Procedūra : 2015/3034(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0051/2016

Iesniegtie teksti :

B8-0051/2016

Debates :

Balsojumi :

PV 21/01/2016 - 8.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0019

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 489kWORD 83k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0043/2016
14.1.2016
PE575.953v01-00
 
B8-0051/2016

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkta īstenošanu (2015/3034(RSP))


Ioan Mircea Paşcu, Knut Fleckenstein, Richard Howitt, Victor Boştinaru, Gilles Pargneaux, Vincent Peillon, Ana Gomes, Afzal Khan, Tonino Picula, Neena Gill, Liisa Jaakonsaari, Sorin Moisă, Victor Negrescu, Boris Zala S&D grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkta īstenošanu (2015/3034(RSP))  
B8‑0051/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu un jo īpaši tā 42. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2. panta 4. punktu un 222. pantu,

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par ES savstarpējās aizsardzības un solidaritātes noteikumiem — politiskie un darbības aspekti(1),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un jo īpaši VII nodaļas un 51. panta noteikumus,

–  ņemot vērā Francijas Republikas prezidenta 2015. gada 16. novembra paziņojumu Francijas kongresam par to, ka Francijā notiek karš,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 19. un 20. decembrī un 2015. gada 25. un 26. jūnijā pieņemtos secinājumus par aizsardzību un drošību,

–  ņemot vērā (aizsardzības ministru) Ārlietu padomes 2015. gada 17. novembra sanāksmes rezultātus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2015. gada 13. novembrī Parīzē notika vairāki teroristu uzbrukumi, kuros gāja bojā ne mazāk kā 130 cilvēki no vairāk nekā 26 valstīm;

B.  tā kā pēc teroristu uzbrukumiem Parīzē 2015. gada 13. novembrī Francijas valdība oficiāli pieprasīja izmantot Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkta savstarpējās aizsardzības klauzulu;

C.  tā kā Francija ir pieprasījusi izmantot savstarpējās aizsardzības klauzulu un tādēļ dalībvalstīm saskaņā ar ANO Statūtu 51. pantu ir pienākums sniegt Francijai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošiem līdzekļiem;

D.  tā kā spēka izmantošana no ES vai tās dalībvalstu puses ir pieļaujama tikai gadījumos, kad tā ir likumīgi pamatota atbilstīgi ANO Statūtiem, šajā saistībā norādot uz neatņemamām tiesībām uz individuālu vai kolektīvu aizsardzību saskaņā ar ANO Statūtu 51. pantu un uzsverot, ka vēlamāka ir konfliktu un uzbrukumu novēršana, nevis cīņa ar to sekām;

E.  tā kā arī dalībvalstu solidaritāte, atbalsts un savstarpējā palīdzība, kas tiek nodrošināta, tostarp ar Savienības līdzekļiem, ir Eiropas Savienības pamatvērtība; tā kā dalībvalstu drošība ir nedalāma un visiem Eiropas iedzīvotājiem vajadzētu būt vienādām drošības garantijām un vienāda līmeņa aizsardzībai pret tradicionālajiem un netradicionālajiem draudiem, tostarp terorismu, un pret valsts un nevalstisko pārstāvju uzbrukumiem;

F.  tā kā starptautiskā terorisma apkarošana tiek uzskatīta par ES prioritāti un, īstenojot solidaritātes principu, ir jārīkojas gan savā valstī, gan ārzemēs, ievērojot starptautiskās tiesības; tā kā ES drošības iekšējie un ārējie aspekti ir neizbēgami un cieši saistīti;

G.  tā kā Līgumos paredzētā drošības un aizsardzības sistēmas vēl nav pilnībā īstenota; tā kā Lisabonas līgumā ir paredzēta sadarbība kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā, tostarp valstu grupām uzdodot veikt konkrētus uzdevumus un misijas, un ir noteikta koncepcija par pastāvīgu strukturētu sadarbību militāros jautājumos; tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par progresa panākšanu Savienības drošības un aizsardzības jomā;

H.  tā kā tām dalībvalstīm, kuras vēlas cieši sadarboties cita ar citu, būtu jāizmanto LES 42. panta 6. punkts par pastāvīgu strukturētu sadarbību;

I.  tā kā ES ir jāpastiprina sadarbība ar Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO), lai abās sistēmās izveidotās drošības un aizsardzības politikas kļūtu arvien saskaņotākas, jo īpaši gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, tostarp teroristu uzbrukumu gadījumos;

J.  tā kā ES iestādēm jābūt aktīvākām drošības un aizsardzības politikas jomā un jāveicina visu Līgumos iekļauto noteikumu par drošības un aizsardzības politiku īstenošana, tostarp to noteikumu īstenošana, kuros noteikta NATO īpašā nozīme Eiropas un transatlantiskās drošības un aizsardzības jomā; tā kā ES un NATO stratēģiskā partnerība būtu jāstiprina; tā kā ES iestādēm jāatbalsta visas dalībvalstis, kas cenšas pilnībā īstenot minētos noteikumus,

1.  pauž atzinību un milzīgu gandarījumu par visu dalībvalstu vienprātīgo un pilnīgo atbalstu Francijai; īpaši atzinīgi vērtē visu dalībvalstu gatavību sniegt visu nepieciešamo atbalstu un palīdzību;

2  norāda, ka visiem spēka izmantošanas gadījumiem ir jāatbilst ANO Statūtiem, starptautiskajām cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām;

3.  atgādina, ka savstarpējās aizsardzības klauzula ir izmantota pirmo reizi; uzskata, ka pašreizējam gadījumam jākļūst par savstarpējās aizsardzības klauzulas turpmākās izmantošanas precedentu un ka tam būtu jānostiprina Eiropas drošība un aizsardzība;

4.  ar lielu gandarījumu norāda, ka pēc tam, kad Francija pieprasīja savstarpējās aizsardzības klauzulas izmantošanu, cīņai pret terorismu ir nodrošināti papildu līdzekļi; mudina visas dalībvalstis nodrošināt minētos papildu līdzekļus tik ilgi, cik nepieciešams; atzinīgi vērtē Franciju kā šo kopējo centienu rosinātāju; mudina kompetentās ES iestādes nepieciešamības gadījumā sniegt un nodrošināt savu atbalstu;

5.  uzskata, ka Līgumos paredzēto savstarpējās aizsardzības un solidaritātes klauzulu izmantošana ir, galvenokārt, politisks jautājums; uzsver to, ka šo klauzulu izmantošanas gadījumos gan Eiropadomē, gan Eiropas Parlamentā ir jānotiek politiskajām debatēm;

6.  atgādina par iepriekšējās rezolūcijās pausto aicinājumu Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos ierosināt praktiskus pasākumus un pamatnostādnes efektīvas reakcijas nodrošināšanai gadījumos, kad kāda dalībvalsts pieprasa izmantot savstarpējās aizsardzības klauzulu, kā arī analizēt ES iestāžu nozīmi minētās klauzulas izmantošanas gadījumā; tomēr pauž nožēlu par to, ka laikā, kad savstarpējās aizsardzības klauzula tika izmantota pirmo reizi, nebija pieejama ne analīze, ne pamatnostādnes un ka tādēļ pašlaik ir jāizmanto ad-hoc pasākumi, ad-hoc vadība un ad-hoc sadarbība;

7.  uzskata, ka joprojām ārkārtīgi svarīga prioritāte ir izstrādāt praktiskus pasākumus un pamatnostādnes, kas noderētu turpmākajos savstarpējās aizsardzības klauzulas izmantošanas gadījumos; uzsver, ka šo pamatnostādņu sagatavošanā būtu jāņem vērā pieredze, kas gūta pēc 42. panta 7. punkta pirmās izmantošanas reizes; atkārtoti pauž viedokli, ka pienākumam sniegt palīdzību un atbalstu, paužot politisku solidaritāti starp dalībvalstīm, būtu jānodrošina ātra lēmuma pieņemšana Padomē par atbalsta sniegšanu dalībvalstij, pret kuru ir vērsts uzbrukums; uzskata, ka apspriešanās, ievērojot LES 32. pantā noteikto prasību, varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi, tajā pašā laikā neskarot katras dalībvalsts tiesības uz pašaizsardzību;

8.  pauž bažas par to, ka saskaņā ar savstarpējās aizsardzības klauzulu sniegtā atbalsta un palīdzības divpusēja pārvaldība, kā tas ir šajā gadījumā, nebūs iespējama visām dalībvalstīm, un tādēļ aicina Eiropadomi pastiprināti stimulēt savstarpējās aizsardzības klauzulas turpmāko attīstību un nostiprināt attiecīgo ES iestāžu koordinējošās funkcijas;

9.  prasa pārraudzīt notikumus saistībā ar LES 42. panta 7. punkta izmantošanu, piemēram, ar tādu mehānismu kā kopīgās apspriešanās sanāksmes;

10.  norāda, ka ar LESD 222. pantā iekļautās solidaritātes klauzulas palīdzību varētu nodot Francijas un cīņā pret terorismu tieši iesaistīto citu dalībvalstu rīcībā visus attiecīgos ES līdzekļus;

11.  prasa uzlabot koordināciju starp robežu pārvaldības iestādēm, policiju un citām tiesībaizsardzības un izlūkošanas aģentūrām un prasa nodrošināt efektīvāku un strukturētāku informācijas apmaiņu starp tām; uzsver, ka ir nepieciešams dalībvalstu koordinācijas un savstarpējās palīdzības mehānisms, kas paredzētu īpašu un plašu policijas operāciju īstenošanu;

12.  prasa izstrādāt kopēju ES ārpolitiku attiecībā uz Sīrijas nākotni un plašāku Tuvo Austrumu reģionu, sadarbojoties ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem; uzskata, ka šai politikai vajadzētu būt neatņemamai topošās ES globālās stratēģijas daļai; norāda, ka būtu vajadzējis uzlabot līdzšinējo koordināciju starp dalībvalstīm, kuras sniegušas atbalstu cīņā pret terorismu attiecīgajā teritorijā; norāda, ka organizatorisku trūkumu un nepietiekamas koordinācijas dēļ militārais atbalsts koalīcijai, kas cenšas apturēt Daesh/ISIS panākumus Irākā, Sīrijā un Lībijā, nav ļāvis atraisīties Eiropas integrētās pieejas potenciālam;

13.  uzskata, ka 42. panta 7. punkta pašreizējai izmantošanai būtu jāveicina potenciāla atraisīšana, kas paredzēts visos Līguma noteikumos, kuri saistīti ar drošību un aizsardzību un kuri būtu attiecīgi jāievēro; šajā saistībā atgādina, ka ir svarīgi pilnībā un pareizi piemērot aizsardzības tiesību aktu kopumu, ko veido Direktīva 2009/81/EK par iepirkuma procedūrām aizsardzības jomā un Direktīva 2009/43/EK par sūtījumiem Kopienā;

14.  prasa pilnībā īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 258/2012, ar kuru īsteno 10. pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Protokolā par šaujamieroču nelikumīgu ražošanu un tirdzniecību un kura paredzēta, lai efektīvi kontrolētu lietošanai civiliem mērķiem paredzētu šaujamieroču nodošanu; atzinīgi vērtē to ES tiesību aktu pārskatīšanu, kas reglamentē šaujamieročus (tostarp deaktivēšanu, administratīvās sankcijas un ieročus signalizācijai), un nodomu nostiprināt kaimiņvalstu policijas iestāžu sadarbību cīņai ar ieroču kontrabandu; šajā sakarā aicina Komisija uzlabot Eiropola spējas šajā jomā;

15.  uzskata, ka savstarpējās aizsardzības klauzulas izmantošana, jo īpaši ņemot vērā terorisma draudus dalībvalstīm un konflikta līmeni kaimiņvalstīs, parāda arī to, ka ES jānostiprina ietekme ANO Drošības padomē; uzskata, ka Eiropas Savienībai ANO Drošības padomē būtu jādara viss, kas ir tās spēkos, lai veicinātu jaunu izpratni par starptautiskajām humanitārajām tiesībām nolūkā apsvērt pašreizējos netradicionālos draudus un tādus draudus, ko rada nevalstiski pārstāvji, piemēram, teroristu grupējumi, un lai nodrošinātu, ka minētie draudi tiek iekļauti attiecīgos starptautiskos tiesību aktos; uzskata, ka ES saskaņā ar starptautiskajām tiesībām būtu jāpopularizē starptautiskās drošības un cilvēktiesību norma par ārkārtas preventīviem pasākumiem un rīcību, t. i., "pienākums aizsargāt" (R2P);

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Amerikas Savienoto Valstu prezidentam un ASV aizsardzības ministram.

(1)

OV C 419, 16.12.2015., 138. lpp.

Juridisks paziņojums