Procedūra : 2019/0810(NLE)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A9-0008/2019

Iesniegtie teksti :

A9-0008/2019

Debates :

PV 17/09/2019 - 3
CRE 17/09/2019 - 3

Balsojumi :

PV 17/09/2019 - 6.1

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2019)0008

<Date>{09/09/2019}9.9.2019</Date>
<NoDocSe>A9‑0008/2019</NoDocSe>
PDF 437kWORD 124k

<TitreType>ZIŅOJUMS</TitreType>

<Titre>par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājas iecelšanu</Titre>

<DocRef>(N9-0023/2019 – C9‑0048/2019 – 2019/0810(NLE))</DocRef>


<Commission>{ECON}Ekonomikas un monetārā komiteja</Commission>

Referents: <Depute>Roberto Gualtieri</Depute>

EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS
 1. PIELIKUMS. Kristīnes Lagardas DZĪVES APRAKSTS
 2. PIELIKUMS. KRISTĪNES LAGARDAS ATBILDES UZ ANKETU
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS

par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājas iecelšanu

(N9-0023/2019 – C9‑0048/2019 – 2019/0810(NLE))

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Padomes 2019. gada 9. jūlija ieteikumu[1],

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ar to ir apspriedusies (C9‑0048/2019),

 ņemot vērā Reglamenta 130. pantu,

 ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9‑0008/2019),

A. tā kā Eiropadome, 2019. gada 16. jūlijā nosūtot vēstuli, ir apspriedusies ar Eiropas Parlamentu par Kristīnes Lagardas (Christine Lagarde) iecelšanu Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājas amatā uz astoņu gadu pilnvaru laiku, sākot no 2019. gada 1. novembra;

B. tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja attiecīgi pārbaudīja kandidātes atbilstību amatam, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktā noteiktās prasības un saistībā ar minētā līguma 130. panta prasību par ECB pilnīgas neatkarības garantēšanu; tā kā izvērtēšanas procesā komiteja no kandidātes saņēma viņas dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņai nosūtīto rakstisko anketu;

C. tā kā pēc tam komiteja 2019. gada 4. septembrī rīkoja divarpus stundas ilgu kandidātes uzklausīšanu, kurā viņa vispirms uzrunāja komiteju un tad atbildēja uz komitejas locekļu uzdotajiem jautājumiem,

1. sniedz labvēlīgu atzinumu par Padomes ieteikumu iecelt Kristīni Lagardu par Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāju;

2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Eiropadomei, Padomei un dalībvalstu valdībām.

 


 

1. PIELIKUMS. Kristīnes Lagardas DZĪVES APRAKSTS

Personas dati Dzimšanas datums: 1956. gada 1. janvāris

Dzimšanas vieta: Parīze

Valstspiederība: Francija

 

Darba pieredze

 

Starptautiskās finanšu iestādes

 

2011. gada jūlijs – pašlaik Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore, Vašingtona, ASV

 

Viens amata pilnvaru laiks nostrādāts pilnībā (no 2011. gada jūlija līdz 2016. gada jūlijam), otrs — daļēji (no 2016. gada jūlija līdz 2019. gada septembrim)

 

Francijas valsts sektors

 

2007. gada jūnijs – 2011. gada jūlijs

 Francijas ekonomikas un finanšu ministre

Eiropas Savienības Francijas prezidentūra 2008. gada otrajā pusgadā

Ekonomikas un finanšu padomes (ECOFIN) priekšsēdētāja

G20 valstu grupas Francijas prezidentūra 2011. gadā

G20 valstu grupas finanšu ministru priekšsēdētāja

 

2007. gada maijs – 2007. gada jūnijs 

Francijas lauksaimniecības un zivsaimniecības ministre

 

2005. gada maijs – 2007. gada maijs 

Francijas tirdzniecības ministre

 

 

Privātais sektors

 

 

1999. gada oktobris – 2005. gada maijs 

Starptautiskā juridiskā biroja „Baker McKenzie” ģenerāldirektore, Čikāga, ASV

 

1995. gada oktobris – 1999. gada oktobris 

Baker McKenzie” starptautiskā izpilddirektorāta locekle, „Baker McKenzie” partnere un Parīzes biroja vadītāja

 

1981. gada maijs – 1999. gads Juriskonsulte, praktizējusi galvenokārt tādās jomās kā komerctiesības, apvienošanās un pārņemšana, pretmonopola tiesību akti, darba tiesības un arbitrāža, pārstāvot starptautiskus korporatīvos klientus

 

1980. gada septembris – 1982. gada septembris 

Līgumtiesību pasniedzēja Parīzes X (Nantēras) universitātes Juridiskajā fakultātē

 

 

Izglītība

 

Maģistra grāds komerctiesībās, augstākās profesionālās izglītības diploms komerctiesībās un darba tiesībās

Parīzes X (Nantēras) universitāte, 1980. gads

 

Maģistra grāds ar specializāciju ekonomikā un finansēs, maģistra darbs par ASV patērētāju tiesību aizsardzības kustību, Ralfu Neideru (Ralph Nader) un viņa dibināto bezpeļņas organizāciju „Public Citizen

Sciences Po universitāte, Ēksanprovansa, 1977. gads

 

Maģistra grāds amerikāņu literatūrā

Aviņonas Mākslas akadēmija, 1977. gads

 

Profesionālā kvalifikācija: Parīzes Advokātu kolēģijas locekle

 

Starptautiska akadēmiskā atzinība

 

Louvain La Neuve goda doktore (Doctor honoris causa)

Monreālas Universitātes goda doktore

Universidad del Pacifico goda doktore

Washington College goda doktore

Claremont McKenna College goda doktore

Kembridžas Robinson College goda līdzstrādniece

 

 

 

Apbalvojumi un amati

 

 

2011 Sciences Po universitātes Direktoru padomes locekle

2011 Ziemeļatlantijas Padomes 2011. gada Pasaules pilsonības balva

2011 Piedalījusies Pasaules Ekonomikas foruma Direktoru padomes darbā

2011 Eiropas Institūta Transatlantiskās līderības balva

2012 Hipólito Unanue al Mérito Económico – Financiero” balva no Peru

2012 Goda Leģiona Nacionālais virsnieku šķiras ordenis

2012 Kanādas Starptautiskās padomes Gada pasaules pilsoņa balva

2012 Lēvenas Universitātes goda doktora grāds

2012 Arābu banku savienības 2012. gada Līderības balva

2013 Kotdivuāras Republikas Nacionālā ordeņa lielvirsnieka krusts

2013 Piedalījusies Holton-Arms skolas Pilnvaroto padomes darbā

2014 Global Foundation inaugurācijas balva par pasaules mēroga sasniegumiem

2014 Monreālas Universitātes goda doktora grāds

2014 Piedalījusies Monreālas gadskārtējās konferences valdes darbā

2014 Foreign Policy Magazine Gada diplomāta balva (2014)

2015 Baker McKenzie” goda tituls

2015 Holton-Arms skolas ziedojumu vākšanas kampaņas goda priekšsēdētāja

2015 Francijas Valsts simfoniskā orķestra ASV un Kanādas koncerttūres Goda komitejas priekšsēdētāja

2016 Piedalījusies ANO ģenerālsekretāra Augsta līmeņa darba grupā sieviešu ekonomiskās emancipācijas jautājumos

2016 Kolumbijas Universitātes Starptautisko sabiedrisko attiecību augstskolas Pasaules līderības balva

2016 Mohammed Bin Rashid Goda medaļa sievietēm

2016 Glamour Magazine Gada sievietes un mūža ieguldījuma balva

2016 Universidad del Pacifico goda doktora grāds

2017 Pasaules Sieviešu augstākā līmeņa tikšanās Starptautiskās plānošanas komitejas Gada sievietes līderes balva

2017 Washington College goda doktora grāds

2018 Piedalījusies G7 valstu grupas Dzimumu līdztiesības konsultatīvās padomes darbā

2018 Apbalvota ar Džibuti Republikas Nacionālo 27. jūnija ordeni

2018 Claremont McKenna College goda doktora grāds

2018 Banku institūta līdzstrādniece

2018 Appeal of Conscience Foundation Sirdsapziņas aicinājuma pasaules līdera balva

2019 Saņēmusi Holton-Arms skolas Izcilas absolventes apbalvojumu

2019 Ziemeļatlantijas Padomes Izcilas starptautiskas līderības balva

2019 Piedalījusies Starptautiskā Dzimumu līdztiesības līderu tīkla darbā un kļuvusi par tīkla finanšu centra līdzpriekšsēdētāju

2019 Robinson College goda līdzstrādniece

 

Publikāciju izlase

Breaking New Grounds in French Labor Law, 1982

Fragmentation Risks - Finance & Development, September 2012

https://www.imf.org/external/pubs/ft/fandd/2012/09/straight.htm

Dare the Difference - Finance & Development, June 2013

https://www.imf.org/external/pubs/ft/fandd/2013/06/straight.htm

Focus, Flexibility, Service - Finance & Development, September 2014

https://www.imf.org/external/pubs/ft/fandd/2014/09/straight.htm

Path to Development -- Finance & Development, June 2015

https://www.imf.org/external/pubs/ft/fandd/2015/06/straight.htm

The Voice of Youth -- Finance & Development, June 2017

https://www.imf.org/external/pubs/ft/fandd/2017/06/straight.htm

A Regulatory Approach to Fintech - Finance and Development, March 2018

https://www.imf.org/external/pubs/ft/fandd/2018/06/how-policymakers-should-regulate- cryptoassets-and-fintech/straight.htm

A Global Imperative to Empower Women – Finance & Development March 2019

https://www.imf.org/external/pubs/ft/fandd/2019/03/empowering-women-critical-for-global- economy-lagarde.htm

 

Nozīmīgākās uzstāšanās

Global Risks Are Rising, But There Is a Path to Recovery, Jackson Hole, August 2011

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp082711

Global Challenges in 2012 – Berlin, January 2012

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp012312

Anchoring Stability to Sustain Higher and Better Growth, Zurich, May 2012

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp050712

The Legacy of Charlemagne – Schäuble and European Integration, Aachen, May 2012

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp051612

The Global Calculus of Unconventional Monetary Policies, Jackson Hole, August 2013

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp082313

The Challenge Facing the Global Economy: New Momentum to Overcome a New Mediocre, Washington, D.C., October 2014

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp100214

Daring the Difference: The 3 L’s of Women’s Empowerment, Washington, D.C., May 2014

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp051914

Lifting the Small Boats, Brussels, June 2015

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp061715

Not Your Grandmother’s IMF, Annual Meetings, Lima, October 2015

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp100915

Demographic Changes and the Role of Fiscal Policy, MIT, March 2016

https://www.imf.org/en/News/Articles/2015/09/28/04/53/sp030416

Addressing Corruption with Clarity, Brookings Institution, September 2017

https://www.imf.org/en/News/Articles/2017/09/18/sp091817-addressing-corruption-with- clarity

A Time to Repair the Roof, Harvard University, October 2017

https://www.imf.org/en/News/Articles/2017/10/04/sp100517-a-time-to-repair-the-roof

Central Banking and Fintech, A Brave New World, Bank of England, September 2017

https://www.imf.org/en/News/Articles/2017/09/28/sp092917-central-banking-and-fintech-a- brave-new-world

A Compass to Prosperity: The Next Steps of Euro Area Economic Integration, Berlin, March 2018

https://www.imf.org/en/News/Articles/2018/03/26/sp032618-a-compass-to-prosperity-the- next-steps-of-euro-area-economic-integration

Age of Ingenuity: Reimagining 21st Century International Cooperation, Kissinger Lecture, Library of Congress, December 2018

https://www.imf.org/en/News/Articles/2018/12/04/sp120418-md-kissinger-speech

Creating a Better Global Trade System, Portland, May 2018

https://www.imf.org/en/News/Articles/2018/05/14/sp-lagarde-creating-a-better-global-trade- system

Steer, Don’t Drift: Managing Risks to Keep the Global Economy on Course, IMF, October 2018

https://www.imf.org/en/News/Articles/2018/09/27/sp100118-steer-dont-drift

Winds of Change: The Case for New Digital Currency, Singapore Fintech Festival, November 2018

https://www.imf.org/en/News/Articles/2018/11/13/sp111418-winds-of-change-the-case-for-new-digital-currency

Belt and Road Initiative: Strategies to Deliver in the Next Phase, Beijing, April 2018

https://www.imf.org/en/News/Articles/2018/04/11/sp041218-belt-and-road-initiative- strategies-to-deliver-in-the-next-phase

Euro 2.0: Past, Present, and Future of Euro Area Integration, The Euro at 20 Conference, Dublin, June 2018

https://www.imf.org/en/News/Seminars/Conferences/2018/05/17/~/link.aspx?_id=D56874C433F343C6BE326A611F4D62E9&_z=z

New Economic Landscape, New Multilateralism, Bali Annual Meetings, October 2018

https://www.imf.org/en/News/Articles/2018/10/11/sp101218-new-economic-landscape-new- multilateralism

The Case for the Sustainable Development Goals, Helen Alexander Lecture, IMF, September 2018

https://www.imf.org/en/News/Articles/2018/09/17/sp09172018-the-case-for-the-sustainable- development-goals

The Financial Sector: Redefining a Broader Sense of Purpose, Tacitus Lecture, London, February 2019

https://www.imf.org/en/News/Articles/2019/02/21/sp022819-md-the-financial-sector-redefining-a-broader-sense-of-purpose

The Euro Area: Creating a Stronger Economic Ecosystem, Banque de France, March 2019

https://www.imf.org/en/News/Articles/2019/03/28/sp032819-the-euro-area-creating-a- stronger-economic-ecosystem.

Forging a Stronger Social Contract—the IMF’s Approach to Social Spending, Geneva, June 2019

https://www.imf.org/en/News/Articles/2019/06/14/sp061419-md-social-spending

 

SVF bloga ierakstu izlase

Getting Real on Meeting Paris Climate Change Commitments

https://blogs.imf.org/2019/05/03/getting-real-on-meeting-paris-climate-change-commitments/?utm_medium=email&utm_source=govdelivery

Corporate Taxation in the Global Economy

https://blogs.imf.org/2019/03/25/corporate-taxation-in-the-global-economy/

When History Rhymes

https://blogs.imf.org/2018/11/05/when-history-rhymes/

Economic Gains from Gender Inclusion: Even Greater Than You Thought

https://blogs.imf.org/2018/11/28/economic-gains-from-gender-inclusion-even-greater-than-you-thought/

Realizing the Potential of the G20 Compact with Africa

https://blogs.imf.org/2018/10/30/realizing-the-potential-of-the-g20-compact-with-africa/

Ten Years After Lehman—Lessons Learned and Challenges Ahead

https://blogs.imf.org/2018/09/05/ten-years-after-lehman-lessons-learned-and-challenges-ahead/

Addressing the Dark Side of the Crypto World

https://blogs.imf.org/2018/03/13/addressing-the-dark-side-of-the-crypto-world/

A Dream Deferred: Inequality and Poverty Across Generations in Europe

https://blogs.imf.org/2018/01/24/a-dream-deferred-inequality-and-poverty-across-generations-in-europe/

Fintech—Capturing the Benefits, Avoiding the Risks

https://blogs.imf.org/2017/06/20/fintech-capturing-the-benefits-avoiding-the-risks/

Protecting Education and Health Spending in Low-Income Countries

https://blogs.imf.org/2017/06/06/protecting-education-and-health-spending-in-low-income-countries/

To Boost Growth: Employ More Women

https://blogs.imf.org/2016/09/14/to-boost-growth-employ-more-women/

Migration: A Global Issue in Need of a Global Solution

https://blogs.imf.org/2015/11/11/migration-a-global-issue-in-need-of-a-global-solution/

Unlocking Latin America’s Huge Potential

https://blogs.imf.org/2014/12/02/unlocking-latin-americas-huge-potential/

Jobs and Growth: Supporting the European Recovery

https://blogs.imf.org/2014/01/28/jobs-and-growth-supporting-the-european-recovery/

A New Frontier for Kenya and Africa

https://blogs.imf.org/2014/01/08/a-new-frontier-for-kenya-and-africa/

What We Can Do to Improve Women’s Economic Opportunities

https://blogs.imf.org/2013/03/08/what-we-can-do-to-improve-womens-economic-opportunities/

How to Get the Balance Right: Fiscal Policy at a Time of Crisis

https://blogs.imf.org/2012/05/06/how-to-get-the-balance-right-fiscal-policy-at-a-time-of-


 

2. PIELIKUMS. KRISTĪNES LAGARDAS ATBILDES UZ ANKETU

A. Dzīves un darba pieredze

1.  Kādi, jūsuprāt, ir jūsu galvenie profesionālās kvalifikācijas aspekti jautājumos, kas saistīti ar monetāro, finanšu un uzņēmējdarbības jomu, un jūsu nozīmīgākie Eiropas un starptautiskajā līmenī gūtās pieredzes aspekti?

Iepriekšējo četrdesmit gadu laikā esmu guvusi unikālu pieredzi, kas darbu privātajā sektorā (no 1980. līdz 2005. gadam pildot ASV juridiskā biroja „Baker McKenzie” praktizējošas juriskonsultes un izpilddirektores pienākumus) apvieno ar darbu publiskajā sektorā vadošos politiskos amatos gan valsts līmenī (no 2005. līdz 2011. gadam pildot tirdzniecības ministra un ekonomikas un finanšu ministra pienākumus), gan starptautiskā mērogā (no 2011. gada līdz pat šim brīdim pildot Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektora pienākumus). Turklāt, pildot Francijas ministra un ES Padomes locekļa pienākumus, esmu tieši piedalījusies ES lēmumu pieņemšanas procesā.

Visos minētajos amatos man ir nācies saskarties ar uzņēmējdarbības un finanšu jomā aktuāliem jautājumiem. Kad strādāju par juriskonsulti, visi mani klienti bija lieli korporatīvi uzņēmumi. Man arī ir lielā mērā nācies strādāt ar finanšu aprindām gan valsts ekonomikas un finanšu ministra, gan SVF izpilddirektora amatā. Minētajos amatos esmu darbojusies valsts un starptautiskā līmenī gan privātajā, gan publiskajā sektorā; iepriekšējos 40 gadus mana darba valoda gandrīz vienmēr ir bijusi angļu valoda, izņemot sešus gadus, ko nostrādāju Francijas valdībā.

Esmu guvusi daudzpusīgu pieredzi diapazonā no nodokļu un pretmonopola tiesību aktiem, darba tiesībām un apvienošanās un pārņemšanas praksi līdz pat finanšu krīzes pārvarēšanai valsts un starptautiskā līmenī pasaules finanšu krīzes laikā. Jaunākā darba pieredze SVF izpilddirektora amatā man ir veidojusies, īstenojot pilnvaras trīs izteikti atšķirīgās jomās: i) norādījumi par politikas veidošanu un ekonomikas pārraudzība, ii) krīzes pārvarēšana un aizdevumu programmas, iii) apmācība un spēju veidošana. Visos minētajos amatos esmu regulāri tikusies ar politikas veidotājiem visaugstākajā līmenī un spējusi šīs attiecības līdzsvarot to institūciju interesēs, kuras gadiem ilgi esmu vadījusi. Ar šādi gūtu darba pieredzi spēju vispusīgi izprast Eiropas un pasaules ekonomiku un starptautisko stāvokli. Turklāt darbs tādu lielu starptautisku organizāciju kā SVF vadītāja amatā akcentē manas spējas uzklausīt darbiniekus un akcionārus, formulēt vienotu un mūsdienīgu skatu nākotnē, īstenot koleģiālu pieeju un tiekties pēc vienprātības, lai sasniegtu labākus rezultātus.

 

2.  Vai esat uzņēmuma vai uzņēmuma daļu īpašniece, vai arī jums ir citas saistības, kas nebūtu savienojamas ar jums paredzēto pienākumu izpildi, un vai ir kādi personīgi vai citi faktori, ar kuriem Parlamentam būtu jārēķinās, apsverot jūsu izvirzīšanu amatam?

Kad 2005. gadā kļuvu par tirdzniecības ministri, atkāpos no visiem pārējiem amatiem, kas varētu būt nesavienojami ar darbu ministra amatā, piemēram, no ING un citu ar „Baker McKenzie” saistītu struktūru valdes locekļa amata, tostarp no valdes locekļa amata Eiropas Tiesību centrā, kuru 1995. gadā biju izveidojusi.

Pēc tam ar SVF valdes Ētikas komitejas iepriekšēju piekrišanu esmu pieņēmusi tikai goda titulus, piemēram, Kembridžas Robinson College Konsultatīvās padomes locekļa titulu un Vašingtonas Holton-Arms skolas valdes goda locekļa titulu.

Turklāt esmu konsekventi iestājusies par sieviešu tiesībām ikreiz, kad ir nācies saskarties ar diskrimināciju un nevienlīdzību. Plānoju to darīt arī turpmāk un uzskatu, ka tas nekādi nevājina manas spējas paust autoritatīvu viedokli monetārajos jautājumos un neliedz man pildīt savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas. Tas pats attiecas uz klimata pārmaiņu jomā aktuāliem jautājumiem un uz mūsu vides aizsardzību.

 

3.  Kādus galvenos mērķus jūs vēlētos sasniegt Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājas astoņu gadu pilnvaru laikā?

ECB primārais uzdevums ir cenu stabilitātes uzturēšana, un to ECB nāksies darīt pašmāju un starptautiskajā vide, kas iepriekšējos desmit gados ir ievērojami mainījusies. Ekonomiski attīstītajās daļās šo vidi raksturo mērena izaugsme un zema inflācija. Lai gan finanšu nozare tagad ir drošāka un tai ir labāks regulējums, nekā tas bija pirms pasaules finanšu krīzes, lēna izaugsme un zema inflācija būs problemātiska finanšu starpniekiem, kuru uzņēmējdarbības modeļi ir veidojušies dinamiskas izaugsmes, augstas inflācijas pasaulē. Turklāt jaunu un bieži vien revolucionāru tehnoloģiju ietekmē mainās ekonomikas darbības modelis. Starptautiskā sadarbība tiek apšaubīta, vidi apdraud klimata pārmaiņas un ekstrēmu laikapstākļu veidošanās un daudzās pasaules valstīs iedzīvotāji strauji noveco.

Ņemot to vērā, ECB arī turpmāk būs rūpīgi jāvēro un jāanalizē norises ekonomikas un finanšu jomā gan Eiropā, gan visā pasaulē. Ja kļūšu par ECB priekšsēdētāju, veicināšu iestādē vairāk modrības attiecībā uz jaunajām tendencēm un mudināšu šīs tendences analizēt, lai tās izprastu. Tiekšos pēc vienprātības ECB Padomē un centīšos iespējami skaidrāk un vienkāršāk izklāstīt ECB stratēģiju un politikas nostādnes sarežģītā pasaulē, paturot prātā to, ka iestādei ir daudzslāņaina un multikulturāla auditorija, ko veido dažādi dalībnieki, sākot no Eiropas iedzīvotājiem un beidzot ar finanšu tirgiem.

Mans absolūtais priekšnoteikums — ka euro ir Eiropas sabiedriskais labums, kam arī turpmāk ir jāuzlabo tās pozīcijas starptautiskā mērogā. Spēcīgai ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) institucionālajai arhitektūrai un mērķtiecīgai ECB, kura koncentrējas uz cenu stabilitātes nodrošināšanu, šajā kontekstā ir galvenā nozīme, lai labumu gūtu visi.

 

B.  ECB monetārā politika

4.  Kā jūs vērtējat monetāro politiku, ko ECB ir īstenojusi iepriekšējos 8 gadus? Vai, jūsuprāt, tā būtu jāmaina, un kādas izmaiņas jūs censtos panākt, kļūstot par ECB priekšsēdētāju?

ECB primārais uzdevums ir cenu stabilitātes uzturēšana eurozonā. Pēc ECB definīcijas cenu stabilitāte ir pozitīvs gada inflācijas līmenis, kas zemāks par 2 %, un ECB ir paziņojusi, ka, tiecoties pēc cenu stabilitātes, tā centīsies panākt, lai inflācijas līmenis vidējā termiņā būtu tikai nedaudz zemāks par 2 %.

Iepriekšējos 8 gadus ECB ir nācies strādāt ļoti problemātiskos apstākļos. Reaģējot uz finanšu krīzi un valsts parāda krīzi, ECB veica vairākus pasākumus, kuriem bija izšķiroša nozīme, lai saglabātu monetārās politikas transmisijas mehānismu, atbalstītu eurozonas ekonomiku un galarezultātā panāktu inflācijas tendenču tuvināšanos līmeņiem, kas atbilstošāki iestādes politikas mērķim.

Deflācijas risku un denominācijas maiņas risku krīzes kulminācijas brīdī sekmīgi izdevās novērst tieši ar veicinošajiem pasākumiem, kas tiek īstenoti kopš 2014. gada jūnija, tostarp ar mērķtiecīgām ilgtermiņa refinansēšanas operācijām, negatīvām likmēm, vērienīgiem aktīvu iepirkumiem un perspektīvas norādēm. Kopējā inflācija 2014. gada jūnijā ne tuvu nesasniedza 1 % un turpināja kristies. Patlaban tiek prognozēts, ka kopējā inflācija sasniegs 1,3 % 2019. gadā, 1,4 % 2020. gadā un 1,6 % 2021. gadā. Iepriekšējos sešos gados eurozona ir piedzīvojusi pastāvīgu ekonomikas izaugsmi, un bezdarbs ir sasniedzis zemāko līmeni kopš 2008. gada jūlija. Pieprasījums darba tirgū pakāpeniski pieaug, un tas liecina, ka ECB īstenotie politikas pasākumi rada apstākļus, kas ir vajadzīgi, lai inflācija turpinātu nostiprināties.

Kopumā, vērtējot iepriekšējos astoņus gadus, es teiktu, ka ECB monetārā politika ir bijusi iedarbīga un sekmīga. Saskaņā ar ECB aprēķiniem, 2016.–2020. gada laikposmā inflācijas kāpums, iespējams, būtu par aptuveni 1,9 procentpunktiem zemāks, ja ECB nebūtu veikusi darbības, ko tā īstenoja laikposmā no 2014. gada vidus līdz 2018. gada vidum. Tomēr inflācija iepriekšējos gados arī nemainīgi ir bijusi zemāka par līmeni, kas atbilstošs ECB noteiktā inflācijas mērķa sasniegšanai. Turklāt pēdējā laikā lēnāka ir kļuvusi eurozonas ekonomikas ekspansija un lejup ir vērstas ar izaugsmes perspektīvu saistīto risku veidošanās tendences. Tāpēc nav šaubu, ka tuvākajā nākotnē monetārajai politikai joprojām ir jābūt ļoti atbalstošai.

Raugoties nākotnē, būtu vērts apkopot pieredzi, kas finanšu krīzes rezultātā ir gūta saistībā ar izmaiņām makroekonomikas vidē un saistībā ar inflācijas procesu. To varētu ņemt par pamatu, turpmāk pārdomājot ECB monetārās politikas īstenošanas un darbības aspektus un apsverot arī to, kā ar minēto politiku vislabāk atbalstīt vispārējo politikas nostādņu īstenošanu Eiropas Savienībā (piemēram, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes jomā), neskarot ECB primāro mērķi — uzturēt cenu stabilitāti. Izmaiņas, kas iepriekšējos gados ir notikušas normatīvajā vidē un finanšu starpniecības jomā, varētu nozīmēt arī to, ka nāksies pārskatīt monetārās politikas darbības pamatsistēmu. Līdz ar citām centrālajām bankām ECB daudz pielāgoja savu monetārās politikas īstenošanas veidu, reaģējot uz finanšu krīzi un tirgus praksi. Tāpēc būtu jāapsver, kā monetārā politika tiks īstenota ilgtermiņā, cita starpā apsverot arī centrālo banku bilances lielumu un elementus un politikas instrumentu izvēli.

 

5.  Kādi galvenie riski/iespējas turpmāk būs aktuāli euro? Kādi, jūsuprāt, ir paši svarīgākie riski un grūtības, ar ko nākas saskarties ECB?

Viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas ECB būs jārisina tuvākajā nākotnē, ir saistīts ar pašreizējiem makroekonomikas nosacījumiem un starptautisko vidi. Lēnāks ir kļuvis eurozonas izaugsmes temps, un lejup ir vērstas ar izaugsmes perspektīvu saistīto risku veidošanās tendences. Inflācija joprojām ir vāja. Tāpēc nav šaubu, ka tuvākajā nākotnē monetārajai politikai arvien ir jābūt ļoti atbalstošai. ECB rīcībā ir plašs instrumentu klāsts, un tai vienmēr ir jābūt gatavai rīkoties. Tieši kāds instrumentu komplekts tiks izmantots — tas būs atkarīgs no satricinājumiem, kuri ietekmēs inflācijas perspektīvu, un arī no situācijas finanšu tirgū. Manuprāt, ECB vēl nav izdevies sasniegt atsauces likmes zemāko efektīvo robežu, taču ir skaidrs, ka zemas likmes ietekmē banku sektoru un — plašākā nozīmē — finanšu stabilitāti. Tātad, jo ilgāk noturēsies zemas procentu likmes, jo svarīgāk būs uzmanīgi vērot, vai nākotnē neradīsies nelabvēlīga blakusietekme.

Turklāt ECB ir jārisina aizvien vairāk strukturālu problēmu un, lai nezaudētu uzticēšanos bankas politikas nostādnēm, būs arī jāreaģē uz priekšstatiem par to, ko ECB var vai nevar darīt. Monetārā politika ir iedarbīgs ekonomikas cikla stabilizētājs, taču ar to nevar palielināt valstu ilgtermiņa izaugsmes potenciālu. Citās jomās un tur, kur rodas jaunas grūtības — sākot ar digitalizāciju un kriptovalūtām, kiberdrošību un cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu līdz pat klimata pārmaiņām —, ECB būs jāprecizē, kā tas viss ietekmē pašas darbību un kā tā var palīdzēt.

Ja runājam par euro, tad institucionālā struktūra, ko sāka veidot krīzes laikā — proti, banku savienība, Eiropas krīzes pārvarēšanas pamatsistēma un kapitāla tirgu savienība —, joprojām nav pilnībā izveidota. Tāpat arī eurozonas struktūrai vēl arvien nav centralizēta fiskālā instrumenta makroekonomikas stabilizācijai. Panākot šajās jomās progresu, eurozona kļūtu noturīgāka, turklāt iedarbīgāka kļūtu monetārā politika un starptautiski ietekmīgāks kļūtu euro. Lai izmantotu iespējas, ko piedāvā vienotā valūta, ir vajadzīga stabila valsts ekonomikas un nodokļu politika, jo tas ir gan attiecīgo dalībvalstu, gan visas eurozonas interesēs — arī tā ir viena no svarīgākajām atziņām, kura gūta euro pirmajos divdesmit gados.

 

6.  Federālo rezervju sistēma un Kanādas Banka nesen ir paziņojušas, ka pārskatīs savu monetārās politikas pamatsistēmu. Vai, jūsuprāt, tagad, divdesmit gadus pēc euro ieviešanas, ir pienācis laiks īstenot līdzīgu pārskatīšanas procesu ECB?

Vispār monetārās politikas stratēģijai vienmēr būtu jāveidojas tā, lai šī stratēģija būtu maksimāli noderīga ECB pilnvaru īstenošanai. Diezgan krietns laiks ir pagājis kopš 2003. gada, kad stratēģija tika pārskatīta iepriekšējo reizi, tāpēc būtu vērts apkopot pieredzi, kas finanšu krīzes rezultātā ir gūta saistībā ar izmaiņām makroekonomikas vidē un saistībā ar inflācijas procesu. Varētu apsvērt arī to, kā ar ECB monetāro politiku vislabāk atbalstīt vispārējo politikas nostādņu īstenošanu Eiropas Savienībā (piemēram, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes jomā), neskarot ECB primāro mērķi — uzturēt cenu stabilitāti.

Ja runājam par monetārās politikas īstenošanu vai darbības pamatsistēmu, centrālās bankas ir daudz pielāgojušas savu monetārās politikas īstenošanas veidu, reaģējot uz pasaules finanšu un ekonomikas krīzi un tādēļ jo īpaši ķeroties pie netradicionāliem pasākumiem. Taču arī finanšu tirgos ir notikušas iespaidīgas pārmaiņas, ko rosināja ar normatīvo vidi, tirgus infrastruktūrām un finanšu starpniecības jomu saistītas norises. Šajā kontekstā būs svarīgi arī pārskatīt to, kā monetārā politika darbojas un kā tā ir īstenojama, jo īpaši apsverot, kurus elementus vajadzētu paturēt ilgtermiņā. Tā kā starpniecība finanšu tirgos un regulējuma nosacījumi ir mainījušies, tad darbības pamatsistēmas, visticamāk, atšķirsies no tām, kas bija izveidotas pirms krīzes, un tas cita starpā attiecas arī uz bilances lielumu un tās elementiem un uz instrumentiem, ar kuriem tiek īstenota monetārās politikas nostāja.

 

7.  Ņemot vērā pašreizējos makroekonomikas nosacījumus, kā ECB vajadzētu īstenot savu monetāro politiku? Kā jūs vērtējat ECB darbības rezultātus tās primārā  — cenu stabilitātes uzturēšanas — mērķa sasniegšanas kontekstā? Kā jūs vērtējat nesenos ieteikumus 2 % inflācijas mērķi uzskatīt par simetrisku mērķi? Kā jūs vērtējat to, ka finanšu stabilitāti vai aktīvu cenu inflāciju ir prasīts noteikt par vēl vienu ECB monetārās politikas mērķi?

Ar savu politiku ECB ir ļoti spēcīgi vērsusies pret deflācijas riskiem, kas sāka veidoties 2014. gadā. Kad ECB 2014. gada jūnijā sāka īstenot vispusīgu politikas pasākumu kopumu, kopējā inflācija ne tuvu nesasniedza 1 % un turpināja kristies. Patlaban kopējā inflācija ir aptuveni 1 % līmenī, un Eurosistēmas jūnija prognozes liecina, ka 2019. gadā tā sasniegs 1,3 %, 2020. gadā — 1,4 % un 2021. gadā — 1,6 %. Salīdzinājumā ar maksimuma līmeņiem ir mazinājusies arī varbūtība, ka finanšu tirgos varētu sākties deflācija, un bezdarbs ir sasniedzis zemāko līmeni kopš 2008. gada jūlija. Pieprasījums darba tirgū pakāpeniski pieaug, un tas liecina, ka ECB īstenotie politikas pasākumi rada apstākļus, kas ir vajadzīgi, lai cenu spiediens turpinātu nostiprināties.

Tomēr pašreizējie inflācijas līmeņi un inflācijas perspektīva, kas izklāstīta Eurosistēmas darbinieku nesen sagatavotajās prognozēs, neatbilst ECB nospraustajam mērķim panākt, lai inflācija būtu tikai nedaudz zemāka par 2 %. Tātad — un arī rēķinoties ar globālām grūtībām, kas sāk nopietni ietekmēt eurozonas ekonomikas perspektīvu, — ECB joprojām ir vērts nodrošināt diezgan brīvas iespējas īstenot atbalstošu monetāro politiku, lai veicinātu ekonomikas ekspansiju un inflācijas konverģenci, to stabili tuvinot savam mērķim. Šajā sakarībā svarīgs ir nesenais precizējums par to, ka ECB nospraustais inflācijas mērķis ir simetrisks. Tas nozīmē, ka ECB ir apņēmusies cīnīties pret inflāciju, kas pārsniedz ECB nosprausto inflācijas mērķi, un tāpat arī cīnīties pret inflāciju, kura attiecīgo mērķi nesasniedz. Faktiski inflācija no nospraustā mērķa var novirzīties gan vienā, gan otrā virzienā, ja vien vidējā termiņa politikas griezumā inflācijas līkne konverģences procesā atkal tuvinās līmenim, kas tikai nedaudz zemāks par 2 %. Tādējādi tiek akcentēta ECB apņemšanās vidējā termiņā panākt sava inflācijas mērķa sasniegšanu.

Protams, ka ECB būtu jāsaglabā atbalstoša nostāja, tomēr vienlaikus ir vajadzīgs arī izlēmīgāks ieguldījums no citām politikas jomām, lai pilnībā izmantotu visas priekšrocības, ko piedāvā monetārās politikas pasākumi.

Runājot par papildu mērķu noteikšanu, jānorāda, ka Līgumā par Eiropas Savienības darbību par primāro ECB mērķi ir noteikta cenu stabilitāte. Kaut arī cenu stabilitāte un finanšu stabilitāte ir savstarpēji nedalāmi saistītas un tām raksturīga abpusēji veicinošas mijiedarbības tendence, diviem dažādiem mērķiem tomēr ir nepieciešami divi dažādi instrumentu komplekti. Monetārās politikas mērķis ir nemainīgs — vidējā termiņā saglabāt cenu stabilitāti. Galvenais makrouzraudzības politikas uzdevums ir novērst finanšu stabilitātes apdraudējumu, lai padarītu sistēmu noturīgāku pret satricinājumiem un galarezultātā nospraustu finanšu cikla robežas, tā nodrošinot, ka mazinās finanšu krīžu iespējamības risks un vājinās finanšu krīžu reālā ietekme uz ekonomiku.

Vispār šīs divas politikas jomas mijiedarbojas, un ir jāizvērtē, kā tās viena otru ietekmē. Makrouzraudzības politika ietekmē kreditēšanas nosacījumus, un līdz ar to tai veidojas atgriezeniskā saikne ar ekonomiku kopumā un tātad ar cenu stabilitātes perspektīvu. Monetārā politika, tiecoties pēc cenu stabilitātes, var ietekmēt finanšu risku ar vairāku transmisijas ceļu starpniecību. Tāpēc veidojas pozitīva sinerģija, ja par monetāro politiku un makrouzraudzības politiku ir atbildīga viena iestāde.

 

8.  Kā jūs vērtējat jaunākos ECB Padomes lēmumus, jo īpaši par perspektīvas norādēm attiecībā uz bāzes procentu likmēm, par kurām tiek lēsts, ka tās pašreizējā līmenī varētu noturēties vismaz līdz 2020. gada pirmajam pusgadam?

Ekonomikas izaugsme eurozonā ir bijusi mērena, un ekonomisko sentimentu nomāc pastāvīga neskaidrība — galvenokārt saistībā ar ģeopolitiskiem faktoriem, aizvien lielākiem protekcionisma draudiem un jaunietekmes tirgu sensitivitāti. Tādēļ inflācijas spiediens ir bijis slāpēts, un gan faktiskais, gan prognozētais inflācijas līmenis pastāvīgi ir bijis zemāks par to, kuru ECB Padome uzskata par atbilstošu savam mērķim.

Ņemot to vērā, jaunākie ECB Padomes lēmumi — piemēram, perspektīvas norādes attiecībā uz procentu likmēm, — manuprāt, ir pieņemti ar pareizu mērķi, t. i., saglabāt ļoti atbalstošus finansēšanas nosacījumus uzņēmumiem un mājsaimniecībām, jo šādi nosacījumi ir vajadzīgi, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi un galarezultātā panāktu inflācijas kāpumu.

Konkrēti, lēmums pielāgot perspektīvas norādes attiecībā uz bāzes procentu likmēm nodrošina atbalstošu attieksmi, jo faktiskajai situācijai veiksmīgāk tiek piesaistītas tirgus prognozes par procentu likmes iespējamo līkni un tiek kliedēta neskaidrība. Perspektīvas norādes dokumentā ir datuma elements — proti, tiek prognozēts, ka procentu likmes pašreizējā vai zemākā līmenī noturēsies vismaz visu 2020. gada pirmo pusgadu, un tas nodrošina spēcīgu atbalstošu attieksmi pat tad, ja tirgus dalībnieki uzskatītu, ka procentu likmes pirms šī termiņa tomēr varētu palielināties. Taču dokumentā ir arī fiksēta stāvokļa elements — proti, likmes pašreizējā vai zemākā līmenī jebkurā gadījumā noturēsies tik ilgi, cik tas ir nepieciešams, lai vidējā termiņā panāktu, ka nepārtraukta konverģences procesa rezultātā inflācija stabili tuvojas nospraustajam mērķim. Tas nozīmē, ka ECB monetārā politika ir atkarīga no datiem un ka tā veidosies saskaņā ar inflācijas prognozēm.

Kā jau ECB to ir uzsvērusi, perspektīvas norādes attiecībā uz politikas procentu likmēm — līdz ar iespaidīgas iegādāto aktīvu summas atkārtotu investēšanu un mērķtiecīgu ilgtermiņa refinansēšanas operāciju jaunā cikla īstenošanu — ir ievērojams stimuls, ko dod monetārā politika un kas ir nepieciešams, lai inflācijas konverģenci eurozonā stabili piesaistītu ECB nospraustajam mērķim. Spriežot pēc aktuālajām inflācijas prognozēm, ļoti atbalstoša monetārās politikas nostāja kādu laiku, visticamāk, vēl būs vajadzīga.

 

9.  Kā jūs reaģētu uz zemu procentu likmju kritizēšanu un uz zemu procentu likmju ietekmi? Kā, jūsuprāt, varētu panākt līdzsvaru starp ECB īstenotās procentu likmju politikas neparedzamo ietekmi un konverģenci, kuras rezultātā ir iecerēts sasniegt vidējā termiņā paredzēto inflācijas līmeni?

ECB primārais uzdevums ir cenu stabilitātes uzturēšana. Pašreizējo monetārās politikas pasākumu īstenošana sākās, reaģējot uz situāciju, kas bija izveidojusies pēc krīzes, un tas tika darīts, lai sasniegtu inflācijai nosprausto mērķi.

Zemas procentu likmes — kopā ar citiem monetārās politikas pasākumiem, kas pieņemti, — ir palīdzējušas izskaust deflācijas riskus un atbalstīt ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu.

Taču nav šaubu, ka ir svarīgi arī turpmāk vērot, kāda varētu būt atbalstošu monetāro nosacījumu blakusietekme ne vien saistībā ar monetārās politikas transmisiju, bet arī saistībā ar finanšu stabilitāti.

Lai saprastu, kā negatīvas procentu likmes ietekmē eurozonas iedzīvotājus, svarīga ir vispusīga pieeja, aplūkojot visus iedarbinātos mehānismus. No vienas puses, bankas var nolemt negatīvo depozīta likmi novirzīt uz noguldītājiem, pazeminot procentu likmes, kas noteiktas noguldītāju krājkontiem. No otras puses, tie paši noguldītāji ir arī patērētāji, darba ņēmēji un kredītņēmēji. No šāda viedokļa viņiem ir izdevīgs straujāks tautsaimniecības attīstības temps, bezdarba mazināšanās un zemākas aizņēmumu izmaksas. Apsverot visus faktorus, jāsecina, ka tad, ja nebūtu netradicionālo monetārās politikas pasākumu, kurus īsteno ECB — un ja cita starpā nebūtu noteiktas negatīvas procentu likmes —, eurozonas iedzīvotājiem kopumā klātos sliktāk.

Runājot par negatīvo likmju ietekmi uz banku iespējām gūt peļņu, empīriska analīze vedina domāt, ka nelabvēlīgo ietekmi uz banku neto procentu ienākumiem līdz šim ar uzviju ir kompensējuši ieguvumi, kurus nodrošina plašāka bankas darbība kreditēšanas jomā un zemākas uzkrājumu un vērtības samazināšanās izmaksas, jo ir uzlabojušies makroekonomikas nosacījumi, un tas lielā mērā ir noticis, pateicoties atbalstošai monetārajai politikai. Tomēr, jo ilgāk noturēsies zemas procentu likmes, jo svarīgāk būs vērot, vai nākotnē neradīsies nelabvēlīga blakusietekme, un vajadzības gadījumā izmantot pieejamo mikrouzraudzības un makrouzraudzības politikas instrumentu klāstu.

Vispār zema ienesīguma likmes ir jāskata, ņemot vērā reālās peļņas likmju ilgstošo lejupslīdi, kas aizsākās pagājušā gadsimta 80. gados. Eurozonai tas nav nekas jauns. Tas lielā mērā atspoguļo vairāk strukturālo faktoru, piemēram, gausāku ražīguma pieauguma tempu, lielākus noguldījumus krājkontos, cerot uz ilgāku pensionēšanās periodu, un drošu aktīvu trūkumu.

 

10. Kā jūs vērtējat neviendabīgos monetāros nosacījumus un kredītu pieejamību eurozonā, un kā tas, jūsuprāt, ietekmē vienotu ECB monetāro politiku?

Kreditēšanas nosacījumi eurozonas valstīs finanšu krīzes un valsts parāda krīzes laikā tiešām bija ļoti neviendabīgi, un tas nopietni ietekmēja ECB monetārās politikas transmisiju. Tieši tāpēc ECB 2014. gada vidū sāka īstenot tā dēvēto „vieglākas aizņemšanās” monetārās politikas pasākumu kopumu. Pēc šo pasākumu ieviešanas banku kredīta procentu likmes eurozonā ir būtiski samazinājušās — ECB lēš, ka, pateicoties aktīvu iegādes programmai un noguldījumu iespējas procentu likmes samazināšanai, kopš 2014. gada jūnija par aptuveni 50 bāzes punktiem ir samazinājušās banku kredīta procentu likmes uzņēmumiem. Turklāt tirgus procentu likmju ietekme uz banku kredīta procentu likmēm ir kļuvusi ievērojami viendabīgāka visās eurozonas dalībvalstīs. Visās valstīs banku kredīta procentu likmes uzņēmumiem un mājsaimniecībām pašlaik ir vēsturiski zemākajā līmenī vai tuvu šim līmenim. Vēl jānorāda, ka banku kreditēšanas nosacījumi (kā tas konstatēts apsekojumā par eurozonas banku kreditēšanas darbību) joprojām ir labvēlīgi un aizdevumu pieaugumu veicinoši.

Šie labvēlīgie finansēšanas nosacījumi, kuru veidošanos veicinājuši ECB monetārās politikas pasākumi, ir palīdzējuši atkal sākt pieaugt banku kreditēšanas darbībai. No 2015. gada vidus kredītu apjoms uzņēmumiem atkal sāka palielināties ar pozitīvām likmēm, un ECB analīzē secināts, ka teju pusei no attiecīgo apjomu gada pieauguma 2018. gada trešajā ceturksnī varētu būt sakars ar priekšrocībām, ko nodrošina aktīvu iegādes programma. Taču, lai arī kreditēšanas nosacījumi ir labvēlīgi visās eurozonas valstīs, banku kreditēšanas darbības pieaugumus dažādās valstīs joprojām ir atšķirīgs. Daļēji tas skaidrojams ar to, ka valstis atrodas dažādos uzņēmējdarbības cikla posmos un uzņēmumi diferencēti izmanto alternatīvus finanšu instrumentus, piemēram, parāda vērtspapīru emisiju.

Raugoties plašāk par banku kreditēšanas jomu, nemainīgi mērena ir bijusi aizņēmumu finansēšana eurozonas uzņēmumiem. Kaut gan kredīta procentu likmes ir bijušas ļoti zemas, šķiet, ka pēc korporatīvā sektora aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanas, kas bija nepieciešama pēckrīzes situācijā, uzņēmumi minēto īpatsvaru vēl nav sākuši palielināt.

Kopumā stāvoklis monetāro nosacījumu un kredītu pieejamības ziņā eurozonas valstīs ir labvēlīgs, taču dažas atšķirības izsniegto kredītu apjoma pieauguma ziņā vēl arvien ir vērojamas daudzu un dažādu faktoru dēļ, piemēram, atšķiras kredītu pieprasījuma apjoms, valda vispārēja neskaidrība un ir atšķirīgs konkurences spiediens vai atšķirīgas institucionālās iezīmes (tādas kā atšķirīga tiesību sistēma), un šie faktori var ietekmēt faktiskos kreditēšanas nosacījumus dažādiem kredīta ņēmējiem, dažādos sektoros un dažādās valstīs. Tomēr monetārajā savienībā joprojām ir vērts nodrošināt, lai kreditēšanas nosacījumi atspoguļotu kredīta ņēmējiem raksturīgās iezīmes, un tās dažādās valstīs ir atšķirīgas. Tā nebūt nav monetārās politikas problēma un ir vērojama arī citu valūtu zonās.

 

11. Iepriekšējos desmit gados EMS aizvien atšķirīgāks ir kļuvis ekonomikas sniegums.

Raugoties nākotnē, vairākas ES dalībvalstis gatavojas pievienoties eurozonai. Kā, jūsuprāt, nākamajos desmit gados varētu nepieļaut atšķirību veidošanos starp eurozonas dalībvalstīm, ņemot vērā ekonomikas stāvokli kandidātvalstīs? Kāds ir vēlamais eurozonas paplašināšanās ekonomiskais scenārijs?

Skats uz to, kā iepriekšējos desmit gados EMS ir veidojušās ekonomiskās atšķirības, ir niansēts un atkarīgs no izmantotajiem rādītājiem un konkrētās valsts.

No monetārās politikas viedokļa vienotas valūtas zonā pati svarīgākā ir cikliska sinhronizācija. Tā nodrošina monetārās politikas efektīvu darbību un pilda savu stabilizatora funkciju attiecīgajās dalībvalstīs. Cikliskā dispersija starp eurozonas dalībvalstīm ar laiku faktiski ir mazinājusies tiktāl, ka eurozonas dalībvalstīm tagad ir augsts valsts uzņēmējdarbības ciklu un finanšu ciklu sinhronizācijas līmenis. Vienlaikus, vērtējot reālo konverģenci — proti, to, ciktāl eurozonas valstis ar zemākiem ienākumiem ir spējušas tuvināties eurozonas valstīm ar augstākiem ienākumiem —, iegūtie dati nenoliedzami nav viendabīgi. Lielākajā daļā valstu, kas pavisam nesen ieviesušas euro, un jo īpaši Baltijas valstīs atšķirības ienākumu ziņā, pretstatot eurozonas dalībniekiem ar augstākiem ienākumiem, samazinās, tomēr eurozonas dalībnieku sākotnējā sastāvā konverģences ir bijis maz vai tās vispār nav bijis, un vienīgais izņēmums ir Īrija. Monetārā politika var efektīvi darboties atšķirīgu ienākumu griezumā, taču, ja raugāmies no iedzīvotāju viedokļa, tad galu galā nozīme ir ekonomikas izaugsmei un dzīves līmeņa kāpumam.

Fakti vedina domāt, ka ekonomiskās atšķirības Eiropā lielā mērā ir izveidojušās tādu iemeslu dēļ kā ar tehnoloģijām un globalizāciju saistīti satricinājumi, pasaules finanšu krīzes ietekme un konkrētai valstij raksturīgi strukturālie trūkumi.

Euro ir arī visīstākā Eiropas integrācijas zīme. Pašlaik euro ir 19 ES dalībvalstu valsts valūta, un es ceru uz to un būtu gandarīta, ja arī pārējās ES dalībvalstis, kas vēl nav vienotās valūtas zonā, tai kādā brīdī pievienotos. Kā noteikts Līgumā, tiek sagaidīts, ka visas ES dalībvalstis, kas neizmanto tiesības nepiedalīties — proti, septiņas valstis, kuras vēl nav eurozonā, izņemot Dāniju un, protams, Apvienoto Karalisti —, agrāk vai vēlāk ieviesīs euro.

Manuprāt, eurozonas paplašināšanai nepieciešamās ekonomiskās reformas būtu jāpielāgo konkrētas dalībvalsts vajadzībām. Ikvienai valstij, kura vēlas pievienoties eurozonai, nepieciešamie pasākumi un reformas būtu jāveic, pašai nosakot, kurā virzienā, kādā kārtībā un cik ilgā laikā tas ir izdarāms. Laika grafiks galu galā ir atkarīgs no trim galvenajiem faktoriem: politiskās gribas, kā tā arī atspoguļota valsts euro ieviešanas stratēģijā, iedzīvotāju atbildīgas līdzdalības šīs ieceres īstenošanā un ekonomiskās gatavības.

Pašlaik euro ieviešanai ir jauna dimensija, ar kuru mums jārēķinās — proti, euro ieviešana tagad automātiski nozīmē līdzdalību banku savienībā. Tāpēc es atbalstu jaunāko pieņemto politiku, saskaņā ar kuru dalībvalstīm, kas pievienojas otrās paaudzes valūtas kursa mehānismam (VKM II), būtu arī cieši jāsadarbojas ar ECB banku uzraudzības institūcijām.

 

12. Kā jūs vērtējat ECB monetārās politikas normalizēšanas secību/laika grafiku, arī ņemot vērā starptautisko kontekstu un jo īpaši to, ka procentu likmju līmenis ASV ievērojami atšķiras no attiecīgajiem Eiropas līmeņiem? Kā, jūsuprāt, ar aktīvu iegādes programmu īstenotā atkārtotas investēšanas stratēģija varētu ietekmēt tirgus? Kā tas ietekmēs monetāro instrumentu klāstu, ja apstākļi kopumā pasliktināsies?

ECB ir sniegusi tirgum perspektīvas norādes attiecībā uz politikas procentu likmēm un ir atkārtoti investējusi pamatsummas maksājumus no vērtspapīriem, kurus ieguvusi, īstenojot aktīvu iegādes programmu. Aktuālajās perspektīvas norādēs jau ir izklāstīta abu šo monetārās politikas instrumentu izmantošanas secība.  Proti, atkārtota investēšana turpināsies ilgāku laikposmu, arī pēc dienas, kad ECB sāks paaugstināt savas bāzes procentu likmes.

Pieņemot lēmumus par monetāro politiku, pamatīgi jāanalizē gan vietējie, gan starptautiskie ekonomikas un finanšu dati. Monetārajai politikai arī turpmāk jābalstās uz datiem, un tā būtu jānosaka, vadoties pēc eurozonas inflācijas prognozēm. Šobrīd par „politikas normalizēšanu” ir pāragri runāt. Pašlaik valda neskaidrība saistībā ar ģeopolitiskiem faktoriem, protekcionisma spiedienu un jaunietekmes tirgu sensitivitāti, un tas nozīmē, ka lejup ir vērstas ar minētajām prognozēm saistīto risku veidošanās tendences un ka inflācijas spiediens joprojām ir slāpēts. Ilgāku laiku būs vajadzīga ļoti atbalstoša monetārās politikas nostāja. Tāpēc ir svarīgi turēt gatavībā visus politikas instrumentus, lai adekvāti un samērīgi reaģētu gadījumā, ja vidējā termiņa inflācijas prognozes arī turpmāk nesakristu ar ECB nosprausto mērķi.

 

13. Kā jūs nodrošinātu aktīvu iegādes programmas pārredzamu īstenošanu? Vai piekrītat, ka pārredzamāku varētu padarīt ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru iegādes programmu (ABSPP) un trešo nodrošinātu obligāciju pirkšanas programmu (CBPP3)?

Pārredzamība ir izšķirošas nozīmes faktors ne vien pareizai pārvaldībai, bet arī pareizai sabiedrības izpratnei par ECB monetāro politiku. Vienlaikus centrālajām bankām ir rūpīgi jāraugās, lai informācija, kuru tās sniedz, nemazinātu viņu īstenotās politikas efektivitāti.

Nav šaubu, ka netradicionālo monetārās politikas pasākumu un jo īpaši aktīvu iegādes programmas ietekmē ir audzis pieprasījums pēc lielākas pārredzamības. ECB uz to ir reaģējusi pozitīvi (piemēram, no paša sākuma reizi nedēļā un reizi mēnesī publicējot informāciju par savām pamatkapitāla daļām), un iepriekšējos gados pārredzamība ir kļuvusi vēl lielāka, manuprāt, arī pateicoties atsauksmēm, kas saņemtas no Eiropas Parlamenta.

Turklāt ECB pārredzamība ir augstā līmenī salīdzinājumā ar dažām citām centrālajām bankām. Piemēram, ECB publicē (un reizi nedēļā atjaunina) ļoti detalizētu informāciju — tā dēvētos starptautiskos vērtspapīru identifikācijas numurus (ISIN) — par konkrētām obligācijām, kas ir atsevišķos Eurosistēmas portfeļos.

Spriežot par turpmāko rīcību pārredzamības uzlabošanai, ieguvumus no detalizētākas informācijas publicēšanas ir ļoti svarīgi izvērtēt, rēķinoties ar šādu publikāciju ietekmi uz ECB monetārās politikas efektivitāti. Atkarībā no tā, kā darbojas konkrētie finanšu tirgu segmenti, ietekme var būt atšķirīga, tātad, iespējams, būtu vajadzīga diferencēta pieeja, kas atkarīga no iegādes programmas.

 

14. Kādi nosacījumi ir jāpilda, lai procentu likmju pieaugumu pārvaldītu bez graujošas ietekmes uz valstīm un tirgiem? Kas no tā ir ECB kompetencē, un par ko, jūsuprāt, ir atbildīgas dalībvalstis un tirgus dalībnieki?

ECB ir paziņojusi, ka bankas monetārā politika arī turpmāk būs atbalstoša, sniedzot perspektīvas norādes attiecībā uz politikas procentu likmēm un atkārtoti investējot. Ar šīm perspektīvas norādēm ir iecerēts panākt, lai tirgus dalībnieki labi saprastu izmaiņas, kas iespējamas ECB kontrolētajās īstermiņa politikas procentu likmēs, un lai tās nekļūtu par graujošas ietekmes cēloni. Tirgiem tā ir skaidra ECB reakcija. Tā jo īpaši ir nodrošināts, lai vājināšanās prognozes atspoguļotos atbalstošākās regulētā tirgū netirgotā nākotnes līgumā noteiktās procentu likmēs, tātad vieglākos finansēšanas nosacījumos.

Dalībvalstu gadījumā stabila valsts nodokļu politika ir vislabākais garants pret aizņēmumu izmaksu iespējamu palielināšanos. Daudzas eurozonas valstis labvēlīgas ekonomikas un finanšu situācijas periodu patiešām ir izmantojušas, lai atjaunotu spēcīgu budžeta pozīciju pamatu, kas paver iespējas īstenot pretciklisku fiskālo politiku. Izšķiroša nozīme ir tam, lai visas dalībvalstis skaidri apliecinātu savu apņemšanos īstenot ilgtspējīgu politiku, rēķinoties ar ES fiskālo sistēmu. Turklāt pilnīgai EMS izveidei arī turpmāk ir jābūt prioritātei.

 

15. Kā, jūsuprāt, ECB var veicināt ekonomikas izaugsmi, ekoloģisku pārkārtošanu un pilnīgu nodarbinātību, vienlaikus pildot savu primāro uzdevumu — uzturēt cenu stabilitāti? Kā jūs vērtētu izmaiņas ECB pilnvarās, lai tās vairāk atbilstu Federālo rezervju sistēmas kritērijiem? Vai, jūsuprāt, ir iespējams veikt papildu monetārās politikas pasākumus, kas palielinātu monetārās politikas pozitīvo ietekmi uz reālo ekonomiku? Cik nozīmīgas monetārās politikas pasākumu efektīvai īstenošanai ir strukturālās reformas dalībvalstīs un otrādi?

ECB pilnvaras ir noteiktas Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 1. punktā. Minētajā pantā ir norādīts, ka ECB un vienotās monetārās politikas galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. Neskarot šo savu galveno mērķi, ECB atbalsta ekonomikas politikas īstenošanu Savienībā, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus. ECB pilnvaras ir noteiktas Savienības primārajos tiesību aktos, tāpēc šīs pilnvaras drīkst mainīt tikai dalībvalstis ar attiecīgu Līguma grozījumu.

ECB monetārās politikas stratēģija nešaubīgi liecina, ka cenu stabilitāte vidējā termiņā ir jāsaglabā. Ar šādu vidējā termiņa ievirzi līdz minimumam var samazināt reālās ekonomiskās aktivitātes svārstības situācijās, kurās monetārajai politikai būtu jārod kompromiss, piemēram, reaģējot uz naftas cenu triecienu, kas uz laiku palielinātu inflāciju brīdī, kad ir vērojama ekonomiskās izaugsmes lejupslīde. Tāpēc atšķirības salīdzinājumā ar Federālo rezervju sistēmas pilnvarām praktiski varētu būt mazāk nozīmīgas.

Stabilu cenu uzturēšana vidējā termiņā ir arī ārkārtīgi svarīgs priekšnoteikums tam, lai panāktu labvēlīgas ekonomiskās situācijas veidošanos un augstu nodarbinātības līmeni.

Tomēr izaugsme ilgākā laikposmā ir atkarīga no citiem faktoriem, ne no monetārās politikas (piemēram, no tāda faktora kā ražīgums), un izaugsmi veicina politika, kas stimulē inovāciju un investīcijas. Strukturālās reformas eurozonas valstīs ir svarīgi īstenot, lai eurozonā panāktu ražīguma kāpumu un lielāku izaugsmes potenciālu, mazinātu strukturālo bezdarbu un palielinātu noturību. Tādējādi strukturālās reformas nākotnē, iespējams, varētu veicināt spēcīgāku monetāro politiku, savukārt pašreizējā ļoti atbalstošā monetārās politikas nostāja mazina ar šādu reformu ieviešanu saistīto slogu.

Runājot par ekoloģisku pārkārtošanu, diskusija par to, vai un (ja iespējams) kādā veidā centrālās bankas un banku uzraudzītāji varētu palīdzēt mazināt klimata pārmaiņas, ir tikko sākusies, taču tā būtu jāuzskata par prioritāti. ECB šādā diskusijā jau ir iesaistījusies, piemēram, Ekoloģiskākas finanšu sistēmas tīkla (NGFS) sastāvā. Turklāt ECB, manuprāt, mērķtiecīgi palīdz tirgus dalībniekiem, likumdevējiem un standartizācijas struktūrām noteikt, kādus riskus rada klimata pārmaiņas, un sniedz skaidru priekšstatu par to, kā pārorientēt finanšu plūsmas un šādus riskus mazināt.

 

16. Kā jūs vērtējat ECB politikas negatīvo ietekmi uz klimata pārmaiņām? Ko varētu uzlabot, lai panāktu, ka monetārā politika neatbalsta piesārņojošus uzņēmumus?

Ar aktīvu iegādes programmu galvenokārt bija iecerēts panākt, lai inflācijas līmenis atkal būtu atbilstošs ECB uzdevumam uzturēt cenu stabilitāti. Aktīvu iegādes programmai noteikto atbilstības kritēriju kopumam ir jābūt ietilpīgam, lai plašs būtu iegādei pieejamo vērtspapīru klāsts. Tā tiek veicināta programmas efektivitāte, vienlaikus nepieļaujot kropļojumus atsevišķos tirgus segmentos.

Aktīvu iegādes programmas īstenošanas pamatā ECB ir likusi tirgus neitralitātes principu, nedz pozitīvi, nedz negatīvi nenošķirot, tieši kuriem aktīviem dot priekšroku vai kurus aktīvus programmā neiekļaut, balstoties uz vides vai citiem kritērijiem. Nebanku korporāciju emitētu vērtspapīru iegāde saistībā ar uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmu (USAIP) ir proporcionāli atspoguļojusi visu kritērijiem atbilstošo obligāciju tirgus vērtību saimnieciskās darbības sektoru un kredītreitinga grupu kontekstā. Manuprāt, dot priekšroku konkrētiem aktīviem vai tos programmā neiekļaut, balstoties uz vides kritērijiem, līdz šim nav bijis iespējams, jo nav noteikti objektīvi kritēriji. Taču, pateicoties Eiropas Komisijas ierosmēm saistībā ar ilgtspējīgu finansējumu saskaņoti definēt „zaļo” aktīvu jēdzienu (jeb ieviest tā dēvēto taksonomiju) — ko, kā saprotu, ECB aktīvi atbalsta —, būs vairāk pārredzamības un vieglāk būs objektīvāk noteikt, kas tieši ir „zaļš” finanšu instruments. Tiklīdz būs panākta vienošanās par šādu taksonomiju, ECB būs jāapsver, vai un kādā veidā tā šo taksonomiju var piemērot savai aktīvu iegādes programmai.

Runājot par „zaļajām” obligācijām, pašreizējā situācijā un tirgus apstākļos ir vismaz divi faktori, kas ierobežo ECB spēju, īstenojot aktīvu iegādes programmu, iegādāties galvenokārt šādas obligācijas. Pirmkārt, „zaļais” segments vēl arvien ir salīdzinoši maza daļa no finanšu aktīvu visuma, lai gan iepriekšējos gados minētais segments ir strauji audzis. Tātad šo aktīvu iegāde lielos daudzumos radītu nopietnus kropļojumus tieši šajā tirgus segmentā. Otrkārt, „zaļā” aktīva klasifikācija vēl ir pašā sākuma stadijā, tāpēc ir grūti noteikt, kurus „zaļos” aktīvus iegādāties.

Kaut arī ir jārēķinās ar ierobežojumiem un aktīvu iegādes programmā nav noteikts konkrēts vides mērķis, ECB ir iegādājusies „zaļās” obligācijas gan saistībā ar USAIP, gan saistībā ar valsts sektora aktīvu iegādes programmu (VSIP). Kopējais ECB turēto „zaļo” obligāciju daudzums ir salīdzinoši mazs, taču fakti vedina domāt, ka ECB iepirkumi ir veicinājuši „zaļo” obligāciju ienesīguma samazināšanos, tā rosinot šādu obligāciju emitēšanu nefinanšu korporāciju sektorā.

 

17. Kā jūs vērtējat riskus, kas saistīti ar uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmu (USAIP)? Vai, jūsuprāt, tas kropļojoši ietekmē konkurenci iekšējā tirgū? Kā, jūsuprāt, USAIP iespējamo kropļojošo ietekmi varētu samazināt līdz minimumam?

Īstenojot USAIP, Eurosistēma iegādājas nebanku korporāciju vērtspapīrus, lai panāktu attiecīgo aktīvu iepirkuma raitāku ietekmi uz reālo ekonomiku. USAIP ir neatņemama daļa no Eurosistēmas aktīvu iegādes programmas, kas ir būtiski veicinājusi eurozonas ekonomikas ekspansiju un tā palīdzējusi panākt inflācijas konverģenci, tuvinot inflāciju nospraustajam mērķim.

Saistībā ar USAIP nevar pilnībā izslēgt riskus, kas varētu rasties, ja pazeminātos kritērijiem atbilstošu emitentu kredītkvalitāte. Tomēr USAIP ir augsts dažādošanas līmenis, un tas nozīmē, ka pat tad, ja ik pa laikam atsevišķiem emitentiem, iespējams, pazeminātos kredītreitings un rastos zaudējumi, šādi zaudējumi pēc definīcijas kopumā būtu limitēti. Turklāt, manuprāt, Eurosistēmai ir izveidota plaša risku pārvaldības sistēma, lai rūpīgi vērotu ar USAIP saistītos riskus. Tādējādi Eurosistēmas bilance ir efektīvi pasargāta, bet tas netraucē sasniegt USAIP noteiktos politikas mērķus.

Pildot savu galveno uzdevumu — uzturēt cenu stabilitāti, Eurosistēma ir pilnvarota rīkoties, vadoties pēc principa, kas paredz atvērtu tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence, un tā sekmēt resursu efektīvu sadali. Plašais USAIP kritērijiem atbilstošo obligāciju klāsts padara USAIP par efektīvāku monetārās politikas instrumentu, tomēr saglabājot visiem tirgus dalībniekiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nepieļaujot nevēlamus tirgus izkropļojumus. Turklāt ECB ir norādījusi, ka jebkādu iespējamo kropļojošo ietekmi uz konkurenci vienotajā tirgū pēc būtības vēl vairāk kompensē USAIP iepirkumi, kas proporcionāli atspoguļo par kritērijiem atbilstošām obligācijām nenomaksātās summas nominālvērtību.

Manuprāt, saistībā ar USAIP īstenošanu tie ir labi argumenti, lai šo pieeju turpinātu izmantot, jo tā var līdz minimumam samazināt gan ietekmi uz relatīvajām cenām kritērijiem atbilstošo obligāciju visumā, gan neparedzētu blakusietekmi uz tirgus darbību.

 

18. Vai, jūsuprāt, USAIP būtu jāiekļauj Parīzes nolīguma normas un ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM)? Vai, jūsuprāt, ECB būtu jāpanāk savas aktīvu iegādes atbilstība ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem un Parīzes klimata nolīgumam? Vai, jūsuprāt, ECB ir iespēja pāreju uz mazoglekļa ekonomiku — vienu no galvenajiem ES politikas mērķiem — iestrādāt savā monetārajā politikā kā sekundāru mērķi?

Ilgtspējīgas attīstības mērķi ir ietilpīgs jēdziens, kas aptver plašu tematu loku, un ir noteikti, tiecoties uzlabot dzīves apstākļus visā pasaulē. Visām valstīm obligāti ir jāstrādā pie šo mērķu sasniegšanas. Taču centrālās bankas savu pilnvaru robežās var pievērsties tikai ierobežotai šo mērķu apakšgrupai.

Zinu, ka pagājušajā gadā ECB pievienojās NGFS un ka ECB ir arī Eiropas Komisijas Klimata pārmaiņu tehnisko ekspertu grupas sastāvā. Tas liecina, ka ECB apzinās klimata pārmaiņu radītās problēmas un palīdz tirgus dalībniekiem un standartizācijas struktūrām strādāt pie tā, lai ar klimatu saistītos riskus būtu iespējams novērst.

Runājot par aktīvu iegādes programmu, Eurosistēma ir iegādājusies vērtspapīrus aptuveni 2,5 triljonu EUR vērtībā, un lielāko daļu no tiem ir emitējušas valstu valdības. Savukārt USAIP īpatsvars aktīvu iegādes programmas kopējā iegādes apjomā ir salīdzinoši mazs. Vairākas reizes ECB ir norādījusi, ka iegāde notiek, vadoties pēc tirgus neitralitātes principa, lai nepieļautu kropļojumus tirgū. Taču, kā jau minēju iepriekš, tas neizslēdz iespēju, ka nākotnē ECB varētu piemērot taksonomiju, ko pašlaik izstrādā Eiropas Komisija un ar ko būs noteikts, tieši kādi ir „zaļie” aktīvi.

Paturot to prātā, ir jānorāda, ka ECB jau ir iegādājusies vairākas „zaļās” obligācijas gan saistībā ar USAIP, gan saistībā ar VSIP, un ECB būtu jāturpina iegādāties šādas obligācijas, ja vien ir izpildīti minēto programmu atbilstības kritēriji.

ECB analīze vienā no „Economic Bulletins” izdevumiem liecina, ka USAIP ir ne vien veicinājusi „zaļo” obligāciju ienesīguma samazināšanos, bet arī atbalstījusi šādu obligāciju emitēšanu nefinanšu korporāciju sektorā. Ar klimatu saistīto obligāciju visums turpina augt, taču vēl ir salīdzinoši mazs, tāpēc tad, ja ECB iegādātos tikai šīs obligācijas, tas traucētu bankai efektīvi pildīt savu uzdevumu. Šajā ziņā arī likumdevēji var dot savu ieguldījumu, veidojot ar klimatu saistīto obligāciju visumu kā daļu no politikas iniciatīvām, ar ko Komisija varētu nākt klajā pašreizējā pilnvaru laikā.

 

19. Kādu uzdevumu jūsu vadībā ECB pildītu Ekoloģiskākas finanšu sistēmas tīkla sastāvā? Vai jūs plānojat rīkoties saskaņā ar ieteikumiem, kas izklāstīti Ekoloģiskākas finanšu sistēmas tīkla (NGFS) pirmajā vispārējā ziņojumā?

Klimata pārmaiņas ir viena no pasaules mēroga problēmām, ar ko saskaras mūsdienu sabiedrība un kas ir vissteidzamāk jārisina. Manuprāt, ikvienai gan publiskā, gan privātā sektora struktūrai savu pilnvaru robežās ir jārīkojas, lai šo problēmu risinātu. Manā vadībā SVF ir sācis meklēt iespējas, kā palīdzēt risināt klimata pārmaiņu radītās problēmas, piemēram, tiek pētīts, kā ar fiskālās politikas palīdzību varētu veicināt Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu.

Atzinīgi vērtēju to, ka Ekoloģiskākas finanšu sistēmas tīkla (NGFS) struktūrā ECB sadarbojas ar citām centrālajām bankām un uzraudzītājiem pasaules mērogā. Centrālās bankas un struktūras, kuras nodrošina makrouzraudzību, var palīdzēt risināt problēmas, ko rada klimata pārmaiņas, un NGFS darbs — kā to apliecina pirmais ziņojums, — ir būtiski svarīgs, lai saprastu, kā to labāk izdarīt. Uzskatu, ka ECB vajadzētu būtiski veicināt šos centienus un atvēlēt šim procesam iespaidīgus resursus. Tas cita starpā nozīmē, ka ir nopietni jāņem vērā minētās grupas ieteikumi un, kad vien tas iespējams, saskaņā ar tiem jārīkojas, tomēr tā, lai tas netraucētu ECB pildīt savu uzdevumu — uzturēt cenu stabilitāti — un sasniegt arī citus mērķus.

 

20. Kas, jūsuprāt, ir jādara, lai finansētu Eiropas zaļo kursu? Kāds ir publiskā sektora uzdevums?

Klimata pārmaiņas mūsdienās neapšaubāmi ir viens no eksistenciāliem apdraudējumiem. Tas ir problemātisks jautājums, kura risināšanai ir vajadzīga sadarbība Eiropas un pasaules līmenī, jo neviena valsts pašas spēkiem to atrisināt nevar. Cīņai pret klimata pārmaiņām būs nepieciešamas vērienīgas politikas iniciatīvas, lai atbalstītu politikas pasākumus, kas vērsti uz klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām.

Šajā ziņā emisiju mazināšanas un ietekmes mazināšanas pasākumu īstenošanas vajadzībām — kā to šā gada maijā atzinis arī SVF, — vai nu vairāk līdzekļu būtu jātērē valstu valdībām, vai arī tas būtu jādara uz citu publiskā sektora investīciju publisko izdevumu izstumšanas rēķina. Eiropas līmenī pirmie soļi ir sperti, nodrošinot atbalstu no ES budžeta un no Eiropas Investīciju bankas (EIB). Komisijas 2018. gada maija priekšlikums nākamajā daudzgadu finanšu shēmā palielināt to ES budžeta līdzekļu īpatsvaru, kas atvēlēti klimata pārmaiņu politikas pasākumu atbalstam, un Eiropas Parlamenta prasība to palielināt vēl vairāk noteikti palīdzēs sekmīgāk mobilizēt nepieciešamos finanšu resursus, lai realizētu ES klimata jomā nospraustos mērķus. Es personiski ceru, ka tā dēvētais Eiropas zaļais kurss, par ko Eiropas Parlamentam plenārsēdē paziņoja jaunievēlētā Komisijas priekšsēdētāja, var kļūt par pagrieziena punktu, kurš ļauj ES kļūt par ilgtspējīgu projektu ietekmīgāku finansētāju un publiskā sektora investīcijas novirzīt mazoglekļa risinājumiem.

Nodrošinot lielāku publiskā sektora finanšu plūsmu investīcijām klimata jomā, vēl būtu svarīgi panākt, ka politikas veidotāji sāk īstenot jaunas iniciatīvas, lai piesaistītu papildu investīcijas no privātā sektora. Nenoliedzami, ir vajadzīgs daudz privātā kapitāla, lai veicinātu nepieciešamo ekonomikas pārveidošanu, jo bez tās nav iespējams īstenot sarežģīto pāreju uz zaļāku ekonomiku. Tāpēc ar publiskā sektora politikas pasākumiem būtu mērķtiecīgi jāpiesaista privātie resursi, ar ko veicināt tehnoloģisko inovāciju jaunu energoefektīvu tehnoloģiju jomā un risināt problemātiskos jautājumus, kuri saistīti ar ārējo vides faktoru iestrādāšanu privātā sektora lēmumos.

Ņemot vērā to, cik stipri klimata pārmaiņas var ietekmēt mūsu sabiedrību, arī centrālajām bankām un struktūrām, kuras nodrošina makrouzraudzību, ir jārēķinās ar klimata pārmaiņām un jāpārdomā, kā būtu jāreaģē uz klimata pārmaiņām. ECB patiešām aktīvi darbojas NGFS struktūrā, un kopā ar citām Eurosistēmas valstu centrālajām bankām tā arī aktīvi palīdz īstenot Eiropas Komisijas sagatavoto ilgtspējīga finansējuma rīcības plānu. Šāda plāna īstenošanas ietekmē galarezultātā varētu palielināties ar klimata pārmaiņām un ar pāreju saistīto risku cenas, un tas arī veicinātu finanšu plūsmu pārorientēšanu uz ilgtspējīgiem investīciju produktiem. Raugoties nākotnē, ceru, ka ECB turpinās šo darbu, savu pilnvaru robežās sniedzot ieguldījumu Parīzes nolīgumā nosprausto mērķu sasniegšanā.

Tomēr mums būtu arī jāapzinās reālā situācija. Visatbilstošākie un vislabākie pieejamie politikas atbildes pasākumi un iniciatīvas lielākoties nav centrālās bankas politikas īstenošanas kompetencē. ECB, pildot savus pienākumus, ievērojami veicina ilgtspējas mērķu sasniegšanu, tomēr tas ir politisko iestāžu uzdevums — noteikt un lemt par attiecīgajiem regulējuma un nodokļu pasākumiem šo problemātisko jautājumu risināšanai.

 

21. Vai, jūsuprāt, būtu jāaizliedz ar ECB īstenotajām aktīvu iegādes programmām finansēt no vides un sociālā viedokļa neatbilstošus pasākumus, kā tie raksturoti ES taksonomijas sistēmā?

ECB, pildot savus pienākumus, atbalsta dažādas iniciatīvas, kas vērstas uz cīņu pret klimata pārmaiņām gan ES, gan pasaules līmenī. Strauji veidojas „zaļie” aktīvi, taču tā vēl arvien ir salīdzinoši maza aktīvu grupa un pašā sākuma stadijā vēl ir „zaļā” aktīva taksonomijas process. ECB atbalsta šādas taksonomijas izstrādi, un, manuprāt, tiklīdz par to būs panākta vienošanās, ar vidi saistītus apsvērumus būs vieglāk iestrādāt centrālās bankas portfeļos.

ECB jau ir iegādājusies vairākas „zaļās” obligācijas gan saistībā ar USAIP, gan saistībā ar VSIP, un ECB tās iegādāsies arī turpmāk — ja vien būs izpildīti minēto programmu atbilstības kritēriji, — un līdz ar to turpinās samazināt finansēšanas izmaksas uzņēmumiem, kuri īsteno zaļos projektus.

 

22. Kā jūs vērtējat ārkārtas likviditātes palīdzības (ĀLP) īstenošanu?

Kā varētu uzlabot procesu, kura rezultātā tiek pieņemti lēmumi par ĀLP piešķiršanu?

Ārkārtas likviditātes palīdzībai (ĀLP) bija izšķiroša nozīme, nodrošinot finanšu stabilitātes saglabāšanos finanšu krīzes laikā, un tas tika panākts, risinot atsevišķu maksātspējīgu iestāžu likviditātes deficīta problēmu.

Pašlaik atbildība par ĀLP piešķiršanu galvenokārt ir valsts līmeņa atbildība, kas gulstas uz attiecīgo valstu centrālajām bankām. Šķiet, ka šī pieeja līdz šim nav pievīlusi. Taču, ņemot vērā to, ciktāl ir izveidota banku savienība un ka finansiālās integrācijas process turpinās, un apzinoties ECB darbības nozīmi, kura pilda par visu eurozonas (nozīmīgo) banku uzraudzību atbildīgās iestādes funkciju, varam prognozēt, ka — pēc monetārās politikas parauga — lēmumus par ĀLP varētu pieņemt centralizēti, turpretim likviditāti faktiski nodrošināt ar valstu centrālo banku starpniecību. Arī šo aspektu SVF ir aplūkojis savā eurozonas finanšu nozares novērtēšanas programmā. Galavārds šajā jautājumā, protams, būs ECB Padomei.

 

23. Kādi riski apdraud monetāro stabilitāti virtuālo valūtu (piemēram, bitmonētas) veidošanās kontekstā? Kā, jūsuprāt, būtu jārīkojas ECB, risinot ar virtuālajām valūtām saistītos jautājumus? Kā jūs vērtējat „Facebook” plānus ieviest jaunu digitālo valūtu „Libra”? Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt virtuālo valūtu tiesiskajam regulējumam?

Tiek uzskatīts, ka līdz šim virtuālās valūtas (tādas kā bitmonēta), ko mēdz dēvēt arī par kriptoaktīviem, nav reāli ietekmējušas nedz monetāro politiku, nedz finanšu stabilitāti. Šāds vērtējums ir atbilstošs, jo kriptoaktīvu tirgu īpatsvars finanšu sistēmā kopumā ir relatīvi niecīgs un šādu aktīvu mijiedarbība ar regulēto finanšu nozari un ekonomiku ir limitēta. Salīdzinājumam — kriptoaktīvu tirgus kapitalizācijas kopējais īpatsvars pasaules mērogā ir aptuveni 7 % no tā dēvēto „FAANG” (Facebook, Apple, Amazon, Netflix un Google) tirgus kapitalizācijas apjoma jeb 2 % no eurozonas IKP (vai attiecīgi 3 % un 2 % no M1 un M3 naudas agregātu izteiksmē). Tas varētu mainīties, jo tirgus turpina veidoties un turpina veidoties arī paši kriptoaktīvi. Vispār ECB un centrālajām bankām noteikti būtu cieši jāvēro un jāanalizē attiecīgās norises un jāiesaistās darba procesā, kas pašlaik notiek, starptautiskā mērogā strādājot pie atbildes pasākumiem politikas līmenī.

Ar topošajiem „stabilmonētu” (stablecoin) projektiem — viens no tiem ir, piemēram, FacebookLibra” iniciatīva — privātais sektors cenšas uzlabot pašreizējos finanšu pakalpojumus, un šie projekti varētu labvēlīgi ietekmēt pārrobežu norēķinu efektivitāti un finansiālo integrāciju. Šādi projekti un jo īpaši to pamatā esošā blokķēdes jeb sadalītās virsgrāmatas tehnoloģija var nodrošināt ērtu lietošanu un pavērt iespējas efektivitātes un drošības ziņā, sevišķi valstīs, kur pagaidām vēl nav efektīvu tirgus infrastruktūras pakalpojumu. Pateicoties kriptoaktīviem, piemēram, „stabilmonētām” un blokķēdes tehnoloģijai, uz kuru tās balstās, ir vairāk iespēju izmantot priekšrocības, sevišķi pārrobežu norēķinu jomā, taču ir jāpatur prātā, ka plaša šādu aktīvu izmantošana varētu arī apdraudēt monetāro politiku, finanšu stabilitāti un vājināt sabiedrības uzticēšanos globālajai maksājumu sistēmai. Gaidu galīgo ziņojumu no G7 valstu ministru un centrālo banku vadītāju darba grupas „stabilmonētu” jautājumos, kuras darbā piedalās arī SVF. Minētā darba grupa sadarbībā ar G20 valstu grupu, Finanšu stabilitātes padomi un citām attiecīgajām standartizācijas struktūrām izanalizēs ar „stabilmonētām” saistītos ieguvumus un riskus.

Runājot par tiesisko regulējumu, noteikti ir jāpanāk līdzsvars, nodrošinot, no vienas puses, ka minētās darbības nerada riskus finanšu stabilitātei, bet, no otras puses, ka ir iespējama finanšu inovācija. Saistībā ar spēkā esošo regulējumu gūtā pieredze cita starpā liecina, ka tad, ja tā pēc būtības ir tāda pati darbība un risks ir tieši tāds pats, tādam pašam vajadzētu būt arī regulējumam. Turklāt tādējādi mazinātos regulējuma arbitrāžas risks gadījumā, ja inovācijas rezultātā nav radīti jauni pakalpojumu veidi, bet tas ir bijis vien mēģinājums apiet regulējumu. Apsverot to, kāds regulējums būtu piemērojams komplicētām „stabilmonētu” iniciatīvām, ir būtiski skatīt jautājumu plašāk, nevērtējot tikai atsevišķus komponentus, un analizēt visu veidojumu kopumā, kuru citiem vārdiem varētu dēvēt par „ekosistēmu”.

 

24. Kā jūs vērtējat mijiedarbību starp maksājumu sistēmām un monetāro politiku? Kā, jūsuprāt, ECB kā emisijas centrālajai bankai būtu jārīkojas attiecībā uz centrāla mijieskaita darījumu starpniekiestādēm (CCP)?

Labi funkcionējošas maksājumu sistēmas ir finanšu nozares un visas ekonomikas stabilitātei un efektivitātei, kā arī monetārajai politikai ļoti svarīgs faktors, jo monetārā politika ir ārkārtīgi lielā mērā atkarīga no iespējas netraucēti īstenot reālā laika norēķinus lielas vērtības naudas plūsmām. Tieši tāpēc centrālās bankas visā pasaulē veic maksājumu sistēmu pārraudzību, lai garantētu, ka maksājumu sistēmas ir drošas un efektīvas, un tieši tāpēc tas ir viens no Eurosistēmas galvenajiem uzdevumiem — sekmēt maksājumu sistēmu netraucētu darbību.

Arī emisijas centrālajām bankām — un euro gadījumā tā ir ECB — aktuāls ir jautājums par centrālo darījumu partneru (CCP) drošu un efektīvu darbību. CCP likviditātes problēmas var ietekmēt lielas vērtības maksājumu sistēmu un repo tirgu netraucētu darbību, un tas savukārt var nopietni apdraudēt monetārās politikas īstenošanu. Turklāt pie centrālajām bankām var vērsties ar lūgumu izsniegt ārkārtas aizdevumu CCP un/vai CCP tīrvērtes dalībniekiem, un tās var būt kredītiestādes, tātad monetārās politikas darījumu partneri. Tas varētu ietekmēt arī monetārās politikas mērķu sasniegšanu. Attiecīgās bažas ir augušas, jo iepriekšējos gados ļoti lielā mērā ir paplašinājies CCP darījumu mērogs, sistēmiskā nozīme un pārrobežu raksturs, un tas ir būtiski arī saistībā ar Apvienotās Karalistes plānoto izstāšanos no ES.

Ņemot to vērā, ES iestādes ir sākušas īstenot CCP regulējuma reformu (Eiropas tirgus infrastruktūras regula — EMIR2), lai nostiprinātu trešo valstu CCP atzīšanas sistēmu un Eiropas Savienības CCP uzraudzības sistēmu. Nepārsniedzot savas pilnvaras, ECB ir gatava palīdzēt īstenot pārskatīto tiesisko regulējumu, tādēļ cita starpā arī apspriežoties un sadarbojoties ar emisijas centrālajām bankām, kā tas minētajā sistēmā ir paredzēts. ECB pamatuzdevumiem CCP radīto risku pārvaldībai faktiski arī turpmāk vajadzētu būt fundamentālai prioritātei, kas varētu nozīmēt arī to, ka nākotnē būs jāatgriežas pie jautājuma par centrālās bankas regulējošu līdzdalību.

 

25. Kādi riski finanšu stabilitātei rodas saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, un kā ECB būtu jāsagatavojas šiem riskiem?

Gan ES, gan Apvienotajai Karalistei būtu izdevīgs sakārtots process, taču vēl arvien ir iespējams arī bezlīguma Brexit šā gada 1. novembrī. Esmu pārliecināta, ka ES iestādes, tostarp ECB, ir gatavas šim notikumu pavērsienam. Jaunākajā (2019. gada marta) ziņojumā par finanšu stabilitāti pasaulē SVF norādīja, ka iestādes ir spērušas nopietnus soļus, lai pārliecinātu tirgus, un ka riski ir samazināti.

Konkrētāk, centralizētās tīrvērtes jomā ar ES iestāžu lēmumu par pagaidu līdzvērtību attiecībā uz Apvienotās Karalistes CCP ir samazināti domino efekta riski. Lēmumu par līdzvērtību uz noteiktu laiku ES iestādes ir pieņēmušas arī attiecībā uz Apvienotās Karalistes centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem. No savas puses Apvienotās Karalistes iestādes ir noteikušas pagaidu atļauju režīmu, saskaņā ar kuru Eiropas Ekonomikas zonas uzņēmumi var turpināt darboties tāpat kā iepriekš vēl maksimums trīs gadus pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās.

Turklāt Anglijas Banka un ECB ir aktivizējušas savu vienošanos par valūtas mijmaiņas darījumiem. Tas ļauj Anglijas Bankai katru nedēļu piedāvāt euro skaidras naudas līdzekļus Apvienotās Karalistes bankām. Eurosistēma norādīja, ka, pamatojoties uz šo vienošanos, tā vajadzības gadījumā būtu arī gatava aizdot sterliņu mārciņas eurozonas bankām.

Kaut gan iestādes ir pielikušas nopietnas pūles, lai sagatavotos, bezlīguma izstāšanās gadījumā varētu materializēties maziespējamie postošie riski (tail risks), kas varētu arī mijiedarboties ar citiem jau esošajiem riskiem. Ja tā notiktu, šāds nelabvēlīgs notikumu pavērsiens iestātos pēkšņi un galarezultātā finanšu tirgus varētu kļūt stipri svārstīgāks un būtiski varētu palielināties riska prēmijas. Tas savukārt varētu ietekmēt finanšu nosacījumus eurozonā. Plašākā nozīmē bezlīguma Brexit ietekmē varētu paaugstināties makroekonomikas riski, ja šāda izstāšanās būtu saistīta ar citiem globāliem satricinājumiem, piemēram, ar lielāku saspīlējumu tirdzniecības attiecībās. Šāds iznākums varētu stipri ietekmēt konkrētas valstis, kurām ir nopietna saikne ar Apvienoto Karalisti, un attiecīgā ietekme, iespējams, būtu vēl lielāka, ja finanšu nozares un dažu reālās ekonomikas galveno nozaru dalībnieki nebūtu tam gatavi. Šajā sakarībā būtu jāatzīmē, ka ECB ne reizi vien ir uzsvērusi — bankām ir jābūt rīcības plānam visos iespējamos ārkārtas gadījumos, tostarp bezlīguma Brexit gadījumā, kad izstāšanās būs smaga un bez pārejas posma. Bankām ir jābūt rīcības gatavībā un jāpatur prātā, ka pārejas periods nav garantēts.

Kopumā esmu pārliecināta, ka ar pasākumiem, kas veikti līdz šim, ir izdevies ierobežot Brexit potenciālo ietekmi uz finanšu pakalpojumiem eurozonā. Privātais sektors ir panācis progresu atsevišķās jomās, samazinot ar Brexit saistītos riskus. Tomēr laiks, kas vēl atlicis līdz šā gada 1. novembrim, gan finanšu, gan nefinanšu uzņēmumiem būtu jāizmanto, lai turpinātu gatavoties jebkādam iespējamam iznākumam. ES iestādēm, tostarp ECB, arī turpmāk būtu uzmanīgi jāvēro, kāda būs notikumu gaita laikposmā līdz šā gada 1. novembrim, un vajadzības gadījumā jārīkojas.

 

26. Kā, jūsuprāt, būtu jārīkojas ECB saistībā ar nākamajos ceturkšņos iespējamo ekonomikas izaugsmes tempa kritumu?

Eurozonas ekonomika saskaras ar globālām grūtībām, un tas atspoguļojas izaugsmes prognozēs. Lēnāks ir kļuvis eurozonas izaugsmes temps, un lejup ir vērstas ar izaugsmes perspektīvu saistīto risku veidošanās tendences. Inflācija joprojām ir vāja. Šādos apstākļos ir būtiski monetāro politiku īstenot, nemainīgi vadoties pēc inflācijas prognozēm.

Konkrēti, ECB ir nepārprotami norādījusi, ka ilgāku laiku būs vajadzīga ļoti atbalstoša monetārās politikas nostāja, jo gan faktiskais, gan prognozētais inflācijas līmenis joprojām nesasniedz bankas nosprausto mērķi. Attiecīgi ECB Padome apliecināja, ka gadījumā, ja vidējā termiņa inflācijas prognozes arī turpmāk nesakritīs ar ECB nosprausto mērķi, tā ir gatava politikas nostāju pielāgot, lai panāktu, ka inflācija stabili tiek tuvināta bankas nospraustajam mērķim. Es šo nostāju pilnībā atbalstu. ECB rīcībā ir plašs instrumentu klāsts, un tai vienmēr ir jābūt gatavai rīkoties, lai izpildītu savu uzdevumu — uzturētu cenu stabilitāti.

 

27. Vai, jūsuprāt, ECB ir „beigusies munīcija”, ja iestātos vēl kāda nopietna lejupslīde? Vai ECB varētu izstrādāt jaunus netradicionālus monetārās politikas instrumentus? Vai, jūsuprāt, ir iespējams atgriezties pie tradicionālās monetārās politikas, nemazinot iespējas sasniegt izaugsmei un inflācijai nospraustos mērķus, vai arī, jūsuprāt, ir vajadzīgs jauns politikas pasākumu kopums?

ECB ir vispusīgs instrumentu kopums, un tā var elastīgi reaģēt uz neparedzētām situācijām, kas ietekmē cenu stabilitātes perspektīvu. Ar saviem nestandarta monetārās politikas pasākumiem ECB ir būtiski palīdzējusi eurozonas ekonomikai. Pieredze liecina, ka līdz šim tie ir bijuši spēcīgi pasākumi, un atkarībā no vajadzībām tos var īstenot ilgāk un pielāgot.

Ja raugāmies nākotnē, tradicionālo monetāro politiku ECB var papildināt vēl ar citiem netradicionāliem pasākumiem, tiecoties pēc cenu stabilitātes. Tieši kāds instrumentu komplekts tiks izmantots — tas savukārt būs atkarīgs no satricinājumiem, kuri ietekmēs inflācijas perspektīvu, un arī no situācijas finanšu tirgū.

 

28. Pasaules ekonomikas izaugsmes tempa krišanās nozīmē, ka monetāro politiku nākas mīkstināt.

Noderīga varētu būt kvantitatīvā mīkstināšana, taču tādā gadījumā ir maz iespēju rīkoties elastīgi. Ņemot vērā programmas ierobežoto pamatstruktūru, dažu valstu centrālajām bankām, piemēram, [Deutsche] Bundesbank, patiešām būtu grūti iegādāties obligācijas, ievērojot programmā paredzētos iesaistīšanās noteikumus. Vai, jūsuprāt, šajā ziņā varētu palīdzēt atteikšanās no kapitāla atslēgas noteikuma?

Runājot par turpmākajiem soļiem monetārās politikas īstenošanā, ECB perspektīvas norādes ir skaidras — monetārā politika būs atkarīga no inflācijas prognozēm. Šajā ziņā par to, cik atbalstoša būs šī politika, tiks lemts atkarībā no tā, kas būs vajadzīgs, lai panāktu inflācijas konverģenci, vidējā termiņā tuvinot inflāciju līmenim, kurš ir tikai nedaudz zemāks par 2 %.

Iepriekš ECB jau ir apliecinājusi, ka tai instrumentu netrūkst. Aktīvu iegādes programma ir bijusi efektīvs instruments, ar ko mazināt risku, kurš rodas ilgstoša deflācijas spiediena rezultātā, un ar perspektīvas norādēm ECB ir veiksmīgi pārliecinājusi tirgus par savu ieceri procentu likmes paturēt pašreizējā vai pat zemākā līmenī, ja tas būtu vajadzīgs, spriežot pēc inflācijas prognožu attīstības tendencēm. Visi pasākumi ir veicami Eurosistēmai uzticēto monetārās politikas īstenošanas pilnvaru robežās, un arī pēc tām būs jāvadās, izvēloties, kā varētu atsākties neto aktīvu iegāde.

ECB būtu jārīkojas samērīgi, lai izpildītu tai uzticētos uzdevumus un sasniegtu savus mērķus. Eiropas Savienības Tiesa (EST) nesen ir apstiprinājusi, ka ECB pilnvarās iestrādātie instrumenti ir elastīgi. Tas nozīmē, ka bankai ir daudz iespēju pēc saviem ieskatiem instrumentus pielāgot, lai panāktu inflācijas stabilu konverģenci, to tuvinot cenu stabilitātei atbilstošiem līmeņiem.

 

29. Kā jūs vērtējat teoriju par to, ka centrālās bankas varētu nodrošināt neierobežotu naudas piedāvājumu, lai finansētu izaugsmi?

Pašreizējos apstākļos ECB būtu jānodrošina — un tā arī nodrošina — diezgan brīvas iespējas īstenot atbalstošu monetāro politiku, ar kuru veicināt ekspansiju un inflācijas konverģenci, tiecoties sasniegt mērķi — inflācijas līmeni, kas tikai nedaudz zemāks par 2 %. Tomēr šāda atziņa ir aktuāla tikai pašreizējā ekonomiskajā situācijā, un tas nenozīmē, ka ECB vispār būtu jānodrošina neierobežots naudas piedāvājums, lai finansētu izaugsmi.

Gluži otrādi — tas būtu pretrunā centrālās bankas neatkarības jēdzienam un neatbilstu ECB uzdevumam uzturēt cenu stabilitāti.

 

30. Kā jūs vērtējat atšķirību starp monetāro politiku un fiskālo politiku, un kāda nozīme, jūsuprāt, šajā kontekstā ir centrālās bankas darbībai?

Kopumā ņemot, monetārā politika ir stabilizācijas instruments, ar ko cenšas panākt, lai īstermiņā cikliskas svārstības ekonomikas un inflācijas prognozēs būtu vienmērīgas. To lielā mērā nosaka, vadoties pēc datiem. Atšķirībā no fiskālās politikas monetārā politika nevar ietekmēt ekonomikas ilgtermiņa potenciālu. Turpretim fiskālās politikas gadījumā — kaut gan arī tā ir noderīgs stabilizācijas instruments, — parasti ir vajadzīgs vairāk laika, lai to īstenotu un panāktu ietekmi uz reālo ekonomiku. Tomēr fiskālās politikas ietekmē, sevišķi ar publiskā sektora investīciju palīdzību, ekonomikā var sākties pārveidošanās procesi.

EMS institucionālā struktūra ir veidota, atzīstot, ka monetārajai politikai un fiskālajai politikai ir katrai savi mērķi, un tām ir katrai savi politikas veidotāji, kuri savu pilnvaru robežās attiecīgo politiku īsteno. ECB īstenoto monetārās politikas pasākumu galvenais mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti, savukārt par fiskālajiem mērķiem, tostarp valsts parāda saglabāšanu atmaksājamā līmenī, ir atbildīgas dalībvalstu valdības, kā tas arī ir apliecināts ES fiskālās sistēmas struktūrā.

 

31. Kā jūs vērtējat pašreizējo ekonomikas pārvaldības sistēmu un to, kā šī sistēma tiek īstenota un kā tiek nodrošināta tās prasību izpilde? Kādas reformas, jūsuprāt, šai sistēmai būtu vajadzīgas? Vai, jūsuprāt, pašreizējā sistēma veicina prociklisku fiskālo politiku? Vai pašreizējā sistēma nodrošina īstos stimulus publiskā sektora investīcijām? Kas būtu vajadzīgs ciešākai EMS?

Kopējā ekonomikas un fiskālās pārvaldības sistēma ir izveidota, lai panāktu, ka valstu nodokļu politika un struktūrpolitika sekmē netraucētu EMS darbību. Fiskālie noteikumi ir jāpilda, lai nodrošinātu valsts finanšu ilgtspēju dalībvalsts līmenī, jo tas ir priekšnoteikums netraucētai EMS darbībai. Turklāt tad, ja tiek ievērots Stabilitātes un izaugsmes pakts, tam labos ekonomikas laikos būtu jāveicina fiskālās telpas veidošanās, ko sliktākos laikos varētu izmantot stabilizācijas vajadzībām. Ir svarīgi pildīt konkrētām valstīm adresētos ieteikumus un pienācīgi īstenot makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, lai panāktu lielāku izaugsmi, lai sekmīgāk nepieļautu nelīdzsvarotību un to koriģētu un lai dalībvalstis un eurozona kopumā kļūtu noturīgākas.

To apgalvojot, es tomēr uzskatu, ka Eiropas fiskālo sistēmu var uzlabot gan strukturālā, gan īstenošanas ziņā. Galu galā ar izmaiņām būtu jācenšas panākt, lai lielāka atbildības uzņemšanās notiktu valsts līmenī un lai vienlaikus arī pati sistēma kļūtu prognozējamāka laikā un no dažādu valstu perspektīvas viedokļa.

Iepriekš procikliskas fiskālās politikas tendences eurozonā bija vērojamas gan labos, gan sliktos laikos. Tāpēc ar fiskālo noteikumu reformu būtu jācenšas radīt spēcīgākus stimulus fiskālo buferu veidošanai labos laikos, tā nodrošinot, ka recesijas laikos ir pieejama fiskālā telpa makroekonomikas stabilizācijai.  Turklāt pārskatīšanas rezultātā būtu jāizveido pietiekami vienkārša sistēma, kas ir pārredzama, ticama un praktiski realizējama. Tādēļ turpmākās reformas kontekstā, iespējams, būtu vairāk jāpievēršas izdevumos balstītajiem noteikumiem, kas saistīti ar parāda enkuru. Veidojot stabilu valsts finanšu sistēmu un labos laikos nepieļaujot prociklisku fiskālo politiku, ir iespējams nodrošināt budžeta elastību publiskā sektora investīciju aizsardzībai sliktākos laikos. Gaidāmā divu tiesību aktu kopuma un sešu tiesību aktu kopuma pārskatīšana dos iespēju izvērtēt, cik efektīva ir pašreizējā fiskālā sistēma, un apspriest iespējamos reformas variantus.

Taču ar labāku fiskālo sistēmu vien nepietiek, lai nodrošinātu EMS netraucētu darbību. Svarīgs punkts EMS reformas darba kārtībā ir centralizēta fiskālā potenciāla veidošana makroekonomikas stabilizācijas vajadzībām eurozonā. Būtu jānodrošina, ka ar šo instrumentu var laicīgi un adekvāti sniegt atbalstu ekonomikas satricinājumu gadījumā — no centrālās bankas viedokļa tas ir jo īpaši vajadzīgs tad, ja pamatīga recesija ir vērojama visā zonā. Līdz ar valstu nodokļu politikas efektīvāku koordināciju šāds centralizēts fiskālais potenciāls varētu veicināt eurozonas fiskālās politikas nostājas konsolidēšanos un garantēt, ka ir pieejams atbilstošāks makroekonomikas politikas pasākumu kopums.

Runājot par strukturālām reformām, ir jāatzīmē, ka daži soļi ir sperti, lai minēto sistēmu nostiprinātu, taču tā varētu vēl vairāk atvieglot nozīmīgu politikas pasākumu īstenošanu valsts līmenī. Ekonomikas reformām, ar ko palielina konkurētspēju un atbalsta investīcijas — piemēram, sekmējot digitalizāciju un uzņēmējdarbību —, ir būtiska nozīme, lai izaugsme turpmāk būtu lielāka. Ja tiek atbalstītas šādas reformas, tad konverģencei un konkurētspējai paredzēto eurozonas budžeta instrumentu, ko ir iecerēts īstenot, var uzskatīt par soli pareizajā virzienā.

 

32. Vai, jūsuprāt, eurozonai ir vajadzīgas ES obligācijas, kas ne vien palīdzētu stabilizēt finanšu tirgus un ļautu bankām samazināt riska darījumus ar valsts parāda vērtspapīriem, bet būtu arī viens no veidiem, kā atvieglot monetārās politikas pareizu transmisiju? Kā to varētu izdarīt?

Ļoti zemas riska pakāpes aktīvi, ko mēdz dēvēt par drošiem aktīviem, ir ļoti svarīgi, lai finanšu sistēma darbotos un lai banku starpniecība būtu produktīva.

Drošas kopējās obligācijas būtu izdevīgas, ja vien tās būtu pienācīgi izstrādātas, jo veicinātu finanšu stabilitāti un finansiālo integrāciju. Drošs aktīvs, kurš nav pakļauts specifiskam valsts parāda riskam un kura vērtība krīzes laikos pieaug, varētu noderēt, lai mazinātu nelabvēlīgo apburto loku, kas izveidojies starp valdību un valsts bankām, un arī tendenci meklēt drošību citviet, kā tas bija vērojams iepriekšējās krīzes laikā. Pietiekams daudzums drošu kopējo obligāciju arī sekmētu kapitāla efektīvu sadali monetārajā savienībā un veicinātu finansiālo integrāciju.

Turklāt drošas kopējās obligācijas palīdzētu efektīvāk īstenot monetāro politiku. Šāds aktīvs nepieļautu sadrumstalošanos un tādējādi veicinātu vienotas monetārās politikas netraucētu transmisiju. Drošas kopējās obligācijas netieši arī palīdzētu panākt, ka starptautiski ietekmīgāks kļūst euro.

Apverot visas to iespējamās priekšrocības, tomēr ir jāatzīst, ka drošas kopējās obligācijas pēc būtības ir politiski sensitīvs temats, jo ietekmētu valsts parāda riskus un fiskālos stimulus. Jāpiebilst, ka tās nebūt nav nepieciešamas, lai turpmāk spertu nozīmīgus soļus, veidojot ciešāku EMS.

 

33. Kā jūs vērtējat pašlaik notiekošās debates par nemainīgi augsto valsts parāda un privātā sektora parāda līmeni eurozonā? Ko jūs domājat par Eiropas Komisijas ierosinājumu veidot eurozonas fiskālo iestādi, kas savu dalībnieku vārdā piekļūtu finanšu tirgiem, lai nodrošinātu līdzekļus daļai no viņu parastajām refinansēšanas vajadzībām?

Iepriekšējos gados eurozonā, kopumā ņemot, ievērojami samazinājās gan publiskā, gan privātā sektora parādsaistību apjoms. To ir veicinājuši labvēlīgie ekonomikas un finansēšanas nosacījumi, taču dažos gadījumos arī piesardzīga fiskālā politika un reformu progress, kas palielinājis iespējamo izaugsmi. Tomēr stāvoklis dažādās valstīs joprojām ir ļoti atšķirīgs, un būtiskas ir arī atšķirības nepilnību ziņā.

Skaitliskā izteiksmē eurozonas valsts parāda attiecība pret IKP no 94,4 % maksimuma 2014. gadā ir samazinājusies līdz aptuveni 87 % no IKP 2018. gadā. Salīdzinājumā ar ASV vai Japānu tas ir diezgan zems līmenis, taču kopainā slēpjas būtiskās atšķirības starp dažādām valstīm — vairākās dalībvalstīs pagājušajā gadā tika reģistrēta rekordliela parāda attiecība 100 % vai pat vēl lielākā apmērā no IKP. Tik augsta līmeņa parāda attiecības samazināšana, ievērojot Eiropas fiskālās sistēmas noteikumus, būtu jānosaka par prioritāti ne tikai tāpēc, ka augsts parāda līmenis ilgtermiņā negatīvi ietekmē izaugsmi un uzliek slogu nākamajām paaudzēm, bet arī tāpēc, ka paliek maz vietas fiskālajai telpai lejupslīdes amortizācijas vajadzībām.

Runājot par privātā sektora parādu, aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana valstīs ir notikusi atšķirīgos apjomos un dažādos veidos. Lai gan eurozonas privātā sektora parāda attiecība pret IKP no 147 % maksimuma 2015. gadā ir samazinājusies līdz aptuveni 137 % no IKP 2019. gada 1. ceturksnī, atsevišķās valstīs (piemēram, Luksemburgā, Kiprā, Īrijā) joprojām reģistrēts ļoti liels parāda slogs. Dažās valstīs ekonomikas struktūra un institucionālā kārtība, šķiet, vēl nav pietiekami efektīvas, lai risinātu pārmērīgi lielā parāda problēmu, kura negatīvi ietekmē iespējamo izaugsmi un ekonomikas noturību. Tas skaidri norāda uz to, cik svarīga ir politika, kas var veicināt sakārtotu privātā sektora aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanas procesu, tādēļ jo īpaši risinot jautājumus, kas saistīti ar vēl nenovērstajiem šķēršļiem tiesiskajā regulējumā un ar tiesu iestāžu ierobežoto kapacitāti, kā arī nodrošinot stimulus bankām apņēmīgāk pārstrukturēt aktīvus, kuru vērtība ir samazinājusies.

Eurozonas fiskālās iestādes veidošana noteikti ir nozīmīgs aspekts ilgtermiņa EMS reformu darba kārtībā. Spriežot par reformu, šai iestādei ir ierosināts uzticēt vairākus uzdevumus, tostarp fiskālo un ekonomikas pārraudzību, krīžu pārvarēšanu un atbildību par centralizēta fiskālā potenciāla nodrošināšanu makroekonomikas stabilizācijas vajadzībām, kura eurozonai vēl arvien nav.

Lai gan tie pēc būtības ir politiski jautājumi, es uzskatu, ka eurozonas institucionālajai struktūrai ir jātiecas pēc kopīgāka lēmumu pieņemšanas procesa un pēc ekonomikas politikas un fiskālās politikas veiksmīgākas koordinācijas. Ja tas notiktu šādi, tad eurozonas fiskālā iestāde, protams, drīzāk papildinātu, nevis aizstātu lēmumu pieņemšanu valsts līmenī.

 

34. Kā jūs vērtējat kritiku par to, ka ECB nodrošinājuma sistēma nav pietiekami niansēta un ka tā ir par daudz atkarīga no ārējām kredītreitingu aģentūrām?

Eurosistēmai ir tiesību aktos noteikts pienākums savas kredītoperācijas veikt tikai ar atbilstošu nodrošinājumu. Ar šādu pamatojumu Eurosistēma ir izveidojusi vispusīgu riska pārvaldības sistēmu, kura ietver nodrošinājuma sistēmu un kredīta novērtēšanas sistēmu. Saskaņā ar nodrošinājuma sistēmas noteikumiem Eurosistēmai kā nodrošinājums ir pieņemams plašs aktīvu klāsts, un, pateicoties tam, ir iespējams mazināt Eurosistēmai aktuālos finanšu riskus. Vēl viens riska kontroles mehānisms ir diferencēts diskonts vairākos līmeņos, tostarp pēc aktīvu veida, to kredītkvalitātes, termiņa, tirgošanas iespējām un kupona struktūras. Turklāt diskontam ir papildu funkcijas, kas paredzētas specifiskākiem riskiem. Tātad nodrošinājuma sistēma jau ir diezgan niansēta.

Manuprāt, Eurosistēma nepaļaujas tikai un vienīgi uz kredītreitingu aģentūrām, bet arī uz pašas kredīta novērtēšanas sistēmām, ko izveidojušas valstu centrālās bankas, un uz darījumu partneru sistēmām, kuru pamatā ir iekšējie reitingi. Nesen arī tika nolemts pakāpeniski atteikties no reitinga instrumentu izmantošanas, tādējādi samazinot pieņemamo ārējo reitingu avotu skaitu. Plašākā nozīmē ECB ne reizi vien ir paudusi apņemšanos īstenot Finanšu stabilitātes padomes ierosināto principu, proti, ka centrālajām bankām būtu aizvien mazāk mehāniski jāpaļaujas uz ārējiem reitingiem un tādēļ jāizmanto tādi instrumenti kā ikgadēja pieņemamo kredītreitinga aģentūru darbības rezultātu pārraudzība un pastāvīga to uzticamības novērtēšana. Eurosistēma ir arī ieviesusi stingrākas prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu par atsevišķiem reitingiem, un tādējādi reitingu lietotāji var pamatīgāk saprast konkrētos reitingus un paši par tiem spriest.

 

35. Kā jūs vērtējat USD/EUR valūtas kursa nesenās izmaiņas? Vai ECB būtu jāraizējas par to, ka varētu sākties „valūtu karš” ar ASV? Vai ECB būtu jāapsver iespēja ķerties pie tiešākas komunikācijas attiecībā uz euro valūtas maiņas kursa politiku? Kā jūs vērtējat nostāju, ko ASV prezidents D. Tramps nesen ir paudis par ECB monetāro politiku un tās ietekmi uz ES un ASV tirdzniecības attiecībām? Cik lielā mērā ar tirdzniecību saistīti apsvērumi būtu jāņem vērā, īstenojot monetāro politiku?

Valūtas kurss nav ECB politikas mērķis, tāpēc man kā kandidātei uz ECB priekšsēdētāja amatu nebūtu korekti izteikt piezīmes par euro maiņas kursa līmeni vai par nesenajiem notikumiem, kas ar to ir saistīti.

Plašākā nozīmē, raugoties no monetārās politikas viedokļa, protams, ir svarīgi sekot līdzi tam, kā mainās valūtas kurss, lai zinātu, kā tas varētu ietekmēt inflācijas prognozes. Tāpat centrālajai bankai nozīmīgas ir arī norises pasaules tirdzniecības jomā, jo no tām ir atkarīgs ārvalstu pieprasījums pēc eurozonas precēm un pakalpojumiem, tātad tās ietekmē eurozonas ekonomikas prognozes un galu galā arī inflācijas prognozes.

Runājot par „valūtu kara” risku, es visnotaļ pievienojos starptautiskās sabiedrības vienprātībai attiecībā uz to, ka ir jāatturas no devalvācijas konkurences nolūkā un ka ar valūtu kursiem nedrīkst konkurēt. Šo vienprātību atkārtoti ir pauduši G7 un G20 valstu vadītāji un ministri. Savus monetārās politikas pasākumus ECB īsteno — un arī turpmāk ECB tos vajadzētu īstenot — tikai ar vienu mērķi: panākt inflācijas pastāvīgu un stabilu konverģenci, to vidējā termiņā tuvinot līmenim, kas tikai nedaudz zemāks par 2 %.

 

36. Kā jūs vērtējat G20 valstu grupas sasniegumus? Kāds, jūsuprāt, pašlaik ir koordinācijas līmenis starp galvenajām centrālajām bankām?

G20 valstu grupas rīcībai ir bijusi izšķiroša nozīme, laikposmā pēc pasaules finanšu krīzes stabilizējot pasaules finanšu tirgus un koordinēti reaģējot ar attiecīgiem fiskālās un monetārās politikas pasākumiem. Šajā ziņā G20 valstu grupai izdevās nepieļaut globālu ekonomikas depresiju. Pildot Francijas finanšu ministra pienākumus, esmu piedalījusies daudzās G20 valstu grupas diskusijās. Kad Francija 2011. gadā kļuva par G20 valstu grupas prezidentvalsti, man bija uzticēti G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju sanāksmes priekšsēdētāja pienākumi, un sāku strādāt pie vispusīgas darba kārtības, kura attiecās uz starptautiskās monetārās sistēmas reformu. Turklāt G20 valstu vadītāju forums, kurā man bija tas gods piedalīties, kad iepriekš pildīju SVF izpilddirektora pienākumus, ir strādājis efektīvi, koordinējot reakciju pasaules mērogā ekonomiskas un ģeopolitiskas neskaidrības laikos.

Ņemot to vērā, ir jānorāda, ka arī šodien ir vajadzīga spēcīga un mērķtiecīga G20 valstu grupas darbība. Vēl neesam izpildījuši visus punktus mūsu finanšu nozares reformas darba kārtībā, piesātinātāka kļūst pasaules ekonomikas aprite, un daudzas centrālās bankas strādā apstākļos, kad ir sasniegta nulles robeža un valsts finanses daudzās valstīs ir sliktākā stāvoklī, nekā tās bija pirms 10 gadiem. Piedevām rodas jaunas grūtības, piemēram, saistībā ar kriptoaktīviem/finanšu tehnoloģijām un digitalizācijas sekām, kas ir tikai dažas no tām. Mums joprojām ir svarīgi rast globālus šo problēmu risinājumus, un G20 valstu grupa pašlaik ir vislabākais starptautiskais forums, lai apspriestu ekonomisko sadarbību un koordināciju gan krīzes laikos, gan tad, kad krīžu nav.

Centrālās bankas G20 valstu grupas struktūrā sadarbojas un piedalās vairākās G20 valstu darba grupās, un tās arī sadarbojas G7 valstu grupā. Turklāt ir vēl arī citi forumi, kas izveidojušies saistībā ar Starptautisko norēķinu banku, kuri ir tikpat svarīgi un kuru sastāvs ir krietni plašāks par G7 un G20 valstu grupām. Tā kā lielākā daļa centrālo banku ir neatkarīgas un pilda katra savus pienākumus, to savstarpēja koordinācija ir diezgan reta parādība, taču bez pastāvīga mijiedarbības līmeņa tomēr nav iespējama saskaņota rīcība, ja to konkrētos apstākļos uzskata par vajadzīgu.

 

37. Vai ECB būtu jāsper konkrēti soļi, lai padarītu euro par ietekmīgāku starptautisku valūtu? Ja ir, tad kādi? Cik reālas, jūsuprāt, ir izredzes, ka Japānas jēna (JPY) vai juaņa renminbi (CNY) varētu konkurēt ar euro, lai kļūtu par otro ietekmīgāko starptautisko valūtu? Kādas tam būtu sekas, ja tā notiktu?

Literatūras avoti vedina domāt, ka, lai arī valūtu starptautisko nozīmību galvenokārt nosaka vēsturiskās norises un tā ir ļoti lielā mērā atkarīga no vērtības dinamikas, zināma nozīme ir arī vairākiem citiem faktoriem, piemēram, tam, cik liela un stabila ir attiecīgās valsts ekonomika, cik tā ir ietekmīga starptautiskās tirdzniecības un finanšu kontekstā un kādi ir ģeopolitiskie apsvērumi. Tāpēc ir svarīgi pie šiem faktoriem strādāt, lai nodrošinātu, ka euro pozīcijas starptautiskā mērogā turpina uzlaboties.

Šajā ziņā eurozonai ir vairāki aktīvi, no kuriem atsperties. Kā norādīts jaunākajā ECB ziņojumā, pagājušajā gadā euro īpatsvars pasaules ārvalstu valūtu rezervēs ir palielinājies par 1,2 procentpunktiem, sasniedzot 20,7 %. Pozitīvs pieaugums ir reģistrēts, arī aplūkojot attiecīgo īpatsvaru saistībā ar starptautisko parāda vērtspapīru emitēšanu un starptautisko noguldījumu apjomu, kā arī attiecīgo īpatsvaru nenomaksāto starptautisko aizdevumu apjomā.

Es atzinīgi vērtēju Komisijas iniciatīvu, ko tā pagājušajā gadā sāka īstenot, lai padarītu euro par ietekmīgāku valūtu starptautiskā mērogā. Manuprāt, ECB darbībai ir nozīme, jo tā nodrošina atbalstu ekonomikas un finanšu stabilitātei, īstenojot savu pienākumu uzturēt cenu stabilitāti. Tas savukārt pozitīvi atsaucas uz euro izmantošanu vērtības uzkrāšanai ārpus eurozonas robežām. Plašākā nozīmē stabila ekonomikas politika ir svarīga, lai attiecīgā valūta kļūtu pasaulei pievilcīgāka.

Izšķiroša nozīme ir tam, lai ar ciešākas un pilnīgākas EMS palīdzību euro starptautiskajā arēnā kļūtu vēl ietekmīgāks. Pilnībā izveidojot banku savienību un veicinot kapitāla tirgu savienības veidošanos, var sekmēt eurozonas finanšu tirgu nostiprināšanos un tā padarīt euro pievilcīgāku starptautiskajiem investoriem. Šajā ziņā ECB iniciatīvas attiecībā uz tirgus infrastruktūru un maksājumiem, kuras palīdz palielināt efektivitāti un sekmē finanšu tirgus ciešāku integrāciju eurozonā, var dot savu ieguldījumu, vairojot euro starptautisko pievilcību.

 

38. Kādas, jūsuprāt, tuvākajā laikā būs galvenās grūtības un izdevības saistībā ar centrālās bankas komunikāciju? Vai, jūsuprāt, ECB būtu jādara vairāk, lai atspēkotu pret euro vērstus argumentus?

Komunikācija ir kļuvusi par centrālās bankas politikas pamatinstrumentu — tā ir būtiski svarīga, lai ar monetāro politiku efektīvi panāktu adekvātu priekšstatu par to, kas ir sagaidāms, un komunikācija arī palīdz vairot uzticēšanos un nodrošināt pārskatāmu atbildību. Turklāt tā ir absolūti nepieciešama, lai nezaudētu sabiedrības uzticēšanos centrālajām bankām un atbalstu centrālo banku neatkarībai un leģitimitātei.

Daudzsološi vērot, kā centrālās bankas visā pasaulē — tostarp arī ECB, — ir panākušas būtisku progresu, kļūstot atvērtākas un pārredzamākas un komunicējot ne tikai ar ierasto ekspertu auditoriju vien, bet arī ar citām auditorijām. Tieši te saskatu jauno apvārsni centrālās bankas komunikācijas procesos — tā ir sabiedrība kopumā. Centrālo banku darbība ir jāsaprot cilvēkiem, kuriem šīs bankas galu galā kalpo. Tas ir noteicošais elements, lai atgūtu uzticēšanos.

Manuprāt, ECB savus komunikācijas procesus var pilnveidot vēl vairāk, lai panāktu, ka bankas vēstījums tiek labāk saprasts, un lai paskaidrotu, kāpēc tās darbība ir no svara cilvēkiem un viņu dzīvei. Būtu arī vērts pielikt vairāk pūļu, lai uzrunātu tās sabiedrības grupas, kurām ECB savos komunikācijas procesos parasti nav pievērsusi uzmanību, piemēram, jauniešus vai pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un lai arī uzmanīgāk uzklausītu viņu bažas. Ir daudz iespēju ECB iesaistīties tematos, kas cilvēkiem ir īpaši aktuāli, piemēram, runājot par tādiem jautājumiem kā nevienlīdzība, digitālās valūtas vai klimata pārmaiņas, un — nepārkāpjot savu pilnvaru robežas, — šajās jomās sniegt skaidras atbildes par to, kā attiecīgās problēmas ietekmē ECB un kā ECB var palīdzēt tās risināt.

Tāpat arī ECB varētu izrādīt lielāku iniciatīvu un pati aktīvāk skaidrot, kā eiropiešu labklājību, kā arī pārticību, drošību un kohēziju Eiropas Savienībā ir ietekmējis euro — vienotā valūta 340 miljoniem iedzīvotāju — un kā to visu ir ietekmējusi pašas ECB darbība. Sabiedrības atbalsts euro ir nepieredzēti augstā līmenī — 76 % eiropiešu, spriežot pēc jaunāko aptauju datiem, — un ir pārliecinošs, taču uzticēšanās ECB atjaunojas lēni, un tas liecina, ka pilnīgi noteikti ir pamats pastāvīgi strādāt pie plašākas komunikācijas.

 

39. Vai, jūsuprāt, ECB būtu jāiegādājas vairāk EIB obligāciju, lai saskaņā ar savu primāro un sekundāro mērķi palīdzētu finansēt ES investīcijas?

ES pārvalstiskās obligācijas — tostarp EIB obligācijas, bet ne tikai tās vien, — ir svarīgas ES investīciju finansēšanas atbalstam. Īstenojot aktīvu iegādes programmu, Eurosistēma ir iegādājusies ļoti daudz ES pārvalstisko obligāciju, un pašlaik tā ir ieguvusi šādas obligācijas aptuveni 230 miljardu EUR vērtībā.

Taču ES pārvalstisko obligāciju nenomaksātā summa ir pārāk maza, lai šīs obligācijas kļūtu par Eurosistēmas iepirkumu primāro mērķi, tāpēc tās var būt tikai daļa no visiem iepirkumiem, kas nepieciešami, lai sasniegtu programmā monetārajai politikai nosprausto mērķi.

Tāpat kā tas ir ar citiem publiskā sektora vērtspapīriem, arī EIB emitēto obligāciju iegādei ir noteikti ierobežojumi. Konkrēti, ar Līguma 123. pantu Eurosistēmai ir aizliegts iegādāties EIB obligācijas primārajā tirgū, ir jābūt izpildītiem attiecīgajiem atbilstības kritērijiem, un iegūto obligāciju kopējam apjomam jāveidojas, ievērojot ar emisiju un emitentu saistītos ierobežojumus, kas 2016. gadā ES pārvalstiskajām obligācijām palielinājās no 33 % līdz 50 %.

 

40. Vai, jūsuprāt, dalībvalstīm, kas nav pievienojušās eurozonai, būtu jāizpilda papildu nosacījumi, pirms tās kļūst par eurozonas dalībniecēm un līdz ar to arī par banku savienības dalībniecēm, piemēram, efektīvi jākontrolē nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riski, uzskatāmi jāapliecina, ka tām ir salīdzinoši stabils nekustamā īpašuma tirgus, vai efektīvi jākontrolē korupcija?

Pareiza pārvaldība un efektīva iestāžu darbība ir ļoti nozīmīga ne vien ražīgumam un investīcijām, bet arī ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai. Šajā ziņā, manuprāt, ir svarīgi, lai, regulāri vērtējot, ciktāl katra eurozonai vēl nepievienojusies ES dalībvalsts ir izpildījusi savus pienākumus, virzoties uz EMS atbilstoši Māstrihtas kritērijiem, ECB un Komisija īpaši uzmanīgi pievērstos iestāžu darbības kvalitātei un pārvaldībai un modri vērotu makroekonomikas nelīdzsvarotību.

Pēc tam, kad būs izveidota banku savienība, ikviena valsts, kura ieviesīs euro, vienlaikus kļūs arī par banku savienības dalībnieci. Tāpēc ES dalībvalstīm, kuras ir gatavas pievienoties eurozonai, protams, vajadzētu būt arī gatavām piedalīties vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) un vienotā noregulējuma mehānisma (VNM) darbībā. Ņemot to vērā, ļoti pragmatiska un prātīga, manuprāt, ir pieeja, kas 2018. gadā tika ieviesta Bulgārijai un kas 2019. gadā tika apstiprināta Horvātijai, proti, tiklīdz valstis pievienojas valūtas kursa mehānismam (VKM II), tās uzraudzības ziņā sāk cieši sadarboties ar ECB saskaņā ar VUM regulu. Tas arī nozīmē, ka vispusīgi tiek novērtētas abu valstu banku nozares, līdzīgi tam, kā ECB tās vērtē eurozonas dalībvalstīm. Tāpat arī atzinīgi vērtēju to, ka līdzīgas pieejas īstenošana ir plānota dalībvalstīm, kuras nākotnē vēlēsies pievienoties VKM II, un tas ir saskaņā ar vienādas attieksmes principu, kā tas izklāstīts Eurogrupas paziņojumos par Bulgārijas un Horvātijas virzību uz pievienošanos VKM II.

Turklāt atzinīgi vērtēju Bulgārijas un Horvātijas iestāžu apņemšanos pirms pievienošanās VKM II pilnībā īstenot vairākus katrai valstij specifiskus pasākumus. Šāda apņemšanās attiecas ne vien uz banku uzraudzību, bet arī uz makrouzraudzības politiku un struktūrpolitiku, piemēram, uz sistēmām, kas izveidotas, lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Atbilstoši VKM II dalībnieku iecerei tā varētu vēl sekmīgāk panākt, ka jaunpienācēju valstu politika ļauj tām netraucēti piedalīties VKM II darbībā vēl pirms euro ieviešanas.

 

41. Cik, jūsuprāt, lielā mērā plašāka monetārās politikas ietekme, jo īpaši no ASV, ir nozīmīga monetārās politikas īstenošanai eurozonā?

Plašāka ietekme izriet no globalizācijas, un ASV monetārā politika, šķiet, reāli ietekmē tieši eurozonas finanšu tirgus, tātad, iespējams, arī fundamentālos elementus, par kuriem saskaņā ar tai deleģētajām pilnvarām ir atbildīga ECB. ECB būtu uzmanīgi jāseko līdzi monetārās politikas norisēm pasaules mērogā, rēķinoties ar to, ka attiecīgās norises varētu ietekmēt izaugsmes prognozes un bankas pienākumu uzturēt cenu stabilitāti. Taču pat ārkārtīgi lielā mērā savstarpēji saistītas pasaules ekonomikas apstākļos ECB spēj vietējos finansēšanas nosacījumus no šādas plašākas ietekmes zināmā mērā pasargāt ar attiecīgiem politikas pasākumiem, piemēram, sniedzot procentu likmju perspektīvas norādes. Tādējādi ar savu monetāro politiku tā joprojām var efektīvi pildīt vietējās cenu stabilitātes uzturēšanas uzdevumu pat plašākas ietekmes apstākļos.

 

42. Cik nozīmīgi, jūsuprāt, turpmāk būs skaidras naudas darījumi salīdzinājumā ar digitāliem darījumiem?

Skaidra nauda eurozonā ir visbiežāk izmantotais maksāšanas veids norēķiniem tirdzniecības vietās, gan vērtējot pēc darījumu skaita, gan to vērtības. Var prognozēt, ka arī tuvākajā nākotnē tas lielākajā daļā eurozonas valstu vēl arvien būs nozīmīgs maksāšanas veids norēķiniem tirdzniecības vietās. Taču strauji aug bezkontakta karšu un mobilo maksājumu izmantošanas apjoms, turklāt aizvien vairāk ir pirkumu tiešsaistē un tiek izstrādāti ātro maksājumu risinājumi (uz kuru pamata var rasties jauni mazapjoma maksājumu veidi), tāpēc var sagaidīt, ka tas viss jūtami ietekmēs skaidras naudas izmantošanu darījumu vajadzībām. Kaut gan ir grūti prognozēt, cik strauji līdz ar to samazināsies skaidras naudas izmantošana darījumu vajadzībām, šķiet, nav šaubu, kas tas notiks.

Tomēr skaidras naudas izmantošana darījumu vajadzībām ir tikai viens no faktoriem, kas nosaka pieprasījumu pēc banknotēm. Aptuveni 75 % no apgrozībā esošajām euro banknotēm tiek izmantotas vērtības uzkrāšanai eurozonā vai tiek turētas ārpus tās. Pieprasījumu pēc banknotēm ir ietekmējuši arī dažādi citi faktori, piemēram, finanšu un valsts parāda krīze, ģeopolitiskā neskaidrība, valūtas kursa attīstības tendences un politikas lēmumi. Iepriekšējos gados euro banknotes apgrozību nemainīgi ir raksturojis stabils vidējais pieaugums, kas bijis lielāks par IKP pieaugumu.

 

43. Eiropas Parlaments nesen aicināja ECB izstrādāt grafiku, pēc kura pakāpeniski izņemt no apgrozības 500 EUR banknotes. Kā jūs vērtējat ieceri ierobežot atsevišķu lielas nominālvērtības banknošu izmantošanu? Vai vēl būtu kā jārīkojas?

Šā gada pavasarī visas eurozonas centrālās bankas beidza emitēt 500 EUR banknotes. Ņemot vērā euro starptautisko nozīmi un plašo uzticēšanos euro banknotēm, kas lielā mērā tiek izmantotas vērtības uzkrāšanai un arī ārzemēs, ECB ir skaidri norādījusi, ka 500 EUR banknote arī turpmāk būs likumīgs maksāšanas līdzeklis, gluži tāpat kā visu pārējo nominālvērtību pirmās euro banknošu sērijas banknotes. Ar šādu pamatojumu var pakāpeniski un organizēti samazināt apgrozībā esošo 500 EUR banknošu skaitu. Tas ir saskaņā ar praksi, ko ilgstoši īstenojušas citas centrālās bankas, piemēram, Federālo rezervju sistēma, kas arī ļauj ASV dolāra banknotēm saglabāt savu likumīga maksāšanas līdzekļa statusu. Ja 500 EUR banknotei tiktu atņemts likumīga maksāšanas līdzekļa statuss, tas varētu nelabvēlīgi ietekmēt uzticēšanos euro valūtai un banknotēm, tāpēc no tā būtu jāizvairās.

 

C. Finanšu stabilitāte un uzraudzība

44. Kā mēs varam risināt jautājumu saistībā ar ienākumus nenesošu aizdevumu uzkrājumu augsto līmeni un ienākumus nenesošu aizdevumu plūsmu risku? Kā Jūs vērtējat problēmu, kas saistīta ar ienākumus nenesošiem aizdevumiem vidēju un mazu kredītiestāžu bilancēs? Kādus pasākumus ECB/Eiropas vienotajam uzraudzības mehānismam (VUM) vajadzētu veikt, lai panāktu, ka visas eurozonas bankas, ne tikai lielākās bankas, veido pienācīgus uzkrājumus sliktajiem kredītiem?

Ienākumus nenesoši aizdevumi (INA) negatīvi ietekmē banku aizdevumu nozari, bremzē saimniecisko darbību un paaugstinātā līmenī var pat apdraudēt finanšu stabilitāti, jo tie ietekmē banku rentabilitāti un neļauj kapitālu izmantot jauniem, produktīvākiem aizdevumiem. Lai risinātu problēmas, kas saistītas ar INA augsto līmeni, un novērstu to pieaugumu nākotnē, dažādas Eiropas iestādes ir īstenojušas daudzas iniciatīvas Savienības likumdevēja izstrādātajā satvarā.

Kā eurozonas banku uzraudzības iestāde VUM jau no savas darbības sākuma 2014. gadā ir piemērojusi stingru pieeju attiecībā uz INA, sākumā veicot plašas aktīvu kvalitātes pārbaudes, tostarp novērtējot eurozonas lielāko banku uzkrājumu līmeni ieņēmumus nenesošiem riska darījumiem (INRD). Kopš tā laika tā ir sniegusi norādījumus bankām, kuros izklāstīti pasākumi, procesi un banku paraugprakse darbā ar INA, un konkretizējusi sagaidāmos rezultātus bankām, kurās ir augsts INA līmenis, lai tās izstrādātu savas stratēģijas ar uzkrātajiem INA saistīto jautājumu risināšanai, kā arī konkrētākus pasākumus uzraudzības prognožu veidā prudenciālo uzkrājumu veidošanai jauniem INA, un pēc tam — attiecībā uz INRD uzkrājumu veidošanu.

Šie centieni ir devuši rezultātus. Saskaņā ar jaunākajiem ECB datiem INA bruto īpatsvars bankās, kas ir tiešā ECB uzraudzībā, 2019. gada pirmajā ceturksnī sasniedza 3,67 %  (7,96 % 2014. gada ceturtajā ceturksnī). Absolūtos skaitļos INA bruto apjoms 2019. gada pirmajā ceturksnī samazinājās līdz 587 miljardiem EUR (958 miljardi EUR 2014. gada ceturtajā ceturksnī).

Turklāt Eiropas tiesību akti nesen ir grozīti, lai iekļautu noteikumus par INA minimālo zaudējumu segšanu. Šādi noteikumi prasa, lai visām bankām — gan nozīmīgām, gan mazāk nozīmīgām — būtu pietiekams aizdevumu zaudējumu segums tiem INRD, kuru pamatā ir jaunizsniegti aizdevumi.

Saprotu un atzinīgi vērtēju to, ka, pieņemot jauno regulu, ECB veic dažas korekcijas savās uzraudzības prognozēs attiecībā uz INA segumu, lai uzlabotu konsekvenci vispārējā pieejā un to vienkāršotu.

Turklāt Eiropas Banku iestādes (EBI) pamatnostādnes par nerezultatīvu un neveiktu riska darījumu pārvaldību, kuru izstrādē, kā es saprotu, piedalījās arī ECB, ir adresētas visām kredītiestādēm (tostarp vidējām un mazajām kredītiestādēm), un to mērķis ir nodrošināt, ka tajās ir ieviesti prudenciālie instrumenti un sistēmas, lai efektīvi pārvaldītu savus INRD un panāktu ilgtspējīgu to apjoma samazinājumu savās bilancēs. Pamatnostādnēs ir ņemti vērā to īstenošanā piemērojamie proporcionalitātes aspekti ar konkrētiem piemēriem.

 

45. Kā jūs vērtējat otrā un trešā līmeņa aktīvu augsto īpatsvaru daudzu banku bilancēs?

Vai pašreizējā uzraudzības sistēmā šie aktīvi ir pienācīgi ņemti vērā?

Regulatīvās un uzskaites sistēmas ņem vērā vērtēšanas risku vairākos veidos. Saskaņā ar grāmatvedības standartiem bankām ir jāveido rezerves atbilstoši modelētiem pārvērtēšanas guvumiem konkrētās situācijās, kad šos guvumus neapstiprina novērojami tirgus dati. Saskaņā ar tiesisko regulējumu ir nepieciešamas papildu vērtības korekcijas, lai noteiktu piesardzīgas vērtības, kas nodrošina pienācīgās noteiktības pakāpi.

Banku novērtēšanas prakse nenoliedzami ir bijusi ECB banku uzraudzības uzmanības centrā kopš tās izveides. Turklāt es saprotu, ka tirdzniecības risks un aktīvu vērtēšana ir atzīti par uzraudzības prioritāti 2019. gadā. Cita starpā tiek veiktas arī vairākas pārbaudes uz vietas, galveno uzmanību pievēršot tirdzniecībai un tirgus riska aspektiem.

 

46. Kāds ir jūsu viedoklis par paralēlās banku sistēmas iestāžu regulējumu? Vai, jūsuprāt, īstermiņā likumdevējiem būtu jānovērš regulējuma un uzraudzības nepilnības? Vai būtu jāpiešķir VUM pilnvaras uzraudzīt paralēlo banku sistēmu? Kādai vajadzētu būt VUM lomai attiecībā uz FinTech?

Pēckrīzes reformu programma ir palīdzējusi samazināt dažāda veida finanšu sistēmas riskus, tostarp nebanku radītos. Savienības un globālā līmenī ir nostiprinātas tādas jomas kā normatīvās prasības, datu ziņošana un uzraudzība. Reformu rezultātā, piemēram, naudas tirgus fondi un vērtspapīrošanas darbības ir kļuvušas drošākas un radījušas lielāku pārredzamību atvasināto instrumentu un vērtspapīru finansēšanas tirgos.

Ņemot vērā iepriekš minēto, mums ir jāsaglabā modrība. Ir jāpastiprina centieni, lai labāk izprastu un uzraudzītu riskus, ko rada strauji augošā aktīvu pārvaldības nozare, kā tas norādīts arī SVF globālajā finanšu stabilitātes pārskatā. Eiropas Savienībā šīs darbības tiek regulētas un uzraudzītas, bet tās var arī pastiprināt satricinājumus procikliskuma, likviditātes neatbilstības, sviras rādītāju vai savstarpējās saiknes ietekmē. Šie riski ir rūpīgi jāuzrauga, un būtu vēlreiz jāizvērtē, vai pašreizējais tiesiskais regulējums pietiekami novērš šīs bažas no makroprudenciālā un sistēmiskā viedokļa. Vispārīgāk runājot, mums nav makroprudenciālu instrumentu kopuma nebanku finanšu jomā. Šis trūkums ir jānovērš.

Attiecībā uz uzraudzības pilnvarām es uzskatu, ka, pirmkārt, ir jāpanāk vienošanās par to, ka Eiropas līmenī ir vajadzīgs stabils finanšu nozares uzraudzības regulējums nebanku finanšu nozarē. Integrētāka Eiropas līmeņa uzraudzība palīdzētu novērst iespējami plašāku pārrobežu ietekmi un atbalstītu gan vienlīdzīgus konkurences apstākļus, gan kapitāla tirgu savienības projektu. Tiklīdz ir panākta vienošanās par šo pirmo posmu, dalībvalstis var vienoties par to, kam būtu jānodrošina uzraudzība.

Kopumā, manuprāt, mums jābūt konsekventiem — ja kāda iestāde līdzinās bankai un rada riskus, ko parasti rada bankas, tā arī ir jāuzrauga kā banka. Tas attiecas gan uz ieguldījumu brokeru sabiedrībām, gan uz finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem — vienādiem riskiem vienādi noteikumi.

Finanšu tehnoloģijas var sniegt daudz ieguvumu finanšu nozarei, tostarp izmaksu efektivitāti, uzlabotus produktus un pakalpojumus un galu galā arī labāku pieredzi klientiem. ECB banku uzraudzībai ir jāiet soli solī ar šādiem jauninājumiem un jānodrošina, ka arī pašas bankas izprot un mazina riskus, kas rodas, ieviešot jaunas tehnoloģijas un risinājumus.

Es arī atzinīgi vērtēju to, ka ECB ir iesaistījusies starptautiskos forumos, lai nodrošinātu vienotu izpratni un pieeju finanšu tehnoloģiju jautājumiem.

 

47. Kāds ir jūsu viedoklis par pasākumiem virzībā uz banku savienības izveides pabeigšanu, kas ietver Eiropas noguldījumu garantiju sistēmu un atbalsta mehānismu, tostarp par nepieciešamo spēkā esošo banku savienības tiesību aktu īstenošanu?

Banku savienības izveide bija svarīgs solis Eiropas integrācijai. Tā ir padarījusi banku sistēmu drošāku un stabilāku, bet EMS kopumā — noturīgāku. Tomēr banku savienība joprojām nav pabeigta un līdz ar to ir neaizsargāta pret satricinājumiem.

Pirmkārt, vienotā noregulējuma fondam (VNF) būtiska ir kopīga atbalsta mehānisma ieviešana, lai atbalstītu banku savienības otrā pīlāra sekmīgu darbību un uzticamību. Nodrošinot papildu iespējas reaģēt uz banku krīzēm, sniedzot atbalstu gan kapitāla, gan likviditātes izteiksmē, kopējam atbalsta mehānismam būs izšķiroša nozīme, nodrošinot, ka bankas var noregulēt bez sistēmiskas ietekmes un bez sloga nodokļu maksātājiem, kas ir galvenais pēckrīzes reformu mērķis. Es atzinīgi vērtēju panākumus, kas gūti jūnija Eurosamita sanāksmē, tomēr būtu ļoti svarīgi drīzumā panākt vienošanos par atbalsta mehānisma iedarbināšanu. Papildus kopīgajam atbalsta mehānismam būtu jāpieņem arī pienācīgi pasākumi likviditātes nodrošināšanai noregulējuma procedūrā.

Otrkārt, Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma ir banku savienības struktūras trūkstošais pīlārs. Tas palīdzētu līdzsvarot noguldītāju uzticību visā monetārajā savienībā, kas savukārt palielinātu finansiālo stabilitāti un veicinātu finansiālo integrāciju. Turklāt vienotās valūtas zonas pamatā ir pieņēmums, ka nauda, kā arī noguldījumi, kas ir svarīgākais naudas avots iedzīvotājiem, gūst labumu no vispārējas augsta līmeņa uzticēšanās un paļāvības neatkarīgi no tā, kur vienotajā valūtas zonā šāda nauda tiek turēta.

 

48. Kādus riskus finanšu stabilitātei jūs saredzat saistībā ar aizņemto līdzekļu kredītu īpatsvaru un kā tie būtu jānovērš?

Aizņemto līdzekļu kredīti (saskaņā ar vispārēju definīciju — aizdevumu/kredītu piešķiršana aizņēmējiem ar ļoti augstu parādu slogu), ir piesaistījuši lielu ASV, ES un starptautisko iestāžu uzmanību.

Pēdējo desmit gadu laikā aizņemto līdzekļu kredītu tirgos ir vērojams būtisks pieaugums. Tas ir noticis vienlaikus ar to pamatā esošo kredītu kvalitātes pasliktināšanos, jo palielinās korporatīvo aizņēmēju saistību īpatsvars un vēl nepieredzēti pazeminās aizdevumu standarti. Piemēram, pamatojoties uz ECB publiskotajiem datiem, 2017. gadā ES tika izsniegti aizņemto līdzekļu kredīti par aptuveni 300 miljardiem EUR. Līdz 2018. gada ceturtajam ceturksnim tikai 18 banku kopējais riska darījumu apjoms aizņemto līdzekļu kredītu sektorā bija palielinājies līdz 321 miljardiem EUR.

Kopumā strukturālās pārmaiņas nefinanšu uzņēmumu sektorā virzībā uz zemākas kvalitātes parādu rada bažas prudenciālās uzraudzības jomā. Pirmkārt, uzņēmumi ar lielāku aizņemto līdzekļu īpatsvaru tirgus darījumos izmanto lielāku kredītu likmju starpību un uzrāda lielāku parādu un pašu kapitāla cenu svārstīgumu. Tas var izraisīt lielākas tirgus svārstības ekonomikas lejupslīdes laikā, kas var izplatīties vai palielināt svārstīgumu citos tirgos. Otrkārt, lejupslīdes laikā ieguldījumus drīzāk samazinās uzņēmumi ar lielāku aizņemto līdzekļu īpatsvaru, nevis uzņēmumi ar mazāku aizņemto līdzekļu īpatsvaru, kas var pastiprināt minēto lejupslīdi. Treškārt, ja dažās lielajās bankās un nebanku iestādēs, iespējams, ir pārmērīgs aizņemto līdzekļu kredītu apjoms, tad uzņēmuma līmeņa spriedze var izplatīties plašāk. Uzņēmumu aizņemto līdzekļu īpatsvara palielināšanās, kreditēšanas standartu samazināšanās un vāja aizdevēju aizsardzība var palielināt saistību neizpildes gadījumu iespējamību un samazināt aizņemto līdzekļu kredītu parādu piedziņas līmeni.

Pastāv vairāki citi svarīgi nezināmie, tostarp par to, kas ir galīgie nebanku ieguldītāji gan aizņemto līdzekļu kredītu, gan nodrošinātu aizdevumu vērtspapīru gadījumā. Aizņemto līdzekļu kredītu ienesīgums stresa apstākļos, jo īpaši ņemot vērā plašo pāreju tirgū uz zemāku ieguldītāju aizsardzību aizdevuma dokumentācijā, visticamāk, novedīs pie mazākas atgūšanas iespējamības nekā tas bija iepriekš.

Liels darbs jau ir paveikts gan valsts, gan starptautiskajā līmenī. Piemēram, Finanšu stabilitātes padome rūpīgi uzrauga šos tirgus, un tās locekļi turpmākajos mēnešos turpinās pārbaudīt informāciju par šo aktīvu riska darījumu modeli, lai padziļinātu analīzi par iespējamo neaizsargātību. Ņemot vērā aizņemto līdzekļu kredītu tirgu un dalībnieku globālo raksturu, tiek garantēta cieša koordinācija starp regulatīvajām un uzraudzības iestādēm. Tam būtu jāaptver gan bankas, gan nebanku sektors, lai veicinātu labu standartu ieviešanu aizdevumu izsniegšanas jomā.

Turklāt uzraudzības iestādes ir paveikušas lielu darbu, lai nodrošinātu, ka banku riska pārvaldības sistēmās šos riskus piesardzīgi ņem vērā un pārvalda. Vēlos norādīt, ka 2017. gada maijā ECB Banku uzraudzība publicēja vadlīnijas par aizņemto līdzekļu kredītiem, lai novērstu trūkumus, kas konstatēti banku riska pārvaldības un uzraudzības sistēmās.

 

49. Kādi, jūsuprāt, būtu Eiropas Centrālās bankas grūtākie uzdevumi, ja Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) tiktu pārveidots par Eiropas Monetāro fondu (EMF)?

Es atzinīgi vērtēju plašo vienošanos, kas tika panākta 2019. gada jūnija Eurosamita sanāksmē par Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) reformu galvenajiem elementiem. Ir svarīgi, lai 2019. gada decembrī tiktu pieņemts galīgais lēmums, jo šāda reforma var stiprināt eurozonas struktūru un eurozonas spēju novērst ekonomikas un finanšu krīzes nākotnē.

Pārskatītajā ESM līgumā paredzēts, ka savā darbībā reformētajai ESM būtu jāievēro pilnvaras, kas ar ES tiesību aktiem piešķirtas Savienības iestādēm un struktūrām. Tas nozīmē, ka ESM piešķirtās jaunās funkcijas neskar ECB un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) kompetences, tostarp monetārās politikas un mikroprudenciālās un makroprudenciālās uzraudzības jomās.

Jautājumā par konkrēto ierosinājumu pārdēvēt ESM es piekrītu ECB jau paustajiem uzskatiem par to, ka nosaukums „Eiropas Monetārais fonds” būtu maldinošs. Nedz ESM mērķi un uzdevumi, nedz finansējums pēc būtības nav „monetārs”. Atgādinu, ka SVF nosaukums ir cēlies no tā izveides nodoma, proti, nodrošināt pienācīgu valūtas maiņas režīmu starp dalībniekiem (sākumā bija paredzēts uzraudzīt to, kā dalībnieki ievēro Bretonvudas valūtas maiņas kursu sistēmas noteikumus), un fonds savu  pilnvaru ietvaros turpina veicināt starptautisko monetāro sadarbību un valūtas maiņas kursu stabilitāti.

Visbeidzot, būtu svarīgi ESM iekļaut ES tiesību sistēmā, paredzot, kas tas atbild Eiropas Parlamentam.

 

50. Kā jūs vērtējat ECB iesaisti finansiālās palīdzības programmu kontekstā? Vai jūs ierosināsiet ECB lomas un darbību novērtējumu finansiālās palīdzības programmās? Kāda, jūsuprāt, nākotnē ir ECB potenciālā iesaistīšanās finansiālās palīdzības programmās un uzraudzībā pēc programmas darbības beigām?

ECB pēc dalībvalstu pieprasījuma ir piedalījusies korekciju programmās, tā bagātinot Komisijas un SVF speciālās zināšanas. Finanšu palīdzības programmu ietvaros dalībvalstis ir veikušas vērienīgas reformas, kas ir sagatavojušas pamatu, lai atjaunotu ilgtspējīgu izaugsmi.

Atbalstu ECB Padomes nesen pieņemto lēmumu ECB līdzdalību koncentrēt jomās, kuras ir tieši saistītas ar monetārās politikas un finanšu stabilitātes perspektīvu. Lai gan politikas izstrāde tādās jomās kā darba un produktu tirgus reformas vai privatizācija joprojām ir ļoti svarīga, manuprāt, šos jautājumus labāk vajadzētu uzņemties citiem partneriem.

Atbildot uz jautājumu par novērtēšanu, gribu norādīt, ka atbalstu atsauksmju kultūru un pilnībā atbalstu ex post novērtējumus. Mācības, kas gūtas no iepriekšējās pieredzes, patiešām ir būtiskas, lai uzlabotu turpmāko darbību. Manas darbības laikā fonda rīkotājdirektora amatā SVF darbinieki strādāja pie ex post novērtējuma Īrijas (2015), Portugāles (2016) un pirmajai (2013) un otrajai (2017) Grieķijas programmai. Visi ziņojumi tika publiskoti pārskatatbildības nolūkā.

 

51. Kāds ir jūsu viedoklis par vajadzību monetāro politiku stingri nodalīt no banku uzraudzības, un kādas reformas, jūsuprāt, veicinātu un atvieglotu šādu nodalīšanu?

Veidojot VUM, tika noteikti aizsardzības pasākumi, kas nodrošina, ka uzraudzības un monetārās politikas uzdevumi tiek veikti atsevišķi viens no otra, lai izslēgtu jebkādu šķietamu vai faktisku interešu konfliktu starp šīm divām funkcijām.  Piemēram, ECB Uzraudzības padome apspriež un sagatavo uzraudzības lēmumus, bet ECB Padome tiek iesaistīta tikai iebildumu neizteikšanas procedūrā.

Manuprāt, ar VUM regulu likumdevējs ir panācis labu līdzsvaru. No vienas puses, ECB darbībā monetārās politikas un uzraudzības uzdevumi tiek stingri nošķirti. No otras puses, joprojām var izmantot abu funkciju administratīvo sinerģiju, piemēram, kopīgu IT sistēmu un kopējas statistikas nodaļas veidā. Turklāt, ievērojot stingrus noteikumus, var apmainīties ar informāciju dažādās uzņēmējdarbības jomās, lai nodrošinātu, ka, piemēram, krīzes situācijā tiek ņemta vērā visa būtiskā informācija. Ņemot vērā iepriekš minēto, es atbalstu nodalīšanas principa rūpīgu īstenošanu, kas, manuprāt, darbojas labi. Papildu ierobežojumu noteikšana varētu pazemināt izmaksu efektivitāti vai radīt turpmākus šķēršļus informācijas apmaiņai, kas varētu kavēt pareizu lēmumu pieņemšanu, piemēram, krīzes situācijās.

 

52. Kāds ir jūsu viedoklis par iespējamo kompromisu starp finanšu stabilitāti un konkurenci?

Kā to var panākt?

Veselīgai konkurencei kopumā būtu jāsniedz labāki rezultāti gan klientiem, gan ekonomikai kopumā. Konkrētāk, tirgus, kurā ir pārāk maz finanšu pakalpojumu sniedzēju, nav optimāls tāpēc, ka, no vienas puses, klienti var saskarties ar pārāk augstām aizdevumu likmēm, kas savukārt samazina patērētāju labklājību un galu galā rada mazākus ieguldījumus un izaugsmi, un, no otras puses, mazāks finanšu pakalpojumu sniedzēju skaits drīzāk nozīmēs to, ka tie būs lieli, sistēmiski nozīmīgi dalībnieki, kas radīs „pārāk liels, lai bankrotētu” ārējo ietekmi.

Turklāt veselīga konkurence ļautu izvairīties no jaudas pārpalikuma finanšu pakalpojumu jomā, kas var radīt samazinātas kreditēšanas maržas un pārmērīgu riska uzņemšanos ar negatīvu ietekmi uz finanšu stabilitāti. Īsumā, veselīgai konkurencei būtu jānodrošina ekonomika ar atbilstošu finanšu pakalpojumu daudzumu par cenām, kas sedz visas izmaksas un saistītos riskus, tajā pašā laikā aizsargājot pret vietējiem monopoliem un problēmām, ko rada „pārāk lieli, lai bankrotētu” uzņēmumi. Šajā ziņā Eiropas tiesiskais regulējums palīdz uzlabot instrumentus, kas ir pieejami darbam ar bankām, kas ir „pārāk lielas, lai bankrotētu”, gan ekonomikai labvēlīgos, gan noregulējuma apstākļos.

 

53. Kā VUM un Vienotā noregulējuma valde (VNV) varētu uzlabot savstarpējo sadarbību?

Manuprāt, starp abām iestādēm jau notiek aktīva sadarbība visos līmeņos, tostarp padomju un tehniskajā līmenī. Abas ir noslēgušas divpusēju saprašanās memorandu (SM), kas aptver vairākas sadarbības jomas un regulāru un ad hoc informācijas apmaiņu gan attiecībā uz ikdienas darbībām, gan krīzes pārvaldības situācijām. Attiecīgais SM būtu pastāvīgi jāpārskata, un esmu pārliecināta, ka sadarbība tiks stiprināta, ņemot vērā arī jaunāko likumdošanu, piemēram, kopējās zaudējumu absorbcijas spējas (TLAC) tiesību akta īstenošanu.

 

54. Riska mazināšanas pasākumu kopums dod ECB iespēju, aprēķinot tās kompetencē esošās bankas G-SNI reitingu, neņemt vērā ES iekšējos riska darījumus. Padome apgalvo, ka tas ir pamatoti, ņemot vērā vienotā noregulējuma mehānisma izveidi. Vai jūs uzskatāt, ka šādu stingro kapitāla prasību samazināšana Eiropas lielākajām bankām ir pamatota?

Pateicoties VUM un VNM izveidei vienotajā noregulējuma fondā, banku savienībai, salīdzinot ar pirmskrīzes satvaru, būs ievērojami vieglāk risināt jautājumus saistībā ar  maksātnespējīgu vai grūtībās nonākušu banku dažādu valstu jurisdikcijās veiktajām darbībām. Tādējādi pārrobežu riska darījumi banku savienībā vairs nav laba mēraukla, pēc kuras noteikt noregulējuma sarežģītību.

Tas tika atzīst globālu sistēmiski nozīmīgu finanšu iestāžu aprēķina metodes pārskatīšanā, kas ļauj iestādēm to ņemt vērā. Tas savukārt novērš jebkādu nevajadzīgu ietekmi uz pārrobežu darbībām, pārrobežu finansiālo integrāciju vai diversifikāciju banku savienībā.

Protams, bankām ir jāuztur pietiekami kapitāla līmeņi, kas ir samērīgi ar saistītajiem riskiem.

 

55. Kā jūs vērtējat banku noregulējuma mehānisma īstenošanu ES? Vai jūs uzskatāt, ka jauni instrumenti varētu būt pamatoti? Ja jā, tad kādi?

Banku savienības otrā pīlāra izveide ar VNM regulu un Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas pieņemšana pēdējos gados ir ievērojami stiprinājušas Eiropas krīzes pārvaldības sistēmu. Jo īpaši ar to ir ieviesti noregulējuma instrumenti, galvenokārt iekšējās rekapitalizācijas instruments, kas ļaus iestādēm pienācīgi noregulēt banku, neizmantojot nodokļu maksātāju naudu. Pirmo reizi noregulējuma sistēma tika pārbaudīta Banco Popular noregulējumā 2017. gadā, kad Vienotā noregulējuma valde (VNV) nolēma piemērot noregulējuma pasākumus, un tie izrādījās efektīvi.

 

Kopumā Eiropas noregulējuma shēmas īstenošana joprojām ir pārejas posmā, jo vēl tiek izstrādāti tās svarīgi elementi, piemēram, Eiropas banku zaudējumu segšanas spējas veidošana. Neraugoties uz to, joprojām ir elementi, kurus var turpināt uzlabot un saskaņot. Tas atteicas uz agrīnas intervences sistēmas uzlabošanu, tostarp pārklāšanās starp uzraudzības un agrīnas intervences pasākumiem novēršanu, sistēmas izveidi likviditātes nodrošināšanai bankām pēc noregulējuma, kopēju pieeju banku maksātnespējas gadījumiem (ar administratīvi saskaņotu likvidācijas instrumentu), iespēju meklēšanu izcelsmes un uzņēmēju valstu strīdīgo jautājumu risināšanai un vispārējas noguldītāju priekšrokas ieviešanu. Visbeidzot, banku noregulējuma ietvaros ir jānodrošina līdzsvarota pieeja uzņēmējas valsts interesēm tā, lai veicinātu turpmāku banku savienības integrāciju.

 

56. Kāds ir jūsu viedoklis par Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) pašreizējo institucionālo struktūru ECB paspārnē attiecībā uz tās konkrētajiem sasniegumiem makroprudenciālās uzraudzības jomā? Vai saskatāt konfliktus starp monetāro politiku, makroprudenciālo politiku un ECB lomu uzraudzībā?

ESRK izveide bija atbilde uz vienu no galvenajām finanšu krīzes atziņām — nepieciešamību veicināt finanšu sistēmas makroprudenciālo uzraudzību kā jaunu politikas funkciju. Kopš ESRK izveides 2010. gadā tā ir aktīvi iesaistījusies makroprudenciālās uzraudzības politikas veidošanā ES, sniedzot daudzus ieteikumus, brīdinājumus, atzinumus un citas publikācijas par dažādiem finanšu stabilitātes jautājumiem gan saistībā ar banku, gan nebanku nozari Savienībā.

ESRK strukturālais novietojums ECB paspārnē rada pozitīvu sinerģiju, ņemot vērā ECB un valstu iestāžu speciālās zināšanas un pašreizējos pienākumus makroprudenciālās un mikroprudenciālās uzraudzības jomā. Protams ir svarīgi, lai lēmumu pieņemšanā struktūras vienlaikus būtu arī neatkarīgas. Atbilstoši manai izpratnei ESRK Valde un ECB Padome savus lēmumus pieņem neatkarīgi viena no otras, jo to nodrošina atsevišķas lēmumu pieņemšanas procedūras un struktūras, kā noteikts ES tiesību aktos.

 

57. Tagad, kad ir grozītas Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīva (BRRD) un Vienotā noregulējuma mehānisma regula (VNMR), lai integrētu kopējo zaudējumu absorbcijas spēju (TLAC), kāds ir jūsu viedoklis par „pārāk lielām vai pārāk cieši saistītām, lai bankrotētu” iestādēm un krājbankām un vispārīgi jautājumā par banku nozares rentabilitāti ES, un kāds ir jūsu viedoklis par turpmāko virzību vai struktūru, kas varētu apmierināt reālās ekonomikas un ilgtermiņa finansējuma vajadzības?

Pēckrīzes reformu centrālais jautājumus līdz šīm ir bijis nodrošināt to, lai neviena banka — neatkarīgi no tās lieluma vai savstarpējās saistības — nebūtu pārāk nozīmīga, lai nevarētu bankrotēt, un ievērojamas pūles ir ieguldītas politikas pasākumos, lai to panāktu. Ir svarīgi, lai banku noregulējums būtu reāli īstenojams un ticams, bez sistēmiskas ietekmes un bez sloga nodokļu maksātājiem. Pasākumos tiek iekļauta TLAC, tomēr arī noregulējumam, uzraudzībai un kapitālam ir sava loma.

TLAC prasība to veicina, radot pietiekamu zaudējumu absorbcijas un rekapitalizācijas spēju, lai īstenotu pienācīgu noregulējumu, tādējādi padarot bankas par noregulējamām. Eurozonas globālas sistēmiski nozīmīgas bankas (G-SNB) atbilst TLAC noteiktām uz riska novērtējumu un uz sviras rādītāju balstītām pagaidu prasībām, un tuvinās pilnīgas noslogotības prasību ievērošanai. TLAC jau ir veicinājusi ievērojamu G-SNB zaudējumu absorbcijas spējas pieaugumu, un tās ieviešana Eiropā, nosakot minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (vai MREL), vēl vairāk palielinās šādu spēju arī bankām, kas nav G-SNB.

TLAC un iestāžu, kas ir „pārāk lielas, lai bankrotētu”, reformas kopumā, visticamāk, samazinās jebkādas netiešas subsīdijas bankām, kas būtu vēlamais rezultāts. Vispārīgāk runājot, visas izmaksas, kas izriet no šiem noteikumiem, ir jāizvērtē attiecībā pret iespējamību, ka iestāde kļūst „pārāk liela, lai bankrotētu”, ar to domājot lielāku finanšu stabilitāti un mazāku krīžu iespējamību un ietekmi uz tām. Drošāka un stabilāka banku sistēma nāks par labu stabilam valsts finansējumam un reālajai ekonomikai.

Finanšu stabilitātes padome šā gada sākumā sāka visaptverošu to pēckrīzes reformu novērtējumu, kas tika ieviestas, lai risinātu „pārāk lielu, lai bankrotētu”, iestāžu problēmu. Tajā tiks izvērtēs, vai īstenotās reformas darbojas kā paredzēts, samazinot bezrūpīgas rīcības risku un sistēmisko risku, kas saistīts ar sistēmiski nozīmīgām bankām.  Novērtējumā tiks aplūkota arī plašāka ietekme uz finanšu sistēmu.

 

58. Kā varētu efektīvāk novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un teroristu finansēšanu visā banku savienībā? Kādai vajadzētu būt ECB/VUM lomai šajā jomā? Kāds būtu visefektīvākais uzdevumu sadalījums starp ECB, EBI un dalībvalstu uzraudzības iestādēm nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas (AML) uzraudzības un īstenošanas jomā?

Ir jānovērš nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, nodokļu apiešanas, un terorisma finansēšanas riski, cita starpā veidojot sadarbību starp dažādām iestādēm to attiecīgo pilnvaru īstenošanā. To parādīja nesenie naudas atmazgāšanas gadījumi Eiropas banku nozarē un post mortem ziņojums par šiem gadījumiem, ko nesen publicējusi Komisija. Tādēļ ļoti pozitīvi vērtējamas ir nesenās leģislatīvās izmaiņas Kapitāla prasību direktīvā, Piektajā AML direktīvā un EBI regulā, lai uzlabotu sadarbību starp dažādām iestādēm.

VUM ir mikroprudenciālās uzraudzības iestāde. Tā nav atbildīga par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu un teroristu finansēšanas apkarošanu (AML/CFT). Šī atbildība ir noteikta valstu uzraudzības iestādēm. Tomēr ECB vajadzētu ņemt vērā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskus, piemēram, uzraudzības pārbaudes un novērtējuma procesā vai Valdes locekļu piemērotības novērtējumā, jo AML/CFT jautājumiem var būt nozīmīgas prudenciālās sekas.

EBI nesen tika piešķirta lielāka loma, proti, palīdzēt koordinēt un saskaņot uzraudzības pieejas saistībā ar AML/CFT, un tas ir atzinīgi vērtējams solis nolūkā nodrošināt AML/CFT konsekvenci visā ES. Lai gan ECB, valstu prudenciālās uzraudzības un AML/CFT iestādēm un EBI visiem ir atšķirīgas pilnvaras, ir svarīgi, lai visu attiecīgo iestāžu īstenotā uzraudzība efektīvi darbotos, mazinot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas risku un novēršot tās radīto kaitējumu banku, finanšu sistēmas un visas ekonomikas dzīvotspējai.

 

59. Nesenā lietā, kas bija saistīta ar Maltas Pilatus banku, ECB saskārās ar juridiskiem šķēršļiem atsaukt bankas aizdevēja licenci pēc tam, kad tās priekšsēdētājs martā ASV tika arestēts par iespējamu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un krāpšanu banku darījumos. Šo kavēšanos, iespējams, izraisīja neskaidri noteikumi un pārmērīga valsts uzraudzības iestāžu rīcības brīvība. Kā jūs vērtējat ECB juridisko, kā arī tehnisko spēju, pamatojoties uz tās pašreizējām prudenciālajām pilnvarām, novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un nākotnē efektīvi rīkoties līdzīgās situācijās?

VUM sistēmā tādām mazāk nozīmīgām iestādēm kā Pilatus Bank piemēro valsts kompetentās iestādes tiešu prudenciālo uzraudzību. Tomēr ECB ir atbildīga par atļauju izsniegšanu, atļauju anulēšanu un būtiskas līdzdalības iegūšanas novērtēšanu visās VUM kredītiestādēs, galvenokārt pamatojoties uz valsts kompetento iestāžu priekšlikumiem. Lai gan banku uzraudzība attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas prasību ievērošanu ir attiecīgo valstu iestāžu kompetencē un par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas noziegumu izmeklēšanu ir atbildīgas valsts tiesībaizsardzības iestādes, ECB ņem vērā informāciju un novērtējumus saistībā ar AML, kas saņemti valsts kompetento iestāžu prudenciālajos novērtējumos, tostarp par licenču atsaukšanu, saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu. Šajā sakarā ECB cieši sadarbojas ar attiecīgajām valsts AML/CFT iestādēm un paļaujas uz tām.

Reaģējot uz nesen notikušajiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas gadījumiem, ES ir bijušas vairākas juridiskas un operatīvas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot prudenciālās uzraudzības iestāžu, tostarp ECB, lomu, lai ņemtu vērā bažas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, īstenojot prudenciālo uzraudzību, un lai stiprinātu sadarbību prudenciālās un AML/CFT uzraudzības iestāžu starpā. Šīs iniciatīvas ietver pasākumus, ar kuriem uzlabo informācijas apmaiņu starp iestādēm un prudenciālās uzraudzības koordināciju un konsekvenci, izskatot AML/CFT jautājumus.

 

60. Ņemot vērā nesenos skandālus ES, kā, jūsuprāt, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas riski tiks ņemti vērā, ECB veicot banku finanšu stabilitātes novērtējumu? Vai, jūsuprāt, AML uzraudzība būtu jācentralizē vienā ES aģentūrā vai mehānismā un vai līdz tam kompetentajām iestādēm būtu jāļauj izmantot nodokļu datus AML vajadzībām?

Nesenie ziņojumi par iespējamu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju Eiropas banku nozarē liecina par nepieciešamību turpināt uzlabot AML/CFT sistēmu. Lai aizsargātu vienoto tirgu, vajadzētu apsvērt spēcīgāka Eiropas mēroga pieeju, ņemot vērā to, ka pašreizējais regulējums kopumā var būt tikai tik efektīvs kā vājākais valsts posms. Attiecībā uz AML/CFT uzraudzību es esmu norādījusi, ka ES Komisijas paziņojumā virzībā uz labāku ES AML/CFT uzraudzību ir minētas vairākas iespējas, kas būtu jāņem vērā, tostarp: i) nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas pārveidošana par ES regulu, lai vēl vairāk saskaņotu AML/CFT noteikumus; ii) īpašu AML uzraudzības uzdevumu piešķiršana Savienības struktūrai, lai nodrošinātu kvalitatīvu un konsekventu AML uzraudzību finanšu nozarē; un iii) stingrāks koordinācijas mehānisms, ar kuru atbalstīt finanšu ziņu vākšanas vienību pārrobežu sadarbību.

Visbeidzot, lai arī uzraudzība par to, kā bankas ievēro AML/CFT prasības pašlaik tiek īstenota dalībvalstu AML/CFT iestāžu līmenī, ECB savu uzraudzības pilnvaru kontekstā un ietvaros tomēr būtu ļoti nopietni jāraugās uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku. Šajā saistībā informācijas apmaiņa ar prudenciālās un AML/CFT uzraudzības iestādēm var būt noderīga, lai palīdzētu ECB izvērtēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas riskus tās prudenciālās uzraudzības novērtējumos.

 

61.  ASV — salīdzinājumā ar eurozonu — ir integrētāka finanšu nozare, kas ir ļoti svarīga, lai mazinātu negatīvu satricinājumu ietekmi (noturība). Tomēr globālā finanšu krīze ir parādījusi, ka finanšu tīkli ir noturīgi, tomēr nestabili — iezīmes, kas padara sistēmu noturīgāku noteiktos apstākļos, citā situācijā var kļūt par nozīmīgu sistēmiskā riska un nestabilitātes avotu. Vai plašāka finansiālā integrācija vienmēr atbilst finanšu stabilitātes mērķim? Kādiem vajadzētu būt kapitāla tirgu savienības (KTS) mērķiem?

Globālā finanšu krīze atklāja acīmredzamu kompromisu starp finanšu integrāciju un finanšu stabilitāti. No vienas puses, finanšu tirgus integrācija samazina specifiskos riskus, kas saistīti ar konkrētām valstīm un nozarēm, veicinot finansējuma avotu daudzveidību reālās ekonomikas vajadzībām un riska dalīšanu starp valstīm. No otras puses, ar ciešāku mijiedarbību var palielināt izplatīšanās risku — no lokalizētas spriedzes ar nelieliem satricinājumiem līdz iespējamiem finanšu tirgu normālas darbības traucējumiem. Krīze parādīja, ka ir vajadzīgs regulējums un uzraudzība, lai līdzsvarotu šo kompromisu.

Papildus regulatīvajām, uzraudzības un krīzes pārvaldības reformām, kas ieviestas kopš krīzes, jo īpaši saistībā ar banku savienības izveidi un ES makroprudenciālā satvara izstrādi, KTS piedāvā perspektīvu, kas var paplašināt ieguvumus no integrācijas, neapdraudot finanšu stabilitāti. KTS programmai var būt arī ļoti svarīga loma ES finansiālās vides  un uzraudzības struktūras pārveidē, lai novērstu Brexit radītās problēmas. Tās galvenie mērķi ir Eiropas nefinanšu sabiedrību finansējuma avotu lielāka dažādošana un ieguldījumu pārrobežu dimensijas nostiprināšana ES. Tas palielinātu finanšu sistēmas noturību pret valsts un nozaru riskiem, radītu iespējamus ieguvumus labklājības ziņā, izmantojot pārrobežu riska dalīšanu, un tas savukārt veicinātu stabilu monetārās politikas transmisiju. KTS mērķis ir arī palielināt pārrobežu pašu kapitāla finansējumu un aktīvu pārrobežu piederību eurozonā un ES, tādējādi padziļinot privātos riska dalīšanas mehānismus dažādās valstīs un atvieglojot patēriņa pieaugumu. Visbeidzot, KTS ļauj elastīgi īstenot pārrobežu integrāciju, izmantojot ārvalstu tiešos ieguldījumus, ārvalstu kapitālu un ilgāka termiņa parāda obligācijas.

ES atzinīgi vērtēju līdz šim gūtos panākumus Eiropas kapitāla tirgu uzlabošanā. Tomēr mērķis vēl nav sasniegts. Turpmākajā virzībā uz integrētākiem kapitāla tirgiem ES būtu jāparedz atbilstošs regulējums un makroprudenciālās uzraudzības pieeja nebanku finanšu sektorā, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti. Visbeidzot, papildus patiesi integrētai KTS būtu jāveido arī vienota uzraudzības sistēma.

 

62. Kāds ir jūsu viedoklis par J. Benes un M. Kumhofa  sagatavoto 2012. gada SVF ziņojumu „The Chicago Plan Revisited” [Pārskatītais Čikāgas plāns] un tajā paustajām sākotnējām idejām? Vai jūs uzskatāt, ka ierosinātās banku reformas palīdzētu mazināt sistēmisko neaizsargātību?

SVF darba dokuments, uz kuru jūs atsaucaties, ir tā sauktais „Čikāgas plāns”, ko pēc Lielās depresijas pirmo reizi ierosināja Čikāgas universitātes profesors Henrijs Simons. Šā plāna galvenie elementi, kas pazīstami arī kā „šauras specializācijas banku darbība”, ir divējādi: pirmkārt, būtu jāparedz prasība bankām veidot noguldījumu nodrošinājumu 100 % apmērā tikai no valdību emitētiem vērtspapīriem un, otrkārt, bankām būtu jāfinansē jaunie aizdevumi tikai no nesadalītās peļņas vai aizņemoties tieši no valdības.

Šauras specializācijas banku darbības atbalstītāji apgalvo, ka šādā veidā tiktu novērsti banku panikas draudi, nodrošināta valdības kontrole pār kredīta ciklu, liedzot privātām bankām kontrolēt plašās naudas piegādi, un samazināts valsts un privātā sektora parāds. Es personīgi šaubos, vai šāds plāns būtu vēlams vai nepieciešams. Es neesmu pārliecināta par to, vai privāto banku izslēgšana no plašās naudas piegādes būtu laba doma, jo nav garantiju tam, ka valdības kopumā spēs labāk finansēt reālo ekonomiku. Turklāt, ja bankām noteiktu tik stingrus ierobežojumus to spējai izsniegt aizdevumus, varētu rasties situācija, ka privāto kredītu darījumi ātri tiek pārnesti uz finanšu sistēmas neregulētajām daļām, kas radītu vēl nezināmas sekas.

Desmit gadu laikā pēc finanšu krīzes bankas kopumā ir daudz drošākas nekā iepriekš. Šobrīd bankām ir nepieciešams vairāk kvalitatīvāka kapitāla nekā pirms krīzes. Tiek sagaidīts, ka tās turēs apjomīgas augstas kvalitātes likvīdu aktīvu rezerves, lai varētu izpildīt savas saistības pat tad, ja tirgi pienācīgi nedarbojas. Esam veikuši būtiskus pasākumus, cenšoties izbeigt ar „pārāk lielām, lai bankrotētu”, iestādēm saistītās problēmas, jo īpaši pieprasot bankām emitēt obligācijas, ar kurām neveiksmīgas darbības gadījumā var kompensēt zaudējumus un kuras var tikt pārvērstas pašu kapitālā, tā samazinot risku nodokļu maksātājiem. Turklāt, izmantojot makroprudenciālos instrumentus, varam vēl vairāk stiprināt finanšu sistēmas noturību, pielāgojot prasības finanšu apstākļu cikliskajām svārstībām un novēršot strukturālos sistēmiskos riskus konkrētos tirgos vai ģeogrāfiskās atrašanās vietās.

Pašreizējos apstākļos galvenā uzmanība būtu jāpievērš pilnīgai, savlaicīgai un konsekventai pēckrīzes finanšu reformu īstenošanai. Pirms turpmāku tālejošu izmaiņu uzsākšanas mums būtu rūpīgi jāizvērtē šīs reformas, lai nodrošinātu, ka tās atbilstoši darbojas.

 

63. Vairākām nozīmīgām privātā un publiskā sektora obligācijām Eiropā ir raksturīgs negatīvs ienesīgums. Vai tas ietekmē finansiālo stabilitāti, un, ja jā, kā šis jautājums būtu jārisina?

Ļoti liela daļa valsts obligāciju ar augstu reitingu, kā arī ievērojama daļa nefinanšu uzņēmumu obligāciju tiek tirgotas ar negatīvu ienesīgumu. Tas attiecas pat uz obligācijām ar ļoti ilgu termiņu. Lai arī atviegloti finansēšanas nosacījumi var palīdzēt atbalstīt makroekonomikas vidi un dot labumu finanšu stabilitātei, tie ietver arī dažus finanšu stabilitātes riskus, kas cieši jāuzrauga.

Pirmkārt, tā kā negatīvais obligāciju ienesīgums atvieglo finansēšanas nosacījumus šo obligāciju emitentiem, šādi emitenti varētu būt gatavi uzņemties papildu risku vai saistību īpatsvaru, ko sava veida apstākļos varētu uzskatīt par pārmērīgu. Tiktāl, ciktāl valsts obligāciju ienesīgums kalpo arī par bankas kredītu atsauces rādītāju, šādi riski var attiekties uz plašāku aizņēmēju kopumu ārpus uzņēmumu un valsts obligāciju tirgiem.

Otrs efekts ir aktīvu vērtības, piemēram, mājokļu un komerciālo īpašumu cenu, palielināšanās, kas var būt saistīta ar negatīvu obligāciju ienesīgumu, jo ieguldītāji reaģē, pielāgojot savus ieguldījumu portfeļus. Augstāku procentu likmju vidē gan aizņēmēja atmaksāšanas iespējas, gan nodrošinājuma vērtības var būt zemākas. Tas varētu palielināt kredītrisku kreditoru, tostarp banku, portfeļos.

Visbeidzot, ieguldītājus, kas investē obligācijās, ietekmē negatīvā ienesīguma vide. Ilgstoši zemi ienākumi no ieguldījumiem rada problēmas apdrošināšanas nozarei un pensiju fondiem, jo tie ir intensīvi ieguldījuši obligācijās ar zemu ienesīgumu un citos aktīvos ar fiksētu ienesīgumu. Pēdējos gados to portfeļu vidējā peļņa ir ievērojami samazinājusies. Visticamāk, ka tā turpinās samazināsies, jo pakāpeniski pienāk vecāko obligāciju ar augstāku ienesīgumu atmaksas termiņš un tās tiek aizstātas ar jaunākām zemāka ienesīguma obligācijām. Lai saglabātu noteiktu rentabilitātes līmeni, daži no šiem ieguldītājiem ir palielinājuši savu portfeļu kredītriska apjomu un riska ilgumu.

Visi šie riski būtu jānovērš, apvienojot piemērotas uzraudzības darbības, kā arī mikroprudenciālās un makroprudenciālās politikas virzienus, kas ir pienācīgi pielāgoti dažādiem riskiem, tostarp dažādām finanšu sistēmas daļām.

 

64. Kāds ir jūsu viedoklis par interešu konfliktu novēršanu ECB? Vai ir vajadzīgas izmaiņas, lai nodrošinātu ECB neatkarību no  finanšu sektora?

ECB ir uzticēti uzdevumi, kas ir sabiedrības interesēs. Tādēļ tās lēmumu pieņēmēju struktūru locekļiem un ECB darbiniekiem būtu jāievēro augstākie ētikas standarti, lai ne tikai izvairītos no interešu konfliktiem, bet arī lai nodrošinātu neatkarību, integritāti, pārskatatbildību un pārredzamību.

Manuprāt, ECB ir ieviesusi stingras integritātes drošības garantijas, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, kā arī Eiropas Ombuda un nevalstisko organizāciju, piemēram, Transparency International, ieteikumus un ierosinājumus.  Nesen publicētais vienotais rīcības kodekss attiecas ne tikai uz augsta līmeņa amatpersonām, kurām ir darba līgums ar ECB, bet arī uz tiem, kurus dalībvalstis ir iecēlušas saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tajā ir iekļauti īpaši noteikumi par interešu konfliktu pārvaldību un novēršanu attiecībā uz pēcnodarbinātības darbībām, privātiem finanšu darījumiem un attiecībām ar interešu grupām, kā arī pasākumi neatbilstības gadījumu izsekošanai un pienākums publicēt interešu deklarācijas. Turklāt ECB ētikas regulējums attiecībā uz darbiniekiem ir vērsts uz interešu konfliktu pārvaldību.

ECB ir arī īpašs regulējums un prakse, ar kuru nodrošināt tās neatkarību no finanšu sektora gan tās regulārajās, strukturētajās sanāksmēs, gan divpusējās sarunās. Attiecībā uz regulārām, strukturētām sanāksmēm ar finanšu (un nefinanšu) nozari augsta līmeņa dialogu vai tirgus kontaktgrupu kontekstā minētajā regulējumā ietverti noteikumi, kas saistīti ar pārredzamību, kā arī labu pārvaldību, ētisku rīcību un integritāti. Vēlos atzīmēt, ka informācija par grupu izveidi, locekļu atlases kritērijiem un to sanāksmēm tiek publicēta ECB interneta vietnē. Tāpat ECB ir arī īpašs noteikumu kopums, ar kuru nodrošina integritāti, pārredzamību un pārskatatbildību divpusējās sanāksmēs starp ECB augsta līmeņa amatpersonām un finanšu tirgus pārstāvjiem, kā arī informācija par šādām sanāksmēm parasti tiek iekļauta ierēdņu publicētajos sanāksmju kalendāros.

Protams, ir svarīgi saprātīgā laikā un vienmēr censties šajās sistēmās pienācīgi atspoguļot jaunākās norises un labāko praksi.

 

D. ECB darbība, demokrātiskā pārskatatbildība un pārredzamība

65. Kāda būs jūsu personiskā pieeja sociālā dialoga veidošanai ECB? Kāda ir jūsu nostāja par to, ka ne ES civildienesta noteikumi, ne ES iestāžu nodarbinātības nosacījumi, ne arī Vācijas darba tiesības neattiecas uz ECB darbiniekiem ECB unikālās neatkarības statusa dēļ?

ECB ir ieviesta visaptveroša apspriešanās un informācijas sistēma, kurā ir iekļauti personāla pārstāvji (ievēlēta Personāla komiteja un atzīta arodbiedrība, IPSO). Tajā paredzētas regulāras sanāksmes starp priekšsēdētāju vai viņa pārstāvjiem un personāla pārstāvjiem. Turklāt  Cilvēkresursu ģenerāldirektorātam, kas ar priekšsēdētāja starpniecību ziņo Valdei, ir būtiska nozīme sociālajā dialogā ECB ietvaros, kā arī ECB cilvēkresursu nodaļā. Ar nepacietību gaidu tikšanos ar visiem ECB darbiniekiem, kā arī viņu ievēlētajiem pārstāvjiem. Tā būs arī iespēja uzzināt vairāk par viņu bažām.

Lai arī, kā es to saprotu, ECB darbinieki nav tieši pakļauti ārējās nodarbinātības vai darba tiesību normām, ECB nosaka savu darbinieku nodarbināšanas kārtību, pamatojoties uz Savienības primārajiem tiesību aktiem. ECB ir pienākums piemērot dalībvalstīm kopīgo tiesību principus, vispārējos Eiropas Savienības tiesību principus, kā arī noteikumus, kas ietverti dalībvalstīm adresētajās ES regulās un direktīvās par sociālo politiku. Turklāt Pamattiesību harta ir adresēta visām Eiropas iestādēm.

Visbeidzot, uz ECB nodarbinātības nosacījumiem, kā arī uz to īstenošanu atsevišķos gadījumos attiecas EST veikta izskatīšana tiesā.

 

66. Vai, jūsuprāt, ir nepieciešams paredzēt mehānismus, ar kuriem uzraudzīt un pārskatīt ECB Padomes locekļu rīcību un pamatotību ES līmenī?

ECB kā eurozonas centrālajai bankai un banku uzraudzības iestādei būtu jācenšas panākt visaugstāko labas rīcības un labas pārvaldības standartu ievērošanu, lai aizsargātu savu reputāciju un neatkarību.

Es saprotu, ka nesen pieņemtais augsta līmeņa ECB amatpersonu vienotais rīcības kodekss paredz noteikt stingrus standartus labas rīcības un labas pārvaldības jomā. Ar to tika ieviests visu ECB Padomes, Valdes un Uzraudzības padomes locekļu pienākums reizi gadā publicēt interešu deklarācijas, tādējādi ievērojot Eiropas Parlamenta un nevalstisko organizāciju pieprasījumus un Eiropas Ombuda ieteikumus.

Šīs interešu deklarācijas nodrošina personisku, profesionālu un finansiālu interešu pilnīgu pārredzamību. Nav noteikti finansiālo interešu deklarāciju pieņemamības sliekšņi, un ECB ir uzsvērusi, ka tā piemēro no visām ES finanšu līdzdalības un finanšu darījumu iestādēm visstingrākos uzraudzības noteikumus. Augsta līmeņa ierēdņu interešu pārredzamībā ir iekļauta arī ikmēneša sanāksmju kalendāru publicēšana.

Kopumā šie noteikumi, manuprāt, veido ievērojamu aizsardzības pasākumu kopumu, lai nodrošinātu labu rīcību.

 

67. Eiropas Parlamentam ir būtiska nozīme ECB pārskatatbildības nodrošināšanā. Kādi ir jūsu secinājumi, ja šo situāciju salīdzina ar citām jurisdikcijām (piemēram, ASV Kongress un Federālo rezervju sistēma, Eiropas Parlaments un ECB, AK Parlaments un Anglijas Banka)?

Centrālās bankas neatkarības princips ir ļoti labi kalpojis centrālajām bankām visā pasaulē — tāpat kā arī ECB —, par ko liecina empīriski labi pamatotas attiecības starp neatkarību un cenu stabilitātes uzturēšanu. Tomēr spēcīga centrālās bankas neatkarība ir tikai monētas viena puse. Otra puse ir spēcīga centrālās bankas pārskatatbildība — tā nostiprina centrālās bankas uzticamību, pastiprinot atbalstu tās politikai un uzticēšanos iestādei.

Tādēļ spēcīgas pārskatatbildības attiecību nodrošināšana ir pastāvīga problēma centrālajām bankām un attiecīgajiem parlamentiem. Pēdējos gados ECB un Eiropas Parlaments ir atrisinājuši šo problēmu, izstrādājot pārskatatbildības mehānismus, kas ir ļoti līdzīgi citu lielāko centrālo banku pārskatatbildības mehānismiem. Piemēram, Federālo rezervju sistēmas valdes priekšsēdētājs, šķiet, četras reizes ziņo Kongresam (divas reizes Senātā un divas reizes Parlamentā), bet ECB priekšsēdētājs piecas reizes gadā ziņo Eiropas Parlamentam (četras reizes ECON komitejā un vienu reizi Eiropas Parlamenta plenārsēdē).

Tomēr es uzskatu, ka svarīgāk par salīdzināšanu ar citu jurisdikciju praksi ir tas, ka ECB pārskatatbildības mehānismi joprojām ir samērīgi ar tās uzdevumiem un pienākumiem un nepieciešamības gadījumā tiek pilnveidoti, pamatojoties uz Līgumā noteikto sistēmu un pilnībā ievērojot centrālās bankas neatkarības principu, ņemot vērā iestādes un iedzīvotāju pārskatatbildības prasības. Balstoties uz pastāvošajām attiecībām, būs svarīgi un pašas ECB  interesēs turpināt abu iestāžu auglīgo dialogu, dodot ECB iespējas izskaidrot savus lēmumus un Eiropas Parlamentam iespējas rūpīgai ECB politikas pārbaudei. Šis efektīvais dialogs vēl vairāk uzlabo vispārējo izpratni par ECB politiku un nodrošina labākus ekonomiskos rezultātus — SVF pētījumā konstatēts, ka ekonomika ir noturīgāka, kad tās monetārā politika ir uzticamāka un kad tās neatkarīga centrālā banka dod skaidru informāciju.

 

68. Kā jūs vērtējat monetāro dialogu starp Eiropas Parlamentu un ECB priekšsēdētāju? Kādi pasākumi un turpmākas reformas, jūsuprāt, stiprinātu ECB demokrātisko pārskatatbildību attiecībās ar Eiropas Parlamentu?

Ticu dialogam un viedokļu apmaiņai, tāpēc atzinīgi vērtēju to, ka gadu gaitā ECB un Eiropas Parlaments ir iedibinājuši pārskatatbildības praksi, kas ne vien atspoguļo Līguma prasības, bet ir arī veidojusies krietni plašāka, pilnībā ievērojot centrālās bankas neatkarības principu, kurš arī ir iestrādāts Līgumā.

Piemēram, balstoties uz Līgumā noteikto prasību publicēt ECB gada pārskatu, Eiropas Parlaments tagad reizi gadā pieņem par to rezolūciju un pēc tam nākamajā gadā ECB publisko savu atbildi uz attiecīgo rezolūciju, un tādējādi sekmīgāk veidojas reāls dialogs starp abām iestādēm. Eiropas Parlamenta rezolūcija vēl arvien ir svarīgs aspekts, kas palīdz ECB darīt savu darbu, jo tajā ir izklāstīts Eiropas iedzīvotāju pārstāvju viedoklis par ECB rīcību un politikas nostādnēm.

Turklāt ECB priekšsēdētāja uzklausīšana Eiropas Parlamentā ir bijis viens no galvenajiem forumiem, kur apspriest ECB darbības rezultātus, ļaujot iedzīvotājiem pašiem spriest par to, cik lielā mērā centrālā banka ir gatava un spēj sasniegt savu mērķi. Arī ad hoc sanāksmes ECB Valdes locekļu uzklausīšanai, ko pieprasījis Eiropas Parlaments, ir devušas iespēju mērķtiecīgi apspriest svarīgākos jautājumus, kas ir jārisina. Papildus šai viedokļu apmaiņai ar EP deputātu uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem jāatbild rakstiski, un attiecīgajām ECB priekšsēdētāja atbildēm dialogs starp abām iestādēm ir veidojies plašāk, neaprobežojoties tikai ar sanāksmēm klātienē un pievēršoties jautājumiem, kas bijuši īpaši aktuāli dažām vēlētāju grupām vai kas pēc būtības ir bijuši ļoti tehniski jautājumi.

Un vēl — jauni uzraudzības pienākumi ECB 2014. gadā tika uzticēti, nosakot īpašu kārtību, kādā tiek nodrošināta pārskatatbildība saistībā ar šo jauno uzdevumu. Ievērojot Līgumu un VUM regulu, Iestāžu nolīgumā, kas noslēgts starp Eiropas Parlamentu un ECB, ir izklāstīti ļoti specifiski pārskatatbildības īstenošanas kanāli, lai parlamentārieši varētu rūpīgi pārbaudīt, kā ECB pilda savu uzraudzības funkciju, un attiecīgie kanāli iepriekšējos piecos gados ir plaši izmantoti.

Balstoties uz šo veiksmīgo pieredzi, var veidot vēl spēcīgāku dialogu starp ECB un Eiropas Parlamentu, pilnībā respektējot ECB neatkarību un Eiropas Parlamenta uzdevumu. SVF izpilddirektora amatā esmu nostiprinājusi iestāžu pārredzamības praksi un iestāžu gatavību uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju. Raugoties nākotnē, Eiropas Parlaments un jo īpaši ECON komiteja varētu kļūt par galveno forumu, kas nodrošina ECB pārredzamību un palīdz veidot atklātu un produktīvu dialogu ar ieinteresēto personu, politikas veidotāju un Eiropas iedzīvotāju vēl daudzveidīgāku auditoriju.

 

69. Ko konkrēti ECB varētu darīt, lai nākotnē uz ECB augstākajiem amatiem kandidētu sievietes un lai dzimumu pārstāvība ECB kopumā kļūtu dažādāka? Kā jūs personiski plānojat uzlabot dzimumu līdzsvaru ECB? Kad, jūsuprāt, varētu būt gaidāmi pirmie šo jūsu darbību rezultāti?

Diskusija par dzimumu līdzsvaru centrālo banku darba kārtībā iepriekšējos gados ir kļuvusi nozīmīgāka, un tas ir viens no svarīgākajiem punktiem gan SVF, gan ECB stratēģiskajā programmā. Būtiski ir izmantot šo impulsu, lai uz esošo iniciatīvu pamata panāktu progresu šīs darba kārtības īstenošanā.

Dzimumu līdztiesības problemātika ir komplicēta, un nav universāla risinājuma, kas derētu visiem gadījumiem, lai izskaustu dzimumu nevienlīdzību. Taču mēs zinām, ka ir dažādi instrumenti, kas izrādījušies efektīvi. Tie cita starpā ir mērķtiecīgi pasākumi un progresa pārraudzība saistībā ar talanta pārvaldības ciklu — visos posmos, sākot no pieņemšanas darbā līdz pat paaugstināšanai amatā —, lai mazinātu aizspriedumus un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un tās ir arī darbības, ar ko nodrošina datu stratēģisku izmantošanu, tostarp ārēju salīdzinošo vērtēšanu, ar ko plašāk tiek pārskatīts finanšu pakalpojumu nozares popularizēšanas veids, padarot nozari sievietēm pievilcīgāku, un par paraugu tiek ņemti vīrieši, kas guvuši vislielākās sekmes, strādājot sieviešu vadībā.

Lai panāktu rezultātu daudzveidības un iekļaušanas ziņā, kultūrai un uzvedībai ir jāmainās visos līmeņos — tam ir jānāk no visiem organizācijas darbiniekiem, no vidējā un augstākā līmeņa vadītājiem, un to spriežu pēc savas pieredzes SVF, kas saskārās ar līdzīgām grūtībām, kādas šajā ziņā ir aktuālas ECB. Esmu pārliecināta, ka ECB var panākt vēl nopietnākus uzlabojumus dzimumu līdzsvara ziņā, un līdz ar vairākiem citiem rādītājiem arī vēl vairāk dažādot savu nodrošinājumu ar personālu.

 

70. Kā, jūsuprāt, varētu panākt labāku ECB pārskatatbildību attiecībās ar Eiropas Revīzijas palātu (ERP) produktīvas darbības ziņā? Ciktāl, jūsuprāt, sniedzas ERP pilnvaru robeža? Vai, jūsuprāt, ERP pilnvaras būtu jāinterpretē pēc iespējas plašāk, cita starpā tās attiecinot arī uz piekļuvi visiem attiecīgajiem dokumentiem?

Eiropas Revīzijas palāta (ERP) ir svarīgs Savienības iestāžu struktūras elements, un padoms, ko tā sniedz no malas, bieži vien ir noderīgs, lai vēlreiz pārdomātu jau iestrādātos procesus un lai nezaudētu novatorismu. Tāpēc es pilnībā atbalstu ERP darbu, kura procesā ir nepieciešama piekļuve visiem dokumentiem, kas ir svarīgi ERP pilnvaru īstenošanai.

Attiecībā uz ECB primārajos tiesību aktos ERP ir noteikts konkrēts revīzijas uzdevums, galvenokārt vērtējot, cik efektīvi darbojas ECB vadība. ECB ir izdevīgi saņemt ERP novērtējumu tam, kā pieejamos resursus vislietderīgāk atvēlēt konkrētu mērķu sasniegšanai. Savukārt spriest par būtisku lēmumu saturu un pamatojumu — tas gan nebūtu pienākums, ko pildīt būtu pilnvarota tieši ERP, un tādējādi ir aizsargāta ECB neatkarība.

 

71. Vai, jūsuprāt, standarti, kas noteikti jaunajā direktīvā par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, ECB būtu jāpiemēro savā iekšējā struktūrā? Kad, jūsuprāt, ECB varētu ieviest konkrētas procedūras trauksmes cēlēju aizsardzībai?

Manuprāt, gan iekšēji, gan ārēji trauksmes celšanas kanāli ECB eksistē, taču es arī saprotu, ka iespējas tos uzlabot vēl nav izsmeltas.

Zinu, ka trauksmes cēlēju sistēmas pilnveidošanu ECB Valde ir noteikusi par vienu no savām stratēģiskajām prioritātēm laikposmam no 2018. līdz 2020. gadam. Tā būs iespēja ECB rūpīgi izvērtēt standartus, kuri noteikti attiecīgajos tiesību aktos, piemēram, jaunajā Eiropas Parlamenta 2019. gada aprīļa „Trauksmes cēlēju direktīvā”, kas piedāvā vienotus minimālos standartus trauksmes cēlēju aizsardzībai, un rūpīgi izvērtēt arī citus labākās prakses piemērus, politikas nostādnes un procesus attiecīgās līdzīgās iestādēs, un turklāt izvērtēt Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja un Eiropas Parlamenta ieteikumus.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai ikvienā iestādē būtu izveidota stabila sistēma, kas nodrošina atbilstošus ziņošanas kanālus un trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību. Tas ir izdevīgi pašai ECB, lai šāda sistēma un procesi būtu ieviesti, ne vien tīri riska pārvaldības nolūkā, bet arī ar mērķi stimulēt un iedibināt darbā tādu kultūru un vidi, kurā ir nepārprotami skaidrs, ka neklusēšana ir ne vien atbalstāma, bet ka tā arī tiek sagaidīta visas iestādes un tās darbinieku veselīgu attiecību interesēs.

 

72. Kā jūs vērtējat to, ka Padome vienreiz ir ignorējusi Eiropas Parlamenta atzinumu par ECB Valdes locekļa iecelšanu?

Es ļoti augstu vērtēju Eiropas Parlamenta darbu, jo tas ir ES iedzīvotāju tieši ievēlētu pārstāvju forums, un cita starpā arī pienākumu, kuru Eiropas Parlaments pilda saistībā ar ECB Valdes locekļu amatiem izvirzīto kandidātu pārbaudi, kas ir daļa no Eiropas Parlamenta atzinuma, kuru tas sniedz, kā ir noteikts ES primārajos tiesību aktos. Tomēr tas nav manā kompetencē — izteikt piezīmes par Padomes un Eiropas Parlamenta savstarpējo attiecību jautājumiem.

 

73. Vai jūs pieņemtu piedāvājumu kļūt par ECB priekšsēdētāju, ja Eiropas Parlaments nobalsotu pret?

Esmu pagodināta, ka Eiropadomes locekļi ir uzskatījuši mani par piemērotu kandidāti ECB priekšsēdētāja amatam un ka Ekonomikas un finanšu padome ir pieņēmusi ieteikumu par manu izvirzīšanu. Eiropas Parlamenta atzinumu es personiski uzskatu par svarīgu soli ECB priekšsēdētāja iecelšanas procesā, jo tas liek pamatu uzticamām attiecībām starp ECB un Eiropas Parlamentu pārskatatbildības ziņā. Tāpēc es patiesi ceru, ka šis Parlamenta sastāvs sniegs labvēlīgu atzinumu par Padomes ieteikumu.

 

74. Kādus pasākumus saistībā ar savu uzdevumu pārstāvēt eurozonu starptautiskās struktūrās ECB varētu īstenot, lai uzlabotos pārskatatbildība attiecībās ar Eiropas Parlamentu? Kā nepieciešamību pēc salīdzināmības un kopīgiem globāliem standartiem varētu apvienot ar nepieciešamību atzīt finansēšanas mehānismu specifiku dažādos blokos un apzināties, ka katram no tiem ir savas finansēšanas vajadzības?

Ekonomikas savstarpējā sasaiste pasaules līmenī nozīmē, ka ir vajadzīga spēcīga sadarbība. Kaut gan valstu, kultūru un sistēmu spektrs pasaules līmenī ir stipri dažāds, pasaules finanšu krīze ir apliecinājusi, ka starptautiska sadarbība politikas jomā ir būtiska, lai saglabātu finanšu stabilitāti un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Šādas sadarbības iedibināšanai ir vajadzīgas iestādes un forumi, kur bezkonfrontācijas dialoga ceļā valstis var iegūt uzticēšanos un savstarpēju cieņu. Man bijis gods vadīt SVF, kurš ir aktīvi darbojies, sekmējot dialogu un sadarbību pasaules līmenī un tā veicinot ekonomikas izaugsmi un mazinot vēlmi īstenot tādu politiku, kas kaitētu labklājībai.

Starptautiskajās ekonomikas un finanšu lietās ECB ir svarīga iestāde, kurai uzticas. Piedaloties starptautiskās iestādēs un starptautiskos forumos, tā palīdz sekmēt sadarbību un stabilāku politikas veidošanu pasaules līmenī. Es personiski vienmēr esmu augstu vērtējusi papildvērtību, ko savā novērotāja statusā ECB nodrošina SVF darbā.

Starptautiskās iestādēs un forumos ECB iesaistās, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) un ECB statūtos. Tādējādi saistībā ar visām šīm darbībām funkcionē regulāri pārskatatbildības kanāli. Turklāt es atzinīgi vērtēju to, ka ECB ir publiskojusi starptautisko forumu sarakstu, kuros tā piedalās, un ir paudusi gatavību par savu nostāju attiecīgos starptautiskos forumos informēt Eiropas Parlamentu un ECON komiteju.

 

75. Iepriekš ECB sāka īstenot tādas iniciatīvas kā kopējo kredītu mikrodatu analītisko datubāzi (AnaCredit) un Eiropas iniciatīvu parāda sadalīšanai (EDDI). Kāds uzdevums, jūsuprāt, šādu iniciatīvu īstenošanā būtu jāpilda ECB, un kur jūs nospraustu robežu likumdevēja prerogatīvu kontekstā?

Eurozona ir monetārā savienība, tāpēc tai ir vajadzīga produktīva finanšu tirgus infrastruktūra. Tieši tāpēc Līgumā un ECBS Statūtos ECB un Eurosistēmai ir skaidri noteiktas pilnvaras attiecībā uz finanšu tirgus infrastruktūrām. Turklāt ECB ir ārkārtīgi svarīgi iegūt visus vajadzīgos datus, lai pildītu savus Līgumā noteiktos uzdevumus. Attiecīgi statūtos ir noteikts, ka ECB ar valstu centrālo banku palīdzību ir jāvāc statistikas dati, kas nepieciešami ECB pienākumu izpildei. Tādējādi ECB pilnvarojums dod tai iespēju īstenot ar regulējumu saistītas iniciatīvas konkrētās jomās, piemēram, statistikas un maksājumu sistēmu jomā.

Ja ECB īsteno šāda veida iniciatīvas, ir jānodrošina, ka tā pilnībā ievēro likumdevēja prerogatīvas un strādā, ar likumdevēju cieši sadarbojoties. Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir paredzēts, ka ECB, Eiropas Parlamentam un Padomei statistikas jomā ir kopīga kompetence pieņemt lēmumus par statistikas sagatavošanu. Ir pieņemts saprašanās memorands, kurā skaidri definēti attiecīgie ECB un Eiropas Savienības Statistikas biroja (Eurostat) pienākumi saistībā ar ekonomiskās un finanšu statistikas sagatavošanu ES līmenī. Citos gadījumos par pamatu, kas ES likumdevējam bija nepieciešams, lai ieviestu attiecīgas juridiskās prasības, kalpoja Eurosistēmas ierosme, kā tas bija, piemēram, ar Vienotās euro maksājumu telpas regulu vai Vērtspapīru norēķinu un centrālo depozitāriju regulu.

Ir svarīgi, lai ECB arī turpmāk praksē izstrādātu šādas iniciatīvas atklāti un ar pilnīgu pārredzamību, tādēļ vispirms sabiedriskās apspriešanas procesā uzklausot ieinteresētās personas un tikai pēc tam ar attiecīgu pamatojumu rīkojoties. Tas ļauj ES iedzīvotājiem, tirgus dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām paust savu viedokli par jauno regulējumu, ko izstrādā ECB. Tā ir ne vien nodrošināta pārredzamība, bet arī garantēts, ka ECB var izmantot visas ieinteresēto pušu zināšanas un ieteikumus, un tas savukārt palīdz uzlabot politikas veidošanas procesu.

 

76. Vai, jūsuprāt, jums vai kādam citam augstākā līmeņa ECB darbiniekam būtu jāpiedalās centrālo banku vadītāju un finanšu nozares līderu G30 grupā („Group of Thirty”)?

Lai bez aizspriedumiem rastu pieeju uzdevumu izpildei un to īstenotu, rēķinoties ar dažādām perspektīvām un no tām mācoties, ir absolūti nepieciešama domu apmaiņa ar ļoti daudziem un dažādiem procesu dalībniekiem. G30 ir grupa, kurā apvienojušās ievērojamas personības ar atšķirīgu pieredzi un pasaules redzējumu, un, manuprāt, domu apmaiņa ar šiem cilvēkiem ir intelektuāli bagātinoša un ECB izdevīga.

Uzskatu, ka ir svarīgi, lai, šādi sastrādājoties, ECB amatpersonu rīcība būtu pilnībā pārredzama un lai viņi vadītos pēc stabilas labas pārvaldības sistēmas, ar ko ir ieviesti adekvāti aizsardzības mehānismi.

Es pilnībā atbalstu ECB īstenoto praksi — sniegt informāciju par līdzdalību šādu grupu vai apvienību rīkotajos pasākumos gan pirms, gan pēc attiecīgā pasākuma un mudināt pasākumu rīkotājus augstā līmenī nodrošināt pārredzamību attiecībā uz diskusijas dalībniekiem un tematiem.

Saprotu, ka ECB ir iedibinājusi ļoti stingrus aizsardzības mehānismus, lai sastrādātos ar interešu grupām un jo īpaši ar finanšu tirgus dalībniekiem. Attiecīgie mehānismi ir iestrādāti vienotajā Rīcības kodeksā augsta līmeņa ECB amatpersonām, kura noteikumi attiecas uz visiem ECB Padomes, Valdes un Uzraudzības padomes locekļiem.

 

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

Virsraksts

Eiropas Centrālās bankas prezidenta iecelšana

Atsauces

N9-0023/2019 – C9-0048/2019 – 2019/0810(NLE)

Apspriešanās / piekrišanas pieprasījuma datums

16.7.2019

 

 

 

Atbildīgā komiteja

 Datums, kad paziņoja plenārsēdē

ECON

18.7.2019

 

 

 

Referenti

 Iecelšanas datums

Roberto Gualtieri

18.7.2019

 

 

 

Izskatīšana komitejā

4.9.2019

 

 

 

Pieņemšanas datums

4.9.2019

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

37

11

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gunnar Beck, Stefan Berger, Gilles Boyer, Cristian-Silviu Buşoi, Derk Jan Eppink, Engin Eroglu, Markus Ferber, Jonás Fernández, Frances Fitzgerald, José Manuel García-Margallo y Marfil, Luis Garicano, Sven Giegold, Neena Gill, Valentino Grant, José Gusmão, Enikő Győri, Eero Heinäluoma, Danuta Maria Hübner, Stasys Jakeliūnas, Herve Juvin, Othmar Karas, Billy Kelleher, Ondřej Kovařík, Georgios Kyrtsos, Aušra Maldeikienė, Costas Mavrides, Csaba Molnár, Luděk Niedermayer, Piernicola Pedicini, Dragoş Pîslaru, Luisa Porritt, Jake Pugh, Evelyn Regner, Antonio Maria Rinaldi, Alfred Sant, Joachim Schuster, Pedro Silva Pereira, Ernest Urtasun, Inese Vaidere, Johan Van Overtveldt, Stéphanie Yon-Courtin, Marco Zanni

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Manon Aubry, Carmen Avram, Niels Fuglsang, Eugen Jurzyca, Margarida Marques, Siegfried Mureşan, Ville Niinistö, Irene Tinagli

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alice Kuhnke

Iesniegšanas datums

9.9.2019

 

 

[1] OV C 235, 12.7.2019., 1. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 13. septembrisJuridisks paziņojums