Procedūra : 2019/2582(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0195/2019

Iesniegtie teksti :

B8-0195/2019

Debates :

Balsojumi :

PV 14/03/2019 - 11.15
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0217

<Date>{11/03/2019}11.3.2019</Date>
<NoDocSe>B8‑0195/2019</NoDocSe>
PDF 213kWORD 67k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem</TitreSuite>

<TitreRecueil>iesniegts saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu,</TitreRecueil>


<Titre>par klimata pārmaiņām</Titre>

<DocRef>(2019/2582(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Eleonora Evi, Dario Tamburrano, Rosa D’Amato, Isabella Adinolfi, Piernicola Pedicini</Depute>

<Commission>{EFDD}EFDD grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0195/2019

B8‑0195/2019

Eiropas Parlamenta rezolūcija par klimata pārmaiņām

(2019/2582(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. novembra paziņojumu “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” (COM(2018)0773),

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

 ņemot vērā Parīzes nolīgumu, lēmumu Nr. 1/CP.21 un ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21) un Kioto protokola pušu sanākšanu Pušu konferences 11. sesijā (CMP 11), kas no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim notika Parīzē (Francijā),

 ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 24. sesiju (COP 24), Kioto protokola pušu 14. sanāksmi (CMP 14), un kā Parīzes nolīguma pušu sanāksmi rīkoto, Pušu konferences pirmās sesijas trešo daļu (CMA 1.3) kas notika Katovicē, Polijā no 2018. gada 2. decembra līdz 14. decembrim,

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

 ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par ANO 2018. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 24) Katovicē (Polijā)[1],

 ņemot vērā Eiropadomes 2018. gada 22. marta secinājumus,

 ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašo ziņojumu “Globālā sasilšana 1,5 °C robežās”, piekto novērtējuma ziņojumu (AR5) un kopsavilkuma ziņojumu,

 ņemot vērā ANO Vides programmas ziņojuma par emisiju apjoma atšķirībām devīto izdevumu, kas pieņemts 2018. gada 27. novembrī,

 ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai, uz kuriem jāatbild mutiski, par stratēģiju ES siltumnīcefekta gāzu emisiju ilgtermiņa samazināšanai saskaņā ar Parīzes nolīgumu (O-000008/2019 – B8‑0000/2019 un O-000007/2019 – B8‑0000/2019),

 ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

 ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A. tā kā Katovices COP24 rezultātā tika pieņemts Katovices noteikumu kopums, kas sniedz juridisku skaidrību par to, kā īstenot Parīzes nolīgumu,

1. uzsver, ka Eiropas iedzīvotāji jau saskaras ar tiešu klimata pārmaiņu ietekmi; uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras sniegto informāciju laikā no 2010. līdz 2016. gadam vidējie gada zaudējumi, ko Savienībā radījušas ekstremālas laikapstākļu un klimatiskās izpausmes, bija aptuveni 12,8 miljardi EUR un ka, ja netiks veikti turpmāki pasākumi, ar klimatu saistītie zaudējumi ES līdz 2080. gadam varētu sasniegt vismaz 190 miljardus EUR, kas ir līdzvērtīgi 1,8 % no pašreizējā IKP; uzsver, ka saskaņā ar pesimistisko emisiju samazināšanas scenāriju ikgadējās izmaksas, ko rada plūdi ES, līdz 2100. gadam varētu sasniegt 1 triljonu EUR un ka ar laikapstākļiem saistītas katastrofas līdz 2100. gadam varētu skart aptuveni divas trešdaļas Eiropas iedzīvotāju salīdzinājumā ar 5 % pašlaik; turklāt uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras datiem līdz 2030. gadam 50 % apdzīvoto vietu ES smagi cietīs no ūdens trūkuma;

2. atgādina par 2018. gada novembra Eirobarometra konstatēto, ka 93 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka klimata pārmaiņas ir izraisījusi cilvēku darbība, un 85 % piekrīt, ka cīņa pret klimata pārmaiņām un efektīvāka enerģijas izmantošana Eiropā var radīt ekonomikas izaugsmi un darbvietas; norāda, ka eiropiešiem klimata pārmaiņas ir augstas prioritātes jautājums;

3. uzsver, ka IPCC īpašais ziņojums par globālo sasilšanu par 1,5 °C ir visaptverošākais un jaunākais ietekmes mazināšanas paņēmienu zinātniskais novērtējums atbilstīgi Parīzes nolīgumam,

4. uzsver, ka saskaņā ar IPCC 1,5 °C īpašo ziņojumu, lai ierobežotu globālo sasilšanu 1,5 °C robežās, tās nepārsniedzot vai pārsniedzot tikai nedaudz, vēlākais līdz 2067. gadam ir jāpanāk nulles līmeņa SEG emisijas visā pasaulē un līdz 2030. gadam globālās ikgadējās SEG emisijas ir jāierobežo līdz  27,4 Gt CO2eq gadā; uzsver, ka, ņemot vērā šos konstatējumus, Savienībai kā pasaules līderim un nolūkā nodrošināt reālu iespēju līdz 2100  gadam noturēt globālās temperatūras pieaugumu zem 1,5 °C ir jācenšas panāk SEG neto emisiju nulles līmeni cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā līdz 2050. gadam;

5. pauž bažas par ANO Vides programmas 2018. gada Emisiju neatbilstības ziņojumā konstatēto, ka pašreizējie beznosacījumu nacionāli noteiktie devumi (NND) būtiski pārsniedz Parīzes nolīgumā noteikto temperatūras pieauguma robežu, kas ir krietni zemāka par 2 °C, un ar tiem līdz 2100. gadam temperatūras pieaugums sasniegs 3,2 °C[2]; uzsver, ka visām UNFCCC pusēm ir steidzami jāpalielina 2020. gada klimata mērķu vērienīgums;

6. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku”, kurā uzsvērtas iespējas un problēmas, ko Eiropas iedzīvotājiem un Eiropas ekonomikai sniedz pāreja uz siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju ekonomiku, un ir noteikts pamats plašām debatēm, iesaistot ES iestādes, valstu parlamentus, uzņēmējdarbības sektoru, nevalstiskās organizācijas, pilsētas un kopienas, kā arī iedzīvotājus;

7. atbalsta mērķi līdz 2050. gadam panākt SEG neto nulles emisiju līmeni un mudina dalībvalstis gaidāmajās debatēs par Eiropas nākotni, kas notiks ES īpašajā samitā Sibiu 2019. gada maijā, vienoties par stratēģiju šī mērķa sasniegšanai; aicina dalībvalstis apņemties veltīt vajadzīgās pūles, lai sasniegtu šo mērķi;

8. uzskata, ka Eiropa var uzņemties vadošo lomu ceļā uz klimatneitralitāti, investējot inovatīvos tehnoloģiju risinājumos, nodrošinot iedzīvotājiem iespējas un saskaņojot rīcību tādās svarīgās jomās kā enerģētika, rūpniecības politika un pētniecība, vienlaikus nodrošinot sociālo taisnīgumu, lai pati pāreja būtu taisnīga;

9. piekrīt Komisijas noteiktajām stratēģiskajām jomām, kurās nepieciešama kopīga rīcība, un atbalsta energoefektivitāti, atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un ES rūpniecības konkurētspēju pasaulē;

10. uzsver dažādo klimata pasākumu un dažādās politikas jomās ieviesto tiesību aktu nozīmi, taču brīdina, ka izkliedēta pieeja varētu izraisīt nekonsekvenci un nenovest pie tā, ka ES līdz 2050. gadam izveido siltumnīcefekta gāzu (SEG) neto nulles emisiju ekonomiku; uzskata, ka ir jāīsteno visaptveroša pieeja;

Risinājumi Eiropas gadsimta vidus nulles emisiju stratēģijai

11. norāda, ka ES neto nulles līmeņa stratēģijā ir izklāstīti astoņi Savienības ekonomiskās, tehnoloģiskās un sociālās transformācijas risinājumi, kas nepieciešami, lai sasniegtu Parīzes nolīguma temperatūras ilgtermiņa samazinājuma mērķi; norāda, ka tikai divi no šiem risinājumiem ļautu Savienībai sasniegt SEG nulles emisijas vēlākais līdz 2050. gadam; uzsver, ka tādēļ nepieciešama ātra rīcība un ievērojams darbs visos līmeņos — no vietējā un reģionālā līdz valsts un Eiropas līmenim un nevalstiskā sektora aktoru iesaistīšana; atzīst, ka reģionāli un vietēji noteikti devumi varētu būt svarīgi instrumenti emisiju samazinājuma neatbilstības novēršanā; atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums pieņemt valsts ilgtermiņa stratēģijas saskaņā ar Pārvaldības regulu[3]; tādēļ aicina dalībvalstis nospraust skaidrus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus un izstrādāt politikas virzienus, kas atbilst Parīzes nolīguma mērķiem, un sniegt investīciju atbalstu nulles emisiju risinājumiem;

12. uzsver, ka šajā stratēģijā iekļauto risinājumu pirmās kategorijas mērķis ir līdz 2050. gadam samazināt SEG emisijas par tikai aptuveni 80 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; ar bažām norāda, ka šis mērķis paredz ierobežot globālo sasilšanu nedaudz zem 2 °C un ka tāpēc tas neatbilst ne Parīzes nolīguma mērķim — noturēt to krietni zem 2 °C, ne arī tālejošākajam mērķim — noturēt to zem 1,5 °C;

13. uzsver, ka pārejai uz tīru enerģiju būtu arī turpmāk jāveicina Eiropas ekonomikas modernizācija un ilgtspējīga ekonomikas izaugsme un jānodrošina sociālie un vidiskie ieguvumi Eiropas iedzīvotājiem; norāda, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm ir sagaidāms, ka ES IKP pieaugs vairāk, ja tiks īstenoti nulles emisiju scenāriji, nevis scenāriji ar mazākiem emisiju samazinājumiem, un abos gadījumos to ietekme ES teritorijā būs nevienmērīga dalībvalstīs pastāvošo atšķirību dēļ, cita starpā arī attiecībā uz IKP uz vienu iedzīvotāju un energoresursu struktūras oglekļa dioksīda emisiju intensitāti; uzskata, ka nerīkošanās būtu pārliecinoši visdārgākais scenārijs un tā rezultātā Eiropā ne tikai ievērojami samazinātos IKP, bet arī vairāk palielinātos ekonomiskā nevienlīdzība starp dalībvalstīm un reģioniem, kā arī pašās dalībvalstīs un reģionos, jo sagaidāms, ka no nerīkošanās sekām dažas valstis un reģioni cietīs vairāk nekā citi;

14. ar bažām norāda, ka ES atkarība no enerģijas importa pašlaik ir aptuveni 55 %; uzsver, ka neto nulles emisiju scenārija gadījumā līdz 2050. gadam tā samazinātos līdz 20 %, kas pozitīvi ietekmētu ES tirdzniecības bilanci un ģeopolitisko stāvokli; norāda, ka fosilā kurināmā importa izmaksu kumulatīvais ietaupījums laikposmā no 2031. līdz 2050. gadam būtu aptuveni 2 līdz 3 triljoni EUR, ko varētu izmantot citām Eiropas iedzīvotāju prioritātēm;

15. uzsver, ka samazināts gaisa piesārņojums, ko nodrošinātu neto nulles emisiju līmeņa scenārijs, par vairāk nekā 40 % novērstu priekšlaicīgas nāves gadījumus, ko izraisa smalkās daļiņas; norāda, ka saskaņā ar šādu scenāriju veselībai nodarīto kaitējumu varētu samazināt par aptuveni 200 miljardiem EUR gadā;

16. atzinīgi vērtē to, ka ir iekļauti divi risinājumi, kuru mērķis ir līdz 2050. gadam panākt nulles līmeņa SEG emisijas un ka Komisijas tos atbalsta, un uzskata, ka šis līdz gadsimta vidum sasniedzamais mērķis ir vienīgais, kas ir saderīgs ar Savienības saistībām saskaņā ar Parīzes nolīgumu; pauž nožēlu par to, ka stratēģijā netika apsvērti nekādi nulles līmeņa SEG emisiju risinājumi līdz 2050. gadam;

17. norāda, ka šie risinājumi mērā ir ar vairāku oglekļa atdalīšanas tehnoloģiju izmantošanu, tostarp, oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu vai arī izmantošanu un tiešu uztveršanu no gaisa, kas vēl netiek izmantotas plašā mērogā; tomēr uzskata, ka ES nulles līmeņa stratēģijā par prioritāti būtu jānosaka tieša emisiju samazināšana un pasākumi, ko veic, lai saglabātu un uzlabotu ES dabiskos piesaistītājus un uzkrājsistēmas, un ka oglekļa atdalīšanas tehnoloģijas vajadzētu izmantot tikai gadījumos, kad nav pieejamas tiešas emisiju samazināšanas iespējas; uzskata, ka ir vajadzīga tālāka rīcība līdz 2030. gadam, ja Savienība nevēlas paļauties uz oglekļa atdalīšanas tehnoloģijām, kas ietver ievērojamus riskus ekosistēmām, bioloģiskajai daudzveidībai un nodrošinātībai ar pārtiku, kā apstiprināts arī IPCC 1,5 °C ziņojumā;

18. ar bažām norāda, ka nevienā scenārijā nav paredzēta fosilo kurināmo pilnīga izslēgšana no enerģijas avotiem.

Klimata pārmaiņu un taisnīgas pārejas sociālie aspekti

19. atzinīgi vērtē Komisija apgalvojumu, ka neto nulles līmeņa emisijas ir iespējamas bez darbvietu zaudēšanas, un pozitīvi vērtē detalizēto vērtējumu par energoietilpīgās nozarēs īstenoto pāreju; uzsver, ka, apdomāti rīkojoties un sniedzot pienācīgu atbalstu vismazāk aizsargātajiem reģioniem, nozarēm un iedzīvotājiem, taisnīgai pārejai uz nulles līmeņa SEG emisijām ir potenciāls radīt darbvietu neto pieaugumu Savienībā — nulles emisiju scenārija gadījumā līdz 2050. gadam ekonomikā kopumā nodarbinātība palielināsies par 2,1 miljonu darbvietu salīdzinājumā ar nodarbinātības pieaugumu par 1,3 miljoniem darbvietu, ja tiks īstenots 80 % emisiju samazināšanas scenārijs; tādēļ uzskata, ka Komisijai vajadzētu izstrādāt atjauninātu prasmju auditu ES prasmju panorāmā ar reģionāliem datiem par prasmēm, kas vajadzīgas, lai klimata ziņā neitrāla Eiropa nodrošinātu ES iedzīvotājiem taisnīgu pāreju un atbalstītu visneaizsargātākos reģionus, kuru ekonomika ir atkarīga no darbībām, kas saistītas ar nozarēm vai tehnoloģijām, kuras ir paredzēts samazināt vai kuras nākotnē nāksies pārveidot, kā arī atbalstītu cilvēkus, kas pārkvalificējas nākotnes vajadzībām piemērotu kvalitatīvu darbvietu vajadzībām tajos pašos reģionos;

20. uzsver, ka pārejai jābūt taisnīgai visām sabiedrības pusēm; norāda, ka tam ir nepieciešama taisnīgas pārejas izpratne, kas iekļauj negatīvu un pozitīvu ietekmi, kas saistīta ar pastiprinātām klimata darbībām, piemēram, darbvietu zudumu un jaunām nodarbinātības iespējām, kā arī ar novēlotu klimata pārmaiņu darbību;

21. uzsver daudzos papildu ieguvumus, ko sabiedrības veselībai radīs klimatneitrāla sabiedrība gan saistībā ar veselības aprūpes izmaksu ietaupījumiem, gan saistībā ar mazāku slogu apdrošināšanas un sabiedrības veselības sistēmām, kā arī uz Eiropas iedzīvotāju vispārējo labklājību, pateicoties lielākai bioloģiskajai daudzveidībai, gaisa piesārņojuma samazināšanai un zemākai pakļautībai piesārņotāju iedarbībai;

22. uzskata, ka Eiropas pārejai klimata jomā ir jābūt ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgai; uzsver — lai nodrošinātu visu iedzīvotāju politisku piekrišanu, ir svarīgi ņemt vērā ar klimatu saistītas un dekarbonizācijas politikas izplatīšanas ietekmi, jo īpaši uz cilvēkiem ar zemiem ienākumiem; tādēļ uzskata, ka sociālā ietekme būtu pilnībā jāņem vērā visās ES un valstu klimata politikas jomās, lai Eiropā nodrošinātu sociālu un ekoloģisku pārveidi; šajā sakarā uzsver, ka īpaši pielāgotas un pietiekami finansētas stratēģijas visos līmeņos būs jāizstrādā, pamatojoties uz iekļaujošu procesu un ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, arodbiedrībām, izglītības iestādēm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un privāto sektoru, lai nodrošinātu visiem Eiropas iedzīvotājiem taisnīgas un vienlīdzīgas iespējas šajā pārejas posmā;

23. atgādina, ka aptuveni 50–125 miljoni Eiropas iedzīvotāju pašlaik ir pakļauti enerģētiskās nabadzības riskam[4]; uzsver, ka enerģētikas pārkārtošana var nesamērīgi ietekmēt cilvēkus ar zemiem ienākumiem un vēl vairāk palielināt enerģētisko nabadzību; atzīst, ka enerģētikas politikā jāiekļauj sociālā dimensija un jānodrošina, ka neviens netiek atstāts novārtā; aicina dalībvalstis veikt tālredzīgus pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgu enerģētisko pāreju un enerģijas pieejamību visiem ES iedzīvotājiem;

24. uzskata, ka jauniešiem ir arvien lielāka sociālā un vides izpratne, kas var pārveidot mūsu sabiedrību par tādu, kura ir noturīga pret klimata pārmaiņām, un ka jauniešu izglītošana ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem cīņā pret klimata pārmaiņām; uzsver, ka jaunieši ir aktīvi jāiesaista tādu starptautisko, starpkultūru un paaudžu attiecību veidošanā, kas ir pamatā kultūras pārmaiņām, kuras atbalstīs globālos centienus panākt ilgtspējīgāku nākotni;

25. atzinīgi vērtē to, ka cilvēki visā Eiropā kļūst arvien aktīvāki un iet demonstrācijās, iestājoties par klimatisko taisnīgumu, īpaši izceļamas ir skolēnu demonstrācijas; atzinīgi vērtē šo aktīvistu prasības izvirzīt vērienīgākus mērķus un uzskata, ka valstu, reģionālajām un vietējām valdībām, kā arī ES būtu jāņem vērā šie aicinājumi;

26. norāda, ka eiropiešu iesaistīšana ir būtiski svarīga, lai vēlākais līdz 2050. gadam SEG emisijas Eiropā būtu nulles līmenī; aicina visus valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes līmeņus ieviest konkrētus pasākumus, lai stimulētu un veicinātu iedzīvotāju līdzdalību un apmaiņu ar labāko praksi enerģētikas nozares pārveidē, lai sasniegtu klimatneitrālu ekonomiku;

Starpposma mērķi

27. atzīst, ka desmitgadei no 2020. līdz 2030. gadam būs izšķiroša nozīme, lai ES līdz 2050. gadam sasniegtu neto nulles līmeņa emisijas; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt spēcīgu vidēja termiņa mērķrādītāju 2030. gadam, jo tas ir nepieciešams, lai tirgū radītu pietiekamu investīciju stabilitāti, pilnībā izmantotu tehnoloģisko inovāciju potenciālu un palielinātu Eiropas uzņēmumiem iespējas kļūt par globālā tirgus līderiem mazemisiju ražošanā;

28. uzsver — lai 2050. gadā sasniegtu neto nulles līmeņa SEG emisijas visrentablākajā veidā, būs jāpalielina 2030. gada mērķi un tie būs jāpielāgo 2050. gada neto nulles emisiju scenārijiem; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Savienība ne vēlāk kā ANO Klimata samitā, kas notiks 2019. gada septembrī Ņujorkā, paustu skaidru nostāju, ka tā ir gatava pārskatīt savu ieguldījumu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā;

29. atbalsta ierosinājumu atjaunināt Savienības NND, nosakot, ka līdz 2030. gadam visas ekonomikas mērogā ir jāpanāk iekšzemes SEG emisijas apjoma samazināšanās par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; tādēļ aicina ES vadītājus atbalstīt Savienības NND mērķu vērienīguma attiecīgu palielināšanu īpašajā ES samitā Sibiu 2019. gada maijā saistībā ar gaidāmo ANO klimata samitu 2019. gada septembrī;

30. tādēļ uzskata, ka Komisijai vēlākais 2022.–2024. gada pārskatos par 2030. gada klimata tiesību aktu kopumu un citiem attiecīgajiem tiesību aktiem ir jānāk klajā ar vēl vērienīgākiem tiesību aktu priekšlikumiem saskaņā ar atjaunināto NND un neto nulles līmeņa emisiju mērķrādītāju; uzskata, ka nepietiekami 2030. gada mērķi ierobežotu turpmākās iespējas un, iespējams, arī dažu rentablu dekarbonizācijas iespēju pieejamību; uzskata, ka šie pārskati ir svarīgs atskaites punkts ES saistību izpildei klimata jomā;

31. uzskata — lai vēl vairāk nodrošinātu lielāku stabilitāti tirgiem, ES būs lietderīgi noteikt arī emisiju samazināšanas starpposma mērķi 2040. gadam, kas var sniegt papildu stabilitāti un nodrošināt, ka tiek sasniegts 2050. gada ilgtermiņa mērķis;

32. uzskata par nepieciešamu regulāri pārskatīt ES neto nulles emisiju stratēģiju; uzskata, ka šāda pārskatīšana būtu jāveic, ņemot vērā rezultātus, ko dos reizi piecos gados veicamā globālā izsvēršana, kas paredzēta Parīzes nolīgumā, un ņemot vērā tehnoloģiju un sabiedrības attīstību, kā arī nevalstisko dalībnieku un Eiropas Parlamenta ieguldījumu;

Nozaru ieguldījums

33. uzsver, ka visās ekonomikas nozarēs emisijas būs jāsamazina gandrīz līdz nullei, un visām nozarēm būtu jāpiedalās kopīgajos centienos samazināt emisijas; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt risinājumus, kā panākt klimatneitralitāti visās nozarēs; uzsver, cik svarīgs šajā ziņā ir princips “piesārņotājs maksā”;

34. uzsver enerģētikas centrālo lomu pārejā uz SEG neto nulles emisiju ekonomiku;

35. uzsver, ka ir svarīgi pieņemt integrētu starpnozaru pieeju, lai veicinātu dekarbonizācijas centienus visā enerģētikas sistēmā un citās saistītās nozarēs un gūtu labumu no palielinātas efektivitātes; atzīst, ka energosistēmas integrācija var nodrošināt lielāku elastību, uzlabot sistēmas efektivitāti, plašāku atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu visos enerģijas nesējos un galu galā arī rentablu enerģētikas pārkārtošanu;

36. uzsver energoietilpīgo nozaru nozīmi ES ilgtermiņa SEG emisiju samazinājumu sasniegšanā; uzskata — lai saglabātu ES vadošo lomu rūpniecībā un rūpniecisko ražošanu ES ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, saglabājot Eiropas rūpniecības nozaru konkurētspēju un novēršot oglekļa un investīciju pārvirzes risku, ir nepieciešami pārdomāti un mērķtiecīgi politikas satvari; aicina Komisiju nākt klajā ar jaunu un integrētu ES rūpniecības klimata stratēģiju energoietilpīgām nozarēm, lai atbalstītu smagās rūpniecības pāreju uz konkurētspējīgu bezemisiju ražošanu;

37. atkārtoti norāda, ka pāreja uz siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju ekonomiku Eiropas Savienībai rada problēmas un iespējas un ka būs vajadzīgas investīcijas rūpnieciskajā inovācijā, tostarp digitālajās tehnoloģijās, kā arī būs vajadzīgas tīras tehnoloģijas, lai panāktu labklājību un stiprinātu konkurētspēju, uzlabotu nākotnes prasmes un radītu miljoniem darbvietu, piemēram, augošajā aprites ekonomikā un bioekonomikā;

38. aicina Komisiju izstrādāt rūpniecības stratēģiju ar pasākumiem, kas ļauj Eiropas rūpniecībai globālā mērogā konkurēt vienlīdzīgos konkurences apstākļos; uzskata, ka Komisijai šīs politikas ietvaros būtu jāizvērtē papildu pasākumu efektivitāte un saderība ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem, lai aizsargātu nozares, kuras pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes riskam attiecībā uz tādu ražojumu importu, kas aizstātu, pielāgotu vai papildinātu jebkādus pašreizējos oglekļa emisiju pārvirzes pasākumus;

39. uzskata, ka ekonomiskā labklājība, globālā rūpniecības konkurētspēja un klimata politika ir savstarpēji stiprinošas; atgādina, ka esot pirmajai lielākajai ekonomikai, kas tiecas pēc klimatneitralitātes, Eiropas uzņēmumi spēs gūt pirmā iniciatora priekšrocības starptautiskajos tirgos, lai kļūtu par globāliem līderiem ilgtspējīgā un resursu ziņā efektīvā ražošanā; uzsver, ka novēlota vai nepietiekama darbība, lai vēlākais līdz 2050. gadam sasniegtu neto nulles SEG emisijas, radīs ekoloģiski, ekonomiski un sociāli nepamatotas izmaksas un būtiski kavēs Eiropas rūpniecības turpmāko konkurētspēju;

40. norāda — jauno tirgu skaits nosaka to, ka tiem ir svarīga nozīme, apmierinot globālā tirgus vajadzības pārejā uz neto nulles emisiju ekonomiku, piemēram, attiecībā uz nulles emisiju transportu un atjaunojamo enerģiju; uzsver, ka ES ir jāsaglabā vadošā loma zaļajā inovācijā un ieguldījumi zaļajās tehnoloģijās; uzskata, ka ES līderība atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā apliecina citām pasaules daļām, ka pāreja uz tīru enerģiju ir gan iespējama, gan labvēlīga un sniedzas tālāk par cīņu pret klimata pārmaiņām;

41. norāda, ka Komisijas 2018. gada ziņojumā par enerģijas cenām un izmaksām Eiropā uzsvērts, ka ES pastāvīgi ir ļoti pakļauta svārstīgām un pieaugošām fosilā kurināmā cenām un ka paredzams, ka elektroenerģijas ražošanas izmaksas nākotnē palielināsies elektroenerģijai, kuras ražošanā izmanto fosilo kurināmo, bet cenas kritīsies atjaunojamajiem energoresursiem; uzsver, ka ES enerģijas importa izmaksas 2017. gadā palielinājās par 26 %, sasniedzot 266 miljardus EUR, galvenokārt naftas cenu pieauguma dēļ; norāda, ka ziņojumā lēsts, ka naftas cenu pieaugumam ir bijusi negatīva ietekme uz ES izaugsmi (-0,4 % no IKP 2017. gadā) un inflāciju (+ 0,6);

42. atgādina, ka 71 % no visas enerģijas izmanto tikai telpu apsildei; piekrīt Komisijai, ka klimatneitrālā ES energoefektīvas ēkas kļūs par normu, nodrošinot labāku veselību un komfortu visiem Eiropas iedzīvotājiem;

43. aicina izveidot ES shēmu vai mehānismu, kura mērķis būtu skaidri marķēt un veicināt oglekļa ziņā neitrālus produktus un kurā būtu integrēti pašreizējie ES klimata un enerģētikas satvara pīlāri;

44. uzskata, ka tehnoloģiju attīstība un risinājumi, energoefektivitāte gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā, ilgtspējīga atjaunojamā enerģija transporta, ēku, siltumapgādes, aukstumapgādes un enerģētikas nozarē un aprites ekonomikas principi — visi šie faktori būs svarīgi SEG emisiju samazināšanai; šajā sakarā uzsver tehnoloģijām specifisku stratēģiju būtisko nozīmi;

45. uzsver, ka rūpniecisko procesu radīto emisiju problēma ir jārisina daudz plašākā mērogā; norāda, ka saskaņā ar IPCC 1,5 °C īpašo ziņojumu rūpniecībai līdz 2050. gadam ir jāsamazina oglekļa emisijas par 65–90 % salīdzinājumā ar 2010. gadu;

46. prasa veidot augsti energoefektīvu un 100 % uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu energosistēmu un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus šajā sakarā nepieciešamos pasākumus, jo tai būs plašāka ietekme uz visām ekonomikas nozarēm; uzsver, ka visi risinājumi ir paredzēti tam, lai vēlākais līdz 2050. gadam pilnībā dekorbonizētu enerģētikas nozari, krasi samazinātu fosilā kurināmā izmantošanu un būtiski palielinātu atjaunojamās enerģijas daļu;

47. uzsver ieguvumus no energoefektivitātes apgādes drošības, ekonomikas konkurētspējas, vides aizsardzības, enerģijas rēķinu samazināšanas un mājokļu kvalitātes uzlabošanas jomā; apstiprina energoefektivitātes svarīgo lomu uzņēmējdarbības iespēju un nodarbinātības radīšanā, kā arī tās sniegtos vispārējos un reģionālos ieguvumus; šajā sakarā atgādina, ka saskaņā ar Pārvaldības regulu ir ieviests princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”, ka tā piemērošana būtu pilnībā jāizmanto visā enerģētikas ķēdē un jāuzskata par pamatu jebkādai virzībai uz 2050. gada neto nulles emisiju mērķi;

48. atzīst lomu, kas lielākajā daļā IPCC 1,5 °C īpašajā ziņojumā iekļautajos 1,5 °C scenārijos piešķirta oglekļa uztveršanai un uzglabāšanai (CCS), un vajadzību turpināt pētīt iespēju pielietot videi drošas oglekļa uztveršanas un izmantošanas (CCU) tehnoloģijas, lai panāktu neto emisiju samazinājumu, izvairoties no ražošanas procesu CO2 emisijām vai oglekļa pastāvīgas uzglabāšanas; ar bažām norāda, ka daudzas CCU tehnoloģijas patlaban nenodrošina pastāvīgu emisiju samazinājumu; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt tehniskos kritērijus, kas nodrošinātu atbalstu tikai tām tehnoloģijām, kuras sniedz pārbaudāmus rezultātus;

49. uzsver, ka Ekodizaina direktīva[5] ir sniegusi būtisku ieguldījumu ES klimata mērķu sasniegšanā, ik gadu samazinot SEG emisijas par 320 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta, un ka tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam šīs direktīvas darbības rezultātā ES patērētāji kopumā varētu ietaupīt līdz 112 miljardiem EUR, vai ik gadu aptuveni 490 EUR gadā katrā mājsaimniecībā; prasa papildināt produktu loku, uz kuriem attiecas Ekodizaina direktīva, ietverot šīs direktīvas darbības jomā arī planšetdatorus un viedtālruņus, un atjaunināt pašreizējos standartus, lai atspoguļotu tehnoloģiju attīstību;

50. norāda, ka būvniecības, rūpniecības un transporta nozaru elektrifikācija var efektīvi samazināt emisijas un ietekmi uz vidi tikai tad, ja palielinātais pieprasījums pēc elektroenerģijas tiks apmierināts, palielinot atjaunojamo energoresursu izmantošanas jaudu;

51. uzsver, ka bez kavēšanās ir jāīsteno enerģētikas savienības un tīras enerģijas pakete un jānodrošina turpmāka Eiropas enerģijas tirgus integrācija, lai visefektīvākajā veidā samazinātu enerģētikas nozares dekarbonizāciju, veicinātu investīcijas, tur, kur visvairāk iespējams sekmēt atjaunojamās enerģijas ražošanu, un stimulētu iedzīvotāju aktīvu līdzdalību nolūkā paātrināt enerģētikas pārkārtošanu virzībā uz oglekļa emisiju ziņā neitrālu un ilgtspējīgu ekonomiku, vienlaikus samazinot enerģētisko nabadzību;

52. uzsver, ka iedzīvotāju iesaistīšanai enerģētikas sistēmā, izmantojot decentralizētu atjaunojamās enerģijas pašražošanu, elektroenerģijas uzkrāšanu un līdzdalību pieprasījumreakcijā un energoefektivitātes shēmās, būs izšķiroša nozīme pārejā uz nulles līmeņa SEG emisijām; tādēļ prasa pilnībā integrēt aktīvu iedzīvotāju iesaistīšanu emisiju samazināšanas scenārijos, jo īpaši pieprasījuma pusē;

53. norāda, ka šī stratēģija apstiprina, ka transporta nozarē joprojām pieaug SEG emisijas un ka ar īstenoto politiku nepietiks, lai transporta nozari dekarbonizētu līdz 2050. gadam; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt modālu pāreju no gaisa uz dzelzceļa ceļojumiem, kā arī virzību un sabiedriskā transporta izmantošanu un kopīgo mobilitāti; norāda, ka autotransports rada aptuveni vienu piektdaļu no ES kopējām oglekļa dioksīda emisijām; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju veikt izšķirošus pasākumus, lai visās dalībvalstīs patērētājiem būtu pieejami nulles un mazemisiju transportlīdzekļi, vienlaikus izvairoties no vecu, ļoti piesārņojošu transportlīdzekļu izmantošanas pieauguma dalībvalstīs ar zemiem ienākumiem; uzsver arī viedo tehnoloģiju, piemēram, viedās uzlādes infrastruktūras, nozīmi sinerģiju veidošanā starp transporta elektrifikāciju un atjaunojamo energoavotu izmantošanu;

54. uzsver — lai kopumā panāktu ES ekonomikas klimatneitralitāti, savs ieguldījums jāsniedz visām nozarēm, tostarp starptautiskajai aviācijai un kuģniecībai; norāda, ka Komisijas veiktā analīze liecina, ka pašreizējie starptautiskie mērķi un pasākumi, kurus attiecīgi noteikusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija un Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija, pat ja tie tiks pilnībā īstenoti, nerada nepieciešamo emisiju samazinājumu, un ka ir nepieciešama būtiska turpmākā rīcība, kas atbilst visu ekonomikas jomu noteiktajam mērķim — neto nulles līmeņa emisijām; uzsver nepieciešamību pēc ieguldījumiem nulles un zema oglekļa līmeņa tehnoloģijās un degvielās šajās nozarēs; aicina Komisiju ieviest praksē principu “piesārņotājs maksā” šajās nozarēs, sevišķi attiecībā uz aviācijas degvielas aplikšanu ar nodokli un aviācijas biļešu cenām; atgādina, ka atbilstoši aplēsēm līdz 2050. gadam SEG emisijas starptautiskās kuģniecības nozarē pieaugs par 250 %; atzinīgi vērtē to, ka starptautiskā kuģniecības nozare pati sev ir noteikusi absolūtu SEG emisiju samazināšanas mērķi; ar bažām norāda uz progresa trūkumu šā mērķa iekļaušanā īstermiņa un vidēja termiņa pasākumos un citās konkrētās darbībās;

55. norāda, ka aptuveni 60 % no pasaules metāna emisijām rada tādi avoti kā lauksaimniecība, atkritumu poligoni un notekūdeņi, kā arī fosilā kurināmā ražošana un transportēšana pa cauruļvadiem; atgādina, ka metāns ir spēcīga siltumnīcefekta gāze, kas 100 gadu laikā potenciāli var izraisīt 28 reizes lielāku sasilšanu nekā CO2[6], un ka metāna emisiju samazināšanai var būt svarīga loma, samazinot piezemes ozona koncentrāciju un negatīvo ietekmi uz gaisa kvalitāti un cilvēka veselību; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu samazināt metāna emisijas attiecīgajās nozarēs, kas varētu vēl vairāk samazināt ozona koncentrāciju ES, un nodomu veicināt metāna emisiju samazināšanu starptautiskā mērogā;

56. norāda, ka ES ēku sektors pašlaik veido 40 % no Eiropas enerģijas galapatēriņa un 36 % no tās CO2 emisijām[7]; aicina atraisīt šī sektora potenciālu enerģijas taupīšanai un oglekļa pēdas samazināšanai saskaņā ar Ēku energoefektivitātes direktīvā[8] nosprausto mērķi līdz 2050. gadam izveidot ļoti efektīvu un dekarbonizētu ēku fondu; uzsver, ka ēku energopatēriņa efektivitātes uzlabošanai ir ievērojams potenciāls vēl vairāk samazināt Eiropas SEG emisijas; turklāt uzskata, ka mērķa par zema energopatēriņa ēkām, kas pilnībā nodrošinātas ar atjaunojamo enerģiju, sasniegšana ir nepieciešamais priekšnoteikums, lai izpildītu Parīzes nolīgumu un ES programmu izaugsmei, vietējām darbvietām un iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai visā Eiropā;

57. atkārtoti aicina Komisiju pēc iespējas drīz izpētīt politikas iespējas ātri risināt metāna emisiju jautājumu kā daļu no Savienības stratēģiskā plāna metāna emisijām un šajā nolūkā iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei tiesību aktu priekšlikumus; uzsver, ka galvenokārt metāna un slāpekļa oksīda emisiju dēļ, kā arī emisiju dēļ, ko rada netieša zemes izmantošanas maiņa, lauksaimniecība ir un līdz 2050. gadam aizvien vairāk kļūs par vienu no galvenajiem atlikušajiem ES SEG emisiju avotiem; uzsver lauksaimniecības nozares potenciālu risināt klimata pārmaiņu radītās problēmas, piemēram, ieviešot ekoloģiskas un tehnoloģiskas inovācijas, kā arī nodrošinot oglekļa uzglabāšanu augsnē;  

58. aicina kopējo lauksaimniecības politiku veidot tādu, kas sniedz ieguldījumu SEG emisiju samazināšanā atbilstīgi pārejai uz klimata ziņā neitrālu ekonomiku; prasa Komisijai nodrošināt, ka lauksaimniecības politika, jo īpaši ES un valstu fondi, atbilst Parīzes nolīguma mērķiem un uzdevumiem;

59. uzsver nepieciešamību iekļaut klimata mērķi visās ES politikas jomās, tostarp tirdzniecības politikā; mudina Komisiju nodrošināt, ka visi ES parakstītie tirdzniecības nolīgumi ir pilnībā saderīgi ar Parīzes nolīgumu, jo tas ne tikai uzlabotu globālo rīcību klimata pārmaiņu jomā, bet arī nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus attiecīgajām nozarēm;

60. uzsver, ka ES būtu jāveicina reģionu, pilsētu un mazpilsētu nozīme un centieni; aicina Komisiju balstīties uz darbu, ko veic ES Pilsētas mēru pakts, kas pārstāv 200 miljonus Eiropas iedzīvotāju, un ļaut viņiem kļūt par vienu no pārejas procesa katalizatoriem;

61. pauž nožēlu par to, ka Komisijas stratēģijā nav izmantota iespēja pastiprināt ES rīcību attiecībā uz fluorētajām SEG; uzsver, ka nelikumīgas fluorogļūdeņražu (HFC) tirdzniecības novēršana, pieņemot HFC licencēšanas sistēmu, HFC izmantošanas aizliegums nozarēs, kurās tie vairs nav vajadzīgi, HFC kvotu piešķiršana, izmantojot izsoles sistēmu, un pilnīga F-gāzu regulas[9] īstenošana, aizliedzot visus nevajadzīgos SF6 izmantošanas veidus, ir skaidras iespējas palīdzēt ES sasniegt Parīzes nolīguma mērķus;

Mežu ar klimatu saistītā potenciāla maksimāla palielināšana ilgtspējīgas bioekonomikas kontekstā

62. atbalsta ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu valstu līmenī, kā arī konkrētus paņēmienus, lai stimulētu efektīvu un ilgspējīgu ES bioekonomiku, ņemot vērā mežu būtisko potenciālu palīdzēt stiprināt Eiropas centienus klimata jomā (izmantojot piesaisti, uzglabāšanu un aizstāšanu) un vēlākais līdz 2050. gadam sasniegt nulles emisiju mērķrādītāju; atzīst, ka ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām un līdz 2020. gadam jāaptur bioloģiskās daudzveidības izzušana un ekosistēmu pakalpojumu degradācija ES; uzsver nepieciešamību izstrādāt uz pierādījumiem balstītu politiku, kas palīdzētu īstenot un finansēt ES bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumus;

63. iesaka lielu uzmanību veltīt agromežsaimniecībai un tam, ka ļoti reālus ieguvumus (ekoloģijā un bioloģiskajā daudzveidībā) ir iespējams gūt, aktīvi izmantotā lauksaimniecības zemē ļaujot augt arī kokiem un dažādiem augiem;

64. atzīst apmežošanas pozitīvo, bet tomēr ierobežoto potenciālu Eiropā; tādēļ uzskata, ka apmežošanas iniciatīvas ir jāpapildina ar konkrētām iniciatīvām un stimuliem, kuru mērķis ir uzlabot piesaistes potenciālu, vienlaikus nodrošinot un uzlabojot esošo meža zemju veselību, lai tādējādi nodrošinātu ieguvumus gan klimata, gan ilgtspējīgas bioekonomikas un bioloģiskās daudzveidības jomā; tādēļ atbalsta pamestas un mazproduktīvas lauksaimniecības zemes apmežošanu, agromežsaimniecību un mežu teritoriju pārveides par citiem zemes izmantojumiem ierobežošanu;

65. norāda, ka ES rīcība un politika ietekmē arī dabiskos piesaistītājus, zemi un mežus ārpus Eiropas un ka ES neto emisiju nulles līmeņa stratēģijai būtu jānodrošina, ka ES rīcībai nav kaitīgas ietekmes uz klimatu trešās valstīs; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt stingrus starptautiskus noteikumus saskaņā ar Parīzes noteikumu kopumu, jo īpaši saistībā ar Parīzes nolīguma 6. pantu, lai novērstu nepilnības tādu apmežošanas pasākumu uzskaitē un divkāršā uzskaitē, kas varētu mazināt pasaules mēroga centienus klimata jomā;

66. uzskata, ka ilgtermiņa stratēģijā pienācīga uzmanība nav pievērsta primārajām ražošanas nozarēm un ka mežsaimniecības un lauksaimniecības nozares un tajās iesaistītie cilvēki saskaras ar nesamērīgi lielāku klimata pārmaiņu negatīvas ietekmes risku; iesaka stratēģijā skaidri norādīt, kādā virzienā šīm nozarēm jāattīstās, lai palielinātu to noturību, uzlabotu risku novēršanu un uzturētu ekosistēmas un ekosistēmu pakalpojumus, no kuriem ir atkarīga ekonomika;

67. uzsver, ka ir nepieciešams maksimāli aizsargāt un atjaunot mežu platības un mitrājus kā dabiskus oglekļa piesaistītājus;

68. uzsver, ka augsnē tiek uzglabāts vairāk oglekļa nekā biosfērā un atmosfērā kopā; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi apturēt augsnes degradāciju ES un nodrošināt kopēju ES rīcību, lai saglabātu un uzlabotu augsnes kvalitāti un tās spēju uzglabāt oglekli;

69. uzsver, ka no kopējā tehniskā potenciāla, ko ES izmanto lauksaimniecības zemes oglekļa piesaistīšanas uzlabošanai, ir vislielākais potenciāls[10];

70. uzsver, cik liela nozīme ir ilgmūžīgiem nocirstas koksnes produktiem un to lomai zemes izmantojuma, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (LULUCF) nozarē līdz 2030. gadam; uzsver, ka nākotnes satvarā būtu jāņem vērā ne tikai apsaimniekota meža un apmežotas zemes, bet arī šo produktu, tostarp no lauksaimniecības zemēm iegūto produktu, ieguldījums;

71. uzsver, ka ir svarīgi racionalizēt lauksaimniecības modeļus, kas atbalsta lauksaimniecības sistēmas, kuras ir noturīgas pret ekstremāliem laikapstākļiem un kaitēkļu invāzijām un veicina labāku oglekļa piesaisti augsnē, ūdens saglabāšanu un agrobioloģisko daudzveidību;

Finansējums un pētniecība

72. prasa ātri ieviest ES ETS inovācijas fondu un pirmo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus izsludināt 2019. gadā, lai veicinātu ieguldījumus revolucionāru mazoglekļa rūpniecisko tehnoloģiju demonstrēšanā plašā nozaru kontekstā, ne tikai elektroenerģijas ražošanā, bet arī centralizētās siltumapgādes un rūpnieciskajos procesos; prasa daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2021. — 2027. gadam un tās programmas pilnībā saskaņot ar Parīzes nolīgumu;

73. norāda — lai izveidotu SEG neto nulles emisiju ekonomiku, būs vajadzīgas ievērojamas papildu investīcijas ES enerģētikas sistēmā un saistītajā infrastruktūrā salīdzinājumā ar pašreizējo pamatscenāriju, proti, no 175 līdz 290 miljardiem EUR gadā; uzsver, ka stabila un paredzama enerģētikas un klimata politikas sistēma ir pamats tam, lai nodrošinātu ļoti nepieciešamo investoru uzticību un ļautu Eiropas nozarēm pieņemt ilgtermiņa investīciju lēmumus Eiropā; tādēļ uzsver, ka par prioritāti būtu jānosaka 2018. gada martā pieņemtā ilgtspējīga finanšu rīcības plāna īstenošana, tostarp banku kapitāla prasību kalibrēšana un piesardzīga attieksme pret augsta oglekļa satura aktīviem, piesardzības noteikumi apdrošināšanas sabiedrībām un institucionālo investoru un aktīvu pārvaldītāju pienākumu atjaunināšana;

74. uzskata, ka 2021.–2027. gada DFS pirms pieņemšanas būtu jāizvērtē, ņemot vērā mērķi līdz 2050. gadam sasniegt klimata ziņā neitrālu ekonomiku, un ka ir jāizveido standarta tests, lai nodrošinātu, ka ES budžetā paredzētie izdevumi ir atbilstīgi attiecībā uz klimata aspektu;

75. norāda, ka ES meža stratēģijā kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) lauku attīstības politika ir atzīta par galveno ES mežu aizsardzības un ilgtspējīgas apsaimniekošanas atbalsta avotu un ka bioekonomikas stratēģijā ir uzsvērta KLP loma bioekonomikas atbalstīšanā gan finansiāli, gan izejvielu nodrošināšanas ziņā;

76. pauž nožēlu par to, ka fosilā kurināmā subsīdijas joprojām palielinās un sasniedz aptuveni 55 miljardus EUR gadā; uzskata, ka ES un dalībvalstīm[11] ir nekavējoties jāatsakās no visām Eiropas un valstu subsīdijām fosilajam kurināmajam;

77. uzsver, ka ir svarīgi izveidot taisnīgas pārejas fondu, jo īpaši reģioniem, ko visvairāk skārusi dekarbonizācija, piemēram, ogļu ieguves reģioniem, to apvienojot ar vispārējas uzmanības pievēršanu pašreizējā klimata politikas finansējuma sociālajai ietekmei; šajā sakarā uzsver, ka ilgtermiņa stratēģijai ir vajadzīgs plašs sabiedrības atbalsts, ņemot vērā pārmaiņas, kas nepieciešamas dažās nozarēs;

78. uzsver, ka ES un valstu pētniecības un inovācijas programmas ir ļoti svarīgas, lai palīdzētu Savienībai saglabāt vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām;

79. uzsver, ka klimata politikas [aspektu] integrēšanai jābūt pilnībā integrētai pētniecības un inovācijas programmās un tā ir jāīsteno visos pētījuma cikla posmos kā viens no ES finansējuma principiem;

80. vērš uzmanību uz augsta līmeņa darba grupas par dekarbonizācijas ceļiem (HLP)[12] ziņojumu par pētniecības un inovācijas nozīmi centienos sasniegt Parīzes nolīguma mērķus, vienlaikus radot ES konkurences priekšrocības dekarbonizācijas sacensībā; norāda uz HLP tematisko un transversālo ieteikumu kopumu, jo īpaši attiecībā uz jaunās ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammas 2021.–2027. gadam “Apvārsnis Eiropa” orientāciju;

81. uzskata, ka nākamo divdesmit gadu laikā būs vajadzīgas ievērojamas pūles pētniecības un inovācijas jomā, lai nodrošinātu mazemisiju un nulles līmeņa oglekļa emisiju risinājumu pieejamību visiem, padarītu tos sociāli un ekonomiski dzīvotspējīgus un radītu jaunus risinājumus SEG neto nulles emisiju ekonomikas izveidošanai;

82. uzsver tā nostāju, ka programmai “Apvārsnis Eiropa” vajadzības gadījumā kā daļu no Savienības vispārējā klimata pasākumu integrēšanas mērķa ir jāiegulda vismaz 35 % no saviem izdevumiem klimata mērķu sasniegšanas atbalstam;

Patērētāju un aprites ekonomikas loma

83. uzsver paradumu maiņas būtisko ietekmi, lai panāktu SEG emisiju samazinājumu, tostarp visā pārtikas ražošanas sistēmā, transporta nozarē, bet jo īpaši aviācijas nozarē; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk izpētīt politikas iespējas veicināt paradumu maiņu, tostarp ar vides nodokļiem; uzsver augšupēju iniciatīvu, piemēram, Mēru pakta, svarīgo nozīmi uzvedības maiņas veicināšanā;

84. norāda, ka, lai gan piesātināto taukskābju un sarkanās gaļas patēriņš Savienībā joprojām ir krietni augstāks par ieteicamo, FAO statistika liecina, ka kopš 1990. gadiem kopējais gaļas un dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš uz vienu iedzīvotāju ES-28 valstīs ir samazinājies; atgādina, ka šīs pašreizējās tendences paātrināšana ir būtiska, lai ievērojami samazinātu SEG un slāpekļa emisijas, ko rada pārtikas ražošana un lauksaimniecība;

85. uzsver, ka ir svarīgi, lai ES īstenotu ne tikai enerģijas aizstāšanu, bet arī produktu/materiālu aizstāšanu, t. i., aizstātu produktus un materiālus, ko ražo no fosilajiem resursiem vai kuru ražošanas procesā rodas augstas emisijas, ar produktiem, ko ražo no atjaunojamiem resursiem;

86. uzsver, ka ļoti liela daļa no energopatēriņa un tādējādi arī SEG emisijām ir tieši saistīta ar resursu iegūšanu, pārstrādi, transportēšanu, pārveidi, izmantošanu un likvidēšanu; norāda, ka ļoti būtiski ietaupījumi ir iespējami katrā resursu pārvaldības ķēdes posmā; tāpēc uzsver, ka resursu produktivitātes palielināšana, uzlabojot efektivitāti un samazinot resursu izšķērdēšanu, izmantojot tādus pasākumus kā, piemēram, atkārtota izmantošana, reciklēšana un atjaunošana, var ievērojami samazināt gan resursu patēriņu, gan SEG emisijas, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un radot uzņēmējdarbības iespējas un darbvietas; uzsver aprites ekonomikas pasākumu rentabilitāti; uzsver, ka uzlabota resursu izmantošanas efektivitāte un aprites ekonomikas pieejas, kā arī aprites ekonomikas ražojumu dizains palīdzēs īstenot ražošanas un patēriņa modeļu maiņu un samazināt atkritumu apjomu;

87. uzsver, cik svarīga ir produktu politika, piemēram, zaļā publiskā iepirkuma un ekodizaina politika, kas var būtiski veicināt enerģijas ietaupījumus un samazināt produktu radīto oglekļa pēdu, vienlaikus uzlabojot izmantoto materiālu pēdu un vispārējo ietekmi uz vidi; uzsver, ka ir jānosaka aprites ekonomikas prasības kā daļa no ES ekodizaina standartiem un jāpaplašina pašreizējā ekodizaina metodoloģija, papildus ar enerģiju saistītiem produktiem ietverot arī citas produktu kategorijas;

88. uzskata, ka būtu jāturpina darbs pie uzticama modeļa izstrādes ietekmes uz klimatu mērīšanai, pamatojoties uz patēriņu; ņem vērā to, ka, pamatojoties uz esošajiem modeļiem veikta padziļinātā analīze liecina, ka ES centieni samazināt savas ražošanas emisijas zināmā mērā tiek neitralizēti, importējot preces ar lielāku oglekļa dioksīda pēdu; liek uzsvaru uz secinājumu, ka līdz 2016. gadam ES jau ir ievērojami veicinājusi emisiju samazināšanu citās valstīs sakarā ar tirdzniecības plūsmas pieaugumu un labāku tās eksporta oglekļa efektivitāti;

ES un globāla mēroga rīcība klimata jomā

89. uzsver, cik svarīgas ir pastiprinātas iniciatīvas un pastāvīgs dialogs attiecīgos starptautiskos forumos un iedarbīga klimata diplomātija ar mērķi veicināt līdzīgus politiskos lēmumus, kas palielinātu klimata mērķu vērienīgumu citos reģionos un trešās valstīs; prasa ES palielināt savu finansējumu klimata jomā un aktīvi mudināt dalībvalstis palielināt to klimata atbalstu (attīstības palīdzību, nevis aizdevumus) trešām valstīm, kam būtu jānāk papildus aizjūras attīstības palīdzībai un ko nevajadzētu divkārši uzskaitīt gan kā attīstības, gan kā klimata jomas finansējuma atbalstu;

90. uzsver spēcīgas ES klimata un enerģētikas diplomātijas un vadošās lomas nozīmi globālas un daudzpusējas sadarbības un centienu stiprināšanā cīņā pret klimata pārmaiņām un par ilgtspējīgu attīstību; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt kopējas sistēmas un darbības ANO forumos;

91. uzsver, ka ANO klimata pārmaiņu samits 2019. gada septembrī būtu ideāls brīdis valstu vadītājiem paziņot par vērienīgākiem NND; uzskata, ka ES būtu ļoti savlaicīgi jāpieņem nostāja par sava NND atjaunināšanu, lai ES ierastos šajā samitā labi sagatavota un ciešā sadarbībā ar pušu starptautisku koalīciju nolūkā atbalstīt vērienīgākus centienus klimata jomā;

92. uzsver, cik svarīgi ir stiprināt sadarbspēju starp ES politikas instrumentiem un trešo valstu šādu instrumentu ekvivalentiem, jo īpaši starp oglekļa cenas noteikšanas mehānismiem; aicina Komisiju turpināt un pastiprināt sadarbību un atbalstu oglekļa cenu noteikšanas mehānismu izveidē  ārpus Eiropas, lai panāktu lielāku emisiju samazinājumu un vienlīdzīgākus konkurences apstākļus visā pasaulē; uzsver, ka ir svarīgi ieviest vides aizsardzības pasākumus ar mērķi nodrošināt SEG emisiju reālu un papildu samazināšanu; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt stingrus un robustus starptautiskus noteikumus, ar kuriem novērst nepilnības emisiju samazināšanas uzskaitē un nepieļaut divkāršu emisiju samazinājuma uzskaiti;

°

° °

93. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 

[1] Pieņemtie teksti, P8_TA-PROV(2018)0430.

[2] ANO Vides programma, “Emisiju neatbilstības ziņojums 2018”, 10. lpp.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regula (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (OV L 328, 21.12.2018., 1. lpp.).”

[4] http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/563472/IPOL_STU(2015)563472_EN.pdf

[5] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīva 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.).

[6] Van Dingenen, R., Crippa, M., Maenhout, G., Guizzardi, D., Dentener, F., Global trends of methane emissions and their impacts on ozone concentrations, EUR 29394 EN, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2018, ISBN 978-92-79-96550-0, doi:10.2760/820175, JRC113210.

[7] https://ec.europa.eu/energy/en/topics/energy-efficiency/buildings

[8] Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīva (ES) 2018/844, ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti (OV L 156, 19.6.2018., 75. lpp.).

[9] Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regula (ES) Nr. 517/2014 par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 842/2006 (OV L 150, 20.5.2014., 195. lpp.).

[10] Joris Aertsens, Leo De Nocker, Anne Gobin, 2011: Valuing the carbon sequestration potential for European agriculture.

[11] “Enerģijas cenas un izmaksas Eiropā”, COM (2019)0001, 10.–11. lpp.

[12] Augsta līmeņa darba grupas par Eiropas dekarbonizācijas ceļiem noslēguma ziņojums, Eiropas Komisijas Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāts, 2018. gada novembris.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 14. martsJuridisks paziņojums