REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Dadābas bēgļu nometni
15.5.2017 - (2017/2687(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Marie-Christine Vergiat, Marina Albiol Guzmán, Patrick Le Hyaric, Younous Omarjee, Tania González Peñas, Miguel Urbán Crespo, Lola Sánchez Caldentey, Xabier Benito Ziluaga, Estefanía Torres Martínez, Paloma López Bermejo, Merja Kyllönen, Sabine Lösing, Barbara Spinelli, Maria Lidia Senra Rodríguez, Javier Couso Permuy, Dimitrios Papadimoulis, Stelios Kouloglou, Neoklis Sylikiotis, Takis Hadjigeorgiou GUE/NGL grupas vārdā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā 1966. gada ANO paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,
– ņemot vērā ANO Statūtus,
– ņemot vērā 1981. gada jūnija Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,
– ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu, kuru atbalsta arī Kenija,
– ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,
– ņemot vērā Austrumāfrikas īpašās Starpvaldību attīstības iestādes 2017. gada 25. marta Nairobi deklarāciju par ilgtspējīgiem risinājumiem Somālijas bēgļu jautājumā un par repatriantu reintegrāciju Somālijā,
– ņemot vērā ANO 2016. gada 19. septembrī pieņemto Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem,
– ņemot vērā trīspusējās ministru komisijas kopīgo 2016. gada 25. jūnija paziņojumu par Somālijas bēgļu brīvprātīgu atgriešanos Kenijā,
– ņemot vērā 2015. gada 15. novembra Valletas samita par migrāciju rezultātus,
– ņemot vērā 2014. gada 28. novembra Hartumas procesa ministru konferences deklarāciju,
– ņemot vērā 2013. gada novembrī parakstīto trīspusējo nolīgumu starp Somālijas un Kenijas valdībām un ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju (UNHCR) par brīvprātīgu atgriešanos,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fondu Āfrikai,
– ņemot vērā ANO globālo paktu par atbildības sadalījumu bēgļu jautājumos,
– ņemot vērā ES humānās palīdzības finansējumu bēgļu jautājumu risināšanai Kenijā,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Keniju, tostarp 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā, neskatoties uz plašajiem dabas resursiem, Āfrikas rags ir viens no nabadzīgākajiem reģioniem pasaulē; tā kā pārtikas nodrošinājums tajā ir jo īpaši vājš un miljoniem šī reģiona iedzīvotāju cieš no nepietiekama uztura un bada riska;
B. tā kā šī reģiona valstis pašlaik piedzīvo smagāko sausuma periodu pēdējo sešdesmit gadu laikā, kas ir pasliktinājis pārtikas krīzes situāciju Etiopijā, Kenijā, Somālijā un Jemenā un varētu izraisīt masveida badu; tā kā Kenija bieži cieš no sausuma, galvenokārt sausajās un pussausajās teritorijās valsts ziemeļos, kur dzīvo 5,5 miljoni cilvēku, lielākoties mazapjoma lopkopji, kas atrodas īpaši neaizsargātā situācijā un dzīvo pastāvīgā nabadzībā; tā kā klimata pārmaiņas postoši ietekmē ganības un klejotāju dzīvesveidu, kas raksturīgs lielai daļai reģiona iedzīvotāju;
C. tā kā Kenija ir lielākā Austrumāfrikas ekonomika, taču, neskatoties uz tās ievērojamajiem resursiem, tautas attīstības indekss šajā valstī ir viens no zemākajiem; tā kā lielākā daļa Kenijas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa; tā kā minoritātes veikta resursu monopolizācija Kenijas ekonomikā rada pastāvīgas problēmas; tā kā mazās lauku saimniecības veido 94,8 % no visām Kenijas saimniecībām, taču tām ir pieejami tikai 11,7 % no valsts lauksaimniecības zemes; tā kā Āfrikā nesen ir pieredzēts zemes sagrābšanas vilnis, kā rezultātā miljoniem hektāru auglīgās lauksaimniecības zemes ir nonākuši lielo uzņēmumu rokās, tādējādi atņemot iztikas līdzekļus desmitiem tūkstošiem lauksaimniecības kopienu; tā kā Kenijas galvenās lauksaimniecības eksporta preces uz Eiropas Savienību ir tēja, kafija, rozes un neļķes, pupiņas, zirnīši, avokado, Nīlas asari un tuncis; tā kā Kanādas, Japānas un Beļģijas uzņēmumi Kenijā izmanto 500 000 hektārus biodegvielas ražošanai, tā radot vērā ņemamu ietekmi uz vidi un vietējām kopienām;
D. tā kā kopš 1992. gada, kad ASV veica iejaukšanās pasākumu „Restore Hope”, Somālija ir kara teritorija; tā kā konfliktu starp Somāliju, Etiopiju un Keniju lielā mērā var izskaidrot ar koloniālajām robežām, kas principā sadalīja somāliešus starp trīs minētajām valstīm, tā izraisot dažādus konfliktus un jo īpaši vairāku tūkstošu somāliešu izcelsmes Kenijas iedzīvotāju noslepkavošanu, ko 20. gs. astoņdesmitajos gados veica Kenijas armija;
E. tā kā Nairobi globālajā rīcības plānā, ko pieņēma Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) samitā 2017. gada 26. martā, tika uzsvērts, ka sausums un bruņoti konflikti ir galvenie iemesli, kas rada cilvēku pārvietošanos reģionā;
F. tā kā daudzās pilsoņu karā iesaistītās puses, valdības neesamība Somālijā, Somālijas zvejnieku iztikas līdzekļu zaudēšana, pirātisma darbības Somālijas piekrastē, spriedze starp Sudānu un Dienvidsudānu, starp Etiopiju, Eritreju un Somāliju, kā arī starp Eritreju un Džibuti, Kenijas un citu kaimiņvalstu dalība Somālijā izvietotajos Āfrikas Savienības spēkos, ārēju pušu iejaukšanās un ES un citu Rietumu pušu ekonomiskās un ģeostratēģiskās intereses visi ir faktori, kas veicina Āfrikas raga kļūšanu par vienu no konfliktu visvairāk skartajiem reģioniem pasaulē; tā kā daudzi dalībnieki ir pārkāpuši ANO noteikto embargo ieročiem;
G. tā kā Āfrikas raga reģionā ar gandrīz 250 miljoniem iedzīvotāju, kuru skaits strauji aug, ir vislielākais iekšzemē pārvietoto cilvēku un bēgļu skaits Āfrikā un tas ir arī viens no lielākajiem pasaulē; tā kā 2017. gada 31. martā UNHCR reģistrētais bēgļu un patvēruma meklētāju skaits Kenijā bija 486 037;
H. tā kā Dadābas bēgļu komplekss tika radīts 1991. gadā un bija paredzēts aptuveni 90 000 cilvēku kā pagaidu risinājums tiem, kuri meklē patvērumu, bēgot no vajāšanas, vardarbības un nestabilitātes Austrumāfrikas reģionā un jo īpaši no pilsoņu kara Somālijā; tā kā 2011. gadā konfliktu un vietēja mēroga bada situācijas strauja atjaunošanās lika miljoniem cilvēku pamest Somāliju, izraisot bēgļu masveida pieplūdumu Dadābā, kur pašlaik bēgļu nometnē dzīvo vairāk nekā 308 000 reģistrētu somāliešu; tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm pašreizējais iedzīvotāju skaits Dadābā ir aptuveni 260 000 cilvēku, no kuriem 95 % ir ar Somālijas izcelsmi un 60 % ir jaunāki par 18 gadiem; tā kā komplekss pašlaik aptver piecas atšķirīgas dažādu iedzīvotāju zonas 50 kvadrātkilometru platībā, kurā vissenākās un visapdzīvotākās ir Hagaderas, Dagahalijas un Ifo nometnes;
I. tā kā Somālijas bēgļu situācija ilgst jau vairāk nekā trīs desmitgades un trimdā ir dzimusi trešā bēgļu paaudze; tā kā gandrīz 1 miljons somāliešu ir pārvietoti reģionā un 1,1 miljons citu ir pārvietoti pašas Somālijas teritorijā; tā kā Somālija jau 15 gadus ir viena no piecām valstīm, no kurām nāk visvairāk bēgļu — pašlaik ir uzskaitīts 1,1 miljons bēgļu — un vairāk nekā 80 % no viņiem ir izmitināti Āfrikas raga un Jemenas reģiona teritorijā;
J. tā kā pēc teroristu uzbrukuma Garisas universitātei, kas notika 2015. gada aprīlī, valsts prezidenta vietnieks William Ruto izteica ANO ultimātu, liekot Cilvēktiesību padomei trīs mēnešu laikā slēgt Dadābas bēgļu nometni un solot, ka pretējā gadījumā Kenija to izdarīs pati; tā kā Cilvēktiesību padome brīdināja, ka nometnes slēgšana radītu ārkārtējas humanitārās un praktiskās sekas; tā kā ANO Konvencija par bēgļiem neļauj nosūtīt bēgļus uz reģioniem, kuros viņu dzīvība vai brīvība ir apdraudēta; tā kā tika arī ierosināta robežsienas būvniecība starp Somāliju un Keniju;
K. tā kā Kenija 2016. gada maijā likvidēja savu departamentu bēgļu lietās, kura pārziņā bija uzskaite, tāpēc desmitiem tūkstoši cilvēku nav reģistrēti; tā kā Kenijas valdība 2016. gada 6. maijā paziņoja par lēmumu slēgt Dadābas nometni „tuvākajā laikā”, pamatojoties uz drošības apsvērumiem un nepieciešamību izbeigt bēgļu ieilgušo situāciju reģionā;
L. tā kā Kenijas iestādes ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja amatpersonu atbalstu paātrināja 2013. gada „brīvprātīgās” repatriācijas programmas izpildi; tā kā vairākas NVO un starptautiskie dalībnieki nosodīja to, ka repatriācijas programma, ko Kenija ieviesa attiecībā uz Somālijas bēgļiem, šajā baiļu un dezinformācijas situācijā nebija atbilstoša starptautiskajiem kritērijiem par bēgļu brīvprātīgu atgriešanos; tā kā 2016. gada augustā Somālijas Džubalendas reģiona iestādēm nācās saskarties ar atgriešanās pieplūdumu reģiona galvaspilsētā Kismajo; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem 70 % no attiecīgajām personām bija bērni;
M. tā kā Kenijas valdība pēc starptautiskās sabiedrības prasības 2016. gada novembrī paziņoja, ka „humanitāru apsvērumu dēļ” slēgšana tiks veikta sešus mēnešus vēlāk, t.i., 2017. gada maijā; tā kā Nairobi Augstā tiesa 2017. gada 9. februārī, atbildot uz divu Kenijas cilvēktiesību aizstāvības organizāciju (Kenijas Valsts cilvēktiesību komisija un Kituo Cha Sheria) lūgumrakstu, atzina Kenijas valdības lēmumu slēgt Dadābas bēgļu nometni par diskriminējošu un līdzvērtīgu kolektīvam, patvaļīgam un neproporcionālam sodam;
N. tā kā Dadābas bēgļu nometnes slēgšana ietekmētu visas kaimiņvalstis, jo īpaši Etiopiju, kas pašlaik uzņem aptuveni 245 000 Somālijas bēgļu;
O. tā kā arvien pieaugošs līdzekļu trūkums un starptautisko līdzekļu devēju skaita samazināšanās tieši ietekmē bēgļu situāciju Dadābā, jo īpaši pārtikas devu samazināšanos, kā arī piekļuves trūkumu pakalpojumiem un medicīniskai aprūpei vai izglītībai un apmācībai;
P. tā kā saskaņā ar UNHCR 2017. gada marta aplēsēm ir vajadzīgi 215 200 000 ASV dolāru, lai pienācīgi „pārvaldītu” 486 037 pārvietotās personas Kenijā; tā kā līdz šim ir savākti tikai 15 % no nepieciešamajiem līdzekļiem; tā kā, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju reģionā, UNHCR prognozē 27 598 jaunpienācējus;
Q. tā kā izglītība, rakstītprasme, sieviešu tiesības, sociālais taisnīgums un valsts ienākumu taisnīga sadale sabiedrībā, nevienlīdzības mazināšana, kā arī cīņa pret korupciju ir būtiski elementi fundamentālisma, vardarbības un neiecietības apkarošanai;
R. tā kā laika periodā no 2014. līdz 2020. gadam ES sniedz Kenijai 435 miljonus euro; tā kā ES ir dalībnieks, kurš, izmantojot atbalsta fondu Āfrikai, sniedz visnozīmīgāko finansiālo atbalstu Āfrikas Savienības misijai Somālijā (AMISOM); tā kā ES šajā reģionā veic vairākas civilās un militārās operācijas, piemēram, Eiropas Savienības misiju saistībā ar reģiona jūras spēku izveidi Āfrikas ragā (EUCAP NESTOR) kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros (kopš 2012. gada), ES militāro operāciju ar mērķi palīdzēt Somālijas piekrastē novērst un apkarot pirātismu un bruņotas laupīšanas un atturēt no šādiem nodarījumiem (EU NAVFOR, kopš 2008. gada) vai ES militāro misiju, lai palīdzētu Somālijas drošības spēku apmācībā (EUTM Somalia, kopš 2010. gada); tā kā ASV Kenijā izmanto jūras militāro bāzi Mandas līcī; tā kā NATO un ASV veic destabilizējošas darbības reģionā,
1. pauž īpaši spēcīgas bažas par bēgļu situāciju Āfrikas ragā, jo īpaši Kenijā un Dadābas nometnē; atzinīgi vērtē Nairobi Augstās tiesas spriedumu, ar kuru noteikts, ka „Kenijas Republikas valdības lēmums slēgt Dadābas bēgļu nometni [...] ir spēkā neesošs”; aicina valsts iestādes šo spriedumu ievērot;
2. uzsver, ka bēgļi nevarēs atgriezties mājās, kamēr plašākā reģionā saglabāsies nestabilitāte; tāpat arī uzsver, ka ir nepieciešama reģionāla reakcija, lai nodrošinātu bēgļu pastāvīgu aizsardzību Dadābas nometnē un plašākā mērā visu valstī esošo bēgļu aizsardzību;
3. pauž īpaši spēcīgu satraukumu par „brīvprātīgās atgriešanās” stratēģiju, kas izmantota kopš 2013. gada; prasa pilnībā atklāt īstenotos iespējamos „iebiedēšanas, baiļu un dezinformācijas pasākumus”, tostarp UNHCR lomu šādas politikas īstenošanā;
4. ņem vērā Nairobi pasaules un reģionālā rīcības plāna pieņemšanu, kurā paredzēts pakāpeniski slēgt nometnes, lai „ļautu bēgļiem piekļūt nodarbinātībai un pakalpojumiem savā uzņemšanas valstī un brīvi pārvietoties”; uzsver, ka ir svarīgi, lai slēgšanas laikā pilnībā tiktu ievērotas cilvēktiesības un attiecīgo personu dzīves apstākļi nepasliktinātos vēl vairāk;
5. uzsver, ka pieaugoša iedzīvotāju nabadzība, ekonomikas izredžu pasliktināšanās, nevienlīdzības pastiprināšanās un ierobežotas izglītības iespējas ir palielinājušas bezdarbnieku skaitu, tādējādi radot arī terorisma attīstībai labvēlīgus sociālekonomiskos apstākļus; ar bažām arī norāda, ka Somālijas un Kenijas valstis vairākos reģionos nenodrošina nekādus iedzīvotājiem būtiski svarīgus sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, ūdens apgādi, notekūdeņu attīstīšanu, veselības aprūpi vai izglītību; šajā kontekstā prasa Kenijas un Somālijas iestādēm pievērsties sociālekonomiskās situācijas risināšanai un cīnīties pret dzīves līmeņa pasliktināšanos, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu;
6. prasa ES atbrīvot neatliekamo humanitāro palīdzību, kas nepieciešama, lai risinātu gan bēgļu situāciju, gan bada situāciju reģionā; aicina ES palielināt lauksaimniecībai piešķirto oficiālās attīstības palīdzības (OAP) daļu, kā arī OAP, kas paredzēta ieguldījumiem mazās noturīgās saimniecībās un ganību lopkopībā, lai nodrošinātu sīkzemniekiem zemes platību pieejamību, tādējādi nostiprinot vietējo tirgu, un nodrošinātu uztursuverenitāti Āfrikas ragā, kā arī lai palīdzētu atjaunot krājumus Āfrikas raga ūdeņos, kas ļautu nodrošināt iztiku zvejniekiem un viņu ģimenēm;
7. neatlaidīgi prasa neizmantot attīstības palīdzību nolūkā slēgt vai kontrolēt robežas vai nodrošināt migrantu atpakaļuzņemšanu; prasa, lai Savienības un dalībvalstu sniegtā palīdzība Āfrikas ragā vispirms tiktu izmantota tādu problēmu risināšanai, kuras ir saistītas ar dziļu nevienlīdzību, nabadzību, hronisku uztura nepietiekamību, veselības aprūpes pakalpojumu un sabiedrisko pakalpojumu, it īpaši reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumu, pieejamību, kā arī ar ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu; papildus tam prasa, lai pārtikas palīdzība tiktu palielināta un vispirms tiktu paredzēta pārtikas iegādei vietējo zemnieku vajadzībām; stingri iebilst pret Eiropas Attīstības fonda izmantošanu represīvu vai militāru spēku veidošanai;
8. iebilst pret jebkādiem mēģinājumiem eksternalizēt Savienības migrācijas politiku uz trešām valstīm; nosoda to, ka Hartumas process, kurā ir iesaistītas arī Kenija un Somālija, neļauj risināt migrācijas pamatcēloņus; uzskata, ka šāda politika ir pretrunā tiesībām brīvi pārvietoties, tiesībām uz patvērumu un plašākā nozīmē — starptautiskajās konvencijās noteiktajām migrantu tiesībām;
9. prasa ES un tās dalībvalstīm sniegt atbalstu ziedojumu, nevis aizdevumu veidā, lai vēl vairāk nepalielinātu parāda slogu; pauž nožēlu, ka daudzas ES dalībvalstis nav īstenojušas mērķi šim nolūkam atvēlēt 0,7 % no sava nacionālā kopienākuma (NKI) un ka dažas valstis ir samazinājušas attīstības palīdzības īpatsvaru; pauž nožēlu par to, ka ir mazinājusies dalībvalstu līdzdalība pārtikas palīdzības programmās;
10. ļoti kritiski vērtē dažādu Rietumu iejaukšanās pasākumu lomu pēdējo gadu laikā, tā veicinot atsevišķu Āfrikas raga iedzīvotāju radikalizāciju; uzsver, ka šāda veida politika nevis apkaro, bet veicina terorismu; pauž bažas par militāriem „risinājumiem” piešķirto nozīmīgumu Eiropas politikas jomās terorisma apkarošanai, radot vairākas militārās palīdzības programmas Āfrikas raga valstīm; norāda, ka militārs šī reģiona konfliktu risinājums nav iespējams;
11. aicina ES un starptautisko sabiedrību sadarboties ar Āfrikas valstīm un ar reģionālajiem un starptautiskajiem dalībniekiem, lai konfliktus atrisinātu izteikti mierīgā ceļā, jo īpaši risinot to pamatcēloņus; aicina ES izveidot tādu jaunu sistēmu attiecībām ar Keniju un ar visām Āfrikas valstīm, kuras pamatā ir neiejaukšanās to iekšējās lietās un suverenitātes ievērošana un kuras mērķis ir atbalstīt kaimiņu reģionu attīstību un veicināt nodarbinātību un izglītību, nevis „asociācijas nolīgumi”, kas galvenokārt kalpo brīvās tirdzniecības zonu izveidošanai Rietumu korporatīvajās interesēs;
12. vēlreiz apstiprina, ka Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas trešās valstīs, ir pilnībā jāievēro starptautiskās cilvēktiesību normas; šajā saistībā prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai uzņēmumi, uz kuriem attiecas šo valstu tiesību akti, neizvairītos no to cilvēktiesību un sociālo, veselības un vides standartu ievērošanas, kas tiem ir jāievēro, uzsākot uzņēmējdarbību vai veicot savas darbības trešās valstīs; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus pret Eiropas uzņēmumiem, kas neievēro šīs normas vai kas no cilvēktiesību pārkāpumiem cietušajām personām nepietiekami atlīdzina kaitējumu, par kura nodarīšanu šie uzņēmumi ir tieši vai netieši atbildīgi;
13. aicina Kenijas valdību un ieguves uzņēmumu izcelsmes valstu valdības likt šādiem uzņēmumiem pieņemt labas prakses pārredzamības, atbildības un iedzīvotāju līdzdalības jomā un cīnīties pret korupciju ieguves rūpniecības nozarēs;
14. uzskata, ka cīņa pret starptautisko un jo īpaši Eiropas uzņēmumu veiktu zemes sagrābšanu ir noteicoša, lai radītu pienācīgus dzīves apstākļus iedzīvotājiem un tiektos uz Āfrikas raga valstu uztursuverenitāti; tāpēc prasa šim jautājumam veltīt īpašu un centrālu dialogu starp ES un Āfrikas raga valstīm;
15. liek priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai un Padomei, ES dalībvalstīm, Āfrikas raga valstīm, Panāfrikas parlamentam un ANO Ģenerālās asamblejas locekļiem.