Procedūra : 2018/2849(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0389/2018

Iesniegtie teksti :

B8-0389/2018

Debates :

Balsojumi :

PV 13/09/2018 - 10.9

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0351

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 487kWORD 45k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0384/2018
11.9.2018
PE624.098v01-00
 
B8-0389/2018

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par Khan al-Ahmar un citiem beduīnu ciematiem draudošo nojaukšanu (2018/2849(RSP))


Neoklis Sylikiotis, Martina Anderson, Patrick Le Hyaric, Takis Hadjigeorgiou, João Ferreira, João Pimenta Lopes, Miguel Viegas, Eleonora Forenza, Marisa Matias, Merja Kyllönen, Kateřina Konečná, Ángela Vallina, Jiří Maštálka, Matt Carthy, Lynn Boylan, Liadh Ní Riada, Marie-Christine Vergiat, Marie-Pierre Vieu, Luke Ming Flanagan, Miguel Urbán Crespo, Tania González Peñas, Xabier Benito Ziluaga, Lola Sánchez Caldentey, Estefanía Torres Martínez, Sofia Sakorafa GUE/NGL grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Khan al-Ahmar un citiem beduīnu ciematiem draudošo nojaukšanu (2018/2849(RSP))  
B8-0389/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Izraēlā un Palestīnā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni paziņojumus par jaunākajām norisēm attiecībā uz Khan al-Ahmar palestīniešu kopienu, jo īpaši 2018. gada 18. jūlijā un 2018. gada 7. septembrī sniegtos paziņojumus,

–  ņemot vērā Ceturto Ženēvas konvenciju un jo īpaši tās 49. un 53. pantu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 194, kā arī ANO Drošības padomes rezolūcijas 242 (1967), 252 (1968), 338 (1972), 476 (1980), 478 (1980), 1860 (2009) un 2334 (2016),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju 67/19,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību konvencijas, attiecībā uz kurām Izraēla un Palestīna ir valstis, kas ir konvencijas Puses, tostarp Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (ICERD) un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), ko Izraēla ir parakstījusi,

–  ņemot vērā ar vienbalsīgu ES atbalstu 2015. gada 3. jūlijā pieņemto ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju par atbildības un tiesiskuma nodrošināšanu attiecībā uz visiem starptautisko tiesību pārkāpumiem okupētajā palestīniešu teritorijā,

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu, un jo īpaši tā 2. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 51 gadu pēc 1967. gada kara Izraēla joprojām ir okupējusi Palestīnu, pārkāpjot starptautiskās tiesības un visas attiecīgās ANO Drošības padomes un Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, un tā kā Palestīnas valsts ar 1967. gadā noteiktajām robežām un galvaspilsētu Austrumjeruzalemi vēl aizvien nav kļuvusi par pilntiesīgu ANO dalībvalsti saskaņā ar ANO 1948. gada rezolūciju;

B.  tā kā Parlaments ir vairākkārt paudis lielu atbalstu divu valstu risinājumam, saskaņā ar kuru Izraēlas valsts un neatkarīga, suverēna, brīva, blakusesoša un dzīvotspējīga Palestīnas valsts ar galvaspilsētu Austrumjeruzalemi un 1967. gadā noteiktajām robežām mierā pastāv līdzās viena otrai;

C.  tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Izraēlas apmetnes ir nelikumīgas un jau daudzus gadus tās ir galvenais šķērslis miera centieniem; tā kā Izraēlas valdības piekoptā okupācijas un kolonizācijas politika pārkāpj Ceturto Ženēvas konvenciju un tās rezultātā vēl vairāk pasliktinās un var tikt pilnībā izjauktas izredzes panākt divu valstu risinājumu, kā noteikts visās attiecīgajās ANO rezolūcijās, kā arī attiecīgajos ES Padomes secinājumos;

D.  tā kā Khan al-Ahmar ir viena ko 18 beduīnu kopienām, kam pēc ANO domām draud piespiedu pārvietošanas risks; tā kā šī kopiena sastāv no 32 ģimenēm ar kopskaitā 173 cilvēkiem, to vidū 93 bērni un pusaudži; tā kā Izraēlas armija ir izdevusi nojaukšanas orderus par ikvienu struktūru Khan al-Ahmar, ieskaitot skolu (kurā mācās arī bērni no citām kopienām), klīniku, mošeju un visus mājokļus; tā kā ES sniedza Khan al-Ahmar humanitāro palīdzību, bet Izraēlas armija iznīcināja ēkas, kas uzbūvētas ar ES atbalsta palīdzību, un atteicās izmaksāt kompensāciju; tā kā vairākas dalībvalstis (Vācija, Francija, Itālija, Spānija un Apvienotā Karaliste) aicināja Izraēlu nenojaukt beduīnu ciematu Khan al-Ahmar okupētajā Rietumkrastā, pēc tam, kad Izraēlas Augstākā tiesa bija devusi “zaļo gaismu” tā nojaukšanai;

E.  tā kā Khan al-Ahmar atrodas pie Jeruzalemes austrumu ieejas starp vairākām Izraēlas apmetnēm stratēģiskā teritorijā no Palestīnas un Palestīnas valsts ekonomiskās attīstības aspekta; tā kā Palestīnas iedzīvotāji saskaras ar to, ka tiek klaji pārkāptas viņu tiesības, ieskaitot vardarbību no apmetņu veidotāju puses, ūdens novirzīšanu, smagus pārvietošanās brīvības ierobežojumus, mājokļu nojaukšanu un piespiedu izraidīšanu; tā kā okupētas teritorijas iedzīvotāju piespiedu pārvietošana ir smags starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums un kara noziegums; tā kā Izraēla kopš 1967. gada ir piespiedu kārtā izlikusi un pārvietojusi veselas kopienas un nojaukusi vairāk nekā 50 000 palestīniešu māju un struktūru; tā kā plānošanas politika tiek izmantota kā līdzeklis, lai palestīniešus izliktu no mājām un paplašinātu kolonizēšanas apmetņu darbības;

F.  tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām jebkurai trešai pusei, tostarp ES dalībvalstīm, ir pienākums neatzīt apmetnes, neatbalstīt tās un nepalīdzēt tām, kā arī pienākums izrādīt efektīvu pretestību; tā kā Izraēlas apmetnēs ražoti produkti joprojām saskaņā ar preferenciālu režīmu tiek importēti uz ES dalībvalstīm un tādējādi nonāk Eiropas tirgū, neraugoties uz to, ka spēkā esošie ES tiesību akti neļauj importēt šādus produktus, piemērojot ES un Izraēlas asociācijas nolīgumā paredzētos preferenciālos noteikumus; tā kā tirdzniecība ar Izraēlas apmetnēm, tostarp ārvalstu uzņēmumu dalība koloniālo apmetņu darbībā, rada stimulus okupētās teritorijas kolonizēšanai;

G.  tā kā ES un Izraēlas asociācijas nolīgumā un jo īpaši tā 2. pantā ir skaidri noteikts, ka „Pušu attiecības [..] pamatojas uz cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanu, kas nosaka viņu iekšējo un starptautisko politiku un veido šī nolīguma būtisku sastāvdaļu”,

1.  aicina izbeigt 51 gadu ilgušo okupāciju, ko Izraēla veic attiecībā pret Palestīnu, ieskaitot Austrumjeruzalemi, un tādējādi bruģēt ceļu uz mieru;

2.  uzskata, ka nolīgums par galīgo statusu starp Izraēlu un Palestīnu, ar kuru īsteno starptautiskos tiesību aktus un ANO rezolūcijas, būtu nozīmīgs ieguldījums miera un stabilitātes nodrošināšanā visā reģionā;

3.  atgādina, ka Izraēla kā okupācijas vara nes pilnu atbildību par nepieciešamo pakalpojumu sniegšanu tās okupācijā dzīvojošajiem cilvēkiem, viņu izglītību, veselības aprūpi un labklājību;

4.  pauž nosodījumu par to, ka Izraēlas Augstākā tiesa nesen noraidīja apelācijas prasības attiecībā uz beduīnu ciemata Khan al-Ahmar nojaukšanu, kas vēl spēcīgāk apdraud izredzes panākt dzīvotspējīgu divu valstu risinājumu;

5.  stingri nosoda Izraēlas koloniālo apmetņu pasākumu un tā nepārtraukto paplašināšanos, kas pārkāpj starptautiskās tiesības un vairo palestīniešu neapmierinātību;

6.  uzsver, ka struktūru, tostarp ēku, skolu un citu vitāli svarīgu infrastruktūru nojaukšana okupētajā Palestīnas teritorijā ir nelikumīga saskaņā ar starptautisko humanitāro tiesību normām; atkārtoti apstiprina ANO ģenerālsekretāra aicinājumu attiecībā uz nepieciešamību saukt pie atbildības tos, kas pārkāpj starptautiskās humanitārās tiesības;

7.  atgādina, ka diferencēšanai ir atturošs efekts uz to, lai Izraēla veiktu nelikumīgu okupāciju, un atkārtoti apstiprina divu valstu risinājuma teritoriālo pamatu 1967. gada robežās; prasa ES nodrošināt, lai visos nolīgumos starp ES un Izraēlu būtu skaidri un nepārprotami norādīts, ka tie nav piemērojami teritorijām, kuras Izraēla okupēja 1967. gadā, kā tas vairākkārt atkārtots Ārlietu padomes secinājumos; prasa pareizi marķēt Izraēlas apmetņu produktus ES tirgū saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem un ES ilggadējo politiku šajā jomā; norāda, kā tā rezultātā būtu jāaizliedz Izraēlas apmetņu produkti, jo ar šiem produktiem tiek klaji pārkāpti starptautiskie humanitāro tiesību akti; vienlaikus aicina Eiropas Savienību rīkoties, pamatojoties uz ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem, kas iesaistīti nelegālā Izraēlas koloniālo apmetņu uzņēmējdarbībā, tostarp Austrumjeruzalemē un tās apkārtnē, kā tas ir Khan al-Ahmar teritorijas gadījumā;

8.  aicina ANO uzņemties atbildību un attiecībā uz to, ka Izraēla okupē Palestīnu, veikt konkrētus pasākumus, lai saglabātu izredzes uz mieru, balstoties uz divu valstu risinājumu, un kļūt par īstu politisku dalībnieku un izlīguma veicinātāju Tuvo Austrumu miera procesā;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Knesetam, Palestīniešu likumdošanas padomei, Palestīnas valsts prezidentam un valdībai, Izraēlas prezidentam un valdībai, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Savienības Vidusjūrai ģenerālsekretāram un ANO Palīdzības un darba aģentūras ģenerālkomisāram.

 

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 13. septembrisJuridisks paziņojums