Procedūra : 2018/2899(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0212/2019

Iesniegtie teksti :

B8-0212/2019

Debates :

Balsojumi :

PV 26/03/2019 - 7.19
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0239

<Date>{20/03/2019}20.3.2019</Date>
<NoDocSe>B8-0212/2019</NoDocSe>
PDF 176kWORD 56k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B8-0016/2019, uz kuru jāatbild mutiski,</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par afrikāņu izcelsmes cilvēku pamattiesībām Eiropā</Titre>

<DocRef>(2018/2899(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Claude Moraes</Depute>

<Commission>{LIBE}Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>

GROZĪJUMI

B8-0212/2019

Eiropas Parlamenta rezolūcija par afrikāņu izcelsmes cilvēku pamattiesībām Eiropā

(2018/2899(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), un jo īpaši tā preambulas otro ievilkumu un ceturto līdz septīto ievilkumu, kā arī LES 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro daļu un 6. pantu,

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10. un 19. pantu,

 ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

 ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības[1],

 ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju[2],

 ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm[3],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI[4],

 ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2017. gada decembrī publicēto Otro Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojumu (EU-MIDIS II) un tās ziņojumu par pieredzi saistībā ar rasu diskrimināciju un rasistisku vardarbību pret afrikāņu izcelsmes cilvēkiem ES[5];

 ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2016. gadā[6],

 ņemot vērā to, ka 2016. gada jūnijā tika izveidota ES augsta līmeņa grupa rasisma, ksenofobijas un citu neiecietības veidu apkarošanas jautājumos,

 ņemot vērā Rīcības kodeksu cīņai pret nelikumīgiem naidu kurinošiem izteikumiem tiešsaistē, par ko Komisija 2016. gada 31. maijā vienojās ar vadošajiem IT uzņēmumiem un arī ar citām platformām un sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem,

 ņemot vērā ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2011. gada 3. oktobra Vispārējos ieteikumus Nr. 34 par rasistisko diskrimināciju pret afrikāņu izcelsmes cilvēkiem;

 ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2013. gada 23. decembra Rezolūciju 68/237, ar kuru 2015.–2024. gads pasludināts par afrikāņu izcelsmes cilvēku starptautisko desmitgadi;

 ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 18. novembra Rezolūciju 69/16, kurā ietverta pasākumu programma afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju starptautiskās desmitgades īstenošanai;

 ņemot vērā Durbanas deklarāciju un Rīcības programmu, kas pieņemta 2001. gada Pasaules konferencē par rasismu, kurā tika atzīts gadsimtiem ilgais rasisms, diskriminācija un netaisnība, ar kuru saskārušies afrikāņu izcelsmes cilvēki;

 ņemot vērā Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) vispārējos politikas ieteikumus;

 ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2001. gada 19. septembra Ieteikumu par Eiropas Policijas ētikas kodeksu[7];

 ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2017. gada 25. jūlija cilvēktiesību piezīmi “Afrophobia: Europe should confront this legacy of colonialism and the slave trade”;

 ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokolu par diskriminācijas aizliegumu,

 ņemot vērā jautājumu Komisijai par afrikāņu izcelsmes cilvēku pamattiesībām Eiropā (O-000022/2019 – B8-0016/2019),

 ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A. tā kā jēdzienu “afrikāņu izcelsmes cilvēki” var izmantot arī saistībā ar jēdzieniem “afroeiropieši”, “afrikāņu izcelsmes eiropieši” vai “melnādainie eiropieši”, “afrokarību izcelsmes cilvēki” vai “melnādainie Karību izcelsmes cilvēki” un tas attiecas uz cilvēkiem, kuru senči ir afrikāņu izcelsmes vai kuri ir afrikāņu izcelsmes cilvēki, kas dzimuši Eiropā, ir tās pilsoņi vai dzīvo tajā;

B. tā kā jēdzieni “afrofobija”, Afri-phobia un “rasisms pret melnādainajiem cilvēkiem” attiecas uz konkrētu rasisma veidu, tostarp jebkādu vardarbību vai diskrimināciju, ko veicina ilgstoša ļaunprātīga izmantošana un negatīvi stereotipi, kas izraisa afrikāņu izcelsmes cilvēku atstumtību un dehumanizāciju; tā kā tas ir saistīts ar vēsturiski represīvām koloniālisma un transatlantiskās vergu tirdzniecības struktūrām, kā to atzina Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs;

C. tā kā tiek lēsts, ka Eiropā dzīvo 15 miljoni afrikāņu izcelsmes cilvēku[8], lai gan ES dalībvalstīs ar līdztiesību saistīto datu vākšana nenotiek sistemātiski un tā nav balstīta uz pašidentifikāciju un bieži neietver migrantu pēctečus vai “trešās paaudzes migrantus” un citas personas;

D. tā kā FRA ir dokumentējusi, ka Eiropā dzīvojošās “Subsahāras afrikāņu” izcelsmes minoritātes jo īpaši apdraud rasisms un diskriminācija visās dzīves jomās[9];

E. tā kā saskaņā ar FRA nesen veikto otro Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojumu[10] gados jauni afrikāņu izcelsmes respondenti vecumā no 16 līdz 24 gadiem 12 mēnešu laikā pirms apsekojuma bija vairāk saskārušies ar naida izraisītu aizskaršanu (32 %) nekā gados vecāki respondenti, bet kiberterorizēšana visvairāk ir skārusi gados jaunus respondentus un samazinājusies, pieaugot respondentu vecumam;

F. tā kā ilgstošais netaisnīgums pret afrikāņiem un afrikāņu izcelsmes cilvēkiem, tostarp paverdzināšana, piespiedu darbs, rasu aparteīds, slepkavības un genocīds saistībā ar Eiropas koloniālismu un transatlantisko vergu tirdzniecību joprojām lielā mērā netiek atzīts un netiek ņemts vērā ES dalībvalstu iestāžu līmenī;

G. tā kā dažām tradīcijām visā Eiropā raksturīgie diskriminējošie stereotipi, tostarp grima izmantošana, izliekoties par melnādainiem cilvēkiem, pastiprina dziļi iesakņojušos stereotipus par afrikāņu izcelsmes cilvēkiem un tādējādi var pastiprināt diskrimināciju;

H. tā kā būtu atzinīgi jānovērtē un jāatbalsta svarīgais darbs, ko veic valstu līdztiesības iestādes un Eiropas Līdztiesības iestāžu sadarbības tīkls Equinet;

I. tā kā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) gada ziņojumā par naida noziegumiem[11] ir konstatēts, ka afrikāņu izcelsmes cilvēki bieži kļūst par rasistiskas vardarbības upuriem, tomēr daudzās valstīs trūkst tiesiskās palīdzības un finansiālā atbalsta cietušajiem, kas atgūstas no vardarbīgiem uzbrukumiem;

J. tā kā tieši valdības ir galvenās atbildīgās par tiesiskumu un iedzīvotāju pamata cilvēktiesībām, un tāpēc tieši valdībām ir galvenais pienākums raudzīties, lai netiktu pieļauta vardarbība, tostarp afrofobiska rakstura vardarbība, un lai būtu sodīti tie, kas šādus nodarījumus pastrādājuši;

K. tā kā ir pieejams tikai ierobežots datu apjoms par rasu diskrimināciju izglītības sistēmā; tā kā pierādījumi tomēr liecina, ka afrikāņu izcelsmes bērni ES dalībvalstīs saņem zemākas atzīmes nekā viņu baltādainie klasesbiedri un afrikāņu izcelsmes bērnu vidū ir vairāk raksturīga priekšlaicīga mācību pārtraukšana[12];

L. tā kā afrikāņu izcelsmes pieaugušie un bērni policijas aizturēšanas laikā kļūst aizvien neaizsargātāki, jo aizturēšanas laikā notiek daudzi vardarbības un nāves gadījumi; tā kā saistībā ar varas ļaunprātīgu izmantošanu tiesībaizsardzībā, noziedzīgu nodarījumu novēršanā, terorisma apkarošanas pasākumos vai imigrācijas kontrolē pastāvīgi tiek praktizēta profilu veidošana pēc rases, diskriminējoša apturēšana un pārmeklēšana, kā arī uzraudzība;

M. tā kā pastāv tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret diskrimināciju, ir vajadzīga spēcīga un īpaša politika, lai risinātu strukturālo rasismu, ar ko saskaras afrikāņu izcelsmes cilvēki Eiropā, tostarp tādās jomās kā nodarbinātība, izglītība, veselība, krimināltiesības, politiskā līdzdalība un migrācijas un patvēruma politikas un prakses ietekme;

N. tā kā afrikāņu izcelsmes cilvēki Eiropā saskaras ar diskrimināciju mājokļu tirgū un teritoriālo segregāciju reģionos ar zemiem ienākumiem, kuros jādzīvo nekvalitatīvos mājokļos un saspiestībā;

O. tā kā afrikāņu izcelsmes cilvēki laika gaitā ir būtiski sekmējuši Eiropas sabiedrības veidošanu, un tā kā daudzi no viņiem saskaras ar diskrimināciju darba tirgū;

P. tā kā afrikāņu izcelsmes cilvēki ir nesamērīgi pārstāvēti Eiropas sabiedrības slāņos ar zemākajiem ienākumiem;

R. tā kā afrikāņu izcelsmes cilvēki Eiropas Savienībā arvien vairāk ir nepietiekami pārstāvēti politiskajās un likumdošanas iestādēs Eiropas, valstu un vietējā līmenī;

S. tā kā afrikāņu izcelsmes politiķi joprojām saskaras ar neskaitāmiem uzbrukumiem publiskajā telpā gan valsts, gan Eiropas līmenī;

T. tā kā rasisms un diskriminācija, ar ko saskaras afrikāņu izcelsmes cilvēki, ir strukturāla problēma, kas bieži ir nesaraujami saistīta ar citiem diskriminācijas un apspiešanas veidiem tādu iemeslu dēļ kā dzimums, rase, ādas krāsa, etniskā vai sociālā izcelsme, ģenētiskās īpašības, valoda, ticība vai pārliecība, politiskie vai jebkuri citi uzskati, piederība nacionālai minoritātei, īpašums, izcelsme, invaliditāte, vecums vai seksuālā orientācija;

U. tā kā afrofobijas uzbrukumu skaita pieaugums Eiropā kopš neilga laika tiek tieši vērsts pret trešo valstu valstspiederīgajiem, jo īpaši bēgļiem un migrantiem,

1. aicina dalībvalstis un ES iestādes atzīt, ka afrikāņu izcelsmes cilvēkus jo īpaši skar rasisms, diskriminācija, ksenofobija un kopumā tie nevar līdzvērtīgi izmantot savas cilvēktiesības un pamattiesības, kas rada strukturālo rasismu, un ka viņiem ir tiesības tikt aizsargātiem pret šo nevienlīdzību gan individuāli, gan kā grupai, cita starpā ar pozitīviem pasākumiem viņu tiesību sekmēšanai un pilnīgai un vienlīdzīgai izmantošanai;

2. uzskata, ka aktīva un jēgpilna afrikāņu izcelsmes cilvēku līdzdalība sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē ir galvenais priekšnosacījums afrofobijas apkarošanai un viņu integrācijas nodrošināšanai Eiropā;

3. aicina Eiropas Komisiju izstrādāt ES satvaru valstu stratēģijām afrikāņu izcelsmes cilvēku sociālajai iekļaušanai un integrēšanai;

4. stingri nosoda jebkādus fiziskus vai verbālus uzbrukumus afrikāņu izcelsmes cilvēkiem publiskajā un privātajā sfērā;

5. mudina ES iestādes un dalībvalstis oficiāli atzīt un atzīmēt afrikāņu izcelsmes cilvēku vēsturi Eiropā, tostarp saistībā ar iepriekš un pašlaik vērojamo netaisnību un noziegumiem pret cilvēci, piemēram, verdzību un transatlantisko vergu tirdzniecību, vai noziegumiem, kas izdarīti Eiropas koloniālismā, bet arī izcelt afrikāņu izcelsmes cilvēku ievērojamos sasniegumus un pozitīvo ieguldījumu, ES un valsts līmenī oficiāli atzīmējot Starptautisko verdzības un transatlantiskās vergu tirdzniecības upuru piemiņas dienu, cita starpā rīkojot melnādaino cilvēku vēstures mēnešus;

6. mudina dalībvalstis un Eiropas iestādes oficiāli atzīmēt ANO afrikāņu izcelsmes cilvēku starptautisko desmitgadi un veikt efektīvus pasākumus, lai īstenotu pasākumu programmu atbilstīgi atzīšanas, tiesiskuma un attīstības principiem;

7. atgādina, ka dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai sniegtu mērķtiecīgu un efektīvu kompensāciju par pagātnes nodarījumiem un noziegumiem pret cilvēci, ņemot vērā to joprojām jūtamo ietekmi uz afrikāņu izcelsmes cilvēkiem;

8. aicina ES iestādes un pārējās dalībvalstis sekot šim piemēram, kas varētu ietvert zināmus reparācijas veidus, piemēram, publisku atvainošanos un nozagto priekšmetu atgriešanu izcelsmes valstīm;

9. aicina dalībvalstis atslepenot koloniju arhīvus;

10. prasa ES iestādēm un tās dalībvalstīm strādāt pie tā, lai sistemātiski apkarotu diskrimināciju etniskās piederības dēļ un naida noziegumus un kopā ar citām nozīmīgām ieinteresētajām personām izstrādātu efektīvus un uz pierādījumiem balstītus juridiskus un politiskus pasākumus reaģēšanai uz šo parādību; uzskata — ja tiktu vākti dati par diskrimināciju etniskās piederības dēļ un naida noziegumiem, tas būtu jādara tikai, lai noteiktu ksenofobijas un diskriminējošu diskursu un darbību cēloņus un apkarotu tos saskaņā ar valstu attiecīgo tiesisko regulējumu un ES datu aizsardzības tiesību aktiem;

11. aicina dalībvalstis izstrādāt valstu rasisma apkarošanas stratēģijas, kas pievēršas afrikāņu izcelsmes personu salīdzinošajai situācijai tādās jomās kā izglītība, mājokļi, veselības aprūpe, nodarbinātība, policijas darbība, sociālie pakalpojumi, tieslietu sistēma, politiskā līdzdalība un pārstāvība, kā arī veicina afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju atspoguļošanu un piedalīšanos televīzijas raidījumos un citu plašsaziņas līdzekļu materiālos, lai pienācīgi risinātu jautājumu par afrikāņu izcelsmes personu pārstāvības trūkumu, kā arī to, ka afrikāņu izcelsmes bērniem trūkst lomu modeļu;

12. uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmīgo lomu cīņā pret rasismu un diskrimināciju un prasa palielināt finansiālo atbalstu vietējā līmeņa organizācijām Eiropas, valstu un vietējā līmenī;

13. prasa Eiropas Komisijai pievērst uzmanību afrikāņu izcelsmes cilvēkiem pašreizējās finansēšanas programmās un nākamā daudzgadu periodā;

14. aicina Eiropas Komisiju attiecīgajos dienestos izveidot īpašu grupu, kas īpaši koncentrētos uz afrofobijas jautājumiem;

15. prasa, lai dalībvalstis ieviestu un pienācīgi īstenotu Padomes pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, jo īpaši paredzot, ka noziegumos, kas balstīti uz rasi, valstspiederību vai etnisko izcelsmi, uz aizspriedumiem balstīti motīvi tiktu uzskatīti par atbildību pastiprinošiem faktoriem, lai nodrošinātu, ka naida noziegumi pret afrikāņu izcelsmes cilvēkiem tiek reģistrēti, izmeklēti un ka par tiem tiek izvirzītas apsūdzības un piemērotas sankcijas;

16. aicina dalībvalstis efektīvi reaģēt uz naida noziegumiem, tostarp veikt uz aizspriedumiem balstītu motīvu izmeklēšanu noziegumos, kas balstīti uz rasi, valstspiederību vai etnisko izcelsmi, un nodrošināt, ka naida noziegumi pret afrikāņu izcelsmes cilvēkiem tiek reģistrēti, izmeklēti un ka par tiem tiek izvirzītas apsūdzības un piemērotas sankcijas;

17. aicina dalībvalstis pārtraukt visu veidu rasistisku vai etnisku profilēšanu krimināltiesību aizsardzības, terorisma apkarošanas pasākumu un imigrācijas kontroles jomā un oficiāli atzīt un apkarot nelikumīgas diskriminācijas praksi un vardarbību, nodrošinot iestādēm apmācību rasisma un aizspriedumu apkarošanas jomā;

18. aicina dalībvalstis nosodīt rasistiskas un afrofobiskas tradīcijas un atturēt no tām;

19. aicina dalībvalstis uzraudzīt rasu aizspriedumus savās krimināltiesību sistēmās, izglītības sistēmās un sociālajos pakalpojumos un veikt proaktīvus pasākumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu tiesiskumu un uzlabotu attiecības starp tiesībaizsardzības iestādēm un minoritāšu kopienām, nodrošinātu līdzvērtīgas izglītības iespējas un uzlabotu attiecības starp izglītības iestādēm un minoritāšu kopienām, kā arī nodrošinātu vienlīdzīgus sociālos pakalpojumus un uzlabotu attiecības starp sociālo pakalpojumu iestādēm un minoritāšu kopienām, jo īpaši ar melnādaino cilvēku kopienām un afrikāņu izcelsmes cilvēkiem;

20. aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai afrikāņu izcelsmes pieaugušajiem un bērniem būtu vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai izglītībai un aprūpei, kurā nav diskriminācijas un segregācijas, un, ja nepieciešams, nodrošināt atbilstošus mācību atbalsta pasākumus; mudina dalībvalstis iekļaut afrikāņu izcelsmes cilvēku vēsturi mācību programmās un iesniegt visaptverošu redzējumu par koloniālismu un verdzību, kas arī atzīst to vēsturiskās un mūsdienu nelabvēlīgās sekas attiecībā uz afrikāņu izcelsmes cilvēkiem, kā arī nodrošināt, ka skolotāji tiek pienācīgi apmācīti, lai veiktu šo uzdevumu, un ka skolotāji ir gatavi risināt daudzveidības jautājumus klasē;

21. aicina ES iestādes un dalībvalstis veicināt un atbalstīt nodarbinātību, uzņēmējdarbību un ekonomisku iespēju nodrošināšanas iniciatīvas afrikāņu izcelsmes cilvēkiem, lai novērstu bezdarba līmeni, kas pārsniedz vidējo rādītāju, un diskrimināciju darba tirgū, ar ko viņi saskaras;

22. aicina dalībvalstis pievērsties afrikāņu izcelsmes cilvēku diskriminācijai mājokļu tirgū un rast konkrētus risinājumus nevienlīdzībai attiecībā uz piekļuvi mājokļiem, kā arī pienācīgu mājokļu nodrošināšanā;

23. aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā pašreizējos tiesību aktus un praksi, nodrošināt bēgļiem un patvēruma meklētājiem drošas un likumīgas iespējas ieceļot ES;

24. aicina Eiropas Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu efektīvi nodrošināt, ka nenotiek nedz ES līdzekļu vai atbalsta piešķiršana organizācijām vai grupām, kas veic vai ir saistītas ar melnādaino un afrikāņu izcelsmes migrantu paverdzināšanu, nelikumīgu tirdzniecību, spīdzināšanu un līdzekļu izspiešanu, nedz sadarbība ar tām;

25. aicina Eiropas iestādes pieņemt darbaspēka daudzveidības un iekļaušanas stratēģiju, ar ko tiek ieviests stratēģisks plāns etnisko un rasu minoritāšu pārstāvju līdzdalībai to darbaspēkā, šajā nolūkā papildinot pašreizējos centienus;

26. aicina Eiropas partijas un politiskos fondus, kā arī visu ES līmeņu parlamentus atbalstīt un izstrādāt iniciatīvas, kas veicina afrikāņu izcelsmes cilvēku politisko līdzdalību;

27. aicina Komisiju īstenot ciešu sadarbību ar tādiem starptautiskiem dalībniekiem kā EDSO, ANO, Āfrikas Savienība un Eiropas Padome, kā arī ar citiem starptautiskiem partneriem, lai apkarotu afrofobiju starptautiskā līmenī;

28. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

[1] OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.

[2] OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

[3] OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.

[4] OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

[5]Being Black in Europe”, 2018. g. novembris. Ziņojums, kurā izklāstīti atsevišķi atlasīti EU-MIDIS II rezultāti. Gandrīz divdesmit gadus pēc tam, kad tika pieņemti ES tiesību akti, ar kuriem aizliedza diskrimināciju, afrikāņu izcelsmes cilvēki ES plašā mērogā saskaras ar iesīkstējušiem aizspriedumiem un atstumtību. Šajā ziņojumā izklāstīti atsevišķi atlasīti rezultāti, kas gūti FRA otrajā lielajā ES mēroga apsekojumā par migrantiem un minoritātēm (EU-MIDIS II). Tajā apkopota gandrīz 6000 afrikāņu izcelsmes cilvēku pieredze 12 ES dalībvalstīs.

[6] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0056.

[8] Skatīt European Network Against Racism, Afrophobia in Europe, ENAR Shadow Report 2014-15, 2015, kas pieejams šeit: http://www.enar-eu.org/IMG/pdf/shadowreport_afrophobia_final_with_corrections.pdf

[9] Skatīt Otro Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojumu (EU-MIDIS II), kas pieejams šeit: http://fra.europa.eu/en/publication/2017/eumidis-ii-main-results

[10] Turpat.

[11] Skatīt jaunāko 2016. gada publikāciju: http://hatecrime.osce.org/2016-data

[12] FRA 11. atzinums.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 22. martsJuridisks paziņojums