Procedūra : 2019/2582(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0199/2019

Iesniegtie teksti :

B8-0199/2019

Debates :

Balsojumi :

PV 14/03/2019 - 11.15
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0217

<Date>{11/03/2019}11.3.2019</Date>
<NoDocSe>B8-0199/2019</NoDocSe>
PDF 217kWORD 62k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem</TitreSuite>

<TitreRecueil>iesniegts saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu,</TitreRecueil>


<Titre>par klimata pārmaiņām</Titre>

<DocRef>(2019/2582(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Kathleen Van Brempt, Jytte Guteland, Miriam Dalli</Depute>

<Commission>{S&D}S&D grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0195/2019

B8-0199/2019

Eiropas Parlamenta rezolūcija par klimata pārmaiņām

(2019/2582(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. novembra paziņojumu “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” (COM(2018)0773),

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

 ņemot vērā Parīzes nolīgumu, lēmumu Nr. 1/CP.21 un ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21) un Kioto protokola pušu sanākšanu Pušu konferences 11. sesijā (CMP 11), kas no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim notika Parīzē (Francijā),

 ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 24. sesiju (COP 24), Kioto protokola pušu 14. sanāksmi (CMP 14), un kā Parīzes nolīguma pušu sanāksmi rīkoto, Pušu konferences pirmās sesijas trešo daļu (CMA 1.3) kas notika Katovicē, Polijā no 2018. gada 2. decembra līdz 14. decembrim,

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

 ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par ANO 2018. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 24) Katovicē (Polijā)[1],

 ņemot vērā Eiropadomes 2018. gada 22. marta secinājumus,

 ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašo ziņojumu “Globālā sasilšana 1,5 °C robežās”, piekto novērtējuma ziņojumu (AR5) un kopsavilkuma ziņojumu,

 ņemot vērā ANO Vides programmas ziņojuma par emisiju apjoma atšķirībām devīto izdevumu, kas pieņemts 2018. gada 27. novembrī,

 ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

 ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A. tā kā Katovices COP24 rezultātā tika pieņemts Katovices noteikumu kopums, kas sniedz juridisku skaidrību par to, kā īstenot Parīzes nolīgumu,

1. atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir publicējusi paziņojumu “Tīru planētu — visiem! Stratēģisks ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku”, kurā uzsvērtas iespējas un problēmas, ko pāreja uz siltumnīcefekta gāzu (SEG) neto nulles emisiju ekonomiku rada Eiropas iedzīvotājiem un Eiropas ekonomikai, un ir noteikts pamats plašām debatēm, iesaistot ES iestādes, valstu parlamentus, uzņēmējdarbības sektoru, nevalstiskās organizācijas, akadēmiskās aprindas un citas pētnieciskās organizācijas, arodbiedrības, reģionus, pilsētas un kopienas, kā arī iedzīvotājus; atbalsta mērķi līdz 2050. gadam panākt SEG neto nulles emisiju līmeni un aicina dalībvalstis rīkoties tāpat nākamajās Eiropas apspriedēs, kas notiks ES īpašajā samitā Sibiu 2019. gada maijā; aicina dalībvalstis uzņemties vajadzīgās vērienīgās saistības, lai sasniegtu šo mērķi;

2. uzsver, ka Eiropas iedzīvotāji jau saskaras ar tiešu klimata pārmaiņu ietekmi; uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras sniegto informāciju laikā no 2010. līdz 2016. gadam vidējie gada zaudējumi, ko Savienībā radījušas ekstremālas laikapstākļu un klimatiskās izpausmes, bija aptuveni 12,8 miljardi EUR un ka, ja netiks veikti turpmāki pasākumi, ar klimatu saistītie zaudējumi ES līdz 2080. gadam varētu sasniegt vismaz 190 miljardus EUR, kas ir līdzvērtīgi 1,8 % no pašreizējā IKP; uzsver, ka saskaņā ar pesimistisko emisiju samazināšanas scenāriju ikgadējās izmaksas, ko rada plūdi ES, līdz 2100. gadam varētu sasniegt 1 triljonu EUR un ka ar laikapstākļiem saistītas katastrofas līdz 2100. gadam varētu skart aptuveni divas trešdaļas Eiropas iedzīvotāju salīdzinājumā ar 5 % pašlaik; uzsver arī, ka saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras sniegto informāciju 50 % no apdzīvotās teritorijas ES līdz 2030. gadam negatīvi ietekmēs ievērojams ūdens trūkums;

3. uzsver, ka saskaņā ar IPCC 1,5 °C īpašo ziņojumu, kas paredz vēlākais līdz 2067. gadam ierobežot globālo sasilšanu 1,5 °C robežās, tās nepārsniedzot vai pārsniedzot tikai nedaudz, ir jāpanāk SEG neto nulles līmenis visā pasaulē un līdz 2030. gadam globālās ikgadējās SEG emisijas ir jāsamazina līdz ne vairāk kā 27,4 GtCO2eq gadā; uzsver, ka, ņemot vērā šos konstatējumus, kā vienam no pasaules līderiem un lai nodrošinātu labu iespēju līdz 2100. gadam noturēt globālās temperatūras izmaiņas zem 1,5 °C, Savienībai ir jācenšas panākt, lai SEG neto emisijas būtu nulles līmenī cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā līdz 2050. gadam;

4. pauž bažas par ANO Vides programmas 2018. gada Emisiju neatbilstības ziņojumā konstatēto, ka pašreizējie beznosacījumu nacionāli noteiktie devumi (NND) būtiski pārsniedz Parīzes nolīgumā noteikto temperatūras pieauguma robežu, kas ir krietni zemāka par 2 °C, un ar tiem līdz 2100. gadam temperatūras pieaugums sasniegs 3,2 °C[2]; uzsver, ka visām UNFCCC pusēm ir steidzami jāpalielina 2020. gada klimata mērķu vērienīgums;

Risinājumi Eiropas gadsimta vidus nulles emisiju stratēģijai

5. uzskata, ka Eiropai jārāda priekšzīme virzībā uz klimatneitrālu ekonomiku, investējot ilgtspējīgos un inovatīvos tehnoloģiju risinājumos, nodrošinot iespējas iedzīvotājiem un saskaņojot rīcību galvenajās nozarēs, piemēram, enerģētikā, rūpniecības politikā un pētniecībā, vienlaikus novēršot enerģētisko nabadzību un nodrošinot sociālo taisnīgumu, lai pāreja notiktu taisnīgi, tostarp nodrošinot pārkvalificēšanās un prasmju uzlabošanas programmas, kam ir būtiska nozīme, lai, vēlākais, līdz 2050. gadam notiktu veiksmīga pāreja uz neto nulles SEG emisiju līmeņa ekonomiku;

6. norāda, ka ES neto nulles līmeņa stratēģijā ir izklāstīti astoņi Savienības ekonomiskās, tehnoloģiskās un sociālās transformācijas risinājumi, kas nepieciešami, lai sasniegtu Parīzes nolīguma temperatūras ilgtermiņa samazinājuma mērķi; pauž nožēlu par to, ka stratēģijā nav aplūkots neviens SEG neto nulles emisiju risinājums līdz 2050. gadam; norāda, ka tikai divi no šiem risinājumiem ļautu Savienībai sasniegt SEG nulles emisijas vēlākais līdz 2050. gadam; uzsver, ka tādēļ ir nepieciešama ātra un koordinēta rīcība un ievērojami centieni vietējā, reģionālā, valsts un ES līmenī, iesaistot arī visus aktorus, kas nav no publiskā sektora; atzīst, ka reģionāli un vietēji noteikti devumi varētu būt svarīgi instrumenti emisiju samazinājuma neatbilstības novēršanā; atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums pieņemt valsts ilgtermiņa stratēģijas saskaņā ar Pārvaldības regulu[3]; tādēļ aicina dalībvalstis nospraust skaidrus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus un izstrādāt politikas virzienus, kas atbilst Parīzes nolīguma mērķiem, un sniegt investīciju atbalstu nulles emisiju risinājumiem;

7. norāda, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm ir sagaidāms, ka ES IKP pieaugs vairāk, ja tiks īstenoti nulles emisiju scenāriji, nevis scenāriji ar mazākiem emisiju samazinājumiem, un abos gadījumos to ietekme ES teritorijā būs nevienmērīga dalībvalstīs pastāvošo atšķirību dēļ, cita starpā arī attiecībā uz IKP uz vienu iedzīvotāju un energoresursu struktūras oglekļa dioksīda emisiju intensitāti; uzskata, ka nerīkošanās būtu pārliecinoši visdārgākais scenārijs un tā rezultātā Eiropā ne tikai ievērojami samazinātos IKP, bet arī vairāk palielinātos ekonomiskā nevienlīdzība starp dalībvalstīm un reģioniem, kā arī pašās dalībvalstīs un reģionos, jo sagaidāms, ka no nerīkošanās sekām dažas valstis un reģioni cietīs vairāk nekā citi;

8. ar bažām norāda, ka ES atkarība no enerģijas importa pašlaik ir aptuveni 55 %; uzsver, ka neto nulles emisiju scenārija gadījumā līdz 2050. gadam tā samazinātos līdz 20 %, kas pozitīvi ietekmētu ES tirdzniecības bilanci un ģeopolitisko stāvokli; norāda, ka fosilā kurināmā importa izmaksu kumulatīvais ietaupījums laikposmā no 2031. līdz 2050. gadam būtu aptuveni 2 līdz 3 triljoni EUR, ko varētu izmantot ilgtspējīgām un taisnīgām investīcijām;

9. uzsver, ka samazināts gaisa piesārņojums, ko nodrošinātu neto nulles emisiju līmeņa scenārijs, par vairāk nekā 40 % novērstu priekšlaicīgas nāves gadījumus, ko izraisa smalkās daļiņas; norāda, ka saskaņā ar šādu scenāriju veselībai nodarīto kaitējumu varētu samazināt par aptuveni 200 miljardiem EUR gadā;

10. norāda, ka stratēģijā ierosinātie risinājumi paredz izmantot vairākas oglekļa atdalīšanas tehnoloģijas, tostarp, oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu vai arī izmantošanu un tiešu uztveršanu no gaisa, kas vēl netiek izmantotas plašā mērogā; tomēr uzskata, ka ES nulles līmeņa stratēģijā par prioritāti būtu jānosaka tieša emisiju samazināšana un pasākumi, ko veic, lai saglabātu un uzlabotu ES dabiskos piesaistītājus un uzkrājsistēmas, un ka oglekļa atdalīšanas tehnoloģijas vajadzētu izmantot tikai gadījumos, kad nav pieejamas tiešas emisiju samazināšanas iespējas; uzskata, ka ir vajadzīga tālāka rīcība līdz 2030. gadam, ja Savienība nevēlas paļauties uz oglekļa atdalīšanas tehnoloģijām, kas ietver ievērojamus riskus ekosistēmām, bioloģiskajai daudzveidībai un nodrošinātībai ar pārtiku, kā apstiprināts arī IPCC 1,5 °C ziņojumā;

Klimata pārmaiņu un taisnīgas pārejas sociālie aspekti

11. atzinīgi vērtē Komisija apgalvojumu, ka neto nulles līmeņa emisijas ir iespējamas bez darbvietu zaudēšanas, un pozitīvi vērtē detalizēto vērtējumu par energoietilpīgās nozarēs īstenoto pāreju; uzsver, ka, apdomāti rīkojoties un sniedzot pienācīgu atbalstu vismazāk aizsargātajiem reģioniem, nozarēm un iedzīvotājiem, taisnīgai pārejai uz neto nulles līmeņa SEG emisijām ir potenciāls radīt darbvietu neto pieaugumu Savienībā — nulles emisiju scenārija gadījumā līdz 2050. gadam ekonomikā kopumā nodarbinātība palielināsies par 2,1 miljonu darbvietu salīdzinājumā ar nodarbinātības pieaugumu par 1,3 miljoniem darbvietu, ja tiks īstenots 80 % emisiju samazināšanas scenārijs; tādēļ uzskata, ka Komisijai ES prasmju panorāmas ietvaros būtu jāizstrādā atjaunoto prasmju audits, ņemot vērā reģionālos datus par prasmēm, kas vajadzīgas klimata ziņā neitrālai Eiropai, lai atbalstītu visneaizsargātākos reģionus, nozares un cilvēkus, tiem pārkvalificējoties uz nākotnē drošām augstas kvalitātes darbvietām šajos reģionos;

12. uzsver, ka ir nepieciešama apsteidzoša pieeja, lai ES pilsoņiem nodrošinātu taisnīgu pāreju un atbalstītu reģionus, kuru ekonomika ir atkarīga no darbībām, kas saistītas ar nozarēm vai tehnoloģijām, kuru loma nākotnē samazināsies vai kuras būs jāpārveido;

13. uzskata, ka Eiropas pārejai klimata jomā ir jābūt ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgai; uzsver — lai nodrošinātu visu iedzīvotāju atbalstu politikai, ir svarīgi ņemt vērā ar klimatu saistītās politikas un dekarbonizācijas politikas distributīvo ietekmi, it īpaši uz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem; tādēļ uzskata, ka sociālā ietekme būtu pilnībā jāņem vērā visās ES un valstu klimata politikas jomās, lai Eiropā nodrošinātu sociālu un ekoloģisku pārveidi; šajā sakarā uzsver, ka būs jāizstrādā īpaši pielāgotas un pietiekami finansētas stratēģijas visos līmeņos, pamatojoties uz iekļaujošiem procesiem un ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, arodbiedrībām, izglītības iestādēm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un privāto sektoru, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu un to, ka šajā pārejā visiem Eiropas iedzīvotājiem tiek piedāvātas vienlīdzīgas iespējas, vienlaikus novēršot neproporcionālu ietekmi uz cilvēkiem ar zemiem ienākumiem;

14. atgādina, ka aptuveni 50–125 miljoni Eiropas iedzīvotāju patlaban ir pakļauti enerģētiskās nabadzības riskam[4]; uzsver, ka enerģētikas pārkārtošana var nesamērīgi ietekmēt cilvēkus ar zemiem ienākumiem un vēl vairāk palielināt enerģētisko nabadzību; atzīst, ka enerģētikas politikā jāiekļauj sociālā dimensija un jānodrošina, ka neviens netiek atstāts novārtā; aicina dalībvalstis veikt tālredzīgus pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgu enerģētisko pāreju un enerģijas pieejamību visiem ES iedzīvotājiem;

15. uzskata, ka jauniešiem ir arvien lielāka sociālā un vides izpratne, kas var pārveidot mūsu sabiedrību par tādu, kura ir noturīga pret klimata pārmaiņām, un ka jauniešu izglītošana ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem cīņā pret klimata pārmaiņām; uzsver, ka jaunieši ir aktīvi jāiesaista starptautisko, starpkultūru un paaudžu attiecību veidošanā, kas ir pamatā kultūras pārmaiņām un atbalstīs globālos centienus panākt ilgtspējīgāku nākotni;

16. atzinīgi vērtē to, ka cilvēki visā Eiropā kļūst arvien aktīvāki un iet demonstrācijās, iestājoties par klimatisko taisnīgumu, īpaši izceļamas ir skolēnu demonstrācijas; atzinīgi vērtē šo aktīvistu prasības izvirzīt vērienīgākus mērķus un uzskata, ka valstu, reģionālajām un vietējām valdībām, kā arī ES būtu jāņem vērā šie aicinājumi;

17. norāda, ka eiropiešu iesaistīšana ir būtiski svarīga, lai vēlākais līdz 2050. gadam SEG emisijas Eiropā būtu nulles līmenī; mudina visus valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes līmeņus ieviest konkrētus pasākumus, lai stimulētu un veicinātu iedzīvotāju līdzdalību pārejā uz dekarbonizētu sabiedrību;

Starpposma mērķi

18. atzīst, ka desmitgadei no 2020. līdz 2030. gadam būs izšķiroša nozīme, lai ES līdz 2050. gadam sasniegtu neto nulles līmeņa emisijas; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt spēcīgu vidēja termiņa mērķrādītāju 2030. gadam, jo tas ir nepieciešams, lai tirgū radītu pietiekamu investīciju stabilitāti, pilnībā izmantotu tehnoloģisko inovāciju potenciālu un palielinātu Eiropas uzņēmumiem iespējas kļūt par globālā tirgus līderiem mazemisiju ražošanā;

19. uzsver — lai 2050. gadā sasniegtu nulles līmeņa SEG emisijas visrentablākajā veidā, būs jāpalielina 2030. gada mērķi un tie būs jāpielāgo 2050. gada nulles emisiju scenārijiem; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Savienība ne vēlāk kā ANO Klimata samitā, kas notiks 2019. gada septembrī Ņujorkā, paustu skaidru nostāju, ka tā ir gatava pārskatīt savu ieguldījumu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā;

20. atbalsta Savienības NND atjauninājumu, kurš paredz līdz 2030. gadam visas ekonomikas mērogā panākt iekšzemes SEG emisijas samazinājumu par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; tādēļ aicina ES vadītājus atbalstīt Savienības NND mērķu vērienīguma attiecīgu palielināšanu īpašajā ES samitā Sibiu 2019. gada maijā saistībā ar gaidāmo ANO klimata samitu 2019. gada septembrī;

21. tādēļ uzskata, ka Komisijai vēlākais 2022.–2024. gada pārskatos par 2030. gada klimata tiesību aktu kopumu un citiem attiecīgajiem tiesību aktiem ir jānāk klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem, kas paaugstina mērķu vērienīgumu saskaņā ar atjaunināto NND un neto nulles līmeņa emisiju mērķi; uzskata, ka nepietiekami 2030. gada mērķi ierobežotu turpmākās iespējas un, iespējams, arī dažu rentablu dekarbonizācijas iespēju pieejamību; uzskata, ka šie pārskati ir svarīgs atskaites punkts ES saistību izpildei klimata jomā;

22. uzskata — lai vēl vairāk nodrošinātu lielāku stabilitāti tirgiem, ES būs lietderīgi noteikt arī emisiju samazināšanas starpposma mērķi 2040. gadam, kas var sniegt papildu stabilitāti un nodrošināt, ka tiek sasniegts 2050. gada ilgtermiņa mērķis;

23. uzskata par nepieciešamu regulāri pārskatīt ES neto nulles emisiju stratēģiju; uzskata, ka šāda pārskatīšana būtu jāveic, ņemot vērā rezultātus, ko dos reizi piecos gados veicamā globālā izsvēršana, kas paredzēta Parīzes nolīgumā, un ņemot vērā tehnoloģiju un sabiedrības attīstību, kā arī nevalstisko dalībnieku un Eiropas Parlamenta ieguldījumu;

Nozaru ieguldījums

24. uzsver, ka visās ekonomikas nozarēs emisijas būs jāsamazina gandrīz līdz nullei, un tām visām būtu jāpiedalās kopīgajos centienos samazināt emisijas; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt risinājumus, kā panākt klimatneitralitāti visās nozarēs; uzsver, cik svarīgs šajā ziņā ir princips “piesārņotājs maksā”;

25. uzsver dažādo klimata pasākumu un dažādās politikas jomās ieviesto tiesību aktu nozīmi, taču brīdina, ka izkliedēta pieeja varētu izraisīt nekonsekvenci un nenovest pie tā, ka ES līdz 2050. gadam izveido SEG neto nulles emisiju ekonomiku; uzskata, ka būs nepieciešama visaptveroša pieeja ES klimata tiesību aktu veidā, un aicina Komisiju nekavējoties izskatīt šo jautājumu;

26. norāda, ka emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) reforma ir ietekmējusi ES emisijas kvotu cenas un atzinīgi vērtē to, ka pieaug uzticība šai sistēmai;

27. atzīst lomu, kas IPCC 1,5 °C īpašajā ziņojumā iekļautajos 1,5 °C scenārijos piešķirta oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai (CCS); uzskata, ka jāpalielina videi drošu oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas (CCU) un CCS risinājumu izmantošana rūpnieciskos procesos, panākot emisiju neto samazinājumu, ko nodrošina emisiju novēršana vai CO2 pastāvīga uzglabāšana; ar bažām norāda, ka daudzas CCU tehnoloģijas patlaban nenodrošina pastāvīgu emisiju samazinājumu; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt tehniskos kritērijus, kas nodrošinātu atbalstu tikai tām tehnoloģijām, kuras sniedz pārbaudāmus rezultātus;

Enerģētikas politika

28. atgādina, ka Savienībai iepriekšējo desmitgažu laikā ir izdevies sekmīgi atsaistīt SEG emisijas no ekonomiskās izaugsmes un samazināt emisijas, jo īpaši pateicoties energoefektivitātei un atjaunojamo energoresursu ienākšanai;

29. uzskata, ka ES līderība atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā apliecina citām pasaules daļām, ka pāreja uz tīru enerģiju ir gan iespējama, gan labvēlīga un sniedzas tālāk par cīņu pret klimata pārmaiņām;

30. norāda — lai izveidotu SEG neto nulles emisiju ekonomiku, būs vajadzīgas ievērojamas papildu investīcijas ES enerģētikas sistēmā un saistītajā infrastruktūrā salīdzinājumā ar pašreizējo pamatscenāriju, proti, no 175 līdz 290 miljardiem EUR gadā;

31. uzsver, ka ir svarīgi pieņemt integrētu starpnozaru pieeju, lai veicinātu dekarbonizācijas centienus visā enerģētikas sistēmā un citās saistītās nozarēs un gūtu labumu no palielinātas efektivitātes; atzīst, ka energosistēmas integrācija var nodrošināt lielāku elastību, uzlabot sistēmas efektivitāti, plašāku atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu visos enerģijas nesējos un galu galā arī rentablu enerģētikas pārkārtošanu;

32. uzsver atjaunojamo energoresursu būtisko nozīmi pārejā uz neto nulles SEG emisijām, jo šobrīd enerģija rada 75 % Eiropas SEG emisiju;

33. aicina izveidot augstas energoefektivitātes atjaunojamo energoresursu energosistēmu; prasa Komisijai un dalībvalstīm veikt visus nepieciešamos pasākumus šajā jomā, jo šī nozare ietekmēs pārējās ekonomikas nozares; uzsver, ka visi risinājumi ir paredzēti tam, lai ne vēlāk kā līdz 2050. gadam pilnībā dekarbonizētu enerģētikas nozari, krasi samazinātu fosilā kurināmā izmantošanu un būtiski palielinātu atjaunojamās enerģijas daļu;

34. uzsver energoefektivitātes sniegto ieguvumu apgādes drošības, ekonomikas konkurētspējas, vides aizsardzības, enerģijas rēķinu samazināšanas un mājokļu kvalitātes uzlabošanas jomā; apstiprina energoefektivitātes svarīgo lomu uzņēmējdarbības iespēju un nodarbinātības radīšanā, kā arī tās sniegtos vispārējos un reģionālos ieguvumus; šajā sakarā atgādina ieviesto Pārvaldības regulas principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” un to, ka tā piemērošana būtu pilnībā jāizmanto visā enerģijas ķēdē un jāuzskata par pamatu jebkurai virzībai uz 2050. gada neto nulles emisiju mērķrādītāju;

35. uzsver, ka ir jānodrošina turpmāka Eiropas energotirgus integrācija, lai visefektīvākajā veidā panāktu enerģētikas nozares dekarbonizāciju, veicinātu investīcijas, ar kurām visvairāk sekmēt atjaunojamās enerģijas ražošanu, un stimulētu iedzīvotāju aktīvu līdzdalību nolūkā paātrināt enerģētikas pārkārtošanu virzībā uz oglekļa ziņā neitrālu un ilgtspējīgu ekonomiku, vienlaikus samazinot enerģētisko nabadzību; uzskata, ka ir svarīgi paaugstināt dalībvalstu savstarpējās savienojamības līmeni un veicināt vairāk pārrobežu atbalsta shēmu;

36. norāda, ka ES būvniecības sektors pašlaik veido 40 % no Eiropas enerģijas galapatēriņa un 36 % no CO2 emisijām[5]; aicina atraisīt šī sektora potenciālu enerģijas taupīšanai un oglekļa pēdas samazināšanai saskaņā ar Ēku energoefektivitātes direktīvā[6] nosprausto mērķi līdz 2050. gadam izveidot ļoti efektīvu un dekarbonizētu ēku fondu; uzsver, ka ēku energopatēriņa efektivitātes uzlabošanai ir ievērojams potenciāls vēl vairāk samazināt Eiropas SEG emisijas; turklāt uzskata, ka mērķa par zema energopatēriņa ēkām, kas pilnībā nodrošinātas ar atjaunojamo enerģiju, sasniegšana ir nepieciešamais priekšnoteikums, lai izpildītu Parīzes nolīgumu un ES programmu izaugsmei, vietējām darbvietām un iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai visā Eiropā;

37. aicina visus valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes līmeņus ieviest pasākumus, kas mudinātu iedzīvotājus piedalīties enerģētikas pārkārtošanā un veicinātu paraugprakšu apmaiņu;

Rūpniecības politika

38. uzskata, ka ekonomiskā labklājība, globālā rūpniecības konkurētspēja un vērienīgi pasākumi klimata jomā ir savstarpēji stiprinoši;

39. atgādina, ka pāreja uz SEG neto nulles emisiju ekonomiku ir gan izaicinājums, gan jauna iespēja Eiropas Savienībai un ka būs jāveic investīcijas inovācijai rūpniecībā, tostarp digitālajās tehnoloģijās, un tīrā tehnoloģijā, lai stimulētu ilgtspējīgu izaugsmi, stiprinātu konkurētspēju pasaules līmenī, paaugstinātu nākotnes prasmes un radītu miljoniem kvalitatīvu darbavietu, piemēram, augošajā aprites ekonomikā un bioekonomikā un nulles emisiju transporta nozarē;

40. uzsver energoietilpīgo nozaru nozīmi ES ilgtermiņa SEG emisiju samazinājumu sasniegšanā; uzskata — lai saglabātu ES vadošo lomu rūpniecībā un rūpniecisko ražošanu ES ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, saglabājot Eiropas rūpniecības nozaru konkurētspēju un novēršot oglekļa un investīciju pārvirzes risku, ir nepieciešami pārdomāti un mērķtiecīgi politikas satvari; aicina Komisiju nākt klajā ar jaunu un integrētu ES rūpniecības klimata stratēģiju energoietilpīgām nozarēm, lai atbalstītu smagās rūpniecības pāreju uz konkurētspējīgu neto nulles emisiju ražošanu;

41. aicina Komisiju izstrādāt rūpniecības stratēģiju ar pasākumiem, kas ļauj Eiropas rūpniecībai globālā mērogā konkurēt vienlīdzīgos konkurences apstākļos; uzskata, ka Komisijai šīs politikas ietvaros būtu jāizvērtē papildu pasākumu efektivitāte un saderība ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem, lai aizsargātu nozares, kuras pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes riskam attiecībā uz tādu ražojumu importu, kas aizstātu, pielāgotu vai papildinātu jebkādus pašreizējos oglekļa emisiju pārvirzes pasākumus;

42. uzsver, ka rūpniecisko procesu radīto emisiju problēma ir jārisina daudz plašākā mērogā; norāda, ka saskaņā ar IPCC 1,5 °C īpašo ziņojumu 2050. gadā CO2 emisijām rūpniecības sektorā jābūt par 65–90 % zemākām un ka šādu samazinājumu iespējams panākt tikai ar jauno un esošo tehnoloģiju kombināciju, ietverot arī CCU un CCS;

43. atgādina, ka, kļūstot par daļu no pirmās lielās ekonomikas, kuras mērķis ir nodrošināt klimatneitralitāti, Eiropas uzņēmumi varētu gūt “iniciatora” priekšrocības starptautiskajos tirgos un kļūt par pasaules līderiem ilgtspējīgā un resursefektīvā ražošanā; uzsver, ka novēlota vai nepietiekama rīcība neto nulles SEG emisiju nodrošināšanā līdz ne vēlāk kā 2050. gadam radīs ekoloģiski, ekonomiski un sociāli nepamatojamas izmaksas un būtiski kavēs Eiropas rūpniecības nozares konkurētspēju nākotnē;

44. turklāt uzskata, ka ES ir jāizveido spēcīgas vērtību ķēdes novatoriskiem mazoglekļa produktiem un tehnoloģijām;

Citu nozaru ieguldījumi

45. norāda, ka šī stratēģija apstiprina, ka transporta nozarē joprojām pieaug SEG emisijas un ka ar īstenoto politiku nepietiks, lai transporta nozari dekarbonizētu līdz 2050. gadam; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt transporta veida maiņu no gaisa transporta uz dzelzceļu, kā arī pāriet uz sabiedriskā transporta izmantošanu un kopīgu mobilitāti; norāda, ka autotransports rada aptuveni vienu piekto daļu ES kopējo oglekļa dioksīda emisiju; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju veikt izšķirošus pasākumus, lai visās dalībvalstīs patērētājiem būtu pieejami neto nulles un mazemisiju transportlīdzekļi, vienlaikus izvairoties no vecu, ļoti piesārņojošu transportlīdzekļu izmantošanas pieauguma dalībvalstīs ar zemiem ienākumiem; uzsver arī viedo tehnoloģiju, piemēram, viedās uzlādes infrastruktūras, nozīmi sinerģiju veidošanā starp transporta elektrifikāciju un atjaunojamo energoavotu izmantošanu;

46. uzsver — lai kopumā panāktu ES ekonomikas klimatneitralitāti, savs ieguldījums jāsniedz visām nozarēm, tostarp starptautiskajai aviācijai un kuģniecībai; norāda, ka Komisijas veiktā analīze liecina, ka pašreizējie starptautiskie mērķi un pasākumi, kurus attiecīgi noteikusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija (IMO) un Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija (ICAO), pat ja tie tiks pilnībā īstenoti, nerada nepieciešamo emisiju samazinājumu, un ka ir nepieciešama būtiska turpmākā rīcība, kas atbilst visu ekonomikas jomu noteiktajam mērķim — neto nulles līmeņa emisijām; uzsver, ka šajās nozarēs ir jāveic investīcijas oglekļa emisijas neradošās un mazoglekļa tehnoloģijās un kurināmajā; aicina Komisiju ieviest praksē principu “piesārņotājs maksā” šajās nozarēs, sevišķi attiecībā uz aviācijas degvielas aplikšanu ar nodokli un aviācijas biļešu cenām; atgādina, ka prognozes par starptautiskās kuģniecības radītajām SEG emisijām liecina, ka līdz 2050. gadam tās varētu pieaugt pat par 250 %; atzinīgi vērtē to, ka starptautiskā kuģniecības nozare pati sev ir noteikusi absolūtu SEG emisiju samazināšanas mērķi; ar bažām norāda uz progresa trūkumu šā mērķa iekļaušanā īstermiņa un vidēja termiņa pasākumos un citās konkrētās darbībās;

47. norāda, ka aptuveni 60 % no pasaules metāna emisijām rada tādi avoti kā lauksaimniecība, atkritumu poligoni un notekūdeņi, kā arī fosilā kurināmā ražošana un transportēšana pa cauruļvadiem; atgādina, ka metāns ir ļoti agresīva SEG ar 100 gadu sasilšanas potenciālu, kas ir 28 reizes vairāk nekā CO2[7], un ka metāna emisiju samazināšana var būtiski ietekmēt piezemes ozona koncentrācijas samazinājumu, kā arī tās negatīvo ietekmi uz gaisa kvalitāti un cilvēku veselību; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu samazināt metāna emisijas attiecīgajās nozarēs, kas varētu vēl vairāk samazināt ozona koncentrāciju ES, un nodomu veicināt metāna emisiju samazināšanu starptautiskā mērogā;

48. atkārtoti aicina Komisiju pēc iespējas drīz izpētīt politikas iespējas ātri risināt metāna emisiju jautājumu kā daļu no Savienības stratēģiskā plāna metāna emisijām un šajā nolūkā iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei tiesību aktu priekšlikumus; uzsver, ka 2050. gadā galvenokārt metāna un slāpekļa oksīda emisiju dēļ lauksaimniecība kļūs par vienu no galvenajiem atlikušajiem ES SEG emisiju avotiem; uzsver lauksaimniecības nozares potenciālu risināt klimata pārmaiņu radītās problēmas, piemēram, ieviešot ekoloģiskas un tehnoloģiskas inovācijas, kā arī nodrošinot oglekļa uzglabāšanu augsnē;

49. aicina kopējo lauksaimniecības politiku veidot tādu, kas sniedz ieguldījumu SEG emisiju samazināšanā atbildīti pārejai uz klimata ziņā neitrālu ekonomiku; aicina Komisiju nodrošināt, ka lauksaimniecības politika, īpaši ES un valstu fondi, ir saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem;

50. uzskata, ka ilgtermiņa stratēģijā pienācīga uzmanība nav pievērsta primārajām ražošanas nozarēm un ka mežsaimniecības un lauksaimniecības nozares un tajās iesaistītie cilvēki saskaras ar nesamērīgi lielāku klimata pārmaiņu negatīvas ietekmes risku; iesaka stratēģijā skaidri norādīt, kādā virzienā šīm nozarēm jāattīstās, lai palielinātu to noturību, uzlabotu risku novēršanu un uzturētu ekosistēmas un ekosistēmu pakalpojumus, no kuriem ir atkarīga ekonomika;

51. uzsver, ka ir svarīgi racionalizēt lauksaimniecības modeļus, kas atbalsta lauksaimniecības sistēmas, kuras ir noturīgas pret ekstremāliem laikapstākļiem un kaitēkļu invāzijām un veicina labāku oglekļa piesaisti augsnē, ūdens saglabāšanu un agrobioloģisko daudzveidību;

52. uzsver, ka augsnē tiek uzglabāts vairāk oglekļa nekā biosfērā un atmosfērā kopā; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi apturēt augsnes degradāciju ES un nodrošināt kopēju ES rīcību, lai saglabātu un uzlabotu augsnes kvalitāti un tās spēju uzglabāt oglekli;

53. pauž nožēlu par to, ka Komisijas stratēģijā nav izmantota iespēja pastiprināt ES rīcību attiecībā uz fluorētajām SEG; uzsver, ka fluorogļūdeņraža (HFC) nelegālās tirdzniecības novēršana, pieņemot HFC licencēšanas sistēmu, HFC izmantošanas aizliegšana nozarēs, kurās tas vairs nav vajadzīgs, kā arī HFC kvotu piešķiršana vairāksolīšanā un F-gāzu regulas[8] pilnīga īstenošana, aizliedzot jebkādu SF6 nevajadzīgu izmantošanu, nodrošina acīmredzamu iespēju palīdzēt Eiropas Savienībai izpildīt Parīzes nolīguma mērķus;

54. uzsver, ka klimata mērķi ir jāintegrē visās ES politikās, tostarp tirdzniecības politikā; mudina Komisiju nodrošināt, ka visi ES parakstītie tirdzniecības nolīgumi ir pilnībā saderīgi ar Parīzes nolīgumu, jo tas ne tikai uzlabotu globālo rīcību klimata pārmaiņu jomā, bet arī nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus attiecīgajām nozarēm;

Mežu klimata potenciāla maksimāla palielināšana ilgtspējīgas bioekonomikas kontekstā

55. atbalsta aktīvu un ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu valstu līmenī, kā arī konkrētus paņēmienus, lai stimulētu efektīvu un ilgtspējīgu ES bioekonomiku, ņemot vērā mežu būtisko potenciālu palīdzēt stiprināt Eiropas centienus klimata jomā (izmantojot piesaisti, uzglabāšanu un aizstāšanas ietekmi) un līdz 2050. gadam sasniegt nulles emisiju mērķi; atzīst nepieciešamību līdz 2020. gadam pielāgoties klimata pārmaiņām un apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju ES, kā arī nepieciešamību izstrādāt uz faktiem balstītu politiku, kas palīdz īstenot un finansēt ES bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumus;

56. uzsver nepieciešamību padarīt mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu komerciāli konkurētspējīgāku un atbalstīt praktiskus pasākumus, kuriem ir ievērojama uzglabāšanas un piesaistes ietekme, piemēram, koksnes izmantošanu kā materiālu būvniecībā gan pilsētās, gan lauku apvidos, aizstājot fosilo kurināmo ar koksnes produktiem un veicinot labāku ūdens saglabāšanu;

57. atzīst nozīmīgo, bet tomēr ierobežoto potenciālu attiecībā uz apmežošanu Eiropā; tādēļ uzskata, ka apmežošanas iniciatīvas ir jāpapildina ar konkrētām iniciatīvām un stimuliem, kuru mērķis ir uzlabot piesaistes potenciālu, vienlaikus nodrošinot un uzlabojot esošo meža zemju veselību, lai tādējādi nodrošinātu ieguvumus gan klimata, gan ilgtspējīgas bioekonomikas un bioloģiskās daudzveidības jomā; tāpēc atbalsta pamestas un mazproduktīvas lauksaimniecības zemes apmežošanu, agromežsaimniecību un mežu teritoriju pārveides par citiem zemes izmantojumiem ierobežošanu;

58. norāda, ka ES rīcība un politika ietekmē arī dabiskos piesaistītājus, zemi un mežus ārpus Eiropas un ka ES neto emisiju nulles līmeņa stratēģijai būtu jānodrošina, ka ES rīcībai nav kaitīgas ietekmes uz klimatu trešās valstīs; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt stingrus starptautiskus noteikumus, kas atbilst Parīzes noteikumu kopumam, īpaši Parīzes nolīguma 6. pantam, lai novērstu nepilnības tādu apmežošanas pasākumu uzskaitē un divkāršā uzskaitē, kas varētu mazināt pasaules mēroga centienus klimata jomā;

59. uzsver, ka ir nepieciešams maksimāli aizsargāt un atjaunot mitrājus kā dabiskus oglekļa piesaistītājus;

60. uzsver, cik liela nozīme ir ilgmūžīgiem nocirstas koksnes produktiem un to lomai zemes izmantojuma, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (LULUCF) nozarē līdz 2030. gadam; uzsver, ka nākotnes satvarā būtu jāņem vērā ne tikai apsaimniekota meža un apmežotas zemes, bet arī šo produktu, tostarp no lauksaimniecības zemēm iegūto produktu, ieguldījums;

Pētniecība un inovācija

61. uzsver, ka ir jāizstrādā saskanīga un stratēģiska Eiropas pētniecības un inovācijas programma, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, kā panākt SEG neto nulles emisijas ekonomiku, kā arī uzsver, ka Savienības un valstu pētniecības un inovācijas programmas ir ārkārtīgi svarīgas, lai atbalstītu Eiropas Savienības vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām;

62. uzskata, ka klimata aspektu integrēšana ir pienācīgi jāiekļauj pētniecības un inovācijas programmu sagatavošanā un īstenošanā;

63. uzskata, ka nākamo divdesmit gadu laikā būs vajadzīgas ievērojamas pūles pētniecības un inovācijas jomā, lai nodrošinātu mazemisiju un nulles līmeņa oglekļa emisiju risinājumu pieejamību visiem, padarītu tos sociāli un ekonomiski dzīvotspējīgus un radītu jaunus risinājumus SEG neto nulles emisiju ekonomikas izveidošanai;

64. uzsver tā nostāju, ka programmai “Apvārsnis Eiropa” vajadzības gadījumā kā daļu no Savienības vispārējā klimata pasākumu integrēšanas mērķa ir jāiegulda vismaz 35 % no saviem izdevumiem klimata mērķu sasniegšanas atbalstam;

Finansējums

65. prasa ātri ieviest ES ETS inovācijas fondu un pirmo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus izsludināt 2019. gadā, lai veicinātu investīcijas revolucionāru mazoglekļa rūpniecisko tehnoloģiju demonstrēšanā plašā nozaru kontekstā, ne tikai elektroenerģijas ražošanā, bet arī centralizētās siltumapgādes un rūpnieciskajos procesos; prasa daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un tās programmas pilnībā saskaņot ar Parīzes nolīgumu;

66. uzskata — lai Savienība ne vēlāk kā līdz 2050. gadam sasniegtu nulles līmeņa emisijas, ir jāmobilizē būtiskas privātās investīcijas; uzskata, ka tam būs nepieciešama ilgtermiņa plānošana un regulējuma stabilitāte un paredzamība investoriem un attiecīgi tas būs pienācīgi jāņem vērā turpmākajā ES regulējumā; tādēļ uzsver, ka par prioritāti būtu jānosaka 2018. gada martā pieņemtā ilgtspējīga finanšu rīcības plāna īstenošana, tostarp banku kapitāla prasību kalibrēšana un piesardzīga attieksme pret augsta oglekļa satura aktīviem, piesardzības noteikumi apdrošināšanas sabiedrībām un institucionālo investoru un aktīvu pārvaldītāju pienākumu atjaunināšana;

67. uzskata, ka 2021.–2027. gada DFS pirms pieņemšanas būtu jāizvērtē, ņemot vērā mērķi līdz 2050. gadam sasniegt klimata ziņā neitrālu ekonomiku, un ka ir jāizveido standarta tests, lai nodrošinātu, ka ES budžetā paredzētie izdevumi ir atbilstīgi attiecībā uz klimata aspektu;

68. pauž nožēlu par to, ka fosilā kurināmā subsīdijas joprojām palielinās un sasniedz aptuveni 55 miljardus EUR gadā; prasa ES un dalībvalstīm[9] nekavējoties pakāpeniski atcelt visas Eiropas un valstu fosilā kurināmā subsīdijas;

69. uzsver, ka ir svarīgi izveidot taisnīgas pārejas fondu, jo īpaši reģioniem, ko visvairāk skārusi dekarbonizācija, piemēram, ogļu ieguves reģioniem, to apvienojot ar vispārējas uzmanības pievēršanu pašreizējā klimata politikas finansējuma sociālajai ietekmei; šajā sakarā uzsver, ka ilgtermiņa stratēģijai ir vajadzīgs plašs sabiedrības atbalsts, ņemot vērā pārmaiņas, kas nepieciešamas dažās nozarēs;

Patērētāju un aprites ekonomikas loma

70. uzsver paradumu maiņas būtisko ietekmi, lai panāktu SEG emisiju samazinājumu, tostarp visā pārtikas ražošanas sistēmā, transporta nozarē, bet jo īpaši aviācijas nozarē; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk izpētīt politikas iespējas veicināt paradumu maiņu, tostarp ar vides nodokļiem; uzsver, ka paradumu maiņas veicināšanai būtiska nozīme ir augšupējām iniciatīvām, piemēram, Pilsētas mēru paktam;

71. norāda, ka ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas statistikas dati liecina, ka kopš 1990. gadiem kopējais gaļas un dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš uz vienu iedzīvotāju ES-28 ir samazinājies un ka, atbalstot šo pastāvīgo tendenci apvienojumā ar tehniskiem, piegādes puses īstenotiem ietekmes mazināšanas pasākumiem, varētu ievērojami samazināt lauksaimnieciskās ražošanas radītās emisijas;

72. uzsver, ka ir svarīgi, lai ES īstenotu ne tikai enerģijas aizstāšanu, bet arī produktu/materiālu aizstāšanu, t. i., aizstātu produktus un materiālus, ko ražo no fosilajiem resursiem vai kuru ražošanas procesā rodas augstas emisijas, ar produktiem, ko ražo no atjaunojamiem resursiem;

73. uzsver, ka ļoti liela daļa no energopatēriņa un tādējādi arī SEG emisijām ir tieši saistīta ar resursu iegūšanu, pārstrādi, transportēšanu, pārveidi, izmantošanu un likvidēšanu; uzsver, ka katrā resursu pārvaldības ķēdes posmā var ļoti būtiski ietaupīt līdzekļus; tāpēc uzsver, ka resursu produktivitātes palielināšana, uzlabojot efektivitāti un samazinot resursu izšķērdēšanu, izmantojot tādus pasākumus kā, piemēram, atkārtota izmantošana, reciklēšana un atjaunošana, var ievērojami samazināt gan resursu patēriņu, gan SEG emisijas, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un radot uzņēmējdarbības iespējas un darbvietas; uzsver aprites ekonomikas pasākumu rentabilitāti; uzsver, ka uzlabota resursu izmantošanas efektivitāte un aprites ekonomikas pieejas, kā arī aprites ekonomikas ražojumu dizains palīdzēs īstenot ražošanas un patēriņa modeļu maiņu un samazināt atkritumu apjomu;

74. uzsver ražojumu politikas, piemēram, videi draudzīga valsts iepirkuma un ekodizaina, nozīmību; uzsver, ka Ekodizaina direktīva[10] ir sniegusi būtisku ieguldījumu ES klimata mērķu sasniegšanā, ik gadu samazinot SEG emisijas par 320 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta, un ka tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam šīs direktīvas darbības rezultātā ES patērētāji kopumā varētu ietaupīt līdz 112 miljardiem EUR, vai ik gadu aptuveni 490 EUR gadā katrā mājsaimniecībā; uzsver nepieciešamību ES ekodizaina standartu ietvaros noteikt prasības aprites ekonomikai, kā arī paplašināt pašreizējo ekodizaina metodiku, iekļaujot tajā citas ražojumu kategorijas papildus ar enerģiju saistītiem ražojumiem;

ES un globāla mēroga rīcība klimata jomā

75. uzsver, cik svarīgas ir pastiprinātas iniciatīvas un pastāvīgs dialogs attiecīgos starptautiskos forumos un iedarbīga klimata diplomātija ar mērķi veicināt līdzīgus politiskos lēmumus, kas palielinātu klimata mērķu vērienīgumu citos reģionos un trešās valstīs; prasa ES palielināt savu finansējumu klimata jomā un aktīvi mudināt dalībvalstis palielināt to klimata atbalstu (attīstības palīdzību, nevis aizdevumus) trešām valstīm, kam būtu jānāk papildus aizjūras attīstības palīdzībai un ko nevajadzētu divkārši uzskaitīt gan kā attīstības, gan kā klimata jomas finansējuma atbalstu;

76. pauž nožēlu, ka daudz citas svarīgas ekonomikas vēl nestrādā pie 2050. gada stratēģijām; tāpēc aicina Padomi un Komisiju stiprināt diplomātiju klimata jomā un veikt citus atbilstīgus pasākumus, lai mudinātu citas lielās tautsaimniecības iesaistīties Parīzes nolīgumā noteikto ilgtermiņa mērķu īstenošanā;

77. uzsver spēcīgas ES klimata un enerģētikas diplomātijas un vadošās lomas nozīmi globālas un daudzpusējas sadarbības un centienu stiprināšanā cīņā pret klimata pārmaiņām un par ilgtspējīgu attīstību; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt kopējas sistēmas un darbības ANO forumos;

78. uzsver, ka ANO klimata pārmaiņu samits 2019. gada septembrī būtu ideāls brīdis valstu vadītājiem paziņot par vērienīgākiem NND; uzskata, ka ES būtu ļoti savlaicīgi jāpieņem nostāja par sava NND atjaunināšanu, lai ES ierastos šajā samitā labi sagatavota un ciešā sadarbībā ar pušu starptautisku koalīciju nolūkā atbalstīt vērienīgākus centienus klimata jomā;

79. uzsver, cik svarīgi ir stiprināt sadarbspēju starp ES politikas instrumentiem un trešo valstu šādu instrumentu ekvivalentiem, jo īpaši starp oglekļa cenas noteikšanas mehānismiem; aicina Komisiju turpināt un pastiprināt sadarbību un atbalstu oglekļa cenu noteikšanas mehānismu izveidē ārpus Eiropas, lai panāktu lielāku emisiju samazinājumu un vienlīdzīgākus konkurences apstākļus visā pasaulē; uzsver, ka ir svarīgi ieviest vides aizsardzības pasākumus ar mērķi nodrošināt SEG emisiju reālu un papildu samazināšanu; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt stingrus starptautiskus noteikumus saistībā ar Parīzes nolīguma 6. pantu, lai novērstu nepilnības emisiju samazinājuma uzskaitē un nepieļautu divkāršu emisiju samazinājuma uzskaiti;

°

° °

80. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0430.

[2] ANO Vides programma, “Emisiju neatbilstības ziņojums 2018”, 10. lpp.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regula (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (OV L 328, 21.12.2018., 1. lpp.).

[4] http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/563472/IPOL_STU(2015)563472_EN.pdf

[5] https://ec.europa.eu/energy/en/topics/energy-efficiency/buildings

[6] Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīva (ES) 2018/844, ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti (OV L 156, 19.6.2018., 75. lpp.).

[7] Van Dingenen, R., Crippa, M., Maenhout, G., Guizzardi, D., Dentener, F., Global trends of methane emissions and their impacts on ozone concentrations, EUR 29394 EN, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2018, ISBN 978-92-79-96550-0, doi:10.2760/820175, JRC113210.

[8] Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regula (ES) Nr. 517/2014 par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 842/2006 (OV L 150, 20.5.2014., 195. lpp.).

[9] “Enerģijas cenas un izmaksas Eiropā”, COM(2019)0001, 10. lpp.

[10] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīva 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.).

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 14. martsJuridisks paziņojums