Procedūra : 2016/2662(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0492/2016

Iesniegtie teksti :

B8-0492/2016

Debates :

PV 27/04/2016 - 18
CRE 27/04/2016 - 18

Balsojumi :

PV 28/04/2016 - 4.65
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0201

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 502kWORD 92k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0488/2016
20.4.2016
PE582.504v01-00
 
B8-0492/2016

iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B8-0361/2016, uz kuru jāatbild mutiski,

saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu


par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu (2016/2662(RSP))


Stelios Kouloglou, Kateřina Konečná, Lola Sánchez Caldentey, Paloma López Bermejo, Patrick Le Hyaric, Tania González Peñas, Miguel Urbán Crespo, Estefanía Torres Martínez, Xabier Benito Ziluaga, Kostas Chrysogonos, Dimitrios Papadimoulis, Jiří Maštálka, Marina Albiol Guzmán, Merja Kyllönen, Stefan Eck, Kostadinka Kuneva, Neoklis Sylikiotis, Takis Hadjigeorgiou, Marie-Christine Vergiat, Ángela Vallina, Lidia Senra Rodríguez, Javier Couso Permuy, Barbara Spinelli, Marisa Matias GUE/NGL grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu (2016/2662(RSP))  
B8-0492/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību instrumentus,

–  ņemot vērā Ženēvas konvenciju un citus juridiskos instrumentus par starptautiskajām humanitārajām tiesībām (SHT),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā ietverto principu par politikas saskaņotību attīstības jomā,

–  ņemot vērā 2009. gada 8. decembrī Ārlietu padomes secinājumus par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu(1),

–  ņemot vērā 2007. gada 12. jūlijā pieņemtos Globālās humānās palīdzības programmas partnerības principus,

–  ņemot vērā Pasaules humānās palīdzības samitam sagatavoto ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 2. februāra ziņojumu „Viena cilvēce, kopēja atbildība”,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 12. jūlijā pieņemto Rezolūciju 1998 (2011) un 2014. gada 7. martā pieņemto Rezolūciju 2143 (2014), kurās ir risināts bruņotos konfliktos cietušu bērnu aizsardzības jautājums,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija rezolūciju A/RES/64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās,

–  ņemot vērā 2015. gada maija Deklarāciju par drošām skolām, ko atvēra apstiprināšanai Norvēģijas Ārlietu ministrijas 2015. gada maijā sasauktajā Oslo konferencē par drošām skolām, un saistītās Pamatnostādnes par skolu un universitāšu aizsardzību pret militāru izmantošanu bruņotu konfliktu laikā,

–  ņemot vērā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskās konferences 2015. gada 10. decembra rezolūciju par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas stiprināšanu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūciju par humanitāro situāciju Jemenā(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar „Islāma valsti” (IS)(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 6. februāra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību(4),

–  ņemot vērā jautājumu Padomei par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu (O-000063/2016 – B8-0361/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā starptautiskā sabiedrība ir lieciniece satraucošai tendencei visā pasaulē, kuru raksturo uzbrukumi slimnīcām un skolām bruņotu konfliktu laikā;

B.  tā kā ne vien pašreizējos konfliktos Afganistānā, Jemenā un Sīrijā, bet arī ieilgušajos konfliktos Palestīnā un Rietumsahārā tiek pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības; tā kā 2014. gada augustā Izraēla bombardēja ANO skolu, kas kalpoja par patvērumu vairāk nekā 3000 pārvietoto personu Gazas pilsētā Rafā, un ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-Moon to nodēvēja par kriminālnoziegumu;

C.  tā kā 2016. gada 23.–24. maijā Stambulā tiks rīkots pirmais pasaules humānās palīdzības samits; tā kā ziņojumā par Pasaules humānās palīdzības samitu ar nosaukumu „Viena cilvēce, kopēja atbildība” ANO ģenerālsekretārs vērš uzmanību uz to, ko viņš dēvē par „starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanas nekaunīgu un brutālu mazināšanu” bruņotu konfliktu situācijās, kas draud izraisīt atgriešanos kara laikmetā bez ierobežojumiem; tā kā ziņojumā norādīts, ka netiek pieprasīta un veicināta šo tiesību normu un tiesību aktu ievērošana un ka spēkā esošo izpildes, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismu neatbalstīšana veicina šādu degradāciju;

D.  tā kā visu humānās palīdzības darbību pamatā ir jābūt humānās palīdzības principiem — cilvēcībai, neitralitātei, objektivitātei un neatkarībai — un starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pamatnoteikumiem, kas paredzēti Ženēvas konvencijās un to papildprotokolos; tā kā pārvietoto personu aizsardzība ir jānodrošina bez nosacījumiem un tā kā priekšroka ir jādod neatkarīgai palīdzībai, t. i., palīdzībai, ko neietekmē politiski, ekonomiski vai drošības apsvērumi vai jebkāda veida diskriminācija;

E.  tā kā starptautiskās humanitārās tiesības (SHT), kas pazīstamas arī kā bruņota konflikta tiesību akti, ir paredzēti, lai atvieglotu bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri šādos konfliktos nepiedalās, un regulējot karadarbības līdzekļus un metodes;

F.  tā kā slimnīcas un medicīnisko personālu skaidri aizsargā starptautiskās humanitārās tiesības un tā kā apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai tiek uzskatīti par nopietnu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu;

G.  tā kā sievietes un bērni saskaras ar paaugstinātu risku pārvietošanas un parasto aizsardzības un atbalsta struktūru sabrukšanas gadījumā; tā kā starptautiskās humanitārās tiesības paredz, ka visa nepieciešamā medicīniskā aprūpe ir bez diskriminācijas jāsniedz kara laikā izvarotām meitenēm un sievietēm; tā kā Pasaules Veselības organizācija nedrošu abortu uzskata par vienu no trijiem galvenajiem māšu mirstības cēloņiem; tā kā mātes veselība, konsultācijas izvarošanā cietušām sievietēm un izglītības un mācību programmas pārvietotiem bērniem ir būtiskas problēmas bēgļu nometnēs;

H.  tā kā 2016. gada 14. martā 52 valstis, tostarp vairākas, bet ne visas ES dalībvalstis apstiprināja deklarāciju par drošām skolām, kas tika pieņemta 2015. gada maija Oslo konferencē par drošām skolām;

I.  tā kā Ārlietu padome, pieņemot ES Pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu, uzsvēra, cik būtiski ir efektīvi rīkoties, lai novērstu smagu pārkāpumu sekas, atbalstot attiecīgus atbildības mehānismus, un cik izšķiroša nozīme var būt Starptautiskai Krimināltiesai gadījumos, kad attiecīgā valsts vai valstis nespēj vai negrib īstenot savu jurisdikciju; tā kā ES Pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15.a punkts);

J.  tā kā no 2012. līdz 2015. gadam Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (SSKK) organizēja plašu apspriežu procesu par to, kā stiprināt bruņotā konfliktā cietušo personu tiesisko aizsardzību un kā uzlabot SHT ievērošanas mehānismu efektivitāti;

K.  tā kā starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības 32. konferences dalībvalstis 2015. gada decembrī tomēr nespēja vienoties par jaunu mehānismu, kuru bija ierosinājusi SSKK un Šveices valdība, lai stiprinātu SHT ievērošanu; tā kā ierosinātais jaunais mehānisms būtu paredzējis to valstu, kas ir Ženēvas konvencijas dalībnieces, ikgadēju sanāksmi; tā kā iesaistītās valstis vienojās sākt jaunu starpvaldību procesu, lai rastu veidus, kā uzlabot SHT īstenošanu nolūkā nākamajā starptautiskajā konferencē 2019. gadā ziņot par sasniegtajiem rezultātiem,

1.  pauž sašutumu un bažas par nāvējošiem uzbrukumiem slimnīcām un skolām, kuri palielinās aizvien satraucošākā tempā, bruņotajos konfliktos visā pasaulē, skarot pacientus, studentus, medicīnas darbiniekus un mācībspēkus, humānās palīdzības darbiniekus un viņu ģimenes locekļus, kas kļuvuši par uzbrukumu mērķi un cietuši to rezultātā, kamēr starptautiskajam nosodījumam reti seko neatkarīgas izmeklēšanas un patiesa pārskatatbildība; aicina dalībvalstis, ES iestādes un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi atzīt šīs ārkārtas situācijas patieso apmēru un nekavējoties izstrādāt konkrētu rīcības plānu ar noteiktu termiņu, lai pilnībā izmantotu ES un tās dalībvalstu ietekmi nolūkā apturēt šādu vardarbību un pārkāpumus;

2.  nosoda uzbrukumus slimnīcām un skolām, kas aizliegti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, atzīstot, ka šādi akti var būt 1949. gada Ženēvas konvenciju nopietni pārkāpumi un kara noziegumi atbilstīgi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem; pauž pārliecību, ka veselības un izglītības iestāžu saglabāšana par neitrālām un aizsargātām telpām bruņoto konfliktu situācijās ir atkarīga no notikušo nežēlīgo uzbrukumu pārredzamu, neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu rezultātiem un no tā, ka tiek panākta patiesa atbildība par izdarītajiem noziegumiem;

3.  atgādina, ka jebkāda SHT pārkāpšana, piemēram, uzbrukumi slimnīcām, ir kara noziegums un tādēļ būtu rūpīgi un neatkarīgi jāizmeklē;

4.  mudina ES un tās dalībvalstis pilnībā atbalstīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu visām ANO dalībvalstīm izmantot iespēju, ko sniedz Pasaules humānās palīdzības samits, lai no atkārtoti paustu apņemšanos aizsargāt civiliedzīvotājus un visu personu cilvēktiesības, ievērojot noteikumus, par kuriem šīs valstis jau iepriekš ir vienojušās; uzsver, cik lielu nozīmi ANO ģenerālsekretārs ir piešķīris starptautisko izmeklēšanas un tiesu sistēmu, tostarp Starptautiskās Krimināltiesas, stiprināšanai, lai papildinātu valstu izmeklēšanas un tiesu iestāžu sistēmas nolūkā izbeigt nesodāmību par SHT pārkāpumiem;

5.  pauž nopietnas bažas par humanitāro situāciju Gazā un okupētajā Rietumsahārā; uzsver, ka taisnīgums un tiesiskuma ievērošana ir neatņemams pamats mieram, un uzsver, ka ir jāizbeidz ieilgusī un sistēmiskā nesodāmība par starptautisko tiesību aktu pārkāpumiem;

6.  atzīst to, cik nozīmīgas un īpašas ir ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai, jo neviena cita valsts vai organizācija nav pieņēmusi līdzvērtīgu dokumentu; tomēr pauž bažas par to, vai ES iestādes un dalībvalstis efektīvi īsteno ES Pamatnostādnes;

7.  aicina ES atbalstīt „Globālo konsensu par humāno palīdzību“, kurā apstiprināti humānās palīdzības principi un pienākumi un tiesības saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām, vienlaikus veicinot uz cilvēkiem orientētus un cilvēktiesībās balstītus aizsardzības pasākumus, kā arī panākot valdību atbildību par savu lomu un pienākumiem cilvēku aizsardzībā; pievērš uzmanību nelabvēlīgajai ietekmei, ko izraisa humānās palīdzības politizēšana, un atgādina, ka galveno humanitāro principu stiprināšanai un pastāvīgai apņēmībai tos ievērot ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu tā dēvēto humanitāro telpu konfliktu un dabas katastrofu skartajās teritorijās;

8.  aicina Ārlietu padomi un priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi pārskatīt pašreizējo atbildības sadalījumu, lai nodrošinātu, ka ES politika un pasākumi saistībā ar SHT tiek izstrādāti saskaņoti un efektīvi, jo saskaņā ar pašreizējo sadalījumu par SHT pamatnostādņu īstenošanu atbildīga ir galvenokārt Padomes Starptautisko publisko tiesību darba grupa, kuru vada Padomes prezidentūra; šajā sakarībā uzsver, ka ES pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15.a punkts); aicina Padomes attiecīgās darba grupas izmantot šīs pilnvaras, lai risinātu pašreizējās ārkārtas krīzi, kas izveidojusies noteikumu neievērošanas rezultātā;

9.  atgādina par ES pamatnostādnēs pausto nostāju, ka attiecīgos gadījumos jāapsver iespēja izmantot saskaņā ar 1949. gada Ženēvas Konvenciju I papildprotokolu dibinātās Starptautiskās Humanitārās faktu meklēšanas komisijas (IHFFC) pakalpojumus, kura var palīdzēt veicināt SHT ievērošanu, piedāvājot savus faktu vākšanas resursus un vidutāja funkcijas; norāda, ka IHFFC pakalpojumi nav izmantoti, un mudina Padomi, dalībvalstis un Eiropas Ārējās darbības dienestu nopietni apsvērt iespēju aktivizēt šo komisiju pirmo reizi kopš tās izveides, lai novērstu uzbrukumus slimnīcām un skolām kā ārkārtas krīzes situāciju attiecībā uz SHT normu ievērošanu;

10.  ar bažām norāda, ka pašreiz pastāv tikai ierobežots institūciju loks, ar kuru starpniecību starptautiskā sabiedrība risina kopīgas problēmas, kas saistītas ar SHT īstenošanu; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka 2015. gada decembrī Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskajā konferencē iesaistītās valstis nevienojās par jaunu mehānismu, kas būtu varējis stiprināt SHT pārvaldības sistēmu, paredzot valstu ikgadējas sanāksmes, lai sekmētu dialogu, un ieviešot periodisku pārskatu sagatavošanu par to, kā valstis ievēro SHT; aicina ES un tās dalībvalstis strādāt pie tā, lai gaidāmajā starpvaldību lēmumu pieņemšanas procesā sasniegtu labāku rezultātu;

11.  prasa panākt globālu apņemšanos nodrošināt sievietēm un meitenēm aizsardzību no jebkādas ārkārtas situācijas vai krīzes sākuma, pievēršot uzmanību seksuālas un ar dzimumu saistītas vardarbības riskam, palielinot informētību, panākot šādas vardarbības veicēju saukšanu pie atbildības un nodrošinot, ka humanitārajās krīzēs sievietēm un meitenēm ir pieejami visa veida seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumi, tostarp droši aborti, un nepieļaujot šādu necilvēcīgu izturēšanos, bet ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus;

12.  atgādina, ka pie pašreizējās nestabilās situācijas Afganistānā, Jemenā, Irākā un visā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas (MENA) reģionā ir novedušas konkrētas valdību, kā arī Eiropas Savienības, politikas, ieskaitot tirdzniecības politiku; atgādina, ka fundamentālisms un vardarbība ir nevienlīdzības un nabadzības rezultāts;

13.  aicina ES un tās dalībvalstis pildīt savas apņemšanās attīstības politikas jomā un pienācīgi ievērot LESD 208. pantu, kurā teikts, ka „politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”;

14.  noraida civilās un militārās sadarbības koncepciju, jo tā slēpj sevī neatņemamo risku, ka civilpersonas un palīdzības sniedzēji tiek izmantoti militāru mērķu sasniegšanai, izjauc civilo, attīstības un humanitāro organizāciju neitralitāti, neatkarību un objektivitāti, kas ir priekšnoteikums efektīvai palīdzības sniegšanai, un var novest pie uzbrukumiem NVO un palīdzības organizācijām; tādēļ aicina stingri nodalīt civilās un militārās operācijas katrā jomā un atgādina, ka lielākā daļa (humanitārās) palīdzības organizāciju pastāv uz savu neitralitāti un objektivitāti, kā noteikts Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības un NVO Rīcības kodeksā par katastrofu palīdzības programmām;

15.  ar dziļām bažām norāda uz to, ka pieaug militārās intervences un militārā pieeja konfliktiem, un ļoti kritiski vērtē vairāku aizvadītajos gados īstenoto rietumvalstu intervenču ietekmi uz konfliktu padziļināšanos reģionā; norāda, ka militārs reģiona konfliktu risinājums nav iespējams; prasa, lai ES ārpolitika būtu absolūti civila un miermīlīga;

16.  noraida jēdziena „pienākums aizsargāt” izmantošanu par aizbildinājumu vienpusējai spēka izmantošanai;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

(1)

OV C 303, 15.12.2009., 12. lpp.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0066.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0040.

(4)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0459.

Juridisks paziņojums