Procedūra : 2019/0817(NLE)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A9-0049/2019

Iesniegtie teksti :

A9-0049/2019

Debates :

PV 16/12/2019 - 16
CRE 16/12/2019 - 16

Balsojumi :

PV 17/12/2019 - 4.10
CRE 17/12/2019 - 4.11

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2019)0093

<Date>{06/12/2019}6.12.2019</Date>
<NoDocSe>A9-0049/2019</NoDocSe>
PDF 469kWORD 113k

<TitreType>ZIŅOJUMS</TitreType>

<Titre>par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšanu amatā</Titre>

<DocRef>(C9-0149/2019 – 2019/0817(NLE))</DocRef>


<Commission>{ECON}Ekonomikas un monetārā komiteja</Commission>

Referents: <Depute>Irene Tinagli</Depute>

EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS
 1. PIELIKUMS FABIO PANETTA DZĪVES APRAKSTS
 2. PIELIKUMS FABIO PANETTA ATBILDES UZ ANKETU
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS

par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšanu amatā

(C9-0149/2019 – 2019/0817(NLE))

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Padomes 2019. gada 10. oktobra ieteikumu (12451/2019)[1],

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ar to ir apspriedusies (C9-0149/2019),

 ņemot vērā savu 2019. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdzsvaru, izvirzot kandidātus amatiem ES ekonomikas un monetāro lietu jomā[2],

 ņemot vērā Reglamenta 130. pantu,

 ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0049/2019),

A. tā kā Eiropadome, 2019. gada 16. oktobrī nosūtot vēstuli, ir apspriedusies ar Parlamentu par Fabio Panetta iecelšanu Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa amatā uz astoņu gadu pilnvaru laiku, sākot no 2020. gada 1. janvāra;

B. tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktā noteiktās prasības un saistībā ar minētā līguma 130. panta prasību par ECB pilnīgas neatkarības nodrošināšanu; tā kā, veicot novērtēšanu, komiteja no kandidāta saņēma dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņam nosūtīto rakstisko anketu;

C. tā kā minētā komiteja 2019. gada 3. decembrī rīkoja pusotru stundu ilgu kandidāta uzklausīšanu, kuras sākumā viņš sniedza paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem,

D. tā kā Eiropas Centrālās bankas Padomē ir Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļi un to deviņpadsmit dalībvalstu centrālo banku vadītāji, kuru valūta ir euro; tā kā līdz šim visi pēdējie minētie ir vīrieši;

E. tā kā Parlaments ir atkārtoti paudis neapmierinātību attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļu iecelšanas procedūru un ir aicinājis uzlabot šīs jomas procedūras; tā kā Parlaments jau agrāk pieprasījis, lai tam laikus tiktu iesniegts dzimumu ziņā līdzsvarots kandidātu saraksts ar vismaz diviem pretendentiem;

F. tā kā 2019. gada 17. septembrī Parlaments sniedza labvēlīgu atzinumu par Padomes ieteikumu iecelt Christine Lagarde par pirmo sievieti Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājas amatā;

G. tā kā sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas Eiropas Centrālās bankas Padomē; tā kā Parlaments pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nav nopietni ņēmušas vērā šo prasību, un aicina valstu un ES iestādes aktīvi strādāt, lai attiecībā uz nākamajām kandidatūrām tiktu panākts dzimumu līdzsvars;

H. tā kā visām ES un valstu iestādēm un struktūrām būtu jāīsteno konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu dzimumu līdzsvaru,

1. sniedz labvēlīgu atzinumu par Padomes ieteikumu iecelt Fabio Panetta par Eiropas Centrālās bankas Valdes locekli;

2. uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Eiropadomei, Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām.

 


 

1. PIELIKUMS FABIO PANETTA DZĪVES APRAKSTS

Fabio Panetta

KONTAKTINFORMĀCIJA

Banca d’Italia

Via Nazionale 91 — 00184, Roma, Italy

e-pasts: fabio.panetta@bancaditalia.it

 

 

 

Dzimis Romā 1959. gada 1. augustā. Precējies, trīs bērnu tēvs.

AKADĒMISKĀ KVALIFIKĀCIJA

1996

1984

1982

 

Doktora grāds ekonomikā un finansēs (Londonas Biznesa skola).

Maģistra grāds monetārajā ekonomikā (Londonas Ekonomikas skola).

Diploms ar izcilību ekonomikā (LUISS universitāte, Roma).

 

Darba pieredze un galvenie amati

Pašlaik:

 

 

 

 

 

 

 

 

Iepriekšējie amati:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Itālijas Bankas vadītāja vecākais vietnieks. Aizstāj vadītāju viņa prombūtnes vai darbnespējas laikā.

Itālijas Apdrošināšanas uzraudzības iestādes (IVASS) prezidents. Šajā amatā viņš ir Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas valdes loceklis. 

Viņš ir Starptautisko Norēķinu bankas valdes vadītāja aizstājējs.

Itālijas locekļa aizstājējs septiņu valstu grupā (G7) un divdesmit valstu grupā (G20).

ESAO 3. darba grupas loceklis. 

Ženēvas Starptautiskā Monetāro un banku pētījumu centra (ICMB) valdes loceklis un Einaudi Ekonomikas un finanšu institūta (EIEF) padomes loceklis.

Viņam piešķirts Itālijas Republikas Nopelnu ordeņa goda tituls.

 

No 2004. līdz 2017. gadam Itālijas Bankas vadītāja pavadošā persona un locekļa aizstājējs Eiropas Centrālās bankas Padomē (vadītāji Antonio Fazio, Mario Draghi, Ignazio Visco).

No 2014. gada līdz 2019. gada jūlijam — VUM uzraudzības valdes loceklis Eiropas Centrālajā bankā.

No 2012. gada līdz 2019. gada maijam — Itālijas Bankas valdes loceklis un vadītāja vietnieks.

Starptautisko Norēķinu bankas valdes loceklis (2013. gadā un no 2015. līdz 2018. gadam).

No 2003. gada līdz 2019. gada jūnijam — Starptautisko Norēķinu bankas Globālās finanšu sistēmas komitejas loceklis.

No 2013. gada — Apdrošināšanas uzraudzības iestādes (IVASS) valdes loceklis.

 

1985. gadā viņš sāka strādāt Itālijas Bankas Pētniecības departamentā. Viņš tika paaugstināts par vadītāju (2000), vecāko vadītāju un Monetārās un finanšu nodaļas vadītāju (2004), Ekonomikas perspektīvas un monetārās politikas departamenta vadītāju (2007) un rīkotājdirektoru Eurosistēmas un finanšu stabilitātes jautājumos (2011).

Pasniedza kursu “Eiropas finanšu sistēmas konkurence un veiktspēja” maģistra grādam Eiropas ekonomikā un starptautiskajās finansēs Romas Universitātē, Tor Vergata (2004–2005).

Pasniedza kursu “Finanšu tirgu teorija un prakse” Ekonomikas fakultātes doktorantūrā, Romas Universitāte, Tor Vergata (1995–1996).

Zinātniskais asistents ekonometrijā Romas LUISS universitātē (1982–1983).

 

CITI AMATI

2010–2012:

2005–2011:

 

1999–2007:

 

2010–2011:

 

 

2005–2006:

 

 

2000–2001:

 

 

 

1999-2002:

 

1998-2000:

Itālijas Bankas Finanšu stabilitātes ziņojuma galvenais redaktors.

Starptautiskā centrālo banku žurnāla valdes loceklis.

Itālijas Bankas gada pārskata un ekonomikas biļetena nodaļu par naudu, kredītiem un finansēm redaktors.

Valsts riska un banku finansēšanas nosacījumu darba grupas priekšsēdētājs, kas atskaitās Globālās finanšu sistēmas komitejai (Starptautisko Norēķinu banka).

Finanšu tirgus svārstīguma izpētes grupas priekšsēdētājs, kas atskaitās Globālās finanšu sistēmas komitejai (Starptautisko Norēķinu banka).

Efektivitātes, konkurences un kredītplūsmu darba grupas priekšsēdētājs kontekstā ar G10 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju atbalstīto pētījumu par banku un finanšu nozares konsolidācijas procesu.

Itālijas Bankas pārstāvis ESAO augsta līmeņa monetāro ekspertu grupā (Parīze).

G10 valstu centrālo banku vadītāju izveidotās Akciju tirgu darba grupas loceklis.

Viņš vadīja seminārus par ekonomikas un finanšu jautājumiem šādās iestādēs: Amerikas Ekonomikas asociācija, Federālo rezervju sistēmas valde, Čikāgas Federālo rezervju banka, Starptautisko Norēķinu banka, Nīderlandes Banka, Federālo noguldījumu apdrošināšanas komisija, Milānas Birža, Itālijas Banku asociācija, Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrija, Consob, Eiropas Universitātes institūts (Florence), Londonas Biznesa skola, Londonas Ekonomikas skola, Bocconi universitāte, Kanādas Banka, Sapienza universitāte, Tor Vergata universitāte, Starptautisko pētījumu centrs, Sociālo pētījumu institūts, Ekonomikas politikas pētniecības centrs (CEPR), Monte Titoli S.p.A., Pāvijas universitāte, Anglijas Banka, Associazione per gli Studi di Banca e Borsa, LUISS universitāte, Milānas Katoliskā universitāte, Ankonas universitāte, Sasāri universitāte, Veronas universitāte, Autorità Garante per la Concorrenza, Associazione Prometeia, Frankfurtes Tiesību un finanšu institūts, Luksemburgas Centrālā banka.

Viņš ir Itālijas Ekonomikas asociācijas, Amerikas Finanšu asociācijas un Amerikas Ekonomikas asociācijas loceklis. Viņš ir publicējis pētījumus par banku darbību un finansēm daudzos Itālijas un ārvalstu žurnālos (skatīt pievienoto sarakstu).

Viņš ir bijis rediģējis Itālijas un ārvalstu žurnālus, tostarp American Economic Review, Quarterly Journal of Economics, Journal of Money, Credit and Banking, Review of Economics and Statistics, Journal of Financial Intermediation, Journal of Banking and Finance, Journal of Development Economics, Journal of the European Economic Association (JEEA), Open Economies Review, Journal of Development Economics, International Review of Economic and Finance, Economic Modelling, Economic Notes, Rivista di Politica Economica, Moneta e Credito, un Politica Economica.

GODALGAS UN STIPENDIJAS

2006

 

1985

 

1983

 

Apbalvojums “Premio Giornalistico Internazionale Santa Margherita Ligure per l’Economia” labākajam rakstniekam ekonomikas jautājumos.

Itālijas Bankas piešķirtā Paolo Andreini stipendija ekonomikas studijām ārzemēs.

Izglītības ministrija piešķirtā stipendija politiskās ekonomikas studijām ārvalstīs.

SVARĪGĀKĀS PUBLIKĀCIJAS

 

SVARĪGĀKIE RAKSTI STARPTAUTISKOS ŽURNĀLOS

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

GRĀMATAS UN MONOGRĀFIJAS

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

CITI RAKSTI un runas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Darba dokumenti

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

“Are Mergers Beneficial to Consumers? Evidence from the Market for Bank Deposits”, with D. Focarelli, The American Economic Review, Vol. 93, No. 4, September 2003 (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 448, July 2002).

“The Interaction between Capital Requirements and Monetary Policy” (2014), with Paolo Angelini and Stefano Neri, Journal of Money, Credit and Banking, Vol. 46, Issue 6, September 2014.

“Do Mergers Improve Information? Evidence From the Loan Market” with Fabiano Schivardi and Matthew Shum, The Journal of Money, Credit and Banking, Vol. 41, No. 4, pp. 673-709, 2009 (also published as Working Paper No. 4961, CEPR, London).

“Why do companies go public? An Empirical Analysis”, with M. Pagano and L. Zingales, Journal of Finance, Vol. LIII, No. 1, 1998.

“The Coordination of Micro and Macro-Prudential Policy in Europe” (2015), with Piergiorgio Alessandri, European Economy, 2015.3.

“Consolidation and Efficiency in the Financial Sector: A Review of the International Evidence”, with D. Amel, C. Barnes and C. Salleo, Journal of Banking and Finance, Vol. 28, No. 10, 2004 (also published as Working Paper 2002-47, Board of Governors, Federal Reserve System).

“The Stability of the Relation between the Stock Market and Macroeconomic Forces”, Economic Notes, 2002, No. 3, (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 393, 2003).

“Will A Common European Monetary Policy Have Asymmetric Effects?”, with L. Guiso, A. Kashyap and D. Terlizzese, Economic Perspectives, Federal Reserve Bank of Chicago, No. 56, 2000 (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 325, 2000).

“Why do Banks Merge?”, with D. Focarelli and C. Salleo, Journal of Money, Credit and Banking, Vol. 34, No. 4, November 2002 (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 361, 1999).

“The Performance of Italian Equity Funds”, with Riccardo Cesari, Journal of Banking and Finance, 26, 2002 (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 325, 1998).

“The stock market as a source of capital: some lessons from initial public offerings in Italy”, with M. Pagano and L. Zingales, European Economic Review, No. 40, 1996.

 “Les interactions négatives entre banques et états”, with Paolo Angelini and Giuseppe Grande, Revue d’économie financière no. 111, September 2013.

  Supplementary pension schemes in Italy: Features, development and opportunities for workers”, with Riccardo Cesari and Giuseppe Grande, Giornale degli economisti e annali di economia, Vol. 67, 1, pp. 21-40, 2008.

 

 

“The impact of sovereign credit risk on bank funding conditions” (2011), published in CGFS Papers No. 43, Bank for International Settlements, Basel (report of the Working Group on Sovereign Risk and Bank Funding Conditions of the Committee on the Global Financial System)

 

“Financial Sector Pro-cyclicality: Lessons from the Crisis” (2009), coordinator (with Paolo Angelini), Banca d’Italia, Questioni di Economia e Finanza (Occasional Papers) No. 44, April.

 

Geneva Reports on the World Economy, No. 9: International Financial Stability, (2007), (with Roger Ferguson, Phillip Hartman and Richard Portes), published by International Center for Monetary and Banking Studies (ICMB) and CEPR.

Il sistema finanziario e il Mezzogiorno. Squilibri reali e divari finanziari (2006), editor, with Luigi Cannari, Cacucci Editore, Bari

Il sistema bancario italiano negli anni novanta. Gli effetti di una trasformazione (2004), Il Mulino, Bologna.

La previdenza complementare in Italia: caratteristiche, sviluppo e opportunità per i lavoratori, with Riccardo Cesari and Giuseppe Grande, Banca d’Italia, Questioni di Economia e Finanza (Occasional Papers) No. 8, May 2008.

“The Recent Behaviour of Financial Market Volatility”, Bank for International Settlements, BIS Economic Papers No. 29, August 2006 (report by the Study Group of the Committee on the Global Financial System). 

Le nuove regole sulla liquidità e la politica monetaria (2014), published in Liquidità e nuove regole sulle banche: calibrazione e impatti, (Series ARIME), Franco Angeli, Milano.

 

 

Central banking in the XXI century: never say never (speech at “Central banking and monetary policy: Which will be the new normal?” Conference), Università Cattolica, Milan, April 2016.

21st Century cash: Central banking, Technological innovation and digital currencies, published in Do we need Central Bank Digital Currency? Economics, Technology and Institutions, Larcier, SUERF Conference Proceedings, 2018.

Why do banks securitize their assets? Bank-level evidence from over one hundred countries in the pre-crisis period, with A.F. Pozzolo, Banca d’Italia, Tema di discussione (Working Papers) n. 1183, 2018.

The Distributional Consequences of Monetary Policy,  18th Annual DNB Research Conference “Distributional implications of the crisis and policy responses”, Amsterdam, 20 November 2015.

On the special role of macroprudential policy in the euro area, in Putting Macroprudential Policy to Work, DNB Occasional Studies, Vol. 12-7 (2014).

Finanza, rischi e crescita economica (speech at Bocconi University Conference “Benchmarking the UK market: A way to create an efficient and effective capital market in Italy?”), Milano, January 2016.

Prudential policy at times of stagnation: a view from the trenches, with P. Alessandri, Questioni di Economia e Finanza della Banca d’Italia (Occasional Papers), n. 300, dicembre 2015.

 “Why banks and supervisors must act now”, with Mark Carney, Financial Times, 11 July 2011.

La transizione verso un sistema finanziario più stabile, Quaderni dell’Associazione per lo Sviluppo degli Studi di Banca e Borsa, n. 287, March 2015.

The European Banking and Capital Markets Unions: Challenges and Risks, speech at International Conference Foundation for European Progressive Studies e Fondazione Italianieuropei, Roma, 6 February 2015.

Crescita economica e finanziamento delle imprese, Rivista AIAF online, 2015, n. 94.

La nuova vigilanza bancaria europea e l’Italia, speech at  “Le Banche Popolari dal XX al XXI Secolo” Conference, Roma, 19 June 2014.

Imprese: una finanza diversa è possibile, SACE MAG, n. 2, 2014.

The negative feedback loop between banks and sovereigns, with P. Angelini e G. Grande, Questioni di Economia e Finanza della Banca d’Italia, (Occasional Papers) n. 213, January 2014.

Un sistema finanziario per la crescita, Conference Proceedings “Il risparmio degli italiani è al sostegno della crescita?”, The Adam Smith Society, Milano, 27 January 2014.

Il credito e il finanziamento delle imprese, speech at Conference “Reload Banking. La banca del domani per un nuovo sviluppo dell’Italia”, Federazione delle Banche di Credito Cooperativo Lazio Umbria Sardegna, Roma 21 June 2013.

Macroprudential tools: where do we stand?, speech at 2013 Banque Centrale du Luxembourg Financial Stability Review Presentation, 14 May 2013.

Banche, Finanza, Crescita, Quaderni dell’Associazione per lo Sviluppo degli Studi di Banca e Borsa, n. 273, March 2013.

Pro-cyclicality of capital regulation: is it a problem? How to fix it?, with P. Angelini, A. Enria, S. Neri e M. Quagliariello, Questioni di Economia e Finanza della Banca d’Italia (Occasional Papers), n. 74, October 2010.

“Domanda e Offerta di Credito in Italia durante la crisi finanziaria”, with Federico Maria Signoretti, Banca d’Italia, Questioni di Economia e Finanza (Occasional Papers) No. 63, April 2010.

An assessment of financial sector rescue programmes, with T. Faeh, G. Grande, C. Ho, M. King, A. Levy, F.M. Signoretti, M. Taboga e A. Zaghini, Questioni di Economia e Finanza della Banca d’Italia (Occasional Papers), n. 47, luglio 2009.

“Evoluzione del sistema bancario e finanziamento dell’economia nel Mezzogiorno”, Moneta e Credito, Vol. LVI, No. 222, June 2003 (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 467, March 2003).

“La trasformazione del sistema bancario italiano e i suoi effetti sulle imprese e sui risparmiatori”, with D. Focarelli, (paper given at the conference “Quarant’anni di Economia a Verona”), Banche e Banchieri, No. 4, 2002.

“Il sistema bancario italiano nell’area dell’euro”, with L. Gambacorta and G. Gobbi, Bancaria, Vol. 57, No. 3, 2001.

“Determinanti e conseguenze delle acquisizioni e fusioni bancarie”, with D. Focarelli and C. Salleo, Banca Impresa Società, No. 1, 1999.

“La congiuntura creditizia in Italia” (paper given at Convegno Sadiba 26) Quaderni dell’Associazione per lo Sviluppo degli Studi di Banca e Borsa, No. 198, March 2003.

“Le banche e i servizi finanziari alle imprese” (paper given at Convegno Sadiba 25), Quaderni dell’Associazione per lo Sviluppo degli Studi di Banca e Borsa, No. 185, March 2002.

“Is There an Equity Premium Puzzle in Italy? A Look at Asset Returns, Consumption and Financial Structure over the Last Century”, with Roberto Violi, Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 339, 1999.

“Portafogli gestiti e tassi di rendimento: alcune considerazioni”, with Riccardo Cesari, Bancaria, No. 1, 1998.

“Innovazioni strutturali nel mercato azionario: gli effetti della contrattazione continua”, with C. Impenna and P. Maggio, in Rapporto IRS sul mercato azionario, Istituto per la Ricerca Sociale, Milano (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 248, 1995).

“La volatilità dei corsi dei CCT e i coefficienti patrimoniali del Comitato di Basilea”, with F. Drudi, il Risparmio, No. 3, 1994.

“I tassi d'interesse reali: l'esperienza degli ultimi trent'anni (1960-1992)”, with A. Levy, in L'alto prezzo del danaro, P. Ciocca and G. Nardozzi (eds.), Laterza, Bari, 1993 (also published in Bancaria, No. 4, 1994).

Privatizzare: come? Spunti da una ricognizione comparata dei casi inglese e francese, with S. Chiri, Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 197, 1993.

“Rischio di tasso d'interesse e coefficienti patrimoniali: un'applicazione di modelli multifattoriali”, with F. Drudi, Finanza, Imprese e Mercati, il Mulino, No. 3, 1992.

“Rischio di tasso d'interesse e coefficienti patrimoniali: un'analisi dei regolamenti SIM”, with F. Drudi, Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 180, 1992.

“Il mercato finanziario italiano nel processo di integrazione economica europea”, Il Risparmio, No. 5, September-October 1992.

“Gli effetti della quotazione internazionale: il caso delle azioni italiane a Londra”, Finanza, Imprese e Mercati, Il Mulino, No. 3, December 1991 (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 156, 1991).

“La struttura fattoriale del mercato azionario italiano”, in Ricerche applicate e modelli per la politica economica, Banca d'Italia, Vol. II, 1991.

“Evoluzione e performance dei fondi comuni mobiliari italiani”, with E. Zautzik, Il rischio azionario e la Borsa, edited by Centro Baffi dell'Università Bocconi (also published in Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 142, 1990).

“Organizzazione ed efficienza del mercato azionario”, Economia, società e istituzioni, October 1989.

Evoluzione recente del sistema finanziario italiano: effetti sull'allocazione del risparmio e sulla struttura dell'intermediazione finanziaria, Atti del Convegno “I gruppi plurifunzionali nelle strategie di mercato delle banche e delle assicurazioni”, Trieste, November 1989.

“Recent Changes in the Organization and Regulation of Capital Markets in Italy”, with C. Caranza and R. Pepe, in Changes in the Organization and Regulation of Capital Markets, Bank for International Settlements, April 1987.

 

 

“Monetary Policy and Macroprudential Policy”, with Paolo Angelini and Stefano Neri, Banca d’Italia, Temi di Discussione (Working Papers) No. 801, March 2011. Also published in European Central Bank, Working Paper No. 1448, July 2012.

Why Do Banks Securitize their Assets?  with Alberto Pozzolo. Mimeo, Banca d’Italia.

The Causes and Consequences of Going Public, with Andrea Generale and Federico Signoretti, mimeo, Banca d’Italia.

How Interest Sensitive is Investment? Very (when the data are well measured), with Luigi Guiso, Anil Kashyap and Daniele Terlizzese, mimeo, Banca d’Italia.

 


2. PIELIKUMS FABIO PANETTA ATBILDES UZ ANKETU

Anketa kandidātam uz šādu amatu:

Eiropas Centrālās bankas Valdes loceklis

(Fabio Panetta)

 

 

A. Dzīves un darba pieredze

 

1. Kādi, jūsuprāt, ir jūsu galvenie profesionālās kvalifikācijas aspekti jautājumos, kas saistīti ar monetāro, finanšu un uzņēmējdarbības jomu, un jūsu nozīmīgākie Eiropas un starptautiskajā līmenī gūtās pieredzes aspekti?

Visu savu profesionālo dzīvi esmu bijis centrālās bankas darbinieks. Es sāku strādāt Itālijas Bankā 1985. gadā un kļuvu par valdes locekli un vadītāja vietnieku 2012. gadā. Tagad esmu vecākais vadītāja vietnieks. Esmu arī Itālijas Apdrošināšanas uzraudzības iestādes (IVASS) priekšsēdētājs, un šā amata pienākumos ir arī būt par Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas valdes locekli.

Kopā ar citiem Itālijas Bankas valdes locekļiem man kā vecākajam vadītāja vietniekam ir pienākums vadīt ikdienas darbu un noteikt iestādes stratēģisko ievirzi visdažādākajos jautājumos. Itālijas Bankas pienākumos cita starpā ietilpst: sniegt ieguldījumu eurozonas monetārās politikas lēmumu pieņemšanā un īstenot tos Itālijā; uzraudzīt gan bankas (vienotā uzraudzības mehānisma ietvaros), gan starpniekus, kas nav bankas; uzraudzīt Itālijas valsts vērtspapīru tirgu un Itālijas tirgus infrastruktūru; uzraudzīt un nodrošināt Itālijas maksājumu sistēmas netraucētu darbību un sniegt maksājumu pakalpojumus eurozonai (mēs strādājam ar TIPS, Target2 un Target2 Securities)[3]; pieņemt makroprudenciālo politiku. Itālijas Banka ir atbildīga arī par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu un vēršanos pret terorisma finansēšanu[4].

Savas karjeras laikā esmu guvis padziļinātu pieredzi plašā centrālās bankas darbību klāstā un esmu uzņēmies vadošo lomu jaunu jautājumu risināšanā. Es sāku strādāt Itālijas Bankas Pētniecības departamentā 1985. gadā, bet 2007. gadā es kļuvu par Ekonomikas perspektīvas un monetārās politikas direktorāta vadītāju. 2011. gadā mani iecēla par rīkotājdirektoru ar uzdevumu koordinēt bankas darbības saistībā ar Eurosistēmu un finanšu stabilitāti. Valdē laika gaitā esmu bijis atbildīgs cita starpā par monetārās politikas operācijām un banku uzraudzību.

Kopš 2004. gada es piedalījos ECB Padomes sanāksmēs — vispirms kā pavadošā persona un pēc tam kā locekļa aizstājējs. Tas man deva iespēju novērot vienotās monetārās politikas pirmos nozīmīgos gadus. Es arī piedalījos politikas veidošanas procesā visā sarežģītajā finanšu un suverēno krīžu laikā. Kopš vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) izveides 2014. gadā līdz 2019. gada jūlijam Uzraudzības valdes locekļa amatā esmu aktīvi palīdzējis izveidot banku savienību (BS).

Dalība starptautiskos forumos man ir ļāvusi tiešā veidā novērot starptautiskās sadarbības nozīmi. Cita starpā esmu bijis Starptautisko Norēķinu bankas (SNB) Globālās finanšu sistēmas komitejas loceklis, ECB Makroprudenciālā foruma loceklis (Uzraudzības padomes loceklis) un SNB valdes loceklis (pašlaik šajā valdē esmu viens no aizstājējiem). Es esmu Itālijas locekļa aizstājējs septiņu valstu grupas (G7) un divdesmit valstu grupas (G20) finanšu ministru un centrālo banku vadītāju sanāksmēs.

Esmu Starptautiskā Monetāro un banku pētījumu centra (ICMB) valdes loceklis Ženēvā.

Man ir ne tikai ilga un daudzveidīga pieredze politikas jautājumos, bet arī akadēmiskā veida pieredze ar publikācijām par monetārajiem un banku jautājumiem starptautiskajos žurnālos.

 

2. Vai jūsu īpašumā ir uzņēmumi vai uzņēmumu daļas, vai arī jums ir citas saistības, kas nebūtu savienojamas ar jums paredzēto pienākumu izpildi, un vai ir kādi personīgi vai citi faktori, ar kuriem Parlamentam būtu jārēķinās, apsverot jūsu izvirzīšanu amatam?

 

Nē. Esmu Itālijas Bankas valdes loceklis, tāpēc es ievēroju augstus standartus tādos jautājumos kā interešu konflikti, konfidencialitāte, ārējās pilnvaras, dāvanu un citu priekšrocību pieņemšanas politika un finanšu investīcijas atbilstoši Bankas pamatvērtībām — neatkarībai, objektivitātei, godīgumam un diskrētumam. Kā bijušais Uzraudzības padomes loceklis es parakstījos un ievēroju Ētikas kodeksu, pārredzamības prasības un investīciju ierobežojumus, kas attiecas uz ECB lēmējinstitūcijām. Kā Itālijas Apdrošināšanas uzraudzības iestādes priekšsēdētājs es ievēroju IVASS Rīcības kodeksa un pārredzamības prasības.

Man nav saiknes ar privātām organizācijām. Man nav ne investīciju, ne līdzdalības nevienā finanšu vai nefinanšu uzņēmumā.

 

3. Kādi būtu pamatmērķi, ko jūs censtos sasniegt savu pilnvaru laikā Eiropas Centrālajā bankā?

 

Stingri īstenojot savu uzdevumu saglabāt cenu stabilitāti, ECB var sniegt vislielāko ieguldījumu spēcīgākas, noturīgākas, pārtikušākas un taisnīgākas Eiropas veidošanā. Nodrošināt, ka ECB īsteno savas pilnvaras saskaņā ar ES Līgumiem, gan pašlaik ir, gan arī turpmāk būs primārais vadošais princips visiem Valdes locekļiem.

Tajā pašā laikā ECB pastāvīgi jāuzmana tās politikas iespējamā neparedzētā ietekme uz finanšu sistēmas stabilitāti, jo īpaši gadījumos, kad tiek izmantoti jauni instrumenti. Šādos apstākļos ir vajadzīga augsta līmeņa modrība, lai pēc iespējas ātrāk konstatētu jebkādu šādu ietekmi; ekonomiskie un finansiālie nosacījumi ir nepārtraukti jāpārbauda visos virzienos bez izņēmumiem un aizspriedumiem. 

Attiecībā uz ECB iekšējo darbību — organizatoriskā kultūra, kas vislabāk var nodrošināt šo mērķu sekmīgu sasniegšanu, ir tāda, kas veicina pragmatiskas, uz datiem balstītas un atvērtas pieejas izmantošanu visos iestādes līmeņos. Ja mani iecels Valdē, es pastāvīgi centīšos vēl vairāk veicināt šādu kultūru.

Kā es sīkāk paskaidrošu turpmākajās atbildēs, ja mani iecels Valdē, es arī centīšos turpmāk attīstīt spēcīgāku iespēju nodrošināšanas kultūru un vienlīdzīgas iespējas neatkarīgi no dzimuma, valstspiederības vai citām atšķirībām.

 

B. ECB monetārā politika

 

4. Kā, jūsuprāt, ECB vajadzētu īstenot savu monetāro politiku pašreizējos makroekonomiskajos apstākļos? Kā jūs vērtējat ECB darbības rezultātus tās primārā  — cenu stabilitātes uzturēšanas — mērķa sasniegšanas kontekstā?

 

ECB darbībām arī turpmāk jābūt vērstām uz tās primāro mērķi — saglabāt cenu stabilitāti eurozonā. Šajā ziņā nesenie dati liecina, ka inflācijas prognoze, šķiet, nesasniedz ECB Padomes noteikto inflācijas mērķi, kas ir zem 2 %, bet tuvu tam, un tādēļ ir nepieciešams īstenot atbalstošu monetāro politiku: ienākošā informācija (gan pamatdati, gan provizoriskā informācija) liecina, ka izaugsmes palēnināšanās ir izrādījusies ilgāka, nekā tika gaidīts vēl tikai pirms dažiem mēnešiem, ņemot vērā joprojām vājo starptautisko tirdzniecību un ilgstošo globālo nenoteiktību, kas jo īpaši skar ražošanu, kā arī kopumā uzņēmumu uzticēšanos un vēlmi investēt. Kā pastāvīgi liecina iepriekšējā pieredze, ilgstoša lejupslīde ražošanas nozarē mēdz izplatīties arī citās svarīgās ekonomikas jomās, piemēram, pakalpojumu nozarē.

Ekonomikā, kas palēninās, gan pašreizējā, gan prognozētā inflācija joprojām ir pieticīga un neatbilst ECB Padomes mērķim. Vēl svarīgāk ir tas, ka pastāv risks, ka pazemināsies mājsaimniecību un uzņēmumu inflācijas prognozes, kas, ja tās netiks salīdzinātas, var apgrūtināt cenu stabilitātes panākšanu. Tas nozīmē, ka monetārās politikas atbalsts ir vajadzīgs, lai nodrošinātu finansēšanas nosacījumu saglabāšanos labvēlīgā līmenī, lai tādējādi stiprinātu investīcijas, uzticēšanos, nodarbinātību un līdz ar to arī algu un cenu pieaugumu.

 

Es uzskatu, ka ECB lielā mērā ir veiksmīgi sasniegusi savu primāro mērķi. Augšup vērstais spiediens uz cenu attīstību ir ticis pastāvīgi ierobežots. Krīzes laikā eurozona saskārās ar nepieredzētu deflācijas risku, un ECB nācās paplašināt savu instrumentu kopumu, pārsniedzot standarta politikas instrumentus. Problēmas, ko radīja šāda situācija, risināja ECB monetārā politika, kas neļāva materializēties deflācijas riskiem un apturēja inflācijas prognožu pazemināšanos, tādējādi atbalstot ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Ekonomiskā analīze un līdzšinējā pieredze citās valstīs liecina, ka deflācija ir smaga slimība, ko ir grūti izskaust un kas var izraisīt ekonomikai nelabvēlīgu dinamisko spirāli, proti, pieprasījuma samazināšanos, mazāku ekonomisko aktivitāti, lielāku bezdarbu un finanšu nestabilitāti, jo īpaši tad, ja ekonomikai ir raksturīgs augsts parāda līmenis.

 

5. Ko jūs domājat par ECB Padomes 12. septembrī pieņemto stimulēšanas pasākumu kopumu un lēmumu par turpmāko virzību? Kā, jūsuprāt, šis lēmums tika pieņemts, jo īpaši ņemot vērā dažu ECB Padomes locekļu publiski paustos iebildumus pēc lēmuma pieņemšanas? Vispārīgāk runājot, kāds ir jūsu viedoklis par monetārās politikas lēmumu pieņemšanas veidu pagātnē, un vai jūs domājat, ka tas būtu jāmaina, turklāt ja jā, tad kā?

 

ECB Padomes septembrī pieņemtais pasākumu kopums bija samērīga un piemērota reakcija uz makroekonomisko situāciju, ko es aprakstīju savā iepriekšējā atbildē. Saskaņā ar ECB primārajām pilnvarām uzturēt cenu stabilitāti lēmuma mērķis bija novērst risku, ka pastāvīgi zemais inflācijas līmenis, ko izraisa ekonomikas vājums, varētu izraisīt pastāvīgu inflācijas prognožu samazināšanos vai pat atkārtotu deflācijas draudu rašanos. ECB Padomes pieņemtais politikas pasākumu kopums sniegs nepieciešamo atbalstu saimnieciskajai darbībai un inflācijai.

Ņemot vērā arī publiskās debates, es saprotu, ka ECB Padomes viedokļi bija vienprātīgi par atbalstošas monetārās politikas nostājas piemērotību. Tajā pašā laikā bija atšķirīgi viedokļi par konkrētiem monetārās politikas instrumentiem, kas bija labāk piemēroti, lai sniegtu nepieciešamo atbalstu izaugsmes un inflācijas perspektīvām. Tas nepārsteidz, jo neskaidrība par atsevišķu nestandarta instrumentu relatīvo ietekmi šajā posmā ir dabiski liela un plaši izplatīta. Es to uzskatu par atklātu un konstruktīvu debašu pazīmi.

Manā pieredzē ECB Padomes monetārās politikas lēmumi vienmēr tiek pieņemti, pamatojoties uz rūpīgu iekšzemes un pasaules ekonomikas un finanšu apstākļu, kā arī dažādu iespēju priekšrocību un trūkumu analīzi. Tas ļauj visiem Padomes locekļiem paust savu viedokli un, kad vien iespējams, censties panākt vienprātību. Ir pieejami atbilstoši noteikumi, lai nonāktu pie lēmuma domstarpību gadījumā. Lielā lēmumu pieņemšanas struktūrā ir neizbēgami un, manuprāt, veselīgi, ka pastāv viedokļu atšķirības. Ieviestā pārvaldība nodrošina ne tikai to, ka vienmēr ir iespējamas godīgas debates, bet arī to, ka ECB Padome vienmēr var pieņemt secinājumus par turpmāko darbību. Kopumā empīriskā analīze liecina, ka ECB Padomes veiktie pasākumi līdz šim ir bijuši efektīvi, atbalstot iekšzemes pieprasījumu un inflāciju.

 

6. Kā jūs vērtējat zemo procentlikmju ietekmi?

 

Manā rīcībā esošie pierādījumi liecina, ka zemu un pat negatīvu procentlikmju ietekme uz ekonomiku kopumā ir bijusi liela un pozitīva. ECB zemo vai pat negatīvo procentlikmju pārnešana uz uzņēmumu un mājsaimniecību finansēšanas nosacījumiem ir noritējusi labi, un to vēl vairāk pastiprināja prognozēto procentlikmju signalizētā ietekme.

Tajā pašā laikā saglabājas zemu un negatīvu likmju blakusparādību risks, ja tās tiek saglabātas ilgāku laiku. Pastāv bažas, ka, pārsniedzot zināmu līmeni, negatīvas politikas likmes var negatīvi ietekmēt mājsaimniecību uzkrājumu un patēriņa paradumus, banku aizdevumu politiku un finanšu starpnieku rentabilitāti. ECB Padomes septembrī ieviestās daudzpakāpju sistēmas mērķis ir mazināt šādas problēmas (palīdzot bankām tikt galā ar tiešajām izmaksām, kas rodas, centrālās bankas kontos uzturot negatīvi atlīdzinātu likviditātes pārpalikumu), lai saglabātu monetārās politikas transmisijas mehānismu.

Zemo procentlikmju vide atbalsta saimniecisko darbību, mudinot arī uzņemties ekonomisko risku. Tomēr pastāv arī bažas, ka dažos tirgus segmentos paaugstināta riska uzņemšanās var apdraudēt finanšu stabilitāti. Ir svarīgi, lai ECB pastāvīgi uzraudzītu šos riskus. Tomēr vairumā gadījumu šādus riskus vislabāk var novērst, izmantojot citas politikas sviras, jo īpaši, ja tie ir lokalizēti konkrētās valstīs vai tirgos. Makroprudenciālās politikas, ko var pielāgot atsevišķu valstu vai nozaru (piemēram, nekustamā īpašuma) apstākļiem, ir vispiemērotākās, lai risinātu jebkādas pārmērīgas aktīvu cenu dinamikas problēmas.

Pašreizējos apstākļos ieguvumi no ECB pasākumiem, tostarp negatīvām likmēm, joprojām pārsniedz iespējamo blakusietekmi. Tomēr ir vajadzīga pastāvīga uzraudzība, lai nodrošinātu, ka šis apgalvojums paliek spēkā. Turpmāk ECB Padome var pārskatīt spēkā esošos pasākumus un lemt par tālākiem ietekmes mazināšanas pasākumiem, ja tiek lēsts, ka dažiem no tiem neto ieguvumi samazinās.

 

7. Ņemot vērā, ka aprit divdesmit gadi kopš euro ieviešanas, vai jūs uzskatāt, ir pienācis laiks pārskatīt ECB monetārās politikas sistēmu?

 

Es apzinos, ka priekšsēdētāja C. Lagarde gan savās atbildēs Eiropas Parlamentam, gan nesenā runā jau ir norādījusi, ka tuvākajā nākotnē tiks sākta stratēģiska pārskatīšana.

Es uzskatu, ka pašreizējais regulējums lielā mērā ir bijis veiksmīgs. Tomēr daudzējādā ziņā pārskatīšana ir piemērota un vajadzīga, ņemot vērā to, ka kopš ekonomiskās un monetārās savienības izveides makroekonomiskā vide ir mainījusies (ne tikai eurozonā, bet arī globālā līmenī), un ir svarīgi izdarīt secinājumus par pieredzi, kas gūta no finanšu krīzes. Citas centrālās bankas regulāri veic politikas pārskatīšanu; iepriekšējā pārskatīšana, ko veica ECB, notika 2003. gadā, tāpēc ir pienācis laiks veikt vēl vienu pārskatīšanu.

Rūpīga pārskatīšana palīdzēs nodrošināt, ka ECB monetārās politikas regulējums joprojām atbilst ECB pilnvarām, kas izklāstītas Līgumā par Eiropas Savienības darbību. Ja mani iecels Valdē, es šīm diskusijām pievērsīšos atklāti, tāpat kā pati priekšsēdētāja. Es ieteiktu ņemt vērā nesenās pārdomas par monetāro politiku un šo nozīmīgo gadu pieredzi gan Eiropā, gan ārvalstīs. Esmu pārliecināts, ka visi Padomes locekļi — ar personāla atbalstu — konstruktīvi, ar apņēmību un entuziasmu sniegtu ieguldījumu šajā pasākumā, nododot savu pieredzi, kā tas vienmēr ir bijis līdz šim.

 

8. Kā jūs nodrošinātu aktīvu iegādes programmas (APP) pārredzamu īstenošanu? Vai piekrītat, ka būtu iespējams nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru iegādes programmu (ABSPP) un trešo nodrošināto obligāciju pirkšanas programmu (CBPP3)?

ECB kā publiskai iestādei ir pienākums būt pēc iespējas pārredzamākai. Pārredzamība, tostarp attiecībā uz monetārās politikas īstenošanas aspektiem, palīdz sabiedrībai izprast ECB monetāro politiku. Savukārt labāka sabiedrības izpratne politikas lēmumus padara ticamākus un efektīvākus un veicina ECB pārskatatbildību. Tas jo īpaši attiecas uz ārkārtas laikposmiem, kad netradicionālie politikas pasākumi ir saprotami jāizskaidro sabiedrībai un pastāvīgi jāatsaucas uz cenu stabilitātes mandātu.

Attiecībā uz aktīvu iegādes programmas (APP) īstenošanu es uzskatu, ka pārredzamības pakāpe jau ir diezgan augsta. ECB savā tīmekļvietnē publicē detalizētu informāciju par ikmēneša iegādēm, kopējiem turējumiem un dzēšanu, kas jāveic katrā AIP apakšprogrammā, un ir pārredzama attiecībā uz principiem, kas nosaka iegādes. Piemēram, ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru programmas gadījumā ECB arī paziņo, kurus emisijas laidienus (augstākās prioritātes, mezanīna vai pašu kapitāla) var iegādāties, kāda ir maksimālā daļa no nopērkamā laidiena neatmaksātās summas un kurus instrumentus var iekļaut pamatā esošo aktīvu portfelī.

Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka centrālo banku pārredzamībai nevajadzētu būt pārāk plašai, jo dažos gadījumos pārmērīga pārredzamība varētu mazināt monetārās politikas pasākumu efektivitāti. Piemēram, ir pamatoti iemesli, kāpēc ECB būtu jāatturas no atsevišķu vērtspapīru precīzu turējumu publicēšanas attiecībā uz konkrētām iepirkuma programmām un kāpēc tai nebūtu jāļauj saviem darījumu partneriem atklāt iepirkto vērtspapīru apjomu un veidu. Faktiski šī informācija varētu ļaut tirgus dalībniekiem mēģināt apsteigt centrālo banku, kas varētu izraisīt potenciāli nopietnu konkrētu vērtspapīru cenu dislokāciju, palielināt Eurosistēmas izmaksas un samazināt programmas efektivitāti. Ierosinājumi, kas palielinātu pārredzamību, bet neizraisītu šos negatīvos blakusefektus, būtu vērtējami atzinīgi, un, ja mani ieceltu ECB Valdē, es apņemtos tos rūpīgi izvērtēt.

 

9. Kā jūs vērtējat riskus, kas saistīti ar uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmu (CSPP)? Kā jūs vērtējat pašlaik pieaugošo CSPP daļu primārajā tirgū un vienlaicīgi valsts sektora aktīvu iegādes programmas pašlaik sarūkošo daļu sekundārajā tirgū?

 

ECB pērk uzņēmumu obligācijas saskaņā ar CSPP primārajā un sekundārajā tirgū un saskaņā ar iepriekš noteiktiem atbilstības kritērijiem un ierobežojumiem attiecībā uz emisiju un emitentu daļu, kur ņemti vērā ar konkrētām nozarēm saistīti riski. Šos noteikumus ex ante papildina ar rūpīgu uzticamības pārbaudi un — pēc iegādes — ar pastāvīgu uzraudzības procesu, lai ierobežotu riskus. Nepareiza risku pārvaldība varētu ietekmēt centrālās bankas uzticamību un reputāciju.

Eurosistēma CSPP iepirkumus pielāgo tirgus apstākļiem, ņemot vērā sekundāro tirgu likviditāti. Iegādēs ņem vērā arī emisijas sezonālos modeļus, un uz tiem attiecas daži izlīdzināšanas mehānismi. Iegādēm izmantotais etalons proporcionāli atspoguļo visus attiecināmos neatrisinātos jautājumus. Tādējādi tirgus kapitalizācija nodrošina katras emisijas jurisdikcijas īpatsvaru etalonā.

CSPP ir efektīvi uzlabojusi eurozonas nefinanšu sabiedrību finansēšanas nosacījumus. Lai gan uzņēmumu obligāciju iegāde ir saistīta ar nedaudz augstāku riska līmeni nekā citi aktīvi, kas tradicionāli ir centrālo banku turējumā, CSPP ir izrādījusies riska ziņā efektīva, ja tiek izvērtēts uzņemtais risks saistībā ar tās ieguldījumu politikas mērķu sasniegšanā. Kopā ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru un segto obligāciju iegādi CSPP var maksimāli palielināt APP tiešo ietekmi uz reālo ekonomiku.

Ņemot vērā ierobežojumus attiecībā uz valsts obligāciju turējumiem un no tiem izrietošos PSPP iespējamības ierobežojumus, salīdzinoši lielāks privātā sektora komponenta ieguldījums uzlabo APP vispārējo elastību (un potenciālo darbības jomu). Tas arī palīdz ierobežot PSPP krājumu iespējamo noviržu apmēru no kapitāla atslēgas (kritērijs, ko izmanto PSPP iepirkumu sadalei starp dažādām valstīm).

Jebkurā gadījumā valsts obligāciju iegādes sekundārajā tirgū joprojām ir APP galvenā sastāvdaļa.

 

10. Kā, jūsuprāt, ECB var veicināt ekonomikas izaugsmi, ekoloģisku pārkārtošanu un pilnīgu nodarbinātību, vienlaikus pildot savu primāro uzdevumu — uzturēt cenu stabilitāti? Vai, jūsuprāt, ir iespējams veikt papildu monetārās politikas pasākumus, kas palielinātu tās pozitīvo ietekmi uz reālo ekonomiku?

 

Līgumā noteikts, ka, neskarot ECB primāro mērķi — uzturēt cenu stabilitāti, ECB atbalsta arī Eiropas Savienības vispārējo ekonomikas politiku, lai sasniegtu tās mērķus. Tie ietver līdzsvarotu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu nodarbinātību un vides kvalitātes aizsardzību un uzlabošanu.

Dažu pēdējo gadu pieredze ir apliecinājusi, ka, saglabājot cenu stabilitāti, ECB veicina eurozonas labklājību. Inflācijas perspektīvas riski nebija izolēti, bet gan cieši saistīti ar vāju izaugsmi, zemu nodarbinātību un algu stagnāciju, pieaugošu nevienlīdzību un draudiem finanšu stabilitātei. Nodrošinot atbalstošu monetāro politiku, ECB pasākumi atbalsta patērētāju izdevumus un investīcijas uzņēmējdarbībā, tādējādi atbalstot izaugsmi un nodarbinātību eurozonā un līdz ar to uzlabojot inflācijas perspektīvas. ECB pasākumi ir palīdzējuši stiprināt eurozonas darba tirgu, kurā kopš 2013. gada vidus ir radīti aptuveni 11 miljoni darbvietu un kurš joprojām ir noturīgs.

Būtiska problēma visai planētai ir tas, kā tikt galā ar klimata pārmaiņām, kas apdraud izaugsmi, labklājību un finanšu sistēmas stabilitāti, un kā veicināt pieejamo dabas resursu ilgtspējīgāku izmantošanu. Lai gan centrālās bankas nav vides politikas darbībai vistuvākās iestādes, tās var un tām ir pienākums darīt savu daļu (skatīt arī atbildi uz nākamo jautājumu).

Itālijas Bankā mēs virzāmies šajā virzienā. Kā Investīciju komitejas priekšsēdētājs es vadīju mūsu pensiju fonda investīciju politiku, lai šīs bažas integrētu mūsu aktīvu sadalē, izslēdzot uzņēmumus, kas darbojas nozarēs, kuras neatbilst ANO Globālā pakta kritērijiem, un dodot priekšroku uzņēmumiem ar labāko vērtējumu vides, sociālajā un pārvaldības jomā. Kopumā jauno kritēriju rezultātā uzlabosies Itālijas Bankas kapitāla portfeļa ietekme uz vidi attiecībā uz kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām (samazinājums par 23 %, kas atbilst -0,76 miljoniem tonnu), energopatēriņu (samazinājums par 30 %, kas atbilst 7,67 miljoniem gigadžoulu) un ūdens patēriņu (samazinājums par 17 %, kas atbilst 6,95 miljoniem kubikmetru). Šie kapitāla portfeļa pēdas nospieduma uzlabojumi ir līdzvērtīgi gada energopatēriņa atcelšanai aptuveni 140 tūkstošiem mājsaimniecību un ūdens patēriņa atcelšanai vairāk nekā 123 tūkstošiem mājsaimniecību. Rezultāti ir nozīmīgi arī siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā — samazinājums ir līdzvērtīgs 185 tūkstošu mājsaimniecību gada emisiju samazināšanai līdz nullei. Raugoties no finanšu viedokļa, šī pieeja nav radījusi sliktāku atdevi vai lielākus riskus.

Itālijas Banka tāpat kā ECB aktīvi piedalās Finanšu sistēmas ekoloģizācijas tīkla darba plūsmās, kuru mērķis ir palīdzēt palielināt informētību par klimata pārmaiņu riskiem centrālo banku kopienā, kā arī valsts un starptautiskajās tehniskajās grupās, kas nodarbojas ar klimata jautājumiem.

Centrālajām bankām būtu arī jāmudina finanšu starpnieki savos lēmumu pieņemšanas procesos integrēt ar klimatu saistītus un sociālus riskus, lai uzlabotu cenu noteikšanu šādiem riskiem un finanšu resursu piešķiršanu virzītu tā, lai šie jautājumi būtu labāk risināmi.

Attiecībā uz papildu pasākumiem reālās ekonomikas uzlabošanai ECB septembrī pieņemtie lēmumi ir veicinājuši un veicina labvēlīgu finanšu apstākļu nodrošināšanu uzņēmumiem un mājsaimniecībām, atbalstot investīcijas, patēriņu, nodarbinātību un algu pieaugumu. Ir svarīgi, lai monetārā politika turpinātu pildīt savus pienākumus. Šie pasākumi ir veicinājuši darbvietu radīšanu eurozonā (laikposmā no 2013. līdz 2019. gadam tika radīti vairāk nekā 13 miljoni darbvietu). ECB un valstu centrālo banku empīriskā analīze liecina, ka šo politiku neto ietekme samazināja ienākumu sadales nevienlīdzību (jo bezdarbs ir galvenais atšķirību cēlonis). 

 

11. Kas, jūsuprāt, ir jādara, lai finansētu Eiropas zaļo kursu?  Kā jūs vērtējat ECB politikas ietekmi uz klimata pārmaiņām? Vai, jūsuprāt, ECB būtu jāpanāk savas aktīvu iegādes atbilstība ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem un Parīzes klimata nolīgumam? Vai ECB aktīvu iegādes programmās būtu jāņem vērā ES taksonomijas regulējums? Kāda varētu būt ECB loma finanšu sistēmas ekoloģizācijas tīklā?

 

Klimata pārmaiņu seku novēršana un pāreja uz sistēmu ar zemu oglekļa emisiju līmeni ir būtisks uzdevums, kam nepieciešami kolektīvi centieni. Šajā sakarā es varu tikai paust gandarījumu par to, ka jaunā Eiropas Komisija ir piešķīrusi prioritāti tik steidzamam jautājumam, kas ietekmēs tagadējo un nākamo Eiropas iedzīvotāju labklājību.

Lai sasniegtu Parīzes nolīgumā noteiktos mērķus, mums ir pareizi jānosaka cenas riskiem, ko rada oglekļietilpīgas darbības, lai stimulētu nepieciešamās izmaiņas ražošanas un patēriņa modeļos. Šajā nolūkā oglekļa cenas noteikšana ir svarīgs politikas instruments, kas ne tikai mainīs relatīvās cenas, bet arī stimulēs augstāku energoefektivitāti. Šī pārveide ir jāīsteno, nodrošinot ar to saistītā sloga taisnīgu sadali un paturot prātā šo politiku sociālās sekas, lai plašāk veicinātu ANO noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu un visneaizsargātāko iedzīvotāju aizsardzību.

Pienākums noteikt piemērotus pasākumus šo mērķu sasniegšanai pirmām kārtām attiecas uz valdībām. Ņemot vērā, ka klimata pārmaiņām ir globāla rakstura ārēja ietekme, šādas politikas koordinācija starptautiskā mērogā šajā jomā ir vērtējama atzinīgi.

Enerģētikas pārkārtošanai, kas vajadzīga, lai ierobežotu emisijas saskaņā ar ES vērienīgajiem mērķiem, būs vajadzīgas ievērojamas investīcijas gan fiziskajā infrastruktūrā, gan nemateriālajā kapitālā (tostarp pētniecībā un izstrādē). Būtiska loma ir ES budžetam un jo īpaši EIB, taču ir jāmobilizē arī privātie finanšu resursi. Šajā ziņā ES var vēl vairāk pastiprināt savus centienus un balstīties uz darbībām, kas jau sāktas saskaņā ar ilgtspējīga finansējuma rīcības plānu.

ECB priekšsēdētāja ir norādījusi, ka viņa diskusijas par to, kā ECB var sniegt ieguldījumu klimata pārmaiņu risināšanā, izvirzīs par vienu no sava pilnvaru laika prioritātēm. Klimata pārmaiņas varētu apdraudēt ekonomikas izaugsmi un finanšu sistēmas stabilitāti un tādējādi ietekmēt vidi, kurā darbojas monetārā politika. Tādēļ ir svarīgi, lai ECB, nepārkāpjot savas pilnvaras, labāk izprastu kanālus, pa kuriem ar klimatu saistītie riski ietekmē ekonomikas un finanšu sistēmu, noteiktu iespējamos satricinājumus, kas attiecas uz īstermiņa un vidēja termiņa inflācijas prognozēm, un iespējamo ietekmi uz monetārās politikas transmisiju, un vajadzības gadījumā rīkotos. 

Finanšu sistēmas ekoloģizācijas tīkla (NGFS) izveide ir bijis nozīmīgs solis uz priekšu, nosakot un veicinot centrālo banku un uzraudzības iestāžu paraugpraksi. Lielākās centrālās bankas — tostarp ECB un Itālijas Banka — aktīvi piedalās šajā tīklā, ņemot vērā ieteikumus, kas līdz šim sniegti NGFS ziņojumos. ECB var sniegt būtisku ieguldījumu, pētot iespējamos veidus, kā vides un klimata riskus integrēt centrālo banku darbībās, un arī izpētot, kā šos riskus iekļaut savā mikroprudenciālajā un makroprudenciālajā uzraudzībā.

Šajā sakarā Itālijas Banka sadarbojas ar Eiropas Banku iestādi, pētot riskus, ko ilgtspējas faktori rada finanšu stabilitātei, izstrādājot metodiku šo risku novērtēšanai un nosakot piemērotus prudenciālos atbildes pasākumus.

Attiecībā uz ECB bilanci jāatzīst, ka pašreizējā atbalstošā monetārās politikas nostāja jau nodrošina ļoti labvēlīgus finansēšanas nosacījumus valdībām, lai finansētu pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Turklāt APP ietvaros ECB ir iegādājusies ievērojamu daudzumu zaļo obligāciju, kas veicina šā tirgus attīstību. Tā kā ilgtspējīgu investīciju iespējas un ilgtspējīgi finanšu produkti kļūst arvien populārāki, palielināsies arī ilgtspējīgu aktīvu (piemēram, zaļo obligāciju) īpatsvars ECB APP.

Šajā sakarā ES ekoloģiski ilgtspējīgu darbību taksonomija un zaļo obligāciju standarti būs svarīgi, lai investoriem nodrošinātu skaidrību un pārredzamību un veicinātu ilgtspējīgu finanšu izaugsmi.

Varētu būt vērts apsvērt, vai uz risku balstīta taksonomija varētu papildināt pašreizējo pieeju un labāk palīdzēt publiskajām iestādēm, tostarp centrālajām bankām, noteikt, kuri aktīvi ir visvairāk pakļauti fiziskiem un pārejas riskiem. Faktiski kopumā šādi riski pašlaik nav pienācīgi atspoguļoti finanšu aktīvu cenās; gaidāmā jauno ES noteikumu par informācijas izpaušanu piemērošana sniegs vairāk informācijas par ilgtspējas profiliem vēl saskaņotākā veidā, kas var uzlabot tirgus dalībnieku patieso vērtējumu.

 

12. Vai, jūsuprāt, ECB būtu jāiegādājas vairāk EIB obligāciju, lai saskaņā ar savu primāro un sekundāro mērķi palīdzētu finansēt ES investīcijas?

 

ECB jau ir iegādājusies obligācijas vairāk nekā 230 miljardu vērtībā, ko emitējusi EIB un citas pārvalstiskas iestādes saskaņā ar tās publiskā sektora iepirkuma programmu. Tā kā EIB ir publiskā sektora struktūra, tās obligācijas var iegādāties tikai sekundārajā tirgū, un kopējam līdzdalības apjomam ir noteikts maksimālais limits. ECB Padome 2016. gadā palielināja šo limitu ES pārvalstiskām obligācijām no 33 līdz 50 % no to apjoma, t. i., pārsniedzot attiecīgo valsts obligācijām noteikto maksimālo apjomu. Pārvalstisko obligāciju neto pirkumi ir atsākušies novembrī kā daļa no PSPP neto pirkumu jaunās kārtas.

Svarīga EIB iezīme ir tas, ka tā pirms vairāk nekā desmit gadiem rīkojās kā zaļo obligāciju emisijas iniciators un turpina aktīvi iesaistīties zaļo obligāciju tirgū mūsdienās. Eurosistēma ir iegādājusies EIB zaļās obligācijas kopā ar citām zaļajām emisijām eurozonā, tādējādi palīdzot finansēt klimata politikas projektus.

 

13. Kā jūs vērtējat ārkārtas likviditātes palīdzības (ĀLP) īstenošanu? Kā varētu uzlabot procesu, kura rezultātā tiek pieņemti lēmumi par ĀLP piešķiršanu?

 

Ārkārtas likviditātes palīdzības (ĀLP) operācijas ir paredzētas tam, lai sniegtu atbalstu maksātspējīgām bankām, kas saskaras ar īslaicīgām likviditātes problēmām. Saskaņā ar ECBS Statūtiem ĀLP nodrošināšana ir valstu atbildības jomā. Līdz ar to lēmums piešķirt ĀLP ir to NCB ziņā, kurām rodas šādu operāciju izmaksas un riski. Galvenie priekšnoteikumi ir bankas maksātspēja vai, ja banka pārkāpj KPR pašu kapitāla prasības, ticams rekapitalizācijas plāns, kā arī pietiekama nodrošinājuma pieejamība, ko akceptē attiecīgā NCB.

Pēdējos gados Eurosistēma ir panākusi svarīgu progresu dažādu NCB ĀLP regulējumu saskaņošanā, apstiprinot visaptverošu ĀLP regulējumu un ĀLP nolīgumu, kas ECB tīmekļvietnē publicēts 2017. gada maijā. Lai novērstu jebkādu iespējamu iejaukšanos vienotajā monetārajā politikā, nolīgumā ir noteikts pienākumu sadalījums un informācijas apmaiņas process starp NCB un ECB. ECB Padome var būt iesaistīta arī lēmumu pieņemšanas procesā atkarībā no operācijas apjoma un ilguma.

 

Pēdējos gados esmu vairākas reizes personīgi iesaistījies ĀLP nodrošināšanā. Pēc manas pieredzes pašreizējās procedūras kopumā ir izrādījušās efektīvas finanšu stabilitātes nodrošināšanā un kaitīgas ietekmes riska ierobežošanā. Pat attiecībā uz nozīmīgām iestādēm, kuras ir tiešā vienotā uzraudzības mehānisma uzraudzībā, NCB ir spējušas precīzi novērtēt elementus, kas vajadzīgi raitai, efektīvai un savlaicīgai rīcībai. Tā rezultātā Eurosistēmas vienotā monetārā politika vienmēr ir tikusi saglabāta, kā prasīts Līgumā.

 

14. Kā, jūsuprāt, būtu jārīkojas ECB, risinot ar virtuālajām valūtām saistītos jautājumus? Kādas iespējas un riskus saskatāt attiecībā uz virtuālajiem aktīviem? Kāds, jūsuprāt, būtu piemērots tiesiskais regulējums virtuālajām valūtām (un jo īpaši “stabilmonētām”)?

 

Jaunākais tehnoloģiskās inovācijas vilnis būtiski maina finanšu pakalpojumu sniegšanu un to dalībnieku būtību, kuri tos sniedz. Blokķēdes tehnoloģija un virtuālie aktīvi ir daļa no šīs revolūcijas. Tie sola efektīvāk pārskaitīt naudu, jo īpaši pāri robežām, taču tas rada būtiskus riskus.

ECB, tāpat kā citas centrālās bankas, pievērš īpašu uzmanību šīm norisēm. Vairāki virtuālo aktīvu un tā dēvēto stabilmonētu aspekti prasa koordinētu publisko iestāžu rīcību ārpus centrālajām bankām (piemēram, jāiesaista nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas iestādes, nodokļu iestādes, standartu noteikšanas iestādes u. c.). Tomēr, ciktāl virtuālo aktīvu, jo īpaši stabilmonētu, mērķis ir atvieglot naudas turēšanu un pārskaitīšanu, to operācijas ietilpst Eurosistēmas maksājumu sistēmu vai maksājumu shēmu uzraudzības sistēmas kompetencē.

Lai gan lēmumu par to, vai virtuālo aktīvu emisija un aprite būtu jāatļauj, pieņem nevis centrālās bankas, bet valdības un parlamenti, ECB ir sava loma to regulēšanā un pārraudzībā, lai izvairītos no draudiem finanšu stabilitātei un nodrošinātu, ka eurozonas maksājumu sistēmas joprojām ir drošas, efektīvas un inovatīvas un spēj apmierināt iedzīvotāju pieaugošo pieprasījumu pēc tūlītējas darbības un ērti lietojamām saskarnēm.

Ņemot vērā tām raksturīgo riskantumu, privātas stabilmonētas varētu nebūt piemērots risinājums, lai nodrošinātu drošus, efektīvus un inovatīvus mazumtirdzniecības maksājumu pakalpojumus. Patiesībā tās rada dažādas grūti risināmas problēmas, ko ir apzinājusi starptautiskā centrālā banku kopiena. Piemēram, G7 valstu pārstāvju vietnieku darba grupas (kurā es piedalījos) nesenajā ziņojumā par globālajām stabilmonētām (GSC) ir norādīts, ka tām bieži vien trūkst skaidras pārvaldības un tiesiskā regulējuma, tāpēc regulatori nevar skaidri noteikt personu, kas atbildīga par lietotāju un investoru aizsardzību. Stabilmonētas apdraud arī darbības noturību, kiberdrošību, datu aizsardzību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu un nodokļu saistību izpildi.

Virtuālo aktīvu un stabilmonētu regulēšanā piemērojamais vispārējais princips ir tehnoloģiskās neitralitātes un proporcionalitātes princips saskaņā ar principu “tā pati uzņēmējdarbība, tie paši noteikumi”. Regulatoriem būtu jākoncentrējas uz jauniem uzņēmējdarbības modeļiem un riskiem, kas izriet no jaunajām tehnoloģijām, kuras netika apsvērtas pašreizējo noteikumu ieviešanas laikā.

Tomēr regulatoru uzdevumu sarežģī informācijas trūkums par konkrētiem projektiem un tas, ka šādu projektu attiecīgie aspekti bieži vien ir provizoriski un neskaidri. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar regulatīvu reakciju šajā posmā varētu nepietikt, lai ierobežotu riskus.

Stabilmonētu iniciatīvas, kas spēj radīt “globālu pēdas nospiedumu”, var radīt plašākas problēmas, un “globāla pēdas nospieduma” sasniegšana nav mazticama hipotēze, ja stabilmonētas atbalsta lielie tehnoloģiju milži. Jebkurš privāts stabilizācijas mehānisms neatkarīgi no tā, cik labi izstrādāts, radīs tirgus risku, kredītrisku vai likviditātes risku. Šie riski varētu mazināt uzticību un izraisīt “skriešanu pēc monētas”, ja nav pēdējās instances aizdevēja.

Kā parāda G7 valstu pārstāvju vietnieku darba grupas (kurā es piedalījos) nesenais ziņojums par globālajām stabilmonētām, arī monetārās politikas transmisijas kanāli var tikt ietekmēti tādā mērā, ka plaši izmantota stabilmonēta varētu padarīt patēriņu un investīcijas mazāk jutīgus pret politikas likmju izmaiņām. Vājākās valstīs, kuru valūta nav iekļauta valūtu stabilizācijas grozā, tas varētu pat izraisīt pilnīgu ekonomikas “dolarizāciju”.

Iestādēm un centrālajām bankām globālo stabilmonētu projektu parādīšanās ir kā trauksmes signāls, uz kuru nevar atbildēt tikai ar atbilstošu regulējumu vien, jo regulējums varētu izrādīties nepietiekams, lai novērstu visus veiksmīga projekta riskus. Mēs nevaram un mums nevajadzētu atturēt tehnoloģijas no mūsu finanšu sistēmas maiņas, padarot to efektīvāku un iekļaujošāku, bet mums ir jāapzinās šo inovāciju tālejošās sekas un jāvirza tās, vajadzības gadījumā tieši iejaucoties to radītajās jaunajās ekosistēmās, lai netiktu apdraudēta finanšu stabilitāte un monetārās politikas efektivitāte.

 

15. Kā jūs vērtējat mijiedarbību starp maksājumu sistēmām un monetāro politiku? Kā, jūsuprāt, ECB kā emisijas centrālajai bankai būtu jārīkojas attiecībā uz centrāla mijieskaita darījumu starpniekiestādēm (CCP)?

Eurosistēmas uzdevums ir veicināt maksājumu un norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību, kas nepieciešama, lai saglabātu finanšu tirgu stabilitāti un ļautu netraucēti īstenot monetāro politiku. Ja maksājumu sistēmas nedarbojas pienācīgi un līdzekļus nevar pienācīgi pārvest starp darījumu partneriem, cenu veidošanas process gan kapitāla, gan naudas tirgū var tikt nopietni traucēts un monetārās transmisijas mehānisms var kļūt nefunkcionējošs.

Maksājumu sistēmas nozīme no monetārās politikas viedokļa ir īpaši liela attiecībā uz lielas vērtības starpbanku darījumiem. Šā iemesla dēļ Eurosistēmai pieder un tā pārvalda eurozonas reāllaika bruto norēķinu sistēmu TARGET2. Šī sistēma, kas veic norēķinus starp banku un banku un veic komercdarījumus un ko izmanto monetāro operāciju īstenošanai, ir atbalstījusi kopēja naudas tirgus izveidi eurozonā, kas ir nepieciešams nosacījums viendabīgai monetāro impulsu pārvadei visās dalībvalstīs.

Tas, cik svarīga monetārās politikas īstenošanai ir maksājumu sistēmas netraucēta darbība, izskaidro arī ECB interesi par centrālo darījumu partneru (CCP) finansiālo un darbības noturību. CCP ir starpnieki starp starpniekiem, kas risina sarunas gan skaidras naudas, gan repo tirgos, un šāda darbība ir saistīta ar lielām likviditātes plūsmām vienas dienas ietvaros. Tas nozīmē, ka saspringtos tirgus apstākļos starpnieku likviditātes vai vērtspapīru nepietiekamība var tikt novirzīta ar CCP palīdzību vai ar to starpniecību, radot potenciāli traucējošu ietekmi. Šādā situācijā ECB var tikt aicināta sniegt ārkārtas likviditātes atbalstu CCP vai bankām, kas piedalās CCP, un tas ir papildu iemesls tam, lai rūpīgi uzraudzītu iespējamos riskus, kas izriet no šīm tirgus infrastruktūrām.

Šie jautājumi ir kļuvuši aktuālāki pēc finanšu krīzes, jo centralizētas tīrvērtes pieaugums pastiprināja CCP sistēmisko nozīmi lielākajās jurisdikcijās. Šajā kontekstā gaidāmā pārskatītā tiesiskā regulējuma (EMIR 2) īstenošana ir apsveicams pavērsiens, jo tas pastiprina ES uzraudzību attiecībā uz sistēmiskiem trešo valstu CCP, kas veic liela apjoma euro denominētu instrumentu tīrvērti, un nodrošina emisijas centrālo banku iesaistīšanos šajā uzraudzībā.

 

16. Cik nozīmīgi, jūsuprāt, turpmāk būs skaidras naudas darījumi salīdzinājumā ar digitāliem darījumiem?

Vairākās ES valstīs skaidra nauda joprojām ir iecienītākais mazumtirdzniecības maksājumu instruments. Tas ir drošs resurss, kas ir tieši pieejams iedzīvotājiem un kam ir unikālas iezīmes, jo tas garantē anonimitāti un to var izmantot bezsaistes darījumos. Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka skaidrai naudai būs svarīga nozīme arī tuvākajā nākotnē. Tādēļ centrālajām bankām ir jāturpina nodrošināt augsta līmeņa efektivitāti šā instrumenta ražošanā un apritē. 

Tomēr eurozona, tāpat kā citas jurisdikcijas, saskaras ar lielām izmaiņām gan pieprasījumā, gan maksājumu pakalpojumu sniegšanā, ko veicina inovācijas digitālajā ekosistēmā. Šādā jaunā vidē digitālie darījumi kļūst arvien populārāki, un galu galā tie var kļūt svarīgāki nekā skaidra nauda. Jaunu tehnoloģiju ieviešana maksājumu pakalpojumu sniegšanā ir jāveicina tādā mērā, lai lētāki, ātrāki un drošāki pakalpojumi palielinātu konkurenci un finansiālo integrāciju, uzlabojot iedzīvotāju labklājību.

17. Kāds ir jūsu viedoklis par euro banknotēm ar lielu nominālvērtību?

Eurosistēmai ar zemām izmaksām jāgarantē augstas kvalitātes euro banknošu pieejamība eurozonas iedzīvotājiem. Tai jānodrošina dažādu nominālvērtību banknošu līdzsvarota piegāde, ņemot vērā, ka mazas nominālvērtības banknotes plaši izmanto mazas vērtības mazumtirdzniecības darījumos.

Augstas nominālvērtības banknotes galvenokārt izmanto pilnīgi likumīgiem mērķiem, piemēram, lai iegādātos dārgas preces vai pakalpojumus vai vērtības uzkrāšanai. Vērtības uzkrāšanas motīvs ir raksturīga iezīme tādām valūtām kā euro un dolāram, ko izmanto kā rezerves aktīvu. ECB lēš, ka ievērojama daļa (aptuveni viena trešdaļa) no euro banknošu atlikušā krājuma pieder ārpus eurozonas esošiem aģentiem; vērtības uzkrāšanas motivācija šai euro krājumu daļai, visticamāk, ir būtiska, lai gan to ir grūti novērtēt precīzi.

Tajā pašā laikā bažas par to, ka pieprasījumu pēc banknotēm ar lielu nominālvērtību var veicināt arī nelikumīgas darbības, ir mudinājušas Eurosistēmu vispirms apturēt 500 EUR banknošu izgatavošanu (2016. gada maijā) un pēc tam pārtraukt to emisiju (2019. gada janvārī; attiecībā uz Vāciju un Austriju emisija tika izbeigta 2019. gada aprīlī). Tā rezultātā apgrozībā esošo 500 EUR banknošu apjoms laika gaitā samazināsies; visas apgrozībā esošās 500 EUR banknotes saglabās savu vērtību, tās varēs atkārtoti laist apgrozībā un tās būs likumīgs maksāšanas līdzeklis.

18. Kā jūs vērtējat neviendabīgos monetāros nosacījumus un kredītu pieejamību eurozonā, un kā tas, jūsuprāt, ietekmē vienotu ECB monetāro politiku?

 

ECB pēdējos desmit gados veiktie monetārie pasākumi ir devuši būtisku ieguldījumu monetāro nosacījumu un kredītu pieejamības neviendabīguma mazināšanā eurozonas valstīs. Finanšu un valsts parāda krīzes laikā ievērojamās atšķirības izmaksās un piekļuvē kredītiem apdraudēja ECB monetārās politikas vienotību un transmisijas mehānisma darbību. ECB drosmīgā un nepieredzētā atbildes reakcija un tās gatavība izlēmīgi rīkoties savu pilnvaru ietvaros, lai saglabātu euro, ir bijusi izšķirīga, kliedējot bailes par eurozonas sabrukumu, atjaunojot finanšu tirgu vienmērīgu darbību un uzlabojot monetāro stimulu transmisiju visās eurozonas valstīs.

Kopš tā laika ECB ir turpinājusi pildīt savas pilnvaras un reaģēt uz makroekonomisko perspektīvu pasliktināšanos, veicot būtiskus atvieglošanas pasākumus, tostarp mērķtiecīgas ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas. Ar šiem lēmumiem ir izdevies samazināt aizdevumu likmes uzņēmumiem un mājsaimniecībām un vēl vairāk samazināt eurozonas naudas un kredītu tirgu sadrumstalotību. Šiem labvēlīgākiem un viendabīgākiem monetārajiem nosacījumiem ir bijusi izšķiroša nozīme banku aizdevumu darbības atjaunošanā pēdējos gados un privāto ieguldījumu un patēriņa atbalstīšanā.

 

19. Vairākas ES dalībvalstis gatavojas pievienoties eurozonai. Kā, jūsuprāt, nākamajos desmit gados varētu nepieļaut atšķirību veidošanos starp eurozonas dalībvalstīm, ņemot vērā ekonomikas stāvokli kandidātvalstīs? Kāds ir eurozonas paplašināšanās vēlamais ekonomiskais scenārijs?

 

Visām ES dalībvalstīm — izņemot Dāniju un Apvienoto Karalisti, kurām ir izņēmuma klauzula — ir pienākums pievienoties ekonomiskajai un monetārajai savienībai, t. i., galu galā ieviest euro. Tomēr nav konkrēta grafika tā izdarīšanai, un katras dalībvalsts gatavība un vēlme noteiks vienotās valūtas ieviešanas laiku. Katras dalībvalsts ekonomikas, finanšu un institucionālā politika noteiks tās gatavību pievienoties eurozonai.

ECB un Komisija savos attiecīgajos konverģences ziņojumos regulāri novērtē progresu Māstrihtas kritēriju izpildē un konverģences ilgtspēju katrā valstī, kas nav eurozonas dalībniece.

Vienotais uzraudzības mehānisms (VUM) 2014. gada 4. novembrī sāka uzraudzīt visas eurozonas bankas. Tādēļ tagad, lai ieviestu euro, ir vajadzīga arī dalība VUM. Tas nav viegls uzdevums, tādēļ dalībvalstīm, kuras tuvojas euro ieviešanai, būtu cieši jāsadarbojas ar ECB veikto banku uzraudzību. Tam var būt nepieciešama apņemšanās veikt īpašas reformas.

Šie pienākumi katrai valstij ir atšķirīgi, un tas šķiet vispiemērotākais veids, kā garantēt netraucētu dalību valūtas maiņas mehānismā un galu galā ieviest vienoto valūtu.

 

20. Kādi galvenie riski/iespējas turpmāk sagaida euro?

 

Nesen tika atzīmēta euro divdesmitā gadadiena, un to pašlaik atbalsta rekordliels skaits — 76 % eurozonas iedzīvotāju. Veselai paaudzei euro ir vienīgā valūta, ko tā jelkad ir pazinusi. Plašākā nozīmē eiropieši uzskata, ka tas ir visuzskatāmākais Eiropas vienotības simbols. Krīzes laikā atbalsts vienotajai valūtai joprojām saglabājās augstā līmenī, tādējādi atbalstot politisko apņēmību nodrošināt eurozonas integritāti.

Euro ir devis būtiskus ieguvumus visiem iedzīvotājiem, pirmām kārtām aizsargājot viņu pirktspēju. Vidējā gada inflācija kopš euro ieviešanas ir bijusi 1,7 %, kas ir ievērojami zem vidējiem rādītājiem pirms euro ieviešanas pat tajās dalībvalstīs, kurās cenu stabilitātes saglabāšanā ir bijuši ievērojami rezultāti. Euro ļauj pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības. Likvidējot valūtas maiņas kursa riskus un konkurences devalvācijas iespēju starp jurisdikcijām, tas ir būtiski samazinājis darījumu izmaksas un atvieglojis tirdzniecības integrāciju, sniedzot labumu klientiem, pateicoties zemākām cenām, un uzņēmumiem, tostarp MVU, ar stingrākām vērtību ķēdēm. Euro tiek plaši pieņemts finanšu darījumos visā pasaulē. Tas atvieglo eurozonas uzņēmumu starptautisko tirdzniecību. Turklāt eurozonas valstīm kopā ir nozīmīgāka ietekme starptautiskajā ekonomikas un finanšu jomā tādos jautājumos kā starptautisko finanšu tirgu regulējums. Dažas no euro sniegtajām priekšrocībām ir guvušas arī tās valstis, kuras nav eurozonā un kuru valūtas maiņas kurss ir cieši piesaistīts vienotās valūtas vērtībai.

Šo progresu var saglabāt un stiprināt ar spēcīgāku un pilnīgāku ekonomisko un monetāro savienību, kas ietver gan kapitāla tirgus, gan banku savienību, kā arī stabilu ekonomikas politiku. Ekonomiskā konverģence starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka euro sniegtās priekšrocības tiek izmantotas visā eurozonā un visās sabiedrības daļās.

Euro noteikti saskaras arī ar jaunām un svarīgām problēmām, piemēram, digitalizāciju un kriptoaktīviem, kiberdrošību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. ECB savas kompetences ietvaros palīdz risināt šīs problēmas un pieņemt pārmaiņas un inovāciju. Piemēram, ECB aktīvi rīkojas, un tai ir katalizatora loma drošākas, inovatīvākas un integrētākas maksājumu sistēmas izveidē eurozonā. 

 

21. Kādi, jūsuprāt, ir paši svarīgākie riski un grūtības, ar ko būs jāsaskaras ECB?

 

Raugoties nākotnē, centrālajām bankām būs jāizvēlas piemērota monetārā sistēma, lai risinātu globālos makroekonomiskos scenārijus, kam raksturīgas jaunas problēmas, piemēram, protekcionisms, ģeopolitiskie riski, sabiedrības novecošana attīstītajās ekonomikās, kas var izraisīt pastāvīgi zemu izaugsmi, zemu inflāciju un zemas procentu likmes. Arī ekonomiskā nenoteiktība nākotnē, visticamāk, palielināsies.

Ir svarīgi atgādināt, ka vairāku centrālo banku pēdējo desmit gadu laikā īstenotie netradicionālie pasākumi ir reakcija uz pašreizējo scenāriju, nevis tā cēlonis, un ka daudzi pētījumi liecina, ka bez tiem situācija būtu daudz sliktāka, jo īpaši reālās ekonomikas ziņā. Ja problēmas netiek apzinātas un netiek veikta savlaicīga, samērīga un, ja nepieciešams, inovatīva rīcība, lai risinātu šādas problēmas, galu galā vēlāk var būt nepieciešama vēl stingrāka reakcija.

Tajā pašā laikā, kā es norādīju iepriekšējā atbildē, joprojām būs ļoti svarīgi pastāvīgi uzraudzīt netradicionālo pasākumu blakusparādības un neto ieguvumus — piemēram, pēc zināma līmeņa negatīvas politikas likmes var negatīvi ietekmēt banku kreditēšanas praksi un finanšu starpnieku rentabilitāti (zemāka rentabilitāte varētu ietekmēt banku kreditēšanas politiku un tādējādi arī monetārās politikas transmisiju).

Dažos tirgus segmentos pārmērīgais risks, ko uzņemas investori un finanšu starpnieki, var radīt risku finanšu stabilitātei, un vajadzības gadījumā tas būs nekavējoties jānovērš, aktīvāk izmantojot makroprudenciālos instrumentus.

Ņemot vērā finanšu vides pieaugošo sarežģītību un politikas pasākumu attīstību, ECB var nākties pielāgot savu saziņu, lai skaidri izskaidrotu savu politiku plašākai sabiedrībai. Tikai tad, ja iedzīvotāji — darba ņēmēji, noguldītāji, investori, pensionāri — saprot savas centrālās bankas lomu, mērķus un politiku, viņi var veidot reālas prognozes attiecībā uz sevi un plānot savu nākotni. Tas palīdzēs noteikt vēlamo plašāku ekonomikas politikas pasākumu kopumu un eurozonas turpmāko ekonomisko virzību.

Es jau minēju, ka ECB būs arī jāiesaistās plašākās debatēs par to, kā tā var vislabāk palīdzēt risināt klimata pārmaiņu radītās problēmas.

Vēl vienu problēmu rada notiekošās digitālās pārveides ietekme uz ekonomikas un finanšu sistēmu. Jaunu tehnoloģiju integrēšana finanšu pakalpojumu sniegšanā (finanšu tehnoloģija) ir jāveicina tādā mērā, lai lētāki, ātrāki un drošāki pakalpojumi palielinātu konkurenci, uzlabotu cilvēku labklājību un uzlabotu visnelabvēlīgākajā situācijā esošo personu finansiālo integrāciju. Tomēr vieglāka piekļuve mazāk regulētiem pakalpojumiem rada arī jaunas problēmas. Lai gan daži no tiem, piemēram, patērētāju aizsardzība, neietilpst ECB pilnvarās, centrālajām bankām neapšaubāmi ir būtiska loma attiecībā uz to, lai veicinātu vienmērīgu pāreju uz nākotnes maksājumu vidi.

Arī centrālās bankas ievieš jaunās tehnoloģijas. Itālijas Banka jau pirms vairākiem gadiem sāka izmantot mašīnmācīšanās un lielo datu tehnoloģijas. Tagad tos cita starpā izmanto, lai uzlabotu makroekonomikas prognozes, identificētu anomālus darījumus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas nolūkā un aprēķinātu finanšu riska reāllaika rādītājus.

Lielu dalībnieku ienākšana finanšu nozarē un globālu digitālo valūtu iespējama ieviešana ir saistīta ar problēmām — attiecībā uz bankām, nodokļu saistību izpildi, patērētāju un privātuma aizsardzību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas konstatēšanu un kiberrisku. Monetārās politikas un finanšu stabilitātes jomā var rasties problēmas.

Šie procesi jāpārvalda ar ciešāku sadarbību starp publiskajām iestādēm globālā līmenī. Centrālās bankas izmanto ievērojamus resursus, lai uzraudzītu riskus un nodrošinātu cenu un finanšu stabilitāti. G7 valstu pārstāvju vietnieku darba grupas (kurā es piedalījos) nesenajā ziņojumā par globālajām stabilmonētām ir sniegta padziļināta analīze un ievirze turpmākai rīcībai.

 

22. Kādi ir ar Brexit saistītie riski finanšu stabilitātei? Kāda, jūsuprāt, ir ECB loma šo risku novēršanā?

 

Izstāšanās termiņa pagarināšana, ko Eiropadome Apvienotajai Karalistei piešķīra līdz 2020. gada 31. janvārim, ir tikai laika ziņā pavirzījusi uz priekšu, bet nav samazinājusi bezlīguma Brexit risku. Politiskā nenoteiktība joprojām pastāv, un šis risks var atkal materializēties, beidzoties pašreizējam pagarinājumam. Bezlīguma scenārijs varētu izrādīties ļoti dārgs, un tas varētu radīt ievērojamus nestabilitātes draudus finanšu tirgos.

ECB un valstu iestādes tam ir labi sagatavotas. ECB un Anglijas Banka ir vienojušās par valūtas mijmaiņas līgumu, kas ļaus katrai centrālajai bankai piedāvāt banku nozarei likviditāti otras valsts valūtā. Tam būtu jāatbalsta tirgu pienācīga darbība un jānovērš ietekme uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem. ECB arī uztur labvēlīgus likviditātes nosacījumus un nodrošina plaša mēroga monetāro pielāgojumu. Tā varētu veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, ja euro zonā pasliktinātos finansējuma un likviditātes apstākļi.

Gan publiskās iestādes, gan privātais sektors ir sagatavojušies bezlīguma Brexit scenārijam. ES un valstu līmenī ir pieņemti pasākumi, lai vajadzības gadījumā novērstu iespējamos traucējumus, jo īpaši pārrobežu finanšu pakalpojumu jomā (piemēram, centralizēta tīrvērte, MREL instrumentu atbilstība, līgumu nepārtrauktība un banku un finanšu licences).

ECB un valstu iestādes ir vairākkārt uzsvērušas, ka ir svarīgi, lai tirgus dalībnieki turpinātu sagatavošanos un veiktu visus nepieciešamos pasākumus ar Brexit saistīto risku novēršanai. Jo īpaši bankām būtu jāpabeidz ārkārtas rīcības plānu īstenošana, un Brexit sekas būtu pilnībā jāņem vērā atveseļošanas plānos un noregulējuma pieejās.

Strauju izmaiņu riski potenciāli varētu rasties arī izstāšanās līguma ratifikācijas gadījumā. Pēc ratifikācijas pārejas periods ilgs līdz 2020. gada 31. decembrim, paredzot iespējamu pagarinājumu par vienu vai diviem gadiem. Pārejas posma laikā Apvienotajā Karalistē turpinās piemērot ES tiesību aktus, kamēr ES un Apvienotā Karaliste risinās sarunas par nolīgumu par turpmākajām attiecībām. Pārejas posma beigās, ja nolīgums netiks parakstīts, divpusējās attiecības atgriezīsies pie standarta noteikumiem, kas paredzēti starptautiskajās tiesībās, piemēram, VVTT (Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību) attiecībā uz preču tirdzniecību un VVPT (Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību) attiecībā uz pakalpojumu tirdzniecību. Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem piekļuve tirgum tiks balstīta uz ES līdzvērtības regulējumu, kam ir daudz šaurāka darbības joma nekā vienotajai pasei.

23. Vai uzskatāt, ka pašreizējā ekonomikas pārvaldības sistēma veicina prociklisku fiskālo politiku? Vai pašreizējā sistēma nodrošina īstos stimulus publiskā sektora investīcijām? Kādas reformas, jūsuprāt, šai sistēmai būtu vajadzīgas? Kāds ir jūsu viedoklis par turpmāku Eiropas mēroga saskaņošanu uzņēmumu ienākuma nodokļu jomā?

Fiskālā politika ir būtisks stabilizācijas instruments jebkurai valstij un vēl jo vairāk tām valstīm, kurām ir kopīga valūta, jo monetārā politika ir vērsta uz visas monetārās zonas ekonomiskajiem apstākļiem un nevar novērst asimetriskus satricinājumus. Lai saglabātu pienācīgu fiskālo telpu, katrai valstij ir jāīsteno vidēja termiņa budžeta mērķi, kuros ņemts vērā tās izaugsmes potenciāls un parāda līmenis.

Pašreizējais Stabilitātes un izaugsmes pakts šajā ziņā ir devis dažādus rezultātus. 2018. gadā ES un eurozonas kopējais deficīts samazinājās līdz zemākajam līmenim kopš 2000. gada, un attiecīgā kopējā parāda attiecība pret IKP turpinās samazināties. Tomēr vairākas valstis ir panākušas nelielu progresu valsts parāda un deficīta līmeņa samazināšanā, kā rezultātā fiskālās manevrēšanas iespējas ir nevienmērīgi sadalītas starp dalībvalstīm, un dažos gadījumos to gandrīz vispār nav.

Fiskālā piesardzība ir galvenokārt dalībvalstu atbildība, bet fiskālie noteikumi, iespējams, nav radījuši šajā ziņā pietiekamus stimulus visām valstīm. Eiropas Fiskālā padome un citi ir uzsvēruši, ka noteikumi ir pārāk sarežģīti un pārmērīgi balstās uz tādiem nenovērojamiem mainīgajiem lielumiem kā starpība starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu. Bažas raisa arī tas, ka SIP trūkst noteikumu vai instrumentu, lai virzītu eurozonas fiskālo nostāju kopumā, un ir gūti nelieli panākumi publisko finanšu kvalitātes uzlabošanā neatkarīgi no fiskālās nostājas.

Pamatojoties uz šīm bažām un to, ka noteikumi nenodrošināja plašu stabila fiskālā stāvokļa sasniegšanu ekonomiski labvēlīgos laikos, bija vērojams fiskālās manevrēšanas iespēju trūkums, jo īpaši 2012.–2013. gada lejupslīdes laikā, kas izraisīja procikliskus fiskālos ierobežojumus un nelabvēlīgu makroekonomikas politikas pasākumu kopumu eurozonā. Publiskās investīcijas, kas izteiktas kā daļa no IKP, kopš 2009. gada arī ir ievērojami samazinājušās ES un eurozonā — kopumā par vairāk nekā 20 %, lai gan ne visās valstīs.

Šie trūkumi liecina par to, ka varētu būt nepieciešama Eiropas fiskālās pārvaldības sistēmas pārskatīšana. Viena no šajā sakarā ierosinātajām iespējām ir pieņemt vienu ilgtermiņa parāda mērķi apvienojumā ar vienu darbības instrumentu, piemēram, noteikumu par izdevumiem. Vienkāršošana ir nepieciešama, taču ir svarīgi izvairīties no tā, ka pārmērīgs attālums starp ilgtermiņa mērķi un darbības instrumentu nenodrošina valstīm pareizos fiskālās piesardzības stimulus. Papildus kontrolei pār valsts izdevumu pieaugumu valdībām būtu arī jāuzlabo savu izdevumu kvalitāte, palielinot produktivitāti veicinošu ieguldījumu daļu savā tēriņiem pieejamajā līdzekļu kopumā.

Ir svarīgi atzīmēt, ka noteikumu pārskatīšana var būt tikai daļa no problēmas risinājuma. Krīze ir uzsvērti parādījusi, ka stabila valsts fiskālā politika ne vienmēr ir pietiekama, jo dziļi un ieilguši ekonomikas satricinājumi var pārsniegt valsts politikas telpu, radot nevēlamu negatīvu privātā un publiskā sektora izdevumu samazinājumu virkni. Tas uzsver vajadzību pēc stimulējošām un atbilstoša lieluma eurozonas fiskālajām spējām, lai nodrošinātu makroekonomikas stabilizāciju.

Šo uzdevumu nevar izpildīt, tikai koordinējot valstu politiku. Fiskālā telpa un makroekonomiskie apstākļi dažādās valstīs atšķiras, un fiskālā telpa ne vienmēr ir pieejama tur, kur tā būtu visvairāk vajadzīga. Dalībvalstu politika galvenokārt reaģē uz apstākļiem valstī, nevis uz norisēm eurozonā. Pat pieņemot, ka valstu politikās ņemtu vērā eurozonas vajadzības, blakusietekme starp valstīm joprojām būtu diezgan ierobežota. Tāpēc ir vajadzīga apjomīga kopīga fiskālā kapacitāte apvienojumā ar efektīviem fiskālajiem noteikumiem.

Turpmāka uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes saskaņošana varētu sniegt lietderīgu ieguldījumu vienotā tirgus, banku savienības un kapitāla tirgu savienības darbībā. Agresīva nodokļu prakse var kavēt konkurenci, samazināt nodokļu ieņēmumus, un iedzīvotāji to var uzskatīt par negodīgu. Tas var apdraudēt dalībvalstu kohēziju, kam ir izšķiroša nozīme Eiropas veidošanas veicināšanā.

 

24. Vai, jūsuprāt, eurozonai ir nepieciešams drošs Eiropas aktīvs ne tikai, lai palīdzētu stabilizēt finanšu tirgus un ļautu bankām mazināt savu pakļautību valsts parādam, bet arī lai atvieglotu pareizu monetārās politikas transmisiju? Kā to varētu panākt?

Droši aktīvi ir jebkuras finanšu sistēmas pamatelements un etalons efektīvai cenu noteikšanai riskantiem aktīviem. Šo iemeslu dēļ tie ir būtiski banku starpniecībai.

Droši aktīvi tiek uzskatīti par pašreizējā vidē nepietiekamiem, un tiek uzskatīts, ka to trūkums var negatīvi ietekmēt finanšu tirgus, banku sektoru, monetārās politikas īstenošanu un ekonomikas izaugsmi. Finanšu krīze ir pastiprinājusi ieguldītāju vēlmi saglabāt drošību, faktiski samazinot drošu aktīvu pieejamību. Tajā pašā laikā vairāki faktori (piemēram, jaunas regulatīvās iniciatīvas, demogrāfiskās norises ekonomiski attīstītajās valstīs) ir palielinājušas nepieciešamību pēc drošiem aktīviem. Eurozona ir unikāls piemērs valūtas savienībai bez kopīgiem drošajiem aktīviem.

Eiropas drošā aktīva ieviešana, iespējams, iezīmēs izšķirošu progresu banku un kapitāla tirgu savienības izveides pabeigšanā. Arī nestandarta monetārās politikas īstenošana varētu būt vienkāršāka un mazāk pretrunīga, ja tā varētu paļauties uz eurozonai kopēju drošo aktīvu. Samazināts tirgus sadrumstalotības risks ļautu ECB monetāro politiku viendabīgāk ieviest dalībvalstīs. Visbeidzot, drošs aktīvs, ko neietekmē atsevišķu dalībvalstu suverēnais risks, veicinātu pārrobežu finanšu integrāciju; tas arī palīdzētu mazināt negatīvo atgriezenisko saiti starp bankām un to valdībām un krīzes laikā novēroto pārbēgšanu uz drošāku vietu.

Drošie aktīvi var izpausties dažādos veidos. Dažiem risinājumiem var būt ietekme ārpus finanšu jomas, piemēram, ja tos var izmantot kā darbības instrumentu, lai veidotu kopēju fiskālo spēju. Pašlaik tiek apspriesti priekšlikumi par SBBS un e-obligācijām, bet ir jāturpina darbs pie tā, kā izstrādāt potenciālo eurozonas drošo aktīvu.

Drošo aktīvu izstrāde ir būtisks jautājums eurozonai, bet tas neietilpst ECB pilnvaru jomā.

 

25. Kā jūs vērtējat pašlaik notiekošās debates par ilgstoši augsto publiskā un privātā parāda līmeni eurozonā? Ko jūs domājat par Eiropas Komisijas ieceri izveidot eurozonas fiskālo iestādi, kas savu locekļu vārdā varētu piekļūt finanšu tirgiem, lai rastu finansējumu daļai no to parastajām refinansēšanas vajadzībām?

Visu to problēmu risināšana, kas saistītas ar pārmērīgiem parādiem, pirmkārt un galvenokārt ir valsts iestāžu kompetencē. Šajā jomā ir nepieciešama izlēmīga politiska rīcība, jo krīze ir parādījusi, ka augsts privātā un valsts parāda līmenis var būt galvenais neaizsargātības cēlonis cikla sākumā. Krīzes laikā tie pastiprināja finansiālo spriedzi un veicināja ekonomikas krīzes padziļināšanos, kā arī apgrūtināja monetārās politikas īstenošanu. 

Ja palūkojamies uz eurozonu, privātā sektora parāda attiecība pret IKP pēdējos piecos gados ir samazinājusies par aptuveni 10 procentpunktiem no IKP līdz pašreizējam līmenim, kas ir aptuveni 137 %. Valsts parāda attiecība pret IKP eurozonā kopumā samazinājās līdz aptuveni 87 % no IKP 2018. gadā no gandrīz 95 % 2014. gadā. Kopējais parāda līmenis ir salīdzinoši labvēlīgs salīdzinājumā ar citu lielāko ekonomikas reģionu parāda līmeni.

Tomēr šī kopumā pozitīvā aina slēpj ievērojamas neviendabības atsevišķu dalībvalstu līmenī, kā tas konstatēts Eiropas pusgadā un makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā. Dažās valstīs privātā sektora parāds joprojām ir augsts. Valsts parāda līmenis vairākās dalībvalstīs joprojām ir augsts un neatbilst Eiropas fiskālās sistēmas prasībām.

Pašreizējā zemo procentu likmju vide ir iespēja paātrināt valsts parāda attiecības pret IKP samazināšanos ar stabilu fiskālo politiku un izaugsmi veicinošāku publisko finanšu struktūru, novirzot resursus uz publiskajiem ieguldījumiem. Mazāks valsts parāds arī samazinātu kropļojumus, ko rada lielais fiskālais spiediens, un atjaunotu ieguldījumus fiziskajā kapitālā un cilvēkkapitālā. Turklāt tādu reformu īstenošana, kuru mērķis ir modernizēt eurozonas ekonomiku, var būt visnoderīgākā, lai palielinātu ekonomikas izaugsmes potenciālu un radītu arī lielāku fiskālo telpu nākotnei. 

Privātajā sektorā makroprudenciālajai politikai būtu jāveicina parāda pozīciju pakāpeniska līdzsvarošana. Tajā pašā laikā, tā kā tā ir diezgan jauna politikas veidošanas joma, mums — vairāk nekā citās jomās — būtu jāpatur prātā, ka neviens risinājums nav acīmredzami pareizs vai nepareizs. Tāpēc mums būtu jāapsver arī citi pasākumi, kas var palīdzēt privātajiem dalībniekiem samazināt aizņemto līdzekļu īpatsvaru. Piemēram, būtu svarīgi ļaut privātajiem dalībniekiem virzīties uz priekšu, atbrīvojoties no sliktajiem aktīviem, vai uzlabot tiesu efektivitāti neizskatīto lietu par aizdevumiem izskatīšanā.

Eiropas līmenis var palīdzēt abās jomās. Īstermiņā efektīvi Eiropas fiskālie un ekonomiskie noteikumi var atbalstīt un stimulēt pārdomātas iekšējās politikas veidošanu. Turklāt vienotā tirgus stiprināšana, tostarp padziļinot banku savienību un kapitāla tirgu savienību, joprojām ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem izaugsmes un konverģences veicināšanai. Eurozonas valsts kases izveide var ne vien īstermiņā palīdzēt pildīt dažas no iepriekš minētajām Eiropas funkcijām. Eiropas ievēlētajām struktūrām būs jāizlemj par to, vai, kā un kad virzīties uz priekšu šādā integrācijā, bet šis solis ir nepieciešams eurozonas attīstībai un labklājībai.

Valsts kases izveide būtu atbalsts eurozonas makroekonomiskās stabilizācijas definēšanā un īstenošanā. Eurozonas makroekonomiskās stabilizācijas funkcija palīdzētu katrai valstij mazināt lielus satricinājumus, tādējādi padarot EMS noturīgāku. Šāda instrumenta izveide arī atvieglotu eurozonas drošā aktīva ieviešanu. Ja to darītu ar eurozonas fiskālo instrumentu, priekšrocība būtu tā, ka tas neapgrūtinātu valsts un Eiropas līmeņa parāda vērtspapīru emisiju.

 

26. Kā jūs vērtējat kritiku par to, ka ECB nodrošinājuma satvars nav pietiekami sīki izstrādāts un ka tas ir pārāk atkarīgs no ārējām kredītreitingu aģentūrām?

Eurosistēmas kredītnovērtējuma sistēma nodrošinājuma atbilstībai ļauj bankām mobilizēt plašu aktīvu klāstu saskaņā ar vienotu riska pārvaldības sistēmu. Šādas sistēmas mērķis ir aizsargāt ECB bilanci, vienlaikus nodrošinot eurozonas bankām atbilstošu aktīvu plašu un daudzveidīgu pieejamību.

Diskonti ir kalibrēti tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu aktīvu apstrādi dažādos tirgus segmentos un kredītriska kategorijās, tādējādi ļaujot veikt aktīvu detalizētu novērtēšanu. Bankas plaši izmanto ECB sniegto nodrošinājumu; pašlaik publicētās kopsummas vērtība ir aptuveni EUR 1,5 triljoni, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz Eurosistēmas izsniegto kredītu kopsummu. Tas liecina par regulējuma piesardzību un efektivitāti, kā arī nodrošinājuma lielo pieejamību, kas veicina monetārās politikas raitu īstenošanu.

Papildus ārējiem reitingiem citi derīgi kredītu kvalitātes avoti ir valstu centrālo banku iekšējās kredītvērtēšanas sistēmas un darījumu partneru iekšējās uz reitingiem balstītās sistēmas. Piemēram, Itālijas Banka ir izveidojusi savu iekšējo kredītu novērtēšanas sistēmu, lai novērtētu to aizdevumu kredītrisku, kurus izmanto kā nodrošinājumu Eurosistēmas monetārās politikas operācijās. Tā mērķis ir ierobežot Eurosistēmas finanšu risku, vienlaikus ļaujot darījuma partneriem, kuriem nav piekļuves alternatīvām novērtēšanas sistēmām, sniegt lielāku nodrošinājuma apjomu.

Lai nodrošinātu konsekvenci ar Eurosistēmas augstajām kredītkvalitātes prasībām un dažādu kredītnovērtējuma avotu salīdzināmību, katrai kredītnovērtējuma sistēmai neatkarīgi no tā, vai tā ir Eurosistēmas ārēja vai iekšēja, piemēro gada darbības rezultātu uzraudzības procesu.

To kredītnovērtējuma sistēmu lomu, kas ir alternatīva kredītvērtējuma aģentūrām, var pilnībā novērtēt, ja uzskata, ka tās ir īpaši svarīgas kredītprasību ķīlām, kuras, ja tiek piemēroti atbilstoši kalibrēti diskonti, veido aptuveni ceturto daļu no mobilizētā nodrošinājuma vērtības.

Šī pieeja atbilst FSP ieteikumiem par to kā samazināt mehānisku paļaušanos uz kredītreitingu aģentūrām. Faktiski, paļaujoties uz vairākiem avotiem, var elastīgi un neatkarīgi noteikt, vai finanšu instrumentu varētu piemērot refinansēšanas operācijām. Tomēr Eurosistēma saglabā tiesības piemērot riska kontroles pasākumus, piemēram, papildu diskontus jebkuram atsevišķam finanšu instrumentam vai īpašus ierobežojumus jebkurai kredītnovērtējuma sistēmai. Turklāt, lai nodrošinātu izmantotās informācijas ticamību, Eurosistēma regulāri pārbauda savus apstiprinātos kredītnovērtējuma avotus.

Laika gaitā šis process ir vēl vairāk uzlabojis visu derīgo kredītu avotu stabilitāti un pārredzamību, lai ECB varētu netraucēti īstenot monetāro politiku un nodrošināt savas bilances aizsardzību.

 

27. Kā jūs vērtējat nesenās EUR/USD valūtas kursa izmaiņas? Cik lielā mērā monetārās politikas īstenošanā būtu jāņem vērā ar tirdzniecību saistīti apsvērumi?

 

Valūtas maiņas kursa svārstības ietekmē importēto preču un pakalpojumu cenas un kopējo pieprasījumu, un tādēļ tās var ietekmēt iekšzemes darbības un inflāciju. Šā iemesla dēļ ECB būtu cieši jāuzrauga valūtas kursa izmaiņas, kā ECB to jau dara. Tomēr saskaņā ar starptautisku konsensu ECB nevajadzētu noteikt valūtas maiņas kursu, ko tā pašreiz arī nenosaka. Lai nodrošinātu godīgu konkurenci un veicinātu starptautisko tirdzniecību, euro ārējā vērtība būtu jānosaka tirgum, pamatojoties uz ekonomikas pamatprincipiem. Jebkurš mēģinājums iejaukties šādā mehānismā varētu izraisīt dārgus valūtas karus, un galu galā tas ciestu neveiksmi.

 

28. Kā jūs vērtējat G20 sasniegumus? Ko jūs domājat par pašreizējo koordinācijas līmeni starp galvenajām centrālajām bankām?

G20 ir bijusi svarīga loma, veicinot kopējas ekonomikas politikas atbildes reakciju uz globālo finanšu krīzi 2008. un 2009. gadā. Tā arī noteica pamatu vērienīgajai starptautiskās finanšu sistēmas reformu programmai, Finanšu stabilitātes padomei uzraugot progresu un sniedzot ieteikumus sadarbībā ar citām standartu noteikšanas struktūrām.

Tā kā krīzes radītā steidzamība izzuda, politiskā apņēmība strādāt kopā, cieši koordinējot kopīgās problēmas, šķiet, ir vājinājusies. Dažas valstis ir izrādījušas arvien skeptiskāku attieksmi pret daudzpusējām attiecībām un uz noteikumiem balstītu sistēmu, savukārt dažas daudzpusējas iniciatīvas un iestādes ir piedzīvojušas nopietnus triecienus. Ļaujiet man to ilustrēt ar diviem vērā ņemamiem piemēriem: ASV atkāpšanās no Parīzes klimata nolīguma un PTO Apelācijas institūcijas iespējamā paralīze no 11. decembra.

Tad nav pārsteidzoši, ka lielākos lejupvērstos riskus, kas mūsdienās apdraud pasaules un eurozonas ekonomikas prognozes, rada ārējie faktori, piemēram, tirdzniecība un ģeopolitiskā spriedze, kas negatīvi ietekmē izaugsmi un ieguldījumus, gan tieši samazinot pieprasījumu, gan netieši mazinot uzticēšanos un palielinot nenoteiktību.

Tāpēc vairāk nekā jebkad agrāk daudzpusējas iestādes un forumi ir būtiski tam, lai uzturētu atklātu dialogu un palīdzētu saglabāt ekonomikas un finanšu stabilitāti visā pasaulē. Ir vajadzīga cieša starptautiska sadarbība, lai novērstu nestabilitāti, izveidotu globālus drošības tīklus, mazinātu ģeopolitisko nenoteiktību un sagatavotu mūsu ekonomiku problēmām un strukturālajām pārmaiņām, kas izriet no demogrāfiskās pārejas, digitalizācijas un mākslīgā intelekta. Šajā kontekstā G20 šobrīd ir tikpat svarīga kā iepriekš. G20 kopā ar tādiem citiem forumiem kā G7 un iestādēm, piemēram, Starptautisko Valūtas fondu un Starptautisko norēķinu banku, arī veicina mijiedarbību starp monetārajām un finanšu iestādēm, ļaujot tām atklāti apmainīties viedokļiem par to, kā risināt kopīgās problēmas, ar kurām tās saskaras.

 

29. Vai ECB būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai palielinātu euro kā starptautiskas valūtas lomu? Ja jā, kādus pasākumus plānojat veikt?

 

Euro jau tagad tiek plaši izmantots starptautiskajos tirgos. Papildus eurozonas ekonomikas lielumam tas, iespējams, atspoguļo tirgus dalībnieku uzskatu, ka euro balsta stabila un ticama politikas sistēma un labi funkcionējoši finanšu tirgi. ECB jau sniedz savu ieguldījumu šajā jomā, īstenojot savu uz stabilitāti vērsto monetāro politiku un veicinot stabilu, dziļu un efektīvu eurozonas finanšu tirgu attīstību. Šāda politika ir daļa no ECB pilnvarām, bet tā sniedz papildu labumu, atbalstot euro starptautisko lomu. ECB regulāri uzrauga euro starptautisko nozīmi, publicējot gada pārskatu par to.

Nesenie ECB pētījumi liecina par to, ka eurozonas ekonomika kopumā var gūt labumu no tās valūtas nozīmīgākas starptautiskās nozīmes. Lielāka euro starptautiskā nozīme, piemēram, atvieglotu monetārās politikas īstenošanu, samazinot valūtas maiņas kursa pārnesi uz inflāciju un stiprinot monetārās politikas impulsu transmisiju. Tas var arī palīdzēt samazināt valsts finansēšanas izmaksas. Turklāt eurozona un pasaules ekonomika kopumā gūtu labumu no līdzsvarotākas starptautiskās monetārās sistēmas, piemēram, lielākas euro starptautiskās nozīmes rezultātā.

Jebkurā gadījumā plašāka starptautiskā loma var būt tikai tirgus norišu rezultāts, ko nosaka ieguldītāju pieprasījums. Politikas nostādnes var palīdzēt radīt tam labvēlīgus apstākļus. Pilnīgāka ekonomiskā un monetārā savienība, tostarp padziļināti un diversificēti kapitāla tirgi un pabeigta banku savienība, ko atbalsta stabila ekonomikas politika eurozonas dalībvalstīs, uzlabotu eurozonas ekonomikas noturību un tādējādi padarītu euro pievilcīgāku starptautiskajiem ieguldītājiem.

 

30. Kādas, jūsuprāt, ir gaidāmās galvenās problēmas un iespējas attiecībā uz centrālo banku komunikāciju?

 

Pārredzamas komunikācijas stratēģijas pieņemšana ir mūsdienīgu centrālo banku darbības galvenais elements. Pirmkārt, demokrātiskā sabiedrībā centrālajai bankai ir jābūt pilnībā pārskatatbildīgai pret ievēlētajām iestādēm, jo tas ir nepieciešams, jo tā tiek atspēkota to neatkarība; eurozonas gadījumā tā ir pārskatatbildība pret Eiropas Parlamentu. Skaidra un pārredzama komunikācija arī palīdz uzlabot pašu politikas pasākumu efektivitāti, ja vien tā palīdz virzīt tirgus un iedzīvotāju gaidas un uzvedību.

Tas ir vēl jo svarīgāk ārkārtējos apstākļos, kad tiek izmantoti līdz šim nepieredzēti un sarežģīti pasākumi nolūkā rūpīgi izskaidrot šo instrumentu pieņemšanas iemeslu, to iespējamo blakusietekmi un ieguvumus reālajai ekonomikai un cenu stabilitātei. Turklāt, ja politikas līmenis ir uz faktiski zemākās robežas vai tuvu tai un monetārā nostāja izriet no vairāku instrumentu kombinētas īstenošanas, kā tas ir pašlaik, perspektīvas norāžu nozīme ir palielināta. Šādos apstākļos komunikācija pati par sevi kļūst par monetārās politikas instrumentu.

ECB ir bijusi līdere pārredzamas komunikācijas sistēmas pieņemšanā jau kopš tās izveides; gadu gaitā minētā sistēma ir pastāvīgi pilnveidota, lai pielāgotos nemitīgi mainīgajai videi.

Kā jau minēju iepriekšējās atbildēs, ECB sadarbojas ar Eiropas Parlamentu dažādos veidos, tostarp ECB priekšsēdētāja ceturkšņa uzklausīšanas ECON komitejā.

Attiecībā uz saziņu ar plašāku tirgus dalībnieku auditoriju un sabiedrību kopumā ar monetārās politikas lēmumiem iepazīstina un diskutē par tiem: i) ECB priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks regulāri, ik pēc sešām nedēļām, preses konferencēs; ii) ECB publikācijās (piemēram, Ekonomikas biļetenā); ii) Valdes locekļu runās. Turklāt pirms dažiem gadiem ECB sāka publicēt detalizētus pārskatus par savām monetārās politikas sanāksmēm, kas sniedz visaptverošu informāciju par diskusijām ECB Padomē un analīzi, kas ir tās lēmumu pamatā. Pēdējos gados centrālās bankas, tostarp ECB un eurozonas valstu centrālās bankas, arī ir pastiprinājušas savus centienus, lai tieši sasniegtu arvien plašāku auditoriju, cenšoties izskaidrot savu rīcību vienkāršākā veidā, izmantojot jaunus saziņas kanālus un vieglāk pieejamu valodu, ar galīgo mērķi parādīt, kā ar monetārās politikas darbībām palīdz panākt pārmaiņas cilvēku ikdienas dzīvē.

Itālijas Banka ir piedalījusies šajos centienos. Kopš krīzes sākuma esam pastiprinājuši sadarbību ar Parlamentu un pārskatatbildību pret to; kopš 2014. gada Valde ir piedalījusies 38 uzklausīšanās. Turklāt, lai uzlabotu saziņu ar sabiedrību, mēs esam iesaistījušies plašā programmā nolūkā uzrunāt visus sabiedrības slāņus. Esmu personīgi piedalījies sanāksmēs ar dažādu Itālijas pilsētu iedzīvotājiem, lai izskaidrotu mūsu un Eurosistēmas politiku. Tas ir palīdzējis uzlabot cilvēku izpratni par šādu politiku un uzticēšanos tai.

Esmu piedalījies arī Itālijas televīzijas programmās, lai vienkāršā valodā izskaidrotu sabiedrībai kriptoaktīvu, jo īpaši bitmonētu, iezīmes un — kas ir vēl svarīgāk — ar tiem saistītos riskus.

 

31. Kā jūs vērtētu monetārās politikas, it īpaši ASV īstenotās monetārās politikas, netiešo ietekmi uz monetārās politikas īstenošanu eurozonā?

 

Pasaules ekonomikas pieaugošās ekonomiskās un finansiālās integrācijas dēļ, nosakot un īstenojot iekšpolitiku, ir jāņem vērā citu lielāko ekonomikas reģionu radītā blakusietekme. Tas jo īpaši attiecas uz ASV monetārās politikas lēmumiem, kas ietekmē ASV un pasaules finanšu un ārvalstu valūtas tirgus.

ECB savā analīzē regulāri ņem vērā šo blakusietekmi. Tiek uzraudzītas norises citās ekonomikās, analizēta to politikas pasākumu ietekme iekšējā tirgū un eurozonas monetārās politikas izstrādē tiek ņemta vērā ietekme uz cenu stabilitātes perspektīvām eurozonā. Visas ECB Padomes monetārās politikas sanāksmēs šīs analīzes tiek visaptveroši izklāstītas un apspriestas.

Tomēr, kā minēts atbildē uz 27. jautājumu, tas nenozīmē, ka ECB jebkādā veidā būtu jānosaka valūtas maiņas kurss. ECB monetārajai politikai arī turpmāk jābūt vērstai tikai uz iekšzemes tirgu.

 

C. Finanšu stabilitāte un uzraudzība

 

32. Ko jūs domājat par nepieciešamību monetāro politiku stingri nodalīt no banku uzraudzības, un kādas reformas, jūsuprāt, veicinātu un atvieglotu šādu nodalīšanu?

Es uzskatu, ka bija pamatoti ECB uzticēt atbildību par banku uzraudzību, piemēram, par sinerģiju starp centrālo banku lomu makroprudenciālajā uzraudzībā (kuras mērķis ir saglabāt visas finanšu sistēmas stabilitāti) un atsevišķu banku mikroprudenciālo uzraudzību. Citi ierosinājumi bija institucionālāki, piemēram, nepieciešamība izveidot Eiropas uzraudzības sistēmu saskaņā ar spēkā esošajiem līgumiem. Šāda struktūra arī ļāva VUM nekavējoties sākt darboties, izmantojot infrastruktūru (piemēram, tehnoloģiju un administratīvo organizāciju), ko ECB un valstu centrālās bankas laika gaitā pilnveidoja.

Tomēr pastāv arī riski: reputācijas riski, ja uzraudzības kļūdas nelabvēlīgi ietekmē centrālās bankas reputāciju un līdz ar to monetārās politikas uzticamību, vai iespējamie interešu konflikti starp monetāro politiku un uzraudzības lēmumiem.

Pamatojoties uz pieredzi, kas gūta, piedaloties gan VUM Uzraudzības valdes, gan ECB Padomes sanāksmēs, es uzskatu, ka pašreizējā VUM struktūra, jo īpaši “nodalīšanas princips”, nodrošina pienācīgu līdzsvaru un pienācīgus aizsardzības pasākumus, lai mazinātu šos riskus. Es atsaucos, piemēram, uz procesuāliem noteikumiem un garantijām, piemēram, darbaspēka funkcionālu nošķiršanu, “vajadzīgās informācijas” sistēmu informācijas apmaiņai, kā arī uz atšķirīgiem lēmumu pieņemšanas procesiem, kas nenotiek vienlaicīgi un kam pamatā jābūt spēcīgai motivācijai. Būtiska nozīme ir arī “iebildumu neizteikšanas” sistēmai.

Eiropas Parlaments uzrauga VUM darbību, un Komisija reizi trijos gados pārskata VUM regulas darbību, tostarp nodalīšanas principa piemērošanu. Būšu atvērts, izvērtējot jautājumu par to, vai mums ir jāmaina pašreizējā kārtība. Līdz šim nodalīšanas princips, šķiet, ir darbojies labi, taču, attīstoties finanšu nozarei un Eiropas struktūrai, atšķirīga veida struktūra varētu labāk īstenot tādus atsevišķus, tomēr saistītus mērķus kā cenu stabilitāte, finanšu stabilitāte un banku sistēmas drošums un stabilitāte. 

 

33. Kāds ir jūsu viedoklis par ECB paspārnē izveidotās ESRK pašreizējo institucionālo struktūru attiecībā uz tās konkrētajiem sasniegumiem makroprudenciālās uzraudzības jomā?  

ESRK bija svarīgs elements Eiropas reakcijā uz lielo finanšu krīzi. Pēdējo gadu laikā iestāde ir pierādījusi savu lietderību, visaptveroši uzraugot finanšu stabilitātes riskus ES. ESRK brīdinājumi un ieteikumi ir veicinājuši makrouzraudzības politikas satvaru izstrādi un īstenošanu ES. Piemēram, savlaicīga jaunu nekustamā īpašuma risku atklāšana nodrošināja pamatu mērķtiecīgiem pasākumiem, ko veic valstu makroprudenciālās uzraudzības iestādes.

ESRK panākumi ir atkarīgi no tās spējas savlaicīgi analizēt ļoti detalizētu informāciju par Eiropas ekonomikas un finanšu nozares stāvokli. ECB kā atbalsta iestāde sniedz būtisku ieguldījumu, ļaujot ESRK izmantot savas speciālās zināšanas, tehnoloģisko un administratīvo infrastruktūru, kā arī augsti kvalificēto personālu. Tā kā finanšu nozare strauji attīstās no ekosistēmas, kas centrēta uz bankām, uz diversificētāku ekosistēmu, ESRK starpnozaru uzdevums kļūs vēl svarīgāks. Šādā pasaulē būs vajadzīga plašāka speciālo zināšanu bāze Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmā.

No institucionālā viedokļa ES likumdevēji nodrošināja skaidru pārvaldības struktūru, kas ļauj ESRK gūt labumu no ECB speciālajām zināšanām, vienlaikus nodrošinot ESRK lēmumu pieņemšanas procedūru un struktūru pienācīgu nošķiršanu un neatkarību (ECB priekšsēdētājs iestādes interesēs vada Valdi, ECB pārstāvis ir priekšsēdētāja vietnieks).

 

34. Kā mēs varētu risināt problēmu, kas saistīta ar ienākumus nenesošu aizdevumu uzkrājuma augsto līmeni un ar riskiem ienākumus nenesošu aizdevumu plūsmā? Kā Jūs vērtējat problēmu, kas saistīta ar ienākumus nenesošiem aizdevumiem vidēju un mazu kredītiestāžu bilancēs? Kāda, jūsuprāt, ir ECB/VUM loma šīs problēmas risināšanā?

Kritiskā brīdī ECB pārņēma Eiropas banku uzraudzību. Valsts parāda krīze bija sākusies, bet, kā parasti, tās ietekme izpaudās ar nobīdi. Ienākumus nenesošo aizdevumu līmenis 2015. gadā bija gandrīz 1 triljons EUR nozīmīgām kredītiestādēm bruto uzskaites vērtības izteiksmē. Kopš tā laika šī summa ir būtiski samazinājusies uz pusi (560 miljardi EUR). Bruto INA attiecība tajā pašā periodā samazinājās no 8 % līdz mazāk nekā 4 %, kas ir zem EBI noteiktās 5 % robežvērtības.

ECB darbs ir bijis nozīmīgs, lai panāktu šo uzlabojumu, padarot INA jautājumu par prioritāti jau no pirmās dienas. Tika skaidri formulētas kvalitatīvas un kvantitatīvas prognozes par to, kā bankām būtu jārīkojas ar INA. Turklāt Eiropas Parlaments nesen apstiprināja regulu par nodrošinājuma veidošanas grafiku (tā dēvētais 1. pīlāra atbalsta mehānisms pārskatītajā CRR, lai garantētu pienācīgu nodrošinājuma līmeni jauniem INA), kas, iespējams, ir visstingrākais pasaulē. Bankas ir pievērsušās šādai politikai: INA ir pārdoti, ir izveidotas vai uzlabotas kredīta restrukturizācijas vienības, atgūšanas rādītāji uzlabojas. Manis minētie statistikas dati ir labs panāktā progresa kopsavilkuma rādītājs.

INA īpatsvars joprojām pārsniedz pirmskrīzes līmeni, un dažās valstīs joprojām pastāv zināmas nepilnības. Tāpēc ir svarīgi turpināt centienus vēl vairāk samazināt INA līmeni. Tomēr, kā minēts iepriekš, es uzskatu, ka INA apjoms būtu jāsamazina “pēc iespējas ātri, bet ne ātrāk”. Ātruma ierobežojuma pārsniegšana varētu radīt riskus bankām, kuras būtu spiestas pēc iespējas ātri pārdot savus INA sekundārajos tirgos kā tādus instrumentus, kas vairākās valstīs joprojām ir nelikvīdi, nepārredzami un oligopoli.

INA samazināšanai jābūt daļai no uzraudzības iestāžu plašākiem centieniem samazināt visus banku riskus, tostarp tos, kas saistīti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, operacionālajiem riskiem, tirgus riskiem un kiberriskiem; šie riski tiek ņemti vērā uzraudzīto banku gada riska novērtējumā, ko veic VUM (tā dēvētais SREP).

Tomēr, manuprāt, galvenā Eiropas banku nozares slimība ir zema rentabilitāte, ko nevar novērst tikai ar riska samazināšanas politiku.

Attiecībā uz INA plūsmu EBI nesen ir izdevusi pamatnostādnes par kredītu izsniegšanu, kurām būtu jāpalīdz uzlabot jaunu aizdevumu kvalitāti un tādējādi nākotnē samazināt jaunu INA ienākošo naudas plūsmu. Tāpēc mana atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka mēs patiešām esam lielā mērā esam novērsuši problēmas, kas saistītas ar INA.

Es uzskatu, ka tas pats attiecas arī uz mazāk nozīmīgām iestādēm (MNI). Lai gan ECB tieši neuzrauga šīs bankas, uz tām attiecas EBI pamatnostādnes par INA (kuras tika izstrādātas pēc ECB INA pamatnostādnēm nozīmīgam iestādēm (NI) un tās gandrīz pilnībā atspoguļo) un “kalendāra uzkrājumu” mehānisms. Kā es teicu, tagad mums ir INA politika attiecībā uz visām bankām, tostarp MNI. Paveiktā darba rezultāti ir skaidri redzami, un mums būtu jāturpina virzīties uz priekšu, līdz problēma tiks atrisināta.

Noslēgumā vēlos norādīt, ka nepieciešamība stiprināt banku sistēmu un samazināt INA bija īpaši izteikta Itālijā pēc finanšu krīzes un divkāršās lejupslīdes, kas skāra Itālijas ekonomiku. Itālijas Bankai VUM ietvaros ir bijusi svarīga loma, mudinot bankas samazināt ienākumus nenesošos aizdevumus ātrā, bet ilgtspējīgā tempā un stiprināt to kapitāla pozīciju. Itālija ir valsts, kurā banku bilanču uzlabojumi ir bijuši vieni no ievērojamākajiem: neraugoties uz pēdējos gados piedzīvoto mēreno ekonomikas atveseļošanos, jauno INA ikgadējā plūsma tagad ir mazāka nekā pirms finanšu krīzes (aptuveni 1 %). Ievērojami samazinājies arī neto INA (t. i., INA bez uzkrājumiem) apjoms; pašlaik tas ir 4,0 % no kopējiem aizdevumiem, kas ir ievērojami mazāk nekā puse no maksimālā rādītāja 2015. gadā.

 

35. Kā jūs vērtējat otrā un trešā līmeņa aktīvu augsto līmeni daudzu banku bilancē? Vai pašreizējā uzraudzības satvarā šie aktīvi tiek pienācīgi ņemti vērā?

Grāmatvedības žargonā 3. līmeņa instrumenti ir gan finanšu aktīvu, gan finanšu saistību kategorija, ko ir grūti novērtēt, jo trūkst pieejamas informācijas par parametriem, kas nepieciešami to cenu noteikšanai. Salīdzinoši vieglāk cenu ir noteikt 2. līmeņa aktīviem un pasīviem, bet arī tiem trūkst kotētu cenu.

VUM banku 3. līmeņa aktīvu uzskaites vērtība 2019. gada otrajā ceturksnī sasniedza 194 miljardus EUR, savukārt 2. līmeņa aktīvu vērtība bija 3,174 miljardi EUR. Šīs vērtības veido attiecīgi 0,86 % un 14,01 % no kopējiem banku aktīviem. VUM bankām ir arī līdzīgas 3. un 2. līmeņa saistību vērtības. Ir svarīgi uzsvērt, ka riski, ko rada šie instrumenti (aktīvi un saistības), ne vienmēr tiek (un parasti netiek) kompensēti.

Instrumentu klasifikācija 2. vai 3. līmenī norāda uz to sarežģītību, bet tas nenozīmē, ka tie ir toksiski vai peļņu nenesoši. Turklāt 2. un 3. līmeņa aktīvi un saistības ir noderīgi instrumenti banku klientiem, kas tos izmanto, lai ierobežotu riskus, kuri citādi negatīvi ietekmētu to darbību un tādējādi arī reālo ekonomiku.

 

Tomēr šie instrumenti var radīt vērtēšanas risku. Tas var būt saistīts ar nepietiekamu (grāmatvedības, uzraudzības un tirgus datu) informāciju; nepilnībām modeļos, ko izmanto, lai noteiktu šo instrumentu cenas; bankām piešķirto rīcības brīvību klasificēt šos instrumentus saskaņā ar grāmatvedības un uzraudzības noteikumiem (bankām ir acīmredzams stimuls izmantot šo rīcības brīvību savā labā). Kopumā šie fakti apgrūtina pilnīgu un ticamu novērtējumu par riskiem, kas saistīti ar šiem sarežģītajiem individualizētajiem produktiem. Šo iemeslu dēļ VUM cieši uzrauga banku riska darījumus ar 2. un 3. līmeņa instrumentiem un ir pastiprinājusi to uzraudzības kontroli. Šajā sakarā es atzinīgi vērtēju to, ka tirdzniecības risks un aktīvu novērtēšana 2020. gadā joprojām būs VUM uzraudzības prioritāte, tostarp izmantojot īpaši pielāgotas misijas uz vietas.

 

36. Kāds ir jūsu viedoklis par paralēlās banku sistēmas iestāžu regulējumu? Vai, jūsuprāt, īstermiņā likumdevējiem būtu jānovērš regulējuma un uzraudzības nepilnības?

 

Dažādojot uzņēmumu finansējuma avotus, uzņēmumi tiek vairāk pasargāti no satricinājumiem, ko izraisa banku nozare. Tādējādi arī lielāka tirgus finansējuma daļa var palīdzēt reālajai ekonomikai. No otras puses, MVU un mājsaimniecības, kas veido lielu aizņēmēju daļu, ir pēc būtības piemēroti bankām. Tādēļ mums ir jānodrošina, ka gan bankas, gan nebanku nozare attīstās vidē, kurā gan finanšu stabilitāte, gan privātie klienti ir pienācīgi aizsargāti. 

Mums būtu jāņem vērā arī tas, ka eurozonā liela daļa ieguldījumu fondu pieder bankām un apdrošināšanas sabiedrībām. Uzraudzībai būtu jānovērš iespēja, ka satricinājumi ieguldījumu fondu nozarē varētu ietekmēt mātesuzņēmumus. Vienlaikus patērētāju aizsardzības un uzraudzības iestādēm būtu jānodrošina, ka mātesuzņēmumi neiejaucas to kontrolēto ieguldījumu fondu uzkrājumu piešķiršanā. 

Tāpēc ir svarīgi cieši uzraudzīt iespējamos riskus, kas izriet no šādas pārejas uz nebanku sektoru. Jo īpaši ir svarīgi rūpīgi uzraudzīt nebanku finanšu sektora ietekmi un likviditātes līmeni un dinamiku un pastāvīgi novērtēt vispārējo finanšu sistēmas procikliskumu un savstarpējo atkarību. Manuprāt, mums būtu rūpīgi jāapsver, vai mums ir pietiekama informācija par nebankām un vai tiesiskajā regulējumā ir nepilnības, lai novērstu riskus gan mikrolīmenī, gan makroprudenciālā līmenī. Varētu apsvērt, vai būtu jādefinē pareizas pārvaldības principi, lai nodrošinātu, ka tirgus dalībniekiem nav stimulu uzņemties pārmērīgu risku.

 

37. Ko jūs domājat par pasākumiem, kas nepieciešami, lai pabeigtu banku savienības izveidi, kas ietver Eiropas noguldījumu garantiju sistēmu un atbalsta mehānismu, tostarp par spēkā esošo banku savienības tiesību aktu nepieciešamo īstenošanu?

Es uzskatu, ka Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma (ENAS) ir vajadzīga tam, lai papildinātu abus pārējos esošos banku savienības pīlārus un stiprinātu Eiropas finanšu struktūru. Diskusijas par ENAS ir bijušas neveiksmīgas jau daudzus gadus, un es ļoti atzinīgi vērtēju impulsu, kas, šķiet, ir radies saistībā ar konkrētu ceļvedi, lai izveidotu patiesi eiropeisku noguldījumu apdrošināšanas sistēmu. Šādā ceļvedī kā ilgtermiņa mērķis būtu jāiekļauj arī publiska atbalsta mehānisma izveide ENAS (kā tas pašlaik tiek veidots vienotajam noregulējuma fondam).

Progress šajā jomā būtu jāpanāk, vienlaikus ieviešot riska mazināšanas pasākumu kopumu banku savienības tiesību aktos attiecībā uz mantotajiem aktīviem (piemēram, ienākumus nenesošiem riska darījumiem) un viegli iekšēji rekapitalizējamu saistību rezervēm (MREL), kas jāpanāk vērienīgā, bet reāli izpildāmā tempā. Ar šādu pieeju tiek atzīts, ka riska mazināšana un riska dalīšana ir savstarpēji pastiprinoši mērķi, un tādēļ tie būtu jāīsteno reizē — risku apvienošana palielina kopējo ilgtspēju. Mums būtu arī jāizmanto šī iespēja, lai risinātu jautājumus, kas līdz šim nav pietiekami risināti.

Manuprāt, viena no galvenajām prioritātēm ir krīzes pārvarēšanas sistēmas pārskatīšana, lai ļautu visu lielumu bankām pamest tirgu, neizmantojot nodokļu maksātāju naudu, bet arī nedestabilizējot dalībvalstu finanšu sistēmu. Pamatojoties uz pašreizējo ES tiesisko regulējumu, lai banku krīzi varētu pārvaldīt, izmantojot noregulējuma režīmu, bankai jāiztur sabiedrības interešu pārbaude, ko veic Vienotā noregulējuma valde. Tas nozīmē, ka eurozonas noregulējums ir pieejams tikai mazāk nekā 100 no kopumā aptuveni 3000 bankām. Pārējo 2900 banku krīze ir jārisina, izmantojot valsts maksātnespējas procedūras, kas ir līdzīgas tām, ko izmanto nefinanšu uzņēmumiem. Kā jau minēju iepriekš, es uzskatu, ka ASV Federālās noguldījumu apdrošināšanas korporācijas (FDIC) modelis ir vērtīgs etalons ES šajā jautājumā.

 

Mums būtu arī jāapsver, kā veicināt banku mazumtirdzniecības tirgu grupu pārrobežu integrāciju. Lai to panāktu, var būt jāuzlabo sadarbība un uzticēšanās starp iestādēm un jānovērš šķēršļi, kas kavē pārrobežu apvienošanos.

 

 

38. Kādus ar aizdevumiem parādos ieslīgušiem aizņēmējiem saistītus riskus finanšu stabilitātei jūs saskatāt un kāda rīcība būtu nepieciešama šajā sakarā?

Aizņemto līdzekļu kredīti ir saistīti ar augstu kredītrisku, jo tos izsniedz aizņēmējiem ar lielām parādsaistībām. Aizņemto līdzekļu kredītu izsniegšana pēdējos gados ir palielinājusies, jo īpaši ASV, pateicoties zemām procentu likmēm un ieguldītāju centieniem gūt peļņu. 2018. gada beigās 18 tirgū aktīvākajām bankām, kuras uzrauga ECB, bilancē bija riska darījumi vairāk nekā 300 miljardu EUR apjomā. Tā ir salīdzinoši neliela daļa no to aizdevumu portfeļa, lai gan absolūtā līmenī apjoms ir liels.

VUM jau 2017. gadā ir izdevis norādījumus par aizņemto līdzekļu kredītiem, lai nodrošinātu, ka bankas šādiem riskantiem riska darījumiem pievērš pietiekamu uzmanību un veido pienācīgu nodrošinājumu. saskaņā ar 2020 uzraudzības prioritātēm VUM pievērsīsies aizņemtajam finansējumam, tostarp veiks īpašas pārbaudes uz vietas.

Papildus banku līmeņa riskiem aizņemto līdzekļu kredīti varētu radīt potenciālus sistēmiskus riskus, jo ieguldītājiem šajā tirgū ir ļoti lielā mērā savstarpēji saistīti (piemēram, saistībā ar netiešiem riska darījumiem, izmantojot dažādus kanālus). Tādēļ es pilnībā atbalstu FSP pašreizējās iniciatīvas uzraudzīt finanšu stabilitātes riskus, kas izriet no aizņemto līdzekļu kredītiem. Es atbalstītu starptautiskus centienus mazināt šādus riskus, vismaz pieņemot kopīgus pamatprincipus.

 

39. Kādi, jūsuprāt, būtu Eiropas Centrālajai bankai risināmie grūtākie uzdevumi, ja Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) tiktu pārveidots par Eiropas Monetāro fondu (EMF)? Kādu lomu valsts obligāciju cenas noteikšanā jūs atvēlētu finanšu tirgu disciplīnai?  

Ir vajadzīga piesardzīga un stabila fiskālā politika, lai nodrošinātu, ka valstu valdībām ir pietiekama fiskālā telpa, lai reaģētu uz ekonomikas lejupslīdi. Finanšu tirgiem ir svarīga nozīme cenu noteikšanā, bet to signāli var būt vai nu pārāk lēni un vāji, vai arī pārāk pēkšņi un traucējoši. Tādējādi eurozonas stabilitātei ir vajadzīga fiskālās pārvaldības sistēma, kuras mērķis ir novērst fiskālās nelīdzsvarotības veidošanos, kā arī efektīva krīzes pārvarēšanas sistēma.

Eiropas Stabilizācijas mehānismam (ESM) bija būtiska nozīme eurozonas reakcijā uz valsts parāda krīzi. ESM instrumenti, procedūras un programmas jau ir pieskaņoti attiecīgajiem SVF instrumentiem, procedūrām un programmām. Tomēr ESM nav “monetārās funkcijas”, un būtu jāizvairās to dēvēt par “Eiropas Monetāro fondu”, jo tas būtu maldinoši un pienācīgi neatspoguļotu ESM lomu un darbību.

Lai gan ESM spēja īstenot savas pilnvaras, pašlaik apspriestajā reformā tiek pārskatīta tā loma un instrumentu kopums, piemēram, saistībā ar iespēju nodrošināt piesardzības kredītlīnijas (kas līdz šim nekad nav izmantotas). Turklāt ESM reforma darīs vienotajam noregulējuma fondam pieejamu atbalsta mehānismu, tādējādi veicinot progresu virzībā uz banku savienības izveides pabeigšanu. Tādējādi pozitīvs lēmums par ESM reformu 2019. gada decembrī būtu apsveicams solis uz priekšu.

Jaunajā ESM līgumā ir paredzēts, ka, pildot savus pienākumus, ESM būtu jāievēro pilnvaras, ko ES tiesību akti piešķir Savienības iestādēm un struktūrām, tostarp ECB. Saskaņā ar šo mērķi es apsvērtu saprātīgu nākamo soli ESM integrēšanai ES tiesiskajā regulējumā un tā pārskatatbildības noteikšanai pret Eiropas Parlamentu.

40. Kā jūs vērtējat ECB iesaistīšanos finansiālās palīdzības programmu kontekstā? Kādas ir jūsu domas par ECB turpmāko potenciālo iesaistīšanos finansiālās palīdzības programmās un pēcprogrammas uzraudzībā?

Kad dalībvalstis un pēc tam arī likumdevēji lūdza ECB sniegt savas speciālās zināšanas par finansiālās palīdzības programmām, eurozona bija ārkārtas situācijā, jo tā veidoja procesā nepieciešamās iestādes un tajā pašā laikā piedzīvoja dziļu krīzi. Šādā kritiskā situācijā tika nolemts apvienot spēkus un papildināt Komisijas zināšanas.

ESM līgumā un divu tiesību aktu kopuma regulā ECB aicināja kā padomdevējai sniegt ieguldījumu Komisijas uzdevumu izpildē, jo īpaši: i) valsts parādu atmaksājamības novērtēšanā; ii) sarunās par saprašanās memorandu; un iii) to nosacījumu ievērošanas uzraudzībā, kas saistīti ar finansiālās palīdzības paketi.

Tajā pašā laikā ECB nebija oficiāli iesaistīta lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz programmas kontekstā esošajām darbībām un lēmumiem un neparakstīja saprašanās memorandus.

Laika gaitā ECB arvien vairāk koncentrējās uz savu ieguldījumu makrokritiskajos jautājumos un finanšu nozares lietās. Tas ļāva ECB pēc iespējas labāk izmantot savu ekspertu zināšanas un koncentrēties uz finanšu nozares jautājumiem programmas valstīs, tādējādi atvieglojot monetārās politikas īstenošanu.

Piedaloties pēcprogrammas uzraudzībā — kā tas paredzēts arī ES tiesību aktos — ECB var pienācīgi novērtēt ietekmi uz saviem uzdevumiem un piedāvāt savas speciālās zināšanas visu ieinteresēto personu labā.

 

41. Kā jūs vērtējat banku noregulējuma mehānisma īstenošanu Eiropas Savienībā? Ko jūs domājat par iestādēm, kas ir “pārāk lielas vai savstarpēji saistītas, lai tām ļautu bankrotētu”, krājbankām un kooperatīvajām bankām un vispārējo banku sektora rentabilitātes jautājumu Eiropas Savienībā un kādai, jūsuprāt, ir jābūt tā struktūrai nākotnē, lai apmierinātu reālās ekonomikas vajadzības un nepieciešamību pēc ilgtermiņa finansējuma?

Nodokļu maksātāju aizsardzība pret banku krīžu radītajām izmaksām, vienlaikus saglabājot finanšu stabilitāti, bija būtisks Eiropas noregulējuma sistēmas izveides mērķis, un tagad to nevajadzētu sākt apšaubīt.

Lai gan sistēma sāka darboties 2016. gadā, tā vēl nav pilnībā pārbaudīta. Piemēram, vēl nav konstatēts sarežģīts banku noregulējuma gadījums; tāpat neesam varējuši MREL rezerves efektivitāti pieskaņot tā, lai nodrošinātu sistēmiskas bankas stabilitāti. Tāpat joprojām nav pārbaudīta vienotā noregulējuma fonda izmantošana.

Pamatojoties uz savu iepriekšējo pieredzi, es uzskatu, ka mums ir rūpīgi jāapsver, kā mēs varētu izstrādāt sistēmu, kas ļautu visu lielumu bankām pamest tirgu pat sarežģītās situācijās (piemēram, ja nav noregulējamās/likvidējamās bankas potenciālā pircēja), neizmantojot nodokļu maksātāju naudu, bet arī neapdraudot finanšu stabilitāti. Kā es minēju atbildē uz 37. jautājumu, ASV Federālā noguldījumu apdrošināšanas korporācija (FDIC) varētu būt vērtīgs paraugs šajā jautājumā.

Jautājumā par “pārāk liela, lai bankrotētu,” iestādi, es atbalstu FSP darbu, lai ierobežotu sistēmisko finanšu iestāžu saistību neizpildes varbūtību un sekas. Es uzskatu, ka papildu kapitāla rezervju uzkrāšana, kā arī lielāka zaudējumu absorbcijas spēja sistēmiski nozīmīgām bankām lietderīgi palīdz risināt šo problēmu.

Vienlaikus es uzskatu, ka būtu jādara vairāk, lai saglabātu banku sistēmas diversifikāciju, meklējot veidus, kā pēc iespējas samazināt mazo un vidējo banku izzušanas risku, kurām ir būtiska nozīme eurozonā, kur MVU ir svarīga reālās ekonomikas un nodarbinātības sastāvdaļa.

Es uzskatu, ka zema banku rentabilitāte pašlaik ir vissvarīgākā problēma Eiropas banku nozarē gan no uzraudzības, gan no finanšu stabilitātes viedokļa. Diemžēl šī jautājuma risināšanai nav piemērota brīnumlīdzekļa. Risinājums būs jāpielāgo vairākās jomās.

Jaudas pārpalikums būs jāabsorbē. šajā ziņā uzņēmumu apvienošanās un pārņemšanas darījumi ir svarīgs instruments; diemžēl dažādi faktori, tostarp banku savienības nepilnīgums, kavē šīs operācijas. Tādējādi vērienīga pieeja banku savienības izveides pabeigšanai un reāla progresa panākšanai kapitāla tirgu savienībā būtu svarīgs signāls sabiedrībai un tirgiem, ka Eiropa var nodrošināt noturīgāku, integrētāku un kopumā labāku satvaru finansējuma reālajai ekonomikai nodrošināšanai.

Bankām ir arī jāpaplašina savi ieguldījumi digitalizācijā, lai nodrošinātu plašāku produktu klāstu, radītu ilgtspējīgus ienākumus un vidējā termiņā ierobežotu savu izmaksu/ienākumu attiecību.

Būtiska nozīme ir arī vadības un pārvaldības kvalitātei. VUM darbs liecina, ka bankas ar labu vadību un pareizu pārvaldību vidēji panāk augstāku rentabilitāti. Tāpat tas arī liecina par to, ka rentablas bankas ir atrodamas visās uzņēmējdarbības modeļu klasēs un lielākajā daļā valstu.  

 

42. Kā varētu efektīvāk novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un teroristu finansēšanu visā banku savienībā? Kā būtu jāņem vērā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas riski, ECB novērtējot banku finanšu stabilitāti? Vai ir nepieciešams centralizēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzību vienā ES aģentūrā vai mehānismā?  

 

Nesenie notikumi liecina, ka iesaistīšanās nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā vai teroristu finansēšanā var radīt ievērojamus riskus bankām un pat apdraudēt to dzīvotspēju. Šā iemesla dēļ Eiropas līmenī ir īstenotas un tiek īstenotas daudzas iniciatīvas, lai nodrošinātu stingrāku tiesisko regulējumu, efektīvāku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzību, labāku koordināciju starp nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas iestādēm un prudenciālajiem uzraudzītājiem. Padome, Komisija, Parlaments, EBI un VUM, kā arī valstu iestādes ir iesaistītas šo svarīgo mērķu sasniegšanā.

ECB kā banku uzraudzības iestādei ir svarīgi turpināt uzlabot savu spēju novērtēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas (NILL/TF) riska prudenciālo ietekmi uz iestādēm. Faktiski NILL/TF pārkāpumi ir viens no galvenajiem riska faktoriem, kas identificēts VUM uzraudzības prioritātēs 2020. gadam. Pašreiz notiek darbs dažādās jomās, lai ECB, veicot uzraudzības darbības, varētu labāk izprast un identificēt šo risku, tostarp piešķirot atļaujas iestādēm vai novērtējot plānoto kvalificēto līdzdalību iegādi un veicot pastāvīgu uzraudzību, tostarp SREP procesā. Patiešām būtiska ir saikne starp NILL/TF risku un iestāžu pārvaldību un iekšējo kontroli, uzņēmējdarbības modeļiem un rentabilitāti, likviditāti un operacionālo risku.

Vēl viena svarīga joma ir informācijas apmaiņa un sadarbība ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iestādēm: tā kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzība neietilpst ECB kompetencē, ir ļoti svarīgi, lai ECB (un NKI) saņemtu un sniegtu visu attiecīgo informāciju par NILL/TF riskiem un regulatīvo neatbilstību, ko valsts iestādes varētu būt konstatējušas. Lai atvieglotu un uzlabotu informācijas apmaiņu, nesen tika parakstīti sadarbības nolīgumi starp ECB un valstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas iestādēm. Es ļoti atzinīgi vērtēju šo rezultātu.

Raugoties nākotnē, es uzskatu, ka ir vajadzīga centralizētāka un viendabīgāka Eiropas pieeja nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai. Pirmkārt, tā kā NILL bieži vien ir pārrobežu parādība, tā ir tikpat efektīva kā tās vājākais elements. Otrkārt, Eiropas pieeja vienkāršotu procesu un padarītu to efektīvāku. 

Pirmais solis ir sperts nesenajā EUI pārskatīšanas paketē, kurā tika nostiprināta EBI loma NILL/TF jautājumos. No 2020. gada janvāra EBI būs atbildīga par jauniem svarīgiem uzdevumiem, proti, uzraudzīt NILL valsts uzraudzības iestāžu kvalitāti; dot impulsu minēto iestāžu uzraudzības darbībai, ja tai ir norādes par būtiskiem NILL noteikumu pārkāpumiem; vākt un centralizēti glabāt informāciju par būtiskiem trūkumiem, kas varētu būt svarīgi NILL nolūkā gan prudenciālajām, gan NILL iestādēm; veicināt sadarbību ar trešo valstu uzraudzības iestādēm NILL/TF pārrobežu lietās. 

Pašlaik tiek apspriesti priekšlikumi par to, kā turpināt attīstīt NILL/TF sistēmu ES; Es tos stingri atbalstu. Nepieciešamie uzlabojumi ir šādi: i) augstāka NILL regulas saskaņotības pakāpe: atzinīgi vērtējams pavērsiens būtu V NILL regulas daļu pārveidošana par tieši piemērojamu un vienotu regulu; ii) NILL/TF uzraudzības prakses konverģence ar augstiem kvalitātes standartiem; un iii) jaunas Eiropas iestādes izveide, kas būtu atbildīga par NILL uzraudzību ES līmenī.

Kopumā ir būtiski pastiprināt cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu, lai aizsargātu Eiropas banku un finanšu tirgus integritāti. Kā liecina nesenie gadījumi, NILL/TF var būt būtiska negatīva ietekme uz iestādes drošību un stabilitāti. Progress šajā jomā būtu jāpanāk pēc iespējas ātrāk.

 

43. Vai, jūsuprāt, dalībvalstīm, kas nav pievienojušās eurozonai, būtu jāizpilda papildu nosacījumi, pirms tās kļūst par eurozonas dalībniecēm un līdz ar to arī par banku savienības dalībniecēm, piemēram, efektīvi jākontrolē nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riski, uzskatāmi jāapliecina, ka tām ir salīdzinoši stabils nekustamā īpašuma tirgus, vai efektīvi jākontrolē korupcija?

 

ECB un Komisija īpašos konverģences ziņojumos regulāri novērtē katras ārpus eurozonas esošās valsts progresu Māstrihtas parametru sasniegšanā, kā arī konverģences ilgtspēju. Māstrihtas konverģences ietvaros nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un korupcija, kā arī mājokļu cenu attīstība jau ir iekļauta tirgus integrācijas papildu prasībās. Pamatojums tam ir tāds, ka noziedzīgas darbības, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un korupcija, var apdraudēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un tādējādi ietekmēt potenciālo izaugsmi, savukārt mājokļu cenu burbuļi varētu izraisīt makroekonomikas nelīdzsvarotību un apdraudēt finanšu stabilitāti.

2014. gada novembrī VUM kļuva atbildīgs par banku uzraudzību eurozonā. Tādēļ tagad, lai ieviestu euro, ir vajadzīga arī dalība VUM. Tas nav viegls uzdevums, un līdz ar to dalībvalstis, kas gatavojas ieviest euro, pievienojas arī banku savienībai, piemērojot tā saukto ciešo sadarbību starp ECB un valsts kompetento iestādi. Tam var būt vajadzīga apņemšanās veikt īpašas reformas.

Lai pievienotos banku savienībai, ir vajadzīgs valsts tiesiskā regulējuma saderības novērtējums, lai varētu garantēt, ka ECB var veikt savus uzraudzības uzdevumus, un visaptverošs to banku novērtējums, kuras ECB būs jāuzrauga.

Turklāt atklāts dialogs starp visām ieinteresētajām personām varētu palīdzēt, piemēram, novērst citus iespējamos šķēršļus efektīvai uzraudzībai un novērst citas iespējamās valsts sistēmas nepilnības, kas var būt saistītas ar prudenciālo uzraudzību, piemēram, iespējamās nepilnības nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā.

 

44. Vai dziļāka finansiālā integrācija vienmēr ir savienojama ar finanšu stabilitātes mērķi? Vai uzskatāt, ka iespējamie pārrobežu banku apvienošanās gadījumi saasinātu “pārāk liels, lai bankrotētu” problēmu? Kādiem vajadzētu būt kapitāla tirgu savienības (KTS) mērķiem?

Augstāks finansiālās integrācijas līmenis un efektīvāka Eiropas finanšu sistēmas darbība ir ļoti svarīga ECB uzdevumiem. Pirmkārt, finanšu integrācija ir priekšnoteikums netraucētai ECB monetārās politikas īstenošanai visā euro zonā. Turklāt integrētāki banku sektori ar lielāku ārvalstu iestāžu klātbūtni samazina riskus, ko rada banku un valsts saikne. Otrkārt, tas palīdz sasniegt Eurosistēmas mērķi izveidot sakārtotu maksājumu sistēmu eurozonā. Treškārt, pateicoties finansiālai integrācijai, efektīvāka resursu sadale palielina eurozonas ekonomikas izaugsmes potenciālu. Visbeidzot, riska diversifikācija uzlabo finanšu sistēmas noturību un stabilitāti.

Tajā pašā laikā krīzes periodā piedzīvojām, ka augsti finansiāli integrētā tirgū risks ļoti ātri izplatās un rada finanšu nestabilitāti. Tas savukārt palielina sistēmiskas krīzes iespējamību.

No krīzes mēs uzzinājām, ka šis kompromiss ir jāpārvalda, izstrādājot piemērotu finanšu regulējuma un efektīvas uzraudzības sistēmu.

Šajā ziņā kapitāla tirgu savienība (KTS) ir galvenā iniciatīva, ar kuru veicināt finanšu integrāciju un attīstību Eiropā. Kad KTS tiks efektīvi īstenota, tā ievērojami padziļinās finansiālo integrāciju un stiprinās ekonomisko un monetāro savienību. Tas savukārt būs atbalsts ECB uzdevumu veikšanai, nodrošinot vienmērīgāku un vienmērīgāku monetārās politikas transmisiju. KTS arī uzlabotu finanšu sistēmas noturību, to dažādojot, samazinot banku lomu un veicinot alternatīvu finansējuma avotu rašanos. Visbeidzot, kapitāla tirgu savienības izveides pabeigšana ir nepieciešams nosacījums, lai uzlabotu privātā sektora riska dalīšanu un eurozonas ekonomikas noturību pret nelabvēlīgiem reāliem un finansiāliem satricinājumiem.

Lai sasniegtu šos mērķus, ir svarīgi noteikt vērienīgu KTS programmu. Mēs jau esam panākuši zināmu progresu, tomēr darāmā vēl ir daudz. Tas attiecas arī uz vienota ES kapitāla tirgu noteikumu kopuma papildināšanu ar pastiprinātu uzraudzības konverģenci, kā arī nodokļu un maksātnespējas tiesību aktu uzlabošanu, novēršot trūkumus un samazinot neviendabīgumu starp valstīm.

Banku savienība ir vēl viens Eiropas veids, kā panākt lielāku integrāciju un lielāku finanšu stabilitāti. Banku uzraudzības un noregulējuma piešķiršana Eiropas līmenī paver ceļu patiesai integrācijai Eiropas banku tirgū, bet vienlaikus atvieglo iespējamās pārrobežu banku krīzes pārvaldību.  Turklāt banku savienība mazinās bažas par bankām, kas ir pārāk lielas, lai bankrotētu, un valstu vadošo iestāžu relatīvo īpatsvaru. Turpmāk uzdevums būs veicināt efektivitāti, uzlabojot pārrobežu apvienošanos.

45. Vairākām nozīmīgām privātā un publiskā sektora obligācijām Eiropā ir raksturīgs negatīvs ienesīgums. Vai tas ietekmē finansiālo stabilitāti, un, ja jā, kā šis jautājums būtu jārisina?

Pieejamie pierādījumi norāda uz to, ka līdz šim zemo procentu likmju videi ir bijusi ievērojama ekspansīva ietekme un ka ietekme uz eurozonas banku vidējo peļņu — ja vispār tāda ir bijusi — ir bijusi nedaudz pozitīva. Lai gan neto procentu starpības samazināšanās noteikti ir samazinājusi dažus ieņēmumus, saimnieciskās darbības uzlabojumu rezultātā ir veicināta kreditēšana, aktīvu vērtības pieaugums un ir samazinājušies uzkrājumi aizdevumu zaudējumiem.

Ietekme uz apdrošinātājiem un pensiju fondiem varētu būt bijusi izteiktāka, jo dažās valstīs šie uzņēmumi iepriekš bieži pārdeva dzīvības apdrošināšanas produktus un definētu pabalstu pensiju shēmas ar dāsnām garantijām. Zemu vai negatīvu procentu likmju apstākļos tiem var būt grūtības gūt pietiekami lielu peļņu, lai tie varētu izpildīt savas saistības. Turklāt, kad tirgus likmes samazinās, palielinās gan aktīvu, gan pasīvu neto pašreizējā vērtība. Tomēr vairumā gadījumu neto ietekme (aktīvu samazinājums mīnus saistību samazinājums) ir negatīva, jo saistībām parasti ir garāks termiņš nekā aktīviem (tā ir tā sauktā “termiņa garuma negatīvā starpība”).

Starpnieku un ieguldītāju stratēģija zemu procentu likmju apstākļos ir meklēt iespējas gūt ienākumus no riskantākiem un nelikvīdiem aktīviem. Zināmā mērā tas ir atzinīgi vērtējams un sagaidāmais monetārās politikas pielāgojuma rezultāts, jo tas palīdz atvieglot finansēšanas nosacījumus, jo īpaši nefinanšu sabiedrībām. Tomēr šī tendence arī palīdz veidot finanšu stabilitātes riskus un apdraudējumus, kurus vislabāk var novērst, vajadzības gadījumā mērķtiecīgi piemērojot makroprudenciālos instrumentus, jo īpaši tad, ja nelīdzsvarotība ir valsts vai nozaru līmenī. Raugoties nākotnē, ECB būs jāturpina uzraudzīt šo norišu ietekmi, jo nav patiesas skaidrības par ietekmi, ko rada oficiālo likmju samazināšana līdz negatīvām vērtībām — šo īsteni “netradicionālo” instrumentu ECB Padomes ieviesto instrumentu vidū.

 

46. Kāds ir jūsu viedoklis par pašreizējo ECB politiku attiecībā uz interešu konfliktu novēršanu ECB? Vai ir vajadzīgas kādas izmaiņas?

Gadu gaitā ECB ir regulāri pārskatījusi un nostiprinājusi tās ētikas standartus un noteikumus visos līmeņos, t. i., attiecībā uz tās lēmumu pieņemšanas struktūrām (Padomi un Valdi) un ECB personālu. ECB Padome ir arī definējusi Eurosistēmas un VUM ētikas regulējuma kopīgos noteikumus. Šajā sakarā ECB nesen pieņēma vienoto rīcības kodeksu, kas Padomes, Valdes un Uzraudzības valdes locekļiem nosaka vienādu ētikas standartu līmeni.

Kad biju ECB Uzraudzības valdes loceklis un valdes locekļa aizstājējs, es parakstīju minēto rīcības kodeksu. Tā rezultātā mans ikmēneša kalendārs ir publicēts Itālijas Bankas tīmekļa vietnē, un tajā ir uzskaitītas sanāksmes, kas īpaši saistītas ar manu lomu ECB augsta līmeņa struktūrās. Kalendāri ietver informāciju par sanāksmes/pasākuma datumu, dalībnieku/organizatoru vārdu un uzvārdu/nosaukumu, tematu un norises vietu. Turklāt, kā norādīts manā atbildē Nr. 2, uz mani attiecas arī Itālijas Bankas Rīcības kodekss (kā arī Itālijas Apdrošināšanas uzraudzības iestādes IVASS Rīcības kodekss) tādos jautājumos kā interešu konflikti, konfidencialitāte, ārējās pilnvaras, dāvanu un citu priekšrocību pieņemšanas politika un finanšu ieguldījumi atbilstoši Bankas pamatvērtībām — neatkarībai, objektivitātei, godīgumam un diskrētumam. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka šie rīcības kodeksi ir ārkārtīgi svarīgi; tie bija skaidrs un redzams godīguma un objektivitātes signāls, kas noteica manu darbību un tās iestādes darbību, kuras labā strādāju.

ECB izveidotā regulējuma mērķis ir nodrošināt, ka ECB, Eurosistēma un VUM ievēro augstākos integritātes standartus. Šajā nolūkā Eiropas Parlamenta, Eiropas Ombuda un citu kompetentu ieinteresēto personu, piemēram, Transparency International, saņemtie komentāri vienmēr ir tikuši pienācīgi izvērtēti un ņemti vērā.

ECB ētikas regulējums tiek pastāvīgi pārskatīts, lai atspoguļotu jaunākās norises un paraugpraksi. Īpaši attiecībā uz interešu konfliktu novēršanu es uzskatu, ka pašreizējie noteikumi ir atbilstoši.

 

D. ECB darbība, demokrātiskā pārskatatbildība un pārredzamība

 

47. Kāda būs jūsu personiskā pieeja sociālā dialoga veidošanai ECB?

Mana pieredze ir tāda, ka atklāts un konstruktīvs dialogs starp darbiniekiem un valdi ir būtisks jebkuras iestādes efektīvai darbībai. Laimīgs darbaspēks nodrošina produktīvu darba vietu un augstas kvalitātes lēmumus un to īstenošanu. Itālijas Bankā notiek pastāvīgs dialogs ar arodbiedrībām par visiem jautājumiem, kas saistīti ar darbinieku labklājību.

Piemēram, Itālijas Bankas darba laika pārvaldības mērķis ir atrast pareizo līdzsvaru starp lielāku darbinieku apmierinātību un augstāku organizatoriskās efektivitātes līmeni. Darbinieki var elastīgi sadalīt savas stundas nedēļas laikā dažādos veidos (elastīgs sākuma laiks un pusdienlaiks), ja vien to var savienot viņu darba pienākumiem.

Es saprotu, ka pēdējos gados ECB ir veikusi svarīgus pasākumus, lai uzlabotu savu darbinieku darba un privātās dzīves līdzsvaru. Es vēlētos ECB likt uzsvaru uz mērķorientētu darbu, atstājot personāla ziņā rīcības brīvību attiecībā uz to, kā attiecīgos mērķus sasniegt.

Izmantojot savu iepriekšējo pieredzi, es vēlētos arī palīdzēt veidot spēcīgāku tiesību nostiprināšanas un vienlīdzīgu iespēju kultūru neatkarīgi no dzimuma, valstspiederības vai citām atšķirībām. Ir svarīgi, lai mēs rīkotos, vadoties pēc regulārām darbinieku aptaujām, kurās mēs apkopojam darbinieku viedokļus par to, kā uzlabot darba vidi.

 

48. Eiropas Parlamentam ir būtiska nozīme ECB pārskatatbildības nodrošināšanā. Kādus secinājumus jūs izdarāt pēc salīdzinājuma ar citām jurisdikcijām (piemēram, ASV Kongress/Federālo rezervju sistēma salīdzinājumā ar Eiropas Parlamentu/ECB un AK parlamentu/Anglijas Banku)? Kādi pasākumi un turpmākas reformas, jūsuprāt, stiprinātu ECB demokrātisko pārskatatbildību attiecībās ar Eiropas Parlamentu?

Pārskatatbildība ir mūsdienu centrālo banku stūrakmens. Centrālajai bankai ir jābūt neatkarīgai, lai tā varētu efektīvi īstenot savas pilnvaras attiecībā uz cenu stabilitāti. Tomēr no šīs neatkarības izriet pienākums izskaidrot un pamatot savus politiskos lēmumus pilsoņiem un viņu ievēlētajiem pārstāvjiem. Tādējādi pārskatatbildība ir būtisks pamats neatkarīgu centrālo banku leģitimitātei un efektivitātei to pilnvaru īstenošanā.

Ir ļoti grūti salīdzināt centrālo banku pārskatatbildību dažādās jurisdikcijās, jo atšķiras iestāžu sistēmas, centrālo banku pilnvaras, pārvaldības iezīmes un juridiskie pamati. Centrālo banku de jure pārskatatbildības analīzē nav konstatētas būtiskas atšķirības ECB, Anglijas Bankas (BoE) un Federālo rezervju sistēmas pārskatatbildības pakāpē parlamentārās apmaiņas ziņā. Tomēr vēl viens jautājums ir de facto pārskatatbildības prakse un tas, kā tā ir attīstījusies laika gaitā citā virzienā.

ECB ziņo Eiropas Parlamentam tāpat kā Federālo rezervju sistēma un BoE ziņo attiecīgajām iestādēm, regulāri reizi ceturksnī rīkojot atklātas uzklausīšanas kompetentajā komitejā. Turklāt ECB priekšsēdētājs piedalās plenārsēdes debatēs par ECB gada pārskatu, taču Federālo rezervju sistēmai un BoE šādas uzklausīšanas nav. ECON komiteja daudzos gadījumos ir aicinājusi Valdes locekļus sniegt liecības par konkrētiem tematiem; priekšsēdētāja vietnieks iepazīstina ECON komiteju ar ECB gada pārskatu.

Mijiedarbība starp Eiropas Parlamentu un ECB vadību, iespējams, laika gaitā pastiprināsies, ņemot vērā Eiropas un pasaules finanšu sistēmas lielāku sarežģītību un to, ka rodas problēmas monetārajai un finanšu stabilitātei. Ja mani iecels ECB Valdē, es labprāt iesaistītos atklātā un konstruktīvā dialogā ar Eiropas Parlamentu.

Reaģējot uz nepieciešamību veikt rūpīgāku pārbaudi, ECB un Eiropas Parlaments ir izveidojuši jaunus pārskatatbildības kanālus. ECB publicē atbildes uz Eiropas Parlamenta deputātu rakstiskiem jautājumiem un atbildi uz Eiropas Parlamenta rezolūciju par ECB gada pārskatu.

ECB kā banku uzraudzības iestādei ir arī pārskatatbildības kārtība. Piemēram, Uzraudzības valdes priekšsēdētājs regulāri ierodas pie Eiropas Parlamenta un Uzraudzības valdes sanāksmju protokoli tiek regulāri nosūtīti ECON komitejai.

Līdzīga tendence pēdējos gados ir parādījusies arī Itālijā. Kopš krīzes sākuma Itālijas Banka ir pastiprinājusi sadarbību ar Parlamentu un pārskatatbildību pret to; no 2014. gada līdz 2019. gada vidum valdes locekļi ir piedalījušies 38 uzklausīšanas sanāksmēs. Tehniskā līmenī notika papildu informācijas apmaiņa starp attiecīgajiem darbiniekiem, lai, piemēram, nodrošinātu, ka ir pieejami attiecīgie dati un analīzes.

Lai uzlabotu saziņu ar sabiedrību, mēs esam iesaistījušies arī plašā programmā, lai uzrunātu visus sabiedrības slāņus. Esmu personīgi piedalījies sanāksmēs ar dažādu Itālijas pilsētu iedzīvotājiem, lai izskaidrotu mūsu un Eurosistēmas politiku. Tas ir palīdzējis uzlabot cilvēku izpratni par šādu politiku un uzticēšanos tai.

 

49. Ko ECB konkrēti darīs, lai nākotnē nodrošinātu ECB vadošo amatu kandidātu galīgie saraksti būtu dzimuma ziņā līdzsvaroti un lai ECB kopumā palielinātu dzimumu daudzveidību, ņemot vērā, ka pašlaik tikai divi no 25 ECB Padomes locekļiem ir sievietes ? Kā jūs personiski plānojat uzlabot dzimumu līdzsvaru ECB? Kad, jūsuprāt, varētu būt gaidāmi pirmie šo jūsu darbību rezultāti?

Dzimumu līdzsvaram vajadzētu būt visas centrālo banku kopienas un visas ekonomistu profesijas mērķim. Pēdējo mēnešos divas sievietes tika nominētas darbam vadošos un Valdes locekļu amatos; cerēsim, ka tas mudinās valstu centrālās bankas būt drosmīgākām, ieceļot amatā augstākās amatpersonas.

Ņemot vērā sākotnējos apstākļus, līdzsvarota dzimumu sastāva nodrošināšanai ECB vadībā ir vajadzīgas konkrētas, uz nākotni vērstas iniciatīvas. Šajā sakarā es atzinīgi vērtēju neseno ECB iniciatīvu uzsākt sieviešu ekonomikas stipendiju, jo tā paver ceļu, kas ir nepieciešams priekšnoteikums, lai panāktu labāku dzimumu līdzsvaru. 

Mums būtu jāapzinās, ka dzimumu līdztiesības problēmas risināšana ir vidēja termiņa projekts un ka taisnāka un ātrāka ceļa nav. Lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru, mums jau no paša sākuma ir jāatbalsta sieviešu karjeras veidošana centrālajās bankās un plašākā nozīmē arī ekonomikā. Šajā nolūkā ir jāizmanto plašs instrumentu klāsts, piemēram, mērķorientēta iestāde; pasākumi, kuru mērķis ir padarīt centrālo banku sievietēm draudzīgāku; ģimenes un darba dzīves labāka saskaņošana; pozitīvu paraugpersonu ieteikšana.

Itālijas Banka jau pirms gadiem sāka risināt dzimumu līdztiesības jautājumus. Pašreizējā padome ir devusi impulsu šim procesam, pieņemot daudzgadu stratēģisko plānu, izvirzot mērķus un izveidojot daudzveidības pārvaldītāju, kas ir atbildīgs par iekļaušanas politikas veicināšanu un atbalstu sieviešu profesionālajai izaugsmei. Mūsu iekšējās politikas mērķis arvien vairāk ir dzimumu paritātes nodrošināšana visos līmeņos. Plaša vieda darba iespēju klāsta ieviešana un bērnu aprūpes struktūru pieejamība palīdzēja nodrošināt darba un privātās dzīves līdzsvaru, jo īpaši, bet ne tikai, sievietēm; mentorēšanas programmu ieviešana, dzimumu līdzsvarots sastāvs vadības komisijās un vadības pienākumu mērķu ieviešana palīdzēja samazināt netiešo diskrimināciju. 

Šīs politikas rezultāti ir skaidri redzami: 30 % vadītāju tagad ir sievietes — tikai pirms dažiem gadiem vēl bija tikai puse no tā; mēs esam pārsnieguši mērķi, kas paredz līdz 2022. gadam sasniegt 35 %, un turpināsim uzlabojumus (Itālijas apdrošināšanas uzraudzības iestādē, kuras priekšsēdētājs es esmu, sieviešu īpatsvars vadošos amatos ir 50 %).

 

Mēs esam veikuši padziļinātu analīzi par dzimumu līdztiesības jautājumiem. 2012. gadā mēs īstenojām un pēc tam publicējām plašu pētījumu projektu, kurā tika mērītas atšķirības starp dzimumiem Itālijas ekonomikā; tika pētītas daudzveidības priekšrocības gan mikrolīmenī (piemēram, uzņēmumu pārvaldība, daži banku darbības aspekti), gan makrolīmenī (piemēram, ietekme uz IKP, ko rada lielāka sieviešu līdzdalība darba tirgū); tika apzināti šķēršļi dzimumu paritātei Itālijas ekonomikā (piemēram, darba un privātās dzīves līdzsvara jautājumi, netieša diskriminācija, kultūras faktori). Minētais pētījums ir ievērojami sekmējis debates par politikas risinājumiem Itālijā.

Es saprotu, ka ECB pēdējos gados ir strādājusi pie dzimumu līdztiesības jautājumiem, un es pilnībā atbalstīšu turpmāko attīstību — sākot ar iekšējā un ārējā finansējuma uzlabošanu un beidzot ar lielākām iespējām sievietēm uzņemties daudzus delikātus un ļoti sarežģītus uzdevumus, ko veic centrālā banka: ECB būtu jāapsver iespēja par stratēģisku prioritāti noteikt talantīgu sieviešu piesaistīšanu un attīstīšanu visos līmeņos.

Visbeidzot, ECB kopumā būtu jāveicina arī domu dažādība. Mūsdienu daudzveidīgajā un savstarpēji cieši saistītajā pasaulē pētījumi liecina, ka dažādas komandas un iekļaujoša uzvedība ļauj organizācijām sasniegt labākus rezultātus. Daudzveidīgas komandas ir noturīgākas pret grupas domāšanu un ir pierādījušas, ka spēj labāk darboties stabilos lēmumu pieņemšanas procesos.

 

50. Kā, jūsuprāt, varētu panākt labāku ECB pārskatatbildību attiecībās ar Eiropas Revīzijas palātu (ERP) produktīvas darbības ziņā? Ciktāl, jūsuprāt, sniedzas ERP pilnvaru robeža?

Eiropas Revīzijas palāta (ERP) veic ECB ļoti svarīgu lomu, kā to paredz ES Līgumi un jo īpaši ECBS un ECB Statūtu 27. panta 2. punkts. ECB vadības darbības efektivitātes neatkarīgs novērtējums lieliski veicina ECB pilnvaru izpildi. Tādēļ ECB būtu jāturpina atbalstīt Revīzijas palātas darbu, jo īpaši nodrošinot pilnīgu piekļuvi visiem dokumentiem, kas vajadzīgi tās uzdevumu veikšanai.

Vienlaikus Revīzijas palātai būtu jāapzinās savas lomas robežas un jāievēro ECB prerogatīvas, kas attiecas uz neatkarīgu lēmumu pieņemšanu par saviem uzdevumiem. 

 

51. Vai, jūsuprāt, standarti, kas noteikti jaunajā direktīvā par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, ECB būtu jāpiemēro savā iekšējā struktūrā? Kad, jūsuprāt, ECB varētu ieviest konkrētas procedūras trauksmes cēlēju aizsardzībai?  

Pareiza trauksmes celšanas kārtība, t. i., pienācīgi ziņošanas kanāli un trauksmes cēlēju aizsardzība, palīdz balstīt iestādes integritāti un uzticēšanos tai. Tādēļ ECB kā publiskai iestādei liela nozīme būtu jāpiešķir šādas kārtības atbilstībai šajā jomā. Turklāt trauksmes celšanas kārtība ir ļoti svarīga gan no riska pārvaldības, gan no darba kultūras viedokļa. Saskaņā ar pamatnostādnēm par ētikas regulējumu ECB ir arī pieprasījusi Eurosistēmas NCB un VUM NKI pieņemt noteikumus un procedūras par trauksmes celšanu saskaņā ar piemērojamiem normatīvajiem aktiem. 

Itālijas Bankā esam izveidojuši tīmekļa vietni, kurā Itālijas Bankas uzraudzīto starpnieku darbinieki un konsultanti vai citas personas var ziņot par regulatīviem pārkāpumiem vai vadības pārkāpumiem, ievērojot dažus vienkāršus noteikumus. Itālijas Banka garantē trauksmes cēlēja personas datu konfidencialitāti, arī lai pasargātu viņu no jebkādām iespējamām represijām. Līdzīga procedūra, kuras pamatā ir cits kanāls, ļauj Itālijas Bankas darbiniekiem un konsultantiem ziņot par neatbilstībām un pārkāpumiem, ko izdarījuši viņu kolēģi vai vadītāji.

Jaunā “Trauksmes cēlēju direktīva”, kā arī citu iestāžu paraugprakse, politika un procesi ir ECB atskaites punkts, lai uzlabotu tās ziņošanas sistēmu. Tā ir ECB Valdes prioritāte, kuru es pilnībā atbalstu. 

52. Kā jūs vērtējat to, ka Padome vienreiz ir ignorējusi Eiropas Parlamenta atzinumu par ECB Valdes locekļa iecelšanu? Vai jūs pieņemtu piedāvājumu kļūt par ECB priekšsēdētāju, ja Eiropas Parlaments nobalsotu pret?

 

Eiropas Parlamenta veiktā kontrole nodrošina pamatu pārskatatbildībai, un pārskatatbildība — kopā ar neatkarību — ir būtiska ECB efektivitātei un leģitimitātei. Šo iemeslu dēļ es ar nepacietību gaidu sadarbību ar Eiropas Parlamenta deputātiem ECON komitejā. Es ļoti augstu vērtēju Eiropas Parlamenta viedokli iecelšanas procesā un ceru, ka tas būs pamats atklātām un uzticības pilnām attiecībām turpmākajos gados.

Tomēr mans uzdevums nav apspriest Padomes un Parlamenta attiecīgo lomu un kompetences ES tiesībās attiecībā uz amatpersonu iecelšanas sistēmu. Es ticu, ka abas iestādes var vienoties par labāko turpmāko rīcību Eiropas Savienības interesēs. 

53. Vai, jūsuprāt, jums vai kādam citam augstākā līmeņa ECB darbiniekam būtu jāpiedalās centrālo banku vadītāju un finanšu nozares līderu G30 grupā („Group of Thirty”)?  

Kā norādīju savā atbildē uz 46. jautājumu, visi Valdes locekļi un darbinieki ievēro stingrus pārredzamības, ētikas un pārvaldības standartus, ko noteikusi ECB. Vienlaikus ir svarīgi, lai viņiem būtu regulāra un atklāta mijiedarbība ar plašu gan publiskā, gan privātā sektora ieinteresēto personu loku. Tas ļautu viņiem iegūt būtisku informāciju par svarīgākajām ekonomikas un finanšu norisēm.

Man nav privātas informācijas par G30 grupu. Saskaņā ar tās tīmekļa vietnē pieejamo informāciju tās sastāvā ir centrālo banku vadošie darbinieki un augsti cienījami akadēmisko aprindu pārstāvji, un pašlaik tajā nav neviena ECB locekļa. Šis jautājums jau iepriekš tika izvirzīts šajā Parlamentā. Nākotnē man būtu jāiepazīstas ar jūsu attieksmi pret šo svarīgo pārvaldības jautājumu.

Ar Vienoto rīcības kodeksu, ko ECB apstiprināja 2019. gadā, ir ieviesti īpaši noteikumi par attiecībām ar interešu grupām, lai izvairītos no iespējamiem interešu konfliktiem un pārpratumu varbūtības. Valdes locekļiem, jo īpaši nonākot saskarē ar interešu grupām, jāņem vērā viņu neatkarība un profesionālās konfidencialitātes pienākumi. Turklāt ECB noteiktie ārējās komunikācijas pamatprincipi paredz īpašus noteikumus par to, kā sadarboties ar privātā sektora, akadēmisko aprindu, interešu grupu, apvienību un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

Es domāju, ka šis regulējums labi kalpo ECB un nodrošina labu līdzsvaru starp iestādes vērtībām un pienākumiem un nepieciešamību dibināt kontaktus ar privātā sektora darījumu partneriem. Es būtu pateicīgs par jūsu ieguldījumu, ja uzskatāt, ka šis līdzsvars ir jāpielāgo.

 

54. ECB iepriekš ir sākusi tādas iniciatīvas kā kopējo kredītu mikrodatu analītiskā datubāze (AnaCredit) un Eiropas iniciatīva parāda sadalīšanai (EDDI), kas nav iekļautas ECB pamatpilnvarās. Kāds uzdevums, jūsuprāt, šādu iniciatīvu īstenošanā būtu jāpilda ECB, un kur jūs nospraustu robežu likumdevēja prerogatīvu kontekstā?

Līgums un ECBS Statūti ECB un Eurosistēmai piešķir skaidras pilnvaras attiecībā uz finanšu tirgus infrastruktūrām. Turklāt ECB ir ļoti ieinteresēta iegūt visus vajadzīgos datus, lai atbalstītu un tādējādi vislabāk izpildītu savus uzdevumus, kā noteikts Līgumā. Šajā sakarā ECBS un ECB Statūtu 5. pantā noteikts, ka, lai veiktu šos uzdevumus, ECB ar valstu centrālo banku atbalstu vāc vajadzīgo statistikas informāciju. Tādējādi gan ECB juridiskās pilnvaras, gan īpašās tiesību aktos noteiktās prasības pieļauj iespēju, ka ECB var uzņemties regulatīvas iniciatīvas konkrētās jomās, piemēram, kredītu statistikas un maksājumu sistēmu jomā.

Lai veiktu savus uzdevumus, Eurosistēmas centrālajām bankām jābūt pieejamiem augstas kvalitātes datiem par eurozonas ekonomiku un finanšu tirgiem. Tomēr apkopotie dati ne vienmēr sniedz precīzu pamattendenču aprakstu, jo tajos var tikt izlīdzinātas neviendabīgas, tomēr potenciāli informatīvas, konkrētai valstij raksturīgas, nozaru un/vai uzņēmumu līmeņa tendences. Šā iemesla dēļ kopējā aina dažkārt var būt maldinoša un sniegt nepareizu informāciju lēmumu pieņemšanas procesā. Šis aspekts ir kļuvis vēl redzamāks kopš globālās krīzes sākuma, kura parādīja, ka granularitātes ņemšana vērā Eurosistēmas ekonomikas un monetārajā analīzē var būt ārkārtīgi noderīga gan monetārās politikas veidošanā, gan uzraudzības nolūkos.

AnaCredit iniciatīva ietver ļoti sīki iedalītu kredītu datu apstrādi, kas sniedz noderīgu ieskatu eurozonas ekonomiku un finanšu tirgu sarežģītībā un savstarpējā mijiedarbībā, un tādējādi nākotnē varētu palīdzēt pieņemt informētākus un efektīvākus politikas lēmumus.

Šajās statistikas iniciatīvās pilnībā jāņem vērā gan ES tiesību akti, gan pārskatu sniedzējiem uzliktais slogs. Attiecībā uz pirmo aspektu ir vajadzīga cieša un pastāvīga sadarbība starp ECB un Eurostat. Šī sadarbība līdz šim ir veicinājusi efektīvu darba dalīšanu starp abām iestādēm, nepieļaujot neefektīvu pārklāšanos vai datu iztrūkumu. Attiecībā uz otro aspektu es uzskatu, ka ECB būtu jāturpina veiksmīgā prakse, proti, rīkot sabiedriskās apspriešanās par tās noteikumiem Eiropas statistikas jomā, kas iedzīvotājiem, tirgus dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām dod iespēju paust savu viedokli.

Visbeidzot, kā minēts iepriekšējās atbildēs, arī ECB un Eurosistēmai Līgumā ir skaidri noteiktas pilnvaras attiecībā uz maksājumu sistēmām. Tas dod iespēju īstenot regulatīvas iniciatīvas maksājumu sistēmās, kā arī darboties kā pārmaiņu katalizatoram. Viens no mērķiem ir turpināt izstrādāt saskaņotus standartus, noteikumus un procedūras. Šā iemesla dēļ ECB pašlaik ar EDDI (Eiropas iniciatīvu parāda sadalīšanai) projektu pēta iespēju atbalstīt euro parāda instrumentu saskaņotu emisiju un sadalīšanu ES. 2019. gada 22. maijā ECB uzsāka apspriešanos ar tirgus dalībniekiem, aicinot starpniekus un citas ieinteresētās personas sniegt atsauksmes par projektu, jo īpaši par Eurosistēmas iespējamo lomu tajā. Nosakot turpmākos pasākumus, ir patiešām svarīgi, lai ECB saskaņā ar savām pilnvarām pienācīgi ņemtu vērā atsauksmes no apspriešanās ar tirgus dalībniekiem un novērtētu, vai un cik lielā mērā projekts atbilst privātā sektora interesēm.

 

 


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

Virsraksts

Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšana amatā

Atsauces

12451/2019 – C9-0149/2019 – 2019/0817(NLE)

Apspriešanās/piekrišanas pieprasījuma datums

17.10.2019

 

 

 

Atbildīgā komiteja

 Datums, kad paziņoja plenārsēdē

ECON

24.10.2019

 

 

 

Referenti

 Iecelšanas datums

Irene Tinagli

16.10.2019

 

 

 

Izskatīšana komitejā

3.12.2019

 

 

 

Pieņemšanas datums

3.12.2019

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

51

5

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gunnar Beck, Marek Belka, Stefan Berger, Gilles Boyer, Cristian-Silviu Buşoi, Derk Jan Eppink, Engin Eroglu, Markus Ferber, Jonás Fernández, Raffaele Fitto, Frances Fitzgerald, Luis Garicano, Valentino Grant, José Gusmão, Danuta Maria Hübner, Stasys Jakeliūnas, Othmar Karas, Billy Kelleher, Ondřej Kovařík, Philippe Lamberts, Aušra Maldeikienė, Jörg Meuthen, Csaba Molnár, Luděk Niedermayer, Dimitrios Papadimoulis, Piernicola Pedicini, Lídia Pereira, Jake Pugh, Evelyn Regner, Antonio Maria Rinaldi, Robert Rowland, Martin Schirdewan, Pedro Silva Pereira, Paul Tang, Irene Tinagli, Inese Vaidere, Johan Van Overtveldt, Stéphanie Yon-Courtin, Marco Zanni

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Carmen Avram, Gabriele Bischoff, Damien Carême, Fabio Massimo Castaldo, Richard Corbett, Eugen Jurzyca, Pedro Marques, Fulvio Martusciello, Ville Niinistö, Stéphane Séjourné, Monica Semedo, Antonio Tajani, Julie Ward

Aizstājēji (209. panta 7. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Rosa D’Amato, Anna Deparnay-Grunenberg, Agnès Evren, Dino Giarrusso, Enikő Győri

Iesniegšanas datums

9.12.2019

 

 

[1] OV C ... / Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

[2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0211.

[3]  TIPS sistēma (ātrā maksājumu norēķinu sistēma) ļauj maksājumu pakalpojumu sniedzējiem eurozonā piedāvāt līdzekļu pārvedumus reāllaikā un visu diennakti. Target 2 un Target 2 Securities sistēmas Itālijas Banka pārvalda kopā ar Vācijas Banku, Francijas Banku un Spānijas Banku.

[4]  Itālijas Finanšu izlūkošanas vienība ir Itālijas Bankas daļa.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 18. decembrisJuridisks paziņojums