Procedūra : 2019/2582(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0201/2019

Iesniegtie teksti :

B8-0201/2019

Debates :

Balsojumi :

PV 14/03/2019 - 11.15
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


<Date>{11/03/2019}11.3.2019</Date>
<NoDocSe>B8-0201/2019</NoDocSe>
PDF 197kWORD 53k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem</TitreSuite>

<TitreRecueil>iesniegts saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu,</TitreRecueil>


<Titre>par klimata pārmaiņām – stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku</Titre>

<DocRef>(2019/2582(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Jadwiga Wiśniewska, Zdzisław Krasnodębski</Depute>

<Commission>{ECR}ECR grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>


B8-0201/2019

Eiropas Parlamenta rezolūcija par klimata pārmaiņām – stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku

(2019/2582(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. novembra paziņojumu “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” (COM(2018)0773),

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

 ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21, UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP21) un Pušu konferences 11. sesiju, kas vienlaikus ir Kioto protokola pušu sanāksme (CMP11) un kas notika Parīzē (Francijā) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

 ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 24. sesiju (COP24), Kioto protokola pušu 14. sanāksmi (CMP14), un kā Parīzes nolīguma pušu sanāksmi rīkoto Pušu konferences pirmās sesijas trešo daļu (CMA1.3), kas notika Katovicē, Polijā no 2018. gada 2. līdz 14. decembrim,

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

 ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par ANO 2018. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP24) Katovicē (Polijā)[1],

 ņemot vērā Padomes 2018. gada 22. marta secinājumus,

 ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašo ziņojumu “Globālā sasilšana 1,5 C robežās”, tā piekto novērtējuma ziņojumu (AR5) un tā kopsavilkuma ziņojumu,

 ņemot vērā ANO Vides programmas ziņojuma par emisiju apjoma atšķirībām devīto izdevumu, kas pieņemts 2018. gada 27. novembrī,

 ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A. tā kā Katovices COP24 rezultātā tika pieņemts Katovices noteikumu kopums, kas vieš juridisku skaidrību par to, kā īstenot Parīzes nolīgumu;

B.  tā kā trīs gadus pēc Parīzes nolīguma vēsturiskās noslēgšanas Francijas galvaspilsētā notika spēcīgi sociālie nemieri, kas ir saistīti ar klimata politiku; tā kā tas pierāda, ka sociālās jomas noteikumi ir būtiski, lai ierobežotu jebkādas klimata jomas tiesību aktu radītās negatīvās ekonomiskās sekas; tā kā Katovices noteikumu kopums ir uzskatāms par mēģinājumu veidot tādu klimata politiku, kas neatstātu nevienu novārtā;

C.  tā kā ES rada mazāk nekā 10 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām un nevar sasniegt Parīzes nolīguma mērķus viena pati; tā kā šo mērķu sasniegšanu var nodrošināt tikai pasaules mēroga rīcība, kurā ir iesaistītas pasaules lielākās ekonomikas;

D. tā kā Parīzes nolīgums bija iespējams tikai pēc tam, kad puses atteicās no pilnīgas dekarbonizācijas koncepcijas, tā vietā atbalstot emisiju un oglekļa piesaistītājsistēmu līdzsvaru (neto nulles emisijas);

E. tā kā līdztekus ES SEG samazināšanas ilgtermiņa stratēģijai vienmēr vajadzētu būt stratēģijai, kuras mērķis ir palīdzēt tiem reģioniem, kurus šī problēma ietekmē visvairāk, jo īpaši ogļu ieguves reģioniem, veikt taisnīgu pāreju, kas palīdzētu saglabāt nodarbinātību šajos reģionos un gūt sabiedrības atbalstu klimata politikai;

F. tā kā ES SEG emisiju samazināšanas ilgtermiņa politikā būtu jāņem vērā dalībvalstu infrastruktūru atšķirīgās iespējas,

1. uzsver, ka Eiropas iedzīvotāji jau tagad tiešā veidā saskaras ar klimata pārmaiņu ietekmi; uzsver, ka Eiropas Vides aģentūras aplēses liecina — ekstrēmie meteoroloģiskie un ar klimatu saistītie apstākļi no 2010. līdz 2016. gadam Savienībai katru gadu vidēji ir radījuši zaudējumus aptuveni 12,8 miljardu EUR apmērā;

2. norāda, ka IPCC īpašajā ziņojumā par 1,5°C ir teikts — lai ierobežotu globālo sasilšanu līdz 1,5°C, nepārsniedzot vai tikai nedaudz pārsniedzot šo robežu, būtu vajadzīgas straujas un tālejošas enerģētikas, zemes, pilsētu un infrastruktūras (tostarp transporta un ēku infrastruktūra), kā arī rūpniecības sistēmu pārmaiņas vēl nebijušā mērogā, un tas nozīmē padziļinātus emisiju samazināšanas pasākumus visās nozarēs, plašu seku mazināšanas risinājumu klāstu un būtiski lielāku ieguldījumu apjomu šajos risinājumos;

3. norāda uz ANO Vides programmas 2018. gada Emisiju neatbilstības ziņojumā konstatēto, ka pašreizējie beznosacījumu nacionāli noteiktie devumi (NND) būtiski pārsniedz Parīzes nolīgumā noteikto temperatūras pieauguma robežu, kas ir krietni zemāka par 2°C, un ar tiem līdz 2100. gadam temperatūras pieaugums sasniegs 3,2°C[2]; uzsver, ka visām UNFCCC pusēm ir, cik vien iespējams ātri, jāpalielina savu klimata saistību apjoms;

4. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ilgtermiņa stratēģiju “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku”, kurā ir uzsvērtas iespējas un problēmas, ko Eiropas iedzīvotājiem un Eiropas ekonomikai sniedz pāreja uz siltumnīcefekta gāzu (SEG) neto nulles emisiju ekonomiku, un ir noteikts pamats plašām debatēm, iesaistot ES iestādes, valstu parlamentus, uzņēmējdarbības sektoru, nevalstiskās organizācijas, pilsētas un kopienas, kā arī iedzīvotājus; aicina Padomi vienoties par rentablu virzību ceļā uz līdzsvaru starp emisijām un piesaistītājsistēmām saskaņā ar Parīzes nolīgumu, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās spējas;

Risinājumi Eiropas gadsimta vidus nulles emisiju stratēģijai

5. konstatē, ka ilgtermiņa stratēģijā ir izklāstīti astoņi Savienības ekonomiskās, tehnoloģiskās un sociālās transformācijas risinājumi, kas ir nepieciešami, lai sasniegtu Parīzes nolīguma temperatūras ilgtermiņa mērķi; norāda, ka tikai divi no šiem risinājumiem ļautu Savienībai sasniegt SEG neto nulles emisijas līdz 2050. gadam; uzsver, ka tādēļ ir nepieciešama ātra rīcība un ievērojams darbs visos līmeņos — no vietējā un reģionālā līdz valsts un Eiropas līmenim un visu nevalstiskā sektora dalībnieku iesaistīšana; atzīst, ka reģionāli un vietēji noteikti devumi varētu būt svarīgi instrumenti emisiju samazinājuma neatbilstības novēršanā; atgādina par dalībvalstu pienākumu pieņemt valsts ilgtermiņa stratēģijas, kā noteikts Pārvaldības regulā[3], kurai ir jākļūst par ES rīcības mērauklu; uzsver, cik nozīmīga ir tehnoloģiju ziņā neitrāla pieeja SEG emisiju samazināšanai saskaņā ar Parīzes nolīgumu;

6. atgādina, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm ir sagaidāms, ka ES IKP palielināsies drīzāk saskaņā ar nulles emisiju scenārijiem, nevis scenārijiem, kuros ir paredzēti mazāki emisiju samazinājumi, un ka abos gadījumos dalībvalstu atšķirību dēļ, citstarp attiecībā uz IKP uz vienu iedzīvotāju, un oglekļa emisiju intensitātes atšķirību dēļ dažādās valstu energoresursu struktūrās, to iedarbības sadalījums ES ir nevienmērīgs;

7. ar bažām norāda, ka ES atkarība no enerģijas importa pašlaik ir aptuveni 55 %; uzsver, ka neto nulles emisiju scenārija gadījumā tā samazinātos līdz 20 %, kas pozitīvi ietekmētu ES tirdzniecības bilanci un ģeopolitisko stāvokli;

8. norāda, ka neto nulles emisiju sasniegšanas risinājumi paredz izmantot vairākas oglekļa atdalīšanas tehnoloģijas, tostarp, oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu vai arī tiešu uztveršanu no gaisa — minētie paņēmieni vēl netiek izmantoti plašā mērogā; tomēr uzskata, ka ES neto nulles līmeņa stratēģijā par prioritāti būtu jānosaka tieša emisiju samazināšana un pasākumi, kurus veic, lai saglabātu un uzlabotu ES dabiskās piesaistītājsistēmas un uzkrājsistēmas, un ka oglekļa atdalīšanas tehnoloģijas vajadzētu izmantot tikai gadījumos, kad nav pieejamas tiešas emisiju samazināšanas iespējas;

9. uzsver, ka līdz brīdim, kad tiks pierādīta šo tehnoloģiju izmantošanas iespējamība, jebkuri risinājumi virzībā uz 2050. gadu vai pēc tam uz gadsimta otro pusi būtu jāpamato ar galveno pārejas tehnoloģiju komerciālo pieejamību, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās sākuma iespējas un atbalstot taisnīgu pāreju oglekļietilpīgākajos reģionos un samazinot emisijas visās nozarēs, kuras rada emisijas;

Klimata pārmaiņu un taisnīgas pārejas sociālie aspekti

10. atzinīgi vērtē Komisija apgalvojumu, ka neto nulles līmeņa emisijas ir iespējamas bez darbvietu neto zaudēšanas, un pozitīvi vērtē detalizēto vērtējumu par energoietilpīgās nozarēs īstenotu pāreju; uzsver — ja ar pienācīgu atbalstu tiks nodrošināts pienācīgs atbalsts vismazāk aizsargātajiem reģioniem, nozarēm un iedzīvotājiem, taisnīga pāreja uz nulles līmeņa SEG emisijām var radīt Savienības darbvietu neto pieaugumu; tādēļ uzskata, ka Komisijai ES prasmju panorāmas ietvaros būtu jāizstrādā atjaunots prasmju audits, ņemot vērā reģionālos datus par prasmēm, kas ir vajadzīgas klimata ziņā neitrālai Eiropai, lai atbalstītu visneaizsargātākos reģionus, nozares un cilvēkus, tiem pārkvalificējoties uz nākotnē nodrošinātām augstas kvalitātes darbvietām šajos reģionos;

11. uzsver, ka pārejai jābūt taisnīgai visiem sabiedrības slāņiem; norāda, ka tam ir nepieciešama izpratne par taisnīgu pāreju, kas ietver negatīvu un pozitīvu ietekmi, kura ir saistīta ar paātrinātām klimata darbībām, piemēram, darbvietu zaudēšanu un jaunām darba iespējām;

12. uzskata, ka Eiropas pārejai klimata jomā ir jābūt ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgai; uzsver, ka, lai nodrošinātu visu iedzīvotāju politisko atbalstu, ir svarīgi ņemt vērā to, kā tiek sadalīti ar klimatu un dekarbonizācijas politikas jomām saistītie ieguvumi, jo īpaši to, kā šos ieguvumus izjutīs cilvēki ar zemiem ienākumiem; tādēļ uzskata, ka sociālā ietekme būtu pilnībā jāņem vērā visās ES un valstu klimata politikas jomās, lai Eiropā nodrošinātu sociālu un ekoloģisku pārveidi;

13. atkārtoti uzsver, ka zināms elastības līmenis virzībā uz klimatneitrālu ekonomiku, mazinātu sociālās izmaksas, jo īpaši reģionos, kas ir atkarīgi no ogļu ieguves, un veicinātu to pārveidi;

14. atgādina, ka aptuveni 50–125 miljoni Eiropas iedzīvotāju pašlaik ir pakļauti enerģētiskās nabadzības riskam[4]; uzsver, ka enerģētikas pārkārtošana var nesamērīgi ietekmēt cilvēkus ar zemiem ienākumiem un vēl vairāk palielināt enerģētisko nabadzību; atzīst, ka enerģētikas politikā jāiekļauj sociālā dimensija un jānodrošina, ka neviens netiek atstāts novārtā; aicina dalībvalstis veikt tālredzīgus pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgu enerģētikas pāreju un enerģijas pieejamību visiem ES iedzīvotājiem;

15. norāda, ka eiropiešu iesaistīšana ir būtiski svarīga, lai Eiropa sasniegtu SEG emisiju neto nulles līmeni; mudina visus valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes līmeņus ieviest konkrētus pasākumus, lai stimulētu un veicinātu iedzīvotāju līdzdalību pārejā uz dekarbonizētu sabiedrību;

Nozaru ieguldījums

16. uzsver, ka visās ekonomikas nozarēs beigu beigās emisijas būs jāsamazina gandrīz līdz nullei, un visām nozarēm būtu jāpiedalās kopīgajos centienos samazināt emisijas; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt risinājumus, kā panākt klimatneitralitāti visās nozarēs;

17. tomēr norāda — lai izveidotu siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju ekonomiku, būs vajadzīgas ievērojamas papildu investīcijas ES enerģētikas sistēmā un saistītajā infrastruktūrā salīdzinājumā ar pašreizējo pamatscenāriju, proti, no 175 miljardiem EUR līdz 290 miljardiem EUR gadā;

18. uzsver, ka klimatneitrālu ekonomiku var izveidot ar dažādām metodēm, un uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāļauj izvēlēties savus risinājumus pārejai uz SEG emisiju samazinājumu atbilstīgi saviem enerģētikas un klimata jomas stratēģiskajiem plāniem;

19. uzsver energoietilpīgu rūpniecības nozaru nozīmi ES ilgtermiņa SEG emisiju samazinājuma panākšanā; uzskata — lai saglabātu ES vadošo lomu rūpniecībā ar zemu oglekļa dioksīdu un rūpniecisko ražošanu ar zemu oglekļa dioksīdu, saglabājot Eiropas rūpniecības nozaru konkurētspēju un novēršot oglekļa un investīciju pārvirzes risku, ir nepieciešami pārdomāti un mērķtiecīgi politikas satvari; aicina Komisiju nākt klajā ar jaunu un integrētu ES rūpniecības klimata stratēģiju energoietilpīgām nozarēm, lai atbalstītu smagās rūpniecības pāreju uz konkurētspējīgu neto nulles emisiju ražošanu;

20. aicina Komisiju izstrādāt rūpniecības stratēģiju ar pasākumiem, kas ļauj Eiropas rūpniecībai konkurēt globālā mērogā vienlīdzīgos konkurences apstākļos; uzskata, ka Komisijai šīs politikas ietvaros būtu jāizvērtē papildu pasākumu efektivitāte un saderība ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem, lai aizsargātu nozares, kuras ir pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes riskam attiecībā uz tādu ražojumu importu, kas aizstātu, pielāgotu vai papildinātu jebkādus pašreizējos oglekļa emisiju pārvirzes pasākumus;

21. uzsver — ņemot vērā enerģētikas pārejas dažādos sākumpunktus, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas centieni ar mērķi ES līmenī panākt klimatneitralitāti visā ES teritorijā var tikt sadalīti nevienādi;

22. aicina dalībvalstis nekavējoties īstenot tīras enerģijas paketi; atgādina par dalībvalstu kompetenci ES klimata un enerģētikas politikas satvarā pašām lemt par savu energoresursu struktūru;

23. norāda, ka Komisijas 2018. gada ziņojumā par enerģijas cenām un izmaksām Eiropā[5] uzsvērts, ka ES pastāvīgi ir ļoti pakļauta svārstīgām un pieaugošām fosilā kurināmā cenām un ka paredzams, ka elektroenerģijas ražošanas izmaksas nākotnē palielināsies elektroenerģijai, kuras ražošanā izmanto fosilo kurināmo, bet cenas kritīsies atjaunojamajiem energoresursiem; uzsver, ka ES enerģijas importa izmaksas 2017. gadā palielinājās par 26 %, sasniedzot 266 miljardus EUR, galvenokārt naftas cenu pieauguma dēļ; norāda, ka ziņojumā lēsts, ka naftas cenu pieaugumam ir bijusi negatīva ietekme uz ES izaugsmi (-0,4 % no IKP 2017. gadā) un inflāciju (+ 0,6);

24. atgādina, ka 71 % no visas enerģijas izmanto tikai telpu apsildei vien; piekrīt Komisijai, ka energoefektīvas mājas klimata ziņā neitrālajā ES kļūs par normu un nodrošinās labāku veselību un komfortu visiem eiropiešiem;

25. uzsver atjaunojamo energoresursu un citu mazemisiju energoresursu avotu galveno nozīmi pārejā uz neto nulles SEG emisiju ekonomiku, jo patlaban enerģija rada 75 % no Eiropas SEG emisiju apjoma;

26. prasa izveidot augstas energoefektivitātes sistēmu, kuras pamatā būtu zemas emisijas avoti, kas neapdraudētu enerģētisko drošību; prasa Komisijai un dalībvalstīm veikt visus nepieciešamos pasākumus šajā jomā, jo šī nozare ietekmēs visas ekonomikas nozares;

27. atzīst lomu, kas IPCC 1,5 C īpašajā ziņojumā iekļautajā lielākajā 1,5 C scenāriju daļā ir piešķirta oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai (CCS); uzsver, ka ES šajā jomā ir jāizvirza vērienīgāki mērķi; turklāt norāda uz mērķiem, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar energotehnoloģiju stratēģisko (SET) plānu, lai šā gadsimta 20. gados Eiropas enerģētikas un rūpniecības nozarē īstenotu komerciāla mēroga CCS; uzskata, ka rūpnieciskajos procesos arvien plašāk ir jāizmanto videi droša oglekļa uztveršana un izmantošana (CCU) un CCS, tādējādi panākot emisiju neto samazinājumu ar emisijas novēršanu vai CO2 pastāvīgas uzglabāšanas palīdzību;

28. norāda, ka būvniecības, rūpniecības un transporta nozaru elektrifikācijai būs galvenā nozīme šo nozaru radīto emisiju samazināšanā un tādēļ nākotnē būs vajadzīga droša elektroenerģijas apgāde un labāka uzglabāšana;

29. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pāreju no gaisa uz dzelzceļa transportu un uz sabiedrisko transportu un dalīto mobilitāti; norāda, ka autotransports rada aptuveni vienu piektdaļu no ES kopējām oglekļa dioksīda emisijām; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju veikt izšķirošus pasākumus, lai visās dalībvalstīs patērētājiem būtu pieejami nulles un mazemisiju transportlīdzekļi, vienlaikus izvairoties no vecu, ļoti piesārņojošu transportlīdzekļu izmantošanas pieauguma dalībvalstīs ar zemiem ienākumiem; uzsver arī viedo tehnoloģiju, piemēram, viedās uzlādes infrastruktūras, nozīmi sinerģiju veidošanā starp transporta elektrifikāciju un atjaunojamo energoavotu izmantošanu;

30. uzsver, ka ES būtu jāizceļ reģionu, pilsētu un mazpilsētu loma un centieni; aicina Komisiju balstīties uz darbu, ko veic kustība ES Pilsētas mēru pakts, kas pārstāv 200 miljonus Eiropas iedzīvotāju, un ļaut viņiem kļūt par turpmākā pārejas procesa katalizatoru;

Mežu klimata potenciāla maksimāla palielināšana ilgtspējīgas bioekonomikas kontekstā

31. atbalsta aktīvu un ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu valstu līmenī, kā arī konkrētus paņēmienus, lai stimulētu efektīvu un ilgtspējīgu ES bioekonomiku, ņemot vērā mežu būtisko potenciālu palīdzēt stiprināt Eiropas centienus klimata jomā (izmantojot piesaisti, uzglabāšanu un aizstāšanu) un vēlākais līdz 2050. gadam sasniegt nulles emisiju mērķrādītāju; atzīst, ka līdz 2020. gadam ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām un ir jāaptur bioloģiskās daudzveidības izzušana un ekosistēmu pakalpojumu degradācija ES. uzsver nepieciešamību izstrādāt uz pierādījumiem balstītus politikas virzienus, kas palīdzētu īstenot un finansēt ES bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumus;

32. uzsver nepieciešamību padarīt mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu komerciāli konkurētspējīgāku un atbalstīt praktiskus pasākumus, kuriem ir ievērojama uzglabāšanas un piesaistes ietekme, piemēram, koksnes izmantošanu kā materiālu būvniecībā gan pilsētās, gan lauku apvidos, aizstājot fosilo kurināmo ar koksnes produktiem un veicinot labāku ūdens saglabāšanu;

33. iesaka lielu uzmanību veltīt agromežsaimniecībai un tam, ka ļoti reālus ieguvumus (ekoloģijā un bioloģiskajā daudzveidībā) ir iespējams panākt, aktīvi izmantotā lauksaimniecības zemē ļaujot augt arī kokiem un dažādiem augiem;

34. atzīst apmežošanas pozitīvo potenciālu Eiropā; uzskata, ka apmežošanas iniciatīvas ir jāpapildina ar konkrētām iniciatīvām un stimuliem, kuru mērķis ir uzlabot piesaistes potenciālu, vienlaikus nodrošinot un uzlabojot esošo meža zemju veselību, lai tādējādi nodrošinātu ieguvumus gan klimata, gan ilgtspējīgas bioekonomikas un bioloģiskās daudzveidības jomā; tāpēc atbalsta pamestas un mazāk produktīvas lauksaimniecības zemes apmežošanu, agromežsaimniecību un meža teritoriju zemes citādas izmantošanas minimizēšanu;

Finansēšana un pētniecība

35. prasa ātri ieviest ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) inovācijas fondu un pirmo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus izsludināt 2019. gadā, lai veicinātu ieguldījumus revolucionāru mazoglekļa rūpniecisko tehnoloģiju demonstrēšanā plašā nozaru kontekstā — ne tikai elektroenerģijas ražošanā, bet arī centralizētās siltumapgādes un rūpnieciskajos procesos; prasa daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2021.–2027. gadam un tās programmas pilnībā saskaņot ar Parīzes nolīgumu;

36. uzskata — lai Savienība sasniegtu neto nulles līmeņa emisijas, ir jāpiesaista būtiskas privātās investīcijas; uzskata, ka tam būs nepieciešama ilgtermiņa plānošana un tiesiskā regulējuma stabilitāte un paredzamība no ieguldītāju viedokļa un ka šie apsvērumi ir pienācīgi ir jāņem vērā, turpmāk izstrādājot ES noteikumus;

37. uzsver, ka ir svarīgi izveidot taisnīgas pārejas fondu, jo īpaši reģioniem, ko visvairāk ir skārusi dekarbonizācija, piemēram, ogļu ieguves reģioniem, to apvienojot ar vispārējas uzmanības pievēršanu tam, kāda ir pašreizējā klimata finansējuma pasākumu sociālā ietekme; šajā sakarā uzsver, ka ilgtermiņa stratēģijai ir vajadzīgs plašs sabiedrības atbalsts, ņemot vērā pārmaiņas, kas ir nepieciešamas dažās nozarēs;

38. uzsver, ka pētniecības un inovācijas programmu atbalsta sadalījuma ģeogrāfiskajam līdzsvaram dalībvalstu starpā ir būtiska nozīme, lai tās varētu efektīvi iesaistīties klimatneitrālas ekonomikas izveidē;

Patērētāju un aprites ekonomikas loma

39. uzsver, ka ir svarīgi, lai ES īstenotu ne tikai enerģijas aizstāšanu, bet arī produktu/materiālu aizstāšanu, t. i., aizstātu produktus un materiālus, ko ražo no fosilajiem resursiem vai kuru ražošanas procesā rodas augstas emisijas, ar produktiem, ko ražo no atjaunojamiem resursiem;

40. uzsver, ka ļoti liela daļa no energopatēriņa un tādējādi arī SEG emisijām ir tieši saistīta ar resursu iegūšanu, pārstrādi, transportēšanu, pārveidi, izmantošanu un likvidēšanu; uzsver, ka katrā resursu pārvaldības ķēdes posmā var ļoti būtiski ietaupīt līdzekļus; tāpēc uzsver, ka resursu produktivitātes palielināšana, uzlabojot efektivitāti un samazinot resursu izšķērdēšanu ar tādu pasākumu palīdzību kā atkārtota izmantošana, reciklēšana un atjaunošana, var ievērojami samazināt gan resursu patēriņu, gan SEG emisijas, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un radot uzņēmējdarbības iespējas un darbvietas; uzsver aprites ekonomikas pasākumu rentabilitāti; uzsver, ka uzlabota resursu izmantošanas efektivitāte un aprites ekonomikas pieejas, kā arī aprites ekonomikas ražojumu dizains palīdzēs īstenot ražošanas un patēriņa modeļu maiņu un samazināt atkritumu apjomu;

41. uzsver, cik svarīga ir produktu politika, piemēram, zaļā publiskā iepirkuma un ekodizaina politika, kas var būtiski veicināt enerģijas ietaupījumus un samazināt produktu radīto oglekļa pēdu, vienlaikus uzlabojot izmantoto materiālu pēdu un vispārējo ietekmi uz vidi; uzsver nepieciešamību noteikt aprites ekonomikas prasības kā daļu no ES ekodizaina standartiem un attiecināt pašreizējo ekodizaina metodiku ne tikai uz ražojumiem, kas ir saistīti ar enerģiju, bet arī uz citām ražojumu kategorijām;

42. norāda, ka sekmīga pāreja uz klimatneitrālu Eiropu būs atkarīga no iedzīvotāju līdzdalības un saistībām, ko var veicināt ar energoefektivitāti un uz vietas iegūtu atjaunojamo energoresursu enerģiju vai ar tuvējām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām;

43. uzskata, ka ir jāturpina izstrādāt uzticamu modeli, ar ko novērtē patēriņa ietekmi uz klimatu; ņem vērā to, ka, pamatojoties uz esošajiem modeļiem veikta padziļinātā analīze liecina, ka ES centieni samazināt savas ražošanas emisijas zināmā mērā tiek neitralizēti, importējot preces ar lielāku oglekļa dioksīda pēdu;

ES un globāla mēroga rīcība klimata jomā

44. uzsver, ka svarīga nozīme ir plašākām iniciatīvām un ilgstošam dialogam attiecīgajos starptautiskajos forumos, kā arī efektīvai klimata diplomātijai ar mērķi veicināt līdzīgus politikas lēmumus, lai izvirzītu vērienīgākus klimata mērķus citos reģionos un trešās valstīs, jo tikai globāla rīcība var ietekmēt SEG emisiju samazināšanu visā pasaulē;

45. pauž nožēlu par to, ka daudzas citas lielākās ekonomikas vēl nestrādā pie ilgtermiņa stratēģijām un ka citās lielākajās ekonomijās nenotiek gandrīz nekādas diskusijas par NND palielināšanu, lai to pieskaņotu vispārējam mērķim, kas noteikts saskaņā ar Parīzes nolīgumu; tādēļ aicina Padomi un Komisiju pastiprināt diplomātiju klimata jomā un veikt citus atbilstīgus pasākumus, lai mudinātu citas lielākās ekonomikas kopā sasniegt Parīzes nolīgumā noteiktos ilgtermiņa mērķus;

46. uzsver, cik svarīgi ir stiprināt sadarbspēju starp ES politikas instrumentiem un trešo valstu šādu instrumentu ekvivalentiem, jo īpaši starp oglekļa cenas noteikšanas mehānismiem; aicina Komisiju turpināt un pastiprināt sadarbību un atbalstu oglekļa cenu noteikšanas mehānismu izveidē ārpus Eiropas, lai panāktu lielāku emisiju samazinājumu un vienlīdzīgākus konkurences apstākļus visā pasaulē; uzsver, ka ir svarīgi ieviest vides aizsardzības pasākumus ar mērķi nodrošināt siltumnīcefekta gāzu emisiju reālu un papildu samazināšanu; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt stingrus un stabilus starptautiskus noteikumus, lai novērstu nepilnības emisiju samazināšanas uzskaitē vai emisiju samazinājumu divkāršu uzskaiti;

°

° °

47. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 

[1]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0430.

[2] ANO Vides programma, “Emisiju neatbilstības ziņojums 2018”, 10. lpp.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regula (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (OV L 328, 21.12.2018., 1. lpp.).

[4]http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/563472/IPOL_STU(2015)563472_EN.pdf

[5] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?qid=1548155579433&uri=CELEX:52019DC0001

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 14. martsJuridisks paziņojums