Procedūra : 2018/2685(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0547/2018

Iesniegtie teksti :

B8-0547/2018

Debates :

PV 29/11/2018 - 5
CRE 29/11/2018 - 5

Balsojumi :

PV 29/11/2018 - 8.19
CRE 29/11/2018 - 8.19
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0484

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 521kWORD 58k
20.11.2018
PE631.534v01-00
 
B8-0547/2018

iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B8-0418/2018, uz kuru jāatbild mutiski,

saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu


par sieviešu ar invaliditāti stāvokli (2018/2685(RSP))


Rosa Estaràs Ferragut Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas vārdā
GROZĪJUMI

Eiropas Parlamenta rezolūcija par sieviešu ar invaliditāti stāvokli (2018/2685(RSP))  
B8-0547/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD)(1), un jo īpaši tās 6. pantu par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW, 1979) un tās fakultatīvo protokolu (1999),

–  ņemot vērā Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām(2),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 10., 19. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to(4),

–  ņemot vērā Parlamenta ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Discrimination Generated by the Intersection of Gender and Disability” (“Intersekcionālā diskriminācija uz dzimuma un invaliditātes pamata”),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) ziņojumu „Nabadzība, dzimums un vairāku faktoru ietekmē radītā nevienlīdzība ES”, īpašu uzmanību pievēršot 8. nodaļai „Dzimums un invaliditāte”,

–  ņemot vērā EIGE 2017. gada dzimumu līdztiesības indeksu,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par sieviešu ar invaliditāti stāvokli (O-000117/2018 – B8-0418/2018),

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES dzīvo aptuveni 80 miljoni cilvēku ar invaliditāti; tā kā vienā no katrām četrām Eiropas ģimenēm ir kāds ģimenes loceklis ar invaliditāti; tā kā ES dzīvo aptuveni 46 miljoni sieviešu un meiteņu ar invaliditāti, kas ir ap 16 % no ES sieviešu kopskaita un apmēram 60 % no personu ar invaliditāti kopskaita;

B.  tā kā vārds „invaliditāte” aptver ļoti dažādas pagaidu, īstermiņa vai ilgtermiņa personīgas situācijas, kuru risināšanai vajadzīgi īpaši pielāgoti politiskie risinājumi un kuras ietver arī garīgās veselības jautājumus;

C.  tā kā demogrāfiskās pārmaiņas un iedzīvotāju novecošana nozīmē to, ka arvien vairāk cilvēku dzīvē kļūst par invalīdu;

D.  tā kā ES ir nodarbināti tikai 18,8 % sieviešu ar invaliditāti; tā kā 45 % no darbspējīgā vecuma sievietēm (t. i., vecumā no 20 līdz 64 gadiem) ar invaliditāti ir ekonomiski neaktīvas, bet vīriešiem attiecīgais rādītājs ir 35 %;

E.  tā kā 75 % cilvēku ar smagu invaliditāti nav iespējas pilnībā iesaistīties Eiropas darba tirgū un sievietēm ar invaliditāti ir divas līdz piecas reizes lielāka iespēja kļūt par vardarbības upuriem nekā sievietēm bez invaliditātes;

F.  tā kā 34 % sieviešu, kam ir kāda veselības problēma vai invaliditāte, savas dzīves laikā ir cietušas no partnera fiziskās vai seksuālās vardarbības;

G.  tā kā sieviešu ar invaliditāti sterilizācija bez viņu zināšanas vai piekrišanas ir plaši izplatīta vardarbības forma, kas jo īpaši skar etnisko minoritāšu pārstāvjus, piemēram, romu sievietes;

H.  tā kā taupības pasākumi kopumā negatīvi ietekmē sievietes un cilvēkus ar invaliditāti, kā rezultātā notiek vairākkārtēja diskriminācija;

I.  tā kā cilvēki ar invaliditāti nav pietiekami redzami ne sabiedriskajā dzīvē, ne plašsaziņas līdzekļos;

J.  tā kā aptuveni divas trešdaļas aprūpētāju Eiropā ir sievietes. tā kā 80 % aprūpes ES sniedz neformāli aprūpētāji un 70 % no viņiem ir sievietes; tā kā tiek lēsts, ka neapmaksātas neformālās aprūpes ekonomiskā vērtība Savienībā formālās ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanas kopējo izmaksu īpatsvara izteiksmē svārstās no 50 līdz 90 %;

K.  tā kā sieviešu ar invaliditāti sociālā un ekonomiskā līdzdalība ir būtiska, lai sekmīgi īstenotu Eiropas vispārējo ekonomikas un sociālo stratēģiju;

L.  tā kā sievietes ar invaliditāti bieži saskaras ar dažādiem diskriminācijas veidiem, cita starpā, savas dzimumidentitātes, dzimuma izpausmes un dzimumpazīmju dēļ, kas veicina nabadzības feminizāciju;

M.  tā kā personām ar invaliditāti un jo īpaši sievietēm ar invaliditāti ir zemāki ienākumi un viņas ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam; tā kā sieviešu ar invaliditāti stāvoklis laika gaitā ir pasliktinājies salīdzinājumā ar vīriešu situāciju (sieviešu nabadzības rādītājs 2007. gadā bija 10 %, bet 2014. gadā — 12 %);

N.  tā kā tehnoloģiju attīstība pilnībā ietver gan iespējas, gan problēmas, jo īpaši attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti, jo globālais darbaspēks arvien biežāk izmanto digitālos rīkus;

O.  tā kā atbalsta, aizsardzības, komunikācijas, aprūpes un veselības pakalpojumiem, piemēram, tiem, kas saistīti ar primāro veselības aprūpi, vardarbību pret sievietēm, bērnu aprūpi un maternitāti, vajadzētu būt pilnībā visās valodās, veidos un formātos pieejamiem visām sievietēm un jo īpaši sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

P.  tā kā personu ar invaliditāti pilnīga līdzdalība, kā minēts CRPD 29. pantā, politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, kur tās bieži ir nepietiekami pārstāvētas, joprojām būs veltīga cerība, jo īpaši sievietēm, ja šis jautājums netiks pienācīgi risināts;

Q.  tā kā, neraugoties uz daudzajām starptautiskajām konvencijām un Eiropas tiesību normām, kā arī pašreizējo Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā, personas ar invaliditāti joprojām pilnībā neizmanto savas pilsoņu un sociālās tiesības; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti joprojām nav būtiski iekļautas lēmumu pieņemšanas procesā un viņas īpaši neskar dzimumu līdztiesības jomā panāktais progress;

R.  tā kā dzimumu līdztiesība netika horizontāli integrēta Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020);

S.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija uz invaliditātes pamata un prasīta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē; tā kā vienlīdzīgu attieksmi var panākt, īstenojot sievietēm ar invaliditāti un bērnu ar invaliditāti mātēm paredzētus pozitīvus pasākumus un politikas virzienus;

T.  tā kā, iekļaujot dzimumdimensiju Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada, tiks veicināta integrēta pieeja attiecībā uz diskriminācijas pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti izskaušanu;

U.  tā kā mēneša alga vīriešiem ar invaliditāti ir augstāka nekā sievietēm ar invaliditāti, bet darba samaksa kopumā ir zemāka nekā citiem darba ņēmējiem, kas liecina, ka šāda diskriminējoša prakse joprojām pastāv;

V.  tā kā pašreizējais darba tirgus ir nestabils un nedrošs un bezdarba pieaugums nozīmē to, ka cilvēkiem ar invaliditāti samazinās iespējas atrast darbu;

W.  tā kā pilnīga integrācija sabiedrībā galvenokārt tiek panākta, pateicoties kvalitatīvai nodarbinātībai un pieejamai un iekļaujošai izglītībai, un tādēļ nodarbinātība tiek uzskatīta ne tikai par ienākumu avotu, bet ir arī kļuvusi par sociālās integrācijas mehānismu, jo rada saikni ar sabiedrību, savstarpējās attiecības un līdzdalības sajūtu sociālajā, kultūras un ekonomiskajā dzīvē;

X.  tā kā sievietes ar invaliditāti var saskarties ar nepieredzētiem ļaunprātīgas izmantošanas veidiem, kurus ir grūti konstatēt, piemēram, personas pārvietošanās ierīces atņemšanu vai iznīcināšanu vai piekļuves liegšanu ar invaliditāti saistītiem kopienas resursiem un/vai veselības aprūpes pakalpojumu pieteikšanai;

Y.  tā kā sievietēm ar invaliditāti krūts vēža izplatības līmenis ir daudz augstāks nekā pārējām sievietēm, jo trūkst pielāgotu skrīninga un diagnostikas iekārtu;

Z.  tā kā EIGE 2017. gadā dzimumu līdztiesības indekss liecina, ka vidēji 13 % sieviešu ar invaliditāti ir saskārušās ar gadījumiem, kad netiek apmierināta viņu medicīniskās vajadzības un 12 % šādu sieviešu netika apmierinātas viņu zobārstniecības vajadzības, savukārt sieviešu bez invaliditātes gadījumā medicīniskās vajadzības netika apmierinātas tikai 5 %,

Vispārīgi ieteikumi

1.  atkārto, ka visām personām ar invaliditāti vajadzētu spēj pilnībā izmantot savas tiesības, pamatojoties uz iekļaušanos un pilnīgu iesaisti sabiedrībā; uzsver, ka tas ir iespējams, tikai īstenojot aktīvas un publiskas politikas nostādnes un likvidējot visus šķēršļus līdzdalībai;

2.  aicina dalībvalstis īstenot politikas nostādnes saistībā ar cilvēkiem ar invaliditāti nepieciešamo profilaksi, ārstēšanu, rehabilitāciju un integrāciju un atbalsta sniegšanu viņu ģimenēm, kā arī uzņemties atbildību par viņu tiesību efektīvu īstenošanu, neskarot vecāku vai aizbildņu tiesības un pienākumus; aicina arī izstrādāt pedagoģijas metodes, kas liktu sabiedrībai apzināties savu pienākumu ievērot personu ar invaliditāti cieņu un būt solidaritāti ar tām, lai novērstu sociālo diskrimināciju, kam šādas personas tiek pakļautas;

3.  aicina dalībvalstis pildīt savas saistības attiecībā uz CRPD ratifikāciju un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu tajā ietvertās tiesības un brīvības, kā arī pienākumus, jo īpaši tādās jomās kā nodarbinātība, izglītība, veselība, sociālā aizsardzība, mājoklis, mobilitāte, tiesu pieejamība, kultūra, sports, atpūta un līdzdalība sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, kā arī īpašos pienākumus, kas noteikti Konvencijā par sieviešu un bērnu ar invaliditāti tiesībām;

4.  uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti cieš no divkāršas diskriminācijas dzimuma un invaliditātes dēļ un bieži var pat tikt pakļautas daudzkārtējai diskriminācijai, kas rodas gadījumos, kas diskriminācija dzimuma un invaliditātes dēļ pārklājas ar diskrimināciju seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, dzimuma izpausmes, dzimuma īpašību, izcelsmes valsts, sociālās izcelsmes, migrācijas statusa, vecuma, reliģijas vai etniskās piederības dēļ;

5.  atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis integrēt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti perspektīvu savā dzimumu līdztiesības stratēģijā, politikas nostādnēs un programmās un dzimumu līdztiesības perspektīvu savās invaliditātes stratēģijās, kā arī dzimumu un invaliditātes aspektu visās citās politikas jomās;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētniecību un inovāciju saistībā ar produktu un pakalpojumu izstrādi, lai atbalstītu personas ar invaliditāti to ikdienas darbībās;

7.  uzsver, ka palielinās gados vecāku cilvēku skaits un ka saskaņā ar PVO datiem invaliditāte ir vairāk izplatīta sieviešu vidū, jo īpaši tāpēc, ka paredzamais mūža ilgums sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem; uzsver, ka tāpēc sieviešu ar invaliditāti skaits proporcionāli pieaugs;

8.  uzstāj, ka visās jomās, uz kurām attiecas Stambulas konvencija, un visur, kad tas ir atbilstīgi, jāvāc pēc dzimuma dalīti dati, lai identificētu intersekcionālas multiplās diskriminācijas veidus, ar ko saskaras sievietes un meitenes ar invaliditāti;

9.  aicina EIGE arī turpmāk veikt analīzi un sniegt ieguldījumu ES un dalībvalstu līmenī attiecībā uz sieviešu un meiteņu ar invaliditāti īpašo situāciju, īpašu uzmanību pievēršot intersekcionālajai diskriminācijai;

10.  atgādina, ka sievietes ar invaliditāti bieži saskaras ar aizvien lielākām problēmām un apdraudējumiem valstīs, kas iesaistītas konfliktos, un konfliktu zonās; tāpēc uzsver vajadzību aizsargāt sievietes ar invaliditāti ES ārējā politikā;

Sieviešu ar invaliditāti tiesības

11.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai sievietes ar invaliditāti varētu pilnībā izmantot savas tiesības attiecībā uz piekļuvi kvalitatīvai, pieejamai un cenas ziņā pieejamai izglītībai, veselības aprūpei, tostarp transpersonām piemērotai veselības aprūpei, kā arī seksuālās un reproduktīvās veselības tiesības, tiesības uz nodarbinātību, mobilitāti, ģimenes dzīvi, fizisko autonomiju, seksualitāti un laulību, kā arī aizsardzības pasākumus, kas garantē šīs tiesības;

12.  atgādina, ka visu līmeņu iestādēm un attiecīgajām ieinteresētajām personām ir jāievēro un jāatbalsta tiesības uz neatkarīgu dzīvi un līdz ar to jānodrošina vajadzīgie instrumenti un atbalsts, lai personas ar invaliditāti, jo īpaši sievietes, varētu brīvi izvēlēties un kontrolēt savu dzīvi un dzīvesveidu;

13.  uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti ir jāinformē par viņu tiesībām un viņām pieejamajiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem; uzsver, ka šī informācija ir jāsniedz vienkāršā un drošā veidā, ņemot vērā dažādās saziņas metodes, plašsaziņas līdzekļus un formātus, ko šis sievietes un meitenes ir izvēlējušās un kas ir pielāgotas viņu vajadzībām; uzsver, ka tiesības uz informāciju nedrīkst jaukt ar nepieciešamību aktīvi meklēt iespējas piekļūt tiesībām (atbildības par tiesību piepildīšanu novirzīšana uz grūtībās nonākušajām personām), jo dalībvalstīm jāuzņemas atbildība par visu personu ar invaliditāti nodrošināšanu, kā arī tām jānodrošina un jāgarantē šīm personām tiesību aktos vai starptautiskajā konvencijā paredzētās tiesības;

14.  aicina integrēt cilvēkus ar invaliditāti sabiedrības regulārajās struktūrās visos to līmeņos, tostarp veselības, izglītības un nodarbinātības jomā, ņemt vērā, ka īpašo struktūru vai pakalpojumu pastāvīga un vispārēja izmantošana izraisa segregāciju un mazina iespēju vienlīdzību;

15.  atzīst nepieciešamību personām ar invaliditāti piekļūt drošām telpām, piemēram, klubu un apvienību veidā;

16.  aicina ES likvidēt šķēršļus personu ar invaliditāti tiesībām balsot, jo īpaši saistībā ar 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām;

Pieejamība

17.  aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot politikas nostādnes, kas veicina pieejamību, kā būtisku soli ceļā uz iekļaušanu un obligātu nosacījumu personu ar invaliditāti integrācijai un līdzdalībai; uzsver arī to, cik svarīgi ir ievērot vienlīdzīgas attieksmes un vienlīdzīgu iespēju principus attiecībā uz pieejamību un mobilitāti;

18.  uzstāj, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, jo īpaši tādās jomās kā veselības aprūpe, izglītība, transports, pilsētplānošana un mājokļi;

19.  pauž dziļas bažas par to, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti pārāk bieži tiek liegta piekļuve pakalpojumiem seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jomā; ir norūpējies par to, ka meitenēm un sievietēm ar invaliditāti tiek liegta informēta piekrišana attiecībā uz kontracepcijas līdzekļu izmantošanu un ka viņas pat saskaras ar piespiedu sterilizācijas risku; aicina dalībvalstis īstenot likumdošanas pasākumus, kas nodrošina fizisko integritāti, izvēles brīvību un pašnoteikšanās tiesības attiecībā uz meiteņu un sieviešu ar invaliditāti seksuālo un reproduktīvo dzīvi;

20.  pauž bažas par to, ka tikai dažās valstīs ir noteikumi par personu ar invaliditāti tiesībām uz piekļuvi dzimuma juridiskai atzīšanai; norāda, ka juridiskā dzimuma atzīšana, pat ja tā ir atļauta, var būt nepieejama sievietēm un meitenēm, kas atrodas likumīgā aizbildnībā; norāda, ka obligāta psihiatriskā novērtēšana, lai varētu piekļūt dzimuma atzīšanai, apgrūtina sievietēm un meitenēm ar garīgās veselības problēmām pieeju šai procedūrai; aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus par dzimuma atzīšanu, pamatojoties uz pašnoteikšanos un ņemot vērā personu ar invaliditāti pieejamības vajadzības;

21.  norāda, ka attiecībā uz transportu dalībvalstīm ir jāizstrādā sabiedriskā transporta politika, kas atvieglo personu ar invaliditāti mobilitāti, vienlaikus likvidējot arhitektoniskos šķēršļus; aicina Padomi un Komisiju piešķirt nepieciešamos ES līdzekļus, lai atbalstītu šādu politikas nostādņu izstrādi;

Darba attiecības un attiecības darbvietā, lai nodrošinātu kvalitatīvu nodarbinātību un taisnīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru

22.  aicina dalībvalstis izstrādāt politikas nostādnes, kas veicinātu personu ar invaliditāti integrāciju darba tirgū; uzskata, ka šādām politikas nostādnēm būtu jāveicina pieejamība nodarbinātībai kā sociālās iekļaušanas nosacījumu, kas stiprina vienlīdzīgas iespējas;

23.  aicina dalībvalstis nodrošināt īpašas darba regulējuma formas, ar kurām risina un integrē personu ar invaliditāti īpašās vajadzības, jo īpaši attiecībā uz darba laika regulējumu; uzsver, ka ir jāizstrādā īpaši darba tiesību akti, kuros ņemtas vērā sieviešu ar invaliditāti vajadzības saistībā ar grūtniecību un maternitāti, nodrošinot pastāvību darba tirgū un nodrošinot darba aizsardzību;

24.  aicina dalībvalstis novērtēt, vai ir vajadzīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma un elastīga darba laika piemērošana ir pielāgota dažādām vajadzībām, kas saistītas ar vairākiem jaundzimušajiem, priekšlaicīgām dzemdībām, adoptētājiem, līdzvecākiem, vecākiem ar invaliditāti, vecākiem ar garīgās veselības problēmām un vecākiem, kuri audzina bērnus ar invaliditāti, hronisku slimību vai garīgās veselības problēmu;

25.  aicina veicināt tiesības uz veselību un rehabilitāciju un īstenot politikas nostādnes, kuras mērķis ir novērst personu ar invaliditāti nelaimes gadījumus darbā un arodslimības un nodrošināt šādos gadījumos nepieciešamo tiesisko aizsardzību;

26.  aicina dalībvalstis ar tiesību aktiem darba un sociālās apdrošināšanas jomā ieviest aprūpes kredītpunktus, kas būtu paredzēti abiem dzimumiem un kas pensijas uzkrāšanā būtu līdzvērtīgi darba periodiem, lai aizsargātus tos, kas pārtrauc strādāt nolūkā neformāli bez atlīdzības aprūpēt apgādājamu personu vai ģimenes locekli, un lai atzītu labumu, ko šādi aprūpētāji turpina sniegt sabiedrībai;

27.  aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm zināšanas par veidiem, kā risināt intersekcionālo diskrimināciju;

28.  aicina Komisiju atbalstīt un mudināt dalībvalstis cīnīties pret diskrimināciju, kas saistīta ar dzimumu identitātes, dzimuma izpausmes, seksuālās orientācijas, dzimumpazīmju un invaliditātes aspektu pārklāšanos, izmantojot daudzveidības apmācību un darbu ar darba devējiem par pasākumiem darba vietā, piemēram, veicinot anonīmas darbā pieņemšanas procedūras;

Izglītība

29.  aicina dalībvalstis, nodrošinot pirmsskolas bērnu aprūpi, likt uzsvaru ne tikai uz pieejamību, bet arī uz šīs aprūpes kvalitāti un pieejamību par pieņemamu cenu, jo īpaši attiecībā uz bērniem ar invaliditāti, vienlaikus ņemot vērā arī vecāku ar invaliditāti vajadzības; turklāt aicina dalībvalstis palielināt publiskās investīcijas pirmsskolas izglītībā un šīm iedzīvotāju grupām nepieciešamajā aprūpē;

30.  uzsver, ka ir svarīgi integrēt sievietes ar invaliditāti vispārējās izglītības un profesionālās apmācības sistēmās;

31.  uzsver, ka augstāks izglītības un apmācības līmenis un kvalitāte palielinās sieviešu ar invaliditāti iespējas, jo izglītība ir viens no instrumentiem, kas visvairāk ietekmē sabiedrības progresu, nodrošinot zināšanas un vērtības, kas nepieciešamas, lai sasniegtu augstāku labklājības līmeni un ekonomisko un personisko izaugsmi; uzsver to, cik svarīga personām ar invaliditāti ir kvalitatīva izglītība un apmācība;

32.  aicina dalībvalstis nodrošināt iedarbīgas vienlīdzīgas iespējas izglītības pieejamības jomā, visos līmeņos garantējot bērnu un jauniešu ar invaliditāti efektīvu integrāciju savās izglītības sistēmās; aicina atbalstīt īpašas izglītības vajadzības un izglītojošus materiālus, ko plaši izmantotu iekļaujošas skolas, lai izglītības sistēmā nodrošinātu ne tikai vienlīdzīgu piekļuvi, bet arī panākumus;

33.  aicina dalībvalstis vispārējās izglītības ietvaros veikt ieguldījumus augstas kvalitātes izglītībā bērniem un pieaugušajiem ar invaliditāti, tādējādi atvieglojot piekļuvi, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām;

34.  aicina īstenot izglītības politiku, lai novērstu daudzos šķēršļus, kas joprojām pastāv personām ar invaliditāti; mudina dalībvalstis savās vispārējās izglītības iestādēs sasniegt tādus fiziskos un/vai pedagoģiskos apstākļus, kas personām ar invaliditāti ļauj tās apmeklēt; tādēļ uzsver nepieciešamību palielināt to skolotāju skaitu, kas pavada bērnus ar invaliditāti;

35.  aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas cīņai pret iebiedēšanu un aizskaršanu, tostarp izglītības kontekstā un tiešsaistē, kas tiek vērsta pret bērniem un jauniešiem invaliditātes, dzimumidentitātes vai izpausmes, seksuālās orientācijas, migrācijas statusa, vecuma, reliģijas vai etniskās piederības dēļ;

36.  atgādina, cik svarīgi ir ņemt vērā sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vajadzības ES programmu un iniciatīvu izstrādē un īstenošanā, jo īpaši izglītības, mobilitātes un jaunatnes pasākumu jomā, kā arī veikt visus attiecīgos pasākumus, lai vēl vairāk nodrošinātu viņu līdzdalību šādās iespējās;

Veselības aprūpe

37.  uzskata, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jābūt pilnīgai piekļuvei medicīniskajai un zobārstniecības aprūpei, kas atbilst viņu īpašajām vajadzībām tādās jomās kā ginekoloģiskā konsultācija, medicīniskā izmeklēšana, seksuālā un reproduktīvā veselība, ģimenes plānošana un piemērots atbalsts grūtniecības laikā, kā arī transpersonām piemērota veselības aprūpe; mudina dalībvalstis nodrošināt publiskos ieguldījumus šajā jomā un to, ka to valsts veselības aprūpes noteikumos ir paredzēta pienācīga piekļuve šiem pakalpojumiem;

38.  uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jāsaņem visa attiecīgā informācija, lai viņas varētu brīvi pieņemt lēmumus par savu veselību; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis veiktu visus pasākumus ar mērķi apkarot piespiedu sterilizāciju;

39.  aicina Komisiju ieviest mērķus attiecībā uz aprūpes pakalpojumiem personām ar invaliditāti, līdzīgi kā noteikts Barselonas mērķos, izmantojot uzraudzības instrumentus, ar kuriem mēra šo pakalpojumu kvalitāti, pieejamību un cenu pieņemamību;

40.  aicina ES un dalībvalstis veikt visus pasākumus, lai nodrošinātu, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir vienlīdzīgas iespējas piekļūt gan ar invaliditāti saistītajai aprūpei, gan vispārējiem veselības un pakalpojumiem;

41.  aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm zināšanas par veidiem, kā novērst intersekcionālo diskrimināciju;

Vardarbība dzimuma dēļ

42.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumu, ka ES parakstīs Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), kas ir nozīmīgs solis virzībā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti apkarošanu; aicina ES nekavējoties ratificēt Stambulas konvenciju un mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav ratificējušas, to izdarīt; mudina Padomi pēc iespējas ātrāk pabeigt ES pievienošanās procesu;

43.  ar bažām uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir lielāks risks ciest no dzimumvardarbības, jo īpaši no vardarbības ģimenē un seksuālas izmantošanas; norāda, ka tas attiecas arī uz piespiedu sterilizāciju un abortu; aicina dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus un nodrošināt kvalitatīvus, pieejamus un īpaši pielāgotus pakalpojumus, lai izbeigtu vardarbību pret sievietēm un bērniem un atbalstītu vardarbības upurus, nodrošinot, ka darbinieki ir apmācīti sniegt specializētas konsultācijas, kā arī pienācīgu tiesisko aizsardzību un atbalstu;

44.  mudina dalībvalstis nodrošināt visiem veselības aprūpes un izglītības profesionāļiem atbilstošu apmācību, lai novērstu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

45.  vēlreiz aicina Komisiju iesniegt visaptverošu Eiropas stratēģiju vardarbības pret sievietēm apkarošanai, izstrādājot priekšlikumu likumdošanas aktam dzimumvardarbības novēršanai un apkarošanai, pievēršot īpašu uzmanību sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; aicina arī izveidot ES centru ar dzimumu saistītas vardarbības novērošanai;

46.  prasa īstenot īpašus politikas pasākumus, lai apkarotu vardarbību un pārkāpumus pret personām, kurām ir invaliditāte vai grūtības mācīties, jo īpaši sievietēm un meitenēm, tostarp terorizēšanu, iebiedēšanu un aizskaršanu tiešsaitē, kā arī vardarbību formālas un neformālas aprūpes apstākļos;

Digitālā integrācija un iekļaušana plašsaziņas līdzekļos

47.  uzsver, ka ir jādara vairāk, lai pārvarētu stereotipus un aizspriedumus saistībā ar invaliditāti, un ka medijos ir vairāk jāpievēršas sieviešu un meiteņu ar invaliditāti dzīvei un problēmām, lai mainītu plaši izplatītās atstumtību veicinošās sociālās normas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt dzimumu līdztiesību plašsaziņas līdzekļu organizācijās, pārstāvības organizācijās un mācību iestādēs, jo īpaši to valdēs, un ieguldīt sabiedrības izpratnes veicināšanas iniciatīvās, kā arī cieši uzraudzīt panākto progresu un sekot līdzi tā gaitai;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt programmas un pakalpojumus sievietēm ar invaliditāti, galveno uzmanību pievēršot viņu digitālajai iekļaušanai un uzsverot digitalizācijas milzīgo potenciālu attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti;

49.  uzsver nepieciešamību uzlabot piekļuvi plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, nodrošinot pilnībā pieejamus interneta pakalpojumus, kas atbilst augstākajiem izcilības standartiem un ir pielāgoti personām ar invaliditāti;

50.  aicina dalībvalstis mudināt raidorganizācijas visu veidu apraides plašsaziņas līdzekļos pilnībā iesaistīt sievietes ar invaliditāti gan kā dalībnieces, gan kā raidījumu vadītājas;

Tiesību akti un to īstenošana

51.  pauž nožēlu par to, ka ar patlaban īstenoto Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) nav izdevies veicināt tādu iedarbīgu tiesību aktu, pasākumu un politikas virzienu pieņemšanu, kuru uzdevums būtu cīnīties ar sieviešu ar invaliditāti segregāciju un atstumtību darba tirgū, politiskajā dzīvē, skolās un mācīšanās vidēs;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest politikas nostājas ar mērķi nodrošināt un veicināt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti līdzdalību sabiedriskajā, sociālajā, kultūras, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē, jo īpaši samazinot šķēršļus mobilitātei un mudinot sievietes ar invaliditāti veidot organizācijas un tīklus un pievienoties tiem, kā arī izmantojot apmācības un darbaudzināšanas programmas;

53.  aicina ES un dalībvalstis izstrādāt pozitīvas darbības, kas paredzētas sievietēm ar invaliditāti, lai veicinātu apmācību, iekārtošanu darbā, piekļuvi nodarbinātībai, darba vietu saglabāšanu, vienlīdzīgas karjeras iespējas, pielāgošanos darba vietā un darba un privātās dzīves līdzsvaru;

54.  aicina Komisiju izstrādāt pozitīvas darbības, lai stiprinātu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības, izveidot panāktā progresa uzraudzības mehānismu, un finansēt datu vākšanu un pētniecību par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti saskaņā ar CRPD principiem;

55.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā 2020.–2030. gadam, kas pilnībā integrētu CRPD noteikumus turpmākajos ES tiesību aktos un politikas virzienos un atbilstu ANO Konvencijai par bērna tiesībām un Stratēģiskajai iesaistei dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam, lai nodrošinātu, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti var pilnībā izmantot savas tiesības tāpat kā ikviena cita persona;

56.  aicina ES un tās dalībvalstis savos juridiskajos un politikas satvaros iekļaut CRPD standartus, lai nodrošinātu, ka cilvēktiesībās balstīta pieeja invaliditātei ir pilnībā atspoguļota tiesību aktos un politikas nostādņu veidošanā;

57.  uzsver, ka būtu cieši jāapspriežas ar sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, izmantojot viņu pārstāvības organizācijas, un aktīvi jāiesaista šīs sievietes tiesību aktu un politikas nostādņu izstrādē un īstenošanā, lai nodrošinātu nediskriminēšanu un vienlīdzīgas iespējas, kā arī uzraudzītu to efektivitāti; prasa ES un personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām iesaistīties īstenā strukturētā dialogā, lai izstrādātu Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā 2020.–2030. gadam;

58.  uzsver, ka personu ar invaliditāti organizācijas ir jāiesaista ES kohēzijas politikas ietvaros īstenoto projektu sagatavošanā, izpildē un ex-post novērtēšanā;

Finansējums

59.  aicina Komisiju un dalībvalstis optimizēt ES struktūrfondus, tostarp Eiropas Sociālo fondu, lai veicinātu pieejamību un nediskrimināciju attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti, kā arī palielināt finansējuma iespēju pamanāmību, piemēram, attiecībā uz uzņēmējdarbības uzsākšanu un atbalstu uzņēmējdarbībai kopumā;

60.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un Padomei.

 

(1)

OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.

(2)

OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.

(3)

OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(4)

OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 26. novembrisJuridisks paziņojums