REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Eritrejā
2.3.2016 - (2016/2568(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Judith Sargentini, Heidi Hautala, Barbara Lochbihler, Igor Šoltes, Maria Heubuch, Jordi Sebastià Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0318/2016
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eritreju un jo īpaši rezolūcijas, kas attiecas uz cilvēktiesībām Eritrejā un Dawit Isaak lietu,
– ņemot vērā ANO Izmeklēšanas komisijas Eritrejas cilvēktiesību jautājumos 2015. gada ziņojumu,
– ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 14. jūlija rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā,
– ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2014. gada 18. septembra paziņojumu par politiskajiem ieslodzītajiem Eritrejā,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2009. gada Rezolūciju Nr. 1862 un Nr. 1907, kā arī 2015. gada rezolūciju Nr. 2244,
– ņemot vērā Kotonū nolīgumu, ko pēc pārskatīšanas parakstīja 2000. gada 23. jūnijā,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,
– ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,
– ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu (ACDEG),
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā Eritreja ieguva neatkarību 1993. gadā pēc gadu desmitiem ilga kara ar Etiopiju;
B. tā kā 1998. gadā Eritreja un Etiopija nostājās viena pret otru citā karā, kas bija saistīts ar to savstarpējās robežas demarkāciju un paņēma vairāk nekā 100 000 dzīvību;
C. tā kā Pastāvīgās šķīrējtiesas paspārnē izveidotā Apvienotā Eritrejas un Etiopijas robežu komisija (EEBC) 2002. gadā pieņēma nolēmumu par robežas demarkāciju starp abām valstīm; tā kā Etiopija noraidīja šo nolēmumu, bet Eritreja to pieņēma, situācija nonāca strupceļā un radās pastāvīgs saspīlējums starp abām valstīm;
D. tā kā 2012. gada martā Etiopijas spēki veica uzbrukumus Eritrejas teritorijā, kur it kā atrodas Afāru revolucionārās demokrātiskās vienotības frontes (ARDUF) bāzes; tā kā Etiopija apgalvoja, ka tā rīkojas, atmaksājot par Eiropas tūristu grupas nolaupīšanu un nogalināšanu 2011. gada janvārī Afaras reģionā Etiopijā; tā kā Eritreja paziņoja, ka neatriebsies par to;
E. tā kā Eritrejas prezidents Isaias Afewerki, kā atrunu izmantojot saspīlēto drošības situāciju starp Eritreju un Etiopiju, ir Eritrejā izveidojis drakonisku totalitāro režīmu, kurā nav konstitūcijas, nav ne mazākā tiesiskuma un plašsaziņas līdzekļu brīvības, nav reliģiskās brīvības, nav vēlēšanu, tiek veiktas patvaļīgas un slepenas aizturēšanas plašā mērogā, notiek spīdzināšana un pastāv valsts dienests, ko ANO ir nodēvējusi par verdzību;
F. tā kā ANO Izmeklēšanas komisija Eritrejas cilvēktiesību jautājumos ir konstatējusi, ka pārkāpumi, kas ietver sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu (tostarp seksuālu spīdzināšanu un seksuālu verdzību), valsts dienestu kā verdzības veidu, piespiedu darbu un politikas “šaut, lai nogalinātu” īstenošanu robežas tuvumā, var tikt uzskatīti par noziegumiem pret cilvēci;
G. tā kā, neraugoties uz to, ka Eritreja rupji un sistemātiski pārkāpj Kotonū nolīguma svarīgākos elementus un pamatelementus cilvēktiesību jomā, ES nav sākusi apspriešanos saskaņā ar 96. pantu, lai gan Eiropas Parlaments ir aicinājis to darīt;
H. tā kā — gluži pretēji — ES ir atjaunojusi Eritrejai paredzēto attīstības programmu un 2016. gada janvārī ir parakstījusi piecu gadu attīstības programmu EUR 200 miljonu vērtībā; tā kā dalībvalstis vienprātīgi pieņēma šo programmu, lai gan Eiropas Parlaments to bija noraidījis;
I. tā kā saskaņā ar EĀDD sniegto informāciju ES attīstības programma Eritrejā saskaras ar vairākām problēmām budžeta kontroles un uzraudzības jomā, tostarp tādām kā valsts budžeta, statistikas biroja vai revīzijas iestādes neesamība, neatkarīgas centrālās bankas neesamība, Eritrejas iestāžu spēju trūkums, tikai tādas ekonomikas pastāvēšana, kuru ir apstiprinājušas militārpersonas, svārstīgs valūtas maiņas kurss, kuru kontrolē militārā vadība, nestabila reģionālā situācija un tās ietekme uz iekšējo stāvokli valstī, tostarp piekļuves ierobežojumi valsts iekšienē, ierobežots skaits attīstības jomā iesaistīto dalībnieku un saņēmējvalsts attieksme palīdzības efektivitātes jautājumā;
J. tā kā Eritreja ir solījusi ES, ka saīsinās valsts dienesta laiku līdz 18 mēnešiem, bet tagad ir paziņojusi, ka turpinās beztermiņa iesaukšanas politiku, paaugstinot iesaukto personu nelielo atalgojumu par 700 %, kas tika apsolīts tūlīt pēc valsts valūtas (nakfas jeb ERN) devalvācijas;
K. tā kā ANO novērotāji ir prasījuši ievērot pienācīgu piesardzību, uzraudzību un pilnīgu kontroli attiecībā uz Eritrejai izmaksātajām lielajām palīdzības summām, jo citādi pastāv ļoti reāls risks, ka palīdzība tiks izmantota, lai finansētu sacelšanās visā reģionā;
L. tā kā lielākajai daļai palīdzības sniedzēju nācās pamest valsti pēc tam, kad režīms 2005. gada maijā pieņēma likumu par to darbības kontroli;
M. tā kā Eritreja, kas ir viena no 15 nabadzīgākajām valstīm pasaulē, joprojām ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības; tā kā starptautiskie līdzekļu devēji, izņemot ES, ir ievērojami samazinājuši savu ieguldījumu, ņemot vērā Eritrejas režīma ļoti smagos pārkāpumus cilvēktiesību jomā, to, ka valsts tiek uzskatīta par reģionālo huligānu, kā arī milzu grūtības palīdzības programmu īstenošanā un uzraudzībā;
N. tā kā vairāk nekā 300 000 eritrejiešu no aptuveni 6,3 miljonu lielā kopējā iedzīvotāju skaita kopš 2000. gada ir pametuši šo valsti; tā kā UNHCR lēš, ka katru mēnesi valsti pamet aptuveni 5000 eritrejiešu, ko lielā mērā izskaidro joprojām notiekošie nopietnie cilvēktiesību pārkāpumi; tā kā pēdējo piecu gadu laikā vairāk nekā 30 000 eritrejiešu katru gadu ir atbēguši uz ES; tā kā 2014. gadā 61 % patvēruma meklētāju tika piešķirts bēgļa statuss Eiropas Savienībā, bet vēl 27 % pieteikuma iesniedzēju tika piešķirts alternatīvais statuss, tādējādi apliecinot vajāšanas nopietnību Eritrejā;
O. tā kā cilvēku tirdzniecība Sinājā, pieprasot izpirkšanas maksu un izmantojot smagu spīdzināšanu, ir iemesls neskaitāmu nolaupīto Eritrejas bēgļu bojāejai un pazušanai, savukārt nopietni traumētie izdzīvojušie nesaņem nekādu aprūpi vai atbalstu; tā kā, kamēr atbildīgās personas nav sauktas pie atbildības, valda pilnīga nesodāmība;
P. tā kā režīma totalitārais tvēriens skar arī eritrejiešu diasporu, no kuras locekļiem tiek piedzīti līdzekļi, piemērojot 2 % nodokli emigrantu ienākumiem, izspiegojot viņus un vēršoties pret Eritrejā palikušajiem ģimenes locekļiem, pamatojot to ar it kā notikušiem pārkāpumiem; tā kā Nīderlandē, Šveicē, Zviedrijā un Vācijā tika konstatēts, ka patvēruma meklētāju intervijās izmantotie tulki ir saistīti ar Eritrejas režīmu;
Q. tā kā ir saņemta informācija par to, ka cilvēku tirgotāji Sinājas tuksnesī dažādās vietās nedēļām vai mēnešiem ilgi tur kā ķīlniekus vai vardarbīgi ietekmē patvēruma meklētājus un migrantus, tostarp bērnus, galvenokārt no Eritrejas un citām Subsahāras valstīm, kamēr viņu radinieki ārzemēs nesamaksā izpirkuma naudu par atbrīvošanu; tā kā Izraēla reti piešķir patvērumu Eritrejas bēgļiem, tādējādi liedzot viņiem tiesības uz aizsardzību;
R. tā kā Eritrejas režīms pret eritrejiešiem, kas pamet valsti, robežas tuvumā īsteno politiku “šaut, lai nogalinātu” un vienlaikus militārpersonas un robežsargi ir iesaistīti cilvēku tirdzniecībā;
S. tā kā ES Eritrejai paredzētajā attīstības programmā ir iekļauta tiesu iestāžu spēju veidošana un izpratnes veicināšana, lai atbalstītu Hartūmas procesu par reģionālo sadarbību ar migrāciju saistītos jautājumos;
T. tā kā 1997. gada konstitūcija nekad nav tikusi īstenota; tā kā 2014. gadā prezidents apsolīja jaunas konstitūcijas izstrādi, bet līdz šim tas nav noticis;
U. tā kā pastāv tikai viena likumīga politiskā partija — Tautas fronte par demokrātiju un tiesiskumu (PFDJ); tā kā citas politiskās partijas ir aizliegtas; tā kā saskaņā ar organizācijas Freedom House sniegto informāciju PFDJ un bruņotie spēki ir praktiski vienīgās politiski nozīmīgās iestādes Eritrejā un abas šīs struktūras ir stingri pakļautas prezidentam;
V. tā kā prezidents Afewerki uz nenoteiktu laiku ir atlicis demokrātiskas vēlēšanas;
W. tā kā 2001. gadā piecpadsmit prominenti valdības un partijas pārstāvji (tagad pazīstami kā G-15) vērsās pret aizvien represīvāko politisko vidi Eritrejā, kritizējot prezidenta īstenoto vadību un prasot valsts konstitūcijas īstenošanu; tā kā par šo izaicinājumu tika ziņots tajā laikā aizvien aktīvākajā neatkarīgajā presē un tas tika plaši komentēts;
X. tā kā tā rezultātā tika apcietināti 11 no G-15, bet četriem pārējiem izdevās aizbēgt; tā kā apcietinātie kopš tā laika tiek turēti izolācijā, neizvirzot nekādas apsūdzības, un netiek atklāta viņu ieslodzījuma vieta, ieslodzījuma apstākļi vai veselības stāvoklis; tā kā tiek uzskatīts, ka vairāki G-15 locekļi ieslodzījuma laikā ir miruši; tā kā dažas dienas pēc viņu apcietināšanas tika apcietināti 10 neatkarīgi žurnālisti, tostarp zviedru un eritrejiešu izcelsmes žurnālists Dawit Isaak, un tika slēgti astoņi neatkarīgi laikraksti, pamatojoties uz apgalvojumu, ka tie rada draudus valsts drošībai; tā kā tam sekoja vēl citas represijas, lai apspiestu neapmierinātību neatkarīgās preses un studentu vidū; tā kā kopš tā laika plašsaziņas līdzekļu brīvība vairs nepastāv un Eritreja pēdējos astoņus gadus atrodas pēdējā vietā organizācijas “Reportieri bez robežām” sagatavotajā preses brīvības indeksā un ir Āfrikas lielākais mediju darbinieku cietums, jo 2015. gadā tur tika apcietināti 16 žurnālisti;
Y. tā kā ES Padomes prezidentūras pārstāvis Itālijas vēstnieks Antonio Bandini pēc 2001. gada represijām iesniedza varasiestādēm protesta vēstuli un tika nekavējoties izraidīts;
Z. tā kā G-15 lieta tika iesniegta Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijā, kura secināja, ka Eritrejas 2001. gadā veiktā vienpadsmit valdības ierēdņu apcietināšana un tai sekojošā turēšana ieslodzījumā ir Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas pārkāpums; tā kā Āfrikas Savienība mudināja Eritreju nekavējoties atbrīvot 11 apcietinātos; tā kā Eritrejas valdība, atbildot uz ziņojumu, norādīja, ka ieslodzīto saukšana pie atbildības ir aizkavējusies tikai tādēļ, ka tiek ievērota parastā procedūra;
AA. tā kā starptautiskajām organizācijām nav piešķirta atļauja piekļūt ieslodzījuma vietām, izņemot vienu virszemes cietumu Asmarā; tā kā pārējām (vairāk nekā 200) ieslodzījuma vietām visā valstī joprojām nevar piekļūt, un tiek ziņots, ka patvaļīgi aizturēti ieslodzītie, kuriem nav iespējas panākt taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā, tostarp sievietes un bērni, tiek spīdzināti, turēti apcietinājumā bez tiesībām sazināties, vai ilgu laiku tiek turēti tumšās telpās pazemē vai konteineros galēji necilvēcīgos apstākļos;
AB. tā kā Eritrejas iestādes nav atbrīvojušas Dawit Isaak, neraugoties uz to, ka ir tikuši iesniegti divi pieprasījumi izvērtēt aizturēšanas likumību tiesas priekšā („habeas corpus” iesniegumi), kuru saņemšanu iestādes gan nav atzinušas;
AC. tā kā Eritrejas parlaments nav sapulcējies kopš 2002. gada; tā kā praktiskā vara valstī pieder autoritārai valdībai, kas nozīmē, ka svarīgi politikas virzieni, kurus pieņem valdība, tostarp tādi, kas ievērojami ietekmē indivīda tiesības un brīvības, nav balstīti uz tiesību aktiem, un tos vienkārši izziņo valdības plašsaziņas līdzekļos vai vietējām pārvaldes iestādēm nodotos ziņojumos, ar visām no šādas prakses izrietošajām ar pārprotamību saistītajām sekām;
AD. tā kā pilsoniskās sabiedrības rīcībspēja ir ļoti ierobežota; tā kā, piemēram, 1993. gadā valdošā partija izlēma apturēt Reģionālā cilvēktiesību un attīstības centra — pirmās valsts mērogā strādājošās Eritrejas NVO, kas tika izveidota 1992. gadā — darbību pēc tam, kad šī organizācija bija sarīkojusi konferenci par tēmu „NVO politika, daudzpusējā politika un lauku kredīti Eritrejā” un piesaistījusi simtiem neatkarīgu novērotāju, kuri novērotu 1993. gada aprīļa referendumu par Eritrejas neatkarību;
AE. tā kā Eritrejas vienīgo universitāti — Asmaras Universitāti — slēdza 2006. gadā pēc pret režīmu vērstiem protestiem; tā kā izglītības sistēmu kontrolē militārās struktūras;
AF. tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos ir nosodījusi Eritrejas veiktās aizturēšanas kā starptautisko tiesību pārkāpumus;
AG. tā kā tiesu vara nav neatkarīga; tā kā tiesnešus ieceļ, pārceļ un atlaiž, pamatojoties uz prezidenta gribu, un viņu rīcība ir pakļauta ietekmei un ārējai vadībai;
AH. tā kā 1996. gadā režīms izveidoja Īpašo tiesu — tribunālu, ko veido prezidenta tieši ieceltas augsta ranga militārpersonas, un kam jāizskata lietas, kurās augsta līmeņa ierēdņus apsūdz korupcijā, par publisku līdzekļu piesavināšanos un citos ar augstāko soda mēru sodāmos noziegumos; tā kā Īpašā tiesa, kas nav neatkarīga no izpildvaras, kam nav apmācītu darbinieku un kas negarantē taisnīgu tiesu, ātri kļuva par opozīcijas un kritiķu apspiešanas līdzekli;
AI. tā kā 2002. gada maijā Eritrejas valdība uzsāka Warsai Yikealo Attīstības kampaņu, ieviešot beztermiņa valsts dienesta sistēmu un nosakot prasību visiem vidusskolu izlaiduma klašu skolēniem iziet militāro apmācību, pabeigt vidusskolas izglītību un kārtot izlaiduma eksāmenus militārajā nometnē; tā kā skolēniem ilgu laiku netiek atļauts sazināties ar vecākiem vai radiniekiem; tā kā iesauktās personas līdztekus militārā dienesta pienākumu pildīšanai piespiedu kārtā nosūta strādāt lauksaimniecībā, ceļu būvē vai ieguves rūpniecībā bez pienācīgas finansiālas atlīdzības un verdzībai līdzīgos apstākļos; tā kā ir ļoti iespējams, ka šī valsts dienesta esamība ir saistīta ar lielo emigrācijas plūsmu no Eritrejeas; tā kā Eritreja neatzīst uz pārliecību balstītas atteikšanās tiesības;
AJ. tā kā ANO Izmeklēšanas komisija Eritrejas cilvēktiesību jautājumos ir ziņojusi par daudziem piespiedu darba gadījumiem, tostarp Kanādas izrakteņu ieguves uzņēmuma labā;
AK. tā kā naftas un gāzes iegulu atklāšana Eritrejas piekrastē ir piesaistījusi vēl lielāku ieguves uzņēmumu interesi šo derīgo izrakteņu apguves nolūkos;
AL. tā kā Eritrejā ir plaši izplatīta prakse par personu rīcību sodīt viņu tuviniekus;
AM. tā kā visās Eritrejas sabiedrības jomās izpaužas sieviešu diskriminācija un vardarbība pret sievietēm; tā kā sievietes ir pakļautas ārkārtējam seksuālās vardarbības riskam ne tikai militārajās struktūrās un militārās apmācības nometnēs, bet arī sabiedrībā kopumā, kur vardarbība pret sievietēm tiek pastrādāta nesodāmības vidē;
AN. tā kā tiek lēsts, ka 89 % meiteņu Eritrejā ir veikta dzimumorgānu kropļošana; tā kā 2007. gada martā valdība izdeva deklarāciju, ar ko sieviešu dzimumorgānu kropļošana tika atzīta par noziegumu, tās piekopšana aizliegta, un tika piešķirti līdzekļi minētajā gadā īstenojamām izglītības programmām, kuru nolūks būtu pārliecināt par šis prakses kaitīgumu;
AO. tā kā daudzas sievietes un meitenes dodas bēgļu gaitās no šīs valsts, esot trūkumā un bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, jo Eritrejā viņas ir atkarīgas no pārtikas taloniem, kurus viņas vairs nesaņem, ja nav klāt vīriešu no viņu ģimenes; tā kā vajadzība aizsargāt sievietes un meitenes, pamatojoties uz vajadzību ievērot tiesības uz dzīvību, tiek atzīta par pamatu piešķirt starptautisko patvērumu;
AP. tā kā valsts ekonomiku veido galvenokārt tradicionālā naturālā lauksaimniecība, ir jūtama hroniska pārtikas apgādes nepietiekamība, un darbojas PFDJ kontrolēta neoficiāla ekonomika, kas ietver konvertējamas valūtas darījumus nepārredzamā dažādās jurisdikcijās reģistrētu uzņēmumu tīklā;
AQ. tā kā Pasaules Bankas 2015. gada uzņēmējdarbības īstenošanas ērtuma rangā Eritreja ieņem pēdējo vietu no 189 valstīm;
AR. tā kā 2008. gada jūnijā Eritrejas spēki šķērsoja robežu ar Džibutiju un ieņēma Rasdumeiras apvidu, nogalinot vismaz deviņus Džibutijas kareivjus; tā kā Eritreja savas karaspēka daļas izveda tikai divus gadus pēc tam;
AS. tā kā ANO Drošības padome 2009. gada decembrī pēc Eritrejas ilgstoša atbalsta dažiem reģionā aktīviem bruņotiem grupējumiem, kuri mēģina gāzt reģiona valstu valdības, jo īpaši Somālijas valdību, pret Eritreju noteica sankcijas, tostarp ieroču embargo un dažām šīs valsts politiskajām un militārajām amatpersonām piemērojot ceļošanas aizliegumus un iesaldējot viņu aktīvus; tā kā 2015. gada jūnijā Drošības padome vēlreiz apstiprināja pašas pieņemto Eritrejas valdībai noteikto ieroču embargo;
AT. tā kā pēc ANO novērotāju ziņām Saūda Arābijai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem, īstenojot militāro kampaņu pret hūsītu nemierniekiem Jemenā, ir militāro spēku klātbūtne Eritrejā;
AU. tā kā PFDJ ir izveidojusi kontroles un novērošanas mehānismu bēgļu un diasporas kopienās ar vēstniecību starpniecību, kuras ir iesaistītas diasporai uzliktu nodokļu un fiktīvi brīvprātīgu iemaksu izspiešanā apmaiņā pret tādiem pakalpojumiem kā personu apliecinošu dokumentu, pasu, dzimšanas apliecību un citu tādu svarīgu dokumentu izsniegšana, kuri bēgļiem var būt ļoti nepieciešami; tā kā šādas darbības ir Vīnes Konvencijas par diplomātiskajiem sakariem pārkāpums, bet izspiešana ir prakse, kuru ANO Drošības padome ar 2009. gadā pieņemtu rezolūciju un turpmākām rezolūcijām ir aicinājusi ANO dalībvalstis izbeigt;
AV. tā kā vēstniecības ir iesaistītas kampaņā, kuras nolūks ir kaitēt ANO Izmeklēšanas komisijas darbam, piespiežot Eritrejas diasporas un bēgļu kopienu locekļus parakstīt dokumentus, kuros viņi apliecina, ka valsts dienestu ir izpildījuši brīvprātīgi un ir ekonomiskie bēgļi;
AW. tā kā ANO Izmeklēšanas komisijai, ANO īpašajam referentam un ANO Eritrejas un Somālijas uzraudzības grupai ir tikusi liegta atļauja ieceļot Eritrejā;
AX. tā kā PFDJ ar tai pakārtoto organizāciju, tostarp jauniešu organizāciju, starpniecību ir izveidojusi starptautisku ziņotāju tīklu, lai vāktu informāciju par „ienaidniekiem”, un ir iesaistīta nelikumīgā tirdzniecībā un izspiešanā ES dalībvalstīs; tā kā šo darbību rezultātā 2015. gadā no Zviedrijas ir izraidīts Eritrejas diplomāts;
AY. tā kā PFDJ jauniešu organizācijas vadītāji ar Asmaras politiskās vadības atbalstu Nīderlandē ir uzsākuši tiesvedības kampaņas pret Nīderlandes akadēmisko aprindu pārstāvjiem, plašsaziņas līdzekļiem un valsts iestādēm, iespējams, nolūkā apklusināt režīma kritiķus;
AZ. tā kā Eritrejas režīms kontrolē un nepārtraukti uzrauga Eritrejas bēgļu kopienas kaimiņvalstīs un citur; tā kā Eritrejas militārās struktūras tās kaimiņvalstīs vai tai draudzīgās valstīs nolaupa Eritrejas bēgļus un pārved tos atpakaļ uz Eritreju, un no valsts bēgošo nepavadītu nepilngadīgo skaits palielinās, savukārt bēgļi pēc došanās bēgļu gaitās vairākās valstīs cieš no drošības un atbalsta trūkuma un dzīvo nemitīgās bailēs no represijām;
BA. tā kā Eritrejas bēgļus no Izraēlas patvaļīgi deportē uz Ruandu un Ugandu, bet šajās valstīs viņiem netiek piešķirts patvērums, un no tām viņus nelikumīgi ieved Dinvidsudānā, kur viņus iesloga par nelegālu robežas šķērsošanu, vai Sudānā un Lībijā, kur daudzi no viņiem nonāk teroristu organizāciju varā,
1. ir satriekts par cilvēktiesību katastrofālo situāciju Eritrejā un jebkāda tiesiskuma un plašsaziņas līdzekļu brīvības trūkumu;
2. atgādina par Eritrejas saistībām saskaņā ar Kotonū nolīgumu — ievērot cilvēktiesības, demokrātiskās vērtības un tiesiskumu;
3. stingri nosoda Eritrejas pastrādātos ilgstošos minēto principu pārkāpumus, tostarp spīdzināšanu, ārpustiesas eksekūcijas, cilvēku turēšanu apcietinājumā bez saziņas iespējām, bez tiesas un neizvirzot apsūdzību, principa „šaut, lai nogalinātu” īstenošanu pie valsts robežām, un verdzībai līdzīgu valsts dienesta sistēmu;
4. aicina Eritreju ievērot un aizsargāt visu eritrejiešu pamattiesības, tostarp vārda un pulcēšanās brīvību, nekavējoties atļaut atsākt plašsaziņas līdzekļu darbību, dot iespēju trimdā esošajiem opozīcijas vadītājiem atgriezties valstī, bez nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos, izbeigt pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības ierobežošanu un īstenot pārējos ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada vispārējā periodiskajā pārskatā par Eritrejas valsti ietvertos ieteikumus;
5. pauž īpašas bažas par to, ka joprojām kopš 2001. gada 18. septembra bez tiesas, neizvirzot apsūdzību un bez juridiskās palīdzības apcietinājumā atrodas 11 prominentu Eritrejas parlamenta deputātu un Tautas frontes par demokrātiju un tiesiskumu pārstāvju grupa, kā arī – kopš 2001. gada 23. septembra – desmit neatkarīgi žurnālisti, kuru vidū ir Eritrejas un ES pilsonis Dawit Isaak;
6. stingri mudina Eritrejas valdību nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot minētos ieslodzītos līdz ar pārējiem ieslodzītajiem, kuri ir aizturēti politisko uzskatu dēļ, un pieprasa publiskot visu informāciju par minēto cietumnieku atrašanās vietu un dot viņiem iespēju tikties ar savām ģimenēm un juristiem, jo īpaši humānu apsvērumu dēļ;
7. aicina Eritrejas valdību, lai tā nodrošina brīvu un taisnīgu neatkarīgas tiesu sistēmas pieejamību šiem ieslodzītajiem un uzlabo ieslodzījuma apstākļus, tostarp aizliedz ieslodzīto turēšanai izmantot pazemes kameras un konteinerus, beidz izmantot slepenus aizturēšanas centrus un slepenas tiesas, kā arī praksi turēt apcietinājumā bez saziņas iespējām un ļauj ieslodzītajiem regulāri tikties ar ģimenes locekļiem, juristiem, medicīnisko personālu un citām likumīgi atļautām iestādēm un struktūrām;
8. mudina Eritrejas valdību izbeigt beztermiņa valsts dienesta sistēmu, demobilizējot iesauktos, kuri ir pabeiguši obligāto 18 mēnešus ilgo dienestu, un pilnībā izbeidzot praksi iesauktās personas pēc minētā perioda iesaistīt piespiedu darbos, nodrošināt uz pārliecību balstītu atteikšanos un izbeigt obligāto praksi visiem skolēniem pēdējo skolas gadu pavadīt militārās apmācības nometnē;
9. ņem vērā ANO Izmeklēšanas komisijas par cilvēktiesībām Eritrejā konstatējumus par piespiedu darbu starptautisko uzņēmumu labā; uzskata, ka tas vēlreiz apliecina – ir nepieciešams juridiski saistošs starptautisks instruments par transnacionāliem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem un cilvēktiesību ievērošanu;
10. prasa atļaut cilvēktiesību un humānās palīdzības organizācijām darboties Eritrejā bez bailēm vai iebiedēšanas un prasa veicināt to, ka tiek pilnībā īstenota 2013.–2016. gada stratēģiskās partnerības sadarbības programma, ko Eritrejas valdība un ANO parakstīja 2013. gada 28. janvārī;
11. mudina prezidentu Afeworki īstenot konstitūciju, kuru izstrādāja, pilnībā apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām un pilsonisko sabiedrību, un kura ir pieņemta;
12. atzinīgi vērtē Eritrejas valdības veiktos pasākumus, lai vērstos pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; aicina valdību kopumā uzlabot sieviešu tiesību sekmēšanu un aizsardzību, tostarp veicot turpmākus pasākumus, ar kuriem apkarot kaitīgu praksi, piemēram, bērnu, agrīnas un piespiedu laulības, un novērst nesodāmību seksuālas vardarbības gadījumos;
13. mudina valdību izbeigt „kopējās vainas” politiku, kas vērsta pret to personu ģimenes locekļiem, kuras izvairās no valsts dienesta, cenšas bēgt no Eritrejas vai nespēj samaksāt 2 % ienākuma nodokli, ko valdība uzlikusi par Eritrejas emigrantiem;
14. šaubās par to, vai efektīva ir atjaunotas iesaistīšanās politika, ko ES ir pieņēmusi attiecībām ar Eritreju; norāda, ka šī politika nav devusi nekādus rezultātus, jo nav atbrīvots neviens politiskais ieslodzītais, pat ne Dawit Isaak, un nav gūti panākumi kādā citā cilvēktiesību jautājumā; pauž nožēlu par to, ka Komisija un Padome ir pilnībā ignorējušas Parlamenta bažas par nesen ES un Eritrejas noslēgto valsts indikatīvo programmu; uzsver, ka šīs bažas attiecas galvenokārt uz Eritrejas režīma izdarīto cilvēktiesību pārkāpumu mērogu un nopietnību, daudzām pazīmēm, kuras liecina, ka režīms maz rūpējas par savu iedzīvotāju labklājību, uz to, ka trūkst uzticamības režīmam kā attīstības sadarbības partnerim, uz plaši izplatīto korupciju un gandrīz pilnīgu nepārredzamību valsts publisko finanšu pārvaldībā, kā arī risku, ka EAF līdzekļus nepareizi izmanto migrācijas pārvaldībai; prasa sadarbību nekavējoties apturēt, ņemot vērā Eritrejas neseno paziņojumu, ka tā turpinās verdzībai līdzīgo iesaukšanas praksi uz nenoteiktu laiku;
15. pauž nožēlu par to, ka Eritrejai un ES nav nekāda veida politiskā dialoga Kotonū nolīguma ietvaros; nesaprot, kāpēc ES ar Eritreju nekad nav sākusi konsultācijas saskaņā ar 96. pantu, un mudina to darīt nekavējoties;
16. pauž nožēlu par ES centieniem sadarboties ar Eritreju migrācijas jomā; atgādina, ka Eritrejas drošības spēki paši ir iesaistīti cilvēku tirdzniecības darbībās, un prasa veikt neatkarīgu izmeklēšanu par to, ko komandķēde darījusi cilvēku tirdzniecībā ar Eritrejas migrantiem; atgādina, ka Eritrejas armija uz robežas īsteno politiku “šaut, lai nogalinātu” pret cilvēkiem, kas cenšas pamest valsti, un prasa šādu praksi pārtraukt nekavējoties; atgādina Eritrejas valdībai tās pienākumu aizsargāt savus iedzīvotājus; turklāt atgādina, ka Eritrejas valdība tiek uzskatīta par cilvēktiesību nopietnu un pastāvīgu pārkāpēju attiecībā pret saviem iedzīvotājiem; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties apturēt sadarbību ar Eritreju nelegālās migrācijas novēršanā un robežkontroles uzlabošanā; uzsver, ka ir konstatēti ļoti augsti rādītāji par to, kā ES dalībvalstis piešķir patvērumu vai alternatīvo aizsardzību Eritrejas iedzīvotājiem, un tāpēc mudina dalībvalstis neatgriezt atpakaļ Eritrejas iedzīvotājus, kuri meklē patvērumu Eiropā; pauž īpašas bažas par to, ka Eritrejas valdības paziņojuma rezultātā, proti, ka tā ierobežos valsts dienestu līdz 18 mēnešiem, taču kura īstenošana nav pārbaudīta, dažas ES dalībvalstis ir padarījušas stingrāku savu nostāju pret patvēruma meklētājiem no Eritrejas;
17. mudina ES nodrošināt, ka tās delegācijas Eritrejas kaimiņvalstīs patvēruma meklētājiem eritrejiešiem atvieglo piekļuvi Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojam (UNHCR) un pieteikumu iesniegšanas pakalpojumiem; prasa visām starptautiskajām organizācijām nodrošināt pārredzamas un ātras ar bēgļiem saistītās procedūras; prasa noteikt spīdzināšanas un cilvēku tirdzniecības upuru starptautiskās aizsardzības vajadzību prioritātes;
18. atzīst, ka Ēģiptei ir tiesības regulēt ieceļošanu un izceļošanu pāri tās robežām, tomēr mudina Ēģiptes iestādes un drošības spēkus izvairīties no nāvējoša spēka izmantošanas pret valsts robežu šķērsojošiem nelegālajiem migrantiem, pilnībā ievērot starptautiskos cilvēktiesību noteikumus un standartus par attieksmi pret migrantiem, aizsargāt viņu cieņu un fizisko un psiholoģisko neaizskaramību, ievērot viņu tiesības uz pienācīgu tiesvedību un taisnīgu tiesu un aizturētajiem migrantiem garantēt iespēju sazināties ar UNHCR, kā arī ļaut UNHCR piekļūt visiem patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas atrodas valsts uzraudzībā; mudina Ēģiptes iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atbrīvotu eritrejiešus, kas tiek turēti kā ķīlnieki;
19. mudina Izraēlas iestādes atzīt Eritrejas bēgļu tiesības uz aizsardzību un piešķirt patvērumu, ja tas tiek prasīts;
20. prasa Eiropas Savienībai ieņemt daudz stingrāku nostāju pret Eritrejas režīmu gadījumā, ja netiek panākts progress cilvēktiesību jomā, un apsvērt mērķtiecīgus ierobežojošos pasākumus, piemēram, ceļošanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu, pret tiem, kuru darbības varētu būt izraisījušas vai varētu izraisīt vardarbīgu un represīvu rīcību un smagus cilvēktiesību pārkāpumus; atgādina, ka tikai sankcijas, piemēram, tās, ko pieņēmusi ANO, līdz šim Eritrejā ir radījušas kaut kādus rezultātus;
21. prasa ES dalībvalstīm izmeklēt Eritrejas vēstniecību darbības un nodrošināt, ka patvēruma pieteikumi nekādā veidā nav saistīti ar Eritrejas vēstniecību sadarbību;
22. prasa, lai Eritreja piedāvā pilnīgu sadarbību ar ANO Eritrejas un Somālijas uzraudzības grupu, ANO Izmeklēšanas komisiju par Eritreju un ANO īpašo referentu un ļauj tiem iebraukt valstī;
23. prasa, lai ANO, Āfrikas Savienība, ES un Etiopijas divpusējie partneri izdara spiedienu uz Etiopiju, lai tā apstiprinātu ierosināto robežas demarkāciju, kas varētu samazināt spriedzi starp Etiopiju un Eritreju, un tas savukārt palielinātu stabilitāti visā Āfrikas raga reģionā un deleģitimizētu Eritrejas režīma tā saukto ārkārtas pasākumu turpināšanu;
24. mudina visus starptautiskos uzņēmumus, kuri veic ieguldījumus Eritrejā, rīkoties attiecībā uz cilvēktiesību pilnīgu īstenošanu un neradīt kaitējumu;
25. mudina ES dalībvalstis izvērtēt vēstniecības un PFDJ un tās dažādo spārnu, tostarp jaunatnes nodaļu, lomu un aizliegt jebkāda veida apvienības un darbību, kas tieši atbalsta kontroles un uzraudzības veikšanu Eiropā, apdraud demokrātijas principus un tiesiskumu un rada iebiedēšanas un šantāžas sistēmu; mudina dalībvalstis rīkoties, lai izbeigtu diasporas nodokļa praksi un izmeklētu finanšu darījumus, kuri saistīti ar jebkādu citu “ieguldījumu”, ko pieprasa ar valdību saistītas eritrejiešu apvienības ārvalstīs, un pilnībā aizsargāt visu Eritrejas bēgļu patvēruma tiesības Eiropā;
26. mudina Eritreju padarīt pieejamu informāciju par Džibutijas kaujiniekiem, kuri ir pazuduši kaujās kopš 2008. gada 10.–12. jūnija sadursmēm, lai attiecīgās personas varētu noskaidrot Džibutijas karagūstekņu esamību un apstākļus;
27. atkārtoti prasa sarīkot valsts līmeņa konferenci ar Eritreju saistītām personām, pulcējot vienkopus dažādu partiju līderus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, lai rastu risinājumu pašreizējai krīzei un virzītu valsti uz demokrātijas, plurālisma un ilgtspējīgas attīstības ceļa;
28. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Eritrejas, Ēģiptes un Izraēlas valdībām, Āfrikas Savienībai un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.