Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2014. gada 17. jūlijs - StrasbūraGalīgā redakcija
Sudāna - Meriam Yahia Ibrahim lieta
 Vārda un pulcēšanās brīvība Ēģiptē
 Nigērija - nesenie Boko Haram uzbrukumi
 Stāvoklis Ukrainā
 Jauniešu nodarbinātība
 Stāvoklis Irākā
 Vardarbības pastiprināšanās starp Izraēlu un Palestīnu
 Agresijas noziegums

Sudāna - Meriam Yahia Ibrahim lieta
PDF 207kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūcija par Sudānu — Meriam Yahia Ibrahim lieta (2014/2727(RSP))
P8_TA(2014)0006RC-B8-0010/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja, Eiropadomes priekšsēdētāja un Parlamenta priekšsēdētāja 2014. gada 10. jūnija kopīgo paziņojumu, kam pievienojās tie, kas piedalījās augsta līmeņa sanāksmē ar reliģiskajiem līderiem,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 15. maija paziņojumu par nāvessoda piespriešanu par apostāziju Sudānā,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Kotonū nolīguma otro pārskatīšanu 2010. gadā,

–  ņemot vērā ES 2013. gada pamatnostādnes par reliģijas un ticības brīvību,

–  ņemot vērā Āfrikas cilvēktiesību un tautu tiesību hartas pirmo protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā,

–  ņemot vērā Arābu cilvēktiesību hartu,

–  ņemot vērā bērnu tiesības,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2013. gada nogalē Meriam Yahia Ibrahim (Etiopijas kristietes un Sudānas musulmaņa meitu), kura ir audzināta kā kristiete, viņas tēva ģimene apsūdzēja laulības pārkāpšanā, pirms tam paziņojot varas iestādēm, ka viņa ir apprecējusies ar kristieti; tā kā 2013. gada decembrī apsūdzība tika papildināta ar apsūdzību apostāzijā;

B.  tā kā ar pirmās instances tiesas spriedumu 2014. gada 12. maijā Meriam Ibrahim, kura tolaik bija astotajā grūtniecības mēnesī, tika piespriesti 100 sitieni ar pletni par laulības pārkāpšanu un nāvessods pakarot par apostāziju, dodot viņai trīs dienas, lai atteiktos no kristietības; tā kā Meriam Ibrahim tika notiesāta saskaņā ar islāma šariatu, kas Sudānā ir spēkā kopš 1983. gada un kas par pāriešanu citā ticībā paredz nāvessodu; tā kā 2014. gada 15. maijā spriedums tika apstiprināts, jo Meriam Ibrahim izvēlējās nepāriet islāmā;

C.  tā kā 2014. gada 27. maijā Meriam Ibrahim cietumā piedzima meita Maya; tā kā ir izskanējušas ziņas, ka dzemdību laikā Meriam Ibrahim kājas bijušas pieķēdētas un ka līdz ar to bijusi nopietni apdraudēta gan mātes, gan bērna veselība; tā kā tie ir smagi sieviešu un bērnu tiesību pārkāpumi;

D.  tā kā 2014. gada 5. maijā viņas lieta tika sekmīgi nodota apelācijas tiesai;

E.  tā kā 2014. gada 23. jūnijā, kad apelācijas tiesa abu apsūdzību sakarā bija viņu attaisnojusi, Meriam Ibrahim tika atbrīvota no Omdurmanas sieviešu cietuma, bet tā kā Hartūmas lidostā, ģimenei gatavojoties doties uz ASV, viņa tika vēlreiz arestēta, jo esot mēģinājusi atstāt valsti ar viltotiem ceļošanas dokumentiem, ko izsniegusi Dienvidsudānas vēstniecība Hartūmā;

F.  tā kā 2014. gada 26. jūnijā Meriam Ibrahim tika atkal atbrīvota un kopā ar savu ģimeni rada patvērumu ASV vēstniecībā un tā kā norit pārrunas, lai panāktu viņai iespēju pamest Sudānu, kur viņas dzīvību apdraud islāma ekstrēmisti;

G.  tā kā domas, ticības un reliģijas brīvība ir universālas cilvēktiesības, kas jāizsargā visur un visiem; tā kā Sudāna ir ratificējusi attiecīgās ANO un Āfrikas Savienības konvencijas un līdz ar to ir uzņēmusies starptautiskas saistības aizsargāt un sekmēt reliģijas un ticības brīvību, kas noteikti ietver arī tiesības pēc paša gribas pieņemt, mainīt vai pamest kādu reliģiju vai ticību;

H.  tā kā Āfrikas cilvēktiesību un tautu tiesību harta, ko Sudānas Republika ir ratificējusi, ietver tiesības uz dzīvību un spīdzināšanas un nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu sodu un izturēšanās aizliegumu, bet tā kā Sudānā par dažādiem kriminālpārkāpumiem joprojām piemēro nāvessodu, sitienus ar pletni, amputāciju un citus miesassodus;

I.  tā kā Sudānas iestādes nesamērīgi daudz notiesā sievietes un meitenes par neskaidri definētiem noziegumiem, kas ir privāti, personiski lēmumi, kuriem nemaz nevajadzētu būt krimināli sodāmiem, un tā kā sievietes nesamērīgi daudz tiek sodītas ar nežēlīgiem sodiem, piemēram, sitieniem ar pletni, tādējādi pārkāpjot viņu cilvēktiesības uz cieņu, privāto dzīvi un vienlīdzību;

J.  tā kā Sudāna ir pievienojusies Arābu cilvēktiesību hartai, kuras 27. pants paredz, ka visu reliģisko pārliecību personām ir tiesības piekopt savu ticību;

K.  tā kā Sudānas Republikai saistoša ir Kotonū nolīguma(1) cilvēktiesību klauzula un Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām(2);

L.  tā kā, neraugoties uz to, ka prezidents Omar al-Bashir 2014. gada janvārī paziņoja par nacionālā dialoga sākšanu, Meriam Ibrahim aizturēšana un necilvēcīga izturēšanās pret viņu ir tipisks piemērs tam, kā Sudānas iestādes vēršas pret minoritātēm, cilvēktiesību aktīvistiem, studentiem protestētājiem, žurnālistiem, politisko opozīciju un ar tiesībām saistītām organizācijām, jo īpaši tām, kas iestājas par sieviešu tiesībām un iespēju nodrošināšanu jauniešiem,

1.  nosoda nepamatoto Meriam Ibrahim aizturēšanu; pieprasa Sudānas valdībai atcelt visus tiesību aktus, kas diskriminē uz dzimuma vai reliģijas pamata, un aizsargāt minoritāšu reliģisko identitāti;

2.  uzsver, ka grūtniecei dzemdēt pieķēdētai un fiziski saistītai ir pazemojoši un necilvēcīgi; pieprasa Sudānas iestādēm nodrošināt, lai visām grūtniecēm un dzemdētājām, kas ir apcietinājumā, tiktu sniegta pienācīga un droša mātes un jaundzimušā bērna veselības aprūpe;

3.  atkārtoti apstiprina, ka reliģijas, uzskatu un ticības brīvība ir universālas cilvēktiesības, kas jāizsargā visur un visiem; asi nosoda jebkādu vardarbību un iebiedēšanu, kas ierobežo tiesības pēc paša gribas piederēt vai nepiederēt kādai reliģijai vai pieņemt kādu reliģiju, tostarp draudu, fiziska spēka un sodu izmantošanu, lai ticīgos vai neticīgos piespiestu atteikties no viņu reliģijas vai pieņemt reliģiju; uzsver, ka laulības pārkāpšana un apostāzija ir darbības, kas vispār nebūtu jāuzskata par noziegumiem;

4.  atgādina, ka Sudāna ir ratificējusi attiecīgās ANO un Āfrikas Savienības konvencijas un līdz ar to ir uzņēmusies starptautiskas saistības aizsargāt un sekmēt reliģijas un ticības brīvību, kas noteikti ietver arī tiesības pēc paša gribas pieņemt, mainīt vai pamest kādu reliģiju vai ticību;

5.  pieprasa, lai Sudānas valdība saskaņā ar universālajām cilvēktiesībām atceļ visas tiesību normas, kas soda vai diskriminē personas viņu reliģisko uzskatu dēļ vai reliģiskās piederības vai uzskatu maiņas dēļ, vai par citu mudināšanu mainīt reliģiju vai uzskatus, jo īpaši gadījumos, kad apostāziju, heterodoksiju vai pāriešanu citā reliģijā soda ar nāvi;

6.  uzsver, ka šādas tiesību normas neatbilst Sudānas 2005. gada pagaidu konstitūcijai, Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai un Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, un mudina Sudānu ratificēt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu par nāvessoda atcelšanu(3);

7.  pieprasa Sudānai nekavējoties izsludināt moratoriju nāvessoda izpildei un nākotnē atcelt nāvessodu un visus miesassoda veidus;

8.  ar bažām norāda uz pastāvīgajiem un biežajiem sieviešu tiesību pārkāpumiem Sudānā, jo īpaši uz Sudānas Kriminālkodeksa 152. pantu; mudina Sudānas iestādes steigšus parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

9.  ar bažām norāda, ka cilvēktiesību smagu pārkāpumu nesodīšana Sudānā joprojām ir ļoti izplatīta un nopietna problēma — kā, piemēram, Dārfūras konflikta gadījumā, kura sakarā par lielāko daļu smago noziegumu, tostarp seksuālās vardarbības noziegumu, iestādes vainīgos joprojām nav notiesājušas; pieprasa, lai Sudānas valdība izmeklē cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp ieslodzīto slepkavības, spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos pret viņiem, kā arī izvarošanu un seksuālo vardarbību un notiesā vainīgos;

10.  atkārtoti pauž stingru atbalstu stingram reliģijas vai ticības un valsts nošķīrumam, kas nozīmē atteikšanos no jebkādas reliģiskas iejaukšanās valdības darbībā, kā arī no diskriminācijas reliģijas vai ticības dēļ;

11.  pieprasa, lai Sudānas valdība pievienojas Āfrikas cilvēktiesību un tautu tiesību hartas pirmajam protokolam par sieviešu tiesībām Āfrikā un Āfrikas Savienības Tiesas protokolam, kuri abi pieņemti 2003. gada 11. jūlijā Maputo, Mozambikā;

12.  pieprasa, lai Sudānas valdība ar starptautiskās sabiedrības atbalstu uzņemas steigšus īstenot juridiskas reformas, lai aizsargātu cilvēku pamattiesības un brīvības, nodrošinātu visu iedzīvotāju cilvēktiesību aizsardzību un jo īpaši novērstu sieviešu, minoritāšu un nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu diskrimināciju;

13.  pauž atbalstu centieniem sarunu ceļā rast iekļaujošu Sudānas situācijas risinājumu un atbalsta pilsoniskās sabiedrības un opozīcijas partiju centienus veicināt miera procesu;

14.  aicina ES uzņemties vadošu lomu, nākamajā Cilvēktiesību padomes sesijā 2014. gada septembrī iestājoties par stingru rezolūciju par Sudānu, kurā būtu skatīti smagie un ļoti izplatītie cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi minētajā valstī;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Sudānas valdībai, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

(1) Partnerattiecību nolīgums starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū.
(2) ANO Ģenerālās asamblejas 1966. gada 16. decembra rezolūcija Nr. 2200A (XXI).
(3) ANO Ģenerālās asamblejas 1989. gada 15. decembra rezolūcija Nr. 44/128.


Vārda un pulcēšanās brīvība Ēģiptē
PDF 309kWORD 75k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūcija par vārda un pulcēšanās brīvību Ēģiptē (2014/2728(RSP))
P8_TA(2014)0007RC-B8-0007/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ēģipti, jo īpaši 2014. gada 6. februāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(3),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku, virzību uz spēcīgāku partnerību — EP nostāja attiecībā uz 2012. gada progresa ziņojumiem(4),

–  ņemot vērā ES 2014. gada 12. maija pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton paziņojumus par Ēģipti un it īpaši viņas piezīmes pēc Ārlietu padomes 2014. gada 23. jūnija sanāksmes attiecībā uz spriedumiem pret Al Jazeera žurnālistiem un Minjā vairāk nekā 180 cilvēkiem piespriestajiem nāves sodiem,

–  ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas Ēģiptes prezidenta vēlēšanās 2014. gada 29. maija provizorisko paziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta delegācijas ES vēlēšanu novērošanas misijā saistībā ar Ēģiptes prezidenta vēlēšanām vadītāja 2014. gada 29. maija deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon un ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay 2014. gada 23. jūnija paziņojumus par cietumsodiem, kas piespriesti vairākiem žurnālistiem, un apstiprinājumu, ka vairākiem Musulmaņu brālības locekļiem un atbalstītājiem ir piespriesti nāvessodi,

–  ņemot vērā ES un Ēģiptes 2001. gada asociācijas nolīgumu, kurš stājās spēkā 2004. gadā un kuru papildināja 2007. gada rīcības plāns, kā arī Komisijas 2013. gada 20. marta progresa ziņojumu par tā īstenošanu,

–  ņemot vērā Ēģiptes Konstitūciju, ko pieņēma referendumā 2014. gada 14. un 15. janvārī, un jo īpaši tās 65., 70., 73., 75. un 155. pantu,

–  ņemot vērā Ēģiptes 2013. gada 24. novembra Likumu Nr. 107 par tiesībām uz publisku pulcēšanos, gājieniem un miermīlīgām demonstrācijām,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Ēģipte,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība ir neatņemami demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības balsti; tā kā preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir būtisks demokrātijas un atvērtas sabiedrības elements; tā kā 2014. gadā pieņemtajā Ēģiptes konstitūcijā ir paredzētas pamatbrīvības, tostarp vārda un pulcēšanās brīvība;

B.  tā kā Ēģiptē joprojām ir plaši izplatīti pamatbrīvību un cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp vardarbība, kūdīšana, naida kurināšana, vajāšana, iebiedēšana un cenzūra, ko pret politiskajiem oponentiem, miermīlīgiem protestētājiem, žurnālistiem, blogeriem, arodbiedrību pārstāvjiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un minoritātēm vērš valsts iestādes, drošības spēki un dienesti un citas grupas; tā kā kopš 2013. gada jūlija joprojām īpašas bažas raisa biedrošanās, pulcēšanās un vārda brīvība; tā kā organizācija „Freedom House” 2014. gada ziņojumā par brīvību pasaulē Ēģipti novērtē kā nebrīvu valsti;

C.  tā kā Ēģiptes valdība ir atkārtoti ierobežojusi preses, plašsaziņas līdzekļu un digitālo brīvību un dara to aizvien vairāk; tā kā žurnālisti un ziņu izdevumi, sociālie plašsaziņas līdzekļi un internets ir cietuši no uzbrukumiem vai cenzūras; tā kā ir vērojama ārkārtīga Ēģiptes plašsaziņas līdzekļu polarizācija Morsi atbalstītājos un oponentos, un tas pastiprina Ēģiptes sabiedrības šķelšanos; tā kā saskaņā ar organizācijas „Reportieri bez robežām” informāciju ir arestēti vismaz 65 žurnālisti un 17 no viņiem joprojām atrodas apcietinājumā; tā kā kopš 2013. gada jūlija Ēģiptē ir nogalināti vismaz seši žurnālisti;

D.  tā kā 2014. gada 23. jūnijā 20 Ēģiptes un ārvalstu žurnālistiem, tostarp trim Al Jazeera žurnālistiem, proti, austrālietim Peter Greste, ēģiptiešu izcelsmes kanādietim Mohamed Fahmy un ēģiptietim Baher Mohamed — kā arī in absentia Nīderlandes valstspiederīgajai Rena Netjes —, tika piespriesti cietumsodi no 7 līdz 10 gadiem; tā kā viņus apsūdzēja „ziņu falsificēšanā” un piederībā teroristu grupējumam vai tā atbalstīšanā; tā kā žurnālisti tiek ieslodzīti un nodēvēti par noziedzniekiem vai teroristiem tikai par sava darba veikšanu vien; tā kā Rena Netjes tika nepatiesi apsūdzēta par strādāšanu Al Jazeera labā;

E.  tā kā saskaņā ar daudzu liecinieku apgalvoto, tiesas procesā bija vērojami dažādi pārkāpumi un nemākulības piemēri; tā kā šim procesam līdzi sekoja starptautiskie novērotāji, tostarp dažu ES dalībvalstu vēstniecības; tā kā ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay paziņoja, ka šajā tiesvedībā konstatēti daudzi procesuāli pārkāpumi un tā ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā; tā kā Ēģiptes prezidents Abdul Fattah al-Sisi nesen atzina, ka šiem spriedumiem ir negatīvas sekas, un sacīja, ka vēlētos, lai apsūdzētie pēc apcietināšanas būtu nekavējoties deportēti, nevis nodoti tiesai; tā kā šos spriedumus var pārsūdzēt procesā, kas var ilgt mēnešiem;

F.  tā kā, kopš Ēģiptes armija 2013. gadā sagrāba varu, Ēģiptē ir aizturēti tūkstošiem iedzīvotāju, kas protestē vai pauž savu pārliecību; tā kā pēc prezidenta al-Sisi ievēlēšanas 2014. gada maijā apcietināšana un patvaļīga aizturēšana nav mitējusies; tā kā 2014. gada 11. jūnijā tiesa ievērojamam aktīvistam Alaa Abdul Fattah, kam bija izšķiroša nozīme 2011. gada revolūcijā, un citām personām piesprieda ieslodzījumu uz 15 gadiem, pamatojoties uz apsūdzībām par 2013. gada Likuma Nr. 107 par tiesībām uz publisku pulcēšanos, gājieniem un miermīlīgām demonstrācijām (Protestu likuma) pārkāpšanu; tā kā apcietinājumā aizvien atrodas citi ievērojami aktīvisti, tostarp Mohamed Adel, Ahmed Douma, Mahienour El-Massry un Ahmed Maher, kā arī vadošās sieviešu tiesību aizstāves, piemēram, Yara Sallam un Sana Seif; tā kā 2014. gada 28. aprīlī Kairas tiesa, kas izskata steidzamus jautājumus, nolēma aizliegt jaunatnes organizāciju „6. aprīļa kustība”;

G.  tā kā valdības ierēdņi ir atzinuši, ka iestādes kopš 2014. gada janvāra ir aizturējušas vismaz 16 000 personu, tostarp 1000 protestētājus, un ka daudzi no aizturētajiem ir apcietināti tādēļ, ka īstenojuši savas pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvības tiesības, vai arī piedēvētās piederības Musulmaņu brālībai dēļ; tā kā protestu un sadursmju laikā ir arestēti arī simtiem studentu;

H.  tā kā saskaņā ar aplēsēm, drošības spēkiem pārmērīgi un patvaļīgi pielietojot spēku, kopš 2013. gada jūlija dzīvību ir zaudējuši 1400 protestētāji; tā kā pagājušā gada laikā neviens drošības spēku darbinieks nav saukts pie atbildības par šādiem nodarījumiem vai cita veida ļaunprātīgu izturēšanos pret protestētājiem; tā kā tiek plaši uzskatīts, ka 2013. gada decembrī izveidotā faktu vākšanas komiteja līdz šim nav spējusi nodrošināt padziļinātu, uzticamu un objektīvu kopš 2013. gada jūlija notikušo vardarbīgo incidentu izmeklēšanu;

I.  tā kā Ēģiptes Konstitūcijas 65. pants garantē domas un uzskatu brīvību un nosaka, ka ikvienam ir tiesības paust savu viedokli vārdos, rakstveidā, tēlos vai jebkādos citos izpausmes veidos, kā arī publicēt to; tā kā sākotnējā paziņojumā ES vēlēšanu novērošanas misija, kas bija devusies novērot Ēģiptes 2014. gada maija prezidenta vēlēšanas, apgalvoja, ka jaunā konstitūcija paredz daudz dažādu pamattiesību, taču šo tiesību ievērošana neatbilst konstitucionālajiem principiem un ka valstī valda ierobežotas vārda brīvības klimats, kura dēļ daudzi žurnālisti nodarbojas ar pašcenzūru;

J.  tā kā Ēģiptes Konstitūcijas 73. pants paredz, ka pilsoņiem ir tiesības rīkot publiskas sanāksmes, gājienus, demonstrācijas un jebkāda veida miermīlīgas protesta akcijas, ja tiem nav nekādu ieroču, iesniedzot pirms tam likumā paredzēto paziņojumu, ka tiek garantētas tiesības uz miermīlīgu un privātu pulcēšanos, par kuru iepriekš nav jāpaziņo, un ka drošības spēku nedrīkst apmeklēt un uzraudzīt šādu pulcēšanos vai veikt noklausīšanos; tā kā 2013. gada novembrī tikai pieņemts Likums Nr. 107 par tiesībām rīkot publiskus mītiņus, gājienus un miermīlīgas demonstrācijas (Protestu likums), ar kuru tika noteikti ierobežojumi publiskām sanāksmēm un demonstrācijām un piešķirtas drošības spēkiem tiesības izmantot spēka paņēmienus pret protestētājiem, kas ir smags pulcēšanās brīvības pārkāpums;

K.  tā kā pēdējo mēnešu laikā, pamatojoties uz šo likumu, tika izkliedēti miermīlīgi protesti un daudzi protestētāji tika aizturēti un paturēti ieslodzījumā; tā kā 2014. gada 21. jūnijā policija izklīdināja miermīlīgu gājienu Heliopolē, kuras dalībnieki prasīja atcelt Protestu likumu un atbrīvot tos, kuri saskaņā ar to aizturēti, tā kā saistībā ar šo gājienu minētajā datumā tika arestēti vairāk nekā 50 cilvēki; tā kā vairāk nekā 20 no šiem aizturētajiem aizvien vēl ir apcietinājumā un viņiem draud tiesvedība;

L.  tā kā Ēģiptes Konstitūcijas 75. pantā noteikts, ka visiem pilsoņiem ir tiesības uz demokrātiskiem pamatiem veidot nevalstiskas apvienības un fondus; tā kā Ēģiptes pilsoniskās organizācijas nesen paudušas dziļas bažas par nesen izstrādāto NVO likumprojektu, kas varētu ieviest pilnīgu kontroli pār pilsoniskām grupām un pakļaut tās drošības iestādēm un administratīvām struktūrām, kā arī tiesāt cilvēktiesību aizstāvjus;

M.  tā kā 2013. gada septembrī Ēģiptes pagaidu valdības iestādes aizliedz organizācijas Musulmaņu brālība darbību, aizturēja tās līderus, konfiscēja mantu, apklusināja tās plašsaziņas līdzekļus un noteica, ka par dalību šajā organizācijā draud kriminālatbildība; tā kā 2014. gada 21. jūnijā Ēģiptes tiesa apstiprināja, ka masveida tiesas procesā piespriests nāvessods 183 Musulmaņu brālības locekļiem un atbalstītājiem; tā kā šādi sodi ir pēdējie no virknes sodu un tiesas procesu, kuros konstatēts daudz procesuālu pārkāpumu un kas ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem;

N.  tā kā jaunākā tiesu prakse raisa nopietnas bažas par tiesu sistēmas neatkarīgumu un spēju nodrošināt atbildību; tā kā jo īpaši šie piespriestie nāvessodi apdraud Ēģiptes izredzes uz ilgtermiņa stabilitāti;

O.  tā kā Ēģiptes Konstitūcijas 155. pantā noteikts, ka pēc apspriešanās ar Ministru kabinetu Republikas Prezidents var apžēlot notiesātos vai samazināt sodu;

P.  tā kā tiesiskuma, pamatbrīvību un cilvēktiesību ievērošana, kā arī sociālais taisnīgums un augstāks iedzīvotāju dzīves līmenis ir izšķiroši svarīgi faktori virzībā uz atvērtu, stabilu, demokrātisku, brīvu un plaukstošu Ēģiptes sabiedrību; tā kā neatkarīgām arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir izšķiroša nozīme šajā procesā un brīviem plašsaziņas līdzekļiem ir izšķiroša loma jebkurā demokrātijā; tā kā Ēģiptes sievietes joprojām ir īpaši neaizsargātā situācijā pašreizējā periodā, kad valstī notiek politiskas un sociālas pārmaiņas;

Q.  tā kā atbilstīgi pārskatītajai Eiropas kaimiņattiecību politikai un jo īpaši pieejai „vairāk tiem, kas vairāk dara” (more for more) ES iesaistes līmenim un apmēram attiecībā uz Ēģipti ir jābūt balstītam uz stimuliem un tādējādi atkarīgam no valsts progresa demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības jomā,

1.  asi nosoda un aicina nekavējoties izbeigt jebkāda veida vardarbību, kūdīšanu, naida kurināšanu, vajāšanu, iebiedēšanu un cenzūru, ko pret politiskajiem oponentiem, protestētājiem, žurnālistiem, blogeriem, arodbiedrību pārstāvjiem, sieviešu tiesību aktīvistiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un minoritātēm vērš Ēģiptes valsts iestādes, drošības spēki un dienesti un citas grupas; atgādina Ēģiptes valdībai par tās pienākumu garantēt drošību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem, piederības vai konfesijas un garantēt iespēju šajā valstī izmantot pulcēšanās, biedrošanās, vārda un preses brīvību bez patvaļīgiem ierobežojumiem un cenzūras; aicina Ēģiptes iestādes apņemties iesaistīties dialogā un pārtraukt vardarbību, kā arī izveidot iekļaujošu pārvaldību;

2.  pauž visdziļākās bažas par virkni nesen Ēģiptē pieņemtu tiesas lēmumu, tostarp ilgajiem cietumsodiem, ko 2014. gada 23. jūnijā piesprieda trim Al Jazeera žurnālistiem un 11 citiem apsūdzētajiem, kas tika tiesāti in absentia, kā arī 183 cilvēkiem piespriestajiem nāvessodiem;

3.  pauž satraukumu par to, ka aizvien biežāk tiek apklusināti Ēģiptes plašsaziņas līdzekļu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un pret viņiem tiek vērsti uzbrukumi, kas apdraud viņu iespējas brīvi darboties; nosoda ēģiptiešu un starptautisko žurnālistu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, tostarp blogeru, vajāšanu, aizturēšanu un sodīšanu tikai par to, ka viņi dara savu darbu; atkārtoti aicina nekavējoties veikt neatkarīgu, nopietnu un objektīvu to gadījumu izmeklēšanu, kuros drošības iestādes un valsts pārvaldes iestādes pielietojušas nesamērīgu spēku un veikušas patvaļīgu aizturēšanu, un saukt pie atbildības vainīgos;

4.  pauž nožēlu, ka pastāv plašsaziņas līdzekļu un tīmekļa cenzūra un ka ir ierobežota dažu blogu un sociālo tīklu pieejamība; nosoda vairāku laikrakstu un citu audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu vajāšanu;

5.  aicina Ēģiptes varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus tos, kuri ir apcietināti un notiesāti par to, ka viņi ir miermīlīgi izmantojuši savas tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, kā arī visus cilvēktiesību aizstāvjus; aicina Ēģiptes tiesu varu nodrošināt, ka visi tiesas procesi valstī atbilst prasībām par brīvu un taisnīgu tiesu, kā arī nodrošināt cilvēktiesību aizstāvju tiesību ievērošanu; aicina Ēģiptes varas iestādes dot rīkojumu veikt neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu par visām sūdzībām par sliktu apiešanos un nodrošināt, ka visiem ieslodzītajiem ir pieejama medicīniskā uzmanība, kas viņiem varētu būt vajadzīga;

6.  uzsver, ka vairākās tiesas prāvās ir izmantots Ēģiptes Terorisma novēršanas likums, lai panāktu notiesāšanu; mudina prezidentu nekavējoties rīkoties, tostarp izmantojot savas konstitucionālās tiesības piešķirt apžēlošanu, lai nodrošinātu, ka netiek izpildīts neviens nāvessods un ka Ēģiptē nevienu nevar apcietināt ar spriedumu, kas pasludināts tiesas procesā, kurš neatbilst iepriekš minētajām prasībām; aicina varas iestādes nekavējoties noteikt oficiālu moratoriju nāvessodu izpildei, kas būtu pirmais solis ceļā uz tā atcelšanu;

7.  aicina kompetentās Ēģiptes varas iestādes atcelt vai grozīt Protestu likumu un pārskatīt Sociālās solidaritātes ministrijas iesniegto likumprojektu par NVO, ņemot vērā Ēģiptes Konstitūcijas 65., 73. un 75. pantu, starptautiskās normas un valsts starptautiskos pienākumus, kā arī nodrošināt, ka visi valstī spēkā esošie un turpmākie tiesību akti atbilst konstitūcijai, kā arī minētajām normām un pienākumiem;

8.  atgādina, ka nesen pieņemtā Ēģiptes konstitūcija deva iespēju izveidot valsti, kurā tiek ievērota brīvība un demokrātija un kurā tiesības un tiesiskums ir norma; atgādina Ēģiptes valdībai, ka vārda, preses un digitālā brīvība, kā arī tiesības piedalīties miermīlīgās demonstrācijās ir demokrātiskas valsts pilsoņu pamattiesības, kā tas atzīts jaunajā Ēģiptes konstitūcijā;

9.  atgādina kompetentajām Ēģiptes varas iestādēm par to valsts un starptautiskajiem juridiskajiem pienākumiem un aicina prezidentu al Sisi un Ēģiptes valdību prioritāti piešķirt cilvēktiesību aizsardzībai un sekmēšanai un nodrošināt saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem;

10.  mudina kompetentās Ēģiptes varas iestādes mainīt virzienu un veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka jaunās konstitūcijas noteikumi par pamattiesībām un pamatbrīvībām, tostarp vārda un pulcēšanās brīvību, tiek pilnībā īstenoti, tādējādi parādot, ka tās ievēro cilvēktiesības un tiesiskumu, un sākt ar to ieslodzīto nekavējošu un beznosacījumu atbrīvošanu, kuriem piespriests cietumsods viņu pārliecības dēļ;

11.  uzsver, ka demokrātiskā valstī ir būtiski ievērot varas dalījuma principu un ka tiesu varu nedrīkst izmantot kā politiskas vajāšanas un represiju līdzekli, un ierosina reformēt tiesu iestāžu likumu, lai nodrošinātu patiesu varas dalīšanu, jo tas nodrošinātu neatkarīgu un objektīvu tiesas spriešanu;

12.  mudina Kairā esošo ES delegāciju un ES dalībvalstu vēstniecību pārstāvjus piedalīties politiski sensitīvās tiesas prāvās pret Ēģiptes un ārvalstu žurnālistiem, blogeriem, arodbiedrību pārstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem;

13.  pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz jauno likumu par seksuālu uzmākšanos, vardarbība pret sievietēm ir pastiprinājusies, īpaši publiskajā telpā, jo protestu laikā notiek desmitiem izvarošanas un seksuālas vardarbības gadījumu; mudina Ēģiptes varas iestādes beigt, pamatojoties uz tā saukto izvirtības likumu, krimināli sodīt lesbietes, gejus, biseksuāļus un transpersonas (LGBT) par to, ka viņi pauž savu seksuālo orientāciju un izmanto tiesības uz pulcēšanos, un atbrīvot visas LGBT, kuras saskaņā ar minēto likumu ir aizturētas un ieslodzītas; mudina Ēģiptes valdību pieņemt valsts stratēģiskās nostādnes par vardarbības pret sievietēm un LGBT apkarošanu un visu veidu diskriminācijas novēršanu, nodrošinot efektīvu apspriešanos ar sievietēm, LGBT tiesību grupām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un viņu iesaistīšanos visā procesā;

14.  atkārtoti uzsver, ka preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir būtisks demokrātijas un atvērtas sabiedrības elements un ka tam ir jābūt vienam no jautājumiem, uz kuriem koncentrējas ES rīcība attiecībā uz Ēģipti kā daļa no plašākas konsekventas ES stratēģijas, kurai būtu jākoncentrējas uz ēģiptiešu tiesību, brīvību un iespēju uzlabošanu, kad ES attīsta attiecības ar Ēģipti;

15.  vēlreiz pauž solidaritāti ar Ēģiptes tautu pašreizējā sarežģītajā pārejas posmā; aicina dalībvalstis izstrādāt vienotu stratēģiju attiecībā uz Ēģipti; vēlreiz mudina Padomi, Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi un Komisiju gan Savienības divpusējās attiecībās ar Ēģipti, gan sniedzot finansiālo atbalstu šai valstij, aktīvi strādāt, pamatojoties uz nosacītības principu („vairāk par vairāk”) un ņemot vērā nopietnās ekonomiskās problēmas, ar kurām Ēģipte saskaras; atkārto prasību noteikt skaidrus un kopīgi pieņemtus kritērijus šajā jomā; atkārtoti apstiprina apņemšanos palīdzēt Ēģiptes iedzīvotājiem virzībā uz demokrātijas un ekonomikas reformu;

16.  prasa, lai Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve precīzi norādītu, kādi konkrēti pasākumi ir veikti, reaģējot uz Ārlietu padomes lēmumu pārskatīt ES palīdzību Ēģiptei; pieprasa, konkrētāk, precizēt, kas notiek ar: i) plānoto tieslietu sistēmas reformu programmu, ii) ES budžeta atbalsta programmām, iii) tirdzniecības un iekšējā tirgus nostiprināšanas programmu un iv) Ēģiptes piedalīšanos ES reģionālās programmās, piemēram, programmās „Euromed Police” un „Euromed Justice”;

17.  aicina visā ES noteikt aizliegumu eksportēt uz Ēģipti iejaukšanās un novērošanas tehnoloģijas, kuras varētu izmantot, lai izspiegotu pilsoņus un vērstos pret viņiem ar represijām, un saskaņā ar Vasenāras vienošanos noteikt aizliegumu eksportēt arī drošības aprīkojumu vai militāro atbalstu, ko varētu izmantot, lai apspiestu miermīlīgus protestus;

18.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi nākamajā ANO Cilvēktiesību padomes sesijā censties apvienot ES atbalstu rezolūcijai par stāvokli Ēģiptē, ar kuru cita starpā tiktu sākta starptautiska izmeklēšana par notikušo protestētāju nogalināšanu un pēdējo gadu sūdzībām par drošības spēku veikto spīdzināšanu un sliktu izturēšanos;

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, kā arī Ēģiptes Arābu Republikas prezidentam un viņa pagaidu valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0100.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0446.


Nigērija - nesenie Boko Haram uzbrukumi
PDF 213kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūcija par Nigēriju - nesenie Boko Haram uzbrukumi (2014/2729(RSP))
P8_TA(2014)0008RC-B8-0016/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nigēriju, tostarp tās, ko pieņēma 2013. gada 4. jūlijā(1) un 2012. gada 15. martā(2),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton paziņojumus par Nigēriju, tostarp paziņojumus, ko sniedza 2014. gada 26. jūnijā un 2014. gada 15. aprīlī,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus par nolaupīšanām Nigērijā,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2014. gada 26. jūnija paziņojumu par Nigēriju,

–  ņemot vērā Padomes lēmumu Eiropas Savienībai iekļaut Boko Haram teroristisko organizāciju sarakstā, kas stājās spēkā 2014. gada 29. maijā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runaspersonas 2014. gada 30. jūnija paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par bērniem un bruņotiem konfliktiem (CAAC), kas publicēts 2014. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2014. gada 17. jūnija ziņu paneļdiskusijā, ar kuru atzīmēja Āfrikas Bērnu dienu,

–  ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas (ICC) ziņojumu par pirmstiesas izmeklēšanas darbību 2013. gadā,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Nigērija ratificēja 1993. gada 29. oktobrī,

–  ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, ko Nigērija ratificēja 1983. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Kotonū nolīguma otro pārskatīto redakciju 2007.–2013. gadam, ko Nigērija ratificēja 2010. gada 27. septembrī,

–  ņemot vērā Nigērijas Federatīvās Republikas Konstitūciju, it īpaši tās noteikumus par reliģijas brīvības aizsardzību (IV nodaļa „Tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību”),

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Boko Haram arvien vairāk apdraud Nigērijas, Rietumāfrikas un Sāhelas reģiona stabilitāti; tā kā vardarbība, ko uzkurina šī islāmistiskā džihāda ekstrēmistu organizācija, ir izraisījusi daudzu tūkstošu cilvēku nāvi pēdējo desmit gadu laikā; tā kā šī organizācija bez izšķirības par mērķi izvēlas kristiešus, mēreno uzskatu musulmaņus, valdības personālu un iestādes, un faktiski ikvienu, kurš nepieturas pie tās dogmatiskās un ekstrēmās pārliecības;

B.  tā kā naktī no 2014. gada 14. uz 15. aprīli Borno štata Čibokas pilsētā Boko Haram nolaupīja 276 skolnieces no valdības vidusskolas; tā kā līdz šim brīdim vairāk nekā 200 skolnieces joprojām ir pazudušas; tā kā ir saņemtas ziņas, ka Nigērijas drošības spēki nereaģēja uz iepriekš saņemtu brīdinājumu; tā kā pēc Čibokas uzbrukuma ir bijuši vēl citi skolēnu nolaupīšanas gadījumi;

C.  tā kā nolaupītās meitenes ir pakļautas nopietnam riskam attiecībā uz seksuālu vardarbību, verdzību vai piespiedu laulībām;

D.  tā kā pilsoniskā sabiedrība Nigērijā un visā pasaulē spēcīgi reaģēja uz šīm nolaupīšanām, pieprasot Nigērijas valdībai veikt efektīvus pasākumus, lai „atvestu atpakaļ mūsu meitenes”, nodrošinātu skolēnu aizsardzību un neļautu izvērsties Boko Haram;

E.  tā kā tiek saņemta satraucoša informācija, tostarp no EĀDD un valdības avotiem, par vardarbības aktiem bez izšķirības kā daļu no valdības atbildes reakcijas, tostarp no Nigērijas armijas un policijas vienību apvienotās grupas, ko izveidoja 2013. gada maijā cīņai pret Boko Haram;

F.  tā kā pēdējo mēnešu laikā ir krasi pieauguši Boko Haram uzbrukumi un tie kļūst arvien vardarbīgāki, paņemot gada laikā vairāk nekā 4 000 dzīvību uzbrukumos baznīcām, skolām, tirgus laukumiem un ciematiem, kā arī drošības sistēmām; tā kā pašlaik Boko Haram paplašina savu darbības areālu, aptverot pusi no visas Nigērijas tās ziemeļos un blakusesošās teritorijas kaimiņvalstīs;

G.  tā kā Boko Haram ir atbildīgs par vismaz 18 uzbrukumiem civiliedzīvotājiem Nigērijas ziemeļu daļā pēdējo divu nedēļu laikā, kam pievienojas pieaugošā politiskā spriedze pirms plānotajām vispārējām vēlēšanām 2015. gadā;

H.  tā kā Boko Haram uzbrukumi un valdības reakcija ir izraisījuši bēgļu krīzi, vairāk nekā 10 000 iedzīvotājiem meklējot patvērumu aiz valsts robežām, lielākoties Nigērā un Kamerūnā, un, kā liecina ANO Cilvēktiesību padomes dati, vēl lielākam skaitam kļūstot par iekšzemē pārvietotām personām; tā kā tas vēl vairāk apdraud trūcīgos vietējos pārtikas krājumus un ūdens resursus, jo īpaši Nigērā, kura cīnās ar sausuma gados radušos pārtikas trūkumu;

I.  tā kā humanitārā situācija lielai iedzīvotāju daļai aizvien vēl ir ļoti smaga, 70 % iedzīvotāju dienā pārtiekot ar summu, kas mazāka par USD 1,25;

J.  tā kā ir apdraudēta vārda brīvība un preses brīvība, jo tiek radīti arestu, iebiedēšanas vardarbības un pat nāves draudi tiem, kuri izsaka kritiku par Nigērijas varas iestādēm; tā kā Boko Haram grupējums ir atkārtoti draudējis uzbrukt mediju grupām, kas sniegušas negatīvu informāciju par šo grupējumu;

K.  tā kā sakarā ar ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, kas ir spēkā no 2013. gada 14. maija Borno, Jobē un Adamavā, lielas šo štatu daļas ir kļuvušas nepieejams palīdzības aģentūrām, žurnālistiem un reportieriem; tā kā valdība vairākās teritorijās ir slēgusi mobilā telefona sakaru pakalpojumus, lai pārtrauktu kaujinieku sazināšanos;

L.  tā kā ES un tas dalībvalstis ir atkārtoti piedāvājušas palīdzību Nigērijai tās pastāvīgajos centienos aizsargāt savus pilsoņus un apkarot visa veida terorismu, kā arī izbeigt nesodāmības praksi seksuālas vardarbības gadījumos;

M.  tā kā 2014. gada 28. maijā ES iekļāva Boko Haram un tās vadītāju Abubakar Shekau savā sarakstā, kurā uzskaitītas teroristiskās organizācijas, sekojot ANO lēmumam noteikt, ka Boko Haram ir teroristiska organizācija, un citu starptautisko partneru piemēram;

N.  tā kā ANO augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay ir brīdinājis, ka Boko Haram uzbrukumi var būt noziegumi pret cilvēci; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) pirmstiesas izmeklēšana apstiprināja šo brīdinājumu, secinot, ka ir pamatots iemesls uzskatīt, ka Boko Haram izdara noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus,

1.  pauž stingru nosodījumu tam, ka turpinās uzbrukumu vilnis, ko izdara ar ieročiem un spridzināšanu, pašnāvnieku spridzināšanas, nolaupīšanas un citi vardarbības akti, ar ko teroristu sekta Boko Haram vēršas pret civiliem, valdības un militāriem mērķiem Nigērijā, tās ziemeļos, kā arī Abudžā un Lagosā; aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Čibokas skolnieces;

2.  izsaka visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm un atbalsta Nigērijas valdības centienus apturēt vardarbību un saukt pie atbildības vainīgos;

3.  aicina Nigērijas valdību un iestādes sadarboties, lai nodrošinātu meiteņu drošu pārvešanu mājās, uzlabot šo glābšanas centienu pārredzamību un sniegt pienācīgu informāciju un medicīnisko un psiholoģisko atbalstu nolaupīto meiteņu ģimenēm, lai izbeigtu aizdomu gaisotni;

4.  pauž ļoti nopietnas bažas par to, ka Boko Haram aktīvi izraugās par mērķi sievietes un bērnus savā asiņainajā kara kampaņā, un nosoda pamattiesību klajo pārkāpšanu, kas izpaužas tādējādi, ka Boko Haram aizliedz meitenēm un zēniem iegūt izglītību;

5.  pauž uzskatu, ka Nigērijā būtu jāiedarbina uzraudzības un ziņošanas mehānisms par nopietniem bērnu tiesību pārkāpumiem bruņotos konfliktos un ka ANO Bērnu fondam (UNICEF) būtu jāpalielina sava kapacitāte šajā apgabalā atbilstoši savam mandātam;

6.  turklāt pauž nopietnas bažas par saņemtajām ziņām par piespiedu pievēršanu islāma ticībai un šariāta likumu uzspiešanu šā grupējuma deklarētā mērķa ietvaros — nodibināt Ziemeļnigērijā islāma kalifātu;

7.  mudina, lai Nigērijas valdība un tās spēka struktūras ievērotu piesardzību, pārvarot vardarbīgos nemierus, un nodrošinātu, ka jebkādi centieni apturēt šo vardarbību tiktu veikti saskaņā ar Nigērijas valdības starptautisko tiesību aktu saistībām; pieprasa Nigērijas iestādēm izmeklēt ziņojumus par valdības spēka struktūru spēka pielietošanu bez izšķirības un nesamērīgi, ieskaitot māju dedzināšanu un to, ka tiek sodīti ar nāvi cilvēki, par kuriem pastāv aizdomas saistībā ar Boko Haram, vai pat tādi pilsoņi, kuriem nav acīmredzamas saistības ar šo organizāciju, un saukt pie atbildības šo noziegumu izdarītājus;

8.  mudina Nigērijas valdību cīnīties ne vien pret Boko Haram nemieriem, bet arī to cēloņiem, ieskaitot nepietiekamo attīstību, plaši izplatīto korupciju, līdzekļu, ko iegūst saistībā ar naftu, izšķērdēšanu, radikalizāciju un izredžu trūkumu, un aicina dalībvalstis palīdzēt Nigērijai šo jautājumu risināšanā;

9.  turklāt mudina Nigērijas iestādes izlīdzināt ekonomisko dalījumu starp valsts ziemeļiem un dienvidiem, tostarp uzlabojot ziemeļos sniegtos izglītības un veselības aprūpes pakalpojumus, un nodrošināt, ka ieguvumi no naftas radītās labklājības tiek taisnīgi sadalīti ar valsts budžeta palīdzību, lai nodrošinātu pienācīgu reģionālo attīstību;

10.  jo īpaši uzsver neatkarīgas, objektīvas un pieejamas tiesu sistēmas nozīmi nesodāmības izbeigšanā un tiesiskuma un iedzīvotāju pamattiesību ievērošanas pastiprināšanā; aicina attiecīgi veikt pasākumus, lai uzlabotu Nigērijas tiesu sistēmas efektivitāti un neatkarību kā līdzekli, lai ar kriminālo tiesvedību efektīvi apkarotu terorismu;

11.  aicina Nigērijas valdību atzīt un ievērot preses un mediju brīvību un atļaut žurnālistiem un reportieriem piekļuvi frontes līnijai, jo presei un medijiem var būt svarīga loma atbildības nostiprināšanā un cilvēktiesību pārkāpumu dokumentēšanā,

12.  atkārtoti aicina atcelt likumu par viendzimuma laulību aizliegumu, kā arī atcelt Nigērijas kriminālkodeksa 214., 215. un 217. iedaļu, kas lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem — gan Nigērijas pilsoņiem, gan ārvalstniekiem — rada nopietnus vardarbības un ieslodzījuma draudus;

13.  pauž bažas par to, ka šajā reģionā pieaug cilvēku tirdzniecība un ieroču un narkotiku kontrabanda, un par to saiknēm ar islāmistu terorismu; turklāt norāda uz saistību starp Boko Haram, AQIM un Al Shabab kaujinieku grupējumiem šajā nelegālajā nodarbē; aicina, lai Nigērijas valdība sadarbībā ar Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) valdībām, citām valdībām un starptautiskajām aģentūrām izskaustu šo rūpalu savu centienu ietvaros apkarot starptautiskā terorisma izplatīšanos un tā finansējuma avotus;

14.  mudina EĀDD, Padomi un Komisiju sadarboties ar ANO un citiem starptautiskajiem partneriem, lai liegtu Boko Haram piekļuvi finansējuma avotiem un ierobežotu tā un jo īpaši tā vadītāju pārvietošanos;

15.  aicina EĀDD, Komisiju, dalībvalstis un starptautiskos partnerus turpināt sadarbību ar Nigēriju, tostarp Čibokas skolnieču lietā, divpusēji un ar reģionālo un ANO struktūru starpniecību, centienos panākt atbrīvošanu, drošības spēku apmācībā un apmaiņā ar izlūkdatiem;

16.  aicina EĀDD un Komisiju ātri noslēgt valsts stratēģiju 2014.–2020. gadam attiecībā uz Nigēriju un iekļaut tajā palīdzību un atbalstu ar mērķi likvidēt pamatcēloņus, kādēļ varēja rasties Boko Haram;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Nigērijas federālajai valdībai, Āfrikas Savienības institūcijām, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai asamblejai, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0335.
(2) OV C 251 E, 31.8.2013., 97. lpp.


Stāvoklis Ukrainā
PDF 220kWORD 74k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūcija par stāvokli Ukrainā (2014/2717(RSP))
P8_TA(2014)0009RC-B8-0025/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politiku, par Austrumu partnerību (AP) un par Ukrainu, jo īpaši 2014. gada 17. aprīļa rezolūciju par Krievijas īstenoto spiedienu uz Austrumu partnerības valstīm, jo īpaši ‒‒ destabilizāciju Austrumukrainā(1),

–  ņemot vērā G7 valstu vadītāju 2014. gada 24. marta sanāksmē Hāgā pieņemto kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 17. marta, 14. aprīļa, 12. maija un 23. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 20. marta un 27. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā OSCE/ODIHR Starptautiskās vēlēšanu novērošanas misijas galīgo ziņojumu par prezidenta pirmstermiņa vēlēšanām Ukrainā,

–  ņemot vērā to, ka 2014. gada 27. jūnijā tika parakstītas ES un Ukrainas asociācijas nolīguma noslēdzošās daļas un padziļināts un visaptverošs brīvās tirdzniecības nolīgums,

–  ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos 2014. gada 15. maija un 15. jūnija ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Ukrainā,

–  ņemot vērā NATO un Ukrainas komisijas 2014. gada 1. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Ukrainai joprojām ir jārisina nopietnas drošības, politiskās, kā arī sociālās un ekonomiskās problēmas; tā kā konflikts Ukrainas austrumos ir nopietns traucēklis šīs valsts attīstībai un uzplaukumam;

B.  tā kā Krievijas okupācija un Krimas aneksija pārkāpj starptautiskās tiesības un Krievijas starptautiskās saistības, kas noteiktas ANO Statūtos, Helsinku Nobeiguma aktā, Eiropas Padomes statūtos un 1994. gada Budapeštas memorandā par drošības garantijām, kā arī divpusējās saistības, kas noteiktas 1997. gada divpusējā Draudzības, sadarbības un partnerattiecību līgumā;

C.  tā kā 2014. gada 25. maijā Petro Porošenko tika ievēlēts par jauno Ukrainas prezidentu, tā kā vēlēšanas uzraudzīja starptautiska vēlēšanu novērošanas misija OSCE/ODIHR vadībā, un, neraugoties uz nedrošo situāciju Ukrainas austrumos un Krievijas veikto Krimas aneksiju, tās tiek uzskatītas par starptautiskajām saistībām visumā atbilstošām un valsts lielākajā daļā ievērotas pamatbrīvības;

D.  tā kā jaunais prezidents ir izvirzījis 15 punktu plānu situācijas mierīgam noregulējumam Austrumukrainā, lai saglabātu Ukrainas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti un nacionālo vienotību, pamatojoties uz to personu amnestiju, kas ir padevušies un nav pastrādājuši nopietnus noziegumus, izveidojot kontrolētus atkāpšanās koridorus Krievijas algotņiem un sākot visaptverošu dialogu;

E.  ā kā prezidents Porošenko kā pirmo soli vienpusēji pasludināja pamieru no 2014. gada 20. līdz 30 jūnijam, kas radītu iespējas konsultācijām starp Ukrainu, Krieviju, EDSO un separātistu spēkiem; tā kā Ukrainas valdības vienpusēji pasludināto pamieru separātisti atkārtoti pārkāpa un tāpēc bija kritušie abās pusēs;

F.  tā kā 2014. gada 25. jūnijā Krievijas Federācijas Padome apstiprināja prezidenta Putina lēmumu izbeigt tiesības nosūtīt Krievijas bruņotos spēkus uz Ukrainas teritoriju;

G.  tā kā 2014. gada 27. jūnija Ārlietu padome apstiprināja Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru Ukraina ir izpildījusi visus vīzu liberalizācijas pasākumu plāna pirmā posma kritērijus un sākusi vīzu liberalizācijas procesa otro posmu;

H.  tā kā 2014. gada 27. jūnijā ES ar Ukrainu parakstīja asociācijas nolīguma noslēdzošās daļas un padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (AA/DCFTA); tā kā ar šā nolīgumu tiek atzīti Ukrainas tautas centieni dzīvot valstī, kurā valda Eiropas vērtības, demokrātija un tiesiskums;

I.  tā kā prezidents Porošenko pēc vienpusēji pasludinātā pamiera neievērošanas pieņēma lēmumu atsākt pretterorisma operāciju, lai salauztu separātistu pretestību valsts austrumos; tā kā Ukrainas armija atguva kontroli pār vairākām Austrumukrainas pilsētām, piespiežot nemierniekus un algotņus atkāpties Doņeckas virzienā; tā kā tomēr vardarbība turpinās;

J.  tā kā Vācijas, Francijas, Krievijas un Ukrainas ārlietu ministri sanāksmē Berlīnē 2014. gada 2. jūlijā vienojās noteikt pasākums, kas vērsti uz ilgtspējīgu savstarpēju pamieru Austrumukrainā;

K.  tā kā prezidents Porošenko pauda gatavību pamieru pasludināt otru reizi, ievērojot trīs nosacījumus — pamieru ievēro abas puses, tiek atbrīvoti visi gūstekņi un robežu uzrauga EDSO;

L.  tā kā prezidents Porošenko 2014. gada 14. jūlijā paziņoja, ka Krievijas militārpersonas cīnās pret Ukrainas spēkiem kopā ar separātistu nemierniekiem un ka ir izvērsta Krievijas jaunā raķešu sistēma; tā kā saskaņā ar ziņām no NATO avotiem Krievija nemierniekiem piegādā smagos kaujas tankus, artilēriju un citus ieročus un ļauj algotņiem no Krievijas šķērsot robežu, lai pievienotos bruņotajiem nemierniekiem;

M.  tā kā Briselē 2014.gada 11. jūlijā notika ES, Ukrainas un Krievijas trīspusējās konsultācijas par ES un Ukrainas asociācijas nolīguma un DCFTA īstenošanu; tā kā šis ir lietderīgs process, kurā iespējams pārvarēt ilgstošās viedokļu atšķirības, izskaidrojot AA/DCFTA priekšrocības un ņemot vērā visu pušu visas leģitīmās bažas,

1.  atzinīgi vērtē asociācijas nolīguma noslēdzošo daļu, tostarp padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma parakstīšanu, un ir pārliecināts, ka tas kļūs par politisko un ekonomisko reformu dzinējspēku, veicinot modernizāciju, tiesiskuma nostiprināšanu un ekonomisko izaugsmi; izsaka atbalstu Ukrainai virzībā uz šā nolīguma pagaidu piemērošanu; paziņo, ka Eiropas Parlaments nolīguma ratifikācijas procedūru pabeigs iespējami īsā laikā; aicina dalībvalstis un Ukrainu to ātri ratificēt, lai iespējami drīz to varētu pilnībā īstenot; uzsver, ka AA/ DCFTA nekādā veidā nav saistīts ar integrāciju NATO;

2.  ļoti atzinīgi novērtē arī asociācijas nolīgumu parakstīšanu ar Gruziju un Moldovu, kas iezīmē jaunas ēras sākumu šo valstu politiskajās un ekonomiskajās attiecībās ar Es; aicina tos drīz ratificēt un atzinīgi vērtē faktu, ka Moldovas parlaments to jau ir izdarījis; nosoda Krievijas pieņemtos ar tirdzniecību saistītos „soda” pasākumus pret valstīm, kas parakstījušas asociācijas nolīgumu ar ES, jo šie nolīgumi neapdraud Krievijas intereses; uzsver, ka šādi pasākumi neatbilst Pasaules Tirdzniecības Organizācijas noteikumiem, ir politiski motivēti un tāpēc nav pieņemami;

3.  atzinīgi novērtē Petro Porošenko ievēlēšanu godīgu un demokrātisku vēlēšanu pirmajā kārtā par Ukrainas prezidentu; konstatē, ka šo vēlēšanu rezultāti liecina par iedzīvotāju stingru atbalstu savas valsts Eiropas un demokrātijas perspektīvai;

4.  atbalsta miera plānu kā svarīgu deeskalācijas un miera iespēju; atbalsta Petro Porošenko apņēmīgo rīcību Ukrainas vienotības, suverenitātes un teritoriālās integritātes garantēšanai; atzinīgi novērtē viņa apņēmību pievērsties sistemātiskas korupcijas problēmai un valsts līdzekļu izsaimniekošanai; atkārtoti pauž savu nostāju, ka Krievija ir iesaistīta karadarbībā un militārajās piegādēs; aicina Krieviju ievērot savas starptautiskās saistības, patiesi iesaistīties sarunās miermīlīgam risinājumam un izmantot savu reālo ietekmi, lai pārtrauktu jebkāda veida vardarbību;

5.  Aicina sarīkot jaunu trīspusējās kontaktgrupas sanāksmi par noregulējumu Ukrainas dienvidaustrumos, un atbalsta jaunas saziņas formas starp pusēm;

6.  uzsver, ka Ukrainas tautai ir pamattiesības brīvi lemt par savas valsts ekonomisko un politisko nākotni un atkārtoti paziņo, ka Ukrainai saskaņā ar ANO Statūtu 51. pantu ir tiesības uz pašaizsardzību; atkārto, ka starptautiskā sabiedrība atbalsta Ukrainas vienotību, suverenitāti un teritoriālo integritāti; aicina Ukrainas drošības spēkus pilnībā ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, veicot tā saucamās pretterorisma operācijas, un uzsver nepieciešamību aizsargāt civiliedzīvotājus; un aicina nemierniekus un algotņus darīt to pašu un neizmantot civiliedzīvotājus kā dzīvo vairogu; uzsver, ka nepieciešams panākt krīzes politisku atrisinājumu un aicina visas puses demonstrēt savaldību un ievērot pamieru, kas ir jāpasludina iespējami drīz un stingri jāievēro;

7.  nosoda Krievijas agresiju Krimā kā rupju Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpumu no starptautisko tiesību viedokļa un noraida Krievijas fait accompli politiku ārlietās; uzskata Krimas aneksiju par nelikumīgu un atsakās atzīt Krievijas de facto varu šajā pussalā; atzinīgi vērtē lēmumu aizliegt tādu preču importu no Krimas un Sevastopoles, kurām nav Ukrainas sertifikāta, un, atbilstoši ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijai 68/262, mudina citas valstis ieviest līdzīgus pasākumus;

8.  nosoda pastāvīgo vardarbību un to, ka Austrumukrainā ik dienu iet bojā cilvēki, tiek sagrautas ēkas un īpašumi, un tūkstošiem civiliedzīvotāju dodas prom no konflikta zonas uz drošākām vietām; apsveic Ukrainas puses parādīto labo gribu, vienpusēji pasludinot pamieru, un pauž nožēlu, ka nemiernieki un algotņi nesekoja šim paraugam; ir dziļi nobažījies par to iedzīvotāju drošību, kas ir spiesti atrasties Doņeckas un Luhanskas apgabalos; pauž nožēlu par bojā gājušajiem un to, ka reģistrēto upuru vidū ir arī bērni; izsaka dziļu līdzjūtību viņu ģimenes locekļiem; asi nosoda jebkādu pret civiliedzīvotājiem vērstu vardarbību un aicina stingri ievērot starptautiskās humanitārās tiesības;

9.  aicina Krieviju atbalstīt miera plānu ar patiesu apņēmību un kā pirmos ilgi gaidītos konkrētos soļus, kas apliecina Krievijas krīzes deeskalācijas centienu nopietnību, pieņemt pasākumus, lai efektīvi kontrolētu savu robežu ar Ukrainu un izbeigtu nelikumīgu bruņotu vīru, ieroču un bruņojuma pastāvīgo iekļūšanu, naidīgo rīcību un infiltrāciju, nekavējoties samazināt un atvilkt tās karaspēka kontingentu pie tās robežas ar Ukrainu un izmantot savu varu pār nemierniekiem un algotņiem, lai viņus piespiestu ievērot pamieru, nolikt ieročus un caur atkāpšanās koridoru doties atpakaļ uz Krieviju, kā tas paredzēts Porošenko miera plānā;

10.  pauž nožēlu par Ukrainas gaisa spēku pilotes Nadjas Savčenko nelikumīgo aizturēšanu Krievijā un pieprasa viņu nekavējoties atbrīvot, kā arī atbrīvot visus gūstekņus Ukrainā vai Krievijā;

11.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Ārējās darbības dienestu nodrošināt jūtamāku klātbūtni krīzes atrisināšanai izveidotajos dialoga mehānismos, tostarp kontaktgrupā;

12.  atzinīgi novērtē esošo sankciju paplašināšanu ar papildus vēl 11 cilvēkiem, galvenokārt t. s. separātistu amatpersonām; atzinīgi novērtē Padomes, EĀDD un dalībvalstu veikto sagatavošanas darbu turpmākajām sankcijām pret Krieviju, paredzot sankcijas ekonomikas, finanšu un enerģētikas nozarēs un nosakot ieroču un divējāda lietojuma tehnoloģiju embargo; aicina noteikt kolektīvu ieroču pārdošanas aizliegumu Krievijai, un mudina to īstenot tik ilgi, kamēr normalizējas situācija Ukrainas austrumos; brīdina, ka jebkādi turpmāki Krievijas mēģinājumi destabilizēt Ukrainu liks pieņemt papildu sankcijas un būtiski ietekmēs ES un Krievijas attiecības;

13.  prasa Padomei, lai tā Krievijai paziņotu jaunu termiņu, līdz kuram tai jāizpilda savas starptautiskās saistības un piemērotu trešā posma sankcijas, ja to prasa situācija;

14.  mudina Eiropadomi pieņemt labāk saskaņotu un stingrāku stratēģiju, par krīzi Ukrainā un par Krievijas valdības rīcību, tostarp arī par jautājumiem, kas saistīti ar ES energoapgādes drošību, runāt vienā balsī; pauž nožēlu par to, ka vairākas dalībvalstis šajā ziņā demonstrē nevienprātību un ES solidaritātes trūkumu;

15.  atbalsta jauna pamiera noslēgšanu pēc savstarpējas vienošanās, lai stabilizētu drošības situāciju, panāktu patiesu deeskalāciju un radītu stimulus prezidenta Porošenko miera plāna īstenošanai, kam nepieciešama pamiera abpusēja ievērošana, gūstekņu atbrīvošana un efektīva robežkontrole EDSO uzraudzībā; atzinīgi novērtē Ukrainas bruņoto spēku jaunākos panākumus Austrumukrainā un kontroles atgūšanu pār vairākām lielām pilsētām;

16.  pauž stingru pārliecību, ka ar lielākiem materiāliem un finanšu līdzekļiem jānostiprina EDSO īpašās novērošanas misijas loma, lai Ukrainai sniegtu atbalstu pierobežas apgabalu nodrošināšanai un uzraudzībai;

17.  atgādina Ukrainas valdībai, ka valstī ir steidzami nepieciešamas ekonomiskās un politiskās reformas; norāda, ka reformas valstī būtu jāierosina nevis tikai saistībā ar ārēju spiedienu, bet gan tās būtu jābalsta uz stingru tautas atbalstu tam, lai tiktu radītas ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās iespējas, modernizējot valsti;

18.  aicina veikt kopš 2013. gada novembra visās Ukrainas daļās pret cilvēci izdarīto noziegumu un traģisko notikumu neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu Eiropas Padomes uzraudzībā, kurā iekļauj spēcīgu starptautisko komponentu, un tiesāt par tiem atbildīgās personas; izsaka pārliecību, ka tikai šo noziegumu efektīva izmeklēšana palīdzēs Ukrainas sabiedrībai un upuru ģimenēm un draugiem atjaunot uzticēšanos iestādēm;

19.  atgādina par nepieciešamību Ukrainā izbeigt sistemātisku un strukturālu cilvēktiesību ierobežošanu, sliktu pārvaldību, korupciju, kas ir plaši izplatīta, un milzīgo ēnu ekonomiku; uzsver notiekošās konstitucionālās reformas procesa svarīgumu, svarīgo nozīmi, kāda ir pilsoniskās sabiedrības attīstības atbalstīšanai, lai sasniegtu patiesu līdzdalības demokrātiju, kas veicina un aizsargā cilvēktiesības, nodrošinot tiesiskumu un labu pārvaldību visiem cilvēkiem visos valsts reģionos, tādējādi dodot ieguldījumu tās drošības un stabilitātes nostiprināšanā; aicina pieņemt Eiropas standartiem atbilstīgus tiesību aktus diskriminācijas novēršanai;

20.  uzsver uzticības veidošanas nepieciešamību starp sabiedrības dažādām kopienām, un aicina sākt ilgstspējīga izlīguma procesu; uzsver nozīmi, kāda šajā sakarībā ir iekļaujošam nacionālam dialogam, propagandas un tādu izteikumu un retorikas, tostarp tādas, kas nāk no Krievijas, nepieļaušanai, kas var pastiprināt konflikta saasināšanos;

21.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi sākt pakāpenisku centrālās varas decentralizācijas procesu, un, neapdraudot pilnvaru iekšējo līdzsvaru vai valsts efektīvu funkcionēšanu, nodot pilnvaras reģionālajām un pilsētu pašvaldībām;

22.  atzinīgi vērtē valsts iepirkuma likuma pieņemšanu un aicina to rūpīgi īstenot; sagaida drīzu politiski neatkarīgas pretkorupcijas aģentūras izveidošanu ar pilnvarām veikt korupcijas gadījumu izmeklēšanu;

23.  uzsver nepieciešamību nostiprināt tiesiskumu, veicot arī tiesu reformu, kas varētu palīdzēt atjaunot iedzīvotāju uzticēšanos tiesu iestādēm, un nepieciešamību depolitizēt un demilitarizēt tiesībaizsardzības iestāžu struktūru;

24.  atzinīgi novērtē lēmumu izveidot aktīvi darbojošos civilu kopējās drošības un aizsardzības politikas misiju Ukrainai; aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un dalībvalstis paātrināt tās izveidošanu; ir pārliecināts, ka šai misijai jādod plašs mandāts, lai efektīvi atbalstītu Ukrainu nepieciešamajos visaptverošajos pūliņos stabilizēt situāciju valstī;

25.  atkārtoti izsaka atbalstu prezidenta Porošenko nodomam rīkot parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas; uzsver, ka šīs vēlēšanas jāsarīko, ievērojot Venēcijas Komisijas rekomendācijas;

26.  pauž dziļas bažas par cilvēktiesību un humanitāro situāciju Austrumukrainā un Krimā, ko izraisījuši Krievijas kūdītie nemiernieki un algotņi un kas pasliktinās, jo īpaši ņemot vērā spīdzināšanu, nogalināšanu, žurnālistu un aktīvistu pazušanu un sagūstīšanu, kā arī bērnu nolaupīšanas gadījumus; aicina Ukrainas iestādes attiecīgajos reģionos uzlabot civiliedzīvotāju aizsardzību un humanitārās palīdzības sniegšanu;

27.  šajā sakarā pievērš uzmanību nesenajam Amnesty International ziņojumam un stingri nosoda nolaupīšanas, piekaušanas, spīdzināšanu, slepkavības, ārpustiesas nāvessodus un citus nopietnus cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus pret aktīvistiem, protestētājiem, žurnālistiem un daudziem citiem pilsoņiem — kas aktīvi nepiedalījās konfliktā Ukrainas austrumos — pēdējo triju mēnešu laikā, ko galvenokārt veica bruņoti separātisti, bet dažos gadījumos arī valdības spēki; atbalsta aicinājumu Ukrainas valdībai izveidot vienotu un regulāri aktualizētu nolaupīšanas gadījumu reģistru un rūpīgi un objektīvi izmeklēt visas apsūdzības par nelikumīgu spēka lietošanu, nežēlīgu izturēšanos vai spīdzināšanu;

28.  uzsver nepieciešamību rast skaidru, taisnīgu un stabilu risinājumu, lai Ukrainai garantētu gāzes piegādes drošību no Krievijas, kas ir Ukrainas ekonomiskās attīstības un stabilitātes priekšnoteikums; uzskata, ka ES jāturpina spēlēt savu lomu izlīguma veicināšanā, kas dos Ukrainai iespējas par tās gāzes iepirkumiem maksāt konkurētspējīgu cenu, kas nav politiski motivēta; uzsver, ka energoresursu izmantošana par ārpolitikas instrumentu grauj ilgušo uzticību Krievijai kā uzticamam ES tirdzniecības partnerim un ka tālāki pasākumi ES atkarības no Krievijas gāzes mazināšanai jāuzskata par prioritāti;

29.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekama apjoma gāzes piegādes, izmantojot gāzes reversās plūsmas no kaimiņvalstīm ES; tāpēc atzinīgi novērtē saprašanās memorandu starp Slovākijas Republiku un Ukrainu par reversajām plūsmām, kas rosinātu Ukrainu izveidot pārredzamu un drošu gāzes transporta sistēmu; atgādina par Enerģētikas kopienas stratēģisko lomu, kuras prezidējošā valsts 2014. gadā ir Ukraina; atzinīgi novērtē to, ka sadarbība ar Ukrainu ir Komisijas 2014. gada jūnijā publiskotās Eiropas energoapgādes drošības stratēģijas neatņemama sastāvdaļa;

30.  atzinīgi novērtē to, ka Ukraina nesen sākusi vīzu režīma liberalizācijas pasākumu plāna otro posmu, tādējādi vēlreiz apliecinot Ukrainas apņēmību īstenot nepieciešamos likumdošanas, politiskos un institucionālos pasākumus; izsaka stingru pārliecību, ka tās galīgais mērķis ir bezvīzu režīma ātra ieviešana; vienlaikus aicina nekavējoties ES un dalībvalstu līmenī ieviest ļoti vienkāršu pagaidu kārtību, kādā par nelielu maksu būtu iespējams saņemt vīzu;

31.  atzinīgi novērtē Komisijas izveidoto atbalsta grupu Ukrainai, kas Ukrainas iestādēm nodrošinās visu nepieciešamo palīdzību politisko un ekonomisko reformu veikšanai un nodarbosies ar Eiropas reformu plāna īstenošanu;

32.  uzsver nepieciešamību aizstāvēt Eiropas intereses un vērtības, veicināt stabilitāti, labklājību un demokrātiju Eiropas kontinenta valstīs;

33.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka asociācijas nolīgumi ar Ukrainu un citām Austrumu partnerības valstīm nav galīgais mērķis to attiecībās ar ES; turklāt šajā sakarā norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības 49. pantu Gruzijai, Moldovai un Ukrainai gluži tāpat kā jebkurai citai Eiropas valstij, ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Savienības dalībvalsti, ja tā ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, kā arī cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un nodrošina tiesiskumu;

34.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei un Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0457.


Jauniešu nodarbinātība
PDF 304kWORD 86k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūcija par jauniešu nodarbinātību (2014/2713(RSP))
P8_TA-(2014)0010RC-B8-0027/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 8. septembra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm stratēģijas „Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa (COM(2010)0193 – C7-0111/2010 – 2010/0115(NLE))(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra paziņojumu „Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933),

–  ņemot vērā 2011. gada 17. jūnijā Luksemburgā pieņemtos Padomes secinājumus par jauniešu nodarbinātības veicināšanu nolūkā sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Jaunatnes iespēju iniciatīvas īstenošanu (COM(2012)0727),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 5. decembra priekšlikumu Padomes ieteikumam par Jaunatnes garantijas izveidošanu (COM(2012)0729),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 7. februāra secinājumus par Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. aprīļa ieteikumu par Jaunatnes garantijas izveidošanu,

–  ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par jauniešu bezdarba novēršanu — iespējamie risinājumi(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par ciešāku sadarbību starp valstu nodarbinātības dienestiem (VND) (COM(2013)0430 – C7-0177/2013 – 2013/0202(COD))(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(5),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Jaunatnes iespēju iniciatīvas īstenošanu (COM(2012)0727),

–  ņemot vērā 2013. gada 16. janvāra rezolūciju par Jaunatnes garantiju(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā bezdarbs ir galvenais nevienlīdzības cēlonis, tā kā jauniešu bezdarbs ir sasniedzis nepieredzēti augstu līmeni (vidējais ES radītājs ir 23 %) un tā kā jauniešu bezdarba izplatība ES ir nevienmērīga, jo dažās valstīs bezdarba līmenis vecuma grupā no 16 līdz 25 gadiem pārsniedz 50 %;

B.  tā kā 2014. gada martā 28 ES dalībvalstīs bez darba bija 5,340 miljoni jauniešu vecumā līdz 25 gadiem (3,426 miljoni no tiem — eurozonā);

C.  tā kā jauniešu bezdarba iemesli ES ir dažādi un starp tiem var būt pamatā esošas strukturālas ekonomiskas problēmas, kas ietekmē darba tirgus; tā kā situācija un problēmas, ar kādām jaunieši saskaras, ir dažādas un tā kā atsevišķas grupas tas skar daudz vairāk un ir vajadzīgi īpaši pielāgoti risinājumi;

D.  tā kā īpaši kritiskā situācijā darba tirgū ir jaunieši neatkarīgi no izglītības līmeņa, jo viņiem bieži neizdodas atrast darbu vispār vai nākas samierināties ar ierobežotiem darba līgumiem, zemāku atalgojumu, zemāka līmeņa sociālo aizsardzību, nestabiliem nodarbinātības nosacījumiem vai neatalgotu praksi;

E.  tā kā Garantija jauniešiem sekmētu stratēģijas „Eiropa 2020” trīs mērķu sasniegšanu, proti, panākt, ka 75 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem strādā, ka mācības priekšlaicīgi pametušo skaits ir mazāks par 10 % un ka vismaz 20 miljoni cilvēku izkļūst no nabadzības un sociālās atstumtības;

F.  tā kā 7,5 miljoni eiropiešiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem nav darba un viņi nav iesaistīti nez izglītībā, nedz apmācībā (NEET) un tā kā 2012. gadā 28 ES dalībvalstīs 29,7 % jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem atradās uz nabadzības vai sociālās atstumtības sliekšņa(7);

G.  tā kā, pateicoties tam, ka galvenā uzmanība ir pievērsta praktisku iemaņu veidošanai, profesionālās apmācības un apvienotās akadēmiskās un profesionālās izglītības mācību kursu duālā sistēma, kuru izmanto dažās dalībvalstīs, ir attaisnojusies, jo īpaši krīzes apstākļos, jo ar to izdevies saglabāt zemāku jaunatnes bezdarba līmeni un palielināt jauniešu nodarbinātības izredzes;

H.  tā kā pašreiz spēkā esošais 25 gadu vecuma ierobežojums Jaunatnes garantijas izmantošanai nav pareizs, jo nav ņemts vērā, ka 6,8 miljoni NEET ir vecumā no 25 līdz 30 gadiem;

I.  tā kā MVU ir svarīgs darbvietu radīšanas potenciāls, un tiem ir izšķiroša nozīme pārejā uz jaunu, ilgtspējīgu ekonomiku;

J.  tā kā, neraugoties uz to, ka tādu strādājošo skaits, kuri pārcēlušies uz citu dalībvalsti, ir pieaudzis no 4,7 miljoniem 2005. gadā līdz 8 miljoniem 2008. gadā, procentuālā izteiksmē tas ir pieaugums no 2,1 % uz 3,3 % no kopējā darba spēka;

K.  tā kā dalībvalstīm ir būtiski svarīga loma cīņā pret jauniešu bezdarbu un plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam šim mērķim tās var izmantot arī finansiālu atbalstu no ES finansētiem instrumentiem, piemēram, Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda, Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programma (EaSI) un Garantijas jauniešiem shēmas;

L.  tā kā Eiropas Savienība ir atvēlējusi EUR 6 miljardus jauniešu vecumā līdz 25 gadiem nodarbinātības atbalstam;

M.  tā kā nevar apgalvot, ka vienīgais jauniešu bezdarba iemesls ir viņu kvalifikācijas neatbilstība darba tirgus vajadzībām, šī problēma ir saistīta arī ar tādām parādībām kā jaunu darbvietu trūkumus, ko izraisījusi Eiropas deindustrializācija, ārpakalpojumu sniedzēju piesaistīšana un spekulācijas, turklāt situāciju vēl vairāk pasliktinājusi krīze un valstu piekoptā taupības politika; tā kā ar izglītošanu un apmācību vien būs par maz, lai atrisinātu jauniešu bezdarba problēmu;

N.  tā kā, veidojot jebkādus pasākumus vai programmas jauniešu nodarbinātības palielināšanai, ir attiecīgajos līmeņos jāapspriežas un/vai jāsadarbojas ar visām ieinteresētajām pusēm, sevišķi ar sociālajiem partneriem un jauniešu organizācijām;

O.  tā kā 20,7 miljoni MVU nodrošina vairāk nekā 67 % no visām privātā sektora darbvietām ES, no kurām 30 % nodrošina mikrouzņēmumi;

P.  tā kā MVU un mikrouzņēmumiem ir milzīgs potenciāls radīt darbvietas, jo tajos tiek radīti 85 % no visām jaunajām darbvietām,

Garantija jauniešiem – jauniešu nodarbinātība

1.  brīdina, ka vērā ņemama un stabila ekonomiskā izaugsme ES nebūs iespējama, ja netiks samazināta nevienlīdzība, un atgādina, ka pirmais solis ceļā uz nevienlīdzības novēršanu ir bezdarba, īpaši jauniešu bezdarba, un nabadzības samazināšana;

2.  aicina efektīvi uzraudzīt, kā tiek īstenota Garantija jauniešiem; aicina Komisiju cieši sekot līdzi uzdevumiem, kas apzināti 2014. gadā dalībvalstīm sniegtajos ieteikumos (CSR) attiecībā uz piedāvājumu kvalitāti un nepietiekamu darbā, izglītībā un apmācībā neiesaistītu jauniešu (NEET) iekļaušanu, valsts nodarbinātības dienestu administratīvo spēju un visu ieinteresēto personu nepietiekami efektīvo iesaistīšanu, vienlaikus apzinot labas prakses piemērus, ko var izmantot par atskaites punktu programmu uzlabošanai; aicina nodrošināt lielāku īstenošanas pārredzamību un izvirzīt vērienīgākus mērķus attiecībā uz dalībvalstīm, kas šajā jomā neko nav panākušas;

3.  aicina Komisiju ierosināt tādu Eiropas regulējumu, ar kuru tiktu noteikti minimālie standarti jauniešu garantijas programmu īstenošanai, tostarp attiecībā uz prakses vietu kvalitāti, pienācīgām algām jauniešiem un nodarbinātības pakalpojumu pieejamību, un paredzēt, ka šādas garantiju programmas attiecas arī uz jauniešiem vecuma grupā no 25 līdz 30 gadiem, ja dalībvalstis neievēros pašreizējos ieteikumus jauniešu garantiju programmu īstenošanai;

4.  aicina izvirzīt jauniešu bezdarba samazināšanu par atsevišķu Eiropas pusgada mērķi; aicina arī iekļaut CSR un nacionālajās reformu programmās (NRP) pasākumus cīņai pret jauniešu bezdarbu; aicina Komisiju precīzi uzraudzīt un pārbaudīt šo pasākumu ieviešanu; aicina šajā procesā un saistībā ar Eiropas pusgadu pilnvērtīgi iesaistīt Parlamentu;

5.  aicina Komisiju paātrināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas izveidi un līdz 2014. gada beigām publicēt paziņojumu par to, kā tā izveidota;

6.  mudina dalībvalstis apsvērt iespēju paplašināt Garantiju jauniešiem, lai tā attiektos arī uz jauniešiem, kas nav sasnieguši 30 gadu vecumu;

7.  uzsver, ka ir vajadzīga aktīva, visaptveroša un integrēta darba tirgus politika, kurā būtu paredzēti īpaši pasākumi jauniešiem;

8.  mudina dalībvalstis veikt apņēmīgus pasākumus jauniešu bezdarba apkarošanai, jo īpaši, novēršot skolas un apmācību vai arodapmācību programmu priekšlaicīgu pamešanu (piemēram, ieviešot duālu izglītības sistēmu vai citas līdzvērtīgas sistēmas), un izstrādāt visaptverošas stratēģijas attiecībā uz jauniešiem, kuri nedz strādā, nedz iegūst izglītību, nedz piedalās apmācībā (NEET);

9.  uzsver, ka Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai nav jāattur dalībvalstis no Eiropas Sociālā fonda izmantošanas, lai finansētu plašākus jauniešiem paredzētus projektus, jo īpaši saistībā ar nabadzības novēršanu un sociālo integrāciju; aicina Komisiju uzraudzīt ESF izmantošanu projektiem, kas paredzēti jauniešiem;

10.  pauž stingru pārliecību, ka ES finansējumu, īpaši Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai atvēlēto finansējumu, nevajadzētu izmantot, lai aizstātu dalībvalstu pasākumus, bet tas būtu jāizmanto, lai jauniešiem sniegtu papildu atbalstu tādā veidā, kas papildina un sekmē valstu programmas saskaņā ar dalībvalstu lēmumu;

11.  uzskata, ka ES programmās jāpieļauj piemērota elastība, lai dalībvalstis varētu īstenot individualizēto atbalstu atbilstoši vietējām vajadzībām, lai nodrošinātu, ka finansējums tiek izlietots jomās, kur jauniešu bezdarbs ir vislielākais un finansējums ir visvairāk nepieciešams, nepieļaujot kompromisus revīzijas un kontroles ziņā;

12.  uzsver, ka Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai nav jāattur dalībvalstis no citu ES programmu izmantošanas, piemēram, no Eiropas Sociālā fonda vai ERASMUS+ izmantošanas, lai finansētu plašākus jauniešiem paredzētus projektus, jo īpaši saistībā ar jaunajiem uzņēmējiem, nabadzības novēršanu un sociālo integrāciju; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis piešķirtu šim mērķim nepieciešamo līdzfinansējumu; aicina Komisiju uzraudzīt ESF izmantošanu projektiem, kas paredzēti jauniešiem;

Profesionālā izglītība un arodmācība

13.  atgādina, ka Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai piešķirtie EUR 6 miljardi nav pietiekami daudz, lai ilgtspējīgi apkarotu jauniešu bezdarbu; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis Garantiju jauniešiem padarīt par prioritāti un palielināt tās budžetu visā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, lemjot par obligāto DFS 2014.–2020. gadam pēcvēlēšanu pārskatīšanu, kam jānotiek ne vēlāk kā 2016. gada beigās;

14.  aicina dalībvalstis izveidot un uzlabot arodizglītības un profesionālās apmācības sistēmas; uzsver — lai uzlabotu pāreju no skolas uz nodarbinātību, ir jāizveido Eiropas duālās izglītības sistēma, balstoties uz Eiropas paraugpraksi šajā jomā; turklāt iesaka ES mērogā izmantot pirmās pieredzes shēmas, sniedzot praktisku darba pieredzi jauniem absolventiem un tiem, kas jau pabeiguši arodizglītību, šos jauniešus pieņemot darbā uzņēmumos uz 6–12 mēnešiem, lai atrisinātu konkrētu problēmu, kas orientēta uz inovāciju un izstrādi;

15.  mudina dalībvalstis īstenot stingrus pasākumus jauniešu bezdarba apkarošanai un agrīnas atstumtības no darba tirgus novēršanai, jo īpaši veicot preventīvus pasākumus, ar kuriem novērst skolu vai apmācības un stažēšanās programmu priekšlaicīgu pamešanu (piemēram, ieviešot duālās izglītības sistēmu vai citas tikpat efektīvas shēmas);

16.  aicina dalībvalstis jo īpaši reformēt jauniešu izglītības un apmācības standartus, lai būtiski uzlabotu jauniešu izredzes darbā un dzīvē;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt uzlabot kvalifikāciju pārredzamību un atzīšanu Savienībā, jo īpaši ar Eiropas kredītpunktu sistēmu profesionālās izglītības un apmācības jomā, Europass un Eiropas kvalifikāciju sistēmu;

18.  uzsver, cik svarīgi ir, ka jaunieši apgūst transversālas prasmes, piemēram, IKT prasmes, vadības prasmes, kritiskas domāšanas un valodu prasmes, arī studējot ārzemēs, lai uzlabotu viņu izredzes darba tirgū, pielāgošanās spēju darba tirgus turpmākai attīstībai un aktīvu iesaistīšanos sabiedrībā;

19.  aicina dalībvalstis galveno uzmanību pievērst nozarēm ar augstu izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciālu un īstenot pasākumus, lai savās izglītības programmās par prioritārām noteiktu tādas jomas kā zinātne, tehnoloģija, inženierija un matemātika ar mērķi panākt atbilstību nākotnes tendencēm darba tirgū saskaņā ar vajadzību pāriet uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt jaunos ekonomikas veidus, jo īpaši sociālo uzņēmējdarbību, darbvietas dalīšanu, kolektīvu finansēšanu un atbalsta pasākumu nodrošināšanu jauniešu kooperatīviem un jaundibinātiem sociālajiem uzņēmumiem;

21.  aicina dalībvalstis attīstīt izaugsmi veicinošu politiku un prasa rīkoties ES līmenī attiecībā uz Eiropas izaugsmes stratēģiju, saskaņā ar kuru ieguldījumi svarīgākajās nozarēs — piemēram, digitālajā tirgū, telekomunikāciju tirgū un kopējā enerģētikas kopienā — un šo nozaru attīstība nodrošinās ilgtspējīgas darbvietas;

22.  pauž nožēlu, ka Eiropadomes prioritātes, kas publicēta 2014. gada 27. jūnijā un kas paredzētas kā stratēģiska darba kārtība ES un jaunajai Komisijai, neietver mērķorientētus pasākumus un ieguldījumus, ar kuriem palīdzētu radīt kvalitatīvas darbvietas jauniešiem;

23.  uzsver, ka Jauniešu garantijas mērķu sasniegšanai ir vajadzīgas stratēģiskas reformas, lai sekmīgāk veiktu pāreju no skolas uz darba tirgu;

24.  mudina dalībvalstis attiecīgi veidot un reformēt savas darba tirgus aģentūras;

25.  uzsver, ka, ņemot vērā paredzamās straujās pārmaiņas darba tirgū, šodien vairāk nekā jebkad ir vajadzīgi spēcīgi ieguldījumi izglītībā un apmācībā; uzsver, ka prasmju politika nav jāuzskata tikai par līdzekli darba tirgus vajadzību apmierināšanai, ar to vajadzētu arī atzīt neformālā izglītībā iegūtās prasmes, atbalstīt mūžizglītības politikas īstenošanu un tai vajadzētu būt daļai no holistiskas pieejas izglītībai;

26.  aicina Komisiju un tādas aģentūras kā Eurofound un Cedefob analizēt pašreizējās duālās arodizglītības sistēmas, lai sniegtu informāciju tām dalībvalstīm, kurās ir ieinteresētas piedalīties šajās sistēmās brīvprātīgā kārtā, nepazeminot spēkā esošos izglītības standartus;

27.  atzīst, ka ģimenei ir efektīvas atbalsta shēmas nozīme jauniešiem, kuri saskaras ar bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību;

28.  mudina dalībvalstis novērst šķēršļus, kas mācekļiem, praktikantiem un stažieriem traucē īstenot pārrobežu praksi, un šādu praksi stiprināt, lai labāk līdzsvarotu jauniešiem paredzēto darba apmācību iespēju piedāvājumu un pieprasījumu, tādā veidā uzlabojot mobilitāti un nodarbinātības iespējas, jo īpaši pierobežas reģionos;

29.  atzinīgi vērtē Padomes 2014. gada 10. martā pieņemto ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu un aicina dalībvalstis to nekavējoties īstenot par labu tā adresātiem, un uzsver to, ka dalībvalstu programmas, ar kurām veicina un piedāvā prakses iespējas, var saņemt finansiālu atbalstu no Eiropas fondiem;

Jauna vide nodarbinātībai

30.  uzsver, ka Eiropai ir jārada MVU draudzīga vide, cita starpā jānodrošina labākie finanšu un juridiskie apstākļi jaunizveidotiem uzņēmumiem, jo 2012. gadā MVU veidoja kopumā 66,5 % no visām Eiropas darbvietām(8);

31.  atkārtoti norāda, ka ir jānodrošina plaša un vienkārša interneta lietošanas apmācība un pieejamība, kā arī tiešsaistes informācijas un digitālo prasmju pieejamība; saskaņā ar digitālās programmas mērķiem aicina dalībvalstis veicināt un atvieglināt jauniešiem paredzētu pakalpojumu un izglītības iespēju digitalizāciju, lai dotu viņiem iespēju strādāt digitālajā jomā;

32.  norāda uz jaunāko tendenci, ka uzņēmumi pārceļ atpakaļ uz Eiropu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, un uz iespējām, ko tas sniedz darbvietu radīšanai, īpaši jauniešiem; uzskata, ka ES tautsaimniecībām ir unikāla iespēja šo tendenci par darbvietu atgriešanos paātrināt;

33.  uzstāj, ka ir jāatjaunina Eiropas rūpniecība, pamatojoties uz tādu visaptverošu stratēģiju un tās īstenošanu, saskaņā ar kuru tiks veicināta un sekmēta izaugsmei labvēlīga politika un jaunu darbvietu izveide;

34.  mudina dalībvalstis jauniešu nodarbinātības politiku sasaistīt ar kvalitatīviem un ilgtspējīgiem darba līgumiem, lai risinātu aizvien pieaugošo strukturālo nestabilitāti un nepietiekamo nodarbinātību;

35.  aicina dalībvalstis panākt, ka jaunieši var piekļūt kvalitatīvām darbvietām, kurās ievēro viņu tiesības, tostarp tiesības uz stabilitāti un drošību, veicot darbu, par kuru maksā algu, kas nav zemāka par iztikas minimumu, tiesības uz sociālo aizsardzību un ļauj viņiem dzīvot cieņpilnu un patstāvīgu dzīvi, un lai tādējādi aizsargātu strādājošos jauniešus no diskriminācijas un ekspluatācijas;

36.  uzskata, ka jaunie uzņēmēji un MVU, kuri ir orientēti uz izaugsmi, palīdz sekmēt inovācijas un darbvietu radīšanu;

37.  uzskata, ka uzņēmumi radīs jaunas darbvietas un pieņems darbā aizvien vairāk cilvēku tikai tad, ja ekonomikas vide mudina izaugsmi un ja uzņēmumi var paļauties uz kvalificētu darbaspēku;

38.  mudina Komisiju un dalībvalstis darbā ar jaunatni un nodarbinātības jomā izmantot pieeju, kuras pamatā būtu tiesību ievērošana; uzsver, ka jo īpaši krīzes laikā nedrīkst pieļaut jauniešiem pieejamu darbvietu kvalitātes samazināšanos un ka darba pamatstandartiem, kā arī citiem ar darba kvalitāti saistītiem standartiem, piemēram, darba laikam, sociālajai drošībai, arodveselībai un darba drošībai, jābūt galvenajiem aspektiem jebkādos īstenotajos pasākumos; uzsver, ka ir jāizbeidz diskriminācija vecuma dēļ;

39.  uzsver, cik būtiski ir atzīt un respektēt dažādās sociālās un ekonomiskās sistēma, kas pastāv dalībvalstīs;

40.  aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt un veicināt mobilitātes mehānismus, jo īpaši EURES, kas atvieglina darba meklēšanu citās dalībvalstīs;

41.  aicina dalībvalstis pilnībā izmantot valsts nodarbinātības dienestus (VND), lai līdzsvarotu brīvo darbvietu un kvalifikāciju piedāvājumu un pieprasījumu starp dalībvalstīm;

42.  aicina Eiropas Komisiju atbalstīt iniciatīvas, kā arī citus veidus sadarbībai ar privāto sektoru, risinot ar jauniešu bezdarbu saistītus jautājumus;

43.  aicina Eiropas Komisiju uzņemties vadību iniciatīvai par Eiropas reindustrializāciju, sekmējot rūpniecisku konkurētspēju, kas uzņēmumiem nerada pārmērīgu normatīvo slogu, un veicinot darbvietu radīšanu, risinot bezdarba problēmu un paplašinot iespējas jauniešiem sākt uzņēmējdarbību vai atrast darbu;

44.  iesaka Eiropas Komisijai, kad tā nākotnē vērtēs attiecīgas ESF shēmas jauniešu nodarbinātības jomā, neskatīties tikai uz izmaksām un dalībnieku skaitu, bet ņemt vērā arī jauniešu darba tirgus ietekmi reālā izteiksmē ilgtermiņā un dot priekšroku tam, lai saprastu, kā un kāpēc darbības ir veiksmīgas;

45.  aicina dalībvalstis, cīnoties ar bezdarbu, novērst nevajadzīgus administratīvos šķēršļus un birokrātiju attiecībā uz pašnodarbinātajiem, mikrouzņēmumiem un MVU, ieviest izdevīgu nodokļu politiku, radīt labvēlīgāku gaisotni privātiem ieguldījumiem un pievērsties jautājumiem saistībā ar nesamērīgi bargiem tiesību aktiem maksātnespējas jomā; MVU veido lielu daļu no Eiropas ekonomikas, un to nozīme var būt izšķiroša, nodrošinot strauju un ilgtspējīgu atlabšanu pēc ekonomikas krīzes un radot darbvietas, tostarp jauniešiem;

46.  aicina dalībvalstis visos līmeņos uzlabot sadarbību starp uzņēmējdarbības un izglītības nozarēm ar mērķi labāk piemērot mācību programmas darba tirgus prasībām;

47.  uzsver, ka Eiropas ekonomikai ir vajadzīgi centieni, lai palielinātu, nevis ierobežotu darbaspēka brīvu pārvietošanos un mobilitāti ES, un aicina dalībvalstis nodrošināt visu pilsoņu un darba ņēmēju pārvietošanās brīvību nolūkā izveidot īstenu Savienības darba tirgu, novērst sastrēgumus un atļaut ES darba ņēmējiem pārvietoties uz teritorijām, kurās ir pieprasījums pēc viņu prasmēm; uzsver, ka pārvietošanās brīvība ir viena no pamattiesībām; turklāt uzsver, ka jauniešiem ir jābūt iespējai piekļūt nodarbinātībai savās kopienās;

48.  aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību augstajam jauniešu bezdarba līmenim mazāk aizsargātās grupās, prioritārā kārtā pievēršoties iekļūšanai un integrācijai darba tirgū un darba iegūšanas un integrācijas politikas saskaņošanai, jo nodarbinātība ir integrācijas panākumu atslēga;

49.  uzskata, ka dalībvalstīm ir jāievēro jauniešu ar invaliditāti īpašās vajadzības, sniedzot viņiem atbilstīgus instrumentus un atbalsta pakalpojumus, lai radītu līdztiesīgu vidi un aktīvi palielinātu jauniešu ar invaliditāti iespējas iesaistīties darba tirgū, izglītībā un apmācībā;

50.  uzsver, cik būtiski ir orientēties uz uzņēmējdarbības stimulēšanu, jo īpaši jauniešu un skolu absolventu vidū, veicinot skolu beidzēju stažēšanos un darbošanos mazos uzņēmumos un mikrouzņēmumos, lai uzlabotu jauniešu pieredzi uzņēmējdarbībā un palielinātu izpratni par priekšrocībām un iespējām dibināt savu uzņēmumu;

51.  uzsver, ka, ņemot vērā krīzes ietekmi uz jauniešiem, dalībvalstīm ir jāuzņemas lielākas saistības un jāveic labāka uzraudzība, lai uzlabotu jauniešu stāvokli; šajā kontekstā aicina dalībvalstis jauniešu bezdarba jautājumam pievērsties nākamajā EPSCO Padomes neoficiālajā sanāksmē, kas paredzēta 2014. gada 17. un 18. jūlijā Milānā, un paziņojumu vietā nākt klajā ar rīcību un politiku;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

(1) OV C 308 E, 20.10.2011., 116. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0365.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0037.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0435.
(5) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0016.
(7) Eurostat: http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=yth_incl_010&lang=en
(8) http://ec.europa.eu/enterprise/policies/sme/facts-figures-analysis/performance-review/files/supporting-documents/2013/annual-report-smes-2013_en.pdf report


Stāvoklis Irākā
PDF 213kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūcija par stāvokli Irākā (2014/2716(RSP))
P8_TA(2014)0011RC-B8-0059/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irāku, jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Irākā(1),

–  ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses, un Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīgumu(2),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Irāku, jo īpaši 2014. gada 23. jūnijā pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra paziņojumus par Irāku,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Irāka,

–  ņemot vērā 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu par Irāku,

–  ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju par Saūda Arābija, tās attiecībām ar ES un tās lomu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā(3), 2011. gada 24. marta rezolūciju par Eiropas Savienības attiecībām ar Persijas līča Sadarbības padomi(4) un 2014. gada 3. aprīļa rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Irāka joprojām saskaras ar nopietnām politiskām, drošības un sociāli ekonomiskām problēmām un tās politiskā skatuve ir ļoti sadrumstalota un vardarbības un sektu politikas novājināta, būtiski kaitējot Irākas iedzīvotāju likumīgajiem centieniem panākt mieru, labklājību un patiesu pāreju uz demokrātiju; tā kā Irāku ir pārņēmis visspēcīgākais vardarbības vilnis kopš 2008. gada;

B.  tā kā no al-Qaeda atšķēlusies džihādistu grupa Islāma valsts (IS) — bijusī Irākas un Levantes Islāma valsts (ISIL) — iekaroja daļu ziemeļrietumu Irākas, tostarp Irākas otru lielāko pilsētu Mosulu, veica tūlītējus nāvessodus Irākas pilsoņiem, piemēroja šariata likumu skarbu interpretāciju, iznīcināja šiītu, sufiju, sunnītu un kristiešu kulta vietas un svētnīcas un veica citus nežēlīgus noziegumus pret civiliedzīvotājiem;

C.  tā kā Irākas un Sīrijas robežas sabrukums ir devis IS iespējas palielināt klātbūtni abās valstīs; tā kā IS virzīšanos uz priekšu pacieš un pat atbalsta daļa vīlušos sunnītu iedzīvotāju un bijušo bātistu; tā kā 2014. gada 29. jūnijā tika ziņots, ka IS ir proklamējusi kalifātu jeb islāma valsti tās kontrolētajās Irākas un Sīrijas teritorijās, un tās vadonis Abdu Bakr al-Baghdadi ir pasludinājis sevi par kalifu;

D.  tā kā ievērojami IS ienākumu avoti ir banku un uzņēmumu izlaupīšana kontrolētajās teritorijās, pārņemot kontroli pār sešiem naftas laukiem Sīrijā, tostarp Sīrijas lielāko naftas ieguves iekārtu — al-Omar naftas lauku, kas atrodas tuvu Irākas robežai, un līdzekļu saņemšana no turīgiem donoriem, jo īpaši no Saūda Arābijas, Kataras, Kuveitas un Apvienotajiem Arābu Emirātiem;

E.  tā kā IS straujā ietekmes palielināšanās parādīja, cik trausla ir Irākas armija un institūcijas, kurām traucē korupcija, sektantisms un premjerministra Nuri al-Maliki valdības īstenotā ekskluzīvisma politika, kas ir novedusi pie Irākas sunnītu minoritātes un citu minoritāšu ievērojamas atsvešināšanās;

F.  tā kā Kurdu reģiona valdības militārās vienības 2014. gada jūnija vidū pārņēma kontroli pār multietnisko pilsētu Kirkūku, tādējādi desmit gadu garumā apstrīdēto ar naftu bagāto teritoriju integrējot Kurdu provincē, un tā kā kurdu valdība paziņoja par plāniem attiecībā uz kurdu iedzīvotāju referendumu, lai iegūtu neatkarību no Irākas;

G.  tā kā ES ir atzinusi, kāds slogs gulstas uz Kurdistānas reģionu un Kurdistānas reģionālo valdību, kas ir uzņēmusi lielu skaitu iekšzemē pārvietoto personu,

H.  tā kā Irākā 2014. gada 30. aprīlī notika parlamenta vēlēšanas, kurās vairākumu saņēma premjerministra Nuri al-Maliki „Tiesiskuma bloks”; tā kā pie varas esošā valdība nav spējusi izveidot Irākā iekļaujošāku sabiedrību; tā kā arvien palielinās aicinājumi al-Maliki necensties palikt uz trešo premjerministra pilnvaru termiņu un ka tā vietā būtu jāveido patiesi iekļaujoša valdība; tā kā šiītu reliģiskais līderis ajatolla Sistani aicināja visas Irākas partijas steidzami vienoties par šādu valdību, bet jaunievēlētajam Irākas parlamentam to līdz šim nav izdevies paveikt;

I.  tā kā Amerikas Savienotās Valstis, Krievija un Irānas Islāma Republika ir sniegušas atbalstu Irākas valdībai; tā kā Irānas prezidents Hassan Rouhani paziņoja par gatavību sadarboties ar ASV, lai cīnītos pret IS draudiem Irākā, bet ekstrēmistu sunnītu bruņotie grupējumi, tostarp IS, šajā reģionā pēdējo gadu laikā ir saņēmuši ideoloģisku atbalstu no dalībniekiem Saūda Arābijā un Persijas līča valstīs;

J.  tā kā ir ziņojumi, ka vairāki simti ārvalstu kaujinieku, tostarp daudzi no ES dalībvalstīm, ir pievienojušies IS grupējumam; tā kā dalībvalstu valdības šos ES pilsoņus uzskata par drošības risku;

K.  tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroju (OCHA) Irākas centrālajā daļā un ziemeļos ir aptuveni 1,2 miljoni iekšzemē pārvietoto personu un aptuveni 1,5 miljoni cilvēku, kam vajadzīga humānā palīdzība; tā kā IS darbības paplašināšanās ir radījusi humanitāro krīzi, jo īpaši civiliedzīvotāju masveida pārvietošanu; tā kā ES nolēma palielināt humāno palīdzību Irākai par EUR 5 miljoniem, lai sniegtu pamatpalīdzību pārvietotajiem cilvēkiem, līdz ar to līdzšinējais finansējums humānajai palīdzībai Irākā 2014. gadā sasniedz EUR 12 miljonus,

L.  tā kā Irākas konstitūcija garantē vienlīdzību likuma priekšā visiem pilsoņiem, kā arī „administratīvās, politiskās, kultūras un izglītības tiesības dažādām tautībām”; tā kā Irākas valdība ir atbildīga par to, lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem viņu tiesību ievērošanu, labklājību un drošību;

M.  tā kā ir ziņojumi par mērķtiecīgiem uzbrukumiem sievietēm un meitenēm Irākā, kā arī par nolaupīšanu, izvarošanu un piespiedu laulībām, ko veic IS kaujinieki un citas bruņotās grupas; tā kā Human Rights Watch 2014. gada 12. jūlijā ziņojumā norādīts, ka Irākas drošības spēki un ar valdību saistīti kaujinieki pēdējā mēneša laikā, šķiet, ir nelikumīgi izpildījuši nāvessodu vismaz 255 ieslodzītajiem, acīmredzami vēlēdamies atriebties par Islāma valsts kaujinieku veiktajām slepkavībām;

N.  tā kā 2014. gada 25. jūnijā pēc vēsturiskās Asīrijas pilsētas Karakošas (ko sauc arī par Elhamdaniju) pilsētas apkārtnes apšaudes ar mīnmetējiem līdz 10 000 iedzīvotāju no šīs lielākoties kristiešu apdzīvotās pilsētas devās bēgļu gaitās; tā kā tiek uzskatīts, ka kopš 2003. gada vismaz puse Irākas kristiešu ir pametuši valsti; tā kā saskaņā ar Open Doors International kristiešu skaits Irākā ir ievērojami samazinājies no 1,2 miljoniem 1990. gadu sākumā līdz 330 000–350 000 šobrīd;

1.  pauž nopietnas bažas par drošības situācijas straujo pasliktināšanos Irākā; stingri nosoda IS uzbrukumus Irākas pilsoņiem un Irākas valstij, kā rezultātā ir izpildīti tūlītēji nāvessodi, piemērota šariata likumu skarba interpretācija, iznīcinātas kulta vietas un reģiona vēstures, kultūras un mākslas mantojums un veikti citi nežēlīgi noziegumi; brīdina, ka IS ekstrēmie pret šiītiem un kristiešiem vērstie uzskati palielina sektantisku masveida slepkavību risku, ja IS tiks ļauts ieņemto teritoriju noturēt un paplašināt;

2.  asi nosoda uzbrukumus civiliem mērķiem, tostarp slimnīcām, skolām un reliģiskiem objektiem, kā arī nāvessoda izpildes un seksuālās vardarbības izmantošanu šajā konfliktā; uzsver, ka vainīgie nedrīkst palikt nesodīti; pauž dziļas bažas par humanitāro krīzi un civiliedzīvotāju masveida pārvietošanu;

3.  atbalsta Irākas varasiestādes cīņā pret IS terorismu un citiem bruņotiem teroristu grupējumiem, bet uzsver, ka drošības pasākumi ir jāveic vienlaikus ar ilgtspējīgu politisku risinājumu, iesaistot visas Irākas sabiedrības daļas un risinot to likumīgās sūdzības; turklāt uzsver, ka cīņā pret terorismu ir jāievēro cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības; mudina Irākas drošības spēkus rīkoties saskaņā ar starptautiskiem un valsts tiesību aktiem un ievērot Irākas saistības, ko nosaka starptautiskie nolīgumi cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā; aicina Irākas valdību un visus politiskos līderus veikt nepieciešamos pasākumus, lai visiem Irākas iedzīvotājiem un it īpaši neaizsargātu grupu un reliģisku kopienu pārstāvjiem garantētu drošību un aizsardzību;

4.  pilnībā noraida un uzskata par nelikumīgiem jebkādus IS vadītāju paziņojumus par kalifāta nodibināšanu tā pašreiz kontrolētajās teritorijās, un noraida jebkādus mēģinājumus vienpusīgi vardarbīgi grozīt starptautiski atzītas robežas, kā arī iestājas par to cilvēku pamattiesībām un pamatbrīvībām, kuri atrodas IS kontrolētajās teritorijās;

5.  uzsver, ka ANO Drošības padome ar rezolūciju Nr. 1267 (1999) un rezolūciju Nr. 1989 (2011) ir piemērojusi IS ieroču embargo un līdzekļu iesaldēšanu, un uzsver ātras un efektīvas šo pasākumu īstenošanas nozīmi;

6.  uzskata, ka 2014. gada 30. aprīlī Irākā notikušās parlamenta vēlēšanas nodrošina iespēju izveidot patiesi reprezentatīvu valdību, kuras programma veicinātu iekļaušanu; atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada 15. jūlijā Irākas parlaments ievēlēja jaunu priekšsēdētāju; mudina visus politiskos līderus, jo īpaši premjerministru Nouri al-Maliki, nodrošināt, ka steidzami tiek izveidota iekļaujoša valdība; uzsver, ka šādai valdībai vajadzētu pienācīgi pārstāvēt Irākas sabiedrības politisko, reliģisko un etnisko daudzveidību, lai apturētu asinsizliešanu un valsts sadalīšanos;

7.  aicina visus reģionālos dalībniekus pielikt pūles, lai veicinātu drošību un stabilitāti Irākā un it īpaši mudinātu Irākas valdību panākt sunnītu minoritātes iekļaušanu un armijas reorganizēšanu iekļaujošā, nesektantiskā un bezpartejiskā veidā;

8.  aicina visus reģiona dalībniekus darīt visu iespējamo, lai izbeigtu jebkādas valsts vai privātu struktūru darbības, kuru mērķis ir propagandēt un izplatīt ekstrēmas islāmistu ideoloģijas vārdos un darbos; aicina starptautisko sabiedrību, jo īpaši ES, veicināt reģionālu dialogu par Tuvo Austrumu problēmām un iekļaut visas būtiski iesaistītās puses, jo īpaši Irānu un Saūda Arābiju;

9.  uzsver, ka ES būtu jāizstrādā vispusīga politiska pieeja reģionam, un jo īpaši uzsver, ka Irāna, Saūda Arābija un citas Persijas līča valstis kā būtiski dalībnieki ir jāiekļauj visos deeskalācijas procesos Sīrijā un Irākā;

10.  uzsver, ka krīzes situācijās ir jāievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši vārda brīvība, preses brīvība un digitālā brīvība;

11.  pieņem zināšanai Kurdistānas reģionālās valdības paziņojumu par neatkarības referendumu; tomēr aicina Irākas Kurdistānas parlamentu un prezidentu Massoud Barzani turpināt īstenot iekļaujošu procesu attiecībā uz šajā provincē dzīvojošo mazākumtautību tiesībām;

12.  pauž bažas par ziņām, ka simtiem ārvalstu kaujinieku, tostarp no ES dalībvalstīm pievienojas IS nemierniekiem; turklāt prasa nodrošināt starptautisku sadarbību, lai pienācīgā veidā tiesiski vērstos pret jebkuru personu, kas iesaistīta teroristiskās darbībās;

13.  atzinīgi vērtē ES 2014. gada 19. jūnija lēmumu palielināt humāno palīdzību Irākai par EUR 5 miljoniem, lai sniegtu pamatpalīdzību pārvietotajiem cilvēkiem, līdz ar to līdzšinējam finansējumam humānajai palīdzībai Irākai 2014. gadā sasniedzot EUR 12 miljonus;

14.  vēlreiz apliecina ES apņēmību stiprināt attiecības ar Irāku, tostarp īstenojot ES un Irākas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN); aicina Padomi turpināt palīdzēt Irākai veicināt demokrātiju, cilvēktiesības, labu pārvaldību un tiesiskumu, tostarp izmantojot EUJUST LEX-Iraq misijas pieredzi un sasniegumus; atbalsta arī UNAMI un ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Irākā centienus palīdzēt Irākas valdībai stiprināt demokrātiskās iestādes un procesus, veicināt tiesiskumu, atvieglot reģionālo dialogu, uzlabot pamatpakalpojumu sniegšanu un nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0171.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0023.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0207.
(4) OV C 247 E, 17.8.2012., 1. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0339.


Vardarbības pastiprināšanās starp Izraēlu un Palestīnu
PDF 198kWORD 42k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūcija par vardarbības pastiprināšanos starp Izraēlu un Palestīnu (2014/2723(RSP))
P8_TA(2014)0012RC-B8-0071/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā notiekošā konflikta rezultātā traģiski tiek zaudētas dzīvības un abu iesaistīto pušu civiliedzīvotājiem tiek radītas nepieņemamas ciešanas;

B.  tā kā ANO Drošības padome 2014. gada 12. jūlija paziņojumā paudusi nopietnas bažas par krīzi, kas saistīta ar Gazu, aicinājusi mazināt spriedzi, atjaunot mieru un 2012. gada novembrī noteikto uguns pārtraukšanu, kā arī nodrošināt starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, tostarp civiliedzīvotāju aizsardzību, kā arī izteikusi atbalstu tiešu sarunu atsākšanai starp izraēliešiem un palestīniešiem ar mērķi panākt visaptverošu miera nolīgumu, kura pamatā būtu divu valstu vienošanās;

C.  tā kā Ēģipte 2014. gada 14. jūlijā ir ierosinājusi uguns pārtraukšanas plānu, kuru pagaidām ir akceptējusi tikai Izraēla;

D.  tā kā ES ir iekļāvusi organizāciju Hamas teroristisko organizāciju sarakstā;

E.  tā kā palestīniešu prezidents Mahmoud Abbas lūdzis Apvienoto Nāciju Organizāciju sniegt Palestīnai "starptautisku aizsardzību", jo stāvoklis Gazā pasliktinās;

F.  tā kā starptautiskās un humanitārās tiesības, tostarp Ženēvas Ceturtā konvencija ir pilnībā piemērojama visām konfliktā iesaistītajām pusēm;

G.   tā kā tiešas miera sarunas starp pusēm ir apturētas un visi nesenie centieni tās atjaunot ir piedzīvojuši neveiksmi; tā kā ES ir aicinājusi puses rīkoties tā, lai radītu savstarpējas uzticēšanās gaisotni, kāda nepieciešama mērķtiecīgu sarunu nodrošināšanai, un atturēties no rīcības, kas varētu apdraudēt procesa ticamību, kā arī nepieļaut kūdīšanu,

1.  aicina izbeigt raķešu uzbrukumus Izraēlai no Gazas joslas, kuri Hamas un citām bruņotām grupām jāpārtrauc nekavējoties, kā arī Izraēlas militāro darbību pret Gazu;

2.  pauž visdziļākās bažas par kritisko situāciju Gazas joslā un Izraēlā; sēro par zaudētajām civiliedzīvotāju, tostarp daudzu sieviešu un bērnu, dzīvībām; nosoda trīs izraēliešu pusaudžu noslepkavošanu 2014. gada 12. jūnijā un palestīniešu pusaudža noslepkavošanu 2014. gada 2. jūlijā, kas izraisījušas vispārēju sašutumu; izsaka līdzjūtību visu nevainīgi cietušo ģimenēm;

3.  uzsver, ka gan Izraēlas, gan Palestīnas pilsoņiem ir tiesības dzīvot mierā un drošībā; uzsver, ka visām iesaistītajām pusēm ir pilnībā jāievēro starptautiskās humanitārās tiesības un ka nevar būt attaisnojuma tīšai mērķēšanai uz nevainīgiem civiliedzīvotājiem, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir kara noziegums, un civilās infrastruktūras nopostīšanai;

4.  aicina nekavējoties mazināt konflikta radīto saspīlējumu, noslēdzot nolīgumu par uguns pārtraukšanu starp abām pusēm un tūlīt izbeidzot visus vardarbības aktus, kas apdraud civiliedzīvotāju dzīvības; atzinīgi vērtē visus centienus sarunu rezultātā panākt ilgstošu pamieru starp konflikta pusēm un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos palielināt diplomātisko spiedienu šādu darbību atbalstīšanai;

5.  mudina starptautisko sabiedrību un jo īpaši ANO Drošības padomi, nekavējoties izstrādāt adekvātu reakciju un rast risinājumu pašreizējai krīzei; mudina nozīmīgākos reģionālos partnerus, īpaši Ēģipti un Jordāniju, turpināt centienus, lai nomierinātu situāciju; atzinīgi vērtē Ēģiptes iestāžu lēmumu atvērt Rafas robežšķērsošanas punktu, lai sekmētu humanitārās palīdzības piekļūšanu Gazai un darītu iespējamu palestīniešu iedzīvotāju tranzītu;

6.  atkārtoti pauž pārliecinošu atbalstu divu valstu vienošanās aktam, kura pamatā būtu 1967. gada robežas, saskaņā ar kuru Jeruzaleme ir abu valstu galvaspilsēta un Izraēlas Valsts un neatkarīga, demokrātiska, blakusesoša un dzīvotspējīga Palestīnas Valsts abas pastāv līdzās mierā un drošībā, kam par priekšnoteikumu būtu Gazas joslas blokādes pārtraukšana; vēlreiz uzsver, ka nevardarbīgi līdzekļi ir vienīgais veids, kā panākt taisnīgu un ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem;

7.  ņemot to vērā, aicina abas puses un starptautisko sabiedrību īstenot nopietnus un pārliecinošus centienus, lai atsāktu tiešas miera sarunas starp izraēliešiem un palestīniešiem un šādās sarunās panāktu konkrētus rezultātus; atkārtoti mudina ES aktīvāk iesaistīties centienos, kuru mērķis ir panākt taisnīgu un ilgstošu mieru;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Tuvo Austrumu Kvarteta sūtnim, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu likumdošanas padomei, Ēģiptes parlamentam un valdībai, kā arī Jordānijas parlamentam un valdībai.


Agresijas noziegums
PDF 205kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūcija par agresijas noziegumu (2014/2724(RSP))
P8_TA(2014)0013RC-B8-0066/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un jo īpaši to 5. pantu par agresijas noziegumu, kas ir to galveno noziegumu vidū, kuri ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā,

–  ņemot vērā 2010. gadā Kampalā (Ugandā) pārskatīšanas konferencē pieņemtos grozījumus Romas Statūtos (tā dēvētos Kampalas grozījumus) un jo īpaši ņemot vērā rezolūciju RC/Res. 6 par agresijas noziegumu,

–  ņemot vērā Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP un tajā iekļauto atsauci uz Kampalas grozījumiem,

–  ņemot vērā pārskatīto rīcības plānu, kas saskaņā ar Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP ir pieņemts 2011. gada 12. jūlijā,

–  ņemot vērā savu 2010. gada 19. maija rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā(1),

–  ņemot vērā savu 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana(2),

–  ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par gada ziņojumiem par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas 9. ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai (2012/2013),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesijas, kas notika 2014. gada aprīlī, iznākumu,

–  ņemot vērā Latīņamerikas parlamenta Ģenerālās asamblejas 2013. gada 19. un 20. oktobra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas darbības veicināšanu un Kampalas grozījumu ratificēšanu (AO/2013/07XXIX),

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu dalībvalstu asamblejas 2013. gada 27. novembra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas un Statūtu dalībvalstu asamblejas stiprināšanu, kurā cita starpā potenciālās Statūtu dalībvalstis ir aicinātas ratificēt grozītos statūtus, visas Statūtu dalībvalstis ir aicinātas apsvērt iespēju ratificēt grozījumus un pausta atzinība vairākām Statūtu dalībvalstīm, kas grozījumus bija nesen ratificējušas (ICC-ASP/12/Res.8),

–  ņemot vērā rokasgrāmatu par to, kā ratificēt un piemērot Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu Kampalas grozījumus, kuru sagatavojusi Lihtenšteinas Firstistes Pastāvīgā misija Apvienoto Nāciju Organizācijā, Globālais Agresijas prevencijas institūts un Prinstonas Universitātes Lihtenšteinas Pašnoteikšanās tiesību institūts,

–  ņemot vērā Starptautisko Tiesiskuma dienu, kas tiek atzīmēta 17. jūlijā, un kurā tiek vērsta uzmanība uz to, lai vairāk tiktu saukti pie atbildības tie, kas vainojami noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un genocīdā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ES dalībvalstis no paša sākuma ir bijušas Starptautiskās Krimināltiesas uzticamas sabiedrotās, sniedzot tai finansiālo, politisko, diplomātisko un materiāli tehnisko atbalstu, vienlaikus uzsverot Romas Statūtu universālumu un aizstāvot to integritāti, ar mērķi veicināt tiesas neatkarību;

B.  tā kā Parlaments 2011. gada 17. novembrī(3) atzinīgi novērtēja Romas statūtu Kampalas grozījumu (arī par agresijas noziegumu) pieņemšanu un aicināja dalībvalstis tos ratificēt un iestrādāt valsts tiesību aktos;

C.  tā kā vēlāk, 2012. gada 18. aprīlī, Parlaments pieņēma rezolūciju(4) un aicināja Padomi un Komisiju izmantot savu starptautisko ietekmi, lai nodrošinātu un veicinātu Romas statūtu universālumu attiecībā uz starptautiski saskaņotu definīciju jēdzienam „agresijas akti, pārkāpjot starptautiskās tiesības”;

D.  tā kā Romas Statūtu Kampalas grozījumi par agresijas noziegumu ir jāratificē vismaz 30 Statūtu dalībvalstīm un pēc 2017. gada 1. janvāra Statūtu dalībvalstīm ar divu trešdaļu balsu vairākumu ir jāpieņem lēmums, lai izveidotu pastāvīgu starptautisku kriminālatbildības sistēmu sodīšanai par agresijas noziegumu;

E.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem ir pievienojušās 122 valstis;

F.  tā kā Kampalas grozījumus par agresijas noziegumiem līdz šim ir ratificējušas 14 statūtu dalībvalstis, tostarp astoņas ES dalībvalstis, proti, Beļģija, Horvātija, Igaunija, Kipra, Luksemburga, Slovākija, Slovēnija un Vācija; tā kā vismaz 35 statūtu dalībvalstis pašlaik aktīvi gatavojas ratificēt grozījumus par agresijas noziegumiem un dažas citas ir paudušas apņēmību tos ratificēt;

G.  tā kā Lihtenšteina bija pirmā valsts, kas 2012. gada 8. maijā ratificēja grozījumus par agresijas noziegumiem kopā ar 8. panta (kara noziegumi) grozījumiem, kuri tika pieņemti 2010. gadā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pārskatīšanas konferencē Kampalā (Ugandā);

H.  tā kā valstis, kas nav Romas statūtu dalībvalstis, var ratificēt Romas statūtus, tostarp Kampalas grozījumus, un tā veicināt Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošanu agresijas noziegumiem;

I.  tā kā Kampalas grozījumi pilnībā atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, jo saskaņā ar šiem grozījumiem krimināli sodāmi ir tikai visnopietnākie nelikumīgas spēka pielietošanas veidi, proti, tie, kas pēc savas „būtības, smaguma un apjoma” ir klajš ANO Statūtu pārkāpums;

J.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija pār agresijas noziegumiem veicinās gan tiesiskumu starptautiskā līmenī, gan mieru un drošību pasaulē, jo atturēs no nelikumīgas spēka pielietošanas, tā palīdzot preventīvi nodrošināt, ka šādi noziegumi netiek pastrādāti un tiek nostiprināts ilgstošs miers;

K.  tā kā tad, ja valstis ratificēs Kampalas grozījumus un ja Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija tiks piemērota agresijas noziegumiem, varēs sekmīgāk panākt, lai tie, kas šos noziegumus pastrādājuši, vairs nevarētu palikt nesodīti;

L.  tā kā Kampalas grozījumu ratifikācija un Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošana agresijas noziegumiem veicinās cilvēktiesību aizsardzību, nosakot kriminālatbildību par agresijas aktu, kas bieži vien ir pirmais posms cēloņsakarību ķēdē, kuru veido rupji cilvēktiesību pārkāpumi un smagi starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību pārkāpumi;

M.  tā kā, nosakot kriminālatbildību par agresijas aktiem, varēs arī aizsargāt gan karā nelikumīgi sūtīto kaujinieku, gan agresijai pakļautās valsts iedzīvotāju tiesības uz dzīvību un tā novērst trūkumus Romas statūtos un starptautiskajās humanitārajās tiesībās, jo pašlaik aizsardzība ir garantēta tikai civilpersonām un citām „aizsargātu personu” kategorijām;

N.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošana agresijas noziegumiem veicinās Romas statūtu universālumu, jo vairākas valstis, iespējams, ir ieinteresētas ratificēt jau ar Kampalas grozījumiem papildinātos Romas statūtus, kas tām palīdzēs sasniegt arī valsts politikas līmenī noteikto mērķi nepieļaut, ka pret attiecīgo valsti nelikumīgi tiek pielietots spēks,

1.  atkārtoti norāda, ka pilnībā atbalsta Starptautiskās Krimināltiesas darbu, kura cenšas panākt, lai tie, kas pastrādājuši no starptautiskās sabiedrības viedokļa vissmagākos noziegumus, vairs nevarētu palikt nesodīti;

2.  prasa, lai ES pieņemtu kopēju nostāju attiecībā uz agresijas noziegumiem un Kampalas grozījumiem;

3.  uzsver nozīmīgo Romas statūtu universāluma principu un aicina ES uzņemties vadošo lomu, cenšoties panākt, lai Kampalas grozījumi par agresijas noziegumiem stātos spēkā, atbalstīt pašreizējos centienus sasniegt šo mērķi un mudināt dalībvalstis vispirms ratificēt grozījumus un tad, kad tos būs ratificējušas vismaz 30 valstis, pārliecinoši atbalstīt Romas statūtu dalībvalstu asamblejas vēsturiskā lēmuma pieņemšanu par Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošanu agresijas noziegumiem;

4.  uzsver, ka Starptautiskā Krimināltiesa, grozīto Romas statūtu ratificēšana un Kampalas grozījumu ratificēšana Eiropas Savienībai ir aktīvi jāatbalsta ar ikvienu ārējo darbību, cita starpā izmantojot ES īpašo pārstāvi (ESĪP) cilvēktiesību jautājumos un ES delegācijas konkrētās valstīs, kā arī sniedzot tehnisko palīdzību tām valstīm, kas apsver ratificēšanas un/vai piemērošanas iespējas; šajā sakarībā prasa, lai ES un dalībvalstis no jauna apliecinātu savu apņēmību arī turpmāk atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu, cita starpā sniedzot tai finansiālu atbalstu;

5.  aicina ES uzņemties saistības apkarot genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un agresijas noziegumus un prasa, lai cīņa pret nesodāmību gadījumos, kad ir smagi pārkāptas cilvēktiesības, kļūtu gan par ES, gan dalībvalstu ārējās darbības prioritāti; mudina AP/PV strādāt enerģiskāk, lai panāktu, ka starptautisko humanitāro tiesību standarti kopumā tiek piemēroti un ievēroti un ka to dara arī ar valsts struktūrām nesaistīti bruņotie grupējumi;

6.  aicina ES dalībvalstis nevilcinoties pielāgot savus tiesību aktus gan Kampalas grozījumu definīcijām, gan citiem Romas statūtos noteiktajiem pienākumiem, lai tās pašas varētu izmeklēt un sodīt attiecīgos noziegumus, kā arī sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un Starptautiskās Krimināltiesas priekšsēdētājam.

(1) OV C 161 E, 31.5.2011., 78. lpp.
(2) OV C 153 E, 31.5.2013., 115. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0507.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0126.

Juridisks paziņojums