Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2014. gada 18. septembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Cilvēktiesību aizstāvju vajāšana Azerbaidžānā
 Burundi, jo īpaši Pierre Claver Mbonimpa lieta
 Cilvēktiesību pārkāpumi Bangladešā
 Stāvoklis Ukrainā un pašreizējais stāvoklis ES un Krievijas attiecībās
 ES veiktie pasākumi, reaģējot uz Ebolas vīrusa uzliesmojumu
 Stāvoklis Irākā un Sīrijā un IS ofensīva, tostarp minoritāšu vajāšana
 Stāvoklis Lībijā
 Izraēla un Palestīna pēc Gazas konflikta un ES loma

Cilvēktiesību aizstāvju vajāšana Azerbaidžānā
PDF 390kWORD 78k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūcija par cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu Azerbaidžānā (2014/2832(RSP))
P8_TA(2014)0022RC-B8-0090/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Azerbaidžānā, jo īpaši 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju ar Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un EĀDD par sarunām par ES un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu(1) un 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par Ilgar Mammadov lietu(2),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 15. maija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Īstenojot jaunu Eiropas kaimiņattiecību politiku” (JOIN(2012)0014),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 27. martā pieņemto EKP 2013. gada progresa ziņojumu par Azerbaidžānu (SWD(2014)0070),

–  ņemot vērā un ES un Azerbaidžānas EKP rīcības plānu,

–  ņemot vērā PV/AP un paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas komisāra Štefan Füle pārstāvju 2014. gada 2. augusta paziņojumu par Leyla Yunus apcietināšanu,

–  ņemot vērā PV/AP pārstāvja 2014. gada 6. augusta paziņojumu par Rasul Jafarov arestu;

–  ņemot vērā ES 2014. gada 14. augusta paziņojumu par cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības stāvokli Azerbaidžānā,

–  ņemot vērā komisāra Füle 2014. gada 8. septembra paziņojumu Baku par pilsoniskās sabiedrības izšķirošo lomu Austrumu partnerībā un viņa paziņojumu par jaunu ES atbalsta programmu pilsoniskajai sabiedrībai Azerbaidžānā, piešķirot EUR 3 miljonus 2014.–2015. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Thorbjørn Jagland 2014. gada 1. augusta paziņojumu par Miera un demokrātijas institūta direktores Leyla Yunus arestu Azerbaidžānā,

–  ņemot vērā EDSO Parlamentārās asamblejas gadskārtējā sesijā no 2014. gada 28. jūnija līdz 2. jūlijam pieņemto Baku deklarāciju, kurā paustas bažas par administratīvo procedūru un tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu, lai aizturētu, ieslodzītu, iebiedētu vai kā citādi apklusinātu cilvēktiesību aizstāvjus un kritiķus daudzās EDSO iesaistītajās valstīs,

–  ņemot vērā EK un Azerbaidžānas Partnerības un sadarbības nolīgumu, kas stājās spēkā 1999. gadā, un notiekošās sarunas starp abām pusēm par jaunu nolīgumu, kas aizstās pašreizējo,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā dažu iepriekšējo gadu laikā vispārējais cilvēktiesību klimats Azerbaidžānā ir pasliktinājies, pēdējos mēnešos ievērojami pastiprinoties valdības represijām, spiedienam un iebiedēšanai, kas vērsta pret NVO, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem;

B.  tā kā kopš jūlija beigām valdība ir vērsusies pret dažiem no valsts izcilākajiem cilvēktiesību aizstāvjiem, ieslogot tos saistībā ar acīmredzami politiski motivētām apsūdzībām — it īpaši šeit jāpiemin pazīstamā Miera un demokrātijas institūta direktore Leyla Yunus, viņas vīrs vēsturnieks Arif Yunus un Azerbaidžānas Cilvēktiesību kluba priekšsēdētājs Rasul Jafarov;

C.  tā kā Azerbaidžānas Juridiskās izglītības biedrības priekšsēdētājs Intigam Aliyev — cilvēktiesību advokāts vairāk nekā 200 lietās Eiropas Cilvēktiesību tiesā tādās jomās kā vārda brīvība, tiesības uz taisnīgu tiesu un vēlēšanu likuma pārkāpumi Azerbaidžānā — tika 2014. gada 8. augustā arestēts un pakļauts trīs mēnešu aizturēšanai saistībā ar apsūdzību krimināllietā, un šis incidents apliecina valstī pieaugošo tendenci apklusināt un pakļaut kriminālvajāšanai ievērojamus cilvēktiesību aizstāvjus;

D.  tā kā ir ziņots, ka Leyla Yunus cietumā ir tikusi pakļauta vardarbības aktiem, ko veikusi viņas kameras biedrene, un ka nav veikti nekādi pasākumi, lai sodītu kameras biedreni vai nodrošinātu Yunus kundzes aizsardzību; tā kā, lai gan Yunus kundzes veselība cietumā ir pasliktinājusies, piemērota medicīniskā aprūpe nav sniegta;

E.  tā kā 2014. gada 26. maijā Vēlēšanu uzraudzības un demokrātijas pētījumu centra (EMDS) priekšsēdētājam Anar Mammadli un šā centra direktoram Bashir Suleymanli tika piespriesti cietumsodi uz attiecīgi 5 gadiem un 6 mēnešiem un 3 gadiem un 6 mēnešiem saistībā ar apsūdzībām par nodokļu nemaksāšanu un nelikumīgu uzņēmējdarbību;

F.  tā kā vienlaikus ar iepriekš minēto 8 nevalstiskās jaunatnes kustības NIDA aktīvisti tika notiesāti saistībā ar apsūdzībām par huligānismu, narkotiku glabāšanu un sprāgstvielu glabāšanu, kā arī nodomu radīt sabiedriskas nekārtības, turklāt sociālo mediju aktīvistiem Omar Mammadov, Abdul Abilov un Elsever Murselli tika piespriesti 5 līdz 5,5 gadu cietumsodi saistībā ar apsūdzībām par narkotiku glabāšanu, turklāt nevienam no viņiem nebija pieejams advokāts pēc viņu pašu izvēles un visi sūdzējās par sliktu izturēšanos policijas apcietinājumā;

G.  tā kā daudziem citiem žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem Azerbaidžānā izvirzītas juridiskas apsūdzības, tostarp sabiedriskās organizācijas „Izglītības centrs „Inteliģentais pilsonis”” vadītāju Hasan Huseynli 2014. gada 14. jūlijā notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā un vadošā krievvalodīgā laikraksta „Zerkalo” pētnieciskais žurnālists Rauf Mirkadirov ir pirmstiesas apcietinājumā saistībā ar apsūdzībām par nodevību; tā kā 2014. gada 8. augustā policija iebruka Reportieru brīvības un drošuma institūta (IRFS) birojā, kas ir valstī ievērojama plašsaziņas līdzekļu tiesību NVO un ko vada pazīstams un starptautiski atzīts cilvēktiesību aizstāvis Emin Huseynov; tā kā cita nesen arestēta persona ir ievērojamais opozīcijas žurnālists Seymur Haziyev, kas apsūdzēts par noziedzīgu huligānismu un atrodas 2 mēnešu pirmstiesas apcietinājumā;

H.  tā kā pirms šiem gadījumiem bija desmitiem citu, kas skāra politiskos aktīvistus, tiesību aizstāvjus, žurnālistus, blogerus un sociālo mediju aktīvistus, kurus iestādes ieslodzījušas pēdējos divos gados, pamatojoties uz līdzīgām izdomātām apsūdzībām, tostarp par huligānismu, narkotiku glabāšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pat nodevību; tā kā nesenajiem arestiem ir bijusi plaša ietekme, liekot vairākiem pazīstamiem aktīvistiem pamest valsti vai slēpties;

I.  tā kā neatkarīgais Azerbaidžānas laikraksts „Azadliq” bija spiests pārtraukt iznākšanu it kā sakarā ar finanšu problēmām, bet iepriekš saskārās ar iestāžu spiedienu, iespējams, saistībā ar publikācijām par korupciju;

J.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) ir pieņēmusi daudzus nolēmumus lietās par cilvēktiesību pārkāpumiem Azerbaidžānā, no kuriem jaunākais ir 2014. gada 22. maijā Republikas alternatīvās pilsoniskās kustības (REAL) priekšsēdētāja Ilgar Mammadov lietā; tā kā, neraugoties uz nolēmumu, ka viņa aizturēšana ir bijusi politiski motivēta, iestādes atteicās viņu atbrīvot;

K.  tā kā miermīlīgas protesta demonstrācijas Baku centrā ir aizliegtas kopš 2006. gada un nesen ir ieviesti jauni, bargi naudassodi un ilgāki administratīvās aizturēšanas periodi tiem, kas organizē un piedalās nesankcionētās publiskās sanāksmēs;

L.  tā kā Azerbaidžānas iestādes nav ņēmušas vērā Eiropas Padomes Eiropas Komisijas par demokrātiju caur likuma spēku (Venēcijas komisija) atzinumus par tiesību aktiem, kas attiecas uz biedrošanās brīvību, politiskajām partijām un aizsardzību pret neslavas celšanu; tā kā turklāt tās nav pievērsušas pienācīgu uzmanību Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra konstatējumiem, kas atklāti vizītēs šajā valstī;

M.  tā kā 2014. gada februārī prezidents Aliyev parakstīja turpmākus grozījumus NVO likumā, kas tagad nodrošina iestādēm papildu pilnvaras uz laiku apturēt vai pastāvīgi aizliegt valsts un ārvalstu NVO Azerbaidžānā un ievieš jaunus pārkāpumus, kuri sodāmi ar naudassodiem, kas tagad palielināti līdz AZN 2500–3000 (aptuveni EUR 2600–3100) NVO gadījumā un AZN 1000–2000 (aptuveni EUR 1000–2000) valsts un ārvalstu NVO direktoriem;

N.  tā kā pēc Baku pilsētas Nasimi rajona tiesas 2014. gada 8. jūlija lēmuma tika iesaldēts Naftas strādnieku tiesību aizsardzības sabiedriskās organizācijas, kas atrodas Baku, un tās līdera Gahramanova Mirvari Uzeyir bankas konti;

O.  tā kā Azerbaidžāna ir Eiropas Padomes dalībvalsts un ir parakstījusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

P.  tā kā Azerbaidžāna 2014. gada 14. maijā kļuva par Eiropas Padomes Ministru komitejas priekšsēdētāju,

1.  uzsver, ka Austrumu partnerības sadarbības struktūras un Azerbaidžānas saistību Eiropas Padomē un EDSO centrā ir pilnīga cilvēktiesību, demokrātijas principu, pamatbrīvību un tiesiskuma ievērošana;

2.  ļoti asi nosoda Leyla Yunus, Arif Yunus, Rasul Jafarov, Intigam Aliyev un Hasan Huseyni arestēšanu un ieslodzīšanu un pieprasa viņus nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot, kā arī atsaukt visas viņiem izvirzītās apsūdzības; pieprasa veikt tūlītēju un rūpīgu izmeklēšanu par uzbrukumu Ilqar Nasibov un aicina saukt pie atbildības visas personas, kas atbildīgas par to;

3.  aicina Azerbaidžānas iestādes garantēt Leyla Yunus, Arif Yunusov un visiem Azerbaidžānas cilvēktiesību aizstāvjiem fizisko un psiholoģisko integritāti un steidzami nodrošināt piemērotu medicīnisko aprūpi, tostarp medikamentus un hospitalizāciju;

4.  atkārtoti aicina Azerbaidžānas valdību veikt konkrētus pasākumus, lai kā steidzamu prioritāti uzlabotu cilvēktiesību situāciju valstī, tostarp nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvojot visus politieslodzītos un izbeidzot politiski motivētus arestus;

5.  aicina Azerbaidžānas iestādes izbeigt vajāšanu un iebaidīšanu, kas vērsta pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām, opozīcijas politiķiem un neatkarīgiem žurnālistiem, un atturēties iejaukties vai graut viņu vērtīgo darbu demokrātijas attīstībai Azerbaidžānā; aicina iestādes arī nodrošināt visiem aizturētajiem, tostarp žurnālistiem un politiskiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem tiesības uz taisnīgu tiesu, jo īpaši piekļuvi advokātam pēc viņu izvēles, piekļuvi viņu ģimenēm un citas taisnīgas tiesas normas;

6.  pauž nožēlu par pasākumiem, ko Azerbaidžānas valdību veikusi, lai ierobežotu kontaktus starp pilsoniskās sabiedrības un jauniešu aktīvistiem un intelektuāļiem no Armēnijas un Azerbaidžānas, jo šiem kontaktiem ir liela nozīme, lai pārvarētu ieilgušo naidīgumu starp abām valstīm; šajā sakarā atgādina par svarīgo darbu, ko šajā jomā veica Leyla Yunus un viņas vīrs Arif;

7.  mudina Azerbaidžānas valdību uzaicināt un pilnībā sadarboties ar Eiropas Padomes Venēcijas komisiju un komisāru un ANO speciālajām procedūrām attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem, tiesībām uz brīvu biedrošanos un miermīlīgu pulcēšanos, vārda brīvību un patvaļīgu aizturēšanu, lai veiktu grozījumus savos tiesību aktos un pilnveidotu praksi atbilstoši ekspertu secinājumiem;

8.  aicina Azerbaidžānas iestādes bez turpmākas kavēšanās veikt cilvēktiesību reformas, kas jau sen bija jāveic, tostarp izpildīt daudzas neizpildītās pievienošanās saistības, ko Azerbaidžāna uzņēmās pirms iestāšanās Eiropas Padomē, un izpildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieņemtos nolēmumus pret Azerbaidžānu;

9.  aicina Azerbaidžānas iestādes atcelt publiskās pulcēšanās aizliegumu Baku centrā, pārtraukt uzlikt naudassodus mierīgiem demonstrantiem un nevērst pret tiem administratīvu aizturēšanu;

10.  atkārtoti apliecina nostāju, ka ES atbalstam un sadarbībai ar Azerbaidžānas Republiku, tostarp pašreizējām sarunām par stratēģisko modernizācijas partnerību, ir jāparedz nosacījums un jāietver klauzulas, kas attiecas uz cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu, jo īpaši attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību, tostarp garantijām par interneta brīvību un piekļuvi informācijai un sakariem bez cenzūras, vārda brīvību, biedrošanās brīvību un pulcēšanās brīvību;

11.  uzsver, ka tā piekrišana partnerības nolīguma ar Azerbaidžānu parakstīšanai būs atkarīga no apmierinošas reakcijas uz iepriekšminētajām prasībām, cilvēktiesību aizstāvju atbrīvošanas, neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības darbību ierobežojošu tiesību aktu atsaukšanas un pret NVO, neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, opozīcijas spēkiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, minoritāšu tiesību aktīvistiem un jaunatnes un sociālo tīklu aktīvistiem vērstu represiju un iebiedēšanas izbeigšanas;

12.  aicina Padomi, Komisiju un EĀDD stingri piemērot „vairāk par vairāk” principu, jo īpaši pievēršot uzmanību cilvēktiesību aizstāvju stāvoklim (saskaņā ar ES vadlīnijām par cilvēktiesību aizstāvjiem), patvaļīgai un politiski motivētai apcietināšanai, tiesu iestāžu neatkarībai, demokrātiskām reformām, pamattiesībām un brīvībām; jo īpaši prasa pārskatīt EKI plānošanu, izbeidzot visu palīdzību, kas nav stingri orientēta uz cilvēktiesībām un pilsonisko sabiedrību;

13.  pauž nožēlu, ka ES un Azerbaidžānas cilvēktiesību dialogs nav panācis būtisku progresu attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli valstī; aicina EĀDD pastiprināt šo dialogu, lai padarītu to efektīvu un uz rezultātu orientētu, un regulāri ziņot Parlamentam;

14.  aicina Azerbaidžānas valdību vienkāršot pašreizējo pārāk sarežģīto un garo procedūru NVO reģistrācijai, lai ieviestu būtiskus tiesību aktu grozījumus nolūkā atcelt nesenos pasākumus, kas ierobežo NVO brīvību pieņemt ziedojumus bez oficiālas reģistrācijas, kā arī ievērot Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2007)14 dalībvalstīm par NVO juridisko statusu Eiropā;

15.  aicina Padomi un dalībvalstis mudināt Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK) aicināt Azerbaidžānas iestādes pārtraukt apspiešanu un skaidri norādīt, ka tā sagaida, ka šī valsts, kura nākamgad uzņems Eiropas olimpiskās spēles, pildīs Olimpiskās hartas prasību ievērot preses brīvību;

16.  aicina EĀDD pilnībā piemērot ES vadlīnijas par cilvēktiesību aizstāvjiem un ES delegācijā Baku organizēt regulāras sanāksmes ar neatkarīgām cilvēktiesību organizācijām, tostarp koordinējot šīs tikšanās ar ES dalībvalstu pārstāvniecībām, kā arī izmantot šīs sanāksmes, lai paustu publisku atbalstu cilvēktiesību aizstāvju darbam; mudina EĀDD uzmanīgi novērot visus tiesas procesus un tiesvedību pret cilvēktiesību aizstāvjiem un ziņot par šo jautājumu Parlamentam;

17.  atgādina par Parlamenta 2012. gada 24. maija nostāju(3) un aicina Padomi apsvērt iespēju piemērot mērķtiecīgas sankcijas pret tiem, kas atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem, ja tie turpināsies;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Azerbaidžānas Republikas prezidentam, valdībai un parlamentam, EĀDD, Padomei, Komisijai un Eiropas Padomei.

(1) OV C 258 E, 7.9.2013., 36. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0285.
(3) OV C 264 E, 13.9.2013., 91. lpp.


Burundi, jo īpaši Pierre Claver Mbonimpa lieta
PDF 290kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūcija par Burundi, jo īpaši Pierre Claver Mbonimpa lietu (2014/2833(RSP))
P8_TA(2014)0023RC-B8-0086/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Burundi,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā paziņojumu, ko 2014. gada 10. septembrī sniedza ES delegācija Burundi,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 10. aprīļa paziņojumu par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā Arušas Miera un samierināšanās vienošanos,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 22. jūlija secinājumus par Lielo ezeru reģionu, jo īpaši secinājumu 7. punktu,

–  ņemot vērā ANO Burundi biroja (BNUB) ziņojumus,

–  ņemot vērā paziņojumu, ko trešdien, 2014. gada 9. jūlijā, ANO ģenerālsekretāra vietnieks cilvēktiesību jautājumos Ivan Simonovic sniedza Miera veidošanas fonda Burundi grupā,

–  ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) un ANO Bērnu fonda (UNICEF) misiju ziņojumus un prioritārās rīcības jomas (2010–2014), jo īpaši attiecībā uz bada novēršanu un nepietiekamu uzturu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā vadošais cilvēktiesību aizstāvis un Cilvēktiesību un apcietināto personu aizsardzības asociācijas (Association pour la protection des droits humains et des personnes détenues, APRODH) prezidents Pierre Claver Mbonimpa 2014. gada 15. maijā tika no jauna aizturēts, pēc tam apsūdzēts par „valsts ārējās drošības apdraudēšanu” un „valsts iekšējās drošības apdraudēšanu, izraisot sabiedriskās kārtības traucējumus” un, kopš viņu sāka nopratināt, atrodas pirmstiesas apcietinājumā;

B.  tā kā P. C. Mbonimpa veikums demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzībā Burundi pēdējo divdesmit un vairāk gadu laikā viņam ir sagādājis vairākas starptautiskas balvas un plašu atzinību gan paša valstī, gan ārzemēs;

C.  tā kā viņam izvirzītās apsūdzības attiecas uz komentāriem, ko viņš 2014. gada 6. maijā izteica radiostacijā Radio Publique Africaine (RPA), proti, ka valdošās partijas CNDD-FDD jaunatnes spārns, kas pazīstams arī ar nosaukumu Imbonerakure, ir ticis apbruņots un nosūtīts uz Kongo Demokrātisko Republiku (KDR) militārai apmācībai, un tā kā tādas pašas bažas bija paudis BNUB, kurš uzsvēra, ka šo jauniešu militarizācija ir „nopietns drauds mieram Burundi”;

D.  tā kā Pierre Mbonimpa aizturēšana liecina par pieaugošu risku cilvēktiesību aizstāvjiem, par aktīvistu un žurnālistu vajāšanu un opozīcijas partijas biedru patvaļīgu aizturēšanu, t. i., darbībām, ko saskaņā ar cilvēktiesību grupu un ANO ģenerālsekretāra vietnieka cilvēktiesību jautājumos teikto galvenokārt ir veicis Imbonerakure;

E.  tā kā pēc miermīlīga opozīcijas partijas pasākuma 2014. gada 8. martā tika aizturēti 70 cilvēki, no kuriem 48 cilvēkiem vēlāk piesprieda cietumsodus, tostarp mūža ieslodzījumu;

F.  tā kā pēdējās nedēļās valdība Burundi ir aizliegusi miermīlīgus protestus un demonstrācijas P. C. Mbonimpa atbalstam un brīdinājusi radiostacijas nepārraidīt informāciju, kas apstiprina P. C. Mbonimpa apgalvojumus;

G.  tā kā vārda brīvības pilnīga ievērošana, tostarp attiecībā uz žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, ir nosacījums brīvām un godīgām vēlēšanām 2015. gadā un tam, lai šo vēlēšanu rezultātus atzītu visi;

H.  tā kā ES nesen ir piešķīrusi EUR 432 miljonus Burundi no Eiropas Attīstības fonda 2014.–2020. gada laikposmam, lai cita starpā palīdzētu uzlabot pārvaldību un pilnveidotu pilsonisko sabiedrību;

I.  tā kā katrs otrais Burundi iedzīvotājs un gandrīz divas trešdaļas jeb 58 % no visiem bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem, cieš no hroniski nepietiekama uztura un tā kā Burundi ir augstākais bada līmenis starp tām 120 valstīm, kuras iekļāva pasaules bada indeksa aprēķinā 2012. gadā;

J.  tā kā Burundi ir viena no piecām pasaules nabadzīgākajām valstīm un tās IKP uz iedzīvotāju ir viens no zemākajiem rādītājiem; tā kā daudzus Burundi iedzīvotājus aizvien vairāk uztrauc pārtikas, ūdens un degvielas pieaugošās izmaksas, augstais korupcijas līmenis un politisko līderu pārskatatbildības trūkums;

K.  tā kā Burundi patlaban skar smagākā politiskā krīze, kopš šajā valstī 2005. gadā beidzās 12 gadus ilgušais pilsoņu karš, un tā kā tas atkal rada draudus ne tikai stabilitātei valsts iekšienē, bet arī kaimiņvalstīs jau tā nestabilajā Āfrikas kontinenta reģionā,

1.  stingri nosoda cilvēktiesību aizstāvja Pierre Claver Mbonimpa apcietināšanu un prasa viņu nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot; pauž bažas par viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos un prasa viņam sniegt steidzamu medicīnisku palīdzību;

2.  pauž īpašas bažas par to opozīcijas partijas MSD biedru stāvokli, kuri ir apcietināti pēc 2014. gada 8. marta notikumiem; aicina Burundi varas iestādes anulēt spriedumu un tiesāt no jauna personas, pret kurām saskaņā ar starptautiskajām normām, tostarp tiesībām uz aizsardzību un samērīgumu, var tikt izvirzītas ticamas apsūdzības;

3.  mudina Burundi valdību veikt pasākumus, ar kuriem tiktu kontrolēta CNDD-FDD jaunatnes līga, lai neļautu tās biedriem iebiedēt cilvēkus, ko viņi uzskata par oponentiem, un uzbrukt tiem, kā arī mudina nodrošināt, ka tie, kuri ir atbildīgi par ļaunprātībām, tiek tiesāti; prasa veikt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par apgalvojumiem, ka CNDD-FDD apbruņo un apmāca savu jaunatnes spārnu; mudina opozīcijas partiju līderus novērst vardarbību, kas tikusi vērsta pret šo partiju oponentiem;

4.  aicina Lielo ezeru reģiona valstis novērst nelikumīgās Imbonerakure darbības un šādas problēmas risināt kopīgi ar Burundi valdību; aicina šīs valstis negrozīt augsta līmeņa apņemšanos veicināt mieru un stabilitāti, izmantojot spēkā esošos reģionālos mehānismus, kā arī pastiprināt centienus sekmēt reģionālo saimniecisko attīstību, īpašu uzmanību veltot samierināšanas jautājumam, cilvēktiesību ievērošanai, cīņai pret nesodāmību un labākās tiesu iestāžu pārskatatbildības noteikšanai;

5.  atgādina, ka Burundi ir saistoša Kotonū nolīguma cilvēktiesību klauzula, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību harta un tādēļ tai ir pienākums ievērot vispārējās cilvēktiesības, tostarp vārda brīvību; aicina Burundi valdību atļaut pirms 2015. gada vēlēšanām rīkot īstenas un atvērtas politiskās debates, neradot bailes par iebiedēšanu, neiejaucoties opozīcijas partiju iekšējā pārvaldībā, nenosakot ierobežojumus nevienas partijas kampaņām, īpaši lauku rajonos, un nepieļaujot tiesu varas ļaunprātīgu izmantošanu, lai atbrīvotos no politiskajiem sāncenšiem;

6.  pauž dziļas bažas par to, ka pēc 2010. gada vēlēšanām nav notikusi saukšana pie atbildības par vairākām politiskajām slepkavībām, kas notikušas laikā no 2010. līdz 2012. gadam; aicina Burundi varas iestādes nodrošināt, ka šo slepkavību izdarītāji tiek saukti pie atbildības taisnīgā tiesā, un darīt visu iespējamo, lai līdz 2015. gada vēlēšanām novērstu politisko vardarbību;

7.  šajā sakarībā atgādina, ka ir svarīgi ievērot Rīcības kodeksu vēlēšanu jomā (Code de bonne conduite en matière électorale) un ar ANO starpniecību sagatavoto vēlēšanu ceļvedi, ko politiskie rīcībspēki parakstīja 2013. gadā, un pilnībā atbalsta BNUB darbības, kuru mērķis ir novērst turpmāku politiskās vardarbības palielināšanos laikā, kad notiek gatavošanās 2015. gada vēlēšanām, un palīdzēt atjaunot drošību un mieru ilgtermiņā;

8.  pauž dziļas bažas par Burundi iedzīvotāju vispārējo ekonomisko un sociālo stāvokli, īpaši attiecībā uz bēgļiem un pārvietotajām personām, kuru skaits turpinās pieaugt, ņemot vērā drošības problēmas valstī un spriedzi kaimiņvalstīs;

9.  mudina visas puses ievērot savas saistības, kas ietvertas dokumentā par 2000. gada Arušas Miera un samierināšanās vienošanos, pateicoties kurai 2005. gadā izdevās pārtraukt 12 gadus ilgušo pilsoņu konfliktu; brīdina neveikt izmaiņas Burundi konstitūcijā, lai svītrotu tajā Arušas līgumos paredzētos pamatnoteikumus par pilnvaru sadalījumu;

10.  aicina ES augsto pārstāvi un dalībvalstis atbilstoši ES Stratēģiskajam satvaram par cilvēktiesībām attiecībā uz Burundi nodrošināt skaidru un principiālu ES politiku, kurā uzmanība vērsta uz nemitīgajiem smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina Komisiju apsvērt apspriežu sākšanu ar Burundi saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu par iespējamu nolīguma apturēšanu un apspriežu laikā veikt jebkādus attiecīgus pasākumus;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Burundi valdībai un Lielo ezeru reģiona valstu valdībām, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.


Cilvēktiesību pārkāpumi Bangladešā
PDF 297kWORD 73k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūcija par cilvēktiesību pārkāpumiem Bangladešā (2014/2834(RSP))
P8_TA(2014)0024RC-B8-0097/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bangladešu,

–  ņemot vērā EK un Bangladešas 2001. gada sadarbības nolīgumu,

–  ņemot vērā Bangladešas Konstitūcijas 33. un 35. pantu, kur paredzēts, ka neviens netiek spīdzināts, cietsirdīgi, necilvēcīgi vai cilvēka cieņu pazemojoši sodīts vai pret viņu šādā veidā neizturas un ka nevienu neaiztur un netur apcietinājumā, neinformējot par šādas aizturēšanas iemesliem,

–  ņemot vērā Bangladešas Augstākās tiesas spriedumu, kurā paredzēti pasākumi aizsardzībai pret policijas veiktu patvaļīgu aizturēšanu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 54. pantu un kurā arī prasīts, lai visus nāves gadījumus, kas notikuši policijas iecirknī, izmeklētu maģistrāts un lai tiktu sākta vajadzīgā tiesvedība;

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Bangladeša ratificēja 2000. gadā,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ES un Bangladešai jau sen ir labas attiecības, tostarp pamatojoties uz Sadarbības nolīgumu par partnerību un attīstību;

B.  tā kā Bangladeša pēdējos gados ir panākusi ievērojamu progresu, īpaši attiecībā uz tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu un ekonomisko sniegumu;

C.  tā kā Bangladešas valdība ir paziņojusi par pilnīgas neiecietības politiku pret jebkādiem tiesībaizsardzības iestāžu izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, pieņēmusi Policijas reformas likumu, paredzot rīcības kodeksu, policijas paraugiecirkņu un cietušo atbalsta centru izveidi galvenajos policijas iecirkņos;

D.  tā kā Bangladešas valdība ir paziņojusi, ka, sadarbojoties ar Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteju, tā īsteno tiesībaizsardzības iestādēm un apcietinājuma iestādēm paredzētas atbalsta un apmācības programmas par starptautiskajiem aizsardzības pasākumiem pret spīdzināšanu;

E.  tā kā pēdējos gados Bangladešā ir notikušas vairākas traģēdijas apģērba fabrikās, no kurām vistraģiskākā bija Rana Plaza fabrikas sabrukšana, kur gāja bojā vairāk nekā 1100 cilvēku; tā kā pēc Rana Plaza fabrikas sabrukšanas Bangladeša kopā ar galvenajiem apģērba nozares pārstāvjiem ir sākusi reformu programmu, kuras mērķis ir panākt drošus un pienācīgus darba apstākļus; tā kā ES šo programmu atbalsta ar Bangladešas Vienošanos par ilgtspējību, tomēr tā kā dažas iesaistītās personas nevēlas tajā piedalīties;

F.  tā kā Bangladešā joprojām ir gadījumi, kad notiek cilvēku pazušana (tiek apgalvots, ka tajā bieži ir iesaistīti valsts drošības spēki), notiek spīdzināšana un citāda veida slikta izturēšanās, neskatoties uz aizsardzības pasākumiem, kas paredzēti Konstitūcijā, Kriminālkodeksā un Likumā par spīdzināšanas aizliegumu un nāves gadījumiem apcietinājumā, kā arī tiek ierobežotas tiesības uz vārda brīvību;

G.  tā kā pēc vispārējām vēlēšanām 2014. gada 5. janvārī, ko galvenā opozīcijas partija „Bangladešas nacionālistu partija” (BNP) boikotēja un ko aizēnoja BNP rosināti streiki un izrietošā vardarbība, Awami līgas valdība, ko vada Šeiks Hasina, veica vairākus pasākumus, lai ierobežotu pilsoniskās brīvības;

H.  tā kā ātrās reaģēšanas bataljonā, ko pirms 10 gadiem izveidoja kā ārkārtas pasākumu, lai novērstu kaujinieku grupējumu radīto apdraudējumu drošībai, ir gan militārpersonas, gan policisti, līdz ar to faktiski armija darbojas civilās tiesībaizsardzības jomā bez jebkādiem pārredzamiem pārskatatbildības mehānismiem; tā kā neatkarīgas cilvēktiesību aizsardzības organizācijas apgalvo, ka ātrās reaģēšanas bataljons ir atbildīgs par aptuveni 800 nāves gadījumiem, turklāt atbildīgie virsnieki nav saukti pie atbildības vai sodīti; tā kā, izņemot vairāku ātrās reaģēšanas bataljona dalībnieku neseno aizturēšanu saistībā ar aizdomām par vadošās partijas politiķa pasūtījuma slepkavību, pārējie rupjie pārkāpumi ir palikuši nesodīti;

I.  tā kā 2014. gada 6. augustā Bangladešas valdība publiskoja savu jauno politiku attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem; tā kā saskaņā ar šo politiku cita starpā ir noteikti ierobežojumi plašsaziņas līdzekļu brīvībai, piemēram, aizliedzot izteikumus, kas ir „pretvalstiski”, „izsmej nacionālo ideoloģiju” vai „neatbilst Bangladešas kultūrai”, un ierobežojot ziņošanu par anarhiju, sacelšanos vai vardarbību; tā kā valdība plāno ieviest tiesisko regulējumu, ar kuru šī politika tiks ieviesta; tā kā Bangladeša pasaules preses brīvības indeksā no 179 valstīm ierindojas 145. vietā;

J.  tā kā Bangladešas valdība ir ierosinājusi jaunu likumu, par kuru tiek ziņots, ka tas paredz stingrus ierobežojumus nevalstiskajām organizācijām (NVO); tā kā jaunais Ārvalstu ziedojumu regulējuma likumprojekts paredz regulēt visu to grupu darbības un finansējumu, kuras saņem ārvalstu finansējumu, un premjerministra kabineta pakļautībā esošajam NVO lietu birojam piešķir pilnvaras apstiprināt ārvalstu finansētos projektus; tā kā jaunais likumprojekts arī paredz, ka ikvienam, kurš nodarbojas ar brīvprātīgu darbu, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja izceļošanai no valsts nolūkos, kas ir saistīti ar viņa darbu pie kāda projekta; tā kā daudzas NVO pauž bažas par to, ka vēl vairāk valdības spēku pārstāvji tiks iesaistīti procesā kā uzraudzītāji, novērtētāji un apstiprinātāji, kas rada iespēju, ka notiks kavēšanās un nelikumīga rīcība;

K.  tā kā 2014. gada 27. augustā Starptautiskās Čitagongas kalnu reģiona komisijas (CHTC) koordinatoram Hanam Šamam Ahmedam un viņa draugam brutāli uzbruka 8 līdz 10 Somo Odhikar Andolon locekļi, kad viņi bija devušies privātā vizītē uz Shoilo Propat Bandarbanas apvidū Čitagongas kalnu reģionā; tā kā četri darbinieki no policijas detektīvu nodaļas, kuriem bija jānodrošina viņu drošība, neiejaucās un pat nozuda uzbrukuma laikā;

L.  tā kā turpinās vardarbība etnisku un reliģisku motīvu dēļ, tostarp 2014. gada jūlija sākumā vairāki desmiti bruņotu vīriešu uzbruka Pāvesta ārvalstu misiju institūta (PIME) mūķeņu konventam Boldipukurā; tā kā šī uzbrukuma laikā konvents tika izlaupīts un mūķenēm tika fiziski uzbrukts;

M.  tā kā pēdējo divu gadu laikā vismaz četri blogeri un divi cilvēktiesību aizstāvji ir apsūdzēti saskaņā ar Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju likuma 57. pantu;

N.  tā kā Bangladešas Starptautisko noziegumu tribunāls (ICT), kuram ir jāizmeklē kara noziegumi saistībā ar Bangladešas neatkarības karu, līdz šim ir nolasījis 10 spriedumus, piespriežot 8 nāvessodus un 2 mūža ieslodzījumus; tā kā islāmistu politiķis Abdul Quader Mollah bija pirmais, kuram izpildīja nāvessodu; tā kā tiek pausta atkārtota asa kritika par to, ka ICT neievēro starptautiskās normas; tā kā tiek lēsts, ka Bangladešā vairāk nekā 1000 cilvēkiem ir piespriests nāvessods;

O.  tā kā pēc traģiskā gadījumā, kad 2013. gada aprīlī sabruka Rana Plaza fabrika, Bangladešas valdība un rietumu vairumtirgotāji vairāk nekā 3500 apģērbu fabrikās inspicēja struktūras integritāti, kā arī ugunsdrošību un elektrodrošību; tā kā, lai gan ar rietumu vairumtirgotāju starpniecību veiktās inspekcijas joprojām turpinās un ir atklātas, ziņas par Bangladešas valdības veiktajām inspekcijām joprojām nav publiskotas;

P.  tā kā Dāvinātāju trasta fonds (Donor Trust Fund), ko izveidoja Rana Plaza koordinācijas komiteja, lai palīdzētu cietušajiem un izdzīvojušajiem, un ko veido Bangladešas valdības pārstāvji, apģērbu nozare, arodbiedrības un nevalstiskās organizācijas un vada Starptautiskā Darba organizācija (ILO), joprojām nav sasniedzis mērķi savākt USD 40 miljonus; tā kā saskaņā ar organizācijas „Clean Clothes Campaign” datiem tikai puse no uzņēmumiem, kuri atrodas galvenokārt Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs un kuri ir saistīti ar fabrikām Rana Plaza ēkā, ir veikuši iemaksas Dāvinātāju trasta fondā;

Q.  tā kā, neskatoties uz nedaudzajām darba tiesību reformām, strādnieki joprojām ziņo par vajāšanu un iebiedēšanu, kuru mērķis ir nepieļaut, ka viņi pievienojas arodbiedrībām un veido tās, un tā kā joprojām tiek ziņots par vardarbību pret arodbiedrību organizētājiem; tā kā 2013. gada Darba likumā joprojām nav ievērotas starptautiskās normas attiecībā uz biedrošanās brīvību, tostarp tiesībām streikot un sarunām par darba koplīguma slēgšanu,

1.  pauž uzslavu Bangladešas valdībai par panākumiem virzībā uz tūkstošgades attīstības mērķiem, kā rezultātā ir ievērojami uzlabojusies dzīve miljoniem pilsoņu; turklāt atzīst, ka šie uzlabojumi ir panākti grūtos apstākļos valstī, tostarp laikā, kad pastāvēja nepārtraukti radikālo grupu (piem., ar BNP saistītās partijas „Jamaat-e-Islami”) vardarbīga uzbrukuma draudi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada 15. septembrī tika pieņemts Likums par bērnu laulību novēršanu;

2.  tomēr pauž bažas par to, ka ātrās reaģēšanas bataljons un citi drošības spēki joprojām izdara cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp notiek piespiedu pazušana un opozīcijas aktīvisti tiek nogalināti bez tiesas sprieduma; atkārtoti aicina atcelt nāvessodu un atzinīgi vērtē Augstākās tiesas 2014. gada 16. septembra lēmumu nāvessodu, ko Starptautisko noziegumu tribunāls piesprieda partijas Jamaat-e-Islami priekšsēdētāja vietniekam Delwar Hossain Sayedee, aizstāt ar mūža ieslodzījumu;

3.  aicina Bangladešas valdību nekavējoties atbrīvot visus, kuri ir tikuši pakļauti piespiedu pazušanai, izņemot ja viņus var apsūdzēt par pamatoti atzīta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un tādā gadījumā pret viņiem nekavējoties būtu jāsāk tiesas process; aicina Bangladešas iestādes vērst izmeklēšanu pret noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem, ņemot vērā komandķēdes atbildību, un tos, kuri ir atzīti par atbildīgajiem, saukt pie atbildības, lietas tiesā izskatot taisnīgi; mudina valdību izveidot neatkarīgu iestādi, kas šādas lietas izmeklētu, un atkārtoti aicina valdību izveidot efektīvu un pilnībā neatkarīgu cilvēktiesību komisiju;

4.  mudina valdību pielietot minimālu spēku, lai atjaunotu sabiedrisko kārtību, un stingri ievērot ANO Pamatprincipus par spēka un šaujamieroču lietošanu; stingri nosoda opozīciju grupu vardarbīgos uzbrukumus civiliem un valdības mērķiem; aicina opozīcijas grupas iesaistīties tikai miermīlīgos protestos;

5.  mudina Bangladešas valdību valsts drošības spēku, tostarp policijas un ātrās reaģēšanas bataljona, darbību atkal ierobežot likuma ietvaros; stingri aicina Bangladešas iestādes izbeigt ātrās reaģēšanas bataljona nesodāmību, uzdodot veikt izmeklēšanu un saucot pie atbildības saistībā ar ātrās reaģēšanas brigādes spēku veikto, iespējams, nelikumīgo cilvēku nogalināšanu; norāda, ka Parlaments cieši sekos līdzi tiesas procesam par Narayanganj slepkavības lietu, saistībā ar kuru ir apcietināti trīs ātrās reaģēšanas brigādes virsnieki, kas šobrīd gaida lietas izskatīšanu tiesā, pēc tam, kad 2014. gada aprīlī Narayanganj pilsētā tika nolaupīti un nogalināti septiņi cilvēki;

6.  uzsver, ka svarīga ir neatkarīga, objektīva un pieejama tiesu sistēma, lai vairāk tiktu ievērots tiesiskums un iedzīvotāju pamattiesības, kā arī ir svarīgi reformēt Starptautisko noziegumu tribunālu; atzīst, ka šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi veidot sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, kā arī drošības un cilvēktiesību iestādēm, ņemot vērā to, ka reģionā palielinās teroristu organizāciju, piemēram, „al-Qaeda”, radītie draudi;

7.  pauž bažas par ierosināto NVO likumu; mudina Bangladešas valdību turpināt apspriedes ar neatkarīgām grupām par šī likumprojekta saturu un nodrošināt, ka iespējamas pieņemšanas gadījumā tas atbilst starptautiskajām normām un pilsonisko tiesību konvencijām, kuras Bangladeša ir apņēmusies ievērot;

8.  mudina Bangladešas valdību atzīt un ievērot preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību un atvēlēt cilvēktiesību grupām svarīgu lomu atbildības pastiprināšanā un cilvēktiesību pārkāpumu dokumentēšanā; mudina Bangladešas iestādes atsaukt jauno plašsaziņas līdzekļu politiku un ievērot pienākumus nodrošināt vārda brīvību;

9.  pauž lielas bažas par to, ka atkārtoti notiek vardarbība etnisku un reliģisku motīvu dēļ; mudina Bangladešas valdību piedāvāt labāku aizsardzību un garantijas minoritātēm, piemēram, hinduistiem, budistiem un kristiešiem, bet arī bihariem; atzinīgi vērtē, to, ka ir apcietināti aizdomās turamie saistībā ar noziedzīgajiem uzbrukumiem konventā Boldipukurā;

10.  aicina Bangladešas valdību nodrošināt darba tiesību aktu piemērošanu un mudina veikt papildu reformas, lai tos pielāgotu ILO normām, īpaši nodrošināt iespēju strādniekiem brīvi veidot arodbiedrības un pievienoties tām;

11.  pieņem zināšanai reformu programmas apģērbu nozarē, taču mudina valdību pilnībā īstenot rīcības plānu, par to tā vienojās ar ILO un ko tās kopīgi parakstīja 2013. gada maijā, tostarp pieņemt darbā un apmācīt inspektorus un daudzajos tūkstošos fabriku veikt rūpīgas inspekcijas, tās atklāti dokumentējot; mudina Bangladešas Ugunsdrošības un ēku drošības vienošanas parakstītājus pildīt dotos solījumus, tostarp attiecībā uz finansiālo kompensāciju cietušajiem un minimālajiem standartiem;

12.  pauž nožēlu, ka 2014. gada jūnijā kopējā summa, ko Dāvinātāju trasta fonds bija savācis, bija tikai USD 17 miljoni, kas nozīmē, kas vēl joprojām ir vajadzīgi USD 23 miljoni; tādēļ secina, ka brīvprātības princips nav nodrošinājis Rana Plaza traģēdijā cietušajiem vajadzīgo un ir steidzami nepieciešams obligāts mehānisms;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Bangladešas valdībai un parlamentam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


Stāvoklis Ukrainā un pašreizējais stāvoklis ES un Krievijas attiecībās
PDF 405kWORD 104k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūcija par stāvokli Ukrainā un pašreizējo stāvokli ES un Krievijas attiecībās (2014/2841(RSP))
P8_TA(2014)0025RC-B8-0118/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politiku, par Austrumu partnerību un par Ukrainu, jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Ukrainā(1), 2014. gada 13. marta rezolūciju par Krievijas iebrukumu Ukrainā(2), 2014. gada 17. aprīļa rezolūciju par Krievijas īstenoto spiedienu uz Austrumu partnerības valstīm, jo īpaši ‒‒ destabilizāciju Austrumukrainā(3) un 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par stāvokli Ukrainā(4),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 22. jūlija un 15. augusta secinājumus un Eiropadomes 2014. gada 30. augusta secinājumus par Ukrainu,

–  ņemot vērā EĀDD preses sekretāra 2014. gada 11. septembra paziņojumu par Igaunijas policijas darbinieka nolaupīšanu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2014. gada 6. februāra rezolūciju par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi(5),

–  ņemot vērā 2014. gada 5. septembrī Velsā notikušās NATO augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Lauksaimniecības padomes 2014. gada 5. septembra ārkārtas sanāksmes rezultātus,

–  ņemot vērā 2014. gada 12. septembra ministru sanāksmes kopīgo paziņojumu par ES un Ukrainas Asociācijas nolīguma/ Padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma (AN/PVBTN) īstenošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2014. gada vasarā saasinājās konflikts Ukrainas austrumdaļā; tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm vismaz 3000 cilvēku ir gājuši bojā un tūkstošiem ir ievainoti, kamēr simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju ir pametuši konflikta zonas; tā kā konflikta ekonomiskās izmaksas, tostarp austrumu reģionu atjaunošanas izmaksas, ir liela Ukrainas sociālās un ekonomiskās attīstības problēma;

B.  tā kā trīspusējā kontaktgrupa 2014. gada 5. septembrī Minskā vienojās par pamieru, kas stājās spēkā tajā pašā dienā; tā kā vienošanās ietvēra arī 12 punktu protokolu par ķīlnieku atbrīvošanu, humanitārās situācijas uzlabošanas pasākumiem, visu nelegālo bruņoto grupējumu, bruņojuma un algotņu atvilkšanu no Ukrainas un Doņeckas un Luhanskas reģionu decentralizācijas pasākumiem;

C.  tā kā kopš piektdienas, 2014. gada 5. septembra, galvenokārt Krievijas karavīri un separātisti Mariupoles un Doņeckas lidostas tuvumā ir vairākkārt pārkāpuši pamieru un citās vietās ir mēģinājuši izprovocēt Ukrainas aizsardzības spēku atbildes reakciju;

D.  tā kā iepriekšējās nedēļās Krievija pastiprināja militāro klātbūtni Ukrainas teritorijā un loģistikas atbalstu separātistu kaujiniekiem, nepārtraukti nodrošinot ieročus, munīciju, bruņumašīnas un aprīkojumu, algotņus un maskētus karavīrus, neskatoties uz ES aicinājumiem darīt visu iespējamo, lai situācija kļūtu mierīgāka; tā kā kopš krīzes sākuma Krievijas Federācija pie Ukrainas robežas ir koncentrējusi militāro personālu un tehniku;

E.  tā kā Krievijas tiešā un netiešā militārā intervence Ukrainā, tostarp Krimas aneksija, pārkāpj starptautiskās tiesības, tostarp ANO Hartu, Helsinku Nobeiguma aktu un 1994. gada Budapeštas vienošanos; tā kā Krievija turpina atteikties īstenot Līgumu par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā;

F.  tā kā Eiropadome 2014. gada 30. augustā aicināja iesniegt priekšlikumus, kā pastiprināt ES ierobežojošos pasākumus, ņemot vērā Krievijas destabilizējošās darbības Ukrainas austrumdaļā; tā kā minētie priekšlikumi stājās spēkā 2014. gada 12. septembrī;

G.   tā kā pēc tam, kad 2014. gada 21. martā tika parakstīti Asociācijas nolīguma politiskie noteikumi, 2014. gada 27. jūnijā Eiropas Savienība un Ukraina oficiāli parakstīja atlikušo šā nolīguma daļu — Padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu; tā kā Eiropas Parlaments un Verkhovna Rada vienlaicīgi ratificēja Asociācijas nolīgumu; tā kā Komisija 2014. gada 12. septembrī paziņoja, ka Asociācijas nolīguma pagaidu piemērošana tiks atlikta līdz 2015. gada 31. decembrim; tā kā līdz ar to tiks pagarinātas vienpusējās tirdzniecības preferences, kuras ES piešķīrusi Ukrainai un kuras būtu beigušās 2014. gada 1. novembrī;

H.  tā kā Krievijas valdība 2014. gada 7. augustā pieņēma sarakstu, kurā uzskaitīti ES, ASV, Norvēģijas, Kanādas un Austrālijas produkti, kas uz vienu gadu aizliegti Krievijas tirgū; tā kā vislielāko ietekmi izjutīs ES, jo Krievija ir otrais lielākais ES lauksaimniecības produktu eksporta tirgus un sestais lielākais zivsaimniecības produktu tirgus un 73 % šobrīd aizliegto importa produktu ir no ES; tā kā ierobežojumi, ko pašlaik piemēro Krievija, kopumā varētu apdraudēt tirdzniecību EUR 5 mljrd. apmērā un ietekmēt ienākumus 9,5 milj. ES iedzīvotāju, kas strādā visvairāk skartajos lauksaimniecības uzņēmumos;

I.  tā kā aizliegums importēt Krievijas tirgū ES pārtikas produktus, kas ir īpaši skāris augļu un dārzeņu nozari, kā arī piena un gaļas nozares, domino efekta dēļ varētu izraisīt pārmērīgu piedāvājumu iekšējā tirgū, bet aizliegums Krievijas tirgū importēt ES zivsaimniecības produktus varētu radīt smagas problēmas dažās dalībvalstīs; tā kā aizliegto zivsaimniecības produktu kopējā vērtība sasniedz gandrīz EUR 144 milj.;

J.  tā kā Krievija apdraud ES drošību, regulāri pārkāpjot Somijas, Baltijas valstu un Ukrainas gaisa telpu robežas, kā arī nesen apturot gāzes piegādi Polijai, tādējādi samazinot Krievijas eksportu uz šo valsti par 45 %;

K.  tā kā NATO augstākā līmeņa sanāksme Ņūportā vēlreiz apstiprināja, ka NATO kopā ar Ukrainu iestājas pret Krievijas destabilizējošo ietekmi, piedāvāja atbalstu Ukrainas bruņoto spēku nostiprināšanai un aicināja Krieviju atvilkt karaspēku no Ukrainas un izbeigt nelikumīgo Krimas aneksiju; tā kā NATO ir paziņojusi, ka tā turpinās tiekties uz tādām attiecībām ar Krieviju, kuras raksturo sadarbība un konstruktīvisms, tostarp tā turpinās abpusēju uzticības veidošanu, un tā ir paziņojusi, ka komunikācijas kanāli ar Krieviju paliek atvērti;

L.  tā kā traģiskā Malaysian Airlines reisa MH17 lidmašīnas notriekšana Doņeckas reģionā izraisīja starptautiskās un Eiropas sabiedrības sašutumu; tā kā ANO un ES pieprasīja veikt negadījuma apstākļu pilnīgu starptautisko izmeklēšanu un tā kā negadījuma vaininieku tiesāšana ir morāls un juridisks pienākums;

M.  tā kā nemiernieki nolaupīja un brutāli noslepkavoja Lietuvas goda konsulu Luhanskā Mikolu Zeļeņecu,

1.  atzinīgi vērtē Minskas pamiera vienošanās parakstīšanu un aicina visas iesaistītās puses pielikt visas pūles, lai to pilnībā un godprātīgi īstenotu, tādējādi nodrošinot patiesa miera procesa sākumu, tostarp panākt pastāvīgu un efektīvu Ukrainas robežas kontroli, ko apstiprina EDSO, pilnīgu un beznosacījumu Krievijas karaspēka, nelikumīgu bruņoto grupējumu, bruņojuma un algotņu atvilkšanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas un ķīlnieku atbrīvošanu; nosoda to, ka galvenokārt Krievijas spēki un separātisti pastāvīgi pārkāpj pamieru un turpina papildināt savas rindas; stingri uzsver, ka šim konfliktam vajadzētu būt politiskam risinājumam;

2.  aicina visas puses ievērot pamieru un atturēties no jebkādas darbības, kas apdraudētu vienošanos; tomēr pauž nopietnas bažas par to, ka Krievijas karaspēks pamieru var izmantot kā iespēju pārgrupēties, lai turpinātu ofensīvu ar mērķi izveidot „sauszemes koridoru” uz Krimu un tālāk līdz Piedņestrai;

3.  stingri nosoda Krievijas Federāciju par nepieteikta „hibrīdkara” vešanu pret Ukrainu, izmantojot Krievijas regulāro armiju, un par nelikumīgo bruņoto grupu atbalstīšanu; uzsver, ka šādas Krievijas vadītāju īstenotas darbības ir drauds ne tikai Ukrainas nedalāmībai un neatkarībai, bet arī visam Eiropas kontinentam; aicina Krieviju nekavējoties izvest visu militāro tehniku un personālu no Ukrainas, aizliegt kaujinieku un ieroču ieplūšanu Ukrainas austrumdaļā un pārtraukt tieši vai netieši atbalstīt separātistu spēku darbības Ukrainas teritorijā;

4.  atkārtoti pauž atbalstu Ukrainas neatkarībai, suverenitātei, teritoriālajai integritātei, robežu neaizskaramībai un tās tiesībām izvēlēties Eiropas ceļu; atkārtoti uzsver, ka starptautiskā sabiedrība neatzīs Krimas un Sevastopoles nelegālo pievienošanu un centienus Donbasa reģionā izveidot kaut ko līdzīgu republikām; atzinīgi vērtē ES lēmumu aizliegt importu no Krimas, ja vien izcelsmes sertifikātu nav izdevušas Ukrainas iestādes; turklāt nosoda Ukrainas pilsoņiem Krimā piespiedu kārtā noteikto pienākumu mainīt pasi, ukraiņu un Krimas tatāru vajāšanas un pašpasludināto līderu izteiktos draudus Krimas iedzīvotājiem, kas pauduši ieinteresētību balsot gaidāmajās parlamenta vēlēšanās;

5.  uzsver, ka EDSO ir izšķiroša loma Ukrainas krīzes atrisināšanā, jo tai ir pieredze risināt bruņotus konfliktus un krīzes, un to, ka gan Krievijas Federācija, gan Ukraina ir šīs organizācijas locekles; aicina dalībvalstis, Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisiju darīt visu iespējamo, lai stiprinātu un palielinātu EDSO Īpašās uzraudzības misiju Ukrainā gan pieredzējuša personāla ziņā, gan attiecībā uz loģistikas risinājumiem un aprīkojumu; uzsver nepieciešamību bez turpmākas kavēšanās izvietot EDSO novērotājus visā Ukrainas un Krievijas pierobežā, ko pašlaik kontrolē separātisti;

6.  uzsver, ka minētās reformas un Asociācijas programma jāīsteno līdztekus nepārtrauktai cīņai ar mērķi nodrošināt Ukrainas teritoriālo integritāti un vienotību; atkārto, ka šie abi uzdevumi ir nesaraujami un sinerģiski saistīti; uzsver, ka vajadzīgs miermīlīgs dialogs un decentralizācija, kas tomēr nodrošina, ka centrālā valdība saglabā varu visā teritorijā, tādējādi garantējot Ukrainas vienotību; uzsver nepieciešamību palielināt dažādu sabiedrības kopienu savstarpējo uzticēšanos un aicina īstenot ilgtspējīgu samierināšanās procesu; uzsver nozīmi, kāda šajā sakarībā ir iekļaujošam nacionālam dialogam, propagandas un tādu izteikumu un retorikas nepieļaušanai, kas var pastiprināt konflikta saasināšanos; uzsver, ka šādā iekļaujošā dialogā ir jāiesaista pilsoniskās sabiedrības organizācijas un pārstāvji no visiem reģioniem un mazākumtautībām;

7.  atzinīgi vērtē to, ka Verkhovna Rada un Eiropas Parlaments vienlaikus ratificēja AN/PVBTN; uzskata, ka tas ir svarīgs solis, kas apliecina abu pušu apņēmību to sekmīgi īstenot; ņem vērā, ka ES un Ukrainas Padziļinātā un visaptverošā brīvās tirdzniecības nolīguma provizoriskā īstenošana varētu tikt atlikta līdz 2015. gada 31. decembrim, tās vietā pagarinot vienpusējus tirdzniecības pasākumus, kas de facto nozīmē asimetrisku nolīguma īstenošanu; pauž nožēlu par Krievijas ārkārtas pasākumiem un izdarītā spiediena līmeni; apgalvo, ka nolīgums netiks mainīts un ka Eiropas Savienība to jau ir ļoti skaidri darījusi zināmu, nolīgumu ratificējot; aicina pārējās dalībvalstis nevilcināties ar AN/PVBTN ar Ukrainu ratifikāciju; ņem vērā pašreizējās apspriedes starp Ukrainu, Krieviju un ES par AN/PVBTN ar Ukrainu īstenošanu un cer, ka tas palīdzēs atrisināt visus pārpratumus;

8.  uzsver, ka turpmākie mēneši līdz AN/PVBTN īstenošanai būtu jāizmanto, lai veiktu vajadzīgo Ukrainas politiskās sistēmas, ekonomikas un sabiedrības pārveidi un modernizāciju saskaņā ar Asociācijas programmu; atzinīgi vērtē prezidenta P. Porošenko izsludināto reformu programmu, kas ietver tiesību aktus korupcijas apkarošanas, decentralizācijas un amnestijas jomā; aicina Komisiju un ĒADD nekavējoties izstrādāt vispārēju un vērienīgu finansiālā atbalsta un palīdzības paketi Ukrainai un jo īpaši iedzīvotājiem Ukrainas austrumdaļā, lai atbalstītu darbu pie politiska risinājuma un nacionālās samierināšanās nodrošināšanas;

9.  norāda, ka 2014. gada 16. septembrī Verkhovna Rada pieņemtie likumi par dažu Doņeckas un Luhanskas apgabalu rajonu īpašo statusu ir būtisks ieguldījums situācijas deeskalācijai, īstenojot Ukrainas prezidenta miera plānu;

10.  atbalsta vasarā pieņemtos ES ierobežojošos pasākumus pret Krieviju tās izvērstās agresijas dēļ, un pieņem zināšanai to stāšanos spēkā 2014. gada 12. septembrī; uzskata, ka visām sankcijām jābūt tādām, kas nedotu iespējas ar Kremli saistītajām kompānijām tās apiet; aicina ES stingri uzraudzīt tādas ekonomiskās sadarbības formas kā parāda akcijas un kopuzņēmumi;

11.  uzsver ES ierobežojošo pasākumu apgriežamību un mēroga nosacītību atkarībā no situācijas Ukrainā;

12.  aicina dalībvalstis un EEZ valstis pieņemt skaidri noteiktu indikatoru kopumu, kuru ievērošana varētu padarīt nevajadzīgus jaunus ierobežojošus pasākumus pret Krieviju vai būtu iespējams atcelt iepriekš noteiktās sankcijas; uzskata, ka šajos indikatoros jāietver: Krievijas karaspēka un algotņu pilnīga izvešana no Ukrainas teritorijas; bruņojuma un aprīkojuma piegāžu izbeigšana teroristiem; pamiera režīma pilnīga ievērošana no Krievijas puses; pamiera režīma efektīva starptautiska kontrole un verifikācija; Ukrainas kontroles atjaunošana pār visu tās teritoriju; aicina Padomi un dalībvalstis neatcelt sankcijas tikmēr, kamēr nav ievēroti visi minētie nosacījumi, un būt gatavām noteikt jaunas papildu sankcijas par jebkādām Krievijas darbībām, kas vērstas uz pamiera pārkāpšanu vai spriedzes tālāku eskalāciju Ukrainā;

13.  atgādina, ka ES noteiktie ierobežojošie pasākumi ir tieši saistīti ar Krievijas Federācijas starptautisko tiesību pārkāpumiem, nelegāli anektējot Krimu un destabilizējot stāvokli Ukrainā, savukārt nav attaisnojami Krievijas Federācijas pieņemtie tirdzniecības pasākumi, tostarp pret Ukrainu un Austrumu partnerības valstīm, kuras nesen noslēgušas asociācijas nolīgumus ar ES; aicina Es apsvērt iespējas Krieviju izslēgt no civilās nukleārās sadarbības un Swift sistēmas;

14.  aicina Komisiju uzmanīgi sekot Krievijas t.s. „pretsankciju” ietekmei un atbalstīt ražotājus, kurus skar Krievijas noteiktie tirdzniecības ierobežojumi; atzinīgi vērtē ES Lauksaimniecības padomes 5. septembrī pieņemtos pasākumus un mudina Komisiju izpētīt veidus, kā ES nākotnē labāk varētu tikt galā ar līdzīgām krīzēm, un darīt visu iespējamo, lai sniegtu pienācīgu un savlaicīgu atbalstu skartajiem Eiropas ražotājiem; izsaka nožēlu par ātri bojājošos augļu un dārzeņu tirgum paredzēto tirgus ārkārtas pasākumu apturēšanu, bet nosoda šāda atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu; mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt jaunu shēmu;

15.  aicina Komisiju uzmanīgi sekot lauksaimniecības, pārtikas, zivju un akvakultūras tirgiem, informēt Padomi un Eiropas Parlamentu par visām to izmaiņām un novērtēt veikto pasākumu ietekmi, lai iespējami paplašinātu iekļauto produktu sarakstu un palielināt EUR 125 milj. budžetu; mudina Komisiju neaprobežoties tikai ar tirgus pasākumiem, bet veikt arī vidēja termiņa pasākumus (piemēram, popularizācijas pasākumus), lai stiprinātu ES klātbūtni trešo valstu tirgos;

16.  izskata iespējas izmantot ES līdzekļus, kas nav paredzēti lauksaimniecībai, jo krīze pirmkārt un galvenokārt ir politiska rakstura, un to nav izraisījuši tirgus darbības traucējumi vai nelabvēlīgi laika apstākļi;

17.  uzsver, ka vidēja un ilga termiņa politiskā un ekonomiskā stabilitāte un attīstība Krievijā ir atkarīga no patiesas demokrātijas rašanās, un uzsver, ka turpmākās ES un Krievijas attiecības būs atkarīgas no centieniem stiprināt demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesību ievērošanu Krievijā;

18.  pauž gandarījumu par gūstekņu atbrīvošanu, kurus gūstā turēja nelegālas kaujinieku grupas Ukrainas austrumdaļā, un prasa atbrīvot Ukrainas izcelsmes ieslodzītos, kurus tur apcietinājumā Krievijas Federācijā; norāda īpaši uz Ukrainas brīvprātīgās Nadeždas Savčenko gadījumu, kuru separātisti 2014. gada jūnijā sagūstīja, nodeva Krievijai un kura joprojām tiek turēta apcietinājumā; norāda arī uz kinooperatoru un žurnālistu Oleg Sentsov, Oleskiy Chierny, Gennadiy Afanasiev un Aleksandr Kolchenko sagūstīšanas gadījumiem, kas notika Krimā;

19.  atzinīgi vērtē NATO jauno apņemšanos par kolektīvās drošības prioritātēm un Vašingtonas līguma 5. panta ievērošanu; atzinīgi novērtē NATO augstākā līmeņa sanāksmē Ņūportā pieņemtos lēmumus paaugstināt Austrumu sabiedroto drošības līmeni, izveidojot ļoti ātras reaģēšanas apvienotos spēkus, nodrošināt pastāvīgi rotējošu NATO spēku militāro klātbūtni un izveidot loģistikas infrastruktūru, kā arī pūliņus, kas vērsti uz Ukrainas spēju paaugstināšanu pašai aizsargāt savu drošību; ņem vērā, ka NATO sabiedrotie divpusēju attiecību līmenī var Ukrainai piegādāt tās drošībai un aizsardzībai vajadzīgos ieročus, tehniku un tehnoloģijas; tomēr stingri uzsver, ka Ukrainas krīzi nevar atrisināt militāriem līdzekļiem;

20.  uzsver neatkarīgas, ātras un pilnīgas izmeklēšanas svarīgumu, kas uzticēta Nīderlandes izmeklētājiem no Dutch Safety Board, lai noskaidrotu Malaysian Airlines reisa MH17 lidmašīnas notriekšanas cēloņus, un nepieciešamību tiesāt personas, kas ir atbildīgas par šīs katastrofas izraisīšanu; pieņem zināšanai, ka 2014. gada 9. septembrī publiskots Nīderlandes izmeklētāju sākotnējais ziņojums par MH17 katastrofas izmeklēšanas rezultātiem; uzsver, ka, pamatojoties uz sākotnēji līdz šim konstatēto, nav pazīmju, ka MH17 avāriju izraisīja tehniska kļūme vai apkalpes darbības, un ka lidmašīnas priekšējā daļā redzamie bojājumi liecina, ka tajā no ārpuses ietriecies liels skaits objektu ar lielu enerģiju; pauž nožēlu, ka nemiernieki joprojām izmeklētājiem nedod netraucētu piekļuvi katastrofas vietai, un aicina visas puses nekavējoties nodrošināt piekļuvi;

21.  stingri uzskata, ka ES vienīgā iespējamā atbilde uz Krievijas draudiem ir visiem turēties kopā un runāt vienā balsī; uzskata, ka ES ir jāpārdomā savas attiecības ar Krieviju, jāatsakās no stratēģiskās partnerības pieejas un jāatrod jauna un vienota pieeja;

22.  pauž dziļas bažas par katastrofisko humanitāro situāciju Ukrainas austrumos, un īpaši par to, ka tuvojas ziema; norāda, ka nekavējoties ir jāsniedz humānā palīdzība un atbalsts iedzīvotājiem konflikta skartajās zonās, kā arī valsts iekšienē pārvietotajām personām un bēgļiem; atgādina, ka Pasaules Veselības organizācija nesen brīdināja, ka Ukrainas austrumdaļai draud ārkārtas stāvoklis veselības nozarē, jo slimnīcu darbība ir traucēta un trūkst zāļu un vakcīnu; atzinīgi vērtē Komisijas nesenos lēmumus piešķirt Ukrainai EUR 22 milj. kā humāno un attīstības palīdzību; aicina uz jauniem neatliekamiem pasākumiem pilnīgā ES izpildījumā un uzraudzībā, tostarp humānās palīdzības konvoju visvairāk cietušo atbalstam; atgādina, ka humānā palīdzība Ukrainas austrumdaļai ir jāsniedz, pilnībā ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un humānos, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības principus un nodrošinot ciešu koordināciju ar Ukrainas valdību, ANO un Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteju (SSKK); izsaka dziļu cieņu Ukrainas pilsoņu grupu milzīgajam darbam, ko tie veikuši humānās palīdzības jomā Ukrainas austrumos, jo īpaši bērnu evakuācijā, veselības aprūpē un apgādē ar pārtiku;

23.  mudina Komisiju sākt gatavot trešo vērienīgo paketi par makrofinansiālo palīdzību Ukrainai, kā arī uzņemties vadošo lomu, organizējot donoru konferenci Ukrainai, kurai jānotiek līdz 2014. gada beigām, iesaistot starptautiskās organizācijas, starptautiskās finanšu institūcijas un pilsonisko sabiedrību , uzsver starptautiskās sabiedrības apņēmības svarīgo nozīmi, lai Ukrainā atbalstītu ekonomisko un politisko stabilizāciju un reformas;

24.  atzinīgi vērtē Ukrainas iestāžu nepārtrauktos pūliņus nodrošināt tiesības uz izglītību un jo īpaši nodrošināt, ka visi bērni iespējami drīz var atgriezties konflikta skartajās skolās; atgādina par psihosociālā atbalsta svarīgo nozīmi visiem bērniem, kuri bijuši tieši pakļauti vardarbīgo notikumu ietekmei;

25.  asi nosoda nelikumīgo Igaunijas pretizlūkošanas dienesta darbinieka nolaupīšanu Igaunijas teritorijā un aizvešanu uz Krieviju un aicina Krievijas iestādes nekavējoties atbrīvot E. Kohver un ļaut viņam droši atgriezties Igaunijā;

26.  uzskata par ārkārtīgi svarīgu samazināt ES atkarību no Krievijas un citiem autoritāriem režīmiem; turklāt aicina 2014. gada oktobra Eiropadomi pieņemt vērienīgu un visaptverošu ārkārtas plānu gaidāmajai ziemai, tajā iekļaujot arī tādas kaimiņvalstis kā Ukraina;

27.  vērš uzmanību uz nesen saņemtajiem ticamajiem ziņojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem konflikta zonās, ko pastrādājis galvenokārt Krievijas regulārās armijas kontingents un separātisti; atbalsta Ukrainas valdības aicinājumu izveidot vienotu un regulāri aktualizētu nolaupīšanas gadījumu reģistru, un rūpīgi un objektīvi izmeklēt visas apsūdzības par nelikumīgu spēka lietošanu, cietsirdīgu izturēšanos vai spīdzināšanu;

28.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija pieņēma 4. progresa ziņojumu par Ukrainā īstenotā vīzu režīma liberalizācijas rīcības plānu, un Padomes lēmumu sākt otrā posma īstenošanu; stingri pieprasa, lai starp Eiropas Savienību un Ukrainu ātri tiktu ieviests bezvīzu režīms, kas būtu konkrēta atbilde uz Maidana laukumā protestējušo cilvēku eiropeisko orientāciju; kamēr tas vēl nav izdarīts, vēlreiz prasa nekavējoties ieviest ļoti vienkāršu pagaidu kārtību, kādā par lētu maksu būtu iespējams saņemt vīzu;

29.  aicina turpināt trīspusējās sarunas par gāzes piegādēm Ukrainai, kas pārtraukta kopš 2014. gada jūnija, lai rastu risinājumu to atsākšanai; atkārto, ka jānodrošina gāzes piegāde no ES kaimiņvalstīm uz Ukrainu, izmantojot gāzes reversās plūsmas;

30.  aicina ES uzskatīt gāzes uzglabāšanas, starpsavienojumu un reversās plūsmas iekārtas par stratēģiski svarīgiem aktīviem un tāpēc regulēt trešo pušu uzņēmumu līgumslēdzēju daļu šajos svarīgajos sektoros; turklāt aicina dalībvalstis atcelt plānotos nolīgumus ar Krieviju enerģētikas nozarē, tostarp par South Stream gāzes cauruļvadu;

31.  uzsver nepieciešamību radikāli paaugstināt ES enerģētisko drošību, neatkarību un noturību pret ārēju spiedienu, veicot enerģētikas nozaru konsolidāciju, turpinot enerģētikas infrastruktūras attīstīšanu ES kaimiņvalstīs un izveidojot enerogoapgādes starpsavienojumus starp šīm valstīm un ar ES saskaņā ar Enerģētikas Kopienas mērķiem, un šos kopīgu interešu projektus kā prioritāti īstenot iespējami drīzāk, lai Eiropā izveidotu pilnībā funkcionējošu brīvo gāzes tirgu;

32.  atzinīgi vērtē Francijas valdības lēmumu atlikt Mistral tipa helikopteru bāzes kuģu piegādi un aicina visas dalībvalstis ieņemt līdzīgu nostāju saistībā ar eksportu, uz ko neattiecas ES lēmumi par sankcijām, jo īpaši attiecībā uz ieročiem un divējāda lietojuma precēm; atgādina, ka šis kontrakts pašreizējos apstākļos varētu neatbilst ES rīcības kodeksam par ieroču eksportu un 2008. gada Kopējai nostājai, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli; aicina visas ES dalībvalstis pilnībā ievērot ieroču tirdzniecības embargo un divējāda lietojuma preču eksporta aizliegumu militāriem tiešajiem lietotājiem;

33.  atzinīgi vērtē lēmumu 2014. gada 26. oktobrī Ukrainā rīkot parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, un cer, ka tās valdība nodrošinās, ka tās būs brīvas un godīgas; aicina Ukrainu nodrošināt partiju un to politisko kampaņu finansēšanas pārredzamību un pilnībā pievērsties EDSO/ODIHR novērošanas misijas piezīmēm attiecībā uz konstatētajiem faktiem un secinājumiem par nesen notikušajām prezidenta vēlēšanām; aicina visas pašlaik Verkhovna Rada pārstāvētās politiskās partijas piedalīties vēlēšanās un visas puses pilnībā ievērot vēlēšanu rezultātu; cer uz stingru vairākuma atbalstu priekšā stāvošajiem svarīgajiem izaicinājumiem un nepieciešamajām reformām; mudina kaujinieku spēkus Ukrainas austrumdaļā netraucēt vēlēšanu procesam un garantēt Donbasa iedzīvotājiem pamattiesības brīvi ievēlēt savus pārstāvjus; ir gatavs nosūtīt vēlēšanu novērotājus šo vēlēšanu novērošanai un aicina izveidot lielu starptautisku vēlēšanu uzraudzības misiju, lai uzraudzītu šīs svarīgās vēlēšanas, kas notiks grūtos apstākļos;

34.  uzsver, ka Krievijai ir mazāk pamatoti nekā jebkad agrāk kritizēt ES un Ukrainas nolīgumu vai reaģēt ar nepamatotiem tirdzniecības ierobežojumiem un militāru agresiju; pauž bažas, ka šī jaunā notikumu attīstība pamudinās Krieviju eskalēt savu politiku, kas vērsta uz Ukrainas iebiedēšanu un iekļaušanu Krievijas ietekmes sfērā; pauž bažas, ka konflikts var uzliesmot arī Gruzijā un Moldovā;

35.  pauž nožēlu, ka Krievijas valdošās aprindas uzskata ES Austrumu partnerību par apdraudējumu tās politiskajām un ekonomiskajām interesēm; uzsver, ka gluži pretēji — Krievija būs ieguvēja no aktīvākas tirdzniecības un intensīvākas ekonomiskās darbības, vienlaikus uzlabojot tās drošību, ja kaimiņvalstis būs stabilas un to rīcība paredzama; pauž nožēlu par to, ka Krievija tirdzniecību izmanto kā instrumentu, lai destabilizēt reģionu, ieviešot vairākus importa aizliegumus produktiem no Ukrainas un Moldovas un pavisam nesen atceļot Neatkarīgo Valstu Sadraudzības brīvo tirdzniecības nolīgumu ar Ukrainu, Gruziju un Moldovu, un līdz ar to atkārtoti ieviešot vislielākās labvēlības režīma nodokli produktiem, kas nāk no šīm valstīm;

36.  šajā sakarībā atkārtoti pauž pārliecību, ka minētais nolīgums nav uzskatāms par Eiropas Savienības un Ukrainas attiecību galīgo mērķi; papildus tam norāda, ka saskaņā ar LES 49. pantu Ukrainai ― tāpat kā jebkurai citai Eiropas valstij ― ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Savienības dalībvalsti, ja ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, kā arī cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un nodrošina tiesiskas valsts principa ievērošanu;

37.  uzsver, ka partnerības un sadarbības attiecības ar Krieviju ir jāatjauno tad, kad Krievija uzskatāmi parādīs, ka tā ievēro starptautiskās tiesības, aktīvi un viennozīmīgi meklēs miermīlīgu noregulējumu Ukrainas krīzei un pilnībā respektēs Ukrainas, kā arī citu Austrumu partnerības valstu un kaimiņvalstu teritoriālo integritāti, neatkarību un suverenitāti; aicina jauno Savienības augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieku aktīvi veicināt dialogu starp Ukrainu un Krieviju, kā arī ES dialogu ar Krieviju, un sekmēt konfliktu noregulēšanu miera ceļā; turklāt uzskata, ka Komisijai ir jāizpēta iespējas ES sadarbībai ar Eirāzijas Ekonomisko savienību;

38.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei, EDSO un Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0170.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0248.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0457.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0009.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0101.


ES veiktie pasākumi, reaģējot uz Ebolas vīrusa uzliesmojumu
PDF 297kWORD 72k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūcija par ES veiktajiem pasākumiem, reaģējot uz Ebolas vīrusa uzliesmojumu (2014/2842(RSP))
P8_TA(2014)0026RC-B8-0107/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2014. gada 8. augusta paziņojumu par starptautiska mēroga ārkārtas situāciju sabiedrības veselības jomā,

–  ņemot vērā PVO 2014. gada 28. augustā publicēto stratēģiju pasākumu īstenošanai, reaģējot uz Ebolas vīrusa uzliesmojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Ārlietu padomes 2014. gada 15. augusta secinājumus par Ebolas vīrusa izraisīto krīzi Rietumāfrikā,

–  ņemot vērā ar Ebolas vīrusu saistītā riska novērtējumu, ko 2014. gada 27. augustā sagatavojis Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs,

–  ņemot vērā par veselības jautājumiem atbildīgā ES komisāra Tonio Borg 2014. gada 8. augusta paziņojumu par Ebolas vīrusa uzliesmojumu Rietumāfrikā,

–  ņemot vērā ES attīstības komisāra Andra Piebalga un par humāno palīdzību un reaģēšanu krīzes situācijās atbildīgās ES komisāres Kristalina Georgieva 2014. gada 5. septembra paziņojumu par ES veiktajiem pasākumiem, reaģējot uz Ebolas vīrusa uzliesmojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2014. gada 15. septembrī rīkoto augsta līmeņa sanāksmi par pasākumu koordinēšanu, reaģējot uz Ebolas vīrusa uzliesmojumu Rietumāfrikā,

–  ņemot vērā 2014. gada 21. augustā izveidoto Āfrikas Savienības (ĀS) misiju „ĀS palīdzība cīņai pret Ebolas vīrusa uzliesmojumu Rietumāfrikā” (ASEOWA),

–  ņemot vērā ANO 2014. gada 2. septembra īpašo paziņojumu par Ebolas vīrusu, ko sniedza starptautiskās organizācijas „Médecins Sans Frontières” („Ārsti bez robežām”) priekšsēdētāja Dr. Joanne Liu,

–  ņemot vērā paziņojumu, ko ANO Drošības padomes sanāksmē ir paudis Libērijas aizsardzības ministrs Brownie Samukai, apgalvojot, ka Ebolas vīrusa uzliesmojums apdraud viņa valsts pastāvēšanu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 18. septembra sanāksmi, kurā galvenā uzmanība būs pievērsta Ebolas vīrusa izraisītajai krīzei,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Ebolas vīrusslimība (EVD), kas iepriekš bija pazīstama kā Ebolas vīrusa hemorāģiskais drudzis, ir smaga, parasti nāvējoša cilvēku slimība;

B.  tā kā kopš 2014. gada 22. marta, kad Ebolas vīrusa uzliesmojums tika oficiāli pasludināts Gvinejā, tas ir sasniedzis vēl 4 valstis (Libēriju, Nigēriju, Sjerraleoni un Senegālu), skāris gandrīz 4000 un atņēmis dzīvību vairāk nekā 2000 cilvēku, un jāpatur prātā, ka ir arī nereģistrēti Ebolas vīrusa izraisīti inficēšanās un nāves gadījumi;

C.  tā kā epidēmija strauji pieņemas spēkā un izplatās Rietumāfrikas reģionā, lai gan atsevišķs vīrusa uzliesmojums ir konstatēts arī Kongo Demokrātiskajā Republikā;

D.  tā kā PVO atzīst, ka pārāk zemu ir novērtēts vīrusa uzliesmojuma mērogs, un lēš, ka nākamo 3 mēnešu laikā slimnieku skaits varētu pārsniegt 20 000;

E.  tā kā PVO ir paziņojusi — gan inficēto un mirušo skaita, gan ģeogrāfiskās izplatības ziņā šis ir lielākais vīrusa uzliesmojums, un tā ir pasludinājusi šo krīzi par starptautiska mēroga ārkārtas situāciju sabiedrības veselības jomā, tādēļ ir jāreaģē, veicot saskaņotus pasākumus starptautiskā līmenī;

F.  tā kā Ebolas vīrusa skartajā teritorijā ir 4,5 miljoni bērnu, kas jaunāki par 5 gadiem, un ar vīrusu ir inficēts nesamērīgi vairāk sieviešu (75 % no inficēto skaita), jo tieši viņas nodrošina aprūpi;

G.  tā kā PVO stratēģijā ir uzskaitīti vairāki ļoti konkrēti un neatliekami pasākumi, kas sešu līdz deviņu mēnešu laikā ļautu apturēt nemitīgo Ebolas vīrusa izplatīšanos pasaulē, sniedzot arī iespēju strauji risināt ar iespējamu turpmāku slimības izplatīšanos saistītās problēmas un atzīstot, ka vienlaikus ir jānovērš arī problēmas saistībā ar plašāku sociālekonomisko ietekmi, ko radījis vīrusa uzliesmojums;

H.  tā kā NVO, kas visaktīvāk darbojas attiecīgajās valstīs (piemēram, organizācija „Médecins Sans Frontières” un Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācija) kritizē starptautiskos centienus, ko uzskata par bīstami neatbilstošiem, jo iespējas uz vietas ir ierobežotas un līdz ar to kritiski trūkumi ir visās reaģēšanas jomās — medicīniskās aprūpes, veselības aprūpes darbinieku apmācības, infekcijas kontroles, kontaktpersonu izsekošanas, epidemioloģiskās uzraudzības, brīdināšanas un konsultēšanas sistēmu, kopienu izglītošanas un mobilizēšanas jomās;

I.  tā kā Eiropas Komisijas Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorāts (DG DEVCO) un Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāts (DG ECHO) ir apņēmušies no humānās un attīstības palīdzības resursiem piešķirt vairāk nekā EUR 147 miljonus, lai apturētu vīrusa izplatību, nodrošinātu inficētajiem cilvēkiem ārstēšanu un pirmās nepieciešamības preces un lai nosūtītu humānās palīdzības ekspertus;

J.  tā kā tikai EUR 11,9 miljonus no solītajiem EUR 147 miljoniem ir paredzēts piešķirt tieši steidzamāko humanitāro vajadzību apmierināšanai;

K.  tā kā visas partneru organizācijas, kas darbojas vīrusa uzliesmojuma skartajās valstīs, ir uzsvērušas, ka pacientu izolēšanai un ārstēšanai steidzami ir vajadzīgs ne vien finansējums, bet arī resursi, kas nodrošina rīcībspēju, tostarp kvalificēti cilvēkresursi un loģistikas materiāli;

L.  tā kā Komisija uzrauga situāciju ar Ārkārtas reaģēšanas koordinēšanas centra (ERCC) palīdzību, ko vajadzētu izmantot kā ES palīdzības koordinēšanas platformu;

M.  tā kā uz šo reģionu ir norīkoti ES humānās palīdzības eksperti, kas uzrauga situāciju un sadarbojas ar partneru organizācijām un vietējām iestādēm;

N.  tā kā ES dalībvalstīm ir vajadzīgā rīcībspēja, lai mobilizētu ātrās reaģēšanas grupas, kas nodrošinātu agrīnu diagnosticēšanu, izolāciju (pacientus ar aizdomīgiem simptomiem nošķirot no tiem, kuriem slimība jau ir diagnosticēta), kontaktpersonu uzraudzību un vīrusa izplatības ķēžu izsekošanu, kā arī attiecīgu apbedīšanas, izglītošanas un vietējā atbalsta pasākumu īstenošanu;

O.  tā kā vīrusa skartās valstis jau cieš no pārtikas un tīra ūdens trūkuma un ekonomiskā sabrukuma, ko izraisījusi tirdzniecības, komerciālo lidojumu un ražas novākšanas darbu pārtraukšana pēc tam, kad sākās epidēmijas uzliesmojums, un tā rezultātā ir sākušies sociālie nemieri, bēgšana, haoss, ir apdraudēta sabiedriskā kārtība un vīruss turpina izplatīties;

P.  tā kā vīrusa uzliesmojums ir skaidri parādījis, ka attiecīgo valstu veselības aprūpes sistēmas ir ļoti vājas un ka ir steidzami jāsniedz atbalsts, lai tās stiprinātu,

1.  pauž nožēlu par to, ka Ebolas vīrusa uzliesmojums izpostītajā reģionā ir prasījis cilvēku upurus, un pauž līdzjūtību vīrusa skarto valstu valdībām un iedzīvotājiem;

2.  uzskata, ka sava daļa atbildības ir jāuzņemas arī Āfrikas valstīm, tomēr starptautiskajai sabiedrībai ir jārīkojas efektīvāk, jo Ebolas vīrusa uzliesmojums apdraud visas pasaules drošību un nav tikai Rietumāfrikas, bet gan globāla mēroga problēma;

3.  aicina Komisiju strādāt intensīvāk un pasākumus saskaņot ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai likvidētu šo Ebolas vīrusa uzliesmojumu; aicina ANO Drošības padomi sadarbībā ar vīrusa skartajām valstīm apsvērt iespēju izmantot militāros un civilās aizsardzības līdzekļus, ja tas notiek ANO ģenerālsekretāra vadībā un ja saskaņotu rīcību nodrošina ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs;

4.  atzinīgi vērtē un atbalsta to, ka Eiropas Komisija, reaģējot uz krīzi, pastāvīgi palielina savas finansiālās saistības humānās un attīstības palīdzības veidā, un īpaši atzinīgi vērtē Komisijas sniegto atbalstu Āfrikas Savienības ASEOWA misijai;

5.  pauž atzinību partneru organizācijām par darbu, ko tās, lai arī ar grūtībām, ir veikušas attiecīgajās valstīs, un visnotaļ atzinīgi vērtē šo organizāciju nozīmīgo ieguldījumu, palīdzot ierobežot vīrusa uzliesmojumu;

6.  atgādina dalībvalstīm, ka finansiālo atbalstu vīrusa skartajām valstīm nevajadzētu sniegt uz ilgtermiņa attīstības palīdzības rēķina — atbalstam šo palīdzību drīzāk vajadzētu papildināt;

7.  pauž nožēlu par to, ka starptautiskā sabiedrība neizprot, cik šī krīze ir smaga, un kavējas ar atbilstošas saskaņotas stratēģijas noteikšanu;

8.  atzinīgi vērtē apņemšanos, ko dalībvalstis paudušas Eiropas Komisijas 2014. gada 15. septembrī rīkotajā augsta līmeņa sanāksmē, un mudina Padomi un Eiropas Savienību sasaukt ministru sanāksmi, kas izstrādātu ārkārtas rīcības plānu attiecībā uz to, kā mobilizēt medicīnisko palīdzību, Komisijas vadībā vienojoties par humāno palīdzību, ko sniegs ES dalībvalstis, un nodrošinot šīs palīdzības sniegšanu;

9.  aicina Komisiju izvērtēt katras valsts vajadzības un sagatavot tām katrai savu plānu, lai noteiktu pieprasījumu pēc veselības aprūpes personāla, pārvietojamām laboratorijām, laboratorijas iekārtām, aizsargtērpiem un ārstēšanas centriem ar izolatoru telpām un lai to visu saskaņoti nodrošinātu;

10.  aicina dalībvalstis koordinēt lidojumus un izveidot īpašus gaisa tiltus, lai uz vīrusa skartajām valstīm un reģionu pārvietotu medicīnisko personālu un aprīkojumu un, ja nepieciešams, nodrošinātu medicīnisko evakuāciju;

11.  uzsver, ka ir jāveicina zinātniskā sadarbība un tehnoloģiskais atbalsts jomās, kuras skāris šis vīrusa uzliesmojums, un tas jādara, lai izveidotu klīnisku, epidemioloģisku un diagnostisku infrastruktūru (tostarp ilgtspējīgu infrastruktūru un uzraudzību) un mērķtiecīgi pievērstos vietējā personāla iesaistīšanai (tostarp apmācībai);

12.  aicina Komisiju ar ERCC atbalstu uzturēt ciešu kontaktu ar ESPKC, PVO un dalībvalstīm Veselības drošības komitejas struktūrā;

13.  aicina Komisiju izveidot kontroles sistēmas, kuras nodrošinātu, ka visi līdzekļi, kas piešķirti Ebolas vīrusa uzliesmojuma apturēšanai, vīrusa skartajās valstīs patiešām tiek izmantoti cīņai pret epidēmiju, nevis citiem mērķiem;

14.  uzskata, ka prioritāro darbību pamatā ir jābūt PVO stratēģijai, kas īstenojama, reaģējot uz Ebolas vīrusa uzliesmojumu, jo īpaši diferencētai rīcībai valstīs ar plašu vīrusa izplatību, valstīs, kur konstatēti tikai pirmie saslimšanas gadījumi, un kaimiņvalstīs, kurās sagatavotības līmenim ir jābūt ļoti augstam;

15.  atzinīgi vērtē diskusiju par to, kā ANO miera uzturēšanas spēki, saņemot atbilstošu apmācību, varētu vēl efektīvāk atbalstīt cīņu pret Ebolas vīrusu reģionā;

16.  aicina Padomi un Komisiju atbalstīt Āfrikas Savienību un mudināt to izstrādāt holistisku rīcības plānu, jo situācija attiecīgajās valstīs strauji pasliktinās un ietekmē gan ekonomiku, gan sabiedrisko kārtību, un Ebolas vīrusa izraisītā krīze ir kļuvusi par sarežģītu politisku, drošības, ekonomisku un sociālu problēmu kopumu, kas šo reģionu ietekmēs vēl ilgi pēc tam, kad pašreizējā ārkārtas situācija medicīnas jomā būs novērsta;

17.  uzsver, ka pašreizējo krīzi veselības aprūpes sistēmas pašu spēkiem nevar atrisināt, jo ir vajadzīga saskaņota rīcība, kas aptver dažādus sektorus (veselības aprūpe, izglītība un apmācība, sanitārija, pārtikas palīdzība), lai novērstu smagos trūkumus visos pamatpakalpojumos;

18.  uzskata, ka vietējam medicīniskajam personālam ir jāiesaistās inficēto cilvēku ārstēšanā, un tam vajadzētu pildīt starpnieka pienākumu, nodrošinot vietējo iedzīvotāju un starptautiskā medicīniskā personāla saziņu;

19.  prasa īstenot izglītojošus un informatīvus pasākumus, lai palielinātu informētību par simptomiem un profilakses pasākumiem, tā veicinot iedzīvotāju uzticēšanos un līdzdalību Ebolas vīrusa apkarošanas pasākumos, jo informācijai un komunikācijai ir svarīga nozīme cīņā pret Ebolas vīrusa uzliesmojumu;

20.  uzsver, ka nedrīkst pieļaut, lai Ebolas vīrusa apkarošanas rezultāts būtu vīrusu pārslimojušo cilvēku stigmatizācija kopienas vai valsts līmenī;

21.  aicina dalībvalstis īstenot skrupulozu infekcijas kontroli un sadarbībā ar ESPKC sniegt sabiedrībai izsmeļošāku informāciju par riskiem;

22.  aicina dalībvalstis un Komisiju saskaņot un veicināt gan medicīniskos pētījumus, gan efektīvu zāļu un Ebolas vīrusa vakcīnu ražošanu, turklāt ātrāk veikt esošo eksperimentālo zāļu klīniskās pārbaudes;

23.  turklāt pieprasa precīzi nošķirt Ebolas vīrusa vakcīnas testus no ārstēšanas, ko nodrošina ar Ebolas vīrusu inficētajiem cilvēkiem; pieprasa Ebolas vīrusa vakcīnas klīniskās pārbaudes veikt, ievērojot attiecīgos spēkā esošos PVO noteikumus;

24.  prasa, lai Attīstības komiteja sniegtu sīki izstrādātus ieteikumus, kā mazināt epidēmijas ilgtermiņa sekas un stiprināt veselības aprūpes sistēmas vīrusa skartajās valstīs, tā nepieļaujot līdzīgus uzliesmojumus;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības valstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram un Pasaules Veselības organizācijai.


Stāvoklis Irākā un Sīrijā un IS ofensīva, tostarp minoritāšu vajāšana
PDF 244kWORD 91k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūcija par stāvokli Irākā un Sīrijā un IS ofensīvu, tostarp minoritāšu vajāšanu (2014/2843(RSP))
P8_TA(2014)0027RC-B8-0109/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irāku un Sīriju,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Irāku un Sīriju,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 30. augusta secinājumus par Irāku un Sīriju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumus par Irāku un Sīriju,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju 2170 (2014) un ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju S-22/L.1 (2014),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra paziņojumus par Irāku un Sīriju,

–  ņemot vērā 2014. gada 5. septembrī NATO samitā pieņemto deklarāciju,

–  ņemot vērā 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā secinājumus, ko 2014. gada 15. septembrī pieņēma Parīzē notikušajā konferencē par drošību Irākā un cīņu pret Islāma valsti (IS),

–  ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses, un Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīgumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā humanitārā situācija Irākā un Sīrijā, kas jau tā bija kritiska, ir pasliktinājās vēl vairāk, kad daļu šo valstu teritorijas sagrāba no al-Qaeda atšķēlusies teroristu un džihādistu grupa „Islāma valsts” (IS); tā kā IS un ar to saistīti teroristu grupējumi to pārrobežu rakstura dēļ rada draudus plašākam reģionam; tā kā pieaugu bažas par to cilvēku labklājību, kuri aizvien atrodas iesprostoti IS spēku kontrolētajās teritorijās;

B.  tā kā Irākas un Sīrijas robežas sabrukums ir devis IS iespējas palielināt klātbūtni abās valstīs; tā kā pēdējos mēnešos IS ir paplašinājusi iekarotās teritorijās un tagad tās kontrolē ir ne tikai Sīrijas austrumu daļa, bet arī Irākas ziemeļrietumu reģioni, tostarp otrā lielākā pilsēta Mosula; tā kā 2014. gada 29. jūnijā tika ziņots, ka IS ir proklamējusi kalifātu jeb islāma valsti tās kontrolētajās Irākas un Sīrijas teritorijās, un tās vadonis Abdu Bakr al-Baghdadi ir pasludinājis sevi par kalifu; tā kā IS neatzīst starptautiski atzītās robežas un ir paudusi apņemšanos paplašināt „Islāma kalifātu”, pakļaujot arī citas valstis, kurās vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi;

C.  tā kā iekarotajās Irākas un Sīrijas teritorijās tiek piemēroti ārkārtīgi stingri interpretēti šariata likumi; tā kā IS un ar to saistīto grupējumu kontrolētajās teritorijās ir bijuši smagi starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumi, tostarp mērķtiecīga cilvēku nogalināšana, piespiešana pāriet citā ticībā, cilvēku nolaupīšana, sieviešu tirdzniecība, sieviešu un bērnu paverdzināšana, bērnu rekrutēšana, lai izmantotu viņus kā pašnāvniekus–spridzinātājus, seksuāla un fiziska izmantošana un spīdzināšana; tā kā IS ir noslepkavojusi žurnālistus James Foley un Steven Sotloff un humānās palīdzības organizācijas darbinieku David Haines; tā kā IS spēki ir uzbrukuši kristiešiem, jazīdiem, turkmēņiem, šabakiem, kakaiešiem, sābiešiem un šiītu kopienām, kā arī daudziem arābiem un sunnītiem; tā kā apzināti tiek iznīcinātas mošejas, pieminekļi, svētnīcas, baznīcas un citas kulta celtnes, kapenes un kapsētas, kā arī arheoloģisko atradumu vietas un kultūras mantojuma vietas;

D.  tā kā Irākas kristieši savas reliģijas un pārliecības dēļ nesen piedzīvojuši vajāšanu, zaudējuši savas pamattiesības un bijuši spiesti atstāt savas mājas un doties bēgļu gaitās; tā kā saskaņā ar Open Doors International aplēsēm kristiešu skaits Irākā ir ievērojami samazinājies no 1,2 miljoniem 1990. gadu sākumā līdz 330 000–350 000 šobrīd; tā kā pirms Sīrijas konflikta sākuma šajā valstī dzīvoja vairāk nekā 1,8 miljoni kristiešu; tā kā kopš konflikta sākuma savas mājas ir bijuši spiesti pamest vismaz 500 000 kristiešu;

E.  tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroju (OCHA) šogad Irākā iekšzemē tika pārvietoti aptuveni 1,4 miljoni personu un aptuveni 1,5 miljoniem cilvēku ir vajadzīga humānā palīdzība; tā kā IS darbības paplašināšanās ir radījusi humanitāro krīzi, jo īpaši civiliedzīvotāju masveida pārvietošanu; tā kā 2014. gada 12. augustā ES nolēma palielināt humāno palīdzību Irākai par EUR 5 miljoniem, lai sniegtu pamatpalīdzību pārvietotajiem cilvēkiem, līdz ar to līdz šim 2014. gadā nodrošinātais finansējums humānajai palīdzībai Irākā ir EUR 17 miljoni, tā kā ES turpina paplašināt humāno palīdzību un ir izveidojusi gaisa tiltu starp Briseli un Erbilu;

F.  tā kā ANO lēš, ka Sīrijas konfliktā ir gājis bojā vairāk nekā 191 000 cilvēku; tā kā saskaņā ar OCHA aplēsēm Sīrijā ir 6,4 miljoni iekšzemē pārvietoto personu un Sīriju ir pametuši vairāk nekā 3 miljoni bēgļu, kas devušies galvenokārt uz Libānu (1,17 miljoni bēgļu), Turciju (832 000), Jordāniju (613 000), Irāku (215 000), kā arī Ēģipti un Ziemeļāfriku (162 000); tā kā saskaņā ar Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorātu (ECHO) aptuveni 10,8 miljoniem cilvēku ir vajadzīga humānā palīdzība; tā kā līdz šim 2014. gadā humānajai palīdzībai Sīrijas krīzē cietušajiem ES ir atvēlējusi EUR 150 miljonus;

G.  tā kā vairāki simti ārvalstu kaujinieku, tostarp no ES dalībvalstīm, ir pievienojušies IS kaujiniekiem; tā kā dalībvalstu valdības šos ES pilsoņus uzskata par drošības risku;

H.  tā kā ES ir atzinusi, kāds slogs gulstas uz Kurdistānas reģionu un Kurdistānas reģionālo valdību, kas ir uzņēmusi lielu skaitu iekšzemē pārvietoto personu,

I.  tā kā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) ir paziņojis, ka šajā teritorijā vēl arvien ir ļoti grūti sniegt civiliedzīvotājiem un bēgļiem tiem nepieciešamo palīdzību; tā kā ir svarīgi vēl pirms ziemas iestāšanās izmitināt simtiem tūkstošu bēgļu no Sīrijas un Irākas;

J.  tā kā ES ir vairākkārt apliecinājusi, ka vēlas redzēt Irāku vienotu, suverēnu un teritoriāli nesadalītu;

K.  tā kā valstu un valdību vadītāji, kas piedalījās 2014. gada 4. un 5. septembra NATO samitā, paziņoja, ka IS darbība Sīrijā un Irākā ir drauds reģiona drošībai un ka Sīrijas, Irākas un citu reģiona valstu iedzīvotājiem ir vajadzīgs starptautiskās kopienas atbalsts, lai pretotos šim drošības apdraudējumam;

L.  tā kā ir apsvērta iespēja veikt gaisa uzlidojumus Sīrijas austrumu daļā; tā kā 2014. gada 5. septembra NATO sanāksmē tika izveidota pret IS vērsta koalīcija; tā kā Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) patlaban izstrādā visaptverošu reģionālo stratēģiju IS radīto draudu novēršanai; tā kā ASV prezidents Baraks Obama 2014. gada 10. septembrī darīja zināmu savu stratēģiju cīņai pret IS, kurā ir iekļautas tādas darbības kā sistemātiski aviācijas uzlidojumi IS mērķiem ,,lai kur arī tie atrastos” (tostarp Sīrijā), palielināts atbalsts sabiedroto sauszemes spēkiem cīņā pret IS un vairāk pret terorismu vērstu pasākumu ar mērķi pārtraukt šai grupai saņemt finanšu līdzekļus; tā kā Arābu valstu līga ir apņēmusies pastiprināt sadarbību, lai Sīrijā un Irākā apkarotu IS;

M.  tā kā ievērojami IS ienākumu avoti ir banku un uzņēmumu izlaupīšana kontrolētajās teritorijās, pārņemot kontroli pār sešiem naftas ieguves laukiem Sīrijā, tostarp Sīrijas lielāko naftas ieguves iekārtu — al-Omar naftas lauku, kas atrodas tuvu Irākas robežai, un līdzekļu saņemšana no turīgiem donoriem, kuru lielākā daļa ir no tā paša reģiona;

N.  tā kā demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību, tostarp reliģijas un ticības brīvības, ievērošana ir ES pamatprincipi un mērķi un ir kopīgs pamats tās attiecībām ar trešām valstīm,

1.  pauž ārkārtīgas bažas par drošības un humanitārās situācijas pasliktināšanos Irākā un Sīrijā, jo IS ir okupējusi daļu no šo valstu teritorijas; stingri nosoda neselektīvās slepkavības un cilvēktiesību pārkāpumus, ko veic šī un citas teroristu organizācijas un kas vērstas pret reliģiskām un etniskām minoritātēm un visneaizsargātāko iedzīvotāju grupām; asi nosoda IS veiktos uzbrukumus civiliem mērķiem, tostarp slimnīcām, skolām un reliģiskiem objektiem, kā arī nāvessoda izpildes un seksuālās vardarbības izmantošanu Irākā un Sīrijā; uzsver, ka vainīgie nedrīkst palikt nesodīti;

2.  asi nosoda to, ka IS kaujinieki ir noslepkavojuši žurnālistus James Foley un Steven Sotloff un humānās palīdzības organizācijas darbinieku David Haines, un pauž dziļas bažas par pārējo ekstrēmistu gūstā esošo cilvēku drošību; izsaka dziļu līdzjūtību minēto upuru un visu šajā konfliktā cietušo upuru ģimenēm;

3.  uzsver, ka plaši vai sistemātiski uzbrukumi civiliedzīvotājiem viņu etniskās, politiskās vai reliģiskās piederības, ticības vai dzimuma dēļ var tikt uzskatīti par noziegumu pret cilvēci; asi nosoda visu veidu diskrimināciju un neiecietību, kuras pamatā ir reliģija un ticība, kā arī nosoda vardarbību pret visām reliģiskajām kopienām; atkārtoti uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir vienas no cilvēka pamattiesībām;

4.  pauž atbalstu visiem, kas cietuši no neiecietības un naida reliģiskās piederības dēļ; pauž solidaritāti ar kristiešu kopienu pārstāvjiem, kuri tiek vajāti un kuriem draud nogalināšana savās dzimtajās zemēs — Irākā un Sīrijā —, un ar citām vajātajām reliģiskajām minoritātēm; atkārtoti apliecina atbalstu tam, ka visām reliģiskajām un etniskajām minoritātēm, kas dzīvo Irākā un Sīrijā, tostarp kristiešiem, ir neatņemamas tiesības turpināt cieņpilni, līdztiesīgi un droši dzīvot savā vēsturiskajā un tradicionālajā zemē un brīvi praktizēt savu reliģiju; uzsver, ka noziegumi, kas pastrādāti pret kristiešu minoritāti, piemēram, asīrišiem, sīriešiem un haldiešiem, kā arī jazīdiem un šiītu musulmaņiem, ir pēdējais IS solis pretim pilnīgai reliģiskai tīrīšanai šajā reģionā; norāda, ka dažādu reliģiju pārstāvji mierīgi sadzīvojuši šajā reģionā gadsimtiem ilgi;

5.  bez ierunām noraida un par prettiesisku uzskata IS vadības paziņojumu par kalifāta izveidi kustības kontrolētajā teritorijā; uzsver, ka islāma kalifāta izveide un paplašināšana, kā arī citu ekstrēmistu grupu darbības Irākā un Sīrijā ir tiešs drauds Eiropas valstu drošībai; noraida jebkādas starptautiski atzītu robežu ar spēku veiktas vienpusējas izmaiņas; vēlreiz uzsver, ka ANO Drošības padome ar rezolūciju Nr. 1267 (1999) un rezolūciju Nr. 1989 (2011) ir IS piemērojusi ieroču embargo un līdzekļu iesaldēšanu, un uzsver šo pasākumu ātras un efektīvas īstenošanas nozīmi; aicina Padomi apsvērt iespēju efektīvāk izmantot esošos ierobežojošos pasākumus un jo īpaši neļaut IS gūt labumu no naftas vai citu resursu nelegālas pārdošanas starptautiskajos tirgos; pauž nopietnas bažas par apgalvojumiem, ka dalībnieki dažās dalībvalstīs ir iesaistīti nelikumīgā naftas tirdzniecībā ar IS; jautā Komisijai, vai tā var apstiprināt šos apgalvojumus, un, ja tā ir, aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai nelikumīgā naftas tirdzniecība nekavējoties tiktu pārtraukta;

6.  nosoda to, ka IS un ar to saistītie grupējumi lieto un izmanto naftas ieguves laukus un saistīto infrastruktūru, kas ļauj IS gūt vērā ņemamus ienākumus, un mudina visas valstis ievērot ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 2161 (2014) un Nr. 2170 (2014), kurās nosodīta jebkāda veida tieša vai netieša tirgošanās ar IS un ar to saistītajiem grupējumiem; pauž bažas par to, ka IS gūst ienākumus no naftas pārdošanas; ņem vērā ES nodomu pastiprināt sankcijas, lai neļautu IS pārdot naftu; tādēļ aicina ES noteikt sankcijas visiem tiem dalībniekiem (valdībām, valsts vai privātiem uzņēmumiem), kas iesaistīti IS kontrolētajās teritorijās iegūtās naftas transportēšanā, pārstrādē un tirdzniecībā, vienlaikus īstenojot finanšu plūsmu stingru kontroli, lai neļautu IS labā veikt ekonomiskas darbības un izmantot nodokļu oāzes;

7.  atzinīgi vērtē 2014. gada 8. septembrī publicēto visu Francijas islāma federāciju paziņojumu, kā arī citu islāma kopienu paziņojumus, kuros vienprātīgi un bez nosacījumiem nosoda to, ka ekstrēmistiski teroristu grupējumi izmanto islāmu, lai attaisnotu vardarbību, neiecietību un noziegumus pret cilvēci;

8.  aicina visas Irākas konfliktā iesaistītās puses nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību un ievērot saistības, ko tām uzliek starptautiskie humanitāro tiesību un cilvēktiesību akti; aicina nekavējoties sniegt atbalstu un humāno palīdzību Irākas pārvietotajām personām;

9.  atzinīgi vērtē ASV un citu valstu centienus atbalstīt Irākas valsts un vietējās iestādes cīņā pret IS, lai apturētu tās turpmākos uzbrukumus un atvieglotu iespējas sniegt humāno palīdzību; atzinīgi vērtē ASV aicinājumu veidot starptautisku, pret IS vērstu koalīciju, kas pakāpeniski top; atzinīgi vērtē Arābu valstu līgas 2014. gada 7. septembrī pieņemto lēmumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai vērstos pret IS un iesaistītos starptautiskos, reģionālos un valstu pasākumos cīņā pret kaujiniekiem Irākā un Sīrijā, kā arī apstiprināt ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2170 (2014); aicina Arābu līgu apspriest iespēju grozīt Arābu valstu 1998. gada konvenciju cīņai pret terorismu, lai tās ar visiem iespējamajiem līdzekļiem varētu vērsties pret globālo terorismu;

10.  aicina starptautisko sabiedrību palīdzēt Irākas iestādēm, tostarp nodrošinot īpaši neaizsargāto grupu militāro aizsardzību, lai sniegtu aizsardzību un palīdzību tiem, kas bēg no terorisma skartajiem apgabaliem, it īpaši neaizsargāto iedzīvotāju grupu un etnisko un reliģisko kopienu locekļiem; aicina visus reģionālos dalībniekus pielikt pūles, lai veicinātu drošību un stabilitāti Irākā; atgādina, ka visiem reģionālajiem dalībniekiem un arī ES ir jāapņemas un jāuzņemas par pienākumu darīt visu iespējamo, lai garantētu, ka tradicionālās minoritātes un visi iedzīvotāji varētu atgriezties savās dzīvesvietās, no kurām tie bijuši spiesti bēgt; aicina ES dalībvalstis visos iespējamos veidos palīdzēt Irākai un tās vietējām iestādēm, tostarp sniedzot atbilstošu militāru palīdzību, lai tās varētu ierobežot un atvairīt terorismu un agresīvo IS ekspansiju; uzsver nepieciešamību reģiona valstīm rīkoties saskaņoti, lai cīnītos pret IS apdraudējumu; aicina visus dalībniekus reģionā darīt visu iespējamo, lai izbeigtu jebkādas valsts vai privātu struktūru darbības, kuru mērķis ir propagandēt un izplatīt ekstrēmistisku islāmistu ideoloģiju; aicina Turciju skaidri un nepārprotami apņemties cīnīties pret kopējiem draudiem drošībai, ko rada IS; aicina ES veicināt reģionālu dialogu par Tuvo Austrumu problēmām un iesaistīt tajā visus svarīgākos dalībniekus, jo īpaši Irānu un Saūda Arābiju;

11.  atzinīgi vērtē to, ka pēc Irākas valdības lūguma ir mobilizēts Eiropas Ārkārtas reaģēšanas koordinēšanas centrs un aktivēts Eiropas Savienības civilās aizsardzības mehānisms; atzinīgi vērtē to, ka ES sniedz humāno palīdzību Irākai un Sīrijai; prasa sniegt papildu humāno palīdzību konflikta skartajiem iedzīvotājiem, tostarp Sīrijas kurdiem;

12.  aicina visas Sīrijas konfliktā iesaistītās puses, jo īpaši Sīrijas režīmu, nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību un ievērot saistības, ko tām uzliek starptautiskie humanitāro tiesību un cilvēktiesību akti, veicināt humānās un cita veida palīdzības sniegšanu pa visiem iespējamiem kanāliem, tostarp pāri robežām un konflikta frontēm, kā arī nodrošināt visa medicīniskā personāla un humānās palīdzības sniedzēju drošību; atzinīgi vērtē Libānas, Jordānijas un Turcijas paveikto bēgļu uzņemšanā; aicina starptautisko sabiedrību būt aktīvākai un pretimnākošākai, uzņemoties savu daļu sloga, un sniegt tiešu finansiālu atbalstu valstīm, kas uzņem bēgļus; aicina ES izdarīt spiedienu uz visiem līdzekļu devējiem, lai tie pildītu savus solījumus un bez vilcināšanās piešķirtu solītos līdzekļus; atzinīgi vērtē dalībvalstu apņemšanos, jo ES ir lielākā līdzekļu devēja gan jau piešķirto finanšu līdzekļu, gan nākotnē solīto līdzekļu ziņā;

13.  uzsver nepieciešamību izmantot visas iespējas, lai efektīvi cīnītos pret IS apdraudējumu Sīrijā, vienlaikus pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; uzsver, ka ilgtermiņā IS un citu ekstrēmistu organizāciju draudus palīdzētu neitralizēt vienīgi stabils un iekļaujošs politisks risinājums, kas paredzētu mierīgu pāreju uz tādu Sīrijas valdību, kas patiesi pārstāvētu visus valsts iedzīvotājus;

14.  aicina visas Sīrijas konfliktā iesaistītās puses respektēt ANO karaspēka atvilkšanas novērotāju spēku mandātu un garantēt ANO spēkiem, tostarp ES dalībvalstu vienībām, iespējas droši un brīvi pārvietoties; nosoda to, ka bruņots grupējums aizturēja 45 miera uzturētājus no Fidži; atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada 11. septembrī miera uzturētāji tika atbrīvoti;

15.  atgādina par Ķīmisko ieroču aizliegšanas organizācijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas kopējās misijas (OPCW-UN) īpašā koordinatora paziņojumu, kurā viņš darīja zināmu, ka ir iznīcināti 96 % no visiem Sīrijas ķīmisko ieroču krājumiem; aicina saskaņā ar vienošanos par Sīrijas ķīmisko ieroču iznīcināšanu padarīt nekaitīgus vēl arī atlikušos ieročus;

16.  atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu lēmumu atsaukties uz kurdu reģionālo iestāžu lūgumu nekavējoties nodrošināt tās ar militāriem materiāliem; uzsver, ka šādi lēmumi tiek pieņemti atkarībā no dalībvalstu iespējām un valstu tiesību aktiem, un šāda rīcība ir saskaņota ar Irākas valdības iestādēm; aicina tās dalībvalstis, kas nodrošina militāros materiālus kurdu reģionālajām iestādēm, savā starpā saskaņot darbības un īstenot efektīvus uzraudzības pasākumus, lai nepieļautu militāro materiālu nekontrolētu izplatīšanu un izmantošanu pret civiliedzīvotājiem;

17.  atkārtoti pauž bažas par ziņām, ka tūkstošiem ārvalstu kaujinieku, tostarp ES dalībvalstu pilsoņu, ir pievienojušies IS nemierniekiem; aicina dalībvalstis atbilstoši ANO Drošības padomes rezolūcijai Nr. 2170 (2014) veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu kaujinieku došanos uz nemieru apgabaliem no to teritorijas, kā arī izstrādāt drošības dienestu un ES aģentūru kopīgu stratēģiju džihādistu uzraudzībai un kontrolei; aicina sadarboties ES un starptautiskā līmenī, lai pienācīgi juridiski vērstos pret jebkuru personu, kas tiek turēta aizdomās par iesaisti teroristiskās darbībās; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību un informācijas apmaiņu savā starpā un ar ES iestādēm, kā arī nodrošināt efektīvu sadarbību ar Turciju; uzsver, cik liela nozīme ir novēršanai, kriminālvajāšanai, informēšanai, rehabilitācijai un reintegrācijai;

18.  pauž gandarījumu par jaunas un iekļaujošas valdības izveidi Irākā, kā arī ministriju darba programmas pieņemšanu; atbalsta ministru prezidenta centienus pabeigt valdības veidošanu; aicina, lai valdība būt patiesi pārstāvnieciska un ar iekļaujošu darba kārtību; uzsver, ka valdībai vajadzētu pienācīgi pārstāvēt Irākas sabiedrības politisko, reliģisko un etnisko daudzveidību, tostarp sunnītu minoritāti, lai būtu iespējams apturēt asinsizliešanu un valsts sašķelšanos; aicina visus dalībniekus strādāt kopīgi politiskās stabilitātes un miera interesēs un cīņā pret IS nemierniekiem; uzsver, ka Irākas vienotība, suverenitāte un teritoriālā integritāte ir būtiska stabilitātei un ekonomikas attīstībai valstī un reģionā;

19.  aicina Irākas valdību un parlamentu steidzami pārskatīt tiesību aktus un juridisko praksi, reformēt valsts tiesu sistēmu un drošības struktūras un īstenot iekļaujošu politiku attiecībā uz visiem irākiešiem, lai izbeigtu diskriminācijas politiku;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis konkrēti rīkoties, lai risinātu sieviešu situāciju Irākā un Sīrijā un nodrošinātu viņu brīvību un pamattiesību ievērošanu, veikt pasākumus, lai novērstu sieviešu un bērnu ekspluatāciju un ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī vardarbību pret viņām, jo īpaši vēršoties pret meiteņu pāragrām laulībām; pauž īpašu satraukumu par visu veidu vardarbības pieaugumu pret jazīdu sievietēm, kuras IS kaujinieki iesloga, izvaro, seksuāli izmanto un pārdod;

21.  pauž bažas par arvien pieaugošo gadījumu skaitu, kad Irākā un Sīrijā nemiernieku grupās tiek iesaistīti arī bērni un jaunieši; mudina Komisiju sadarboties ar partneriem, tostarp starptautiskām organizācijām, lai sagatavotu visaptverošu programmu, ar kuru tiktu risināta vajadzību aizsargāt bruņota konflikta skartos bērnus un sievietes;

22.  atbalsta ANO Cilvēktiesību padomes pieprasījumu ANO augstā cilvēktiesību komisāra birojam nekavējoties nosūtīt uz Irāku misiju, lai izmeklētu IS un ar to saistīto teroristisko grupējumu pastrādātos starptautisko cilvēktiesību pārkāpumus un šo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī noskaidrotu pārkāpumu un ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu faktus un apstākļus, tādējādi nepieļaujot nesodāmību un nodrošinot, ka visi vainīgie tiek saukti pie atbildības;

23.  turpina paust pārliecību, ka noturīgu mieru Sīrijā un Irākā nevar panākt, ja visu pušu pārstāvji netiks saukti pie atbildības par konflikta laikā pastrādātajiem noziegumiem, jo īpaši tiem, kas veikti reliģiskas vai etniskas piederības dēļ; atkārtoti aicina nodot Starptautiskajai Krimināltiesai personas, kuras tur aizdomās par noziegumiem pret cilvēci Sīrijā un Irākā, un atbalsta visas iniciatīvas šajā jautājumā;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un visām Sīrijas konfliktā iesaistītajām pusēm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0023.


Stāvoklis Lībijā
PDF 303kWORD 81k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūcija par stāvokli Lībijā (2014/2844(RSP))
P8_TA(2014)0028RC-B8-0111/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 15. augusta sanāksmē pieņemtos secinājumus un Eiropadomes 2014. gada 30. augusta sanāksmē pieņemtos secinājumus par Lībiju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2014. gada 26. augusta paziņojumus,

–  ņemot vērā 2014. gada septembra Lībijai paredzēto Eiropas kaimiņattiecību politikas pasākumu kopumu,

–  ņemot vērā to, ka 2014. gada 14. augustā Bernardino León tika iecelts par jauno ANO ģenerālsekretāra īpašo pārstāvi Lībijā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 27. augusta rezolūcijas Nr. 1970., 1973. (2011) un 2174,

–  ņemot vērā ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) 2014. gada 4. septembra ziņojumu „Pārskats par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem notiekošās vardarbības laikā Lībijā”,

–  ņemot vērā Arābu valstu līgas īpašā sūtņa Lībijā, Eiropas Savienības, Francijas, Vācijas, Itālijas, Maltas, Spānijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienoto Valstu un ANO 2014. gada 24. jūlija sanāksmi, kurā tika apspriesti nesenie notikumi Lībijā,

–  ņemot vērā Lībijas parlamenta vēlēšanas, kas notika 2014. gada jūnijā,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildu protokolus un bruņota konflikta pušu pienākumu ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un panākt to ievērošanu jebkurā situācijā,

–  ņemot vērā Konvenciju par ANO un ar to saistīto darbinieku drošību un tās fakultatīvo protokolu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. maija lēmumu par Eiropas Savienības Robežu palīdzības misijas Lībijā (EUBAM) izveidi,

–  ņemot vērā to, ka 1981. gada 25. aprīlī Lībija ratificēja Āfrikas Savienības Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Lībijas iedzīvotāji 2011. gada februārī izgāja ielās, prasot politiskās tiesības, un saskārās ar vispārējām valsts īstenotām represijām, kas izraisīja deviņus mēnešus ilgu pilsonisko konfliktu un Kadafi režīma gāšanu; tā kā iepriekšējās nedēļās Lībijā ir krasi pasliktinājusies drošības situācija, politiskā stabilitāte un stāvoklis cilvēktiesību un humanitāro tiesību jomā;

B.  tā kā pēdējo mēnešu laikā ir pieņēmušās spēkā kaujinieku grupējumu savstarpējas sadursmes un jo īpaši Misrātas un Zintanas kaujinieku sadursmes, kā arī tā kā kaujas par Tripoli un Bengāzī Lībiju un tās demokrātisko pāreju ir satricinājušas sevišķi stipri un prasa aizvien lielāku cietušo civiliedzīvotāju, valsts iekšienē bēgļu pārvietoto personu un bēgļu skaitu; tā kā UNSMIL lēš, ka pēdējā militārās aktivitātes uzliesmoja dēļ vismaz 100 000 Lībijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās valsts iekšienē, un vēl 150 000, tostarp daudzi ieceļojušie strādājošie, valsti ir pametuši pavisam;

C.  tā kā ar islāmistiem saistītās kaujinieku grupas 2014. gada 24. augustā kontrolēja Tripoli un tās civilo lidostu; tā kā ar islāmistiem pietuvinātās bruņotās grupas ir saistītas ar tādiem islāmistu bruņotajiem grupējumiem kā Islāma valsts, AQIM, al-Jammaa al-Libiya, al-Moukatila un Ansar al-Charia;

D.  tā kā nesenās kaujas palielina teroristu grupu izplatības risku; tā kā plašākā reģionā varētu saasināties jau tā nestabilais stāvoklis, ja šo grupu darbība netiks kontrolēta;

E.  tā kā Lībijā pieaug vietējo bruņoto grupu savstarpējā konfrontācija, tostarp uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajam īpašumam, izdarot ievērojamus cilvēktiesību pārkāpumus, kas dažos gadījumos ir pielīdzināmi kara noziegumiem; tā kā ir saņemti ziņojumi par to, ka Tripolē un Bengāzī daudzi civiliedzīvotāji ir nolaupīti, tikai un vienīgi pamatojoties uz viņu piederību kādai ciltij, ģimenei vai reliģiskai grupa vai pamatojoties uz aizdomām par šādu piederību; tā kā vardarbības aktu īstenotāji neņem vērā savas rīcības iespējamo ietekmi uz nevainīgiem civiliedzīvotājiem;

F.  tā kā cilvēktiesību situācija pasliktināšanās visā valstī, tostarp notiek patvaļīgas aizturēšanas, nolaupīšanas, nelikumīgu nogalināšanas, spīdzināšanas un vardarbības pret žurnālistiem, amatpersonām, politiskajiem darbiniekiem un cilvēktiesību aktīvistiem, piemēram, ievērojamās aktīvistes Salwa Bugaighis zvērīgā nogalināšana;

G.  tā kā nesenās cīņas ir pasliktinājušas vispārējos dzīves apstākļus Lībijā, jo trūkst pārtikas, degvielas, ūdens un elektroenerģijas; tā kā civiliedzīvotāju stāvoklis ir kļuvis vēl kritiskāks, jo valsti ir atstājis ārvalstu medicīniskais personāls un trūkst medikamentu;

H.  tā kā pasliktinoties drošības situācijai, kopš 2013. gada ir nogalināti vai nolaupīti vairāki ārvalstu valstspiederīgie; tā kā 2014. gada augustā vairāku ES dalībvalstu valdības pievienojās Amerikas Savienoto Valstu paustajam stingrajam nosodījumam par vardarbības turpināšanos Lībijā;

I.  tā kā 2014. gada 25. jūnijā tika rīkotas likumdošanas orgāna vēlēšanas; tā kā pēc nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem likumīgi ievēlētā Pārstāvju palāta, kas stājas agrākā Vispārējā Nacionālā kongresa (VNK) vietā, ir pārcēlusies no Tripoles uz Tobruku un tā kā islāmistu bruņotās grupas neatzīst ne Pārstāvju palātu, ne jauno valdību un ir izveidojušas savu valdību un parlamentu;

J.  tā kā saskaņā ar Lībijas valsts plašsaziņas līdzekļiem Konstitūcijas izstrādes asambleja, ko ievēlēja 2014. gada februārī un ko veido 60 trīs vēsturiskos reģionu pārstāvji, 2014. gada beigās publiskos konstitūcijas projektu, un referendums par to varētu tikt rīkots 2015. gada martā;

K.  tā kā Lībijā steidzami jāatjauno politiskā procesa ticamība; tā kā Lībijas iedzīvotāju vidū plaši izplatītā skepticisma dēļ ir mazinājusies uzticība, un nesenajās vēlēšanās bija vērojams zems vēlētāju līdzdalības līmenis; tā kā nesenās vardarbības dēļ palielinās draudi demokrātiskajam procesam, kas sākās pēc pulkveža Kadafi gāšanas;

L.  tā kā UNSMIL galvenais uzdevums ir valsts izveide un tā kā Eiropas Savienība galvenokārt ir atbalstījusi Lībiju, izmantojot EUBAM;

M.  tā kā ir saņemtas ziņas par ārvalstu dalībnieku iesaistīšanos Lībijas vardarbībā, kas cita starpā izpaužas kā militāra darbība un ieroču un munīcijas piegāde, un tādu pasākumu veikšana, kas palielina vietējās plaisas, ietekmējot pārvaldības vājās struktūras un tādējādi graujot Lībijas demokrātiskās pārejas procesu; tā kā dažas Persijas līča valstis un daži citi reģionālie dalībnieki pašreiz sniedz atbalstu cīņās iesaistītajām pusēm Lībijā, tādējādi saasinot nemierus valstī;

N.  tā kā ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 2174 (2014) ir paredzēts noteikt aizliegumus un iesaldēt aktīvus, lai sodītu „Komitejas noteiktas fiziskas un juridiskas personas, kas veic citas darbības vai atbalsta citas darbības, kuras apdraud mieru, stabilitāti vai drošību Lībijā vai sabotē vai grauj tās politiskās pārejas procesa sekmīgu pabeigšanu”;

O.  tā kā Itālijā un Maltā ir izraisīta liela bēgļu krīze, jo simtiem tūkstošu imigrantu un bēgļu, kas bēg no vardarbības Lībijā, esot gājuši bojā, mēģinot šķērsot Vidusjūru, lai nonāktu Eiropā; tā kā ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNCHR) ziņo, ka 1600 cilvēki ir gājuši bojā kopš jūnija, mēģinot sasniegt Eiropu; tā kā Lībija ir galvenais tādu emigrantu ceļojuma sākumpunkts, kuri mēģina nonākt Eiropā; tā kā UNCHR ir aprēķinājis, ka kopš gada sākuma aptuveni 98 000 no apmēram 109 000 Itālijā ieradušamies personām tiek uzskatītas par izbraucējiem no Lībijas; tā kā vēl papildus 500 cilvēku varētu būt gājuši bojā, kad, kā ziņo, netālu no Maltas viņu laivu 2014. gada 15. septembrī taranēja cits kuģošanas līdzeklis;

P.  tā kā 2011. gada 26. februārī ANO Drošības padome vērsās ar prasības pieteikumu pie Starptautiskās Krimināltiesas (ICC); tā kā 2011. gada 27. jūnijā ICC izdeva trīs rīkojumus par Muamara Kadafi, Saif al-Islam Gaddafi un Abdullah al-Senussi arestu saistībā ar noziegumiem pret cilvēci; tā kā pārējās aizdomās turamās personas neatrodas Tiesas apcietinājumā; tā kā Lībijas iestādes ir uzstājušas, lai šīs personas tiktu tiesātas Lībijas iekšējās tiesību sistēmas ietvaros,

Q.  tā kā 2014. gada 25. augustā Ēģipte rīkoja trešo ministru līmeņa Lībijas kaimiņvalstu tikšanos, kurā sanāca kopā Lībijas, Tunisijas, Alžīrijas, Sudānas, Nigērijas un Čadas, kā arī Arābu valstu līgas ārlietu ministri, lai apspriestu Lībijas krīzi; tā kā šajā forumā tika pieņemts preses paziņojums, kurā bija apstiprināta Lībijas iestāžu leģitimitāte, nosodīta ārvalstu iejaukšanās, izteikts aicinājums atbruņot kaujinieku grupas un ierosināts izveidot sankciju pakāpenisku mehānismu, lai sodītu fiziskas vai juridiskas personas, kas bloķē politisko procesu;

1.  nosoda arvien pieaugošo vardarbību, jo īpaši pret civiliedzīvotājiem un civiliestādēm; aicina konfliktā iesaistītās puses nekavējoties pārtraukt jebkādu vardarbību un vienoties par pamieru, lai izbeigtu vairot iedzīvotāju ciešanas, kā arī aicina tās iesaistīties iekļaujošā valsts mēroga politiskā dialogā, lai izveidotu valsti, kurā tiktu ievēroti cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principi; prasa saukt pie atbildības tās personas, kas vainojamas visos cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos; pauž dziļas rūpes un pilnībā solidarizējas ar cietušajiem Lībijas civiliedzīvotājiem un iestādēm;

2.  mudina visas konfliktā iesaistītās puses ievērot cilvēcīguma, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības principus, lai nodrošinātu humānās palīdzības sniegšanu, to civiliedzīvotāju drošību, kuri saņem palīdzību, un humānās palīdzības organizāciju personāla drošību;

3.  atgādina, ka visām pusēm Lībijā ir jāapņemas vienmēr aizsargāt civiliedzīvotājus un ka pret visām aizturētajām personām būtu jāizturas saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un humanitārajām tiesībām; atgādina, ka tīši uzbrukumi personālam, kurš saskaņā ar ANO Statūtiem sniedz humāno palīdzību vai ir iesaistīts miera uzturēšanas misijā, kas paredzēta, lai saskaņā ar starptautiskajām bruņoto konfliktu tiesībām aizsargātu civiliedzīvotājus vai civilos objektus, ir uzskatāmi par kara noziegumiem, kā noteikts Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) Romas statūtos;

4.  norāda, ka vispārējais nedrošais stāvoklis un pārvaldības pasliktināšanās Lībijā ietekmē reģiona un Eiropas drošību; atgādina, ka 2014. gada jūlijā un augustā notikušās cīņas par Tripoles lidostas kontroli dramatiski nokaitēja atmosfēru un palielināja haosu, izraisot daudzus nāves gadījumus un iznīcinot stratēģiski svarīgus infrastruktūras objektus;

5.  pauž dziļas bažas par saņemtajiem ziņojumiem par reģionālo dalībnieku iesaistīšanos vardarbībā Lībijā un aicina kaimiņvalstis un reģionālos dalībniekus neveikt darbības, kas varētu pastiprināt pašreizējo šķelšanos un kavēt Lībijas pāreju uz demokrātiju; aicina tos pastiprināti kontrolēt savas robežas, tostarp jūras ostas un lidostas, un rūpīgi pārbaudīt visas kravas, ko ieved Lībijā vai izved no tās; uzteic Tunisijas viesmīlību, uzņemot simtiem tūkstošu Lībijas iedzīvotāju, kas šajā valstī patlaban atrodas, bēgot no vardarbības;

6.  atgādina par 2014. gada 27. augustā pieņemto ANO Drošības padomes (UNSC) rezolūciju Nr. 2174, ar kuru tiek paplašinātas pašreizējās pret Lībiju vērstās starptautiskās sankcijas, nosakot kriminālatbildību tām personām, kuras iesaistās darbībās, kas apdraud Lībijas mieru, stabilitāti vai drošību, vai kuras sniedz atbalstu šādām darbībām un kavē vai cenšas nepieļaut Lībijas politiskās pārejas sekmīgu pabeigšanu; aicina augsto pārstāvi, ES un tās dalībvalstis, un plašāku starptautisko sabiedrību apsvērt iespēju šādas sankcijas piemērot konkrētām personām, kuras apdraud miera izredzes un pāreju uz demokrātiju Lībijā, un tad šīm personām noteikt tādu pašu statusu, kādu starptautiskā kopiena noteica Kadafi un viņam pietuvināto cilvēku lokam;

7.  atgādina par to, ka karojošās puses ir jāsauc pie atbildības un jātiesā Lībijas tiesās vai Starptautiskajā Krimināltiesā, kuras jurisdikcijā ir izskatīt kopš 2011. gada 15. februāra Lībijā izdarītos kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci, genocīdu un izvarošanu kā kara noziegumu;

8.  stingri atbalsta ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) un nesen ieceltā ANO īpašā sūtņa Lībijā Bernardino Léona centienus veicināt un atvieglot valsts līmeņa dialogu starp politiķiem un ietekmīgiem dalībniekiem Lībijā; mudina starptautisko sabiedrību ar ANO palīdzību rīkoties saistībā ar stāvokli Lībijā;

9.  atbalsta Pārstāvju palātu kā 2014. gada jūnija vēlēšanās izveidotu likumīgu varas struktūru; aicina Lībijas pagaidu valdību, ievēlēto Pārstāvju palātu un Konstitūcijas izstrādes asambleju savu pienākumu izpildē pamatoties uz tiesiskumu un cilvēktiesībām un ievērot iekļautības principu un valsts intereses, lai aizsargātu visu Lībijas iedzīvotāju, tostarp reliģisko minoritāšu, tiesības; aicina visas puses atbalstīt šīs struktūras un iesaistīties iekļaujošā politiskā dialogā, lai atjaunotu stabilitāti un vienotos par turpmāko rīcību; aicina Pārstāvju palātas locekļus apmeklēt Eiropas Parlamentu un tikties ar jaunievēlētajiem deputātiem, lai izveidotu savstarpējas parlamentāras attiecības;

10.  atzīst, ka Lībijas pārejas laikā sievietēm ir bijusi nozīmīga loma, un uzsver, ka ir svarīgi pilnībā iesaistīt sievietes Lībijas valstisko lēmumu pieņemšanas procesā un visu līmeņu valsts iestāžu izveidē;

11.  uzsver, ka Lībijas iestādēm ir jāpārvalda naftas izmantošana un tirdzniecība, un aicina starptautisko sabiedrību atturēties no jebkādiem darījumiem ar citiem dalībniekiem; aicina Lībijā strādājošos starptautiskos uzņēmumus darīt zināmus savus enerģētikas sektorā veiktos finanšu darījumus;

12.  aicina Komisiju un EĀDD koordinēt dalībvalstu rīcību Lībijā un galvenokārt atbalstīt valsts izveidi un iestāžu izveidi, un kopā ar dalībvalstīm, ANO un NATO un reģionālajiem partneriem palīdzēt izveidot efektīvus un valsts pakļautībā un kontrolē esošus drošības spēkus (bruņotos spēkus un policijas spēkus), kas var valstī nodrošināt mieru un kārtību, kā arī aicina atbalstīt uguns pārtraukšanu Lībijā un šā procesa uzraudzības mehānisma izstrādi; uzsver, ka Eiropas Savienībai par prioritāti būtu jāuzskata arī palīdzība Lībijas tiesu sistēmas reformēšanā, kā arī palīdzība citās jomās, kas ir svarīgas demokrātiskās pārvaldības īstenošanai;

13.  norāda, ka Savienība Lībijā ir sākusi ES Robežu palīdzības misiju (EUBAM), kurai līdz šim nav izdevies sasniegt mērķus, kas saistīti ar valsts robežu drošības uzlabošanu; norāda, ka drošības apsvērumu dēļ pašreiz šīs misijas darbība ir apturēta, repatriējot lielāko daļu tās personāla, izņemot nelielu vienību, kas ir pārcelta uz Tunisu; uzsver, ka ar drošību saistītais ES ieguldījums, pievēršot uzmanību tikai robežu drošībai, ir acīmredzami nepietiekams un neatbilst ne valsts vajadzībām, ne reģionālās, tostarp arī ES, drošības prasībām; tādēļ aicina augsto pārstāvi pārskatīt Eiropas Savienības Robežu palīdzības misijas pilnvaras, lai saskaņā ar KĀDP izveidotu jaunu misiju, ņemot vērā to, ka stāvoklis Lībijā ir mainījies, un jo īpaši to, ka steidzami jāveido valsts, jānostiprina iestādes un jāveic drošības sektora reforma;

14.  joprojām pauž bažas par ieroču, munīcijas un sprāgstvielu izplatīšanu un kontrabandu Lībijā, kas apdraud valsts stabilitāti un tās iedzīvotājus;

15.  pauž dziļas bažas par vēl nepieredzēta skaita patvēruma meklētāju un nelegālo imigrantu izsēšanos Itālijas un Maltas piekrastē, ņemot vērā, ka daudzi no viņiem devās prom no Lībijas teritorijas; aicina ES uzraudzīt, kā tiek īstenotas Vidusjūras reģiona jautājumu darba grupas noteiktās prioritātes un sākt ar Lībijas valdību politisku dialogu par migrācijas problēmām tad, kad tas būs iespējams; pauž dziļu nožēlu par to, ka vēl papildus 500 cilvēku gāja bojā, kad, kā ziņots, netālu no Maltas viņu laivu taranēja cits kuģošanas līdzeklis;

16.  aicina ES un tās dalībvalstis sniegt efektīvu palīdzību un atbalstīt Itālijas slavējamos centienus glābt cilvēku dzīvības un novērst pieaugošo migrācijas plūsmu no Ziemeļāfrikas, jo īpaši no Lībijas;

17.  pieprasa, lai Lībijā tiktu atsākta UNHCR darbība, neierobežojot tās funkcijas; prasa ES turpināt sniegt humāno, finanšu un politisko palīdzību krīzes zonās Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, lai novērstu migrācijas un humanitāro problēmu pamatcēloņus;

18.  pauž dziļas bažas par to, ka pastiprinās ar Al-Qaida saistītu teroristu grupējumu un atsevišķu teroristu darbība Lībijā, un vēlreiz apstiprina, ka ar visiem iespējamiem līdzekļiem un saskaņā ar ANO hartu un starptautiskajām tiesībām, tostarp piemērojamām starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu un humanitārajām tiesībām, ir jācīnās pret starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, ko izraisa terora akti;

19.  atgādina par ES nelokāmo atbalstu un saistībām attiecībā uz Lībijas tautas centieniem panākt demokrātiju, jo īpaši pašreizējās krīzes apstākļos un laikā, kad valstī notiek pāreja uz demokrātiju; prasa pastiprināt ES iesaistīšanos nolūkā atbalstīt stabilitāti un pāreju uz demokrātiju Lībijā;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Lībijas valdībai un Pārstāvju palātai, ANO ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgai un Āfrikas Savienībai.


Izraēla un Palestīna pēc Gazas konflikta un ES loma
PDF 295kWORD 70k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūcija par Izraēlu un Palestīnu pēc Gazas konflikta un ES lomu (2014/2845(RSP))
P8_TA(2014)0029RC-B8-0117/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–  ņemot vērā 1995. gada 18. septembra Pagaidu vienošanos par Rietumkrastu un Gazas joslu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 12. jūlija paziņojumu,

–  ņemot vērā 1993. gada 13. septembra Oslo vienošanos (Deklarāciju par pagaidu pašpārvaldes kārtības principiem),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu, kas pieņemti 2012. gada 14. maijā, 23. maijā un 18. jūlijā, kā arī 2009. gada 8. decembrī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 27. augusta paziņojumu par pamieru Gazā,

–  ņemot vērā UNRWA ikdienas ziņojumu par aktuālo situāciju;

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 12. jūlija paziņojumu un ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2014. gada 13. jūlija paziņojumu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas sekmēšanu,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus, kā arī Romā pieņemtos Starptautiskās Krimināltiesas statūtus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā nesenā konflikta rezultātā tiek zaudētas dzīvības un abu iesaistīto pušu civiliedzīvotājiem tiek radītas nepieņemamas ciešanas;

B.  tā kā Gazas joslā Izraēlas aizsardzības spēku operācijas "Protective Edge" un „Hamas” un citu palestīniešu bruņoto grupu raidīto raķešu no Gazas uz Izraēlu rezultātā ir nogalināti vairāk nekā 2000 palestīniešu (vairākums no tiem ir civiliedzīvotāji, tostarp 503 bērni) un vairāk nekā 10 000 palestīniešu ir ievainoti, kā arī dzīvības ir zaudējuši 66 izraēliešu karavīri un 6 civiliedzīvotāji, tostarp viens bērns, bet 500 izraēliešu ir ievainoti; tā kā vardarbīgais konflikts ir radījis Gazā smagu humanitāro krīzi;

C.  tā kā 2014. gada augustā tika panākta vienošanās par pamieru, izbeidzot 7 nedēļas ilgo karadarbību; tā kā Ēģiptes ievērojamo centienu rezultātā ir izdevies panākt šo nolīgumu;

D.  tā kā saskaņā ar pamiera līgumu Gazas joslā būtu jāatļauj piekļuve humānajai palīdzībai, šķērsojot Izraēlu, būtu jāatver Rafas robežšķērsošanas punkts un būtu jāpaplašina zvejas josla līdz sešām jūdzēm no Gazas krasta;

E.  tā kā, ja saglabājas pamiers, pusēm 2014. gada septembra beigās būtu jāuzsāk sarunas par dažādām tēmām, kas saistītas ar situāciju Gazas joslā; tā kā šo sarunu tēma varētu būt arī bruņoto grupu atbruņošana Gazā un divu Izraēlas karavīru mirstīgo atlieku atdošana, kuri nogalināti vardarbīgajā konfliktā, palestīniešu ieslodzīto atbrīvošana un Gazas blokādes izbeigšana vai atvieglošana, tostarp atjaunojot jūras ostu un lidostu šajā teritorijā;

F.  tā kā saskaņā ar UNRWA un valstī esošo organizāciju informāciju ir pilnībā vai daļēji sagrauti vismaz 1700 mājokļi un 40 000 bojāti, turklāt sagrautas 17 slimnīcas un veselības aprūpes klīnikas, 136 UNRWA skolas, 60 mošejas un 13 kapsētas;

G.  tā kā veseli apvidi un būtiskas infrastruktūras Gazā ir nolīdzināti ar zemi, tostarp Gazas elektrostacija, kura joprojām nedarbojas, kā rezultātā apgāde ar elektroenerģiju izpaliek 18 stundas dienā un apmēram 450 000 cilvēkiem joprojām nav piekļuve pilsētas ūdensvadam bojājumu vai nepietiekama ūdens spiediena dēļ;

H.  tā kā palestīniešu eksperti ir aplēsuši, ka Gazas joslas atjaunošana izmaksātu gandrīz 8 miljardus ASV dolāru; tā kā ANO un palestīniešu valdība 2014. gada 9. septembrī aicināja starptautiskos līdzekļu devējus nodrošināt 550 miljonus ASV dolāru kā tūlītēju palīdzību, lai pēc pēdējā konflikta sniegtu pārtikas atbalstu un nodrošinātu tīra ūdens, veselības aprūpes un izglītības pieejamību; tā kā starptautisko līdzekļu devēju konferenci par Gazas atjaunošanu tiek plānots rīkot Ēģiptē;

I.  tā kā UNRWA 29 skolu ēkas joprojām turpina kalpot par kopējiem centriem vairāk nekā 63 000 pārvietotu personu;

J.  tā kā saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas informāciju 42 000 akru aramzemei nodarīts ilgstošs, būtisks un tiešs kaitējums, bet puse no Gazā esošajiem mājputniem ir gājuši bojā tiešu trāpījumu rezultātā vai tādēļ, ka par tiem neviens nerūpējas, jo pierobežas teritorijās ir traucēta piekļuve lauksaimniecības zemei;

K.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas kompetencē ir ierosināt izmeklēšanu, lai novērtētu, kāds kaitējums ir nodarīts tās struktūrām,

1.  atkārtoti izsaka līdzjūtību visiem bruņotā konflikta upuriem un viņu ģimenēm; asi nosoda cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus;

2.  atzinīgi vērtē ar Ēģiptes starpniecību noslēgto pamiera līgumu; pauž atzinību un gandarījumu par Ēģiptes lomu pamiera panākšanā; atbalsta Ēģiptes iestādes to pastāvīgajā darbā ar izraēliešiem un palestīniešiem, veidojot ilgstošu pamieru un atzīstot to stratēģisko lomu attiecībā uz pašreizēju un turpmāku starpnieka funkciju uzņemšanos miermīlīga risinājuma rašanai; atzinīgi vērtē jaunākos ziņojumus, no kuriem izriet, ka Ēģipte grasās uzsākt sarunas par pastāvīgu pamieru;

3.  mudina ES konstruktīvi piedalīties centienos sniegt neatliekamu humāno palīdzību un atjaunošanas darbos Gazā; aicina ES pilnībā iesaistīties starptautiskajā līdzekļu devēju konferencē, kuru paredzēts rīkot 2014. gada 12. oktobrī Kairā;

4.  uzsver, ka humānās palīdzības pilnīgas un netraucētas piekļuves nodrošināšanai iedzīvotājiem Gazas joslā jākļūst par tūlītēju prioritāti; mudina starptautisko sabiedrību šajā sakarībā turpināt centienu pastiprināšanu un steidzami reaģēt uz ārkārtas lūgumiem UNRWA papildu finansējumam; aicina visas iesaistītās puses reģionā veicināt, lai humāna palīdzība Gazā bez kavēšanās sasniedz tos, kuriem nepieciešamas pamatpreces un pamatpakalpojumi, īpaši attiecībā uz elektrības piegādes pakalpojumiem un ūdens apgādi, kā arī bērnu specifiskajām vajadzībām; pauž bažas saistībā ar aizdomām par Gazai paredzētu humānās palīdzības sūtījumu apzinātu bloķēšanu; tajā pašā laikā uzsver, ka ES humānajai un finansiālajai palīdzībai vislietderīgākajā iespējamā veidā jāpalīdz palestīniešu iedzīvotājiem un nekādā ziņā to nedrīkst izmantot, lai tieši vai netieši atbalstītu teroristu darbības;

5.  atzinīgi vērtē pašreizējo dialogu starp Izraēlas valdību un Palestīniešu nacionālās vienprātības valdību dažādās jomās un mudina abas puses turpināt tādā pašā veidā; tajā pašā laikā mudina Palestīniešu nacionālās vienprātības valdību nekavējoties pārņemt varu visā Gazas joslā, lai novērstu, ka Gazas joslu pārņem haoss un nelikumības; ņemot to vērā, aicina pabeigt palestīniešu samierināšanās procesu, kā rezultātā drīz būtu jāorganizē parlamenta un prezidenta vēlēšanas;

6.  mudina ietekmīgākās šā reģiona valstis, proti, Ēģipti un Jordāniju, turpināt centienus stāvokļa normalizēšanai; atkārtoti pauž pārliecinošu atbalstu divu valstu vienošanās aktam, kura pamatā būtu 1967. gada robežas, saskaņā ar kuru Jeruzaleme ir abu valstu galvaspilsēta, un Izraēlas Valsts un neatkarīga, demokrātiska, nedalīta un dzīvotspējīga palestīniešu valsts abas pastāv līdzās mierā un drošībā, kam par priekšnoteikumu būtu Gazas blokādes pārtraukšana; atkārtoti apliecina, ka apmetnes ir nelikumīgas saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un ir šķērslis miera panākšanai; mudina visas ES iestādes sekmēt tirdzniecības, kultūras, zinātnes, enerģētikas, ūdensapgādes un ekonomikas jomas attiecības starp Izraēlu un tās kaimiņvalstīm;

7.  iestājas par pašu palestīniešu iekšēju samierināšanos starp "Hamas" un Palestīniešu pašpārvaldi, lai visi kopīgiem spēkiem atjaunotu Gazu un rastu ilgtermiņa politisku risinājumu;

8.  atzinīgi vērtē ES gatavību veicināt vispusīgu un noturīgu risinājumu, palielinot drošību, uzlabojot dzīves apstākļus un labklājību gan palestīniešiem, gan izraēliešiem; pozitīvi vērtē to, ka ES izstrādās variantus efektīvai un vispusīgai darbībai šādās jomās: kustība un piekļuve, veiktspējas radīšana, pārbaude un uzraudzība, humānā palīdzība un atjaunošana pēc konflikta;

9.  atkārtoti pauž savu atbalstu prezidenta Mahmoud Abbas īstenotajai miermīlīgas pretošanās politikai un nosoda visus terorisma aktus un vardarbību; aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis pastiprināt savu atbalstu prezidenta M. Abbas darbam šajā vadošajā amatā un viņa jaunākajai iniciatīvai rast izeju no konflikta, kas pašlaik ir nonācis strupceļā;

10.  uzsver, ka pašreizējais stāvoklis Gazas joslā ir nestabils un ir izdevīgs ekstrēmistiem, aizvien izraisot atkārtotus vardarbības ciklus; uzskata, ka Gazā netiks panākta ilgtermiņa stabilitāte, ja nenodrošinās rekonstrukciju un ekonomikas atlabšanu, ko grauj iespējas trūkums cilvēkiem brīvi pārvietoties un apmainīties ar precēm; aicina ātrii īstenot Gazas atjaunošanu un rehabilitāciju un stingri atbalsta palīdzības sniedzēju konferenci, kurai jānotiek 2014. gada 12. oktobrī Kairā;

11.  vēlreiz mudina ES un dalībvalstis uzņemties aktīvāku politisko lomu, arī Tuvo Austrumu Kvartetā, centienos panākt taisnīgu un ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem; pauž atbalstu augstajai pārstāvei centienos izveidot ticamu perspektīvu miera procesa atsākšanai;

12.  atzīst par labu to, ka ES ir gatava atbalstīt iespējamu ANO Drošības padomes apstiprinātu starptautisku mehānismu, tostarp no jauna aktivizējot un iespējami paplašinot Eiropas Savienības Robežu palīdzības misiju Rafas šķērsošanas punktā (EU BAM Rafah) un Eiropas Savienības Policijas misiju palestīniešu teritorijās (EUPOL COPPS), kā arī apmācības programmas uzsākšanu Palestīniešu pašpārvaldes muitas personālam un policijai reorganizācijas nolūkos Gazā;

13.  pauž savu atzinību ārkārtīgi svarīgajam UNRWA un visu tās darbinieku veiktajam darbam konflikta laikā un pēc tā; izsaka līdzjūtību UNRWA un konflikta laikā 12 nogalināto aģentūras darbinieku ģimenēm; aicina ES un starptautiskos līdzekļu devējus ievērojami palielināt atbalstu, lai apmierinātu agresijas skarto iedzīvotāju tūlītējās vajadzības, kas arvien palielinās un kuras UNRWA ir jāapmierina;

14.  uzsver, ka ir obligāti nepieciešams, lai Palestīniešu pašpārvalde, ES, Ēģipte un Jordānija neatlaidīgi strādātu, tiecoties nodrošināt to, ka teroristiskie grupējumi Gazā un Rietumkrastā nevar atjaunot bruņojumu un neatsāk ieroču kontrabandu, raķešu ražošanu un tuneļu būvi;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Tuvo Austrumu Kvarteta sūtnim, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu likumdošanas padomei, Ēģiptes parlamentam un valdībai, kā arī Jordānijas parlamentam un valdībai.

Juridisks paziņojums