Procedūra : 2019/2933(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B9-0234/2019

Iesniegtie teksti :

B9-0234/2019

Debates :

Balsojumi :

PV 18/12/2019 - 13.6
CRE 18/12/2019 - 13.6

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2019)0101

<Date>{11/12/2019}11.12.2019</Date>
<NoDocSe>B9-0234/2019</NoDocSe>
PDF 206kWORD 58k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvas zonas</Titre>

<DocRef>(2019/2933(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Maria Walsh, Roberta Metsola</Depute>

<Commission>{PPE}PPE grupas vārdā</Commission>

<Depute>Delara Burkhardt, Birgit Sippel, Claude Moraes, Sylwia Spurek, Łukasz Kohut, Robert Biedroń, Sylvie Guillaume, Raphaël Glucksmann</Depute>

<Commission>{S&D}S&D grupas vārdā</Commission>

<Depute>Sophia in ’t Veld, Moritz Körner, Maite Pagazaurtundúa, Anna Júlia Donáth, Michal Šimečka, Abir Al Sahlani, Olivier Chastel, Hilde Vautmans, Frédérique Ries, Irène Tolleret, Naomi Long, Liesje Schreinemacher, Jan Christoph Oetjen, Fabienne Keller, Ramona Strugariu</Depute>

<Commission>{Renew}grupas „Renew” vārdā</Commission>

<Depute>Terry Reintke, Kira Marie Peter Hansen, Henrike Hahn, Katrin Langensiepen, Diana Riba i Giner, Gwendoline Delbos Corfield, Petra De Sutter, Saskia Bricmont, Alexandra Geese, Francisco Guerreiro, Kim Van Sparrentak, Marie Toussaint, Tineke Strik, Erik Marquardt, Monika Vana, Rasmus Andresen, Alice Kuhnke</Depute>

<Commission>{Verts/ALE}Verts/ALE grupas vārdā</Commission>

<Depute>Malin Björk, Manon Aubry, Younous Omarjee, Manuel Bompard, Pernando Barrena Arza, Martin Buschmann, Leila Chaibi, Stelios Kouloglou, Dimitrios Papadimoulis, Idoia Villanueva Ruiz, Konstantinos Arvanitis, Niyazi Kizilyürek, Petros Kokkalis</Depute>

<Commission>{GUE/NGL}GUE/NGL grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>


B9-0234/2019

Eiropas Parlamenta rezolūcija par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvas zonas

(2019/2933(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību jomā pieņemtos līgumus un tiesību aktus, piemēram, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), kurus ANO ģenerālasambleja pieņēma 1966. gada 16. decembrī Ņujorkā,

 ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

 ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk “Harta”),

 ņemot vērā ANO konvenciju par bērna tiesībām (UNCRC),

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu,

 ņemot vērā Padome 2013. gadā pieņemtās ES vadlīnijas par to, kā sekmēt un aizsargāt lezbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību izmantošanu,

 ņemot vērā Jogjakartas principus (par starptautisko cilvēktiesību piemērošanu seksuālās orientācijas un dzimtiskās identitātes jomā), kas ir pieņemti 2006. gada novembrī, un 10 minētos principus papildinošos principus (JP+10, papildu principi un valstu pienākums piemērot starptautiskās cilvēktiesības attiecībā uz seksuālo orientāciju, dzimtisko identitāti, dzimumam izpausmi un dzimumpazīmēm), kas ir pieņemti 2017. gada 10. novembrī,

 ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2010. gada 31. marta ieteikumu CM/Rec (2010)5 par pasākumiem, ar kuriem apkaro diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimtiskās identitātes dēļ;

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu[1],

 ņemot vērā 2017. gada 4. februāra rezolūciju par ES ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai[2],

 ņemot vērā 2019. gada 14. februāra rezolūciju par turpmāko pasākumu sarakstu LGBTI līdztiesības sekmēšanai (2019–2024)[3],

 ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par turpmāko pasākumu sarakstu LGBTI līdztiesības sekmēšanai (2017)[4],

 ņemot vērā 2019. gada 26. novembra rezolūciju par bērnu tiesībām saistībā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 30. gadadienu[5],

 ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā[6],

 ņemot vērā 2019. gada 14. novembra rezolūciju par seksuālās izglītības kriminalizāciju Polijā[7],

 ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm un meitenēm, izmantojot digitālo nozari[8],

 ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras (FRA) 2012. gadā veiktās aptaujas par ES LGBT rezultātus,

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas Līgumos un Hartā un ir jāievēro vienmēr;

B. tā kā visas dalībvalstis ir uzņēmušās pienākumus un saistības, kas ir noteiktas starptautiskajās tiesībās un ES līgumos un saskaņā ar kurām pamattiesības ir jāievēro, jāgarantē, jāaizsargā un jāizpilda;

C. tā kā saskaņā ar pētījumiem, aptaujām un ziņojumiem[9] visā Eiropas Savienībā patlaban pieaug LGBTI publiskā diskriminācija un pret šo minoritāti vērsta naida runa; tā kā visā Eiropas Savienībā pieaug tādu naida noziegumu skaits, kuru pamatā ir LGBTI fobija; tā kā šie noziegumi ir uzskatāmi par LGBTI pamattiesību pārkāpumu un tā kā varas iestāžu reakcija pārāk bieži joprojām ir neadekvāta;

D. tā kā LGBTI pamattiesību pārkāpumi ir uzskatāmi par cilvēktiesību ievērošanas Eiropas Savienībā nopietnu apdraudējumu un tā kā minētie pārkāpumi bieži vien ir saistīti ar sieviešu un minoritāšu tiesību pārkāpumiem;

E. tā kā naida runai, ko pret LGBTI vērš varas iestādes, ir tālejošas sekas, jo tādējādi tiek leģitimizēta tādu apstākļu radīšana visā sabiedrībā, kuros LGBTI tiek vajāti, pakļauti vardarbībai un diskriminēti;

F. tā kā LGBTI kopienas drošības jautājumu nevar nošķirt no visu to personu drošības, kas dzīvo Eiropā, un minētās drošības pakāpeniska graušana ir visu pamattiesību arvien lielākas ignorēšanas pazīme; tā kā ksenofobiska satura izteikumi sekmē arī aizvien nedrošākas un neizturamākas vides veidošanu no tādu organizāciju un cilvēktiesību aktīvistu viedokļa, kas iestājas par LGBTI tiesībām;

G. tā kā Eiropas Savienībā un arī ārpus tās ir novērojama pret dzimumu vienlīdzību vērsta pretreakcija, no kuras nepastarpināti cieš LGBTI un sievietes vispār; tā kā šo pretreakciju vēl vairāk uzkurina populisms un galējais ekstrēmisms;

H. tā kā faktiskās vai šķietamās seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes vai dzimumpazīmju stigmatizācija notiek visā Eiropas Savienībā;

I. tā kā netiek veikta regulāra uzraudzība, reģistrēšana un datu vākšana attiecībā uz naidu un vardarbību pret LGBTI un minēto darbību neveikšana ir pamats satraukumam;

J. tā kā pārāk daudz LGBTI naida noziegumi darīti zināmi netiek; tā kā ziņošana ir saistīta ar attiecīgās personas seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes, dzimumpazīmju un dzimuma izpausmes nonākšanas atklātībā risku un bailēm par to izpaušanu;

K. tā kā lielākajā dalībvalstu vairākumā ir spēkā tiesiskas normas, kas aizliedz diskrimināciju un vardarbību; tā kā to īstenošana tomēr joprojām ir nepietiekama, kā rezultātā LGBTI ir neaizsargāti pret naida noziegumiem, naida runu un diskrimināciju, jo īpaši tādās nozarēs kā veselības aizsardzība, izglītība, nodarbinātība un mājoklis;

L. tā kā daudzie uzbrukumi, kurus varas iestādes veic pret LGBTI, attiecās uz izglītības iestādēm un skolām; tā kā šāda situācija īpaši nelabvēlīgi ietekmē gados jaunos LGBTI;

M. tā kā seksuālā orientācija un dzimtiskā identitāte skar indivīda tiesības uz privātumu, kuras ir garantētas starptautiskajās, Eiropas un valstu cilvēktiesībās, un tā kā vienlīdzība un nediskriminācija varas iestādēm būtu jāpopularizē[10];

N. tā kā vārda brīvība būtu jāgarantē gan attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem, gan nevalstiskajām organizācijām, gan fiziskajām personām;

O. tā kā pret LGBTI vērstā diskriminācija un vardabība izpaužas dažādi: daži no neseniem piemēriem ir uzbrukumi LGBTI sociālajiem centriem vairākās dalībvalstīs, homofobiski izteikumi un naida runa, kas ir vērsta pret LGBTI, jo īpaši saistībā ar vēlēšanām, un tiesību akti, kurus varētu piemērot, lai ierobežotu plašsaziņas līdzekļus, izglītības un piekļuvi cita veida saturam veidā, kas nepamatoti samazina vārda brīvību par LGBTI jautājumiem;

P. tā kā, sākot ar 2019. gadu Polijā, ir fiksēti vairāk kā 80 gadījumi, kuros reģionu, novadu vai vietējās pašvaldības ir pieņēmušas rezolūcijas, kurās tās sevi pasludina par brīvām no tā sauktās LGBT ideoloģijas vai ir pieņēmušas “Ģimenes tiesību reģionālās hartas”, vai šādu hartu galvenās normas, ar kurām jo īpaši tiek diskriminētas vientuļo vecāku un LGBTI ģimenes; tā kā šajās rezolūcijās ir pieprasīts, lai vietējās pašvaldības atturētos no darbībām, ar kurām veicina iecietību pret LGBTI, no finansiāla atbalsta sniegšanas NVO, kuru darbība ir vērsta uz vienlīdzības tiesību popularizēšanu, no diskrimināciju noliedzošas izglītības piedāvāšanas vai no citāda LGBTI paredzēta atbalsta sniegšanas; tā kā minētās rezolūcijas ir uzskatāmas par daļu no plašāka tādu uzbrukumu LGBTI kopienai Polijā konteksta, kas cita starpā izpaužas kā aizvien plašāka naida runa no publisko amatpersonu un ievēlēto personu, un sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu puses, kā arī uzbrukumi praida gājieniem un izpratnes veicināšanas programmām un pasākumiem, piemēram, Varavīksnes piektdienai, un kā to aizliegšana;

Q. tā kā saskaņā ar FRA veikto LGBT aptauju[11] 32 % no respondentiem atbildēja, ka jūtas diskriminēti ar darbu nesaistītās jomās, piemēram, izglītībā; tā kā LGBTI bērnu pašnāvības risks ir augstāks nekā pārējo bērnu vidū; tā kā iekļaujoša izglītība ir galvenais faktors, pateicoties kuram, var nodrošināt skolu vidi, kas ir droša un kurā savu potenciālu var attīstīt visi bērni, tajā skatā pie minoritātes piederošie, piemēram, LGBTI bērni un bērni no LGBTI ģimenēm; tā kā galvenie uzbrukumos pret LGBTI cietušie ir bērni un jaunieši, kas dzīvo lauku apvidos un mazākos pilsētu centros, kuros viņi ir īpaši neaizsargāti pret vardarbību un bieži vien saskaras ar atraidījumu un neskaidrību, un tādēļ valstij un vietējo pašvaldību iestādēm vai NVO viņiem ir jāsniedz īpašs atbalsts palīdzība,

R. tā kā tas, ka daudzās dalībvalstīs nav pieņemti diskrimināciju aizliedzoši tiesību akti, vismarginālāko iedzīvotāju daļu pakļauj diskriminācijas un vardarbības riskam; tā kā horizontālā direktīva par nediskrimināciju šādu aizsardzības trūkumu novērstu, taču tā Padomē nekust ne no vietas jau 11 gadus; tā kā aizsardzības pret tādiem aizspriedumu noziegumiem normatīvais regulējums, kuru pamatā ir seksuālā orientācija un dzimtiskā identitāte, Eiropas Savienībā un daudzās dalībvalstīs iztrūkst;

S. tā kā var būt, ka cilvēki ir pakļauti daudzkāršai un krusteniskai diskriminācijai; tā kā, īstenojot politiku, ar kuru mērķtiecīgi risina kādu vienu diskriminācijas iemeslu, būtu jāpievērš uzmanība tādu konkrētu grupu situācijai, kuras visdrīzāk varētu ciest no daudzkārtējas diskriminācijas, kuras pamatā ir arī vecums, rase, reliģija, seksuālā orientācija, dzimums vai invaliditāte;

T. tā kā LGBTI ar diskrimināciju un vardarbību saskaras visā pasaulē,

1. atgādina, ka LGBTI tiesības ir pamattiesības un ka ES iestādēm un dalībvalstīm tādēļ ir pienākums ievērot un aizsargāt tās saskaņā ar Līgumiem un Hartu, un starptautiskajām tiesībām;

2. pauž lielas bažas par to, ka pieaug Eiropas Savienībā pret LGBTI kopienu novērojamo tādu uzbrukumu skaits, kurus izdara valsts, valsts amatpersonas, valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldes un politiķi;

3. asi nosoda jebkāda veida diskrimināciju pret LGBTI un viņu pamattiesību pārkāpumus, kuros ir vainojamas varas iestādes, ieskaitot naida runu no minēto iestāžu un vēlēto amatpersonu puses saistībā ar vēlēšanām, kā arī nesenos Polijā notikušos no tā sauktās LGBTI ideoloģijas brīvo zonu pasludināšanas gadījumus un aicina Komisiju stingri vērsties pret šādu publisku diskrimināciju;

4. pauž nožēlu par to, ka LGBTI cieš no iebiedēšanas un aizskārumiem, kas sākas skolā, un mudina Komisiju un dalībvalstis spert konkrētus soļus, lai izbeigtu LGBTI diskrimināciju skolās, kuras rezultātā LGBTI var tikt iebiedēti, viņiem var tikt darīts pāri vai viņi var tikt atstumti, jo īpaši izglītības vidē; apņēmīgi nosoda to, ka dažās dalībvalstīs varas iestādes skolām neļauj pildīt savu pamattiesību veicinātāju un LGBTI aizsardzības lomu, un atgādina, ka skolām ne tikai ir jābūt drošām vietām, bet arī vietām, kurās pastiprināti ievēro un aizsargā visu bērnu pamattiesības; uzsver veselības un seksuālās izglītības nozīmi, jo īpaši attiecībā uz meitenēm un LGBTI jauniešiem, kurus netaisnīgas dzimumu normas ietekmē īpaši; uzsver, ka šādā izglītībā ir jāietver jauniešu izglītošana par attiecībām, kuru pamatā ir dzimumu līdztiesība, piekrišana un savstarpēja cieņa, un ka šāda izglītība būtu veids, kā novērst un apkarot dzimumu stereotipus, LGBTI fobiju un vardarbību dzimuma dēļ;

5. atgādina, ka LGBTI fobija sporta pasākumos joprojām ir novērojama bieži un ka netiek veikti tās izskaušanas pasākumi; aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, kā sportā pastāvošā homofobija ietekmē LGBTI jauniešus, lai uzlabotu iekļaušanu un veicinātu izpratni;

6. aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus, ar kuriem nodrošina visu ģimeņu, tostarp LGBTI ģimeņu, pārvietošanās brīvību, kā tas ir noteikts ES Tiesas 2018. gada jūnijā Coman lietā pieņemtajā spriedumā[12];

7. ir nobažījies par to, ka pieņemas spēkā rasisms un ksenofobija; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt darbu paraugprakses apmaiņas jomā un padarīt ciešāku to sadarbību rasisma, ksenofobijas, homofobijas, transfobijas un citu neiecietības veidu apkarošanā, pilnībā iekļaujot pilsonisko sabiedrību, kā arī izmantojot ieguldījumu, ko sniedz attiecīgās ieinteresētās personas, piemēram, FRA;

8. nosoda Eiropas Savienībā ik dienas notiekošos naida noziegumu un naida runas gadījumus, kuru pamatā ir rasisms, ksenofobija vai reliģiskā neiecietība, vai aizspriedumi pret personas invaliditāti, seksuālo orientāciju vai dzimtisko identitāti, dzimumpazīmēm vai piederība pie mazākuma; pauž nožēlu par to, ka naida runa aizvien vairāk ir dzirdama no atsevišķu varas iestāžu, politisko partiju un plašsaziņas līdzekļu puses; prasa, lai ES, savās iestādēs apkarojot naida runu, sniegtu priekšzīmi; pauž bažas par to, ka internetā aizvien vairāk tiek lietota naida runa, un iesaka dalībvalstīm ieviest vienkāršas procedūras, pamatojoties uz kurām, sabiedrības locekļi varētu ziņot par internetā atklāto naidīga rakstura saturu;

9. pauž bažas par to, ka cietušie par naida noziegumiem neziņo, jo trūkst piemērotu aizsardzības līdzekļu un iestādes dalībvalstīs naida noziegumus pienācīgi neizmeklē un tajos vainojamās personas nenotiesā; aicina dalībvalstis izstrādāt un izplatīt rīkus un mehānismus, ar kuriem ziņo par naida noziegumiem un naida runu, un nodrošināt, ka jebkuru iespējamo naida nozieguma vai naida runas gadījumu efektīvi izmeklē, par to sauc pie atbildības un tajā vainojamās personas tiesā;

10. aicina Komisiju atbalstīt apmācības programmas, kas ir paredzētas tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm, kā arī attiecīgajām ES aģentūrām, par diskriminējošas prakses un naida noziegumu novēršanu un apkarošanu;

11. atzīst, ka nevienlīdzība Eiropas Savienībā pilnā apmērā vēl apzināta nav, jo dalībvalstīs nav savākti un pēc dzimuma kritērija nav sadalīti salīdzināmi statistikas dati par vienlīdzību; uzskata, ka šādu datu vākšana dalībvalstīs ir būtiski svarīga, lai izstrādātu jēgpilnas nostādnes par ES tiesību aktu īstenošanu vienlīdzības jomā; aicina Komisiju un Padomi atzīt vajadzību pēc ticamiem un salīdzināmiem datiem par vienlīdzību, kas būtu iedalīti pēc diskriminācijas iemesliem, lai īstenotu diskriminācijas apkarošanas pasākumus un sniegtu informāciju politikas veidotājiem; aicina abas iestādes izstrādāt saskanīgus vienlīdzības datu vākšanas principus, pamatojoties uz pašidentifikāciju, ES datu aizsardzības standartiem un apspriešanos ar attiecīgajām kopienām;

12. nosoda jebkādu diskrimināciju vai vardarbību seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes vai dzimumpazīmju dēļ; mudina Komisiju nākt klajā ar darbības programmu, kas visiem iedzīvotājiem nodrošinātu vienādas tiesības un iespējas un vienlaikus respektētu dalībvalstu kompetenci, kā arī raudzīties, lai tiktu pareizi transponēti un īstenoti ES tiesību akti, kas attiecas uz LGBTI; šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi tādu darbību sarakstu, ar kurām tiktu veicināta LGBTI līdztiesība, tostarp Komisijas komunikācijas kampaņu par cīņu pret stereotipiem un par LGBTI pieņemamības sabiedrībā uzlabošanu; mudina Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas iestājas par LGBTI tiesībām; norāda, ka FRA veiktā izpēte uz vietas apliecina, ka publiskās amatpersonas ES tiesību aktus un politiku uzskata par galveno virzītājspēku, kas atbalsta valstu centienus veicināt LGBTI līdztiesību;

13. atgādina par ECT judikatūru, kas attiecas uz LGBTI tiesībām; aicina Komisiju un dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi pamattiesību aizsardzības jomā un mudina dalībvalstis pilnībā informēt LGBTI par viņu tiesībām;

14. atkārtoti prasa izveidot visaptverošu, pastāvīgu un objektīvu ES demokrātijas, tiesiskas valsts principa un pamattiesību ievērošanas mehānismu, kas ietvertu arī LGBTI tiesību aizsardzību; uzsver, ka vajadzība pēc šāda mehānisma tagad ir samilzusi kā jebkad agrāk; atkārtoti uzsver nepieciešamību objektīvi un regulāri novērtēt situāciju visās dalībvalstīs no tiesiskas valsts, demokrātijas un pamattiesību viedokļa un aicina Komisiju uzraudzīt pamattiesību pārkāpumus tās izsludinātā tiesiskas valsts principa pārskatīšanas cikla ietvaros;

15. aicina Komisiju un Padomi izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus un procedūras, lai nodrošinātu Līgumu principu un vērtību pilnīgu un pareizu piemērošanu, piemēram, pienākuma neizpildes procedūras, budžeta procedūras, tiesiskas valsts principa mehānismu un 7. panta procedūru, tostarp tās, kas jau tiek īstenotas;

16. aicina Komisiju uzraudzīt visu ES finansējuma plūsmu, tostarp ES strukturālo un investīciju fondu, izmantošanu un izmantot regulārus dialogus ar valstu, reģionālajām un vietējām pašvaldībām, lai ieinteresētajām personām atgādinātu par viņu apņemšanos nepieļaut diskrimināciju un par to, ka šādus fondus nekādā gadījumā nedrīkst izmantot diskriminējošiem mērķiem; aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus, ar kuriem novērš nepārprotamus un tiešus diskriminācijas nepieļaušanas noteikumu pārkāpumus, jo īpaši īstenot Direktīvā 2000/78/EK noteikto aizliegumu vietējo pašvaldību domēm izdot diskriminējošas normas, pieņemot noteikumus, kas ir pretēji LGBTI tiesībām;

17. atkārtoti aicina Komisiju pieņemt ES LGBTI stratēģiju, kurā būtu ņemtas vērā Parlamenta iepriekšējās prasības, nodrošinot pēctecību un iepriekšējās Komisijas darba turpinājuma stingru uzraudzību, un klāt pievienot tādu pasākumu sarakstu, ar kuriem veicina LGBTI līdztiesību;

18. aicina Komisiju par prioritāti noteikt ikvienas personas vienlīdzīgas un stipras tiesiskās aizsardzības efektīvu nodrošināšanu pret diskrimināciju visu LESD 19. pantā minēto iemeslu dēļ; aicina Padomi nekavējoties atbloķēt un pabeigt sarunas par horizontālo direktīvu attiecībā uz nediskrimināciju un atzinīgi vērtē Komisijas jaunās, šajā jomā izdarītās apņemšanās;

19. aicina Komisiju turpināt sadarbību ar dalībvalstīm, lai uzlabotu tādu noziegumu izmeklēšanu, kurus diktē naids, piemēram, noziegumi, kuru pamatā ir LGBTI fobija, un vairāk atbalstītu cietušos; konstatē, ka dažas dalībvalstis, īstenojot ES pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, ir paplašinājušas aizsardzības subjektu loku, to piemērojot arī personām, kuras ir cietušas no diskriminācijas citu iemeslu dēļ, piemēram, seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes vai dzimumpazīmju dēļ, un šādu aizsargājamo personu loka paplašināšanu iesaka arī citām dalībvalstīm; atkārtoti aicina Komisiju pēc ietekmes novērtēšanas pārskatīt patlaban spēkā esošo pamatlēmumu, lai tajā iekļautu naida kurināšanu dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes un dzimumpazīmju dēļ;

20. aicina Reģionu komiteju kā ES vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvi savas kompetences ietvaros apsvērt iespēju rīkoties, lai reaģētu uz to, ka Polijā tiek veidotas teritorijas, kuras ir pasludinātas par brīvām no tā saucamās LGBT ideoloģijas;

21. atbalsta ES darbu, ko tā veic savā ārējā darbībā, aizstāvot un veicinot cilvēktiesības, tostarp LGBTI tiesības; aicina drīzumā gaidāmajā ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā saglabāt tās stingro apņemšanos un pastiprināti pievērsties LGBTI jautājumiem nākamajos piecos gados, kā tā to jau darīja laikposmā no 2015. līdz 2019. gadam;

22. aicina visas dalībvalstis pildīt to pienākumu aizsargāt visu ES pilsoņu, tostarp LGBTI, pamattiesības un pamatbrīvības valsts un vietējā līmenī — bez izņēmumiem; aicina dalībvalstis veikt pozitīvus pasākumus, lai uzlabotu LGBTI kopienas pieņemamību sabiedrībā;

23. aicina Poliju saskaņā ar tās tiesību aktiem, kā arī tās saistībām, kuras tai izriet no ES un starptautiskajām tiesībām, stingri nosodīt LGBTI diskrimināciju, tostarp gadījumos, kad diskriminācijas avots ir vietējās pašvaldības, un atsaukt rezolūcijas, kas ir vērstas pret LGBTI tiesībām, tostarp vietējās normas, ar kurām apkaro LGBTI ideoloģiju;

24. aicina visas dalībvalstis uzraudzīt varas iestāžu un vēlēto amatpersonu naida runu vispār un jo īpaši vietējo, reģionālo un valsts līmeņa vēlēšanu laikā, un veikt stingrus un konkrētus tās apkarošanas pasākumus un noteikt sankcijas pret to;

25. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt šajā rezolūcijā minēto dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai.

[1] OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

[2] OV L 93, 24.3.2017., 21. lpp.

[3] Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0129.

[4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0032.

[5] Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0066.

[6] Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0111.

[7] Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0058.

[8] OV L 390, 18.11.2019., 19. lpp.

[9] Pamattiesību ziņojums, FRA, 2019, https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2019-fundamental-rights-report-2019_en.pdf ;  ES LGBT aptauja, FRA; 2019.g., Varavīksnes Eiropa, ILGA-Eiropa, https://www.ilga-europe.org/rainboweurope/2019

[10] ECT lieta S. un Marper / Apvienoto Karalisti, 2008. gada 4. decembris (prasības pieteikums Nr. 30562/04 un 30566/04) 66. p., https://hudoc.echr.coe.int/eng#{“itemid”:[“001-90051”]} Ģenerāladvokāta Sharpston 2014. gada 17. jūlija atzinums apvienotajās lietās C-148/13, C-149/13 un C-150/13, 38. un 39. p., http://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=%2522gender%2Bidentity%2522&docid=155164&pageIndex=0&doclang=en&mode=req&dir=&occ=first&part=1&cid=4735298#ctx1

[12] ECLI:EU:C:2018:385.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 13. decembrisJuridisks paziņojums - Privātuma politika