Procedūra : 2019/2819(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B9-0098/2019

Iesniegtie teksti :

B9-0098/2019

Debates :

PV 18/09/2019 - 17
CRE 18/09/2019 - 17

Balsojumi :

PV 19/09/2019 - 7.5
CRE 19/09/2019 - 7.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2019)0021

<Date>{17/09/2019}17.9.2019</Date>
<NoDocSe>B9-0098/2019</NoDocSe>
PDF 175kWORD 53k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par Otrā pasaules kara sākuma 80. gadadienu un Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei</Titre>

<DocRef>(2019/2819(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Ryszard Antoni Legutko, Anna Fotyga, Tomasz Piotr Poręba, Dace Melbārde, Witold Jan Waszczykowski, Ryszard Czarnecki, Jadwiga Wiśniewska, Bogdan Rzońca, Anna Zalewska, Jacek Saryusz-Wolski, Grzegorz Tobiszowski, Joanna Kopcińska, Elżbieta Rafalska, Joachim Stanisław Brudziński, Beata Szydło, Beata Mazurek, Andżelika Anna Możdżanowska, Beata Kempa, Patryk Jaki</Depute>

<Commission>{ECR}ECR grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B9-0097/2019

B9-0098/2019

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Otrā pasaules kara sākuma 80. gadadienu un Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei

(2019/2819(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948. gada 9. decembra rezolūciju Nr. 260 (III) A par genocīdu,

 ņemot vērā 2005. gada 12. maija rezolūciju par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 8. maijā[1],

 ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2006. gada 25. janvāra rezolūciju Nr. 1481 par nepieciešamību starptautiski nosodīt totalitāro komunistisko režīmu noziegumus,

 ņemot vērā vairāku valstu parlamentu pieņemtās rezolūcijas un deklarācijas par totalitāro komunistisko režīmu noziegumiem,

 ņemot vērā 2008. gada 23. septembra deklarāciju par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu[2],

 ņemot vērā 2008. gada 3. jūnijā pieņemto Prāgas deklarāciju par Eiropas sirdsapziņu un komunismu,

 ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu[3],

 ņemot vērā ES dalībvalstu valdību pārstāvju 2018. gada 23. augusta kopīgo paziņojumu par komunisma upuru atceri,

 ņemot vērā Komisijas 2010. gada 22. decembra ziņojumu “Atmiņas par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā” (COM(2010)0783),

 ņemot vērā Padomes 2011. gada 9. un 10. jūnija secinājumus attiecībā uz atmiņām par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā,

 ņemot vērā Varšavas deklarāciju, ko pieņēma totalitāro režīmu upuru atceres dienā 2011. gada 23. augustā,

 ņemot vērā Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Rumānijas kopīgo paziņojumu saistībā ar Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas 80. gadadienu,

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā pirms 80 gadiem, 1939. gada 23. augustā, Padomju Savienība un nacistiskā Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu jeb tā dēvēto Molotova-Ribentropa paktu un tā slepenos protokolus, kas sadalīja Eiropu un neatkarīgu valstu teritorijas divu totalitāro režīmu ietekmes sfērās, tādējādi radot priekšnosacījumus Otrajam pasaules karam;

B. tā kā šogad tiek pieminēta 80. gadadiena, kopš sākās Otrais pasaules karš, kas radīja vēl nepieredzētas cilvēku ciešanas un nolēma pusi Eiropas gadu desmitiem ilgam postam un okupācijai;

C. tā kā tiešās sekas Molotova-Ribentropa paktam, pēc kura 1939. gada 28. septembrī tika noslēgts nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības līgums “Par draudzību un robežu”, bija tādas, ka Polijas Republikā vispirms iebruka hitleriskā Vācija, bet divas nedēļas vēlāk — staļiniskā Padomju Savienība, laupot šai valstij neatkarību un izraisot nepieredzētu poļu tautas traģēdiju, komunistiskā Padomju Savienība 1939. gada decembrī sāka agresīvu karu ar Somiju, 1940. gada jūnijā okupēja un anektēja daļu no Rumānijas teritorijas, kas tā arī nekad Rumānijai netika atdota, un anektēja neatkarīgo Lietuvas Republiku, Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku;

D. tā kā Molotova-Ribentropa pakts tieši pārkāpa virkni starptautisku noteikumu, līgumu un nolīgumu, tostarp 1928. gada Parīzes līgumu, Polijas un PSRS 1932. gada neuzbrukšanas līgumu un Polijas un Vācijas 1934. gada neuzbrukšanas deklarāciju, un nolēma neveiksmei starptautisko mieru, kas bija panākts, noslēdzot Versaļas līgumu; tā kā divu jaunāko laiku vēsturē visnežēlīgāko diktatoru vienošanās sekas parāda to, cik liela nozīme vēsturiskajiem notikumiem ir mūsdienu politikā;

E. tā kā Rietumu vēlme nomierināt totalitāros režīmus nozīmēja, ka lēmumi tika pieņemti, neapspriežoties ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, kā tas notika Lokarno un Minhenē pieņemto lēmumu gadījumā, un apliecināja Rietumu vājumu attiecībās ar šiem režīmiem; tā kā tas pavēra ceļu Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanai, kas savukārt radīja priekšnoteikumus Otrā pasaules kara sākšanai;

F. tā kā nacistiskā Vācija un Padomju Savienība sadarbojās politikā, ekonomikā un militārajā jomā, par kopīgu mērķi nosakot Eiropas iekarošanu un sadalīšanu ietekmes sfērās, kā tas bija paredzēts Molotova-Ribentropa paktā;

G. tā kā pēc nacistiskā režīma sakāves un Otrā pasaules kara beigām dažām Eiropas valstīm bija iespēja atgūties un sākt izlīguma procesu, bet citas Eiropas valstis Jaltas līguma tiešā rezultātā pusgadsimtu pavadīja padomju okupācijā un komunistiskā diktatūrā un tām bija liegta brīvība, suverenitāte, cieņa, cilvēktiesības un sociālekonomiskā attīstība;

H. tā kā nacistiskā režīma noziegumi tika izmeklēti un Nirnbergas procesā par tiem tika piespriests sods, bet joprojām ir akūti nepieciešams veicināt informētību par komunistisko diktatūru noziegumiem un veikt to morālo un juridisko izvērtējumu; tā kā nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības pastrādātie noziegumi, kuri skāra miljoniem cilvēku un sasniedza vēsturē vēl nepieredzētus apmērus un kuru rezultātā daudzi cilvēki tika paverdzināti un viņiem tika liegtas neatņemamas pamattiesības, ir klasificējami kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci;

I. tā kā Eiropa nedrīkst aizmirst savu vēsturi; tā kā ir jāveicina visaptveroša izpratne par Eiropas vēsturi, jo tā ir ārkārtīgi svarīga, lai nepieļautu totalitāru režīmu rašanos;

J. tā kā dažās dalībvalstīs komunistiskā un nacistiskā ideoloģija ir aizliegta ar likumu;

K. tā kā starptautiskajai kopienai ir kopīgiem spēkiem jācīnās pret totalitārismu;

L. tā kā Eiropas valstīm, kuras cieta padomju okupācijas un komunistisko diktatūru jūgā, pievienošanās NATO pēc 1999. gada un ES kopš 2004. gada nozīmē atgriešanos rietumu demokrātisko valstu saimē, kur ir to īstā vieta;

M. tā kā Eiropas 20. gadsimta vēsture tiek galvenokārt rakstīta un atainota no rietumvalstu skatupunkta un tādēļ maz tiek stāstīts par atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem un to, kā tos piedzīvoja Austrumeiropas iedzīvotāji;

N. tā kā nezināšana un neapzināti aizspriedumi eiropiešu vēsturiskajā atmiņā var būt par iemeslu gan galēji labējam, gan galēji kreisam ekstrēmismam; tā kā ir nepieciešams efektīvi vērsties pret vēstures falsifikāciju;

O. tā kā Eiropas un tās iedzīvotāju vienotības stiprināšanai un Eiropas noturības veidošanai pret aktuālajiem ārējiem draudiem ir izšķiroši svarīgi godināt totalitāro un autoritāro režīmu upuru piemiņu un atzīt un izprast to, ka staļinistu, nacistu un citu diktatūru izdarītie noziegumi ir kopīga Eiropas vēstures pieredze;

P. tā kā ir ārkārtīgi svarīgi godināt to daudzo cilvēku liecības un nelokāmo attieksmi, kuri iebilda pret šādu apspiešanu; kā piemēru var minēt rotmistru Vitoldu Pilecki (Witold Pilecki), kurš aktīvi cīnījās pret abiem totalitārajiem režīmiem, brīvprātīgi dodoties uz nacistiskās Vācijas nāves nometni Aušvicā, un kuram 1948. gadā padomju režīms izpildīja nāvessodu;

Q. tā kā Eiropas Parlaments, reaģējot uz 45 Baltijas valstu valstspiederīgo iesniegto Baltijas hartu, 1983. gada 13. janvārī pieņēma vēsturisku rezolūciju par stāvokli Igaunijā, Latvijā un Lietuvā[4], kurā tas nosodīja šo savulaik neatkarīgo un neitrālo valstu okupāciju, ko Padomju Savienība bija īstenojusi 1940. gadā pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas, un kuras tobrīd — daudzus gadus vēlāk — joprojām nebija atbrīvotas;

R. tā kā pirms 30 gadiem, 1989. gada 23. augustā, pieminot Molotova-Ribentropa pakta 50. gadadienu un totalitāro režīmu upurus, tika izveidots Baltijas ceļš — vēl nepieredzēta demonstrācija, kurā piedalījās divi miljoni Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju, kas sadevās rokās, izveidojot cilvēku ķēdi, kura stiepās no Viļņas cauri Rīgai līdz Tallinai;

S. tā kā, neraugoties uz to, ka 1989. gada 24. decembrī PSRS Tautas deputātu kongress nosodīja Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu un citus līgumus, kas tika noslēgti ar nacistisko Vāciju, Krievijas varas iestādes 2019. gada augustā atteicās uzņemties atbildību par šo vienošanos un tās sekām un pašlaik popularizē uzskatu, ka patiesie Otrā pasaules kara izraisītāji ir Polija, Baltijas valstis un rietumvalstis;

T. tā kā Krievijas valdība šobrīd ne tikai nenosoda Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu, bet aktīvi pārveido šī pakta nozīmi, definējot to kā valsts aizsarglīdzekli pret agresoriem, un tādējādi pārraksta vēsturi un attaisno ar Molotova-Ribentropa paktu saistīto noziegumu izdarītājus;

U. tā kā Krievijai jau ir kļuvis par ieradumu oficiālajā saziņā noliegt savu atbildību un novelt vainu par karadarbību uz rietumiem, veidojot ticamu pamatu propagandai, kuru tā var izmantot, lai attaisnotu savus starptautisko tiesību pārkāpumus un turpinātu agresiju pret Austrumu partnerības valstīm,

1. uzsver, ka Otro pasaules karu jeb postošāko karu Eiropas vēsturē izraisīja bēdīgi slavenais nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības 1939. gada 23. augusta līgums par neuzbrukšanu, ko sauc arī par Molotova-Ribentropa paktu, un tā slepenie protokoli, ar kuriem divi totalitārie režīmi, kuru kopīgais mērķis bija iekarot pasauli, sadalīja Eiropu divās ietekmes zonās;

2. atgādina, ka nacistiskie un komunistiskie režīmi veica masu slepkavības, genocīdu un deportācijas, kā arī izraisīja nepieredzētu dzīvības un brīvības zudumu, un atgādina par šausminošo holokaustu, kurā vainojams nacistiskais režīms;

3. pauž nožēlu par to, ka nav ne pienācīgi izmeklēti, ne starptautiskā mērogā izvērtēti tādi totalitārā komunistiskā režīma pastrādātie noziegumi kā genocīds, piemēram, holokausts, masveida noziegumi pret cilvēci un plaša mēroga cilvēktiesību pārkāpumi, piemēram, masveida deportācijas no Baltijas valstīm, Polijas un citām valstīm, masu slepkavības, piemēram, Polijas virsnieku nogalināšana Katiņas mežā un Latvijas armijas virsnieku nogalināšana Litenē, koncentrācijas un gulaga nometņu izveide un darbība, mākslīgi izraisītais bads Ukrainā, vārda brīvības un pārvietošanās brīvības atņemšana un daudzi citi noziegumi;

4. pauž dziļu cieņu ikvienam šo totalitāro režīmu upurim, un aicina visas ES iestādes un dalībniekus darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka šausminošos totalitāros noziegumus pret cilvēci un sistemātiskos un rupjos cilvēktiesību pārkāpumus atcerētos un par tiem sauktu pie atbildības, un garantēt, ka šādi noziegumi netiks atkārtoti un nekad netiks aizmirstas upuru sāpes un viņiem nodarītā netaisnība;

5. uzskata, ka šausminošo pagātnes notikumu atcerēšanās un pieminēšana sniedz mums zināšanas un spēku pretoties tiem, kas cenšas atdzīvināt šīs ideoloģijas, un tiem, kas cenšas attaisnot šo ideoloģisko grupu izdarītos noziegumus un atbrīvot tās no vainas šo noziegumu izdarīšanā; uzskata, ka upuru atcere mudina mūs veicināt vēsturisko taisnīgumu, turpinot veikt pētījumus un palielinot sabiedrības informētību par Eiropas kontinenta totalitāro mantojumu;

6. aicina visu Eiropas valstu valdības sniegt morālu un materiālu atbalstu notiekošajai vēsturiskajai izmeklēšanai par totalitāriem režīmiem, jo tikai rīkojoties saskaņoti, mēs varam efektīvāk cīnīties pret dezinformācijas kampaņām un mēģinājumiem manipulēt ar vēsturiskiem faktiem;

7. pauž visstingrāko nosodījumu par nacistiskā un komunistiskā totalitārā režīma pastrādātajiem agresijas aktiem, noziegumiem pret cilvēci un masveida cilvēktiesību pārkāpumiem;

8. pauž bažas par galēji labēju un galēji kreisu ekstrēmistu kustību aktivizēšanos dalībvalstīs;

9. aicina visas dalībvalstis 23. augustā gan Eiropas Savienības, gan valsts līmenī atzīmēt Eiropas atceres dienu totalitāro režīmu upuru piemiņai un vairot jaunākās paaudzes iedzīvotāju informētību par šiem jautājumiem, nodrošinot, lai visu Eiropas skolu mācību programmās un mācību grāmatās būtu iekļauta totalitāro režīmu vēsture un šo režīmu izraisīto seku analīze;

10. turklāt prasa noteikt 25. maiju (Aušvicas varoņa rotmistra Vitolda Pilecka nāvessoda gadadienu) par Starptautisko dienu varonīgo cīnītāju pret totalitārismu atcerei, kas apliecinātu cieņu un godinātu visus tos, kas, cīnoties pret tirāniju, izrādījuši savu varonību un patiesu mīlestību pret cilvēci, kā arī nodrošinātu, ka nākamajām paaudzēm tiek sniegts pareizas attieksmes paraugs, ko izmantot, pretojoties totalitāras paverdzināšanas draudiem;

11. aicina Komisiju sniegt efektīvu atbalstu vēsturiskās atmiņas un piemiņas veicināšanas projektiem dalībvalstīs un Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas darbībām, kā arī piešķirt atbilstošus finanšu resursus programmas “Eiropa pilsoņiem” satvarā, lai varētu atbalstīt totalitāru režīmu upuru godināšanu un iemūžināt viņu piemiņu; uzsver, ka būtu jānodrošina, lai nākamajām paaudzēm ir pieejami uz faktiem balstīti izglītības materiāli, kuros uzsvērts tas, cik smagas sekas var radīt pasīva attieksme pret nopietniem starptautisko tiesību aktu un normu pārkāpumiem;

12. norāda, ka, lai gan Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis, pievienojoties ES un NATO, atgriezās brīvu un demokrātisku valstu saimē, Eiropas miers un integrācija nebūs pilnībā panākta, kamēr visas Eiropas valstis, kuras ir izvēlējušās iet Eiropas reformu ceļu, proti, Ukraina, Moldova un Gruzija, nebūs kļuvušas par pilntiesīgām ES dalībvalstīm; tikai tad Eiropa būs vesela, brīva un vienota, un tajā valdīs miers;

13. pauž nopietnas bažas par Krievijas pašreizējās vadības centieniem izkropļot vēsturiskos faktus un mazināt padomju totalitārā režīma noziegumu smagumu un uzskata, ka tie ir bīstami elementi pret demokrātisko Eiropu vērstā informācijas karā, kura mērķis ir sašķelt Eiropu, un tādēļ aicina Komisiju izlēmīgi vērsties pret šiem centieniem;

14. vērš uzmanību uz to, ka padomju režīma simboli joprojām tiek izmantoti gan publiskajā telpā, gan komerciāliem nolūkiem, un atgādina, ka vairākas Eiropas valstis ir aizliegušas gan nacistiskās, gan komunistiskās simbolikas lietošanu;

15. norāda, ka PSRS totalitārā komunistiskā režīma pastrādātos noziegumus nevar attaisnot un nav iespējams atbrīvot no atbildības par to izdarīšanu, pamatojoties uz to, ka PSRS sniedza savu ieguldījumu nacistiskā režīma sakāvē; vienlaikus uzsver par nepieņemamu to, ka Krievijas Federācija pieņem tiesību aktus, kas paredz sodīt ikvienu, kurš analizē Otrā pasaules kara notikumus no jauna skatupunkta;

16. norāda, ka vairākās dalībvalstīs sabiedriskās vietās (parkos, laukumos, ielās u. c.) atrodas pieminekļi un memoriāli, kas slavina Padomju armiju, kura šīs valstis okupēja, un tas paver iespēju izkropļot vēsturiskos faktus par Otrā pasaules kara cēloņiem, norisi un sekām;

17. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Domei un Austrumu partnerības valstu parlamentiem.

[1] OV C 92 E, 20.4.2005., 392. lpp.

[2] OV C 8 E, 14.1.2010., 57. lpp.

[3] OV C 137 E, 27.5.2010., 25. lpp.

[4] OV C 42, 14.2.1983., 77. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 18. septembrisJuridisks paziņojums