruments – pakta dalībnieku sastāvs var būt ļoti dažāds, un jaunu pavalstu pievienošanās paktam vai līdzšinējo pakta dalībnieču izstāšanās vai izslēgšana ir ierasta prakse.

Tomēr starp abām sistēmām var vilkt arī dažas paralēles. Piemēram, tā dēvētie vienveidīgie tiesību akti, šķiet, ir ļoti līdzīgi ES ciešākas sadarbības režīmam laulības šķiršanas tiesību aktu un laulāto mantisko attiecību regulējuma gadījumā, savukārt, ja FDN, ja tie kādreiz tiks sekmīgi pieņemti, varētu būt līdzīgi pavalstu savstarpējam paktam nodokļu jautājumos.

ASV pavalstu savstarpējas sadarbības veidi var būt noderīgi ciešākas sadarbības praktiskajai organizācijai Eiropas Savienībā. Sevišķi noderīga varētu būt īpašas komisijas izveide nolūkā pārraudzīt jomas, kurās nākotnē varētu attīstīt ciešāku sadarbību. ASV ar to nodarbojas Nacionālā Gubernatoru apvienība, Vienveidīgo tiesību aktu komisija un Nacionālais Pavalstu savstarpējo paktu birojs, aktīvi meklējot jomas, kurās varētu gūt labumu no pavalstu savstarpējas sadarbības. Turklāt pavalstu savstarpējie pakti parasti ir ļoti sīki izstrādāti un tiem ir savi statūti, kuri reglamentē pakta darbību pēc tam, kad par to panākta politiskā vienošanās. Arī šo praksi turpmāk varētu izmantot ciešākas sadarbības gadījumos, paredzot tiem reglamentu, kurā pēc ciešākas sadarbības režīma uzsākšanas noteiktu tā lēmumu pieņemšanas, darbības, administrācijas un budžeta izpildes kārtību.

Kanāda

Pārvaldes struktūru savstarpējo attiecību jomā Kanādā noteicošās ir izpildvaras iestādes, un Kanādas konstitūcijā nav īpašu normu, kas reglamentētu provinču un teritoriju pārvaldes iestāžu un federālās valdības savstarpēju sadarbību. Parlamenti pārvaldes struktūru savstarpējā sadarbībā praktiski nepiedalās.

Pārvaldes iestāžu attiecību institucionālais satvars ir Pirmo ministru sanāksmes (piedaloties premjerministram) un Federācijas padome (kurā premjerministrs nepiedalās). Tomēr šajos forumos, šķiet, netiek pieņemti nekādi saistoši starpvaldību tiesību akti. Kanādā tiek slēgti oficiāli un neoficiāli konkordāti, bet tiem ir tikai ierosinājuma spēks un to pusēm tie nav juridiski saistoši.

Īpaša Kanādas sistēmai raksturīga iezīme ir tāda, ka province var izvēlēties nepiedalīties federācijas un provinču sadarbībā īstenotā dalītu izmaksu programmā vai atteikties no tādu konstitūcijas grozījumu piemērošanas nākotnē, ar kuriem provinces likumdevēja rīcībā esošas likumdošanas pilnvaras tiktu nodotas federālajam parlamentam. Saskaņā ar 1982. gada Konstitucionālo aktu jebkurai provincei, kuri atsakās no šāda grozījuma piemērošanas saistībā ar izglītību vai citiem kultūras jautājumiem, tiek garantēta finansiāla kompensācija. Piemēram, Kvebeka kopš 1965. gada ar likumu “Par jau izveidotajām programmām” jau ir atteikusies piedalīties vairākās lielās programmās, piemēram, saistībā ar slimnīcu apdrošināšanu, arodmācībām, sabiedrības veselību un palīdzību veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti.

Šveice

Šveices Konstitūcijas 48. pants dod kantoniem tiesības “slēgt savstarpējus nolīgumus”. Nozīmīgākā kantonu sadarbības forma ir konkordāti, kurus izmanto, lai īstenotu esošus tiesību aktus vai lai dažādos kantonos pieņemtu un saskaņotu tiesību aktus un noteikumus. Katram konkordātam ir jāiziet attiecīgā kantona likumdošanas process, un to uzskata par saistošu starpkantonu tiesību aktu.

Citi horizontālās sadarbības veidi ir kantonu konferences – pastāvīgi starpvaldību attiecību forumi, kur pulcējas par kādu konkrētu jomu atbildīgās padomes pārstāvji no katra kantona, lai apmainītos ar viedokļiem. Kā vienu konkrētu šādas sadarbības piemēru var minēt Kantonu valdību konferenci, kas tika izveidota galvenokārt, lai ietekmētu starptautisko attiecību politiku, jo īpaši saistībā ar Eiropas integrāciju.

Austrālija

Papildus provinču pārvaldes iestāžu savstarpējiem nolīgumiem, kas ir nozīmīgi un elastīgi instrumenti, kuru uzdevums ir risināt jautājumus, kur pilnvaras ir gan federālajām, gan zemāka pārvaldes līmeņa iestādēm, Austrālijas provinces bieži piekopj tā dēvēto “tiesību aktu pārņemšanas” praksi. Principā tas nozīmē, ka jebkura pavalsts var pieņemt tiesību aktu, ievērojot pavalsts līmenī piemērojamo parasto likumdošanas procedūru, un pēc šī tiesību akta pieņemšanas to var tieši piemērot arī jebkurā citā pavalstī, kura vēlas šo tiesību aktu pārņemt savā tiesību sistēmā.


EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

Par Līguma noteikumu par ciešāku sadarbību īstenošanu

(2018/2112(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu noteikumus par ciešāku sadarbību, un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 20. pantu, 42. panta 6. punktu, 44., 45. un 46. pantu, un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82., 83., 86., 87., 187., 188., 326., 327., 328., 329., 330., 331., 332., 333. un 334. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu noteikumus par citām esošām diferencētas integrācijas formām, un jo īpaši LESD 136., 137. un 138. pantu par noteikumiem attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro,

–  ņemot vērā Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (LSKP),

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 10 par pastāvīgo strukturēto sadarbību, kas izveidots ar Līguma par Eiropas Savienību 42. pantu, Protokolu Nr. 14 par Eurogrupu un Protokolu Nr. 19 par Šengenas acquis, kas integrēts Eiropas Savienības sistēmā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par eurozonas budžeta kapacitāti(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas konstitucionālajām, juridiskajām un institucionālajām sekām: Lisabonas līguma sniegtās iespējas(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 17. janvāra rezolūciju par diferencēto integrāciju(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 1. marta balto grāmatu (COM(2017)2025) un tai sekojošos piecus pārdomu dokumentus (COM(2017)0206), COM(2017)0240, COM(2017)0291, COM(2017)0315, COM(2017)0358),

–  ņemot vērā 2017. gada 25. marta Romas deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A8-0038/2019),

A.  tā kā Savienība ir īpaši ieinteresēta ciešākas sadarbības īstenošanā dažās jomās, kuras nav ES ekskluzīvā kompetencē, lai panāktu progresu Eiropas projekta virzībā un atvieglotu iedzīvotāju dzīvi;

B.  tā kā saskaņā ar LES 20. pantu ciešāka sadarbība ir uzskatāma par galējo līdzekli gadījumā, ja šādas sadarbības mērķus pieņemamā laikposmā nevar sasniegt Savienība kopumā;

C.  tā kā ciešāka sadarbība nebūtu jāuzskata par instrumentu dalībvalstu izolēšanai vai šķelšanās veicināšanai, bet gan par pragmatisku risinājumu Eiropas integrācijas turpmākas virzības panākšanai;

D.  tā kā dažu politikas jomu sensitīvais raksturs apgrūtina parastās likumdošanas procedūras īstenošanu tajās, ne tikai vienprātības prasības dēļ, bet arī tāpēc, ka Padomē ir iedibināta prakse vienmēr censties panākt dalībvalstu vienprātību, pat gadījumos, kad lēmuma pieņemšanai pietiktu ar kvalificētu balsu vairākumu;

E.  tā kā, izņemot finanšu darījumu nodokli, visas esošos ciešākas sadarbības iniciatīvas Padome būtu varējusi pieņemt ar kvalificēta vairākuma balsošanu, ja vienprātības balsojuma vietā būtu bijis jāpiemēro šis noteikums;

F.  tā kā jau ir vairāki piemēri dalībvalstu grupu īstenotai divpusējai vai daudzpusējai sadarbībai ārpus Līgumu satvara, piemēram, tādās jomās kā aizsardzība; tā kā ekonomikas un monetārās krīzes radītā spiediena dēļ radās nepieciešamība dažās jomās ātri pieņemt lēmumus un pārvarēt vienprātības prasības radīto šķērsli, kā rezultātā ārpus ES tiesiskā regulējuma tika pieņemti tādi starpvaldību instrumenti kā Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) un Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (LSKP jeb fiskālais pakts);

G.  tā kā ciešāka sadarbība ir procedūra, kurā vismaz deviņām dalībvalstīm ir atļauts izveidot padziļinātu sadarbību ES struktūru jomā, bet neiesaistot pārējās dalībvalstis; tā kā ciešāka sadarbība ļauj iesaistītajām dalībvalstīm sasniegt kopīgu mērķi vai iniciatīvu un pārvarēt paralīzi sarunās vai bloķēšanu, ko veic cita dalībvalsts vai dalībvalstis, ja ir prasīta vienprātība; tā kā saskaņā ar LES 20. panta 4. punktu tiesību aktiem, ko pieņem ciešākas sadarbības ietvaros, vajadzētu būt saistošiem tikai iesaistītajām dalībvalstīm; tā kā ciešāka sadarbība aprobežojas ar jomām, kurās Eiropas Savienībai nav ekskluzīvās kompetences;

H.  tā kā saskaņā ar LESD 328. panta 1. punktu Komisija un dalībvalstis, kas piedalās ciešākā sadarbībā, nodrošina, ka tās veicina dalībvalstu līdzdalību pēc iespējas lielākā skaitā,

I.  tā kā pieredze liecina, ka ciešāka sadarbība ir devusi apmierinošus rezultātus laulības šķiršanas tiesību aktu jomā(6), un tai ir vilinošas perspektīvas attiecībā uz laulāto mantisko attiecību regulējumu(7), Eiropas vienoto patentu un Eiropas Prokuratūru;

J.  tā kā ciešākas sadarbības īstenošana gūtā sākotnējā pieredzē ir apzinātas ar šīs koncepcijas piemērošanu saistītās grūtības, kuras rodas tāpēc, ka Līgumos ir ierobežots normu klāsts, kas reglamentē šī režīma praktisko īstenošanu, un tāpēc, ka Savienības iestādes pietiekamā apmērā neveic pēcpasākumus;

K.  tā kā dažādu ES dalībvalstīs un federatīvās valstīs ārpus Savienības izmantotu sadarbības modeļu analīzē tika secināts, ka par federālo līmeni zemāka pārvaldes līmeņa struktūras kopīgu interešu jomās bieži izmanto elastīgus sadarbības mehānismus;

L.   tā kā apstākļos, kuros neizmanto pārejas klauzulas, lai Padomē no vienprātīga balsojuma pārietu uz kvalificēta vairākuma balsojumu, un kuros netiek veikta vērienīga Līgumu reforma, pastāv iespējamība, ka dalībvalstīm nākotnē arvien vairāk nāksies izmantot noteikumus par ciešāku sadarbību, lai atrisinātu kopējas problēmas un sasniegtu kopējus mērķus;

M.  tā kā ciešākas sadarbības netraucētai piemērošanai ir būtiski sagatavot risināmo jautājumu sarakstu un ceļvedi ciešākas sadarbības efektīvai darbībai atbilstīgi Līgumu burtam un garam,

Svarīgākie novērojumi

1.  ir nobažījies par to, ka, lai gan ciešāka sadarbība piedāvā risinājumu kopējām problēmām, izmantojot Savienības institucionālās struktūras resursus un tādējādi samazinot administratīvās izmaksas iesaistītajām dalībvalstīm, tomēr ar to nav pilnībā izskausta vajadzība sadarbības nolūkā veidot Līgumos neparedzētas starpvaldību grupas, kas negatīvi ietekmē ES tiesiskā regulējuma piemērošanas konsekvenci un tādējādi ir cēlonis atbilstīgus demokrātiskas uzraudzības trūkumam;

2.  uzskata, ka būtu jāsaglabā ES vienotā iestāžu sistēma, lai sasniegtu Savienības kopīgos mērķus un garantētu visu pilsoņu līdztiesības principa ievērošanu; uzstāj, ka būtu jāturpina ievērot Kopienas vai Savienības izmantoto pieeju;

3.  uzsver, ka atšķirībā no starpvaldību līgumiem ciešāka sadarbība ir ne tikai likumīgs, bet arī ērts problēmu risināšanas instruments, jo tā ir balstīta uz Līgumu noteikumiem un tās darbība tiek nodrošināta Savienības institucionālajā struktūrā;

4.  norāda – kaut gan ciešāka sadarbība kopš tās noformulēšanas Amsterdamas līgumā nav tikusi plaši izmantota, jo tā pēc būtības ir galējā risinājuma pasākums, šķiet, ka tās nozīme palielinās un tās izmantošana dod taustāmus rezultātus;

5.  norāda – balstoties uz līdz šim gūto pieredzi, ciešāka sadarbība visbiežāk tiek veidota jomās, kuras reglamentē īpaša likumdošanas procedūra, kurā paredzēta vienprātības prasība, un šis instruments galvenokārt ir izmantots tieslietu un iekšlietu jomā;

6.  norāda – līdz šim procedūra, ar kuru izveido un īsteno ciešāku sadarbību, ir prasījusi ilgu laiku, galvenokārt tāpēc, ka nav skaidri definēts, cik ilgs ir “pieņemams laikposms”, kas nepieciešams, lai noteiktu, ka priekšlikumam balsojumā neizdosies iegūt atbalstu, un tāpēc, ka trūkst stingras politiskās gribas panākt ātrāku virzību;

7.  norāda, ka iespējas noformēt ciešāku sadarbību varētu būt mazinājis tas, ka trūkst skaidru darbības pamatnostādņu, kuras reglamentētu, kā izveidot un pārvaldīt ciešāku sadarbību, piemēram, kopīgajām iestādēm piemērojamu tiesību aktu vai procedūras, kas jāveic, lai izstātos no jau izveidota sadarbības režīma;

8.  atgādina – kaut gan ciešāka sadarbība gūst labumu no Savienības institucionālās un tiesību sistēmas, to nav paredzēts automātiski iekļaut ES acquis;

9.  uzskata – kaut gan ciešāka sadarbība tiek uzskatīta par rezerves variantu, tā tomēr ir perspektīvs instruments problēmu risināšanai Savienības līmenī un iestāžu procesuālo strupceļu pārvarēšanai;

10.  uzskata – lai varētu efektīvi īstenot ciešāku sadarbību un organizēt tās darbību, ir jāgūst atbilde uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem neatkarīgi no politikas jomas, kurā sadarbību īstenos, vai izraudzītās sadarbības formas;

Ieteikumi

11.  tāpēc ierosina, ka, lai nodrošinātu ciešākas sadarbības netraucētu un efektīvu īstenošanu, ir jāatbild uz tālāk izklāstītajiem jautājumiem un jāievēro tālāk izklāstītais ceļvedis;

Lēmumu pieņemšanas process

12.  norāda, ka politiskajam impulsam par ciešāku sadarbību vajadzētu nākt no dalībvalstīm, bet diskusijām par tās saturu vajadzētu būt balstītām uz Komisijas priekšlikumu;

13.  atgādina, ka LESD 225. pants piešķir Parlamentam tiesības ierosināt kvazileģislatīvu iniciatīvu, kas jāsaprot tā, ka Parlaments var ierosināt izveidot ciešāku sadarbību, balstoties uz Komisijas priekšlikumu, par ko divu secīgu Padomes prezidentūru pilnvaru laikā nav izdevies panākt vienošanos ierastajā lēmumu pieņemšanas procesā;

14.  uzskata, ka secinājums par to, ka kādā sadarbības gadījumā izvirzītos mērķus nevar sasniegt Savienība kopumā, saskaņā ar LES 20. pantā paredzēto prasību, būtu izdarāms tad, ja minētajā sadarbības jomā Padomē nav ticis panākts būtisks progress divu Padomes prezidentūru pilnvaru laikā;

15.  iesaka paredzēt – lai varētu konstatēt, ka mērķus pieņemamā laikposmā nevar sasniegt Savienība kopumā, dalībvalstu lūgumiem izveidot savstarpēju ciešāku sadarbību principā vajadzētu būt balstītiem uz mērķiem, kas ir vismaz tikpat vērienīgi kā Komisijas izvirzītie;

16.  stingri iesaka tūlīt pēc tam, kad Padome ir devusi piekrišanu ciešākas sadarbības uzsākšanai, piemērot LESD 333. pantā paredzēto pārejas klauzulu, kas dod iespēju pāriet no vienprātīga balsojuma uz kvalificēta vairākuma balsojumu un no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto likumdošanas procedūru, lai izvairītos no jauniem strupceļiem gadījumā, ja sadarbībā paredzēts iesaistīties daudzām dalībvalstīm;

17.  uzskata, ka lēmumā, ar ko atļauj uzsākt ciešāku sadarbību, ir jāparedz satvars attiecībām ar sadarbībā neiesaistītajām dalībvalstīm; uzskata, ka ciešākā sadarbībā neiesaistītajām dalībvalstīm tomēr būtu pilnībā jāpiedalās konkrētās sadarbības temata apspriešanā;

18.  atgādina, ka gan Komisijas, gan Padomes sekretariātam ir būtiska loma, respektīvi, tie nodrošina, ka ciešākā sadarbībā neiesaistītās dalībvalstis netiek atstātas novārtā tādā veidā, kas apgrūtinātu šo valstu iespējamo dalību;

Administrācija

19.  iesaka Komisijai aktīvi iesaistīties visos ciešākas sadarbības posmos no priekšlikuma iesniegšanas līdz sadarbības apspriešanai un īstenošanai;

20.  norāda, ka ES iestāžu vienotība būtu jāsaglabā, un ka ciešākas sadarbības rezultātā nebūtu jārada paralēli iestāžu attiecību režīmi, bet jāparedz iespēja, ja tas ir atbilstīgi ES tiesiskajam regulējumam, izveidot īpašas struktūras, neskarot Savienības iestāžu un struktūru kompetenci un funkcijas;

Parlamentārā pārraudzība

21.  atgādina, ka Parlaments ir atbildīgs par ciešākas sadarbības parlamentāro pārbaudi; prasa to, lai ciešākas sadarbības demokrātiskajā pārraudzībā līdzās Eiropas Parlamentam būtu ciešāk iesaistīti valstu parlamenti un reģionālie parlamenti no tām dalībvalstīm, kurās tādi ir, ja sadarbība attiecas uz dalītajā kompetencē esošajām politikas jomām; uzsver iespēju vajadzības gadījumā un neskarot Parlamenta pilnvaras izveidot starpparlamentāru forumu, kas būtu līdzīgs LSKP 13. pantā paredzētajai starpparlamentārajai konferencei un Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) starpparlamentārajai konferencei;

22.  uzsver to, ka dalībvalstīm, kuras piedalās ciešākā sadarbībā, lēmumu pieņemšanā būtu jāiekļauj reģioni ar leģislatīvām pilnvarām jautājumos, kuri skar šos reģionus, lai ievērotu pilnvaru iekšējo sadali un nostiprinātu šādas ciešākas sadarbības sociālo leģitimitāti;

23.  iesaka Parlamentam piešķirt lielāku lomu ciešākā sadarbībā, paredzot iespēju, ka tas var Komisijai ieteikt jaunus sadarbības veidus saskaņā ar LESD 225. pantu un pārraudzīt priekšlikumus vai uzsāktu sadarbību; pauž pārliecību, ka Parlamentam būtu jāpiedalās visos procedūras posmos, un nebūtu vienkārši jāsagaida, ka tas tikai sniedz savu piekrišanu, un ka Parlamentam būtu jāsaņem regulāri ziņojumi un jāvar izteikt piezīmes par ciešākas sadarbības īstenošanu;

24.  aicina Padomi — pirms lūgt Parlamenta piekrišanu galīgajam tekstam — sadarboties ar Parlamentu iespējamā turpmākā ciešākas sadarbības procedūrā, lai nodrošinātu maksimālu sadarbību starp Savienības likumdevējiem;

25.  tomēr pauž nozēlu, ka, neraugoties uz Parlamenta konstruktīvo un izsvērto pieeju ciešākas sadarbības procedūrai, Padome ir izrādījusi mazu ieinteresētību oficiāli iesaistīties sadarbībā ar Parlamentu pirms Parlamenta piekrišanas lūgšanas galīgajam sarunu gaitā izstrādātajam tekstam;

26.  uzskata, ka Parlamentam būtu jāuzlabo sava iekšējā darba organizācija saistībā ar ciešāku sadarbību; šajā sakarā uzskata, ka katrs ciešākas sadarbības gadījums būtu jāuzrauga attiecīgajai pastāvīgajai komitejai, un iesaka ar Parlamenta Reglamentu atļaut izveidot īpašas apakškomitejas, kurās kā pilntiesīgi locekļi pirmkārt tiktu izraudzīti EP deputāti, kuri ievēlēti dalībvalstīs, kas piedalās attiecīgajā ciešākas sadarbības režīmā;

Budžets

27.  uzskata, ka ar ciešāku sadarbību saistītie darbības izdevumi būtu jāsedz sadarbībā iesaistītajām dalībvalstīm, bet, ja izmaksas sedz no ES budžeta, tad sadarbībā neiesaistītajām dalībvalstīm būtu jāsaņem atlīdzība, izņemot gadījumos, kad Padome pēc apspriešanās ar Parlamentu saskaņā ar LESD 332. pantu nolemj, ka šāda sadarbība būtu jāfinansē no ES budžeta, tādējādi minētos izdevumus iekļaujot šajā budžetā un attiecīgi arī pakļaujot tos ikgadējai budžeta procedūrai;

28.  uzskata, ka, ja ar ciešāko sadarbību reglamentētā darbība gūst ieņēmumus, šie ieņēmumi būtu jānovirza ar ciešāku sadarbību saistīto izdevumu segšanai;

Jurisdikcija

29.  uzskata, ka ciešākai sadarbībai vajadzētu būt tiešā Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā, neskarot iespēju uzsākt šķīrējtiesas procedūru vai izveidot strīdu izšķiršanas pirmās instances tiesu, ja tāda būtu vajadzīga ciešākas sadarbības režīma darbības nodrošināšanai, ja vien Līgumā nav noteikts citādi; šādā gadījumā tas ir jānorāda tiesību aktā, ar ko izveido minēto ciešākas sadarbības režīmu;

30.  norāda, ka ja ciešākas sadarbības režīma īstenošanai ir jāizveido īpašs šķīrējtiesas mehānisms vai tiesa, galīgajai šķīrējtiesai vienmēr ir jābūt ES Tiesai;

Savienības institucionālās struktūras pielāgojumi

31.  ierosina Komisijā izveidot īpašu ciešākas sadarbības struktūrvienību, kas būtu par starpiestāžu attiecībām atbildīgā komisāra pārziņā un kuras pienākumi būtu koordinēt un racionalizēt ciešākas sadarbības iniciatīvu izstrādi savā iestādē;

32.  uzskata, gan Komisijas, gan Padomes sekretariātam būtu jādod aktīvāka loma ciešākas sadarbības norisē, tāpēc ierosina, ka šīm struktūrām kopā ar Reģionu komiteju un konkrēti ar tās Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) platformu būtu aktīvi jāmeklē jomas, kurās ciešāka sadarbība varētu būt noderīga Eiropas projekta virzības veicināšanai, vai esošiem ciešākas sadarbības veidiem tuvu esošas jomas nolūkā izvairīties no pārklāšanās vai pretrunām;

Dalībvalstu izstāšanās vai izslēgšana

33.  norāda, ka Līgumos nav nekādu normu, kurās būtu paredzētas iespējas dalībvalstīm izstāties vai dalībvalstis izslēgt no ciešākas sadarbības režīmiem, kuru īstenošana pašlaik norisinās, izņemot pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO);

34.  uzskata, ka visos ciešākas sadarbības režīmos būtu jāparedz skaidri noteikumi, saskaņā ar kuriem no ciešākas sadarbības var izstāties dalībvalstis, kuras vairs sadarbībā nevēlas piedalīties, vai izslēgt dalībvalstis, kuras vairs neatbilst dalībai ciešākā sadarbībā izvirzītajiem kritērijiem; iesaka visus noteikumus par dalībvalsts iespējamo izstāšanos vai izslēgšanu paredzēt tiesību aktā, ar ko izveido konkrēto ciešākas sadarbības režīmu;

Ieteikumi ciešākas sadarbības turpmākai attīstībai

35.  uzskata, ka ir jāizstrādā procedūra, saskaņā ar ko atļauju izveidot ciešāku sadarbību politiski ļoti nozīmīgās jomās varētu piešķirt steidzamības kārtā vēl pirms pagājis regulējumā paredzētais laiks, proti, divas secīgas Padomes prezidentūras;

36.  mudina ciešākā sadarbībā iesaistītās dalībvalstis sadarboties, lai ciešākas sadarbības instrumentu iekļautu acquis communautaire;

37.  aicina Komisiju, pamatojoties uz LESD 175. panta trešo daļu vai 352. punktu iesniegt regulas priekšlikumu nolūkā vienkāršot un apvienot attiecīgo ciešākas sadarbības tiesisko regulējumu (piemēram, vadošos principus par tiesību aktiem, kas piemērojami kopīgām iestādēm vai dalībvalsts izstāšanās gadījumā), tādējādi veicinot šādas sadarbības noslēgšanu;

38.  ierosina, ka nākamajā Līgumu pārskatīšanā būtu jāizpēta iespēja, kā paredzēt reģionu vai vietējā līmeņa struktūru iesaisti ciešākā sadarbībā, ja tā ir saistīta ar jomu, kura ir attiecīgā līmeņa struktūras ekskluzīvā kompetencē, pienācīgi ņemot vērā valstu konstitūcijas;

°

°  °

39.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī valstu parlamentiem.

(1)

OV C 252, 18.7.2018., 215. lpp.

(2)

OV C 252, 18.7.2018., 201. lpp.

(3)

OJ C 252, 18.7.2018, p. 235.

(4)

OV C 263, 25.7.2018., 125. lpp.

(5)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0044.

(6)

Padomes 2010. gada 20. decembra Regula (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai.

(7)

Padomes 2016. gada 24. jūnija Regula (ES) 2016/1103, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību jomā.


Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinums (11.1.2019)

Konstitucionālo jautājumu komitejai

par līguma noteikumu par ciešāku sadarbību īstenošanu

(2018/2112(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Tomáš Zdechovský

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 86. pants nodrošina skaidru formālu pamatu Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei un nosaka piemērojamo likumdošanas procedūru un instrumentu, kā arī turpmākās EPPO darbības jomu un kompetenci;

B.  tā kā ir svarīgi, lai ES un visas tās dalībvalstis efektīvā un preventīvā veidā atklāj krāpšanu, kas kaitē ES finanšu interesēm, un sauc pie atbildības par to, tādējādi aizsargājot visu to dalībvalstu nodokļu maksātājus, kas veic iemaksas Savienības budžetā;

C.  tā kā LESD 86. pantā ir skaidri noteikta iespēja domstarpību gadījumā izveidot ciešāku sadarbību;

D.  tā kā ciešāka sadarbība ir procedūra, kurā vismaz deviņām dalībvalstīm ir atļauts izveidot padziļinātu sadarbību ES struktūru jomā, bet neiesaistot pārējās dalībvalstis; tā kā ciešāka sadarbība ļauj iesaistītajām dalībvalstīm sasniegt kopīgu mērķi vai iniciatīvu un pārvarēt paralīzi sarunās vai bloķēšanu, ko veic cita dalībvalsts vai dalībvalstis, ja ir prasīta vienprātība; tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 20. panta 4. punktu tiesību aktiem, ko pieņem ciešākas sadarbības ietvaros, vajadzētu būt saistošiem tikai iesaistītajām dalībvalstīm; tā kā ciešāka sadarbība aprobežojas ar jomām, kurās Eiropas Savienībai nav ekskluzīvās kompetences;

E.  tā kā saskaņā ar LESD 328. panta 1. punktu Komisija un dalībvalstis, kas piedalās ciešākā sadarbībā, nodrošina, ka tās veicina dalībvalstu līdzdalību pēc iespējas lielākā skaitā,

1.  atkārtoti apstiprina Parlamenta stingro atbalstu efektīvas un neatkarīgas EPPO izveidei, lai samazinātu pašlaik sadrumstalotos valstu tiesībaizsardzības centienus aizsargāt ES budžetu un stiprinātu cīņu pret krāpšanu Eiropas Savienībā;

2.  atgādina, ka Parlaments pieņēma trīs rezolūcijas — 2015. gada 29. aprīlī(1), 2016. gada 5. oktobrī(2) un 2017. gada 5. oktobrī(3) par Eiropas Prokuratūras izveidi; atzīst, ka Padomes pieņemtais sarunu gaitā izstrādātais galīgais teksts zināmā mērā pievērsās vairākām Parlamenta bažām, kā parādīts šajās rezolūcijās; aicina Padomi — pirms lūgt Parlamenta piekrišanu galīgajam tekstam — sadarboties ar Parlamentu iespējamā turpmākā ciešākas sadarbības procedūrā, lai nodrošinātu maksimālu sadarbību starp Savienības likumdevējiem;

3.  tomēr pauž nozēlu, ka, neraugoties uz Parlamenta konstruktīvo un izsvērto pieeju ciešākas sadarbības procedūrai, Padome ir izrādījusi vāju ieinteresētību oficiāli iesaistīties sadarbībā ar Parlamentu pirms Parlamenta piekrišanas lūgšanas galīgajam sarunu gaitā izstrādātajam tekstam;

4.  atzinīgi vērtē to, ka 22 dalībvalstis jau piedalās ciešākā sadarbībā EPPO, un atgādina par EPPO iekļaujošo raksturu; mudina neiesaistītās dalībvalstis pēc iespējas drīz pievienoties, lai uzlabotu Prokuratūras efektivitāti;

5.  norāda, ka pēc trīs gadu izveides posma pabeigšanas ir paredzēts, ka EPPO līdz 2020. gada beigām uzņemsies savus pienākumus, no kā izriet, ka šajā posmā jebkāds vērtējums par tās īstenošanu ir priekšlaicīgs;

6.  uzsver, ka EPPO īstenošanai būs nepieciešama efektīva un lietderīga sadarbība starp valstu prokuroriem un EPPO, kā arī ar ES aģentūrām, piemēram, Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Eurojust;

7.  cieši seko līdzi visiem pasākumiem, kas līdz šim veikti, lai izveidotu EPPO, tostarp īstenošanas pasākumiem Eiropas galveno prokuroru un Eiropas prokuroru atlasei un iecelšanai amatā, kā arī budžeta pasākumiem;

8.  aicina Komisiju regulāri un pilnībā informēt katrā posmā Parlamentu par EPPO īstenošanu un institucionālo attīstību, ņemot vērā tās pilnvaru iespējamo paplašināšanos, lai iekļautu cīņu pret pārrobežu terorismu;

9.  atzinīgi vērtē to, ka 18 dalībvalstis piedalīsies ciešākā sadarbībā par laulāto mantiskajām attiecībām un reģistrētām partnerattiecībām, sākot no 2019. gada 29. decembra; uzsver nepieciešamību aizsargāt pamattiesības, ieskaitot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un diskriminācijas aizliegumu.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

10.1.2019

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

36

6

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Asim Ademov, Martina Anderson, Heinz K. Becker, Monika Beňová, Michał Boni, Caterina Chinnici, Rachida Dati, Frank Engel, Laura Ferrara, Romeo Franz, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Monika Hohlmeier, Sophia in ‘t Veld, Cécile Kashetu Kyenge, Monica Macovei, Roberta Metsola, Claude Moraes, Ivari Padar, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Csaba Sógor, Helga Stevens, Traian Ungureanu, Bodil Valero, Marie-Christine Vergiat, Udo Voigt, Josef Weidenholzer, Cecilia Wikström, Kristina Winberg, Tomáš Zdechovský, Auke Zijlstra

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dennis de Jong, Anna Hedh, Lívia Járóka, Marek Jurek, Jean Lambert, Jeroen Lenaers, Andrejs Mamikins, Angelika Mlinar, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Christine Revault d’Allonnes Bonnefoy

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Fernando Ruas, Adam Szejnfeld

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

36

+

ALDE

Nathalie Griesbeck, Sophia in ‘t Veld, Angelika Mlinar, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Cecilia Wikström

EFDD

Laura Ferrara

PPE

Asim Ademov, Heinz K. Becker, Michał Boni, Rachida Dati, Frank Engel, Monika Hohlmeier, Lívia Járóka, Jeroen Lenaers, Roberta Metsola, Fernando Ruas, Csaba Sógor, Adam Szejnfeld, Traian Ungureanu, Tomáš Zdechovský

S&D

Monika Beňová, Caterina Chinnici, Ana Gomes, Sylvie Guillaume, Anna Hedh, Cécile Kashetu Kyenge, Andrejs Mamikins, Claude Moraes, Ivari Padar, Christine Revault d’Allonnes Bonnefoy, Birgit Sippel, Josef Weidenholzer

VERTS/ALE

Romeo Franz, Jean Lambert, Judith Sargentini, Bodil Valero

6

-

ECR

Marek Jurek, Monica Macovei, Helga Stevens, Kristina Winberg

ENF

Auke Zijlstra

NI

Udo Voigt

3

0

GUE/NGL

Martina Anderson, Dennis de Jong, Marie-Christine Vergiat

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

OV C 346, 21.9.2016., 27. lpp.

(2)

OV C 215, 19.6.2018., 18. lpp.

(3)

OV C 346, 27.9.2018., 246. lpp.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

22.1.2019

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

18

2

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Mercedes Bresso, Pascal Durand, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Ramón Jáuregui Atondo, Alain Lamassoure, Jo Leinen, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Markus Pieper, Paulo Rangel, Helmut Scholz, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Barbara Spinelli, Josep-Maria Terricabras, Kazimierz Michał Ujazdowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pervenche Berès, Ashley Fox, Sylvia-Yvonne Kaufmann

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Michael Gahler, Jarosław Wałęsa


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

18

+

ALDE

Maite Pagazaurtundúa Ruiz

NI

Kazimierz Michał Ujazdowski

PPE

Michael Gahler, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Alain Lamassoure, Markus Pieper, Paulo Rangel, György Schöpflin, Jarosław Wałęsa

S&D

Pervenche Berès, Mercedes Bresso, Ramón Jáuregui Atondo, Sylvia Yvonne Kaufmann, Jo Leinen, Pedro Silva Pereira

VERTS/ALE

Pascal Durand, Josep Maria Terricabras

2

-

ECR

Ashley Fox

ENF

Gerolf Annemans

2

0

GUE/NGL

Helmut Scholz, Barbara Spinelli

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 7. februārisJuridisks paziņojums