Procedūra : 2019/2883(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B9-0161/2019

Iesniegtie teksti :

B9-0161/2019

Debates :

PV 23/10/2019 - 21
CRE 23/10/2019 - 21

Balsojumi :

PV 24/10/2019 - 8.10
CRE 24/10/2019 - 8.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2019)0050

<Date>{22/10/2019}22.10.2019</Date>
<NoDocSe>B9-0161/2019</NoDocSe>
PDF 163kWORD 43k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju</Titre>

<DocRef>(2019/2883(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Michael Gahler, Željana Zovko, David McAllister, Sandra Kalniete, Kinga Gál, Andor Deli, László Trócsányi</Depute>

<Commission>{PPE}PPE grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B9-0156/2019

B9-0161/2019

Eiropas Parlamenta rezolūcija par pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju

(2019/2883(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Padomes 2019. gada 17. un 18. oktobra secinājumus,

 ņemot vērā Padomes 2019. gada 18. jūnija secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu,

 ņemot vērā Komisijas 2019. gada 29. maija paziņojumu par ES paplašināšanās politiku (COM(2019)0260), kuram pievienots Komisijas dienestu darba dokuments „2019. gada ziņojums par Albāniju” (SWD(2019)0215) un darba dokuments „2019. gada ziņojums par Ziemeļmaķedoniju” (SWD(2019)0218),

 ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Albāniju un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, jo īpaši 2017. gada 15. februāra rezolūciju[1] un 2018. gada 29. novembra rezolūciju[2]  par Komisijas 2016. un 2018. gada ziņojumiem par Albāniju, un 2017. gada 14. jūnija rezolūciju[3] un 2018. gada 29. novembra rezolūciju[4] par Komisijas 2016. un 2018. gada ziņojumiem par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku/Ziemeļmaķedoniju,

 ņemot vērā Albānijas pievienošanos NATO 2009. gadā un to, ka Ziemeļmaķedonija pašlaik ir procesā, lai kļūtu par NATO 30. dalībvalsti,

 ņemot vērā priekšsēdētāju D. Tusk, D.–M. Sassoli un J.–C. Juncker un ievēlētās priekšsēdētājas U. Von der Leyen 2019. gada 3. oktobra kopīgo vēstuli par pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju,

 ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. oktobra paziņojumu „Paplašināšanās stratēģija un galvenās problēmas — 2013.–2014. gads” (COM(2013)0700),

 ņemot vērā 2003. gada 19.–20. jūnija Saloniku Eiropadomes prezidentūras secinājumus par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

 ņemot vērā galīgo nolīgumu par domstarpību atrisināšanu, kas izklāstīts ANO Drošības padomes rezolūcijās Nr. 817 (1993. gads) un Nr. 845 (1993. gads), 1995. gada pagaidu nolīguma pārtraukšanu un 2018. gada 17. jūnija vienošanos par stratēģiskas partnerības izveidi starp Grieķiju un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, kura zināma arī kā Prespas nolīgums,

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā 2003. gadā Saloniku Eiropadomē tika uzsvērts atbalsts Rietumbalkānu valstu turpmākai integrācijai Eiropas struktūrās un norādīts, ka to galīgā dalība Savienībā ir nozīmīga ES prioritāte un ka Balkāni būs vienotas Eiropas daļa;

B. tā kā Eiropadome nolēma pie jautājuma par paplašināšanos atgriezties pirms ES un Rietumbalkānu augstākā līmeņa sanāksmes, kas 2020. gada maijā notiks Zagrebā,

C. tā kā lēmums sākt sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju jau tika atlikts 2019. gada jūnijā;

D. tā kā Ziemeļmaķedonijas ārkārtas vēlēšanas tika paziņotas, reaģējot uz lēmumu par sarunu sākšanu ar šo valsti atlikšanu,

1. pauž dziļu vilšanos par to, ka ES nespēja vienoties par pievienošanās sarunu uzsākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, jo abas valstis ir pielikušas ievērojamas pūles, lai izpildītu ES prasības par pievienošanās sarunu sākšanu, tostarp panākušas sarežģītus un vēsturiskus sasniegumus, piemēram, Prespas nolīguma ratifikācija no Ziemeļmaķedonijas puses un Albānijas īstenotā tiesu iestāžu reforma;

2. uzsver, ka šādam lēmumam par nespēju izšķirties ir negatīva ietekme uz ES uzticamību, ņemot vērā, ka atbilstīgo valstu integrācija palīdz ES saglabāt savu starptautisko lomu un aizsargāt savas intereses, tā kā virzīšanās procesam uz pievienošanos ES ir arī transformējoša ietekme uz pašām kandidātvalstīm; turklāt norāda, ka ES paplašināšanās politika ir bijis visefektīvākais Savienības ārpolitikas instruments un ka tās turpmāka demontāža var izraisīt arvien nestabilāku situāciju ES tuvākajās kaimiņvalstīs;

3. norāda, ka pēc tam, kad process ir sākts, nav iespējams reformēt paplašināšanās procesu un ka šim procesam nevajadzētu kavēt valstis, kas atbilst pievienošanās sarunu sākšanas prasībām; turklāt norāda, ka kandidātvalstis ir jānovērtē, pamatojoties uz to nopelniem un objektīviem kritērijiem, nevis atsevišķu dalībvalstu iekšējās politikas apsvērumiem, un ka reformu ātrums un kvalitāte ir tas, kas nosaka pievienošanās grafiku;

4. uzsver, ka ES nespēja uzsākt pievienošanās sarunas ir izraisījusi ārkārtas vēlēšanas Ziemeļmaķedonijā, kā rezultātā tika zaudēta uzticība tiem, kuri ir panākuši kompromisus; uzskata, ka labu kaimiņattiecību ziņā šī situācija rada negatīvu priekšstatu par šīm kandidātvalstīm; ar bažām norāda, ka tas varētu ļaut citiem ārvalstu dalībniekiem, kuru darbība varētu neatbilst ES vērtībām un interesēm, ciešāk sadarboties gan ar Ziemeļmaķedoniju, gan Albāniju;

5. uzsver, ka šis lēmums ir brīdinājuma signāls citām kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm Rietumbalkānos un padara iespējamas citas ietekmes;

6. pauž nožēlu par to, ka šis lēmums ir pretrunā Parlamenta centieniem paplašināšanās procesā un Rietumbalkānu stratēģijai;

7. pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nevarēja pieņemt vienprātīgu lēmumu par sarunu sākšanu, un aicina dalībvalstis uzņemties atbildību pret Albāniju un Ziemeļmaķedoniju un vienprātīgi pieņemt pozitīvu lēmumu par sarunu sākšanu, vienlaikus paturot prātā sekas, ko rada šāda nerīkošanās, jo nespēja pieņemt drosmīgus lēmumus apdraud ES stabilitāti, paredzamību un uzticamību mūsu partneru acīs;

8. uzskata, ka nākamajai Komisijai nekavējoties būtu jāizvērtē paplašināšanās politika, ņemot vērā Padomes nesen pieņemtā lēmuma sekas, vienlaikus uzsverot paplašināšanās sniegtās priekšrocības gan kandidātvalstīm, gan ES dalībvalstīm; turklāt uzskata, ka saskaņā ar šo Komisijai būtu atkārtoti jānovērtē un jāgroza 2018. gada februāra stratēģija attiecībā uz Rietumbalkāniem;

9. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt  Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ziemeļmaķedonijas valdībai un parlamentam un Albānijas valdībai un parlamentam.

 

[1] OV C 252, 18.7.2018., 122. lpp.

[2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0481.

[3] OV C 331, 18.9.2018., 88. lpp.

[4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0480.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 23. oktobrisJuridisks paziņojums