Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2014/2216(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0023/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0023/2015

Debates :

PV 11/03/2015 - 15
CRE 11/03/2015 - 15

Balsojumi :

PV 12/03/2015 - 8.6
CRE 12/03/2015 - 8.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0076

Pieņemtie teksti
PDF 642kWORD 309k
Ceturtdiena, 2015. gada 12. marts - Strasbūra Galīgā redakcija
2013.gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un ES politika šajā jomā
P8_TA(2015)0076A8-0023/2015

Eiropas Parlamenta 2015. gada 12. marta rezolūcija par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2014/2216(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(1),

–  ņemot vērā ANO Tūkstošgades deklarāciju, kas pieņemta 2000. gada 8. septembrī(2), ANO Attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada un Ģenerālās asamblejas rezolūcijas,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā(3), ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

–  ņemot vērā ES 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2014. gada 23. jūnijā,

–  ņemot vērā gada ziņojumu par KĀDP galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli 2013. gadā, ko Padome apstiprināja 2014. gada 22. jūlijā,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada ziņojumu par Eiropas Savienības attīstības un ārējās palīdzības politiku un tās īstenošanu 2013. gadā (COM(2014)0501), ko pieņēma 2014. gada 13. augustā, un pavaddokumentus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(4),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas cilvēktiesību jautājumos,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. jūnija secinājumus par ES vadlīniju par cilvēktiesību aizstāvjiem 10. gadadienu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(5),

–  ņemot vērā Parlamenta steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 69. sesiju(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par agresijas noziegumu(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(11),

–  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra rezolūciju par moratoriju nāvessoda piemērošanai(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 11. marta rezolūciju par spīdzināšanas izskaušanu pasaulē(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Padomes Regulas (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai(14),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325, 1820, 1888, 1889 un 1960 par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 13. maijā pieņemto ziņojumu par ES rādītājiem attiecībā uz visaptverošo pieeju ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 un Nr. 1820 īstenošanai par sievietēm, mieru un drošību Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, ar ko īsteno ANO programmu „Aizsargāt, ievērot un labot”, ko ANO Cilvēktiesību padome apstiprināja savā 2011. gada 16. jūnija rezolūcijā Nr. 17/4,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūnijā publicētos norādījumus IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju) nozarei par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju, kurā pausts aicinājums izveidot starpvaldību darba grupu, kuras uzdevums būtu „izveidot starptautisku tiesiski saistošu instrumentu, lai starptautisko cilvēktiesību ietvaros reglamentētu pārrobežu sabiedrību un citu uzņēmumu darbības”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(15),

–  ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulām Eiropas Savienības nolīgumos(16),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(17),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(18),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu: Pārmaiņu programma,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(19),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par diskrimināciju kastas dēļ(20),

–  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 5. marta kopīgo paziņojumu „Konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes izrakteņu atbildīga sagāde — integrētas ES pieejas izstrāde” (JOIN(2014)0008),

–  ņemot vērā Apvienoto Nācijas Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(21),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus par ES visaptverošo pieeju,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 18. aprīļa ieteikumu Padomei par ANO principu „pienākums aizsargāt” („R2P”)(22),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0023/2015),

A.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pants vēl vairāk nostiprināja nepieciešamās ES kompetences tādas kopējas ārpolitikas un drošības politikas izstrādei, kuras virzītājspēks būtu tādi principi kā demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, starptautisko tiesību un tiesiskuma ievērošana, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas un starptautisko tiesību principus; tā kā saskaņā ar LES 6. pantu "Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai";

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantā ir noteikts, ka Savienības tirdzniecības politikas pamatā ir Savienības ārējās darbības principi un mērķi;

C.  tā kā universāla un nedalāma cilvēktiesību principa ievērošana, veicināšana un nodrošināšana ir ES ārpolitikas un drošības politikas stūrakmeņi; tā kā vairāki autoritāri režīmi būtiski apdraud cilvēktiesību vispārīgumu, jo īpaši daudzpusējos forumos;

D.  tā kā vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju joprojām dzīvo nedemokrātisku režīmu apstākļos un vispārējā brīvība pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi mazinājusies;

E.  tā kā demokrātiskus režīmus raksturo ne tikai vēlēšanu rīkošana, bet arī tiesiskuma, vārda brīvības, cilvēktiesību ievērošana, kā arī neatkarīga tiesu vara un objektīvas pārvaldes iestādes;

F.  tā kā ES iekšpolitikas un ārpolitikas labāka saskaņotība demokrātijas un cilvēktiesību jomā nostiprinātu ES uzticamību ārējās attiecībās un starptautiskajā arēnā;

G.  tā kā jaunā Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) ir norādījusi, ka cilvēktiesības būs viena no viņas vispārējām prioritātēm un ka viņas nolūks ir cilvēktiesības izmantot kā rādītāju visās attiecībās ar trešām valstīm; tā kā viņa ir arī atkārtoti norādījusi uz ES apņemšanos veicināt cilvēktiesības visās ārējo attiecību jomās „bez izņēmuma”; tā kā 2015. gada sākumā ES darba kārtībā būs jaunā ES rīcības plāna par cilvēktiesībām un demokrātiju pieņemšana un ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos mandāta atjaunošana;

H.  tā kā 2014. gada 23. jūnijā Padome pieņēma ES 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, kas ietver ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanas pirmo pilno gadu; tā kā 2013. gads bija arī ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos jaunā mandāta pirmais pilnais gads; tā kā šai amatpersonai vajadzētu palīdzēt Savienībai koordinēt savas darbības tā, lai tās darbs pie cilvēktiesību, jo īpaši sieviešu tiesību, ievērošanas veicināšanas visā pasaulē kļūtu skaidrāks un pamanāmāks;

I.  tā kā ES gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2013. gadā un notikumi pēc tā pārskata perioda ir spēcīgs atgādinājums par to, cik ārkārtīgi dārgi cilvēkiem izmaksā cilvēktiesību neievērošana; tā kā cilvēktiesību neievērošana trešās valstīs nelabvēlīgi ietekmē arī ES, jo cilvēktiesību neievērošana un likumīgas demokrātiskas līdzdalības trūkums izraisa nestabilitāti, valstu sabrukumu, humānās krīzes un bruņotus konfliktus — ārkārtas situācijas, uz kurām ES ir pienākums reaģēt;

J.  tā kā ES apņemšanās īstenot efektīvu daudzpusēju politiku ar ANO centrā ir neatņemama Savienības ārpolitikas daļa un sakņojas pārliecībā, ka uz universāliem noteikumiem un vērtībām balstīta daudzpusēja sistēma ir vispiemērotākā globālu krīžu, problēmu un draudu risināšanai;

K.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir bijušas ļoti uzticamas Starptautiskās Krimināltiesas sabiedrotās jau kopš izveides, sniedzot finansiālu, politisku, diplomātisku un loģistisku atbalstu un vienlaikus veicinot Romas Statūtu universālumu, kā arī aizsargājot tās integritāti, lai nostiprinātu šīs tiesas neatkarību;

L.  tā kā Parlaments 2014. gada 17. jūlija rezolūcijā atkārtoti apliecināja savu stingro atbalstu Kampalas grozījumu pieņemšanai Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtos, ietverot arī grozījumu attiecībā uz agresijas noziegumu, un aicināja visas ES dalībvalstis ratificēt šos grozījumus un iestrādāt tos valsts tiesību aktos; tā kā grozījums attiecībā uz agresijas noziegumu veicinās gan tiesiskumu starptautiskā līmenī, gan mieru un drošību pasaulē, jo atturēs no nelikumīgas spēka pielietošanas, tā palīdzot proaktīvi nodrošināt, ka šādi noziegumi netiek pastrādāti un tiek nostiprināts ilgstošs miers;

M.  tā kā ANO Sieviešu statusa komisijas 59. sesija, kas notiks Ņujorkā 2015. gada 9.–20. martā, būs vērsta uz turpmākiem pasākumiem saistībā ar Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ietverot pašreizējās problēmas, kuras kavē īstenošanu un tādējādi neļauj panākt dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu, kā arī šī sesija būs vērsta uz iespējām panākt dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) darba kārtībā pēc 2015. gada;

N.  tā kā bezmaksas pamatizglītība visiem bērniem ir pamattiesības, kas noteiktas ANO 1989. gada Konvencijā par bērna tiesībām; tā kā bērnu un pieaugušo izglītība palīdz samazināt nabadzību, bērnu mirstību un veicināt labas prakses vides jomā; tā kā visiem pieejama izglītība ir būtiski saistīta ar TAM mērķi dzimumu līdztiesības jomā, jo īpaši attiecībā uz pamatizglītības iegūšanu; tā kā minētais mērķis vēl ne tuvu nav sasniegts;

O.  tā kā bruņota konflikta apstākļos sievietes un bērni, tostarp sievietes un bērni, kas devušies bēgļu gaitās, kļuvuši par patvēruma meklētājiem vai bezvalstniekiem, pieder pie sabiedrības visneaizsargātākajām grupām un tā kā pusaudzēm, kas pārvietotas humanitāru krīžu apstākļos, ir ievērojami paaugstināts apdraudējums;

P.  tā kā nekāda veida sieviešu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm, tostarp seksuālu izmantošanu, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, piespiedu laulības, tā dēvētos goda dēļ pastrādātos noziegumus, sieviešu seksuālo izmantošanu komerciālos nolūkos un vardarbību ģimenē, nekad nedrīkst attaisnot ar kādiem politiskiem, sociāliem, reliģiskiem, ar kultūru saistītiem argumentiem, tradīcijām vai cilts ieražām;

Q.  tā kā starp korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem pastāv nepārprotama saikne; tā kā korupcija publiskajā un privātajā sektorā sekmē un saasina nevienlīdzību un diskrimināciju, tādējādi neļaujot vienlīdzīgi īstenot pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; tā kā ir pierādīts, ka korupcijas gadījumi nereti ir saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārskatatbildības trūkumu;

R.  tā kā visā pasaulē ir nopietni apdraudētas darba tiesības un tiesības apvienoties arodbiedrībās, savukārt tas, kā darbojas uzņēmumi, būtiski ietekmē darba ņēmēju, kopienu un patērētāju tiesības Eiropā un ārpus tās; tā kā starptautiskie cilvēktiesību tiesību akti paredz pienākumu aizsargāt cilvēktiesības, lai nodrošinātu, ka uzņēmumu darbības to attiecīgajā jurisdikcijā nepārkāpj cilvēktiesības un ka cietušajiem ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļu veidi;

S.  tā kā uzņēmēju aprindām ir liela nozīme cilvēktiesību veicināšanā un tā kā šādi centieni ir ārkārtīgi nepieciešami un publiskajām iestādēm visā pasaulē tie būtu jāatbalsta; tā kā cilvēktiesību veicināšana jāuzskata par platformu sadarbībai starp valsts un privāto sektoru;

T.  tā kā padziļinātajā vispārējā preferenču sistēma sistēmā (GSP+), kas noteikta trešām valstīm, ir vajadzīga klauzula par starptautisko konvenciju par cilvēktiesībām un darba tiesībām ievērošanu;

U.  tā kā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VCD) 16. pantā ir noteikts, ka vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasu, tautību vai reliģiju atšķirībām saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un nodibināt ģimeni, ka viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību un ka laulība var tikt slēgta tikai ar abu personu, kas stājas laulībā, brīvu un pilnīgu piekrišanu;

V.  tā kā VCD 14. pantā ir atzīts, ka cilvēkiem ir tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs; tā kā ANO Konvencijā par bēgļa statusu ir skaidri noteikts, ka visiem bēgļiem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un ka neviena valsts neizraida vai neatgriež bēgli uz valsti, kuras teritorijā viņa dzīvība vai brīvība ir apdraudēta;

W.  tā kā VCD 18. pantā ir atzīta domas, pārliecības un reliģijas brīvība; tā kā ar reliģijas vai ticības brīvību saistīto incidentu skaits ir krasi palielinājies, cita starpā arvien pieaugošā tādu konfliktu skaita dēļ, kuriem ir reliģisks raksturs;

X.  tā kā VCD 25. pantā ir atzīts, ka katram cilvēkam "ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, (..) kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai", kur mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību un kur ir iekļauta medicīniskā aprūpe; tā kā ANO Konvencija par bērna tiesībām, kas ir visplašāk ratificētais cilvēktiesību līgums, atzīmē 25. gadskārtu; tā kā ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūcijā Nr. 26/28 tiek aicināts sasaukt nākamo ANO Cilvēktiesību padomes sanāksmi, lai pievērstu uzmanību medikamentu pieejamībai, ņemot vērā ikviena cilvēka tiesības sasniegt augstāko fiziskās un garīgās veselības līmeni; tā kā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) konstitūcijā ir noteikts, ka iespējami augstākā sasniedzamā veselības standarta esamība ir viena no ikviena cilvēka pamattiesībām neatkarīgi no rases, reliģijas, politiskās pārliecības, ekonomiskā vai sociālā stāvokļa;

Y.  tā kā klimata pārmaiņu ietekme, piemēram, temperatūras paaugstināšanās, jūras līmeņa paaugstināšanās un aizvien ekstremālāki laika apstākļi, saasinās globālās nestabilitātes radītās problēmas un attiecīgi palielinās nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu risku;

Z.  tā kā piekļuve nekaitīgam dzeramajam ūdenim un sanitārijas pakalpojumiem ir viena no cilvēktiesībām, kas izriet no tiesībām uz pienācīgu dzīves līmeni un ir nesaraujami saistīta ar tiesībām sasniegt augstāko fiziskās un garīgās veselības līmeni, kā arī ar tiesībām uz dzīvību un cilvēka cieņu; tā kā apmēram 2,6 miljardiem cilvēku — pusei no visiem iedzīvotājiem jaunattīstības valstīs — nav pat vienkāršas labiekārtotas atejas un 1,1 miljardam cilvēku nav nekādas piekļuves dzeramajam ūdenim;

AA.  tā kā šis ziņojums, kas ir sagatavots kā atbilde Padomes pieņemtajam ES gada ziņojumam par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2013. gadā, ir arī perspektīva analīze par ES darbībām šajā politikas jomā; tā kā Parlaments savās rezolūcijās par iepriekšējiem gada ziņojumiem un par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu ir uzsvēris vajadzību pastāvīgi izvērtēt savu praksi, kā notiek cilvēktiesību integrēšana tā darbībās, kādi ir turpmākie pasākumi attiecībā uz tā steidzamības kārtā pieņemtajām rezolūcijām par demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma pārkāpumiem un kādi ir turpmākie pasākumi attiecībā uz demokrātijas un cilvēktiesību noteikumu ievērošanu visos nolīgumos, ko ES ir noslēgusi ar trešām valstīm,

Cilvēktiesību būtiskā nozīme ES ārpolitikā

1.  atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulā ir apstiprināts, ka „vislielāko uzmanību Savienība pievērš indivīdam un cilvēka cieņai”;

2.  aicina ES iestādes un dalībvalstis ietvert cilvēktiesības kā galveno jautājumu ES attiecībās ar visām trešām valstīm, tostarp ar tās stratēģiskajiem partneriem, kā arī visos augsta līmeņa pa ziņojumos un sanāksmēs; uzsver, cik būtiska ir ES cilvēktiesību politikas efektīva, konsekventa un saskaņota īstenošana atbilstīgi skaidrajiem pienākumiem, kas noteikti LES 21. pantā un ES stratēģiskajā satvarā cilvēktiesību un demokrātijas jomā; atzinīgi vērto to, ka jaunā PV/AP ir atklāti norādījusi uz savu nepārprotamo apņemšanos īstenot šos principus;

3.  uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstīm būtu vienota nostāja, atbalstot cilvēktiesību nedalāmību, neaizskaramību un universālumu, kā arī it sevišķi atbalstot visu ANO izstrādāto starptautisko cilvēktiesību instrumentu ratificēšanu; aicina ES turpināt atbalstīt cilvēktiesību nedalāmību un neaizskaramību, tostarp to cilvēktiesību nedalāmību, kas apstiprinātas Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, saskaņā ar LES 21. pantu; aicina ES arī turpmāk sekmēt universālus cilvēktiesību standartus kā pamatu ES attiecībām ar trešām valstīm un reģionālām organizācijām gan politiskos, gan cilvēktiesību dialogos un tirdzniecības sarunās;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu nodrošināt, ka tiesiskums ir paplašināšanās procesa pamatelements; mudina ES visā paplašināšanās procesā cieši sekot līdzi to noteikumu īstenošanai, kas aizsargā cilvēktiesības un to cilvēku tiesības, kuri pieder pie minoritātēm;

5.  tomēr brīdina par nevēlamām sekām, kas var rasties, nepārtraukti paplašinot cilvēktiesību sarakstu un iekļaujot tajā ideoloģiski vai politiski pretrunīgus punktus, jo tā rezultātā var samazināties vispārējais atbalsts pašai cilvēktiesību universāluma un nedalāmības idejai;

6.  norāda, ka līdzās cilvēku ciešanām ES būtu arī jāņem vērā cilvēktiesību neievērošanas radītās materiālās un budžeta izmaksas gadījumos, kad cilvēktiesību neievērošana un likumīgas demokrātiskas līdzdalības trūkums izraisa nestabilitāti, korupciju, valstu sabrukumu, humānas krīzes un bruņotus konfliktus — ārkārtas situācijas, kuras mazina ES attīstības politikas centienus un uz kurām ES vai tās dalībvalstīm ir pienākums reaģēt ārpolitikas un drošības politikas jomā; šajā sakarā atzinīgi vērtē ES nesenos centienus cilvēktiesību pārkāpumus ietvert savā agrīnās brīdināšanas matricā, kas saistīta ar krīžu novēršanu; tomēr aicina īstenot stingrākas preventīvās darbības un mudina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt uz cilvēktiesībām pamatotu krīžu novēršanas elementu, kas būtu ietverams ES visaptverošajā pieejā ārējiem konfliktiem un krīzēm un būtu jāiekļauj nākamajā pārskatītajā Eiropas Drošības stratēģijā;

7.  uzskata, ka ES, tostarp tās delegācijām, vajadzētu apzināt agrīnās brīdināšanas signālus, piemēram, represijas pret mazākumtautībām un cilvēktiesību pārkāpumus, kas norāda uz iespējamiem konfliktiem un humānajām katastrofām; aicina ES izstrādāt labāko praksi cilvēktiesību veicināšanai un aizsargāšanai pēckatastrofu un pēckonfliktu situācijās, īpašu uzmanību pievēršot personām ar invaliditāti, sievietēm un bērniem un citām neaizsargātām grupām, sniedzot datus un veicot attiecīgus pasākumus, kuros tieši ņemtas vērā invalīdu vajadzības, nodrošinot personu ar invaliditāti konkrētajām vajadzībām piemērotus katastrofu riska samazināšanas plānus, rīkojot mācības visam attiecīgo dienestu personālam un nodrošinot pienācīgu daudzumu pieejamu patversmju un katastrofu seku likvidēšanas vietu, kā arī īpašu uzmanību pievēršot cilvēktiesību ievērošanas jautājumiem palīdzības, atjaunošanas un rekonstrukcijas centienos, turklāt vienlaikus ievērojot cilvēcības, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības vispārcilvēciskos principus un īstenojot uz vajadzībām balstītu pieeju humānās palīdzības sniegšanā;

8.  mudina ES nodrošināt sinerģiju starp atbalsta iespējām, ko sniedz stabilitātes instruments, finanšu instruments demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam (EIDHR) un Eiropas Demokrātijas fonds;

9.  pauž nopietnas bažas par teroristu pastrādāto smagu cilvēktiesību pārkāpumu skaita palielināšanos visā pasaulē; norāda uz 2014. gada ziņojumu, kurā minēts, ka laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam terorisma aktivitāte ir palielinājusies par 62 % un ka tādu valstu skaits, kurās terorisma dēļ ir gājuši bojā vairāk nekā 50 cilvēku, ir palielinājies no 15 līdz 24 valstīm; mudina PV/AP un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), ņemot vērā terorisma aktivitātes palielināšanos, ciešāk un efektīvāk sadarboties ar valstu valdībām, lai apkarotu terorismu visās tā izpausmēs;

10.  atbalsta viedokli, ka genocīda un citu pret cilvēci vērstu noziegumu noliegšana, kā arī ka rasisma, ksenofobijas vai reliģiskā naida motivētas darbības ir nepārprotams cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpums un tādēļ ir nosodāmas;

11.  aicina PV/AP Federica Mogherini un ES ārlietu ministrus Ārlietu padomes darba kārtībā regulāri iekļaut diskusiju par ES centieniem panākt cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, politisko aktīvistu un citu personu, kas miermīlīgi īsteno savas tiesības, atbrīvošanu;

ES gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē kā ES cilvēktiesību un demokrātijas politikas ziņošanas instruments

12.  atzinīgi vērtē to, ka Padome ir pieņēmusi ES 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē; aicina jauno PV/AP apņemties turpmāk divreiz gadā piedalīties speciāli paredzētās Parlamenta plenārsēžu debatēs par ES cilvēktiesību un demokrātijas politiku, lai prezentētu šo ES ziņojumu un atbildētu uz Parlamenta ziņojumu;

13.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nav rakstiski atbildējusi uz iepriekšminēto Parlamenta rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, un uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi sniegt šādas rakstiskas atbildes, lai panāktu starpiestāžu sadarbību šajā jautājumā, un tās nevar aizstāt ar debatēm plenārsēdē, kur nevar veltīt pietiekami daudz laika pārdomām un sistemātiskai atbilžu sniegšanai uz visiem Parlamenta uzdotajiem jautājumiem;

14.  atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas vispusīgos un skaidros ziņojumus par ES darbībām pārskata periodā; tomēr atkārtoti pauž viedokli, ka it sevišķi valstu ziņojumiem būtu jāsniedz pārskats par galvenajām pozitīvajām un negatīvajām tendencēm un jāizvērtē ES darbību efektivitāte; norāda, ka detalizētāku publisku ziņojumu sniegšana, jo īpaši pamatojoties uz prioritātēm un rādītājiem, kas noteikti līdz šim konfidenciālajās ES cilvēktiesību jomas stratēģijās dažādām valstīm, iedrošinātu šīs valstis konsekventāk īstenot cilvēktiesību nosacījumus un novērtēt ES politikas ietekmi uz cilvēktiesībām;

15.  joprojām uzskata, ka ES iestādēm būtu kopīgi jācenšas uzlabot gada ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju formātu, lai tas varētu sasniegt plašu sabiedrību, vienlaikus nezaudējot savu vispusīgumu kā ziņojums par ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanu; atkārtoti norāda uz savu gatavību iesaistīties ES iestāžu aktīvā un konstruktīvā sadarbībā saistībā ar turpmāko ziņojumu sagatavošanu; atgādina savu prasību iekļaut gada ziņojumā sadaļu par rīcības plāna īstenošanu dalībvalstīs;

ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna īstenošana

16.  atkārtoti pauž atzinību par ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko Padome pieņēma 2012. gadā un kas ir būtisks stūrakmens, lai rastu jaunu pamatu politikas izstrādei un atkārtoti apstiprinātu ES apņemšanos pildīt Līgumā noteikto pienākumu integrēt cilvēktiesības visos ES ārpolitikas virzienos „bez izņēmuma”;

17.  atgādina, ka cilvēktiesības ir kļuvušas par būtiski svarīgu ES ārējās darbības daļu un nozīmīgu tās identitātes elementu divpusējās, daudzpusējās un iestāžu attiecībās;

18.  atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas centienus ziņot Parlamentam par pirmā ES rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanu; aicina PV/AP un EĀDD iesaistīt dalībvalstis, Komisiju, Parlamentu, pilsonisko sabiedrību un reģionālās un starptautiskās organizācijas pārskatīšanā un apspriedēs, kuru rezultātā pieņems jaunu rīcības plānu, kas stāsies spēkā 2015. gada sākumā; atzinīgi vērtē diskusijas, kuru mērķis ir panākt, lai jaunajā rīcības plānā tiktu labāk noteiktas prioritātes saistībā ar tā mērķiem un tiktu uzlabota šā ES ārpolitikas instrumenta skaidrība, efektivitāte un saskaņotība, bet brīdina, ka nevajadzētu samazināt ne rīcības plānu, ne arī mērķu vērienīgumu attiecībā uz cilvēktiesību integrēšanu visās ES politikas jomās;

19.  mudina visus ES ārējās darbības dalībniekus nodrošināt nepieciešamo ES ārpolitikas un tās dažādo rīku iesaisti cilvēktiesību jomā un ņemt vērā visus cilvēktiesību aspektus, jo īpaši, rīkojot regulāras apmācības cilvēktiesību jautājumos attiecīgajām amatpersonām;

20.  it sevišķi pauž bažas par stratēģiskajā satvarā paustās apņemšanās „ES attiecībās ar visām trešām valstīm, tostarp stratēģiskajiem partneriem, uzmanības centrā izvirzīt cilvēktiesības” īstenošanu; attiecīgi mudina PV/AP un EĀDD pievērst rūpīgu uzmanību šīs apņemšanās īstenošanai un cilvēktiesību un demokrātijas integrēšanas nodrošināšanai ES attiecībās ar stratēģiskajiem partneriem tādos nozīmīgos kontekstos kā augstākā līmeņa sanāksmes un Padomes secinājumi; turklāt iesaka, ka gadījumā, ja partnervalstī, ar kuru noslēgts nolīgums, notiek smags cilvēktiesību pārkāpums, ES ir jāveic efektīvāki pasākumi, lai piemērotu atbilstīgas sankcijas, kā noteikts nolīguma cilvēktiesību klauzulās, tostarp, iespējams, (uz laiku) jāpārtrauc nolīguma darbība;

21.  aicina AP/PV, saskaņojot ar visiem pārējiem komisāriem, izstrādāt programmu, kas paredz integrēt cilvēktiesības dažādās ES darbības jomās, jo īpaši attīstības, migrācijas, vides, nodarbinātības, interneta datu aizsardzības, tirdzniecības, ieguldījumu, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības jomā;

22.  atzinīgi vērtē AP/PV publisko paziņojumu par vajadzību pārskatīt ES stratēģiju attiecībās ar visiem tās stratēģiskajiem partneriem, tostarp Ķīnu un Krieviju, un aicina AP/VP savā pilnvaru termiņā noteikt cilvēktiesības par prioritāti šādās valstīs, precizējot, ka smagi cilvēktiesību pārkāpumi apdraud divpusējās attiecības starp ES un tās stratēģiskajiem partneriem;

ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos mandāts

23.  atzīst pirmajam ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos piešķirtā mandāta nozīmi un apsveic pašreizējo mandāta turētāju par līdz šim paveikto darbu; mudina ES īpašo pārstāvi turpināt uzlabot ES pamanāmību un iesaisti daudzpusējos un reģionālos cilvēktiesību mehānismos (ANO, Eiropas Padome, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija (ASEAN), Āfrikas Savienība un Islāma sadarbības organizācija), sekmēt ES galvenās tematiskās prioritātes, tostarp tās, kas atspoguļotas nesen pieņemtajās ES cilvēktiesību vadlīnijās, strādāt pie pilsoniskās sabiedrības tiesību nostiprināšanas visā pasaulē un veicināt ES cilvēktiesību politikas integrēšanu, saskaņotību, konsekvenci un efektivitāti, un rast pareizo līdzsvaru starp „kluso” un publisko diplomātiju; atzīst nepieciešamību nodrošināt labāku pamanāmību ES cilvēktiesību īpašā pārstāvja amatam, kuram labas koordinācijas nolūkā atbalstu sniedz dažādu ES iestāžu dienesti, tomēr ir vajadzīgas arī iniciatīvas pilnvaras un publiskā uzstāšanās tiesības;

24.  aicina Padomi kā vispārēju principu pieņemt praksi, ka regulāra sadarbība ar ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos tiek iekļauta mandātā turpmākajiem ģeogrāfiskajiem ES īpašajiem pārstāvjiem cilvēktiesību jautājumos;

25.  prasa arī turpmāk saglabāt ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos amatu, piešķirot tam pastāvīgu statusu un pietiekamus līdzekļus, lai nodrošinātu pilnu atbalstu, tostarp publiskās diplomātijas izmantošanu;

ES iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotība cilvēktiesību un demokrātijas jomā

26.  uzsver, ka ES cilvēktiesību politikai ir konsekventi jāatbilst Līgumā paredzētajām saistībām, jānodrošina saskaņotība starp iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem un jāizvairās no dubultstandartiem; tādēļ aicina pieņemt Ārlietu padomes secinājumus par cilvēktiesībām saistībā ar stratēģiskajiem partneriem; šajā sakarā aicina noteikt kopīgas robežvērtības dalībvalstīm un ES amatpersonām attiecībā uz obligātajiem cilvēktiesību jautājumiem, kas tiem ir jāizvirza sarunās ar stratēģiskajiem partneriem, vienlaikus ņemot vērā apstākļus katrā atsevišķā valstī;

27.  uzsver, ka ES darbības konsekvence attiecībā pret trešām valstīm ir nosacījums tās uzticamībai un attiecīgi arī efektivitātei un ka atšķirības un nekonsekvence kaitē Savienības darbībai un dažkārt padara diskusijas par cilvēktiesību jautājumiem nemanāmas; atgādina, ka, neskatoties uz daudzajām grūtībām, konsekvence joprojām ir prioritārs mērķis ārpolitikā un tai ir jābūt visu ārpolitikas dalībnieku pilnvaru pamatā;

28.  turklāt uzskata, ka ir būtiski, lai prasības, ko ES cilvēktiesību jomā izvirza attiecībās ar trešām valstīm, vienlīdz tiktu piemērotas arī dalībvalstīm; šajā sakarā atgādina, ka Parlaments ik gadu pieņem Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas sagatavotu ziņojumu par pamattiesību situāciju Eiropas Savienībā;

29.  aicina EĀDD stiprināt cilvēktiesību aizsardzībai paredzēto ES līdzekļu pārvaldību, kontroli un pārskatatbildību;

30.  norāda uz lielajiem izaicinājumiem, ko radījusi Krievijas īstenotā Krimas aneksija un ilgstošā militārā iesaistīšanās Ukrainas austrumos; uzsver, ka šāda agresijas politika ir apliecinājums turpmākai Krievijas virzībai uz autoritāru valsts pārvaldību, kā rezultātā pasliktinās cilvēktiesību stāvoklis šajā valstī; uzsver, ka Krievija pašlaik ir „stratēģisks izaicinājums” Eiropas Savienībai un tā vairs neatbilst stratēģiskās partnerības kritērijiem;

31.  aicina ES efektīvi risināt tādas iekšējās problēmas cilvēktiesību jomā kā romu stāvoklis, izturēšanās pret bēgļiem un migrantiem, LGBTI personu diskriminēšana, aizturēšanas apstākļi un plašsaziņas līdzekļu brīvība dalībvalstīs, lai saglabātu ārējās cilvēktiesību politikas uzticamību un konsekvenci; pauž nožēlu par to, ka romu minoritāte joprojām ir pakļauta diskriminācijai, rasismam un sociālajai atstumtībai gan Eiropas Savienībā, gan kandidātvalstīs Rietumbalkānos un Turcijā; šajā sakarā norāda, ka minoritāšu tiesību ievērošana ir viena no galvenajām problēmām, kas uzsvērta Komisijas 2014.–2015. gada paplašināšanās stratēģijā;

ES cilvēktiesību politikas instrumenti

Valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā un ES delegāciju loma

32.  atzinīgi vērtē to, ka EĀDD ir sekmīgi pabeidzis valstu stratēģiju cilvēktiesību jomā pirmo ciklu, kura izstrādē tika stingri uzsvērta ES delegāciju līdzdalība; tomēr pauž nožēlu par joprojām pastāvošo pārredzamības trūkumu attiecībā uz valstu stratēģiju saturu, it īpaši par to, ka Parlaments nav ticis pienācīgi informēts, un vēlreiz aicina publiskot vismaz galvenās katras valsts stratēģijas prioritātes un atbilstīgos apstākļos piešķirt Parlamentam piekļuvi šīm stratēģijām, lai tas varētu veikt pienācīga līmeņa pārbaudi; mudina EĀDD pieņemt rādītājus, ar kuriem varētu novērtēt stratēģiju iedarbīgumu, un nodrošināt, ka gada ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē valstu sadaļas tiek nepārprotamāk norādītas kā valstu stratēģiju īstenošanas ziņojumi; atgādina par ES apņemšanos nodrošināt, ka valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā tiek ņemtas vērā visos politikas veidošanas līmeņos ar trešām valstīm, tostarp cilvēktiesību un politiskā dialoga jomā;

33.  uzsver, ka ES delegācijām ir jāizstrādā gada ziņojums par cilvēktiesību jomā īstenotajiem pasākumiem;

34.  atzinīgi vērtē gandrīz izveidoto cilvēktiesību jautājumu kontaktpunktu un cilvēktiesību aizstāvju sadarbības koordinatoru tīklu ES delegācijās; aicina PV/AP un EĀDD izstrādāt skaidras darbības vadlīnijas par viņu lomu delegācijās, lai ļautu pilnībā realizēt savu potenciālu, lai noteiktu ticamus standartus un lai izvairītos no nekonsekvences starp ES delegācijām;

35.  mudina pastiprināt sadarbību starp dalībvalstu diplomātiskajiem tīkliem un ES delegācijām pasaulē, lai veicinātu darba grupu diskusijas par cilvēktiesību jautājumiem trešās valstīs;

36.  aicina EĀDD nodrošināt, ka ieslodzījumā esošo cilvēktiesību aizstāvju gadījumi tiek izvirzīti apspriešanai visās augstākā līmeņa ES un trešo valstu sanāksmēs, tostarp Sadarbības padomes/ Asociācijas padomes sanāksmēs; uzsver, ka visās ES un trešo valstu cilvēktiesību stratēģijās vajadzētu iekļaut sadaļu par cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri atrodas ieslodzījumā;

37.  atgādina par apņemšanos integrēt cilvēktiesības visos ES ietekmes novērtējumos; uzsver, ka šī apņemšanās ir svarīga, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, aizsardzību un īstenošanu ES, kā arī tādas ārpolitikas un pasākumu izstrādi un īstenošanu, kas ļautu nostiprināt cilvēktiesības ārvalstīs; aicina ES, plašāk apspriežoties un sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm, uzlabot ietekmes novērtējumu cilvēktiesību jomā kvalitāti un sistemātiskumu;

Cilvēktiesību dialogi un konsultācijas

38.  atkārtoti norāda uz savu atbalstu speciāliem dialogiem cilvēktiesību jomā, kurus var izmantot kā ES cilvēktiesību politikas instrumentu, ja tie nekalpo kā pašmērķis, bet gan kā līdzeklis konkrētu partnervalsts saistību un sasniegumu nodrošināšanai; atzīst, ka ir lietderīgi iesaistīties dialogos par cilvēktiesībām, jo īpaši ar valstīm, kurās ir nopietnas cilvēktiesību problēmas; tomēr uzsver, ka ES ir jāizdara skaidri politiskie secinājumi, ja dialogam par cilvēktiesībām nav pozitīvu rezultātu tādēļ, ka partnervalsts nevēlas labticīgi tajā iesaistīties vai arī tai nav patiesas apņemšanās īstenot reformas, un jāpievēršas publiskajai diplomātijai ar mērķi nodrošināt, ka netiek apdraudēta ES cilvēktiesību politikas uzticamība sabiedrības acīs; turklāt brīdina par to, ka augsta līmeņa politiskajos dialogos diskusijām par cilvēktiesībām tiek piešķirta arvien mazāka nozīme; uzsver, ka Eiropas Savienībai atbildīgā un pārredzamā veidā efektīvai apspriešanai jāizvirza atsevišķie to cilvēktiesību aizstāvju gadījumi, kuru brīvība ir apdraudēta vai kuri atrodas cietumā, kā arī politieslodzīto gadījumi; smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā aicina attiecīgo problēmu iekļaut politiskā dialoga centrā visos līmeņos;

39.  mudina EĀDD izstrādāt visaptverošu pārbaudes mehānismu, lai varētu novērtēt šos dialogus gadījumā, ja dialogā neizdodas panākt ievērojamus un jūtamus rezultātus; turklāt mudina ES stiprināt salīdzinošos rādītājus, lai palīdzētu izmērīt panākumus un padarītu dialogus efektīvākus, tādējādi veicinot to valstu tuvināšanos starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, kurās ir vērojamas smagas cilvēktiesību problēmas; ņemot vērā, piemēram, ka ES un Ķīnas dialogā par cilvēktiesībām nekādi būtiski un jūtami rezultāti netika panākti un nesenos notikumus Honkongā, mudina ES pārdomāt cilvēktiesību stratēģiju un ievērot saskanīgāku, vienotāku un stratēģiskāku pieeju cilvēktiesībām;

40.  pauž nožēlu par to, ka apmaiņas struktūru, formātu, regularitātes, metožu un konfidencialitātes atšķirību dēļ nav mehānisma, kas patiesi ļautu izsekot un novērtēt šādus dialogus, un nav arī progresa rādītāju; iesaka precizēt katra dialoga mērķus un novērtēt rezultātus, apspriežoties ar Parlamentu;

41.  mudina EĀDD turpināt sadarbību ar visām valstīm, ar kurām tas ir uzsācis cilvēktiesību dialogu, prasot konkrētu apņemšanos no attiecīgajām iestādēm un regulāri pārbaudot to sasniegumus attiecībā uz apspriedēs izvirzīto prasību izpildi;

ES cilvēktiesību vadlīnijas

42.  atzinīgi vērtē to, ka Padome 2013. pārskata gadā pieņēma ES vadlīnijas par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu cilvēktiesībām un ES vadlīnijas par reliģijas vai ticības brīvību, kā arī 2014. gadā — ES vadlīnijas par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē;

43.  atgādina, ka vadlīniju pieņemšanai nav jārada selektivitāte cilvēktiesību sistēmā, jo pamatā joprojām jābūt universāluma un nedalāmības principiem; aicina Komisiju precizēt vadlīnijās aptverto tēmu atlases procesu, definējot izvēles kritērijus ar Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju palīdzību;

44.  aicina Komisiju papildināt vadlīnijas, nodrošinot lielāku skaidrību attiecībā uz satura un formāta saskaņošanu, tajās nosakot mērķus, kritērijus, līdzekļus, grafikus un rādītājus, kā arī iekļaujot regulāru novērtēšanu; šajā sakarā atgādina, ka Parlaments nesen ieteica „efektīvi un koncentrējoties uz rezultātiem” īstenot vadlīnijas spīdzināšanas jomā;

45.  iesaka plašāku pilsoniskās sabiedrības līdzdalību vadlīniju izstrādē, novērtēšanā un pārskatīšanā;

46.  mudina EĀDD un Padomi veikt atbilstošus pasākumus ES vadlīniju īstenošanai un novērtēšanai valstu līmenī; mudina EĀDD un dalībvalstis arī pastāvīgi apmācīt EĀDD un ES delegāciju darbiniekus, kā arī dalībvalstu diplomātus, un vairot viņu informētību, lai nodrošinātu, ka ES vadlīnijām cilvēktiesību jautājumos ir plānotā ietekme uz reālās politikas veidošanu attiecīgajā valstī;

ES politika demokratizācijas un vēlēšanu atbalstam

47.  uzsver, ka demokrātiskus režīmus raksturo ne tikai vēlēšanu rīkošana, bet arī tiesiskuma, vārda brīvības un cilvēktiesību ievērošana, kā arī neatkarīga tiesu vara un objektīvas pārvaldes iestādes; aicina Komisiju un EĀDD veicināt trešās valstīs uzsāktos demokrātiskos procesus; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi īstenot turpmākus pasākumus saistībā ar vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem un ieteikumiem, izmantojot tos kā daļu no ES iesaistīšanās demokrātijas veicināšanā attiecīgajā valstī un uzticot galvenajam novērotājam īpašu uzdevumu — veikt turpmāko uzraudzību par to, kā notiek ieteikumu īstenošana, kas atbilstu Parlamenta visaptverošajai demokrātijas atbalsta pieejai un ko atbalstītu Parlamenta pastāvīgās struktūras; norāda uz pozitīvo ietekmi, ko var radīt ES vēlēšanu novērošanas misijas, lai nodrošinātu ES kā partnera uzticamību;

48.  aicina ES turpināt darbu, lai noteiktu labākās prakses šajā jomā ar mērķi atbalstīt un konsolidēt demokratizācijas procesus; mudina izstrādāt gan politikas, gan darbības instrumentus, ko varētu izmantot prioritārās valstīs, lai ES pieejā saskaņoti, elastīgi un ticami integrētu cilvēktiesību un demokrātijas atbalsta pasākumus, tostarp konfliktu novēršanas pasākumus un starpniecību;

49.  uzsver, ka politiskā pāreja un demokratizācija jāapvieno ar cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskuma, pārredzamības, atbildības, izlīguma un tiesiskas valsts un demokrātisko iestāžu izveides veicināšanu; aicina sniegt sistemātisku ES atbalstu brīvi un godīgi ievēlētiem parlamentiem; uzsver vajadzību sniegt ieguldījumu politiskā dialoga veicināšanā starp valdošajām un opozīcijas partijām;

50.  atgādina, ka pēc Arābu pavasara Eiropas Savienība no jauna definēja savu kaimiņattiecību politiku attiecībā pret Vidusjūras dienvidu reģionu un uzsvēra pilsoniskās sabiedrības nozīmīgumu un principu „vairāk par vairāk”, lai veidotu ciešāku sadarbību ar savām kaimiņvalstīm un sniegtu atbalstu to reformās un pārejā uz demokrātiju;

51.  uzskata, ka ES attiecību ar visām trešām valstīm pamatā jābūt uz rezultātiem balstītai pieejai „vairāk par vairāk” un ES būtu jāpiešķir partnervalstīm īpašs statuss tikai tad, ja ir izpildītas skaidras cilvēktiesību un demokrātijas prasības, turklāt tai nevajadzētu vilcināties šāda statusa piemērošanu apturēt, ja šīs prasības vairs netiek ievērotas;

52.  aicina efektīvi izmantot jaunās tehnoloģijas un globālo tīmekli, lai informāciju par cilvēktiesībām un demokrātiju, kā arī par ES programmām padarītu pēc iespējas pieejamāku cilvēkiem visā pasaulē;

53.  atzinīgi vērtē darbu izmēģinājuma valstīs, ko līdz šim ir īstenojušas deviņas ES delegācijas, lai panāktu demokrātijas atbalsta lielāku saskaņotību ES ārējās attiecībās, kā tika ierosināts Padomes 2009. un 2010. gada secinājumos un kā noteikts 2012. gada ES stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā;

54.  prasa Komisijai un EĀDD uzlabot koordināciju ar Parlamentu saistībā ar izmēģinājuma valstu otro kārtu, lai nodrošinātu visu ES iestāžu līdzdalību un apvienotu zināšanas, sniedzot efektīvu demokrātijas atbalstu trešās valstīs;

55.  atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda efektīvo darbu demokrātijas veicināšanā kaimiņvalstīs un atbalsta piesardzīgu tā pilnvaru paplašināšanu, attiecinot to arī uz citu valstu sabiedrībām, kuras cīnās par demokratizāciju; aicina dalībvalstis solidāri un apņēmīgi piešķirt Demokrātijas fonda budžetam pietiekamu finansējumu, lai nodrošinātu iespējami elastīgāko un efektīvāko atbalstu demokrātisko pārmaiņu procesa dalībniekiem vietējā līmenī;

56.  uzsver, ka ir svarīgi, lai palielinātos sieviešu loma cilvēktiesību veicināšanā un demokrātisko reformu īstenošanā, konfliktu novēršanas atbalstīšanā un politiskās līdzdalības un pārstāvības stiprināšanā; turklāt šajā sakarā norāda, ka būtu jāņem vērā ES vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumos ietvertās rekomendācijas attiecībā uz sieviešu pilnvērtīgu un līdztiesīgu piedalīšanos vēlēšanu procesos;

57.  atgādina, ka paplašināšanās ir bijusi visveiksmīgākais ES ieguldījums valstu demokratizācijā, un uzsver, ka sarunas ar Rietumbalkānu valstīm joprojām ir galvenais instruments, lai palīdzētu tām izveidot pilnībā demokrātisku sabiedrību;

ES atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem

58.  atzinīgi vērtē mērķtiecīgos Padomes secinājumus par cilvēktiesību aizstāvjiem ES vadlīniju par cilvēktiesību aizstāvjiem 10. gadadienā; turklāt pauž atzinību Komisijai par aizvien plašāku EIDHR izmantošanu, sniedzot ārkārtas atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem, kam draud tūlītējas briesmas, un mudina Komisiju turpināt izskatīt jaunus veidus, kā atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus; šajā sakarā atgādina par Eiropas Demokrātijas fonda nozīmi, kurš palīdz atbalstīt un aizsargāt demokrātijas aizstāvjus, emuāru autorus un žurnālistus visā pasaulē;

59.  pauž nožēlu, ka cilvēktiesību aizstāvju vajāšana un marginalizācija joprojām ir plaši izplatīta tendence visā pasaulē, jo īpaši valstīs, kurās netiek atzīts cilvēktiesību universālums;

60.  aicina ES pievērst īpašu uzmanību apcietināto cilvēktiesību aizstāvju gadījumiem visā pasaulē un nepieciešamībai ES pastiprināt kolektīvos pasākumus, lai panāktu šo personu atbrīvošanu, izmantojot dažādas stratēģijas, tostarp izveidojot Eiropas Parlamenta iekšējo darba grupu, kas, cieši sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību, regulāri sekotu līdzi jaunākajai informācijai par apcietināto aktīvistu gadījumiem visā pasaulē;

61.  atkārto savu aicinājumu EĀDD arī turpmāk aizsargāt nevalstiskās organizācijas (NVO), cilvēktiesību aizstāvjus, pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, žurnālistus un advokātus, palielinot ES cilvēktiesību dialogu efektivitāti un veicinot ES tematiskās prioritātes un cilvēktiesību vadlīnijas; šajā sakarā mudina organizēt kampaņas, kas vērstas uz cilvēktiesību aizstāvjiem arī attālākos trešo valstu reģionos, lai atbalstītu ES politikas mērķu īstenošanu;

62.  aicina EĀDD un Komisiju nodrošināt, lai ES dotācijas un citas programmas būtu pieejamas ne tikai lielajām NVO, bet arī veiktspējas veidošanai vietējā līmenī; tādēļ mudina samazināt birokrātisko slogu, vienlaikus saglabājot pārskatatbildību piemērošanas un grāmatvedības uzskaites procedūrās, un mudina ņemt vērā pieaugošo spiedienu, ko represīvie režīmi izdara uz pilsonisko sabiedrību; aicina ievērot pragmatiskāku pieeju attiecībā uz sabiedrībām, kuras atrodas pārejas procesā uz demokrātiju, lai nodrošinātu atbalstu nozīmīgām organizācijām un indivīdiem;

63.  prasa EĀDD un ES delegācijām iesaistīties patiesā un pragmatiskā politiskajā dialogā ar cilvēktiesību aizstāvjiem un NVO, lai rastu labākos veidus, kā atbalstīt viņu darbu sekmējošu vidi; prasa ES uzlabot tās aktīvo diplomātiju trešās valstīs un nostiprināt cilvēktiesību kontaktpunktu pozīciju, lai cilvēktiesības integrētu ES delegāciju ikdienas politiskajā darbā, sistemātiski pieminot politieslodzīto vārdus un iesaistoties tiesas procesu uzraudzībā un cietumu apmeklējumos, kā arī izveidojot procesu pārraudzību; uzsver, ka ES ir jāizmanto publiskā diplomātija, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un aicinātu atbrīvot ieslodzītos cilvēktiesību aktīvistus; uzsver, ka ES augstākā līmeņa pārstāvjiem, proti, PV/AP, Padomes priekšsēdētājam, komisāriem, ES īpašajiem pārstāvjiem un dalībvalstu valdības amatpersonām regulāri jātiekas ar cilvēktiesību aizstāvjiem, apmeklējot valstis, kurās tiek izdarīts spiediens uz pilsonisko sabiedrību;

64.  aicina PV/AP un ES ārlietu ministrus sasaukt ikgadējo Ārlietu padomes sanāksmi, kas būtu veltīta diskusijai par ES centieniem panākt to cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, politisko aktīvistu un citu personu atbrīvošanu, kas miermīlīgi īsteno savas tiesības, īpašu uzmanību veltot gadījumiem, kas iekļauti Parlamenta rezolūcijās par debatēm saistībā ar pārkāpumiem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā;

ES atbalsts universālām cilvēktiesībām un daudzpusējām cilvēktiesību organizācijām

65.  atgādina par Parlamenta un tā Cilvēktiesību apakškomitejas apņemšanos atbalstīt ANO aizgādībā esošu spēcīgu daudzpusēju cilvēktiesību sistēmu, kas ietver Ģenerālās asamblejas Trešo komiteju, Cilvēktiesību padomi un augstā cilvēktiesību komisāra biroju, un saistīto ANO specializēto aģentūru, piemēram, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO), kā arī ANO īpašo procedūru darbu;

66.  atgādina par to, cik svarīgi ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieņemtie lēmumi un to īstenošana attiecīgajās valstīs saistībā ar cilvēktiesību kā pamatvērtību un principu ievērošanu un nostiprināšanu;

67.  atgādina par savu nepārprotamo nostāju attiecībā uz savas klātbūtnes institucionalizēšanu ANO Ģenerālās asamblejas sesijās, kā noteikts Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcijā par ES prioritātēm Cilvēktiesību padomē, un uzskata, ka arī turpmāk ir noteikti jāsūta Eiropas Parlamenta delegācija uz attiecīgajām Cilvēktiesību padomes un ANO Ģenerālās asamblejas sesijām un pauž nožēlu par to, ka 2014. gadā šī prakse tika pārtraukta;

68.  atkārtoti norāda, ka ir svarīgi, lai ES aktīvi piedalītos visos ANO cilvēktiesību mehānismos, it sevišķi Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā un Cilvēktiesību padomē; mudina ES dalībvalstis to darīt, kopīgi atbalstot un virzot rezolūcijas, kā arī aktīvi piedaloties diskusijās un interaktīvajos dialogos un sniedzot paziņojumus; noteikti atbalsta to, ka Eiropas Savienībā paplašinās starpreģionālo iniciatīvu izmantošana;

69.  vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi īstenot EĀDD, Komisijas, Parlamenta un dalībvalstu efektīvu koordinēšanu un sadarbību cilvēktiesību jautājumos; šajā saistībā mudina EĀDD, jo īpaši iesaistot ES delegācijas Ņujorkā un Ženēvā, palielināt ES darbību saskaņotību, rīkojot savlaicīgas un plašas apspriedes, lai paustu vienotu ES nostāju;

70.  atgādina, ka ir svarīga Eiropas Savienības rīcība Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO), tai gatavojoties pārskatam par saviem 40 darbības gadiem; mudina stiprināt ES saites ar EDSO un Eiropas Padomi;

71.  turklāt atgādina, cik svarīgs ir Eiropas Padomes veiktais darbs šajā jomā un ka Eiropas Savienībai ir ātri jāpievienojas Eiropas Cilvēktiesību konvencijai saskaņā ar Līgumiem;

72.  atkārtoti norāda, ka ir svarīgi Ņujorkā un Ženēvā paveikto darbu saistībā ar ANO Ģenerālo asambleju, Trešo Komiteju un Cilvēktiesību padomi integrēt ES attiecīgajās iekšējās un ārējās darbībās, lai nodrošinātu saskaņotību;

ES politika attiecībā uz starptautisko kriminālo tiesvedību un Starptautisko Krimināltiesu

73.  atkārtoti norāda, ka pilnībā atbalsta Starptautiskās Krimināltiesas darbu, tai pildot savu uzdevumu, lai darītu galu to personu nesodāmībai, kas vainojamas vissmagākajos noziegumos, kuri satrauc starptautisko sabiedrību, un nodrošinātu taisnīgumu kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā cietušajiem; saglabā modrību attiecībā uz jebkādiem centieniem iedragāt Starptautiskās Krimināltiesas leģitimitāti vai neatkarību; atgādina tās būtisko nozīmi tiesiskuma un izlīguma duālajos procesos; mudina ES un dalībvalstis sadarboties ar Krimināltiesu un sniegt tai stingru diplomātisko un politisko atbalstu divpusējās attiecībās un visos forumos, tostarp ANO; pauž bažas par to, ka joprojām nav izpildīti vairāki apcietināšanas orderi; aicina ES, dalībvalstis un ES īpašos pārstāvjus aktīvi veicināt Starptautiskās Krimināltiesas darbību, tās lēmumus un cīņu pret nesodāmību par Romas Statūtos paredzētajiem noziegumiem; uzskata, ka iesaistīto valstu pieaugošais skaits ir būtisks panākums saistībā ar šīs tiesas universāluma nostiprināšanu; atzinīgi vērtē to, ka Kotdivuāra 2013. gada februārī ratificēja Romas Statūtus, tomēr pauž nožēlu par to, ka 2014. gadā neviena valsts nav ratificējusi Statūtus; mudina ES un dalībvalstis veikt pastiprināt centienus veicināt Romas Statūtu ratificēšanu un ieviešanu, lai atbilstīgi starptautiskajām tiesībām nodrošinātu plašāku tiesiskuma pieejamību personām, kuras cietušas smagos noziegumos; aicina ES dalībvalstis, kas ir arī Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu dalībvalstis, nodrošināt līdzekļus, kas nepieciešami taisnīgai un efektīvai tās pilnvaru izpildei; mudina ES arī turpmāk veicināt starptautisko krimināltiesvedību un Starptautiskās Krimināltiesas darbību, tostarp atbalstot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus EIDHR palīdzību;

74.  atkārtoti aicina izveidot ES īpašā pārstāvja starptautiskā tiesiskuma un starptautisko humanitāro tiesību jautājumos amatu, lai piešķirtu šiem jautājumiem pienācīgo nozīmi un padarītu tos pamanāmus, efektīvi veicinātu ES darba programmu un visos ES ārējās darbības virzienos integrētu apņemšanos cīnīties pret nesodāmību;

75.  pauž nožēlu, ka Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūti joprojām nav iekļauti jaunajā VSP regulā, proti, to konvenciju sarakstā, kas ir vajadzīgas VSP+ statusam; pieņem zināšanai, ka vairākas VSP+ pieteikumu iesniedzējas (piemēram, Armēnija un Pakistāna) nav minēto Statūtu parakstītājvalstis vai nav tos ratificējušas; atkārto savu ieteikumu Romas Statūtus pievienot turpmākajam konvenciju sarakstam;

76.  atkārto savu aicinājumu ES pieņemt kopēju nostāju attiecībā uz agresijas noziegumu un Kampalas grozījumiem un aicina dalībvalstis ātri pielāgot valsts tiesību aktus Kampalas grozījumu definīcijām, kā arī citiem Romas Statūtos noteiktajiem pienākumiem, lai dotu iespēju dalībvalstīm veikt izmeklēšanas un apsūdzības darbības valstī un lai uzlabotu sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu;

77.  sagaidot pret armēņu tautu vērstā genocīda 100. gadadienu, aicina visas dalībvalstis atzīt šī genocīda faktu un mudina dalībvalstis un ES iestādes vēl vairāk veicināt armēņu genocīda atzīšanu;

78.  mudina EĀDD izplatīt paraugpraksi to personu tiesību ievērošanā, aizsardzībā un atbalstīšanā, kas cietušas no noziegumiem un vardarbības trešās valstīs, kā arī apmainīties ar korupcijas apkarošanas politikas pieredzi ar trešām valstīm, jo korupcija bieži vien kalpo kā ceļš uz nesodāmību un cēlonis netaisnīgumam pret cietušajiem;

ES pasākumi pret nāvessodu

79.  atkārtoti norāda uz savu negrozāmo nostāju pret nāvessodu un mudina ES un dalībvalstis saglabāt augsta profila politiku, kas vērsta uz nāvessoda atcelšanu visā pasaulē; mudina EĀDD saglabāt modrību saistībā ar notikumiem visās valstīs un izmantot visus tā rīcībā esošos ietekmes veidus;

80.  pilnībā atbalsta ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada decembra rezolūciju par moratoriju nāvessoda piemērošanai(23);

81.  aicina ES, lai panāktu nāvessoda atcelšanu, turpināt izmantot sadarbību un diplomātiju visos iespējamajos forumos pasaulē saskaņā ar ES vadlīnijām par nāvessodu, un nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas ikvienas personas, kurai piespriests nāvessods, tiesības uz taisnīgu tiesu, neizmantojot spīdzināšanu un cita veida ļaunprātīgu izturēšanos, lai panāktu atzīšanos;

82.  pauž bažas saistībā ar ziņojumiem par nāvessodu izpildes gadījumu skaita pieaugumu pasaulē laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam, lai gan nāvessods ir atļauts ļoti mazā un sarūkošā skaitā valstu; aicina ES īstenot pienācīgu rīcību saistībā ar pastāvīgu lielo nāvessodu izpildes gadījumu skaitu Ķīnā un Irānā, nāvessodu izpildes atsākšanu 2013. gadā Indonēzijā, Kuveitā, Nigērijā un Vjetnamā, nāvessodu izpildi nepilngadīgajiem Irānā, Saūda Arābijā un Jemenā 2013. gadā un pieaugošo paziņoto nāvessodu izpildes skaitu Irākā un Saūda Arābijā;

83.  atzinīgi vērtē atsāktās diskusijas Amerikas Savienotajās Valstīs par patvaļību un kļūdu iespējamību saistībā ar nāvessodu, kampaņu, lai apturētu nāvessoda izpildei izmantoto vielu plūsmu no Eiropas uz ASV, un par nāvessoda atcelšanu Mērilendas štatā 2013. gadā; mudina PV/AP, ES īpašo pārstāvi un EĀDD sadarboties ar ASV federālo valdību un štatu valdībām, lai paātrinātu atteikšanos no nāvessoda ASV, kas stiprinātu transatlantisko sadarbību starptautiskā mērogā, uzticami veicinot cilvēktiesības, starptautisko taisnīgumu un demokrātiju;

84.  mudina Komisiju izmantot jauno elastību, ko tagad nodrošina EIDHR, lai izpētītu jaunus veidus, kā organizēt kampaņas par nāvessoda atcelšanu un kā atbalstīt darbības, kuru mērķis ir izvairīties no nāvessoda spriedumiem vai izpildēm;

85.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu uzraudzīt apstākļus, kādos veic nāvessodu valstīs, kurās to joprojām piemēro, un atbalstīt tiesisko un konstitucionālo reformu nolūkā panākt nāvessoda pilnīgu atcelšanu;

86.  atgādina savu nelokāmo pārliecību, ka nāvessods, kas ir tiesību uz personas neaizskaramību un cilvēka cieņas pārkāpums, nav savienojams ar starptautiskajās tiesībās paredzēto nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas sodīšanas aizliegumu, un aicina EĀDD un dalībvalstis oficiāli atzīt šo nesavienojamību un pieņemt atbilstošu ES politiku attiecībā uz nāvessodu; uzsver, ka attiecīgās ES vadlīnijas par nāvessodu un spīdzināšanu jāuzskata par transversālām;

ES rīcība pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem

87.  mudina PV/AP un EĀDD, ņemot vērā ziņojumus, kas nepārtraukti tiek saņemti par spīdzināšanas un vardarbības plašo izplatību pasaulē, pastiprināt ES centienus cīņā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem; atkārtoti pauž bažas, ka ES pasākumi šajā jomā joprojām ir ārkārtīgi nepietiekami un tā neizpilda saistības, ko ir uzņēmusies saskaņā ar ES vadlīnijām par spīdzināšanu; īpaši aicina nodrošināt lielāku ES atbalstu valstu un reģionālo spīdzināšanas novēršanas mehānismu izstrādei un stiprināšanai; pieņem zināšanai saistībā ar Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju iesniegto Komisijas 2014. gada 14. janvāra priekšlikumu regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai (COM(2014)0001);

88.  norāda, ka saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu 7. un 8. pantu sistemātiska vai liela mēroga spīdzināšana var tikt uzskatīta par kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci; uzsver, ka aizsardzības pienākuma princips starptautiskajai kopienai piešķir papildu atbildību, saistībā ar kuru tai ir jārīkojas;

89.  mudina EĀDD rūpīgi pievērsties ANO Komitejas pret spīdzināšanu un tās apakškomitejas, kas izveidota saskaņā ar Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu, un Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas secinājumiem par valstīm un regulāri paust šīs bažas politiskajos dialogos ar attiecīgajām valstīm, kā arī publiskajos paziņojumos; aicina EĀDD, sevišķi ES delegācijas, un dalībvalstis, jo īpaši to vēstniecības, arī izstrādāt efektīvāku plānu saistībā ar ES vadlīniju par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem īstenošanu; aicina Savienību un dalībvalstis pastiprināt tirdzniecības kontroli precēm, kuras var izmantot spīdzināšanas darbībām vai necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai, kā arī divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontroli;

90.  uzsver, ka mazaizsargātu grupu, piemēram, etnisko, lingvistisko un reliģisko minoritāšu, locekļi biežāk tiek pakļauti spīdzināšanai vai dažādiem ļaunprātīgas izturēšanās veidiem, atrodoties apcietinājumā, tādēļ tām jāpievērš īpaša uzmanība;

91.  nosoda Eiropas uzņēmumu veikto preču un ieroču eksportu, ko var izmantot spīdzināšanas vai citos sodīšanas vai nežēlīgas, necilvēcīgas, vai pazemojošas izturēšanās nolūkos, tostarp protestu apspiešanas ietvaros; šajā sakarā atbalsta Regulas (EK) Nr. 1236/2005 pārskatīšanas procesu;

92.  atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi piemērot efektīvus eksporta kontroles mehānismus atsevišķām zālēm, ko var izmantot nāvessoda izpildei, un iekārtām, ko var izmantot spīdzināšanai; aicina Komisiju novērst arī citus trūkumus regulā, ieviešot īpašas izmantošanas visaptverošo klauzulu, kas aizliegtu jebkuru tādu zāļu eksportu, ko var izmantot spīdzināšanai vai nāvessoda izpildei;

93.  mudina Savienību un dalībvalstis veikt 2006. gada 20. decembra Starptautiskās konvencijas par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu ratifikāciju visās trešās valstīs;

Cilvēktiesības ES tirdzniecības nolīgumos un citos starptautiskos nolīgumos

94.  prasa ES nodrošināt, ka tirdzniecības nolīgumi, kas noslēgti ar trešām valstīm, veicina attiecīgo valstu ekonomisko un sociālo attīstību un nodrošina to dabas resursu, jo īpaši zemes un ūdens, labu pārvaldību; atkārto aicinājumu ES starptautiskajos nolīgumos, tostarp tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, kas jau ir noslēgti vai tiks noslēgti ar trešām valstīm, regulāri iekļaut saistošas, piemērojamas un neapspriežamas cilvēktiesību klauzulas un prasa efektīvi uzraudzīt šo klauzulu piemērošanu, kā arī prasa vairāk apspriesties ar Parlamentu agrīnos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu sarunu posmos, efektīvi uzraudzīt cilvēktiesību klauzulu piemērošanu un ziņot attiecīgajai Parlamenta komitejai par nolīgumu cilvēktiesību aspektiem;

95.  norāda, ka tirdzniecības politika veicina ES vispārējo mērķu sasniegšanu un ka saskaņā ar LESD 207. pantu ES tirdzniecības politika ir jāīsteno, „ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus”; turklāt norāda, ka saskaņā ar LES 3. panta prasību Savienība „veicina mieru, drošību, ilgtspējīgu Zemes attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus“;

96.  aicina Komisiju savas turpmākās tirdzniecības stratēģijas izstrādē ņemt vērā tirdzniecības un starptautisko nolīgumu būtisko nozīmi cilvēktiesību veicināšanā starptautiskā mērogā;

97.  uzsver, ka cilvēktiesību jomā ir nepieciešams turpināt daudzpusējo sadarbību un cilvēktiesību dialogu, jo īpaši starp Eiropas Savienību, Pasaules Tirdzniecības organizāciju un ANO, lai nodrošinātu daudzpusēju tirdzniecības satvaru, kas veicina cilvēktiesību ievērošanu;

98.  norāda, ka VPS ir izstrādāta tā, lai nodrošinātu starptautisko cilvēktiesību konvenciju un darba pamatstandartu ievērošanu valstīs, kuras šo sistēmu izmanto, un ka ir paredzēta īpaša papildu tarifa preferenču sistēma, lai veicinātu efektīvu starptautisko cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības pamatkonvenciju ratifikāciju un efektīvu īstenošanu; atgādina, ka nosacījumu neievērošanas gadījumā tirdzniecības režīms var tikt apturēts; atgādina, ka ir svarīgi regulāri starptautisko konvenciju īstenošanas uzraudzība un novērtēšana valstīs, kuras izmanto VPS+;

99.  atzinīgi vērtē pārskatītās VPS sistēmas stāšanos spēkā 2014. gada 1. janvārī; norāda, ka VPS+ ir saglabāta vispārējo preferenču sistēmā un ka tā liek valstīm, kuras vēlas izmantot VPS+ sistēmu, cieši un pilnībā sadarboties ar starptautiskajām organizācijām attiecībā uz starptautisko konvenciju ievērošanu cilvēktiesību un darba ņēmēju tiesību jomā;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

100.  pauž nožēlu, ka pasaulē vēl arvien nepilnīgi tiek īstenota visaptveroša pieeja attiecībā uz to, kā uzņēmumi ievēro cilvēktiesību standartus, un tas ļauj atsevišķām valstīm un uzņēmumiem apiet šos noteikumus; tādēļ uzsver nepieciešamību pieņemt noteikumus par uzņēmumu sociālo atbildību; stingri atbalsta ANO pamatprincipu īstenošanu uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; jo īpaši aicina Komisiju izstrādāt efektīvus pasākumus, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas programmu „Aizsargāt, ievērot un labot”, ko iesniedzis ANO īpašais pārstāvis uzņēmējdarbības un cilvēktiesību lietās John Ruggie; atgādina, ka ir svarīgi veicināt uzņēmumu sociālo atbildību, arī veicot uzņēmējdarbību ārpus ES, un nodrošināt tās ievērošanu visā piegādes ķēdē, jo īpaši attiecībā uz nelikumīgu koksnes tirdzniecību, savvaļas sugu tirgošanu un konfliktu zonās iegūto izrakteņu tirdzniecību; pauž pārliecību, ka Eiropas uzņēmumiem, to meitasuzņēmumiem un apakšuzņēmējiem vajadzētu būt izšķirošai nozīmei starptautisko uzņēmējdarbības un cilvēktiesību standartu veicināšanā un izplatīšanā visā pasaulē;

101.  prasa Komisijai un EĀDD mudināt ES delegācijas visā pasaulē sadarboties ar ES uzņēmumiem, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, un nodrošināt, ka „uzņēmējdarbība un cilvēktiesības” kā viens no svarīgākajiem punktiem tiek ietvertas vietējos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saistībā ar EIDHR; prasa dalībvalstīm gādāt par to, lai uzņēmumi, kuriem ir piemērojami attiecīgās valsts tiesību akti, neizvairītos no cilvēktiesību ievērošanas un sociālo, sanitāro un vides standartu izpildes, kas tiem ir jāievēro, uzsākot vai veicot uzņēmējdarbību trešās valstīs;

102.  vērš uzmanību uz ES stratēģiju par uzņēmumu sociālo atbildību 2011.–2014. gadam, kurā dalībvalstis tika aicinātas izstrādāt valstu plānus par ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu; atkārtoti aicina Komisiju regulāri ziņot par ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu dalībvalstīs, tostarp arī par valstu rīcības plāniem; pauž nožēlu par to, ka Komisija līdz šim nav īstenojusi turpmākus pasākumus attiecībā uz Parlamenta pieprasījumu ierosināt tiesību aktu, kas ES uzņēmumiem liktu nodrošināt, ka ar to darījumiem netiek atbalstīti konfliktu vai smagu cilvēktiesību pārkāpumu vaininieki;

103.  atkārtoti apliecina, ka Eiropas uzņēmumiem ir jāveic pienācīgas pārbaudes, lai to darbībā pietiekamā līmenī nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu neatkarīgi no darbības vietas; uzsver, cik svarīga nozīme ir jēgpilniem ziņojumiem par cilvēktiesībām un Eiropas finanšu iestāžu atbalstīto projektu ietekmi uz sabiedrību un vidi; uzsver, ka šīm iestādēm ir jānodrošina savu pasākumu atbilstība LES 21. pantam, kas cita starpā paredz pienākumu ievērot cilvēktiesības;

104.  atzīmē, ka uzņēmumiem to nevajadzētu uzskatīt par problēmu, bet gan par iespēju radīt jaunu uzņēmējdarbības potenciālu reģionos, kuriem visvairāk nepieciešami ilgtspējīgi un atbildīgi ieguldījumi, gan arī par līdzekli, kā veicināt cilvēktiesību ievērošanu jaunattīstības valstīs;

105.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai uzņēmumi, kas pieder trešo valstu pilsoņiem vai trešām valstīm un veic uzņēmējdarbību dalībvalstīs, neatbalstītu tos, kas vainojami konfliktu izraisīšanā vai smagos cilvēktiesību pārkāpumos, tostarp moderno verdzības formu pārkāpumos, piemēram, cilvēku tirdzniecībā un to nodarbināšanā nepieņemamos apstākļos;

106.  aicina Komisiju un EĀDD īstenot stingras iniciatīvas, lai uzlabotu tādu personu piekļuvi tiesiskumam, kuras ir cietušas cilvēktiesību pārkāpumos saistībā ar uzņēmumu darbībām ārpus ES; uzsver nepieciešamību ieviest efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus to uzņēmumu sodīšanai, kuri vainojami cilvēktiesību pārkāpumos, un nodrošināt kompensācijas šādos pārkāpumos cietušajiem;

107.  prasa ES iesaistīties jaunajās debatēs par juridiski saistošu starptautisku instrumentu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām ANO sistēmā;

108.  atgādina par četriem vispārējiem darba pamatstandartiem, kas ir nostiprināti Starptautiskās Darba organizācijas instrumentos, proti, biedrošanās brīvību un tiesības slēgt koplīgumus; jebkāda veida piespiedu darba, ekspluatācijas un verdzības likvidāciju; bērnu darba aizliegšanu; diskriminācijas novēršanu nodarbinātības jomā;

109.  jo īpaši atgādina tūlītējo nepieciešamību ievērot biedrošanās brīvību un cīnīties pret jebkādām represijām šajā jomā, tostarp pret apvienību biedru nogalināšanu;

110.  ar lielām bažām atzīmē SDO ziņas, ka aptuveni 21 miljons pieaugušo un bērnu pasaulē atrodas faktiskā verdzības stāvoklī; uzsver nepieciešamību attiecībā uz cilvēktiesībām izmantot visaptverošu un vienotu pieeju, turklāt uzsverot gan pilsoniskās un politiskās, gan ekonomiskās, sociālās, kultūras un vides tiesības, kā arī stingri apņemoties tās nodrošināt, jo bez šīm tiesībām nav iespējama attīstība; uzsver nepieciešamību cīnīties pret nabadzības pamatiemesliem; uzsver pienākumu ievērot starptautiskos darba standartus, pildot SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmu; pauž viedokli, ka sociālajiem jautājumiem jāieņem svarīgāka vieta ES ārējās attiecībās; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka ES nav standarta veida, kā visos ārējās tirdzniecības nolīgumos iekļaut t. s. sociālo klauzulu; tādēļ mudina ES visos ārējās tirdzniecības nolīgumos iekļaut sadaļu par attīstību un sociālo klauzulu, kas atspoguļotu SDO darba pamatstandartus;

111.  norāda, ka arvien nelabvēlīgākā drošības situācija pasaulē un finanšu krīzes pastiprināšanās kopš 2008. gada sabrukuma ir izraisījušas bērnu darba apjoma pieaugumu pasaules nabadzīgākajās valstīs, un tas var radīt juridiskas un reputācijas sekas uzņēmumiem, kas iegādājas preces no jaunattīstības valstīm; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci /Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD arī turpmāk veicināt starptautisko programmu bērnu darba izskaušanai, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kur nepieņemami liels skaits bērnu ir spiesti strādāt, lai papildinātu ģimenes ienākumus;

ES rīcība, lai nodrošinātu tiesības uz vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē un ierobežotu novērošanas tehnoloģiju ietekmi uz cilvēktiesībām

112.  atzīst, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģiju straujā attīstība visā pasaulē ir pārveidojusi vidi, kurā izmanto vārda un informācijas piekļuves brīvību, tādējādi radot gan būtiskas priekšrocības, gan nopietnas bažas; šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka Padome 2014. gada maijā pieņēma mērķtiecīgas ES pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē;

113.  atkārtoti uzsver, ka vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība, neatkarība un plurālisms ir ilgtspējīgas demokrātijas būtiski elementi, kas nodrošina maksimāli lielu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un nostiprina pilsoņu tiesības un tādēļ ir neatsverami sabiedriskās dzīves pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšanā;

114.  prasa sniegt lielāku atbalstu plašsaziņas līdzekļu brīvības veicināšanai, neatkarīgo žurnālistu un blogeru aizsardzībai, digitālās plaisas likvidēšanai un tam, lai sekmētu neierobežotu piekļuvi informācijai un saziņai un necenzētu piekļuvi internetam (digitālā brīvība);

115.  prasa ES un dalībvalstīm labāk uzraudzīt un nepārprotami un nekavējoties nosodīt jebkādus vārda brīvības ierobežojumus, tostarp normatīvo aktus par krimināli sodāmu goda aizskaršanu un citu ierobežojošu tiesību aktu agresīvu izmantošanu, ierobežojošu kritēriju vai apgrūtinošu procedūru noteikšanu personām, kas vēlas reģistrēties kā žurnālisti vai kā jebkuri citi ar plašsaziņas līdzekļiem saistītas profesijas pārstāvji vai dibināt izdevniecību, un uzņemties nepārprotamas iniciatīvas, lai veicinātu labāku piekļuvi informācijai, kas ir visas sabiedrības interesēs;

116.  nosoda visus digitālās saziņas ierobežojumus, tostarp tīmekļa vietņu slēgšanu un individuālo kontu bloķēšanu, jo īpaši, ja tie ir vērsti pret pilsonisko sabiedrību, pilsonisko brīvību aktīvistiem un brīviem plašsaziņas līdzekļiem;

117.  pauž bažas par uzraudzības, novērošanas, cenzēšanas un filtrēšanas tehnoloģiju izplatīšanu un izplatīšanos, kas aizvien vairāk apdraud cilvēktiesību un demokrātijas aktīvistus autokrātiskās valstīs, kā arī rada bažas par privātuma tiesībām demokrātiskās valstīs, pat ja tās izmanto tādiem likumīgiem mērķiem kā terorisma novēršana, valsts drošība un tiesībaizsardzība;

118.  atzīst, ka Eiropā ir nozīmīgi tādu noklausīšanās un novērošanas tehnoloģiju ražotāji, ko var izmantot cilvēktiesību pārkāpumu īstenošanai un uzbrukumiem Eiropas digitālajai infrastruktūrai; aicina Komisiju pārskatīt Eiropas eksporta kontroles sistēmu, lai nepieļautu bīstamu tehnoloģiju nonākšanu to cilvēku rokās, kuri tās izmanto nelikumīgiem mērķiem;

119.  atzinīgi vērtē Komisijas 2013. gada jūnijā publicētos norādījumus IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju) nozarei par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu; tomēr joprojām pauž bažas par tādu produktu un pakalpojumu tirdzniecību, kas paredzēti interneta piekļuves liegšanai vai masveida novērošanai un interneta plūsmas un mobilās saziņas uzraudzīšanai, meklēšanas rezultātu filtrēšanai vai privāto sarunu uzzināšanai; vērš uzmanību uz Komisijas 2014. gada 24. aprīļa paziņojumu „Eksporta kontroles politikas pārskatīšana — drošības un konkurētspējas nodrošināšana mainīgā pasaulē” (COM(2014)0244), kurā cita starpā atzītas problēmas cilvēktiesību jomā, kas konstatētas, eksportējot atsevišķas IKT; tādēļ aicina Komisiju apsvērt risinājumus, kā uzlabot šo situāciju, un vajadzības gadījumā pieņemt atjauninātas pamatnostādnes eksporta kontroles jomā;

120.  aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt iniciatīvas, kas saistītas ar digitālās drošības tehnoloģiju izstrādi un izplatīšanu, lai palielinātu cilvēktiesību aizstāvju iespējas, piedāvājot drošus apkopošanas, kodēšanas un glabāšanas mehānismus, lai izvairītos no represīvu valdību uzraudzības;

ES atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai un pulcēšanās un biedrošanās brīvībai

121.  pauž nopietnas bažas par to, ka daudzās pasaules valstīs sarūk iespējas īstenot likumīgas pilsoniskās sabiedrības darbības; uzskata, ka brīva pilsoniskā sabiedrība ir viens no pamatnoteikumiem, lai aizsargātu un atbalstītu cilvēktiesības un demokrātiskās vērtības visās sabiedrībās; šajā saistībā atzinīgi vērtē visas ES programmas, kas vērstas uz trešo valstu jauno speciālistu apmācību un studentu apmaiņas programmu vienkāršošanu trešo valstu pilsoņiem, jo viņi veicina jaunatnes aktīvu līdzdalību demokrātijas veidošanā un sniedz efektīvu ieguldījumu pilsoniskās sabiedrības attīstībā;

122.  prasa ES un tās dalībvalstis palielināt uzraudzību attiecībā uz visiem pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumiem, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizāciju aizliegumiem, neslavas celšanas krimināllikumu un citu ierobežojošu tiesību aktu agresīvu izmantošanu, pārmērīgām reģistrēšanās un ziņošanas prasībām, pārlieku ierobežojošiem noteikumiem par ārvalstu finansējumu un aizliegumiem NVO iesaistīties politiskās darbībās vai sazināties ar ārvalstniekiem, un skaidri un nekavējoties nosodīt šādus ierobežojumus;

123.  prasa ES un tās dalībvalstis izvirzīt pulcēšanās un biedrošanās brīvības pārkāpumu gadījumus apspriešanai visos politiskā dialoga līmeņos, tostarp augstākajā līmenī, ja citas dialoga formas, tostarp cilvēktiesību dialogs, nav sniegušas konkrētus uzlabojumus attiecīgajā valstī; mudina ES un tās dalībvalstis izmantot šos dialogus, lai izvirzītu apspriešanai atsevišķus satraucošus gadījumus, jo īpaši visu to personu gadījumus, kas apcietinātas tikai par to, ka izmantoja miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību;

124.  mudina ES delegāciju un dalībvalstu vēstniecību pārstāvjus uzraudzīt cilvēktiesību aizstāvju un visu to personu tiesas prāvas, kuri ir aizturēti tikai tādēļ, ka vēlējās izmantot savas miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesības, un attiecīgos gadījumos paust publisku nosodījumu par tiesību uz taisnīgu tiesu neievērošanu;

125.  prasa ES noteikt pulcēšanās un biedrošanās brīvības ievērošanu un veicināšanu par galveno prioritāti nākamajā ES Rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju un šajā jomā paredzēt konkrētus pasākumus, jo pulcēšanās un biedrošanās brīvība ir būtiski svarīgi demokrātijas un atvērtas sabiedrības elementi;

126.  atkārtoti pauž atbalstu tam, ka lielākā daļa EIDHR finansējuma tiek piešķirta, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un pilsoniskās sabiedrības darbības visā pasaulē, un arī pauž atbalstu juridiskās aizstāvības fondu izveidei, lai nodrošinātu kriminālvajātiem žurnālistiem un aktīvistiem piekļuvi advokātiem un taisnīgai tiesai;

127.  uzsver, ka cilvēktiesību uzraudzībā un izpratnes veicināšanā, kā arī no pārkāpumiem cietušo personu tiesiskās aizsardzības nodrošināšanā valstu līmenī svarīga nozīme ir valstu cilvēktiesību iestādēm (NHRI); prasa ES izstrādāt politiku NHRI atbalstam saskaņā ar Parīzes principiem un noteikt to par prioritāti ārējās palīdzības jomā, jo īpaši Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros;

Domu, pārliecības un reliģijas vai ticības brīvība

128.  nosoda jebkādu vardarbību un diskrimināciju ideoloģijas, reliģijas vai ticības dēļ, kā tas paredzēts LESD 10. pantā; pauž nopietnas bažas par joprojām saņemtajiem ziņojumiem par vardarbību un diskrimināciju pret reliģiskām minoritātēm visā pasaulē, tostarp Tuvo Austrumu reģionā; uzsver, ka tiesības uz domu, pārliecības, reliģijas vai ticības brīvību ir viena no galvenajām cilvēktiesībām, kas ir savstarpēji saistīta ar citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, un tās ietver tiesības ticēt vai neticēt, tiesības paust vai nepaust reliģiju vai ticību, kā arī tiesības pieņemt, mainīt un pamest ticību vai atgriezties pie tās pēc paša izvēles, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantā;

129.  prasa ES un dalībvalstis nodrošināt, lai visā pasaulē tiktu ievērotas reliģisko minoritāšu tiesības, jo īpaši Tuvajos Austrumos, kur ISIS un citas teroristisko kaujinieku grupas vajā kristiešus, tostarp katoļus, Armēņu apustuliskās baznīcas locekļus, koptus un jazīdus, kā arī musulmaņu minoritātes;

130.  stingri nosoda uzbrukumus kristiešiem vairākās pasaules valstīs un pauž solidaritāti ar cietušo ģimenēm; pauž nopietnas bažas par aizvien biežākiem apspiešanas, diskriminācijas, neiecietības un vardarbības gadījumiem pret kristiešu kopienām, jo īpaši Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos; aicina valstu valdības saukt pie atbildības visus, kas ir vainojami šajos nodarījumos; pauž nopietnas bažas par kristiešu pašreizējo stāvokli Ziemeļkorejā, Somālijā, Sīrijā, Irākā, Afganistānā, Saūda Arābijā, Pakistānā, Uzbekistānā, Jemenā, Nigērijā un daudzās citās valstīs, kurās kristieši dzīvo bailēs tikt nogalināti, spīdzināti, izvaroti un nolaupīti un piedzīvo savu baznīcu sabojāšanu vai sagraušanu;

131.  pauž nopietnas bažas par rohingu musulmaņu minoritātes pārstāvju vajāšanu Birmā/Mjanmā, kuriem tiek liegta Birmas pilsonība un kuri sistemātiski saskaras ar cilvēktiesību pārkāpumiem un vajāšanu; atgādina par 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par rohingu musulmaņu stāvokli(24);

132.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. pārskata gadā tika pieņemtas ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, un aicina ES iestādes un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību šo pamatnostādņu īstenošanai gan starptautiskos, gan reģionālos forumos, kā arī divpusējās attiecībās ar trešām valstīm, īpašu uzmanību veltot to cilvēku neaizsargātajam stāvoklim, kuri atteikušies no savas reliģiskās piederības; atzinīgi vērtē jaunās PV/AP apgalvojumu, ka reliģijas vai ticības brīvība ir viena no cilvēktiesību prioritātēm; mudina PV/AP un EĀDD uzsākt pastāvīgu dialogu ar NVO, reliģiskajām vai ticības grupām un reliģiskajiem līderiem;

133.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību veicināt starptautiskos un reģionālos forumos, tostarp ANO, EDSO, Eiropas Padomē un citos reģionālajos mehānismos; mudina ES arī turpmāk ANO Ģenerālajā asamblejā iesniegt ikgadējo rezolūciju par reliģijas vai ticības brīvību un atbalstīt ANO īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos pilnvaras;

Sieviešu un meiteņu tiesības

134.  atzinīgi vērtē ES atbalstu ANO rezolūcijām par dzimumu jautājumiem, it sevišķi par vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu, par diskrimināciju pret sievietēm un par vārda un uzskatu brīvības nozīmi iespēju nodrošināšanā sievietēm un atbalstu ANO paziņojumiem par agrām laulībām pret savu gribu, un par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

135.  prasa ES aktīvi piedalīties Sieviešu statusa komisijas 59. sesijā un turpināt cīņu pret visiem centieniem iedragāt ANO Pekinas Rīcības platformu, tostarp saistībā ar piekļuvi izglītībai un veselībai, kas ir pamata cilvēktiesības, un seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām;

136.  pauž nožēlu par to ka sieviešu un meiteņu ķermenis, īpaši saistībā ar viņu seksuālo un reproduktīvo veselību un seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, turpina atrasties ideoloģisku cīņu krustpunktā, un aicina ES un tās dalībvalstis atzīt, ka sievietēm un meitenēm ir neatsavināmas tiesības uz sava ķermeņa neaizskaramību un tiesības pieņemt patstāvīgi lēmumus, kas skar cita starpā tiesības uz brīvprātīgas ģimenes plānošanas un legālu abortu pieejamību, un tiesības netikt pakļautām vardarbībai, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, laulībai bērna vecumā, agrīnai laulībai un piespiedu laulībai un izvarošanai laulībā;

137.  atkārtoti nosoda visu veidu pāridarījumus un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, jo īpaši seksuālas vardarbības kā kara ieroča izmantošanu un vardarbību ģimenē; attiecīgi aicina visas Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīt un ratificēt Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu; prasa ES īstenot pasākumus, lai pievienotos šai konvencijai un nodrošinātu saskaņotību starp ES iekšpolitiku un ārpolitiku attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

138.  pauž nopietnas bažas par to, ka valdības ignorē necilvēcīgos sieviešu seksuālās izmantošanas gadījumus laikā, kad viena no katrām trim sievietēm visā pasaulē vismaz reizi savā dzīvē cietīs no vardarbīgas izturēšanās; mudina EĀDD turpmāk izstrādāt paraugprakses piemērus izvarošanas un pret sievietēm vērstas seksuālās vardarbības apkarošanai trešās valstīs, lai novērstu šīs problēmas galvenos cēloņus;

139.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai iestādes apņemas izstrādāt izglītošanas kampaņas, kas orientētas uz vīriešiem, īpaši jaunākajām paaudzēm, un kuru mērķis ir novērst un pamazām izskaust jebkāda veida ar dzimumu saistītu vardarbību; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai veselības darbinieki, policisti, prokurori un tiesneši gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs būtu pienācīgi apmācīti, kā palīdzēt no vardarbības cietušajiem un kā sniegt viņiem atbalstu;

140.  uzsver, ka ar dzimumu saistīta vardarbība, tostarp kaitīgas paražas vai tradīcijas, ir pamattiesību pārkāpums, jo īpaši cilvēka cieņas aizskaršana, tiesību uz dzīvību un tiesību uz personas neaizskaramību pārkāpums;

141.  norāda, ka Stambulas Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ir nozīmīgs un saistošs starptautisks instruments, tādēļ ja vairāk valstu pievienosies šai konvencijai, ievērojami uzlabosies integrētas politikas veidošana cietušo aizsardzībai un iespēju nodrošināšanai, kā arī starptautiskā sadarbība šajā jomā;

142.  aicina Padomi ietvert jautājumu par abortiem, ko veic gaidāmā bērna dzimuma dēļ, ES pamatnostādnēs par vardarbību pret sievietēm un meitenēm; mudina Komisiju un Padomi izstrādāt datu apkopošanas metodes un rādītājus par šiem aspektiem un mudina EĀDD šo jautājumu ietvert valstu cilvēktiesību stratēģiju izstrādē un īstenošanā;

143.  uzsver informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņu nozīmīgumu kopienās, kurās notiek sieviešu dzimumorgānu kropļošana, jaunu meiteņu seksuāla izmantošana, agrīnas un piespiedu laulības, feminicīds un citi ar dzimumu saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī to, ka šo kampaņu sagatavošanā un īstenošanā ir svarīgi iesaistīt cilvēktiesību aizstāvjus, kas jau cīnās par šādas prakses izbeigšanu; atgādina, ka bērnu laulība, agrīna un piespiedu laulība un likumā noteiktā minimālā laulības vecuma neievērošana ir ne tikai bērnu tiesību pārkāpums, bet arī šķērslis pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm;

144.  stingri nosoda to, ka seksuāla vardarbība pret sievietēm un meitenēm tiek izmantota kā karadarbības taktika, tostarp stingri nosoda tādus noziegumus kā masveida izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, dažāda veida dzimumnosacīta vajāšana, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošana, cilvēku tirdzniecība, sekstūrisms, agrīna un piespiedu laulība, ģimenes goda aizstāvēšanas slepkavības un visi pārējie līdzvērtīgi smagie seksuālās vardarbības veidi; šajā saistībā joprojām pauž īpašas bažas par situāciju, piemēram, Āfrikas Lielo ezeru reģionā un Sīrijā; pauž atbalstu darbam, ko veic UN Women, ANO īpašā referente jautājumos par vardarbību pret sievietēm, tās iemesliem un sekām, un ANO īpašā pārstāve ar konfliktiem saistītas seksuālās vardarbības jautājumā; atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada Saharova balva tika piešķirta Dr. Denis Mukwege par viņa ievērojamo cīņu par to meiteņu un sieviešu aizsardzību, kuras bruņoto konfliktu laikā kļuvušas par seksuālās vardarbības upuriem;

145.  vērš uzmanību uz to, ka ar dzimumu saistīti noziegumi un seksuālas vardarbības noziegumi Romas Statūtos ir klasificēti kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci vai darbības, kas tiek uzskatītas par genocīdu vai spīdzināšanu; šajā saistība atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemto Rezolūciju Nr. 2106 par seksuālas vardarbības novēršanu konflikta situācijā, kurā atkārtoti apliecināts, ka Starptautiskajai Krimināltiesai ir svarīga nozīme cīņā pret nesodāmību par seksuāliem noziegumiem un noziegumiem, kuri saistīti ar dzimumu; prasa ES atbalstīt šo principu pilnīgu īstenošanu;

146.  atgādina arī par ES apņemšanos cilvēktiesības un dzimumu aspektus integrēt kopējās drošības un aizsardzības politikas misijās saskaņā ar nozīmīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām Nr. 1325 un 1820 par sievietēm, mieru un drošību; šajā saistībā atkārto savu prasību ES un dalībvalstīm ilgtspējīgas samierināšanas veidošanas procesā atbalstīt sieviešu regulāru līdzdalību, jo tas ir ļoti svarīgs miera procesu komponents, un atzīt nepieciešamību integrēt dzimuma aspektus konfliktu novēršanā, miera uzturēšanas operācijās, humānajā palīdzībā un konflikta radīto seku likvidēšanā un pārejas procesā uz demokrātiju;

147.  uzskata, ka sieviešu nepietiekama pārstāvība politiskās lēmējorganizācijās ir pamattiesību un demokrātijas jautājums, kas ir pamatā valdību spējai pilnībā veltīt uzmanību demokrātijas veidošanas un uzturēšanas procesiem; atzinīgi vērtē paritātes sistēmu un dzimumu kvotu noteikšanu tiesību aktos un prasa pēc iespējas drīz uzsākt attiecīgu likumdošanas procesu;

148.  prasa ES un tās dalībvalstis atbalstīt sieviešu pilnvērtīgu dalību politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanā, jo īpaši miera veidošanas procesos, pārejā uz demokrātiju un konfliktu risināšanā; mudina dalībvalstis, Komisiju un EĀDD pievērsties attīstības valstu sieviešu politiskai un ekonomiskai emancipēšanai, palielinot viņu līdzdalību uzņēmumos un iesaistīšanos reģionālo un vietējo attīstības projektu īstenošanā;

149.  uzsver, ka ir nepieciešams panākt, lai sievietes Eiropā un visā pasaulē būtu tiesīgas brīvi un līdzvērtīgi vīriešiem veikt individuālu izvēli bez ideoloģiska, politiska vai reliģiska spiediena;

Cilvēktiesības un korupcija

150.  atgādina, ka korupcija ir cilvēktiesību pārkāpums un ka ES kompetencē ir pienākums parakstīt ANO Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC);

151.  pauž nožēlu, ka līdz šim nav veikti nekādi turpmāki pasākumi saistībā ar Parlamenta prasību PV/AP, proti, iesniegt ES rīcības plānu pret korupciju, lai efektīvi uzraudzītu UNCAC ieteikumu izpildi, tostarp iesaistīto valstu pienākumu publicēt un izplatīt informāciju par korupciju, izveidot kanālus pārkāpumu paziņošanai un izstrādāt pienācīgu tiesisko regulējumu liecinieku aizsardzībai un pilsoniskās sabiedrības darbībām šajā jomā;

152.  mudina Eiropolu izstrādāt vairāk stratēģisko un darbības partnerību ar trešām valstīm, lai efektīvāk cīnītos pret korupciju un organizēto noziedzību;

153.  aicina Komisiju izstrādāt inovatīvus finanšu mehānismus, lai īstenotu fiskālās reformas un nostiprinātu cīņu pret korupciju, nelikumīgām finanšu plūsmām un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; šajā saistībā mudina apsvērt publiskā un privātā sektora partnerības, dotāciju un aizdevumu kombinēšanu un palīdzības sniegšanu jaunattīstības valstīm, lai tās varētu labāk mobilizēt vietējos resursus; norāda, ka ir jāievieš starptautisku finanšu darījumu nodoklis, kas varētu būt papildu finansējuma avots attīstībai, un atgādina dalībvalstīm, ka tās jau ir piekritušas ieviest finanšu darījumu nodokli savās valstīs un apņēmušās daļu no gūtajiem līdzekļiem atlikt, lai finansētu vispārējas sabiedriskas vērtības, tostarp attīstību;

154.  atzīmē, ka trešās valstīs ar vāju pārvaldību un lielām atbalsta plūsmām ir arī augstāks korupcijas līmenis, un tāpēc attīstības palīdzības īstie mērķi netiek sasniegti, kā arī tiek vājināta cilvēktiesību attīstība; aicina EĀDD atbalstīt attīstības programmas, kurās humānā palīdzība ir saistīta ar pārredzamības nodrošināšanu, lai tādējādi uzlabotu cilvēktiesību stāvokli trešās valstīs;

155.  atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstīm atbalstīt ANO īpašā referenta finanšu noziegumu, korupcijas un cilvēktiesību jautājumos amata izveidi;

Cilvēku tirdzniecība

156.  nosoda cilvēku tirdzniecības nelikumīgo darbību, cilvēku tirdzniecības ar mērķi iegūt orgānus un jebkāda cita veida ekspluatējošu darbību, kas saistīta ar cilvēka tiesību uz fizisko neaizskaramību pārkāpumiem un vardarbības īstenošanu; uzsver nepieciešamību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību, kam par upuri galvenokārt kļūst sievietes, kuras tiek izmantotas seksuāliem mērķiem;

157.  prasa ES noteikt cīņu pret cilvēku tirdzniecību par prioritāti gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, īpašu uzmanību pievēršot cietušo aizsardzībai; prasa pastiprināt un regulāri pārskatīt ES centienus šajā jomā; uzsver nepieciešamību palielināt sadarbību ar trešām valstīm, lai apmainītos ar labu praksi un sagrautu starptautiskos cilvēku tirdzniecības tīklus, kuri jaunu upuru atrašanai mēdz izmantot arī internetu; atkārtoti pauž nepieciešamību visām ES dalībvalstīm īstenot ES Direktīvu 2011/36/ES un 2012.–2016. gadam paredzēto stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai;

Diskriminācija kastas dēļ

158.  nosoda nepārtrauktos cilvēktiesību pārkāpumus pret cilvēkiem, kas cieš no kastu hierarhijas un tiek diskriminēti kastas dēļ, tostarp nevienlīdzīgu izturēšanos un piekļuves liegšanu tiesu sistēmai un nodarbinātībai, pastāvīgu segregāciju un kastu dēļ radītus šķēršļus elementārām cilvēktiesībām un attīstībai; prasa ES pieņemt politiku, pamatojoties uz kuru tiktu īstenoti tieši pasākumi, lai izskaustu diskrimināciju kastas dēļ, un iekļaut politikas mērķus attiecībā uz diskrimināciju kastas dēļ jaunajā ES Rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju;

Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesības

159.  norāda, ka 78 valstīs homoseksuālisms joprojām tiek uzskatīts par kriminālnoziegumu, tostarp desmit valstīs par to ir paredzēts nāvessods (Saūda Arābijā, Nigērijā, Mauritānijā, Sudānā, Sjerraleonē, Jemenā, Afganistānā, Irānā, Maldīvijā un Brunejā), un ka 20 valstīs par kriminālnoziegumu joprojām tiek uzskatīta transdzimuma identitāte; asi nosoda diskriminējošu tiesību aktu skaita neseno pieaugumu un uzskata, ka vardarbīga prakse un darbības pret personām saistībā ar viņu seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti nevar nepalikt nesodīti; mudina cieši uzraudzīt situāciju Nigērijā, Ugandā, Malāvijā, Indijā un Krievijā, kur jaunpieņemti tiesību akti vai nesenās tiesiskās pārmaiņas nopietni apdraud seksuālo minoritāšu brīvību; atkārtoti pauž atbalstu ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos turpmākajam darbam, apkarojot šos diskriminējošos tiesību aktus un praksi, un kopumā atbalsta ANO darbu šajos jautājumos;

160.  atbalsta priekšlikumu EĀDD noteikt par prioritāriem šajā jomā īstenotos pasākumus un īpašu uzmanību pievērst gadījumiem, kuros LGBTI personām tiek piemērots nāvessods, un/vai pret tām tiek vērsta spīdzināšana vai ļaunprātīga izturēšanās, nosodot šādu praksi atbilstīgi ES pamatnostādnēm par nāvessodu un ES pamatnostādnēm par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem;

161.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gadā tika pieņemtas ES pamatnostādnes lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai; aicina EĀDD un Komisiju jautājumu par LGBTI tiesībām izvirzīt politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm un daudzpusējos forumos; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija un EĀDD turpinātu jautājumu par LGBTI tiesībām izvirzīt politiskajos un cilvēktiesību dialogos un lai EIDHR tiktu izmantots tādu organizāciju atbalstam, kas aizstāv LGBTI tiesības, nostiprinot to iespējas apstrīdēt homofobiskus un transfobiskus tiesību aktus un diskrimināciju pret LGBTI personām, kā arī vairojot plašākas sabiedrības informētību par diskrimināciju un vardarbību, ar ko saskaras personas ar citādu seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti, un nodrošinot ārkārtas palīdzības sniegšanu (no psiholoģiskas palīdzības līdz medicīniskai palīdzībai un no starpniecības līdz reintegrācijas palīdzībai) tiem, kuriem šāds atbalsts ir vajadzīgs;

162.  pieņem zināšanai tiesību aktus par viendzimuma laulībām vai viendzimuma reģistrētām partnattiecībām, kuri tiek pieņemti arvien vairākās pasaules valstīs, pašlaik 17 valstīs; mudina ES iestādes un dalībvalstis turpināt veicināt diskusijas par viendzimuma laulību vai viendzimuma reģistrētām partnerattiecībām, kas ir politisko, sociālo un pilsonisko tiesību, kā arī cilvēktiesību jautājums;

163.  aicina Komisiju un PVO dzimumidentitātes traucējumus svītrot no garīgo un uzvedības traucējumu saraksta; aicina Komisiju pastiprināt centienus izbeigt transpersonu dzimumidentitātes patoloģizēšanu; mudina dalībvalstis nodrošināt ātri izpildāmas, pieejamas un pārredzamas dzimumu atzīšanas procedūras, kurās tiktu ievērotas pašnoteikšanās tiesības;

164.  atzinīgi vērtē pieaugošo politisko atbalstu tam, lai aizliegtu sterilizāciju kā prasību likumīgai dzimuma atzīšanai, ko ir paudis ANO īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu, un atbalsta viedokli, ka šādas prasības būtu jāuzskata par tiesību uz fizisko neaizskaramību un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pārkāpumiem un jāapkaro;

165.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada oktobrī tika anulēts Moldovas likums, kas aizliedza „veicināt cita veida attiecības, izņemot attiecības, kas saistītas ar laulību vai ģimeni”, un aicina arī citas šā reģiona valstis sekot Moldovas piemēram;

Pie nacionālām minoritātēm piederošu personu tiesības

166.  uzsver, ka nacionālo minoritāšu kopienām ir īpašas vajadzības un tādēļ ir jāveicina pilnīga un efektīva nacionālo minoritāšu un sabiedrības vairākumu pārstāvošo personu vienlīdzība visās ekonomikas, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās;

Personu ar invaliditāti tiesības

167.  atzinīgi vērtē to, ka ir ratificēta ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām; atkārtoti norāda, ka ir svarīgi, lai to efektīvi īstenotu gan dalībvalstis, gan ES iestādes, un it sevišķi uzsver nepieciešamību reāli integrēt personu ar invaliditāti tiesības visās attiecīgajās ES politikas pamatnostādnēs, tostarp attīstības sadarbības jomā, un uzsver šī jautājuma normatīvo un horizontālo raksturu; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES rīkotos sadarbībā ar attiecīgajām starptautiskajām un reģionālajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību, jo īpaši ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, lai nodrošinātu, ka starptautiskajās attīstības programmās tiek ņemtas vērā personu ar invaliditāti piekļuves vajadzības;

168.  mudina PV/AP turpināt atbalstīt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) ratifikācijas un ieviešanas procesu valstīs, kuras to vēl nav izdarījušas;

169.  mudina EĀDD pievērst pastiprinātu uzmanību valstu novērojumiem un ieteikumiem, ko ir publicējusi Personu ar invaliditāti tiesību komiteja, kā arī valstu ziņojumiem, un regulāri iekļaut šīs problēmas apspriešanai politiskajos dialogos ar attiecīgajām valstīm un publiskos paziņojumos; aicina Komisiju sagatavot un izstrādāt ES pamatprincipus, lai veicinātu un aizsargātu visu personu ar invaliditāti cilvēktiesību ievērošanu, nodrošinot sistemātisku un saskaņotu politiku šajā jomā, tostarp tās dialogos un sarunās ar trešām valstīm;

170.  prasa Komisijai un EĀDD mudināt ES delegācijas visā pasaulē sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, lai veicinātu personu ar invaliditāti cilvēktiesību efektīvu ievērošanu;

Bērnu tiesības

171.  atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt vērienīgu un visaptverošu bērna tiesību stratēģijas un rīcības plāna priekšlikumu turpmākajiem pieciem gadiem, kā prasīts Parlamenta iepriekšminētajā 2014. gada 27. novembra rezolūcijā par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu;

172.  atzinīgi vērtē ES sadarbību ar UNICEF un citām bērnu tiesību aizstāvju organizācijām un NVO, kā rezultātā ir izstrādāts instrumentu kopums bērnu tiesību integrēšanai attīstības sadarbībā un atbalsta nodrošināšanā galvenajiem Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) un bērnu aizsardzības programmām, kas paredzētas bērnu tiesību nodrošināšanai, sevišķi krīzes situācijās; īpaši atzinīgi vērtē Bērna tiesību manifestu un mudina, lai lielāks skaits Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu deputātu parakstītu manifestu un kļūtu par „bērna tiesību dedzīgiem aizstāvjiem“; atzinīgi vērtē Eiropas Savienībai piešķirtās Nobela prēmijas naudas līdzekļu izmantošanu, lai palīdzētu bērniem konflikta situācijās; atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt psiholoģisku atbalstu bērniem, kuri ir tikuši pakļauti vardarbības izpausmēm vai cietuši karā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt izglītības pieejamību konfliktos cietušajiem bērniem; atzinīgi vērtē ES dalību 2013. gada oktobrī Brazīlijā rīkotajā trešajā Vispārējā konferencē par bērnu darbu un ES dalību sarunās par trīspusēju deklarāciju bērnu darba jautājumā;

173.  uzsver nepieciešamību apkarot jebkādu piespiedu bērnu darbu un bērnu ekspluatāciju; prasa uzlabot to spēkā esošo valsts un starptautisko tiesību aktu īstenošanu, kas veicina informētību par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu darba tirgū;

174.  aicina Komisiju un EĀDD turpināt rīkoties saistībā ar bērna tiesībām, īpašu uzmanību pievēršot vardarbībai pret bērniem, tostarp spīdzināšanai, jo nesen ir saņemti ziņojumi par bērnu spīdzināšanas un aizturēšanas gadījumiem; prasa īpašu uzmanību pievērst jautājumam par bērnu piespiedu darbu, bērnu nabadzību un bērnu nepietiekamu uzturu un šajā saistībā arī mērķim par vispārēju pamatizglītības iegūšanu, bērnu mirstības, bērnu laulības, bērniem kaitējošu rīcību ierobežošanu, bruņotos grupējumos uzņemtu bērnu atbruņošanu, rehabilitāciju un turpmāku reintegrāciju, kā arī cilvēktiesību dialogos ar attiecīgajām valstīm iekļaut jautājumu par bērnu izmantošanu burvestībās; uzsver, ka ir svarīgi ES ārpolitikā, attīstības sadarbībā un humānās palīdzības sniegšanā piešķirt prioritāti bērnu tiesībām, lai nodrošinātu atbilstīgu finansējumu un palielinātu bērnu aizsardzības līmeni ārkārtas situācijās; aicina PV/AP katru gadu ziņot Parlamentam par rezultātiem, kas gūti, īstenojot bērniem paredzētus ES ārējās darbības pasākumus; uzsver, ka bērniem un pusaudžiem būtu jādara tikai tāds darbs, kas nekaitē viņu veselībai, nekaitē viņu personības izaugsmei vai netraucē mācības; uzsver, ka ir svarīgi ES ārpolitikā bērnu tiesībām piešķirt prioritāti;

175.  norāda, ka ANO Konvencija par bērna tiesībām prasa īstenot likumdošanas, administratīvos, sociālos un izglītības pasākumus attiecībā uz bērnu darbu, atzīstot, ka šajā jomā ir jāievēro daudzdimensionāla pieeja; uzsver — lai efektīvi piemērotu tiesību aktus, tie ir jāapvieno ar politikas intervences pasākumiem, kas nodrošina alternatīvas iespējas izglītības un arodapmācības veidā, un sociālās aizsardzības pasākumiem, kas sniedz labumu bērniem un ģimenēm;

176.  prasa ES arī turpmāk veicināt tādu vidi, kas ļautu novērst un izskaust bērnu darbu, kā arī sociālo dialogu un saskaņotu valsts un privātā sektora darbību, kas būtu vērsta uz bērnu darba izskaušanu; uzsver, ka konfliktu skartajās un pēckonflikta valstīs ir jānodrošina atbalsts un jāattīsta vajadzīgā kapacitāte bērnu darba apkarošanai;

177.  atkārtoti norāda uz to, ka ir jāpastiprina centieni īstenot pārskatīto stratēģiju attiecībā uz ES pamatnostādnēm par bērniem un bruņotiem konfliktiem; šajā saistībā aicina labāk izmantot EIDHR līdzekļus, lai risinātu bērnu-kareivju jautājumu; mudina ES vēl palielināt sadarbību ar ANO īpašo pārstāvi jautājumos, kas skar bruņotos konfliktos cietušus bērnus, atbalstot ar tiem saistīto rīcības plānu izpildi un uzraudzības un ziņošanas mehānismus; prasa vispārēji ratificēt ANO Konvenciju par bērna tiesībām un it sevišķi tās trešo fakultatīvo protokolu, kas ļaus bērniem iesniegt sūdzības ANO Bērna tiesību komitejai; aicina Komisiju un PV/AP noskaidrot veidus, kā ES varētu vienpusēji pievienoties ANO Konvencijai par bērna tiesībām;

178.  norāda, ka nopietnas bažas rada slikts un nepietiekams uzturs bērniem jaunattīstības valstīs; šajā saistībā atzinīgi vērtē nesen Otrajā starptautiskajā konferencē par uzturu pieņemto rīcības sistēmu, kurā izvirzīts vispārējs mērķis par 40 % visā pasaulē samazināt to bērnu skaitu vecumā līdz pieciem gadiem, kuri sirgst ar augšanas traucējumiem;

179.  atkārtoti pauž, ka piekļuve izglītībai ir visu bērnu pamattiesības, kas atzītas ANO Konvencijas par bērna tiesībām 28. pantā; uzsver, ka visās Savienības un dalībvalstu veiktajās darbībās ir jāuzlabo bērnu piekļuve kvalitatīviem veselības aizsardzības pakalpojumiem un veselības aprūpei;

180.  pauž nožēlu par to, ka pasaulē joprojām ir valstis, kuras nevēlas parakstīt ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kurā sniegti detalizēti norādījumi par iekļaujošas sabiedrības izveidi, lai aizsargātu bērnus ar invaliditāti;

181.  prasa Savienību un dalībvalstis saskaņoti īstenot humānās palīdzības un attīstības politiku, lai cīnītos pret bērnu nepietiekamu uzturu;

Pirmiedzīvotāju tiesības

182.  ar bažām konstatē, ka diskriminācija it sevišķi draud pirmiedzīvotājiem un ka viņi ir īpaši neaizsargāti pret politiskām, ekonomiskām, vides un ar darbu saistītām pārmaiņām un traucējumiem; norāda, ka vairākums no viņiem dzīvo zem nabadzības sliekšņa un ka viņiem ir ierobežotas piekļuves iespējas pārstāvībai, politisko lēmumu pieņemšanai un tiesu sistēmai vai tādu nav vispār; pauž īpašas bažas par ziņojumiem attiecībā uz tādām plaši izplatītajām parādībām kā zemes sagrābšana, piespiedu pārvietošana un cilvēktiesību pārkāpumi bruņotu konfliktu laikā;

ES rīcība migrācijas un bēgļu jautājumā

183.  pauž stingru nosodījumu par ievērojamo jūrā bojāgājušo skaitu Vidusjūras reģionā, kas atbilstoši Starptautiskās Migrācijas organizācijas aplēsēm ziņojumā „Fatālie ceļojumi” 2013. gadā sasniedza 3 000, tādējādi pārvēršot šo jūru par nelegālajiem migrantiem nāvējošāko reģionu pasaulē; pauž ārkārtīgas bažas par ziņojumiem attiecībā uz migrantu un patvēruma meklētāju cilvēktiesību pārkāpumiem ceļā uz ES; prasa Savienībai un dalībvalstīm sadarboties ar ANO, reģionālajām iestādēm, valdībām un NVO, lai risinātu šīs problēmas; uzsver steidzamo vajadzību izstrādāt stingrāku, solidārāku un integrētāku Savienības politiku, lai risinātu samilzušos jautājumus attiecībā uz migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem, un to darīt atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā un cilvēka cieņas jēdzienam, un prasa ES visā Savienībā garantēt efektīvus vienotus standartus attiecībā uz uzņemšanas procedūrām, lai aizsargātu nepavadītus nepilngadīgos un visneaizsargātākās personas; aicina PV/AP, Migrācijas, iekšlietu un pilsonības komisāru un EĀDD palielināt sadarbību un vienlīdzīgu sloga dalīšanu starp dalībvalstīm, tostarp uzņemot un pārvietojot bēgļus un sniedzot ieguldījumu meklēšanas un glābšanas dienestu pakalpojumu nodrošināšanā, lai palīdzētu nelaimē nonākušiem migrantiem jūrā, kuri cenšas sasniegt ES krastus; šajā sakarībā atgādina par nepieciešamību Eiropas un starptautiskajos ūdeņos ievērot nerepatriēšanas principu, ko ir atbalstījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT); atgādina par Komisijas apņemšanos izstrādāt piemērotus likumīgas migrācijas kanālus; tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā ieviest nesen pieņemto ES kopējas patvēruma sistēmas tiesību aktu paketi un kopējos tiesību aktus migrācijas jomā un šajā nolūkā prasa īstenot Dublinas regulas 33. pantā paredzēto krīzes mehānismu, kurā ietilptu katrai dalībvalstij skaidri noteiktas minimālās saistības, lai ātri panāktu funkcionējošu krīzes mehānismu saistību pārdalīšanai ar mērķi mazināt spiedienu uz vissmagāk skartajām dalībvalstīm, kuru minimālā kvota viennozīmīgi ir pārsniegta; aicina dalībvalstis piedalīties pārvietošanas programmās un veicināt reģionālo aizsardzības programmu attīstību visvairāk skartajos reģionos; uzsver nepieciešamību cīnīties pret nelegālās imigrācijas pamatiemesliem; mudina EĀDD un dalībvalstis pievērst pastiprinātu uzmanību cilvēku tirdzniecības vai kontrabandas izcelsmes valstīm, tranzīta valstīm un galamērķa valstīm; aicina PV/AP un dalībvalstis vēl vairāk stiprināt Savienības ārējo dimensiju, cieši strādājot kopā ar izcelsmes un tranzīta valstīm, tostarp ES partnervalstīm, jo īpaši Vidusjūras reģionā, sistemātiski šos jautājumus iekļaujot politiskajos dialogos ar attiecīgajām valstīm un publiskos paziņojumos, kā arī veicinot maksimālu sadarbību ar šīm valstīm, lai izjauktu nelegālos migrantu ievešanas tīklus un apkarotu mafijas grupējumus, kas gūst ienākumus no cilvēku tirdzniecības un cilvēku kontrabandas;

184.  uzskata, ka īpaši neaizsargāti ir migrantu bērni, jo īpaši, ja tie ceļo nepavadīti; atgādina, ka nepavadīti bērni ir prioritāte un ka viņu problēmu risināšanas pamatā jābūt bērnu aizsardzības principam, nevis imigrācijas politikai, tādējādi ievērojot bērna vislabāko interešu pamatprincipu;

185.  mudina PV/AP un EĀDD turpināt atbalstīt ratifikācijas procesu ANO Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību, tās Protokolam par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, Protokolam pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem un Protokolam par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelegālas izgatavošanas un aprites apkarošanu;

186.  prasa ES nodrošināt, ka sarunas par visiem nolīgumiem par sadarbību migrācijas jomā un atpakaļuzņemšanu ar valstīm ārpus ES un to īstenošana tiek veikta atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu tiesībām un starptautiskajām jūrniecības tiesībām, un aicina apspriesties ar Parlamentu pirms to noslēgšanas; prasa nodrošināt lielāku pārredzamību sarunām par šādu līgumu noslēgšanu un iekļaut tajos uzraudzības mehānismus, lai varētu novērtēt, kādu ietekmi uz cilvēktiesībām rada sadarbība migrācijas jomā ar valstīm ārpus ES un robežkontroles pasākumi, tostarp Frontex un Eurosur; uzsver, ka cilvēktiesībām ir jāpiešķir liela loma migrācijas un patvēruma jomā; tādēļ prasa piešķirt pienācīgu finansējumu Frontex pamattiesību speciālistam un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja apmācības speciālistiem, lai tie varētu veikt novērtēšanu un uzraudzību un iepazīstināt ar paraugpraksi;

187.  aicina Komisiju pastāvīgi novērtēt tās migrācijas un robežkontroles programmu īstenošanu ES un valstīs ārpus ES, lai varētu ierosināt uzlabojumus esošajos pasākumos un tādejādi novērst cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī izplatīt paraugpraksi;

188.  mudina Eiropas Patvēruma atbalsta biroju veidot partnerības ar trešām valstīm nolūkā stiprināt patvēruma meklētāju starptautisko aizsardzību;

189.  atzinīgi vērtē cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas kritērija iekļaušanu to galveno kritēriju sarakstā, kuri jāņem vērā, lai uzsāktu nolīgumu sarunas ar trešām valstīm par atbrīvojumu no vīzu prasības(25); aicina Komisiju izmantot šo jauno kritēriju kā līdzekli, lai pārliecinātu trešās valstis iesaistīties saturīgākā cilvēktiesību dialogā stratēģiski un ekonomiski nozīmīgajā vīza režīma pārrunu kontekstā;

190.  pauž nosodījumu par to, ka Eiropas Savienībā arvien vairāk nelegālā migrācija tiek atzīta par krimināli sodāmu, neņemot vērā šo personu cilvēktiesības; mudina nekavējoties nodrošināt nepieciešamo cilvēktiesību aizsardzības, pārskatatbildības un īstenošanas mehānismu izveidi;

191.  prasa Komisijai un EĀDD aktīvi piedalīties debatēs par terminu „klimata bēglis”, tostarp par tā iespējamo juridisko definīciju starptautiskajās tiesībās vai jebkurā juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

192.  atzīst, ka bezvalstniecība ir ievērojama cilvēktiesību problēma; aicina Komisiju un EĀDD ar visām ES ārējām darbībām izskaust bezvalstniecību, jo īpaši pievēršoties pilsonības likumos vērojamai diskriminācijai dzimuma, reliģijas vai minoritātes statusa dēļ, veicinot bērnu tiesības uz pilsonību un atbalstot ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) īstenoto kampaņu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību;

Cilvēktiesības un attīstība

193.  uzsver, ka cilvēktiesību, tostarp ekonomisko, kultūras, sociālo un vides tiesību ievērošana, pārtikas pieejamība, laba pārvaldība, demokrātiskas vērtības, miers, drošība un piekļuve taisnīgai un efektīvai tiesu sistēmai ir priekšnoteikums nabadzības un nevienlīdzības samazināšanai un Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanai; pauž viedokli, ka cilvēktiesībām jākļūst par visu mērķu, uzdevumu un rādītāju vienojošu elementu programmā laikposmam pēc 2015. gada; uzsver arī to, ka programmas īstenošanai jābalstās uz stingriem pārredzamības un pārskatatbildības mehānismiem; prasa, lai saistības attiecībā uz pārvaldību un cilvēktiesību ievērošanu būtu izmērāmas un to izpildi būtu iespējams pārbaudīt;

194.  atgādina — ANO ir atzinusi to, ka attīstības mērķus nav iespējams pilnībā sasniegt, ja netiek ievērota cilvēktiesībās balstīta pieeja; prasa ES saglabāt modrību, nodrošinot, lai laikposmā pēc TAM īstenošanas apspriešanai tiktu izvirzīts jautājums par cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības telpu;

195.  uzsver, ka galēja nabadzība un cilvēktiesību neesamība ir savstarpēji saistīti jautājumi, un norāda, ka jāizstrādā principu kopums par cilvēktiesību standartu un kritēriju piemērošanu cīņā pret galēju nabadzību;

196.  uzsver — lai panāktu cilvēktiesību ievērošanu, ļoti svarīgs ir princips par politikas saskaņotību attīstībai (PCD); tālab atkārtoti norāda, ka ir jāpieņem pamatnostādnes, ietekmes novērtējumi un uzraudzības un ziņošanas mehānismi, lai PCD principu patiešām īstenotu ES un dalībvalstu politikas virzienos, jo īpaši tirdzniecības un lauksaimniecības jomā; uzskata, ka ES arī turpmāk vajadzētu uzņemties politiskās vadības lomu šajā jautājumā; tādēļ aicina ES sadarboties ar iesaistītajām partnervalstīm un uzsākt starptautiskas iniciatīvas (Apvienoto Nāciju Organizācijā, G20 grupā u. c.), lai PCD kļūtu par vispārējas darba kārtības jautājumu;

197.  prasa ES un dalībvalstis labāk saskaņot to programmas attīstības jomā atbilstoši Lisabonas līguma garam, izvirzot attīstības politiku Savienības ārējo attiecību priekšplānā, lai attīstības ietvaros valstu prioritātes varētu labāk saskaņot ar Eiropas darba programmām cilvēktiesību veicināšanas jomā, ņemot vērā visus ES attīstības politikā iekļautos sarežģītos elementus;

198.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu PV/AP vadībā labāk savienot ES ārpolitiku un drošības politiku ar attīstības politiku, lai radītu sinerģiju un nodrošinātu saskaņotu pieeju ar mērķi panākt cilvēktiesību vispārēju piemērošanu, izmantojot ES attīstības politiku; prasa ES veikt labāku ārējo koordināciju daudzpusējos forumos ar jaunās ekonomikas valstīm, piemēram, BRICS, lai novērstu globālas pārvaldības problēmas un veicinātu cilvēktiesības, saskaņojot to atšķirīgās programmas attīstības jomā;

199.  mudina ES efektīvāk iestrādāt cilvēktiesību un demokrātijas aspektu attīstības sadarbībā un panākt, lai ES attīstības programmas veicinātu partnervalstu starptautisko saistību izpildi cilvēktiesību jomā;

200.  uzsver, ka ir svarīgi sasaistīt attīstības palīdzību ar reāliem centieniem panākt demokrātiju;

201.  aicina Ietekmes novērtējuma padomi Komisijas priekšsēdētāja uzraudzībā nodrošināt, lai sarunās par ES attīstības sadarbības projektiem tiktu ņemta vērā ietekme uz cilvēktiesību stāvokli un otrādi;

202.  atzīst, cik svarīgi ir aktīvi iesaistīt nevalstiskās organizācijas cilvēktiesību noteikumu plānošanā, īstenošanā un novērtēšanā, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku pilsoniskās sabiedrības iesaisti politikas veidošanā un garantētu šo noteikumu efektivitāti;

203.  atzinīgi vērtē jauno ES Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa iniciatīvu, kas laikā no 2014. līdz 2020. gadam nodrošinās iespēju aptuveni 18 000 personu no ES un trešām valstīm piedalīties humānās palīdzības operācijās tur, kur palīdzība ir visvairāk nepieciešama, un paust solidaritāti, palīdzot kopienām, kas cietušas dabas vai cilvēka izraisītās katastrofās;

204.  prasa ES stingri vērsties pret zemes sagrābšanu, veicinot pienācīgus aizsardzības pasākumus tās novēršanai gan attiecīgajās valstīs, gan ES, kā arī attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem, kas ir pārstāvēti šajās valstīs; norāda, ka viens no galvenajiem bada un nabadzības cēloņiem pasaulē ir piekļuves liegšana zemei un dabas resursiem lauku un pilsētu nabadzīgajiem iedzīvotājiem, tādējādi ierobežojot vietējo kopienu cilvēktiesības un it sevišķi to tiesības uz pienācīgu pārtiku; prasa novērtēt ES tirdzniecības politikas ietekmi uz zemes sagrābšanu; atzinīgi vērtē ES iesaistīšanos ANO aizgādībā pieņemto vispārējo Brīvprātīgo pamatnostādņu par īpašumtiesību uz zemi, zvejas vietām un mežiem atbildīgu pārvaldību valsts pārtikas nodrošinājuma kontekstā izstrādi un prasa tās īstenot, kā arī pieņemt saistošas pamatnostādnes zemes sagrābšanas novēršanai; tomēr uzsver, ka apsvērumi par cilvēktiesībām un nabadzības samazināšanu ir steidzami jāintegrē lēmumu pieņemšanā attiecībā uz lielu zemes platību iegādi vai ilgtermiņa nomas tiesību ieguvi, ko īsteno ieguldītāji; uzskata, ka ES reakcija uz šo jautājumu ir svarīgs pārbaudījums tās apņēmībai savā attīstības sadarbības politikā turpināt īstenot uz tiesībām pamatotu pieeju, kas paredzēta Lisabonas līgumā, lai ES attīstības politika arī turpmāk veicinātu jaunattīstības valstu ilgtspējīgu ekonomikas, sociālo un vides attīstību ar galveno mērķi izskaust nabadzību pasaulē; prasa ES atbilstīgi ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku ieteikumiem uzņemties saistības par fundamentālu pāreju uz agroekoloģiju kā līdzekli, lai garantētu tiesības uz pārtiku;

205.  ar lielām bažām atzīmē, ka ar resursu ieguvi saistīti cilvēktiesību pārkāpumi īpaši skāruši pirmiedzīvotājus; aicina EĀDD atbalstīt stingru tiesisko regulējumu un iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt pārredzamību un labu pārvaldību kalnrūpniecības un citās resursu ieguves nozarēs, lai nodrošinātu vietējo iedzīvotāju brīvu, iepriekšēju un informētu piekrišanu un ANO deklarācijas par pirmiedzīvotāju tiesībām ievērošanu;

206.  ar dziļām bažām atzīmē, ka neaizsargātās grupas jo īpaši skāruši ar vides degradāciju saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, jo monokultūru plantāciju paplašināšana, mežizstrāde, infrastruktūras izbūve un darbības gāzes un naftas ieguvei, kā arī biodegvielas ražošana, kalnrūpniecība un liela mēroga hidroenerģijas projekti sekmē mežu izciršanu un mežu degradāciju; aicina Komisiju īstenot 7. vides rīcības programmu un ieviest visaptverošu plānu, lai novērstu mežu izciršanu un mežu degradāciju un risinātu ar to saistītās vides, sociālās un cilvēktiesību problēmas;

207.  norāda, ka attīstības, izglītības un veselības aizsardzības programmu ieviešana ļauj cīnīties ne tikai pret nabadzību, bet arī pret starptautisko terorismu; prasa ES izstrādāt vairāk stratēģiju pēc EĀDD stratēģijas „drošībai un attīstībai Sāhelā” parauga;

208.  uzsver — lai gan jau ir panākts progress attiecībā uz piekļuvi dzeramajam ūdenim un sanitārijas pakalpojumiem, apmēram 2,6 miljardiem cilvēku joprojām nav tualetes un 1,1 miljardam cilvēku vispār nav piekļuves dzeramajam ūdenim; norāda, ka a šāds stāvoklis ir radies ne tikai tādēļ, ka trūkst resursu, bet arī tādēļ, ka trūkst politiskās gribas; tādēļ aicina valdības garantēt piekļuvi dzeramajam ūdenim un sanitārijas pakalpojumiem, īpašu uzmanību šajā jautājumā piešķirot sievietēm un bērniem;

209.  prasa izstrādāt vērienīgu ilgtermiņa politikas stratēģiju un rīcības plānu sabiedrības veselības, inovācijas un zāļu pieejamības jomā, kas cita starpā paredz izpētīt jaunas stimulu shēmas pētniecības un izstrādes jomā, kā norādīts PVO konsultatīvās ekspertu darba grupas 2012. gada ziņojumā „Pētniecība un izstrāde: finansēšana un koordinācija”, lai nodrošinātu tiesības uz dzīves līmeni, kas būtu atbilstošs ikviena cilvēka veselībai un labklājībai, neatkarīgi no rases, reliģijas, politiskās pārliecības un ekonomiskā vai sociālā stāvokļa; uzsver, ka HIV pandēmija joprojām visvairāk skar sievietes un meitenes, kuras arī visvairāk iesaistās pacientu aprūpē savās kopienās;

Starptautiski kultūras un sporta pasākumi un cilvēktiesības

210.  nosoda arvien pieaugošo praksi atļaut autoritārām valstīm rīkot liela mēroga sporta vai kultūras pasākumus, lai vairotu šo valstu starptautisko leģitimitāti, tajā pašā laikā turpinot ierobežot vietējo opozīciju; prasa ES un dalībvalstīm uzsākt dialogu ar valstu sporta federācijām, iesaistītajiem uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām par kārtību, kādā tās piedalās šādos pasākumos, tostarp pirmajās Eiropas spēlēs Baku 2015. gadā un Starptautiskā Futbola federāciju asociācijas (FIFA) Pasaules kausā Krievijā 2018. gadā; prasa izstrādāt ES politikas satvaru sporta un cilvēktiesību jomā un iekļaut attiecīgās saistības nākamajā Rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju;

211.  atkārtoti uzsver, ka saistībā ar cilvēktiesību universālumu un pamatojoties uz UNESCO konvencijām, kultūras daudzveidība un kultūras mantojums ir pasaules mēroga mantojums un ka starptautiskajai sabiedrībai ir pienākums sadarboties tā aizsardzībā un vērtības saglabāšanā; uzskata, ka par tīšiem kultūras un mākslas mantojuma iznīcināšanas veidiem, kādi pašlaik tiek īstenoti Irākā un Sīrijā, būtu jāizvirza apsūdzības kā par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci;

Ar cilvēktiesībām saistīto Eiropas Parlamenta darbību uzlabošana

212.  atkārtoti norāda uz apņemšanos turpināt uzlabot Parlamenta procedūras, procesus un struktūras, lai nodrošinātu, ka Parlamenta darbību un politikas virzienu pamatā ir cilvēktiesības un demokrātija; vērš uzmanību uz Parlamenta ilgtermiņa apņemšanos veicināt cilvēktiesības, uz ko norāda arī tā piešķirtā A. Saharova balva par domas brīvību; turklāt uzskata — lai Cilvēktiesību apakškomiteja varētu pildīt savu uzdevumu, kas noteikts Reglamentā, proti, „nodrošināt saskaņotību starp visiem Savienības ārpolitikas virzieniem un tās cilvēktiesību politiku”, visā Parlamentā ir vajadzīga efektīva sadarbība un cilvēktiesību integrēšana;

213.  prasa labāk īstenot Eiropas Parlamenta parlamentu sadarbības delegācijām paredzētās pamatnostādnes cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai un mudina Delegāciju priekšsēdētāju konferenci sadarbībā ar Cilvēktiesību apakškomiteju šīs pamatnostādnes pārskatīt; šajā saistībā iesaka sistemātiskāk un pārredzamāk izvirzīt cilvēktiesību jautājumus, it sevišķi saistībā ar Parlamenta rezolūcijās minētajiem konkrētajiem gadījumiem un to personu apdraudējumu, kas ir izvirzītas A. Saharova balvai vai ir to saņēmušas, delegāciju apmeklējumu laikā uz trešām valstīm, kā arī regulārāk ziņot — rakstiski un, ja tas ir politiski pamatoti, ar īpašu konsultāciju starpniecību — Cilvēktiesību apakškomitejai par īstenoto rīcību;

214.  uzsver nepieciešamību pastāvīgi apsvērt piemērotākos veidus, kā pēc iespējas palielināt Parlamenta rezolūciju par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem ticamību, pamanāmību un efektivitāti un nepieciešamību Eiropas iestādēm un Eiropas Demokrātijas fondam atbilstīgi sinhronizēt to darbību un pārbaudīt īstenotos pasākumus šajā jomā; īpaši uzsver nepieciešamību iestādēm pārbaudīt īstenotos pasākumus to jautājumu risināšanā, kas iekļauti Parlamenta steidzamajās rezolūcijās;

215.  mudina rīkot diskusijas par dažādu Parlamentam pieejamo cilvēktiesību atbalstīšanas un veicināšanas instrumentu iekļaušanu vienotā stratēģijas dokumentā, kurš būtu Parlamentam jāpieņem plenārsēdē; prasa izveidot regulāri atjaunināmu tīmekļa vietni, kurā būtu uzskaitīti visi cilvēktiesību aizstāvji, kas ir iekļauti Parlamenta steidzamajās rezolūcijās, kā arī izveidot Parlamenta iekšējo darba grupu, kas sekotu līdzi sarakstā iekļauto cilvēktiesību aizstāvju gadījumiem visā pasaulē, mudinot delegācijas, kas apmeklē trešās valstis, ar viņiem tikties;

o
o   o

216.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 69. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO Augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un ES delegāciju vadītājiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.
(2) A/RES/55/2.
(3) Padomes dokuments 11855/2012.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575.
(5) OV C 236 E, 12.8.2011., 69. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0252.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0259.
(8) OV C 153 E, 31.5.2013., 115. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0013.
(10) OV C 33 E, 5.2.2013., 165. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274.
(12) A/RES/67/176.
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0206.
(14) OV C 236 E, 12.8.2011., 107. lpp.
(15) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.
(16) OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.
(17) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.
(18) OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp.
(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.
(20) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0420.
(21) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0394.
(22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0180.
(23) A/RES/69/186.
(24) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0286.
(25) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maijs Regula (ES) Nr. 509/2014, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 149, 20.5.2014., 67. lpp.).

Juridisks paziņojums